Vnodaļa
«Viņš ir viens no cilvēkiem, kurus neiedomājami labākus padarītu nāve.»
H. H. Manro (1870—1916)
Es atbildēju: «Tieši to pašu es varētu jautāt jums. Kas esat jūs? Nosauciet savu vārdu.»
«Hm? Ja jūs neesat senators, atvainojiet, es sajaucu adreses.» Viņš kāpās atpakaļ un, ar muguru atsities pret durvīm, izskatījās pārsteigts, pagrieza galvu un sniedzās pie atvēršanas pogas.
Es iesitu viņam pa roku. «Es teicu — nosauciet savu vārdu. Tās klauna drēbes ne par ko neliecina, es gribu redzēt jūsu dokumentus. Gvena! Turi viņu uz grauda!»
«Tieši tā, senator!»
Viņš strauji ķēra pie sava gurna, bet Gvena izsita no viņa rokas to, kas nu tur bija, es iesitu viņam pa kakla kreiso pusi. Mape izslīdēja no viņa rokas, un mūsu viesis krita ar nelielai gravitācijai raksturīgo dīvaini graciozo nesteidzību.
Es nometos ceļos viņam blakus. «Mērķē uz viņu, Gvena!»
«Acumirkli, senator — pieskati viņu!» Es atliecos un pagaidīju. «Viss kārtībā, bet, lūdzu, neiekļūsti manā ugunslīnijā.»
«Labs ir.» Es skatījos uz mūsu ciemiņu, kurš bija saļimis uz grīdas. Neveiklā poza varēja nozīmēt to, ka viņš ir bezsamaņā. Kaut gan pastāvēja iespēja, ka viņš izlikās, jo es nebūt nebiju iesitis pārāk spēcīgi. Ar īkšķi piespiedu kakla kreiso apakšējo bedrīti, kas liktu viņam iekliegties un palēkties līdz griestiem, ja puisis būtu pie samaņas. Viņš nepakustējās.
Es pārmeklēju viņu. Vispirms no mugurpuses, tad apvēlu otrādi. Viņa bikses īsti nesaderēja ar žaketi, un tām nebija
svītras gar sāniem, kādas uzrauga uniformai būtu vajadzīgas. Žakete bija par lielu. Kabatās atradu dažas papīra kronas, loterijas biļeti un piecas patronas — Skoda 6,5 mm kalibra, bez aptveres, kādas izmanto pistolēs, automātos un šautenēs
— un tās bija nelegālas gandrīz pilnīgi visur. Nebija ne kabatas portfeļa, ne personas apliecības, nekā.
Viņam ļoti bija nepieciešama vanna.
Es piecēlos. «Mērķē uz viņu, Gvena, es domāju, ka tas ir klaidonis.»
«Es ari tā domāju. Paskaties uz šo te, ser.» Gvena pamāja uz nosviestās pistoles pusi.
Nosaukt to par «pistoli» nozīmētu izrādīt šim priekšmetam daudz vairāk cieņas, nekā tas ir pelnījis. Tas bija pašdarināts šaujamierocis, no kategorijas, kas tradicionāli zināma kā «blīkšķinātāji». Es to nopētīju, cik labi vien varēju, tam nepieskaroties. Stobrs bija tik tīrs, ka bija jādomā, vai vispār jelkad no tā ir šauts. Spals bija no plastmasas, pielīdzināts ar nazi vai ko citu, lai iegultu plaukstā. Mehānisms bija paslēpts zem metāla vāciņa, ko saturēja (ticiet man!) gumijas saites. Šķita pilnīgi droši, ka ar šo ieroci var izšaut tikai vienreiz. Šaubīgais stobrs varēja izrādīties tikpat bīstams pašam šāvējam, kā viņa mērķim.
«Mazā riebeklība,» es noteicu. «Es negribu tam pieskarties, tajā ir iebūvēta maskēta mīna.»
Es pacēlu acis uz Gvenu. Viņa mērķēja uz mūsu ciemiņu ar tikpat nāvējošu ieroci, bet tas bija deviņu patronu Miyako, kas iemiesoja labākos modernās ieroču rūpniecības sasniegumus. «Kad viņš izvilka ieroci, kāpēc tu nešāvi, bet gan izsiti viņam no rokas šaujamo? Tādā veidā ļoti labi var tikt kapā.»
«Tāpēc.»
«Kāpēc? Ja kāds izvelk ieroci un tēmē uz tevi, uzreiz nogalini viņu. Ja vien vari.»
«Es nevarēju. Kad liki ņemt viņu uz grauda, mana somiņa bija tur tālāk. Tad es mērķēju ar šo te.» Kaut kas pēkšņi nozibēja viņas otrajā rokā, un izskatījās, ka viņai ir divi ieroči. Viņa ielika to' atpakaļ krūšu kabatā — tā bija pildspalva. «Mani pārsteidza nesagatavotu, šef. Piedod.»
«O, kā gan es varu kļūdīties! Kad tev uzsaucu, es vienkārši gribēju uz mirkli novērst viņa uzmanību. Nemaz nezināju, ka tu esi apbruņota.»
«Es jau teicu — piedod. Tiklīdz radās iespēja tikt pie somiņas, es izvilku šo «pārliecinātāju». Bet vispirms man viņš bija jāatbruņo.»
Es iedomājos, ko gan komandieris varētu darīt ar tūkstoti Gvenai līdzīgu karotāju. Viņa sver apmēram piecdesmit kilogramus, un nav daudz garāka par pusotru metru — teiksim, simtu sešdesmit centimetri ar kailām kājām. Bet garumam te maz nozīmes, kā to pirms kāda laika atklāja Goliāts.
No otras puses, nekur nav tūkstots Gvenu. «Vai vakar tas Miyako bija tavā somiņā?»
Viņa vilcinājās. «Ja tā būtu bijis, sekas nāktos nožēlot, vai ne?»
«Es atsakos no jautājuma. Man liekas, ka mūsu draugs mostas. Mērķē uz viņu, kamēr es par to pārliecināšos.» Es atkal pārbaudīju viņu ar pirksta spiedienu.
Viņš iekliedzās.
«Apsēdies,» es viņam liku. «Nemēģini piecelties kājās, vienkārši apsēdies un aizliec rokas aiz galvas. Kā tevi
sauc?»
Viņš paskubināja mani ar negaidītu un neķītru kustību. «Nu, nu,» es viņu norāju, «lūdzu, bez rupjībām. Misis Hārdestija,» es turpināju, skatoties uz Gvenu, «vai tu nevarētu viņam iešaut, radīt tādu vieglu ievainojumu? Pietiekamu, lai iemācītu viņu pieklājīgi uzvesties.»
«Kā teiksi, senator. Tūlīt?»
«Nu… piedosim viņam šo kļūdu. Bet otras tādas iespējas nebūs. Mēģini viņu nenogalināt, mēs gribam, lai viņš runā. Vai tu vari trāpīt viņam gurnā, neskarot kaulu?»
«Es varu mēģināt.»
«Tas ir viss, ko vien kāds var lūgt. Ja trāpīsi pa kaulu, tas nebūs no ļauna prāta. Tagad sāksim. Kā tevi sauc?»
«Au… Bils.»
«Bil, kāds ir tavs pilnais vārds?»
«Au, vienkārši Bils. Es lietoju tikai tādu vārdu.»
Gvena ieteicās: «Varbūt tagad kādu mazu šautu brūci, senator? Lai uzlabotu viņa atmiņu?»
«Varbūt. Vai tu to gribi kreisajā kājā, Bil? Vai labāk labajā?»
«Nevienā! Paklau, senator, «Bils» patiesībā ir viss, kā mani sauc — un pasaki viņai, lai nemērķē uz mani ar to lietiņu, labi?»
«Neklausies, misis Hārdestija. Bil, viņa uz tevi nešaus, kamēr tu ar mums sadarbosies. Kas tad notika ar tavu uzvārdu?»
«Man nekad tāda nav bijis. Svētā Vārda bērnu patversmē es biju «Bils numur seši». Uz Dubļu pikas, tas ir, Ņūorleānā.»
«Es saprotu. Vismaz sāku saprast. Bet kas bija rakstīts tavā pasē, kad tu ieradies šeit?»
«Man nebija pases. Tikai strādnieka darba karte. Tur bija rakstīts «Viljams Nav—Otrā—Vārda Džonsons». Bet tas bija tikai vārds, ko tur ierakstīja darba devējs. Paskaties, viņa draud man ar šaujamo!»
«Tad nedari neko tādu, kas viņai varētu nepatikt. Tu jau zini, kādas ir sievietes.»
«Protams! Viņām nevajadzētu atļaut iegādāties ieročus!»
«Interesanta doma. Runājot par šaujamieročiem — tas, kurš tev bija līdzi: es gribu to izlādēt, bet man liekas, ka tas varētu eksplodēt. Tāpēc riskēsim ar tavām rokām. Nepieceļoties pagriezies otrādi, ar muguru pret misis Nežēlību. Es pasperšu tavu ierocīti tā, ka varēsi to aizsniegt. Kad es tev teikšu — ne ātrāk! —, vari nolaist rokas, izlādēt ieroci, tad atkal aizlikt rokas aiz galvas. Ieklausies uzmanīgi manos vārdos: misis Hārdestija, kad Bils aizgriezīsies, mērķē mugurā tieši zem kakla. Ja viņš izdara vismazāko aizdomīgo kustību — nogalini to. Negaidi, kamēr tev ko saku, nedod viņam otru iespēju, neievaino viņu — nogalini uzreiz.»
«Ar lielāko prieku, senator!»
Bils ievaidējās.
«Labs ir, Bil, pagriezies. Neizmanto rokas, tikai gribasspēku.»
Viņš apgriezās uz dibena, atsperdamies ar papēžiem. Es atzinīgi novērtēju, ka Gvena bija satvērusi ieroci stabilā tvērienā ar abām rokām. Tad paņēmu spieķi un ar to aiz
slidināju Bila pašdarināto pistoli pa grīdu līdz viņam. «Bil, nekādu pēkšņu kustību, labi? Nolaid rokas. Izlādē savu pistoli. Atstāj to atvērtu ar patronām līdzās. Tad aizliec rokas atpakaļ aiz galvas.»
Es apstājos blakus Gvenai un aizturēju elpu, kamēr Bils precīzi izpildīja, ko viņam biju licis. Man nebija nekas pretī viņu nogalināt un jutos drošs, ka Gvena viņu nogalinātu tai pašā mirklī, kad viņš mēģinātu pavērst savu pašdarināto ieroci pret mums.
Bet es biju norūpējies par to, kur mēs varētu likt līķi. Es negribēju viņu te redzēt mirušu. Ja tu neesi kaujas laukā vai slimnīcā, līķis ir tikai lieks apgrūtinājums. Valdība bija visai neiecietīga pret tādām lietām.
Atviegloti uzelpoju, kad viņš bija izpildījis pavēles un atkal aizlika rokas aiz galvas.
Es pasniedzos ar otrādi pavērstu spieķi un pievilku to pretīgo mazo ierocīti un tā patronu tuvāk, ieliku patronu kabatā, un ar kāju uzkāpu ierocim, salaužot stobru, sadragājot mehānismu un tā ietvaru, un tad pievērsos Gvenai: «Tagad tu vari mazliet atslābināties. Pašlaik nav vajadzības viņu nošaut. Pārejam uz ievainošanas režīmu.»
«Ai, ai, senator. Vai es tagad drīkstu viņu ievainot?»
«Nē, nē! Nevajag, kamēr viņš labi uzvedas. Bil, tu taču labi uzvedīsies, vai ne?»
«Vai tad es neuzvedos labi? Senator, lai viņa vismaz uzliek drošinātāju!»
«Kā tad! Tavējam nemaz nebija drošinātāja. Un tu neatrodies tādā stāvoklī, ka varētu uzstāt, lai mēs ievērojam tavus noteikumus. Bil, ko tu izdarīji ar uzraugu, kuru nogalināji?»
«Aa!»
«Nu, beidz. Tu te parādies uzrauga uniformā, kas tev neder. Arī bikses nesader ar žaketi. Es tev lūdzu uzrādīt dokumentus, un tu izvelc ieroci — pašdarinātu, lai Dievs pasargā! Un tu neesi mazgājies — cik ilgi? Atbildi man! Bet vispirms pasaki, ko tu izdarīji ar šīs uniformas īpašnieku. Vai viņš ir miris? Vai tikai piekauts un iebāzts kādā pieliekamajā? Atbildi ātrāk, vai arī palūgšu misis Hārdestijai izsniegt tev atmiņas stimulatoru. Kur viņš ir?»
«Es nezinu! Es to neizdarīju.»
«Nu, nu, puisīt, nemelo.»
«Tā ir patiesība! Pie manas mātes goda, tā ir patiesība!»
Man bija tiesības šaubīties par viņa mātes godu, bet nebūtu visai pieklājīgi šīs šaubas izteikt skaļi, it īpaši, ja darīšana ar tik nožēlojamu subjektu. «Bil,» es maigā balsī teicu, «tu neesi uzraugs. Vai man jāpaskaidro, kāpēc esmu par to drošs? (Galvenais uzraugs Franko ir visas sistēmas pedants. Ja kāds no viņa padotajiem uz rīta ierindu ierastos tādā izskatā — un tā smaržojot — kā šis nabadziņš, tad varētu būt laimīgs, ja viņu tikai nosūtītu atpakaļ uz Zemi.) Es varu arī paskaidrot, ja tu to vēlies. Vai tev kādreiz ir iedūruši adatu zem naga, un tad otru galu uzkarsējuši? Tas uzlabo atmiņu.»
Gvena dedzīgi ieteicās: «Spraužamadata ir labāka, senator, — to var labāk sakarsēt. Man te viena tieši ir pa rokai. Vai es to varu izdarīt? Es varu?»
«Tu gribēji teikt — vai es drīkstu — vai ne? Nē, mīļā meitene, es gribu, lai tu turpini turēt Bilu stobra galā. Ja būs nepieciešamas šādas metodes, es nelūgšu lēdijai to izdarīt manā vietā.»
«Ai, senator, tu kļūsi žēlsirdīgs un atlaidīsi viņu tieši tad, kad viņš būs gatavs runāt aizgūtnēm. Ļauj man parādīt
— lūdzu!»
«Nu…»
«Neļauj tai asinskārajai kucei man tuvoties!» Bila balsī skanēja šausmas.
«Bil! Tu nekavējoties atvainosies lēdijai. Citādi es ļaušu viņai darīt ar tevi, ko vien viņa vēlēsies.»
Viņš atkal ievaidējās. «Lēdij, es atvainojos. Piedod. Bet tu mani biedē līdz nāvei. Lūdzu, nevajag neko man darīt ar spraužamadatu — esmu reiz redzējis vienu puisi, kam tā gadījās.»
«0, varēja jau būt vēl sliktāk,» Gvena laipnā balsī viņu pārliecināja. «Divpadsmitā izmēra vara stieple vada siltumu daudz labāk, un vīrieša ķermenī ir interesantas vietas, kur to pielietot. Efektīvākas. Unrezultātu var iegūt ātrāk.» Viņa domīgi piebilda: «Senator, manā somā ir tāda vara stieple. Ja paturēsi kādu mirkli šo pistoli, es to atnesīšu.»
«Paldies, mana dārgā, bet varbūt tā nemaz nebūs vajadzīga, man liekas, ka Bils pašlaik jau kaut ko vēlas teikt.»
«Nav nekādu problēmu, ser. Vai tu negribi, lai es to izdaru?»
«Varbūt tomēr. Paskatīsimies. Bil? Ko tu izdarīji ar to uzraugu?»
«Es pat viņu redzējis neesmu! Divi čomi man teica, ka esot darbiņš. Es viņus nesatieku, nekad neesmu redzējis, neko nezinu par viņiem. Bet vienmēr rodas jauni un Fingerss teica, ka viņi ir tikuši cauri. Viņš…»
«Pagaidi. Kas ir Fingerss?»
«Nu, mūsu alejas mērs.»
«Lūdzu, sīkāk. Mūsu alejas?»
«Cilvēkam taču ir kaut kur jāguļ, vai ne? Tādam priekšniekam kā tu ir dzīvoklis ar viņa vārdu pie durvīm. Es būtu laimīgs! Mājas ir tur, kur tās ir — pareizi?»
«Man liekas, tu gribi teikt, ka aleja ir tavas mājas. Kur tā ir? Nosauc loku, rādiusu un līmeni.»
«Nu… tas nav gluži tā.»
«Esi prātīgs, Bil. Ja aleja ir galvenā cilindra iekšpusē, nevis ārpusē kādā no pievienotajiem lokiem, tās atrašanās vietu var nosaukt ar tieši šiem rādītājiem.»
«Varbūt var, bet es to nevaru šādi aprakstīt, jo tā tur nevar nokļūt. Un es nestāstīšu tev, kā tur var nokļūt, jo…» Viņa seja savilkās vislielākā izmisuma grimasē un viņš izskatījās kā desmitgadīgs puika. «Neļauj viņai apstrādāt mani ar karstu stiepli, neļauj viņai laiku pa laikam šaudīties. Lūdzu! Tikai atlaid mani — labi?»
«Senator?»
«Jā, misis Hārdestija?»
«Bils baidās, ka viņš izstāstīs, kur Slēpjas pa naktīm, ja tu viņam nodarīsi pietiekami lielas sāpes. Tur nakšņo arī citi klaidoņi, un tur ir tā sāls. Es domāju, ka Zelta Likums nav pietiekami liels, lai noslēptu viņu no tiem citiem. Ja viņš tev pasaka, kur tie nakšņo, viņi nogalinās Bilu. Varbūt ne pārāk strauji.»
«Bil, vai tāpēc tu esi tik stūrgalvīgs?»
«Esmu jau pārāk daudz pateicis.»
«Tu netiksi prom, kamēr būsi dzīvs. Tu zini lietas, ko es vēlos uzzināt, un esmu gatvs tās izspiest no tevis, pat ja nāksies lietot vara stiepli un realizēt misis Hārdestijas visdīvainākās iegribas. Varbūt man nemaz nevajag atbildi uz jautājumu, ko tev tikko uzdevu. Kas var notikt ar tevi, ja pateiksi vai parādīsi, kur ir tā aleja?»
Viņš nebija ātrs uz atbildēšanu, es ļāvu viņam saņemties. Beidzot puisis ierunājās klusā balsī: «Pirms sešiem septiņiem mēnēšiem okšķeri noķēra vienu čomu. Piespieda viņu pļāpāt. Paldies Dievam, viņš nebija no manas alejas. Viņa patvērums bija atkritumu novietne netālu no simtu desmitā loka un uz leju līdz pilnai gravitācijai.
Okšķeri izpūta tur gāzi, un daudzi čomi nomira… bet šo čomu viņi bija atlaiduši. No tā tāpat nebija nekāda labuma. Viņš nebija nostaigājis brīvībā divdesmit četras stundas, kad to saķēra un ieslēdza kopā ar žurkām. Izsalkušām.»
«Skaidrs,» es paskatījos uz Gvenu.
Viņa nočukstēja: «Senator, nekādas žurkas. Man nepatīk žurkas. Lūdzu!»
«Bil, es atceļu jautājumu par tavu aleju. Tavs patvērums. Un es tev nelūgšu nosaukt citu klaidoņu vārdus. Taču gribu, lai tu atbildi uz visiem pārējiem jautājumiem pilnīgi un ātri. Nekādas minstināšanās. Netērēsim laiku. Sarunāts?»
«Jā, ser.»
«Tad atgriežamies pie tiem diviem svešiniekiem, kas tev piedāvāja darbu. Pastāsti man par to.»
«Nu, viņi man pāris minūtes stāsta visādas muļķības. Viņi grib, lai es valkāju šitās drēbes, izskatos kā okšķeris. Liek klaudzināt pie tām durvīm, jautāt tevi. «Ziņa no Menedžera», tas man jāsaka. Tad viss pārējais tā, kā mēs darījām. Kad es saku: «Ei, jūs neesat senators, vai ne?», viņiem vajadzēja ienākt un arestēt tevi.»
Bils uz mani skatījās ar aizvainojumu. «Bet tu visu sajauci. Tu pārkāpi noteikumus, ne es. Tu neko nedarīji tā, kā vajadzētu. Tu aizvēri durvis man aiz muguras — tev to nevajadzēja darīt. Un galu galā izrādījās, ka tu tomēr esi senators… un kopā ar tevi ir viņa.» Vīra balsī bija jūtams īpašs rūgtums, kad viņš pieminēja Gvenu.
Es viņu sapratu. Kā gan var justies godīgs noziedznieks, kurš smagi strādā un vēlas tikt augstāk pa profesionālās attīstības kāpnēm, ja viņa upuris atsakās sadarboties? Gandrīz visi noziegumi ir atkarīgi no upura līdzdalības. Ja upuris atsakās pieņemt viņam piešķirto lomu, noziedznieks atrodas neizdevīgā pozīcijā — tik skarbā, ka parasti nepieciešams saprotošs un iejūtīgs tiesnesis, lai visu nokārtotu. Es biju pārkāpis noteikumus, es biju pretojies.
«Tev patiešām laime nesmaida, Bil. Paskatīsimies to ziņu no Menedžera, ko tev vajadzēja nogādāt. Pieskati viņu, misis Hārdestija.»
«Vai es varu nolaist rokas?»
«Nē.» Mape joprojām atradās uz grīdas starp Gvenu un Bilu, bet mazliet uz manu pusi; es varēju to aizsniegt, nešķērsojot ugunslīniju. Es to pacēlu.
Tur bija veidlapa, uz kuras man (vai kādam citam) būtu jāparakstās par ziņas saņemšanu. Blakus bija piesprausta pazīstamā zilā aploksne no Mackay Three Planēts', es to atvēru.
Ziņa sastāvēja no apmēram piecdesmit kodētām piecu zīmju grupām. Virs adreses ar roku bija rakstīts: «Senat. Kantoram, St.Oil.»
Es bez komentāriem to ieliku kabatā. Gvena jautājoši skatījās manī, bet man izdevās izvairīties no šī skatiena. «Misis Hārdestija, ko mēs darīsim ar Bilu?»
«Noberzīsim viņu!»
«Hm? Vai tu domāji — «izdeldēsim no pasaules», vai arī piesakies noberzt viņa muguru?»
«Ak debess, nē! Ne vienu, ne otru. Es iesaku ieslēgt viņu dušā un atstāt tur, līdz tas sāk atbilst higiēnas normām. Vanna, karsts ūdens un daudz putu. Matu šampūns. Tīri kāju un roku nagi. Viss. Un nelaižam viņu ārā no šejienes, kamēr būs tīrs.»
«Vai tu Jausi viņam izmantot savu vannasistabu?»
«Ņemot vērā pašreizējo situāciju, es nedomāju, ka man pašai izdosies to vēl kādreiz lietot. Senator, man ir nelabi no viņa smakas.»
«Nu, jā, tas man atgādina sapuvušus kartupeļus karstā dienā Golfa straumē. Bil, novelc drēbes.»
Noziedznieki ir viskonservatīvākā grupa jebkurā sabiedrībā. Bils vilcinājās noģērbties dāmas klātbūtnē tieši tāpat, kā pirms tam bija vilcinājies nodot savu līdzbiedru slēptuvi. Viņš bija pārsteigts, ka es to liku darīt, un izbiedēts par to, ka lēdija neko neteica par tādu nepiedienīgu piedāvājumu. Vakar es varbūt būtu viņam piekritis… bet biju sapratis, ka Gvenu nav tik viegli iebiedēt. Patiesībā es domāju, ka viņai tas pat patika.
Kamēr Bils izģērbās, man kļuva viņa mazliet žēl — viņš izskatījās kā noplūkts cālēns ar tam piemērotu sāpīgu sejas izteiksmi. Kad klaidonis bija izģērbies līdz apakšbiksēm (pelēkām no netīrības), viņš sastinga un paskatījās uz mani. «Velc nost visu,» es mundri uzsaucu. «Tad žigli vannasistabā, un ķeries pie darba. Ja būsi slikti pastrādājis, tev nāksies to atkārtot. Ja pabāzīsi savu degunu pa durvīm ātrāk par trīsdesmit minūtēm, es nenopūlēšos ar pārbaudi, bet vienkārši sūtīšu tevi atpakaļ. Tagad velc tās lupatas nost — ātri!»
Bils uzgrieza Gvenai muguru, novilka apakšbikses un sāniski devās uz vannasistabu, cenzdamies saglabāt cienīgu izskatu. Viņš aizslēdza durvis.
Gvena ielika savu pistoli somiņā, un atslābināja pirkstus, savelkot tos dūrē un atkal izplešot. «Man jau notirpa rokas no pistoles turēšanas. Mīļais, vai tu man iedosi tās patronas?»
«Hm?»
«Tās, kuras tu atņēmi Bilam. Sešas, vai ne? Piecas un viena.»
«Protams, ja tu vēlies.» Vai man vajadzēja teikt, ka arī pats biju izdomājis, ko ar tām darīt? Nē, tāda informācija var tikt izpausta tikai uz «vajag zināt» pamatiem. Es izņemu patronas un pasniedzu viņai.
Gvena uz tām paskatījās, pamāja un atkal izņēma savu mazo, mīļo pistoli — izņēma aptveri, ielādēja sešas konfiscētās patronas, ielika atpakaļ, ieslidināja vienu patrontelpā, aizslēdza drošinātāju un iebāza somiņā.
«Izlabo, ja es maldos,» es lēni ierunājos. «Kad es tev pirmoreiz lūdzu piesegt mani, tu mērķēji uz viņu ar pildspalvu. Vēlāk, kad biji atbruņojusi, tu mērķēji uz viņu ar nepielādētu ieroci. Pareizi?»
«Ričard, es biju pārsteigta. Darīju, ko varēju.»
«Tā jau nav kritika, gluži otrādi!»
«Man vienkārši nebija pietiekami labas izdevības tev to pateikt.» Viņa turpināja: «Dārgais, vai tu varēsi iedot liekas bikses un kreklu? Tie ir tavas somas pašā virsū.»
«Es domāju gan. Mūsu rūpju bērnam?»
«Jā. Es gribu izsviest šīs netīrās lupatas pārstrādāšanai. Smaka nezudīs, kamēr mēs no tām neatbrīvosimies.»
«Tad tā arī darīsim.» Es izsviedu Bila drēbes atkritumu vadā, atstājot vienīgi kurpes, un nomazgāju rokas izlietnē. «Gvena, es domāju, ka no šī lempja vairs neko neuzzināšu. Mēs varētu atstāt viņam drēbes un vienkārši aiziet. Vai… mēs varam iet prom uzreiz un neatstāt viņam drēbes.»
Gvena izskatījās pārsteigta. «Bet tad viņu uzreiz saķers uzraugi.»
«Tieši tā. Mīļā meitene, šis puisis jau no dzimšanas ir neveiksminieks; uzraugi viņu tāpat kuru katru brīdi saķers. Ko viņi dara ar klaidoņiem? Vai tu neesi dzirdējusi kādas baumas?»
«Nē. Neko ar patiesības pieskaņu.»
«Es nedomāju, ka viņi sūta klaidoņus atpakaļ uz Zemi. Tas Kompānijai izmaksātu pārāk dārgi, tādējādi pārkāpjot Zelta Likuma interpretāciju. Šeit nav cietuma vai kolonijas, un tas vēl vairāk ierobežo iespējas. Tātad?»
Gvena izskatījās satraukta. «Liekas, man nepatīk tas, ko dzirdu.»
«Tas nav viss. Otrpus šīm durvīm, varbūt ne tieši blakus, bet kaut kur tuvumā, ir divi puiši, kas nevēl mums nekā laba. Vai vismaz man. Ja Bils iziet no šejienes, neizpildījis darbu, kam viņš bija nolīgts, kas ar viņu notiek? Vai viņš tiek izbarots žurkām?»
«Vēe!»
«Jā, «vēe». Mans krusttēvs teica — nekad nepieņem noklīdušu kaķēnu… ja vien jau iepriekš neesi nolēmis pakļauties viņam. Nu, Gvena?»
Viņa nopūtās. «Domāju, ka viņš ir labs puisis. Varētu būt, es domāju, ja jelkad kāds būtu pievērsis viņam uzmanību.»
Es atkārtoju viņas nopūtu. «Ir tikai viena iespēja to uzzināt.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги