Karalienes kaklarota

I VECAIS ARISTOKRĀTS UN VIŅA MĀJZINIS

Bija 1874. gada aprīļa sākums, kad kādā pēcpusdienā, tā ap pulkstens trim, sirmais maršals Rišeljē, mūsu vecais paziņa, kad bija uzsvaidzinājis savu uzacu krāsu ar kādu smaržīgu esenci, atbīdīja spoguli, ko viņam turēja kambarsulainis — uzticamā Raftē pēcnācējs, bet ne vietnieks — un ar viņam tik raksturīgo sejas izteiksmi, galvu purinādams, teica:

— Nu, lūk, tagad izskatos labi.

Un, piecēlies no sava atzveltnes krēsla, viņš ar pirkstgaliem veikli nopurināja baltā pūdera putekļus, kas no parūkas bija nobiruši uz tā debeszilajām samta biksēm.

Kad viņš bija pastaigājis dažus soļus, lai ielocītu kājas, maršals teica:

— Pasaukt manu mājzini!

Pēc piecām minūtēm ieradās mājzinis, tērpies savā galā-livrejā.

Maršala sejas izteiksme kļuva nopietna, kā to prasīja pašreizējais stāvoklis.

— Es ceru, monsicur, — viņš teica, — ka jūs esat licis pagatavot mums labas pusdienas.

— Jā gan, monsicur.

— Es liku jums nodot manu viesu sarakstu, vai ne tā?

— Es ļoti labi iegaumēju to skaitu, monsicur. Pavisam deviņi viesi, man šķiet — es nebūšu kļūdījies?

— Ir starpība starp viesi un viesi, monsicur.

— Jā gan, monsicur, bet…

Maršals pārtrauca savu mājzini ar nepacietīgu, kaut ari kundziski apvaldītu žestu.

— Šis „bet", monsicur, nav nekāda atbilde, es to dzirdu nu jau astoņdesmit astoņus gadus, un ziniet, monsicur, kaut gan man ir ļoti nepatīkami jums to sacīt, ik reiz, kad es dzirdu vārdu „bet", tam seko kāda muļķība.

— Monsicur…

— Vispirms, cikos jūs mums klāsit galdu?

— Monsicur, pilsoņi pusdieno divos, garīdzniecība — trijos un aristokrātija — četros.

— Bet es, monsicur?

— Monsicur šodien sēdīsies pie galda pulksten piecos.

— Nu, nu! Piecos!?

— Jā, monsicur, kā pats karalis.

— Un kāpēc kā karalis?

— Tāpēc, ka sarakstā, ko man bija tas gods saņemt no monsicur, ir ari kāda valdnieka vārds.

— Nu nē, monsicur, jūs maldāties, mani šīsdienas viesi ir tikai vienkārši augstmaņi.

— Monsicur, bez šaubām, ir iepaticies pajokot ar savu padevīgo kalpotāju un es par šo godu ļoti pateicos. Bet Hāgas grāfs, kurš arī ir monsicur viesu vidū …

— Nu un tad?

— Hāgas grāfs ir valdnieks.

— Es tādu valdnieku nepazīstu.

— Tādā gadījumā es izlūdzos monsicur piedošanu, — teica mājzinis palocīdamies, — bet es spriedu … es domāju …

— Jūsu uzdevums, monsicur, nav spriedelēt un jūsu pienākums nav domāt! Jūsu darbs ir uzmanīgi izlasīt manas pavēles un nepapildināt tās ar kaut kādiem komentāriem. Kad es gribu jūs par kaut ko informēt, tad es to saku. Ja es neko neesmu teicis, es gribu, lai tas paliek nezināms.

Virssulainis palocījās vēl otrreiz un šoreiz vēl goddevīgāk, nekā viņš to būtu darījis, runādams ar pašu karali.

— Un tā, lūk, monsicur, — turpināja sirmais maršals, — tā kā mani viesi būs tikai no muižniecības, jūs pasniegsit man pusdienas parastajā laikā, tas ir, pulksten četros.

To dzirdot, mājziņa seja pārvērtās, it kā viņš būtu dzirdējis savu nāves spriedumu. Viņš kļuva gluži bāls un saduga.

Tad viņš atkal saslējās ar izmisuma pilnu apņēmību.

— Ko Dievs lēmis, tas būs, — viņš teica, — bet monsicur ēdīs pusdienas tikai piecos.

— Kā, kāpēc tā? — iesaucās maršals sasliedamies.

— Tāpēc, ka fiziski nav vairs iespējams, ka monsieur ieturētu pusdienas agrāk.

— Monsicur, — teica vecais maršals, lepni sasliedams savu jauneklī­gas enerģijas pilno galvu, — man liekas — būs jau divdesmit gadu, kopš jūs esat manā dienestā.

— Divdesmit viens, monsicur, un vēl mēnesis un divas nedēļas.

— Nu labi, monsicur, pie šā divdesmit viena gada, viena mēneša un divām nedēļām jūs vairs nepieliksit ne vienu dienu, pat ne stundu. Vai

dzirdat? — turpināja sirmgalvis, sakniebdams savas plānās lūpas un saraukdams savas krāsotās uzacis. — Šovakar jau jūs meklēsit sev citu kungu. Es nevaru pieļaut, ka manā mājā kāds teiktu — «neiespējami", un manos gados es vairs negribu sākt šo vārdu iegaumēt: man tam vairs nav laika.

Mājzinis palocījās trešo reizi.

— Šovakar manis še vairs nebūs, — viņš teica, — bet savu darbu es līdz pēdējam brīdim izpildīšu kā pieklājas.

Un viņš atkāpās divus soļus uz durvju pusi.

— Ko jūs apzīmējat ar vārdu — kā picklājasl — iesaucās maršals. — Saprotiet, monsieur, ka še visam jānotiek pēc manaprāta. Tā tas pieklājas. Es gribu ēst pusdienas pulkstens četros, un ja es to tā gribu, tad nepieklājas, ka jūs tās man pasniedzat pulkstens piecos.

— Monsieur maršal, — dzedri atbildēja mājzinis, — es esmu kalpojis Subisas princim kā ekonoms un kā intendants princim kardinālam Roānas Ludviķim. Pie mana pirmā kunga ik gadus vienu reizi viesojās Viņa Majestāte, tagad Dieva priekšā aizgājušais Francijas karalis; bet pie otra ik mēnesi vienu reizi ieradās Viņa Majestāte Austrijas ķeizars.

Lūk, tāpēc, monsieur, es it labi zinu, kā jāapietas ar kronētām personām. Kaut gan Subisas prinča pilī karali Ludviķi XV citādi nesauca, kā par baronu Gonesu, viņš tomēr bija un palika karalis; tāpat arī pie monsieur Roāna ķeizars Jāzeps saucās par grāfu Pakenšteinu un tomēr bija un palika ķeizars.

Šodien monsieur viesu vidū ir persona, kas sevi šķietami dēvē par Hāgas grāfu, un tomēr šis Hāgas grāfs nav neviens cits kā Zviedrijas karalis. Tātad, vai nu es šovakar atstāju monsieur maršala dienestu, vai arī Hāgas grāfs tiks uzņemts, kā tas karalim pieklājas.

— Nu, lūk, monsieur, stūrgalvi, tieši to es jums ar visiem spēkiem cenšos noliegt. Hāgas grāfs grib še būt absolūti nepazīts. Sasodīts! Es tīri labi saskatu jūsu muļķīgo iedomību, sulaiņu kungi. Ne jau nu karaļa kroni jūs tā godināt, bet ar mūsu ekijiem jūs vērtējat paši sevi.

— Es nedomāju, ka ar vārdu ekiji monsicur visā nopietnībā būtugribējis minēt naudu, — dedzīgi iebilda sulainis.

— Nē, monsicur, — atteica maršals gandrīz piekāpīgi, — patiesi nē. Par naudu! Pie joda, kas gan še runā par naudu?! Es lūdzu jūs nenovirzīties sāņus un jums atgādinu: es negribu, ka še kāds runātu karali.

— Bet,monsieur maršal, par ko gan jūs mani uzskatāt? Vai jūs domājat, ka es esmu akls.

Par karali neminēšu vairs ne vārda.— Tātad netiepsities vairs un pasniegsit man pusdienas pulkstens četros.— Nē, monsieur maršal, pulkstens četros tas, ko es gaidu, vēl nebūs še.

— Ko tad jūs gaidāt? Vai zivi, tāpat kā monsicur Vatčls?*

— Vatčls, kāds tc sakars ar Vatēlu, — nomurmināja mājzinis.

— Nu, vai šis salīdzinājums jūs aizvaino?

— Nč, bet ar šo laimīgo zobena dūrienu, kas caururba viņa ķermeni, monsicur Vatčls ir kļuvis nemirstīgs!

— Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?

— Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!

— Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?

— Jā, tā tas ir, monsicur, tad gan labāk ir būt dzīvam un veikt savus pienākumus. Es nedomāju mirt un paveikšu savu darbu tāpat, kā to būtu paveicis Vatēls, ja vien princim Kondē nebūtu pietrūcis pacietības kādu pusstundu pagaidīt.

— Ak tā, bet jūs apsolījāt man kaut ko sevišķu, tas ir veikli.

— Nē, monsicur, nekā sevišķa.

— Bet uz ko tad jūs gaidāt?

— Vai monsicur vēlas, lai es to viņam pasaku?

— Pie joda, jā: es topu ziņkārīgs.

— Nu labi, es, monsicur, gaidu pudeli vīna.

— Pudeli vīna! Kā tas, monsicur, saprotams? Tas nudien sāk mani interesēt.

— Redzat, monsicur, lieta ir tāda: Viņa Majestāte Zviedrijas karalis, piedodiet, es gribētu teikt: viņa ekselence Hāgas grāfs dzer vienīgi Tokajas vīnu.

— Kā! Vai tad es esmu tāds tukšinieks, ka manā pagrabā nebūtu tokajieša? Tādā gadījumā vajag uz pēdām padzīt manu ekonomu.

— Nē, monsicur, gluži otrādi, jums tas ir vēl apmēram sešdesmit pudeles.

— Nu re, vai tad jūs domājat, ka Hāgas grāfs pie pusdienu galda izdzers sešdesmit vienu pudeli?

— Pacietieties mazliet, monsicur. Kad monsicur Hāgas grāfs pirmo reizi ieradās Francijā, viņš vēl bija tikai karaliskais princis; toreiz viņš

Vatēls — prinča Kondē mājzinis. Pasniedzot pusdienas par godu Ludviķim XIV, viņš pamanīja, ka zivis nav piegādātas laikā, un izmisumā nodūra sevi ar zobenu.

bija uzaicināts pusdienās pie nelaiķa karaļa, kas bija dabūjis divpadsmit pudeles tokajieša no Viņa Majestātes Austrijas ķeizara. Jūs zināt, ka, spiežot Tokajas vīnu, pirmā izspiestā deva tiek rezervēta ķeizariskajiem vīna pagrabiem un citi valdnieki šo vīnu dabū dzert tikai tad, kad Viņa Majestāte ķeizars viņiem to piesūta.

— Jā, to es zinu.

— Redzat, monsicur, no šīm divpadsmit pudelēm, kuru saturu princis dabūja nogaršot un nevarēja beigt to slavēt, no šīm pudelēm šodien ir vēl atlikušas tikai divas.

— Ah!

— Viena no tām vēl atrodas karaļa Ludviķa XVI pagrabos.

— Un otra?

— Ak, redzat, monsicur, — teica mājzinis ar uzvarētāja smaidu, jo viņš juta, ka beidzot pēc ilgas cīņas viņa uzvaras brīdis ir tuvu, — otra? — otra tika nolaupīta.

— Un kas to izdarīja?

— Kāds no maniem draugiem, nelaiķa karaļa ekonoms, kurš man bija parādā dažu labu pakalpojumu.

— Ak! Un viņš tad to nodeva jums?

— Protams, monsicur, — pašapzinīgi noteica sulainis.

— Un ko jūs ar to darījāt?

— Es to rūpīgi noglabāju mana kunga vīna pagrabā.

— Jūsu kunga? Kurš tad tai laikā bija jūsu kungs?

— Princis kardināls monsicur Ludviķis Roāns.

— Ak, Dievs! Strasburgā?

— Nē, Savernā.

— Un jūs aizsūtījāt kādu sameklēt šo pudeli? — iesaucās vecais maršals.

— Jā, jums taisnība, monsicur, — atbildēja mājzinis ar tādu balss noskaņu, it kā viņš būtu teicis: «Nepateicīgais!"

Hercogs Rišeljē satvēra sava vecā sulaiņa roku, skaļi iesaukdamies:

— Es lūdzu jūs man piedot, monsicur; jūs esat visu mājziņu karalis.

— Un jūs mani tomēr padzenat! — šis atbildēja, ērmīgi ierāvis galvu plecos.

— Es, es jums samaksāšu par šo pudeli simts dukātu.

— Kopā ar simts dukātiem, ko maksā ceļa izdevumi, tas ir, divus simtus dukātu. Bet, monsicur man piekritīs, ka tas ir gluži par velti.

— Es piekritīšu visam, kas vien jums, monsicur, ienāks prātā; un pagaidām, sākot ar šo dienu, jūsu alga būs dubultota.

— Bet, monsicur, tas nemaz nebija vajadzīgs: es tikai izpildīju savu pienākumu.

— Un kad ieradīsies šis jūsu simts dukātu dārgais kurjers?

— Spriediet pats, monsicur, vai es esmu velti tērējis laiku, kad jūs man pieteicāt pusdienas?

— Man liekas — pirms kādām trim dienām.

— Jātniekam, pilnos auļos jājot, vajag divdesmit četras stundas turp un divdesmit četras stundas atceļam.

— Tātad jums, visu mājziņu karali, atlika včl divdesmit un četras stundas; ko jūs ar šo laiku darījāt?

— Ak vai, monsicur, to es pazaudēju. Man šī ideja ienāca prātā tikai otrā dienā, pēc tam, kad jūs man bijāt iedevis viesu sarakstu. Tagad, ja novērtēsim šai izdarībai nepieciešamo laiku, jūs redzēsit, monsicur, ka, izlūdzoties termiņu līdz pulkstens pieciem, es esmu prasījis visne­pieciešamāko laika minimumu.

— Kā! Tad jau šī pudele vēl nav še?

— Nē, monsicur.

— Ak, Dievs! Un ja nu, monsicur, jūsu Savcrnas kolēģis ir tikpat uzticīgs savam kungam princim Roānam, kā jūs man?

— Un tad, monsicur?

— Ja viņš atteiktos atdot pudeli, kā jūs pats to darītu?

— Es, monsicur?

— Jā, es domāju, jūs taču neizsniegtu šādu pudeli, ja tāda vispār atrastos manā pagrabā?

— Es pazemīgi lūdzu piedošanu, monsicur, bet ja kāds mans kolēģis, kuram vajadzētu uzņemt karali, man prasītu labāko pudeli vīna no jūsu pagraba, es viņam to uz karstām pēdām pagādātu.

— Ak tā, — noņurdēja maršals, viegli saviebdamies.

— Viena roka mazgā otru jeb dots pret dotu, monsicur.

— Tas jau nu mani gandrīz vai pārliecina, — teica maršals nopūzdamies, — bet mums jārēķinās vēl ar kādu riskantu varbūtību.

— Ar kādu, monsicurl

— Un ja nu pudele saplīst?

— O, monsieur, vēl nav dzirdēts, ka jelkāds cilvēks būtu saplēsis pudeli divtūkstoš livru vērtībā.

— Jums taisnība, nerunāsim vairs par to; bet nu, sakiet man, cikos jūs gaidāt savu kurjeru?

— Tieši pulkstens četros.,

— Nu, lūk, kas tad mums liedz sēsties pie galda pulkstens četros? — tiepās maršals — stūrgalvīgs kā Kastīlijas mūlis.

— Monsicur, manam vīnam vajag stundu nostāvēties un tas iespējams tikai pateicoties īpašam paņēmienam, ko pats esmu izgudrojis; citādi šim nolūkam vajadzētu trīs dienas.

Arī šoreiz uzveikts, maršals par zīmi, ka atzīst sevi par uzvarētu, savam sulainim pamāja ar galvu.

— Pirmkārt, jau, — turpināja šis, — monsicur viesi, zinādami, ka viņiem būs tas gods pusdienot kopā ar Hāgas grāfu, pirms puspieciem neieradīsies.

— Vēl viens iemesls!

— Bez šaubām. Tad, vai nav tiesa, monsicur viesi būs grāfs Delonē, grāfiene Dibarī, monsicur Laperūzs, monsieur Favrs, monsicur Kondorsē, monsicur Kaliostro un monsicur Tavernī.

— Nu un tad?

— Un tad, monsicur, sāksim pēc kārtas: monsicur Delonē ierodas no Parīzes, no Bastilijas, un noledojušā ceļa dēļ viņam vajadzēs savas trīs stundas.

— Jā, bet viņš izbrauks tūlīt pēc cietumnieku pusdienas reizes, tas ir, pulkstens divpadsmitos, to es zinu.

— Piedošanu, monsicur, bet kopš tā laika, kad monsicur bija Bastllijā, pusdienu laiks tur ir mainīts. Bastīlijā pusdienas tagad ēd vienos.

— Tiešām, monsicur, mums vēl ik dienas ir jāmācās. Turpiniet!

— Dibarī kundze ieradīsies no Lisēnas, kur pliksalā noledojis ceļš ved vienmēr uz leju.

— O, tas viņai netraucēs ierasties precīzi laikā. Tagad, kad viņa ir tikai hercoga mīļākā, viņa vienīgi pret baroniem vēl izturas kā karaliene. Bet jums, monsieur, savukārt jāsaprot sekojošais: es gribēju drīzāk sēsties pie pusdienu galda monsicur Lapcrūza dēļ, kas šovakar aizceļo un tātad negribēs aizkavēties.

— Monsicur Laperūzs ir pie karaļa, kur tas ar Viņa Majestāti pļāpā par ģeogrāfiju un kosmogrāfiju. Karalis monsicur Laperūzu tik drīz vis neatlaidīs.

— Tas ir iespējams…

— Par to, monsicur, riav ne mazāko šaubu. Un tas pats būs ar monsicur Favra, kas pašreiz ir pie Provansas grāfa, kur viņi, bez šaubām, pārrunā monsieur Bomaršē lugu.

— Figaro kāzas?

— Jā, monsicur.

— Vai zināt, monsicur, jūs jau esat liels grāmatnieks.

— Jā, monsicur, vaļas brīžos es lasu.

— Nu, mums vēl atliek monsieur Kondorsē, kurš kā ģeometrs varētu izrādīties precīzāks.

— Jā, bet viņš aizrausics ar kādu aprēķinu un, kad viņš ar to tiks galā, tad būs jau pusstundu nokavējis. Kas attiecas uz grāfu Kaliostro, tad, tā kā viņš ir ārzemnieks un nav sen, kamēr uzturas Parīzē, ir ļoti iespējams, ka viņš, nepazīdams vēl visos sīkumos Versaļas dzīvi, neliks uz sevi ilgi gaidīt.

— Nu, lūk, — teica maršals, — izņemot Tavernī, jūs esat nosaucis visus manus viesus un pie tam vēl tik noteiktā kārtībā, kā to būtu varējis izdarīt tikai Homērs un mans nabaga Rafē.

Virssulainis palocījās.

— Es neminēju monsicur Tavernī, tāpēc ka monsicur Tavernī ir vecs draugs, kas varbūt vienīgais pieturētos pie vecās kārtības. Man liekas, monsicur, ka nu ir visi astoņi šā vakara dalībnieki?

— Pilnīgi pareizi, monsicur. Kur jūs klāsit mums galdu?

— Lielajā ēdamzālē, monsicur.

— Tur mēs nosalsim.

— Tā jau trīs dienas tiek kurināta un es esmu noregulējis tajā temperatūru uz divdesmit astoņiem grādiem.

— Ļoti labi! Lūk, pašreiz sit pusstundu.

Un maršals pameta acis uz pulksteni.

— Pašreiz ir puspieci, monsicur.

— Jā, monsicur, un, lūk, kāds jātnieks iejāj pagalmā; tas nes manu tokajieša pudeli.

— Es vēlētos, kaut man tā kalpotu vēl otrus divdesmit gadus, — teica vecais maršals, pievērsdamies spogulim, kamēr mājzinis devās uz pieliekamām telpām.

— Divdesmit gadus, — kāds zobgalīgi iesaucās tieši tai brīdī, kad hercogs pievērsās spogulim. — Divdesmit gadus! Mans mīļais maršal, es jums tos novēlu; bet tad, hercog, man būs jau sešdesmit un es būšu ļoti veca.

— Grāficn! — iesaucās maršals, — jūs esat pirmā! Ak, Dievs, cik jūs izskatāties skaista un svaiga!

— Sakiet labāk, hercog, ka es esmu sasalusi kramā.

— Ļoti lūdzu ienākt buduārā.

— Lai būtu divatā, maršal?

— Nē, — trijatā, — atbildēja kāda piesmakusi balss.

— Tavernī! — iesaucās maršals. — Kā vilku piemin, tā vilks klāt, — viņš pačukstēja grāfienei pie auss.

— Šķelmis, — nomurmināja Dibarī, skaļi iesmiedamās.

Un visi trīs iegāja blakusistabā.

II LAPERŪZS

Tai pašā acumirklī vairāku piebraucošu kariešu dārdoņa uz apsnigušā bruģa pavēstīja maršalam par viņa viesu ierašanos, un drīz vien, pateicoties mājziņa akurātībai, ap ēdamzāles apaļo galdu nosēdās deviņas personas; deviņi sulaiņi, klusi kā ēnas, veikli un bez steigas, pakalpīgi un bez uzbāzības slīdēja pa paklājiem un spraucās starp viesiem, bet tā, ka nekad nepieskārās viņu rokām un nepicgrūdās viņu krēsliem, zem kuriem

tādā daudzumā bija novietoti zvērādu paklāji, ka viesu kājas tajos varēja iegrimt līdz pusstilbam.

Maršala viesi nevarēja vien nopriecāties par tīkamo krāsns siltumu, cepešu smaržu, lielo vīnu izvēli un pēc pirmā ēdiena paklusām sāka risināt sarunas.

Tā kā slēģi bija cieši aizvērti, no āra telpā neielauzās neviena skaņa, arī zālē vienīgais troksnis bija pašu viesu čala; bet šķīvji, kas tika nomainīti, un sudrabs, kas pārceļoja no bufetēm uz galdu, pat neiešķindējās; pār mājziņa lūpām, rīkojot ļaudis, nenāca pat ne čuksts; viņš visu vadīja tikai ar acīm.

Un tā, lūk, pēc desmit minūtēm viesi jutās, it kā šinī zālē viņi būtu pilnīgi vieni paši, jo pats par sevi saprotams, ka šīm mēmajām kalpotāju ēnām vajadzēja būt arī pilnīgi kurlām.

Monsicur Rišeljē pirmais pārtrauca šo svinīgo klusumu, kas ilga, kamēr viesiem tika pasniegta zupa, un, pagriezies pfet savu galda biedru pa labi, teica:

— Vai monsicur grāfs nevēlētos dzert?

Tā uzrunātais varēja būt trīsdesmit astoņus gadus vecs; viņam bija gaiši mati, tievs viducis un plati pleci; viņa tumšzilo acu skatiens brīžiem uzdzirkstīja, bet parasti tas bija mazliet sērīgs; viņa cēlā, augstā piere un visi sejas panti neapšaubāmi apliecināja tā dižciltību.

— Es, maršal, dzeru tikai ūdeni, — viņš atbildēja.

— Izņemot mielastu pie Kārļa Ludviķa XV. Man bija tas gods pusdienot tur kopā ar monsicur grāfu un toreiz viņam labpatika dzert ari vīnu.

— Ak, jūs man atgādiniet patīkamas atmiņas, pareizi, tas bija 1771. gadā un tas bija tokajietis no ķeizariskās vīnraudzes.

— Tā bija tā pati marka, ar kuru manam virssulainim pašreiz ir tas gods piepildīt jūsu glāzi, monsicur grāf, — teica maršals un paklanījās.

Hāgas grāfs pacēla glāzi un sveču gaismā palūkojās caur to.

Vīns glāzē mirgoja kā šķidrs rubīns.

— Jums taisnība, monsicur maršal, — viņš teica, — es jums pateicos.

Bet šis „es jums pateicos" tika izteikts tik smalkjūtīgā, laipnā tonī, ka

visi klātesošie kā elektrizēti tūdaļ piecēlās un sauca:

— Lai dzīvo Viņa Majestāte!

— Pareizi, — atbildēja Hāgas grāfs, — lai dzīvo Viņa Majestāte Francijas karalis! Vai jūs tā nedomājat, monsicur Laperūz?

— Monsicur grāf, — atbildēja virsnieks ar glaimojošu godeienību, kāda raksturīga visiem tiem, kam bieži nākas sarunāties ar kronētām personām, — ir pagājusi tikai stunda, kopš es biju pie karaļa un karalis bija pret mani tik labvēlīgs, ka saucot — lai dzīvo karalis! — neviens še nespētu mani pārkliegt. Bet tā kā pēc vienas stundas es ar pasta zirgiem steigšos uz jūrmalu, lai uzņemtos vadību pār abām flotēm, kuras karalis ir nodevis manā rīcībā, tad es laipni izlūgtos jūsu atļauju, tiklīdz būšu projām no šejienes, uzsaukt veselības vēl kādam citam karalim, kuram es labprāt kalpotu, ja man jau nebūtu tik teicams valdnieks.

Un pacēlis savu glāzi, monsicur Laperūzs pazemīgi palocījās Hāgas grāfam.

— Mēs visi piekrītam šim tostam, ko jūs, monsicur, proponējat uzsaukt, — teica Dibarī, kas sēdēja no maršala pa kreisi. — Bet kā pieņemts parlamentā, pienāktos, ka tādu arī uzsauktu vacākais no mums.

— Vai šis priekšlikums ir domāts tev, Tavernī, vai man? — smējās maršals, lūkodamies uz savu veco draugu.

— Es gan tam neticu, — tcica kāds cilvēks, kas sēdēja tieši pretī maršalam Rišeljē.

— Kam jūs neticat, monsicur Kaliostro? — jautāja Hāgas grāfs, vērīgi pavērdamies runātājā.

— Es, monsicur grāf, neticu, — tcica Kaliostro palocīdamies, — ka maršals Rišeljē starp mums būtu vecākais.

— Ak, tas man patīk, — teica maršals, — liekas, ka vecākais būsi tu, Tavernī.

— Kur nu! Es esmu dzimis 1704. gadā un tātad esmu astoņus gadus jaunāks par tevi, — atbildēja vecais kungs.

— Nekautrīgais! — iesmējās maršals, — viņš atklāti izpauž, ka man jau ir astoņdesmit astoņi gadi.

— Vai patiesi, monsieur hercog, jums jau astoņdesmit astoņi? — iejautājās Kondorsē.

— Ak, Dievs, jā! Tas ir viegli aprēķināms, un tur nemaz nevajag tāda algebrista kā jūs, marķīz. Es piederu pagājušajam jeb, kā viņu dēvē, lielajam gadu simtenim. 1696. gads ir mans dzimšanas gads.

— Neiespējami! — iesaucās Delonē.

— Ak, ja še būtu jūsu tēvs, monsicur Bastīlijas komendants, viņš gan tā neteiktu, jo es 1714. gadā atrados viņa uzraudzībā.

— Bet es apgalvoju, — teica Favrs, — ka vecākais no mums ir vīns, ar kuru monsicur Hāgas grāfs pašreiz piepilda savu glāzi.

— Jums taisnība, monsieur Favr, — atbildēja grāfs. — Šim tokajietim būs jau simts divdesmit gadu un tam piederas tikt izdzertam uz karaļa veselību.

— Mazliet uzmanību, mani kungi, — tcica Kaliostro, paceldams pār galdu savu lielo, enerģisko galvu ar intcleģcntajicm sejas vaibstiem, — to es apstrīdu.

— Jūs apstrīdat tokajieša vecuma pirmtiesības, — korī iesaucās visi klātesošie.

— Pavisam noteikti, — mierīgi atbildēja grāfs, — jo es pašrocīgi aizzīmogoju šo pudeli.

— JŪS?

— Jā cs, un tas notika tai pašā dienā, kad Montekukoli 1664. gadā sakāva turkus.

Homēriski smiekli bija atbilde uz šiem vārdiem, ko grāfs izteica pavisam mierīgā un nosvērtā balsī.

— Šādā gadījumā, monsicur, jums būs jau aptuveni simts trīsdesmit gadu, — teica Dibarī kundze, — jo cs pieņemu, ka jums vajadzēja būt vismaz desmit gadu, kad jūs šo labo vīnu ieslodzījāt šinī lielajā pudelē.

— Man bija vairāk nekā desmit gadu, kad tas notika, cienītā kundze, jo trešajā dienā pēc tam man bija tas gods Viņa Majestātes Austrijas ķeizara uzdevumā apsveikt Montekukoli, kurš ar savu uzvaru pie Svētā Gotharda klostera atriebās par neveiksmīgo Espēka ekspedīciju Slovēnijā, kur neticīgie 1536. gadā tik nežēlīgi sakāva impērijas karaspēku, kurā bija arī mani draugi un ieroču biedri.

— Ak, — teica Hāgas grāfs, tikpat vienaldzīgā tonī kā Kaliostro, — tā kā monsicur pats personīgi ir piedalījies šinī ievērojamajā kaujā, tad jādomā, ka viņam vismaz toreiz būs bijis desmit gadu.

— Ja, monsicur grāf, — atbildēja Kaliostro palocīdamies, — tā bija smaga neveiksme.

— Tomēr ne tik briesmīga, kā kauja pie Kresī, — smaidīdams piebilda Kondorsē.

— Jums taisnība, monsicur, — laipni atteica Kaliostro, — Kresī neveiksme bija tik briesmīga tāpēc, ka tā nebija vienīgi armija, bet pati Francija, kas tika sakauta, bet mums arī jāpiebilst, ka šo uzvaru Anglija nepanāca godīgā ceļā. Karalim Edvartam III bija lielgabali, kas Filipam Valuā nebija zināmi, vai, pareizāk sakot, kam viņš negribēja ticēt, kaut gan es viņu jau biju brīdinājis, teikdams, ka pats savām acīm esmu redzējis tos četrus lielgabalus, ko Edvarts III bija nopircis no venē­ciešiem.

— Kā! — iesaucās Dibarī kundze, — jūs pazināt Filipu Valuā?

— Kundze, — atbildēja Kaliostro, — man bija tas gods būt vienam no tiem pieciem augstmaņiem, kas atradās karaļa eskortā, kad viņš atstāja kaujaslauku. Es toreiz biju ieradies kopā ar nabaga veco Bohēmijas karali, kurš bija akls, un dzirdēdams, ka cīņa zaudēta, pats nodūrās.

— Ak, Dievs, monsicurl — iesaucās Laperūzs, — jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man žēl, ka jūs esat piedalījušies kaujā pie Kresī un nevis kaujā pie Akcijas.

— Kāpēc, monsicurl

— Tāpēc, ka tad jūs būtu varējis noskaidrot man dažus sīkumus tā laika navigācijā, kas man, neskatoties uz Plutarha izsmeļošiem rakstiem, tomēr nav lāga izprotami.

— Un kādi tie būtu, monsicur? Es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu jums kādā veidā pakalpot.

— Tātad jūs tur ari bijāt?

— Nē, monsicur, cs toreiz biju Ēģiptē, kur karaliene Klcopatra man bija uzdevusi pārkārtot Aleksandrijas bibliotēku, un tā kā es savulaik personīgi pazinu labākos antīkos autorus, tad arī vienīgi man šis darbs bija pa spēkam.

— Un jūs, monsicur Kaliostro, redzējāt karalieni Klcopatru? — iesaucās Dibarī kundze.

— Tāpat, kā es redzu jūs, cienītā kundze.

— Vai viņa patiesi bija tik skaista, kā to stāsta?

— Grāfienes kundze, jūs zināt, ka skaistums ir relatīvs jēdziens. Visu apbrīnoto karaliene Ēģiptē, Klcopatra Parīzē, nebūtu bijusi nekas vairāk kā tikai daiļa grizete.

— Lūdzu, nenonieciniet grizetes, grāfa kungs!

— Dievs lai pasargā!

— Un tātad Klcopatra bija…

— Maza auguma, trausla, tempermentīga, asprātīga, ar lielām, sapņainām acīm, grieķu degunu, pērļu baltiem zobiem un ar tādām pašām rokām, kā jums, kundze; rokām, kas radītas, lai turētu scepteri. Lūk, redzat dimantu, ko viņa man uzdāvāja un ko viņa bija dabūjusi no sava brāļa Ptolemaja. Viņa to parasti nēsāja uz īkšķa.

— Uz īkšķa! — iesaucās Dibarī.

— Jā, tāda tolaik bija ēģiptiešu mode, bet es, redzat, tik tikko to varu nomaukt no mana mazā pirksta.

Un, novilcis gredzenu, viņš to pasniedza Dibarī kundzei.

Tas bija brīnišķīgs dimants, kas, spriežot pēc tā dzidruma un meistariskā slīpējuma, varēja būt trīsdesmit vai četrdesmit tūkstoš franku vērts.

Dimants apstaigāja visapkārt galdam un atkal atgriezās pie Kaliostro, kas to mierīgi uzmauca pirkstā.

— Es redzu, ka jūs neviens man neticat, — viņš tcica, — ak, liktenīgā neticība, ar kuru es esmu cīnījies visu mūžu. Filips Valuā man neticēja, kad es viņam devu padomu dot Edvartam savā zemē patvērumu. Klcopatra man neticēja, kad cs viņai pateicu, ka Antonijs tiks sakauts. Tāpat arī Trojas ļaudis man negribēja ticēt, kad es attiecībā uz Trojas zirgu viņiem teicu: «Klausieties, ko saka Kasandra, viņa runā iedvesmā!"

— Nē, tas tiešām ir kaut kas lielisks, — teica Dibarī, locīdamies aiz smiekliem, — nudien, cs vēl neesmu sastapusi cilvēku, kas ar tik nopietnu seju varētu taisīt tik lieliskus jokus.

— Bet cs jums apgalvoju, ka Jonatans to varēja vēl daudz labāk par mani, — teica Kaliostro, palocīdamies. — Ak, kas tas bija par jauku puisi! Kad Zauls viņu nodūra, man likās, ka es zaudēšu prātu.

— Vai zināt, grāf, — teica hercog Rišeljē, — ja jūs turpināsit vēl tādā pašā garā, tad jūs padarīsit traku manu nabaga Tavernī, kurš tik ļoti bīstas no nāves, ka skatās uz jums gluži izbijies, jo viņš uzskata jūs par nemirstīgu. Nu, redzēsim. Sakiet atklāti, vai jūs tāds esat, vai nē?

— Nemirstīgs?

— Jā, nemirstīgs.

— To es tiešām nezinu, bet noteikti cs varu apgalvot vienu.

— Ko tad? — jautāja Tavernī, visziņkārīgākais no visiem grāfa klausītājiem.

— Ka esmu redzējis visas tās lietas un pazinis visus tos cilvēkus, par kuriem cs jums nupat stāstīju.

— Jūs pazināt Montekukoli?

— Tāpat kā cs pazīstu jūs, monsicur Favr, un vēl daudz tuvāk: jūs cs redzu tikai otro vai trešo reizi, bet ar pieminēto slaveno stratēģi mēs veselu gadu nodzīvojām vienā teltī.

— Un jūs pazināt Filipu Valuā?

— Kā jau man bija tas gods jums to iepriekš apgalvot; bet kad viņš atgriezās Parīzē, es atstāju Franciju un devos atpakaļ uz Bohēmiju.

— Un Kleopatru?

— Jā, grāfienes kundze, arī Kleopatru. Es jau jums teicu, ka viņai bija melnas acis kā jums un gandrīz tikpat daiļš krūšu veidojums kā jums.

— Bet, grāf, kā jūs zināt, kādas man ir krūtis?

— Tāpēc, kundze, ka viņas ir tādas pašas kā Kasandrai, un lai līdzība būtu pilnīga, viņai bija tāpat kā jums, vai, pareizāk sakot, jums ir tāpat ka viņai neliela tumša dzimumzīmīte tieši uz sestās ribas, kreisajā pusē.

— Grāf, jūs laikam patiesi esat burvis.

— O, nē, marķīze, — iesaucās maršals smiedamies, — es viņam to pateicu.

— Un kā jūs to zināt?

Maršals izstiepa lūpas.

— Hm, — viņš noņurdēja, — tas nu ir ģimenes noslēpums.

— Lai nu paliek, — tcica Dibarī kundze. — Patiesību sakot, maršal, ierodoties pie jums, ir jāuzliek divas kārtas smiņķa.

Tad, pagriezusies pret Kaliostro, viņa piebilda:

— Man šķiet, monsicur, jūs zināt mūžīgās jaunības noslēpumu, jo kaut gan esat trīs vai četrus tūkstošus gadu vecs, jums nevar dot pat četrdesmit gadu.

— Jā, kundze, es zinu mūžīgās jaunības noslēpumu.

— Ak, tad atjaunojiet arī mani!

— Tas, kundze, būtu gluži lieki, jo šis brīnums jau ir noticis. Cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš izskatās, un jums, vislielākais, var dot trīsdesmit gadu.

— Tas ir kompliments.

— Nē, kundze, tas ir fakts.

— Lūdzu paskaidrojiet.

— Tas ir viegli izdarāms. Jūs pati pie sevis esat pielietojusi manu līdzekli.

— Kādā veidā?

— Ieņemdami manu eliksīru.

— Es?

— Jā, jūs pati, grāfienes kundze. Un to jūs neesat aizmirsusi.

— Iemērām!

— Grāficn, jūs taču atceraties kādu māju Sentkloda ielā? Jūs atceraties, ka reiz tur icradātics, lai nokārtotu kādu lietu ar monsieur Sartlnu? Vai jūs atceraties, ka izdarījāt mazu pakalpojumu Zozefam Balzāmo, vienam no maniem draugiem? Jūs atceraties, ka Balzāmo uzdāvināja jums flakonu ar eleksīru, ieteikdams ieņemt no tā ik rītus trīs pilienus? Un vai jūs atceraties, ka jūs sekojāt viņa norādījumam līdz pat šā gada sākumam, kad flakons beidzot bija tukšs? Ja jūs, grāfienes kundze, no visa tā nekā vairs neatcerētos, tā nebūtu vairs aizmāršība, tā būtu jau nepateicība.

— Ak, monsicur Kaliostro, jūs man stāstāt tādas lietas.

— Kas zināmas vienīgi jums, to es zinu ļoti labi. Bet kāda tad būtu nozīme būt burvim, ja cs nezinātu savu līdzcilvēku noslēpumus?

— Bet, tad jau Zozefs Balzāmo, tāpat kā jūs, zināja šā brīnišķīgā eleksīra noslēpumu?

— Nē, kundze, bet tā kā šis cilvēks bija viens no maniem labākajiem draugiem, es viņam iedevu trīs flakonus.

— Vai viņam vēl ir kāds no tiem?

— Par to cs nekā nezinu. Jau trīs gadus mans nabaga Balzāmo ir pazudis bez vēsts. Pēdējo reizi es viņu tiku redzējis Amerikā Ohaio upes krastos. Viņš grasījās doties ar kādu ekspedīciju uz Klinšu kalniem. Pēc tam es dzirdēju stāstām, ka viņš esot miris.

— Nu, redzēsim, grāf, — iesaucās maršals, — tikai, lūdzu, bez komplimentiem! Noslēpumu, grāf, jūsu noslēpumu!

— Vai jūs, monsicur, runājat nopietni? — jautāja Hāgas grāfs.

— Ļoti nopietni, sirc, piedošanu, cs gribēju teikt — monsicur grāf, — un viņš godeienīgi palocījās, likdams ar to saprast, ka viņa kļūda nebūt nebija nejaušība.

— Tātad kundze nav pietiekami veca, lai viņu atjaunotu? — jautāja maršals.

— Patiesi — nē.

— Labi, tad es jums norādīšu citu personu. Lūk, mans draugs Tavernī. Ko jūs par viņu teiksit? Vai viņš neizskatās tā, it kā būtu Poncija Pilāta laikabiedrs? Bet var jau būt, ka še atkal ir cita nelaime un viņš jau ir par vecu?

Kaliostro paskatījās uz baronu.

— Nedomāju vis, — viņš tcica.

— Mīļo, grāf! — iesaucās maršals Rišeljē, — ja jūs atjaunosit to še, es jūs atzīšu par Mēdcjas* mācekli.

— Jūs to vēlaties? — jautāja Kaliostro namatēvam, tai pašā laikā ar acīm jautājoši vērdamies visos klātesošajos.

Visi pamāja piekrītoši.

— Un jūs, monsicur Tavernī, domājat tāpat kā pārējie?

— Velns lai parauj, es to vēlos vēl vairāk nekā viņi, — atteica barons.

— Labi, tā ir viegla lieta, — teica Kaliostro. Viņš ļāva diviem pirkstiem ieslīdēt ķešā, no kuras izvilka slīpētu kristāla flakonu.

Tad, paņēmis gluži tīru kristāla glāzi, viņš tanī ielēja dažus pilienus no pudeles satura.

Pēc tam viņš atšķaidīja šos nedaudzos pilienus pusglāzē auksta šampānieša un šādi sagatavoto dzērienu pasniedza baronam.

Visi sēdēja, mutes iepletuši, un, acis ncnolaizdami, vēroja katru viņa vismazāko kustību.

Barons satvēra glāzi, bet līdz ko to gribēja celt pie lūpām, viņš apjucis apstājās.

Visi, redzēdami viņa vilcināšanos, sāka skaļi smiet, bet Kaliostro kļuva nepacietīgs.

— Pasteidzieties, baron, — viņš iesaucās, — citādi jūs sabojāsit dzērienu, no kura katrs piliens ir vērts simts luidoru!

— Velns lai parauj, tas cērt pāri tokajietim! — iesaucās Rišeljē, mēģinādams jokot.

— Vai man patiesi ir jādzer? — barons drebošā balsī jautāja.

— Vai arī jāsniedz glāze tālāk, lai vismaz kādam citam tiktu labums no šā eleksīra.

— Dod šurp! — iesaucās Rišeljē, izstiepis roku. Barons paostīja glāzi: pikantā balzama smarža un skaisti sarkanā krāsa, ko šie nedaudzie pilieni piešķīra šampanietim, beidzot iedrošināja baronu un viņš norija maģisko dziru.

Tai pašā acumirklī viņš juta, ka pa visu miesu izskrien savādas trīsas. Viņa vecās asinis, kas kūtri ritēja vēnās, sākot no kājām līdz pat sirdij, strauji ieplūda zemādas audos. Viņa krunkainā āda palika gluda; viņa acis, kas pa pusei bija iegrimušas aiz plakstiem, izpletās pret viņa gribu, un redzoklis kļuva liels un mirdzošs. Roku drebēšana kļuva par enerģisku žestu; balss sāka skanēt skaļi, bet viņa ceļi un gurni kļuva vingri un elastīgi — kā senās jaunības dienās. Likās, ka iedzertā dzira būtu atjaunojusi viņa ķermeni no viena gala līdz otram.

Medeja — Burve sengrieķu teikas.

No visām pusēm atskanēja pārsteiguma un izbrīnās saucieni. Tavernī, kurš līdz šim varēja tikai zelēt ar smaganām, pēkšņi jutās izsalcis. Viņš enerģiski satvēra šķīvi un nazi, uzlika sev krietnu porciju ragū un, sasmalcinādams žokļos irbes kauliņus, teica, ka viņš jūtot mutē visus zobus — kā divdesmit gadu vecumā.

Viņš ēda, smējās, dzēra un kliedza no prieka kādu pusstundu, un visu šo laiku pārējie galdabiedri noraudzījās viņā galīgi apmulsuši. Tad pamazām viņš sāka saplakt, kā liesma lampā, kurai aptrūkusi eļļa. Vispirms tas kļuva redzams uz pieres, kur vecuma krunkas, kas uz brīdi bija pazudušas, iegūla atkal no jauna. Viņa skatiens aizmiglojās un satumsa, viņš pazaudēja garšu līdz ar ēstgribu; mugura kļuva līka, un ceļgali sāka drebēt kā līdz šim.

— Ak vai! — viņš nopūtās.

— Kas ir? — jautāja tam visi klātesošie.

— Kas ir? Jaunība zūd!

Viņš dziļi nopūtās un divas asaras pamirdzēja zem acu plakstiem.

Redzot šo sirmgalvi, kurš pēc atjaunošanas brīža tagad jutās vēl vecāks, gluži instinktīvi visi viesi nopūtās līdz ar Tavernī.

— Tas viss, mani kungi, ir viegli izskaidrojams, — ierunājās Kaliostro, — es iepilināju barona glāzē tikai trīsdesmit piecus pilienus dzīvības eleksīra, kas pietika tikai trīsdesmit piecām minūtēm.

— O, grāf, dodiet vēl, vēl! — kāri čāpstināja sirmgalvis.

— Nē, monsicur, — atteica Kaliostro, — otra deva varētu jūs nogalināt.

No visiem klātesošajiem it sevišķi Dibarī kundze, kas jau pazina eleksīra iedarbi, ar vislielāko uzmanību bija sekojusi mēģinājuma norisei.

Tiklīdz Vecā Tavernī artērijas sāka piepamt no jaunības enerģijas pieplūduma, grāfiene nenovērsa acis no tām, sekodama, kā atgriežas dzīvības spēks un jaunība. Viņa smējās, aplaudēja un pati kļuva jaunāka.

Kad dzēriena iespaids bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, grāfiene mēģināja sagrābt Kaliostro roku, lai izrautu tam dzīvības flakonu.

Bet tieši šai brīdī Tavernī novecoja vēl straujāk nekā bija atjaunojies.

— Ak vai! — viņa nopūtās, — viss ir tikai maldi un ilūzija, lieliskais iespaids nederēja ilgāk par trīsdesmit piecām minūtēm.

— Tas nozīmē, — piebilda Hāgas grāfs, — ka lai atgūtu jaunību uz desmit gadiem, vajadzētu izdzert veselu upi.

Visi iesmējās.

— Nē, — teica Kondorsē, — aprēķins ir pavisam vienkāršs: trīsdesmit pieci pilieni — trīsdesmit piecām minūtēm ir tīrais nieks — trīs miljoni viens simts piecdesmit trīs tūkstoši un pieci pilieni — ar to pietiek, lai saglābātu jaunību uz veselu gadu.

— īsti plūdi, — noteica Laperūzs.

— Tomēr mana pieredze liecina pavisam ko citu, jo no tās mazās pudelītes, kuru man iedeva jūsu draugs Žozcfs Balzāmo un kura bija tikai četras reizes lielāka par jūsu flakonu, man pietika, lai uz desmit gadiem es apturētu laika skrējienu.

— Pilnīgi pareizi, kundze, un vienīgi jūs esat pieskārusies šis mistikas būtībai. Cilvēkam, kas ir novecojis un pat pārāk novecojis, ir nepieciešams šāds kvantums, lai tūdaļ panāktu spēcīgu iespaidu. Turpretī trīsdesmit gadu vecai sievietei, kāda esat jūs, vai četrdesmit gadu vecam vīrietim, kāds biju es, kad mēs sākām lietot dzīvības eleksīru, vajag ieņemt tikai desmit pilienus paguruma periodos, un ar šo desmit pilienu palīdzību tas vai tā, kas viņus dzers, būs mūžīgi jauns un saglabās arī šiem gadiem atbilstošo skaistumu un enerģiju.

— Bet ko jūs saucat par paguruma periodiem? — jautāja Hāgas grāfs.

— Zināmus laika sprīžus, monsicur grāf. Dabīgos apstākļos cilvēka spēki pieaug līdz trīsdesmit piektajam mūža gadam.. Tad līdz četrdesmit gadiem tie stāv uz vietas. Sākot ar četrdesmit viņi sāk nemanāmi slīdēt uz leju, tā tas iet līdz piecdesmitajam; tad iestājas pagurums, kas top arvien straujāks, līdz beidzot iestājas nāve. Kultūras dzīves apstākļos, kad rūpes, dažādas kaislības un slimības novājina ķermeni, spēku pieaugums apstājas jau ap trīsdesmito gadu un ar trīsdesmit piekto jau sākas pagurums. Un, lūk, tad, vai tas būtu laucinieks vai pilsētas iedzīvotājs, ikvienam ir jāizmanto tas laiks, kad daba stāv uz vietas, lai uzsāktu cīņu ar spēku pagrimšanu. Tas, kurš zina šā eleksīra noslēpumu, kā to zinu es, pratīs apstādināt dabas parādību kauzālo norisi un aizkavēt to atkārtojošos secību. Tāds tad dzīvos tāpat, kā dzīvoju cs, mūžīgi jauns, vai vismaz pietiekami jauns, lai tam šinī pasaulē vēl kas būtu darāms.

— Bet sakiet, monsicur Kaliostro, — iesaucās grāfiene, — kādēļ tad jūs, kurš spējat pats izvēlēties savu vecumu, neesat izvēlējies divdesmitos, bet gan četrdesmitos gadus?

— Tāpēc, grāfienes kundze, — smaidīdams atbildēja Kaliostro, — ka man ir izdevīgāk būt četrdesmit gadus vecam, nobriedušam vīrietim, nekā divdesmit gadus vecam nenobriedušam un zaļam jauneklim.

— Ak tā! — novilka grāfiene.

— Jā, cienītā kundze, — turpināja Kaliostro, — divdesmit gadu vcci mēs patīkam trīsdesmit gadu vecām sievietēm, bet četrdesmit gadu vecumā mēs valdām par divdesmit gadu vecām sievietēm un sešdesmit gadu vccicm vīriem.

— Es padodos, monsicur, — teica grāfiene, — jo kā gan lai apstrīd dzīvu pierādījumu.

— Tātad man vairs nav nekādu cerību, — gaudās Tavernī, — es esmu jau nokavējis.

— Monsicur Rišeljē ir bijis veiklāks par jums, — naivā jūrnieka vaļsirdībā ierunājās Laperūzs, — es bieži esmu dzirdējis sakām, ka viņam esot sava recepte.

— Nu, to stāsta tikai sievietes, — smiedamies piebilda Hāgas grāfs.

— Sakiet, hercog, vai tas būtu pietiekams iemesls tam neticēt? — jautāja Dibarī.

Vecais maršals, kas gandrīz nebija spējīgs nosarkt, šoreiz nosarka, bet tūdaļ attapās.

— Vai jūs, kungi, gribat zināt, kāda bija mana recepte?

— Protams, mēs to gribam zināt.

— Mērenība, mani kungi.

— Oho! — atskanēja no visām pusēm.

— Jā, tā tas ir, — apstiprināja maršals.

— Ja es nebūtu redzējusi monsicur Kaliostro eleksīra iespaidu, cs būtu gatava apstrīdēt katru recepti. Tāpēc, burvja kungs, turaties, es ar saviem jautājumiem vēl neesmu galā.

— Lūdzu, kundze, jautājiet vien.

— Jūs apgalvojāt, ka, pirmo reizi lietojot dzīvības eleksīru, jums bija četrdesmit gadu?

— Jā, kundze.

— Un ka no tā laika, tas ir, kopš Trojas…

— Mazliet agrāk, kundze.

— Nu, kaut arī; un jūs esat saglabājis pusmūža izskatu?

— Jūs pati redzat.

— Bet tādā gadījumā jūs, monsicur, mums pierādiet vairāk, nekā jūsu teorēma to pieļauj, — ierunājās Kondorsē.

— Ko cs jums pierādu, monsicur marķīz?

— Jūs mums pierādāt ne tik vien mūžīgas jaunības iespējamību, bet arī dzīvības mūžīgumu. Tā kā jums kopš Trojas laikiem arvien vēl tikai četrdesmit gadu, tad jūs nekad neesat nomiris.

— Jums taisnība, monsicur marķīz, man pazemīgi jāatzīstas, ka cs patiesi nekad neesmu nomiris.

— Un tomēr jūs taču neesat neievainojams kā Ahilejs, kaut gan Ahilejs nebija gluži neievainojams, jo Pariss to nogalināja, iešaudams viņam bultu papēdī.

— Nē, kaut gan man ļoti žēl, cs neesmu neievainojams, — atbildēja Kaliostro.

— Tātad jūs varat tikt nogalināts, vai kā citādi mirt nedabīgā nāvē.

— Diemžēl, tā tas ir.

— Bet kā jūs šos trīsarpus tūkstošus gadu no visa tā esat varējis izvairīties?

— Tā tiešām ir bijusi mana laime, grāfa kungs, bet uzklausiet manus paskaidrojumus.

— Es klausos.

— Jā, jā, mēs klausāmies! — korī iesaucās viss viesu pulks.

Un ar neapšaubāmu interesi ikviens no klātesošajiem atbalstījās ar elkoņiem uz galda, lai klausītos.

Tad šinī klusumā atskanēja Kaliostro balss.

— Kāds ir pirmais dzīvības noteikums? — jautāja viņš, ar elegantu un brīvu žestu paceldams savas skaistās baltās rokas, kur katrs pirksts bija rotāts gredzeniem, starp kuriem Kleopatras dimants mirdzēja kā Polārzvaigzne. — Veselība, vai ne tā?

— Jā, protams, — atbildēja visi vienā balsī.

— Un pirmais veselības nosacījums ir…

— Kārtīgs dzīvesveids, — papildināja Hāgas grāfs.

— Jums taisnība, monsicur grāf, veselība ir atkarīga no dzīvesveida. Nu, lūk, kāpēc gan mans dzīvības eleksīrs navarētu parādīt vispareizāko dzīvesveidu?

. — Kas to lai zina?

— Jūs pats, grāf.

— Jā, protams, bet…

— Bet vai jums nebija vēl citu līdzekļu? — jautāja Dibarī.

— Pie šā jautājuma, kundze, mēs tūdaļ atgriezīsimies. Un tā, lūk, manu dzīvesveidu vienmēr noteica šie pilieni, un tā kā tie ir atradums, par ko cilvēki visos laikos ir sapņojuši, ko senatnē sauca par jaunības ūdeni, bet mūsu modernajos laikos par dzīvības cleksīru, tad es pastāvīgi saglabāju savu jaunību un veselību, un līdz ar to arī dzīvību. Tas ir skaidrs.

— Bet tomēr, grāf, viss reiz nolietojas, kaut arī tas būtu pats skaistākais ķermenis.

— Vai tas piederētu Parisam vai Vulkānam, — piezīmēja grāfiene.

— Jūs, monsicur Kaliostro, droši vien pazināt arī Parisu?

— Turklāt ļoti labi, kundze! Tas tiešām bija skaists puisis! Kaut gan visā visumā viņš nepelna, ka Homērs tam piegriezis tādu vērību, un nepelna, ka par viņu tik daudz domā sievietes. Pirmkārt, viņam bija sarkani mati.

— Sarkani! Cik pretīgi, grāf! — noteica grāfiene.

— Par nelaimi Helēna, kundze, bija citādās domās, — atbildēja Kaliostro. — Bet nu atgriezīsimies pie mūsu eleksīra.

— Jā, jā! — visi vienā balsī sauca.

— Tātad jūs, monsicur Tavernī, pastāvat uz to, ka viss nolietojas. Labi. Bet jums ir arī zināms, ka viss atjaunojas, viss atdzimst jeb atvietojas, kā jums patīk. Tam kā piemērs var noderēt svētā Hūberta duncis, kas tik daudz reižu ir mainījis savu asmeni un rokturi, un neskatoties uz visu to, tomēr ir un paliek svētā piederums. Vīns, kas glabājas Heidelbergas mūku pagrabos, ir vienmēr viens un tas pats vīns, kaut gan ik gadus milzīgajā mucā tiek liets klāt jauns spiedums. Šis Heidelbergas mūku vīns vienmēr ir dzidrs, stiprs un garšīgs, kurpretī tas, ko mēs ar Opimiju iepildījām māla krūkās, pēc simts gadiem, kad to gribējām nogaršot, nebija nekas cits kā biezumi, ko varbūt vēl varēja ēst, bet dzert nu nekādā ziņā!

Un, lūk, tai vietā, lai sekotu Opimija piemēram, cs izpētīju tos principus, kādus lieto Heidelbergas mūki. Es saglabāju savu ķermeni, ik gadu ievadīdams tajā elementus, kuru uzdevums bija atjaunot novecojušos audus. Tādā kārtā ik rītu jauns un spēcīgs atoms manās asinīs, kaulos un audos aizvietoja kādu nolietojušos, irstošu molekulu.

Es atdzīvināju visus tos sārņus, līdz ar kuriem cilvēki nemanot zaudē visu savu ķermeņa masu; cs mobilizēju visus tos labos spēkus, ko Dievs ir devis cilvēka dabai, lai tā spētu cīnīties ar iznīcību, visus tos krietnos kareivjus, ko dzīvās radības lielais vairums samaitā, vai arī ļauj tiem panīkt bezdarbībā. Es turpretī liku viņiem nepārtraukti darboties, kas savukārt prasīja un atviegloja atjaunojoša stimulanta ievadīšanu ķermenī. Šo mana mūža neatlaidīgo studiju rezultāts bija tas, ka mans saprāts, ķermeņa elastība, mana sirds, dvēsele un nervi nekad nav atsacījušies pildīt savas funkcijas. Tā kā šinī pasaulē viss noris kauzālā secībā, un kādu akciju vissekmīgāk veic tic, kuri ar to patāvīgi nodarbojas, cs, protams, drīz vien iemanījos par jebkuru ccnu izvairīties no briesmām, kas mani apdraudēja manā trīstūkstoš gadu ilgajā mūžā. Līdz ar to esmu ieguvis tādu uztveres spēku, kas man katrā gadījumā un stāvoklī jau iepriekš liek nojaust par draudošajām briesmām. Tā, piemēram, jūs mani ne par ko neievedīsit mājā, kas draud sabrukt. O, nē! Es esmu redzējis pietiekami daudz celtņu, lai pēc pirmā acu uzmetiena redzētu, kas tur labs un kas tur slikts. Tāpat arī jūs mani nepiespiestu medīt kopā ar neveikli, kas neprot apieties ar savu ieroci. Sākot ar Ccfalu, kas nogalināja savu sievu Prokrīdu, un beidzot ar reģentu, kas izšāva princim aci, cs šādus neveikļus esmu redzējis tiku tikām. Karā cs nakad neieņemtu vienu vai otru vietu, kā to darītu kurš katrs cits, pirms nebūšu vienā mirklī apsvēris visas draudošās taisnes un parabolas, kas krustojas šinī fokusā. Jūs varbūt iebildīsit, ka nav iespējams paredzēt nomaldījušās lodes gaitu. Uz to es jums varu atbildēt, ka nekādi nav attaisnojams, ja cilvēks, kas ir izvairījies no miljoniem ložu, beidzot krīt par upuri kādai noklīdušai lodei. Mani kungi, nekratiet tik neticīgi galvas, jo cs pats esmu teiktā dzīvs pierādījums. Es nesaku, ka esmu nemirstīgs, cs tikai apgalvoju, ka zinu to, ko citi nezina, bet tas nozīmē izvairīties no draudošas gadījuma nāves. Tā, piemēram, ne par kādu naudu cs nepaliktu vienatnē, kaut tikai ceturtdaļu stundas, ar monsicur Delonē, kas šai brīdī domā, ka, ja tam izdotos ieslodzīt mani vienā no viņa Bastīlijas akmens maisiem, viņš ar badu pārbaudītu manu nemirstību. Tāpat arī es nepaliktu kopā ar monsicur Kondorsē, jo viņš pašreiz prāto ieliet manā glāzē tā gredzena saturu, kas viņam ir uz kreisās rokas rādāmā pirksta, bet šis saturs ir inde. Viņiem nav nekāda ļaunprātīga nolūka, tā ir vienkārši tikai zinātniska ziņkāre, lai vienkārši varētu pārliecināties, vai cs miršu.

Abas Kaliostro pieminētās personas negribot sakustējās.

— Atzīstieties gluži vaļsirdīgi, monsicur Delonē, mums še nav nekāda tiesas sēde, bez tam ari neīstenots nodoms netiek sodīts. Un jūs, monsicur Kondorsē, sakiet, vai jūsu gredzenā atrodas inde, ko jūs man labprāt būtu ļāvis nogaršot par godu jūsu mīļajai — zinātnei?

— Goda vārds! — pietvīcis iesmējās Delonē, — man jāatzīst, ka jums ir taisnība, monsicur grāf, tas bija muļķīgi. Un šī muļķība man ienāca prātā tieši tai brīdī, kad jūs atklājāt manas domas.

— Es nebūšu mazāk vaļsirdīgs kā monsicur Delonē, — teica Kondorsē. — Patiesi, cs iedomājos, ka, ja jūs nogaršotu to, kas atrodas manā gredzenā, es par jūsu nemirstību nedotu vairs ne plika graša.

Visapkārt galdam bija dzirdami izbrīnās saucieni.

Šī atzīšanās gan nepierādīja grāfa Kaliostro nemirstību, bet viņa atjautu.

— Tagad jūs paši redzat, — mierīgi turpināja Kaliostro, — ka es esmu uzminējis, un, lūk, tāpat tas ir ar visu, kas notiks. Dzīves pieredze man ir devusi spējas vienā acu uzmetienā noteikt to cilvēku pagātni un nākotni, ar kuriem cs saejos.

Šai ziņā manas spējas ir tik asas, ka pārvalda pat nedzīvo matēriju un dzīvniekus. Kāpjot karietē, es jau no zirgu izskata redzu, ka tic sāks skriet, un no kučiera sejas nolasu, ka viņš mani apgāzīs, vai tam notiks kāda cita klizma. Sēstoties kuģī, cs redzu, ka tā kapteinis ir vai nu nejēga, vai stūrgalvis, un vajadzības gadījumā namācēs vai arī negribēs kuģi pienācīgi vadīt. Tādos gadījumos cs atsakos tiklab no zirgiem, kā arī no kuģa. Es nenoliedzu gadījumu, cs to paralizēju. Tai vietā, lai to pieņemtu simtprocentīgi, kā parasti dara citi ļaudis, es atņemu tam deviņdesmit deviņus procentus no tā nejaušības un atlikumu neņemu vērā. To, lūk, man ir mācījusi mana trīstūkstoš gadu ilgā dzīve.

— Nu tad, manu mīļo praviet, — teica Laperūzs, kamēr visapkārt skanēja gan sajūsmas, gan arī vilšanās saucieni, — jums vajadzētu doties man līdzi, kad mēs tagad kāpsim kuģos, lai uzsāktu ceļojumu apkārt pasaulei. Ar to jūs man izdarītu sevišķu pakalpojumu.

Kaliostro neatbildēja.

— Monsicur maršal, — smiedamies turpināja jūrasbraucējs, - tā kā grāfs monsicur Kaliostro negrib šķirties no tik jautras kompānijas, kas arī labi saprotams, tad atļaujiet to darīt man. Piedodiet, monsicur Hāgas grāf, piedodiet, kundze, bet, lūk, pulkstenis jau sit septiņi, bet esmu apsolījis karalim pulkstens septiņos ar ceturksni sēsties karietē. Un nu, tā kā monsicur grāfs Kaliostro nevēlas redzēt manas abas flotes, tad vismaz lai viņš pasaka, kas man gadīsies pa ceļam no Versaļas līdz Brestai. No Brcstas līdz pat polam cs gan tikšu galā, tā ir mana darīšana. Bet, velns lai parauj! No Versaļas līdz Brestai man ir vajadzīgs padoms.

Kaliostro vēlreiz paskatījās uz Laperūzu, bet viņa skatienā bija tik daudz maiguma un skumju, ka visi klātesošie jutās pārsteigti. Vienīgi

vecais jūras vilks no visa tā nekā nemanīja. Viņš atvadījās no saviem galda biedriem. Sulainis palīdzēja viņam uzģērbt siltu zvērādas kažoku un Dibarī kundze iebāza viņam ķešā dažas pudeles vislabākā liķiera, kas tik labi noder ceļotājam. Bet par ko pats ceļotājs parasti nedomā, kamēr beidzot garajās naktīs, braucot ledainos vējos, tās viņam silti liek atcerēties tālos draugus.

— Nu, ko tur tik daudz, pavaicāsim gaišreģim, — smējās Laperūzs, — viņš taču sola jums vēl divdesmit gadu. Vai ne tā, monsieur Kaliostro? Ak, grāf, kāpēc jūs man agrāk nekā neteicāt par jūsu dievišķajiem pilieniem? Lai tas maksātu, ko maksādams, es būtu licis iekraut veselu tonnu kuģī „L'Astrolabe." Tāds, kungi, ir mana kuģa nosaukums. Kundze, atļaujiet vēlreiz noskūpstīt jūsu daiļo roku, kādu cs līdz manai pārbraukšanai droši vien vairs neredzēšu. Uz redzēšanos!

Un viņš izgāja.

Kaliostro vēl arvien klusēja, it kā paredzēdams nelaimi.

Kapteiņa soļi vēl dobji izskanēja uz kāpnēm, tad pagalmā atskanēja viņa jautrā balss, kad tas atvadījās no ļaudīm, kas bija sapulcējušies, lai redzētu viņu aizbraucam.

Tad zirgi sapurināja savas zvārgulīšiem greznotās galvas, karietes durvis ar spalgu troksni aizcirtās un riteņi aizdārdēja pa bruģi.

Laperūzs spēra pirmo soli tajā noslēpumainajā ceļojumā, no kura viņam vairs nebija lemts atgriezties.

Visi klausījās.

Kad nekas vairs nebija dzirdams, visu skatieni kā pēc burvja mājiena pievērsās grāfam Kaliostro.

Viņa vaibsti šinī brīdi izstaroja tādu apgarotības mirdzumu, ka visi nodrebēja.

Šis savādais klusums ilga dažas minūtes.

Pirmais to pārtrauca Hāgas grāfs.

— Kāpēc jūs, monsicur, viņam nekā neatbildējāt?

Šis jautājums izteica visu klātesošo domas.

Kaliostro nodrebēja, it kā šie vārdi būtu uzmodinājuši viņu no transa.

— Tāpēc, ka man viņam būtu vajadzējis teikt: „Monsieur Laperūz, hercogam Rišeljē taisnība, ka viņš jums nesaka — uz redzēšanos, bet gan — ardievu!"

— Velns lai parauj, monsicur Kaliostro, vai jūs to sakāt par Lapc- rūzu?! — iesaucās hercogs nobālēdams.

— O, esat bez rūpēm, maršal, — žigli atteica Kaliostro, — ļaunā redzēšana neattiecas uz jums.

— Bet kas tad notiks ar šo Lapcrūzu, kas solīja skūpstīt manu roku? — iesaucās Dibarī.

— Viņš, kundze, ne tik vien vairs neskūpstīs jūsu roku, bet ari nekad vairs neredzēs tos, no kuriem viņš šovakar atvadījās, — teica Kaliostro, uzmanīgi vērdamies savā glāzē, kas bija pilna ar ūdeni un novietota tā, ka tajā izveidojās pienbalti gaišāki slāņi, ko ieslīpi šķērsoja apkārtējo priekšmetu ēnas.

No visām pusēm atskanēja izbrīnās saucieni.

Sarunas pašreiz bija kļuvušas tik dzīvas, ka ar katru minūti interese pieauga. Redzot, ar kādu svinīgu nopietnību un pat bažām klātesošie gan ar skatieniem, gan ar balsi griezās pie Kaliostro ar saviem jautājumiem, varēja domāt, ka viņi saņem kāda antīka orākula nemaldīgos pareģojumus.

Tad, dodams zīmi, ar visu piekrišanu piecēlās Favrs un uz pirkstgaliem devās palūkoties priekšistabā, vai kāds no kalpotājiem viņus nenoklausās.

Bet, kā mēs jau teicām, monsicur Rišeljē namā bija priekšzīmīga kārtība un monsicur Favrs sastapa priekšistabā tikai kādu vecu kam­barsulaini, kas pašaizliedzīgi, kā sargs atbildīgā postenī, sargāja parādes durvju ieeju svinīgajā deserta stundā.

Favrs atgriezās savā vietā, pamādams pārējiem galda biedriem, ka viņi ir vieni.

— Tādā gadījumā, — tcica Dibarī, pareizi sapratusi Favra mājienu, — pastāstiet mums, kāds liktens sagaida šo Lapcrūzu.

Kaliostro pakratīja galvu.

— Pastāstiet, pastāstiet, monsicur Kaliostro! — sauca vīrieši.

— Jā, jā, mēs ļoti lūdzam.

— Nu, labi, kā jau viņš pats teica, monsicur Laperūzs dodas braucienā ap zemeslodi, lai turpinātu Kuka ceļojumus, bet nabaga nelaimīgais Kuks, kā jūs paši zināt, tika nogalināts Sendviču salās.*

— Jā, jā, mēs to zinām! — apstiprināja gan saucieni, gan galvas mājieni.

— Viss liecina par pasākuma laimīgu izdošanos. Monsicur Laperūzs ir lielisks jūrnieks; bez tam vēl karalis Ludviķis XVI ir skaidri norādījis viņam ceļu.

— Jā, — pārtrauca to Hāgas grāfs. — Vai nav tiesa, monsicur Kondorsē, Francijas karalis ir labs ģeogrāfs?

— Labāks nekā karalim tas būtu vajadzīgs. Karaļiem vajadzētu pazīt visu tikai tā no virspuses. Tad viņi vieglāk vadāmi tiem cilvēkiem, kas pazīst dziļumus.

— Monsicur marķīz, — smaidīdams piezīmēja Hāgas grāfs, — tā ir laba mācība.

Kondorsē pietvīka.

— Ak nē, grāfa kungs, — viņš tcica, — tā ir tik vienkāršu vārdu spēle un filozofisks vispārinājums.

Tagad — Havaju salas

— Tātad viņš dodas ccjā? — iejaucās Dibarī, gribēdama nepieļaut jebkuru mēģinājumu pārtraukt sarunu par galveno tematu.

— Tātad viņš dodas ccļā, — atkārtoja Kaliostro. — Kaut gan jūs viņu redzējāt ļoti steidzamies, izbraukšana tomēr nenotiks tik drīz. Es redzu viņu pārāk ilgi aizkavējamies Brcstā.

— Žēl, — noteica Kondorsē. — Pašreiz ir īstais laiks, varbūt jau pat mazliet par vēlu, februāris vai marts būtu bijis izdevīgāks.

— Ak, novēliet viņam šos trīs mēnešus, monsicur Kondorsē, vismaz šai laikā viņš dzīvo, dzīvo un cer.

— Man šķiet, viņam ir labi izmeklēts virsnieku sastāvs? — Rišeljē vaicāja.

— Jā, — atbildēja Kaliostro, — otru kuģi komandē kāds izcils virsnieks. Es viņu redzu, viņš vēl ir jauns, uzņēmīgs un nelaimīgi pārdrošs.

— Kāpēc nelaimīgi?

— Nu, lūk, cs meklēju šo mūsu draugu gadu vēlāk un viņa vairs neredzu, — teica Kaliostro, uztraukts lūkodamies savā glāzē. — Vai kāds no jums nav monsicur Langlē pazina vai radinieks?

— Nē.

— Un neviens vinu nepazīst?

— Nē.

— Labi. Viņš mirs pirmais, es viņa vairs neredzu.

Visapkārt atskanēja murmināšana, kura pauda pārsteigumu un bailes.

— Bet viņš… viņš… Laperūzs? — vairākas balsis čukstēja.

— Viņš brauc, piestāj krastā, kāpj atkal kuģī. Gadu, divus gadus, viss iet labi. No vina saņem zinas.* Un tad…

— Un tad?'

— Paiet gadi.

— Un beidzot?

— Beidzot… okeāns trako, debesis apmākušās. Šur un tur redzami nezināmi krasti, rijīgi kā grieķu arhipelāga nezvēri. Viņi uzglūn kuģim, kas, straumes nests, krēslā maldās starp zemūdens klintīm. Beidzot vētra, kas mazāk bīstama nekā krasts, tad maldinošās ugunis. Ak, Laperūz, Lapcrūz! Ja tu varētu mani uzklausīt, es tev teiktu: „Tu brauc kā Kristofers Kolumbs, lai atrastu jaunas pasaules, bet , Laperūz, sargies no nezināmām salām!"

Viņš apklusa.

Un kamēr Kaliostro pēdējie vārdi vēl izskanēja gaisā, visi klātesošie juta sev pārskrienam aukstus drebuļus.

Pēdējās ziņas par Laperūza braucienu pārveda leitnants Leseps, kurš vienīgais no visas ekspedīcijas ļaudīm palika dzīvs.

— Bet kāpēc gan viņam to nepateikt! — iesaucās Hāgas grāfs, uz kuru šis cilvēks, kas tā prata pakļaut sev citu sirdis un prātus, bija atstājis ne mazāku iespaidu kā uz pārējiem.

— Jā, jā, — tcica Dibarī kundze, — kāpēc gan mēs, nevarētu sūtīt ziņnesi, lai viņu atgrieztu? Tāda cilvēka kā Laperūzs dzīvība, maršal, ir kurjera pūļu vērta.

Maršals saprata un piepacēlās, lai pazvanītu.

Šai brīdī Kaliostro izstiepa roku. Maršals atkal atslīga savā krēslā.

— Ak, vai, — tcica Kaliostro, — katrs brīdinājums būtu gluži veltīgs: cilvēks, kas paredz likteni, to nevar novērst. Ja Laperūzs būtu dzirdējis manus vārdus, viņš smietos tāpat, kā Priama dēli smējās par Kasandras pareģojumu. Bet ko nu par to runāt, jūs jau paši, monsieur Hāgas grāf, smejaties, un to pašu dara visa sabiedrība. Ak, neizliecieties, monsieur Favr, es nekad vēl neesmu atradis ticīgu auditoriju!

— O, mēs jums ticam! — iesaucās Dibarī un maršals Rišeljē.

— Es ticu, — nomurmināja Tavernī.

— Es arī, — pieklājīgi tcica Hāgas grāfs.

— Jā, — atbildēja Kaliostro, — jūs ticat, tāpēc ka runa ir par Laperūzu, bet tiklīdz mēs runātu par jums, jūs vairs neticētu.

— O!

— Es par to esmu pārliecināts.

— Es atzīstu, ka ticētu tikai tad, ja monsieur Kaliostro būtu teicis Laperūzam: «Sargieties no svešiem krastiem!" Tad viņš to arī būtu darījis un tas jau pavairotu viņa izredzes.

— Bet es jums, monsieur grāf, apgalvoju gluži pretējo: ja viņš būtu man noticējis, jūs paši redzat, cik mans atklājums būtu bijis tam mocošs. Briesmu brīdī, redzot savā priekšā nezināmus krastus, kas tam var kļūt liktenīgi, nelaimīgais, iedomādamies par manu pravietojumu, būtu izjutis tuvojamies liktenīgo un nenovēršamo nāvi, no kuras tam nekādi vairs nav iespējams izbēgt. Tās vairs nebūtu vienreizējas, bet gan tūkstoškārtīgas nāves mokas, ko viņš tādā gadījumā pārciestu, ja maldīšanās neziņā, kad visur valda izmisums, nozīmē tūkstoškārt mirt. Padomājiet tik, ja es viņam atņemtu cerību, bet tā ir vēl pēdējais mierinājums, ko nelaimīgais saglabā pat vēl zem bendes cirvja, kad jau viņš jūt zem tērauda asmens plūstam savas asinis. Dzīvība zūd, bet cilvēks vēl cer.

— Tā ir taisnība! — daži klātesošie klusi piebilda.

— Jā, — noteica Kondorsē, — tas plīvurs, kas apsedz mūsu dzīves pēdējos brīžus, ir vienīgais reālais guvums, ko Dievs mirstīgajiem piešķīris.

— Lai nu būtu kā būdams, — ierunājās Hāgas grāfs, — bet ja man tāds cilvēks, kā jūs, sacītu: sargieties no tādas un tādas personas vai tādas un tādas lietas, es labprāt uzklausītu šo padomu un vēl pateiktos padoma devējam!

Kaliostro skumji pasmaidīja un pakratīja galvu.

. — Visā nopietnībā, — turpināja Hāgas grāfs, — pasakiet man par nākotni un es jums būšu pateicīgs.

— Jūs gribat, lai es jums pasaku to, ko cs negribēju atklāt Laperūzam?

— Jā, cs to gribētu.

Kaliostro sakustējās, it kā gribētu ko teikt, bet tad atkal apstājās.

— O nē, monsieur grāf, nē, to nevar.

— Bet es jūs ļoti lūdzu!

Kaliostro novērsās.

— Nē, nekad! — viņš nomurmināja.

— Pielūkojiet tik, — smaidīdams tcica grāfs, — tā jūs mani vēl padarīsit neticīgu.

— Labāk neticība, nekā nemiers.

— Monsicur Kaliostro, — tcica grāfs, — jūs aizmirstat vienu lietu.

— Un kāda tā būtu? — godeienīgi jautāja gaišreģis.

— Proti, ka ir daudz cilvēku, kas bez bažām var nelikties ne zinis par savu likteni, bet ir vēl citi, kuriem vajadzētu būt skaidrībā par savu nākotni, jo no tās ir atkarīgs nevien viņu pašu, bet vēl miljoniem citu cilvēku liktenis.

— Tad pavēliet man, jūsu augstība, — tcica Kaliostro. — Bez pavēles cs to nedarīšu.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Ka gaidu Jūsu Majestātes rīkojumu. Tam es paklausīšu, — klusā balsī teica Kaliostro.

— Monsicur Kaliostro, cs jums pavēlu pareģot manu nākotni! — ar cieņas pilnu žestu teica karalis.

Tai pašā mirklī, kad Hāgas grāfs bija atļāvis titulēt sevi par karali un tādā kārtā, dodams pavēli, pats anulēja savu inkognito, maršals Rišeljē piecēlās un, pazemīgi tuvodamies valdniekam, teica:

— Es pateicos jums, sirc, par to godu, ko Zviedrijas karalis ir prādljis manam namam. Lūdzu Jūsu Majestāti ieņemt goda vietu. Sākot no šā brīža tā pieder vienīgi jums.

— Ak, nu, paliksim vien, kur mēs esam, monsieur maršal, lai nezaudētu neviena vārda no tā, ko mums teiks monsicur Kaliostro.

— Karaļiem, sire, nemēdz teikt patiesību.

— Ak, bet es taču neesmu savā valstī. Ieņemiet, lūdzu, savu vietu, monsicur hercog, un nu, monsicur Kaliostro, lūdzu runājiet!

Mags pameta acis uz savu glāzi, no kuras dibena uz augšu pacēlās dzirkstis, it kā tā būtu pildīta ar šampanieti. Likās, ka ūdens viņa varenā gribas spēka iespaidā sāk mutuļot.

— Sirc, sakiet man, ko jūs vēlētos zināt, — teica Kaliostro, — esmu gatavs jums atbildēt.

— Sakiet man, kādā nāvē es miršu.

— Jūs kritīsit no lodes.

Gustava piere noskaidrojās.

— Ak, tātad cs miršu kaujā kā kareivis, — viņš teica. — Pateicos, Kaliostro, simtkārt pateicos. O, cs paredzu kaujas un Gustavs Ādolfs, tāpat arī Kārlis XII man ir devuši paraugu, kā mirst zviedru karaļi.

Kaliostro klusēdams nolieca galvu.

Hāgas grāfs sarauca uzacis.

— Kā! — viņš tcica, — vai tas nebūs kaujā, kad mani ķers liktenīgais šāviens.

— Nē.

— Tad kādā aplenkšanā? Tas arī ir iespējams.

— Nē, sirc, tā nebūs aplenkšana.

— Bet kur tad?

— Kādā ballē, sirc.

Karalis kļuva domīgs.

Kaliostro, kas bija piecēlies, atkal apsēdās un, galvu noliecis, abām rokām aizklāja seju.

Visi, kas bija sapulcējušies ap pareģi un Hāgas grāfu, sēdēja klusi un bāli.

Monsieur Kondorsē piegāja pie ūdens glāzes, kurā gaišreģis bija lasījis drūmo pareģojumu, viņš paņēma to aiz kājiņas, pacēla pie acīm un rūpīgi apskatīja mirdzošo kristāla trauku un tā saturu.

Bija redzams, ka šī intelliģcnta un vēsā pētnieka acs, smagajā, mirdzošajā kristālā mēģināja saskatīt kādas problēmas atrisinājumu, kas pēc viņa ieskata bija panākams ar tīri spekulatīviem prāta slēdzieniem.

Un patiesi, zinātnieks aprēķināja trauka dziļumu, staru laušanas leņķi un ūdens zaigošanu. Viņš, kas visur meklēja cēlonisko sakarību, jautāja sev, kāds pamats ir visām šīm šarlatāniskajām manipulācijām, ar ko pie viņa intelcģcntajiem galda biedriem ir panācis tādu iespaidu šis vīrs, kura īpatās spējas viņš nevarēja noliegt.

Acīmredzot, neatradis šīs problēmas atrisinājumu, viņš beidza pētīt stiklu un nolika glāzi atpakaļ uz galda, ap kuru sēdošie vēl nebija attapušies no pārsteidzošā Kaliostro pareģojuma iespaida.

— Arī es no savas puses lūgtu mūsu cienījamo gaišreģi kaut ko pavaicāt savam burvju spogulim, — viņš tcica. — Tikai par nelaimi es neesmu nakāds varens valdnieks, kas varētu pavēlēt, un manai sīkai dzīvībai nav nekāda sakara ar ļaužu miljoniem.

— Monsieur, — ierunājās Hāgas grāfs, — jūs varat pavēlēt zinātnes vārdā un jūsu dzīve nepieder vienīgi kādai tautai, bet visai cilvēcei.

— Pateicos, grāf, bet varbūt monsicur Kaliostro ir citādās domās.

Kaliostro saslēja galvu kā zirgs, kas dabūjis piešu dūrienu.

— Gluži otrādi, marķīz, — viņš atteica, un viņa ķermenis nodrebēja nervozā konvulsijā, ko klasiskajā senatnē, bez šaubām, būtu iztulkojuši kā viņā iemiesojušās dievības izpausmi, — gluži otrādi — jūs esat varens valdnieks zinātnes novados. Nu, redzēsim, skatieties man tieši acīs! Vai jūs visā nopietnībā vēlaties, lai es jums kaut ko pareģoju?

— Visā nopietnībā, monsicur grāf, — atbildēja Kondorsē, — es domāju, sirsnīgāk to nemaz nevar vēlēties.

— Tad ziniet, marķīz, — teica Kaliostro, stīvi vērdamies viņa acīs, — jūs mirsiet no indes, ko nesat savā gredzenā. Jūs mirsiet…

— O, bet ja nu cs to nometu? — pārtrauca viņu marķīzs.

— Nu, metiet!

— Tātad jūs atzīstat, ka tas ir viegli izdarāms.

— Nu, tad metiet, es jums saku!

— Jā gan, marķīz! — iesaucās Dibarī kundze. — Dieva dēl, metiet taču projām šo briesmīgo indi! Nu, metiet, kaut vienīgi tādēļ, lai reiz nebūtu taisnība šim nelaimes pravietim, kas mūs visus nomāc ar saviem pareģojumiem! Ja jūs to nometīsit, tad jūs no tās nemirsit. Un tā kā monsieur Kaliostro teic, ka tas notikšot, tad gribot negribot viņš šoreiz būs melojis.

— Grāfienes kundzei ir taisnība, — piebilda Hāgas grāfs.

— Bravo, grāfien! — iesaucās Rišeljē. — Nu, marķīz, metiet projām savu indi, tas būs jo labāk tāpēc, ka tagad, kad es zinu, ka jūsu rokā ir paslēpta kāda cilvēka nāve, man ikreiz būtu jānodreb, kad mēs saskandinām glāzes. Gredzens var nejauši atvērties…

— Un saskandinot abas glāzes taču ir tik tuvu viena otrai, — piezīmēja Tavernī. — Metiet, marķīz, gredzenu projām!

— Tas viss velti, — mierīgi noteica Kaliostro, — monsicur Kondorsē to neaizmetīs:

— Jā, tas ir tiesa, es to ncaizmetīšu, — tcica marķīzs, — un nevis tādēļ, lai izaicinātu likteni, bet tāpēc, ka man šo indi sagatavoja Kabanī. Un tā ir vienīgā pēc sava sastāva, kuru palīdzēja atrast gadījums un kādu tas varbūt nekad vairs nepagatavos. Lūk, tāpēc cs nešķiršos no šīs indes. Ja jums patīk, jūs, monsicur Kaliostro, varat sevi uzskatīt par uzvarētāju.

— Liktcns vienmēr atrod drošus palīgus, lai īstenotu savu gribu, — teica Kaliostro.

— Tātad es noindēšos, — teica marķīzs. — Labi, lai noliek tā. Jūs man pareģojat ļoti pieņemamu nāvi: mazliet indes uz mēles — un manis vairs nav. Tā vairs nav nekāda nāve, tā ir dzīve — mīnus nāve, kā mēs to izsakām algebrā.

— Es nerunāju par to, ko jums nāksies pārciest, — dzedri atteica Kaliostro, ar galvas mājienu likdams saprast, ka uzskata sarunu ar Kondorsē par izbeigtu.

— Monsicur, — teica marķīzs Favrs, pārliecies pār galdu, it kā gribētu tuvoties Kaliostro, — lūk, nu mums jau ir — kuģa bojāeja, šāviens, noindēšanās, ar vārdu sakot, man tīri vai siekalas saskrien mutē. Vai jūs nebūtu tik laipns pareģot arī man mūža galā tamlīdzīgu mazu nelaimīti?

— O, monsieur marķīz, — atteica Kaliostro, kuram Favra ironija lika iekaist, — būtu liela kļūda no jūsu puses, ja jūs iedomātos apskaust šos kungus, jo, pie mana muižnieka goda vārda, jums ir labākas izredzes.

— Labākas! — iesaucās Favrs smiedamies, — uzmanieties, jūs apsolāt par daudz: kas vēl var būt sliktāks par jūru, lodi un indi?

— Vēl atliek virve, monsieur marķīz, — galanti atbildēja Kaliostro.

— Kas!? virve?… Ko jūs man sakāt?

— Es saku, ka jūs tiksit pakārts, — atbildēja Kaliostro, ko bija sagrābušas pravieša dusmas, pār kurām viņš vairs nevaldīja.

— Pakārts! Velns lai parauj! — iekliedzās visa sabiedrība.

— Monsieur ir piemirsis, ka cs esmu muižnieks, — teica Favrs, kad bija mazliet nomierinājies, — bet ja gadījumā viņš būtu ar to domājis pašnāvību, tad varu iebilst, ka ccru līdz pēdējam dzīves brīdim saglabāt tik daudz cieņas pret sevi, lai neķertos pie virves, kamēr man ir vēl zobens.

— Es jums, monsicur, nekā neesmu teicis par pašnāvību.

— Tātad jūs runājat par notiesāšanu.

— Jā.

— Jūs, monsicur, esat ārzemnieks un tāpēc arī es jums to piedodu.

— Ko tad?

— Jūsu nezināšanu. Francijā muižniekiem nocērt galvu.

— To jūs, monsicur, varēsit nokārtot ar jūsu bendi, — teica Kaliostro, savu galda biedru satriekdams ar šo brutālo atbildi.

Vienu mirkli iestājās vispārīgs klusums.

— Vai zināt, ka cs patiesi drebu, — teica Delonē, — līdz šim visi ir dzirdējuši tik bēdīgas lietas, ka es neparedzu nekā laba, ja vilkšu lozi no tās pašas urnas kā viņi.

— Tad jūs esat prātīgāks nekā viņi, ja negribat taujāt par savu nākotni. Un jūs darāt pareizi, respektēsim Dieva noslēpumus, vai tie mums nestu sliktu vai labu.

— O, monsicur Delonē! — iesaucās Dibarī, — es cerēju, ka jums nebūs mazāk drosmes kā šiem kungiem.

— Es arī ceru, kundze, — atbildēja komendants palocīdamies.

Tad, pagriezdamies pret Kaliostro, viņš tcica:

— Nu, palūkosim, tagad būtu mana kārta, un es lūdzu, monsicur, izstāstīt manu horoskopu.

— Tas ir ļoti vienkāršs, — tcica Kaliostro, — cirvja zvēliens pa galvu un ar to viss ir beigts.

Zālē atskanēja baiļu kliedziens. Rišeljē un Tavernī lūdza Kaliostro mest mieru, bet vēl nebija apmierināta sievietes ziņkārība.

— Monsicur grāf, — tcica Dibarī, — klausoties jūsu vārdos, iznāk, ka vai visai pasaulei būtu jāmirst nedabīgā nāvē. Lūk, mēs še esam astoņi un no šiem astoņiem piecus jūs jau esat notiesājis.

— Ak, jūs taču saprotat, ka tas ir ar nodomu darīts un mēs par to varam tikai pasmieties, — tcica Favrs, piespiesti iesmiedamies.

— Protams, mēs tikai pasmicsimics, — vai nu tas izrādīsies patiesība, vai nē, — piebilda Hāgas grāfs.

— Ak, es labprāt pasmietos, — tcica Dibarī kundze, — jo ar savu gļēvulību negribētu darīt negodu visai mūsu sabiedrībai. Bet, ak vai, es esmu tikai sieviete un man nebūs tas gods tikt pielaistai jums līdzvērtīgā, kaut ari briesmīgā nāvē. Sievietes mirst savā gultā. Ak vai, un šādas, vecas, visu aizmirstas sievietes nāve ir sliktāka par kuru katru citu, vai nav tiesa, monsicur Kaliostro?

Viņa to tcica vilcinādamās, it kā gribētu pamudināt gaišreģi ne tik vien ar saviem vārdiem, bet ar visu savu izturēšanos apgalvot viņai pretējo, bet Kaliostro klusēja.

Beidzot sievietes ziņkārība izrādījās stiprāka par bailēm.

— Nu, runājiet, monsicur Kaliostro, — tcica Dibarī, — atbildiet taču man!

— Ko jūs, kundze, gribat, lai cs jums saku, jūs man nekā neesat jautājusi?

Grāfiene vilcinājās.

— Bet… — viņa iesāka.

— Vai jūs man jautājat, vai nē? — Kaliostro noprasīja.

Grāfiene brīdi cīnījās ar sevi, bet tad, klātesošo smaidošo seju iedrošināta, iesaucās:

— Nu, labi, es riskēšu, sakiet, kādā nāvē mirs Žanna Vobcrnjē, grāfiene Dibarī?

— Uz ešafota, kundze, — atbildēja drūmais mags.

— Vai tas, monsicur, būtu kompliments? — ar lūdzošu skatienu murmināja grāfiene.

Bet Kaliostro bija jau zaudējis pacietību un šo skatienu neievēroja.

— Kādēļ lai tas būtu kompliments? — viņš jautāja.

— Tāpēc ka, lai kāptu uz ešafota, vajag nokaut, nogalināt, vajag izdarīt kādu noziegumu, bet tas ir vairāk nekā ticams, ka cs kaut ko tādu nekad neizdarīšu. Tātad kompliments, vai ne tā?

— Ak, Dievs, jā, tāds pats kompliments, kā viss, ko tiku pareģojis.

Grāfiene iesmējās jautri un bezbēdīgi, bet uzmanīgs novērotājs būtu

pamanījis, ka viņas smiekli bija pārāk skaļi, lai tos varētu saukt par dabīgiem.

— Nu, monsicur Favr, — viņa tcica, — mums atliek tikai pasūtīt mūsu līķu vāģus.

— Ak, grāfien, tam jūsu dēļ nebūtu nekādas nozīmes, — atbildēja Kaliostro.

— Kāpēc, monsicur?

— Tāpēc, ka uz soda vietu jūs aizvedīs karietē.

— Fui, šausmas! — iekliedzās Dibarī. — Ak, jūs, necilvēk! Maršal, citreiz izvēlaties omulīgākus galdabicdrus, vai arī es pie jums vairs nebraukšu.

— Piedodiet, kundze, — teica Kaliostro, — bet jūs, tāpat kā visi citi, to pati gribējāt.

— Jā, tāpat kā visi citi, bet jūs taču man dosit mazliet laika, lai cs varētu izvēlēties sev biktstēvu?

— Tās būtu liekas pūles, kundze, — tcica Kaliostro.

— Kā tā?

— Pēdējais, kas kāps uz ešafota, garīdznieka pavadīts, būs…

— Kurš tas būs? — visi jautāja vienā balsī.

— Francijas karalis.

Un Kaliostro izteica šos vārdus tik drūmā un noslēpumainā balsī, ka līdzīgi nāves elpai pārlidoja pār klausītājiem un lika tiem nodrebēt līdz sirds dziļumiem.

Šoreiz klusums ilga vairākas minūtes.

Kaliostro pacēla pie lūpām glāzi, kuras ūdenī viņš bija lasījis visus šos asiņainus pareģojumus. Bet tiklīdz viņš to bija pielicis pie lūpām, tā ar riebumu atgrūda, it kā tas būtu vērmeļu kauss.

Līdz ar šo kustību viņa skatiens nejauši bija pievērsies Tavernī.

— O! — tas iesaucās, domādams, ka Kaliostro grib kaut ko teikt, — nesakiet, kas ar mani notiks, es… es jums to neprasu.

— Labi, — noteica Rišeljē, — tad es jautāšu tavā vietā.

— Jūs, monsicur maršal, varat būt pilnīgi mierīgs, jo no mums visiem jūs vienīgais mirsiet savā gultā.

— Un tagad, kungi, dzersim kafiju, — teica vecais maršals, sajūsmināts par labvēlīgo pareģojumu. — Pasniegt kafiju!

Visi piecēlās.

Bet pirms doties uz salonu, pie Kaliostro pienāca Hāgas grāfs.

— Monsicur, — viņš tcica, — es nedomāju bēgt no sava likteņa, bet sakiet man, lūdzu, no kā man būtu jāpiesargās?

— No mutes, sirc, — atbildēja Kaliostro.

Hāgas grāfs aizgāja.

— Un man? — jautāja Kondorsē.

— No olu kulteņa.

— Labi, turpmāk cs atsakos no olām.

Un viņš pasteidzās pievienoties grāfam.

— Un man? — jautāja Favrs, — no kā man būtu jābaidās?

— No kādas vēstules.

— Ļoti pateicos.

— Un man? — jautāja Delonē.

— No Bastīlijas ieņemšanas.

— O, tad es esmu pilnīgi drošs.

Un viņš aizgāja smiedamies.

— Bet nu ir mana kārta, monsicur, — teica grāfiene Dibarī apjukusi.

— Jūs, daiļā grāfien, vairieties no Ludviķa XV laukuma.

— Tiešām! — iesaucās Dibarī. — Es jau viendien tur apmaldījos. Tas bija nepatīkams stāvoklis. Es todien biju galīgi pazaudējusi galvu.

— Nu, redzat, grāfien, bet ja jūs vēlreiz to pazaudēsit, jūs viņu vairs neatradīsit.

Dibarī kundze iekliedzās un steigšus aizbēga, lai piebiedrotos pārējiem viesiem salonā.

Kaliostro gribēja viņai sekot.

— Vienu mirklīti, — aizturēja viņu Rišeljē. — Vēl esam atlikuši Tavernī un es, kuriem, cienījamo mag, jūs vēl nekā neesat teicis.

— Monsieur, Tavernī mani lūdza viņam nekā neteikt un jūs, monsieur maršal, man nekā neesat prasījis.

— Es jums lūdzu to vēlreiz, — teica Tavernī, rokas saņēmis.

— Bet, lai pierādītu mums sava ģēnija spēku, vai jūs nevarētu mums pateikt kādu lietu, ko zinām tikai mēs abi.

— Un kas tā būtu? — jautāja Kaliostro smaidīdams.

— Nu, lūk, ko šis lāga Tavernī dara Vcrsaļā, ja viņš it mierīgi varētu dzīvot savā skaistajā muižiņā — Mezonrūžā, ko karalis pirms trim gadiem viņam nopirka.

— Tā lieta, monsieur maršal, ir pavisam vienkārša, — atbildēja Kaliostro. Pirms desmit gadiem monsicur gribēja nodot karalim Ludviķim XV savu meitu, Andrē jaunkundzi, bet viņam tas neizdevās.

— Hm! — norūca Tavernī.

— Tagad monsicur grib ieteikt karalienei Marijai Antuanetei savu dēlu Filipu Tavernī. Paprasiet viņam, vai es meloju.

— Goda vārds! — drebēdams iesaucās Tavernī, — lai mani velns parautu, ja šis cilvēks nav burvis.

— Cst, cst! — pamāja viņam maršals, — vecais draugs, nerunājiet tik familiāri ar velnu.

— Briesmīgi, tas ir briesmīgi, — murmināja Tavernī.

Viņš pagriezās, lai vēlreiz izlūgtos no Kaliostro klusuciešanu, bet viņš jau bija pazudis.

— Iesim, Tavernī, salonā, — tcica maršals, — citādi viņi padzers kafiju bez mums, vai arī mums tā būs jādzer auksta, un tas ir vēl sliktāk.

Abi devās uz salonu.

Bet salons bija tukšs: nevienam no viesiem nebija bijis dūšas vēlreiz skatīties vaigā briesmīgajam pareģim.

Lielajos lukturos dega sveces, traukā kūpēja verdoša kafija un kamīnā kurējās uguns.

Pēc visa tā nu vairs nebija nekādas vajadzības.

— Nudien, vecais draugs, liekas, ka šoreiz mums būs jādzer kafija divatā… Paskat', kur tad, pie joda, tu esi palicis?!

Rišeljē skatījās visapkārt, bet mazais večuks bija aizlaidies līdz ar visiem citiem.

— Nu, vienalga, — nomurmināja maršals smīnēdamsa, kā Voltēru romānu varonis, vienlaikus priecīgi saberzēdams baltās, izkaltušās rokas, kuru pirksti bija sētin nosēti ar gredzeniem, — toties esmu vienīgais, kas mirs savā gultā. Tā, lūk, — savā gultā! Es ticu jums, grāf Kaliostro. Savā gultā un, iespējams, ne tik drīz. Ei! Kambarsulaini pie manis! Un pilienus arī!