XXVI nodaļa

«Panākumi nozīmē sasniegt barības ķēdes virsotni.»

Dž. Heršovs (1906)

Aptuveni tajā pašā mirkli Pikselam tika pasniegta barība

— trauks izauga uz galda, kā man šķita. Bet es to nevaru droši apgalvot, jo tas vienkārši parādījās. Kaķēna barošana man ļāva brīdi padomāt. Dītijas enerģiskais apgalvojums mani pārsteidza. Šie vācu zinātnieki dzīvoja un strādāja divdesmitā gadsimta pirmajā pusē — ne pārāk sen pēc ma­niem priekšstatiem par vēsturi, bet, ja tas, ko šie cilvēki man centās iestāstīt, bija patiesība — neticami! — tad vi­ņiem tas bija patiešām sen. «Divreiz divpadsmit gadsimti»

— Džeina Libija bija teikusi.

Kā gan šī jaunā lēdija, Dr. Dītija varēja kļūt tik emo­cionāla, runājot par sen mirušiem vācu gudriniekiem? Es zinu tikai vienu notikumu vairāk kā divtūkstoš gadu senā pagatnē, kuru pieminot, cilvēki kļūst emocionāli… un pie tam vēl tas nekad nav noticis.

Es savā prātā jau sāku sastādīt sarakstu ar nesaderīgiem paradoksiem: Lācara vecums, nāvīgo slimību uzskaitījums, ar kurām es it kā esot slimojis, pusducis dīvainu notikumu uz Mēness, bet galvenais — pats Tertiuss. Vai tā patiešām bija sveša planēta tālu no Zemes gan laikā, gan telpā? Vai arī tas bija Potjomkina ciemats kādā Klusā okeāna dienvidu salā? Vai varbūt Dienvidkalifornijā? Es nebiju redzējis pil­sētu, ko sauca Bundoka (aptuveni viens miljons iedzīvotāju, tā viņi apgalvoja); es biju redzējis tikai kādus piecdesmit cilvēkus. Vai pārējie eksistēja tikai kā iedomāts fons impro­vizētam dialogam, lai atbilstu lomām Potjomkina ciematā?

(Uzmanies, Ričard! Tu atkal kļūsti paranoidāls.)

Cik liela Lētas ietekme vajadzīga, lai padarītu cilvēku jukušu?

«Dītija, tev ir spēcīga nepatika pret Dr. Einšteinu.»

«Man ir iemesls!»

«Bet viņš dzīvoja tik ļoti sen. «Divreiz divpadsmit gad­simti» — tā teica Džeina Libija.»

«Tik sen viņai, bet ne man!»

Ierunājās Dr. Barouzs. «Pulkvedi Kempbel, tu varbūt esi pieņēmis, ka mēs visi esam dzimuši šeit. Bet tā nav. Mēs esam bēgļi no divdesmitā gadsimta, tieši tāpat kā tu. Ar «mēs» es domāju sevi, Hildu, Zebadiju un manu meitu — Dltiju, nevis Džeinu Libiju. Džei E1 ir dzimusi šeit.»

«Tu beisbolā nopūdelēji, tēt,» Dītija viņam teica.

«Bet tikai nedaudz,» Džeina Libija piebilda.

«Bet viņš pieskārās «mājai». Tu nevari novērsties no viņa tikai tāpēc, mīļā.»

«Es nemaz negribu. Kā tētis viņš ir paciešams.»

Es nemaz necentos visam izsekot; man bija radusies pārliecība, ka visi šejienieši pēc Aiovas standartiem bija pilnīgi traki. «Dr. Barouz, es neesmu no divdesmitā gad­simta, esmu dzimis Aiovā 2133. gadā.»

«No šejienes skatoties, maza atšķirība. Dažādas laika lī­nijas, manuprāt, paralēli Izplatījumi, bet gan tu, gan es ru­nājam gandrīz vienā akcentā, dialektā un lietojam tos pašus vārdus; krustpunkts, kurā tu nonāci vienā pasaulē, un es otrā, nevarētu būt pārāk sen pagātnē. Kurš un kad pirmo reizi sasniedza Mēnesi?»

«Nīls Armstrongs, 1969. gadā.»

«O, tā pasaule! Jums bija savas nepatikšanas. Mums arī. Mūsu pasaulē Mēnesi pirmoreiz sasniedza Rozā Koala Balloksa O’Mellija vadībā 1952. gadā.» Dr. Barouzs pacēla acis un paskatījās apkārt. «Jā, Lācar? Kaut kas tevi nomāc? Blusas? Iesnas?»

«Ja tu un tavas meitas nevēlaties strādāt, es iesaku pār­vietoties kaut kur citur. Blakustelpā. Varbūt vēsturniekiem un leģendu rakstniekiem patīk trusīšu medības. Pulkvedi Kempbel, man liekas, ka tev arī būtu ērtāk barot kaķi citur. Es iesaku vannasistabu pa kreisi no manas viesistabas.»

Dītija atsaucās: «Lācar, pie velna! Tu esi nīgrs, necie­šams, vecs virs. Nav iespējams iztraucēt matemātiķi, kurš

strādā. Paskaties uz Libiju — tu varētu zem viņas palikt petardi, un viņa pat acis nepamirkšķinātu.» Dītija piecēlās. «Vudij, zēn, tev atkal vajadzīga atjaunošana; tu kļūsti par vecu krāmu. Nāc, Džei El.»

Dr. Barouzs ari piecēlās, paklanījās un teica: «Ja jūs mani atvainosiet?» un izgāja, pat nepaskatījies uz Lācaru. Strīds virmoja gaisā, bija nepieciešams atšķirt divus vecus bukus vienu no otra, pirms tie sākuši badīties.

Vai arī trīs — mani ieskaitot. Izdzīt mani kaķēna dēļ bija nesaprotami; es biju dusmīgs uz Lācaru jau trešo reizi vienā dienā. Es nebiju atnesis šo kaķēnu sev līdzi, viņa paša kom­pjūters bija ieteicis to pabarot šeit un bija piegādājis barību.

Es piecēlos, paņēmu Pikseļu vienā rokā, ar otru paņēmu barības trauku, tad sapratu, ka nāksies paņemt spieķi, lai pārvietotos. Džeina Libija saprata manu problēmu, paņēma kaķēnu un pieglauda sev. Es sekoju, balstīdamies uz spieķa un otrā rokā nesdams kaķa barību. Es izvairījos skatīties uz Lācaru. Ejot pāri viesistabai, mums pievienojās Heizela un Hilda. Heizela man pamāja un norādīja uz krēslu sev blakus; es papurināju galvu un turpināju iet tālāk, tāpēc viņa piecēlās un nāca mums līdzi. Hilda savukārt sekoja viņai. Mēs neiztraucējām sarunu viesistabā. Dr. Heršovs la­sīja lekciju, mūs neviens neievēroja.

Viens no jaukākajiem, dekadentiskākajiem un sibaritiskajiem dzīves aspektiem uz Tertiusa bija viņu vannasistabu kvalitāte — ja vispār var lietot tik pieticīgu terminu. Nemaz nemēģinot raksturot man nepazīstamās mēbeles, ļau­jiet definēt bagāta Tertiusa iedzīvotāja (Lācars bija bagātā­kais no šejienes iedzīvotājiem, to var droši teikt) luksusa vannasistabu — definēt tās funkcionālās iespējas:

Sāksim ar jūsu iecienīto krodziņu vai kafejnīcu.

Pievienosim somu pirti.

Un ko jūs teiktu par mazgāšanos japāņu stilā?

Vai jums patīk karsta vanna? Ar maisītaju vai bez?

Vai saldējuma un sodas strūklaka ir jūsu jaunības atmiņas?

Vai jums patīk sabiedrība vannasistabā?

Novietosim labi apgādātu uzkodu (karstu vai aukstu) bāru pastieptas rokas attālumā.

Vai jums patīk mūzika? Grāmatas, žurnāli, lentes?

Vingrojumi? Masaža? Kalnu saule? Smaržīgs vējiņš?

Mīkstas, siltas vietiņas, kur atgulties un nosnausties, vie­natne vai kompānijā?

Viss tikko nosauktais kopā tiek labi samaisīts un novie­tots lielā, skaistā, labi apgaismotā telpā. Šis saraksts tomēr pilnībā neraksturo Lācara Longa vannasistabu, jo pats galvenais tajā: Dora.

Ja ir kāda vēlme, ko kuģa kompjūters nevar piepildīt, tad es neatrados tur pietiekami ilgi, lai to atklātu.

Es neķēros uzreiz pie visu šo luksusa iespēju izmantoša­nas; man bija pienākums parūpēties par kaķi. Es apsēdos pie vidēja lieluma apaļa galdiņa (pie tāda četri draugi var sasēsties, lai iedzertu), uzliku uz tā barības trauku un pa­sniedzos pēc kaķēna. Tā vietā Džeina E1 apsēdās un pati nolika kaķēnu uz galda. Barouzs mums pievienojās.

Kaķēns apostīja barību, ko viņš bija badīgi ēdis pirms paris minūtēm, tad Džeinai E1 ar iedvesmu nodemonstrēja, cik ļoti neapmierināts viņš jūtas par to, ka viņam piedāvā kaut ko kaķiem nepiemērotu. Džeina E1 ierunājās: «Dora, man liekas, viņš ir izslāpis.»

«Ko viņš vēlas? Bet paturi prātā, ka vadība neatļauj man izsniegt alkoholiskos dzērienus nepilngadīgajiem, ja nu vienīgi pavešanas nolūkos.»

«Beidz izrādīties, Dora; pulkvedis Kempbels tev var no­ticēt. Piedāvāsim mazajam ūdeni un pilnpienu, atsevišķi. Ķermeņa temperatūrā, kas kaķēniem ir…»

«Trīsdesmit astoņi komats astoņi grādi. Tūlīt būs klāt.»

Ililda iesaucās, no baseina — nē, no lielas vannas, man šķiet — pāris metrus tālāk: «Džei El! Nāc šeit, mīļā. Dītijai ir jaunas tenkas.»

«Aa?» Šķita, ka meitene nevar izvēlēties. «Pulkvedi Kempbel, vai tu parūpēsies par Pikseļu? Viņam patīk laizīt no tava pirksta. Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai viņš padzeras.»

«Labi, tiks darīts.»

Kaķēns tiešām savādāk negribēja dzert… kaut gan likās iespējami, ka es nomiršu sirmā vecumā, pirms viņš būs ielacis

kaut desmit mililitrus. Bet kaķēnam nekur nebija jāsteidzas. Heizela izkāpa no lielās vannas un pievienojās mums. Es viņu uzmanīgi noskūpstīju un teicu: «Tu samērcēsi krēslu.»

«Tam nekas nenotiks. Kas tur notika — vai Lācars atkal uzdarbojās?»

«Tā māte!»

«Šajā gadījumā tas neko neizsaka. Kas notika?»

«Mm… varbūt es reaģēju pārāk spēcīgi. Labāk pajautā Dr. Barouzam.»

«Džeikob?»

«Nē, Ričards nepārspīlēja. Lācars pacentās būt skarbi neiecietīgs pret mums visiem. Pirmkārt, Lācaram nav nekādu tiesību pārraudzīt matemātiķu sekciju; viņš nav matemātiķis profesionālajā nozīmē un viņam nav tāda kvalifikācija, kas ļautu vadīt. Otrkārt, katrs šajā sekcijā zina viens otra paradu­mus; mēs nekad neiejaucamies cita darbā. Bet Lācars izsvieda mani ārā, arī Dītiju un Džeinu Libiju par uzdrošināšanos pāris mirkļus papļāpāt par kaut ko, kas nebija ierakstīts viņa dienas kārtībā… absolūti nezinot, vai ignorējot to, ka es un manas meitas izmantojam divu līmeņu meditācijas formu. Heizela, es savaldījos. Tu varētu lepoties ar mani.»

«Es vienmēr lepojos ar tevi, Džeikob. Es gan nespētu savaldīties. Saskaroties ar Lācaru, jāmācās no sera Vinstona Čērčila, un jākāpj viņam uz kājām, līdz viņš sāk atvai­noties. Lācars nekad nenovērtē labas manieres. Bet ko viņš izdarīja Ričardam?»

«Teica, lai viņš nebarojot savu kaķi uz konferenču galda. Smieklīgi! it kā viņa galdam kaut kas varētu notikt, pat ja kaķēnam sagribētos uzčurāt uz tā.»

Heizela papurināja galvu un sadrūma, kas viņai nepie­stāv. «Lācars vienmēr ir bijis rupjš, bet kopš šīs kampaņas

— es domāju Pavēlnieka — sākuma viņš kļūst arvien grū­tāk paciešams. Džeikob, vai tava sekcija piedāvāja viņam drūmas nākotnes paredzējumus?»

«Dažus. Bet īstās grūtības ir tās, ka mūsu ilgtermiņa projekti ir tik neskaidri. Tas var kaitināt, es zinu, jo, kad tiek iznīcināta pilsēta, traģēdija nav neskaidra, tā ir tieša un atbaidoša. Ja mēs izmainām vēsturi, mēs nevis pilnībā atjaunojam pilsētu, bet gan vienkārši sākam jaunu laika lī­

niju. Mums ir vajadzīgs projekts, kas ļautu izmainīt vēsturi, pirms šī pilsēta tiek iznīcināta.» Viņš paskatījās uz mani. «Tāpēc Ādama Selena glābšana ir tik būtiska.»

Es izskatījos dumji — tā ir mana labākā loma. «Lai Lācars kļutu labsirdīgāks?»

«Netieši — jā. Mums vajadzīgs pārraudzības kompjūters, kas var vadīt, programmēt un uzraudzīt citus lielus kompjū­terus multikosmosa projektu radīšanā. Lielākie tādi kompjū­teri, ko mēs zinām, ir uz šīs planētas, Atēna jeb Tīna, un viņas dvīņumāsa uz Secundus. Bet šāda veida projekti ir daudz lielāka mēroga. Sabiedrības funkcijas uz Tertiusa ir galvenokārt automatizētas un drošas, Tīna iejaucas tikai kā problēmu atrisinātāja. Bet Holmss IV — Ādams Selens jeb Maiks — dažādu apstākļu dēļ auga, auga un auga, acīm­redzot neviens necentās saglabāt viņa izmērus optimālajās robežās… tad viņa pašprogrammēšanas spējas nenormāli at­tīstījās līdz pat unikālai rīcībai — Mēness Revolūcijai. Pulkvedi, es nedomāju, ka cilvēka smadzenes vai vairāku cilvēku smadzenes spētu uzrakstīt programmas, ko Holmss IV pats izstrādāja, lai varētu vadīt revolūcijas notikumus. Mana vecākā meita Ditija ir labaka speciāliste programmē­šanā; viņa atzīst, ka cilvēka smadzenēm tas būtu neiespēja­mi, un, pēc viņas domām, mākslīgais intelekts varētu to izdarīt tikai tā kā Holmss IV — saskaroties ar nepiecieša­mību. Tāpēc mums vajadzīgs Ādams Selens vai arī viņa būtība, programmas, ko viņš uzrakstījis pašradīšanas proce­sā. Tāpēc, ka mēs nezinām, kā to izdarīt.»

Heizela paskatījās uz baseina pusi. «Varu derēt, ka Dītija to varētu. Ja vajadzētu.»

«Paldies, dārgā, manas meitas vārdā. Bet viņai nepatīk glaimi. Ja Dītija to varētu izdarīt, vai domātu, ka viņai ir kaut mazākā iespēja, viņa nekavējoties ķertos pie darba. Viņa dara, ko vien var; viņa smagi strādā pie jau eksistē­jošās kompjūteru datu bankas sasaistīšanas.»

«Džeikob, man nepatik to teikt…» Heizela vilcinājās. «Varbūt labāk nemaz neteikt?»

«Tad nesaki.»

«Man tas jāpasaka. Tētis Manijs nav pārāk optimistisks par rezultātiem pat gadijumā, ja mums pilnībā izdodas iz-

22 — 2589

337

glābt visas atmiņas bankas un programmas, kas sastāda Ādama Selena jeb Maika, kā tētis Manijs viņu sauc, būtī­bu. Viņš uzskata, ka draugs ir tik smagi cietis pēdējā uz­brukumā — es atceros to vēl lidz šai dienai; tas bija drausmīgi — Maiks cieta tik smagi, ka viņš ir ieslīdzis kompjuteru katatonijā un nekad neatmodīsies. Gadiem ilgi pēc Revolūcijas tētis mēģināja viņu pamodināt, kad viņam bija brīva ieeja Valdības kompleksā. Viņš nesaprot, kāds labums būtu no atmiņām un programmām, ja tās tiktu at­vestas šurp. O, tētis grib pamēģināt, noteikti, viņš mīl Maiku, Bet viņš izsakās visai bezcerīgi.»

«Kad tu satiksi Manuelu, uzmundrini viņu; Dītija ir iz­domājusi atbildi.»

«Patiešām? O, kaut nu tā būtu!»

«Dītija ir ieplānojusi papildināt Tīnu ar daudz lielāku neizmantotu jaudu — gan atmiņai, gan simbolu manipulāci­jai — un tad viņa sapāros Maiku ar Tīnu. Ja tas neatdzī­vinās Maiku, tad viņu var norakstīt.»

Mana mīļotā izskatījās pārsteigta, tad iesmējās. «Jā, tā vajadzētu būt.»

Tad viņa atgriezās pie baseina, un es uzzināju no Džeikoba Barouza, kāpēc viņa meita Dītija tik emocionāli izteicās par atombumbas tēvu: viņa bija redzējusi, viņi visi četri bija redzējuši, kā viņu pašu māja iet bojā atomsprādzienā — tā bija ķēdes reakcijas bumba, es domāju, bet Džeiks neko neteica.

«Pulkvedi, ir viena lieta to lasīt virsrakstos vai dzirdēt ziņu reportāžā; pavisam kas cits ir redzēt, kā tavu māju pārklāj sēņveidīgais mākonis.

Mēs nekad nevaram atgriezties mājās, mums to vairs nav. Patiesībā mēs tikām pilnībā atbrīvoti no visām vecajām saistībām. Mūsu laika līnijā nav neviena pierādījuma, ka mēs četri — es, Hilda, Dītija, Zebs — esam vispār eksis­tējuši. Māju, kur mēs reiz dzīvojām, vairs nav un nekad nav bijis; zeme ir aizvērusies pār tām.» Viņš izskatījās vientuļš kā Odisejs, tad turpinaja:

«Lācars aizsūtīja Laika korpusa operatīvo daļu… Dora? Vai es varu runāt ar Elizabeti?»

«Runā.»

«Libij, mīļā? Jāizvieto tā novērotāju rozete, par kuru ru­nāja Pīts vai Arčijs? Nosaki novērošanas agrāko datumu. Jāatgriežas par trim gadiem. Evakuācija.»

«Paradokss, Džeikob.»

«Ja. Tie trīs gadi jāatstāj cilpā, tad jāizspiež ārā un jā­aizmet. Pārbaudi to.»

«Jā, labi. Vēl kaut kas?»

«Nē. Pagaidām viss.»

Barouzs turpināja runāt ar mani: «… aizsūtīja operatīvo daļu uz mūsu laika līniju, lai mēģinātu atrast mūs, vienalga kādā veidā piecdesmit gadu posmā, sākot no manas dzimša­nas līdz naktij, kad mēs bēgām, lai glābtu dzīvību. Mēs tur nebijām. Mēs nekad nebijām dzimuši. Gan Zebam, gan man bija militārā un akadēmiskā karjera, bet mēs vairs nebijām ne militārajos arhīvos, ne augstskolu dokumentos. Tur bija ziņas par maniem vecākiem… bet es nekad nebiju viņiem piedzimis. Pulkvedi, nevienā no tiem dučiem, simtiem, vēl vairāk veidiem, kādos divdesmitajā gadsimtā Ziemeļamerikas Savienotajās Valstis tika reģistrēti pilsoņi, nebija atrodama ne mazākā nojausma, ka mēs tur kādreiz būtu bijuši.»

Barouzs nopūtās. «Geja Krāpniece tonakt ne tikai izglaba mūsu dzīvības, viņa izglāba mūsu eksistenci. Viņa izdarīja to tik ātri, ka Nezvērs pazaudēja pēdas. Kas nu, mīļā?»

Džeina Libija bija pienākusi klāt, viņas acis bija ieples­tas. «Tēt?»

«Saki, mīļā.»

«Mums vajadzīgi tie novērotāji, par kuriem runāja Pita­gors, bet tiem jābūt daudz agrāk, teiksim, pirms desmit gadiem vai vēl vairāk. Kad viņi reģistrēs mirkli, kurā Pa­vēlnieks vai kāds cits sāka novērot LGP, mēs atkāpsimies laikā un notiks evakuācija. Cilpa un ielāps, un viņiem nekad neienāks prātā, ka mēs viņus esam apsteiguši. Es jau pastāstīju Dītijai, vina domā, ka plāns varētu izdoties. Ko tu domā?»

«Es ari tā domāju. Es parunāšu ar tavu māti un mēs ie­sniegsim savu priekšlikumu. Dora, lūdzu, savieno mani vēl­reiz ar Elizabeti.» Nekas viņa sejā vai manierēs nelika saprast, ka viņš tikko bija runājis ar Libiju Longu un iz­klāstījis (cik es varēju saprast) to pašu plānu.

«Elizabete? Ziņa no mūsu galda tenisa nometnes. Džeina Libija saka, ka novērošanas rozeti vajag uzstādīt mīnus des­mit gados, konstatēt pirmā izlūka parādīšanos, tad atgriez­ties, teiksim, par trīs gadiem, evakuēt, izgriezt cilpu un uzlikt ielāpu. Gan Dītija, gan es uzskatām, ka tam vajadzētu izdoties. Lūdzu, ziņo par to konferencei no Džeinas E1 ar Dītijas un manu atbalstu.»

«Un manu balsi arī.»

«Tev ir gudri bērni, mana mīļā.»

«Tāpēc, ka esmu izvēlējusies gudrus tēvus, ser. Un labus. Tas ir labi viņu atvasēm, un labi viņu sievām. Viss?»

«Viss.»

Barouzs piebilda meitenei, kas gaidīja: «Tavi vecāki le­pojas ar tevi, Dženij. Es paredzu, ka matemātikas sekcija tuvāko pāris minūšu laikā vienbalsīgi pieņems lēmumu. Tu esi atbildējusi uz Lācara galveno iebildumu — visai loģisko iebildumu —, piedāvājot risinājumu, kura izpildīšanai nav nepieciešams zināt, kurš ir pretinieks; mēs to varam droši realizēt. Bet vai tu ievēroji, ka ar tavu metodi var arī no­teikt, kas bija pretinieks? Ja paveicas.»

Džeina Libija izskatījās tā, it kā tikko būtu saņēmusi Nobela prēmiju. «Es ievēroju. Bet problēmas risinājumam bija vajadzīga tikai droša evakuācija; pārējais ir vienkārši apstākļu sakritības jautājums.»

«Apstākļu sakritības jautājums ir tas pats, kas «veiksme», vienkāršāk runājot. Ko jūs teiktu par vakariņām? Vai tu gribi labāk atgriezties vannā? Vai abus kopā? Kāpēc gan tev neiesviest pulkvedi Kempbelu ūdenī ar visām drēbēm? Dītija un Hilda tev palīdzēs, esmu pārliecināts, un man lie­kas, ka ari Heizela piedalītos.»

«Pagaidiet!» es protestēju.

«Mīkstčaulis!»

«Pulkvedi, mēs to nedarīsim. Tētis tikai joko!»

«Pie velna, ja es jokoju.»

«Tad treniņa pēc iesvied tēti vispirms. Ja viņam neno­tiks nekas slikts, es padošos nepretojoties.»

«Blert!»

«Tu labak turies talak!»

«Dženij, bērniņ.»

«Jā, tēt?»

«Noskaidro, lūdzu, cik daudz porciju zemeņu piena kok­teiļu un hotdogu — vai neatšifrējamu kopiju — mēs pasūtī­sim. Kamēr tu to darīsi, es pakāršu savas drēbes sausajā telpā — ja pulkvedis ir veikls, viņš arī darīs to pašu. Pulk­vedi, ši ir traka kompānija, it īpaši šajā konkrētajā kombi­nācijā — Hilda, Dītija, Heizela un Dženija. Eksplozīva. Kas parūpēsies par kaķēnu?»

Stundu vēlāk Dora (maza, zila lampiņa) aizveda mūs uz savu telpu; Heizela nesa kaķēnu un vienu viņa barības trau­ku, es nesu mūsu drēbes, otru kaķa trauku, savu spieķi un viņas rokassomiņu. Es biju patīkami noguris un domāju par brīdi, kad beidzot tikšu gultā ar savu sievu. Tik ilgi viņa nebija atradusies manā gultā. Pēc maniem rēķiniem mēs bijām zaudējuši divas naktis… kas nav daudz sen laulātam pārim, bet pārāk daudz medusmēnesim. Un morāle ir šāda: nevajag ļaut nevienam sev uzbrukt medusmēneša laikā.

Pēc viņas rēķiniem tas bija… mēnesis? «Mīļā meitene, cik ilgs laiks ir pagājis? Lētas loks ir pilnīgi sajaucis manu spēju orientēties laikā.»

Heizela vilcinājās. «Šeit tās bija trīsdesmit septiņas Tertiusa dienas. Bet tev vajadzētu justies tā, it kā tā bija viena nakts. Nu, divas naktis… jo tad, kad es vakar gāju gulēt, tu krāci. Piedod. Ienīsti mani nedaudz, bet ne pārāk stipri. Te nu ir mūsu mazā, pieticīgā istabiņa.»

(Patiešām «maza, pieticīga istabiņa!» Tā bija lielāka par manu luksusa dzīvokli Zelta Likumā, un daudz skaistāka… ar lielāku un labāku gultu.) «Mīļā sieva, mēs mazgājāmies Lācara Tadžmahalas baseinā. Man vairs nevajag noņemt korķa kāju, un par visu pārējo es jau parūpējos tajā Tadžmahalā. Ja tev vēl kaut kas jādara, dari, bet, lūdzu, ātri! Es esmu nepacietīgs.»

«Man nekas nav jādara. Bet jāparūpējas par Pikseļu.»

«Mēs noliksim viņa traukus vannasistabā, ieslēgsim viņu pašu tur, un vēlāk izlaidīsim ārā.»

Tā mēs ari darījām, un iekāpām gultā. Tas bija brīnišķī­gi, un par detaļām jums nav nekādas darīšanas.

Kaut kad vēlāk Heizela teica: «Mēs vairs neesam divi.»

«Esam gan.»

«Es gribēju teikt — mums ir ciemiņš.»

«Es jau to ievēroju. Viņš pirms brītiņa uzrāpās man uz pleciem, bet es biju aizņemts, un viņš nesver gandrīz neko, tāpēc es klusēju. Vai tu vari viņu satvert un paglābt no saspiešanas?»

«Jā. Nekur nav jāsteidzas. Ričard, tu esi labs puika. Mēs ar Pikseļu nolēmām tevi paturēt.»

«Tikai pamēģiniet atbrīvoties no manis! Tu to nevari. Mīļā, tu pateici kaut ko dīvainu. Tu teici: «Šeit tās bija trīsdesmit septiņas Tertiusa dienas».»

Viņa nopietni paskatījās uz mani. «Man tas bija daudz ilgāk, Ričard.»

«Cik ilgāk?»

«Apmēram divus gadus. Zemes gadus.»

«Lai es esmu nolādēts!»

«Bet, dārgais, kamēr tu biji slims, es biju mājās katru dienu. Trīsdesmit septiņas reizes es no rīta ierados tavā slimnīcas istabā, tieši tā, kā biju solījusi. Tu mani pazini katru reizi, smaidīji un likās, ka tu esi priecīgs mani re­dzēt. Bet, protams, Lētas loks lika tev aizmirst katru mirkli, tikko tas bija pagājis. Katru vakaru es atkal gāju prom, un vēlāk atgriezos, vidēji bijusi prom apmēram trīs nedēļas katru reizi. Tāds režīms man nebija sarežģīts, bet Gejai Krāpniecei nācās veikt divus ceļojumus ik vakaru vai nu dvīņu, vai Hildas komandas vadībā. Ļauj man tagad piecel­ties, mīļais, kaķis ir drošībā.»

Mēs iekārtojāmies ērtāk. «Ko tu darīji tajā laikā?»

«Laika korpusa pētniecības darbs uz vietas. Vēsturiski pētījumi.»

«Man liekas, ka es vēl joprojām nesaprotu, ar ko no­darbojas Laika korpuss. Vai tu nevarēji pagaidīt mēnesi, un tad mēs abi kopā būtu veikuši darbu? Vai arī mana galva ir otrādi?»

«Ja un nē. Es ludzu komandējumu. Ričard, es mēģināju uzzināt, kas notiks pēc tam, kad mēs abi būsim izglābuši Ādamu Selenu. Maiku — kompjūteru.»

«Un ko tu uzzināji?»

«Neko. Neviena sasodīta sīkuma. No tā notikuma mēs varam atrast tikai divas laika līnijas — tas ir notikums

krustpunktā; tu un es esam radījuši abas nākotnes. Es iz­pētīju nākamos četrus gadsimtus abās līnijās — uz Mēness, lejā uz Dubļu pikas, vairākās kolonijās un apmetnēs. Visi avoti liecina — vai nu mums veicās… vai arī mēs centā­mies, bet gājām bojā… vai arī nav vispār nekādu liecību. Pēdējais ir parasts gadījums; lielākā daļa vēsturnieku netic, ka Ādams Selens bija kompjūters.»

«Nu… tagad mēs neesam sliktākā situācijā, vai ne?»

«Jā. Bet man bija jāskatās. Un es gribēju visu pārbaudīt, pirms tu esi pamodies. Tas ir, ticis ārā no Lētas loka.»

«Vai tu zini, mazā, es par tevi domāju tikai labu. Tu esi uzmanīga pret savu vīru. Pret kaķiem. Un pret citiem cilvē­kiem. Mm… nē, tā nav mana darīšana.»

«Runā, mīļais, vai arī es kutināšu tevi.»

«Nedraudi man. Es tev sitīšu.»

«Riskē — es kožu. Klausies, Ričard, es gaidīju tādu jautājumu. Šī ir pirmā reize, kad mēs esam palikuši divatā. Tu gribi zināt, kā vecā, trakā Heizela pārcieta divus sāpī­gus uzticīgas un šķistas gaidīšanas gadus. Vai ari tu netici, ka viņa to darīja, bet esi pārāk pieklājīgs, lai to pateiktu.»

«Kāpēc tā, sasodīts ar vienu aci! Paklau, mana mīļā, es esmu Mēness iedzīvotājs, ar Mēness uzskatiem. Mīlestībā un seksā visu nosaka mūsu lēdijas; mēs, vīrieši, pieņemam viņu noteikumus. Tā ir vienīgā pieņemamā kārtība. Ja tu gribi mazliet palielīties, tad droši. Ja ne, tad runāsim par kaut ko citu. Bet neapvaino mani Zemes ložņu paradumos.»

«Ričard, tu esi viskaitinošākais tad, kad esi visprātīgā­kais.»

«Vai tu gribi, lai es tevi izjautāju?»

«Tas butu pieklājīgi.»

«Pasaki man trīs reizes.»

«Es tev pateikšu trīsreiz un ko es saku trīsreiz, tā ir patiesība.»

«Tu esi ieskatījusies grāmatas pēdējā lappusē. Labi, pa­liksim pie tā. Tu esi piederīga Longa Ģimenei, vai ne?»

Viņa aizturēja elpu. «Kāpēc tu tā domā?»

«Es nezinu. Es patiešām nezinu — bija daudz sīkumu, no kuriem neviens neko īpašu nenozīmēja un kuri lielāko­ties nav palikuši manā atmiņā. Bet kaut kad šī vakara

gaitā, runājot ar Džeiku, es sapratu, ka uztveru to kā paš­saprotamu faktu. Vai es kļūdos?»

Viņa nopūtās. «Nē, tev ir taisnība. Bet es nebiju iecerē­jusi tev to pašlaik atklāt. Redzi, es esmu atvaļinājusies no Ģimenes, pašlaik es neesmu tai piederīga. Un es nebiju nolēmusi tagad par to runāt.»

«Pagaidi. Džeiks ir viens no taviem vīriem?»

«Jā. Bet atceries, es esmu atvaļinājumā.»

«Uz cik ilgu laiku?»

«Līdz nave mūs šķirs! Es tev to apsolīju Zelta Likumā. Ričard, vēstures rāda, ka mēs apprecējāmies krustpunkta notikuma laikā… tāpēc es lūdzu Ģimenei atļauju šķirties… un nokārtoju atvaļinājumu. Bet tas var būt galīgs šķiršanās lēmums — es zinu, ka viņi to zina. Ričard, es biju šeit katru nakti, tas ir, katru Tertiusa nakti — trīsdesmit septi­ņas reizes… bet es nekad negulēju ar Ģimeni. Es… parasti es gulēju ar Ksiju un Čoi-Mu. Viņi bija labi pret mani.» Viņa piebilda: «Bet nevienu reizi ar kādu no Longiem. Nevienu no viņiem, ne vīrieti, ne sievieti. Es biju uzticīga tev savā veidā.»

«Es nesaprotu, kāpēc tev vajadzēja aiziet. Tu arī esi viena no Lācara Longa sievām. Atvaļinājumā, bet viņa sieva. Tas vecais, neizturamais rupeklis! Ei! Vai ir iespē­jams, ka viņš ir greizsirdīgs uz mani? Pie velna, jā, tas ir ne tikai iespējams, bet izklausās visai ticami. Protams! Viņš nav Mēness iedzīvotājs; viņš nespēj pieņemt likumu «Izvē­las lēdija». Un viņš nāk no kultūras, kurā greizsirdība bija visplašāk izplatītā garīgā slimība. Protams! Cik muļķīgi!»

«Nē, Ričard.»

«Pie velna viņu.»

«Ričard, Lācars ir izārstēts no greizsirdības jau pirms neskaitāmām paaudzēm…. es esmu precējusies ar viņu trīs­padsmit gadus, man bija pietiekami daudz iespēju to novēr­tēt. Nē, dārgais, viņš ir norūpējies. Viņš uztraucas par mani un tevi — viņš zina, cik tas ir bīstami — viņš uz­traucas par visu Ģimeni un visu Tertiusu. Tāpēc, ka viņš zina, cik bīstams ir multikosmoss. Viņš velta visu savu dzīvi un savu bagātību, lai censtos garantēt saviem cilvē­kiem drošību.»

«Nu… kaut viņš varēt darīt to mazliet civilizētāk. Mazliet pieklājīgāk, taktiskāk.»

«Es arī to vēlētos. Paņem kaķēnu, es aiziešu līdz tuale­tei. Tad es labprāt pagulētu.»

«Es ari. Iesim kopā. Vai, cik labi izkāpt no gultas un iet uz tualeti, nevis lēkt.»

Mēs bijām iekārtojušies gultā, viņa bija atbalstījusi savu galvu man uz pleca, un kaķēns klejoja kaut kur tuvumā, mēs abi jau bijām gandrīz aizmiguši, kad viņa nomurminā­ja: «Ričard. Es aizmirsu… Ezra…»

«Ko tu aizmirsi?»

«Es runāju par viņa kājām. Kad… viņš pirmoreiz ar tām staigāja… ar kruķiem. Pirms trim dienām, man liekas… ap­mēram pirms trim mēnešiem pēc maniem rēķiniem. Mēs ar Ksiju apsveicām Ezru… horizontāli.»

«Tas ir vislabākais variants.»

«Nogurdinājām viņu gultā.»

«Labas meitenes. Kas vēl jauns?»

Šķita, ka viņa jau ir iemigusi. Tad viņa tikko dzirdami atbildēja: «Vaiominga.»

«Ko tu saki, dārgā?»

«Vaio, mana meita. Mazā meitenite, kas spēlējās pie strūklakas… tu atceries?»

«Jā, jā! Tava? Ak Dievs!»

«Satiksi viņu … rit no rīta. Nosaukta… par godu mam­mai Vaio. Lācars…»

«Vai viņa ir Lācara meita?»

«Es domāju, ka jā. Ištara tā teica. Protams, bija daudz…. iespēju.»

Es mēģināju iedomāties bērna seju. Laumiņa ar spilgti rudiem matiem. «Izskatījās vairāk līdzīga tev.»

Heizela neatbildēja. Viņas elpa bija kļuvusi lēna un vienmērīga. Es jutu ķepiņas uz krūtīm, tad kaut kas kutinā­ja manu zodu. «Blert?»

«Klusu, mazais, mamma guļ.»

Kaķēns iekārtojās un arī aizmiga. Tā nu mana diena beidzās tāpat, kā sākusies, ar aizmigušu kaķēnu uz krūtīm.

Tā bija visai raiba diena.

Загрузка...