Karalienes kaklarota

.

I KĀRDINĀTĀJA

Lamota kundze atkal ieņēma savu vietu, stāvēdama nomaļus kā necila un uzmanīga sieviete, kurai atļauts palikt un klausīties.

Bēmcra un Bosāndža kungs, tērpušies frakās, ieradās audiencē pie valdnieces. Viņi klanījās uz visām pusēm līdz pat Marijas Antuanctcs krēslam.

— Juvelieri, — pēkšņi viņa teica, — šurp laikam nāk runāt par dārgakmeņiem. Jūs nākat nelaikā, kungi.

Vārdu ņēma Bēmcra kungs: tas bija runātājs sabiedrībā.

— Madame, — viņš atbildēja, — mēs nenākam piedāvāt preces Jūsu Majestātei, mēs baidījāmies būt uzbāzīgi.

— O! — tcica karaliene, kas jau nožēloja, ka izrādījusi tik daudz drosmes, — redzēt dārgakmeņus, nenozīmē tos pirkt.

— Bez šaubām, madamc, — meklēdams frāzes pavedienu, Bēmers turpināja, — bet mēs nācām izpildīt pienākumu, un tas mūs iedrošināja.

— Pienākumu… — brīnīdamās teica karaliene.

— Runa ir par to skaisto dimantu kaklarotu, ko Jūsu Majestātei nav labpaticis pieņemt.

— Ak! jā… kaklarota… Lūk, mēs atkal atgriežamies! — smiedamās iesaucās Marija Antuancte.

Bēmcrs palika nopietns.

— Tiesa, tā ir skaista, Bēmcra kungs, — karaliene turpināja.

— Tik skaista, madame, — bikli tcica Bosāndžs, — ka tikai Jūsu Majestāte bija cienīga to valkāt.

— Mani mierina, — viegli nopūzdamās, kas nepagāja garām Lamota kundzei, Marija Antuancte teica, — mani mierina tas, ka tā maksāja… pusotru miljonu, vai ne, Bēmera kungs?

— Jā, Jūsu Majestāte.

— Un, — karaliene turpināja, — šai jaukajā laikā, kad mēs dzīvojam, kur cilvēku sirdis ir tikpat vēsas kā Dieva saule, nav valdnieka, kas verētu nopirkt dimanta kaklarotu par pusotru miljonu livru.

— Pusotru miljonu livru! — kā uzticīgā atbalss atkārtoja Lamota kundze.

— Tā, kungi, tas, ko cs spēju, ko man vajadzēja nopirkt, nepiederēs nevienam… Jūs atbildēsit, ka tās atsevišķi gabali ir skaisti. Tas tiesa, bet cs neapskaudīšu nevienam divus vai trīs dimantus; es varētu apskaust sešdesmit.

Kā apmierinātībā karaliene berzēja rokas, it kā paužot vēlēšanos mazliet kaitināt Bēmcra un Bosāndža kungus.

— Tieši tur Jūsu Majestāte kļūdās, — teica Bēmcrs, — un, lūk, kāda rakstura ir pienākums, ko atnācām izpildīt: kaklarota ir pārdota.

— Pārdota! — pagriezdamās iesaucās karaliene.

— Pārdota! — teica Lamota kundze, kurai viņas aizstāves kustība radīja šaubas par tās šķietamo atteikšanos.

— Kam? — atguvās karaliene.

— Ai! madamc, tas ir valsts noslēpums.

— Valsts noslēpums! Labi, mēs varam smieties par to, — priecīgi iesaucās Marija Antuancte. — Ko nesaka, to bieži vien nevar pateikt, vai ne, Bēmer?

— Madamc.

— O! valsts noslēpumi: bet mums tas ir labi zināms. Uzmanieties, Bēmer, ja jūs man neteiksit, pavēlēšu Krona kunga ierēdnim to nozagt.

Un viņa sāka sirsnīgi smieties, atklāti pauzdama savus ieskatus par šķietamo noslēpumu, kas kavēja Bēmeru un Bosāndžu atklāt kaklarotas pircēju.

— Ar Jūsu Majestāti, — nopietni tcica Bēmcrs, — nemēdz apieties kā ar pārējiem klientiem; mēs nācām teikt Jūsu Majestātei, ka šī kaklarota ir pārdota, tāpēc ka tā ir pārdota, un mēs esam spiesti noklusēt pircēja vārdu, jo pirkšana tiešām izdarīta slepeni, sakarā ar ķāda inkognito sūtītā vēstnieka ceļojumu.

Dzirdot vārdu vēstnieks, karalieni pārņēma jauna smieklu lēkme. Viņa pagriezās pret Lamota kundzi, teikdama:

— Pie Bēmcra kunga apbrīnojams tas, ka viņš ir spējīgs tam ticēt, ko man teica. Labi, Bēmer, tikai no kādas zemes nāk šis vēstnieks?.. Nē, tas ir par daudz, — smiedamās viņa piebilda, — viņa vārda pirmais burts? Tas viss…

Un aizrāvusies smieklos, viņa vairs neapstājās.

— Tas ir Portugāles vēstnieka kungs, — balsi klusinādams, teica Bēmcrs, it kā lai glābtu noslēpumu vismaz no Lamota kundzes ausīm.

Pēc šīs tik stingrās, tik skaidrās izteiksmes karaliene pēkšņi pārstāja smieties.

— Portugāles vēstnieks, — viņa teica, — viņa šeit nav, Bēmer!

— Viņš ieradies ar nolūku, madame.

— Pie jums… inkognito?

— Jā, madamc.

— Kas?

— Sūzas kungs.

Karaliene neatbildēja. Kādu brīdi viņa šūpoja galvu; tad kā sieviete, kas kaut ko izlēmusi, tcica:

— Nu, jauki! Jo labāk Viņas Majestātei Portugāles karalienei, dimanti ir skaisti. Nerunāsim vairs par to.

.— Madamc, tieši otrādi: Jūsu Majestātei labpatiksies atļaut man runāt…

— Atļaut mums, — palūkodamies savā sabiedrotajā, tcica Bēmcrs.

Bosāndžs palocījās.

— Vai jūs pazīstat šos dimantus, grāfien? — iesaucās karaliene, ar skatienu vērsdamās pie Žannas.

— Nē, madamc.

— Skaistos dimantus!… Žēl, ka šie kungi nav tos atnesuši.

— Lūk, tic! — pakalpīgi tcica Bosāndžs.

Un no cepures, ko turēja zem rokas, viņš izvilka lēzenu kastīti, kurā atradās rota.

— Apskatiet, apskatiet, grāfien, jūs esat sieviete, tas jūs ieprie­cinās! — teica karaliene.

Un viņa atvirzījās mazliet no Scvras apaļā galdiņa, uz kura Bēmcrs mākslinieciski izklāja kaklarotu tā, lai gaisma, atsizdamās akmeņos, liktu izstarot ugunīm no vairākām plāksnēm.

Žannai paspruka apbrīnas sauciens. Un, tiešām, nekas nebija skaistāks; varētu teikt tās bija uguņu mēles, drīz zaļas un sarkanas, drīz baltas, kā pati gaisma. Bēmcrs šūpoja rotu kārbiņu, likdams strāvot dzidrām liesmām.

— Brīnišķīgi! brīnišķīgi! — entuziastes apbrīnas aizrautībā iesaucās Žanna.

— Pusotrs miljons livru, kuri novietotos delnā, — ar piespiestu filozofisku vienaldzību, kādu līdzīgos apstākļos būtu izrādījis Ruso kungs no Žcnēvas, atbildēja karaliene.

Bet šai nevērībā Žanna redzēja kaut ko citu, jo viņa nezaudēja cerību pārliecināt karalieni, un pēc ilgākas pārbaudīšanas teica:

— Juveliera kungam bija taisnība, — virs zemes tikai viena karaliene ir cienīga valkāt šo kaklarotu, tā ir Jūsu Majestāte.

— Tomēr Mana Majestāte to nevalkās, — atbildēja Marija Antuancte.

— Mēs nedrīkstam izlaist to no Francijas, madamc, nenoliekot pie Jūsu Majestātes kājām mūsu nožēlas. Tā ir dārglieta, kuru pazīst visa Eiropa un par kuru strīdas. Mūsu nacionālais lepnums pieļaus, ka tā vai cita valdniece greznojas ar to pēc Francijas karalienes noraidījuma, kad jūs, madamc, būsit vēlreiz noteikti, neatsaucami to noraidījusi?

— Mans noraidījums ir izteikts, — atbildēja karaliene. — Tas bija atklāts. Mani pārāk slavēja par to, lai es nožēlotu.

— O! madamc, — tcica Bēmcrs, — ja tauta uzskata par skaistu, ka Jūsu Majestāte dod priekšroku kuģim, dižciltīgie, kas ir tādi pat francūži, nebūtu pārsteigti, ja Francijas karaliene, nopirkusi kuģi, nopirktu arī kaklarotu.

— Nerunāsim vairs par to, — uzmezdama pēdējo skatienu rotu kārbiņai, teica Marija Antuancte.

Žanna nopūtās, lai palīdzētu nopūsties karalienei.

— Ai, jūs nopūšaties, grāfien! Ja jūs būtu manā vietā, jūs darītu tāpat.

— Es nezinu, — čukstēja Žanna.

— Vai jūs apskatījāt labi? — karaliene pasteidzās teikt.

— Es skatītos vienmēr, madame.

— Atstājiet šo retumu, kungi: viņa apbrīno. Dimantiem tas neatņem nekā, par nelaimi tie vienmēr ir pusotru miljonu livru vērti.

Šis vārds likās izdevīgs iemesls grāfienei.

Karaliene nožēloja, tātad viņa bija vēlējusies. Viņa bija vēlējusies, tātad viņai vajadzēja vēl vēlēties, jo tā nebija apmierināta. Tāda, jādomā, bija Žannas loģika, jo viņa piebilda:

— Pusotrs miljons livru, madamc, uz jūsu kakla liktu mirt aiz greizsirdības visām sievietēm, lai tās būtu Klcopatra vai Venēra.

Un satverdama no kārbiņas karalisko kaklarotu, viņa to piesprādzēja tik izveicīgi, tik žigli uz Marijas Antuanetcs samtaini mīkstās ādas, ka tā vienā acumirklī tika pārpludināta ar fosforiskām, zaigojošām krāsām.

— O! Jūsu Majestāte, tā ir pārsteidzoši skaista, — Žanna teica.

Marija Antuancte aši pienāca pie spoguļa: viņa apžilba.

Viņas smalkais un lokanais kakls, tāds pat kā Žannai Grcjai, maigs kā lilijas stiebrs, kam bija lemts krist zem dunča, kā Virgīlija puķēm, ar zeltainām un viļņojošām cirtām, graciozi izcēlās spožajā gaismas klēpī.

Žanna uzdrīsktējās atsegt karalienes plecus, tā kā pēdējās kaklarotas rindas krita uz perlamutra krūtīm. Karaliene bija mirdzoša, sieviete — krāšņa. Mīļākie un pavalstnieki — visi kristu viņai pie kājām.

Marija Antuancte aizmirsās pašapbrīnā. Tad, baiļu pārņemta, viņa gribēja noraut kaklarotu no pleciem.

— Pietiek, — viņa teica, — pietiek!

— Tai pieskārusies Jūsu Majestāte, — iesaucās Bēmcrs, — tā vairs nevar piederēt nevienam citam.

— Neiespējami, — stingri atbildēja karaliene. — Kungi, mazliet esmu parotaļājusies ar dimantiem, bet turpināt būtu kļūda.

— Jūsu Majestātei pietiek laika, lai pārdomātu, — Bēmcrs iečukstēja karalienei, — mēs atnāksim rīt.

— Maksāt vēlāk, tomēr nozīmē maksāt. Un kāpēc maksāt vēlāk? Jums ir grūtības. Jums, bez šaubām, maksā izdevīgāk.

— Jā, Jūsu Majestāte, skaidrā, — atbildēja tirgotājs, kļūdams atkal tirgotājs.

— Ņemiet! ņemiet! — iesaucās karaliene, — dimanti kastītē. Ātrāk! ātrāk!

— Jūsu Majestāte varbūt piemirst, ka līdzīgi dārgakmeņi ir nauda un pēc simts gadiem kaklarota būs vienmēr vērta tikpat daudz, cik šodien.

— Dodiet, grāfien, pusotru miljonu livru, — piespiesti smaidīdama karaliene atbildēja, — un mēs redzēsim.

— Ja man tie būtu, — tā iesaucās. — OL

Viņa apklusa. Garās runas nav laimīgas noklusēšanas vērtas.

Bēmers un Bosāndžs varēja gluži mierīgi veselu stundas ceturksni likt dimantus iekšā, glabāt, slēgt ar piekaramu atslēgu, karaliene vairs nekustējās.

Pēc skumjās sejas izteiksmes, pēc klusēšanas bija redzams, ka iespaids bija dziļš un cīņa — smaga.

Aiz paraduma īgnuma brīžos viņa izstiepa roku pēc grāmatas, kurai pāršķīra dažas lapas nelasīdama.

Juvelieri atvadījās teikdami:

— Jūsu Majestāte noraidīja?

— Jā… un jā, — nopūtās karaliene, un to šoreiz dzirdēja visi.

Viņi aizgāja.

Žanna redzēja, ka Marijas Antuanetes kāja nemierīgi kustējās virs samta spilvena, kur iezīmējās tās iespiedums.

„Viņa cieš," nekustīgā grāfiene nodomāja.

Pēkšņi karaliene piecēlās, pārgāja pāri istabai un apstājās Žannas priekšā, kuras skatiens viņu valdzināja:

— Grāfien, — viņa īsi tcica, — karalis liekas nenāks. Mūsu mazais lūgums ir atlikts līdz nākamai audiencei.

Žanna godbijīgi palocījās un atkāpās līdz durvīm.

— Bet es domāšu par jums, — karaliene labsirdīgi piebilda.

Žanna uzspieda lūpas rokai, it kā tur noliktu sirdi, un izgāja, atstādama Mariju Antuaneti skumju un reiboņa apsēstu.

— Skumjas aiz nevarības, reibonis aiz vēlēšanās, — Žanna sev teica. — Un viņa ir karaliene! O! nē! viņa ir sieviete!

Grāfiene pazuda.

ii DIVAS GODKĀRĪBAS, KURAS GRIB IZLIKTIES PAR DIVĀM MĪĻĀM

Žanna, nebūdama karaliene, tāpat bija sieviete.

Tiklīdz Žanna bija nokļuvusi karietē, viņa salīdzināja skaisto Versaļas pili, bagāto un mirdzošo apmēbelējumu ar savu ceturto stāvu Sentžila ielā, lieliskos kalpotājus — ar savu veco kalpotāju.

Bet gandrīz vai tūliņ vienkāršā jumta istabiņa un vccā kalpotāja aizbēga pagātnes ēnā — kā tādas parādības, kuras nemaz nepastāv un nekad nav pastāvējušas, un Žanna redzēja savu Scntantuānas priekšpilsētas mājiņu tik lepnu, tik piemīlīgu, tik komfortablu, kā teiktu mūsu dienās, ar sulaiņiem, ne jau tā greznotiem kā Versaļā, bet tikpat cienīgiem, tikpat paklausīgiem.

Šī māja un sulaiņi bija viņas Versaļa; viņa tur bija tāda pat karaliene kā Marija Antuancte, un viņas radītās vēlēšanās, ņemot vērā, ka prata tās ierobežot, ne ar nepieciešamo, bet ar saprātīgo, bija tikpat labi un tikpat ātri izpildītas, it kā viņa turētu scepteri.

Tātad mājās Žanna atgriezās priecīga un ar smaidu uz lūpām. Bija vēl agrs; viņa paņēma papīru, spalvu un tinti, uzrakstīja dažas rindas, ielika tās smalkā un smaržīgā aploksnē, uzmeta adresi un piezvanīja.

Tiklīdz bija izskanējusi zvaniņa pēdējā šķinda, durvis atvērās un sulainis gaidīja uz sliekšņa.

— Man bija taisnība, — čukstēja Žanna, — karaliene netiek apkalpota labāk.

Tad roku izstiepdama:

— Šī vēstule kardinālam Roānam, — viņa tcica.

Sulainis panāca uz priekšu, paņēma vēstuli, un izgāja ar mēmo krietnā nama sulaiņa paklausību — neteicis ne vārda.

Grāfiene iegrima dziļos sapņos, kuri bija ccļā iesākto turpinājums.

Vēl piecas minūtes nebija pagājušas, kad pie durvīm kāds klauvēja.

— Iekšā! — teica Lamota kundze.

Parādījās tas pats sulainis.

— Nu? — redzēdama, ka viņas pavēle nav izpildīta, ar vieglu, nepacietīgu kustību Lamota kundze jautāja.

— Tai brīdī, kad izgāju izpildīt grāfienes kundzes pavēles, — sulainis tcica, — monsicur pieklauvēja pie durvīm. Es viņam teicu, ka eju uz viņa pili. Viņš paņēma grāfienes kundzes vēstuli, izlasīja, izlēca no karietes un ienāca, teikdams: „Labi, piesakiet mani!"

— Pēc tam?

— Monsicur ir šeit; viņš gaida, kad kundzei labpatiksies viņu ielaist.

Uz grāfienes lūpām parādījās viegls smaids. Pēc divām sekundēm:

— Lieciet ienākt! — ar uzkrītošu apmierinātības uzsvaru viņa beidzot teica.

Vai šo divu sekunžu mērķis bija likt gaidīt savā priekšistabā Baznīcas princim, vai arī tās bija nepieciešamas Lamota kundzei, lai pabeigtu plānu?

Princis parādījās uz sliekšņa.

Atgriezdamās mājās, aizsūtīdama meklēt kardinālu, sajuzdama tik lielu prieku, ka ieradies kardināls, Žanna tātad kaut ko plānoja?

Jā, — jo karalienes iedoma, līdzīgi malduguntiņām, kas apgaismo tumšo nejaušību ieleju, karalienes un it sevišķi sievietes iedoma atklāja intrigantes grāfienes skatieniem visus, starp citu pārāk lepnās dvēseles noslēpumus, lai kā tos pūlētos slēpt.

No Versaļas līdz Parīzei ceļš ir garš un, kad to pavada blakus mantkārības dēmonam, tam pietiek laika iečukstēt ausīs vispārdrošākos aprēķinus.

Žannu bija apskurbinājis pusotrs miljons livru, izklāts dimantos uz Bēmcra un Bosāndža kungu rotu kārbiņas baltā satīna.

Pusotra miljona livru! Vai tiešām tā nebija prinča bagātība, un it sevišķi nožēlojamai ubadzei, kas vēl tikai pirms mēneša stiepa roku pēc vareno žēlastības dāvanas?

Protams, no Sentžila ielas Žannas Valuā bija daudz tālāk līdz Scntantuānas priekšpilsētas Žannai Valuā, kā no Scntantuānas priekšpilsētas Žannas Valuā līdz kaklarotas īpašniecei Žannai Valuā.

Viņa tātad jau bija nogājusi pusi ceļa, kas veda uz bagātību.

Un šī bagātība, ko kāroja Žanna, nebija ilūzija, bet gan lieta, kurai jāpievieno prāts un zināšanas.

Nē, šī kaklarota bija pavisam kaut kas cits nekā līgums vai zeme: kaklarota bija redzama bagātība; tā bija vienmēr klāt, tā dedzināja un apbūra. Un ja karaliene to vēlējās, Žanna Valuā varēja sapņot par to; ja karaliene prata atturēties, Lamota kundze varēja ierobežot savu godkārību.

Tā tūkstoš neskaidru domu, šīs savādās miglainā apveida parādības, kuras, kā dzejnieks Aristofāns teica, sagrābjot cilvēku kaislību brīžos, tūkstoš vēlēšanās, tūkstoš alku iegūt, ceļā no Parīzes uz Versaļu pieņēma Žannai vilku, lapsu un spārnoto čūsku veidu.

Kardināls, kam viņas sapņi bija jāpārvērš īstenībā, tos pārtrauca, atbildēdams ar savu negaidīto ierašanos uz Lamota kundzes vēlēšanos viņu redzēt.

Arī viņam bija savi sapņi, arī viņam bija sava godkārība, ko viņš slēpa zem draudzības, zem šķietamās mīlas maskas.

— Ai! dārgā Žanna, — viņš teica, — tā esat jūs. Tik tiešām, jūs man esat kļuvusi tik nepieciešama, ka visu dienu mani aptumšoja doma, kad bijāt tālu no manis. Vai jūs no Versaļas atgriezāties vismaz pilnīgi vesela?

— Kā redzat, monsieur.

— Un apmierināta?

— Sajūsmināta.

— Tātad karaliene jūs pieņēma?

— Tūliņ pēc ierašanās tiku ievesta pie viņas.

— Jums ir laime. Derēsim, pēc jūsu gavilētājas izskata — karaliene runāja ar jums?

— Es Viņas Majestātes kabinetā pavadīju apmēram trīs stundas.

Kardināls nodrebēja un vajadzēja ļoti maz, lai viņš atkārtotu

deklamētāja tonī pēc Žannas: "Trīs stundas!"

Bet viņš savaldījās.

— Jūs tiešām esat burve, — viņš tcica, — un neviens nevarētu jums pretoties.

— O! o! jūs pārspīlējat, mans princi.

— Nē, liesām, un jūs palikāt ar karalieni trīs stundas?

Žanna apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Trīs stundas! — smaidīdams atkārtoja kardināls. — Cik daudz tāda asprātīga sieviete kā jūs var pateikt trijās stundās!

— O! galvoju, monsicur, cs nezaudēju laiku.

— Es deru, šo triju stundu laikā, — uzdrošinājās kardināls, — jūs neiedomājāties par mani nevienu minūti?

— Nepateicīgais!

— Patiesi! — iesaucās kardināls.

— Es darīju vairāk nekā domāju par jums.

— Ko jūs darījāt?

— Es runāju par jums.

— Runājāt par mani, un ar ko? — jautāja prclāts, kam sirds sāka dauzīties, tādā balsī, kuras apvaldīšana nespēja noslēpt saviļņojumu.

— Ar ko gan citu, ja ne ar karalieni?

Un teikdama šos kardinālam tik dārgos vārdus, Žannai bija uzņēmība palūkoties princim sejā, it kā viņai ļoti maz rūpētu, kādu iespaidu tie atstās.

Roāns trīcēja.

— Ai, — viņš tcica, — pastāstiet, dārgā grāfien! Tiešām, es tik ļoti interesējos, kas notiek ar jums, ka negribu, lai jūs izlaistu vismazāko sīkumu.

Žanna pasmaidīja: viņa zināja, kas interesēja kardinālu tikpat labi kā viņu.

Bet tā kā šis sīkais stāsts jau iepriekš bija izdomāts; tā kā viņa būtu stāstījusi pati, kaut ar kardināls nemaz nebūtu lūdzis, viņa iesāka lēni, balsienus stiepdama. Pastāstīja par visām tikšanās reizēm, visām sarunām, ar katru vārdu pierādīja, ka nejauša gadījuma dēļ, kas rada galminieka laimi, viņa nokļuva Versaļā tādos savādos apstākļos, kas vienā dienā svešinieku pārvērš gandrīz vai nešķiramā draugā. Tiešām — vienā dienā Žanna Lamota iepazinās ar visām karalienes nelaimēm, visu karalisko nevarību.

Monsicur Roāns izlikās paturam no stāsta tikai to, ko karaliene bija teikusi Žannai.

Žanna savā stāstā uzsvēra tikai to, ko karaliene bija teikusi monsicur Roāna dēļ.

Stāsts bija nule pabeigts, kad ienāca tas pats sulainis, paziņodams, ka vakariņas ir gatavas.

Žanna ielūdza kardinālu ar skatienu. Kardināls pieņēma ar mājienu.

Viņš pasniedza roku m^jas kundzei, kas tik drīz bija pieradinājusies pieņemt viesus, un pārgāja uz ēdamzāli.

Kad vakariņas bija galā, kad prelāts bija dzēris lieliem malkiem cerību un mīlu no burves divdesmit reizes aizsāktā un divdesmit reiz pārtrauktā

stāsta, viņam beidzot bija spēks cerēt uz šo sievieti, kas turēja savā rokā vareno sirdis.

Un pārsteigumā, kas tuvojās izbailēm, viņš ievēroja, ka tai vietā, lai lielītos, kā jau katra sieviete, kuru meklē un kura ir vajadzīga, viņa gāja pretī sava sarunu biedra vēlmēm ar labvēlību, kas pavisam atšķīrās no pēdējo vakariņu, kas biju nolikušas tai pašā vietā un namā, lauvienes lepnuma.

Zanna šoreiz pieņēma savā mājā nc tikai kā pavēlniccc pār sevi, bet vēl kā pavēlniccc pār citiem. Nekāda apjukuma skatienā, nekādas atturības balsī. Vai viņa nebija katru dienu apciemojusi franču muižniecības ziedu, lai piesavinātos šo augsto aristokrātijas mācību; vai karaliene, kurai nav sāncenses, nebija viņu saukusi: „Mana dārgā grāfiene"?

Tāpēc kardināls, padevīgs šim pārākumam, būdams pārākais cilvēks pats, nemēģināja pretoties.

— Grāfien, — ņemdams tās roku, viņš tcica, — jūsos mīt divas sievietes.

— Kā tā? — grāfiene jautāja.

— Viena vakardienas, un cita — šodienas.

— Kādai dod priekšroku Jūsu Eminence?

— Es nezinu. Vienīgi, tā no šā vakara ir Armīda, Circeja, kaut kas neatvairāms.

— Un kurai jūs nemēģināt pretoties, cs ceru, monsicur, pat princis būdams.

Princis noslīdēja no sēdekļa un nokrita Lamota kundzes priekšā uz ceļiem.

— Jūs lūdzaties dāvanu? — viņa tcica.

— Un gaidu, kad jūs man to sniegsit.

— Devības diena, — atbildēja Žanna, — grāfiene Valuā ir ieņēmusi savu pakāpi, viņa ir galma sieviete. Drīzumā viņa skaitīsies starp lepnākajām Versaļas sievietēm. Tātad viņa var būt izšķērdīga un sniegt, kam patīk.

— Vai tas būtu princim? — teica monsicur Roāns.

— Kaut tas būtu kardinālam, — Žanna atbildēja.

Kardināls uzspieda ilgu un karstu skūpstu skaistai, nemierīgai rokai, tad, ar acīm izlūdzies grāfienes skatienu un smaidu, viņš piecēlās. Un pāriedams priekšistabā, viņš tcica divus vārdus savam kurjeram.

Divas minūtes vēlāk bija dzirdams aizbraucošās karietes troksnis.

Grāfiene pacēla galvu.

— Nudien, grāfien, — teica kardināls, — esmu sadedzinājis manus kuģus.

— Un tas nav liels nopelns, — atbildēja grāfiene, — jo jūs esat ostā.

iii KUR ZEM MASKĀM PARĀDĀS SEJAS

Garas runas ir to cilvēku laimīgā priekšrocība, kam nav ko domāt pie sevis. Pēc laimes klusēt vai vēlēties, ar izsaucieniem, vislielākā laime, neapstrīdami, ir daudz runāt bez frāzēm.

Divas stundas pēc karietes aizsūtīšanas kardināls un grāfiene bija tai stāvoklī, par kuru mēs jau runājām. Grāfiene bija piekāpusies, kardināls uzvarējis, un tomēr kardināls bija vergs, grāfiene — uzvarētāja.

Divi vīrieši viļas, sniegdami rokas. Vīrietis un sieviete viļas skūpstā.

Bet te neviens nevīla otru, tāpēc ka abi gribēja būt pievilti.

Ikvienam bija mērķis. Šā mērķa sasniegšanai sirsnīga tuvība bija nepieciešama. Tātad ikviens bija sasniedzis savu mērķi.

Tāpēc kardināls nemaz nepūlējās slēpt savu nepacietību. Viņš apmierinājās ar mazu novirzīšanos, un vērsdams sarunu uz Versaļu un godiem, kādi gaidīja jauno karalienes favorīti:

— Viņa ir devīga, — viņš tcica, — un nežēlo neko cilvēkiem, kurus mīl. Viņai ir rets gars dot maz daudziem, un daudz dot nedaudziem draugiem.

— Tātad jūs domājat, ka viņa ir bagāta? — jautāja Lamota kundze.

— Viņa prot sagādāt sev līdzekļus ar vienu vārdu, vienu mājienu, smaidu. Nekad ministrs, izņemot varbūt Tirgo, neuzdrošinājās atteikt karalienei to, ko viņa prasīja.

— Tad jauki! — teica Lamota kundze, — cs viņu redzu mazāk bagātu, nabaga karalieni, vai drīzāk — nabaga sievieti!

— Kā tā?

— Vai ir bagāts, ja spiests uzņemties kaut kādu trūkumu?

— Trūkumu! Pastāstiet man par to, dārgā Žanna!

— O! mans Dievs, cs jums teikšu, ko redzēju, nc vairāk, nc mazāk.

— Sakiet, cs klausos!

— Iedomājaties, kādas divas šausmīgas mocības bija jāpārcieš šai nelaimīgajai karalienei.

— Divas mocības! Kādas?

— Vai jūs zināt, kas ir sievietes vēlēšanās, mans dārgais princi?

— Nē, bet es gribētu, ka jūs man to paskaidrotu, grāfien.

— Labi! karalienei ir vēlēšanās, ko viņa nevar apmierināt.

— Pēc kā?

— Nē, pēc kā.

— Lai, pēc kā?

— Pēc dimantu kaklarotas.

— Uzgaidiet taču, cs zinu! Vai jūs negribat runāt par Bēmera un Bosāndža dimantiem?

— Noteikti.

— O! vecs stāsts, grāfien.

— Vecs vai jauns, vai tas nav īsts izmisums karalienei, sakiet, ja viņa nevar dabūt īpašumā to, ko var gandrīz vai favorīte? Kaut būtu dzīvojis tikai divas nedēļas ilgāk karalis Ludviķis XV, un Žannai Vobernjē būtu tas, ko nevar dabūt Marija Antuancte.

— Ai, dārgā grāfien, lūk, kur jūs viļaties, karaliene varēja dabūt šos dimantus piecas vai sešas reizes, un karaliene vienmēr tos noraidīja.

— O!

— Kad cs saku, karalis viņai tos piedāvāja, un viņa noraidīja no karaļa rokām.

Un kardināls izstāstīja vēsturi ar kuģi.

Žanna kārigi klausījās, un kad kardināls bija beidzis, teica:

— Nu, un pēc tam?

— Kā, pēc tam?

— Jā, ko tas pierāda?

— Ka viņa nemaz nav gribējusi, man šķiet.

Žanna paraustīja plecus.

— Jūs pazīstat sievietes, pazīstat galmu, pazīstat karaļus, un jūs ļaujat sevi piemānīt ar šādu atbildi?

— Protams! Es norādu uz atteikšanos.

— Mans dārgais princi, tas norāda uz kaut ko citu: karalienei bija jāsaka mirdzošs teiciens, populārs teiciens, un viņa to teica.

— Labi! — tcica kardināls, — lūk, tā jūs ticat karaļu tikumiem? Ā, apšaubītāja! Bet svētais Toms bija gandrīz vai ticīgais, salīdzinājumā ar jums.

— Apšaubītāja vai ticīgā, cs galvoju tikai par vienu.

— Par ko?

— To, ka karaliene nav atraidījusi kaklarotu, bet ka viņu sagrābusi ārprātīga vēlēšanās to dabūt.

— Jūs pati izkaļat tās idejas, mana dārgā, un vispirms ticat ka pāri visiem trūkumiem, karalienei ir viena neizmērojama īpašība.

— Kāda?

— Viņa ir nesavtīga! Viņa nemīl ne zeltu, nc sudrabu, ne akmeņus, viņa sver metālus pēc viņu vērtības; puķe pie ņiebura viņai ir vairāk vērta nekā dimants pie auss.

— Es nesaku nē. Tikai pašreiz cs apgalvoju: viņa vēlas uzlikt kaklā sev vairākus dimantus.

— O! grāfien, pierādiet!

— Nekas nebūs vieglāk; nule es redzēju kaklarotu.

— Jūs?

— Es! Un nc tikai redzēju, cs tai pat pieskāros.

— Kur tas bija?

— Versaļā taču.

— Vcrsajā?

— Jā, juvelieri to bija atnesuši, lai kārdinātu karalieni pēdējo reizi.

— Un tā ir skaista.

— Tā ir brīnišķīga.

— Un jūs, kā jau īsta sieviete, jūs sapratāt, ka viņa domā par šo kaklarotu?

— Es saprotu, ka tās dēļ viņa zaudē ēstgribu un miegu.

— Cik žēl, ka man nav kuģa, ko dāvināt karalim.

— Kuģi?

— Jā, viņš man dāvinātu kaklarotu; un tiklīdz man tā būtu, jūs varētu ēst un mierīgi gulēt.

— Jūs smejaties.

— Nē, cs zvēru.

— Labi! Es jums teikšu kaut ko tādu, kas jūs ļoti pārsteigs.

— Sakiet!

— Šo kalarotu cs negribētu.

— Jo labāk, grāfien, tāpēc ka cs to nevarēšu jums dot.

— Cik žēl! to nevarat nc jūs, ne kāds cits; karaliene to jūt, un tāpēc tik kaislīgi vēlas.

— Bet, cs atkārtoju, karalis viņai to piedāvāja. Zanna asi, gandrīz vai nepacietīgi sakustējās.

— Un cs, — viņa tcica, — jums saku, ka sievietes mīl sevišķi tās dāvanas, ja tās nepasniedz cilvēki, no kuriem ir spiestas pieņemt.

Kardināls uzlūkoja Žannu ar vislielāko uzmanību.

— Es tik labi nesaprotu, — viņš tcica.

— Jo labāk; lai tak paliek. Ko jūs runājat pirms laika par kaklarotu, ja mēs nevaram to dabūt?

— O! ja cs būtu karalis un jūs karaliene, cs gan jūs piespiestu to pieņemt.

— Nu, nebūdams karalis, piespiediet karalieni pieņemt, un jūs redzēsit, vai viņa būs tik ļoti saskaitusies par šo varmācību, kā domājat.

Kardināls uzlūkoja Zannu vēlreiz.

— Tiešām, — viņš teica, — vai jūs esat pārliecināta, ka nckļūdatics: karaliene to vēlas?

— Kārīgi. Klausieties, dārgais princi, vai jūs neteicāt man kādreiz, vai es neesmu dzirdējusi sakām, ka jūs nebūtu sapīcis, ja kļūtu ministrs?

— Bet tas ir ļoti iespējams, ka esmu teicis, grāfien.

— Nu, derēsim, mans dārgais princi…

— Par ko?

— Ka reiz karaliene padarīs par ministru to cilvēku, kas nokārtos, lai pēc astoņām dienām šī kaklarota būtu uz viņas tualetes galdiņa.

— O! grāfien.

— Tā es domāju… vai jums patīk labāk, ja cs domāju klusībā pie sevis.

— O! nekad.

— Starp citu, tas, ko es teicu, uz jums neattiecas. Skaidrs, ka jūs neiesit izšķiest pusotru miljonu karaliskās kaprīzes dēļ; tas nozīmētu, nudien, samaksāt pārāk dārgi par portfeli, kuru jūs dabūsit tāpat un kurš jums pienākas. Uzskatiet tātad visu, ko jums teicu, par pļāpāšanu. Es esmu kā papagailis: mani apžilbināja saule, un tāpēc nemitīgi atkārtoju, ka ir karsti. Ai! monsicur, cik smags pārbaudījums ir viena labvēlības diena mazai provincictci! Tāds mirdzums! Jābūt ērglim, lai spētu lūkoties tam tieši virsū.

Kardināls kļuva domīgs.

— Lūk, — tcica Žanna, — jūs domājat par mani tik slikti, jūs uzskatāt mani par tik prastu un nožēlojamu, ka negribat atļauties pat runāt ar mani.

— Ai! atvainojiet!

— Manis aprunātā karaliene esmu cs.

— Grāfien!

— Ko jūs gribat? Man likās, ka viņa vēlas dimantus, tāpēc ka nopūtās, tos ieraudzīdama; un tā cs domāju tamdēļ, ka viņas vietā tos būtu vēlējusies; piedodiet par manu vājību.

— Jūs esat apburoša sieviete, grāfien; neticamā kārtā jums piemīt sirds vājība, kā pati teicāt, un stiprs prāts: dažreiz jūs tik ļoti neesat līdzīga sievietei, ka mani pārņem bailes. Citu reizi jūs esat tik apburoša, ka par to svētu debesis un jūs.

Un galantais kardināls šai laipnībai pielika punktu ar skūpstu.

— Labi, nerunāsim vairāk par šīm lietām, — viņš teica.

— Jā, — klusu čukstēja Žanna, — "Bet cs domāju, ka zivtiņa ir uzkodusies."

Bet lai gan viņš pats ieteica nerunāt vairs par to, kardināls atsāka:

— Un jūs domājat, ka ar uzdevumu bija atnācis Bēmcrs? — viņš tcica.

— Jā, ar Bosāndžu, — nevainīgi atbildēja Lamota kundze.

— Bosāndžs… Uzgaidiet taču, — tcica kardināls, kā atcerēdamies, — Bosāndžs, vai tas nav viņa kompanjons?

— Jā, liels, kalsns.

— Tas pats.

— Kas dzīvo?..

— Viņam jādzīvo kaut kur Fcrajas piekrastē, vai arī Augstskolas tuvumā — labi nezinu. Bet katrā ziņā Jaunā Tilta apkārtnē.

— Pie Jaunā Tilla; jums taisnība; šos vārdus cs lasīju garāmbraucol virs kādiem vārtiem.

— Tā, tā, — Žanna čukstēja, — "Zivtiņa uzkožas vairāk un vairāk."

Žannai bija taisnība, un āķis bija iekodies laupījumam dziļi miesā.

Otrā dienā, iziedams no Scntantuānas priekšpilsētas mājiņas, kardināls lika vest sevi tieši pie Bēmcra.

Viņš gribēja palikt inkognito, bet Bēmcrs un Bosāndžs bija galma juvelieri, un pēc pirmajiem vārdiem sāka viņu uzrunāt par monsicur.

— Nu! jā, monsicur, — tcica kardināls, — bet ja jūs pazināt mani, pūlaties, lai vismaz citi nepazītu.

— Monsicur var būt mierīgs. Mēs gaidīsim jūsu pavēles.

— Es nācu pie jums nopirkt dimanta kaklarotu, ko vakar jūs rādījāt karalienei.

— Patiesi, mēs esam ļoti noskumuši, bet monsicur nāk par vēlu.

— Kā tā?

— Tā ir pārdota.

— Tas nav iespējams, jo vakar jūs to no jauna piedāvājāt Viņas Majestātei.

— Kas to atkal noraidīja, monsicur, lūk, kāpēc agrākais pirkuma līgums paliek spēkā.

— Un ar ko šis pirkuma līgums ir noslēgts? — jautāja kardināls.

— Tas ir noslēpums, monsicur.

— Pārāk daudz noslēpumu, Bēmcra kungs.

Un kardināls piecēlās.

— Bet, monsicur…

— Es domāju, monsicur, — turpināja kardināls, — ka Francijas kroņa zeltkalim vajadzēja būt priecīgam pārdot skaistos akmeņus Francijā; jūs dodat priekšroku Portugālei; kā jums patīk, monsicur Bēmer.

— Monsicur zina visu! — iesaucās zeltkalis.

— Nu, ko jūs te redzat tik pārsteidzošu?

— Bet, ja monsicur zina, tad tikai no karalienes.

— Un ja tā būtu? — teica monsicur Roāns, nenoraidīdams prczumciju, kas glaimoja viņa patmīlai.

— O, tas visu maina, monsicur.

— Izskaidrojiet, es to nesaprotu.

— Vai monsicur grib atļaut runāt pilnīgi brīvi?

— Runājiet!

— Nu, karalienei ir vēlēšanās pēc mūsu kaklarotas.

— Jūs tā domājat?

— Mēs esam pārliecināti.

— Ai, un kāpēc gan viņa to nepērk?

— Bet tāpēc, ka viņa to noraidīja karalim, nu atgriezties pie lēmuma, kas Viņa Majestātei sagādāja tik daudz uzslavu, nozīmē izrādīt kaprīzes.

— Karaliene stāv pāri visām runām.

— Jā, kad runā tauta, vai galminieki; bet kad runā karalis…

— Karalis, jūs taču labi zināt, gribēja dāvināt šo kaklarotu karalienei?

— Bez šaubām, bet viņš pasteidzās karalienei pateikties, kad karaliene to noraidīja.

— Labi, un kā domā monsicur Bēmcrs?

— Ka nu karaliene labprāt gribētu kaklarotu, neizrādot, ka to pirkusi.

— Nu, jūs maldāties, monsicur, — tcica kardināls, — viņa nemaz nav par to.

— Tas ir nožēlojami, monsicur, jo tas būtu vienīgais izšķirošais iemesls, lai neturētu vārdu Portugāles vēstnieka kungam.

Kardināls pārdomāja.

Cik arī spēcīga būtu diplomātu diplomātija, tirgotāju diplomātija vienmēr ir pārāka. Pirmkārt, diplomāts tirgojas ar vērtībām, kuru viņam nemaz nav, tirgotājs tur un spiež nagos priekšmetu, kas uzbudina ziņkārību: to nopirkt, par to samaksāt dārgi, tas ir, gandrīz vai nodīrāt ādu.

Monsicur Roāns redzēja, ka bija šā cilvēka varā.

— Monsicur, — viņš teica, — iedomājaties, ka jūs gribētu, lai karaliene vēlētos jūsu kaklarotu.

— Tas maina visu, monsicur. Es varu lauzt visus pirkšanas līgumus, ja runa ir par priekšrocību piešķiršanu karalienei.

— Par cik jūs pārdodat šo kaklarotu?

— Par pusotru miljonu.

— Kā jūs nokārtojāt maksājumu?

— Portugāle man iemaksāja daļu rēķina, un man būtu jāaizved kaklarota uz Lisabonu, kur man samaksātu uzreiz.

— Tāds maksājumu veids nav lietojams ar mums, monsicur Bēmer; daļa iemaksas būs, ja tā būs prātīga.

— Simttūkstoš livru.

— Tos var dabūt. Par atlikušo?

— Jūsu Eminence gribētu laiku? — tcica Bēmcrs. — Ar Jūsu Eminences garantiju viss ir izdarāms. Vienīgi maksas pagarinājumi sagādā zaudējumus; jo, ievērojat labi, monsicur: tādā svarīgā darījumā skaitļi aug paši no sevis, bez iemesla. Procenti uz pusotra miljona livru pieaug līdz septiņdesmit pieciem tūkstošiem livru, un pieci procenti ir gandrīz vai tirgotāja izpostīšana. Desmit procenti ir visvairāk pieņemamā takse.

— Tas būtu simtpiccdcsmit tūkstoši livru, pēc jūsu rēķina?

— Nu jā, monsicur.

— Rakstīsim, ka jūs pārdodat kaklarotu par sešpadsmit simltūkstošicm livru, monsieur Bēmer, un sadaliet pusotru miljonu livru trijos termiņos, nomaksājot gada laikā. Vai norunāts?

— Monsicur, pie šā pirkuma mēs zaudējam piecdesmit tūkstošus livru.

— Es tā nedomāju, monsicur. Ja rītu jūs dabūtu pusotru miljonu livru, jūs apjuktu: zeltkalis nepērk zemi par tādu ccnu.

— Mēs esam divi, monsicur, mans kompanjons un es.

— Es tam piekritu, bet vienalga, un jums būs ērtāk saņemt katru gada trešdaļu pieci simti tūkstošu livru, tas ir, divi simti piecdesmit tūkstošu livru katram.

— Monsicur piemirst, ka šie dimanti nepieder mums. O! ja tic piederētu mums, mēs būtu pietiekami bagāti, lai neraizētos ne par maksājumu, ne par novietošanu kapitāla atgriešanai.

— Kam tad tic pieder?

— Bet, varbūt, desmit kreditoriem: mēs nopirkām šos akmeņus atsevišķi. Vienu esam parādā Hamburgā, citu Neapolē; vienu Buenosaircsā, divus Maskavā. Mūsu kreditori gaida kaklarotas pārdošanu, lai saņemtu samaksu. Peļņa, ko mēs gūstam, veido mūsu vienīgo mantu; bet, ai! monsicur, kopš šī nelaimīgā kaklarota ir pārdošanā, tas ir, kopš diviem gadiem, mēs zaudējam jau divi simti tūkstošus procentos. Iedomājaties, vai mēs kaut ko pelnām?

Monsicur Roāns pārtrauca Bēmeru.

— Bet, — viņš tcica, — cs vēl neesmu redzējis kaklarotu.

— Tas ir tiesa, monsicur, lūk, tā.

Un Bēmcrs, ar visu amata piesardzību parādīja izmeklēto dārglietu.

— Lieliski! — iesaucās kardināls, ar mīlestību pieskardamies āķīšiem, kuriem bija jāiespiežas karalienes kaklā.

Kad viņa pirksti līdz pārsātinājumam bija iztaustījuši patīkamos izstrāvojumus, kas varēja būt palikuši no karalienes, viņš teica:

— Pirkums ir noslēgts?

— Jā, monsicur', un tūliņ cs eju uz sūtniecību atteikt.

— Es neticu, ka šai brīdī Parīzē būtu Portugāles vēstnieks.

— Tiešām, monsicur, Sūzas kungs patreiz ir te; viņš ieradās inkognito.

— Lai nokārtotu lietu, — smiedamies teica kardināls.

— Jā, monsieur.

— O! nabaga Sūza! es viņu labi pazīstu. Nabaga Sūza!

Un viņš sāka smieties.

Bēmers uzskatīja par savu pienākumu piebiedroties sava klienta jautrībai.

Uzjautrinājās ilgi par šo rotu kārbiņu, turklāt uz Portugāles rēķina.

Monsicur Roāns gāja projām.

Bēmers viņu apturēja.

— Monsicur man teiks, kā tiks nokārtota lieta? — viņš jautāja.

— Bet pavisam vienkārši.

— Monsicur pārvaldnieks?

— Nē; neviens, izņemot mani; jums būs darīšana tikai ar mani.

— Un kad?

— Jau rītdien!

— Simttūkstoš livru?

— Es tos atnesīšu šurp rīt.

— Jā, monsicur.

— Un vekseļi?

— Es tos parakstīšu šeit rīt.

— Tas jo labāk, monsicur.

— Un tā kā jūs esat noslēpumu cilvēks, monsicur Bēmer, atceraties, ka jūs turat savās rokās vienu no svarīgākajiem noslēpumiem.

— Monsicur, es to jūtu, un izpelnīšos jūsu, kā arī Viņas Majestātes karalienes uzticību, — viņš asprātīgi piebilda.

Monsicur Roāns nosarka un izgāja satraukts, bet laimīgs, kā cilvēks, kas sevi izposta kaislības paroksismā.

Otrā rītā pēc šīs dienas monsicur Bēmcrs svarīgā izskatā devās uz Portugāles vēstniecību.

Brīdī, kad viņš pieklauvēja pie durvīm, pirmais sekretārs, monsicur Bosīrs pieņēma rēķinus no pirmā kasiera monsicur Dikorno, un vēstnieks dons Manucls Sūza, izskaidroja jauno darbības plānu savam biedram kambarsulainim.

Kopš pēdējā monsicur Bēmera apciemojuma Žizjēna ielā pils bija pārcietusi daudzas pārvērtības.

Viss divās pasta karietēs iebraukušais personāls, kā redzējām, izvietojās pilī kā prasīja nepieciešamība un dažādās kompetences, kuras vajadzēja izpildīt jaunā vēstnieka namā.

Jāsaka, ka darbabiedri, sadalīdami lomas, kuras viņi izpildīja apbrīnojami labi, dabūja izdevību uzraudzīt pašiem savas intereses, kas vienmēr piešķir mazliet drosmi pat visgrūtākajos darbos.

Visu ķalpotāju savstarpējās saticības sajūsmināts, monsicur Dikorno tajā pašā laikā brīnījās, ka vēstnieks bija diezgan maz rūpējies par nacionāliem aizspriedumiem, pieņemdams par kalpotājiem visus frančus, sākot ar pirmo sekretāru un beidzot ar trešo kambarsulaini.

Un, nokārtodams skaitļus ar monsicur Bosīru, viņš uzsāka sarunu — pilnu uzslavas vēstniecības priekšniekam.

— Sūza, redziet, — runāja Bosīrs, — nav no tiem apsūnojušajiem portugāļiem, kas turas pie četrpadsmitā gadsimta dzīvesveida, kādu tik daudz redz mūsu provincēs. Nē, tic ir ceļotāji mužnicki, miljonāri, kas kaut kur varētu būt karaļi, ja viņiem rastos vēlēšanās.

— Bet tā viņiem nerodas, — asprātīgi tcica monsicur Dikorno.

— Kāpēc to darīt, kasiera kungs; vai cilvēks ar zināmu skaitu miljonu un prinča vārdu, mazāk vērts par karali?

— O! bet tās ir filozofiskās doktrīnas, sekretāra kungs, — pārsteigts teica Dikorno, — cs necerēju dzirdēt no diplomāta mutes šos izlīdzinošos principus.

— Mēs esam izņēmums, — viņa anahronisma mazliet aizkaitināts atbildēja Bosīrs, — nebūdami volteriānieši, vai armēņi, kā Ruso, tomēr

varam saprast filozofisko pasauli un dažādās spēku un stāvokļu nevienlīdzīdzības teorijas.

— Vai ziniet, — sajūsmā iesaucās kasieris, — tā ir laime, ka Portugāle ir maza valsts.

— E! Kāpēc?

— Tāpēc, ka ar tādiem cilvēkiem priekšgalā tā drīz vien pacelsies, monsicur. Uz savu kaimiņu rēķina.

— O! jūs glaimojat, mīļais kasieri. Nē, mēs vedam filozofisku politiku. Tagad pārtrauksim. Tātad kasē, jūs sakāt, ir simtastoņi tūkstoši livru?

— Jā, sekretāra kungs, simtastoņi tūkstoši livru.

— Un neviena parāda?

— Neviena.

— Tas ir priekšzīmīgi. Lūdzu pasniedziet man rēķinu grāmatu.

— Lūk, tā. Kad būs priekšā stādīšana pie karaļa, sekretāra kungs? Es jums teikšu, ka kvartālā tas ir neizsmeļamas ziņkārības un pārrunu priekšmets, cs teiktu gandrīz vai bažu priekšmets.

— Ā! ā!

— Jā, laiku pa laikam pilij apkārt redz klaiņojam ļaudis, kas gribētu, lai durvis būtu no stikla.

— Ļaudis!.. — teica Bosīrs. — Kvartāla ļaudis?

— Un citi. O! tā kā vēstnieka kunga misija ir slepena, saprotiet, ka policija sāks drīz vien rūpēties, lai izdibinātu iemeslus.

— Es domāju tāpat kā jūs, — diezgan uztraukts teica Bosīrs.

— Skatieties, sekretāra kungs! — teica Dikorno, pievezdams Bosīru pie loga restēm, kas atvērās uz daļu no pils paviljona mūra. — Skatieties, vai jūs redzat uz ielas šo cilvēku netīrā brūnā svārkā?

— Jā, redzu.

— Kā viņš izskatās, ko?

— Tiešām. Kā jūs domājat, kas ir šis cilvēks?

— Ko es zinu… monsicur Krona spiegs, varbūt.

— Tas ir iespējams.

— Starp mums runājot, sekretāra kungs, monsicur Krons nav tik spējīgs priekšnieks kā monsicur Sartins. Vai jūs pazināt monsicur Sartinu?

— Nē, monsicur, nē.

— O! viņš būtu jūs atklājis jau desmit reižu. Tas gan tiesa, ka jūs uzmanaties… .

Atskanēja zvans.

— Vēstnieka kungs sauc, — strauji tcica Bosīrs, kuru saruna sāka apgrūtināt.

Un, spēji atraudams durvis, viņš atgrūda divus darbabiedrus, vienu ar spalvu aiz auss un otru ar slotu rokā, vienu no ceturtās šķiras dienesta, otru — izbraucamo sulaini, kas sarunu uzskatīja par ļoti garu un gribēja tajā piedalīties, kaut tikai ar dzirdes jutekļiem.

Bosīrs nodomāja, ka viņu tur aizdomās un apsolījās divkāršot modrību. Tā viņš uzkāpa pie vēstnieka, iepriekš krēslā paspiedis savu abu draugu un līdzicinteresēto rokas.

IV KUR MONSIEUR DIKORNO GALĪGI NEKĀ NESAPROT, KAS NOTIEK

Dons Manuels Sūza nebija tik dzeltens kā parasti, tas ir, viņš bija sarkanāks. Viņam bija bijusi ar komandoru kambarsulaiņa kungu grūta izskaidrošanās.

ŠI izskaidrošanās vēl nebija beigusies.

Kad ieradās Bosīrs, divi gaiļi izplūca pēdējās spalvas.

— Nu, monsicur Bosīr, — tcica komandors, — samieriniet mūs.

— Kādā lietā, — tcica sekretārs, kas, pārmainījis skatienus ar vēstnieku, savu dabīgo sabiedroto, pieņēma vidutāja izskatu.

— Jūs ziniet, — tcica kambarsulainis, — ka šodien jānāk monsieur Bēmeram, lai pabeigtu kaklarotas lietu.

— Zinu.

— Un ka viņam jāsamaksā simttūkstoš livru.

— Arī zinu.

— Šie simttūkstoši livru ir sabiedrības īpašums, vai ne?

— Kas šaubās par to? ,

— Ai! monsicur Bosīrs atzīst manu taisnību, — pagriezdamies pret donu Manuclu, tcica komandors.

— Uzgaidiet, uzgaidiet! — teica portugālis, uzstājīgi pamādams ar roku.

— Es atzīstu jūsu taisnību tikai šai punktā, — teica Bosīrs, — ka šie simttūkstoši livru pieder līdzdalībniekiem.

— Tas viss, vairāk nekā cs neprasu.

— Nu, tad kasei, kur tie ieslēgti, nevajag būt novietotai vienīgajā vēstniecības birojā, kas robežo ar vēstnieka kunga istabu.

— Kāpēc tā? — tcica Bosīrs.

— Un vēstnieka kungam, — turpināja komandors, — jādod mums katram pa atslēgai no šīs kases.

— Nē, — teica portugālis.

— Jūsu iemesli?

— Ā? jā, jūsu iemesli? — jautāja Bosīrs.

— Man neuzticas, — tcica portugālis, glaudīdams jauno bār­diņu, — kālab, lai cs uzticētos citicm. Man šķiet, ja cs varu būt apvainots sabiedrības apzagšanā, cs varu turēt aizdomās sabiedrību, ka tā grib apzagt mani. Mēs esam cits cita cienīgi cilvēki.

— Piekrītu, — tcica kambarsulainis, — bet tieši tāpēc mums ir līdzīgas tiesības.

— Tad, mans mīļais kungs, ja jūs gribai ieviest te vienlīdzību, jums vajadzētu nolemt, ka mums katram pēc kārtas būtu jāizpilda vēstnieka loma. Tas, varbūt, būtu nc visai iespējams sabiedrības acīs, bet kompanjoni būtu apmierināti. Tas ir viss, vai nc?

— Un vispirms, — pārtrauca Bosīrs, — komandora kungs, jūs nerīkojaties kā krietns kolēģis; vai sinjoram donam Manuelam nepieder neapstrīdama izgudrojuma priekšrocība?

— Ai! jā… — tcica vēstnieks, — un monsicur Bosīrs dalās ar mani.

— O! — komandors atbildēja, — kad reiz kāda lieta pilnā gaitā, tad vairs negriež vērību uz privilēģijām.

— Piekrītu, bet tomēr turpinu ievērot pieklājību, — tcica Bosīrs.

— Es nenāku viens cclt šo sūdzību, — mazliet sakaunējies murmināja komandors, — visi mūsu biedri domā tāpat.

— Un viņi dara aplam, — atbildēja portugālis.

— Viņi dara aplam, — tcica Bosīrs.

Komandors pacēla galvu.

— Es darīju aplam pats, — saīdzis viņš teica, — prasīdams monsicur Bosīra domas. Sekretārs nevarēja būt nokavējis saprašanos ar vēstnieku.

— Komandora kungs, — apbrīnojami vienaldzīgi atbildēja Bosīrs, — jūs esat blēdis, kam cs nocirstu ausis, ja jums tās vēl būtu; bet tās jums ir nogriezuši jau sen.

— Ko jūs vēlaties? — pieceldamies vaicāja komandors.

— Mēs esam vēstnieka kunga kabinetā, un varam nokārtot lietu ģimenes kārtībā. Un tā jūs mani apvainojat, teikdami, ka cs saprotos ar donu Manuelu.

— Un arī mani jūs esat apvainojis, . — dzestri tcica portugālis, nākdams palīgā Bosīram.

— Tāpēc tev jāatbild par saviem vārdiem, komandora kungs.

— O! es neesmu balamutis, — iesaucās kambarsulainis.

— Es to labi redzu, — atbildēja Bosīrs, — tāpēc jūs tiksit nopērts, komandor.

— Palīgā! — tas iesaucās, Olīvas jaunkundzes mīļākā sagrābts, un portugāļa gandrīz vai nožņaugts.

Bet tai brīdī, kad divi priekšnieki gatavojās spriest tiesu, zvans no lejas brīdināja, ka ienācis apmeklētājs.

— Pagaidīsim viņu, — teica dons Manuels.

— Un lai viņš pilda savu pienākumu, — teica Bosīrs.

— Biedri to zinās, — sakārtodamies atbildēja komandors.

— O! sakiet, sakiet, viņiem ko vien gribat; mēs zinām, ko atbildēsim.

— Monsicur Bēmcrs! — sauca durvju sargs no lejas.

— E! lūk, kas izbeidz visu, dārgais komandor, — teica Bosīrs, uzsizdams vieglu pliķi savam pretiniekam uz pakauša.

— Mums vairs nebūs jāstrīdas par simttūkstoš livrām, jo simttūkstoš livru pazudīs līdz ar monsicur Bēmeru. Nu, taisies ātrāk, kambarsulaiņa kungs!

Komandors izgāja ņurdēdams, un atguva savu pazemīgo izskatu, lai pieklājīgi ievestu kroņa zeltkali.

Šai starpbrīdī, no viņa aiziešanas līdz Bēmcra ienākšanai, Bosīrs un portugālis pārmija otru skatienu — tikpat zīmīgu kā pirmo.

Bosāndža pavadībā ienāca Bēmcrs. Abu izturēšanās bija pazemīga un samulsusi, pēc kuras smalkiem vēstniecības novērotājiem- nevajadzēja vilties.

Kamēr viņi ieņēma Bosīra piedāvātos sēdekļus, tas turpināja pētīšanu, un ar acīm vēroja donu Manuelu, lai uzturētu saskaņu.

Manucls saglabāja savu cienīgo un oficiālo izskatu.

Bēmcrs, būdams iniciatīvas cilvēks, šais grūtajos apstākļos sāka runāt.

Viņš izskaidroja, ka svarīgi politiski iemesli kavē turpināt iesākto pārdošanu.

Manuels protestēja.

Bosīrs teica: — Hm!

Monsicur Bēmers samulsa arvien vairāk.

Dons Manuels iebilda, ka līgums noslēgts un ka iemaksas nauda ir gatava.

Bēmers stūrgalvīgi pretojās.

Vēstnieks, vienmēr ar Bosīra starpniecību, atbildēja, ka viņa valdībai bija jāzina vai vajadzēja zināt par līguma noslēgšanu; ka to pārtraukt nozīmē nostādīt Portugāles Majestāti gandrīz vai apsmiekla situācijā.

Monsicur Bēmcrs iebilda, ķa viņš apsvēris pārdomāšanas sekas, bet atgriezties pie agrākām domām kļuvis neiespējams.

Bosīrs neizšķīrās pieņemt līguma laušanu; viņš paskaidroja Bēmeram ļoti noteikti, ka atkāpties nozīmējot būt sliktam tirgotājam, cilvēkam bez vārda.

Tad vārdu ņēma Bosāndžs, lai aizstāvētu viņa un viņa kompanjona personā apvainoto tirdzniecību.

Bet viņš nebija daiļrunīgs.

Bosīrs viņam aizvēra muti ar vienīgu vārdu: — Jūs atradāt pārsolītāju?

Juvelieri, kuri bija ļoti vāji politikā un kuri par diplomātiju vispār un Portugāles diplomātiem sevišķi bija ārkārtīgi labās domās, nosarka, iedomādamies, ka ir atmaskoti.

Bosīrs redzēja, ka ķēris īstā vietā. Tā kā viņam bija svarīgi beigt šo lietu, kurā tas saoda bagātību, viņš izlikās, ka apspriežas portugāliski ar vēstnieku.

— Monsicur, tad viņš tcica zeltkaļiem, — jums piedāvā peļņu, tas ir ļoti dabīgi; tas pierāda, ka dimanti ir ļoti dārgi. Labi! Portugāles Viņas Majestāte negrib pirkumu, kas izpostītu godīgus tirgotājus. Vai vajag jums piedāvāt piecdesmit tūkstošus livru?

Bēmers pamāja noliedzoši.

— Simttūkstoš, simtpiecdesmit tūkstoš livru, — Bosīrs turpināja, nolēmis, sevi nckompromitējot, piedāvāt miljonu vairāk, lai tikai iegūtu savu daļu no pusotra miljona livru.

Zeltkaļi apžilbuši, kādu bridi jutās neērti; tad, savā starpā apspriedušies, viņi tcica Bosīram:

— Nē, sekretāra kungs, nepūlaties mūs kārdināt; līgums ir gatavs, griba, daudz stiprāka par mūsējo, piespiež pārdot kaklarotu šai zemē. Jūs, bez šaubām, saprotiet; atvainojiet, tic neesam mēs, kas atsaka; tas ir kaut kas lielāks par mums, lielāks par jums, kas pretojas.

Bosīram un Manuclam nebija ko atbildēt. Tieši otrādi, viņi izteica tādus kā komplimentus zeltkaļiem un pūlējās izrādīties vienaldzīgi.

Viņi to darīja tik aizrautīgi, ka neredzēja priekšnamā komandora kungu, kambarsulaini, kas noklausījās pie durvīm, lai zinātu, kā kārtojas lieta, no kuras viņus gribēja atstumt.

Cienījamais kompanjons bija tomēr neveikls, jo, noliekdamies pie durvīm, paslīdēja un atkrita pret aizšaujamo. Tas nošķindēja.

Bosīrs metās priekšnamā un ieraudzīja nelaimīgo pavisam nobijušos.

— Nelaimīgais, ko tu šeit dari? — iesaucās Bosīrs.

— Monsicur, — atbildēja komandors, — es atnesu šā rīta pastu.

— Labi! — teica Bosīrs, — ejiet.

Un paņemdams telegrammas, viņš aizsūtīja komandoru projām.

Šis telegrammas bija visa kancelejas korespondence: vēstules no Spānijas vai Portugāles, lielākoties ļoti nenozīmīgas, kuras sastādīja monsicur Dikorno ikdienas darbu, bet kuras, iziedamas caur Bosīra vai dona Manucla rokām pirms nokļūšanas kancelejā, jau bija sagādājušas abiem priekšniekiem derīgas izziņas par vēstniecības darīšanām.

Pēc vārda „pasts", ko dzirdēja zeltkaļi, viņi atviegloti piecēlās, kā cilvēki, kas lika atlaisti pēc apgrūtinošas audiences.

Viņiem ļāva aiziet, un kambarsulainis saņēma pavēli aizvadīt viņus līdz pagalmam.

Tiklīdz viņš bija atstājis kāpnes, dons Manucls un Bosīrs, apmainīdamies skatieniem, kuri drīz vien noved pie darbības, pienāca viens otram klāt.

— Nu! — teica komandors Manucls, — lieta ir izjukusi.

— Noteikti, — apstiprināja Bosīrs.

— Uz simttūkstoš livrām mums katram ir astoņi tūkstoši četri simti livru. Niecīgs ķēriens.

— Nebija vērts galvu lauzīt, — atbildēja Bosīrs.

— Kamēr tur, kasē…

Viņš rādija kasi, uz kuru tik stipri kāro komandors.

— Kasē, ir simts astoņi tūkstoši livru.

— Katram piecdesmit četri tūkstoši.

— Labi! Norunāts, — atbildēja dons Manucls. — Sadalīsim.

— Lai notiek, bet komandors tagad mūs vairs neatstās, kopš zina, ka lieta ir izjukusi.

— Es pameklēšu kādu līdzekli, — savādi tcica dons Manucls.

— Un cs jau atradu, — tcica Bosīrs.

— Kādu?

— Lūk, komandors atgriezīsies?

— Jā.

— Viņš prasīs savu un savu biedru dalu?

— Jā."

— Mums uz kakla būs visa māja?

— Jā.

— Pasauksim komandoru, it kā lai pastāstītu viņam kādu noslēpumu, un ļaujiet man rīkoties.

- Man liekas, ka cs uzminēju, — tcica dons Manucls, — ejiet viņam pretī!

— Es gribēju teikt, lai ejat jūs pats.

Nc viens, nc otrs negribēja atstāt „draugu" vienu pašu ar kasi. Uzticība — tas ir rēts dārgakmens.

Dons Manucls atbildēja, ka vēstnieka tituls kavē viņu spert šo soli.

— Viņa acīs jūs nemaz neesat vēstnieks, — teica Bosīrs, — bet galu galā ir vienalga.

— Jūs iesit?

— Nē, cs viņu pasaukšu pa logu.

Tiešām, Bosīrs pasauca komandora kungu pa logu, kas jau gatavojās uzsākt sarunu ar durvju sargu.

Dzirdēdams, ka viņu sauc, komandors uzkāpa augšā.

Abus priekšniekus viņš atrada tai istabā, kura bija blakus kasei.

Bosīrs, ar smaidu griezdamies pie viņa, teica:

— Derēsim, ka cs zinu, ko jūs teicāt durvju sargam.

— Es?

— Jā. Jūs pastāstījāt, ka lieta ar Bēmeru ir izjukusi.

— Goda vārds, nē.

— Jūs nemelojat?

— Zvēru, ka nc.

— Teicami; ja jūs būtu runājuši, jūs būtu izdarījuši lielu muļķību un pazaudējuši glītu naudas summu.

— Kā tā? — pārsteigts iesaucās komandors, — kādu naudas summu?

— Jūs taču saprotat, ka noslēpumu mēs zinām tikai trīs.

— Tas ir tiesa.

— Un tātad tikai mums trijiem pieder simts astoņi tūkstoši livru, jo visi domā, ka šo summu ir aiznesis Bēmers un Bosāndžs.

— Velns lai parauj, — prieka pārņemts iesaucās komandors, — tas ir tiesa!

— Trīsdesmit trīs tūkstoši trīs simti trīsdesmit trīs franki, seši sū katram, — tcica Manucls.

— v airāk! vairāk! — iesaucās komandors, — ir vēl astoņi tūkstoši livru.

— Tas tiesa, — tcica Bosīrs, — jūs piekrītat?

— Vai cs piekrītu? — rokas berzēdams tcica kambarsulainis, — cs domāju gan! Dalīsim!

— Lūk, kur blēžu valoda! — dārdošā balsī tcica Bosīrs, — nc velti jau agrāk teicu, ka jūs esat tikai blēdis. Nu, don Manuel, jūs esat stiprāks, sagrābiet šo blēdi un parādīsim mūsu līdzdalībniekiem, kas viņš ir.

— Žēlastību! žēlastību! — sauca nelaimīgais, — cs gribēju tikai pajokot.

— Ejam! ejam! — turpināja Bosīrs, — tumšā istabā, līdz plašākai tiesai.

— Žēlastību! — vēlreiz sauca komandors.

— Uzmanieties, — tcica Bosīrs donam Manuclam, kas žņaudza negodīgo komandoru, — uzmanieties, lai nedzird monsicur Dikorno.

— Ja jūs mani neatlaidīsit, — teica komandors^ — cs jūs nodošu.

— Un es tevi nožņaugšu, — naidīgā balsī tcica dons Manuels, stumdams kambarsulaini uz tuvējo tualetes istabu.

— Aizsūtiet monsicur Dikorno, — viņš čukstēja Bosīram pie auss.

Tas nelika otrreiz atkārtot. Viņš aši iegāja telpā pirms vēstnieka

istabas, kamēr pēdējais ieslēdza komandoru mēmā karcera sienās.

Pagāja minūte, Bosīrs nenāca.

Donam Manuclam atausa kāda doma; viņš jutās viens, kase bija desmit soļus tālu; lai to atvērtu, lai izņemtu simttūkstoš livru banknotēs, lai izlēktu pa logu un aizdiegtu cauri dārzam ar laupījumu, labi ievingrinātam zaglim vajadzēja tikai divas minūtes.

Dons Manucls rēķināja, ka Bosīrs, kamēr aizsūtīs Dikorno un atnāks atpakaļ istabā, zaudēs vismaz piecas minūtes.

Viņš metās pie istabas durvīm, kur bija kase. Šīs durvis izrādījās noslēgtas ar aizbīdni. Dons Manucls bija spēcīgs, veikls; pilsētas vārtus viņš atvērtu ar pulksteņa atslēgu.

— Bosīrs man neuzticējās, — viņš domāja, — tāpēc, ka vienīgi man ir atslēga, viņš aizšāva aizbīdni; tas ir tieši tā.

Ar zobenu viņš izsita bultu.

Viņš pieskrēja pie kases un šausmīgi iekliedzās. Kase rādīja platu un izkravātu muti. Itin nekā nebija tās vaļējos dziļumos.

Bosīrs, kam bija otra atslēga, bija iegājis pa citām durvīm un izlaupījis naudu.

Kā neprātīgs dons Manuels skrēja dzīvoklī pie durvju sarga, ko atrada ķērcošu.

Bosīrs jau bija ieguvis piecas minūtes.

Kad, ar kliedzieniem un vaidiem portugālis bija izstāstījis visai pilij par atgadījumu. Kad, lai balstītos uz liecinieku, atbrīvoja komandoru, viņš redzēja tikai neticīgos un saniknotos.

Viņu apvainoja, ka tas izdomājis šo sazvērestību ar Bosīru, kas aizbēga pa priekšu, un atdos viņam pusi no nozagtā.

Vēl vairāk masku, vairāk noslēpumu. Godīgais monsieur Dikorno nesaprata vairs, ar kādiem cilvēkiem bija sapinies.

Viņš tik tikko nenoģība, kad redzēja, kā diplomāti gatavojas pakārt šķūnī donu Manuelu, kas bija gluži nevainīgs.

— Pakārt monsicur Sūzu! — sauca kasieris, — bet tas ir noziegums pret Majestāti, piesargietics!

Nolēma iemest viņu pagrabā, bet Manucls ļoti kliedza.

Tieši šai brīdī trīs svinīgi sitieni pie durvīm lika nodrebēt līdz­dalībniekiem.

Iestājās klusums.

Tad asa balss portugāliski iesaucās:

— Atveriet! Portugāles vēstnieka kunga vārdā!

— Vēstnieks! — čukstēja blēži, izklīzdami pa pili, un dažas minūtes caur dārzu, pāri kaimiņu mūriem, pa jumtiem bija bēgšana, ko nagi nes, ārkārtīgs juceklis.

īstais vēstnieks, kas tiešām atgriezās, savās mājās varēja iekļūt tikai ar policijas strēlniekiem, kas ielauza vārtus bezgalīgā pūļa klātbūtnē, kuru pievilka savādais skats.

Tad sameklēja un apcietināja Dikorno, kas bija aizgājis gulēt uz Šatlē.

Tā beidzās piedzīvojums ar Portugāles viltus vēstnieku.

V SAPNI UN REALITĀTE

Ja vēstniecības durvju sargs būtu varējis skriet pēc Bosīra, kā to pavēlēja dons Manuels, atzīsim, ka viņš būtu darījis labi.

Ticis ārā, Bosīrs lēniem rikšiem sasniedza Kokijēras ielu, un straujiem rikšiem Sentonorē ielu.

Vienmēr domādams, ka viņam seko, Bosīrs skrēja līču loču, lavierēdams pa ieliņām, kuras apjož maizes tirgu. Pēc dažām minūtēm viņš bija puslīdz drošs, ka neviens viņu vairs nevarēja izsekot, tāpat viņš bija drošs arī par citu, proti, ka viņa spčki bija galā un ka krietns sacīkšu zirgs nevarētu izturēt ilgāk.

Viarmas ielā, kas liecas apkārt tirgum, Bosīrs apsēdās uz labības maisa un izlikās it kā ļoti uzmanīgi aplūkotu Mcdiči kolonnu, ko nopirka Bašomons, lai to pasargātu no sagraušanas un uzdāvinātu pilsētas domei.

Fakts ir tas, ka monsicur Bosīrs aplūkoja nevis monsicur Filibcra Dclorma kolonnu, nc arī saules pulksteni, ar kādu to bija izgreznojis monsicur Pcngrē. Ar pūlēm viņš vilka no plaušu dziļumiem šņācošu un aizsmakušu elpu, it kā no pārmocītām kalves plēšām.

Vairākus mirkļus viņam neizdevās ievilkt pietiekami daudz gaisa, un viņš cīnījās ar aizdusu.

Beidzot tas izdevās ar tādu troksni, kuru būtu dzirdējuši Viarmas ielas iedzīvotāji, ja nebūtu tik aizņemti ar graudu pārdošanu vai svēršanu.

— Ai, — domāja Bosīrs, — lūk, taču mans sapnis ir piepildījies, man ir bagātība.

Un viņš atelpojās vēl.

— Es taču varēšu kļūt pilnīgi godīgs cilvēks, man jau šķiet, ka palieku resnāks.

Un tiešām, viņš jau kļuva uzpūtīgs.

— Es, — viņš turpināja savā klusajā monologā, — padarīšu Olīvu par tikpat godīgu, cik godīgs cilvēks būšu pats. Viņa ir skaista, un arī naiva.

Nelaimīgais!

Viņa neienīdīs savrupu dzīvi provincē, skaistā mazsaimniccībā, kuru mēs sauksim par savu zemi, mazas pilsētas tuvumā, kur mūs atzīs par kungiem.

Nikolā ir skaista, viņai ir tikai divi trūkumi: laiskums un uzpūtība.

Ne vairāk, nabaga Bosīr, divi nāvīgi grēki!

Es apmierināšu šos trūkumus, viņa pieņems Bosīra vārdu, un būšu ieguvis lielisku sievieti.

Tālāk viņš neturpināja; elpa bija atgriezusies.

Viņš noslaucīja pieri, pārliecinājies, ka simttūkstoš livru vēl ir kabatā, un sāka pārdomāt.

Viarmas ielā viņu nemeklēs, bet vispār jau meklēs gan. Vēstniecības kungi nebija tie ļaudis, kas ar vieglu sirdi zaudētu savu laupījuma tiesu.

Tātad viņi sadalīsies vairākās bandās un iesāks ar zagļa dzīvokļa pārmeklēšanu.

Tur bija galvenās grūtības. Šai dzīvoklī mita Olīva. Viņu baidīs, varbūt pat piekaus: ko var zināt? Varbūt nežēlībā ies pat tik tālu, ka padarīs viņu par ķīlnieci.

Kāpēc lai šie blēži nezinātu, ka Olīvas jaunkundze bija Bosīra kaislība, un kāpēc gan, to zinādami, nespekulētu ar šo kaislību?

Bosīrs tik tikko nepalika traks starp šīm divām nāvīgajām briesmām.

Mīla uzvarēja.

Viņš negribēja, lai kāds pieskartos viņa mīlas objektam. Kā bulta viņš skrēja uz namu Dofina ielā.

Starp citu, viņam bija bezgalīga uzticība savas gaitas ātrumam; viņa ienaidnieki, cik žigli tic ari nebija, nevarēja būt aizsteigušies priekšā.

Turklāt viņš ielēca fiakrā, kura ormanim parādīja sešu livru naudas gabalu, teikdams: — Līdz Jaunajam Tiltam.

Zirgi neskrēja, bet gan aizlaidās.

Tuvojās vakars.

Bosīrs lika sevi aizvest līdz laukumiņam uz tilta vaļņa, aiz Indriķa IV statujas. Tai laikā tur piebrauca kariete; tā bija diezgan triviāla, bet iecienīta satikšanās vieta.

Tad, uzdrošinādamies izbāzt galvu caur durvju priekškariem, viņš iemeta skatienu Dofina ielā.

Bosīrs nebija dzīvojis bez dažiem piedzīvojumiem ar policistiem: desmit gadus viņš bija pavadījis, pūlēdamies tos pazīt, lai izvairītos īstā vietā un laikā.

Uz tilta noejas, Dofina ielas pusē, viņš ievēroja divus zināmā attālumā novietojušos cilvēkus, kas staipīja kaklus šās ielas virzienā, lai kaut ko aplūkotu.

Šie cilvēki bija spiegi. Redzēt spiegus uz Jaunā Tilta nebija nekāds retums, jo paruna šai laikmetā teica — lai ieraudzītu katrā laikā prclātu, prieka meitu un balto zirgu, atliek tikai pāriet pāri Jaunajam Tiltam.

Jo baltie zirgi, priesteru tērpi un prieka meitas vienmēr bija policistu mērķi.

Bosīrs tikai saskaitās, ka tic viņu apgrūtina. Viņš izlikās pavisam kuprains un galīgi klibs, lai mainītu savu gaitu, un, pašķirdams pūli, sasniedza Dofina ielu.

Nc mazāko pēdu no tā, no kā viņš baidījās. Viņš jau pamanīja namu, pie kura logiem bieži rādījās viņa zvaigzne Olīva.

Logi bija cict: bez šaubām, viņa atpūtās uz dīvāna vai lasīja kādu sliktu grāmatu, vai grauza saldumus.

Pēkšņi Bosīram likās, ka viņš ir ieraudzījis sardzes kareivja kamzoli — ejā tieši pretī.

Vēl vairāk, vienu viņš redzēja parādāmies pie mazā salona loga.

Viņam sāka līt auksti sviedri; auksti, tas ir, neveselīgi sviedri. Atkāpšanās nebija: vajadzēja paiet tuvāk.

Bosīram pietika drosmes; viņš piegāja un aplūkoja māju.

Kāds skats!

Gaitenis pilns ar Parīzes gvardes kājniekiem, kuru vidū redzēja Šatlē komisāru, gluži melnā.

Šie cilvēki… Bosīra ašais skatiens viņus redzēja apjukušus, nobijušos, vīlušos. Ir cilvēki, kas ieraduši un kas nav ieraduši lasīt policistu sejās;

kad ieraduši, kā tas bija ar Bosīru, tad nevajag skatīties divreiz, lai uzminētu, ka šie kungi nebija trāpījuši mērķi.

Bosīrs sev teica, ka monsicur Krons, bez šaubām, brīdināts, vienalga kā un no kā, bija gribējis saņemt Bosīru un atrada tikai Olīvu.

Tāpēc arī vilšanās. Katrā ziņā, ja Bosīrs būtu bijis parastajos apstākļos, ja kabatā viņam nebūtu bijis simttūkstoš livru, viņš būtu meties šo vīru vidū, kliegdams kā Nisijs: — Lūk es! tc esmu! tas esmu cs, kas ir izdarījis visu!

Bet doma, ka šie cilvēki sataustīs simttūkstoš livru, ka apsmies viņu visu mūžu, doma, ka šis pārdrošais un veiklais Bosīra solis dos labumu tikai policijas leitnanta aģentiem, šī doma uzvarēja visas viņa šaubas un noslāpēja mīlas skumjas.

— Loģika… — viņš sev tcica. — Es ļauju sevi saņemt… Ardievas simttūkstoš livrām! Olīvai ar to cs ncpakalpoju… es izpostu sevi… Es gan pierādu viņai, ka mīlu kā neprātīgais, bet es arī pelnu, lai viņa man saka: „Jūs esat ēzelis: vajadzēja mīlēt mani mazāk un mani glābt." Noteikti laidīsim vaļā ļekas un liksim drošībā naudu, kas ir brīvības, laimes, filozofijas pirmavots.

To teicis, Bosīrs uzlika kases naudu uz krūtīm un sāka skriet uz Lukscmburgas dārzu, jo jau stundu viņu vadīja tikai instinkts. Un tā kā simtām reižu agrāk viņš Olīvu bija uzmeklējis tieši Lukscmburgas dārzā, viņš ļāva kājām tomēr nest sevi turp.

Cilvēkam ar tik spēcīgu loģiku tas nebija prātīgākais lēmums.

Tiešām, policisti, kas zina zagļu ieradumus, tāpat kā Bosīrs zināja policistu ieradumus, meklēt Bosīru varēja būt gājuši uz Lukscmburgas dārzu.

Bet debesis vai velns bija lēmuši, ka monsicur Krons šoreiz nenodarbojās ar Bosīru.

Tiklīdz Nikolā mīļākais nogriezās pa Scntžermēnas dc Prē ielu, kā viņu gandrīz vai notrieca gar zemi skaista kariete, kuras zirgi lepni devās uz Dofina ielu.

Patcicotics tikai parīzieša izvcicīgumam, ko nepazīst pārējie eiropieši, Bosīrs paguva veikli izvairīties no dīsteles. Tas gan tiesa, ka no kučiera lamuvārdiem un pātagas cirtieniem viņš neprata izbēgt; bet simttūkstoš livru īpašnieks nemēdz apstāties pie tik sīka goda jautājuma, it sevišķi tad, kad pa pēdām dzenas Parīzes gvardi un kareivju bataljoni.

Bosīrs tātad metās sāņus; bet iztaisnodamies, viņš karietē pamanīja Olīvu un ļoti skaistu cilvēku. Tic abi dedzīgi sarunājās.

Viņš klusu iekliedzās, kas vēl vairāk satrakoja zirgus. Labprātāk viņš būtu sekojis karietei, bet tā devās pa Dofina ielu, vienīgo ielu Parīzē, pa kuru negribēja šai brīdī iet Bosīrs.

Un tad, kāda varbūtība, ka karietē bija Olīva — iedomas, nieki, muļķības, katrā ziņā tas bija prāta apmulsums — redzēt tur Olīvu.

Turklāt vēl radās doma: karietē nebija Olīva, tāpēc ka policisti viņu apcietināja mājās, Dofina ielā.

Nabaga Bosīrs, atrazdamies izmisuma stāvoklī morāliski un fiziski, metās Fosē ielā, sasniedza Lukscmburgas dārzu, šķērsām pārgāja jau tukšam kvartālam, un, nonācis aiz barjeras, nolēma patverties jau zināmajā, mazajā istabiņā, kuras saimniece izrādīja viņam lielu cienību.

Viņš iekārtojās šajā netīrajā alā, naudu paslēpa zem istabas klona plātnes, tai virsū uzlika gultas kāju, un apgulās, svīzdams un lādēdamies, bet sajaukdams lāstus ar pateicību Merkuram un drudžaino uztraukumu apliedams ar vīnu, sacukurotu ar kanēli, dzērienu, kas ir ļoti noderīgs, lai izsauktu miesas svīšanu un paļāvību sirdij.

Viņš bija drošs, ka policija viņu neatradīs. Viņš bija drošs, ka neviens viņam neizraus naudu.

Beidzot viņš bija drošs, ka šie simttūkstoš livru palīdzēs izraut no cietuma Olīvu, nešķiramo biedreni, ja viņu tur aizturētu.

Palika tikai vēstniecības līdzdalībnieki; ar tiem rēķinu nokārtot bija daudz grūtāk.

Bet Bosīrs jau bija paredzējis apmelošanu. Viņš atstās tos visus Francijā, un aizbrauks uz Šveici, brīvo un godīgo zemi, tiklīdz Olīvas jaunkundze būs brīva.

Nekas, ko domāja Bosīrs, dzerdams karsto vīnu, neizdevās pēc viņa paredzējumiem: tas bija liktenis.

Cilvēks gandrīz vai vienmēr kļūdās, iedomādamies, ka redz lietas, kad tās neredz; viņš kļūdās vēl vairāk, iedomādamies, ka tās nav redzējis, kad patiesībā ir redzējis.

Tūliņ mēs šo piezīmi izskaidrosim lasītājiem.

VI KUR OLĪVAS JAUNKUNDZE SĀK PRASĪT, KO AR VĪNU GRIB DARĪT

Ja monsicur Bosīrs būtu paļāvies uz acīm, kuras bija teicamas, nevis nodarbinājis prātu, kas toreiz bija apstulbis, monsicur Bosīrs būtu sev ietaupījis daudz sirdsēstu un vilšanos.

Tiešām, tā bija Olīvas jaunkundze, ko viņš pamanīja karietē blakus vīrietim, kuru viņš nepazina, paskatīdamies tikai vienreiz, bet kuru būtu pazinis, palūkodamies divas reizes. No rīta, kā parasti, Olīva bija aizgājusi pastaigāties Lukscmburgas dārzā, un tai vietā, lai atgrieztos pulksten divos pēc pusdienas, bija sastapusi, uzrunājusi, iztaujājusi šo savādo draugu, ko bija ieguvusi Operas balles laikā.

Tiešām, bridi, kad viņa maksāja rēķinu, lai atgrieztos mājās, un uzsmaidīja dārza kafejnīcas īpašniekam, kur viņa bija uzcītīga apmeklētāja, Kaliostro, iziedams no alejas, bija pieskrējis viņai klāt un paņēmis aiz rokām.

Viņa klusu iekliedzās.

— Kur jūs ejat? — viņš jautāja.

— Bet uz Dofina ielu, mājās.

— Tieši to vēlas cilvēki, kas gaida jūs, — atcirta nepazīstamais senjors.

— Cilvēki… kas gaida mani… kā tā? Bet mani taču neviens negaida.

— O! gaida gan: apmēram ducis apmeklētāju.

— Ducis apmeklētāju! — smiedamās iesaucās Olīva, — kāpēc nc viss pulks?

— Nudien, ja būtu bijis iespējams aizsūtīt pulku uz Dofina ielu, tas būtu izdarīts.

— Jūs mani pārsteidzat.

— Es jūs pārsteigšu vēl vairāk, ja ļaušu jums doties uz Dofina ielu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka jūs tur apcietinās, mana mīļā.

— Es… apcietināta?!

— Noteikti: šie divpadsmit kungi, kas jūs gaida, ir monsicur Krona izsūtītie policisti.

Olīva nodrebēja: dažiem cilvēkiem vienmēr ir bailes no dažām lietām.

Tomēr, saņemdamās pēc mazliet dziļākas sirdsapziņas pārbaudes, viņa teica:

— Es nekā neesmu izdarījusi. Kāpēc lai mani apcietinātu?

— Kāpēc apcietina sievieti? Par intrigām, par niekošanos.

— Man nav intrigu.

— Bet varbūt ir bijušas.

— O! cs to nesaku.

— Ar vienu vārdu sakot: bez šaubām ir netaisni jūs apcietināt; bet jūs meklē, lai apcietinātu, tas ir fakts. Vai mēs vēl iesim uz Dofina ielu?

Olīva apstājās bāla un satraukta.

— Jūs spēlējaties ar mani kā kaķis ar nabaga pelīti, — viņa tcica. — Klausieties, ja jūs ziniet kaut ko, sakiet man. Vai tas nav Bosīrs, ko meklē?

Un viņa vērsa lūdzošu skatienu uz Kaliostro.

— Varbūt. Man bija aizdomas, ka viņa sirdsapziņa nav tik skaidra kā jums.

— Nabaga zēns!

— Nežēlojiet viņu, bet ja viņš ir saņemts, nedariet muļķības, ļaudama savukārt saņemt ari sevi.

— Bet kāda vajadzība jums ir mani aizstāvēt? Kāda ir vajadzība jums nodarboties ar mani? Lūk, — viņa drošsirdīgi tcica, — tas nav dabīgi, ka tāds cilvēks kā jūs…

— Nerunājiet tālāk, jūs pateiksit muļķību; un katrs brīdis dārgs, jo Krona aģenti, neredzēdami jūs atgriežamies, būs spējīgi nākt meklēt jūs šurp.

— Šurp? Vai zina, ka esmu šeit?

— Ko tur nezināt; cs to zinu gan. Es turpinu. Jo cs interesējos par jūsu personu un gribu jums labu, pārējais uz jums neattiecas. Drīzāk dosimies uz d'Anfēro ielu. Mana kariete gaida jūs. Ā! jūs vēl šaubatics?

— Jā.

— Nu! mēs izdarīsim diezgan neprātīgu lietu, bet tā jūs pārliecinās uz visiem laikiem, es ceru. Mēs pabrauksim garām jūsu mājai manā karietē, un kad jūs būsit redzējusi policijas kungus no diezgan liela attāluma, lai netiktu saņemta ciet, un diezgan tuvu, lai saprastu stāvokli, nu, tad jūs novērtēsit manus labos nodomus.

Tā runādams, viņš aizveda Olīvu līdz d'Anfēro ielas vārtiņiem. Kariete piebrauca, paņēma pāri un aizveda Kaliostro un Olīvu uz Dofina ielu, uz vietu, kur viņus abus pamanīja Bosīrs.

Katrā ziņā, ja šai brīdī viņš būtu kliedzis, ja būtu sekojis karietei, Olīva darītu visu, lai būtu viņa tuvumā, lai viņu glābtu, ja viņu vajā, vai aizbēgtu ar viņu, ja viņš būtu brīvs.

Bet Kaliostro redzēja šo nelaimīgo, un novērsa Olīvas uzmanību, rādīdams viņai pūli, kas aiz ziņkārības jau pulcējās ap sargu.

Tai brīdī, ka Olīva pazina policijas kareivjus un savu ieņemto māju, viņa metās sava aizstāvja rokās ar tādu izmisumu, ka tas būtu aizkustinājis katru citu, tikai nc šo dzelzs cilvēku.

Viņš tikai paspieda jaunās sievietes roku un paslēpa viņu, nolaizdams aizkaru.

— Glābiet! Glābiet! — šai laikā atkārtoja nabaga meitene.

— Es jums to apsolu, — viņš teica

— Bet ja jūs sakiet, ka policisti zina visu, viņi, vienalga, mani atradīs.

— Nē, nē; vietā, kur jūs būsit, neviens jūs neatklās; ja nāk jūs saņemt jūsu mājās, manā mājā nenāks jūs ņemt.

— O! — izbailēs viņa teica, — pie jums… mēs braucam pie jums?

— Jūs esat traka, — viņš atbildēja, — varētu teikt, ka jūs vairs neatceraties, ko esam norunājuši. Es neesmu jūsu mīļākais, mana daiļā, un negribu tas būt.

— Tātad jūs man piedāvājat cietumu?

— Ja jūs dodat priekšroku īstam cietumam, jūs esat brīva.

— Labi, — pārbiedēta jaunkundze atbildēja, — Es nododos jums — dariet ar mani, ko gribat.

Viņš aizveda to uz Jauno Sentžila ielu, tai namā, kur mēs viņu redzējām pieņemam Filipu Tavernī.

Kad viņš bija viņu iekārtojis tālu no apkalpotāja un katras uzraudzības, mazā dzīvoklī otrajā stāvā, viņš teica:

— Ir svarīgi, lai jūs būtu laimīgāka, kāda necerējāt šeit būt.

— Laimīga! Kā tā? — jaunkundze teica ar smagu sirdi. — Laimīga bez brīvības, bez pastaigām. Te ir tik skumji. Pat dārza nav. Es nomiršu.

Un viņa uzmeta ārpusei miglainu, izmisušu skatienu.

— Jums taisnība, — viņš atbildēja, — Es gribu, lai jums nekā netrūktu; jums būs te slikti, un starp citu, mani ļaudis beidzot sāks jūs redzēt un jums traucēt.

— Vai arī pārdos mani, — jaunkundze piebilda.

— Kas attiecas uz to, nebaidieties nekā, mani ļaudis nepārdod to, ko esmu pircis cs, mīļais bērns; bet lai jums būtu vēlamais miers, cs pūlēšos sagādāt jums citu dzīvokli.

Olīva pēc šā solījuma mazliet nomierinājās. Starp citu, jaunā dzīvokļa apkārtne viņai patika. Te viņa atrada ērtības un uzjautrinātājas grāmatas.

Viņas aizstāvis viņu atstāja, teikdams:

— Es nemaz negribu, lai jūs skumtu un garlaikotos, mīļais bērns. Ja jūs gribat mani redzēt, zvaniet, es atnākšu tūliņ, ja būšu mājās, vai tiklīdz atgriezīšos, ja būšu izgājis.

Viņš noskūpstīja tai roku un atstāja viņu.

— Ā! — viņa sauca, — pagādājiet man it sevišķi ziņas par Bosīru.

— Pirmām kārtām, — atbildēja grāfs.

Un viņš ieslēdza Olīvu istabā.

Tad, nokāpis lejā, sapņodams viņš teica:

— Dzīvot Sentkloda ielas mājā būtu zaimošana. Bet ir vajadzīgs, lai neviens viņu neredzētu, un šai mājā neviens neredzēs. Ja vajag, otrādi, lai viena vienīga persona to pamanītu, tā persona viņu ieraudzīs šai vienīgajā Sentkloda ielas mājā. Nu, vēl šis upuris. Izdzēsīsim pēdējo dzirksteli lāpā, kas kādreiz dega.

Grāfs uzģērba platus svārkus, sameklēja slepenā atvilktnē atslēgas, paņēma no tām vairākas, aizkustināts tās uzlūkoja, un izgāja kājām viens no pils, nogriezdamies pa Scntluī di Marē ielu.

VII PAMESTAIS NAMS

Monsicur Kaliostro nonāca viens šai senajā namā Sentkloda ielā, kuru mūsu lasītājiem nevajadzētu būt gluži aizmirsušiem. Sākās nakts, kad viņš apstājās pie vārtiem, un uz bulvāra bruģa redzēja tikai retus garāmgājējus.

Zirga soļi atskanēja Svētā Ludviķa ielā, loga vccā apkaluma troksnis, tam aizveroties, masīvo vārtu stieņu čīkstēšana pēc kaimiņu viesnīcnieka

atgriešanās, tās bija vienīgās skaņas šai kvartālā tai stundā, par kuru mēs runājam.

Klostera šaurajā pagalmiņā rēja, drīzāk gan smilkstēja suns. Svētā Pāvila baznīcā nosita trešo ceturksni. Un līdz ar aukstā vēja brāzmām šīs skaņas aizlidoja līdz pat Sentkloda ielai.

Pulkstens bija bez ceturkšņa deviņi.

Grāfs, kā mēs teicām, pienāca pie vārtiem, izvilka no ccļa mēteļa apakšas lielu atslēgu, un, ielikdams to slēdzenē, izgrūda no atslēgas cauruma sārņus, ko pa daudziem gadiem tc bija sanesis vējš.

Sausa zālīte, kas bija iestrēgusi atslēgas caurumā; apaļa sēkliņa, graudiņš, kas skrēja uz dienvidiem, lai izaugtu par dzeltenu lefkoju vai malvi, bet kādā dienā tika ieslodzīts šai tumšajā telpā; no kaimiņu jaunceļamās mājas atlekusi akmens šķemba; mušas, kas ielīdušas šajā dzelzs patvērumā un, nu palikušas tur, tas viss čīkstēja, un birža putekļos zem atslēgas spiediena.

Kad atslēga beidza kustēties caurumā, atlika vairs tikai atvērt vārtus.

Bet laiks bija veicis savu darbu. Salaidumā koks bija piebriedis, eņģes bija sagrauzusi rūsa. Bruģa šķirbās auga zāle, darīdama zaļu vārtu apakšu mitriem izgarojumiem; kaut kāds mastikas paveids, līdzīgs bezdelīgu celtnēm, aizpildīja katru šķirbu, uz vārtu spraišļiem zvilnēja milzīgas koku sēnes, aizsegdamas dēļus.

Kaliostro juta pretestību; viņš spieda ar dūri, tad ar elkoni, tad ar plecu, un pārlauza šķēršļus, kuri atliecās, cits pēc cita nepatīkami brīkšķēdami.

Kad vārti atvērās, Kaliostro acīm pavērās skumjais pagalms, ar sūnām noaudzis kā kapsēta.

Viņš aizvēra vārtus aiz sevis, un viņa soļi iegrima stūrgalvīgā un biezā suņu zobiņu zālē, kas auga pat bruģa virspusē.

Neviens viņu nebija redzējis ienākam, neviens viņu neredzēja šo milzīgo sienu iežogā. Kādu brīdi viņš varēja apstāties un pamazām atgriezties pagājušā dzīvē, kā atgriezās savā mājā.

Viena bija skumja un tukša, otra sagruvusi un atstāta.

Divpadsmit kāpienu vietā bija vairs tikai trīs veseli pakāpieni.

Pārējās — lietus ūdens, iebrucēju Jāņu zāļu un magoņu izgrauztas, sākumā bija sašķobījušās, tad izvēlušās tālu projām no sava pamata. Krizdami akmeņi bija sabirzuši, uz drupām pacēlās zāle un lepni kā iznīcības karogu izplēta savus pušķus.

Kaliostro gāja pa terasi, kas līgojās zem viņa kājām, un ar otras atslēgas palīdzību iekļuva neizmērojamā priekšnamā.

Tikai tur viņš aizdedzināja lukturi, ar kuru bija tālredzīgi apgādājies; bet lai cik rūpīgi viņš arī iededzināja sveci, nama drūmā dvaša to uzreiz nodzēsa.

Nāves elpa spēcīgi pretojās dzīvei; tumsa nogalināja gaismu.

Kaliostro atkal iededzināja lukturi un gāja tālāk.

Ēdamzālē stūros sapelējusi bufete bija gandrīz vai pazaudējusi savu pirmatnējo veidu, lipīgās plates vairs neizturēja kājas pieskārienu. Visas iekšējās durvis bija vaļā, ļaudamas domai brīvi iespiesties sērīgos dziļumos.

Grāfs juta, kā drebuļi kratīja viņa miesu, jo salona galā, kur kādreiz iesākās kāpnes, kļuva dzirdams troksnis.

Šis troksnis kādreiz liecināja par dārgu klātbūtni, šis troksnis no visām pusēm atmodināja nama īpašniekam dzīvi, cerību, laimi. Šis troksnis, kas šajā brīdī nenozīmēja nekā, atgādināja par visu pagātni.

Saraucis uzacis, aizturējis elpu, ar aukstām rokām Kaliostro virzījās uz Hipokrāta statuju, kurai blakus darbojās agrāko slepeno durvju atspere, noslēpumainā, nenotveramā saite, kas vienoja pazīstamo māju ar apslēpto.

Atspere darbojās bez grūtībām, lai gan tārpu sagrauztais apšuvums visapkārt līgojās. Bet tiklīdz grāfs uzlika kāju uz slepenajām kāpnēm, savādais troksnis sāka atkal skanēt. Kaliostro izstiepa roku ar lukturi, lai atklātu iemeslu: viņš redzēja tikai lielu zalkti, kas lēnām rāpās pa kāpnēm un ar asti cirta pa katru skanīgo pakāpienu.

Rāpulis mierīgi pavērsa savas melnās acis uz Kaliostro, tad ieslīdēja pirmajā apšuves caurumā un pazuda.

Bez šaubām, tas bija vientulības ģēnijs.

Grāfs turpināja gājienu.

Visur šai uzkāpšanā viņu pavadīja atmiņa, vai pareizāk būtu teikt — ēna; un kad gaisma zīmēja uz sienām kustīgo siluetu, grāfs nodrebēja, noturēdams paša ēnu par kāda sveša ēnu, kas atmodusies, lai apciemotu noslēpumaino mitekli.

Tā soļodams, tā sapņodams, viņš nonāca līdz kamīna plātci, kas kalpoja kā eja starp Balzāmo ieroču istabu un piesmaržoto Lorencas Fclicani patvērumu.

Sienas bija kailas, istabas tukšas. Vaļējā pavardā vēl atradās milzīga pelnu čupa, kur dzirkstīja daži nelieli zelta un sudraba stienīši.

Šie smalkie, baltie, smaržīgie pelni bija Lorencas mēbeles, kuras Balzāmo sadedzināja līdz pēdējai; tie bija zvīņu skapji, pianino un rožu koka kurvis; tc bija Sevras porcelānu izrotātā skaistā gulta, no kuras atrada sakusušos putekļus, kas līdzīgi marmora pulverim. Tās bija metāla zimzes un ornamenti, kas izkusuši karstā hermetiskā ugunī; tie bija zīda brokāta aizkari un tepiķi; tās bija sandalkoka un alojas koka kārbas, kuru asā smarža, iztvaikodama caur skursteni, piesmaržoja visu Parīzes joslu, pār kuru gāja dūmi. Tad gājēji divas dienas cēla galvas uz augšu, lai ieelpotu šīs savādās mūsu Parīzes gaisam piemaisītās smaržvielas, un tirgus kvartāla strupastis un grizete no Scntonorē kvartāla dzīvoja apskurbuši no šiem spēcīgajiem un uzbudinošajiem atomiem, kurus vēsma atnes no Libānas un Sīrijas līdzenumiem.

Un mēs teiksim — tukšā un aukstā istaba vēl uzglabāja šis smaržas. Kaliostro noliecās, paņēma pelnu šķipsnu un mežonīgā kaislē to ilgi ieelpoja.

— Tā es varu, — viņš čukstēja, — uzsūkt tās dvēseles paliekas, kas senāk saskārās ar šiem putekļiem.

Tad viņš apskatīja dzelzs stieņus, kaimiņu pagalma sērīgumu, un caur kāpnēm lielās plaisas, kuras ugunsgrēks sagādāja iekšējam namam, aprīdams augšējo stāvu.

Drūmais un skaistais skats! Alkova istaba bija pazudusi; no sienām palika tikai septiņi vai astoņi robi, pa kuriem uguns bija staipījusi savas aprijējas un kvēpinātājas mēles.

Katram, kas zināja sāpīgo Balzāmo un Lorencas stāstu, bija grūti neapraudāt šīs drupas. Viss šai mājā izelpoja iznīcināto dižumu, izdzisušo mirdzumu, pazudušo laimi.

Kaliostro tomēr uzsūca šos sapņus. Cilvēks nokāpa no filozofijas augstumiem, lai pārveidotos maigās cilvēcības drusciņā, ko sauc par sirds jūtām, un kas nenāk no prātošanas.

Izsaucis saldos vientulības garus un pateicies debesīm, viņš domāja, ka ir galā ar cilvēcīgo vājību, kad viņa acis apstājās pie kāda priekšmeta, kas vēl mirdzēja šā posta un nelaimes vidū.

Viņš noliecās un parketa gropē, pa pusei ieslēpušos putekļos, ieraudzīja sudraba bultu, kas likās tikai nupat izkritusi no kādas sievietes matiem.

Tā bija viena no tām itāliešu matadatām, kādas tolaik mīlēja izvēlēties dāmas, lai saturētu matu gredzenus, kas kļuva pārāk smagi, kad bija sapūderēti.

Filozofs, zinātnieks, pravietis, cilvēces nicinātājs, kas gribēja, lai debesis rēķinātos ar viņu, cilvēks, kas aizdzinis tik daudz sāpju no sevis un izsūcis tik daudz asins pilienu no citu sirdīm, Kaliostro, ateists, šarlatāns, neticīgais smējējs, pacēla matadatu, pielika pie lūpām, un, pārliecināts, ka viņu nevar redzēt, ļāva asarai parādīties acīs, čukstēdams:

— Lorcnca!

Un tas bija viss. Šai cilvēkā mita dēmons.

Viņš meklēja cīņu, un savas laimes labā to uzturēja sevī.

Vērsmaini noskūpstījis svēto relikviju, viņš atvēra logu, izbāza roku caur stieņiem un aizmeta trauslo metāla gabalu kaimiņu klostera iežogā, zaros, gaisā, putekļos, nezin kur.

Tā viņš sodīja sevi, ka padevies sirdij.

— Ardievu! — viņš tcica nejūtīgajam priekšmetam, kas pazuda varbūt uz visiem mūžiem. — Ardievu, atmiņa, kas man bija sūtīta, lai mani aizkustinātu, lai mani, bez šaubām pazemotu. Turpmāk es domāšu tikai par zemi.

Jā, šī māja tiks nopulgota. Ko es saku? Tas jau ir noticis! Es atvēru durvis, es atnesu gaismu sienām, es redzēju kapa iekšpusi, cs izrakņāju nāves pelnus.

Lai ir nopulgota māja ! Lai tas butu tā galīgi un kaut kādas labklājības dēļ!

Atkal sieviete ies pāri šim pagalmam, sieviete uzliks kājas uz kāpnēm, sieviete varbūt dziedās zem šiem spraišļiem, kur vēl trīc Lorencas pēdējā nopūta!

Lai notiek. Bet šī pulgošana notiks mērķa dēļ, dēļ mērķa kalpot manai lietai. Ja Dievs tur zaudēs, sātans tikai iegūs.

Viņš nolika lukturi uz kāpnēm.

— Šis kāpņu sprosts, — viņš teica, — sagāzīsies. Šīs mājas visa iekārta tāpat sagāzīsies. Noslēpums aizbēgs, pils kļūs par slēptuvi un mitēsies būt svētnīca.

Steigā viņš uzrakstīja uz savām tāfelēm šādas rindas:

„Lenuāra kungam, manam arhitektam.

Uzpost pagalmu un vestibilu, atjaunot šķūņus un staļļus; nojaukt iekšējo paviljonu; pazemināt pili līdz diviem stāviem: astoņu dienu laikā."

— Tagad, — viņš tcica, — palūkosimies, vai no šejienes maz redz grāfienes logu.

Viņš pienāca pie loga, kas atradās pils otrajā stāvā.

No turienes skatiens aptvēra pāri vārtiem visu pretējo Sentkloda ielas fasādi.

Iepretī, vislielākais, sešdesmit pēdu attālumā, redzēja Žannas Lamotas apdzīvoto mitekli.

— Tas ir nekļūdīgi, abas sievietes redzēs viena otru, — teica Kaliostro. — Labi.

Viņš paņēma lukturi un nogāja pa kāpnēm lejā.

Vairāk nekā stundu vēlāk viņš bija atgriezies mājā un aizsūtīja būvaparakstu arhitektam.

Jāteic, ka nākamajā dienā pilī ieradās piecdesmit strādnieku un ka visur skanēja veseris, zāģis un kapļi, zāle, sagrābta lielā kaudzē, sāka kūpēt pagalma stūrī, un garāmgājējs, vakarā atgriežoties, un būdams uzticīgs savai ikdienas apskatei, redzēja pie stīpas apakšas aiz ķepas pakārtu resnu žurku, algādžu un mūrnieku pūlīša vidū, kas zobojās par viņas sirmajām ūsām un godājamo resnumu.

Klusais pils iemītnieks tika iemūrēts savā alā ar kāda būvakmeņa kritienu. Kad celtnis pacēla šo akmeni, pusmirušu zalkti satvēra aiz astes un upurēja jauno overniešu kaļķu taisītāju izpriecai; aiz kauna vai nosmakuma viņš nomira.

Garāmgājējs viņam teica šādu bēru runu:

— Lūk, kas bija laimīgs desmit gadus!

Sic transit gloria mundi.

Astoņās dienās nams bija atjaunots, kā Kaliostro bija pavēlējis arhitektam.

VIII ŽANNA PROTEŽĒTĀJA

Kardināls monsicur Roāns, divas dienas pēc apmeklējuma pie Bēmcra, saņēma šādu vēstulīti:

„Viņa Eminence, kardināls monsicur Roāns, bez šaubām, zina, kur šovakar ēdis vakariņas"

— No mazās grāfienes, — ozdams papīru, viņš tcica. — Es iešu.

Lūk, ar kādu nolūku Lamota kundze prasīja šo satikšanos ar kardinālu.

No pieciem sulaiņiem, kurus viņas apkalpošanai nodeva Viņa Eminence,

tā bija ievērojusi vienu — melniem matiem, brūnām acīm, svaigu, bālu, iedzeltenu seju, kas pierādīja, ka viņam bija žultains raksturs. Novērotājai tās šķita darbīgas, saprātīgas un stūrgalvīgas dabas pazīmes.

Viņa lika atnākt šim cilvēkam, un stundas ceturksnī tā padevības un paklausības dēļ dabūja visu, ko gribēja.

Šis cilvēks sekoja kardinālam un paziņoja, ka redzējis Viņa Eminenci divās dienās divreiz ieejam pie Bēmcra un Bosāndža kungiem.

Nu Žanna zināja diezgan daudz. Tāds cilvēks kā monsicur Roāns netirgojas. Veikli tirgotāji, kā, piemēram, Bēmcrs neļauj aiziet pircējam. Kaklarotai vajadzēja būt pārdotai.

Bēmcra pārdotai un monsicur Roāna nopirktai! Un pēdējais neizpļāpāja nevienu vārdu savai mīlulei, savai mīļākajai!

Pazīme bija ļoti nopietna. Žanna sadrūma, saknieba smalkās lūpas, un aizsūtīja kardinālam vēstuli, ko mēs lasījām.

Vakarā monsicur Roāns atnāca. Pa priekšu nāca grozs tokajieša un dažas retas delikateses, uz mata it kā viņš ietu vakariņot pie Gimāra vai Danžcvīla kundzes.

Šī nianse nepalika nepamanīta, tāpat kā, starp citu, nepalika nepamanīts arī viss pārējais, viņa parūpējās, lai netiktu pasniegts nekas no tā, ko bija sūtījis kardināls; tad, ar zināmu maigumu, uzsākdama sarunu, kad abi palika vieni, viņa teica:

— Tiešām, monsicur, mani ļoti satriec viena lieta.

— O! kāda, grāfien? — izlikdamies aizkaitināts, kas ne vienmēr rāda, ka patiesi ir sakaitināts, tcica monsicur.

— Tā! monsieur, manu nepatikšanu iemesls ir tas, ka redzu nc tikai to, ka mani nemīlat, bet ka nekad neesat mīlējis…

— O! grāfien, ko jūs runājat!

— Neatvainojaties, monsicur, tas būtu velti izšķiests laiks.

— Man, — laipni teica kardināls.

— Nē, man, — noteikti atbildēja Lamota kundze. — Starp citu…

— O! grāfien, — teica kardināls.

— Neraizējaties, monsicur, tas man ir gluži vienaldzīgi.

— Ka jūs mīlu vai, ka nemīlu?

— Jā.

— Un kāpēc tas jums ir vienaldzīgi?

— Bet tāpēc, ka cs nemīlu jūs.

— Grāfien, vai jūs zināt, ka tas nemaz nav laipni, ka jūs pagodinātics man to teikt.

— Tiešām, tas pareizi, mēs neiesākām ar glāstiem; tas ir fakts, konstatēsim.

— Kāds fakts?

— Ka neesmu nekad jūs mīlējusi, monsicur, ka jūs pats nekad neesat mīlējis mani.

— O! kas attiecas uz mani, tas nav jāsaka, — iesaucās princis gandrīz vai patiesā balsī. — Es biju jums pieķēries, grāfien. Nelieciet mani zem tās pašas zīmes kā sevi.

— Klausieties, monsicur, cienīsim viens otru pietiekami, lai teiktu patiesību.

— Un kāda ir tā patiesība?

— Mūs diezgan stipri saista kaut kas cits nekā mīlestība.

— Kas?

— Vajadzība.

— Vajadzība? Fui! grāfien.

— Monsicur, cs jums teikšu, ko normāņu zemnieks sacīja dēlam par kruķiem: ja tev tie apriebušies, necel riebumu citiem. Fui! par vajadzībām, monsicur. Par ko jūs domājat?

— Labi! tātad klausieties, grāfien: pieņemsim, ka mēs esam ieinteresēti, ar ko es varu kalpot jūsu interesēm un jūs — manējām?

— Vispirms, monsicur, un pirmām kārtām, man ir vēlēšanās ķildoties ar jums.

— Ķildojaties, grāfien.

— Jūs neizrādījāt uzticību pret mani, tas ir, cienību.

— Es! Un kad, lūdzu?

— Kad? Vai jūs noliegsit, ka veikli izvilinājāt no manis sīkumus, par kuriem, gandrīz vai mirdama, es jums vēlējos pastāstīt…

— Par ko, grāfien?

— Par zināmas augstas dāmas gaumi pret zināmu lietu; jūs esat spēris soļus, lai apmierinātu šo gaumi, man nekā nesacīdams.

— Izvilināt sīkumus, uzminēt zināmas dāmas gaumi pret zināmu lietu, apmierināt šo gaumi! grāfien, jūs tiešām esat mīkla, sfinksa. Ai! esmu gan redzējis sievietes galvu un kaklu, bet vēl neesmu redzējis lauvas nagus. Kā šķiet, jūs man tos rādīsit, nu, lai.

— E, nē, es jums nerādīšu nekā tamlīdzīga, monsicur, ņemot vērā, ka jums nav vēlēšanās redzēt. Es jums teikšu skaidri un vienkārši miklas atrisinājumu: sīkumi par to, kas notika Versaļā; zināmās dāmas gaume, karaliene; un šis karalienes gaumes apmierināšana, slavenās kaklarotas pirkšana, ko jūs vakar izdarījāt pie monsicur Bēmcra un Bosāndža.

— Grāfien! — pavisam ļodzīdamies un gluži bāls šļupstēja kardināls.

Žanna vērsa uz viņu savu skaidro skatienu.

— Nu, — viņa tcica, — kāpēc skatāties uz mani gluži izbiedēts, vai vakar jūs nenoslēdzāt pirkšanas līgumu ar Augstskolas piekrastes zeltkaļiem?

Roāns nemelo, pat nc sievietei. Kardināls klusēja.

Un tā kā viņš nosarka, ko vīrietis nekad nepiedod tai sievietei, kas to izraisa, Žanna pasteidzās paņemt viņa roku.

— Piedodiet, mans princi, cs pasteigšos teikt, kur jūs kļūdījaties par mani. Jūs domājāt, ka es esmu muļķe un ļauna?

— O! o! grāfien.

— Beidzot…

— Nc vārda vairāk; ļaujiet runāt man! Varbūt cs jūs pārliecināšu, jo kopš šodienas cs skaidri redzu, ar ko man ir darīšana. Es cerēju atrast jūsos skaistu sievieti, gudru sievieti, apburošu mīļāko, jūs esat labāka par to visu. Klausieties!

Žanna pienāca klāt kardinālam, atstādama savu roku viņa rokās.

— Jūs gribējāt gan būt mana mīļākā, mana draudzene, mani nemīlēdama. Jūs man teicāt to pati, — turpināja monsicur Roāns.

— Un cs atkārtoju vēl, — tcica Lamota kundze.

— Tad jums bija mērķis?

— Noteikti.

— Mērķis, grāfien?

— Vai jums ir vajadzīgs, lai es izskaidroju?

— Nē, tas man ir kā uz delnas. Jūs gribat palīdzēt tikt man uz priekšu. Un vai nav skaidrs, ka reiz mana laime ir iegūta, manas pirmās rūpes būtu nodrošināt jūsējo? Vai tā ir, varbūt cs esmu maldījies?

— Jūs neesat maldījies, monsicur, tā tas ir. Vienīgi, ticiet man, bez frāzēm, šim mērķim cs nesekoju ar antipātijām un pretīguma jūtām, ceļš bija patīkams.

— Jūs esat patīkama sieviete, grāfien, un ir bauda runāt ar jums par darīšanām. Tātad, cs teikšu, ka jūs uzminējāt pareizi. Jūs zināt, ka man ir godbijīga pieķēršanās.

— Es to redzēju Operas ballē, mans princi.

— Šī mīla nekad nebūs abpusēja. O! lai Dievs mani sarga tam ticēt!

— Ai! — tcica grāfiene, — sieviete nc vienmēr ir karaliene, un jūs esat diezgan vērtīgs, ka cs zinātu, kardināl monsicur Mazarēn.

— Tas arī bija ļoti skaists vīrietis, — smiedamies teica monsicur Roāns.

— Un lielisks premjerministrs, — ar vislielāko mieru atbildēja Žanna.

— Grāfien, domāt par jums ir veltas pūles, simtreiz labāk ir runāt. Jūs domājat un runājat par saviem draugiem. Jā, cs cenšos kļūt par

premjerministru. Viss mani dzen uz to: dzimšana, pieredze, darīšanas, zināma labvēlība, ko apliecina ārzemju galmi, daudz simpātiju, kuras man veltī franču tauta.

— Viss, galu galā, — tcica Žanna, — izņemot vienu…

— Izņemot riebumu, jūs gribat teikt!

— Jā, karalienes; un šis riebums ir patiess šķērslis. Ko karaliene mīl, to vienmēr karalim beidzot ir jāiemīl; ko viņa ienīst, viņš neieredz vēl vairāk!

— Un viņa mani ienīst?

— O!

— Būsim vaļsirdīgi! Es nedomāju, ka mums būtu atļauts apstāties tik skaistā ccļā, grāfien.

— Labi, monsicur, karaliene jūs nemīl.

— Tad es esmu pazudis! Pat kaklarota nelīdzēs.

— Lūk, tur jūs varat vilties, princi.

— Kaklarota ir nopirkta!

— Karaliene redzēs vismaz, ka jūs viņu mīlat, ja viņa nemīl jūs.

— O! grāfien!

— Jūs zināt, monsicur, mēs esam vienojušies saukt lietas īstajā vārdā.

— Lai. Tātad jūs sakāt, ka nezaudējat cerību ieraudzīt mani kādu dienu kā premjerministru?

— Es esmu pārliecināta.

— Es gribētu jautāt, kāda ir jūsu godkārība?

— Es to pateikšu, princi, kad būsit spējīgs to apmierināt.

— Dodu godavārdu, ka izpildīšu jūsu vēlēšanos.

— Pateicos, tagad vakariņosim.

Kardināls paņēma Žannas roku, un saspieda tā, kā Žanna bija tik ļoti vēlējusies, lai viņas roka būtu bijusi saspiesta dažas dienas iepriekš. Bet tas laiks bija pagājis.

Viņa atvilka roku.

— Nu! grāfien?

— Vakariņosim, es jums saku, monsicur.

— Bet cs vairs nejūtos izsalcis.

— Tad runāsim.

— Bet man vairs nav ko teikt.

— Tad šķirsimies.

— Lūk, — viņš tcica, — to jūs saucat par mūsu savienību. Jūs mani atlaižat?

— Lai patiesi piederētu viens otram, — viņa tcica, — monsicur, piederēsim pilnīgi viens un otrs sev pašiem.

— Jums taisnība, grāfien; piedodiet, ka cs atkal piekrāpos uz jūsu rēķina. O! zvēru, ka tā būs pēdējā reize.

Viņš paņēma viņas roku un noskūpstīja tik cienīgi, ka neredzēja grāfienes blēdīgo, velnišķīgo smaidu tai brīdī, kad atskanēja šie vārdi: „Tā būs pēdēja reize, ka es piekrāpjos uz jūsu rēķina." Žanna piecēlās un pavadīja princi lūdz priekšnamam. Tur viņš apstājās un klusi teica:

— Turpmākais, grāfien?

— Pavisam vienkārši.

— Kas man jādara?

— Nekas. Gaidiet mani!

— Un jūs iesit?

— Uz Versaļu.

— Kad?

— Rīt.

— Un cs saņemšu atbildi?

— Tūliņ.

— Nu, mana protežētāja, es paļaujos uz jums.

— Ļaujiet man rīkoties.

Pēc šiem vārdiem viņa atgriezās istabā, apgūlās gultā, un, noteikti lūkodamās skaistā marmora Endimionā, kas gaidīja Diānu, čukstēja:

— Noteikti brīvība ir labāka.

IX ŽANNA PROTEŽĒ

Tāda noslēpuma īpašniece, bagāta, ar tādu nākotni, divu tik ievērojamu aizstāvju atbalstīta, Žanna jutās spējīga pacelt zemeslodi.

Viņa deva sev divas nedēļas, lai iesāktu pilnīgi baudīt garšīgo ķekaru, ko laime pakāra viņai virs galvas.

Parādīties galmā nevis kā lūdzējai, ne kā nabaga ubagotājai, ko izved Bulanviljē kundze, bet gan kā Valuā pēcnācējai, ar simttūkstoš livru lielu gada renti, būt hercoga un pēra sievai, saukties par karalienes favorīti, un šais intrigu un negaisu laikos pārvaldīt valsti, valdot pār karali ar Marijas Antuanctes starpniecību, lūk, visā vienkāršumā tā panorāma, kas pavērās nenogurdināmās grāfienes Lamotas iedomas priekšā.

Pienāca liktenīgā diena, vienā rāvienā viņa bija Versaļā. Viņai nebija audiences vēstules; bet viņas ticība savai laimei bija kļuvusi tāda, ka Zanna nešaubījās ieraudzīt etiķeti klanāmies viņas vēlēšanās priekšā.

Un viņai bija taisnība.

Visi galma lišķi, tik ļoti būdami norūpējušies uzminēt saimnieka gaumi, bija ievērojuši, cik lielu prieku Marijai Antuanctci sagādāja skaistās grāfienes sabiedrība.

Ar to pielika, lai pēc viņas ierašanās inteliģents durvju sargs nostātos karalienes ccļā, kas nāca no baznīcas, un tur, it kā nejauši augstmaņa priekšā izteiktu šos vārdus:

— Kungs, ko darīt ar grāfieni Lamotu Valuā, kurai nav audiences vēstules?

Karaliene klusām sarunājās ar Lambālas kundzi. Šā cilvēka izveicīgi izmestais Žannas vārds pārtrauca sarunu.

Viņa pagriezās.

— Vai tur nerunā, — viņa jautāja, — ka ieradusies Lamota Valuā kundze?

— Es domāju — jā, Jūsu Majestāte, — atbildēja augstmanis.

— Kas to saka?

— Šis durvju sargs, madamc.

Durvju sargs pazemīgi palocījās.

Tad aiziedama viņa tcica:

— Jūs aizvedīsit viņu uz vannas istabu.

Un viņa aizgāja.

Zanna, kam šis cilvēks vienkārši pastāstīja, ko izdarījis, tūliņ bāza roku naudas makā, bet durvju sargs ar smaidu viņu apturēja.

— Grāfienes kundze, papūlaties, lūdzu, — viņš tcica, — sakrāt šos parādus; drīz jūs varēsit man samaksāt ar lielākiem procentiem.

Žanna atlika naudu kabatā.

— Jums taisnība, draugs, pateicos!

Kālab, viņa sev tcica, lai cs neaizstāvētu durvju sargu, kas ir aizstāvējis mani. Tikpat daudz cs daru kardināla labā.

Drīz Žanna bija pavēlnicccs tuvumā.

Marija Antuancte bija nopietna, nc visai apmierināta pēc izskata, varbūt tāpēc, ka bija pārāk favorizējusi grāfieni ar necerētu pieņemšanu.

Īstenībā, domāja monsicur Roāna draudzene, karaliene iedomājas it kā es atkal nāku ubagot… Pirms pagūšu izteikt divdesmit vārdus, viņa būs iepriecināta vai arī liks mani izmest pa durvīm.

— Kundze, — tcica karaliene, — man vēl nebija izdevība runāt ar karali.

— Ai, madamc, Jūsu Majestāte bija pārāk laba pret mani, un cs negaidu neko vairāk. Es nācu…

— Kāpēc jūs nācāt? — veikli tcica karaliene. — Jūs neprasījāt audienci. Varbūt ir nepieciešamība… jums?

— Nepieciešamība… jā, madamc; bet manis dēļ… nc.

— Tad manis dēļ! Nu, runājiet, grāfien!

Un karaliene aizveda Zannu vannas zālē, kur sievietes viņu gaidīja.

Redzēdama apkārt karalienei šos cilvēkus, grāfiene nesāka sarunu.

Tikusi vannā, karaliene aizsūtīja sievietes projām.

— Madamc, — tcica Žanna, — Jūsu Majestāte redz, ka cs esmu apjukusi.

— Kāpēc? — Es jums teicu: Jūsu Majestātei ir zināms, man likās, cs tcicu viņai, tout Ja gracc, kādu ieinteresētību kardināls monsicur Roāns izrāda pret mani?

Karaliene sarauca uzacis.

— Es nezinu, — viņa teica.

— Es domāju…

— Vienalga… runājiet!

— Tā, madamc, Viņa Eminence aizvakar mani pagodināja ar apmeklējumu.

— Ā!

— Tas bija krietnā darba dēļ, ko cs uzņēmos.

— Ļoti jauki, grāfien, ļoti jauki… cs došu arī… jūsu krietnajam darbam.

— Jūsu Majestāte maldās. Man bija tas gods teikt viņai, ka nekā neprasīšu. Monsicur kardināls pēc paraduma runāja par karalienes labsirdību, par viņas neizsmeļamo žēlsirdību.

— Un prasīja, lai es aizstāvu viņa mīluļus?

— Pirmām kārtām! Jā, Jūsu Majestāte.

— Es to darīšu nc monsicur kardināla dēļ, bet to nelaimīgo dēļ, kuriem vienmēr gatava palīdzēt, lai no kādas puses viņi arī nenāktu. Vienīgi sakiet Viņa Eminencei, ka esmu ļoti apgrūtināta.

— Cik žēl! Madamc, lūk, to cs tcicu viņam, un no turienes arī cēlās apjukums, ko es izrādīju karalienei.

— Ai, ai!

— Es izskaidroju monsicur kardinālam dedzīgo tuvākomīlestību, kas pārņem Jūsu Majestātes sirdi, dzirdot par kādu nelaimi, augstsirdību, kura liek nemitīgi tukšoties karalienes makam, kas vienmēr ir ļoti ierobežots.

— Jauki! jauki!

— Klausieties, madamc, cs viņam minēju kā piemēru, ka Viņas Majestāte paliek pašas labsirdībai par vergu. Viņa upurējas nabagiem. Labu viņai atdara ar ļaunu, un pēc tam cs apvainoju pati sevi.

— Kā tā, grāfien? — teica karaliene, kas klausījās vai nu tāpēc, ka Žanna prata uzķert viņas vājību, vai arī Marijas Antuanetes lielais prāts aiz šāgarā ievada juta dzīvu interesi, kādu viņai radīja šī sagatavošana.

— Es tcicu, madamc, ka Jūsu Majestāte dažas dienas iepriekš man iedeva lielu summu, ka, vismaz, tūkstoš reizes tas tā noticis ar karalieni, jau divus gadus, un ja karaliene nebūtu bijusi tik jūtīga, tik augstsirdīga, viņai kasē būtu divi miljoni, pateicoties kuriem nekādi apsvērumi nekavētu atļauties skaisto dimantu kaklarotu, ko tik cēli, tik drošsirdīgi, bet atļaujiet, madamc, tik netaisni atraidījāt.

Karaliene nosarka un sāka novērot Žannu. Acīmredzot noslēgums ietvērās pēdējā frāzē. Vai tur bija lamatas? Vai vienīgi rupja glaimošana? Protams, ja jautājums tā bija uzdots, tas nevarēja būt bez briesmām karalienei. Bet Viņas Majestāte Žannas sejā redzēja tik daudz maiguma, tik daudz sirsnīgas labvēlības, tik daudz skaidras patiesības, kur it nekas neliecināja, ka tāda seja būtu neuzticīga vai lišķīga.

Un tā kā karalienes pašas dvēsele bija pilna patiesas augstsirdības, un tā kā augstsirdībā vienmēr ir spēks, spēkā arvien ir stingra patiesība, tad nopūzdamās Marija Antuancte tcica:

— Jā, — viņa tcica, — kaklarota ir skaista; es gribu sacīt, tā bija skaista, un cs priecājos, ja sieviete ar gaumi slavē, ka es to noraidīju.

— Ja jūs zinātu, madame, — iesaucās Žanna, pārtraukdama frāzi īstā laikā, — kā uzzina cilvēku jūtas, kad šie cilvēki izrāda, ko mīl!

— Ko jūs ar to gribat sacīt?

— Es gribu teikt, madamc, ka, stāstīdama par jūsu varonīgo atteikšanos no kaklarotas, redzēju nobālam monsicur Roānu.

— Nobālam!

— Vienā mirklī viņa acis pārpildījās ar asarām. Es nezinu, madamc, vai tiesa, ka monsicur Roāns būtu skaists vīrietis un priekšzīmīgs seņjors, kā daudzi domā; bet to es zinu, ka viņa seja, ko tai brīdī apgaismoja dvēseles kvēle un sagrumboja asaras par jūsu augstsirdīgo nesavtību, ak, ko es saku? — jūsu cēlo atsacīšanos, šī seja nekad nezudīs no manas atmiņas.

Karaliene uz brīdi apstājās, lai ielaistu ūdeni no zeltītā gulbja knābja, kas bija iedurts virs marmora peldvietas.

— Nu, labi, grāfien, — viņa tcica, — tā kā monsicur Roāns jums izlikās tik skaists un tik priekšzīmīgs, ka atnācāt to pastāstīt, cs jūs nemudinu izrādīt to viņam. Tas ir pasaulīgs prelāts, garīdznieks, kas ņem tikpat daudz aitu sev kā priekš Tā Kunga.

— O! madame.

— Nu, kas?! Vai es apmeloju? Vai tā nav viņa reputācija? Vai tā nav sava veida slava? Vai jūs neredzat, kā dievkalpojumu dienās viņš māj ar rokām, tās ir skaistas, tiesa, lai darītu tās vēl baltākas, uz šīm rokām, kur dzirkst garīdznieka gredzens, ticīgo acis redz arī mirdzošāko kardināla dimantu?

Žanna palocījās.

— Kardināla trofejas, — iekaisusi turpināja karaliene, — ir neskaitāmas. No dažām iznāca skandāls. Prelāts ir mīļākais, kā tas bija Froudas laikā. Es atsakos no viņa uzslavas.

— Lūk, madamc, — teica Žanna, juzdamās brīvi no šīs familiaritātes, kā arī no visa sarunu biedrenes fiziskā stāvokļa, — cs nezinu, vai kardināls domāja par ticīgiem, kad tik dedzīgi runāja par Jūsu Majestātes tikumiem; bet to zinu, ka viņa skaistās rokas nebija vis paceltas gaisā, bet gan uzliktas uz sirds.

Negribot iesmiedamās, karaliene purināja galvu.

„Nu, jā!," domāja Zanna, „ vai ies labāk, kā mēs cerējām? Vai nepatika būtu mūsu palīgs? O! tad mums būtu pārāk daudz ērtību."

Karaliene atkal drīz vien pieņēma savu cēlo un vienaldzīgo izteiksmi.

— Turpiniet! — viņa mudināja.

— Jūsu Majestāte mani mulsina; pieticība, kas viņai liek atraidīt pat uzslavas…

— Kardināla! O! jā.

— Bet kāpēc, madamc?

— Tāpēc, ka tā ir aizdomīga, grāfien.

— Man nepieklājas, — atbildēja Žanna ar visdziļāko cieņu, — aizstāvēt to, kam bija nelaime krist Jūsu Majestātes nežēlastībā; nešaubīsimies nevienu mirkli, tas ir vainīgs, ja viņš ir nepatīkams karalienei.

— Monsicur Roāns nav man nepatīkams; viņš mani ir apvainojis. Bet cs esmu karaliene un kristīgā; tātad divkārši spiesta aizmirst apvainojumus.

Un karaliene teica šos vārdus tai majestātiskā labsirdībā, kura piemita tikai viņai.

Žanna klusēja.

— Jūs vairs nesakiet nekā?

— Es būšu aizdomīga Jūsu Majestātes acīs, cs izsaukšu pret sevi viņas nežēlastību, viņas nosodījumu, izteikdama ieskatu, kas aizskars viņas domas.

— Jūs domājiet gluži pretēji tam, kā domāju cs par kardinālu?

— Diametrāli pretējo, madamc.

— Jūs tā nerunātu tai dienā, kad uzzinātu, ko princis Luijs man ir nodarījis.

— Es zinu vienīgi to, ko redzēju viņu darot, lai pakalpotu Jūsu Majestātei.

— Smalku apiešanos?

Zanna palocījās.

— Laipnību, novēlējumus, glaimus? — karaliene turpināja.

Zanna klusēja.

— Jūs jūtat pret monsieur Roānu karstu draudzību, grāfien, cs vairs ncuzbrukšu viņam jūsu klātbūtnē.

Un karaliene sāka smieties.

— Madamc, — atbildēja Zanna, — man labāk patiktu jūsu dusmas, nekā jūsu izsmiekls. Kardināla kungs jūt pret Jūsu Majestāti tik godbijīgu cicņu, ka es esmu pārliecināta, ja redzētu karalieni smejamies par viņu, viņš nomirtu.

— O, o! viņš tātad ir ļoti pārvērties.

— Bet Jūsu Majestāte mani kādreiz pagodināja, teikdama, ka pirms desmit gadiem monsicur Roāns bija kaislīgi…

— Es jokoju, grāfien, — stingri teica karaliene.

Karalienei likās, ka Žanna, piespiesta klusēt, atteikusies no cīņas, bet Marija Antuancte ļoti maldījās. Sievietēm ar tīģera un čūskas raksturu brīdis, kad viņas ievelkas sevī, vienmēr ir uzbrukuma ievads; koncentrēts miers pirms lēciena.

— Jūs runājāt par dimantiem, — neuzmanīgi tcica karaliene. — Atzīs­tieties, ka jūs domājāt par tiem!

— Dienu un nakti, madamc, — teica Žanna, priecādamās kā ģenerālis, kas redz, ka ienaidnieks kaujaslaukā izdara izšķirīgo kļūdu. — Tic ir tik skaisti, tik ļoti piestāvētu Jūsu Majestātei.

— Kā tā?

— Jā, madamc, jā, Jūsu Majestātei.

— Bet tic ir pārdoti.

— Jā, tie ir pārdoti.

— Portugāles vēstniekam?

Žanna lēni purināja galvu.

— Nē? — priecīgi tcica karaliene.

— Nē, madamc.

— Tad kam gan?

— Tos nopirka monsicur Roāns.

Karaliene palēcās, un, pēkšņi kļūdama dzestra, tcica:

— Ai!

— Klausieties, madamc\ — tcica Žanna ar sajūsmas un aizrautības pilnu daiļrunību. — Tas ir lieliski, ko dara monsicur Roāns; tas ir augstsirdības, labdarības mirklis; tā ir skaista kustība; Jūsu Majestāte nevar liegt simpātijas visam, kas ir labs un jūtīgs. Tiklīdz monsieur Roāns uzzināja no manis, atzīstos, acumirklīgo Jūsu Majestātes naudas trūkumu, viņš iesaucās: „Kā! Francijas karaliene atraida to, ko nedrīkstētu atraidīt vidusmēra rentnieka sieva? Kā! karalieni var nostādīt stāvoklī, redzēt kādu dienu Nekcra kundzi izgreznotu ar šiem dimantiem?

Monsieur Roāns vēl nezināja, ka Portugāles vēstnieks tirgojies ap tiem. Es viņam to pastāstīju. Viņa pukošanās divkāršojās: „Tas vairs nav," viņš tcica, „jautājums sagādāt prieku karalienei, tas ir karalības cienības jautājums. Es pazīstu ārzemju galmu garu — tukšība, dižošanās — tur smiesies par Francijas karalieni, kam nav vairs naudas apmierināt likumīgo gaumi; un man būs jācieš, ka izsmej Francijas karalieni! Nē, ne mūžam." Un viņš strauji šķīrās no manis. Stundu vēlāķ cs zināju, ka viņš ir nopircis dimantus.

— Par pusotru miljonu livru?

— Miljons sešsimt tūkstoši livru.

— Un kāds bija viņa nolūks, tos pērkot?

— Ja tic nevarēja piederēt Jūsu Majestātei, tie nepiederēs vismaz nevienai citai sievietei.

— Un jūs esat pārliecināta, ka monsicur Roāns nepirka šo kaklarotu, lai apdāvinātu kādu mīļāko?

— Esmu pārliecināta, ka drīzāk to iznīcinātu, nekā redzētu mirdzam uz cita kakla, izņemot karalieni.

Marija Antuancte pārdomāja, un viņas cēlā seja ļāva skaidri redzēt visu, kas notika viņas dvēselē.

— Tas ir labi, ko izdarīja monsieur Roāns, — viņa teica, — tas ir cēls žests un smalkjūtīga padevība.

Žanna versmaini uzsūca šos vārdus.

— Tātad jūs pateiksities monsieur Roānam, — turpināja karaliene.

— O! jā, madamc.

— Jūs piebildīsit, ka monsicur Roāna draudzība man ir pierādīta, un es, kā pieklājīgs cilvēks, runājot Katrīnas vārdiem, pieņemu visu no draudzības, ar noteikumu atmaksāt tāpat. Tāpēc, es pieņemu, nevis monsicur Roāna dāvanu…

— Tad, ko taču?

— Bet viņa iepriekšējos izdevumus… monsicur Roāns piekrita izmaksāt uz priekšu savu naudu vai kredītu, lai mani iepriecinātu. Es domāju, Bēmcrs prasīja skaidrā naudā?

— Jā, madamc.

— Cik, divsimt tūkstošus livru?

— Divsimt tūkstošus livru.

— Tā ir trimestra pensija, ko man dod karalis. Man to piesūtīja šorīt, uz priekšu, es zinu, bet galu galā piesūtīja.

Karaliene strauji piezvanīja un pasauca sievietes, kas viņu apģērba, iepriekš ietinušas smalkā, sasildītā batistā.

Palikusi viena ar Žannu un iekārtojusies istabā, viņa teica grāfienei:

— Attaisiet, lūdzu, šo atvilktni.

— Pirmo?

— Nē, otro. Jūs redzat portfeli?

— Lūk, tas, madamc.

— Tur ir ielikti divsimtpiecdcsmit tūkstoši livru. Pārskaitiet!

Žanna paklausīja.

— Aiznesiet tos kardinālam. Pateicieties vēlreiz. Sakiet, ka es iekārtošos, lai katru mēnesi tā maksātu viņam. Un nokārtosim procentus. Tādā veidā man būs kaklarota, kas man tik ļoti patika, un ja es apgrūtinu sevi maksādama, tad vismaz neapgrūtināšu karali.

Minūti viņa pārdomāja.

— Un es vēl iegūšu, — viņa turpināja, — uzzinādama, ka man ir smalkjūtīgs draugs, kas man pakalpojis…

Viņa pagaidīja atkal.

— Un draudzeni, kas mani saprata, — viņa teica, sniegdama Žannai roku, kuru grāfiene strauji satvēra.

Un, kad tā gatavojās iziet, — vēl iepriekš vilcinājusies: — Grāfien, — viņa klusu tcica, it kā viņai būtu bailes no tā, ko runāja, — pateiksit Roānam, ka viņš tiks laipni uzņemts Versaļā un ka man jāizsaka viņam pateicība.

Žanna metās arā no dzīvokļa nevis apreibusi, bet traka aiz prieka un apmierinātā lepnuma.

Viņa spieda naudas zīmes kā ērglis saķerto laupījumu.

KARALIENES KABA TASPOR TFELIS

Šo laimi, īstā un pārnestā nozīmē, ko nesa Žanna Valuā, tās svarīgumu neizjūta neviens labāk kā zirgi, kas viņu atveda no Versaļas.

Ja kaut kad, spiesti iegūt godalgu, zirgi skrēja, cik tik jaudas, tad tic bija šie divi īrētās karietes nožēlojamie zirgi.

Ormanis, grāfienes mudināts, lika tiem domāt, ka viņi bija vieglākie Elijas zemes četrkāji un ka viņi nopelnīs divus zelta talantus saimniekam un trīskārtīgu miežu putraimu devu sev.

Kardināls vēl nebija izgājis, kad piē viņa ieradās Lamota kundze, pilnīgi viņa pils un viņa ļaužu vidū.

Viņa lika sevi pieteikt vēl svinīgāk nekā pie karalienes.

— Jūs nākat no Versaļas? — viņš tcica.

— Jā, monsicur.

Viņš uzlūkoja viņu. Viņa bija necaurredzama.

Tā redzēja viņa drebēšanu, viņa bēdīgumu, nemieru: viņai nebija ne mazākās līdzcietības.

— Nu? — viņš teica.

— Nu! monsicur, ko jūs vēlaties? Runājiet mazliet, lai es nepārmestu sev pārāk daudz.

— Ai! grāfien, jūs man to sakāt ar tādu izteiksmi!..

— Apbēdinošu, vai ne?

— Nāvīgu.

— Jūs gribējāt, lai es redzētu karalieni?

— Jā.

— Es viņu redzēju.

— Jūs gribējāt, lai viņa ļautu man runāt par jums, kad vairākas reizes bija apliecinājusi savu novēršanos no jums un neapmierinātību, dzirdot izrunājam jūsu vārdu?

— Es redzu, man ir jāatsakās no manas vēlēšanās.

— Nē, karaliene ar mani runāja par jums.

— Vai pareizāk — jūs bijāt pietiekami laba, lai ar viņu runātu par mani?

— Tas tiesa.

— Un Viņas Majestāte uzklausīja?

— Tas ir jāizskaidro.

— Nesakiet vairāk ne vārda, grāfien, es redzu, kāds riebums ir bijis Viņas Majestātei…

— Nē, ne visai… cs uzdrošinājos runāt par kaklarotu.

— Uzdrošinājāties teikt, ka es domāju…

— Nopirkt to viņai, jā?

— O! grāfien, tas ir cēli! Un viņa klausījās?

— Nu, jā.

— Jus teicāt, ka cs piedāvāju viņai šos dimantus?

— Viņa noteikti atraidīja.

— Es esmu pazudis.

— Noraidīja pieņemt dāvanu, jā. Bet aizdevumu…

— Aizdevumu!.. Tik smalki jūs regulējāt piedāvājumu?

— Tik smalki, ka viņa pieņēma.

— Es aizdodu karalienei, cs!.. grāfien, vai tas maz ir iespējams?

— Tas ir vairāk nekā dotu, vai nc?

— Tūkstošreiz.

— Tā arī es domāju. Tomēr Viņas Majestāte pieņem.

Kardināls piecēlās, tad no jauna apsēdās. Viņš atkal nāca pie Žannas, un, saņemdams viņas rokas, tcica:

— Nemāniet mani, padomājiet, ka ar vienu vārdu jūs varat padarīt mani par beidzamo cilvēku.

— Ar kaislībām nemēdz rotaļāties, monsicur; un jūsu kārtas un nopelnu cilvēki nekad nevar būt smieklīgi.

— Tas tiesa. Tātad tas, ko jūs man sakāt…

— Ir dziļa patiesība.

— Man ir noslēpums ar karalieni?

— Noslēpums… Ārkārtīgs.

Kardināls piesteidzās Žannai klāt un maigi spieda viņas roku.

— Es mīlu šo rokas spiedienu, — tcica grāfiene, — tas ir līdzīgu cilvēku rokas spiediens.

— Tas ir laimīga cilvēka rokas spiediens eņģelim aizstāvim.

— Monsicur, nepārspīlējiet!

— O! tiešām, mans prieks, mana pateicība… nekad…

— Bet jūs pārspīlējat vienu un otru. Aizdot karalienei pusotru miljonu, vai tikai to jums vajadzēja?

Kardināls nopūtās.

— Bckinghcms, monsicur, bija prasījis Austrijas Annai citu, kad izkaisīja ar pērlēm karaliskās istabas grīdu.

— Ko darīja Bckinghcms, cs negribu pat vēlēties, kaut tikai sapni.

— Par to jūs izskaidrosities, monsicur, ar karalieni, jo viņa man pavēlēja paziņot, ka ar prieku jūs redzētu Versaļā.

Neprātīgā vēl nebija izteikusi šos vārdus, kad kardināls nobālēja kā pusaudzis no pirmā mīlas skūpsta.

Krēslu, kas bija tuvumā, viņš paņēma taustīdamies, kā apskurbušais.

"Ai! ai! domāja Žanna, tas ir vēl nopietnāk, nekā es domāju. Es sapņoju par hercogisti, pēriju, simttūkstoš livru renti, es iešu līdz principātam, līdz pusmiljonam rentes, monsicur Roāns nerīkojas godkāres dzīts vai skopulības dēļ, viņš rīkojas mīlas vadīts."

Monsicur Roāns ātri nomierinājās. Prieks nav tāda slimība, kas velkas ilgi, un tā kā tas bija stiprs gars, viņš uzskatīja ka labāk ar Žannu runāt par lietu, lai liktu viņai aizmirst, ka runā par mīlu.

Viņa to pieļāva.

— Mana draudzene, — spiezdams Žannu rokās, viņš teica, — ko karaliene domā darīt ar šo aizdevumu?

— Jūs man to prasāt tāpēc, ka domājat — karalienei nav naudas?

— Gluži pareizi.

— Tā! Viņa domā maksāt jums, it kā maksātu Bēmeram, tikai ar to starpību, ka visa Parīze zinātu, ja viņa būtu pirkusi pie Bēmcra, kas nav iespējams pēc slavenā teiciena par kuģi, un ja viņa pavēlētu klusēt karalim, visa Francija rādītu skābu seju. Karaliene tomēr grib dabūt atsevišķi dimantus, un atsevišķi — par tiem maksāt. Jūs sagādājāt viņai izdevību, jūs esat viņai kluss kasieris, maksātspējīgs kasieris, gadījumā, kad viņa būs grūtībās. Viņa ir laimīga un viņa maksā, vairāk neprasiet.

— Viņa maksā. Kā?

— Karaliene ir sieviete, kas saprot visu, viņa labi zina, ka jums ir parādi, monsicur-, un bez tam viņa ir lepna. Viņa nav tāda draudzene, kas saņem dāvanas… Kad cs viņai tcicu, ka jūs iemaksājāt uz priekšu divsimt piecdesmit tūkstošus livru…

— Jūs viņai to teicāt?

— Kāpēc gan nc?

— Tas tūliņ padara viņai lietu neiespējamu.

— Tas nozīmēja sagādāt līdzekli, iemeslu to pieņemt. Nekā par velti, lūk, karalienes devīze.

— Ak, Dievs!

Žanna mierīgi parakņājās kabatā un izvilka Viņas Majestātes portfeli.

— Kas tas ir? — prasīja monsicur Roāns.

— Portfelis, kur ielikti divsimt piecdesmit tūkstoši livru.

— Jā.

— Un karaliene tos sūta jums ar lielu paldies.

— O!

— Tāda summa tur ir. Es pārskaitīju.

— Par to nav runa.

— Bet ko jūs aplūkojat?

— Es aplūkoju portfeli, ko neesmu redzējis pie jums.

— Tas jums patīk. Tomēr tas nav skaists, ne arī grezns.

— Tas man patīk, nezinu kāpēc.

— Jums ir laba gaume.

— Jūs izsmejat mani? Kāpēc jūs sakāt, ka man ir laba gaume?

— Bez šaubām, jo jums ir tāda pat gaume kā karalienei.

— Šis portfelis…

— Bija karalienei, monsicur…

— Vai jūs piešķirat tam lielu nozīmi?

— O! ļoti lielu!

Monsicur Roāns nopūtās.

— Tas ir saprotams, — viņš teica.

— Tomēr, ja tas jums darītu prieku, — teica grāfiene ar smaidu, kas pazudina svētos.

— Jūs nemaldāties, grāfien; bet cs negribu to atņemt jums.

— Ņemiet.

— Grāfien! — priekā aizrāvies, iesaucās kardināls, — jūs esat visdārgākā, visasprātīgākā draudzene, vis…

— Jā, jā._

— Un musu starpā…

— Uz dzīvību un nāvi! — to saka vienmēr. Nē, man ir tikai viens nopelns — es jūsu lietas esmu kārtojusi diezgan laimīgi un ļoti centīgi.

— Ja jums būtu tikai tā laime, mana draudzene, cs teiktu, ka esmu tikpat laimīgs kā jūs, jo es, dārgā, strādāju jūsu dēļ, kamēr jūs gājāt uz Versaļu.

Žanna pārsteigta uzlūkoja kardinālu.

— Jā, tādu nieku, — viņš tcica. — Bija atnācis kāds cilvēks, kāds baņķieris, lai piedāvātu akcijas, cs nezinu — kaut kāda purva nosusināšanai vai izmantošanai.

— Ai!

— Tā bija droša peļņa: cs pieņēmu.

— Un labi darījāt.

— O! jūs redzēsit, ka domās cs jūs vienmēr lieku pirmajā vietā.

— Otrajā, tas ir vairāk nekā man pienākas. Bet tālāk.

— Baņķieris man iedeva divsimt akciju, ceturtdaļu, pēdējās, es tās ņēmu jums.

— O! monsicur.

— Atļaujiet taču. Divas stundas pēc tam viņš atgriezās. Vienīgi akciju novietošana šai dienā izsauca kursa paaugstinājumu par simt procentiem. Viņš man iedeva simttūkstoš livru.

— Skaista spekulācija.

— Lūk, te ir jūsu daļa, mīļo grāfien, es gribu teikt — mīļā draudzene.

Un no karalienes dotā divsimt piecdesmit tūkstoš livru vīstokļa, viņš

iebīdīja Žannas rokā divdesmit piecus tūkstošus livru.

— Jauki, monsicur, tas ir draudzīgi. Man visvairāk glaimo tas, ka esat domājis par mani.

— Tā būs vienmēr, — atbildēja kardināls, skūpstīdams viņas roku.

— Sagaidiet līdzīgu atbildi, — teica Žanna. — Monsicur, uz drīzu redzēšanos Versaļā.

Un viņa aizgāja, iepriekš kardinālam iedevusi karalienes noteikto termiņmaksu sarakstu, un pirmais maksājums pēc mēneša bija piecsimt tūkstoš livru.

XI MĒS ATKAL SASTOPAM DOKTORU LUĪ

Atcerēdamies, cik grūtā stāvoklī pametām monsicur Šarnī, mūsu lasītāji varbūt būs pateicīgi, ka aizvedīsim viņus uz Versaļas apartamentu mazo priekšnamu, kur drošais jūrnieks, ko neiebaidīja ne cilvēki, ne dabas spēki, bēga aiz bailēm, ka jutīsies slikti trīs sieviešu — karalienes, Andrē un Lamota kundzes priekšā.

Nonācis priekšnama vidū, monsicur Šarnī tiešām saprata, ka nav iespējams iet tālāk. Grīļodamies viņš izstiepa rokas. Sulaiņi jau bija pamanījuši, ka viņam trūkst spēka, un steidzās palīgā.

Tad jaunais virsnieks zaudēja samaņu un, pēc dažiem mirkļiem atjēdzies, nešaubīdamies, ka karaliene viņu redzēja, un pirmā baiļu saviļņojumā būtu varbūt piesteigusies klāt, ja Andrē viņu neapturētu vairāk aiz karstas greizsirdības nekā augstu pieklājības jūtu vadīta.

Starp citu karaliene bija darījusi labi, pēc Andrē padoma, atgriezdamās savā istabā, lai kādas jūtas arī diktēja šo padomu, jo, tiklīdz durvis bij aizvērušās, Olivjē izdzirda aiz tām durvju sarga saucienu:

— Karalis!

Tiešām karalis iznāca no saviem apartamentiem uz terases, gribēdams pirms padomes sēdes apskatīt medību ratus, kurus pirms kāda laika bija redzējis nolaistā stāvoklī.

Ieiedams priekšnamā, karalis, kam sekoja daži pils virsnieki, apstājās. Viņš ieraudzīja uz palodzes atbalstītu cilvēku, un tādā stāvoklī, kas izbiedēja divus miesasargus, kuri sniedza viņam palīdzību un kuri nebija paraduši redzēt noģībstam virsniekus bez kāda iemesla.

Tāpēc, turēdami monsieur Šarnī, viņi kliedza:

— Kungs! kungs! kas jums kaiš?

Bet balss neklausīja slimniekam, viņš nespēja atbildēt.

Karalis, pēc klusēšanas saprazdams slimības nopietnību, paātrināja soļus.

— Nu, jā, — viņš teica, — jā, tas zaudē samaņu.

Izdzirduši karaļa balsi, abi sargi apgriezās, un ar mehānisku kustību palaida monsicur Šarnī vaļā, kas, pēdējo spēka palieku atbalstīts, ievaidēdamies nokrita, vai pareizāk — nolaidās uz plātnēm.

— O! kungi, — iesaucās karalis, — ko jūs dariet?!

Viņi piesteidzās klāt, lēnām pacēla monsieur Šarnī, kas jau pilnīgi bija zaudējis samaņu, un noguldīja mīkstā krēslā.

— O! — pēkšņi iesaucās karalis, pazīdams jauno virsnieku, — bet tas ir monsicur Šarnī!

— Monsicur Šarnī? — atsaucās klātesošie.

— Jā, Sifrēna māsasdēls.

Šie vārdi atstāja maģisku iespaidu. Vienā mirklī monsicur Šarnī bija pārpludināts ar smaržūdeņiem, it kā būtu desmit sieviešu vidū. Tika pieaicināts kāds ārsts, kas ātri izmeklēja slimnieku.

Karalis, kurš bija kārlgs uz zinātni un interesējās par visām slimībām, negribēja aiziet; viņš bija klāt konsultācijas laikā.

Ārsta pirmās rūpes bija atpogāt jaunā cilvēka vesti un viņa kreklu, lai viņa krūtīm pieskartos gaiss. Bet, veikdams šo darbu, viņš atrada to, ko nemeklēja.

— Brūcc! — teica karalis, divkāršodams interesi un nu pienākdams tuvāk, lai redzētu paša acīm.

— Jā, jā, — čukstēja monsicur Šarnī, pūlēdamies piecelties, un aplaida apkārt nogurušās acis, — sena rēta, kas atvērusies. Tas nav nekas… nekas… Un viņa roka nemanāmi spieda ārsta pirkstus.

Ārsts saprot un viņam ir jāsaprot viss. Tas nebija ārsts, bet Versaļas vienkāršo ļaužu ķirurgs, viņš gribēja piešķirt sev nozīmi.

— O! sena… tā jums labpatīk teikt, monsicur; malas ir pārāk svaigas, asinis pārāk sārtas: šai brūcei nav vēl divdesmit četru stundu.

Šarnī, kam šī pretruna atdeva spēkus, nostājās uz kājām un teica:

— Es nedomāju, ka jūs man mācīsit, kad cs dabūju ievainojumu, kungs: es jums saku un atkārtoju, ka tā ir veca rēta.

Tad, šai brīdī, viņš pamanīja un pazina karali. Šarnī aizpogāja vesti, kā nokaunējies, ka viņa vājību redzējis tik slavens skatītājs.

— Karalis! — viņš iesaucās.

— Jā, monsicur Šarnī, jā, es pats, lai svētītas debesis, ka esmu atnācis šeit, lai jums atnestu nelielu atvieglojumu.

— Tāda skramba, sirc, — šļupstēja Šarnī, — vecs ievainojums, sirc, vairāk nekas.

— Vecs vai jauns, — tcica Ludviķis XVI, — ievainojums man ļāva redzēt jūsu asinis, drošsirdīgā muižnieka dārgās asinis.

— Kam divas stundas miega atgriezīs veselību, — piebilda Šarnī, un viņš gribēja piecelties vēlreiz; bet bija pārrēķinājis savus spēkus.

Smadzenes bija uztrauktas, kājas ļodzījās, viņš piecēlās tikai tādēļ, lai tūliņ atkristu krēslā.

— Iesim, — tcica karalis, — viņš ir ļoti slims.

— O! jā, — tcica ārsts ar viltīgu un diplomātisku izteiksmi, sajuzdams savas prasības sekmes, — bet tomēr viņu var glābt.

Karalis bija godīgs cilvēks. Viņš uzminēja, ka Šarnī kaut ko slēpa. Šis noslēpums viņam bija svēts. Katrs cits to būtu izrāvis no ārsta lūpām, kas to tik pieklājīgi piedāvāja, bet Ludviķis XVI atzina par labāku atstāt noslēpumu tā īpašniekam.

— Es negribu, — viņš teica, — ka monsicur Šarnī dodas briesmās, atgriezdamies mājās. Monsicur Šarnī apkops Versaļā; drīz pasauks viņa tēvoci, Sifrēna kungu, un kad būs pateikušies kungam par viņa rūpēm, un nozīmēs privātārstu, aizies sameklēt mana nama ārstu, doktoru Luī. Viņš ir, es domāju, dzīvoklī.

Kāds virsnieks steidzās izpildīt karaļa pavēles. Divi citi paņēma Šarnī un pārnesa uz galerijas galu, sardzes virsnieka istabā.

Tas viss norisa ātrāk, nekā saskatīšanās starp karalieni un Krona kungu.

Sifrēna kungs tika ataicināts, doktors Luī pasauca aizvietot virsštata ārstu.

Mēs pazīstam šo godīgo cilvēku, gudru un pieticīgu, lietišķu, inteliģentu, drošsirdīgo, bezgalīgā tā zinātnes lauka darbinieku, kur vairāk tiek godāts tas, kas icvāc ražu, bet kur ne mazāk godājams ir tas, kas dzen vagas.

Aiz ķirurga, kas jau bija noliecies pār savu klientu, steidzās apgabala tiesnesis Sifrēns, kam ziņu atnesa kurjers.

Slavenais jūrnieks nesaprata nekā no šā ģīboņa, no šā pēkšņā saguruma.

Kad Sifrēns bija paņēmis Šarnī roku un ielūkojies viņa blāvajās acīs, viņš teica:

— Savādi! savādi! Vai jūs ziniet, doktor, ka mans māsas dēls nekad nav slimojis.

— Tas neko neliecina, tiesneša kungs, — teica doktors.

— Versaļas gaiss tātad ir ļoti smags, jo, atkārtoju, es redzēju Olivjē jūrā desmit gadus, un vienmēr spēcīgu, taisnu kā mastu.

— Tas ir viņa ievainojums, — tcica kāds klātesošais virsnieks.

— Kā viņa ievainojums! — iesaucās admirālis. — Olivjē nekad savā mūžā nav tbijis ievainots.

— O! piedodiet, — atbildēja virsnieks, rādīdams ar asinīm aptraipīto batistu.

Sifrēna kungs ieraudzīja asinis.

— Labi, labi, — ar familjāru rupjību teica doktors, kas taustīja slimnieka pulsu, — nestrīdēsimies taču par slimības izcelšanos? Mums ir slimība, samierināsimies ar to un izārstēsim, ja tas ir iespējams.

Tiesnesis mīlēja runas bez atkārtojumiem; viņš nebija pieradinājis savu komandu ķirurgus runāt mīksti.

— Vai tas ir ļoti bīstami, doktor? — viņš jautāja ar lielāku saviļņojumu nekā gribēja rādīt.

— Apmēram kā bārdas naža griezums zodā.

— Labi. Pateicieties karalim, kungi! Olivjē, es atnākšu tevi apraudzīt.

Olivjē kustināja acis un pirkstus, it kā lai pateiktos vienlaikus tēvocim,

kas viņu atstāja, un doktoram, kas viņu atbrīvoja.

Tad, laimīgs, ka ticis gultā, laimīgs, ka redzēja sevi atstātu pie inteliģenta un laipna cilvēka, viņš izlikās, it kā būtu aizmidzis.

Doktors aizsūtīja visus projām.

Fakts ir tas, ka Olivjē iemiga ne bez pateicības debesīm par to, kas bija noticis, vai pareizāk par to, ka viņam nebija atgadījies nekas ļauns tik nopietnos apstākļos.

Viņu pārņēma drudzis, tas brīnišķīgais cilvēces atjaunotājs, drudzis, kas zied cilvēka asinīs, un, kalpodama Dieva nodomiem, tas ir cilvēcei, liek uzdīgt veselībai slimniekā, vai atgriež slimo veselo vidū.

Kad Olivjē, ar drudža slimnieka dedzību, bija labi pārdomājis skatu ar Filipu, skatu ar karalieni, skatu ar karali, viņš iekļuva šausmīgā aplī, ko niknās asinis uzmeta kā tīkliņu saprātam… viņš murgoja.

Trīs stundas vēlāk to varētu dzirdēt galerijā, kur pastaigājās daži miesassargi; doktors to ievērodams, pasauca sulaini un pavēlēja paņemt Olivjē rokās. Olivjē dažas reizes žēli iekliedzās.

— Aptin segu ap viņa galvu.

— Un kā lai cs to izdaru? — jautāja sulainis. — Viņš ir pārāk smags un stipri aizstāvas. Es palūgšu palīgā kādu miesassarga kungu.

— Jūs esat slapja vista, ja jums ir bailes no slimnieka, — teica vecais doktors.

— Kungs…

— Un ja jums viņš liekas pārāk smags, tas nozīmē, ka jūs neesat tik stiprs, kā es domāju. Tātad cs jūs aizsūtīšu uz Overnu.

Draudi atstāja iespaidu. Šarnī, kas kliedza, raudāja, murgoja un plātījās, overnieti miesassargu acu priekšā aiznesa kā spilvenu.

Tie izprašņāja Luī un viņu ielenca.

— Kungi, — tcica doktors, kliegdams stiprāk nekā Šarnī, lai segtu viņa kliedzienus, — jūs taču saprotat, ka cs neiešu staigāt jūdzi katru stundu, lai apmeklētu slimnieku, ko man uzticēja karalis. Jūsu galerija jau ir pasaules galā.

— Kurp tad jūs viņu vedat, doktor?

— Pie sevis, sliņķis būdams. Man te ir, jūs zināt, divas istabas; es viņu apguldīšu vienā no tām, un parīt, ja neviens nemaisīsies ap viņu, es jums došu norēķinu.

— Bet, doktor, — teica virsnieks, — cs apgalvoju, ka šeit slimniekam ir ļoti labi; mēs visi mīlam monsicur Sifrēnu, un…

— Jā, jā, es pazīstu šīs biedra rūpes par otru biedru. Ievainotam slāpst, pret viņu izturās labi; viņam dod dzert, un viņš nomirst. Pie velna miesassargu labās rūpes! Tā man ir nogalinājuši desmit slimnieku.

Doktors vēl runāja, kad Olivjē vairs nevarēja būt dzirdams.

— Nu, tā! — turpināja cienījamais ārsts, — tas labi darīts, tas ir vareni izdomāts. Tikai tur ir viena nelaime — ja karalis gribētu redzēt slimnieku… Un ja viņš redz… viņš dzirdēs… Ka tevi jods! Nav ko kavēties. Es brīdināšu karalieni, viņa dos man padomu.

Labais doktors, pieņēmis lēmumu tik aši, kā cilvēks, kam pēdējā stunda ir klāt, aplaistīja ar svaigu ūdeni ievainotā seju un novietoja viņu gultā tādā veidā, lai viņš nenosistos kustēdamies vai krizdams. Doktors noslēdza slēģus, aiztaisīja istabas durvis, pagriezdams atslēgu divas reizes, un, ielicis to kabatā, devās pie karalienes, iepriekš pārliecinājies, ka klausīdamies no ārpuses, neviens Olivjē kliedzienus nevarēja nc dzirdēt, nc saprast.

Saprotams bez vārdiem, ka lielākas piesardzības dēļ, overnietis bija ieslēgts kopā ar slimnieku.

Tieši pie šīm durvīm viņš sastapa Mizcrī kundzi, ko bija atsūtījusi karaliene, lai uzzinātu par ievainotā stāvokli.

Viņa uzstāja, lai tiktu iekšā.

— Nāciet, nāciet, kundze, — viņš tcica, — es izeju.

— Bet, doktor, karaliene gaida!

— Es eju pie karalienes, kundze.

— Bet karaliene vēlas…

— Karaliene zinās visu, ko viņa vēlas zināt, to jums saku es, kundze. Ejam.

Un viņš gāja tik ātri, ka piespieda Marijas Antuanetcs dāmu gandrīz vai skriet, lai pie karalienes nonāktu reizē ar viņu.

XII AEGRISOMNIA *

Karaliene gaidīja Mizcrī kundzes atbildi, viņa negaidīja doktoru. Tas ienāca ar ierasto familiaritāti.

— Madamc, — viņš skaļi tcica, — slimniekam, par kuru interesējas karalis un Jūsu Majestāte, klājas tik labi kā jau drudža slimniekam.

Karaliene pazina doktoru, viņa zināja tā nepatiku pret ļaudīm, kas, kā viņš mēdza teikt, bļauj nelabā balsī, tiklīdz sajūt niecīgākās sāpes.

Slimnieka sapņi

Viņa iedomājās, ka Šarnī kungs bija pārspīlējis savu stāvokli. Stipras sievietes ir noskaņotas domāt, ka stipri vīrieši ir vāji.

— Ievainotais, — viņa teica, — ir ievainots tikai pa jokam.

— Ai! ai! — teica doktors.

— Kāda skramba…

— Bet, nē, nē, madamc, galu galā skramba vai ievainojums, cs zinu tikai to, ka viņam ir drudzis.

— Nabaga zēns! Vai diezgan spēcīgs drudzis?

— Briesmīgs drudzis.

— Skat! — izbailēs tcica karaliene, — cs nedomāju, ka tā… tūliņ… drudzis.

Doktors mirkli uzlūkoja karalieni.

— Ir drudzis un drudzis, — viņš atbildēja.

— Dārgais Luī, klausieties, nebaidiet mani! Jūs parasti esat tāds mierinātājs, patiesi nesaprotu, kas jums šovakar ir.

— Nekā ārkārtīga.

— Ā! atvainojiet, jūs grozāties, un skatāties pa kreisi un labi, jums ir tāda cilvēka izteiksme, kas gribētu uzticēt man lielu noslēpumu.

— Ai! Kas saka nē?

— Nu, labi: noslēpumu sakarā ar drudzi.

— Nu, jā.

— Ar Šarnī kunga drudzi.

— Nu, jā.

— Un jūs mani meklējāt šā noslēpuma dēļ?

— Nu, jā.

— Drīzāk pie lietas. Jūs zināt — cs esmu ziņkārīga. Klausieties, sāksim no sākuma.

— Un tā…

— Jā, dārgais doktor.

— Labi, madamc…

— Tā! Es gaidu, doktor.

— Nē, tas esmu cs, kas gaida.

— Ko?

— Lai jūs prašņātu, madamc. Es nestāstu labi, bet ja man jautā, cs atbildu kā grāmata.

— Nu, labi! Es jums jautāju, kā norisinās Šarnī kunga drudzis.

— Nē, tas ir slikti iesākts. Prasiet man vispirms, kā tas noticis, ka Šarnī kungs ir manā mājā, vienā no manām mazajām istabām, bet nevis galerijā vai micsassardzcs virsnieka apsardzē.

— Lai notiek, cs jums to jautāju. Tiešām, tas ir brīnums.

— Tā! Madame cs negribēju atstāt Šarnī kungu galerijā, apsardzē, kā gribētu jūs, tāpēc ka Šarnī kungs nav parasts drudža slimnieks.

Karaliene pārsteigta sakustējās.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Ka Šarnī kungs, kad viņam ir drudzis, tūliņ murgo.

— O! — teica karaliene, rokas sakrustodama.

— Un, — turpināja Luī, tuvinādamies karalienei, — kad nabaga jaunais cilvēks murgo, viņš sarunā daudz ārkārtīgi vārīgu lietu, lai tās varētu dzirdēt karaļa micsassardze vai kura katra cita persona.

— Doktor!

— Ai, madamcl Nevajadzēja mani izjautāt, ja negribējāt, ka es atbildu.

— Turpiniet, dārgais doktor!

Un karaliene paņēma krietnā zinātnieka roku.

— Šis jaunais cilvēks ir bezdievis, varbūt, un murgos viņš zaimo.

— Nē, nē. Tieši otrādi, viņš ir dziļi reliģiozs.

— Viņa domās varbūt būs eksaltācija?

— Eksaltācija, īstais vārds.

Karaliene piešķīra sejai noteiktu izteiksmi un, atgūdama lepno aukstasinību, kura vienmēr pavada prinču darbus, kas pieraduši pie citu cieņas un pašcieņas un kura nepieciešama šīs zemes varenajiem, lai valdītu un nenodotu sevi, viņa tcica:

— Šarnī kungu man ieteica. Viņš ir mūsu varoņa, Sifrēna kunga māsasdēls. Viņš ir izdarījis man pakalpojumus; es gribu būt pret viņu tāda, kāda būtu radiniece, draudzene. Sakiet tātad man patiesību: man to vajag un cs gribu to dzirdēt!

— Bet es nevaru jums to teikt, — atbildēja Luī, — un ja Jūsu Majestāte tik ļoti vēlas zināt, es zinu tikai vienu līdzekli — lai Jūsu Majestāte noklausās pati. Tādā veidā, ja kāda lieta ir teikta no jaunā cilvēka nepareizi, karaliene nevēlēsies uzbāzīgo, kas ļautu atklāties noslēpumam, nc arī neapdomīgo, kas to noslēptu.

— Es mīlu jūsu draudzību, — iesaucās karaliene, — un ar šo brīdi ticu, ka murgos Šarnī kungs runā savādas lietas…

— Tādas lietas, ka Jūsu Majestātei nepieciešams tās dzirdēt, lai novērtētu, — teica krietnais doktors.

Un viņš maigi paņēma karalienes uztraukto roku.

— Bet vispirms, uzmanieties, — iesaucās karaliene, — es nevaru paspert ne soli, lai aiz manis nebūtu kāds labdarīgs spiegs!

— Šovakar būšu tikai es. Mums jāpāriet mans gaitenis, kam ir durvis abos galos. Tās, pa kurām mēs neiesim, es aiztaisīšu cict, un neviens nebūs mūsu tuvumā, madame.

— Es paļaujos uz manu dārgo doktoru, — tcica karaliene.

Un paņemdama Luī rokas, viņa izslīdēja no istabas, ziņkārē drebēdama.

Doktors pildīja solījumu. Neviens karalis, soļodams cīņā vai iepazīdamies ar iekaroto pilsētu, neviena karaliene, pavadīta dēkā, netika vienkāršāk iepazīstināta ar gvardes kapteiņa vai galma liclvirsnieka starpniecību.

Doktors aiztaisīja pirmās durvis, tuvojās otrajām, kurām pielika ausi.

— Tā! — tcica karaliene, — jūsu slimnieks tātad guļ tur?

— Nē, madamc, viņš ir otrajā istabā. 0! ja viņš būtu bijis šeit, jūs būtu dzirdējusi gaiteņa galā. Klausieties jau no šim durvīm!

Tiešām — bija dzirdami kaut kādi vaidi, nesakarīga murmināšana.

— Viņš vaid, viņš cicš, doktor.

— Nē, nē, viņš nesten itin nemaz. Viņš runā skaidri un labi. Skatieties, cs atvēršu šīs durvis!

— Bet es pie viņa negribu ieiet, — iesaucās karaliene, mezdamās atpakaļ.

— Tā nemaz cs jums nepiedāvāju, — tcica doktors. — Es vienīgi iesaku jums ienākt pirmajā istabā, un tur, pilnīgi droša, ka nebūsit manīta un redzēta, jūs dzirdēsit visu, ko pie sevis domās ievainotais.

— Šie noslēpumi, šīs sagatavošanās manī iedveš bailes, — čukstēja karaliene.

— Kas notiks, kad būsit dzirdējusi, — atbildēja doktors.

Un viņš viens pats iegāja pie Šarnī.

Ģērbies uniformas biksēs, kurām krietnais doktors bija atraisījis sprādzes, spēcīgajā un smalkajā kājā uzmaucis zīda zeķes ar opāla un perlamutra spirālēm, rokas izstiepis kā līķis, un gluži stīvas nobružātās batista piedurknēs, Šarnī pūlējās pacelt svina smago galvu no spilvena.

Karsti sviedri kā pērles plūda pār pieri, un pielipināja pie deniņiem atrisušās matu cirtas.

Satriekts, nospiests un nekustīgs viņš vairs bija tikai doma, sajūta, reflekss; viņa miesa dzīvoja tikai no liesmas, kas pati atdzīvinājās un uzbudinājās viņa smadzenēs, kā sveces degļa galiņš smalkā naktslukturī.

Tas nav tukšs salīdzinājums, ko mēs izvēlējāmies, jo šī liesma, vienīgais veids, kādā Šarnī dzīvoja, fantastiskā veidā apgaismoja dažus sīkumus, kurus atmiņa vien nespētu izteikt garajās poēmās.

Šarnī pašreiz sev stāstīja par satikšanos kādā fiakrā ar vācu dāmu, ko sastapa ceļā no Parīzes uz Versaļu.

— Vāciete! Vāciete! — viņš nemitīgi atkārtoja.

— Jā. Vāciete, mēs to zinām, — tcica doktors, — ceļā no Versaļas.

— Francijas karaliene, — pēkšņi viņš iesaucās.

— Ai! — tcica Luī, lūkodamies karalienes istabā. — Tikai tas. Ko jūs sakiet, madamc?

— Tas ir šausmīgi, — čukstēja Šarnī, — mīlēt ēņģeli, sievieti, mīlēt ārprātīgi, atdot viņai dzīvību, un kad pienāc tuvāk, pretī redzēt tikai karalieni samtā un zeltā, metālu vai audumu, nevis sirdi.

— O! — teica doktors, piespiesti smiedamies.

Šarnī nepievērsa uzmanību šiem traucējumiem.

— Es mīlēšu, — viņš tcica, — precētu sievieti. Es viņu mīlēšu ar mežonīgu mīlu, kas liek aizmirst visu. Tā!., cs teikšu šai sievietei: mums atliek dažas skaistas dienas virs zemes: tās, kuras mūs gaida ārpus mīlas, vai tās būs vērts dzīvot! Nāc, mana mīļotā, tik ilgi, kamēr tu mīlēsi un kamēr es mīlēšu, tā būs izredzēto dzīve. Pēc tam, nu! pēc tam būs nāve, tas ir dzīve, kāda mums ir pašreiz. Gūsim tātad mīlas priekšrocības.

— Nav slikti prātots no drudža slimnieka, — čukstēja doktors, — lai gan tāda morāle nebūtu stingra.

— Bet viņas bērni!.. — pēkšņi nikni iesaucās Šarnī, — viņa neatstās savus abus bērnus.

— Lūk, šķērslis, hie nodus, — tcica Luī ar cēlu izsmiekla un labsirdības sajaukumu, slaucīdams sviedrus no Šarnī pieres.

— O! — atsāka jaunais cilvēks, būdams nejūtīgs pret visu, — bērnus aiznesīs ceļa mēteļa stērbelēs…

— Klausies, Šarnī, ja tu aiznes māti, savās rokās vieglāku kā sarkankrūtīša spalvu; ja tu viņu pacel, juzdams tikai mīlas trīsas nastas vietā, vai tu ncaizncslsi tāpat arī Marijas bērnus… Ai!..

Viņš šausmās iekliedzās.

— Karaļa bērni ir tik smagi, ka tukšumu jūt puspasaules.

Luī atstāja slimnieku un atnāca pie karalienes.

Viņš ieraudzīja to stāvam atturīgu un trīcošu; viņš paņēma tās roku: arī viņai bija drebuļi.

— Jums taisnība, — viņa teica. — Tas ir vairāk nekā murgi, tās ir tiešas briesmas, kādās nokļūs jaunais cilvēks, ja viņu kāds dzirdēs.

— Klausieties! klausieties! — turpināja doktors.

— Nē, nc vārda vairāk!

— Viņš nomierinās. Skatieties, viņš lūdzas.

Tiešām Šarnī piecēlās un sakrustoja rokas: platās, izbrīnītās acis viņš vērsa nenoteiktā un neprātīgā bezgalībā.

— Marij, — viņš tcica trīcošā un maigā balsī, — Marij, es jūtu, ka jūs mīlat mani. O! cs to neteikšu nevienam. Jūsu kāja, Marij, pietuvinājās manējai fiakrā, un es jūtu, ka mirstu. Jūsu roka nolaidās virs manējās… tur… tur.., cs to neteikšu nevienam, tas ir manas dzīves noslēpums. Lai plūst man asinis no rētas, Marij, noslēpums neaizies tām līdzi!

Mans ienaidnieks iemērca zobenu manās asinīs; bet ja viņš zina kaut ko no mana noslēpuma, no jūsējā viņš nezina nekā. Tātad nebaidieties, Marij; pat nesakiet, ka mīlat mani: tas velti; ja jūs nosarkstat, jums nekas nav jāsaka man.

— O! o! — tcica doktors. — Tas vairs nav tikai drudzis; skatatics, cik viņš mierīgs… tas ir…

— Tas ir? — bažīgi teica karaliene.

— Tā ir ekstāze, madamc: ekstāze līdzinās atmiņai. Tā tiešām ir dvēseles atmiņa, kad madamc atceras debesis.

— Esmu dzirdējusi diezgan, — čukstēja karaliene tik satraukta, ka mēģināja bēgt.

Doktors viņu spēcīgi apturēja aiz rokas.

— Madame, madame, — viņš teica, — ko jūs domājat?

— Nekā, doktor, nekā.

— Bet ja karalis grib redzēt savu mīluli?

— Ai! jā. O! tā būtu nelaime.

— Ko lai cs saku?

— Doktor, man nav nevienas domas, cs pat nevaru runāt; šis šausmīgais skats mani ir satriecis.

— Un jūs dabūjāt drudzi no tā, — klusi tcica doktors, — tc ir vismaz simts pulsa sitienu.

Karaliene neatbildēja, atbrīvoja roku un pazuda.

XIII TIEK PIERĀDĪTS, KA UZŠĶĒRST SIRDI IR DAUDZ GRŪTĀK NEKA PĀRGRIEZT VĒNU

Doktors palika domīgi stāvam, nolūkojoties karalienes aiziešanā.

Tad pats sev, galvu kratīdams, viņš čukstēja:

„Šai pilī ir noslēpumi, kas neietilpst zinātnes kompetencē. Pret vieniem es bruņojos ar lanceti un pārduru vēnas, lai izārstētu; pret citiem bruņojos ar pārmetumiem un pārduru sirdis: bet vai izārstēšu?"

Kad lēkme pārgāja, viņš aiztaisīja Šarnī acis, kas bija palikušas vaļā un apjukušas, apslacināja deniņus ar ūdeni un etiķi, un izdarīja viņam to apkopšanu, kas pārvērš slimnieka tveicīgo atmosfēru atspirdzinātājā paradīzē.

Tad, redzēdams, ka miers atgriežas ievainotā vaibstos, manīdams, ka šņuksti lēnām pāriet nopūtās, un no lūpām izplūst neskaidri balsieni niknu runu vietā, viņš tcica:

— Jā, jā, bija nc tikai simpātija, bet arī iedarbība: šie murgi uznāca it kā lai aizsteigtos priekšā apmeklējumam. Jā, cilvēka atomi novietojas tāpat kā stādu valstībā auglīgie putekļi; jā, domām ir netveramas saskares, sirdīm — noslēpumainas attiecības.

Pēkšņi viņš nodrebēja, un pa pusei pagriezās, klausīdamies reizē ar ausīm un acīm.

— Rau, kas tad tur vēl? — viņš čukstēja.

Tiešām, viņš izdzirda it kā čukstus un svārku čaukstoņu gaiteņa galā.

— Tā nevar būt karaliene, — viņš murmināja, — viņa neatgriezīsies pēc negrozāmā lēmuma. Redzēsim.

Viņš lēnām atvēra citas durvis, kas izgāja tāpat gaiteni, un izbāzis galvu bez trokšņa, desmit soļus no sevis redzēja kādu sievieti garos svārkos ar nekustīgām krokām, izmisumā līdzīgu aukstai un nekustīgai statujai.

Bija nakts, mazā lampiņa, nolikta gaitenī, nevarēja to apgaismot no viena gala līdz otram; bet pa vienu logu iespiedās mēness stars, kas krita viņai virsū un darīja viņu redzamu līdz tam brīdim, kad mākonis aizpeldēja priekšā mēnesim.

Klusām doktors atgriezās, pārgāja pāri telpai, kas šķīra vienas durvis no otrām, tad bez trokšņa, bet strauji, atvēra tās, aiz kurām bija paslēpusies sieviete.

Viņa iekliedzās, izstiepa rokas un sastapa doktora Luī rokas.

— Kas tur ir? — viņš jautāja balsī, kurā skanēja vairāk līdzcietības nekā draudu; jo viņš pēc ēn^is nckustības uzminēja, ka tā klausījās vairāk ar sirdi nekā ar ausīm. \

— Es, doktor, es, — atbildēja kāda maiga un sērīga balss.

Lai gan šī balss nebija sveša doktoram, tā modināja viņā tikai neskaidras un tālas atmiņas.

— Es, Andrē Tavernī, doktor.

— Ai, mans Dievs, kas noticis? — iesaucās doktors, — vai viņai palika slikti?

— Viņa! — iesaucās Andrē, — Viņa! Kas tā ir viņa?

Doktors saprata, ka rīkojies neapdomīgi.

— Piedodiet, bet nesen cs redzēju aizejam kādu sievieti. Varbūt tā bijāt jūs?

— Ak! jā, — tcica Andrē, — tc bija atnākusi kāda sieviete pirms manis, vai ne?

Andrē izrunāja šos vārdus ar tik karstu ziņkārību, ka doktoram nepalika nekādu šaubu par jūtām, kādas tos diktēja.

— Dārgais bērns, — tcica doktors, — man šķiet, ka mēs runājam nesakarīgas valodas. Par ko jūs man stāstāt? Ko jūs gribat no manis? Paskaidrojiet?

— Doktor, — atsāka Andrē tik skumjā balsī, ka tā spiedās līdz sirds dziļumiem tam, ko viņa izjautāja, — labais doktor, nepūlaties krāpt mani, jūs taču esat pieradis teikt man patiesību; atzīstaties, ka nupat šeit ir bijusi kāda sieviete, atzīstatictics, it kā cs būtu redzējusi!

— Ai! kas jums saka, ka nebija neviena?

— Jā, bet sieviete, sieviete, doktor?

— Bez šaubām sieviete; ja tikai jūs nedomājat uzturēt tēzi, ka sieviete ir sieviete tikai līdz četrdesmit gadu vecumam.

— Tai, kas bija atnākusi, bija četrdesmit gadu, doktor, — iesaucās Andrē, pirmoreiz atvilkdama elpu, — ai!

— Kad cs saku četrdesmit gadu, es viņai vēl atlaižu piecus vai krietnus sešus gadus; bet ar draudzenēm jābūt laipnam, un Mizerī kundze ir mana draudzene, un pat labākā draudzene.

— Mizerī kundze?

— Bez šaubām.

— Tad tā bija viņa?

— Un kāda joda pēc es jums neteiktu, ja būtu bijusi cita?

— O! Tas…

— Tiešām, visas sievietes ir vienādas — neizskaidrojamas; es ticēju tomēr, ka pazīstu jūs, it sevišķi jūs. Nu! nē, cs nepazīstu jūs labāk kā citas. Tā ir sasodīta būšana.

— Labais un dārgais doktor!

— Diezgan! Ķersimies pie lielas.

Andrē bažīgi nolūkojās viņā.

— Vai viņa jutās sliktāk? — viņš jautāja.

— Kas?

— Nudien! Karaliene.

— Karaliene?

— Jā, karaliene, kuras dēļ Mizcrī kundze nupat bija atnākusi pēc manis; karalienei ir žņaudzēji, krampji. Bēdīga slimība, dārgā jaunkundz, neārstējama. Sakiet ziņu, ja nākat no viņas, un atgriezīsimies pie tās.

Un doktors Luī sakustējās, kas norādīja uz viņa nodomu atstāt vietu, kur viņš stāvēja.

Bet Andrē viņu apturēja, uzelpodama vieglāk.

— Nē, dārgais doktor, — viņa teica. — Es nenāku no karalienes. Es pat nezināju, ka viņa ir slima. Nabaga karaliene, ja cs būtu zinājusi… Klausieties, piedodiet, doktor, bet es vairs nezinu, ko runāju!

— Es to redzu.

— Es nc tikai vairs nezinu, ko saku, bet arī — ko daru.

— O! ko jūs darāt, cs zinu. Jūs jūtaties slikti.

Un tiešām, Andrē bija atlaidusi doktora roku; viņas vēsā roka nokrita gar sāniem; viņa saliecās — zilgana un auksta.

Doktors viņu pacēla, uzmundrināja un sadūšināja.

Tad Andrē pēdējiem spēkiem saņēmās. Šī stiprā dvēsele, kas nekad nebija ļāvusies nošļukt nc fizisko, nc morālo sāpju dēļ, saspringa kā tērauda atspere.

— Doktor, — viņa teica, — jūs zināt, cs esmu nervoza un tumsa man iedveš šausmīgas bailes? Tumsā cs esmu pazudusi, no tā ccļas tas savādais stāvoklis, kādā es atrodos.

— Un kāpēc, pie joda! jūs lienat tumsā? Jo neviens jūs nesūtīja šurp, neviens neveda.

— Es neteicu nekas, doktor, cs tcicu neviens.

— Ai! ai! asprātības, mana dārgā slimniece. Mēs neesam īstajā vietā, lai tās sacītu. Iesim citur, it sevišķi, ja uz ilgāku laiku.

— Desmit minūtes, doktor, tas ir viss, ko es no jums prasu.

— Desmit minūtes, labi, bet nestāvēsim; manas kājas noteikti pretojas tādam dialoga veidam. Apsēdīsimies.

— Kur?

— Uz soliņa gaitenī, ja jūs gribat.

— Un tur neviens, jūs domājat, doktor, mūs nedzirdēs? — izbailēs jautāja Andrē.

— Neviens.

— Pat ne ievainotais, kas ir tur? — viņa turpināja tādā pat tonī, rādīdama doktoram ar mīkstu iczilu atspīdumu apgaismoto istabu, kurā ienira viņas skatiens.

— Nē! — tcica doktors, — pat ne šis nabaga zēns, un cs piebilstu, ja arī kāds mūs dzirdēs, katrā ziņā tas nebūs viņš.

Andrē sažņaudza rokas.

— Ak, Dievs! Tātad viņam ir ļoti slikti? — viņa tcica.

— Fakts ir tas, ka viņš nejūtas labi. Bet runāsim par to, kas jūs atveda šurp; ātrāk, mans bērns, ātrāk; jūs zināt, mani gaida karaliene.

— Tā! doktor, — nopūzdamās teica Andrē. — Mēs runājām par to, man šķiet.

— Kā! Par Šarnī kungu?

— Runa ir par viņu, doktor, es nācu prasīt jums par viņu.

Klusums, ar kādu doktors Luī uzņēma šos vārdus, kurus tomēr

vajadzēja sagaidīt, bija ledains. Tiešām, šai brīdī doktors salīdzināja Andrē un karalienes soli; viņš redzēja abas sievietes, kuras dzina vienas un tās pašas jūtas, un pēc pazīmēm viņam likās, ka šīs jūtas bija spēcīga mīla.

Andrē, kas nezināja par karalienes apciemojumu, un nevarēja lasīt doktora sirdī skumjo labvēlību un līdzcietīgo žēlumu, uzskatīja doktora klusēšanu par nosodījumu, varbūt mazliet bargi formulētu, un kā parasti, zem šī spiediena viņa piecēlās — mēma kā bijusi.

— Man liekas, doktor, jūs varat atvainot par šo soli, — viņa teica, — jo monsieur Šarnī ir slims no divkaujā dabūtā ievainojuma, un viņu ievainoja mans brālis.

— Jūsu brālis! — iesaucās doktors Luī, — monsicur Šarnī ir ievainojis Filips Tavernī.

— Bez šaubām.

— O! bet cs nezināju par šo apstākli.

— Un tagad, kad jūs zināt, jūs saprotat, ka man jāapprasās, kā viņš jūtas?

— O! jā, mans bērns, — teica krietnais doktors sajūsmināts, ka dabūjis izdevību būt piekāpīgs. — Es nezināju, cs nevarēju uzminēt īsto iemeslu.

— Klausieties, doktor, — teica Andrē, atbalstīdamās ar abām rokām uz sava līdzrunātāja rokas un lūkodamās viņam sejā, — klausieties, sakiet visu, ko domājat!

— Bet es jau teicu. Kāpēc lai cs paturētu kaut ko pie sevis?

— Muižnieku divkauja ir banāla lieta, tas ir ikdienas notikums.

— Šai divkaujai nozīmību varētu piešķirt viena lieta, — gadījums, ja jaunie ļaudis būtu kāvušies sievietes dēļ.

— Sievietes dēļ, doktor?

— Jā. Piemēram jūsu dēļ.

— Manis dēļ! — Andrē dziļi nopūtās. — Nē, doktor, monsicur Šarnī nav kāvies manis dēļ.

Doktors izlikās, it kā apmierinātos ar atbildi, bet tā vai citādi viņš gribēja noskaidrot nopūtu cēloni.

— Tad, — viņš teica, — cs saprotu, jūs sūtīja brālis, lai dabūtu noteiktas ziņas par ievainotā veselību.

— Jā, mans brālis! Jā, doktor, — iesaucās Andrē.

Doktors savukārt palūkojās viņai sejā.

— O! kas tev ir uz sirds, nelokāmā dvēsele, cs uzzināšu gan, — viņš pie sevis nomurmināja.

Tad skaļi teica:

— Nu, tad es teikšu jums visu patiesību, kā pienākas tādai personai, kas ir ieinteresēta zināt. Paziņojiet brālim, un lai viņš rīkojas sakarā ar to… Jūs taču saprotat.

— Nē, doktor, jo nezinu, ko gribat teikt ar šiem vārdiem: „Lai viņš rīkojas sakarā ar to."

— Lūk… Divkauja, pat tagad, nav patīkama karalim. Karalis neliek ievērot cdiktus, tas tiesa; bet kad divkauja izraisa skandālu, Viņa Majestāte izsūta trimdā vai ieliek cietumā.

— Vai tā ir tiesa, doktor?

— Un ja nelaimīgi mirst kāds cilvēks, o! tad karalis ir cietsirdīgs. Tā! ieteiciet jūsu dārgajam brālim uz kādu laiku paslēpties.

— Doktor, — iesaucās Andrē, — doktor, monsicur Šarnī tātad jūtas ļoti slikti?

— Klausieties, dārgā jaunkundze, cs apsolīju jums patiesību, lūk: jūs redzat to nabaga zēnu, kas guļ, vai pareizāk — gārdz šai istabā?

— Doktor, jā, — aizžņaugtā balsī atbildēja Andrē — un?..

— Tā! ja rīt šai stundā viņš nebūs glābts, ja drudzis, kas viņu moka, nemitēsies, rītu, šai stundā, monsicur Šarnī būs miris.

Andrē juta, ka viņa iekliegsies, viņa aizspieda kaklu, nagus iecirta miesā, lai fiziskās sāpes mazliet remdinātu skumjas, kas plosīja sirdi.

Viņas vaibstos Luī nevarēja redzēt baismīgo nelaimi, kādu radīja šī cīņa.

Andrē izturējās kā sparticte.

— Mans brālis nebēgs, — viņa teica, — viņš cīnījās ar monsicur Šarnī kā godavīrs; ja viņam bija nelaime to ievainot, tas notika aizstāvoties; ja viņš to ir nogalinājis, Dievs tiesās viņu.

„Viņa nebija nākusi pati no sevis," doktors sev tcica, „tātad tas ir karalienes dēļ. Redzēsim, vai Viņas Majestāte ir spērusi tādu vieglprātīgu soli."

— Kā uzņēma karaliene šo divkauju? — viņš jautāja.

— Karaliene? Es nezinu, — atbildēja Andrē. — Kāda daļa karalienei?

— Bet monsicur Tavernī viņai ir patīkams, man šķiet?

— Nu, Tavernī ir vesels; cerēsim, ka Viņas Majestāte pati aizstāvēs manu brāli, ja viņu apsūdzēs.

Luī, sakauts no abām pusēm savā divkāršā hipotēzē, atmeta nodomu.

— Es neesmu fiziologs, — viņš teica, — cs esmu vienīgi ķirurgs. Kāpēc, pie joda! kad es zinu tik labi muskuļu un nervu mehānismu, vēl maisos sieviešu kaislību un kaprīžu spēlē?

— Jaunkundze, jūs uzzinājāt, ko vēlējāties zināt. Lieciet bēgt vai palikt monsicur Tavernī, tā ir jūsu darīšana. Kas attiecas uz mani, tad mans pienākums pūlēties glābt ievainoto… šonakt, lai nāve, kas mierīgi turpina savu darbu, nenolaupa viņu divdesmit četrās stundās. Sveiki!

Un viņš lēni, bet noteikti aizvēra durvis aiz sevis.

Andrē pārlaida krampjaino roku pār pieri, redzēja sevi vienu, gluži vienu ar šausmīgo realitāti. Viņai likās, ka nāve, par kuru tik nejūtīgi runāja doktors, jau pārlaidās pār šo istabu, un baltā līķa tērpā gāja tumšajā gaitenī.

Sēru parādības elpa stindzināja viņas locekļus, viņa aizbēga uz dzīvokli, ieslēdzās, trīsreiz apgriezdama atslēgu, un, nokrizdama ccļos uz gultas paklāja, ar mežonīgu enerģiju un svelmīgu asaru straumēm, iesaucās:

— Ak Dievs! ak Dievs! Tu esi taisnīgs, Tu esi jūtīgs, Tu neesi nežēlīgs, mans Dievs! Tu vari visu, Tu neļausi mirt šim jaunajam cilvēkam, kas nav darījis nekā ļauna un kas ir mīlēts šai pasaulē. Mans Dievs, mēs visi, nabaga cilvēki, mēs ticam tikai Tavas labdarības varai, lai gan katrā gadījumā trīcam Tavu dusmu varas priekšā. Bet es!., cs… kas Tevi lūdzas, esmu diezgan izjutusi virs šīs zemes, diezgan cietusi, nebūdama izdarījusi nekā ļauna. Tā! nekad es neesmu žēlojusies pat Tev; nekad neesmu šaubījusies par Tevi. Jā, šodien, kad Tevi lūdzu, ja šodien, kad piesaucu; ja šodien, kad prasu, kad vēlos kāda jauna cilvēka dzīvi… ja šodien Tu mani noraidīsi, o! mans Dievs! es teikšu, ka Tu esi ļaunprātīgi izmantojis pret mani savu varu, un ka esi tumša naida, nezināmas atriebības dievs; cs tev šu… O! es zaimoju, piedod! cs zaimoju!., un Tu mani nepazudini! Piedod! Piedod! Tu esi gudrības un žēlsirdības Dievs.

Andrē juta, ka viņas skatiens aptumšojās, muskuļi saliecās; bez dzīvības viņa atkrita ar izspūrušiem matiem, un kā līķis palika uz parketa.

Kad atmodās no saltā miega, un kad atcerējās parādības un sāpes, skumjā balsī viņa čukstēja:

— Mans Dievs! Tu esi bijis nežēlsirdīgs; Tu mani sodīji, es viņu mīlu!.. O! jā, cs viņu mīlu! Tas ir diezgan, vai ne? Tagad tu man viņu nogalināsi?

XIV MURGI

Dievs, bez šaubām, bija dzirdējis Andrē lūgšanu. Monsicur Šarnī nepadevās drudža lēkmei.

Otrā dienā, kamēr viņa kārīgi uzsūca visas ziņas, kas pienāca no ievainotā, tas pateicoties krietnā doktora Luī rūpēm, izbēga no nāves. Iekaisums atkāpās enerģijas un zāļu priekšā. Sākās izveseļošanās.

Šarnī izglābis, doktors Luī ar viņu nodarbojās uz pusi mazāk; lieta mitējās būt interesanta. Ārstam ir ļoti niecīga darīšana, ja slimnieks atveseļojas vai jūtas vesels.

Tikai pēc astoņām dienām, pa kuru laiku Andrē pilnīgi nomierinājās, Luī, kam uz sirds gulēja slimnieka visi krīzes laika izteikumi, uzskatīja par labāku pārvest Šarnī uz kādu attālu vietu. Viņš gribēja atraut murgus no to dzimtenes.

Bet Šarnī sacēlās jau pēc pirmajiem izdarītajiem mēģinājumiem. Viņš pacēla pret doktoru naidā dzirkstošās acis, tcica viņam, ka esot pie karaļa un ka nevienam nav tiesību padzīt cilvēku, kam Viņa Majestāte devis patvērumu.

Doktors, kas nemaz nebija iecietīgs pret rupjiem atspirdzējiem, gluži vienkārši lika ienākt četriem sulaiņiem un pavēlēja tiem aiznest ievainoto.

Bet Šarnī pieķērās pie gultas un cietsirdīgi sita vienam no cilvēkiem, draudēdams pārējiem kā Kārlis XII draudēja Bcndcram.

Doktors Luī pārbaudīja saprātu. Sākumā Sārnī bija diezgan loģisks, bet kad sulaiņi uzstāja, viņš tā piepūlējās, ka brūce atvērās. Viņam atgriezās murgu lēkme — daudz spēcīgāka nekā pirmā.

Tad viņš sāka kliegt, ka to gribot attālināt, lai atrautu parādības, kuras redzējis miegā, bet tas esot velti, parādības viņam smaidīšot vienmēr — tās viņu mīlot un viņu apmeklēšot par spīti doktoram: tā, kas viņu mīlot, esot tādas kārtas, ka nebaidīsies ne no viena norādījuma.

Pēc šiem vārdiem doktors drebēdams pasteidzās atlaist sulaiņus, apskatīja brūci un, nolēmis vispirms rūpēties par miesu, bet par prātu — vēlāk, sakārtoja apmierinošā stāvoklī apsēju, taču neapturēja

murgus, kas viņu sāka biedēt, jo šīs slimības ielaišana varēja pāriet trakumā.

Vienā dienā viss pasliktinājās tiktāl, ka doktors Luī domāja par spēcīgākas iedarbības zālēm. Slimnieks zudināja ne tikai sevi, viņš zudināja arī karalieni; runādams viņš kliedza, atcerēdamies — izdomāja; ļaunākais bija tas, ka savos skaidrības brīžos, un tādu bija daudz, Šarnī bija ārprātīgāks nekā ārprātā.

Augstākā mērā apjucis, nevarēdams balstīties uz karaļa autoritāti, jo uz tās balstījās arī slimnieks, Luī nolēma izstāstīt visu karalienei, un lai spertu šo soli, izmantoja brīdi, kad Šarnī gulēja, noguris no saviem sapņu stāstiem un parādības piesaukšanas.

Mariju Antuancti viņš sastapa domīgu un starojošu, jo tā domāja, ka doktors pateiks kaut ko labu par savu slimnieku.

Bet viņa bija ļoti pārsteigta. Uz pirmo jautājumu Luī stingri atbildēja, ka ievainotais ir ļoti slims.

— Kā! — iesaucās karaliene, — vakar viņam klājās ļoti labi.

— Nē, madamc, viņam klājās ļoti slikti.

— Tomēr cs biju aizsūtījusi Mizcrī kundzi un jūs atbildējāt ar labām ziņām.

— Es vīlos un gribēju pievilt jūs.

— Ko tas nozīmē? — atbildēja karaliene, ļoti bāla, — ja viņam ir slikti, kāpēc man to slēpt? Vai cs baidos, doktor, ko citu kā nelaimi, pārāk parastu, diemžēl.

— Madamc…

— Un ja viņam klājas labi, kāpēc sagādāt man nemieru, gluži dabīgu, jo runa ir par krietnu karaļa kalpu?.. Tātad, atbildiet vaļsirdīgi — ar jā vai nē. Kā ar slimību? Kā ar slimnieku? Vai draud viņam kādas briesmas?

— Viņam mazāk nekā citiem, madamc.

— Lūk, te sākas mīklas, doktor, — nepacietīgi tcica kara­liene. — Izskaidrojiet!

— Tas ir grūti, madamc, — atbildēja doktors. — Pietiek jums zināt, ka grāfa Šarnī slimība ir gluži morāla. Ievainojums ir tikai blakuslieta ciešanās, aizruna murgiem.

— Morāla slimība! Monsicur Šarnī!

— Jā, madamcl Un par morālu cs saucu visu, ko neizmeklē ar lanceti. Atļaujiet nerunāt par to ilgāk ar Jūsu Majestāti.

— Jūs gribat teikt, ka grāfs… — uzstāja karaliene.

— Jūs to gribat? — teica doktors.

— Nu, bez šaubām, es gribu!

— Tā! Es gribu teikt, ka grāfs ir iemīlējies, lūk, ko gribu teikt. Jūsu Majestāte prasa paskaidrojumu, es izskaidroju.

Karaliene mazliet paraustīja plecus, kas nozīmēja: kas tas par brīnumu!

— Un jūs domājat, ka to ārstē kā ievainojumu, madamc? — atsāka doktors. — Nē, slimība saasinās, un pārejot no murgiem, monsicur Šarnī iekrita nāvīgā manomānijā. Tad…

— Tad, doktor…

— Jūs pazudināsit šo jauno cilvēku, madamc.

— Tiešam, doktor, jūs esat pārsteidzīgs ar jūsu paņēmieniem. Es pazudināšu šo jauno cilvēku! Vai cs esmu vainīga, ja viņš ir traks?

— Bez šaubām.

— Bet jūs mani kaitināt, doktor!

— Ja neesat vainīga pašreiz, — nelokāmi turpināja doktors, paraus­tīdams plecus, — tad būsit vēlāk.

— Dodiet padomus, jo tas ir jūsu pienākums, — mazliet aprimusi teica karaliene.

— Tas ir, lai cs dodu rīkojumu?

— Ja vēlaties.

— Lūk, te tas būs. Lai jaunais cilvēks tiktu izārstēts ar balzāmu vai dzelzi; lai sieviete, kuras vārdu viņš piesauc katru brīdi, viņu nogalina vai izārstē.

— Tās atkal ir jūsu galējības, — pārtrauca karaliene, palikdama nepacietīga. — Nonāvēt… izārstēt… Skaļi vārdi! Vai ar cietsirdību cilvēku nonāvē? Vai nožēlojamu muļķi izārstē ar smaidu?

— A! ja arī jūs neticat, — teica doktors, — man atliek tikai izteikt Jūsu Majestātei manu pazemīgo cieņu.

— Bet, redzat, vispirms, vai tur runa ir par mani?

— Es nekā nezinu, un nekā negribu zināt; cs vienīgi atkārtoju, ka monsicur Šarnī ir gudrs muļķis, ka prāts var darīt reizē neprātīgu un nogalināt, ārprāts var darīt saprātīgu un izārstēt. Tā, kad jūs gribēsit atbrīvot pili no kliedzieniem, murgiem un skandāla, jūs pieņemsit lēmumu.

— Kādu?

— Ak tā, kādu? Es dodu tikai rīkojumus, cs neko neieteicu. Esmu pārliecināts, ka esmu dzirdējis to, ko esmu dzirdējis, redzējis, ko manas acis ir redzējušas!

— Labi, iedomājaties, ka cs saprotu jūs. Kas no tā iznāks?

— Divi labumi: viens, labākais gan jums, kā arī mums visiem, — slimnieks, ķerts sirdī ar nekļūdīgo stilctu, ko sauc par prātu, redzēs beidzamies iesākušos agoniju, otrs… tā! otrs… Ā! madamc, atvainojiet, es maldījos, redzēdams divas izejas no labirinta. Ir tikai viena Marijai Antuanetci, Francijas karalienei.

— Es jūs saprotu: jūs esat runājis vaļsirdīgi, doktor. Vajag, lai sieviete, kuras dēļ monsicur Šarnī zaudējis prātu, atgriež viņam prātu ar labu vai ar ļaunu.

— Ļoti labi! Tā ir!

— Vajag, lai viņa iedrošinātos iznīcināt šos viņa sapņus, tas ir čūsku grauzēju, kas dzīvo saritinājusies viņa dvēseles pašos dziļumos.

— Jā, Jūsu Majestāte.

— Brīdiniet kādu: piemēram, Tavernī jaunkundzi.

— Tavernī jaunkundzi? — vaicāja doktors.

— Jā, jūs nokārtosit visu, lai ievainotais mūs saņemtu pieklājīgi.

— Tas tiks darīts, madamc.

— Bez jebkādas saudzības?

— Tas ir vajadzīgs.

— Bet, — čukstēja karaliene, — bēdīgi, ka jūs nezināt, vai tā panāksit cilvēkam dzīvību vai nāvi.

— Tā cs daru vienmēr, kad tuvojos nepazīstamai slimībai. Vai cs uzbrukšu tai ar zālēm, kas nogalina slimību vai slimnieku?

— Jūs, liekas, esat pārliecināts, ka nogalināsit slimnieku, vai ne? — trīcēdama tcica karaliene.

— Ai! — drūmā noskaņā atbildēja doktors, — kaut arī nomirtu viens cilvēks karalienei par godu, jo cik gan nemirst katru dienu kāda karaļa kaprīzes dēļ? Pietiek, madamc, pietiek!

Karaliene nopūtās un sekoja vecajam doktoram, nevarēdama atrast Andrē.

Bija pulkstens vienpadsmit no rīta. Šarnī pilnīgi saģērbies, pēc šausmīgās nakts satraukuma gulēja krēslā. Rūpīgi aizvērtie istabas slēģi ļāva ieplūst tikai vājam gaismas atspīdumam. Viss saudzēja slimniekā nervozo jūtelību, ciešanu pirmo cēloni.

Nc mazākā trokšņa, pieskāriena vai skatiena. Doktors Luī izveicīgi atvairīja visus slimības padziļinātājus apstākļus, un tomēr, nolēmis dot ārkārtīgo triccicnu, neatkāpās pat krīzes priekšā, kas varētu nonāvēt slimnieku. Tiesa gan — tā varēja arī izglābt.

Tērpusies rītatērpā, sasukājusies ar izlaidīgu eleganci, karaliene strauji iegāja gaitenī, kas veda uz Šarnī istabu. Doktors bija ieteicis nevilcināties, bet ierasties tūliņ, ar apņēmību, lai atstātu varenu iespaidu.

Viņa tik asi pagrieza pirmo priekšistabas durvju gravēto rokturi, ka persona, kas bija noliekusies pie Šarnī istabas durvīm, kāda sieviete, mētelī ietinusies, paguva tikai izslietics taisni un nostāties. Bet apjukušā sejas izteiksme un drebošās rokas liecināja par uztrukumu.

— Andrē! — pārsteigta iesaucās karaliene. — Jūs šeit?

— Es, — atbildēja Andrē, būdama bāla un uztraukta, — cs! jā, Jūsu Majestāte. Es! Bet Jūsu Majestāte, vai nav viņa pati?

— 0,o! nu gan sagadīšanās, — murmināja doktors.

— Es jūs meklēju visur, — tcica karaliene, — kur jūs bijāt?

Šais karalienes vārdos bija uzsvars, kur nedzirdēja viņas parasto labsirdību. Tas bija kā nopratināšanas priekšvēstnesis — kā aizdomu simptoms.

Andrē bija bailes, it sevišķi viņa bijās no tā, lai viņas neapdomātais solis neļautu uzminēt jūtas, kas bija tik šausmīgas viņai pašai. Lai cik lepna viņa arī bija, viņa tomēr nolēma melot otrreiz. — Šeit, jūs redzat.

— Bez šaubām, bet kā tad šeit?

— Madamc, — viņa atbildēja, — man tcica, ka Jūsu Majestāte likusi mani meklēt; cs esmu atnākusi.

Karalienes neuzticība vēl nebija galā, viņa uzstāja.

— Kā jūs uzminējāt, kurp cs iešu?

— Tas bija viegli, madamc-, jūs bijāt ar doktoru Luī kungu un jūs redzēja izejam cauri mazajiem apartamentiem; no tā laika jums bija tikai viens mērķis — šis paviljons.

— Pareizi uzminēts, — vēl šaubīdamās atsāka karaliene, bet bez bardzības, — pareizi uzminēts.

Andrē izdarīja pēdējo spiedienu.

— Madamc, — smaidīdama viņa tcica, — ja Jūsu Majestātei bija nodoms slēpties, nevajadzēja rādīties uz vaļējās galerijas, kā viņa nupat to darīja, lai atnāktu šurp. Kad karaliene pāriet pāri terasei, Tavernī jaunkundze viņu redz no sava dzīvokļa loga, un tad nav grūti sekot vai aizsteigties priekšā tam, ko esi redzējis no tālienes.

— Viņai ir taisnība, — teica karaliene, — viņai ir simtreiz taisnība. Man ir slikta ieraža, nezinu no kādiem laikiem; cs domāju maz, un neticu, ka citi arī domā.

Karaliene juta, ka viņai varbūt būs jāpiekāpjas, jo viņai bija vajadzīgs kāds, kam uzticēties.

Starp citu, viņas dvēselei nepiemita koķetērija un neuzticība, kā, piemēram, vulgāro sieviešu dvēselēm. Viņa ticēja savām draudzenēm, zinādama, ka ir spējīga mīlēt. Sievietes, kas neuzticas sev, vēl vairāk neuzticas citiem. Koķetes piemeklē vislielākā nelaime — viņas nekad netic, ka viņu mīļākie tās mīl.

Marija Antuancte drīz vien aizmirsa iespaidu, kādu uz viņu atstāja Tavernī jaunkundze Šarnī durvju priekšā. Viņa paņēma Andrē roku, lika viņai pagriezt durvju atslēgu un, ar ārkārtīgu straujumu iziedama caur pirmajām durvīm, ieradās slimnieka istabā, kamēr doktors ar Andrē palika ārpusē.

Tiklīdz tā redzēja pazūdam karalieni, viņa pacēla pret debesīm naida un sāpju pilnu skatienu, kura izteiksme atgādināja ārprātīgu lāstu.

Krietnais doktors paņēma viņas roku un ar lieliem soļiem staigāja pa gaiteni, runādams:

— Vai jūs ticat, ka viņai izdosies?

— Izdosies? kas izdosies? ak, Dievs! — tcica Andrē.

— Pierunāt šo muļķi aizbraukt citur. Viņš šeit nomirs, ja tikai drudzis turpināsies.

— Tātad viņš izveseļosies citur? — iesaucās Andrē.

Doktors viņu uzlūkoja pārsteigts un nobažījies.

— Es ceru, ka jā, — viņš tcica.

— O! lai tad nu viņai izdodas! — atbildēja nabaga meitene.

XV IZVESEĻOŠANĀS

i

Karaliene pa to laiku gāja tieši pie Šarnī krēsla.

No tupeļu trokšņa, kuras čīkstēja uz parketa, viņš pacēla galvu.

— Karaliene! — pūlēdamies piecelties, viņš čukstēja.

— Karaliene, jā, monsicur, — pasteidzās teikt Marija Antuancte, — karaliene, kas zina, ka jūs rīkojaties pa kaklu pa galvu, karaliene, ko jūs apvainojat savos sapņos, karaliene, ko jūs apvainojat nomodā, karaliene, kas rūpējas par savu godu un jūsu. drošību! Lūk, kāpēc viņa nāk pie jums, monsicur, un gluži citādi jums vajadzēja viņu uzņemt.

Drebēdams un apjucis, Šarnī piecēlās, tad pēc pēdējiem vārdiem noslīdēja ceļos, tik stipri sadragāts no fiziskajām un morāliskajām sāpēm, ka, saliecies kā sodāmais, ne gribēja, nc arī varēja piecelties.

— Vai tas ir iespējams, — turpināja karaliene, klusuciešanas un godbijības aizkustināta, — vai ir iespējams, ka muižnieks, ko kādreiz slavināju kā vislojālāko, pieķeras kādas sievietes godam kā ienaidnieks? Jo ievērojat to, monsicur Šarnī, kopš mūsu pirmās tikšanās jūs redzējāt un es jums rādīju nevis karalieni, bet sievieti, un to jums nekad nevajadzētu aizmirst.

Šo vārdu valdzināts, kas nāca no sirds, Šarnī mēģināja iebilst kādu vārdu sevis aizstāvei. Marija Antuancte viņam neļāva.

— Ko darīs mani ienaidnieki, — viņa tcica, — ja jūs dodat nodevības piemēru?

— Nodevība… — šļupstēja Šarnī.

— Monsicur, vai jūs gribat izvēlēties? Vai jūs esat ārprātīgais, tad cs jums atņemšu iespēju darīt ļaunu; vai esat nodevējs, un tad cs jūs sodīšu.

— Madamc, nesakiet, ka cs esmu nodevējs. Karaļu mutē pēc šīs apsūdzības seko nāves spriedums, sievietes mutē tā laupa godu. Karaliene, nogaliniet mani; sieviete, apžēlojiet mani!

— Vai jūs esat pie pilna prāta, monsicur Šarnī? — pārvērstā balsī teica karaliene.

— Jā, madame.

— Vai jūs apzināties savu vainu pret mani, savus noziegumus pret… karali?

— Ak, Dievs! — čukstēja nelaimīgais.

— Jo jūs pārāk viegli aizmirstat, muižnieku kungi, ka karalis ir tās sievietes vīrs, ko jūs apvainojat, vērsdams acis uz viņu; karalis ir jūsu nākamā pavēlnieka, mana dofina tēvs. Karalis ir lielāks un labāks cilvēks nekā jūs visi, ko es godinu un mīlu.

— O! — dobji ievaidēdamies, murmināja Šarnī, un, lai saturētos, bija spiests atbalstīt vienu roku uz parketa.

Viņa kliedziens iedūra karalienei sirdī. Jaunā cilvēka izdzisušā skatienā viņa lasīja, ka tas tiks nogalināts, ja viņa pēkšņi neizvilks no ievainojums bultu, ko tur iedūra.

Tāpēc, žēlsirdīga un maiga, viņa izbijās no vainīgā bāluma un vājības, kādu brīdi bija gatava saukt pēc palīdzības.

Bet viņa pārdomāja, ka doktors un Andrē slikti iztulkos šo slimnieka ģīboni. Viņa to pacēla ar savām rokām.

— Runāsim, — viņa tcica, — cs kā karaliene, jūs kā vīrietis. Doktors Luī pūlas jūs izārstēt; ievainojumu, kas bija niecīgs, pasliktina jūsu smadzeņu aplamības. Kad tiks izārstēts šis ievainojums? Kad jūs mitēsities sagādāt doktoram skandalozos ārprāta skatus, kas viņu uztrauc? Kad jūs aiziesit no pils?

— Madamc, — šļupstēja Šarni, — Jūsu Majestāte mani padzen… Es aizeju, aizeju.

Un viņš izdarīja tik spēcīgu kustību, lai aizietu, ka, zaudējis līdzsvaru, ļodzīdamies iekrita karalienes rokās, kas viņam aizšķērsoja ceļu.

Tiklīdz viņš sajuta karstās krūts pieskārienu, kas viņu saturēja, tiklīdz saliecās negribētā roku apskāvienā, prāts to pilnīgi atstāja, mute atvērās, lai izdvestu karsto elpu, kura nebija vārds un nedrīkstēja būt skūpsts.

Pat karaliene, pieskāriena apsvilināta, nepaguva atgrūst nedzīvo ķermeni krēslā, un gribēja aizbēgt; bet Šarnī galva bija atgāzusies atpakaļ. Tā atsitās pret krēslu, uz lūpām parādījās viegli iesārtas putas, sārts un silts piliens bija nokritis no pieres uz Marijas Antuanctcs rokas.

— O! jo labāk, — viņš čukstēja, — jo labāk! es miršu jūsu nogalināts.

Karaliene aizmirsa visu. Viņa atgriezās, satvēra Šarnī rokās, piespieda

viņa nedzīvo galvu pie savām krūtīm, auksto roku pielika jaunam cilvēkam pie sirds.

Mīla izdarīja brīnumu, Šarnī atmodās. Viņš atvēra acis, parādība nozuda. Sieviete pārbijās, ka atstājusi atmiņu tur, kur domāja teikt tikai pēdējās ardievas.

Viņa paspēra trīs soļus uz durvju pusi tik aši, ka Šarnī tik tikko paguva satvert viņas kleitas apakšu, iesaukdamies:

— Madamc, godbijības vārdā, kāda man ir pret Dievu, ko es cicnu mazāk, kā jūs…

— Ardievu! ardievu! — teica karaliene.

— Madamel o! piedodiet!

— Es jums piedodu, monsicur Šarnī.

— Madamc, pēdējo skatienu!

— Monsicur Šarnī, — tcica karaliene drebēdama aiz dusmām un uztraukuma, — ja jūs neesat nekrietnākais starp cilvēkiem šovakar, tad rīt jūs būsit miris vai atstāsit pili.

Karaliene lūdz, kad viņa pavēl ar tādiem vārdiem. Šarnī, skurbumā sakrustodams rokas, uz ceļiem aizvilkās līdz Marijas /1 tuanetes kājām.

Tā jau bija atvērusi durvis, lai jo drīzāk aizbēgtu no briesmām.

Andrē, kuras acis kārīgi uzlūkoja šīs durvis kopš sarunas sākuma, jauno cilvēku redzēja nokritušu pie kājām, bet karalieni — bezspēcīgu; viņa redzēja tās acīs mirdzam cerību un lepnumu, otrā — izdzisušos skatienus.

Ievainota sirdī, izmisusi, naida un nicinājuma pārņemta, viņa nenolieca galvu. Kad Andrē redzēja atgriežamies karalieni, tai šķita, ka Dievs viņai devis pārāk daudz, dodams troni un skaistumu, jo viņš tai deva arī šo pusstundu ar monsicur Šarnī.

Doktors redzēja pārāk daudz, lai nekā neievērotu.

Pilnīgi domādams tikai par karalienes aizsākto sarunu sekmēm, viņš apmierinājās ar teikumu:

— Nu, madamc?

Kādu minūti karaliene izmantoja, lai atgūtos un atdabūtu sirdspukstu aizslāpēto balsi.

— Ko viņš darīs? — doktors atkārtoja.

— Viņš aizbrauks, — čukstēja karaliene.

Un nepiegriezdama vērību Andrē, kas sarauca uzacis, un Luī, kas berzēja rokas, ašiem soļiem pārgāja galerijas gaitenī, neapzinīgi ietinās bārkstīm izšūtajā mētelī un atgriezās savā dzīvoklī ar nolaistu galvu, stingām acīm, ar izklaidīgām domām.

Viņa pat neiedomājās uzprasīt par karalienes pavēlēm.

Tādiem raksturiem kā Andrē, karaliene nav nekas: sāncense un viss.

Šarnī, nodots Luī kopšanai, liekas, nebija vairs tas cilvēks, kas vakar.

Stiprs līdz pārspīlējumam, pārdrošs līdz fanfaronādei, viņš griezās pie krietnā doktora ar tik sasteigtiem, tik enerģiskiem jautājumiem par drīzāku izveseļošanos, režīma ieturēšanu un pārvešanas iespējām, ka doktors domāja par vēl briesmīgāku slimības atkārtošanos, ko radīja cita veida mānija.

Bet Šarnī drīz vien viņu izglāba no maldiem; viņš līdzinājās tām ugunī nokaitētajām dzelzīm, kuru krāsa acīmredzami pavājinās tā, kā pamazinās karstuma intensitāte. Dzelzs ir melna un skatam nestāsta nekā, bet tā ir diezgan karsta, lai aprītu visu, ko tai pieliks.

Luī redzēja jauno cilvēku atgūstām mieru un agrāko dienu saprātību. Šarnī tiešām bija tik saprātīgs, ka domāja — ir nepieciešams izskaidrot mediķim savu pēkšņo apņemšanos pārmaiņu.

— Karaliene, — viņš tcica, — mani izārstēja labāk, nekā spētu jūsu zinātne, dārgais doktor, ar vislabākajām zālēm; redziet, aizķert manu patmīlību, nozīmē mani savaldīt, kā ar laužņiem savalda zirgu.

— Jo labāk, jo labāk, — murmināja doktors.

— Jā, es atceros kādu spānieti (viņi ir diezgan lielīgi), kas man reiz stāstīja, lai pierādītu savu gribasspēku, ka viņam tikai vajadzējis kādā divkaujā, kad to ievainoja, gribēt aizturēt asinis, lai tās arī netecētu un

neiepriecinātu pretinieka aci. Es smējos par šo spānieti, tomēr esmu mazliet tāds pats kā viņš; ja drudzis, ja šie murgi, kurus jūs man pārmetāt, gribēs parādīties, es tos aizdzīšu, galvoju, teikdams: „murgi un drudzis, jūs vairs neparādīsities."

— Man ir zināmi tādu fenomenu piemēri, — nopietni teica doktors. — Tomēr atļaujiet jūs apsveikt. Vai morāli jūs esat izveseļojies?

— O! jā.

— Tā! Drīz jus redzēsit sakarību, kāda ir starp cilvēka morāli un miesu. Tā ir jauka teorija, par kuru cs uzrakstīšu grāmatu, ja man būs laiks. Garā vesels, miesā vesels jūs būsit astoņās dienās.

— Dārgais doktor, pateicos!

— Un lai iesāktu, jūs taču aizbrauksit?

— Kad jūs vēlēsities. Tūliņ.

— Nogaidīsim šo vakaru. Rīkosimies lēnāk. Darboties ar galējībām, vienmēr nozīmē riskēt.

— Uzgaidīsim līdz vakaram, doktor.

— Un jūs tālu brauksit?

— Līdz pasaules galam, ja vajag.

— Pirmajai iziešanas reizei, tas ir pārāk tālu, — ar to pašu vienaldzību teica doktors. — Apmierināsimies vispirms ar Versaļu, ko?

— Lai notiek — ar Versaļu, ja jūs to gribat.

— Man liekas, — tcica doktors, — tas nav iemesls, lai jūs izraidītu no tēvijas, bet gan lai izārstētu jūsu ievainojumu.

Šī mākslotā aukstasinība padarīja Šarnī uzmanīgu.

— Tas tiesa, doktor, Versaļā man ir māja.

— Nu, jauki! Lūk, kā mēs izdarīsim: šovakar jūs aizvedīs uz turieni.

— Jūs neesat pareizi sapratis mani, doktor; cs vēlētos apceļot manus īpašumus!

— Ā! tā taču arī sakiet. Jūsu īpašums, pie joda! Bet jūsu īpašumi tak nav pasaules malā.

— Tic ir uz Pikardijas robežām, piecpadsmit vai astoņpadsmit jūdzes no šejienes.

— Nu, redziet nu.

Šarnī spieda doktora roku, it kā lai pateiktos par viņa smalkjūtību.

Vakarā četri sulaiņi, kurus viņš bija tik rupji izraidījis toreiz, pēc pirmā mēģinājuma, aiznesa Šarnī līdz karietei, kas viņu gaidīja pie komūnas vārtiņiem.

Karalis, pavadījis medībās visu dienu, bija paēdis vakariņas un gulēja. Šarnī, kas bija norūpējies, ka aizbrauca neatvadījies, pilnīgi nomierināja doktors, apsolīdamies atvainoties par aizbraukšanu, motivēdams par pārmaiņu nepieciešamību.

Šarnī, pirms iekāpt karietē, sagādāja sev sāpīgu apmierinājumu, raudzīdamies līdz pēdējam brīdim karalienes dzīvokļa logos. Neviens nevarēja viņu redzēt. Kāds sulainis, nesdams rokā lāpu, apgaismoja ceļu, atstādams viņa seju ēnā.

Uz pakāpieniem Šarnī satika tikai vairākus virsniekus, savus draugus, kas jau laikus bija brīdināti, lai aizbraukšana neatgādinātu bēgšanu.

Šo priecīgo biedru līdz karietei pavadīts, Šarnī varēja ļaut acīm maldīties ap logiem: karalienes logos mirdzēja gaisma. Viņas Majestāte, būdama mazliet nevesela, guļamistabā pieņēma sievietes.

Andrē logi, drūmi un tumši, aiz damasta aizkaru krokām slēpa gluži skumju, drebošu sievieti, kas nemanīta sekoja slimnieka un viņa pavadoņu kustībām.

Beidzot kariete aizbrauca, bet tik lēni, ka dzirdēja katru pakavu uz skanīgā bruģa.

— Jā, viņš nepieder man, — Andrē čukstēja, — viņš nepieder vairs nevienai, vismaz tā.

— Ja viņu pārņems vēlēšanās mirt, — tcica doktors, atgriezdamies savā istabā, — viņš nemirs vismaz pie manis un manās rokās. Lai nelabais ar dvēseles slimībām! Neesmu Antiohija un Stratonīcija mediķis, lai ārstētu šīs slimības.

Šarnī sasniedza māju dzīvs un vesels. Vakarā viņu apmeklēja doktors, un atrada viņu tik veselīgu, ka pasteidzās paziņot, tas būšot viņa pēdējais apmeklējums.

Slimnieks vakariņās ēda balto cāļa gaļu un karoti Orleānas ievārījuma.

Otrā dienā viņš pieņēma sava tēvoča monsicur Sifrēna un karaļa sūtņa Lafajeta apmeklējumu. Apmēram tas pats bija trešajā dienā, un tad ar viņu vairs nenodarbojās.

Viņš piecēlās un staigāja pa dārzu.

Pēc astoņām dienām viņš varēja mierīgi kāpt zirgam mugurā; viņa spēki bija atgriezušies. Tā kā viņa māja nebija pietiekami atstāta, viņš prasīja tēvoča un doktora Luī atļauju braukt uz saviem īpašumiem.

Luī atbildēja, ka uzticama persona, ka vietas maiņa esot ievainojuma ārstēšanas pēdējā pakāpe; ka Šarnī esot laba kariete, un ceļš no Pikardijas gluds kā spogulis, un būtu muļķīgi palikt Versaļā, kad varot tikpat labi un tikpat laimīgi ccļot.

Šarnī lika piekraut lielus ratus ar bagāžu; nodeva atvadu sveicienus karalim, kas viņu apveltīja ar labvēlību, lūdza monsicur Sifrēnu nodot viņa cieņas apliecinājumu karalienei, kas šovakar bija slima un nepieņēma. Tad, kāpdams karietē pie pašiem karaliskās pils vārtiem, viņš aizbrauca uz Vilērkotnctas pilsētiņu, no kurienes vajadzēja sasniegt Būrsonas pili, kura bija vienas jūdzes attālumā no šīs pilsētiņas un kuru savās pirmajās dzejās bija slavinājis Dimustjē.

XVI DIVAS ASIŅOJOŠAS SIRDIS

Otrā rītā pēc tās dienas, kad Andrē bija pārsteigusi karalieni bēgot no Šarnī, kas bija nometies viņas priekšā ceļos, Tavernī jaunkundze kā parasti iegāja karalienes istabā mazās tualetes stundā, pirms dievkalpojuma.

Karaliene vēl nebija pieņēmusi apmeklējumus. Viņa vienīgi nupat bija izlasījusi Lamota kundzes vēstulīti, un viņas garastāvoklis bija priecīgs.

Andrē, bālāka nekā iepriekšējā dienā, bija nopietna un vēsi atturīga, kas piesaista vērību un piespiež visvarenākos rēķināties ar visvājākajiem.

Vienkārša, barga, ja var tā teikt, savā tērpā Andrē atgādināja nelaimes vēstnesi.

Karaliene bija izklaidīga; tāpēc viņa neievēroja Andrē lēno un nopietno gaitu, sasarkušās acis, roku un deniņu blāvo baltumu.

Viņa pagrieza galvu tieši tik daudz, cik vajadzēja, lai liktu dzirdēt savu draudzīgo sveicienu.

— Labdien, mazā!

Andrē gaidīja, kad karaliene dos viņai izdevību runāt. Viņa gaidīja, būdama pārliecināta, ka viņas klusuciešana, viņas nekustība beidzot piesaistīs Marijas Antuanetes acis.

Tā tas arī notika. Saņemdama kā atbildi tikai svinīgu reveransu, karaliene pagriezās, un iešķībi pamanīja sāpju un bardzības nomākto seju.

— Ak, Dievs! kas tad ir noticis, Andrē? — viņa teica pilnīgi pagriezdamās, — vai tev notikusi kāda nelaime?

— Liela nelaime, madame, — atbildēja jaunā sieveiet.

— Kāda tad?

— Es atstāšu Jūsu Majestāti.

— Atstāsi mani! Tu aizej?

— Jā, madame.

— Kur tu ej, kāds iemesls tevi steidzina?

— Madame, es neesmu laimīga savās jūtās…

Karaliene pacēla galvu.

— Ģimenes, — nosarkdama piebilda Andrē.

Karaliene nosarka savukārt, un abu skatienu zibenis satikās, iedzirkstē- damies kā zobena cirtiens.

Karaliene atguvās pirmā.

— Es labi nesaprotu jūs, — viņa teica, — vakar jūs bijāt laimīga, man šķiet?

— Nē, madame, — stingri atbildēja Andrē, — vakar bija vēl viena manas dzīves nelaimīgākā diena.

— Ai! — teica karaliene, kļūdama domīga.

Un viņa piebilda:

— Paskaidrojiet?

— Man nevajadzētu nogurdināt Jūsu Majestāti ar viņas necienīgiem sīkumiem. Man nav apmierinājuma ģimenē; es nekā nevaru sagaidīt no mantas un īpašumiem, un es lūdzu Jūsu Majestātei atvaļinājumu, lai nodarbotos ar savu labklājību.

Karaliene piecēlās, un lai gan šī prasība, liekas, aizskāra viņas lepnumu, viņa paņēma Andrē roku.

— Ko nozīmē šī neprātīgā apņemšanās, — viņa teica, — vai šodien jums nav brāļa un tēva, kā vakar? Vai šodien viņi ir nepanesamāki un kaitīgāki? Vai jūs domājat, ka esmu spējīga atstāt jūs grūtībās un vairs neesmu ģimenes māte, kas dod ģimeni tiem, kam tās nav?

Andrē sāka drebēt, it kā būtu vainīga, un noliekdamās karalienes priekšā, tcica:

— Madamc, jūsu labsirdība mani aizrauj, bet tā mani neatrunās. Esmu nolēmusi atstāt galmu, man ir vajadzīga vientulība, nelieciet man nodot savus pienākumus pret jums, jo cs jūtu, ka man trūkst aicinājuma.

— Tātad kopš vakardienas?

— Vai Jūsu Majestāte būtu ar mieru nelikt man runāt par šo lietu.

— Jūs esat brīva, — ar rūgtumu tcica karaliene, — vienīgi es uzticējos jums diezgan, lai jūs uzticētos arī man. Bet muļķīgi prasīt vārdus no tā, kas negrib runāt. Paturiet savus noslēpumus, jaunkundz; esiet laimīgāka citur nekā bijāt šeit. Atceraties tikai vienu — mana draudzība neatstāj ļaudis viņu kaprīzes dēļ un jūs būsit vienmēr mana draudzene. Tagad, Andrē, ejiet, jūs esat brīva.

Andrē palocījās un izgāja. Pie durvīm karaliene viņu pasauca.

— Kur jūs ejat, Andrē?

— Uz Sentdenī abateju, madame, — Tavernī jaunkundze atbildēja.

— Klosterī! o! labi, jaunkundz; jums varbūt nav ko sev pārmest; bet vai jūs nedomājat, ka nepateicības un aizmiršanas jau ir par daudz! jūs esat diezgan vainīga manā priekšā; ejiet, Tavernī jaunkundz, ejiet!

Sekoja tas, ka Andrē, neķā vairāk nepaskaidrojusi, kā cerēja karalienes labā sirds, nepazemojusies, ncatvilgusi, uzreiz izmantoja karalienes atļauju un pazuda.

Marija Antuanete varēja pamanīt un pamanīja, kā Tavernī jaunkundze tūliņ atstāja pili.

Tiešām — viņa devās uz tēva mājām, kur, kā bija gaidījusi, dārzā satika Filipu. Brālis sapņoja, bet māsa darbojās.

Ieraudzījis Andrē, ko dienestam šai stundā vajadzēja aizturēt pilī, pārsteigts, gandrīz vai izbijies Filips pagāja viņai pretī.

Izbijies, it sevišķi no viņas drūmās sejas izteiksmes, viņš, ko māsa vienmēr uzrunāja ar maigas draudzības smaidu, iesāka tāpat, kā bija darījusi karaliene: viņš izjautāja.

Andrē viņam paziņoja, ka atstājusi karalienes dienestu, ka viņas atvaļinājums pieņemts, un ka viņa iestāsies klosterī.

Filips spēcīgi sasita plaukstas, kā cilvēks, kas dabūjis negaidītu triecienu.

— Kā! — viņš teica, — tu arī, mās?

— Kā! cs arī? Ko tu gribi sacīt?

— Tā taču nolādēta burboņu pieskaršanās mūsu ģimenei? — viņš iesaucās. — Tu iedomājies, ka piespiesta atsacīties no pasaules! Tu! reliģiozā dvēsele; vismazāk pasaulīgā starp sievietēm un vismazāk spējīgā mūžīgi paklausīt askētisma likumiem! Redzēsim, ko tu pārmet karalienei?

— Karalienei nav ko pārmest, Filip, — jaunā sieviete dzedri atbildēja, — kāpēc tu, kas tik daudz cer uz galma labvēlību, kam, vairāk kā nevienam, ir pienākums cerēt, kāpēc tu nevarēji palikt? Kāpēc tu nepaliki pat trīs dienas? Es tur pavadīju trīs gadus!

— Karaliene reizēm ir kaprīza, Andrē.

— Jā, tas tā ir, Filip, tu varēji to paciest kā vīrietis. Man, sievietei, to nevajag, cs to negribu; ja viņai ir kaprīzes, nu! kalpotājiem arī.

— Tas, mās, — jaunais cilvēks piespiesti teica, — nestāsta man, kādi strīdi jums bija ar karalieni.

— Nekādu, zvēru tev! Vai tev, Filip, bija kad tu atstāji? O! viņa ir nepacietīga, šī sieviete.

— To viņai jāpiedod, Andrē. Glaimi viņu mazliet ir samaitājuši; sirds dziļumos viņa ir laba.

— To liecina tas, ko viņa darīja tevis labā, Filip.

— Ko viņa darīja?

— Tu jau aizmirsi? O! man ir labāka atmiņa. Un vienā dienā, ar vienu apņemšanos, es samaksāju 4avus un manus parādus, Filip.

— Man liekas — pārāk dārgi, Andrē; no pasaules neatsakās tavā vecumā un ar tavu skaistumu. Uzmanies, mīļā draudzene, tu atstāj to jauna, tu nožēlosi vecumā, un, kad būs par vēlu, tu atgriezīsies, sāpinādama draugus, no kuriem būs atšķīrusi kāda muļķība.

— Tu tā neprātoji, brašais virsniek, piesātinātais ar godu un slavu, kas maz rūpējies par slavu un naudu, jo kur simti citu salasīja titulus un zeltu, tu prati piedzīvot tikai parādus un sevi pazemot. Tu tā neprātoji, kad teici: viņa ir kaprīza, Andrē, viņa ir koķeta, viņa ir neuzticīga — es negribu viņai kalpot. Un izpildīdams šo teoriju, tu atteicies no sabiedrības, lai gan nepaliki par mūku, un no mums abiem, vistuvāk negrozāmiem solījumiem esi tu, kas tos jau devis, nevis es, kas tikai nāk tos nodot.

— Tev taisnība, mās, un ja nebūtu tēva…

— Mūsu tēvs! ak! Filip, nerunā tā, — ar rūgtumu atsāka Andrē, — vai tēvam nevajag būt savu bērnu atbalstam un pieņemt viņu atbalstu. Tikai pie šiem apstākļiem viņš ir tēvs. Ko dara mūsējais, cs tev prasu? Vai tev radās kādreiz doma uzticēt kādu noslēpumu monsicur Tavernī? Un tu domā, ka viņš būs spējīgs pasaukt tevi, lai uzticētu savu noslēpumu!

— Nē! — ar skumju izteiksmi turpināja Andrē, — nē, monsicur Tavernī ir radīts, lai dzīvotu viens šai pasaulē.

— Es tam piekrītu, Andrē, bet viņš nav radīts, lai nomirtu viens.

Šie vārdi, teikti ar maigu bardzību, atgādināja jaunajai sievietei, ka viņa savā sirdī ļāva pārāk plašu vietu naidam, rūgtumam un atriebības kārei pret pasauli.

— Es negribētu, — viņa atbildēja, — ka tu uzskatītu mani par bezjūtīgu meiteni; tu zini, vai esmu maiga māsa. Bet šai pasaulē ikviens gribēja nogalināt manī mīlu, kas atbildēja viņiem. Piedzimstot Dievs man deva, kā ikvienai radībai, dvēseli un miesu; ar dvēseli un miesu cilvēciskā radība var rīkoties, savas laimes dēļ šai un citā pasaulē. Cilvēks, ko cs nepazinu, paņēma manu dvēseli — Balzāmo. Cilvēks, ko es tik tikko pazinu un ko neuzskatīju par cilvēku, paņēma manu miesu — Zilbērs. Es atkārtoju, Filip, lai es būtu laba un dievbijīga meitene, man pietrūkst tikai tēva. Pāriesim pie tevis, pārbaudīsim, ko atnesa tev kalpošana zemes varenajiem, kurus tu mīlēji.

Filips nolaida galvu.

— Apžēlojies par mani, — viņš teica, — zemes varenajie man bija tikai radības, kas līdzīgas man. Es tos mīlēju: Dievs mums pavēlējis mīlēt vienam otru.

— O! Filip, — viņa tcica, — nekad virs šīs zemes nenotiek tā, ka mīlētāja sirds atbild tieši tai, kas mīl; tic, ko mēs izvēlamies, izvēlas citus.

Filips pacēla bālo pieri un ar izbrīnās izteiksmi sejā ilgi aplūkoja māsu.

— Kāpēc tu to saki? kam tu to mērķē? — viņš jautāja.

— Nekam, nekam, — augstsirdīgi atbildēja Andrē, kas atkāpās no domas ielaisties savstarpējā izstāstīšanā vai uzticībā. — Es esmu uztraukta, brāli. Man liekas, ka mans prāts jūk; nepiegriez maniem vārdiem nekādu vērību.

— Tomēr…

Andrē tuvojās Filipam un paņēma viņa roku.

— Pietiek runāt par to, mans ļoti mīļotais brāli. Es atnācu lūgt tevi, lai tu aizved mani uz klosteri. Es izvēlējos Sentdenī; cs tur negribu dot solījumu, esi mierīgs. Tas nāks vēlāk, ja būs nepieciešams. Tai vietā, lai meklētu klosterī to, ko tur grib rast lielākā tiesa sieviešu — aizmiršanos— es tur prasīšu atmiņu. Man liekas, ka es pārāk esmu aizmirsusi To Kungu. Viņš ir vienīgais karalis, vienīgais pavēlnieks, vienīgais mierinātājs, kā arī vienīgi patiesais sodītājs. Tuvinādamās viņam, šodien, kad es to saprotu, es izdarīšu daudz vairāk savai laimei, it kā viss bagātais, spēcīgais, varenais un patīkamais šai pasaulē būtu sazvērējies, lai darītu mani laimīgu. Vientulību, mans brāli, vientulību, šo mūžīgo skaistuma priekšnamu!.. Vientulībā Dievs runā ar cilvēku sirdīm; vientulībā cilvēks runā uz Dieva sirdi.

Ar mājienu Filips apturēja Andrē.

— Atceries, — viņš teica, — ka morāli es nepretojos šim izmisušam solim: tu mani neesi padarījusi par sava izmisuma cēloņu tiesnesi.

— Izmisums! — viņa tcica ar neaprobežotu niecinājumu, — tu saki — izmisums! Ak! Paldies Dievam, cs neaizeju izmisusi! Nožēlot ar izmisumu! Nē! nē! tūkstošreiz nē!

Un ar mežonīga lepnuma pilnu kustību viņa uzmeta plecos zīda mēteli, kas gulēja blakus viņas krēslam.

— Pat šīs nievas liecina par stāvokli, kas nevar ilgt, — Filips atsāka, — tu negribi vārdu „izmisums", Andrē, tad pieņem vārdu „īgnums".

— īgnums! — jaunā sieviete atbildēja, sardonisko smaidu nomainīdama pret lepnuma pilnu smaidu. — Nedomā brāli, ka Tavernī jaunkundze būtu tik nestipra, lai atmestu savu vietu pasaulē īgnuma dēļ. Aci, ko iekvēlina dusmas, drīz slapina raudas, un uguns ir nodzēsta. Man nav dusmu, Filip. Es ļoti gribētu, lai tu man ticētu, un tāpēc tev vajadzētu uzprasīt sev pašam, kad bija jāizsaka kāda kaite. Atbildi, Filip, vai rītu tu aiziesi uz Trapu, vai kļūsi par karteziāniešu mūku un kā sauksi iemeslu, kas tevi būs piespiedis pieņemt šo lēmumu?

— Šo iemeslu es saukšu par neizdziedināmām skumjām, māsa, — Filips tcica ar nelaimes pazemīgo diženumu.

— Jauki, Filip! Lūk, vārds, kas man piederas un ko es pieņemu. Lai, tātad tās ir nedziedināmās skumjas, kas dzen mani vientulībā.

— Labi! — Filips atbildēja, — un brālim un māsai nebūs dzīvē nevienādība. Būdami vienlīdzīgi laimīgi, nelaimīgi viņi būs vienmēr tai pašā pakāpē. Andrē, te iznāk viena ģimene.

Andrē domāja, ka Filips, saviļņojuma aizrauts viņai jautās vēl kaut ko, un varbūt viņas nelokāmā sirds būtu salūzusi brālīgās draudzības skavās.

Bet no pieredzes Filips zināja, ka lielās dvēseles iztiek pašas ar sevi: viņš netraucēja Andrē dvēseli tās norobežojumā, ko viņa bija izvēlējusies.

— Kādā stundā un kādā dienā tu domā aizbraukt? — viņš jautāja.

— Rītu; šodien pat, ja pietiktu laika.

— Vai tu pēdējo reizi nepastaigātos ar mani parkā?

— Nē, — viņa tcica.

Pēc rokas spiediena, kas pavadīja šo atraidījumu, viņš saprata, ka jaunā sieviete atraidīja vienīgi gadījumu, lai neļautos aizkustinājumam.

— Es būšu gatavs, kad tu mani brīdināsi, — viņa atbildēja.

Viņš noskūpstīja māsai roku, nepicbildis ne vārda, kas būtu varējis likt pārplūst viņas sirds rūgtumam.

Veikusi pirmos sagatavošanās darbus, Andrē aizgāja savā istabā, kur viņa saņēma Filipa vēstuli.

— Tu vari redzēt tēvu šovakar pulksten piecos. Atvadīšanās ir nepieciešama. Monsicur Tavernī kliegs par pamestību, par ļaunu apiešanos.

Viņa atbildēja:

— Pulksten piecos cs būšu pie monsieur Tavernī ceļa apģērbā. Pulkstens septiņos mēs varam būt Sentdenī. Tu atļausi man šo vakaru?

Atbildes vietā Filips kliedza pa logu, diezgan tuvu no Andrē dzīvokļa, lai Andrē varētu dzirdēt:

— Pulkstens piecos zirgus iejūgt karietē!

XXVII FINANČU MINISTRS

Mēs redzējām, ka pirms Andrē pieņemšanas karaliene lasīja Lamota kundzes vēstuli, un smaidīja.

Vēstulē bija vienīgi šie vārdi:

„…Un Jūsu Majestāte var būt pārliecināta, ka viņai tiks atvēlēts kredīts, un prece nodota ar uzticamu personu"

Tātad karaliene bija smaidījusi un sadedzinājusi Zannas vēstulīti.

Kad viņa bija mazliet sadrūmusi Tavernī jaunkundzes sabiedrībā, Mizerī kundze paziņoja, ka monsicur Kalons gaidīja viņas pieņemšanu.

Te būs vietā paskaidrot lasītājam par šo jauno personāžu. Vēsture ir pietiekami iepazīstinājusi ar viņu, bet romāns, kas nezīmē tik noteikti perspektīvu un lielos notikumus, dod fantāziju apmicrinošākus sīkumus.

Monsicur Kalons bija gudrs cilvēks, pat bezgalīgi gudrs, kas, piederēdams gadu simteņa otrās puses, asaru maz pieredzējušai, lai gan domātājai paaudzei, dabūja savu tiesu no Francijai uzklupušās nelaimes, apvienoja savas intereses ar kopējām interesēm, runāja tāpat kā Ludviķis XV: „Pēc mums kaut pasaules gals" — un meklēja visur mirdzumu, lai greznotu savu pēdīgo dienu.

Viņš saprata vajadzības, bija galma cilvēks. Visas prāta bagātības un skaistuma dēļ slavenās sievietes viņš godināja ar cildinājumiem, kādus bite velta ar smaržām un medu bagātiem augiem.

Visu paziņu kopējais rezumē bija sarunas ar septiņiem astoņiem vīriešiem un desmit vai divpadsmit sievietēm. Monsicur Kalons varēja lēst kopā ar Dalambēru, prātot ar Didro, zoboties ar Voltēru, sapņot ar Ruso. Beidzot viņš bija pietiekami stiprs, lai smietos Nekera kunga popularitātei acīs.

Gudrā un dziļdomīgā Nekera kunga paziņojums likās apgaismoja visu Franciju. Kalons, apskatījis to, padarīja smieklīgu pat to acīs, kas no viņa baidījās visvairāk, un karaliene un karalis, kam šis vārds lika drebēt, tikai trīcēdami noklausījās labsirdīgi, kā izsmēja eleganto valstsvīru, kas pēc daudziem skaitļiem apmierinājās ar teicienu:

— Kāpēc pierādīt, kad nekā nevar pierādīt.

Tiešām Neķers pierādīja tikai vienu — nav iespējams tādā stāvoklī pārvaldīt finances. Monsieur Kalons tās pieņēma ķā saviem pleciem pārāk vieglu nastu, un pirmajā brīdī var teikt, ka viņš saliecās zem nastas.

Ko gribēja monsieur Neķers? Reformas. Šīs daļējās reformas satrauca visu prātus. Maz cilvēku tur guva, un kas guva, guva ļoti maz; daudzi, turpretī, zaudēja un zaudēja daudz.

Kad Neķers gribēja īstenot taisnīgu nodokļu sadalīšanu, kad viņš gribēja samazināt muižnieku īpašumus un garīdzniecības ienākumus, Neķers rupji radīja ļoti grūto revolūciju. Viņš sašķēla tautu un vājināja to, kad vajadzēja koncentrēt visus spēkus, lai panāktu vispārējo atjaunotni.

Neķers uzrādīja šo mērķi un darīja neiespējamu to sasniegt. Runāt par ļaunprātības reformu tiem, kas negrib, lai šī ļaunprātība būtu reformēta, vai tas nenozīmē sacelt pret sevi ieinteresēto cilvēku pretestību? Vai vajag brīdināt ienaidnieku par stundu, kādā uzbruks?

To saprata Kalons, šai ziņā patiesāks tautas draugs, nekā ženēvietis Neķers, lielāks draugs, mēs teiksim, kas attiecas uz veiktajiem darbiem, jo, tā vietā, lai brīdinātu neatvairāmo ļaunumu, Kalons paātrināja uzbrukumu.

Viņa plāns bija pārdrošs, milzīgs, pareizs; divos gados vajadzēja novest bankrotā karali un muižniecību, kas būtu novēlojies par desmit gadiem; tad, bankrotu izdarījušam, teikt:

— Tagad, bagātie, maksājiet nabagiem, jo viņi ir izsalkuši un aprīs tos, kas viņus nebaros.

Kā karalis vispirms neredzēja plāna sekas, vai pat šo plānu? Kā viņš, kas niknumā drebēja, lasīdams ziņojumu, nedrebēja, uzminēdams savu ministru? Kāpēc viņš izšķīrās starp divām sistēmām un atzina par labāku ļaut vaļu avantūrai? Tas ir vienīgais patiesais rēķins, kas politiķim Ludviķim XVI ir jānokārto ar pēcnācējiem. Tas bija slavens princips, kuram pretojās vienmēr tas, kam nav pietiekami daudz varas nocirst ļaunumu, kad tas ir iesakņojies.

Bet ja karaļa acis būtu sedzis biezs apsējs; ja karaliene, tik gaišredzīga un gudra savos novērojumos, būtu izrādījusies tikpat akla, kā viņas vīrs pret ministra izturēšanos, vēsture, vajadzētu pareizāk sacīt — romāns, sniegs dažus nepieciešamos sīkumus.

Monsieur Kalons iegāja pie karalienes.

Viņš bija skaists, liela auguma un ar cēlām manierēm; viņš prata smīdināt karalienes un raudināt mīļākās. Būdams pārliecināts, ka Marija Antuancte viņu aicina kādas spiedīgas vajadzības dēļ, viņš ieradās ar smaidu uz lūpām. Daudzi citi būtu nākuši ar sarauktām sejām, lai vēlāk divkāršotu savas piekrišanas nopelnu!

Karaliene tāpat bija laipna, viņa ministram lika apsēsties un sākumā runāja par tūkstoš nesvarīgām lietām.

— Vai mums ir nauda, — pēc tam viņa teica, — dārgais monsieur Kalon?

— Nauda? — monsieur Kalons, — bet katrā ziņā, madame, kas mums ir, tas ir vienmēr.

— Lūk, tas ir brīnišķīgi, — atsāka karaliene, — es nepazinu nevienu, kas atbildētu tā par naudas jautājumiem, kā jūs: kā finansists jūs esat neaizstājams.

— Cik liela summa vajadzīga Jūsu Majestātei? — Kalons atbildēja.

— Izskaidrojiet man vispirms, lūdzu, kā jūs varējāt atrast naudu tur, kur monsieur Neķers runāja, ka viņam tās nav?

— Nekera kungam bija taisnība, naudas skapī vairs nebija, un tas tik pareizi, ka dienā, kad kļuvu par ministru, 1783.gada 5.novembrī, tādas lietas neaizmirstas, madamc, meklēdams sabiedrības mantu, kasē atradu tikai divus maisus ar divpadsmit simtiem livru. Nebija neviena dināra mazāk.

Karaliene sāka smieties.

— Nu! — viņa teica.

— Nu! madame, ja monsicur Neķers, tai vietā, lai runātu: nav vairs, nav naudas, būtu sācis aizņemties, kā to daru es, simt miljonus pirmajā gadā, un simt divdesmit piecus — otrajā; ja viņš būtu pārliecināts, kā esmu es, par jaunu astoņdesmit miljonu aizņēmumu trešajam, monsieur Neķers būtu bijis īsts finansists. Visi var teikt: kasē vairs nav naudas, bet katrs nevar atbildēt: „Tā ir."

— Par to es jums teicu; ar to cs jūs apsveicu. Bet kā nomaksās? Lūk, grūtības.

— O! madamc, — Kalons atbildēja ar smaidu, kura dziļumu un šausmīgo nozīmību nevarēja izdibināt neviena cilvēka acs, — cs jums galvoju, ka samaksās.

— Es paļaujos uz jums, — teica karaliene, — bet turpināsim par finansēm; ar jums tā ir interesanta zinātne; ērkšķis pie citiem, augļu koks pie jums.

Kalons palocījās.

— Vai jums ir kaut kādas jaunas idejas, — karaliene vaicāja, — sakiet par tām man pirmajai, lūdzu.

— Man ir ideja, madame, kas Francijas kabatās sagādās divdesmit miljonus, un septiņus astoņus miljonus jūsējās, atvainojiet, Viņas Majestātes kasē.

— Šie miljoni būs gaidīti šeit un tur. No kurienes tic ienāks?

— Jūsu Majestātei ir zināms, ka zelta naudai nav vienāda vērtība visās Eiropas valstīs?

— Es zinu. Spānijā zelts ir dārgāks nekā Francijā.

— Jūsu Majestātei taisnība, un bauda ir runāt ar viņu par finansēm. Jau piecus vai sešus gadus zelts Spānijā ir dārgāks nekā Francijā. Tā iznāk, ka eksportētāji gūst uz zelta marku, ko izved no Francijas Spānijā, apmēram četrpadsmit unču sudraba vērtības.

— Tas ir daudz, — karaliene tcica.

— Tā gada laikā, — turpināja ministrs, — ja kapitālisti zinātu to, ko es zinu, pie mums nebūtu neviena luidora zelta.

— Jūs to aizkavēsit?

— Nekavējoties, madamc: es pacelšu zelta vērtību līdz piecpadsmit markām četrām uncēm, piecpadsmitā — peļņai. Jūsu majestāte saprot, ka naudas skapī nepaliks pat luidora, kad uzzinās, ka šī peļņa dota zelta

īpašniekiem. Tātad notiks naudas pārkalšana, un zelta markā, kas šodien satur trīsdesmit luidorus, mēs atradīsim trīsdesmit divus.

— Peļņa acu priekšā, peļņa nākotnē, — karaliene iesaucās, — tā ir jauka ideja, kas radīs furoru.

— Es domāju, madamc, un esmu laimīgs, ka ideja tik pilnīgi ieguva jūsu atzīšanu.

— Izdomājiet vienmēr tādas idejas, un esmu pārliecināta, ka jūs samaksāsit visus mūsu parādus.

— Atļaujiet, madamc, — ministrs tcica, — atgriezties pie tā, ko jūs vēlējāties no manis.

— Vai tas būtu iespējams, monsicur, dabūt šai brīdī…

— Kādu summu?

— O! varbūt pārāk lielu.

Kalons pasmaidīja tā, ka iedrošināja karalieni.

— Pieci simti tūkstošu livru, — viņa tcica.

— Ak, madamc, — viņš iesaucās, — kā mani sabaidīja jūsu Majestāte; es domāju, ka runa ir par kādu īstu summu.

— Tātad jūs varat?

— Protams.

— Tikai lai karalis…

— Ai, madamc, lūk, tas nav iespējams; visi mani rēķini katru mēnesi tiek nodoti karalim; bet vēl nav piemēra, ka karalis tos būtu lasījis, un es lepojos ar to.

— Kad cs varu cerēt uz šo summu?

— Kādā dienā Jūsu Majestātei tā ir vajadzīga?

— Tikai nākamā mēneša piektajā datumā.

— Lēses būs atvēlētas otrajam; nauda būs trešajā, madamc.

— Pateicos, monsicur Kalon.

— Mana lielākā laime ir patikt Jūsu Majestātei. Es lūdzu viņu nekad nekautrēties. Tas darīs prieku viņas finanču galvenā kontroliera patmīlai.

Viņš bija piecēlies un patīkami sveicināja. Karaliene deva roku skūpstam.

— Vēl vienu vārdu, — viņa teica.

— Klausos, madame.

— Šī nauda man sagādā sirdsapziņas pārmetumus.

— Sirdsapziņas pārmetumus… — viņš bilda.

— Jā. Tā ir, lai apmierinātu kaprīzi.

— Jo labāk, jo labāk… No summas tad būs vismaz puse īstas peļņas mūsu rūpniecībai, tirdzniecībai vai mūsu izpriecām.

— Tiešām, tas taisnība, —" karaliene murmināja, — un jūs protat jauki mani mierināt, monsicur.

— Gods Dievam! madamc, ja mums būtu tikai Jūsu Majestātes sirdsapziņas pārmetumi, mēs aizietu tieši Paradīzē.

— Redziet, monsicur Kalon, tas būtu pārāk nežēlīgi no manis likt nabaga tautai samaksāt par manām kaprīzēm.

— Nu, labi! — teica ministrs, uzsvērdams ar savu liktenīgo smaidu katru vārdu, — nemocīsim taču vairs sirdsapziņu, madame, jo, zvēru, tā nebūs nabaga tauta, kas par to samaksās.

— Kāpēc? — pārsteigta jautāja karaliene.

— Tāpēc, ka nabaga tautai vairs nav nekā, —. nesatricināmi atbildēja ministrs, — un tur, kur nav nekā, karalis zaudē savas tiesības.

Viņš palocījās un izgāja.

XVIII ATGŪTĀS ILŪZIJAS. PAZAUDĒTAIS NOSLĒPUMS

Tiklīdz monsieur Kalons pārgāja pāri galerijai, lai atgrieztos savā istabā, tā pie karalienes buduāra durvīm skrāpējās steidzīgas rokas.

Parādījās Zanna.

— Madamc, — viņa teica, — viņš ir šeit.

— Kardināls? — karaliene jautāja, mazliet izbrīnījusies par vārdiņu viņš, kas, sievietes izsacīts, nozīmē tik daudz.

Viņa nepabeidza. Zanna jau bija ievedusi monsieur Roānu un atsveicinājusies, slepus spiezdama protežētās protektora roku.

Princis palika viens trīs soļus no karalienes, kuru sveicināja ar nepieciešamo godbijību.

Karaliene bija aizkustināta, redzēdama šo takta pilno atturību; viņa izstiepa roku kardinālam, kas vēl nebija pacēlis acis uz viņu.

— Monsieur, — viņa tcica, — man stāstīja par vienu jūsu soli, kas iznīcina daudzas kļūdas.

— Atļaujiet, — princis teica, saviļņojumā drebēdams, kas nebija liekuļots, — atļaujiet, madamc, apgalvot, ka vainas, par kurām runā Jūsu Majestāte, būtu mīkstinātas ar vienu izskaidrošanās vārdu mūsu starpā.

— Es neliedzu jums attaisnoties, — karaliene cienīgi atbildēja, — bet tas, ko jūs man teiksit, metīs ēnu uz manu mīlu un cieņu, kāda man ir pret manu zemi un ģimeni. Jūs varat attaisnoties, tikai ievainodami mani, kardināla kungs. Bet klausieties, nepieskarsimies nenodzisušai liesmai, varbūt tā vēl apdedzinās jūsu vai manus pirkstus; redzēt jūs jaunā gaismā, kas parādīja jūs kā pakalpīgu, godbijīgu, uzticīgu…

— Uzticīgu līdz nāvei, — kardināls pārtrauca.

— Jauki. Bet, — Marija Antuancte smaidīdama teica, — līdz šim runa ir tikai par izpostīšanu. Jūs būsit uzticīgs arī postā, kardināla kungs? Tas ir ļoti jauki, diezgan jauki. Bet par laimi es to nokārtošu. Jūs dzīvosit un nebūsit izpostīts, vismaz, ja neizpostīsit sevi.

— Madame…

— Tā ir jūsu darīšana. Tomēr kā draudzene, jo mēs taču tagad esam draugi, došu jums padomu: esiet taupīgs, tas ir mācītāja tikums; karalis jūs labāk mīlēs taupīgu, nekā izšķērdīgu.

— Es kļūšu skops, lai patiktu Jūsu Majestātei.

— Karalis, — karaliene atsāka ar smalku niansi, — nemīl arī skopuļus.

— Es kļūšu tāds, kādu gribēs Jūsu Majestāte, — kardināls pārtrauca ar vāji apslēptu kaislību.

— Es taču teicu, — karaliene strauji atcirta, — ka ar manu soli jūs netiksit izpostīts. Jūs atbildējāt par mani, pateicos jums, bet man ir ar ko kārtot saistības; tātad nerūpējaties vairāk par lietām, kas, sākot no pirmā maksājuma, attieksies tikai uz mani.

— Lai lieta būtu pabeigta, madame, — tcica kardināls, palocī­damies, — ■ man atliek piedāvāt kaklarotu Jūsu Majestātei.

Reizē viņš izvilka no kabatas retu kārbiņu, kuru pasniedza karalienei.

Viņa pat nepaskatījās, kas liecināja par viņas lielo vēlēšanos to redzēt un, aiz prieka drebēdama, nolika uz šujamā galdiņa, bet pa rokai.

Pēc tam kardināls bilda dažus pieklājības vārdus, kuri tika ļoti labi uzņemti, tad atgriezās pie tā, ko karaliene bija teikusi par salabšanu.

Bet tā kā viņa bija nosolījusies neapskatīt dimantus tā klātbūtnē un tā kā dega nepacietībā tos redzēt, tad viņa klausījās izklaidīgi.

Tāpat aiz izklaidības viņa ļāva tam ņemt roku, ko viņš aizgrābts noskūpstīja. Tad viņš atsveicinājās, domādams, ka apgrūtina, kas karalieni ļoti iepriecināja. Vienkāršs draugs nekad neapgrūtina, vienaldzīgais — vēl mazāk.

Tā norisinājās šī satikšanās, kas aizvēra brūces kardināla sirdī. No karalienes viņš aizgāja sajūsmināts, gatavs pierādīt Lamota kundzei neaprobežotu pateicību par sarunu, ko viņa tik laimīgi bija aizvadījusi līdz panākamam.

Žanna viņu gaidīja karietē, simtu soļus uz priekšu no barjeras; viņa saņēma dedzīgus draudzības apliecinājumus.

— Labi! — viņa teica pēc pirmā pateicības izvirduma, — vai Jūs būsit Rišeljē vai Mazarēns? Vai karaliene jums deva godkāres vai mīlestības pamudinājumus? Vai jūs esat ielaidies politikā vai intrigā?

— Nesmejaties, dārgā grāfien, — tcica princis, — esmu traks aiz laimes.

— Jau!

— Palīdziet man, un trijās nedēļās man būs ministrija.

— Ka tevi! Trijās nedēļās: cik ilgi! Termiņš pirmajam maksājumam nolikts pēc piecpadsmit dienām.

— O! cik laimes sanāk reizē: karalienei ir nauda, viņa maksās; man būs tikai uzņēmības nopelns. Te ļoti maz goda, grāfien, ļoti maz! Dievs mans liecinieks, ka es labprāt būtu samaksājis šo salabšanu ar piecsimt tūkstoš livrām.

— Esat mierīgs, — smaidīdama pārtrauca grāfiene, — jums būs arī šis nopelns. Vai no tā jūs cerat daudz?

— Atzīstos, ka dodu tam priekšroku; karaliene, kļuvusi par manu parādnieci…

— Monsicur, kaut kas man saka, ka jūs baudīsit šo apmierinājumu. Vai jūs esat tam sagatavojušies?

— Es pārdevu pēdējos īpašumus un ieķīlāju nākamā gada ienākumus un peļņu.

— Tātad jums ir piecsimt tūkstoš livru?

— Man tie ir; vienīgi, izdarījis šo maksājumu, es nezināšu ko darīt.

— Šis maksājums, — Žanna iesaucās, — mums dod trīs mēnešu mieru. Trijos mēnešos, cik notikumu, labais Dievs!

— Tas tiesa, bet karalis man ieteica netaisīt vairs parādus.

— Divu mēnešu uzturēšanās ministrijā iztīrīs visus jūsu rēķinus.

— O! grāfien…

— Nepretojieties! Ja jūs to neizdarīsit, izdarīs jūsu brālēni.

'— Jums vienmēr taisnība. Kur jūs iesit?

— Uzmeklēt karalieni, uzzināt, kādu iespaidu atstājusi jūsu klātbūtne.

— Ļoti labi. Es atgriežos Parīzē.

— Kāpēc? Jūs atnāktu šodien uz spēlēm. Tā ir gudra rīcība. Dzelzi jākaļ, kamēr tā ir karsta.

— Par nelaimi man vajag ierasties uz satikšanos, uz kuru uzaicinājumu šorīt saņēmu pirms aizbraukšanas.

— Satikšanās?

— Diezgan svarīga, spriežot pēc vēstules satura, ko man nodeva. Lūk…

— Vīrieša rokraksts! — grāfiene teica.

Un viņa lasīja:

„Monsieur, kāds grib ar jums sarunāties par ievērojamas summas sameklēšanu. Šī persona šovakar ieradīsies pie jums Parīzē, lai saņemtu pagodinājumu izlūgties audienci."

— Anonīma… Ubagotājs.

— Nē, grāfien, bez iemesla nenodod sevi manu ļaužu rungām par manis izsmiešanu.

— Jūs tā domājat?

— Es nezinu kāpēc, bet man liekas, pazīstu šo rokrakstu.

— Tad ejiet, monsicurl Starp citu, nekad neriskē daudz ar ļaudīm, kas apsola naudu. Ļaunākais būtu, ja tie nemaksātu. Ardievu, monsieur.

— Grāfien, uz laimīgu atkalredzi.

— īstā laikā, monsieur, vēl divi jautājumi.

— Kādi?

— Ja gadījumā neparedzēti viņš dod lielu summu?

— Un tad! grāfien?

— Kādu pazaudētu lietu, atradumu, mantu!

— Es saprotu, šķelme, dalīt uz pusēm, jūs gribat teikt?

— Tiešām, monsieur…

— Jūs man nesat laimi, grāfien. Kāpēc lai es nerēķinātos ar jums. Tas būs darīts. Tagad par otro!

— Lūk, — nesāciet tērēt piecsimt tūkstoš livru!

— O! nebaidaties.

Un viņi šķīrās. Kardināls atgriezās Parīzē debešķīgās laimes atmosfērā.

Tiešām, pirms divām stundām viņa stāvoklis bija pilnīgi mainījies.

Ja viņš bija tikai iemīlējies, karaliene viņam deva vairāk, nekā viņš drīkstēja ccrēt; ja viņš bija godkārīgs, viņa ļāva tam cerēt vēl vairāk.

Karalis, sievas izveicīgi vadīts, kļuva par laimes riku, kuru no šā laika nekas nevarēs apturēt. Princis Luijs juta, ka ir pilns ar idejām. Viņā bija tik daudz politiskā ģēnija, kā nevienam citam sāncensim, viņš saprata uzlabošanas jautājumu, viņš apvienoja garīdzniecību ar tautu, lai radītu solīdu vairākumu, kas ilgi valda ar spēku un taisnīgumu.

Nolikt reformu kustības priekšgalā karalieni, ko viņš dievināja, un arvien pieaugošo vēsumu pret viņu pārvērst ne ar ko nesalīdzināmā popularitātē: tāds bija prclāta sapnis, un viens laipns Marijas Antuanetcs vārds varēja pārvērst šo sapni īstenībā.

Tad neprāts atsacījās no vieglām uzvarām, sabiedrības cilvēks kļuva par filozofu, bezdarbis — par nenogurdināmu strādnieku. Lieliem raksturiem tā ir nieka lieta — uzdzīves bālumu apmainīt pret nogurumu zinību dēļ. Roāna kungs būtu gājis tālāk, tā iejūga aizrauts, ko sauc par mīlestības godkāri.

Kopš atgriešanās Parīzē viņš rāva sevi darbā, uzreiz sadedzināja mīlestības vēstuļu kastīti, pasauca pārvaldnieku, lai norīkotu reformas, sekretāram lika piegriezt spalvas, lai rakstītu memuārus par Anglijas politiku, kuru teicami pārzināja, un pēc vienas stundas darba sāka valdīt pār sevi, kad pēkšņi zvans kabinetā brīdināja, ka viņu gaida svarīgs apmeklējums.

Parādījās durvju sargs.

— Kas tur ir? — prelāts jautāja.

— Persona, kas šorīt rakstīja, monsieur.

— Bez paraksta?

— Jā, monsieur.

— Bet šai personai ir vārds. Uzprasiet to viņai.

Brīdi vēlāk durvju sargs atgriezās.

Princis nodrebēja.

— Lai ienāk.

— Augstais Dievs! — kardināls pēc mirkļa iesaucās, — ko cs redzu?

— Vai ne, monsicur, — Kaliostro teica ar smaidu, — es nemaz neesmu mainījies?

— Vai tas ir iespējams… — čukstēja Roāna kungs. — Zozefs Balzāmo ir dzīvs, par kuru domāja, ka viņš miris ugunsgrēkā. Zozefs Balzāmo…

Grāfs Fēniks, ir dzīvs, jā, monsieur, un dzīvs vairāk nekā jebkad.

— Bet, monsicur, ar kādu vārdu tad jūs dzīvojat… un kāpēc nepaturējāt veco?

— Noteikti, monsicur, tāpēc, ka tas ir vecs un atgādina vispirms man, pēc tam citiem, daudz apbēdinošu atmiņu. Es runāju tikai par jums, monsieur, sakiet, vai jūs nebūtu atraidījis pie durvīm Žozefu Balzāmo?

— Es! Nu nē, monsieur, nē.

Un kardināls, būdams apstulbis nepiedāvāja Kaliostro pat sēdekli.

— Tad, — viņš atsāka, — Jūsu Eminencei ir vairāk atmiņas un krietnuma nekā visiem pārējiem cilvēkiem kopā.

— Monsicur, kādreiz jūs man izdarījāt tādu pakalpojumu…

— Vai nav tiesa, monsicur, — Balzāmo to pārtrauca, — vecums mani nav mainījis un esmu jauks manu dzīvības pilienu ietekmes paraugs.

— Es to atzīstu, monsicur, bet jūs stāvai pāri cilvēcei, jūs, kas augstsirdīgi izdalāt zeltu un veselību visiem.

— Veselību, — taisnība, monsicur, bet zeltu… nē, o! nē…

— Jūs vairs neizgatavojat zeltu?

— Nē, monsieur.

— Un kāpēc?

— Tāpēc, ka pazaudēju pēdējo nepieciešamā ingredienta daļiņu, ko mans skolotājs, gudrais Altota, man iedeva pēc iebraukšanas no Ēģiptes. Vienīgā recepte, kas nekad nebija mana.

— Viņš to paturēja.

— Nē… tas ir paturēja, vai aiznesa kapā — kā vēlaties.

— Viņš ir miris.

— Es viņu pazaudēju.

— Kā jūs nepagarinājāt šā cilvēka, nepieciešamās receptes nepieciešamā glabātāja, dzīvi, kad pats saglābājatics jauns gadu simteņiem, kā jūs sakāt?

— Tāpēc, ka varu visu pret slimību, pret ievainojumu, bet nekā pret nejaušību, kas nogalina neaicināta.

— Un nejaušība noslēdza Altota dienas!

— Jums vajadzēja to zināt, jo jūs zinājāt par manu nāvi.

— Ugunsgrēku Sentkloda ielā, kurā jūs pazudāt.

— Tas nogalināja vienīgi Altotu, vai pareizāk, es domāju, kas, dzīves noguris, gribēja mirt.

— Tas ir savādi.

— Nē, tas ir dabīgi. Es arī savukārt simtām reižu domāju beigt dzīvot.

— Jā, bet tomēr jūs pretojāties.

— Tāpēc, ka izvēlējos jaunību, kad skaistā veselība, kaislības, miesas baudas man sagādā vēl kaut cik izklaides; turpretī Altota bija izvēlējies vecumu.

— Altotam vajadzēja darīt tāpat kā jums.

— Nē, viņš bija dziļāks un pārāks cilvēks; no visām šīs pasaules lietām viņš gribēja tikai zinātni. Un jaunība ar pavēlētājām asinīm, kaislībām, baudām būtu viņu novērsusi no mūžīgās apceres, monsieur, ir svarīgi būt vienmēr brīvam no drudža; lai dziļi domātu, vajag varēt iegrimt nesatricināmā miegainībā.

Vecis domā labāk nekā jauns cilvēks, un kad bēdas viņu pārņem, viņam vairs nav zāļu. Altota mira par upuri savai atdevei zinātnei. Es dzīvoju kā sabiedrības cilvēks, es zudinu laiku un nedaru galīgi nekā. Es esmu stāds… es neuzdrīkstos teikt puķe; es nedzīvoju, cs elpoju.

— O! — murmināja kardināls, — līdz ar atdzīvināto cilvēku atdzimst mana izbrīna. Jūs mani atgriežat, monsicur, tais laikos, kad jūsu vārdu maģija, kad jūsu darbu brīnumi divkāršoja manas spējas un pacēla manās acī radības vērtību. Jūs man atsaucat atmiņā divus jaunības sapņus. Ir jau desmit gadu, jūs zināt, kad jūs man parādījāties.

— Es to zinu, mēs abi esam gājuši uz leju. Monsicur, es vairs neesmu gudrais, bet zinātnieks. Jūs neesat vairs jaunais cilvēks, bet skaistais princis. Jūs atceraties, monsicur, to dienu manā kabinetā, kas šodien atjaunots ar tapetēm, kad es jums apsolīju kādas sievietes mīlu, par kuras gaišajiem matiem runāja mana gaišreģe?

Kardināls nobālēja, tad pēkšņi nosarka. Šausmas un prieks pēc kārtas apturēja viņa sirdspukstus.

— Es atceros, — viņš teica, — bet neskaidri…

— Redzēsim, — smaidīdams tcica Kaliostro, — redzēsim, vai es varu vēl būt burvis. Uzgaidiet, lai es koncentrējos pie šīs domas.

Viņš pārdomāja.

— Šis jūsu mīlas sapņu blondais bērns, — pēc klusēšanas viņš teica, — kur tas ir? Ko viņa dara? Ak, nudien! es viņu redzu: jā… un pat jūs viņu redzējāt šodien. Vēl vairāk: jūs izgājāt no viņas mājas.

Kardināls uzlika ledaino roku uz trīcošās sirds.

— Monsicur, — viņš tcica tik klusi, ka Kaliostro tik tikko sadzirdēja,- Dieva dēļ…

— Jūs vēlaties, lai runātu par kaut ko citu, — laipni tcica pareģis. — O! esmu jūsu rīcībā, monsieur. Pavēliet, lūdzu!

Un viņš vaļīgi izstiepās uz dīvāna, ko kardināls bija piemirsis viņam norādīt kopš šīs interesantās sarunas sākuma.

XIX PARĀDNIEKS UN KREDITORS

Kardināls noskatījās sava viesa rīcībā gandrīz vai ar trulu izteiksmi.

— Tā! — tas teica, — tagad, kad esam atjaunojuši pazīšanos, monsicur, runāsim, ja vēlaties.

— Jā, — prelāts atsāka, pamazām atgūdamics, — ja runāsim par šo naudas lietu, ko… ko…

— Par kuru es norādīju vēstulē, vai ne? Jūsu Eminence steidzās uzzināt…

— O! tā bija aizbildināšanās, vai nc, vismaz man tā šķiet.

— Nē, monsicur, pavisam nē. Tā bija atklātība, un ļoti nopietna, es galvoju. Šī iekasēšana ir tā vērta, lai to izpildītu, jo runa ir par piecsimt tūkstoš livrām, un pieci simti tūkstošu livru ir summa.

— Summa, ko jūs tik laipni man aizdevāt, — kardināls iesaucās, ļaudams sejā parādīties vieglam bālumam.

— Jā, — monsicur, ko es jums aizdevu, — teica Balzāmo.

— Patīkami redzēt, ka tik augstam ir tik laba atmiņa.

Kardināls bija dabūjis triecienu, viņš juta, kā auksti sviedri plūda no pieres pāri vaigiem.

— Kādu brīdi es domāju, — viņš teica, pūlēdamies smaidīt, — ka Žozefs Balzāmo, pārdabīgais cilvēks, aiznesis savu kredītu kapā, tāpat kā kvīti ir iemetis ugunī.

— Monsicur, — grāfs nopietni atbildēja, — Balzāmņ dzīvība ir neiznīcināma, tāpat kā tā papīra lapa, kuru jūs domājāt sadegušu. Nāve nekā nespēj pret dzīvības eliksīru, uguns nekā nevar izdarīt asbestam.

— Es nesaprotu, — kardināls teica, — kam ienāca prātā apmānīšana.

— Jūs sapratīsit, monsicur, es esmu pārliecināts, — teica Kaliostro.

— Kā?

— Redzēdams savu parakstu.

Un viņš pasniedza princim salocītu papīru. Tas, papīru pat neattaisījis, iesaucās:

— Mana kvīts!

— Jā, monsicur, jūsu kvīts, — Kaliostro atbildēja ar vieglu smaidu, ko mīkstināja vēsa palocīšanās.

— Jūs to tomēr sadedzinājāt, monsicur, es redzēju tās liesmu.

— Šo papīru es iemetu ugunī, tiesa, — grāfs atbildēja, — bet kā jau teicu, monsicur, nejaušība gribēja, lai jūs būtu uzrakstījis uz asbesta gabala un nevis uz parasta papīra, tāpēc kvīti cs atradu neskartu uz izplēnējušām oglēm.

— Monsicur, — kardināls teica ar zināmu augstprātību, jo šai kvīts uzrādīšanā viņš saskatīja neuzticības pazīmi, — monsicur, ticiet, ka es nebūtu noliedzis p'arādu bez šā papīra, tāpat kā to nenoliedzu ar papīru; tāpēc jūs kļūdāties, mani mānīdams.

— Jūs mānīt, monsicur, man neienāca prātā nevienu mirkli, zvēru jums.

Kardināls pamāja ar galvu.

— Jūs man likāt noticēt, monsicur, — viņš teica, — ka zīme ir iznīcināta.

— Lai jums ļautu mierīgu un laimīgu prieku par piecsimt tūkstoš livru, — savukārt atbildēja Balzāmo, viegli paraustīdams plecus.

— Bet galu galā, monsicur, — kardināls turpināja, — kā desmit gadus jūs atstājāt tādu summu iesaldētu?

— Es zināju, monsieur, kur tā bija novietota. Notikumi, spēle un zagļi man pamazām aplaupīja man visu mantu. Bet zinādams, ka šī nauda man bija drošībā, es cietos un gaidīju līdz pēdējam brīdim.

— Un nu pienācis pēdējais brīdis?

— Diemžēl! Jā, monsicur!

— Tā kā jūs nevarat vairs ne paciest, ne gaidīt.

— Tiešām, cs vairs nevaru ilgāk, — Kaliostro atbildēja.

— Tātad jūs atprasāt savu naudu?

— Jā, monsicur.

— Ar šodienu?

— Ja jums tā tīk!

Kardināls klusēja, izmisumā drebēdams.

Tad uztrauktā balsī viņš teica:

— Grāfa kungs, nelaimīgie zemes prinči nerada tik aši bagātības, kā jūs — burvji, kas pavēlat tumsas un gaismas gariem.

— O! monsicur, — Kaliostro teica, — ticiet, ka es nebūtu prasījis šo summu, ja iepriekš nezinātu, ka tā jums ir.

— Man ir piecsimt tūkstoš livru, man! — kardināls iesaucās.

— 30 000 livru zeltā, 10 000 sudrabā, un pārējais — kases čekos.

Kardināls nobālēja.

— Tur, šai Būlas skapī, — Kaliostro turpināja.

— O! monsieur, jūs zināt?

— Jā, monsieur, tāpat es zinu, kādus upurus tas prasīja, lai sagādātu šo summu. Es pat dzirdēju, kā jūs nopirkāt šo naudu par divkāršu cenu.

— O! tas tiesa.

— Bet…

— Bet?.. — iesaucās nelaimīgais princis.

— Bet es, monsieur, — Kaliostro turpināja, — pirms desmit gadiem tik tikko nenomiru badā un ciešanās blakus šim papīram, kas man nozīmēja pusmiljonu. Un tomēr, lai jūs netraucētu, es gaidīju. Es tomēr domāju, ka mēs esam izlīdzinājušies, monsieur.

— Izlīdzinājušies, monsicur! — princis iesaucās. — O! nesakiet, ka esam izlīdzinājušies. Jums paliek priekšrocība, ka aizdevāt man tik ievērojamu summu. Izlīdzinājušies! O! nē! nē! Es esmu un mūžīgi palikšu jūsu parādnieks. Vienīgi, grāfa kungs, es prasu, kāpēc jūs klusējāt, kad varējāt atprasīt šo summu desmit gadu gaitā? Šo desmit gadu laikā man būtu bijis divdesmit izdevību atdot jums šo naudu bez grūtībām.

— Bet šodien?.. — Kaliostro jautāja.

— O! šodien, es nemaz neslēpju, — princis iesaucās, — šī atmaksa, ko jūs prasāt, jo jūs prasāt, vai nē?

— Diemžēl! monsicurl

— Nu, jā! Tā mani šausmīgi apgrūtina.

Kaliostro pakratīja galvu un plecus, kas nozīmēja: „Ko jūs gribat, monsicur, tā tas ir un citādi nevar būt."

— Bet jūs, kas uzminat visu, — princis iesaucās, — jūs, kas protat lasīt sirds dziļumos un pat skapju dibenos, kas dažreiz ir daudz ļaunāk, varbūt jūs neuzzinājāt, kāpēc es tā turos pie šīs naudas un kāds ir tas noslēpumainais un svētais izlietojums, kam esmu to nolēmis?

— Jūs maldāties, — ledainā tonī tcica Kaliostro, — nē, par to es nešaubos. Mani noslēpumi man atnesuši diezgan daudz bēdu, vilšanos un posta, lai cs nenodarbotos ar citu noslēpumiem, vismaz par cik tic ieinteresē mani. Mani interesēja zināt, vai jums ir nauda jeb nav, ievērojot to, ka man bija jāpieprasa nauda no jums. Bet reiz zinādams, ka šī nauda jums ir, man nebija svarīgi zināt, kam tā nolemta. Starp citu, monsieur, ja cs zinātu šai brīdī jūsu grūtību cēloni, tas, varbūt, man liktos tik nopietns un tik cienījams, ka man būtu vājība vēl vilcināties, kas, pašreizējos apstākļos, atkārtoju, izraisītu vislielākos zaudējumus. Tātad cs uzskatu par labāku nezināt.

— O! monsicur, — iesaucās kardināls, kam šie pēdējie vārdi atmodināja lepnumu un jūtīgumu, — nedomājiet vismaz, ka es gribu jūs iežēlināt par manām personīgajām grūtībām. Jums ir savas intereses: tās ir reprezentētas un garantētas ar šo vekseli; šis vekselis ir parakstīts ar manu roku, ar to pietiek. Jūs dabūsit savus piecsimt tūkstošus livru.

Kaliostro palocījās.

— Es labi zinu, — kardināls turpināja sāpināts, ka vienā minūtē jāzaudē tik daudz grūti savāktās naudas, — es zinu, monsicur, ka šis papīrs ir tikai parāda atzīšana, un nenoteic maksāšanas termiņus.

— Jūsu Eminence atvainos mani, — atbildēja grāfs, — bet es atsaukšos uz kvīti, un tur, es redzu, ir rakstīts:

"Es atzīstu, ka saņēmu no Žozcfa Balzāmo kunga 500 000 livru, kuru nomaksāšu pēc pirmā pieprasījuma.

Parakstījis Luijs dc Roāns"

Kardinālam nodrebēja visi locekļi: viņš bija aizmirsis ne tikai parādu, bet pat noteikumus, pēc kādiem to atzina.

— Jūs redzat, monsicur, — Balzāmo turpināja, — es neprasu neiespējamo. Jūs nevarat — labi. Vienīgi es nožēloju, ka Jūsu Eminence, liekas, aizmirst, ka Zozefs Balzāmo deva šo summu labprātīgi, visgrūtākajā brīdī. Un kam? De Roāna kungam, ko viņš nepazina. Lūk, man šķiet, rīcība, kuru de Roāna kungs, katrā ziņā augsts kungs, varētu atdarināt, atmaksādams. Bet jūs nolēmāt, ka nevajag tā darīt. Nerunāsim vairs par to: es ņemu atpakaļ vekseli. Sveiki, monsicur.

Un Kaliostro aukstasinīgi salocīja papīru un gatavojās iebāzt kabatā.

Kardināls viņu apturēja.

— Grāfa kungs, — viņš tcica, — Roāns necieš, ka tiem kāds pasniedz augstsirdīgas mācības. Starp citu, šajā gadījumā, tā būtu gluži vienkārši godīguma mācība. Dodiet man vekseli, lūdzu, lai es jums samaksāju.

Tagad savukārt Kaliostro šķiet, vilcinājās.

Tiešām, kardināla bālā seja, uztūkušās acis, drebošās rokas likās aizkustināja viņā dzīvu līdzjūtību.

Kardināls ar visu savu lepnumu saprata Kaliostro labo domu. Mirkli viņš cerēja, ka tai sekos labs iznākums.

Bet pēkšņi grāfa acis kļuva cietas, pār sarauktajām uzacīm pārlaidās mākonis, un viņš izstiepa roku un pasniedza vekseli kardinālam.

Monsicur Roāns, būdams gluži satriekts, nezaudēja nevienu mirkli: viņš devās pie skapja, uz kuru bija norādījis Kaliostro, un izvilka kases zīmju saišķi; tad ar pirkstu norādīja vairākus sudraba maisus, un atrāva atvilkni, kas bija pilna ar zeltu.

— Grāfa kungs, — viņš teica, — te ir jūsu piecsimt tūkstoši livru. Pašreiz es palieku jums parādā tikai divi simti piecdesmit tūkstošus livru par procentiem. Es pieņemu, ka jūs noraidīsit augļu augļus, kas veidotu vēl ievērojamāku summu. Es likšu norēķināties pārvaldniekam, un došu jums šā maksājuma nodrošinājumu, lūgdams laiku.

— Monsicur, — Kaliostro atbildēja, — es aizdevu piecsimt tūkstoš livru monsicur Roānam. Monsicur Roāns man ir parādā piecsimt tūkstoš livru, un neko citu. Ja cs būtu gribējis dabūt procentus, es to būtu uzrādījis kvītī. Kā Žozcfa Balzāmo pilnvarniekam vai mantiniekam, kā vēlaties, jo Zozefs Balzāmo ir miris, man jāpieņem tikai parakstā apliecinātā summa. Jūs man maksājat, cs saņemu un pateicos, lūgdams pieņemt manu visdziļāko cieņu. Tātad cs paņemu kases zīmes, monsieur, un tā kā man ļoti vajadzīga visa šī summa šodien pat, es atsūtīšu paņemt zeltu un sudrabu, ko lūdzu turēt gatavu.

Un pēc šiem vārdiem, uz kuriem kardināls nezināja ko atbildēt, Kaliostro ielika banknošu saišķi kabatā, godbijīgi sveicināja princi, kam rokās atstāja vekseli, un izgāja.

— Tā ir tikai mana nelaime, — monsieur Roāns nopūtās pēc Kaliostro aiziešanas, — jo karaliene ir spējīga maksāt, ja pie viņas negaidīti neieradīsies kāds Žozefs Balzāmo, lai atprasītu parādu piecsimt tūkstoš livru.

XX ĢIMENES RĒĶINI

Tas bija divas dienas pirms karalienes noteiktā pirmā maksājuma. Monsicur Kalons vēl nebija pildījis solījumu. Viņa rēķinus karalis nebija parakstījis.

Ministram bija daudz darbu darāms. Viņš mazliet piemirsa karalieni. Viņa, no savas puses, nedomāja, ka būtu tās cienīgi atsvaidzināt finanču kontroliera atmiņu. Dabūjusi solījumu, viņa gaidīja.

Tomēr viņa sāka bažīties un ievākt ziņas, meklējot līdzekļus, kā satikt monsieur Kalonu, lai nckompromitētu sevi, kad pienāca ministra vēstule.

„Šovakar," tajā bija teikts, „licta, kuru Jūsu Majestāte pagodinājās man uzdot, tiks parakstīta padomē, un naudu karaliene saņems rīt no rīta"

Uz Marijas Antuanetes lūpām atgriezās jautrība. Viņa nedomāja vairs ne par ko, pat par grūto rītdienu.

Pastaigās viņu redzēja meklējam slepenākās alejas, it kā lai atšķirtu savas domas no katras pasaulīgās un materiālās pieskares.

Viņa vēl pastaigājās ar Lambālas kundzi un grāfu Artuā, kas tai pievienojās, kad karalis pēc pusdienām aizgāja uz padomi.

Karalim bija slikts garastāvoklis. Ziņas no Krievijas neko labu nevēstīja. Kāds kuģis bija gājis bojā Lionas līcī. Dažas provinces atteicās maksāt nodokļus. Skaistā pusložu karte, paša karaļa noslīpēta un nolakota, aiz karstuma bija sasprēgājusi, un pāršķēlās pušu, trīsdesmitā platuma un piecdesmit piektā garuma grāda krustojumā. Viņa Majestāte dusmojās uz visu pasauli — pat uz monsicur Kalonu.

Velti tas smaidīdams piedāvāja savu skaisto, iesmaržoto portfeli. Kluss un saīdzis karalis sāka kricelēt uz baltā papīra gabaliņa strīpojumus, kas nozīmēja: vētra, — tāpat kā kareivji un zirgi: jauks laiks.

Karaļa mānija bija zīmēt padomes sēžu laikā. Ludviķis XVI nemīlēja skatīties cilvēkiem sejā, viņš bija kautrīgs; spalva roka viņam piešķīra drosmi un stāju. Kamēr viņš tā nodarbojās, runātājs varēja attīstīt savus pierādījumus; karalis paceldams apslēptu skatienu, uztvēra šur un tur drusciņu ar sava skatiena uguni, tieši tik daudz, cik vajadzēja, lai neaizmirstu cilvēku, kas patreiz runāja.

Ja viņš runāja pats, un viņš runāja labi, viņa zīmējums atņēma runai pretenzijas izteiksmi, viņam nebija jāžestikulē. Viņš varēja pārtraukt vai iekaist pēc patikas, vilciens uz papīra vajadzības brīdī atviegloja runas izgreznojumu.

Tātad karalis kā parasti paņēma spalvu un ministri sāka projektu un diplomātisko notu lasīšanu.

Karalis neizdvesa ne vārda. Viņš palaida garām ārzemju korespondenci, it kā nesaprastu nevienu vārdu no šā darba.

Bet tad padome pārgāja pie mēneša norēķinu detaļām. Karalis pacēla galvu. Monsicur Kalons uzsāka ziņojumu par projektēto aizņēmumu nākamajam gadam.

Karalis sāka nikni švīkāt.

— Tikai aizņemties, — viņš teica, — nemaz nezina, kā atdos; tā tomēr ir problēma, monsicur Kalon.

— Augstība, aizņēmums ir kā izrakts kanāls avotam: ūdens pazūd no vienas vietas, lai pārpildītu citu. Vēl vairāk, tas parādās divkāršojies ar apkšzemes ūdens uzsūkšanu. Un, pirmkārt, tai vietā, lai runātu, kā samaksāsim, vajadzētu teikt: kā un no kā aizņemsimies? Jo problēma, par kuru runāja Jūsu Majestāte, nav vis: ar ko atdosim, bet gan: vai atradīsies kreditori?

Karaļa švīkājumi kļuva kā necaurredzamākā tumsa; bet viņš nebilda ne vārda: sejas izteiksme runāja pati par sevi.

Kad monsieur Kalons bija izklāstījis savu plānu un ieguvis kolēģu piekrišanu, karalis paņēma projektu un parakstīja to, lai gan nopūzdamies.

— Tagad, kad mums ir nauda, — monsieur Kalons tcica smiedamies, — iztērēsim.

Karalis uzlūkoja savu ministru, saviebdams seju, un no švīkājuma izveidoja milzīgu tintes traipu.

Monsicur Kalons nodeva viņam izdevumu sarakstu, sastādītu no pensijām, gratifikācijām, pamudinājumiem, dāvanām un algām.

Darbs bija īss, sīki sadalīts. Karalis apgrieza lapas un skatījās kopsummu.

— Miljons piecsimt tūkstoši livru tādam niekam! Kā tas iznāk?

Un viņš ļāva spalvai palikt uz vietas.

— Lasiet, augstība, lasiet un esat laipns ievērot, ka no piecpadsmit simttūkstošiem viens vienīgs punkts sasniedz piecsimt tūkstoš livru.

— Kāds punkts, ministra kungs?

— Izdotais avanss Viņas Majestātei karalienei, augstība.

— Karaliene! — Ludviķis XVI iesaucās. — Pieci simti tūkstošu livru karalienei! E! monsicur, tas nevar būt.

— Piedodiet, augstība, bet skaits ir noteikts.

— Pieci simti tūkstošu livru karalienei! — karalis atkārtoja. — Tur jābūt kļūdai. Pēdējā nedēļā… nē, divās nedēļās, cs liku izmaksāt Viņas Majestātei par trimestri.

— Augstība, ja karalienei vajadzēja naudu — un tas ir zināms, ka karaliene to izlieto — tas nav nekas ārkārtīgs…

— Nē, nē! — karalis iesaucās, kas juta vajadzību palaist runas par savu taupību un izpelnīties karalienei aplausus, ,kad viņa ies uz operu, — karaliene negrib šo summu, monsicur Kalon. Karaliene man teica, ka kuģis der labāk nekā dārglietas. Karaliene domā, ka bagātajiem ir jāizdod nauda Francijai, ja Francija aizņemas, lai barotu savus nabagus.

Tomēr, ja karalienei šī nauda ir vajadzīga, viņas nopelni būs lielāki, ja pagaidīsim. Un es galvoju — viņa gaidīs.

Ministri ļoti aplaudēja tādai karaļa patriotiskajai sajūsmai, ko dievišķais Horācijs šai brīdī nebūtu saucis Uxorius.

Vienīgi monsicur Kalons, kas zināja karalienes grūtības, iestājās par naudas piešķiršanu.

— Patiesi, — karalis tcica, — jūs esat vairāk ieinteresēts par mums nekā mēs paši. Nomierinieties, monsicur Kalon!

— Karaliene, augstība, mani apvainos, ka cs esmu ne visai centīgs, lai viņai pakalpotu.

— Es jūs aizstāvēšu.

— Karaliene, augstība, vienmēr prasa tikai nepieciešamības spiesta.

— Ja karalienei ir vajadzības, tās nav tik spiedīgas kā nabadzīgiem, un viņa tam piekritīs.

— Augstība…

— Punkts pieņemts, — karalis stingri teica.

Un viņš paņēma švīkājamo spalvu.

— Augstība, jūs strīpojat šo kredītu? — nospiests teica monsicur Kalons.

— Strīpoju, — majestātiski atbildēja Ludviķis XVI. — Un man šķiet, no šejienes es dzirdu karalienes augstsirdīgo balsi pateicamies man, ka tik labi izpratu viņas sirdi.

Monsicur Kalons kodīja lūpas. Ludviķis, būdams apmierināts par šo varonīgo personīgo upuri, atlikušo parakstīja ar aklu apzinību.

Un viņš uzzīmēja skaistu zebru, no visām pusēm ar nullēm, atkārtodams:

— Šovakar es ieguvu piecsimt tūkstoš livru: skaista diena karalim, Kalon. Jūs pateiksit šo jauko ziņu karalienei. Redzēsit, redzēsit.

— Ak, Dievs! augstība, — ministrs murmināja. — Es būšu nelaimīgs, atņemdams jums šo atzīšanās prieku. Katram pēc nopelniem.

— Lai notiek, — atbildēja karalis. — Pārtrauksim sēdi. Pietiek strādāt, kad darbs ir labs. Lūk, pati karaliene: vai iesim viņai pretī, monsicur Kalon?

— Augstība, lūdzu Jūsu Majestātes piedošanu, bet man ir jāparakstās.

Un viņš aizšmauca gaitenī, cik ātri vien spēdams.

Karalis drošsirdīgs un gluži priecīgs gāja pretī Marijai Antuanetei, kas dziedāja vestibilā, atbalstīdama roku uz grāfa Artuā rokas.

— Madamc, jums bija jauka pastaiga, vai ne? — viņš teica.

— Teicama, sire, un jūs izdarījāt lalju darbu?

— Spriediet pati, es vinnēju piecsimt tūkstoš livru.

„Kalons ir turējis vārdu," viņa domāja.

— Iedomājaties, — Ludviķis XVI piebilda, — Kalons bija paredzējis kredītu par pusmiljonu.

— O! — Marija Antuancte smaidīdama tcica.

— Un es… es to svītroju. Lūk, ar vienu spalvas vilcienu nopelnīti piecsimt tūkstoši livru.

— Kā, nosvītroti? — nobālēdama vaicāja karaliene.

— Noteikti, tas jums sagādās milzīgu labumu. Ar labvakaru, madamc, ar labvakaru.

— SirE! Sire!

— Esmu ļoti izsalcis. Es aizeju. Vai es neesmu kārtīgi nopelnījis vakariņas?

— Sire! Uzklausiet taču!

Bet Ludviķis XVI palēcās un aizbēga, starodams par savu asprātību un atstādams karalieni pārsteigtu, mēmu un bēdīgu.

— Brāli, uzmeklējiet man monsieur Kalonu, — beidzot viņa tcica grāfam Artuā, — te ir kaut kāda viltība.

Tiešām karalienei atnesa šādu ministra vēstuli:

„Jūsu Majestātei būs zināms — karalis noraidīja kredītu. Tas ir nesaprotami, madamc, un cs aizgāju no padomes slims un sāpju sagrauzts"

— Izlasiet! — viņa tcica, pasniegdama vēstuli grāfam Artuā.

— Un ir ļaudis, kas saka, ka mēs izšķiežam financcs, mās! — princis iesaucās. — Un tā dara… Pieņem manus līdzjūtības apliecinājumus, mīļā māsa. Tas ir man brīdinājums, jo cs gribēju rīt arī prasīt

— Lai tūliņ aiziet pēc Lamota kundzes, un tūliņ! — teica karaliene pēc ilgākām pārdomām.

XXI MARIJA ANTU ANETE — KARALIENE, ŽANNA LAMOTA — SIEVIETE

Kurjers, ko aizsūtīja uz Parīzi pēc Lamota kundzes, atrada grāfieni vai, pareizāk sakot, neatrada pie kardināla Roāna.

Zanna bija aizgājusi apmeklēt Viņa Eminenci; viņa tur pusdienoja, vakariņoja un pārrunāja ar viņu šo kļūmīgo atmaksāšanu, kad ieradās kurjers, lai uzzinātu, vai grāfiene esot pie monsicur Roāna.

Šveicars, kā jau veikls cilvēks, atbildēja, ka Viņa Eminence ir izgājis un Lamota kundzes pilī neesot, bet nekas nav vieglāk, kā pateikt viņai, ko karaliene uzdevusi savam ziņnesim, jo iespējams, ka vakarā viņa ieradīšoties.

— Lai viņa dodas uz Versaļu, cik ātri vien var, — tcica kurjers un aizbrauca, nodevis to pašu ziņojumu visos dzīvokļos, kur varēja parādīties staigule grāfiene.

Bet tiklīdz ziņnesis bija aizbraucis, šveicars, bez liekas kavēšanās ^izpildīdams uzdevumu, aizsūtīja sievu pie monsieur Roāna brīdināt Lamota kundzi, kur abi sabiedrotie savā nodabā filozofēja par lielo naudas summu nepastāvību.

Pēc brīdinājuma grāfiene saprata, ka bija nekavējoties jābrauc. Viņa uzprasīja kardinālam divus labus zirgus. Viņš pats tos iejūdza četrvietīgos ratos bez vapeņa. Kamēr viņš pūlējās izskaidrot šo ziņu, grāfiene ripoja tik strauji, ka stundas laikā piebrauca pils priekšā.

Kāds viņu gaidīja un bez kavēšanās ieveda pie Marijas Antuanctes.

Karaliene bija iegājusi savā istabā. Nakts apkalpošana bija pabeigta: nevienas sievietes dzīvoklī, izņemot Mizerī kundzi, kas lasīja mazajā buduārā.

Marija Antuancte izšuva vai izlikās izšujam, nemierīgi klausīdamās āra trokšņos, kad pie viņas iesteidzās Žanna.

— Ai, — karaliene iesaucās, — tā esat jūs, cik labi! Jauna ziņa… grāfien.

— Vai laba, madame?

— Spriediet pali — karalis noraidīja piecsimt tūkstoš livru.

— Monsieur Kalonam?

— Visiem. Karalis vairs negrib dot man naudu. Tādas lietas notiek tikai ar mani.

— Ak, Dievs! — grāfiene murmināja.

— Tas ir neticami, vai ne, grāfien? Noraidīt, jau nosvītrot priekšrakstu. Galu galā nerunāsim par to, kas miris. Jūs drīz vien atgriezīsities Parīzē.

— Jā, madame.

— Un pateiksit kardinālam, jo viņš izrādīja tādu uzticību, lai darītu man prieku, ka pieņēmu viņa piecsimt tūkstošus livru līdz nākamajam trimestrim. Tas ir patmīlīgi no manas puses, grāfien! Bet vajag… cs izmantoju.

— Ai! madame, — grāfiene čukstēja, — mēs esam pazuduši, kardināla kungam vairs nav naudas.

Karaliene palēcās, it kā būtu ievainota vai apvainota.

— Nav… naudas… — viņa šļupstēja.

—* Madamc, no viņa tika piedzīts parāds, par kuru monsicur Roāns nemaz nedomāja. Tas bija goda parāds, viņš samaksāja.

— Piecsimt tūkstoš livru?

— Jā, madamc.

— Bet…

— Beidzamo naudu… Vairs nekādu naudas līdzekļu viņam nav?

Karaliene apklusa kā apdullusi no šis nelaimes.

— Es taču esmu nomodā, vai ne? — viņa tcica. — Ar mani taču notiek šī pārskatīšanās? Kā jūs zināt, grāfien, ka Roānam vairs nav naudas?

— Viņš man stāstīja par šo klizmu, madamc, pirms pusotras stundas. Un šī klizma jo vairāk ir nelabojama tāpēc, ka šie piecsimti tūkstoši livru bija beidzamā nauda.

Karaliene saņēma galvu rokās.

— Jāizšķiras, — viņa tcica.

„Ko darīs karaliene?" domāja Žanna.

— Redziet, grāfien, tā ir šausmīga mācība, man par sodu, ka slepus no karaļa spēru viduvējas nozīmes, viduvējas godkāres un maziskas koķetērijas soli. Man taču nav nekādas vajadzības pēc šīs kaklarotas, vai ne?

— Tas tiesa, madamc, bet ja karaliene pieskaņotos tikai savām vajadzībām un gaumei…

— Pirmām kārtām cs gribu pieskaņoties manam mieram, manas mājas laimei. Bija vajadzīgs tikai šis pirmais zaudējums, lai pierādītu, kādām nepatikšanām es pakļāvu sevi, cik bagāts nelaimēm bija ceļš, ko izvēlējos, lai no tā atsacītos. Rīkosimies atklāti, vaļsirdīgi, neliekuļoti!

— M ada mcl

— Un sākumā uz pienākuma altāra upurēsim mūsu tukšo godkārību, kā teiktu monsicur Dorā.

Pēc tam ar nopūtu:

— Ai! šī kaklarota ir dzīva nauda.

— Ar šo brīdi tā man ir tikai akmeņu kaudze. Akmeņus, kad ar tiem ir parotaļājušies, nosviež, aizmirst, kā dara bērni pēc „katla" partijas.

— Ko ar to grib sacīt karaliene?

— Karaliene grib teikt, dārgā grāfien, ka jūs paņemsit atpakaļ monsicur Roāna atvesto rotu kārbiņu… lai aiznestu zeltkaļiem Bēmeram un Bosāndžam.

— Atdot to viņiem?

— Noteikti.

— Bet, madamc, Jūsu Majestāte ir iedevusi divsimt piecdesmit tūkstošus rokasnaudas.

— Grāfien, cs vēl iegūstu divsimt piecdesmit tūkstošus, lūk, man arī sakrīt ar karaļa rēķiniem.

— Madamcl madamcl — grāfiene iesaucās, — un pazaudēt tā ceturtdaļu miljona! Jo var gadīties, ka juvelieriem rodas grūtības, lai atdotu naudu, kuru viņi būs izlietojuši.

— Es rēķinos ar to un atstāju viņiem rokasnaudu ar noteikumu, lai pirkums skaitītos pārtraukts. Kopš cs ieraudzīju šo mērķi, grāfien, es jūtos vieglāk. Ar kaklarotu tc ienāca rūpes, bēdas, bailes, aizdomas. Šie dimanti nebūtu pietiekami karsti, lai izžāvētu asaras, kuras es jūtu kā mākoņi gulstam pār mani. Grāfien, aiznesiet šo rotu kārbiņu tūliņ. Juvelieriem tur iznāk izdevīga lieta. Divsimt piecdesmit tūkstošu livru iemaksas, tā ir peļņa; tā ir peļņa, ko viņi iegūst no manis, turklāt viņiem būs vēl kaklarota. Es domāju, ka viņi nesūdzēsies, un neviens nekā nezinās.

Kardināls rīkojās tikai ar nolūku sagādāt man prieku. Jūs viņam teiksit, ka man ir prieks nepaturēt kaklarotu, un ja viņš ir gudrs cilvēks, viņš mani sapratīs; ja viņš ir krietns priesteris, viņš piekritīs man un atbalstīs manu upuri.

Un šos vārdus teikdama, karaliene pasniedza Žannai aizvērto rotu kārbiņu.

— Madamc, — viņa tcica, — kāpēc nemēģināt dabūt pagarinājumu?

— Prasīt… nē!

— Es teicu dabūt, madamc.

— Prasīt, nozīmē pazemoties, grāfien; dabūt, nozīmē būt pazemotam. Es saprastu, varbūt, ja pazemotos mīļotās personas dēļ, lai glābtu dzīvu radību, kaut suni. Bet lai dabūtu tiesību paturēt šos akmeņus, kuri dedzina kā kvēlojošas ogles, nebūdami spožāki un tik izturīgi, grāfien, lūk, to nekāds padoms nevarēs mani pierunāt pieņemt. Nc mūžam! Aiznesiet rotu kārbiņu, dārgā, aiznesiet!

— Bet, madamc, iedomājaties troksni, kādu sacels zeltkaļi, aiz pieklājības, vismaz, un lai jūs nožēlotu. Jūsu atraidījums būs tikpat kompromitējošs kā piekrišana. Visi zinās, ka dimanti bija jūsu īpašums.

— Neviens nekā nezinās. Zeltkaļiem es nekā neesmu parādā; es viņus nepieņemšu; par maniem divsimt piecdesmit tūkstošiem livru viņi klusēs. Un mani ienaidnieki, tai vietā, lai teiktu, ka pērku dimantus par pusotru miljonu, varēs tikai runāt, ka sviežu naudu tirdzniecībā. Tas nav tik nepatīkami. Aiznesiet, grāfien, aiznesiet, un pateicaties monsicur Roānam par viņa laipnību un labo gribu.

Un ar pavēlētājas kustību karaliene atdeva rotu kārbiņu Žannai, kas šo svaru savās rokās juta ar uztraukumu.

— Jūs nedrīkstat kavēties, — karaliene turpināja, — jo mazāk zelkaļiem būs rūpju, jo drošākas mēs būsim par noslēpumu. Brauciet drīzāk, un lai neviens neredz rotu kārbiņu. Apstājaties vispirms mājās, jo apmeklējums pie Bēmcra tādā stundā var modināt policijas aizdomas, kura droši vien nodarbojas ar to, ko dara pie manis. Pēc tam, kad jūsu atgriešanās būs maldinājusi spiegus, dodaties pie zeltkaļiem, un atnesiet man kvīti no viņiem.

— Jā, madamc, tiks izdarīts, kā jūs vēlaties.

Viņa spieda rotu kārbiņu zem mētelīša, rūpēdamās, lai nekas nenodotu tās saturu, un iekāpa karietē ar centību, kādu prasīja viņas darba dižā līdzdalībniece.

Vispirms, lai paklausītu, viņa lika sevi aizvest mājās, un aizsūtīja karieti monsicur Roānam, lai ne ar ko neatklātu noslēpumu ormanim, lai paņemtu mazāk elegantus svārkus, kas vairāk piemēroti nakts gaitām.

Istabmeita ātri viņu saģērba un ievēroja, ka grāfiene bija domīga un izklaidīga, lai gan parasti bija uzmanīga kā galma dāma.

Zanna tiešām nedomāja par tualeti, viņa ļāva apģērbt sevi, kavēdamās pie savādās domas, ko modinājis šis gadījums.

Viņa jautāja sev, vai kardināls nepieļaus lielu kļūdu, ļaudams karalienei atdot šo rotu, un vai izdarītā kļūda nevarēja mazināt laimi, par ko monsicur Roāns sapņoja un varēja sev glaimot, ka sasniegs, piedalīdamies karalienes sīkajos noslēpumos.

Rīkoties pēc Marijas Antuanetes pavēlēm, nesaskaņojot ar monsieur Roānu, vai tas nenozīmēja nepildīt pirmos savienības pienākumus? Ja arī bija izsmelti visi naudas līdzekļi, bet vai kardināls labprātāk nepārdotu sevi, nekā ļautu karalienei pieciest tā priekšmeta trūkumu, ko viņa kāroja?

— Es nevaru darīt citādi, — Zanna sev teica, — man jāapspriežas ar kardinālu.

— Četrpadsmit simttūkstoš livru! — viņa piebilda domās, — nekad viņam nebūs četrpadsmit simttūkstoš livru!

Pēc tam, pēkšņi pagriezdamās pret istabmeitu, viņa teica:

— Izejiet, Roze!

Istabmeita paklausīja un Lamota kundze turpināja monologu.

— Kāda nauda! Kāda bagātība! Kādu starotāju dzīvi, laimību, un mirdzumu, ko sagādā tāda nauda, izrāda mazā akmeņu čūska, kas spīguļo šai rotu kārbiņā.

Viņa atvēra rotu kārbiņu un apdedzināja acis ar strāvojošām liesmām. Viņa izņēma kaklarotu no satīna, valstīja pirkstos, un satvēra divās mazās rokās, runādama:

— Četrpadsmit simttūkstoš livru tam, kam tā pieder, jo šī kaklarota vērta īstus četrpadsmit simttūkstoš livru, un zeltkaļi samaksās šo ccnu vēl šodien.

Savāds liktenis, kas ļauj mazai Zannai Valuā, ubagotājai un nevienam nezināmai, pieskarties ar savu roku karalienes rokai, pirmajai pasaulē, un turēt savās rokās, uz vienu stundu vien, tas tiesa, četrpadsmit simttūkstoš livru. Tāda summa šai pasaulē nekad nestaigā viena, to vienmēr liek pavadīt bruņotiem sargiem vai galvojumiem, kas Francijā nevar būt mazāki kā kardināla vai karalienes galvojums.

Tā manos desmit pirkstos!.. Cik tā smaga un cik viegla!

Lai aiznestu zeltā, dārgākajā metālā, šis rotu kārbiņas līdzvērtību, vajadzīgi divi zirgi, lai aizvestu kases zīmes… un vai kases zīmes vienmēr ir āpmaksātas? vai nevajag parakstīt, pārbaudīt? Un turklāt zīme ir no papīra: uguns, gaiss, ūdens to iznīcina. Kases zīmei nav kursa visās zemēs; tā nodod savu izcelšanos, tā atklāj autora vārdu, īpašnieka vārdu. Kases zīme pēc zināma laika zaudē daļu vērtības, vai visu vērtību. Dimanti, turpretī, ir cieta matērija, kas pretojas visam, un ko pazīst katrs cilvēks, ciena, apbrīno un pērk Londonā, Berlīnē, Madridē, pat Brazīlijā. Visi saprot dimantus, it sevišķi gravētos un ūdens dimantus, kādi ir šie. Cik tic skaisti! Cik tic brīnišķīgi! Kāds kopskats un kāds izskatās katrs atsevišķi! Katrs no tiem savrup vērts varbūt vairāk, nekā paturot samērus, visi kopā.

— Bet kur es aizdomājos, — pēkšņi viņa teica, — drīzāk izšķirsimies vai uzmeklēt kardinālu, vai atdod kaklarotu Bēmeram, kā man uzdeva karaliene.

Viņa piecēlās, arvien vēl turādama rokās dimantus, kas sakarsa un vizuļoja.

— Tie tātad atgriezīsies pie dzestrā zeltkaļa, kas tos nosvērs un noslīpēs ar suku. Tic varēja mirdzēt uz Marijas Antuanctes krūtīm… Bēmers vispirms iekliegsies, tad nomierināsies, apdomāsies, ka pelnījis un ietaupījis prcci. Ai! piemirsu! kādā formā lai lieku uzrakstīt zeltkaļa kvīti? Tas ir svarīgi; jā, šai redakcijā jāietver daudz diplomātijas. Vajag lai paraksts neiepin ne Bēmeru, ne karalieni, ne kardinālu, ne mani.

Tādu aktu cs viena nesacerēšu. Man vajadzīgs padoms.

Kardināls!.. O! nē. Ja kardināls mani mīlētu vairāk, ja viņš būtu bagātāks un dotu man dimantus…

Viņa apsēdās uz dīvāna, dimantus… aptinusi ap roku, karstu galvu, pilnu neskaidru domu, kuras reizēm šausmināja un kuras viņa dzina nost ar drudžainu enerģiju.

Pēkšņi viņas acis kļuva mierīgākas, stingrākas, vairāk apstādamās pie viena vienmuļīgo domu tēla, viņa nemanīja, ka minūtes pagāja, kā viesa viņā no šā brīža nesatricināmu pašapziņu. Tas bija līdzīgi peldētājiem, kas iespēruši kāju upes dūņās, pūlēdamies to atbrīvot, gremdējās vēl dziļāk. Stunda pagāja mēmā un dziļā noslēpumainā mērķa apcerē.

Pēc tam viņa lēnām piecēlās, nobālusi kā priesteriene iedvesmas brīdī, un piezvanīja istabmeitai.

Bija pulkstens divi no rīta.

— Sameklējiet man fiakru vai divričus, ja vairs nav karietes.

Kalpone atrada fiakru, kas stāvēja Vecā Tanplas ielā.

Lamota kundze iekāpa viena, un aizsūtīja savu istabeni.

Desmit minūtes vēlāk fiakrs apstājās pie pamfletista Reto Vileta durvīm.

XXII BĒMERA KVĪTS UN KARALIENES VĒSTULE

Sekas no nakts apmeklējuma pie Reto Vilcta parādījās vienīgi otrajā rītā, un lūk, kādā veidā.

Pulkstens septiņos no rīta Lamota kundze aizsūtīja karalienei vēstuli, kas saturēja zeltkaļu kvīti. Šis svarīgais papīrs bija uzrakstīts tā:

„Mēs, apakšā parakstijušies, apliecinām, ka saņēmām savā īpašumā dimahta kaklarotu, sākumā pārdotu karalienei par sešpadsmit simttūkstošiem livru, bet dimanti nav labpatikuši Viņas Majestātēi, kas atmaksāja mūsu pūles un izdevumus, atstādama mums Iemaksātos divsimt piecdesmit tūkstošus livru.

Bēmcrs un Bosāndžs."

Karaliene, nomierinājusies par lietu, kas viņu mocīja tik ilgi, ieslēdza kvīti darba galdiņā un vairs nedomāja par to.

Bet savādā prbtrunā ar šo vēstuli divas dienas vēlāk zeltkaļi Bēmers un Bosāndžs pieņēma kardināla Roāna apmeklējumu, kas bija noraizējies par pumo maksājumu, kurš bija norunāts starp pārdevējiem un karalieni.

Monsieur Roāns atrada Bēmeru savā mājā, Augstskolas piekrastē. Kopš rīta zeltkaļu miteklī vajadzēja būt trauksmei, ja būtu notikusi novēlošanās vai atsacīšanās, jo šai dienā bija izdarāms pirmais maksājums.

Bet, gluži otrādi, Bēmcra namā staroja miers un monsicur Roāns bija laimīgs, redzēdams sulaiņiem patīkamas sejas, un dzīvokļa sunītim apaļu muguru un kustīgu asti. Bēmers saņēma slaveno klientu, apmierinātībā starodams.

— Tā! — pirmais tcica, — šodien bija maksājuma termiņš. Karaliene tātad ir maksājusi?

— Nē, monsicur, — Bēmcrs atbildēja. — Viņa Majestāte nevarēja dot naudu. Jūs zināt, ka karalis noraidīja Kalonam. Par to runā visi.

— Jā, par to ftinā visi, Bēmer, un tieši šis noraidījums mani atveda šurp.

— Bet, — zeltkalis turpināja, — Viņas Majestāte te ir krietna un ar labu gribu. Navarēdama maksāt, viņa nodrošināja parādu, un mēs neprasām vairāk*

— Ā! jo labāk, — iesaucās kardināls, — nodrošināja parādus, jūs sakāt? tas ir ļoti^abi; bet… kā?

— Ļoti vienkārši un smalki, — zeltkalis atbildēja, — gluži karaliski.

— Ar asprātīgās grāfienes starpniecību, varbūt?

— Nē, monsieur, nē. Lamota kundze nav rādījusies, un tas mums ļoti glaimoja, Bosāndžam un man.

— Nav rādījusies! Grāfiene nav rādījusies? Ticiet, ka šeit viņa kaut ko nozīmē, monsicur Bēmer. Katrs labs padoms nāk no grāfienes. Jūs saprotat, ka Viņas Majestāti cs neapvainoju.

— Lai spriež monsicur, vai Viņa Majestāte bija smalka un laba pret jums. Kad bija izplatījušās baumas par karaļa atteikšanos parakstīt rīkojumu piecsimt tūkstošu livru izmaksāšanai, mēs aizrakstījām Lamota kundzei.

— Kad?

— Vakar, monsicur.

— Ko viņa atbildēja?

— Jūsu Eminence nekā nezina? — Bēmcrs teica ar nenotveramu godbijības familiaritātes noskaņu.

— Nē, lūk, jau trīs dienas kā man nav bijis gods redzēt grāfienes kundzi, — kā īsts princis atbildēja princis.

— Labi, monsicur, Lamota kundze atbildēja ar šo vienīgo vārdu: «Uzgaidiet!"

— Mēs arī gaidījām, monsicur, un vakar vakarā ar dīvainu ziņnesi saņēmām vēstuli no karalienes.

— Vēstuli? Vai tā bija adresēta jums, Bēmer?

— Drīzāk jau tā bija īsta parādzīme.

— Tas nevar būt! — iesaucās kardināls.

— Es jums to parādītu, ja mēs abi ar kompanjonu nezvērētu viens otram to nevienam citam nerādīt.

— Kāpēc?

— Pati karaliene, monsicur, mums lika būt diskrētiem; jūs taču saprotat, Viņas Majestāte lūdz, lai mēs viņas lietu glabātu kā noslēpumu.

— Tas ir pavisam kas cits. Jūs, juvelieru kungi, esat laimīgi — jūs no karalienes saņemat vēstules.

— Par miljons trīs simti piecdesmit tūkstošiem livru, monsieur, — rūgti smīnēdams, piebilda juvelieris, — var saņemt arī…

— Par tādām vēstulēm, monsieur, pat desmit un simts miljonu ir pārāk maz, — skarbi atbildēja prelāts. — Tātad jūs saņēmāt garantiju?

— Labāku pat nevar vēlēties, monsicurl

— Karaliene atzina parādu?

— Skaidri un gaiši.

— Un viņa sola samaksāt…

— Pēc trim mēnešiem piecsimt tūkstošus livru, bet pēc četriem mēnešiem — pārējo.

— Bet… procentus?

— Nu, monsicur, ar viņas augstības vārdu pietiek, lai tos nodrošinātu. Viņas Majestāte savā labsirdībā ir piebildusi: „Lai par šo lietu zinu tikai es un jūs abi." Domāju, ka Jūsu Eminence saprot, ko nozīmē šis padoms:

„Un jums tas nebūs jānožēlo." Tālāk ir viņas paraksts. Kopš šā brīža, monsicur, tas ir mūsu goda jautājums.

— Mēs ar jums esam norēķinājušies, monsicur, Bēmer, — sajūsmā teica kardināls. — Domāju, ka šis mums nav pēdējais darījums.

— Tiklīdz Jūsu Eminence mūs pagodinās ar savu uzticību, mēs esam jūsu rīcībā.

— Taču jums ir jāatzīst, ka tc nopelns ir arī jaukajai grāfienei.

— Mēs esam pateicīgi grāfienei Lamotai, monsicur, un mēs abi — gan es, gan Bosāndžs esam sarunājuši viņai izteikt savu atzinību, tiklīdz par kaklarotu viss būs samaksāts skaidrā naudā.

— Nu, ko jūs! Nu, ko jūs! Jūs neesat pareizi mani sapratuši, — iesaucās kardināls.

Un viņš atgriezās savā karietē, kuru goddevīgi pavadīja visi mājas iemītnieki.

Tagad ir pienācis laiks pacelt noslēpumaino plīvuri. Lasītāji droši vien jau ir sapratuši, kas nolika patiesībā. Redzot, ka Žanna Lamota uzaicināja palīgā pamfletistu Reto Vilctu, visiem kļuva skaidrs, kādu viltību pret savu labdari viņa grib pasākt. Juvelieri vairs neuztraucās, karalieni nemocīja sirdsapziņa, kardinālu — aizdomas. Ļaunprātes rīcībā bija trīs mēneši: šajā laikā drausmīgās intrigas augļiem vajadzēja pilnīgi nobriest, lai noziedzīgā roka tos varētu noraut.

Žanna atgriezās pie monsicur Roāna, un viņš painteresējās, ko darījusi karaliene, lai nomierinātu juvelierus.

Grāfiene Lamota atbildēja, ka Viņas Majestāte atklāti izskaidrojusies ar juvelieriem un pieprasījusi neizpaust noslēpumu: karalienei savi darījumi un rīcība ir jāslēpj pat tad, ja maksā viņa pati, bet vēl jo vairāk — kad viņa lūdz kredītu.

Kardināls piekrita, ka tā arī ir, bet tūdaļ vēl pajautāja, vai Viņas Majestāte vēl atceras, ka viņš visu darījis, augstāku jūtu virzīts.

Žanna tik krāšņi aprakstīja karalienes atzinību, ka tūdaļ pat kardinālu pārņēma neaprakstāma sajūsma — turklāt ne tik daudz kā pavalstnieku, cik kā pielūdzēju, un viņa laipnībai tas glaimoja vairāk nekā viņa uzticība karalienei.

Ar šo sarunu iegūdama visu, ko viņa vēlējās, Žanna nolēma mierīgi atgriezties mājās, sarunāt ar kādu dārglietu tirgotāju pārdot briljantus par simt tūkstoš ekijiem un aizbraukt uz Angliju vai Krieviju — brīvām valstīm, kur par šo naudu Var grezni dzīvot piecus sešus gadus. Pēc tam viņa sāktu bez grūtībām pārdot pa daļām un pēc iespējas dārgāk kaklarotas pārpalikumu.

Taču viss nerisinājās tā, kā viņa bija vēlējusies. Tiklīdz grāfiene diviem ekspertiem parādīja pirmos briljantus, abi Argusi bija tik pārsteigti un kļuva tik aizdomīgi, ka Žanna nobijās. Viens piedāvāja smieklīgi mazu cenu, bet otrs par dārgakmeņiem sajūsminājās, visu laiku piebilzdams, ka līdzīgus nekur neesot redzējis, ja nu vienīgi Bēmcra kaklarotā.

Žanna kļuva domīga. Vēl mazliet un viņa sevi nodos. Grāfiene saprata, ka neuzmanība šādā situācijā var drīz vien beigties ar krahu, bet krahs nozīmētu kauna stabu un mūža ieslodzījumu.

Noslēpusi briljantus vistālākajā no savām slēptuvēm, viņa nolēma iegādāties ieročus, pirmkārt, lai aizsargātos, turklāt pēc iespējas drošāk, un otrkārt, uzbrukuma ieročus, turklāt pēc iespējas asākus, lai vienā mirklī tiktu galā ar tiem, kas pret viņu uzsāks karu.

Bija ārkārtīgi bīstami lavierēt starp kardināla vēlmēm, jo viņam gribējās par visu zināt līdz pēdējam sīkumam, un karalienes atklātību, kura vienmēr leposies, ka ir atteikusies no kaklarotas. Pietika ar to, ka nejaušas tikšanās reizē karaliene ar kardinālu pārmij dažus vārdus, lai viss atklātos. Žanna sevi mierināja ar domu: kardināls mīl karalieni un tāpēc viņam acis ir it kā aizsietas — kā jau ikvienam, kas iemīlējies, un tāpēc viņš iekritīs jebkurās lamatās, kuras mīlestības aizsegā viņam izliks grāfienes viltība.

Taču lamatas vajadzēja izlikt pēc iespējas veiklāk, lai tajās ievilinātu abus upurus. Bija jāizdara tā, lai karaliene neuzdrošinātos sūdzēties pat tādā gadījumā, ja tiks atklāta zādzība, bet kardināls, atklādams krāpšanu, nobītos par savu reputāciju. Žannai vajadzēja dot veiklu triecienu abiem pretiniekiem, turklāt tautas simpātijas jau iepriekš bija viņu abu pusē.

Žanna neatkāpās. Viņa piederēja pie tām neiebiedējamām personībām, kas visas neķītrības noved līdz varonībai, bet visu labu — līdz stulbumam. Tagad viņu bija pārņēmusi tikai viena doma: nepieļaut, ka tiekas karaliene un kardināls.

Kamēr starp viņiem atrodas viņa, Žanna, vēl nekas nav zaudēts, bet ja viņi pārmīs dažus vārdus grāfienei aiz muguras, nākotnē sabruks visa Žannas labklājība, kas balstījās uz viņas agrāko drošo stāvokli.

— Viņi vairs netiksies, — viņa izlēma. — Netiksies nekad!

Taču grāfiene saprata, ka pēc kāda laika kardināls gribēs sastapt karalieni un viņš centīsies to izdarīt. „Ncgaidīsim," nodomāja intrigante, „kamēr viņš mēģinās karalieni sastapt. Iedvesīsim viņam, ka tas jāizdara pēc iespējas drīzāk. Lai viņš vēlas ar Viņas Majestāti tikties, lai lūdz audienci, turklāt tā, lai ar to sevi sakompromitētu. Pieņemsim, ka viņš būs sakompromitēts. Bet karaliene?" Šī doma lika grāfienei iegrimt drūmās pārdomās. Ja kauna traips gulsies tikai uz kardinālu, tad karaliene pratis sevi aizstāvēt: viņai ir skanīga balss, un viņa sekmīgi tiks galā ar intrigantu atmaskošanu! Ko darīt? Jāpanāk, lai karaliene neuzdrošinātos atvērt muti — tad viņa nevienu nevarēs apsūdzēt. Bet lai aizslēgtu šīs drošsirdīgās un dižciltīgās lūpas, ir jāpiedraud ar apsūdzību pašai karalienei.

Tas kurš zina, ka viņas kalps spēj pašu apsūdzēt tiesas priekšā par zagšanu, nekad neapsūdzēs savu kalpu negodīgu rīcību. Ja kardināls Roāns būs sakompromitēts karalienes acīs, tad var šaubīties, ka arī karaliene gandrīz vai droši būs sakompromitēta viņa acīs.

Kaut tik nejaušs gadījums ncsaved kopā šos abus cilvēkus, kuriem ir tik svarīgi, lai patiesība nāktu gaismā. Sākumā Žanna nobijās no tās nastas, kas draudoši šūpojās virs viņas galvas, turklāt viņas pašas dēļ. Kas tā par dzīvi mūžīgās bailēs!

Jā, bet kā gan izglābties no šīm mocībām? Bēgt! Doties izsūtījumā, karalienes kaklarotas briljantus aizvest uz tālām zemēm.

Bēgt! Tas nav grūti izdarāms. Karieti var pasūtīt desmit stundas pirms aizbraukšanas — tieši tik daudz laika vajag Marijai Antuanetei, lai izgulētos; tik garš laika sprīdis paiet no kardināla vakariņām draugu pulkā līdz brīdim, kad viņš pamostas no rīta. Ja Žannai priekšā plestos tāls ccļš, ja viņai būtu zirgi, tad vairāk neko nevajadzētu. Aptuveni desmit stundas un Žanna būtu brīva, izglābta, sveika un vesela.

Bet kāds tas būtu skandāls! Kāds kauns! Nopirkt brīvību ar bēgšanu, drošību par izsūtījumu. Un Žanna jau vairs nebūtu augstdzimusi dāma, bet gan zagle, aizmuguriski nosodīta. Un taisnā tiesa, lai gan nebūtu nolasījusi spriedumu, tomēr būtu viņu atmaskojusi, un lai arī bende nebūtu viņai iededzinājusi kauna zīmi, jo viņa būtu pārāk tālu projām, bet sabiedriskā doma viņu nosodītu un zākātu.

Nē, viņa nebēgs. Vislielākā drosme un lielākā viltība ir gluži kā dvīņi, kā divas kalnu virsotnes. Viena bez otras nepastāv, viena ir otras vērta. Kur ir viena, tur ir arī otra.

Žanna nolēma rīkoties pārgalvīgi. Viņa tā izlēma it sevišķi tad, kad ieraudzīja iespēju radīt starp kardinālu un karalieni baiļu kopību tai dienai, ķad viens vai otrs pamanīs, ka izdarīta zādzība viņu tuvumā.

Žanna sev prasīja, cik divos gados ienesīs karalienes labvēlība un mīla uz kardinālu. Šo divu labklājības gadu ienākumus viņa novērtēja par pieciem vai sešiem simtiem tūkstošu livru, pie kam riebums, nežēlastība, pamestība aizstās labvēlību, panākumus un aizrautību.

— Es iegūstu pēc mana plāna īstenošanas septiņus vai astoņus simtus tūkstošu livru, — grāfiene sev tcica.

Lasītājs redzēs, ka šī viltīgā dvēsele izlauza līkumaino ccļu, kas viņai beidzās ar kaunu, citiem — ar izmisumu.

— Palikt Parīzē, — galīgi izlēma grāfiene, — rīkoties droši un piedalīties abu aktieru spēlē; ļaut viņiem spēlēt tikai man izdevīgu lomu. No labākajiem mirkļiem vislabvēlīgāko izvēlēties bēgšanai, — lai tas būtu karalienes uzdevumā vai krišana nežēlastībā, ko izmantotu vienā rāvienā.

Aizkavēt kardinālu, lai nekad viņš nesazinātos ar Mariju Antuancti.

Lūk, sevišķas grūtības, jo monsicur Roāns ir iemīlējies, viņš ir princis, kam tiesības ieiet pie Viņas Majestātes vairākas reizes gadā, un karaliene, koķete, kārīga pēc godinājumiem, pateicīga, starp citu, no kardināla neizvairīsies, ja viņu meklēs.

Līdzekļus, kā atšķirt abas augstās personas, sagādās gadījums. Gadījums noteikti palīdzēs.

Nekas nebūs labāks, kā uzbudināt lepno karalieni, kura vienmēr lepojas ar savu tikumu. Nekādu šaubu, ka kardināla kāds pārāk karstais solis

- aizvainos smalko un jūtīgo sievieti. Karalienei līdzīgie raksturi mīl pagodinājumus, bet atgrūž uzbrukumus un bīstas no tiem.

Jā, laimīgs gadījums noteikti būs. Ieteikdama monsieur Roānam izskaidroties nepiespiesti, Marijā Antuanetē viņš radīs riebumu un antipātijas, kas attālinās uz visiem laikiem ne tikai princi no princeses, bet vīrieti no sievietes, tēviņu no mātītes. Tādā ceļā Zanna gūs ieročus pret kardinālu, kam paralizēs visas kustības atklāt uzbrukumu.

Labi. Bet vēlreiz, ja kardinālu padara pretīgu karalienei, tad iedarbojas tikai pret kardinālu: karalienes tikumiem tas ļauj starot, tas ir, atbrīvo šo princesi, un dod mēlei to brīvību, kas atvieglo apsūdzību un piešķir autoritātes svētīgumu.

Bet ir vajadzīgs pierādījums pret monsieur Roānu un karalieni; abpusēji griezīgs zobens, kas ievaino pa labi un kreisi, kas ievaino izvelkot no maķsts, kas ievaino pat maksti pārcirzdams.

Vajadzīga apsūdzība, kas liek nobālēt karalienei, nosarkt kardinālam, kura iegūst uzticību un nomazgā visas aizdomas no Žannas, no abu galveno vainīgo uzticības personas. Vajadzīga kombinācija, kura īstā laikā un vietā Žannai ļautu teikt: «Neapsūdziet mani, vai es apsūdzēšu jūs, nepazudiniet mani, vai es pazudināšanu jūs! Atstājiet man bagātību, es jums atstāšu godu!"

„Tas ir jāizdomā," domāja neuzticīgā grāfiene, „un es izdomāšu. Mans laiks tiks atalgots sākot no šīs dienas…"

Tiešām, Lamota kundze iegrima spilvenos, paskatījās ārā pa maigas saules piesildīto logu, un Dieva klātbūtnē, ar Dieva lāpu viņa ieslīga pārdomās.

XXIII IESLODZĪTĀ

Kamēr grāfiene uztraucās, kamēr viņa sapņoja, Sentkloda ielā, iepretī mājai, kurā dzīvoja Žanna, risinājās gluži cits skats.

Kā lasītāji atceras, monsieur Kaliostro senajā Balzāmo pilī nometināja bēgli Olīvu, ko vajāja monsieur Krona policija.

Olīvas jaunkundze, būdama ļoti nobijusies, ar prieku pieņēma šo izdevību aizbēgt reizē no policijas un Bosīra. Tā viņa dzīvoja no visiem atšķirta, drebēdama noslēpumainajā miteklī, kura sienās bija norisinājušās tik daudzas drausmīgas drāmas, ai! drausmīgākas nekā Nikolā Leģē jaunkundzes traģikomiskais piedzīvojums.

Kaliostro viņu apveltīja at rūpību un iztapību: jaunai sievietei likās patīkami būt tāda augstmaņa mīlulei, kas nekā neprasīja, bet, šķiet, cerēja uz daudz ko.

Tikai, uz ko viņš cerēja? Lūk, to sev velti jautāja vientule.

Olīvas jaunkundzei Kaliostro, cilvēks, kas savaldīja Bosīru un triumfēja pār policijas aģentiem, bija Dieva sūtīts glābējs. Tas arī bija valdzinošs mīļākais, jo viņš izturējās ar cienību. Jo Olīvas patmīļa neļāva viņai domāt, ka Kaliostro būtu kaut kādi citi nolūki un ka viņš negrib jaunavu padarīt par savu mīļāko.

Sievietēm, kuras ir zaudējušas likumību, visnotaļ tikumīgi ir ticēt, ka vīrieši tās var mīlēt ar cieņas pilnu mīlestību. Ir novītusi, neauglīga, mirusi tā sirds, kura vairs necer uz mīlu un cicņu, kāda pavada mīlestību.

Olīva sāka celt gaisa pilis savā Senkloda ielas miteklī, neprātīgas pilis, kurās nabaga Bosīram, jāatzīst, ļoti reti tika ierādīta vieta.

Katru rītu, apgādāta ar visām ērtībām, kādām Kaliostro bija iekārtojis savas tualetes istabas, viņa tēloja augstu dāmu un atkārtoja Celimēnas lomas nianses. Viņa dzīvoja tikai tās stundas, kad Kaliostro divreiz nedēļā atnāca apjautāties, vai viņas dzīve pārāk smaga.

Tad sķaistajā salonā, īstas un inteliģentas greznības vidū, mazā apreibinātā radība sev atzinās, ka pagātnē viss bija bijis vilšanās, maldi, ka pretēji morālistu apgalvojumam: — tikums rada laimi, — tikai laime neizbēgami radīja tikumu.

Diemžēl, šai laimē pietrūka viena nepieciešamā elementa, lai tā būtu pastāvīga.

Olīva bija laimīga, bet viņa arī garlaikojās.

Grāmatas, gleznas un mūzika ncizklaidēja viņu pietiekami. Grāmatas nebija pietiekami frivolas, vai arī tika izlasītas ļoti ātri, ja tās tādas arī bija. Glezna ir vienmēr viena un tā pati, ja vienreiz ir redzēta, — tā domā Olīva, nevis mēs, — un mūzikas instrumenti neprašas rokās nevis dzied, bet tikai kliedz.

Jāsaka — Olīva drīz vien sāka nežēlīgi garlaikoties par savu laimi, un bieži ar asarām nožēloja jaukās, možās priekšpusdienas, kas tika pavadītas pie loga Dofina ielā, kad, hipnotizēdama ar skatieniem ielu, viņa lika pacelt galvu katram garāmgājējam.

Un cik patīkamas bija pastaigas Senžermēna kvartālā, kad koķetā kurpē, kas pacēla uz divcollu papēžiem kairi izliekto pēdu, katrs skaistās staigātājas solis bija triumfs, un izsauca tās apbrīnotājiem klusu kliedzienu, kad viņa gandrīz vai paklupa, vai arī kaislē pilnus izsaucienus, kad pēc pēdas zem svārkiem parādījās kājiņa.

Lūk, par ko domāja ieslēgtā Nikolā. Tas tiesa, ka policijas leitnanta kunga aģenti bija bīstami ļaudis, tiesa, ka cietums, kur sievietes nobeidzās kaunpilnā gūstā, nebija salīdzināms ar Sentkloda ielas efemēro un krāšņo ieslodzījumu. Taču sievietei ir tiesības uz kaprīzēm — kāda gan jēga būt sievietei, ja dažreiz nevar pakurnēt par labklājību un to kaut domās apmainīt pret citu, kaut arī bēdīgāku likteni.

Un turklāt tam, kas garlaikojas, viss drīz vien rādās tumšās krāsās. Nožēlojusi savu brīvību, Nikola sāka nožēlot Bosīru.

Jātzīst, ka nekas nav mainījies sieviešu dabā kopš tā laika, kad Jūdejas meitas kāzu priekšvakarā gāja kalnos apraudāt savu jaunību.

Nu mēs esam tikuši līdz bēdu un uzbudinājuma dienai, kad Olīva, atrauta no sabiedrības jau divas nedēļas, bija iegrimusi garlaicības purvā.

Pilnīgi nogurusi, nedrīkstēdama rādīties pie logiem, ne ārā iziet, viņa sāka zaudēt apetīti, bet garīgais bads viņu mocīja biežāk, jo retāks kļuva fiziskais bads.

Tādā satraukuma brīdī viņa piedzīvoja šai dienā negaidītu Kaliostro apmeklējumu.

Viņš ienāca — kā parasti — pa pils mazajiem vārtiņiem, un piedauzīja pie Olīvas dzīvokļa slēģiem no nesen pagalmā iekārtotā dārziņa.

Četri sitieni pēc noteiktiem starpbrīžiem bija viņu norunātais signāls, lai jaunā sieviete atvilktu aizbīdņus, ko viņa uzskatīja par pienācīgu prasīt kā drošību starp viņu un ar atslēgām apgādāto apmeklētāju.

Olīva domāja, ka piesardzība ir noderīga, lai saglabātu tikumību, ko dažos gadījumos viņa juta kā lieku nastu.

Pēc Kaliostro dotā signāla viņa attaisīja aizbīdņus ar tādu ašumu, kas liecināja par viņas slāpēm pēc sarunas biedra.

Kustīga kā Parīzes grizete, viņa metās cēlajam cietumsargam pretī, lai glaimotu, un aizkaitinātā, aizsmakušā, aprautā balsī iesaucās:

— Monsicur, man ir garlaicīgi, ņemiet vērā!

Kaliostro viņu uzlūkoja, viegli šūpodams galvu.

— Jums ir garlaicīgi, — viņš tcica, aizvērdams durvis, — cik žēl, mans dārgais bērns! Tā ir nejauka slimība.

— Man šeit nepatīk. Es mirstu.

— Patiesi!

— Jā, es esmu uz izmisuma robežas.

— Nu, lūk, kā! — teica grāfs, mierinādams viņu it kā mierinātu šuneli,— ja jūs nejūtaties labi manā mājā, nedusmojaties uz mani. Saglabājiet savu naidu pret policijas leitnanta kungu, tas ir jūsu ienaidnieks.

— Jūs mani kaitināt ar savu vienaldzību, monsicur, — teica Olīva. — Man labāk patīk naids, nekā tāds maigums. Jūs vienmēr pūlaties mani nomierināt, un tas mani dara traku aiz niknuma.

— Atzīstaties, jaunkundz, ka jūs esat netaisna, — Kaliostro atbildēja, apsēzdamies tālu no viņas, ar cienības vai vienaldzības izteiksmi, kas viņam tik ļoti padevās Olīvas klātbūtnē.

— Jums viegli runāt, — viņa teica, — jūs ejat, nākat, dzīvojat; jūsu dzīvi veido liels daudzums baudu, kuras jūs pats izvēlaties; es veģetēju telpā, kurā esat mani norobežojis; es nedzīvoju, es trīcu dusmās.

Monsicur, cs brīdinu, ka jūsu klātbūtne man neder, jo tā, protams, neaizkavēs mani nomirt šeit!

— Nomirt? — smaidīdams grāfs pārjautāja. — Ko nu jūs runājat.

— Es saku, ka jūs pret mani izturaties ļoti slikti, jūs aizmirstat, ka es kādu mīlu dziļi un kaislīgi!

— Monsicur Bosīru?

— Jā, Bosīru. Es mīlu viņu. Man šķiet, es nekad to no jums neslēpu. Jūs taču nebijāt iedomājies, ka aizmirsīšu manu dārgo Bosīru?

— - Es tā itin nemaz nedomāju un pūlējos vaiga sviedros, lai dabūtu ziņas, un tās arī atnesu.

— Ai! — tcica Olīva.

— Monsicur Bosīrs, — Kaliostro turpināja, — ir jauks zēns.

— Nudien! — Olīva tcica, kas nesaprata, ko ar to grib teikt grāfs.

— Jauns un skaists.

— Vai ne?

— Karstasinīgs.

— Uguns… Drusciņ parupjš, no mana viedokļa. Bet… kas mīl, tas arī sāpina.

— Jūs runājat zelta vārdus. Jums ir tikpat daudz sirds kā prāta, un prāta — cik skaistuma. To zinādams, interesēdamies par katru mīlu virs zemes, — tā ir tāda mana dīvainība, — es domāju jūs savienot ar monsicur Bosīru.

— Tā jūs nedomājāt pirms mēneša, — piespiesti smaidīdama teica Olīva.

— Klausieties, mana dārgais bērns, katrs laipns cilvēks, redzēdams skaistu personu, pūlas tai patikt, ja ir brīvs, kāds esmu cs. Tomēr jūs taču atzīsit, ka neapgrūtināju jūs ar savas mīlas izrādīšanu.

— Tas tiesa, — tādā pat tonī atbildēja Olīva, — lielākais ceturtdaļu stundas.

— Tas bija gluži dabīgi, ka es neuzmācos, redzēdams, cik jūs ļoti mīlat monsicur Bosīru.

— O! ncizsmejiet mani.

— Nē, goda vārds! Jūs tik ļoti pretojāties.

— O! vai nē? — iesaucās Olīva, kurai ļoti glaimoja tas, ka tiek runāts par viņas nepieejamību. — Jā, atzīstaties, ka cs esmu pretojusies.

— Tas bija jūsu mīlas dēļ, — flegmātiski teica Kaliostro.

— Bet no jūsu puses, — atteica Olīva, — arī nebija nekādas neatlaidības.

— Es neesmu tik vecs, neglīts, nc arī muļķis, lai izturētu atraidījumus vai iespējamās neveiksmes, jaunkundz. Jūs vienmēr dotu priekšroku Bosīra kungam, es to jutu un tāpēc atteicos.

— O, nē! — tcica koķete, — nē! Jauka palīdzība, ko jūs man piedāvājāt, tiesība paņemt zem rokas, apmeklējumi, godīga lakstošanās ap mani, vai tās nav cerību paliekas?

Un teikdama šos vārdus, neuzticīgā ar savām ilgi slinkojošām acīm dedzināja apmeklētāju, kas bija iekļuvis lamatās.

— Man jāatzīst, — Kaliostro atbildēja, — jūsu asredzībai nekas nevar tikt noslēpts.

Un viņš izlikās, it kā nolaistu plakstus, lai netiktu aprīts no liesmām, kuras izstaroja Olīvas acis.

— Atgriezīsimies pie Bosīra, — viņa tcica, grāfa nckustības aizkaitināta,- ko viņš dara, kur viņš ir, mans dārgais draugs?

Tad Kaliostro, kautri viņu uzlūkodams, sacīja:

— Es tcicu, ka gribēju jūs savienot ar viņu, — viņš turpināja.

— Nē, jūs to neteicāt, — nievājoši viņa čukstēja, — bet ja jūs to sakāt, tad tā ir. Turpiniet! Kāpēc jūs viņu neatvedāt, tas būtu labdarīgi. Viņš savās jūtās ir brīvs.

— Tāmdēļ, — atbildēja Kaliostro, nebrīnīdamies par šo ironiju, — ka monsicur Bosīrs, tāpat kā jūs, ir ļoti viltīgs, un arī ir sapinies ar policiju.

— Arī! — nobālēdama iesaucās Olīva, jo šoreiz viņa saklausīja patiesību.

— Arī! — pieklājīgi atkārtoja Kaliostro.

— Ko viņš ir izdarījis? — jaunā sieviete stostījās.

Par jauku pārgalvību, bezgala asprātīgu viltību, tā es saucu šo nerātnību. Bet rupjie ļaudis, piemēram, monsicur Krons, jūs zināt, cik viņš ir jokus nesaprotošs, šis monsicur Krons to sauc par zādzību.

— Par zādzību! — pārbijusics iesaucās Olīva, — ak, Dievs!

— Tā bija neatkārtojama zādzība, tiešām; tā pierāda, cik šim nabaga Bosīram ir laba gaume.

— Kungs… kungs… viņš ir apcietināts?

— Nē, bet viņu tur aizdomās.

— Jūs zvērat, ka viņš nav apcietināts un ka viņam nedraud briesmas?

— Es varu zvērēt, ka viņš nav apcietināts; bet kas attiecas uz otru punktu, tad nevaru galvot. Jūs taču saprotat, dārgais bērns, ja kādu tur aizdomās, tam seko, vai vismaz meklē. Un ja viņš parādīsies savā izskatā, savā augumā, ar visām labi pazīstamajām īpašībām, monsicur Bosīra kungam tūliņ uz pēdām būs spiegi. Iedomājaties, kas par ķērienu būs monsicur Kronām. Viņš jūs ķers pie monsicur Bosīra un monsicur Bosīru — pie jums.

— O! jā, jā, viņam jāslēpjas! Nabaga zēns! Arī cs slēpšos. Palīdziet man aizbēgt no Francijas, monsicur. Izdariet man šo pakalpojumu; jo šeit redzat, ieslēgta, cs slāpstu un nevarēšu pretoties kārei izdarīt kādu neprātību.

— Ko jūs saucat par neprātību, mana dārgā jaunkundze?

— Bet… parādīties ļaudīs, iziet svaigā gaisā.

— Nepārspīlējiet, mana labā draudzene; jūs jau esat gluži bāla, un beidzot saslimsit. Tad monsicur Bosīrs jūs vairs nemīlēs. Nē, staigājiet svaigā gaisā, cik patīk! Ieprieciniet sevi, apskatīdama garāmgājēju sejas.

— Nu! — iesaucās Olīva, — lūk, jūs esat saskaities, un gribat atstāt arī mani. Varbūt cs jūs apgrūtinu.

— Mani? Jūs esat jukusi! Kāpēc lai jūs mani apgrūtinātu? — viņš teica ar ledainu nopietnību.

— Tāmdēļ, ka… vīrietis, kam patīk kāda sieviete, tāds ievērojams augstmanis, tik skaists vīrietis kā jūs drīkst dusmoties, pat just riebumu, ja tāda trakule kā es viņu atgrūž. O! neatstājiet mani, nepazudiniet mani, neienīstiet mani, monsieur!

Un jaunā sieviete, tikpat pārbijusics, cik koķetēdama, aplika roku Kaliostro ap kaklu.

— Nabaga maziņā! — tas tcica, uzspiezdams Olīvas pierei šķīstu skūpstu, — kā viņa baidās. Nedomājiet par mani tik slikti, manu meitiņ! Jums draudēja briesmas, es jums pakalpoju; man bija nodomi attiecībā uz jums, bet cs atteicos, tas arī ir viss. Man nav par ko dusmoties, tāpat kā jums nav jāpateicas. Es rīkojos sevis dēļ, jūs rīkojāties sevis dēļ, mēs esam vienlīdzīgi.

— O! monsicur, cik jūs esat labsirdīgs, cik augstsirdīgs cilvēks!

Un Olīva uzlika abas rokas uz Kaliostro plccicm.

Bet tas, uzlūkodams viņu ar parasto mieru, teica:

— Nu, redzat, Olīva, tagad jūs piedāvājat man savu mīlu, es…

— Nu! — viņa teica, gluži nosarkusi.

— Jūs piedāvājat savu skaistumu, bet cs noraidu, jo mīlu spēj iedvest tikai patiesas, tīras un no katra savtīguma brīvas jūtas. Jūs domājat, ka man ir savs aprēķins un nokļuvāt manā verdzībā. Jūs gribējāt mani atalgot par pakalpojumiem; bet cs domāju, ka te darbojas vairāk pateicība nekā jūtas, vairāk bailes nekā mīla: labāķ atstāsim visu tā, kā ir. Tā es izpildīšu jūsu vēlēšanos. Es nāku pretī jūsu smalkjūtībai.

Olīva nolaida gar sāniem savas skaistās rokas un nokaunināta, pazemota atsprāga no Kaliostro. Negaidītā grāfa augstsirdība viņu bija galīgi samulsinājusi.

— Tā, — teica grāfs, — Tā, dārgā Olīva, tas ir norunāts: jūs paturēsit mani kā draugu, un uzticēsities man. Jūs izmantosit manu māju, manu maku un ietekmi, un…

— Un atzīšos, — teica Olīva, — ka pasaulē ir daudz krietnāki cilvēki par tiem, kurus es līdz šim pazinu.

Un viņa teica šos vārdus tik apburoši un tik cienīgi, ka ielauzās kādreizējā Balzāmo dzelzs dvēselē.

„Katra sieviete ir laba," viņš domāja, „ja pieskaras viņas sirds jūtīgākajai stigai."

Un tuvodamies Nikolai, viņš tcica:

— Sākot ar šovakaru jūs apdzīvosit pils augšējo stāvu. Tas ir trīsistabu dzīvoklis, izvietots kā novērotava pār bulvāri un Senkloda ielu. Logi iziet uz Menilmontānu un Belvilu. Tur jūs var ieraudzīt kaimiņi. Tie ir miermīlīgi cilvēki, nebīstieties. Krietni ļaudis bez sakariem, bez aizdomām pret jums. Neslēpjaties no viņiem, tomēr īpaši neizrādieties, un it sevišķi nekad nerādāties garāmgājējiem, jo Sentkloda ielu dažreiz apmeklē monsicur Krona aģenti. Tur vismaz jums būs saule.

Olīva priccigi sasita rokas.

— Vai jūs gribat, lai es aizvedu jūs turp? — Kaliostro jautāja.

— Šovakar?

— Nu, bez šaubām, šovakar. Vai tas jūs mulsina?

Olīva dziļdomīgi un ilgi uzlūkoja Kaliostro. Neskaidra cerība zagās viņas sirdī, vai pareizāk — viņas tukšajā un samaitātajā galviņā.

— Ejam, — viņa teica.

Grāfs priekšnamā paņēma lukturi, pats atvēra vairākas durvis, un rāpdamies pa kāpnēm, Olīvas pavadīts, nokļuva trešajā stāvā, tai dzīvoklī, ko bija viņai ierādījis. Viņa atrada dzīvokli pilnīgi iekārtotu, ar puķēm izrotātu, gluži apdzīvojamu. •

— Varētu domāt, ka mani šeit gaidīja, — viņa iesaucās.

— Nevis jūs, bet mani, — teica grāfs, — jo es mīlu skatu no šā flīģeļa, un bieži te guļu. Olīvas skatiens pieņēma rudu un zibsnīgu krāsu, kāda dažreiz plēsonīgi spulgo kaķu acu zīlītēs. Uz lūpām viņai radās kāds vārds, Kaliostro to apsteidza:

— Šeit jums nekā netrūks; jūsu istabmeita ieradīsies pēc stundas ceturkšņa. Ar labvakaru, jaunkundze!

Un viņš pazuda, iepriekš dziļi palocījies, ko pavadīja patīkams smaids. Nabaga cietumniece, būdama bez spēka, sagrauta, atkrita sēdus uz pilnīgi saklātas gultas, kas gaidīja elegantā nišā.

— Es galīgi nesaprotu, kas notiek ar mani, — viņa čukstēja, ar acīm sekodama cilvēkam, kuru viņa patiesi nespēja saprast.

XXIV NOVĒROTAVA

Kad bija aizgājusi istabmeita, ko viņai atsūtīja Kaliostro, Olīva apgūlās. Viņa gulēja maz, dažādās domas, kas radās pēc sarunas ar grāfu, sagādāja tikai skaudrus sapņus un miegainu nemieru. Bagātība un miers, kas nomaina nabadzību un briesmu sajūtas, nekad nesola ilgu laimi.

Olīva žēloja Bosīru un apbrīnoja grāfu, ko nesaprata, lai gan vairs nedomāja, ka viņš ir kautrīgs, un neturēja aizdomās, ka viņš ir nejūtīgs. Ja viņas miegu iztraucētu kāds silfs, Olīva ļoti nobītos, jo parketa visniecīgākā čīkstēšana lika viņai nodrebēt, kā īstai romāna varonei, kas guļ Ziemeļu tornī.

Līdz ar ausmu aizbēga bailes, kurām piemita zināms skaistums… Mēs, nebaidīdamies radīt aizdomas monsicur Bosīram, varam neslēpt, ka

Nikolā neiedomājās pilnīgas drošības stundu bez neliela koķeta īgnuma. Šādas jūtu nianses spēj fiksēt tikai Vato ota, aprakstīt tikai Marivo vai Krebijona (dēla) spalva.

Vēl dienā viņa atļāvās pagulēt, kaisli baudīdama, kā spožajā istabā iesūcās uzlecošās saules purpura stari, un skatīdamās, kā putni laidelējās uz loga mazās terases, kur viņu spārni ar burvīgu čaboņu skāra rožu krūmu lapas un Spānijas jasmīnu ziedus.

Un vēlu, ļoti vēlu viņa piecēlās, kad divas vai trīs maiga miega stundas bija uzgūlušās plakstiņiem, kad ielas trokšņu un samtainā snaudas stinguma iemidzināta, viņa jutās pietiekami stipra, lai pakustētos un izrautos no dīkā pamiruma.

Tad viņa apstaigāja jaunā dzīvokļa visus kaktus, kur pat nesaprotamais silfs, tāds nepraša, nevarēja atrast lūku, lai apietu, spārnus vicinādams, apkārt gultai, un tomēr tai laikā, pateicoties grāfam Gabalī, silfi nebija zaudējuši savu nevainīgo reputāciju.

Olīvu pārsteidza viņas mitekļa greznums līdzās negaidītai vienkāršībai. Šī sievietes istabas iakārta sākumā bija piederējusi kādam vīrietim. Tur bija viss, kas liek mīlēt dzīvi; it sevišķi gaisma un svaigs gaiss, kas pat cietumus pārvērstu dārzos, ja kādreiz tajos iespiestos tāda gaisma un gaiss.

Mēs noteikti aprakstītu to bērnišķīgo, tas ir, pilnīgo prieku, ar kādu Olīva izskrēja uz terases un apgūlās uz plātnēm starp puķēm un sūnām, kā zalktis, kas izlien no ligzdas, ja vien nevajadzētu katru reizi aprakstīt viņas pārsteigumu, kad katrs nākamais solis viņai atklāja jaunu krāšņumu.

Vispirms apgūlusies, kā mēs teicām, lai nebūtu redzama no ārpuses, viņa caur balkona margām aplūkoja bulvāri, koku galotnes, Popcnkūra kvartāla namus un skursteņus, kas izverda dūmu okeānu, kura nelīdzenie viļņi plūda pa labi no viņas.

Saules applūdināta, klausīdamās pa bulvāri ļoti reti ripojošo kariešu troksnī, viņa tā gulēja ļoti laimīga divas stundas. Viņa brokastīs dzēra šokolādi, ko pagatavoja istabene, un izlasīja avīzi, pirms iedomājās palūkoties uz ielu.

Tas bija bīstams prieks.

Monsieur Krona okšķeri — suņi cilvēku izskatā, — kas medī, degunu pacēluši gaisā, varēja viņu ieraudzīt. Kāda drausmīga atmošanās pēc tik saldiem sapņiem!

Bet līmeniskais stāvoklis nevarēja ilgt bezgalīgi, lai cik labs tas arī bija. Nikolā pacēlās uz elkoņa.

Un tad viņa ieraudzīja Menilmontānas lazdas, milzīgos kapsētas kokus, visādu krāsu namu mirādes, kas pacēlās otrā pusē pakalnam no Šaronas līdz Šomona uzkalniņiem, dārzu puduros, vai uz klinšu ģipšainām malām, starp viršiem un dadžiem.

Šur un tur uz ceļiem, kas viļņoja ap kalniņiem kā šauras sloksnes, uz vīna dārzu taciņām, uz baltiem lielceļiem, iezīmējās dzīvās būtnes — zemnieki, kas rikšoja jāšus uz ēzeļiem, pār ravējamo lauku noliekušies bērni, vīnkopji, kas atsedza vīnogu ķekarus saulei. Šīs lauku ainas aizrāva Nikolā, kas vienmēr skuma pēc skaistā Tavernī ciemata, kopš bija to atstājusi ļoti iekārotās Parīzes dēļ.

Tomēr beidzot viņa atrāva skatienu no laukiem, un tā kā bija ieņēmusi starp puķēm ērtu un drošu stāvokli, tā kā zināja, ka var skatīties, neriskēdama, ka tiks ieraudzīta, viņa no kalniem — skatienu pievērsa ielejai, no tālā apvāršņa — iepretī esošajām mājām.

Visur, tas ir, trīs namos Olīva redzēja aizvērtus vai ne visai pievilcīgus logus. Te trijos stāvos, kurus apdzīvoja veci rantjē, ārpusē izkāra būrīšus putniem vai iekšpusē baroja kaķus; tur četros stāvos, kuru galvenais iemītnieks overnietis, liekas viens, cik varēja redzēt, bet pārējie īrnieki, bija aizbraukuši prom uz vasarnīcu. Beidzot, drusciņ pa kreisi, trešajā namā, bija redzami dzelteni zīda aizkari, puķes, un it kā lai sagādātu ērtības, blakus logam mīksts krēsls, likās gaidīja sapņotāju, kas mitinājās šajā istabā.

Olīvai šķita, ka istabas dziļumā, kur nciespiedās saules stari, rimti klīda kāda tumša ēna.

Ar to viņa apmierināja savu ziņkāri un paslēpās vēl labāk nekā līdz šim un, pasaukusi istabeni, uzsāka ar viņu sarunu, lai dažādotu vientulības prieku dzīvas un it sevišķi runājošas radības sabiedrībā.

Bet, pretēji visām ieražām, istabene bija atturīga. Viņa bija ar mieru izskaidrot savai pavēlniecci, kur atrodas Belvils, Šarona un Pcrlašēza. Viņa pateica Svētā Ambrozija un Svētā Laura baznīcu nosaukumus; viņa parādīja bulvāra izliekumu un tā novirzīšanos uz Sēnas labo krastu; bet kad skanēja jautājums par kaimiņiem, istabenei nebija ko teikt: viņa tos pazina tikpat maz, kā viņas pavēlniece.

Gaiši krēslainā dzīvokļa ar dzeltena zīda aizkariem atrašanās vieta Olīvai palika noslēpums. Viņa nekā neuzzināja par klejojošo ēnu, nekā — par krēslu.

Tā Olīva nekā iepriekš neuzzināja par saviem kaimiņiem, taču viņai vismaz palika cerība iepazīties personīgi. Viņa atlaida mājās pārāk neziņkārīgo istabeni, lai bez lieciniekiem pamēģinātu paātrināt šo iepazīšanos.

Un izdevība drīz vien radās. Kaimiņi atpūtušies pēc maltītes, sāka virināt durvis un ģērbties pastaigai pa Karaļa laukumu vai Zaļo aleju.

Olīva viņus saskatīja. Tic bija seši, ļoti dažādi, kā pienākas ļaudīm, kas par savu dzīvesvietu izvēlējušies Sentkloda ielu.

Dienas daļu Olīva pavadīja, novērodama viņu rīcību un pētīdama viņu paražas. Viņi visi Olīvai pagāja garām, atskaitot uztraukto ēnu, kas, nerādīdama savu seju, apsēdās krēslā pie loga un iegrima pārdomās, visu laiku pat nepakustēdamās.

Tā bija sieviete. Savu galvu viņa uzticēja istabenei, kas pusotras stundas laikā uzcēla uz galvvidus un deniņiem vienu no tām Babilonas celtnēm, kur ietilpa metāli un stādi, un kurā būtu arī dzīvnieki, ja būtu iejaucies Leonārs, un ja tā laikmeta sieviete būtu piekritusi sev uz galvas uztaisīt Noasa šķirstu ar visiem tā iemītniekiem.

Pēc tam sasukāta, nopūderēta, gluži balta no rotām un mežģīnēm, sieviete atkal iekārtojās krēslā, apkraudama sprandu ar diezgan cietiem spilveniem, lai šī miesas daļa izturētu līdzsvaru, un ļāva matu monumentam palikt neaizskartam, lai kā arī svārstītos pamats, uz kura bija būvēta šī celtne.

Šī nekustīgā sieviete atgādināja uz postamenta sastingušos Indijas dievus: viņai, pārdomās iegrimušai, sejā dzīvas šķita, tikai acis, kas cieši vērās tālumā. Tikai tās, pakļaudamās viņas domām un vēlmēm, kalpoja gan kā sargi, gan kā labi kalpi, izpildot visu, ko vēlas elks.

Olīva ievēroja, cik skaista bija šī sieviete ar tādu sasukājumu. Cik smalka un apgarota kāja, ko viņa bija uzlikusi uz loga malas un šūpoja, mazā, rožainā atlasa kurpītē. Viņa apbrīnoja nezināmās dāmas apaļīgās rokas, viņas kuplās krūtis, kas pacēla korseti un peņuāru.

Bet vairāk par visu viņu pārsteidza kaimiņienes dziļās pārdomas. Viņa prātoja par kaut kādu neredzamu un neskaidru mērķi, kas, acīmredzot, viņu bija pārņēmis tik ļoti, ka tā bija gluži sastingusi un vajadzēja lielu gribasspēku, lai saglabātu šādu sastingumu.

Sieviete, ko mēs pazinām un ko Olīva nepazina, nedomāja, ka viņu kāds varētu novērot. Logi, kas atradās iepretī viņas logiem, līdz šim nebija atvērti. Kaliostro kunga pils, neskatoties uz puķēm, kuras atrada Nikolā, un putniem, kurus viņa redzēja laidelējamies, nevienam nebija atklājusi savus noslēpumus, un atskaitot krāsotājus, kas to atjaunoja, neviena dzīva dvēsele nebija rādījusies pie logiem.

Lai izskaidrotu šo pretrunu, it kā Kaliostro būtu apdzīvojis augšējo stāvu, pietiks ar vienu vārdu. Vakarā grāfs bija licis sagatavot šo dzīvokli Olīvai, tā kā jau tajos būtu dzīvojis pats. Viņš, tā sakot, bija melojis pats sev, un viņa pavēle tika precīzi izpildīta.

Bet dāma ar skaisto sasukājumu sēdēja, iegrimusi domās; Olīva iedomājās, ka šī skaistā būtne sapņoja par mīlu, kuras ceļā bija radušies šķēršļi.

Skaistums, vientulība, jaunība un garlaicība — cik daudz saišu, lai viena otrai pieķertos divas dvēseles, kuras, pateicoties likteņa noslēpu­mainajām, nepārvaramajām un neizprotamajām kombinācijām, varbūt meklēja viena otru.

Kopš Olīva ieraudzīja vientuļo domātāju, viņa no tās nevarēja atraut acis.

Kaut kāda dvēseliska skaidrība bija šajā sievietes tieksmē satikt, iepazīt otru sievieti. Šādas smalkas jūtas daudz biežāk nekā mums šķiet ir raksturīgas tām nelaimīgajam būtnēm, kas dzīvē visbiežāk kalpo savas miesas dzinulim.

Garīgās paradīzes nabaga trimdinieccs skumst pēc pazaudētajiem dārziem un smaidošajiem eņģeļiem, kas slēpjas mistiskā paēnā.

Skaistajā vientulē Olīva, liekas, redzēja savas dvēseles māsu. Viņa izgudroja romānu, kas līdzīgs viņas romānam, kā naiva meitene iedomādamās, ka nevarēja būt skaista, eleganta un dzīvot neievērota Sentkloda ielā, neglabājot savā sirdī nekādu nopietnu satraukumu.

Kad Olīva bija apkalusi savu romantisko pasaku ar varu un dimantu, viņa, kā visas sapņotājas dvēseles ļāva pacelt savu izdomu burvībai; viņa ieguva spārnus, lai lidinātos telpā pretī savai draudzenei, kurai savā nepacietībā viņa arī izaudzēja spārnus, kas līdzīgi viņas spārniem.

Bet dāma uz postamenta nekustējās, viņa, liekas, snauda savā sēdeklī. Bija pagājušas divas stundas, un viņa nebija pakustējusies ne par mata tiesu.

Olīva izmisa. Viņa nebūtu spērusi ceturtdaļu soļa pretī Adonisam vai Bosīram, kā darīja nepazīstamās labā.

Zaudējusi spēkus, un pāriedama no maiguma uz naidu, viņa desmit reizes atvēra un aizcirta logu, desmit reizes viņa sabaidīja putnus lapotnē, un telegrafēja tik kompromitējošām kustībām, ka vistrulākais monsicur Krona vīrs, ja tam gadītos iet pa bulvāri vai Senkloda ielu, būtu pamanījis un papūlējies tos izdibināt.

Beidzot Nikolā izdevās sevi pārliecināt, ka dāma ar skaistajām lokām būs redzējusi visas viņas kustības, sapratusi viņas signālus, bet viņu nicināja, un varbūt bija lepna vai arī idiote. Idiote! ar tik smalkām, tik gudrām acīm, tik kustīgu kāju, tik nemierīgu roku! Neiespējami!

Lepna, jā; lepna, kāda šai laikmetā varēja būt augstākās muižniecības dāma attieksmē pret parastu pilsētnieci.

Olīva, atklādama jaunās sievietes sejā visas aristokrātijas pazīmes, nolēma, ka tā ir augstprātīga un neaizkustināma dāma.

Viņa atteicās no sava nodoma.

Un, apburošās dusmās pagriezdama muguru, viņa atdevās saulei, šoreiz rietošai saulei, lai atgrieztos puķu sabiedrībā, pie līdzjūtīgajām draudzenēm, kuras, tikpat cēlas, tikpat elegantas, tikpat nopūderētas, koķetas, kā augstdzimušas dāmas, ļauj tomēr sev pieskarties, ieelpot, un sniedz smaržīgu, svaigu un satraucošu skūpstu — kā draudzības un mīlestības apliecinājumu.

Nikolā nedomāja, ka šī šķietamā augstprātc bija Žanna Valuā, grāfiene Lamota, kas kopš vakardienas meklēja kādu atrisinājumu.

Tā mērķis — aizkavēt redzēties Marijai Antuanetei un kardinālam Roānam.

Bet vēl svarīgākas intereses prasīja, lai kardināls, tikdamies ar karalieni cilvēkos, bet dažkārt arī aci pret aci, butu stingri pārliecināts, ka turpina ar viņu tikties, un, apmierinādamies ar to, nepieprasītu īstas tikšanās.

Tik nopietnās pārdomas ir jo pilnīgs izskaidrojums jaukās sievietes rūpēm, kuru dēļ viņa nepakustējās divu ārkārtīgi garu stundu laikā.

Ja Nikolā būtu par to visu zinājusi, viņa nebūtu no dusmām iebēgusi puķēs.

Bet tur novietodamās, nebūtu nogrūdusi no balkona puķu podu, kas ar briesmīgu troksni nokrita uz tukšās ielas.

Izbijusies Olīva ātri paskatījās, kādu postu varēja būt nodarījusi.

Domās dziļi nogrimusī dāma no trokšņa it kā pamodās, redzēja podu uz bruģa un viņas acis pacēlās no ielas līdz pils terasei.

Viņa ieraudzīja Olīvu.

Un viņu ieraudzīdama, mežonīgi, šausmīgi iekliedzās. Līdz ar šo kliedzienu viņas ledainais un stingais ķermenis strauji sakustējās.

Olīvas un dāmas skatieni beidzot satikās un, apmainoties ar mēmiem jautājumiem, caururba viena otru.

Vispirms Žanna iesaucās:

— Karaliene!

Tad pēkšņi, sakrustodama rokas un saraukdama uzacis, nedrīkstēdama kustēties aiz bailēm, lai neaizbēgtu savādā parādība, viņa čukstēja:

— O! es meklēju līdzekli, lūk, kur tas ir!

Šajā mirklī Olīva izdzirda troksni aiz muguras un aši pagriezās.

Istabā bija grāfs, viņš bija vērojis iepazīšanās ainu.

— Viņas ir redzējušās! — viņš teica.

Olīva strauji atstāja balkonu.

XXV DIVAS KAIMINIENES

Sākot ar to brīdi, kad abas sievietes bija redzējušas viena otru, Olīva, savas kaimiņienes piemīlības apburta, neizlikās vairs, ka to neievēro; un, uzmanīgi grozīdamās puķu vidū, uz smaidiem, kurus veltīja viņai, viņa atbildēja ar smaidiem.

Viņu apciemodams, Kaliostro nekavējās ieteikt ievērot vislielāko uzmanību.

— It sevišķi, — viņš teica, — nesaejaties ar kaimiņiem.

Šie vārdi kā kļūmīgi krusas graudi uzkrita Olīvai uz galvas. Viņa jau bija izsapņojusies, cik patīkami jutīsies, sveicinādama un mādama kaimiņienei.

Nesaieties ar kaimiņiem, nozīmēja pagriezt muguru šai burvīgajai sievietei, kuras acis bija tik mirdzošas un laipnas, ik kustība tik eleganta, tas nozīmēja atteikties no sarunām par šo un to un skaisto laiku, beidzot, tas nozīmēja saraut attiecības ar draudzeni. Jo Olīvas iedoma bija gājusi tik tālu, ka Žanna viņai šķila kaut kas ievērojams un dārgs.

Liekulīgi savam aizstāvim viņa atbildēja, ka sargāsies būt nepaklausīga un neuzsāks nekādus sakarus ar kaimiņiem. Bet tiklīdz viņš aizgāja, viņa iekārtojās uz balkona tā, lai piesaslītu kaimiņienes uzmanību.

Tā, jādomā, nevēlējās neko vairāk, jo pēc pirmajiem tuvināšanās soļiem, viņa atbildēja ar sveicieniem un ar pirkstu galiem sūtītiem gaisa skūpstiem.

Olīva šiem mīļiem sveicieniem atbildēja, cik tik labi vien varēja.

Viņa ievēroja, ka nepazīstamā vairs neatiet no loga; tā vienmēr izmanījās pateikt vai nu ardievas, kad aizgāja, vai arī labdienu, kad viņa atgriezās. Viņa, liekas, koncentrēja visu savas sirds maigumu uz Olīvas balkonu.

Tādam stāvoklim bija jāseko tuvināšanās mēģinājumam.

Tas arī notika.

Divas dienas vēlāk, apmeklēdams Olīvu, Kaliostro sūdzējās par kādu vizīti, kurā bija ieradusies kāda nepazīstama persona.

— Kā? — mazliet nosarkdama, tcica Olīva.

— Jā, — grāfs atbildēja, —^ bija ieradusies kāda ļoti skaista, jauna, eleganta dāma un runājusi ar sulaini, kas bija atvēris durvis pēc viņas ļoti neatlaidīgās zvanīšanas. Šim cilvēkam viņa prasījusi, kas esot jaunā dāma, kura apdzīvojot trešā stāva flīģeli, jūsu dzīvokli, mana dārgā. Protams, šī sieviete napārprotami norādīja uz jums. Viņa gribēja jūs satikt. Tātad viņa jūs pazīst, tātad viņai ir kaut kādi nodomi attiecībā uz jums; tātad jūs esat atklāta? Uzmanieties, policijai ir sievietes spiegi, tāpat kā aģenti vīrieši, un cs brīdinu, ja monsicur Krons man prasīs, es nevarēšu atteikties jūs izdot.

Olīva, tūliņ pazinusi kaimiņieni, bija bezgalīgi sajūsmināta, un, nolēmusi pateikties visiem līdzekļiem, nosprieda nekā neizpaust grāfam.

— Jūs nebaidāties? — tcica Kaliostro.

— Mani neviens nav redzējis, — atbildēja Nikolā.

— Tātad tā nebijāt jūs, ko gribēja redzēt?

— Es nedomāju.

— Tomēr, lai uzminētu, ka šai flīģelī ir sieviete… Ai, uzmanieties, uzmanieties!

— Ak, grāfa kungs, — teica Olīva, — no kā gan man baidīties? Ja mani ir redzējuši, kam cs neticu, mani vairs neredzēs, un ja mani ieraudzīs vēlreiz, tad tikai no tālienes, jo māja ir nepieejama, vai ne?

— Nepieejama, pareizi teikts, — grāfs atbildēja, — jo vajag rāpties ne tikai pāri mūrim, kas nav tik viegli, bet vēl jāatver mājas ieejas vārtus ar tādu pat atslēgu kā manējā, kas ir ļoti grūti tāpēc, ka es nešķiros no tās…

Un pēc šiem vārdiem viņš parādīja atslēgu, kas viņam noderēja, lai ieetu pa vārtiņiem.

— Bet, — viņš turpināja, — Tā kā man nav intereses jūs pazaudēt, atslēgu es nedošu nevienam; un tā kā jums nav nekāda labuma krist monsieur Krona rokās, jūs nejausit nevienam rāpties pār mūri. Nu tā, dārgais bērns, jūs esat brīdināta, rīkojaties tā, kā jums tīk.

Olīva sāka vētraini pārliecināt grāfu par savu saprātīgumu un steidzās viņu izvadīt, kas nemaz netiepās palikt.

Otrā dienā sešos no rīta viņa jau bija uz balkona, ieelpodama svaigo gaisu no kaimiņu pakalniem un mezdama ziņkārīgu skatienu uz savas laipnās draudzenes aizvērtajiem logiem.

Tā, parasti pamozdamās tikai ap vienpadsmitiem, parādījās tiklīdz uz balkona iznāca Olīva. Varētu gandrīz vai sacīt, ka aiz aizkariem viņa būtu gaidījusi mirkli, kad varētu satikties.

Abas sievietes sasveicinājās, un Žanna, izliekdamās pa logu, apskatījās, vai kāds neklausās.

Neviens nebija redzams. Ne tikai iela, bet arī namu logi bija tukši.

Tad viņa salika abas rokas uz mutes kā ruporu, un, trīcošā, griezīgā balsī, kas atgādināja klusu kliedzienu, bet bija dzirdams tālāk par to, teica Olīvai:

— Es gribēju jūs apciemot.

— Klusu! — šausmās atkāpdamās, Olīva atbildēja.

Un viņa uzlika pirkstu uz lūpām.

Žanna savukārt, ienira aiz ai^ariem, domādama, ka tuvumā kāds noklausās; bet gandrīz vai tūdaļ viņa parādījās, Nikolā smaida uzmundrināta.

— Tātad jūs nevar satikt? — viņa atsāka.

— Diemžēl.

— Uzgaidiet, — atbildēja Žanna. — Vai var sūtīt jums vēstules?

— O, nē! — iesaucās pārbiedētā Olīva.

Žanna dažus mirkļus domāja.

Pateikdamās par viņas maigajām rūpēm, Olīva aizsūtīja viņai brīnišķu skūpstu, uz ko Žanna atbildēja divkārši; pēc tam, aizvērusi logu, izgāja.

Olīva nodomāja, ka draudzene atradusi kādu jaunu paņēmienu, jo viņas pēdējā skatienā iemirdzējās kāda doma.

Divas stundas vēlāk Žanna tiešām atgriezās; saule bija pašā karstumā; ielas smalkais bruģis kvēloja kā Spānijas smiltis.

Olīva redzēja savu kaimiņieni parādamies pie loga ar arbalctu. Žanna smaidīdama deva zīmi Olīvai paiet sāņus.

Tā paklausīja, smiedamās tāpat kā draudzene, un paslēpās aiz slēģa.

Žanna, rūpīgi mērķēdama, izšāva svina lodīti, kura, diemžēl, atsitās pret balkona dzelzs stieni un nokrita uz ielas.

Vīlusies Olīva iekliedzās. Niknumā paraustījusi plecus, Žanna kādu brīdi meklēja ar acīm izšauto lodīti, tad uz dažām minūtēm nozuda.

Pārliekusies Olīva nolūkojās lejā no balkona; kaut kāds lupatlasis pagāja garām, meklēdams pa kreisi un pa labi. Vai tas pamanīja vai nepamanīja lodīti notekā? Olīva nekā neuzzināja. Viņa paslēpās, lai neieraudzītu viņu pašu.

Otrais Žannas mēģinājums bija veiksmīgāks.

Viņas arbalets uzticīgi iesvieda pāri balkonam Nikolā istabā otru lodīti, kurai apkārt bija aptīta vēstulīte:

„Jūs mani valdzināt, daiļā dāma. Jūs esat apburoša un es jūs iemīlēju pirmo reizi ieraudzīdama. Tātad jūs esat cietumniece? Vai jūs zināt, ka cs velti pūlējos jūs apmeklēt? Vai burvis, kas jūs neizlaiž no acīm, Jaus kādreiz tikt jūsu tuvumā, lai pateiktu, kādas, simpātijas es izjūtu pret vīriešu tirānijas nabaga upuri?

Kā redzat, mans nodoms ir pakalpot manām draudzenēm. Vai jūs gribat būt mana draudzene? Liekas, jūs nevarat iziet, bet jūs varat rakstīt, bez šaubām, un tā kā es izeju, kad gribu, nogaidiet, kamēr paeju zem balkona un nomet iet atbildi.

Ja gadās, ka arbalets kļūst bīstams un to atklāj, pieņemsim kādu vieglāku sazināšanās līdzekli. Nolaidiet no balkona novakarē kamola diegu; picspraužiet tur savu vēstuli, cs piespraudīšu pie tā savējo, ko jūs*pacelsit, palikdama neredzama.

Apdomājiet, ja jūsu acis nemelo, cs ceru uz draudzības drusciņu, ko jūs man iedvesāt, un par abām mēs uzvarēsim visu pasauli.

Jūsu draudzene.

P.S. Vai jūs redzējāt, kas pacēla pirmo vēstuli?"

Žanna neparakstījās, viņa pat bija pilnīgi mainījusi savu rokrakstu.

Šo vēstulīti saņemdama, Olīva nodrebēja priekā. Viņa atbildēja ar sekojošām rindām:

„Es jūs mīlu, tāpat kā jūs mani. Tiešām, es esmu vīrieša ļaunprātības upuris. Bet tas, kas mani te tur, ir mans aizstāvis, un nevis tirāns. Viņš slepeni mani apmeklē reizi dienā. Es izskaidrošu jums visu vēlāk. Man patīk labāk ar diegu uzvilkta vēstulīte, nekā izšauta ar stopu.

Diemžēl es nevaru iziet: mani tur ieslēgtu, bet tas ir manis pašas labā. O! cik daudz cs jums varētu pastāstīt, ja kādreiz būtu laime runāt'ar jums. Ir tik daudz sīkumu, kurus nevar aprakstīt!

Jūsu pirmo vēstuli varēja pacelt vienīgi riebīgais lupatlasis, kas pagāja garām, bet šie ļaudis neprot lasīt, un svins viņiem ir tikai svins.

Jūsu draudzene Olīva Leģē"

Olīva parakstījās jo cītīgi.

Viņa pamāja grāfienei notīt diegu, tad, sagaidījusi vakaru, viņa ļāva kamolam notīties līdz ielai.

Zanna nokāpa lejā, saķēra diegu un paņēma vēstulīti, ko Olīva sajuta no diega kustībām, un atgriezās mājā, lai izlasītu.

Pusstundu vēlāk laimīgajam diegam Zanna piesēja vēstulīti, kas saturēja šādus vārdus:

„Vicnmēr iegūst to, ko vēlas. Jūs pārāk stingri neapsargā, jo vienmēr redzu jūs vienu. Tātad jūs varētu brīvi pieņemt ciemiņus un, vēl jo vairāk, iziet 110 mājas. Kā tiek aizslēgta jūsu māja? Ar atslēgu? Kam ir šī atslēga? Cilvēkam, kas jūs apciemo, vai nc? Vai šo atslēgu viņš sargā tā, ka nevarat slepus paņemt vai dabūt tās nospiedumu? Tas nav tādēļ, lai darītu Jaunu; bet gan tādēļ, Jai sagādātu jums dažas stundas brīvības, un patīkamas pastaigas draudzenei zem rokas, kas jūs mierinās nelaimē un sniegs vairāk nekā zaudējāt. Un ja jūs noteikti tā gribēsit, tad iegūsim pilnīgu brīvību. Mēs pārrunāsim to visos sīkumos, tiklīdz varēsim satikties."

Olīva ar acīm aprija šo vēstuli. Viņa juta, kā brīvības priekšnojautās kaist vaigi, bet ilgās pēc aizliegtā augļa sirds pārplūst sajūsmā.

Viņa bija ievērojusi: katru reizi, kad grāfs ienāca pie viņas, atnesdams grāmatu vai kādu nieciņu, savu mazo slepeno luķturi viņš nolika uz darbgalda un atslēgu uz tā.

Olīva jau laikus pagatavoja gabalu mīksta vaska un jau pirmajā Kaliostro apmeklējuma dienā noņēma atslēgas nospiedumu.

Viņš nc reizes nepagrieza pat galvu; kamēr viņa pagatavoja nospiedumu," viņš uz balkona aplūkoja nesen ziedējušās puķes.

Tiklīdz grāfs aizgāja, Olīva no balkona nolaida kastītē atslēgas nospiedumu, ko Zanna saņēma kopā ar mazu vēstulīti.

Un otrā dienā ap pusdienlaiku, neparastais un ātrais līdzeklis — stops, kas, salīdzinājumā ar sazināšanos pa diegu, bija tas pats, kas telegrāfs salīdzinājumā ar ziņnesi uz zirga, izsvieda šādu vēstulīti:

„Mana visudārgā, šovakar ap pulkstens vienpadsmitiem, kad būs aizgājis jūsu greizsirdis, jūs nokāpsit lejā, atvilksiet aizbīdņus, un atrādīsities tās rokās, kas sevi sauc par jūsu mīļo draudzeni."

Olīva priekā nodrebēja vairāk nekā no vismaigākajām Zilbēra vēstulēm pirmās mīlas un pirmās satikšanās pavasarī.

Pulkstens vienpadsmitos viņa nokāpa lejā, neievērojusi grāfa uzvedībā nekā aizdomīga. Lejā viņa satika Zannu, kas viņu maigi apskāva, lika iekāpt uz bulvāra piebrauktajā karietē, un gluži apstulbusi, dreboša un apskurbusi divas stundas pastaigājās ar draudzeni. Pa šo laiku abas draudzenes nemitīgi apmainījās skūpstiem, noslēpumiem, nākotnes iecerēm.

Zanna pirmā deva Olīvai padomu atgriezties, lai neradītu aizdomas viņas aizstāvim. Viņa uzzināja, ka šis aizstāvis bija Kaliostro. Viņa baidījās no šā cilvēka ģēnija, un savu plānu drošību redzēja tikai visdziļākā noslēpumainībā.

Olīva viņai atklāja sirdi: par Bosīru un par policiju. Zanna uzdeva sevi par augstdzimušu meiteni, kas ģimenei nezinot dzīvo kopā ar mīļāko.

Viena zināja visu, otra nezināja nekā; tāda bija šo divu sieviešu zvērinātā draudzība.

Sākot ar šo dienu viņām nebija vajadzīgs vairs stops, ne arī diegs. Zannai bija atslēga. Viņa lika Olīvai iznākt, kad pašai to gribējās satikt.

Izmeklētas vakariņas, slepenas pastaigas, tāda bija ēsma, uz kuras vienmēr uzķērās Olīva.

— Vai Kaliostro nekā nav atklājis? — nobažījusies reizēm jautāja Zanna.

— Viņš, tiešām, ja izstāstītu viņam, negribētu ticēt, — Olīva atbildēja. Pēc astoņām dienām šīs nakts pārgalvības bija kļuvušas par paradumu,

par nepieciešamību un vēl vairāk — par baudu. Pēc astoņām dienām Žannas vārds uz Olīvas lūpām bija biežāk nekā Žilbēra vai Bosīra vārds.

XXVI SATIKŠANĀS

Tiklīdz monsicur Šarnī ieradās savā muižā un pēc pirmajām vizītēm ieslēdzās istabā, doktors viņam pavēlēja vairs nevienu nepieņemt un neatstāt dzīvokli. Šī pavēle bija izpildīta ar tādu stingrību, ka neviens kantona iedzīvotājs vairs neredzēja jūras kaujas varoni, kurš bija sacēlis tādu troksni visā Francijā un kuru visas jaunās meitenes pūlējās redzēt, jo Šarnī bija izdaudzināts drošsirdis un izslavināts skaistulis.

Tomēr Šarnī miesīgi nebija tik slims, kā runāja. Viņam bija slima tikai sirds un galva, bet cik slima, lai žēlīgais Dievs! Skaudras, nemitīgas, nežēlīgas atmiņu sāpes dedzināja, nožēla — plosīja dvēseli.

Mīlestība ir nostalģija, taču mīlētājs neraud par pamesto dzimteni, bet gan par zaudēto paradīzi, tomēr, lai kā mēs glaimojam dzejai, nākas atzīt, ka mīļotā sieviete nav tik bezmiesīga būtne kā eņģeļi paradīzē.

Monsicur Šarnī neizturēja pat trīs dienas. Redzēdams, ka neiespējamība laupīja vienreizīgumu un tālums iznīcināja sapņus, saniknots viņš izplatīja pa visu kantonu baumas par ārsta priekšrakstu, par kuru mēs stāstījām; tad uzticējis vārtu uzraudzību pārbaudītam kalpam, naktī Olivjē aizjāja no sava nama uz ļoti rātna un ļoti ātra zirga muguras. Astoņas stundas vēlāk viņš bija Versaļā, un ar sava kambarsulaiņa starpniecību noīrēja mazu māju aiz parka.

Pamesta pēc galma medību pārziņa traģiskās nāves, kas tur bija pārgriezis sev rīkli, šī māja apbrīnojami noderēja Šarnī, kurš gribēja tur paslēpties labāk nekā savā muižā.

Tā bija pieklājīgi mēbelēta, ar divām durvīm, vienas uz tukšo ielu, otras uz parka apaļo aleju. Un pa dienvidu logiem Šarnī varēja nolaisties Šarmila alejā, jo logi, kurus sedza vīnkoku zariem un efejām apvītie slēģi, patiesībā bija tādas kā durvis tā pirmā stāva līmenī, kas it kā pacelts virs zemes, lai nevienam neienāktu prātā nolēkt karaliskajā parkā.

Šis laucinicciskums, toreiz jau ļoti reti sastopams, bija medību pārzinim dāvātā privilēģiju, lai viņš varētu uzraudzīt Viņa Majestātes briežus un fazānus.

Tikai redzot rosmīgā zaļuma ieskautos logus, acu priekšā nostājās vidējā logā uz elkoņiem atbalstījies grūtsirdīgais medību pārzinis, kas rudens vakarā sērīgi vēro briežumātes, kas ar tievajām kājām čaukstinā- damas nokritušās lapas, spēlējas koku ēnā rietošās rudens saules mānīgajos staros.

Vairāk par visu Šarnī patika vientulība. Vai tas bija saistīts ar viņa mīlestību uz dabu? Drīz mēs to uzzināsim.

Tiklīdz atbrauca, tā viss tika labi noslēgts un, sulainis nomierināja apkaimes godbijīgo ziņkāri, Šarnī, visu aizmirsts un visus aizmirsdams, sāka to dzīvi, kuru iedomājoties vien nodrebētu ikviens, kas savā dzīvē ir mīlējis vai dzirdējis runājam par mīlu.

Un nepilnās divās nedēļās viņš zināja visas pils un sargu parašas; viņš zināja stundas, kādā putni atlido nodzerties dīķī un kādās atskrien briedis, piesardzīgi izstiepdams purnu. Viņš zināja labākos klusuma mirkļus, tas ir, karalienes vai viņas dāmu pastaigas brīžus, kad jau parādās nakts patruļas; tātad no tālienes viņš dzīvoja ar tiem, kas mita šai Trianona templī, kuram tika veltīta viņa neprātīgā pielūgsme.

Tā kā gadalaiks bija skaists, bet klusās un smaržīgās naktis ļāva vairāk brīvības acīm un neskaidro sapņu dvēselei, viņš tās pavadīja zem jasmīniem pie loga, klausīdamies tālīnos trokšņus, kas nāca no pils, un pa caurumiem lapotnē sekoja gaismas rotaļai, kas turpinājās līdz gulētiešanas stundai.

Drīz logs viņu neapmierināja. Viņš atradās pārāk tālu no trokšņiem un gaismas. Sārnī izlēca no mājas lejā uz mauriņa, būdams pārliecināts, ka šai stundā nesastaps ne suņus, ne sargus, un meklēdams saldo, bīstamo baudu, aizgāja līdz krūmu malai, līdz robežai, kas šķir tumšo ēnu no spožās mēness gaismas, un no turienes sekoja tēliem, kas tumši vai blāvi kustējās aiz karalienes guļamistabas baltajiem aizkariem.

Tā, viņai nezinot, tas redzēja viņu katru dienu.

No ceturtdaljūdzes attāluma viņš pazina karalieni, kad tā, staigādama ar savām dāmām vai ar kādu draugu muižnieku, rotaļājās ar ķīniešu saulessargu, kas aizklāja plato, ar puķēm greznoto cepuri.

Neviens solis, neviena poza nevarēja viņu piemānīt. Viņš zināja no galvas visus karalienes tērpus, un starp lapām pamanīja zaļo, kuplo kleitu ar melnām muarē lentām, kam viņa lika viļņoties ar savas miesas nevainīgi pavedinošajām kustībām.

Un kad parādība zuda, kad vakars, aizdzīdams no dārza staigātājus, ļāva viņam aplūkot dievinātās ēnas pēdējo ņirboņu līdz pat peristila statujām, Šarnī atgriezās pie sava loga, lūkojās no tālienes pa spraugu starp augstajiem kokiem, raudzījās karalienes logu rūtīs mirdzošajā gaismā, tad redzēja kā šī gaisma izdziest un pēc tam dzīvoja tikai no atmiņām un cerībām, kā dienā bija dzīvojis no apceres un apbrīnas.

Kādu vakaru, kad viņš bija atgriezies mājās divas stundas pēc tam, kad ar atvadu skatieniem bija atvadījies no izgaistošās ēnas, kad zvaigznes sāka izsēt baltās pērles uz efeju lapām, Šarnī gatavojās atstāt logu un apgulties, kad atslēgas troksnis iečirkstējās viņam ausīs; viņš atgriezās savā novērotavā un klausījās.

Jau bija vēls, attālāko Versaļas baznīcu zvani vēl vēstīja par pusnakts stundu un, Šarnī brīnījās, dzirdēdams troksni, pie kura nebija pieradis.

Šī atslēgas skrapstoņa nāca no parka mazajiem vārtiņiem, kas atradās apmēram divdesmit piecus soļus no Šarnī mājas un tika atvērti tikai lielo medību dienās — samedīto putnu grozu ienešanai.

Šarnī ievēroja, ka tic, kas atvēra vārtiņus, nerunāja; viņi aizšāva aizbīdņus un iegāja alejā, kura aizlocījās viņa mājas logu priekšā.

Krūmi un nokārušies vīnogu ķekari pietiekami aizslēpa slēģus un sienas, lai garāmgājēji tos nepamanītu.

Starp citu, tic, kas tur gāja, nolaida galvu un pasteidzināja gaitu. Ēnā Šarnī viņus saskatīja pavisam neskaidri. Tikai pēc plīvojošo sieviešu svārku švīkstoņas viņš saprata, ka tās ir divas sievietes, kuru zīda mētelīši aizķērās zālē un zaros.

Iegriezdamās platā alejā pretī Olivjē logiem, sievietes apņēma mēness staru vaiņags, un Olivjē priecīgā pārsteigumā tikko neiekliedzās, pazīdams Marijas Antuanctes augumu un matu sasukājumu, kā arī viņas sejas apgaismoto apakšdaļu, neskatoties uz tumšo cepures apmalas ēnu. Rokā viņa turēja skaistu rozi.

Ar drebošu sirdi Šarnī no loga ieslīdēja parkā. Viņš skrēja pa zāli, lai nesaceltu troksni, slēpdamies aiz lielākiem kokiem un ar acīm sekodams abām sievietēm, kuru gaita palēninājās ar katru soli.

Ko darīt? Karalienei bija draudzene; viņai nedraudēja nekādas briesmas. O! ja viņa būtu bijusi viena, viņš būtu gatavs uz visu, lai pienāktu viņai klāt un, ceļos nemetics, teiktu: „Es jūs mīlu!" O! ja viņai draudētu kādas briesmas, viņš upurētu savu dzīvi, lai izglābtu viņas bezgala dārgo dzīvību.

Kamēr viņš tā domāja, sapņodams tūkstoš maigas neprātības, abas dāmas pēkšņi apstājās; viena, mazākā, tcica dažus klusus vārdus savai draudzenei un to atstāja vienu.

Karaliene palika stāvam; otru dāmu redzēja steidzamies uz kādu mērķi, uz kādu, to Šarnī vēl nevarēja uzminēt. Karaliene, berzdama smiltis ar kājiņu, atslējās ar muguru pret koku un ietinās mētelī; apsegdama galvu ar kapuci, kas mirkli agrāk platās zīda krokās viļņoja uz pleciem.

Redzēdams viņu vienu un sapņainu, Šarnī sakustējās it kā lai ietu un nokristu viņas priekšā ccļos.

Bet viņš pārdomāja — abus šķīra vismaz trīsdesmit soļu attālums; pirms pagūs noiet šos trīsdesmit soļus, viņa to ieraudzīs un, nepazīdama, izbīsies; tad sāks kliegt vai bēgt; uz šiem kliedzieniem piesteigsies vispirms viņas draudzene, tad daži sargi; tad, pārmeklēs parku, un atklās vismaz uzbāzīgo drosminieku, varbūt, arī viņa patvērumu, un ar to uz visiem laikiem pienāks gals noslēpumam, laimei un mīlai.

Viņš prata savaldīties un darīja labi, jo tiklīdz viņš apspieda šo nepārvaramo trauksmi, parādījās karalienes draudzenē, kas nenāca viena.

Divi soļi aiz viņas Šarnī redzēja soļojam skaista auguma vīrieti, ieslēptu platā cepurē un iegrimušu milzīgā mētelī.

Šis vīrietis, kura izskats monsicur Šarnī lika drebēt naidā un greizsirdībā, negāja kā uzvarētājs. Ļodzīdamies, vilkdams kājas kā bailēs, viņš, liekas, gāja taustīdamies, it kā par vadoni, viņam nebūtu karalienes draudzene un pati karaliene, balta un taisna negaidītu zem koka.

Tiklīdz viņš pamanīja Mariju Antuaneti, drebēšana, ko ievēroja Šarnī, tikai pastiprinājās. Nepazīstamais norāva cepuri un, tā sakot, slaucīja zemi ar to. Viņš turpināja virzīties uz priekšu. Šarnī redzēja viņu ieejam koku ēnā; viņš sveicināja, dziļi palocīdamies vairākas reizes.

Tomēr Šarnī izbrīns pārvērtās dziļā pārsteigumā, drīz pārgāja citā un citādi sāpīgā saviļņojumā. Ko karaliene gribēja darīt parkā tik vēlā stundā? Ko gribēja darīt šis vīrietis? Kāpēc šis cilvēks bija gaidījis, slēpies? Kāpēc karaliene aizsūtīja pēc viņa savu draudzeni un pie viņa negāja pati?

Šarnī tik tikko nezaudēja prātu. Tomēr viņš atcerējās, ka karaliene paslepus nodarbojas ar politiku, ka viņa bieži mezglo intrigas, kuros piedalās vācu galmi, pret kuriem karalis bija naidīgs un bargi noliedza tiem ierasties galmā.

Šis noslēpumainais kavalieris varbūt bija kurjers no Šēnbrunnas vai Berlīnes, kaut kāds muižnieks, slepenas ziņas atnesējs, tas vācu tēls, kādus Ludviķis XVI negribēja redzēt Versaļā, kopš imperators Jozefs II bija apsolījies ierasties Francijā, lai pasniegtu savam svainim, Visu Kristīgo karalim, filozofijas un politikas mācību.

Šī doma, gluži kā ledus komprese, ko ārsts uzliek drudža sakarsētai pierei, atvēsināja nabaga Olivjē, atgrieza viņam saprātu un nomierināja pirmā ārprāta dusmas. Karaliene, starp citu, izturējās pieklājīgi un pat ar cienību.

Draudzene, apstājusies triju soļu atstatumā, būdama nemierīga, uzmanīga sargātāja kā Vato gleznu biedrenes, ar savu līdzjūtīgo bažīgumu iztraucēja monsicur Šarnī gluži nevainīgās domas. Ir tikpat bīstami būt pārsteigtai kādas politiskas satikšanās reizē, cik apkaunojoši būt pārsteigtam mīlētāju salikšanās vietā. Un nekas tik ļoti neatgādina iemīlējušos vīrieti, kā sazvērnieks. Abi ir ietinušies mētelī, abiem tāda pat piesardzība, tāda pat nedrošība kājās.

Šarnī nebija pietiekami laika, lai padziļinātai šīs pārdomas; favorīte satrūkās un pārtrauca sarunu. Kavalieris sakustējās, it kā lai nokristu pie kājām. Bez šaubām, bija skaidrs, ka audience beidzas.

Šarnī pazuda aiz resnā koka. Katrā ziņā, šķirdamies, kāds no viņiem ies tam garām. Nu vajadzēja aizturēt elpu, lūgt debess un zemes rūķus vai silfus noklusināt visas skaņas uz zemes un debesīs.

Šai brīdī viņam likās, ka gar karalienes mēteli noslīdēja gaišs priekšmets; muižnieks aši noliecās, tad ar cienīgi godbijīgu kustību piecēlās un aizbēga, jo būtu neiespējami citādi apzīmēt viņa žiglo aiziešanu.

Bet karalienes draudzene viņu apturēja ar klusu kliedzienu, un, kad viņš bija apstājies, pusbalsī izmeta vārdu:

— Uzgaidiet!

Tas bija ļoti paklausīgs kavalieris, jo viņš apstājās tai pašā acumirklī un gaidīja.

Tad Šarnī redzēja abas sievietes roku rokā paejam garām divu soļu atstatumā no viņa paslēptuves; karalienes kleitas sakustinātais gaiss lika viļņoties mauriņa stiebriem gandrīz vai zem Šarnī kājām. Viņš juta smaržas, kuras dievināja pie karalienes: dzelzszāles maisījums ar rezēdu; tas bija divkāršs apskurbums viņa jutekļiem un atmiņai.

Sievietes pagāja garām un pazuda.

Tad, dažas minūtes vēlāk, nāca nepazīstamais, par kuru jaunais cilvēks nebija domājis, kamēr karaliene nogāja ceļu līdz vārtiņiem. Tas kaislā ārprātā skūpstīja svaigo, iesmaržoto rozi, kas droši vien bija tā pati, kuras skaistumu ievēroja Šarnī, kad karaliene iegāja parkā, un ko nupat viņš bija redzējis izkrītam karalienei no rokām.

Roze, skūpsts uz rozes! Vai te varēja būt runa sūtni un valsts noslēpumiem?!

Šarnī tik tikko nezaudēja prātu. Viņš gatavojās mesties virsū šim vīrietim un izraut ziedu, kad parādījās karalienes pavadone un sauca:

— Nāciet, monsicur!

Šarnī saprata, ka tas ir kāds asins princis, un atbalstījās pret koku, lai nenokristu zemē bez samaņas.

Nepazīstamais metās uz to pusi, no kurienes nāca balss, un pazuda kopā ar dāmu.

XXVII KARALIENES ROKA

Kad, briesmīgā sitiena gluži satriekts, Šarnī atgriezās mājās, viņam nebija spēka pretoties jaunai nelaimei, kas viņu piemeklēja.

Tā Dieva prāts bija atvedis viņu uz Versaļu un devis viņam izmeklētu paslēptuvi, vienīgi tādēļ, lai pakalpotu viņa greizsirdībai un uzvestu uz pēdām noziegumam, kuru izdarīja karaliene par spīti laulības pienākumam, karaliskai cienībai un mīlas uzticībai.

Tur nebija šaubu — parkā pieņemtais vīrietis bija jauns mīļākais.

Šarnī velti pūlējās kārtējā nakts drudža laikā un izmisuma ārprātā pārliecināt sevi, ka vīrietis, kas saņēma rozi, bija kāds sūtnis, un roze — tikai slepenas vienošanās ķīla, kurai jāatvieto pārāk kompromitējošā vēstule.

Nekas nepalīdzēja pārvarēt aizdomas. Nelaimīgajam Olivjē atlika tikai aizdomāties par savu uzvešanos un prasīt, kāpēc tādā nelaimē viņš bija palicis pilnīgi bezpalīdzīgs.

Nekas nebija vieglāk, kā, mazliet pārdomājot, saprast instinktu, kurš bija radījis šo pasivitāti.

Grūtākajos dzīves krīzes brīžos cilvēks nevilšus cenšas darboties: saprātīgi domājošam cilvēkam instinktīvie centieni ir pieraduma un apdomātas rīcības savienojums, kas rodas ļoti ātri un īstajā laikā.

Ja Šarnī neko nedarīja, tad tāpēc, ka valdnieces darīšanas neattiecās uz viņu; tāpēc, ka, izrādīdams ziņkāri, Šarnī nodotu pats viņu. Bet ja mēs gribam kādu pieķert nodevībā, tad nav cilvēka cienīgi tāpat atbildēt ar nodevību.

Ja viņš nekā nedarīja, tad tāpēc, ka, uzbrukdams ar karalisko uzticību pagodinātam cilvēkam, viņš riskētu iekulties riebīgā, nepieklājīgā ķildā; sava veida lamatās, ko karaliene nekad nepiedotu.

Beidzot, vārds „monsicur", ko beigās izmeta līdzjūtīgā draudzene, bija it kā glābējs brīdinājums, lai gan drusku nokavēts, kas izglābtu Šarnī, atvērdams acis vislielākā niknuma brīdī. Kas būtu noticis, ja, pacēlis zobenu pret šo cilvēku, viņš sadzirdētu to saucam par monsicurl Un kādu svarīgumu iegūtu pārkāpums, kas izdarīts pret tik augstu personu?

Tādas bija domas, kuras pārņēma Šarnī visu nakti un nākamās dienas pirmo pusi. Tiklīdz pulkstenis nosita pusdienu, viss iepriekš notikušais viņam vairs nebija nekas. Atlika tikai drudžaini gaidīt nakti, kad varbūt parādīsies citi atmaskojumi.

Ar kādu nemieru Šarnī novietojās pie loga, kas kļuva par viņa dzīves vienīgo mitekli, un kas iezīmēja viņa dzīves nepārvarāmās robežas. Paslēpies zem vīnkoku zariem, aiz slēģos izurbtiem caurumiem, jo viņš baidījās ļaut manīt, ka māja ir apdzīvota, viņš sastinga ozolu un zaļumu rāmī, atgādinot kādu no vecvecām portrejām, kas vecajās pilīs, paslēpušās aiz drapērijām, ar labvēlīgām rūpēm vaibstos seko savu pēcnācēju dzīvei.

Pienāca vakars, atnesdams mūsu dedzīgajam sargātājam drūmas vēlēšanās un ārprātīgas domas.

Parastiem trokšņiem, likās, bija jauna jēga. Tālumā viņš pamanīja karalieni, kas pārgāja pāri norai ar dažām lāpām, kuras nesa viņai pa priekšu. Karalienes gaita viņam likās lēnīga, nedroša, it kā to ietekmētu nakts satraukumi,

Pamazām nodzisa visas dienesta ugunis; klusais parks piepildījās ar klusumu un svaigumu. Vai nevar iedomāties, ka puķes un koki, kas nogurst, plaukdami pa dienu, lai patiktu acīm un glāstītu garāmgājējus, pa nakti, kad neviens tos neredz un aizskar, strādā, lai atgūtu svaigumu, smaržas un lokanību? Jo tiešām koki un stādi pa nakti guļ — tāpat kā mēs.

Šarnī bija labi ielāgojis karalienes satikšanās stundu. Nosita pusnakti.

Šarnī sirds krūtīs tik tikko nesalūza. Viņš piespieda krūtis pie loga margām, lai apslāpētu pukstus, kas kļuva pārāk spēcīgi un skaļi. Tūliņ, viņš sev tcica, atvērsies vārtiņi, nočirkstēs aizbīdņi.

Taču nekas netraucēja parka mieru.

Tad Šarnī brīnījās, kāpēc viņš pirmoreiz iedomājies, ka tie paši notikumi risināsies divas dienas pēc kārtas. Šai mīlai, ja tā tiešām bija mīlestība, nevar būt nekādu priekšrakstu, un ja mīlētāji neizturēs bez tikšanās pat divas dienas, tad tāda uzstājība no viņu puses būs neprāts.

„Kad noslēpums ir līdzās saprātam," Šarnī domāja, „tad draud briesmas. Jā, diezin vai karaliene uzdrošināsies vēlreiz pieļaut tādu neuzmanību."

Pēkšņi iečīkstējās aizbīdņi un vārtiņi atvērās.

Nāves bālums pārņēma Olivjē vaigus, kad viņš pamanīja abas sievietes iepriekšējās nakts apģērbā.

— Vai tiešām viņa būs iemīlējusies! — viņš čukstēja.

Abas sievietes gāja to pašu ceļu kā vakar, un pagāja steidzīgā gaitā garām Šarnī logiem.

Tāpat kā vakar viņš nolēca lejā, kad viņas bija pietiekami tālu, lai nedzirdētu; un slēpdamies aiz katra lielāka koka, zvērēja būt prātīgs, stiprs, bezkaislīgs; neaizmirst, ka viņš ir apakšnieks, bet viņa — karaliene; ka viņš ir vīrietis, tas ir, ar pienākumu izrādīt cieņu; ka viņa ir sieviete, tas ir, ar tiesībām prasīt ievērot cieņu.

Un tā kā viņš neuzticējās savam ugunīgajam eksplozīvajam raksturam, tad savu zobenu iesvieda malvas krūmos, kas auga apkārt kastaņkokam.

Pa to laiku abas dāmas bija nonākušas tai pašā vietā, kur vakar.

Tāpat kā vakar Šarnī pazina karalieni, un viņa atkal ietina galvu kapucē, kamēr pakalpīgā draudzene aizgāja uzmeklēt paslēptuvē nepazīstamo, ko uzrunāja ar monsicur.

Kur bija šī paslēptuve? Lūk, to sev jautāja Šarnī. Virzienā, kurā devās sirdsdraudzene, bija gan Apollona peldētavas zāle, aizsegta augstām vīksnām un marmora kolonnu ēnām, bet kā tur varēja paslēpties svešais? Pa kurieni viņš tur iekļuva?

Šarnī atcerējās, ka tai parka pusē bija mazi vārtiņi, līdzīgi tiem, kurus atvēra dāmas, iedamas uz satikšanos. Nepazīstamajam katrā ziņā bija šo vārtiņu atslēga. Pa tiem viņš ieslīdēja līdz Apollona peldētavas pajumtei, un tur gaidīja, kamēr viņu nāca meklēt.

Tāda bija noruna; tad, pēc tikšanās ar karalieni, monsicur devās projām pa tiem pašiem vārtiņiem.

Pēc dažām minūtēm Šarnī pamanīja mēteli un cepuri, ko bija ievērojis vakar.

Šoreiz nepazīstamais negāja pie karalienes ar to pašu godbijīgo atturību: neuzdrīkstēdamies skriet, viņš gāja lieliem soļiem; bet, soļodams ātrāk, viņš skrietu.

Atbalstījusies pie resnā koka, karaliene apsēdās uz mēteļa, ko jaunais Relī izplēta viņai, kamēr modrā draudzene sargāja, kā vakar, iemīlējies augstmanis, nomezdamies ceļos, sāka runāt kaislīgi un strauji.

Melanholijas pārņemta, karaliene nolaida galvu. Šarnī nedzirdēja kavaliera vārdus, bet vārdu tonis bija poēzijas un mīlas caurstrāvots Katru uzrunu varēja iztulkot kā svelmainu atzīšanos mīlestībā.

Karaliene nekā neatbildēja. Tomēr nepazīstamais turpināja runāt ar divkāršu kaismi, un reizēm bēdu sagrauztajam Šarnī likās, ka kāds vārds, ko ietver citi daiļskanīgie vārdi, atskanēs skaidri, un tad viņš nomirs no niknuma un greizsirdības. Bet nekā, vārdus nevarēja atšķirt. Brīdī, kad balss sāka skanēt skaidrāk, sirdsdraudzenes zīmīga kustība piespieda kaislīgo runātāju pazemināt savu elēģiju toni.

Karaliene ietiepīgi klusēja.

Viņas sarunas biedrs, izdvesdams lūgšanu pēc lūgšanas, ko Šarnī uzminēja pēc viņa trīsošās balss un tās modulācijām, atbildes vietā saņēma tikai klusu, maigu līdzjūtību, ar ko diezin vai varēja samierināties tas, kas tik vētraini dod vaļu kaislei.

Pēkšņi karaliene ļāva pasprukt dažiem vārdiem. Tā vismaz šķita Šarnī. Viņa pateica ļoti apslāpētus, ļoti neskaidrus vārdus, jo vienīgi nepazīstamais varēja tos dzirdēt; bet tiklīdz viņš bija tos dzirdējis, tā lielā saviļņojumā iesaucās tā, ka kļuva dzirdams:

— Pateicos, o, pateicos, mana mīļā Majestāte! Tātad līdz rītdienai.

Karaliene vēl vairāk apslēpa jau tā labi noslēpto seju.

Šarnī juta, kā ledaini sviedri, nāves sviedri, ar smagām lāsēm lēnām plūda pār deniņiem.

Nepazīstamais ieraudzīja karalienes abas rokas, kas pastiepās pret viņu. Viņš tās satvēra savējās, uzspiezdams tik ilgu un maigu skūpstu, ka Šarnī, kamēr tas ilga, izbaudīja visas mokošās ciešanas.

Pēc tam karaliene aši piecēlās un satvēra biedrenes roku.

Abas strauji devās projām, paiedamas Šarnī tuvu garām, tāpat kā vakar.

Nepazīstamais aizgāja uz otru pusi, un Šarnī, kas nespēja atstāt vietu, kur viņu bija pieķēdējis neizsakāmo sāpju nespēks, Šarnī neskaidri saklausīja divu vienlaikus aiztaisītu vārtu troksni.

Mēs nemēģināsim attēlot stāvokli, kādā nokļuva Šarnī pēc šausmīgā atklājuma.

Nakts pagāja niknā skraidīšanā pa parku, pa alejām, kuriem viņš izmisumā pārmeta noziedzīgo līdzdalību.

Dažas stundas būdams gluži traks, Šarnī atguva saprātu tikai akli uzgrūzdamics zobenam, ko bija aizmetis, lai nerastos kārdinājums to likt lietā.

Zobens traucēja viņam pārvietoties, un tas uzreiz atsauca spēka un cienības sajūtu. Cilvēks, kas jūt zobenu rokā, ja viņš vēl ir traks, var ar šo zobenu tikai nodurt sevi vai apvainotāju; viņam vairs nav tiesību būt vājam vai baidīties.

Šarnī atgriezās tas, kas viņam bija vienmēr — veselais saprāts un fiziskais spēks. Viņš pārtrauca neprātīgo skraidīšanu, pārtrauca skriet virsū kokiem, un klusi soļoja pa aleju, uz kuras vēl bija samanāmas abu sieviešu un nepazīstamā atstātās pēdas.

Viņš tuvojās vietai, kur bija sēdējusi karaliene. Samīdītās sūnas atklāja Šarnī viņa nelaimi un cita laimi! Tai vietā, lai vaidētu, lai par jaunu liktu sirdī kvēlot naidam, Olivjē sāka pārdomāt par šīs apslēptās mīlas būtību un tā cilvēka īpašībām, kas to iedvesa.

Viņš ar vēsu uzmanību izpētīja augstmaņa pēdas, it kā pārbaudītu plēsīga zvērus soļus. Viņš pazina vārtus aiz Apollona peldētavas. Uzkāpdams uz mūra viņš redzēja zirga pēdas un izmīdītu zāli.

— Viņš ienāca caur šejieni! Viņš atnāca nevis no Versaļas, bet gan no Parīzes, — domāja Olivjē. — Viņš atnāca viens, un rīt viņš atgriezīsies, jo viņš tcica: „Līdz rītdienai." Līdz rītdienai norišu klusēdams asaras, kas plūst no acīm, nē — asinis, kas straumēm plūst no sirds. Rīt būs manas dzīves pēdējā diena, vai arī cs esmu gļēvulis un nekad neesmu mīlējis.

— Diezgan, diezgan, — viņš tcica, viegli dauzīdams pie sirds, kā jātnieks pa sava rikšotāja kaklu, — diezgan, mieru un izturību, jo pārbaudījums vēl nav galā.

To teicis, viņš uzmeta pēdējo skatienu sev apkārt, un novērsa acis no pils, kur baidījās ieraudzīt neuzticīgās karalienes apgaismotos logus; jo tas atkal nozīmētu melus, kauna traipu vairāk.

Tiešām, vai apgaismotais logs neapzīmē neapdzīvoto istabu? Un kāpēc gan melot, kad ir tiesības uz negodu un neķītrību, kad palicis tik neliels atstatums starp slepeno kaunu un publisko skandālu?

Karalienes logs bija apgaismots.

— Viņa grib, lai visi ticētu, ka ir mājās, kad pati skraida pa parku mīļākā pavadībā! — Tiešām, viņai vairs nav ne kauna, ne goda, — teica Šarnī, ar rūgtu ironiju. — Karaliene mums parāda godu tā izlikdamās. Tiesa, varbūt viņa baidās sakaitināt vīru.

Un Šarnī iecirzdams nagus delnās, stingriem soļiem devās mājās.

— Viņi tcica: „Līdz rītdienai!" — viņš piebilda, pārkāpis pāri balkonam. — Jā, līdz rītdienai!., visiem, jo rit uz satikšanos mēs būsim četri, madamcl

XXVIII SIEVIETE UN KARALIENE

Otrā diena atnesa tos pašus satraucošos notikumus. Vārti atvērās tieši pusnaktī. Parādījās abas sievietes.

Tā bija kā arābu pasaka, kur centīgie gari noteiktās stundās paklausīja talismanam.

Šarnī bija izšķīries: šovakar viņš gribēja uzzināt, kas ir tā laimīgā persona, ķurai tiek veltīta karalienes uzmanība.

Uzticīgs savām paražām, lai gan tās nebija iesakņojušās, viņš soļoja, slēpdamies aiz krūmiem. Bet nonācis tai vielā, kur jau divas dienas notika mīļāko satikšanās, viņš nevienu neatrada.

Karalienes draudzene veda Viņas Majestāti uz Apollona peldētavu.

Gluži jaunas ciešanas satrieca Šarnī. Savā nevainīgajā godprātībā, viņš nebija iedomājies, ka noziegums varēja aiziet tik tālu.

Smaidīdama un sačukstēdamās ar draudzeni, karaliene soļoja uz tumšo patversmi, kur uz sliekšņa atplestām rokām viņu gaidīja nepazīstamais muižnieks.

Viņa iegāja, tāpat pastiepdama rokas. Dzelzs restes aizvērās aiz viņiem.

Līdzzinātāja palika ārpusē. Viņa balstījās uz pussabrukušu kolonnu, kuru apvija lapas.

Šarnī bija slikti aprēķinājis savus spēkus. Tie nevarēja izturēt tādu triecienu. Tai brīdī, kad niknumā viņš gribēja mesties karalienes uzticības personai virsū, lai to atmaskotu, pazītu, apvainotu un varbūt pat nožņaugtu, asins straume pieplūda deniņos, kaklā un viņš dusmās gandrīz vai noslāpa.

Viņš nokrita zālē izdvesdams klusu nopūtu, kura uz mirkli satrauca savedēju, kas bija palikusi pie Apollona peldētavas durvīm.

Iekšējais asinsizplūdums, ko radīja ievainojuma atvēršanās, viņu slāpēja.

Šarnī pamodināja aukstumā rasa, zemes mitrums un paša sāpju asā sajūta.

Streipuļodams viņš piecēlās, pazina apkārtni, savu stāvokli, atcerējās un meklēja.

Favorīte bija pazudusi, nebija dzirdams nekāds troksnis. Pulkstenis, kas Versaļā nosita divi, viņam paziņoja, ka ģībonis bijis diezgan ilgs.

Nebija šaubu, briesmīgā parādība bija pazudusi: karalienei, mīļākajam, apkalpotājai pietika laika aizbēgt.

Šarnī par to varēja pārliecināties pāri mūrim aplūkodams svaigās jātnieka pēdas.

Šīs pēdas un daži nolauzti zari Apollona peldētavas apkārtnē, bija vienīgie pierādījumi, kurus ieguva nabaga Šarnī.

Visu nakti viņš murgoja. No rīta viņš nebija nomierinājies.

Bāls kā nāve, novecojies par desmit gadiem, viņš pasauca kambarsulaini, lika sevi apģērbt tumšā samtā, kā tērpjas bagātie pilsoņi.

Drūms, mēms, apspiezdams visas sāpes, viņš devās uz Trianonas pili tai brīdī, kad tika mainīta sardze, tas ir, ap pulkstens desmitiem.

Karaliene izgāja no kapličas, kur bija noklausījusies mesi.

Viņai garāmejot, godbijīgi noliecās galvas un zobeni.

Šarnī manīja dažas dusmās nosarkušas sievietes, redzot karalieni tik skaistu.

Tiešām — karaliene bija ļoti glīta, ar skaistiem, uz deniņiem sasukātiem matiem. Smalkiem sejas vaibstiem, smaidošu muti, nogurušām, bet maigā gaismā mirdzošām acīm.

Pēkšņi viņa galā pamanīja Šarnī. Viņa nosarka un pārsteigumā klusi iekliedzās.

Šarnī nenolieca galvu. Viņš turpināja aplūkot karalieni, kas viņa skatienā saskatīja jaunu nelaimi.

Viņa pienāca tam klāt.

— Es domāju, ka jūs esat savā muižā, — viņa skarbi tcica, — monsicur Šarnī.

— Esmu atgriezies, madamc, — viņš tcica ašā un gandrīz vai nelaipnā tonī.

Pārsteigta Marija Antuancte apstājās: viņai nekad nepagāja garām neviena nianse.

Pēc vārdu un skatienu gandrīz vai naidīgās apmaiņas, viņa pagriezās uz sieviešu pusi.

— Labdien, grāfien, — draudzīgi viņa teica Lamota kundzei.

Un familiāri pamirkšķināja tai ar aci.

Šarnī nodrebēja. Viņš ieskatījās uzmanīgāk.

Žanna, šā ciešā skatiena uztraukta, pagrieza galvu. Šarnī viņu vēroja ar neprātīga cilvēka neatlaidību, kamēr viņa vēlreiz parādīja seju. Pēc tam Šarnī apgāja viņai apkārt, pētīdams viņas gaitu.

Sveicinādama pa kreisi un labi, karaliene tomēr vēroja abu izdarības.

„Vai tiešām viņš būtu zaudējis galvu? " viņa domāja. „Nabaga zēns!"

Un viņa atgriezās pie Šarnī.

— Kā jūs jūtaties, monsieur Šarnī? — glāsmainā balsī viņa teica.

— Paldies Dievam, ļoti labi, madame, bet ne tik labi kā Jūsu Majestāte…

Un viņš palocījās, karalieni sabaidīdams vairāk nekā pārsteigdams.

— Tur ir kaut kas, — nodomāja uzmanīgā Žanna, kas no abiem nenolaida acis.

— Kur jus dzīvojat pašreiz? — karaliene atsāka.

— Versaļā, madamc, — teica Olivjē.

— Cik ilgi?

— Trīs naktis, — jaunais cilvēks atbildēja, šos vārdus uzsvērdams ar skatienu, žestu un balsi.

Uz karalieni tas neatstāja nekādu iespaidu; Zanna nodrebēja.

— Vai jums nav kaut kas man sakāms? — karaliene jautāja Šarnī ar eņģeļa maigumu.

— O! madamc, — tas atbildēja, — man būtu daudz kas sakāms Jūsu Majestātei.

— Nāciet! — pēkšņi viņa teica.

— "Uzmanīsim," — domāja Žanna.

Lieliem soļiem karaliene devās uz savu dzīvokli. Ikviens viņai sekoja tikpat veikli kā viņa. Lamota kundzei sevišķi zīmīgs likās tas, ka Marija Antuanete, lai izbēgtu no aizdomām, ka grib palikt vienatnē ar savu sarunas biedru, lika iet līdzi dažiem galminiekiem.

Šo personu vidū ieslīdēja arī Žanna.

Karaliene ienāca dzīvoklī, atlaida Mizerī kundzi un visus apkalpotājus.

Bija maigs, apmācies laiks, saule nespiedās caur mākoņiem, bet izstrāvoja siltumu un gaismu caur baltzilo plīvuru, kas aizklāja debesis.

Karaliene atvēra logu, kas izgāja uz mazo terasi; viņa nosēdās pie vēstulēm apkrautā sekretera. Viņa gaidīja.

Personas, kas bija tai sekojušas, saprata viņas vēlēšanos palikt vienai, un pamazām aizgāja.

Dusmu plosīts Sārnī nepacietībā burzīja rokās cepuri.

— Runājiet! runājiet! — karaliene teica, — monsicur, jūs izskatāties ļoti satraukts.

— Kā lai es iesāku? — tcica Šarnī, domādams skaļi, — kā cs uzdrīkstēšos apsūdzēt godu, apsūdzēt ticību, apsūdzēt augstību?

— Ko jūs teicāt? — iesaucās Marija Antuanete, aši pagriezdamās un ar acīm nozibsnīdama.

— Un tomēr cs teikšu tikai par to, ko esmu redzējis! — turpināja Šarnī.

Karaliene piecēlās.

— Monsicur, — viņa dzedri teica, — ir ļoti agrs, lai es domātu, ka esat iereibis; un tomēr jūs izturaties kā nepieklājas muižniekam, ja viņš ir skaidrā prātā.

Viņa gaidīja, ka šis nievīgais izteikums Šarnī iznīcinās, taču viņš pat nepaķustējās un teica:

— Tiešām, kas ir karaliene? Sieviete. Un kas esmu cs? Ne tikai pavalstnieks, bet arī vīrietis.

— Monsicurl

— Madame, nedusmojieties par to, ko jums teikšu, citādi tas mūs abus novedīs līdz ārprātam. Tad izvēlaties: kādu no abām, karalieni vai sievieti, šis dievinātājs, lai apsūdz negodīgumā un neuzticībā!?

— Monsicur Šarnī, — nobālēdama un iedama pie jaunā cilvēka, iesaucās karaliene, — ja jūs neaiziesit, cs likšu maniem sargiem jūs padzīt.

— Pirms tikšu padzīts, cs pateikšu, kāpēc jūs esat necienīga karaliene un sieviete bez goda, — niknumā apreibis iesaucās Šarnī. — Jau trīs naktis es jums sekoju parkā.

Tā vietā, lai satrūktos no briesmīgā sitiena, kā viņš cerēja, karaliene pacēla galvu un pienāca viņam klāt:

— Monsicur Šarnī, — saņemdama viņa roku, karaliene teica, — jūsu stāvoklis manī rada žēlumu; uzmanieties, jūsu acis deg, jūsu rokas dreb, vaigi ir bāli, asinis saplūst sirdī. Jūs esat slims? Vai jūs gribat, lai es pasaucu ļaudis?

— Es esmu redzējis! redzējis! — viņš dzedri atkārtoja, — redzēju, ka jūs devāt tam vīrietim rozi; redzēju, ka viņš skūpstīja jums rokas; redzēju, ka jūs iegājāt ar viņu Apollona peldētavā.

Karaliene uzlika roku uz pieres, it kā pārliecinādamās, vai ir nomodā.

— Klausieties, — viņa teica, apsēdieties, — jo jūs pakritīsit, ja es jūs nesaturēšu; apsēžaties, cs jums saku!

Šarnī tiešām atkrita krēslā, karaliene apsēdās viņam blakus uz taburetes; tad, turēdama viņa abas rokas un skatīdamās dvēseles dziļumos, viņa teica:

— Nomierinieties, — viņa teica, — nomieriniet sirdi un galvu, atkārtojiet, ko nupat teicāt.

— O! vai jūs gribat mani nogalināt! — nelaimīgais murmināja.

— Ļaujiet jums jautāt! Kad jūs atgriezāties no muižas?

— Pirms divām nedēļām.

— Kur jūs dzīvojat?

— Medību inspektora mājā, ko es noīrēju ar nolūku?

— Ai! jā, pašnāvnieka māja, parka galā?

Šarnī apstiprināja ar mājienu.

— Jūs runājat par kādu personu, ko redzējāt kopā ar mani?

— Es vispirms runāju, ka esmu redzējis jūs.

— Kur?

— Parkā.

— Kādā stundā? Kādā dienā?

— Pusnaktī, pirmoreiz — otrdien.

— Jūs redzējāt mani?

— Tāpat kā tagad redzu, un redzēju arī to, kas jūs pavadīja.

— Kādu, kas mani pavadīja? Vai jūs pazītu to personu?

— Nupat man likās, ka cs viņu redzēju šeit; bet neuzdrīkstos apgalvot. Vienīgi augums ir līdzīgs; bet kad izdara noziegumu, seju taču paslēpj.

— Labi! — mierīgi teica karaliene, — manu draudzeni jūs nepazināt, bet mani…

— O! madame, jūs esmu redzējis… Rau… vai tad es neredzu jūs?

Viņa dusmīgi piesita kāju.

— Un… šis pavadonis, — viņa tcica, — kam pasniedzu rozi… jūs taču redzējāt, ka pasniedzu viņam rozi.

— Jā, es nevarēju viņam izsekot.

— Tomēr jūs viņu pazītu?

— Viņu uzrunā par monsicur; tas ir viss, ko cs zinu.

Apvaldītā niknumā karaliene iesita pa pieri.

— Turpiniet, — viņa tcica, — otrdien pasniedzu rozi… un trešdien, vakar?..

— Vakar jūs ar šo cilvēku pusotru stundu pavadījāt Apollona alā, kur jūsu biedrene jūs atstāja vienus.

Karaliene strauji piecēlās.

— Un… jūs… esat mani redzējis? — viņa teica, stiepdama katru vārdu.

Šarnī zvērestam pacēla roku pret debesīm.

— O!.. — savukārt saniknojusies, karaliene izmeta, — viņš zvēr!

Šarnī svinīgi atkārtoja savu apsūdzošo kustību.

— Mani? mani! — sizdama pie krūtīm, karaliene tcica, — mani jūs esat redzējis?

— Jā, jūs! Otrdien jums bija zaļa kleita ar zelta muarē strīpām; trešdien — kleita ar lielām, zilām un rūsganām vītnēm. Vakar bija kleita sausu lapu krāsā, kuru bijāt apģērbusi, kad cs pirmoreiz jums skūpstīju roku! Tā bijāt jūs, noteikti jūs! Es mirstu aiz sāpēm un kauna, jums teikdams: manas dzīvības, mana goda, mana Dieva vārdā! tā bijāt jūs, madamc; tā bijāt jūs!

Karaliene lieliem soļiem sāka staigāt pa terasi, nerūpēdamās, ka savu savādo satraukumu ļauj redzēt skatītājiem, kas apakšā viņu gandrīz vai aprija ar acīm.

— Ja es zvērētu, — viņa teica, — ja es tāpat zvērētu mana dēla, mana Dieva vārdā!.. Jo mans Dievs tāpat kā jums!.. Nē, viņš man netic!.. Viņš man neticēs!

Šarnī nolaida galvu.

— Neprātīgais! — karaliene piebilda, spēcīgi kratīdama viņam roku; un viņa to ievilka no terases savā istabā. — Tā taču ir ļoti reta bauda apsūdzēt nevainīgu, neaptraipītu sievieti. Ir nu gan gandarījums — laupīt godu karalienei… Bet vai tu tici, ja es tev saku, ka tā neesmu cs, ko tu redzēji? Vai tu tici, ja cs zvēru Kristus vārdā, ka pēc pulkstens četriem pēcpusdienā neesmu izgājusi jau trīs dienas? Vai tu gribi, lai lieku pierādīt manām sievietēm un karalim, kas mani šeit redzēja, ka nevarēju būt citur? Nē… nē… viņš man netic! viņš netje!

— Es redzēju, — dzedri atkārtoja Šarnī.

— O! — pēkšņi iesaucās karaliene, — cs zinu, cs zinu! vai šī riebīgā apmelošana jau nebija man mesta sejā? Vai nav mani redzējuši operas ballē, kur es novedu neizpratnē visu galmu? Vai mani nav redzējuši pie Mesmēra ekstāzes stāvoklī, šausminot ziņkārīgos un priekameitas? Jūs, kas cīnījāties manis dēļ, jūs taču to zināt ļoti labi!

— Madamc, toreiz cs cīnījos, jo neticēju. Šodien cs cīnītos tāpēc, ka ticu.

Karaliene pacēla pret debesīm izmisumā sastingušās rokas, divas karstas asaras noritēja pār vaigiem uz krūtīm!

— Mans Dievs! — viņa tcica, — dodiet man kādu domu, kas mani glābtu. O, mans Dievs! Es negribu, ka mani nicinātu!

Šī vienkāršā un stingrā lūgšana Šarnī aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Viņš aizslēpa acis ar abām rokām.

Karaliene brīdi klusēja, tad pārdomājusi, viņa teica:

— Monsicur, jūs esat man parādā par šo apvainojumu. Lūk, ko es no jums prasu: trīs naktis pēc kārtas jūs mani redzējāt parkā kāda vīrieša sabiedrībā. Jūs tomēr zinājāt, ka līdzība jau ir ļaunprātīgi izmantota; kaut kādai sievietei, nezinu kādai, ir kaut kas kopējs sejā un gaitā ar mani, nelaimīgo karalieni. Bet tā kā jūs labāk gribat ticēt, ka tā biju es, kas skraidīja pa naktīm; tā kā jūs sakāt, ka tā esmu es, tad atgriezieties parkā tai pašā stundā kopā ar mani. Ja tā biju es, ko redzējāt vakar, katrā ziņā jūs mani nerēdzēsit vairs šodien, jo cs būšu jums blakus. Ja tā ir kāda cita, kāpēc mēs to lai nerēdzētu abi? Un ja mēs ieraugām… Ai, monsicur, vai gan jūs nožēlotu tās ciešanas, kādas man sagādājāt?

Šarnī ar abām rokām spiezdams sirdi, čukstēja:

— Jūs esat pārāk laba pret mani, madamc. Es esmu pelnījis nāvi: neiznīciniet mani ar savu labsirdību.

— O, es jūs iznīcināšu ar pierādījumiem, — teica karaliene. — Nevienam ne vārda! Šovakar, pulkstens desmitos, gaidiet viens pie vilku ķērāja mājas vārtiem to, ko būšu nolēmusi, lai jūs pārliecinātu. Ejiet, monsicur, un glabājiet noslēpumu.

Šarnī dziļi palocījās un, neteikdams ne vārda, izgāja ārā.

Kamēr viņš šķērsoja otru salonu, Žanna ne uz mirkli nenolaida no viņa acis, būdama gatava pēc pirmā aicinājuma steigties pie Viņas Majestātes kopā ar visiem galminiekiem.

XXIX SIEVIETE UN DĒMONS

Žanna pamanīja Šarnī uztraukumu, karalienes uzmanīgo izturēšanos pret viņu un to neatlaidību, ar kādu abi tiecās izskaidroties.

Sievietei ar Žannas apķērību tas bija vairāk nekā pietiekami, lai uzminētu daudzas lietas; mums nav jāizskaidro tas, ko visi lasītāji jau sapratuši.

Pēc Kaliostro nokārtotās tikšanās starp Lamota kundzi un Olīvu, pēdējo triju nakšu komēdija var palikt bez izskaidrojumiem.

Atgriezusies pie karalienes, Zanna klausījās un novēroja; Marijas Antuanctcs sejā viņa gribēja atklāt to, par ko viņu turēja aizdomās.

Bet pēdējā laikā karaliene bija pieradusi neuzticēties visiem cilvēkiem. Viņa neizrādīja nekā. Žanna tātad bija spiesta apmierināties ar minējumiem.

Vienam no sulaiņiem viņa bija pavēlējusi sekot Šarnī. Sulainis atgriezās, paziņodams, ka grāfa kungs pazudis kādā mājā parka galā, pie vīksnu birzs.

Nekādu šaubu, domāja Žanna, šis cilvēks ir iemīlējies karalienē, viņš ir visu redzējis.

Viņa dzirdēja, ko Mizcrī kundzei tcica karaliene:

— Es jūtos nevesela, mana mīļā Mizcrī, un šovakar apgulšos pulkstens astoņos.

Bet kad krietnā dāma kaut ko iebilda, karaliene attrauca:

— Es nevienu nepieņemšu.

— Tas ir diezgan skaidrs, — Žanna sev tcica, — tikai muļķis to nesaprastu.

Nomocīdamās ar uztraukumu, ko viņai sagādāja tikšanās ar Šarnī, karaliene nekavējās tūliņ atlaist visu svītu.

Pirmo reizi kopš ieiešanas galmā Žanna bija ar sevi apmierināta.

— Kārtis ir sajauktas, — viņa teica, — Tagad tik prom uz Parīzi! Laiks izārdīt to, ko esmu uzcēlusi.

Un viņa tūliņ aizbrauca no Versaļas.

Aizvesta mājās, Scnkloda ielā, viņa atrada krāšņu sudraba servīzi, ko kardināls bija piesūtījis tieši šorīt.

Uzmetusi vienaldzīgu skatienu dāvanai, starp citu, ļoti dārgai, viņa palūkojās uz Olīvas logiem, kuri vēl bija aizvērti. Nogurusi, bez šaubām, Olīva gulēja: šodien bija ļoti karsts.

Žanna lika sevi aizvest pie kardināla, ko sastapa priekā un augstprātībā starojošu, uzpūtušos lepnu; apsēdies pie greznā rakstāmgalda, Būlas meistardarba, nenoguris viņš saplēsa un alkal rakstīja kādu vēstuli, kuru vienmēr vienādi aizsāka un nekad nepabeidza.

Pēc kambarsulaiņa paziņojuma, kardināls iesaucās:

— Dārgā grāfien!

Un metās tai pretī.

Žanna pieņēma skūpstus, ar kuriem prelāts apklāja viņas rokas. Viņa iekārtojās ērtāk, lai pēc iespējas labāk izturētu gaidāmo sarunu.

Monsicur iesāka ar atzinības apliecinājumiem, kuriem netrūka daiļrunīgas sirsnības.

Žanna viņu pārtrauca.

— Vai jūs zināt, — viņa tcica, — ka jūs esat smalkjūtības paraugs un ka cs jums pateicos?

— Par ko?

— Tas nav par daiļo dāvanu, kuru šorīt man likāt nodot; bet par piesardzību, ka neaizsūtījāt man to uz Versaļu. Tiešām, tas ir smalkjūtīgi. Jūsu sirdij ir svešs švītīgums, tā ir cēla.

— Ja runā par smalkjūtību, tad tikai par jūsējo, — atbildēja kardināls.

— Jūs neesat laimīgs cilvēks vien, — teica Žanna, — jūs esat gavilējošs debesu iemītnieks.

— Es to atzīstu, paša laime mani baida: tā mani mulsina; pārējo cilvēku dzīve man liekas neizturama. Es atceros pagānu pasaku par savas gaismas nenogurdināmo Jupiteru.

Žanna smaidīja.

— Jūs nākat no Versaļas? — viņš kāri tcica.

— Jā.

— Vai jūs… redzējāt viņu?

— Es atstāju viņu.

— Vai viņa neteica nekā?

— Ai! ko jūs gribētu, lai viņa sacītu?

— Piedodiet: tas nav dēļ ziņkārības, cs ar pūlēm valdos.

— Neprasiet man nekā.

— O! grāfien!

— Es jums saku — nē!

— Jūs redzot, gandrīz vai var domāt, ka atnesāt sliktas ziņas.

— Monsicur, nelieciet man runāt!

— Grāfien! grāfien!..

Un kardināls nobālēja.

— Pārāk liela laime, — viņš tcica, — kas atgādina Fortūnas ratu traukšanos augstāko punktu; tiklīdz beidzas augšuplidojums, tūdaļ sākas kritiens. Bet nesaudzējiet mani, ja ir kāda nelaime; nekā tamlīdzīga nav… vai nc?

— Tieši otrādi, monsicur, cs to sauktu par ļoti lielu laimi, — Žanna atbildēja.

— To… ko tad?., ko jūs gribat sacīt?.. Kas ir šī laime?

— Ka jūs neesat atklāts, — sausi tcica Žanna.

— OL — Un viņš sāka smaidīt. — Ar divu siržu gudrību un jūsu prātu mēs bijām piesardzīgi un visu paredzējām.

— Prāts un divas sirdis, monsicur, nekavēja kādām acīm noskatīties cauri lapotnei.

— Mūs ir redzējuši! — pārbijies iesaucās monsicur Roāns.

— Man ir iemesls tā domāt.

— Un… ja redzējuši, tad arī mūs ir pazinuši? — O! monsicur, tā nedomājiet: ja būtu pazinuši, ja noslēpums būtu kāda rokās, Žanna Valuā jau būtu pasaules galā, un jums, jums atliktu vienīgi mirt.

— Tas tiesa. Grāfien, šī visa nepateikšana līdz galam mani dedzina kā kvēlojošas ogles. Mūs redzējuši? labi! Bet redzēja, kā cilvēki pastaigājas parkā. Vai tas nav atļauts?

— Vaicājiet karalim.

— Karalis zina?

— Ja karalis zinātu, jūs būtu Bastīlijā, bet cs patversmē.

— Kas pats sargājas, to ari Dievs sargā! Es atbraucu pie jums, lai pateiktu: ncizaicinicl Dievu vēlreiz!

— Ko? — iesaucās kardināls, — ko nozīmē jūsu vārdi, dārgā grāfien?

— Vai nesaprotat?

— Man ir bail.

— Man arī būs bail, ja jūs mani nenomicrināsit.

— Kas man jādara?

— Nav vairs jāiet uz Versaļu.

Kardināls palēcās.

— Dienas laikā? — smaidīdams viņš vaicāja.

— Vispirms dienas laikā un pēc tam arī naktī!

Monsicur Roāns nodrebēja un atlaida grāfienes roku.

— Neiespējami, — viņš teica. — Tagad pienākusi mana kārta jums atklāti pajautāt, — viņa atbildēja. — Man liekas, jūs teicāt, «neiespējami". Kāpēc neiespējami?

— Tāpēc, ka manā sirdī deg tāda mīla, kas nomirs vienīgi līdz ar mani.

— Es to jūtu, — viņa ironiski pārtrauca. — Un tāpēc jūs stīvējaties, lai atgrieztos parkā, jo tas nozīmē drīzāk kaut ko sasniegt. Jā, ja jūs tur atgriežaties, jūsu mīla nomirs līdz ar jums, ar vienu cirtienu.

— Kādas šausmas jūs man mēģināt iedvest, grāfien! Jūs vakar bijāt tik droša!

— Man ir dzīvnieka drosme. Es nebaidos nekā, kamēr nedraud briesmas.

— Un man ir manas cilts senču drosme. Es jūtos laimīgs tikai briesmu tuvumā.

— Ļoti jauki! Atļaujiet jums vienīgi teikt…

— Ne vārda, grāfien, — iesaucās iemīlējies prelāts, upuri ir nesti, kauliņi — mesti; kaut arī nāve, bet cs mīlu! Es braukšu uz Versaļu.

— Gluži viens? — grāfiene jautāja.

— Jūs mani pametīsit? — pārmetošā balsī iesaucās Roāns.

— Es vispirms.

— Bet vai viņa atnāks?

— Jūs maldāties, viņa nenāks.

— Vai jūs nācāt to paziņot viņas uzdevumā? — drebēdams teica kardināls.

— Šo triecienu cs centos mīkstināt jau pusstundu.

— Viņa negrib mani redzēt?

— Nekad, un cs esmu viņai to ieteikusi.

— Kundze, — tcica prelāts pārmetošā balsī, — jūs esat nežēlīga: jūs labi zināt, man jūtīga ir sirds, kurā ietriecat dunci.

— Ļaut pazust divām neprātīgām radībām bez padoma būtu vēl ļaunāk, monsicur. Es tikai dodu padomu, to izmantos tas, kas gribēs.

— Grāfien, grāfien, labāk jau mirt.

— Tā ir jūsu darīšana, un tas nav grūti izdarāms.

— Ja mirt, tad mirt, — drūmā balsī tcica kardināls. — Man labāk patīk ļaundara gals. Lai svētīta ir elle, ja cs tur satikšu manu līdzzinātāju!

— Svētais prclāt, jūs zaimojat! — grāfiene tcica. — Pavalstnick, jūs gāžat no troņa karalieni! vīrieti, jūs pazudināt sievieti!

Kardināls satvēra grāfienes roku, un runādams kā pa murgiem, iesaucās:

— Atzīstatics, ka viņa tā neteica, ka viņa mani ncatgrūdīs!

— Es runāju viņas vārdā.

— Viņa prasa tikšanās laiku pārtraukt?

— Domājiet kā gribat, bet ievērojiet viņas pavēli.

— Parks nav vienīgā vieta, kur var redzēties; — ir tūkstošiem drošāku vietu. Galu galā karaliene ir braukusi arī pie jums!

— Monsicur, ne vārda vairāk; cs nesu sevī jūsu noslēpuma nāvīgo smagumu. Es nejūtos stipra nest šo nastu ilgāk. Ko neizdarīs jūsu nepieklājība, nejaušība, ienaidnieka nelabvēlība, to izdarīs sirdsapziņas pārmetumi. Redziet, man liekas, viņa ir spējīga izmisuma brīdī atzīties karalim.

— Labais Dievs! vai tas maz iespējams! — iesaucās monsicur Roāns, — Vai viņa to izdarīs?

— Ja jūs viņu tagad ieraudzītu, jums kļūtu viņas žēl.

Kardināls strauji piecēlās.

— Kas jādara? — viņš tcica.

— Nomieriniet viņu ar klusuciešanu.

— Viņa domās, ka esmu viņu aizmirsis.

Žanna paraustīja plecus.

— Viņa apvainos mani par gļēvuli.

— Par gļēvuli, ka glābjat viņu? Nekad!

— Vai sieviete piedod, tam, kas pats atteicies no laimes viņu redzēt?

— Nespriediet par viņu tā, kā par mani!

— Es zinu viņas spēku un gara lielumu. Es viņu mīlu viņas drosmīguma un cēlās sirds dēļ. Viņa taču var paļauties uz mani tāpat, kā es paļaujos uz viņu. Vēl pēdējoreiz man viņa jāredz; viņai ir jāuzzina visas manas domas, un ko viņa nolems, mani uzklausījusi, es izpildīšu kā svētu solījumu.

Žanna piecēlās.

— Kā vēlaties, — viņa tcica. — Ejiet! tikai jūs iesit viens! Šodien atgriezdamās, parka atslēgu iemetu Sēnā. Tātad iekļūstiet Versaļā kā

protat, kamēr cs ai/braukšu uz Šveici vai Holandi. Jo tālāk, jo drošāk, ka mani neskars bumbas sprādziens.

— Grāfien, jūs mani atstāsit, jūs pametīsit mani! Ak, Dievs, bet ar ko cs runāšu par viņu?

Šeit Zanna atminējās Moljēra lugas skatus: nekad neprātīgais Valēns nedeva piemērotākas atbildes viltīgajai Dorīnai.

— Vai jums nav parka un atbalss tajā, — tcica Zanna, — jūs tiem varat atkārtot viņas vārdu.

— Grāfien, apžēlojieties! Es esmu izmisis, — prelāts tcica ar neviltotu dedzību.

— Nu, labi! — atbildēja Zanna ar ķirurga brutālo enerģiju, kas nolēmis noņemt kādu locekli. — Ja jūs esat izmisis, monsicur Roān, izmetiet no galvas bērnišķīgos murgus, kas ir bīstamāki kā pulveris, mēris vai nāve! Ja šai sievietei jūsu dzīvē tik liela nozīme,.saudzējiet viņu, nevis pazudiniet, un ja jūsos vēl mīt labestība un pateicība, neraujiet postā tos, kas jums draudzības vārdā pakalpoja. Es nemēdzu rotaļāties ar uguni. Vai jūs zvērat, ka nespersit nevienu soli, lai redzētu karalieni? Saprotiet, vienīgi redzēt, par sarunāšanos neieminēsimies vismaz divas nedēļas no šīs dienas? Vai jūs zvērat? Tad cs palieku un vēl varēšu jums pakalpot. Vai esat nolēmis spītēt visam, lai pārkāptu manu un viņas aizliegumu? Ja es par to uzzināšu, pēc desmit minūtēm manis šeit nebūs. Un jūs glābieties, kā vien varat!

— Tas ir briesmīgi, — kardināls murmināja, — kritiens ir iznīcinošs; nokrist pēc tādas laimes! O, es nomiršu!

— Diezgan taču, — Žanna noņurdēja viņam pie auss, — tātad jūs mīlat tikai patmīlības dēļ.

— Šodien cs mīlu, tāpēc ka mīlu, — kardināls atbildēja.

— Tad nāksies ciest, — teica Zanna, — tur neko nevar darīt. Klausieties, monsicur, izlemiet: vai man paliki?! Vai arī dodos ccļā uz Lozannu?

— Palieciet, grāfien, bet sameklējiet sāpju mierinātāju. Brūce ir pārāk sāpīga.

— Vai jūs zvērat man klausīt?

— Roāna vārds!

— Labi, man jau ir mierinātājs. Es noliedzu jums satikšanos, bet neaizliedzu vēstules.

— Tiešām! — Šīs cerības uzmundrināts, nelaimīgais iesaucās. — Es varēšu viņai rakstīt?

— Mēģiniet.

— Un… viņa man atbildēs?

— Es mēģināšu.

Kardināls kāriem skūpstiem noklāja Zannas roku. Un sauca viņu par sargeņģeli.

Un jādomā, ka šai mirklī dēmons smējās Zannas sirdī.

XXX NAKTS

Bija pulkstens četri vakarā, kad tai pašā dienā pie parka robežas aiz Apollona peldētavas apstājās kāds jātnieks.

Tas jāja soļos izpriecas pastaigā; viņš bija domīgs un skaists kā Ipollts, viņa roka ļāva pavadai brīvi gulēt uz rikšotāja kakla.

Viņš piestāja vietā, kur trīs naktis pēc kārtas savu zirgu bija atstājis monsieur Roāns.

Tur zeme bija pakaviem izmīdīta, un apgrauzti krūmi apkārt ozolam, pie kura stumbra tika piesiets zirgs.

Jātnieks nokāpa zemē.

— Lūk, izpostītā vieta, — viņš tcica.

Tad viņš pienāca pie mūra.

— Lūk, sturmēšanas pēdas; lūk, nesen atvērti vārti. Tā jau cs domāju. Tas kas ir karojis ar indiāņiem prērijās, gan jau tiks galā ar cilvēku un zirgu un pēdu atpazīšanu. Tātad Šarnī kungs ir atgriezies jau pirms divām nedēļām; Šie ir tie vārti, kurus izvēlējās Šarnī kungs, lai ieietu Versaļā.

Un teikdams šos vārdus, jātnieks nopūtās tik smagi, it kā ar šo nopūtu izrautos viņa dvēsele.

— Atstāsim laimi tam, kas nāk mūsu vietā, — tas murmināja, aplūkodams citu pēc citas izteiksmīgās pēdas uz mauriņa un sienas. — Ko Dievs dod vieniem, to atsaka citiem. Tas nav velti, ka Dievs dala laimīgos un nelaimīgos. Lai svētīta viņa griba! Tomēr ir vajadzīgs kaut kāds pierādījums. Par kādu cenu, ar kādiem līdzekļiem to iegūt? O! nekas nav vienkāršāks. Krūmos, nakts laikā cilvēku nevar atklāt un no šīs paslēptuves viņš redzēs tos, kas nāk. Šovakar cs paslēpšos krūmos.

Jātnieks saņēma zirga pavadu, lēnām uzkāpa sedlos, un nepaātrinādams un nestcidzinādams zirga gaitu, pazuda aiz sētas stūra.

Kas attiecas uz Šarnī, tad, paklausīdams karalienes pavēlēm, viņš ieslēdzās savā istabā, gaidīdams no viņas ziņu.

Nāca nakts, nekas nerādījās. Šarnī, tai vietā, lai lūkotos pa logu, kurš izgāja uz parku, lūkojās tai pašā istabā pa logu, kurš izgāja uz ielas pusi. Karaliene bija teikusi: pie vilku dzinēja mājas durvīm; bet logs šai flīģelī bija apakšējā stāva durvis. Galvenais bija tas, ka varēja redzēt visus, kas nāca garām.

Viņš klausījās dziļā naktī, katru minūti cerēdams sadzirdēt zirga aulēkšus vai ziņneša steidzīgos soļus.

Nosita pusvienpadsmit. Nekā. Karaliene bija izjokojusi Šarnī. Viņa bija piekāpusies pirmā pārsteiguma radītajam satraukumam. Sakaunējusies, viņa bija solījusi to, ko nespēja izpildīt; un šausmas iedomāties, viņa varējusi dot vārdu, zinādama, ka solījumu nepildīs.

Šarnī, būdams aizdomu pilns, kā visi, stipri iemīlējušies, jau pārmeta sev lētticību.

— Kā es varēju, — viņš iesaucās, pats visu redzējis, ticēt meliem un upurēt pārliecību un noteiktību, pakļauties muļķīgai cerībai?

Ar niknumu viņš bēra uz galvas pārmetumus vēl un vēlreiz, kad cita loga rūtīs iemesto smilšu troksnis pievērsa viņa uzmanību un lika skriet uz parka pusi.

Tur, lejā, zem parka vīksnām, platā melnā mētelī, viņš ieraudzīja sievietes stāvu, kas vērsa pret viņu bālo un uztraukto seju.

Viņš nespēja aizturēt prieka un reizē nožēlu pilnu kliedzienu. Sieviete, kas viņu gaidīja un kas viņu sauca, bija karaliene.

Vienā lēcienā viņš atradās blakus Marijai Antuanctci.

— Ai! arī jūs te, monsieur? Cik laimīgi? — klusā balsī teica karaliene. — Kāpēc jūs kavējāties?

— Jūs! madamcl.. jūs! Vai tas ir iespējams? — palocīdamies atbildēja Šarnī.

— Vai tā jūs mani gaidījāt?

— Es gaidīju no ielas puses, madamc.

— Kāpēc gan vajadzētu iet pa ielu, kad daudz vieglāk ir šķērsot parku?

— Es neuzdrīkstējos cerēt jūs ieraudzīt, madamc, — tcica Šarnī ar kaislīgu pateicību balsī.

Viņa to pārtrauca.

— Nestāvēsim šeit, — vina teica, — te ir gaišs. Vai jums ir zobens?

— Jā.

— Labi!., pa kurieni, jūs sakāt, ienāca ļaudis, kurus jūs redzējāt?

— Pa šiem vārtiņiem.

— Un kurā stundā?

— Pusnaktī, katru reizi.

— Nav nekāda iemesla, lai viņi šonakt nenāktu atkal. Jūs neesat teicis nevienam?

— It nevienam.

— Ieiesim birzē un gaidīsim!

— O, jūsu augstība…

Karaliene gāja pa priekšu, un diezgan ašiem soļiem dziļāk parkā.

— Jūs taču saprotat, — viņa pēkšņi tcica, it kā lai aizsteigtos Šarnī domām priekšā, — ka neesmu sev sagādājusi gandarījumu, stāstīdama par šo lietu policijas priekšniekam. Tiklīdz es sūdzējos, monsieur Kronām vajadzēja jau palīdzēt pirmajā reizē. Ja radība, kas piesavinājusies līdzību, piesavinās manu vārdu un vēl nav apcietināta, ja šis noslēpums vēl nav noskaidrots, tad jūs saprotat, ka tam ir divi iemesli: vai monsieur Krona nespējība, — tā tas arī ir, — vai arī viņš saudzē manus ienaidniekus. Jo grūti noticēt, ka pie manis, manā parkā atļautos necienīgo komēdiju, kuru jūs man aprakstījāt, nebūdami droši par tiešu atbalstu vai klusu līdzdalību. Lūk, kāpēc vainīgie man liekas diezgan bīstami un cs pati uzņemos to atmaskošanas pūliņus. Ko jūs domājat?

— Es izlūdzu Jūsu Majestātei atļauju neteikt nc vārda. Es esmu izmisis; man nav nekādu aizdomu pret jums, bet bailes ir saglabājušās.

— Jūs vismaz esat godīgs, — tcica karaliene, — jūs protat pateikt atklāti to, ko domājat; tas ir nopelns, kas dažreiz var ievainot nevainīgo, ja jūs savās domās par viņiem kļūdāties: bet tāds ievainojums aizdzīst.

— O, madamc, jau pulkstens vienpadsmit; cs trīcu.

— Pārliecinieties, vai šeit kāds nav, — tcica karaliene, lai uz īsu brīdi attālinātu savu pavadoni.

Šarnī paklausīja. Viņš izskrēja krūmus līdz pat sētai.

— Neviena, — atgriezdamies viņš tcica.

— Kur notika scēna, par kuru jūs stāstījāt?

— Madamc, šai pašā mirklī, kad atgriezos no parka pārmeklēšanas, sirds man šausmīgi sažņaudzās. Es jūs pamanīju tai pašā vietā, kur redzēju pēdējās naktīs… Francijas viltus karalieni.

— Šeit — iesaucās karaliene, ar riebumu aiziedama no vietas, kur bija stāvējusi.

— Zem šī kastaņkoka, jā, madamel

— Tad nepaliksim šeit. Ja viņi te nākuši, viņi šurp arī atgriezīsies.

Šarnī sekoja karalienei uz citu aleju. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka

viņš baidījās nesadzirdēt vārtu troksni.

Klusa un lepna viņa gaidīja, kad parādīsies viņas nevainīguma dzīvais pierādījums.

Nosita pusnakti. Vārti neatvērās.

Pagāja pusstunda. Pa šo laiku Marija Antuancte vairāk kā desmit reizes jautāja Šarnī, vai krāpnieki uz katru satikšanos ir bijuši noteikti vienā un tai pašā laikā.

Versaļas Svētā Ludviķa baznīcā nosita trīs ceturkšņus pēc pusnakts.

Karaliene nepacietībā piesita ar kāju.

— Jūs redzēsit, ka šodien viņi nenāks, — viņa tcica, jo, tādas nelaimes notiek tikai ar mani.

Un pēc šiem vārdiem viņa uzlūkoja Šarnī, it kā lai meklētu ķildu, ja pamanītu viņa acīs kaut mazāko uzvaras vai izsmiekla pazīmi.

Bet, nobālēdams, jo atgriezās viņa aizdomas, viņš kļuva aizvien nopietnāks un grūtsirdīgāks, un viņa seja šai brīdī katrā ziņā atspoguļoja gaišo mocekļa un eņģeļa pacietību.

Karaliene paņēma viņu zem rokas un aizveda līdz kastaņkokam, zem kura viņi bija apstājušies pirmoreiz.

— Jūs sakāt, — viņa čukstēja, — ka redzējāt šai vietā.

— Šeit, madamc.

— Šeit sieviete sniedza rozi vīrietim.

— Jā, jūsu augstība.

Un karaliene bija tik vāja, tik nogurusi no ilgās uzturēšanās miklajā parkā, ka atslējās pret koka stumbru un nolaida galvu uz krūtīm.

Viņas kājas nemanāmi ļodzījās; Šarnī nepadeva viņai roku, un karaliene bezspēkā atlaidās zālē.

Viņš palika nekustīgs un drūms.

Karaliene uzlika abas rokas uz sejas, un Šarnī neredzēja nevienu asaru aizslīdam starp viņas garajiem un baltajiem pirkstiem.

Pēkšņi, galvu paceldama, viņa teica:

— Monsieur, jums taisnība: cs esmu nosodīta. Es biju apsolījusies pierādīt šodien, ka jūs mani apmelojāt: Dievs to negrib, cs padodos viņa gribas priekšā.

— Madamc… — Šarnī murmināja.

— Es darīju to, — viņa turpināja, — ko neviena sieviete nebūtu darījusis manā vietā. Nemaz nerunājot par karalienēm. O, kungs, kas ir karaliene, ja viņa nevar valdīt pār savu sirdi? Kas ir karaliene, ja viņa neiegūst pat viena godīga cilvēka cieņu? Klausieties, monsicur, palīdziet man vismaz piecelties, lai cs varētu aiziet; neniciniet mani, nepasniegdams man roku.

Kā neprātīgais Šarnī metās viņas priekšā ccļos.

— Madamc, — viņš tcica, sizdams pieri pret zemi, — ja es nebūtu nelaimīgais, kas jūs mīl, jūs man piedotu, vai nc?

— Jūs ! — iesaucās karaliene, rūgti smiedamās, — jūs mani mīlat un uzskatāt par negodīgu!..

— O… madamcl

— Jūs!., kam vajadzēja saglabāt piemiņu, jūs mani apsūdzat, ka esmu sniegusi kādam citam vīrietim puķi, skūpstu, manu mīlu… Monsicur, nemelojiet, jūs mani nemīlat!

— Madamc, tur bija iemīlējušās karalienes rēgs. Tāpat tur, kur tagad stāvu es, bija mīļākā rēgs. Izraujiet manu sirdi, jo šie divi elles tēli dzīvo manā sirdī un plosa to!

Viņa paņēma tā roku un pievilka ar dedzīgu kustību.

— Jūs redzējāt… jūs dzirdējāt… Vai jūs esat pārliecināts, ka tā noteikti biju es, vai nc? — apslāpētā balsī viņa tcica… — Nu labi! ja šai pašā vietā, zem tā paša kastaņkoka apsēdusies, pozā, kādā es biju apsēdusies toreiz, un jūs man pie kājām, kā tas cits, ja nu cs spiežu roku jums, ja pievelku to pie savām krūtīm, ja saņemu jūs savās rokās un saku es, kas esot šos vārdus teikusi citam, sacīšu jums: „Monsicur, Šarnī, es esmu mīlējusi, mīlu un mīlēšu vienu cilvēku un šis cilvēks esat jūs!" Ak, Dievs!.. Ak, Dievs!.. Vai ar to pietiktu, lai jūs pārliecinātu, ka nav negodīga tā, kam sirdī līdz ar ķeizarienes asinīm kvēlo mīlas dievišķā uguns?

Šarnī ievaidējās tā, kā ievaidas mirstošs cilvēks. Karaliene viņu bija apreibinājusi ar savu elpu; viņš izbaudīja katru viņas vārdu, viņas rokas

dedzināja viņa plecu; viņas krūtis dedzināja viņa sirdi, viņa lūpas kvēloja…

— Ļaujiet man pateikties Dievam, — viņš čukstēja. — O, ja es nedomātu par Dievu, es domātu par jums vien!

Viņa lēnām piecēlās, pievērsdama viņam asaru apmiglotas acis.

— Es jums ziedošu savu dzīvību, — satriekts viņš tcica.

Kādu brīdi viņa klusēja, nemitēdamās viņu aplūkot.

— Dodiet man roku, — viņa tcica, — un vediet mani visur, kur gājuši tie citi. Vispirms šeit, — šeit, kur tika iedota roze…

Un viņa izvilka no apmetņa vēl silto rozi, ko bija karsējusi viņas krūtīs kvēlojošā uguns.

— Ņemiet, — viņa teica.

Viņš ieelpoja zieda smaržu, un spieda to pie krūtīm.

— Vai šeit, — viņa atsāka, — cita sniedza skūpstam roku?

— Abas rokas! — ļodzīdamies un apreibis teica Šarnī tai brīdī, kad viņa sejai pieskārās karalienes tveicīgās rokas.

— Lūk, šķīstītā vieta, — teica karaliene, apburoši smaidīdama. — Tālāk, šķiet, viņi gāja uz Apollona peldētavu?

Šarnī apstājās apstulbis, pusmiris, it kā no debesīm viņam uz galvas būtu nokritis akmens.

— Tā ir vieta, — jautri tcica karaliene, — kur es vienmēr ieeju tikai dienas laikā. Apskatīsim kopā vārtus, pa kuriem aizbēga šis karalienes mīļākais.

Priecīga, viegla, atbalstījusies uz laimīgākā cilvēka rokas, kādu jebkad Dievs ir svētījis, gandrīz vai skriešus viņa šķērsoja pļaviņas, kuras atdalīja žogu no alejas. Tā viņi pienāca pie vārtiem, aiz kuriem bija redzami zirga pakavu nospiedumi.

— Tas ir tur, ārpusē, — teica Šarnī.

— Man ir visas atslēgas, — atbildēja karaliene. — Atveriet, monsieur, Šarnī; pārliecināsimies paši.

Viņi izgāja un noliecās, lai redzētu: mēness iznira no mākoņiem, it kā lai palīdzētu izpētīt.

Gaišais stars maigi pieskārās karalienes skaistajai sejai. Viņa atbalstījās uz Šarnī rokas, klausīdamās un aplūkodama apkaimes krūmus.

Kad viņa bija pārliecinājusies, ka viss ir mierīgi, viņa lika muižniekam atgriezties atpakaļ, pievilkdama viņu ar maigu, bet valdonīgu kustību.

Vārtiņi pēc viņiem aizvērās.

Pulkstenis nosita divi.

— Ardievu, — viņa teica. — Atgriezieties mājās! Līdz rītam.

Viņa spieda tam roku, un, neteikdama vairāk ne vārda, strauji attālinājās pa vīksnu aleju pils virzienā.

Viņpus vārtiem, kurus viņi aiztaisīja, no krūmiem piecēlās kāds cilvēks un pazuda ceļmalas kokos.

Aiziedams, šis cilvēks aiznesa līdzi karalienes noslēpumu.

XXXI ATVADAS

Otrā dienā smaidoša un skaista karaliene izgāja, lai dotos uz mesi.

Sargiem bija pavēlēts pielaist pie viņas visus cilvēkus. Bija svētdiena, un Viņas Majestāte pamozdamās bija teikusi:

— Cik jauks diena; šodien ir prieks dzivot.

Viņa, liekas, ieelpoja ar daudz lielāku prieku nekā parasti iemīļoto puķu smaržas; viņa daudz devīgāk izdalīja dāvanas un žēloja; viņa vairāk steidzās atklāt savu dvēseli Dievam.

Mesi viņa noklausījās nepakustējusies. Nekad viņa nebija liekusi tik zemu savu majestātisko lepno galvu.

Kamēr viņa dedzīgi lūdzās, pūlis sapulcējās, kā citām svētdienām, uz ceļa no dzīvokļa līdz kapličai, un pat kāpņu pakāpienus bija pārpildījuši kavalieri un galma dāmas.

Pēdējo vidū mirdzēja pieticīgi, bet eleganti ģērbusies Lamota kundze.

Un muižnieku izveidotās divkāršās ierindās, labajā pusē bija redzams monsicur Šarnī, ko draugi apsveica ar izveseļošanos, atgriešanos, un it sevišķi par priecīgo seju.

Labvēlība kā smalka smarža izplatās gaisā ar tādu vieglumu, ka ilgi pirms kvēpināmā trauka atvēršanas lietpratēji jau ir pazinuši, noskaidrojuši un novērtējusi smaržvielu. Olivjē bija karalienes draugs tikai sešas stundas, bet jau ikviens gribēja kļūt par Olivjē draugu.

Kamēr viņš pieņēma laimes vēlējumus ar patiesi laimīga cilvēka labsirdīgo izskatu un kamēr rindas kreisā puse pārgāja uz labo, lai apliecinātu viņam cieņu un draudzību, Olivjē būdams spiests pārlaist skatienu pūlim, kas klīda viņam apkārt, pamanīja iepretī gluži vienu kādu tēlu, kura drūmais bālums un nekustiba pārsteidza viņu.

Viņš pazina Filipu Tavernī, iežņaugtu uniformā un roku uz zobena spala.

Kopš Filipa pieklājības vizītēm sava pretinieka priekšistabā pēc divkaujas, jo doktors Luī Šarnī bija parakstījis pilnīgu vientulību, starp abiem sāncenšiem nebija nekādu sakaru.

Ieraudzīdams Filipu, kas viņu uzlūkoja mierīgi — bez labvēlības un draudiem, Šarnī iesāka ar sveicienu, uz ko Filips viņam no tālienes atbildēja.

Tad, pabīdīdams ar roku pūlīti, kas to ielenca, Olivjē teica:

— Piedodiet, kungi; bet atļaujiet man izpildīt pieklājības pienākumus.

Viņš gāja tieši pie Filipa, kas nepakustējās.

— Monsicur Tavernī, — viņš tcica, sveicinādams ar lielāku laipnību, kā pirmoreiz, — man jāpateicas par līdzjūtību, kādu jūs izrādījāt pret manu veselību, bet ierados tikai vakar.

Filips nosarka un, uzlūkojis viņu, nolaida acis.

— Es būšu pagodināts, — Šarnī turpināja, — apmeklēt jūs rītdien, un ccru, ka nebūsit saglabājis veco ienaidu.

— Nebūt ne, monsicur, — atbildēja Filips.

Šarnī gatavojās izstiept roku, lai Filips tajā ieliktu savējo, kad bungas ziņoja par karalienes ierašanos.

— Lūk, karaliene, monsicur, — lēnām teica Filips, neatbildējis uz Šarnī draudzīgo žestu.

Un viņš pabeidza šo frāzi drīzāk ar melanholisku nekā ar dzedru pieskaņu.

Mazliet pārsteigtais Šarnī steidzās piebiedroties saviem draugiem pa labi.

Filips palika savā pusē, it kā viņš stāvētu postenī.

Karaliene tuvojās, daudziem viņa uzsmaidīja, no citiem pieņēma vai lika pieņemt lūgumus un pamanījusi no tālienes Šarnī, ncizlaizdama viņu no acīm, ar pārdrošo drosmi, kādu veltīja draugiem, un ko ienaidnieki apzīmēja par nepieklājību, skaļā balsī tcica:

— Lūdziet, kungi, šodien cs neko nevarēšu noraidīt.

Šo maģisko vārdu uzsvars un nozīme iespiedās līdz Šarnī sirds dziļumiem. No prieka viņš nodrebēja, tā bija viņa pateicība karalienei.

Pēkšņi viņu no saldās, bet bīstamās apceres, izrāva soļu troksnis un svešas balss skaņa.

Soļi skanēja pa kreisi plātnēm, uztrauktā, bet nopietnā balss ierunājās;

— Madamcl..

Karaliene pamanīja Filipu; viņa nevarēja apslēpt pirmo pārsteiguma saviļņojumu, redzēdama, ka atrodas starp diviem vīriem, par kuriem viņa varbūt sev pārmeta, ka vienu mīlēja par daudz un nepietiekami otru.

— Jūs, monsicur Tavernī! — atgūdamās viņa teica. — Vai jums kaut kas jautājams? Runājiet!

— Desmit minūtes audiences, kad Jūsu Majestātei būs brīvs laiks, — palocīdamies tcica Filips.

— Šai pašā acumirklī, monsicur, — atbildēja karaliene, uzmezdama apslēptu skatienu Šarnī, par kuru pati negribēdama bijās, redzēdama tik tuvu agrākos pretiniekus, — sekojiet man!

Un viņa sāka soļot ātrāk, dzirdēdama Filipa soļus aiz sevis. Šarnī palika savā vietā.

Pa ceļam viņa turpināja pieņemt vēstules, lūgumus un sūdzības, deva dažas pavēles un atgriezās savā istabā.

Stundas ceturksni vēlāk Filips tika ievests bibliotēkā, kur Viņas Majestāte mēdza pieņemt svētdienās.

— Ak, moņsicur Tavernī, nāciet iekšā, — viņa teica bezrūpīgā tonī, — nāciet un skatieties labvēlīgāk uz mani. Man jāatzīstas, ik reizi, kad Tavernī ģimenes locekļi vēlas runāt ar mani, mani pārņem nemiers. Jūsu parādīšanās ir posta vēstnesis. Nomieriniet mani drīzāk, monsieur Tavernī, aplieciniet, ka neesat atnesis nevienu sliktu ziņu.

Filips pēc šā ievada kļuva vēl bālāks nekā sarunas laikā ar Šarnī, un redzēdams, cik maz labvēlības ielika savos vārdos karaliene, apmierinājās ar vārdiem:

— Madamc, man ir gods apgalvot Jūsu Majestātei, ka šoreiz cs atnācu tikai ar labām ziņām.

— Ak, tātad tā ir kāda ziņa! — teica karaliene.

— Diemžēl, jā.

— Ak, Dievs! — viņa jautri atbildēja, kas Filipu darīja tik nelaimīgu, — jūs teicāt: diemžēl! Ak, es nožēlojamā! teiktu spāniete. Monsicur Tavernī tcica, diemžēl.

— Madamc, — Filips nopietni atsāka, — divi vārdi pilnīgi nomierinās Jūsu Majestāti, ka viņas cēlā piere nekad neaptumšosies, tuvojoties kādam no Tavernī Mczonrūžu ģimenes. Sākot no šodienas, madame, pēdējais no šīs ģimenes, kam Jūsu Majestātei labpatikās veltīt mazliet labvēlības, pazudīs, lai nekad neatgrieztos Francijas galmā.

Pēkšņi zaudēdama māksloti priecīgo izskatu, kuru bija pieņēmusi kā līdzekli pret gaidāmo šīs satikšanās uztraukumu, karaliene iesaucās:

— Jūs aizejat!

— Jā, jūsu augstība.

— Arī jūs!

Filips palocījās.

— Manai māsai, madamc, jau ar nožēlu sirdī bija jāatstāj Jūsu Majestāte, — viņš tcica, — cs esmu nevajadzīgs karalienes dienestā, un tāpēc aizeju.

Karaliene apsēdās. Viņai prātā iešāvās satraucoša doma: Andrē taču no viņas uz mūžu atvadījās otrajā dienā pēc tikšanās pie Luī, tad monsicur Šarnī pirmo reizi bija izrādīta Marijas Antuanctcs labvēlība.

— Savādi! — viņa domīgi čukstēja, un nepiebilda ne vārda.

Filips stāvēja kā marmora statuja, gaidīdams atlaišanas mājienu.

Pēkšņi atmozdamās no lctarģijas, karaliene tcica:

— Kurp jūs dosities?

— Es gribu pavadīt Lapcrūza kungu, — Filips tcica.

— Lapcrūza kungs pašreiz atrodas Ņūfaundlcndā.

— Esmu visu sagatavojis, lai pievienotos viņam.

— Jūs zināt, ka viņam pareģo drausmīgu galu.

— Drausmīgu? Nezinu, — Filips tcica, — bet ātru gan, to es esmu dzirdējis.

— Un jūs braucat?

Viņš pasmaidīja.

— Tieši tāpēc gribu pievienoties Laperūzam, — viņš tcica.

Karaliene atkal iegrimusi mulsā klusēšanā.

Filips atkal godbijīgi gaidīja.

Marijas Antuanctcs cēlais un drosmīgais raksturs pamodās pārdrošāks nekā jelkad agrāk.

Viņa piecēlās, pienāca pie jaunā cilvēka, un, sakrustodama sniegbaltās rokas uz krūtīm, teica:

— Kāpēc jūs aizbraucat?

— Tāpēc, ka mani ļoti vilina ceļojumi, — viņš lēni atbildēja.

— Bet jūs jau vienreiz apbraucāt apkārt pasaulei, — karaliene atsāka uz brīdi šā varonīgā miera apmānīta.

— Jauno Pasauli, jā, madamc, — turpināja Filips, — bet nekad neesmu apbraucis Jauno un Veco Pasauli kopā.

Saskaitusies karaliene pamāja un atkārtoja to, ko bija teikusi Andrē.

— Tērauda sirdis šiem Tavernī. Jūs esat briesmīgi ļaudis, jūs un jūsu māsa, tādi draugi, kurus beidzot ienīst.

Jūs aizbraucat, nevis lai ceļotu, no tā jūs esat noguris, bet gan lai atstātu mani. Jūsu māsu aicināja reliģijā, kā viņa tcica, bet viņa zem pelniem slēpj ugunīgu sirdi. Galu galā viņa gribēja aiziet, un viņa ir aizgājusi. Lai dod Dievs viņai laimi! Jūs varējāt būt laimīgs, bet jūs aizejat tāpat. Es taču nupat tcicu, ka Tavernī ģimene man nes nelaimi!

— Apžēlojaties, madamc, ja Jūsu Majestātei labpatiktu labāk ieskatīties mūsu sirdīs, viņa tur redzētu tikai bezgalīgu uzticību.

— Klausieties! — dusmās iesaucās karaliene, — jūs esat kvēkers, māsa-filozofe, divas neizturamas būtnes. Viņa iedomājas pasauli kā paradīzi, kur ierasties var tikai svētie; jūs uzskatāt pasauli par elli, kur dzīvo tikai velni. Un abi jūs aizbēgat no sabiedrības: viens, tāpēc, ka atrod to, ko nemeklē; otrs, tāpēc, ka neatrod to, ko meklē. — Vai man nav taisnība? Ai, dārgais monsicur Tavernī, ļaujiet cilvēkiem būt nepilnīgiem, neprasiet karaliskajām ģimenēm, lai tās būtu daudz pilnīgākas nekā visi pārējie mirstīgie, esiet iecietīgs vai, pareizāk sakot, neesiet egoists!

Šos vārdus viņa uzsvēra ar sevišķu kaislību. Filipam bija priekšrocība.

— Madamc, — viņš tcica, — kad egoisms palīdz dievināt, tas kļūst par tikumu.

Viņa nosarka.

— Es zinu tikai to, — viņa tcica, — ka mīlēju Andrē, un viņa mani pameta. Es cienīju jūs, un jūs mani pametat. Tas ir pazemojoši, ka jāredz, kā divas tik pilnīgas būtnes (cs nejokoju, monsicur) atstāj manu māju.

— Nekas nevar pazemot tik dižu personu, kā jūs, madamc, — dzedri teica Tavernī, — kauns neaizsniedz augstas pieres, kāda ir arī jūsējā.

— Es velti mēģināju uzminēt, — karaliene turpināja, — kas varēja jūs aizskart.

— Nekas nav mani aizskāris, madamc, — steidzīgi atsāka Filips.

— Jūsu dienesta pakāpe bija apstiprināta; jūsu karjera sekmīgi virzās uz augšu; cs jūs ievēroju…

— Atkārtoju, Jūsu Majestāte: mani neapmierina dzīve galmā.

— Un ja es lūgtu jums palikt… ja cs jums pavēlētu…

— Diemžēl es esmu spiests Jūsu Majestātes piedāvājumu noraidīt.

Trešo reizi karaliene iegrima klusēšanā, viņai tā bija kaut kas līdzīgs

noguruša paukotāja īsam atpūtas brīdim pirms jauna uzbrukuma.

Un atkal šo mieru pārtrauca pēkšņs uzliesmojums.

— Varbūt kāds jums galmā nepatīk? Jūs taču vairieties no cilvēkiem.

— Man patīk viss.

— Man likās, ka jums ir sliktas attiecības ar… muižnieku… monsicur Šarnī… ko ievainojāt divkaujā, — piesardzīgi tcica karaliene, pakāpeniski atdzīvodamās. Un tā kā tas ir ļoti vienkārši, ka bēg no cilvēkiem, kurus nemīl, tad, icradzījis monsicur Šarnī, jūs vēlējāties atstāt galmu.

Filips neatbildēja.

Karaliene, līdz pat galam neizpratusi šo godprātīgo un drosmīgo cilvēku, domāja, ka te darīšana ar parastu greizsirdību. Tāpēc viņa turpināja runāt bez aplinkiem.

— Jūs zināt, — viņa piebilda, — monsicur Šarnī ir atgriezies tikai šodien. Es saku „šodicn", un šodien jūs prasāt, lai es jūs atlaižu? Filips nobālēja kā nāve. Viņu aizskāra, viņu mīdīja kājām, viņš izturēja. — Madamc, — viņš teica, — tas tiesa, vienīgi šodien es uzzināju par monsicur Šarnī atgriešanos; tikai cs uzzināju daudz agrāk, nekā domā Jūsu Majestāte, jo es sastapu monsicur Šarnī ap pulksten diviem no rīta pie parka vārtiem, Apollona peldētavas tuvumā. Tagad savukārt nobālēja karaliene; nevainojamā pieklājība, kuru Filips saglabāja pat naida uzliesmojuma brīdī, izraisīja viņā drebuļus un vienlaikus arī sajūsmu. Viņa neizteiksmīgā balsī nočukstēja:

— Ejiet, monsicur, es jūs vairs neaizturu.

Filips sveicināja pēdējo reizi un lēniem soļiem izgāja arā. Satriektā karaliene atkrita krēslā, teikdama:

— Ak, Francija, krietno siržu zeme!

XXXII KARDINĀLA GREIZSIRDĪBA

Pa to laiku kardināls pārdzīvoja trīs naktis, kas krasi atšķīrās no tām, par kurām viņš nepārstāja sapņot un atcerēties.

Nevienas ziņas, neviena cerības vēsts. Nāves klusums pēc mīlas kaislības uztraukuma bija kā pagraba tumsa pēc spilgtās saules gaismas.

Sākumā kardināls loloja cerību, ka viņa mīļākā, lai gan karaliene, vispirms kā sieviete gribēs uzzināt par viņa kaisles spēku un uzzināt, vai viņš pēc pārbaudījumiem nav atsalis.

Kārdinājums kas ir pilnīgi dabīgs vīrietim un kas rada jaunus mocošus satraukumus, kurus nācās pārdzīvot arī kardinālam Roānam.

Tiešām, nevienu neredzēdams nākam un dzirdēdams tikai klusumu, kā saka monsicur Dclilā, nelaimīgais iedomājās, ka šis pārbaudījums ir neizdevīgs viņam pašam. No turienes radās skumjas, šausmas un nemiers, ko nevar pat iedomāties, ja nav izcietis šīs nervu slimības, kad katra šķiedra, kas beidzas smadzenēs, pārvēršas ugunīgā čūskā, kura sagriežas vai izstiepjas neatkarīgi no mūsu gribas.

Nemiers kardinālam kļuva nepanesams: dienas laikā vismaz desmit reizes viņš aizsūtīja kādu uz Lamota kundzes dzīvokli un desmit reizes uz Versaļu.

Desmitais ziņnesis beidzot atveda Zannu, kas tur uzraudzīja Šarnī un karalieni, un iekšēji gavilēja par kardināla nepacietību, kurai viņa drīz varēs pateikties par sava pasākuma sekmēm.

Viņu ieraudzīdams, kardināls iekarsa.

— Kā, — viņš iesaucās, — un jūs dzīvojat gluži mierīgi!? Jūs zināt par manām mocībām un, saukdamās par manu draudzeni, ļaujat šīm mocībām mani nogalināt.

— Ai, monsicur, — Žanna atbildēja, — pacietību, lūdzu! Tas ko cs darīju Versaļā, tālu no jums, ir derīgāks, nekā tas, ko jūs darījāt, gaidīdams mani.

— Tomēr nevajadzēja būt tik cietsirdīgai, — tcica Viņa Ekselence, ko nomierināja cerība dabūt jaunākās ziņas. — Labi, ko tur runā, ko dara?

— Atšķirtība ir sāpīga nelaime ikvienam — vai to cicš Parīzē, vai arī Versaļā.

— Tas mani sajūsmina, cs pateicos jums, bet…

— Bet?..

— Pierādījumus!

— Ak, žēlīgais Dievs! — iesaucās Žanna, — ko jūs runājat, monsicurl Kādus pierādījumus! Kas tas par vārdu? Pierādījumus!.. Vai jūs esat pie pilna prāta, monsicur, prasīdams sievietei pierādījumus par viņas kļūdām.

— Es neprasu dokumentus prāvai, grāfien; cs prasu mīlas ķīlu.

— Man šķiet, — viņa tcica, iepriekš ironiski aplūkojusi Viņa Ekselenci, — jūs topat ļoti prasīgs, un pat aizmāršīgs.

— O, es zinu, ko jūs teiksit, — cs zinu, ka man vajadzēja sevi uzskatīt par ļoti apmierinātu, ļoti pagodinātu; bet, grāfien, iedomājaties sevi manā vietā. Vai jūs samierinātos, ja jūs atgrūztu, pēc tādas liekuļotas labvēlības izrādīšanas?

— Jūs teicāt, man liekas, «liekuļotas labvēlības"? — Zanna izsmejoši pārjautāja.

— O, skaidrs, ka jūs mani varat sakaut, grāfien; skaidrs, ka nekas man nedod tiesības sūdzēties; bet cs tomēr sūdzos…

— Tad, monsicur, cs nevaru būt atbildīga par jūsu neapmierinātību, ja ir tikai mazsvarīgi iemesli vai arī tādu nav nemaz.

— Grāfien, jūs pret mani esat nežēlīga!

— Monsicur, cs atkārtoju jūsu vārdus. Jūs pats uzsākāt šo strīdu.

— Tā vietā, lai pārmestu par maniem ārprāta murgiem, izsakiet to, ko domājat jūs; tā vietā, lai mani mocītu, palīdziet man!

— Es nevaru jums palīdzēt! Tur nav ko darīt!

— Jūs nezināt, ko darīt? — tcica kardināls, uzsvērdams katru vārdu.

— Nezinu.

— Labi, grāfien, — dedzīgi tcica monsicur Roāns, — citi varbūt pasaka to, ko nesakāt jūs.

— Ak, monsicur, jūs sākat dusmoties, un mēs vairs ncsapratīsim viens otru. Jūsu Eksclcncc piedos, ka cs tam pievēršu uzmanību.

— Sāku dusmoties, jā… Jūsu ļaunās kaprīzes mani noveda tik tālu, grāfien.

— Un jūs nedomājat, ka esmu jūs nodevusi?

— O, nemaz! Ja jūs man vairs nepalīdzat, tad tāpēc, ka nevarat citādi, cs to redzu ļoti labi.

— Jūs saprotat mani pareizi; kāpēc tad apsūdzat?

— Tāpēc, ka jums vajag teikt man visu patiesību.

— Patiesību! Ko zināju, to jums pateicu.

— Jūs man nepateicāt, ka karaliene ir neuzticīga, ka viņa ir koķete, ka viņa liek cilvēkiem sevi dievināt un pēc tam grūž izmisumā.

Pārsteigtā Zanna viņu uzlūkoja.

— Izskaidrojieties, — viņa tcica, drebēdama nevis aiz bailēm, bet gan prieka.

Tiešām, kardināla greizsirdībā viņa pamanīja izeju, kuru apstākļi viņai varbūt nebūtu sagādājuši, lai izkļūtu no grūtā stāvokļa.

— Atzīstieties, — turpināja kardināls, kas vairs nevaldīja pār savu kaislību, — atzīstieties, lūdzu, ka viņa negrib mani vairs redzēt!

— Es tā nesaku, monsicur.

— Atzīstieties, ja viņa neatgrūž mani pilnīgi labprātīgi, ko es vēl ceru, uz kādu laiku; viņa izvairās no manis, lai neuztrauktu kādu citu mīļāko, kam mana pastāvīgā klātbūtne modinātu aizdomas.

— Ai, monsicurl — iesaucās Zanna tik brīnišķīgi medainā tonī, ka varēja radīt vēl lielākas aizdomas.

— Uzklausat mani, — atsāka monsicur Roāns, — pēdējo reizi, kad redzēju Viņas Majestāti, man likās, ka cs dzirdēju soļus krūmājā.

— Muļķības!

— Un es izteikšu jums visas aizdomas.

— Nesakiet ne vārda vairāk, monsicur, jūs apvainojat karalieni; pieļausim, ka viņai par nelaimi, vajadzēs baidīties no sava bijušā mīļākā sekošanas, bet tam es neticu, — vai tiešām jūs būsit tik netaisns, ka pārmetlsit viņai pagātnes maldus, no kuriem viņa atteikusies jūsu dēļ?

— Pagātne! pagātne! Lūk, liels vārds, kurš sabrūk, ja šī pagātne vēl turpinās tagadnē, un draud pārvērsties nākotnē.

— Fui, monsicur, jūs ar mani runājat kā ar starpnieku, ko apvaino par kādu negodīgu darījumu. Jūsu aizdomas, monsicur, ir tik aizvainojošas karalienei, ka beidzot aizvaino arī mani.

— Tad pierādiet, grāfien…

— Ai, monsicur, ja jūs atkārtojat šo vārdu, cs to uzskatīšu kā apvainojumu man.

— Galu galā!., vai viņa mani mazliet mīl?

— Bet tas ir ļoti vienkārši, monsicur, — Zanna atbildēja, rādīdama kardinālam galdu un visu, ko vajadzēja rakstīšanai. — Uzrakstiet un prasiet viņai pašai!

Kardināls sajūsmā satvēra Zannas roku:

— Jūs nodosit viņai šo vēstuli? — viņš vaicāja.

— Ja cs nenodošu, kas cits to uzņemsies?

— Un… jūs apsolāt atbildi?

— Ja nebūs atbildes, kā jūs zināsit, vai viņa mīl jūs?

— O! jauki, tagad cs mīlu jūs, grāfien!

— Vai nav tiesa, — viņa tcica ar savu viltīgo smaidu.

Viņš apsēdās, paņēma spalvu un iesāka vēstuli. Monsicur Roānam bija daiļrunīga spalva — vēstule viegli uzrakstāma; tomēr viņš saplēsa divas lapas, pirms bija apmierināts.

— Ja tā turpināsit, — tcica Zanna, — jūs nebeigsit nekad.

— Redzat, grāfien, cs baidos sava maiguma; tas plūst pret manu gribu; tas varbūt nogurdinās karalieni.

— Ak, — ironiski teica Zanna, — ja jūs uzrakstīsit kā politiķis, viņa jums atbildēs ar diplomāta vēstuli.

— Jums taisnība, un jums ir īstas sievietes sirds un prāts. Klausieties, grāfien, kāpēc lai mums būtu noslēpums pret jums, kad jūs zināt mūsējo?

Viņa pasmaidīja.

— Tiesa, — viņa tcica, — jums ir maz kas slēpjams no manis.

— Lasiet man pār plecu, lasiet tikpat ātri, kā es rakstīšu, ja iespējams: mana sirds liesmo, mana spalva sadedzinās papīru.

Viņš tiešām ķērās pie darba: uzrakstīja tik versmainu un neprātīgu vēstuli, kas pilna ar mīlas pārmetumiem un kompromitējošiem aplie- cinājumie, ka Žanna, kas sekoja viņa domai līdz parakstam, teica sev: "Viņš uzrakstīja to, ko cs neuzdrīkstētos viņam diktēt."

Kardināls pārlasīja un teica Žannai:

— Vai tā ir labi?

— Ja viņa jūs mīl, — atbildēja nodevēja, — jūs to redzēsit rīt; tagad esat mierīgs.

— Līdz rītam, jā.

— Vairāk cs neprasu, monsicur.

Viņa paņēma aizzīmogoto vēstuli, ļāva pēc monsicur vēlēšanās sevi apkampt un noskūpstīt uz abiem plakstiem, un pret vakaru atgriezās mājās.

Tur, noģērbusies un atsvaidzinājusies, viņa sāka domāt.

Stāvoklis bija tāds, kādu viņa bija iedomājusies sākumā.

Vēl divi soļi un viņa sasniegs mērķi.

Kuru no abiem derēja izvēlēties par vairogu: karalieni vai kardinālu?

Šī kardināla vēstule neļaus viņam apsūdzēt Lamota kundzi, kad viņa agri vai vēlu piespiedis viņu samaksāt par kaklarotu pienācīgu summu.

Pieņemot, ka kardināls un karaliene redzēsies, lai izskaidrotos, kā viņi uzdrošināsies pazudināt Lamota kundzi, tik apkaunojoša noslēpuma glabātāju!?

Karaliene necels troksni un noticēs kardināla naidam pret viņu; kardināls ticēs karalienes koķetēšanai; bet izskaidrošanās, ja būs, notiks aiz slēgtām durvīm, un vienīgi aizdomās turētā Lamota kundze izceļos, realizējot glītu, pusotru miljonu lielu summu.

Kardināls gluži labi zinās, ka dimantus ir paņēmusi Zanna, ari karaliene to uzminēs; bet kāpēc gan sacelt trauksmi, ja tas tik cieši saistīts ar parku un Apollona peldētavu?

Vienīgi vienas vēstules pietrūka, lai izveidotu šo aizsardzības sistēmu. Kardinālam bija laba spalva, viņš vēl uzrakstīs septiņas astoņas reizes.

Kas attiecas uz karalieni, kas var zināt, vai šai pašā brīdī viņa nekala ar monsicur Šarnī ieročus pret Žannu Lamotu.

Sliktākajā gadījumā visi šie uztraukumi un viltīgie gājieni piespiedīs grāfieni bēgt. Zanna jau laikus gatavoja atkāpšanās ceļu.

Vispirms, kad iestāsies maksājuma termiņš, zeltkaļi par to paziņos. Karaliene dosies tieši pie monsicur Roāna. Kā?

Ar Žannas starpniecību, tas bija neizbēgami. Žanna brīdinās kardinālu un lūgs samaksāt. Ja viņš noraidīs, sekos draudi publicēt vēstules; viņš maksās.

Maksājums izdarīts: briesmas garām. Publiska skandāla iespējamība saglabājas, tāpēc līdz galam vajadzēs izmantot visas intrigas iespējas. Te var iegūt, ko vien sirds vēlas. Karalienes un Baznīcas prinča gods par pusotru miljonu, tas bija pārāk lēti; Žanna domāja, ka par to varētu dabūt trīs miljonus, ja tik gribētu.

Kāpēc Žanna bija tik droša par savas intrigas laimīgu iznākumu?

Viena iemesla dēļ — kardināls bija pārliecināts, ka Versaļas birzīs trīs naktis pēc kārtas viņš ir redzējis karalieni, — un nekāda vara pasaulē kardinālam nepierādītu, ka viņš maldās. Bija tikai viens pierādījums — dzīvs, neapgāžams, taču Žanna to likvidēs.

Nonākusi pie šā pārdomu punkta, viņa piegāja pie loga un uz balkona ieraudzīja Olīvu — gluži nemierīgu un ziņkāres pārņemtu.

«Noslēpums pieder mums abām," domāja Zanna, maigi sveicinādama savu līdzzinātāju.

Grāfiene pamāja Olīvai ar norunātu zīmi, lai šovakar viņa nokāpj lejā.

Saņēmusi šo oficiālo uzaicinājusi, Olīva ļoti priecīga atgriezās istabā; Zanna atkal iegrima pārdomās.

Likvidēt rīkus, kad tie vairs nav noderīgi, tāda ir visu intrigantu paraža. Tikai lielākai daļai tas neizdodas, vai nu tāpēc, ka lauzdami rīkus, liek tiem ievaidēties, kas nodod noslēpumus, vai arī salauž nepilnīgi un tic var kalpot citiem.

Zanna domāja, ka mazā Olīva pārāk mīl dzīvi un neļaus sevi salauzt neievaidēdamās.

Bija nepieciešams viņai izdomāt divas pasaciņas — vienu, lai viņa uzdrošinātos bēgt, un otru, lai viņai pašai ļoti gribētos bēgt.

Lai gan Olīva bija ļoti sajūsmināta par savas jaunās draudzenes sabiedrību, viņas sajūsma bija tikai daļēja, tas ir, tikai caur sava cietuma rūtīm lūkodamās, viņa uzskatīja to par brīnišķīgu. Bet sirsnīgā Nikolā neslēpa savai draudzenei, ka viņa labāk mīlētu pastaigas gaišā dienas laikā, galu galā visus brīvās dzīves vilinājumus nekā nakts pastaigas ar fiktīvo karalisko varenību.

Kaut kas no dzīves bija Zanna, viņas glāsti un sirsnīgā draudzība; reālā dzīve bija nauda un Bosīrs.

Zanna, kas bija izstudējusi šo teoriju, apņēmās to likt lietā pirmajā izdevīgajā gadījumā.

īsi sakot, grāfiene nolēma, ka viņas un Nikolā sarunas mērķis — bez pēdām iznīcināt pierādījumus par noziedzīgajām blēdībām Versaļas parkā.

Uznāca nakts, Olīva nokāpa lejā. Zanna viņu gaidīja pie durvīm.

Viņas abas pa Sentkloda ielu aizgāja līdz tukšajam bulvārim un iekāpa karietē, kura ripoja lēnām, lai vieglāk būtu sarunāties, pa apļveida ceļu, kas ved uz Vcnsēnu.

Nikolā bija pārģērbusies vienkāršā kleitā un uzmetusi uz galvas platu kapuci. Zanna bija saģērbusies kā grizete, — neviens viņas nevarēja pazīt. Starp citu, lai to izdarītu, būtu jāieskatās karietē, un vienīgi policijai bija tādas tiesības. Bet policijai nebija nekādu aizdomu.

Starp citu, šī kariete nebija vienkārša, jo uz durvīm bija Valuā ģerboņi, godājamie sargi, kuriem nekāda aģenta varmācība neuzdrīkstētos uzspiest pavēles.

Olīva noklāja skūpstiem Zannu, kas viņai atlīdzināja divtik.

— O, kā es garlaikojos, — iesaucās Olīva, — cs jūs meklēju, es jūs piesaucu.

— Bija neiespējami, mana mīļā, apmeklēt jūs, jo tad mēs abas, es un jūs, nokļūtu lielās briesmās.

— Kā tā? — izbrīnījusies vaicāja Nikolā.

— Šausmīgās briesmās, mana mazā, un no tā cs vēl tagad drebu.

— O! izstāstiet par to drīzāk!

— Jūs zināt, ka tc jums ir ļoti garlaicīgi.

— Jā, diemžēl!

— Un lai izklaidētos, jūs vēlējāties aiziet.

— Un jūs tik draudzīgi palīdzējāt.

— Tāpat jūs zināt, ko es stāstīju par virsnieku, mazliet traku, bet patīkamu, kas iemīlējies karalienē, kurai jūs esat mazliet līdzīga.

— Jā, zinu.

— Es muļķīgi liku jums priekšā nevainīgu izpriecu uzjautrināties par šo nabaga zēnu, un izjokot viņu, liekot tam ticēt, it kā karaliene justu kādu vājību pret viņu.

— Diemžēl! — nopūtās Olīva.

— Es jums neatgādināšu divas pirmās pastaigas naktī, Versaļas dārzā, kuras mēs atradāmies jukuša sabiedrībā.

Olīva nopūtās vēlreiz.

— Par šīm divām naktīm, kad jūs spēlējāt savu lomu tik labi, ka mūsu mīļākais uzņēma to visu ļoti nopietni.

— Tas varbūt bija slikti, — klusu tcica Olīva, — jo tiešām mēs viņu krāpām, un viņš to nav pelnījis; tas ir ļoti burvīgs kavalieris.

— Vai nc?

— O, jā!

— Bet uzgaidiet, tā vēl nav visa musu vaina. Iedevusi viņam rozi, ļāvusi saukt sevi par majestāti, devusi skūpstam rokas, tās ir tikai nerātnības… Bet… mana mazā Olīva, izrādās, ka tas nav viss.

Olīva nosarka tik stipri, ka Žanna katrā ziņā pamanītu, ja nebūtu bijusi tumša nakts. Tas tiesa, gudra sieviete būdama, viņa aplūkoja ceļu un nevis savu draudzeni.

— Kā… — šļupstēja Nikolā. — Kāpēc… nav viss?

— Bija trešā satikšanās, — tcica Žanna.

— Jā, — vilcinādamās tcica Olīva, — jūs to zināt, jo bijāt klāt.

— Atvainojiet, mīļā draudzene, kā vienmēr, cs stāvēju atstatu novērodama vai izlikdamās, ka novēroju, lai piešķirtu vairāk patiesības jūsu spēlei. Es taču neesmu ne redzējusi, nc dzirdējusi, kas notika šai alā. Es zinu tikai to, ko jūs man stāstījāt. Atgriezdamās, jūs stāstījāt, ka esat staigājuši, tērzējuši, kā turpinājāt rozes un roku skūpstīšanas rotaļu. Es ticu, ko man saka, mazā, dārgā.

— Labi.., bet… — drebēdama tcica Olīva.

— Nu, mana mīļā, mūsu neprātis lielās un stāsta vairāk, nekā šķietamā karaliene viņam atļāvusi.

— Kā tā?

— Izrādās, ka apskurbis un, būdams neprātīgs, viņš lielījies, ka dabūjis no karalienes neapstrīdamus savstarpējās mīlas pierādījumus. Sis nelaimīgais tiešām ir muļķis.

— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — čukstēja Olīva.

— Viņš ir muļķis, tāpēc ka melo, vai nav tiesa? — teica Žanna.

— Kairā ziņā… — stostījās Olīva.

— Jūs taču nebūtu, mana mīļā, pakļāvusi sevi tādām briesmām, nesakot man par to nc vārda.

Olīva nodrebēja no galvas līdz kājām.

— Kā tas iespējams, — turpināja nežēlīgā draudzene, — ka jūs, mīlēdama Bosīru, būdama mana draudzene un grāfa Kaliostro apsargājamā, kura pakalpojumus tik noteikti noraidāt, kaprīzes dēļ dotu šim neprātim tiesības… lielīties? Nē, viņš ir zaudējis prātu, par to es esmu pārliecināta.

— Galu galā, — iesaucās Nikolā, — klausieties, kur tad īsti mums draud briesmas.

— Tūliņ. Mums būs darīšana ar neprāti, tas ir, ar cilvēku, kas nekā nebaidās un nevienu netaupa. Kamēr runa bija par rozi un skūpstu, — nav nekā briesmīga; karalienei ir rozes dārzā un viņai ir rokas, ar kurām var darīt, ko grib. Bet ja tas tiesa, ko runā par trešo satikšanos… Ai, Mīļais bērns, man nav miera, kopš šī doma mani nomoka.

Olīvai no bailēm sāka klabēt zobi.

— Kas tad notiks, ja tā ir taisnība, mana labā? — viņa jautāja.

— Vispirms atklāsies, ka neesat karaliene, vismaz, cik cs zinu.

— Nē, neesmu karaliene!

— Un ļaunprātīgi piesavinājusies Viņas Majestātes godu, lai izdarītu tādu… vieglprātību…

— Nu?

— To sauc par Majestātes apvainošanu. Bet tāda apsūdzība cilvēku var aizvest ļoti tālu.

Olīva ar rokām aizklāja seju.

— Bet tā kā jūs neizdarījāt to, ar ko viņš lielās, — turpināja Zanna, — tad tiksit galā, pierādīdama, ka viņš melo. Divus iepriekšējos vieglprātīgos soļus sodīs ar diviem līdz četriem gadiem cietumā un izraidīšanu.

— Cietums, izraidīšana! — izbijusies iesaucās Olīva.

— Tas nav novēršami; bet cs tomēr speršu piesardzības soļus un paslēpšos.

— Arī jūs uztraucaties par sevi?

— Un kā vēl! Vai šis neprātis par mani ziņos nekavējoties! Ai, mana nabaga Olīva, šī nerātnība mums maksās dārgi!

Olīva sāka raudāt.

— Bet cs, — viņa tcica, — nevienu mirkli es nevaru būt mierīga! O, negantais gars! O, dēmons! Redzat, cs esmu apsēsta. Pēc šīs nelaimes man nāks vēl citas.

— Nezaudējiet drosmi, pūlaties tikai izvairīties no trokšņa.

— O, es ieslēgšos pie mana labdara. Kā būtu, ja es viņam visā atzītos?

— Ko jūs iedomājaties! Atzīties cilvēkam, kas jūs rūpīgi lolo, slēpdams savu mīlu; cilvēkam, kas gaida tikai vienu vārdu, lai sāktu jūs dievināt, un viņam atzīties, ka uzvcdātics neuzmanīgi ar kādu citu. Es saku "neuzmanīgi," ievērojiet to; kas zina, ko iedomāsies viņš.

— Ak, Dievs, jums taisnība!

— Vēl vairāk: par to izplatīsies baumas, tiks ierosināta izmeklēšana tiesā, tā modinās šaubas jūsu labdarī. Un kas var galvot, ka viņš neizdos jūs, lai iegūtu labvēlību galmā?

— O!

— Pieņemsim, ka viņš gluži vienkārši jūs padzīs, ko jūs tad darīsit?

— Tad es esmu pazudusi!

— Un kas notiks ar Bosīru, ja viņš to uzzinās? — lēni teica Žanna, novērodama, kādu iespaidu atstās pēdējie vārdi.

Olīva sāka griezties uz vietas un ar vienu rāvienu izjauca savu sarežģīto matu sasukājumu.

— Viņš nositīs mani. O, nē, — viņa čukstēja, — es nogalināšu pali sevi.

Tad, pagriezusies pret Žannu, izmisusi viņa jautāja:

— Jūs mani nevarat glābt, jo jūs pati esat briesmās?

— Pikardijā man ir mazs zemes stūrītis, ferma, — Žanna atbildēja. — Ja varētu nemanīti aizsniegt šo patvērumu, kamēr nav sācies troksnis, tad varbūt paliktu kāda cerība?

— Bet šis bezprātis? Viņš pazīs jūs un atradīs visur.

— O! kad jūs aizbrauksit, paslēpsities un jūs vairs nevarēs atrast, tad cs vairs nebaidīšos no šā neprāša. Es skali viņam teikšu: „Jūs esat neprātis, ja izklāstāt tādas lietas. Pierādiet! To viņš nevarēs izdarīt. Tad klusi es viņam teikšu: jūs esat nelietis!

— Es aizbraukšu, kad un kā jūs gribat, — tcica Olīva.

— Es domāju, tas būs gudri darīts, — atbildēja Žanna.

— Vai nevajadzētu aizbraukt tūliņ?

— Nē. Uzgaidiet, kamēr cs visu sekmīgi nokārtoju. Slēpjaties un nerādāties, pat man ne. Mainiet pat savu izskatu!

— Jā, jā, paļaujieties uz mani.

— Un tagad atgriezīsimies mājās: mums nav vairs par ko runāt.

— Jā, atgriezīsimies. Cik ilgi jums vajadzēs sagatavoties?

— Es nezinu. Bet ievērojiet tikai vienu: no šodienas līdz jūsu aizbraukšanai, es vairs nerādīšos pie loga. Bet ja mani tur icraudzīsit, tad tikai tai dienā, kad dositics ceļā, un jums jābūt gatavai.

— O, pateicos, mana mīļā.

Viņas lēnām atgriezās Sentkloda ielā. Olīva neuzdrošinājās uzrunāt Žannu, bet Žanna bija pārāk dziļi iegrimusi domās, lai vēl runātu ar Olīvu.

Piebraukušas pie mājas, viņas apskāvās; Olīva pazemīgi lūdza Žannai piedošanu par visām nelaimēm, kādas sagādāja viņas vieglprātība.

— Es esmu sieviete, — atbildēja Lamota kundze, pakaļdarīdama latīņu dzejnieka vārdiem, — un nekas sievišķīgs man nav svešs!

XXXIII BĒGŠANA

Olīva pildīja solījumu.

Zanna izdarīja visu, ko bija solījusi.

Otrā dienā Nikolā pilnīgi sāka slēpties visur un no visiem, un neviens pat nevarētu iedomāties, ka viņa dzīvo Sentkloda ielā.

Aizslēpusies aiz aizkariem un priekškariem, viņa vēl aizslēģoja logus, neskatoties uz saules stariem, kas tos priecīgi apspīdēja.

Zanna, no savas puses zinādama, ka rītdien vajadzēja maksāt pirmos piecsimt tūkstošus livru, pamatīgi sagatavojās tam mirklim, kad sprāgs bumba.

Šis šausmīgais mirklis bija viņas rūpju pēdējais mērķis.

Aizbēgt bija viegli, bet viņa gudri aprēķināja, ka tad viņu nepārprotami apsūdzēs.

Palikt un gaidīt kā duclantci, zem ienaidnieka sitiena, palikt, lai kristu vai cerēt nogalināt savu ienaidnieku — tāds bija grāfienes lēmums.

Lūk, kāpēc otrā dienā pēc satikšanās ar Olīvu ap pulkstens diviem viņa parādījās pie loga, lai norādītu viltus karalienei, ka ir laiks sagatavoties vakarā aizbraukt.

Nav iespējams aprakstīt Olīvas prieku un bailes. Nepieciešamība bēgt nozīmēja briesmas; iespēja aizbēgt nozīmēja labklājību.

Viņa aizsūtīja Zannai izteiksmīgu gaisa skūpstu, bet tad sagatavojās, mazā sainītī ielikdama dažas sava labdara dārglietas.

Padevusi signālu, Zanna pazuda, lai sameklētu karieti, kurai uzticēt dārgo Nikolā jaunkundzes likteni.

Un tas bija viss, — viss, ko varētu pamanīt ziņkārīgais novērotājs no abu draudzeņu parasti tik raksturīgām saprašanās zīmēm.

Nolaisti aizkari, aizvērti logi, līdz vēlai vakara stundai šad un tad bija redzams kāds gaismas stariņš. Tad kaut kādi noslēpumaini trokšņi, kam sekoja dziļš klusums un tumsa.

Svētā Paula baznīcas tornī pulkstenis nosita vienpadsmit, un upes vējš atvēla skumji vienmuļas skaņas pat līdz Sentkloda ielai, kad Zanna iebrauca ielā ar trim spēcīgiem pasta karietē iejūgtiem zirgiem.

Uz karietes sēdekļa mētelī ietinies cilvēks pasta puisim rādīja virzienu

Zanna parāva viņu aiz mēteļa stūra, likdama apstāties Ruā-Dorē ielas stūrī.

Vīrietis nokāpa zemē un uzrunāja grāfieni.

— Lai kariete paliek šeit, mīļais monsicur Reto, — tcica Zanna, — ar pusstundu pietiks. Es atvedīšu kādu personu, kura iekāps karietē un kura jums jāaizved, cik ātri vien var, uz manu māju Amjcnā. Es maksāju dubulti.

— Jā, grāfien.

— Tur jūs viņu nodosit manam rentniekam Fontēnam, kurš zina, kas ar viņu jādara.

— Jā, madamc.

— Es piemirsu uzprasīt… vai jūs esat apbruņots, dārgais Reto?

— Jā, madamc.

— Šo dāmu apdraud kāds neprātis… Varbūt jūs gribēs apturēt ceļā…

— Kas tad man jādara?

— Jūs nogalināsit to, kas kavēs jūsu gaitu!

— Jā, madamc.

— Jūs man prasījāt divdesmit luidorus, par klusēšanu, cs jums došu simtu un samaksāšu ceļu uz Londonu, kur pēc trim nedēļām jūs sagaidīsit mani.

— Jā, madamc.

— Te ir simts luidoru. Es jūs bez šaubām vairs neredzēšu, jo gudrākais no jūsu puses būtu sasniegt Scntvalcrī, un no turienes doties tieši uz Angliju.

— Paļaujieties uz mani!

— Tas jūsu paša labā.

— Tas mūsu abu labā, — skūpstīdams grāfienes roku, tcica monsicur Reto. — Tātad cs gaidu.

— Un cs tūliņ atvedīšu dāmu.

Reto apsēdās karietē Žannas vietā. Bet grāfiene ātriem soļiem sasniedza Sentkloda ielu un uzkāpa augšā savā mītnē.

Visi šai lētticīgajā kvartālā gulēja. Aizdedzinājusi sveci, Žanna pacēla to pār balkonu, kas bija signāls Olīvai, ka laiks nokāpt.

— Viņa ir piesardzīga, — nodomāja grāfiene, redzēdama, ka logs ir tumšs.

Žanna ar sveci pamāja trīs reizes.

Nekā. Bet viņa, liekas, sadzirdēja it kā nopūtu vai „jā", nedzirdami izdvestu gaisā no loga lapotnes.

„Viņa acīmredzot nokāps pa tumsu," nodomāja Žanna, „tas ir vēl labāk."'

Un viņa pati nokāpa uz ielas.

Bet durvis neatvērās. Bez šaubām, Olīva kāpa pa trepēm, apkrāvusies ar smagiem saiņiem un somām.

— Muļķītc, — nikni tcica grāfiene, — cik daudz var zaudēt laiku lupatu dēļ.

Viss bija klusu. Žanna pienāca pie pretējās mājas durvīm.

Nekā. Viņa klausījās, piespiedusi ausi ar dzelzs naglām apsistajām durvīm.

Tā pagāja stundas ceturksnis.

Zanna spēra dažus soļus līdz bulvārim, lai apskatītu, vai logi ir apgaismoti.

Viņai likās, ka aiz divkāršiem aizkariem un lapotnes telpā mirgo vāja gaisma.

— Ak, Dievs, ko viņa dara, nožēlojamā?! Viņa varbūt nav redzējusi §ignālu. Nezaudēsim galvu! Atgriezīsimies. — Un tiešām viņa uzkāpa atkal savā dzīvokli un atkārtoja signālus ar svecēm.

Tie palika bez atbildes.

— Laikam, — nodomāja Žanna, niknumā burzīdama aproces, — netikle ir saslimusi un nevar pakustēties. O, bet vienalga, dzīvai vai mirušai, viņai šovakar jāaizbrauc.

Un kā vajāta lauvene, viņa aši noskrēja pa kāpnēm lejā. Rokā viņa turēja atslēgu, kura tik daudzas reizes bija Olīvai gādājusi nakts brīvību.

Tai bridi, kad viņa gatavojās bāzt atslēgu, Žanna pēkšņi sāka šaubīties.

— Bet ja augšā pie viņas kāds ir? — domāja grāfiene.

— Nevar būt! Ja tomēr būs, cs dzirdēšu balsis un pagūšu nokāpt. Bet ja es satikšu kādu uz kāpnēm…

Un pēc šīs bīstamās iedomas, viņa tik tikko neatmeta savu nodomu.

Bet zirgu pakavu mīņāšanās troksnis uz skanīgā bruģa lika viņai pieņemt galīgo lēmumu.

— Bez briesmām, — viņa teica, — nekas nenotiek. Bet pārdrošniekam briesmas ir nieks.

Viņa pagrieza smago atslēgu un durvis atvērās.

Viņa zināja istabu izvietojumu, Žanna to bija ielāgojusi, vakaros gaidīdama Olīvu.

Ne mazākā trokšņa, nc gaismas, it nevienas dzīvas dvēseles.

Tā viņa nokļuva Nikolā dzīvokļa priekštelpā.

Tur zem durvīm varēja redzēt gaišu svītru; aiz durvīm dzirdēja steidzīgu soļu troksni.

Aizturēdama elpu, Žanna klausījās. Neviens nerunāja. Tātad Olīva bija viena, viņa staigāja, bez šaubām kravājās. Tātad viņa nebija slima, bet vienkārši aizkavējusies.

Žanna klusām piesita pie durvīm.

— Olīva! Olīva; mana mazā draudzene!..

Pa paklāju tuvojās soļi.

— Atveriet! Atveriet! — nepacietīgi iesaucās Žanna.

Durvis atvērās, gaismas straume applūdināja Žannu, viņa stāvēja pretī kādam vīrietim, kas rokās turēja trīsžuburu svečturi. Viņa briesmīgi iekliedzās un paslēpa seju.

— Olīva! — šis cilvēks teica, — vai tā esi tu?

Un lēnām viņš pacēla grāfienes apmetni.

— Grāfiene Lamota, — viņš savukārt iesaucās, apbrīnojami dabīgā pārsteigumā.

— Monsieur Kaliostro, — čukstēja Žanna, grīļodamās un tik tikko nezaudēdama samaņu.

No visām briesmām, kādas iedomājās Žanna, šī nekad viņai nebija ienākusi prātā. Pēc pirmā acu uzmetiena, liekas, tur nebija nekā briesmīga, bet mazliet pārdomājot un redzot šā savādā cilvēka dziļo noslēpumainību, briesmas likās drausmīgas.

Žanna vairs nevaldīja pār sevi; viņa atkāpās un,šķiet, vēlējās mesties pa kāpnēm lejā.

Kaliostro, laipni pasniedzis roku, lūdza apsēsties.

— Kam man jāpateicas par jūsu apmeklējumu, madamcl — mierīgā balsī viņš jautāja.

— Monsicur, — intrigante stostījās, nespēdama novērst acis no grāfa, — cs atnācu… cs meklēju…

— Atļaujiet, kundze, pasaukt savus ļaudis, lai viņus sodītu par nevīžību un rupjību, ka atstājuši tik augstas kārtas sievieti vienu un nav pavadījuši līdz manām durvīm.

Žanna drebēja. Viņa ar mājienu apturēja grāfu.

— Jums laikam patrāpījās tas nelietis vācietis, mans vārtu sargs, — tas nesatricināmi turpināja, — tas mūžīgi ir piedzēries. Viņš nebūs jūs pazinis. Vārtus viņš būs atvēris, nekā nerunādams, un pēc tam alkal iemidzis.

— Nerājiet viņu, monsicur, — kļūdama mazliet drošāka, tcica Žanna, kas nenojauta lamatas.

— Viņš taču atvēra jums durvis?

— Man liekas, jā… — Bet jūs apsolījāt viņu nerāt.

— Savu vārdu cs turēšu, — smaidīdams tcica grāfs. — Tikai tagad, grāfien, varbūt jūs papūlētos paskaidrot sīkāk.

Redzēdama, ka viņu netur aizdomās, it kā pati atvērusi durvis, Žanna varēja melot par sava apmeklējuma nolūkiem. Viņa nekavējās to darīt.

— Es nācu, — viņa tcica ļoti ātri, — aprunāties, monsicur grāf, par dažām baumām, kas klīst apkārt.

— Kādas baumas?

— Ncstcidzinict mani, lūdzu, — viņa klīrīgi teica, — mans jautājums ir mazliet kutelīgs.

„Mcklē! Es jau atradu!" domāja Kaliostro.

— Jūs esat Viņa Eminences monsicur kardināla Roāna draugs, — tcica Žanna.

„Ahā, nav slikti," nodomāja Kaliostro, „cj līdz tā diega galam, kuru cs turu rokā, bet tālāk cs tevi nelaidīšu."

— Tiešām, grāfien, esmu draudzīgās attiecībās ar Viņa Eminenci, — viņš teica.

— Un es atnācu, — turpināja Zanna, — uzzināt no jums…

— Par! — tcica Kaliostro ar izsmieklu.

— Es jums jau tcicu, ka mans jautājums ir kutelīgs, neizmantojiet to! Jums ir zināms, ka monsicur Roāns ir man drusku pieķēries, un cs gribētu zināt, līdz kādai pakāpei… Galu galā, kā tautā runā, jūs lasāt pat prāta un sirds dziļumos.

— Vēl mazliet skaidrības, grāfien, — Kaliostro tcica, — lai cs labāk varētu lasīt jūsu sirds un prāta tumsā.

— Runā, ka Viņa Eminence mīl citu; ka viņa Eminence iemīlējis kādu augstu dāmu… Pat runā…

Pie šiem vārdiem Kaliostro vērsa uz Žannu tik asu skatu, ka viņa tik tikko nepaģība.

— Grāfien, — viņš teica, — tiešām cs lasu sirdīs; bet lai pareizi lasītu, man ir vajadzīgs palīgs. Papūlaties atbildēt uz šādiem jautājumiem: — Kāpēc jūs nācāt maklēt mani šeit, ja cs tc nedzīvoju?

Žanna nodrebēja. — Kā jūs iekļuvāt šeit, ja šai pils daļā nav nc piedzērušā šveicara, nc sulaiņu. Un ja nenācāt meklēt mani, ko tad jūs meklējāt?

— Jūs neatbildat? — viņš tcica trīcošajai grāfienei, — tad cs jums palīdzēšu. Jūs iegājāt ar atslēgu, ko cs jūtu jūsu kabatā; lūk, tā. Jūs nācāt meklēt jauno sievieti, kuru vienkāršas labsirdības dēļ slēpu šeit.

Žanna sagrīļojās kā ar saknēm izrauts koks.

— Un… ja tā ir? — viņa klusu tcica, — vai tas ir noziegums? Vai nav atļauts vienai sievietei apmeklēt otru? Pasauciet viņu, un viņa pateiks, vai mūsu draudzība…

— Grāfien, — Kaliostro viņu pārtrauca, — jūs man to sakāt, zinādama, ka viņas vairs nav šeit.

— Viņas vairs nav šeit!.. — pārbiedēta iesaucās Žanna, — Olīvas vairs nav šeit?

— O! — teica Kaliostro, — varbūt jūs nezināt, ka viņa aizbraukusi, kad pati palīdzējāt bēgt?

— Bēgt? Es! — iesaucās Žanna, atgūdama cerību. — Viņa ir aizvesta un jūs apsūdzat mani?

— Vēl vairāk, cs esmu pārliecināts, ka esat sarīkojusi viņas nolaupīšanu.

— Pierādiet, — nekaunīgi tcica grāfiene.

Kaliostro paņēma kādu papīru no galda un parādīja:

„Monsicur un augstsirdīgais labdari," bija rakstīts Kaliostro

adresētajā vēstulē, „p iedod iet, ka cs jūs atstāju; bet vairāk par visu cs mīlu Bosīru; viņš ieradās, mani aizved, cs viņam sekoju. Ardievu! Saņemiet manas pateicības apliecinājumus."

— Bosīrs!.. sastingdama tcica Žanna. — Bosjrs!.. Bet viņš nezināja Olīvas adresi.

— O, jā, grāfien, — atbildēja Kaliostro, rādīdams viņai otru papīru, kuru izvilka no kabatas.

— Lūk, šo papīru cs pacēlu uz kāpnēm, šodien iedams uz manu ikdienas satikšanos. Šī vēstule, acīmredzot, izkritusi no monsicur Bosīra kabatas.

Drebēdama grāfiene izlasīja:

„Monsicur Bosīrs Olīvas jaunkundzi atradīs Sentkloda ielā, uz bulvāra stūra, no kurienes arī aizvedīs viņu. To ieteic viņam sirsnīgā draudzene. Nekavējaties!"

— O, — tcica Lamota kurtdzc, saburzīdama papīru.

— Nu, viņš to ir aizvedis, — dzestri tcica Kaliostro.

— Bet kas uzrakstīja šo vēstuli?

— Acīmredzot, jūs, Olīvas sirsnīgā draudzene.

— Bet kā viņš iekļuva šeit? — iesaucās Zanna, nikni uzlūkodama nejūtīgo sarunas biedru.

— Vai ar jūsu atslēgu nevar šeit iekļūt?

— Bet ja tā ir pie manis, tā nevarēja būt Bosīram.

— Ja ir viena atslēga, tad var būt arī otra, — atbildēja Kaliostro, lūkodamies viņai sejā.

— Jums visur ir pierādījumi, — lēnām atbildēja grāfiene, — kamēr man ir tikai aizdomas.

— O, man arī lādas ir, — tcica Kaliostro, — kuras ir labākas par jūsējām, grāfien.

Un teicis šos vārdus, viņš grāfieni atlaida ar nemanāmu kustību.

Viņa sāka kāpt lejup; bet uz kāpnēm, kas pirms brīža, kad viņa kāpa augšā, bija tumšas un it kā pamestas, tagad redzēja neskaitāmu daudzumu sveču un Kaliostro sulaiņu, kuru priekšā grāfs skaļi tcica desmit lāgiem:

— Grāfiene Lamota.

Viņa izgāja, elsdama naidā un atriebības alkās.

XXXIV VĒSTULE UN KVĪTS

Nākamajā dienā bija pēdējais maksājuma pagarinājuma termiņš, ko juvelieriem Bēmeram un Bosāndžam noteica pati karaliene.

Tā kā Viņas Majestātes vēstule ieteica, viņi gaidīja, ka piecsimt tūkstošus livru viņiem piesūtīs.

Lai arī cik bagāti veikalnieki nebūtu, bet piecsimt tūkstoši livru ienākums ir ļoti svarīga lieta, tāpēc kompanjoni laikus uzrakstīja kvīti visskaistākajā rokrakstā, kādā vien aizpilda dokumentus par naudas saņemšanu.

Bet kvīts bija uzrakstīta veltīgi: neviens nenāca to apmainīt pret piecsimt tūkstošiem livru.

Nakts juvelieriem pagāja šausmīgi, gandrīz neticamās ziņas gaidās. Varbūt karalienei bija kādas īpašas domas. Viņai bija jāslēpj; viņas sūtnis varbūt ieradīsies pēc pusnakts.

Nākamās dienas ausma izgaisināja Bēmcra un Bosāndža cerības. Bosāndžs nolēma doties uz Versaļu kopā ar Bēmeru, kurš ielīda karietes stūrī.

Bēmcrs prasīja, lai viņu aizved pie karalienes. Viņam atbildēja, ka tas nav iespējams, ja viņam nav ielūguma vēstules.

Pārsteigts un uztraucies, viņš sāka uzstājīgi prasīt. Un tā kā viņš pazina ļaudis, tā kā prata pa labi un kreisi izdāļāt lētākus akmentiņus, tad radās palīgi, kas papūlējās, lai viņš nostātos Viņas Majestātes ccļā, kad viņa atgriezās no pastaigas pa Trianonu.

Tiešām, vēl trīsēdama no satikšanās ar Šarnī, kam nebija kļuvusi par mīļāko, bet gan par tuvu cilvēku, Marija Antuancte nāca ar priecīgu sirdi, kad pēkšņi pamanīja apbēdināto un godbijīgo Bēmcra seju.

Karaliene viņam uzsmaidīja, ko viņš uzskatīja par labu zīmi un pasteidzās lūgt audienci, ko karaliene viņam arī apsolīja pēc pulkstens diviem, tas ir, pēc pusdienām. Viņš aiznesa šo priecīgo ziņu Bosāndžam, kas gaidīja karietē, un, slimodams ar smaganu iekaisumu, negribēja rādīt karalienei nepatīkamu seju.

— Nav nekādu šaubu, — viņi runāja savā starpā, iztirzādami Marijas Antuanetcs niecīgāko kustību, sīkāko vārdiņu, — nav nekādu šaubu, ka Viņas Majestātei atvilknē ir nauda, ko viņa nevarēja piesūtīt vakar; viņa tcica pulkstens divos, tāpēc, ka divos viņa būs viena.

Un, kā pazīstamās fabulas tēli, viņi sev jautāja, vai naudu viņi saņems banknotēs, zeltā vai sudrabā.

Pulkstenis nosita divi, juvelieris bija savā postenī. To ieveda Viņas Majestātes buduārā.

— Kas jums uz sirds, Bēmer? — karaliene teica, tiklīdz bija viņu pamanījusi. — Vai jūs gribat atkal runāt par dārgakmeņiem? Jums neveicas ar mani.

Bēmers iedomājās, ka kāds ir paslēpies apartamentos un karaliene baidās, ka viņus sadzirdēs.

Un pieņēmis saprātīgu izskatu, apkārt skatīdamies, viņš atbildēja:

— Jā, madamc.

— Ko jūs tā skatāties? — pārsteigta vaicāja karaliene. — Vai jums ir kāds noslēpums izpaužams?

Šādas izlikšanās samulsināts, viņš nekā neatbildēja.

— Zinu jūsu noslēpumus — kā vienmēr — pārdot kādu dārgakmeni, — karaliene turpināja, — kaut kādu retumu? O, nebaidieties: mūs neviens nedzird!

— Tādā gadījumā… — murmināja Bēmcrs.

— Nu, ko?

— Tad cs varu teikt Jūsu Majestātei…

— Bet sakiet ātrāk, dārgais Bēmer!

Godbijīgi smaidīdams, juvelieris pienāca tuvāk.

— Man jāsaka Jūsu Majestātei, ka vakar mūs aizmirsāt, — viņš teica, godbijīgi smaidīdams un rādīdams mazliet dzeltenos zobus.

— Aizmirsu, ko?! — pārsteigta vaicāja karaliene.

— Ka vakar… bija termiņš…

— Termiņš!.. Kāds termiņš?..

— O, piedodiet, Jūsu Majestāte, ja cs atļaujos… Es zinu labi, ka tā ir nepieklājība. Varbūt karaliene nav sagatavojusies… Tā būtu liela nelaime, bet galu galā…

— Klausieties Bēmer, — iesaucās karaliene, cs nesaprotu nc vārda, ko jūs man sakāt. Izskaidrojiet taču, mans dārgais!

— Jūsu Majestāte būs piemirsusi. Tas arī nav nekas sevišķs, ar tādām darīšanām.

— Piemirsusi ko? Vēl viena mikla!

— Vakar bija pirmais maksājuma termiņš par kaklarotu, — apmulsis teica Bēmcrs.

— Tātad jūs pārdevāt kaklarotu? — karaliene pārjautāja.

— Nu… — Bēmcrs tcica, apstulbis lūkodamies karalienē, — man, liekas, — jā.

— Un tic, kam pārdevāt, jums nav samaksājuši, mans nabaga Bēmer? Šiem ļaudīm jādara tā, kā darīju es: nespējot nopirkt kaklarotu, viņiem tā jāatdod un jums jāatstāj iemaksa.

— Ko?… — stostījās juvelieris, grīļodamies kā pēc pērkona spēriena, — ko Jūsu Majestāte grib teikt?

— Es saku, nabaga Bēmer, ja desmit pircēji atdos jums kaklarotu tāpat kā es, atstādami divsimt tūkstošu livru iemaksas, tas jums sagādātu divus miljonus un klāt vēl kaklarotu.

— Kā… — iesaucās Bēmcrs nosvīzdams, — Jūsu Majestāte saka, ka atdevusi man kaklarotu?

— Kādu komēdiju jūs te spēlējat? — stingri uzprasīja karaliene. — Vai tiešām šai nolādētajai kaklarotai ir lemts mūžīgi sajaukt kādam prātu.

— Bet man likās, Jūsu Majestāte tcica, ka it kā atdevusi man kaklarotu atpakaļ? — pie visām miesām drebēdams, jautāja Bēmers.

Sakrustojusi rokas, karaliene uzlūkoja Bēmeru.

— Par laimi, — viņš teica, — man ir ar ko atsvaidzināt jūsu atmiņu. Jūs esat ļoti aizmāršīgs, monsicur Bēmer, lai neteiktu vairāk!

Viņa piegāja pie sekretera un izvilka salocītu papīrīti. To izlasījusi, viņa lēnām pasniedza lapiņu nelaimīgajam Bēmeram.

— Man liekas, te ir skaidri uzrakstīts. — Un viņa apsēdās, lai labāk varētu novērot juvelieri, kamēr tas lasīja.

Viņa seja sākumā pauda pilnīgu neticību, bet tad pamazām tajā parādījās šausmīgas izbailes.

— Nu, — tcica karaliene, — vai jūs pazīstat šo kvīti, kas apliecina pilnīgi noteikti, ka saņēmāt kaklarotu atpakaļ? Bet, varbūt jūs piemirsāt, ka jūs sauc par Bēmeru?

— Bet, madamc, — reizē niknuma pilnā un sažņaugtā balsī teica Bēmcrs, — šo kvīti neesmu parakstījis cs.

Karaliene atkāpās, iznīcinādama šo cilvēku ar savu acu zibeņiem.

— Jūs noliedzat!

— Pilnīgi… Lai atņem man brīvību un dzīvību, bet nekad es neesmu saņēmis kaklarotu un nekad neesmu parakstījis šo kvīti. Un ja te būtu klucis un bende klāt, cs vēl atkārtotu: Jūsu Majestāte, šī kvīts nav mana.

— Tātad, cienījamais monsicur, — tcica karaliene viegli nobālēdama,- es esmu nozagusi šo kaklarotu; tātad jūsu kaklarota ir pie manis?

Bēmcrs parakņājās portfelī un izvilka vēstuli, kuru viņš savukārt pasniedza karalienei…

— Tā es nedomāju, madamc, — cienīgā, bet uztrauktā balsī viņš tcica, — es nedomāju, ka Viņas Majestāte būtu rakstījusi šo atzinību, ja gribētu atdod man kaklarotu.

— Bet, — iesaucās karaliene, — kas tā par skrandu?! Es nekad neesmu to rakstījusi! Vai tas ir mans rokraksts?

— Tas ir parakstīts, — saskaities tcica Bēmcrs.

— Francijas Marija Antuanete… Jūs esat traks! Vai cs esmu francūziete? Vai cs neesmu Austrijas erchercogiene? Vai tas nav muļķīgi, ka es būtu kaut ko tamlīdzīgu rakstījusi?! Tā ir pārāk rupja viltība, monsicur Bēmer! Vācieties ārā, to jūs varat nodot saviem viltotājiem!

— Maniem viltotājiem, — čukstēja juvelieris, kas tik tikko nezaudēja samaņu, dzirdēdams šos vārdus. — Jūsu Majestāte tur mani aizdomās?

— Jūs turējāt aizdomās mani, Mariju Antuancti, — lepni teica karaliene.

— Bet šī vēstule, — iebilda Bēmcrs, norādīdams uz papīru, kuru viņa vēl turēja rokās.

— Un kvīts, — viņa atbildēja, — rādīdama viņam papīru, ko tas nebija izlaidis no rokām.

Bēmcrs atbalstījās uz krēsla; parkets virpuļoja viņam zem kājām. Viņš strauji elpoja, un apoplcksijas purpurkrāsu nomainīja zilganais ģīboņa bālums.

— Atdodiet man kvīti, — tcica karaliene, — un ņemiet atpakaļ savu vēstuli ar Francijas Marijas Antuanctcs parakstu! Jebkurš skrīveris jums pateiks, ko tā ir vērta.

Un izrāvusi viņam no rokām kvīti, viņa svieda tam vēstuli un pagriezusies iegāja blakusistabā, atstādama nelaimīgo tādā stāvoklī, ka viņš pat nespēja domāt un, neievērodams etiķeti, atkrita krēslā.

Tomēr pēc dažām minūtēm viņš atguvās un pa galvu, pa kaklu metās ārā no dzīvokļa pie Bosāndža, izstāstīdams tam notikumu, ka tas viņu sākumā noturēja par jukušu.

Bet viņš to vairākkārt izstāstīja tik labi un tā dievojās, ka Bosāndžs sāka plēst parūku, bet Bēmcrs savus paša matus. Garāmgājējiem, kas iemeta acis karietē, tas bija reizē bēdīgs un jocīgs skats.

Tomēr pavadīt visu dienu karietē nav iespējams. Un izplēšot matus vai parūku, uzduras galvaskausam, un zem galvaskausa vajag būt smadzenēm, tad abi juvelieri nāca pie domas apvienoties, lai ielauztu karalienes durvis un iegūtu no viņas kaut ko līdzīgu paskaidrojumam.

Nožēlojamā stāvoklī viņi devās uz pili, kur sastapa kādu karalienes virsnieku, kas aicināja abus iekšā. Lai lasītājs iedomājas prieku, ar kādu viņi steidzās pakļauties.

Viņi bez vilcināšanās tika ievesti pie karalienes.

XXXV KARALIS ES NEVARU BŪT PAR PRINCI —NEVĒLOS, ES ESMU ROĀNS

Karaliene, liekas, nepacietīgi gaidīja, tiklīdz viņa pamanīja juvelierus, tā dzīvi iesaucās:

— Ā, lūk, Bosāndža kungs! Jūs atvedāt sev pastiprinājumu, Bēmer? Jo labāk!

Bēmers nekā nerunāja, bet viņš daudz domāja. Līdzīgos gadījumos vislabākais ir pāriet uz žestiem: Bēmers metās Marijai Antuanetci pie kājām.

Žests bija izteiksmīgs.

Bosāndžs darīja tāpat kā viņa kompanjons.

— Kungi, — tcica karaliene, — tagad cs esmu mierīga, un vairs nedusmošos. Turklāt man radās doma, kura mainīja manas jūtas pret jums. Nav nekādu šaubu, ka mēs, jūs un es, esam izmuļķoti kaut kādu noslēpumainu apstākļu dēļ… kas man vairs nav noslēpums.

— Ak, madamcl — iesaucās Bēmcrs, šo karalienes vārdu iedrošināts, — jūs vairs neturat mani aizdomās… ka cs esmu… O, cik riebīgs vārds — viltotājs!..

— Un man arī ir nepatīkami dzirdēt šo vārdu, lūdzu ticēt, tāpat kā jums to izteikt, — tcica karaliene. — Nē, cs jūs vairs neturu aizdomās.

— Vai Jūsu Majestātei tomēr ir kādas aizdomas?

— Atbildiet uz maniem jautājumiem! Jūs sakāt, ka dimantu jums nav?

83 — 16 -

— Mums to nav, — reizē atbildēja abi juvelieri.

— Jums katrā ziņā nav svarīgi zināt, kam es tos nodevu. Vai jūs esat redzējuši… grāfieni Lamotu?

— Kā tad, madamc, mēs viņu redzējām…

— Un viņa nav jums aizvedusi nekā… no manis?

— Nē, madame. Grāfienes kundze mums teica tikai vienu vārdu: „Uzgaidiet!"

— Bet kas jums nodeva vēstuli?

— Vēstuli? — atbildēja Bēmcrs. — To kas bija Jūsu Majestātes rokās, mums nakts laikā atnesa kāds ziņnesis.

Un viņš parādīja uz viltoto vēstuli.

— Ak, labi, — teica karaliene. — Jūs redzat, nevar apgalvot, ka tā nākusi tieši no manis.

Viņa pazvanīja, ienāca sulainis.

— Sakiet, lai ataicina grāfieni Lamota kundzi! — mierīgi pavēlēja karaliene.

— Un, — tāpat nesatricināmi viņa turpināja, — jūs neesat redzējušies nc ar vienu, jūs neesat redzējuši monsicur Roānu?

— Kā tad, madamc, kardināls bija ieradies apjautāties…

— Ļoti labi! — atbildēja karaliene, — mums nav jāiet tālāk. No tā mirkļa, kopš šai lietā iejaukts kardināls monsicur Roāns, jums nav ko zaudēt cerības. Es sāku saprast: Lamota kundze, teikdama jums: „Uzgaidict!" gribēja… Nē, cs nesaprotu nekā un nekā negribu saprast… Dodieties tieši pie kardināla un pastāstiet viņam, ko teicāt man; pasteidzieties, un picbilstict, ka zinu visu!

Šīs cerības liesmiņas uzmundrināti, juvelieri saskatījās mazliet drošāk.

Vienīgi Bosāndžs, kas gribēja iemest savu vārdu, uzdrošinājās ļoti klusu teikt:

— Tomēr karalienes rokās bija viltota kvīts, un viltošana ir noziegums.

Marija Antuanete sarauca uzacis.

— Tiesa, — viņa teica, — ja jūs nesaņēmāt kaklarotu, šis raksts ir viltojums. Bet lai konstatētu viltojumu, nepieciešams nostādīt jūs pretī personai, kurai uzdevu aiznest jums dimantus.

— Kad to vēlēsies, Jūsu Majestāte, — iesaucās Bosāndžs, — mēs esam godīgi tirgotāji un nebaidāmies no atklātības.

— Tad meklējiet skaidrību pie monsieur kardināla, vienīgi viņš var noskaidrot šo lietu.

— Un Jūsu Majestāte atļaus atvest atbildi? — jautāja Bēmcrs.

— Es visu uzzināšu pirms jums, — tcica karaliene, — es jūs izglābšu no grūtībām. Ejiet!

Viņa tos atlaida. Kad juvelieri bija aizbraukuši, karalieni pārņēma nemiers, un viņa sūtīja vienu kurjeru pēc otra pie Lamota kundzes.

Mēs neiedziļināsimies karalienes pārdomās un aizdomās, tieši otrādi, mēs viņu atstāsim, lai kopā ar juvelieriem trauktos pretī kārotajai patiesībai.

Kardināls bija mājās un ar neaprakstāmām dusmām lasīja mazu vēstulīti, ko it kā no Versaļas bija atsūtījusi Lamota kundze. Vēstule bija barga un laupīja kardinālam visas cerības: tā pavēlēja nekā vairs nedomāt un aizliedza parādīties Versaļā, atsaukdamās uz godprātību, lai neatjaunotu attiecības, kuras kļuvušas neiespējamas.

Pārlasīdams šos vārdus, princis lēkāja kā uz oglēm; viņš burtoja vārdu pēc vārda; viņš, likās, prasīja papīram iemeslu, kas pamudināja uzrakstīt tik nežēlīgus vārdus.

— Koķeta — kaprīza un neuzticīga! — izmisumā viņš iesaucās. — O, cs atriebšos!

Viņš savāca kopā visus nožēlojamos sīkumus, kuri atvieglo mīlas sāpju mocītās sirdis, bet neizārstē mīlu.

— Lūk, viņa man uzrakstīja četras vēstules un visas netaisnīgas, citu par citu bargāku. Viņa rotaļājas ar mani! Tie ir tādi pazemojumi, kurus cs nepiedošu, ja viņa kaprīzes dēļ mani atstums vēlreiz.

Un nelaimīgais apmāna upuris ar drudžainu cerību pārlasīja visas vēstules.

Pēdējā bija cietsirdības meistardarbs, nabaga kardināla sirds bija saplosīta, un tomēr viņš mīlēja tik stipri, ka vienlaikus juta sāpes un baudu, lasīdams un pārlasīdams aukstās bezkaunības, kas atsūtītas, pēc Lamota kundzes vārdiem, no Versaļas.

Šai brīdī juvelieri ieradās viņa pilī.

Kardināls bija ļoti pārsteigts par neatlaidīgo vēlēšanos viņu redzēt. Trīs reizes viņš aizdzina kambarsulaini, kas tomēr atnāca ceturto reizi, teikdams, ka Bēmcrs un Bosāndžs ir ar mieru aiziet tikai tad, ja viņus piespiedīs ar varu.

— Ko tas nozīmē? — brīnījās kardināls. — Pasauciet viņus!

Viņi ienāca. Abu uztrauktās sejas liecināja, cik nežēlīgu cīņu viņiem bija jāiztur gan fiziski, gan garīgi. Ja viņi uzvarēja vienā kaujā, nelaimīgi tika sakauti otrā. Nekad Baznīcas prinča priekšā nebija stāvējuši uztrauktāki cilvēki.

— Un kas tā par varmācību, juvelieru kungi? Vai te kāds jums ir kaut ko parādā? — iekliedzās kardināls, viņus ieraudzīdams.

Tāds tonis lika šausmās nodrebēt abiem kompanjoniem.

— Vai tik neatkārtosies tie paši skati? — teica Bēmcrs, caur pieri lūkodamies uz savu biedru.

— O, nē, nē! — pēdējais atbildēja, sakārtodams parūku ar ļoti kareivisku rokas kustību, — cs esmu sagatavojies visiem uzbrukumiem.

Un viņš paspēra gandrīz vai draudīgu soli, kamēr Bēmcrs, kā jau gudrākais, palika iepakaļ.

Kardināls domāja, ka viņi ir traki, un skaidri to pateica.

— Monsicur, — tcica izmisušais Bēmcrs, pārtraukdams katru balsienu ar nopūtu, — esat taisnīgs, esat žēlsirdīgs! Aiztaupiet mums dusmas, un ncliccict izrādīt nccicnību pret lielāko un slavenāko princi!

— Kungi, neesat ārprātīgi, tad jūs izsviedīs pa logu, — tcica kardināls,— ja jūs esat traki, tad jūs gluži vienkārši izvedīs ārā. Izvēlaties!

— Monsicur, — mēs neesam ārprātīgi, mēs esam apzagti.

— Bet kas man par daļu, — atsāka monsicur Roāns. — Es neesmu policijas priekšnieks.

— Bet kaklarota bija jūsu rokās, monsicur, — šņukstēdams tcica Bēmcrs. — Jums tas būs jāpliccina tiesā, monsicur…

— Man bija kaklarota? — tcica princis. — Tātad tā ir nozagta!

— Jā, monsicur.

— Nu labi! Ko saka karaliene? — iesaucās kardināls, ieinteresēdamies par šo lietu.

— Karaliene mūs atsūtīja pie jums.

— Tas ir ļoti patīkami no Viņas Majestātes puses. Bet ko cs varu darīt, mani mīļie?

— Jūs varat visu, monsicur-, jūs varat pateikt, kas ar to notika.

— Es?

— Bez šaubām.

— Bet, dārgais monsicur Bēmer, tā jūs varētu runāt ar mani tad, ja es piederētu zagļu bandai, kas paņēma karalienes kaklarotu.

— Šo kaklarotu nenozaga no karalienes.

— Bet no kā? Ak, Dievs!

— Karaliene saka, ka tā nebija viņas īpašumā.

— Kā, viņa noliedz! — stomīdamies tcica kardināls. — Jums taču ir viņas paraksts.

— Karaliene apgalvo, ka paraksts ir viltots.

— Pietiek taču! — iesaucās kardināls. — Jūs gluži vienkārši esiet zaudējuši saprašanu.

— Vai tas tiesa, ka viltots? — Bēmcrs apvaicājās Bosāndžam, kas atbildēja, trīsreiz pamādams ar galvu.

— Karaliene nenoliedza, — tcica kardināls, — tāpēc, ka pie viņas, kāds jau bija, kad jūs runājāt.

— Neviena, monsicur, bet tas nav viss.

— Kas tad vēl?

— Karaliene nc tikai uzstāj, ka paraksts ir viltots; viņa parādīja mūsu kvīti, kura apliecina, ka mēs kaklarotu dabūjām atpakaļ īpašumā.

— Jūsu kvīti, — tcica kardināls. — Un kvīts?

Viltota, tāpat kā pirmā, kardināla kungs, jūs to ļoti labi zināt.

— Viltota… abas viltotas… Un jūs sakāt, ka cs labi zinu?

— Noteikti, ja jūs atbraucāt apstiprināt to, ko mums tcica Lamota kundze. Jo jūs zinājāt labi, ka mēs pārdevām kaklarotu un ka tā bija karalienes rokās.

— Tās, — tcica kardināls, pārvilkdams ar roku pierei, — man šķiet, ir ļoti nopietnas lietas. Mazliet aprunāsimies!

— Jā, monsicur.

— Vispirms — kaklarotas pirkums, ko cs izdarīju uz Viņas Majestātes rēķina, par ko iemaksāju divsimt piecdesmit tūkstošus livru.

— Tas tiesa, monsicur.

— Pēc tam pirkumu apliecināja ar karalienes parakstu, uz viņas noteikumiem; vismaz tā jūs man teicāt.

— Ar viņas parakstu… Jūs sakāt, ka tas ir karalienes paraksts, vai ne, monsicurl

— Parādiet man!

— Lūk!

Juvelieri izvilka vēstuli no kabatas portfeļa. Kardināls paskatījās tanī…

— Tiešām, — viņš iesaucās… jūs esat kā bērni… Francijas Marija Antuancte… Vai tad karaliene nav Austrijas nama meita? Jūs esat apzagti: rokraksts un paraksts ir viltoti!

— Tad, — ārkārtīgi satraukti iesaucās juvelieri, — Lamota kundzei ir jāzina zaglis un viltotājs?

Šā apgalvojuma patiesīgums pārsteidza kardinālu.

— Pasauksim Lamota kundzi, — uztraukts viņš teica.

Un viņš pazvanīja, kā bija to jau darījusi karaliene.

Kardināla ļaudis metās meklēt Zannu, kuras kariete nevarēja būt tālu. Pa to laiku Bēmcrs un Bosāndžs, pieķērušies karalienes solījumam kā slīcēji pie salmiņa, nemitīgi atkārtoja:

— Kur ir kaklarota? Kur ir kaklarota?

— Jūs mani padarīsit kurlu, — dusmīgi tcica kardināls. — Vai es varu zināt, kur ir kaklarota? Es pats to nodevu karalienei, vairāk cs nekā nezinu.

— Kaklarota! Kaklarota! — atkārtoja abi tirgotāji.

— Kungi, tas neattiecas uz mani, — pacietību zaudējis, atkārtoja kardināls, gatavs izmest abus kreditorus pa durvīm.

— Grāfiene Lamota mūs ir pazudinājusi! — kliedza Bēmcrs un Bosāndžs, aizsmakuši no izmisuma. — Lamota kundzei ir tāds godīgums, ka es noliedzu viņu turēt aizdomās, ja negribat tikt sodīti ar nāvi manā pilī.

— Galu galā taču ir kāds vainīgs, — tcica Bēmcrs raudulīgā tonī. — Viltojumi taču ir kādu roku darbs?

— Es taču neesmu to izdarījis, — lepni teica monsicur Roāns.

— Nekādā ziņā, monsicur, to mēs negribam teikt.

— Un ko tad jūs no manis gribat?

— Paskaidrojumus, monsicur, Dieva vārdā!

— Uzgaidiet, kamēr cs pats kaut ko uzzināšu.

— Bet, monsicur, ko atbildēt karalienei, jo Viņas Majestāte arī mūs rāj?

— Un ko viņa saka?

— Viņa apgalvo — kaklarota ir pie jums vai Lamota kundzes.

— Labi, — teica kardināls, nobālēdams aiz kauna un dusmām, — pasakiet karalienei… Nē, nesakiet nekā! Pietiek tāpat skandāla. Bet rītu… klausieties, rītu cs turēšu dievkalpojumu Versaļas kapcllā; atnāciet, jūs redzēsit, ka piegājis pie karalienes, cs uzprasīšu, vai kaklarota ir viņas īpašumā. Tad jūs dzirdēsit, ko viņa atbildēs; ja viņa liegsies, skatoties man acis, tad, kungi, es esmu Roāns un cs maksāšu!

Un pēc šiem, ar tādu dižumu izteiktiem vārdiem, ka to uz papīra pat nevar izteikt, princis atlaida abus kompanjonus, kas aizgāja atmuguriski un viens otru ar elkoņiem grūstīdami.

— Līdz rītdienai, — stostījās Bēmcrs, — vai ne, monsicurl — Rīt, pulkstens vienpadsmitos, Versaļas kapcllā, — atbildēja kardināls.

XXXVI CĪNa AR RAPIERIEM UN DIPLOMĀTIJA »

Otrā dienā pulkstens desmitos no rīta Versaļā iebrauca kariete ar monsicur Brctcila ģērboņiem. Tic lasītāji, kas atceras notikumus ar Balzāmo un Zilbēru, nebūs piemirsuši, kāpēc monsicur Roāna sāncensis un personīgais ienaidnieks Brctcils kopš ilga laika meklēja izdevību, lai dotu savam ienaidniekam nāvīgu triecienu.

Diplomātija ir pārāka par cīņu ar rapieriem tai ziņā, ka diplomāti, ja ir vajadzīgs, var gaidīt piecpadsmit gadus, lai izkombinētu cirtienu un darītu to, cik iespējams nāvīgu, kamēr cīņā ar rapieriem jācērt slikti vai labi, bet tūliņ.

Monsicur Brctcils bija izlūdzies audienci karalim stundu iepriekš, un atrada Viņa Majestāti nodarbojoties ar tualeti pirms meses.

— Jauks laiks, — priecīgi teica Ludviķis XVI, tiklīdz diplomāts iegāja viņa kabinetā, — tieši Debesbraukšanas dienas laiks: skatieties, debesīs neviena mākonīša!

— Esmu ļoti apbēdināts, augstība, ka nāku aptumšot jūsu mieru, — atbildēja ministrs.

— Ko jūs runājat! — iesaucās karalis, saraukdams pieri. — Lūk, -kā slikti sākas diena! kas noticis?

— Man grūti izstāstīt, jo pēc pirmā acu uzmetiena tā nav manas ministrijas darīšana. Tā ir kāda zādzība, kas attiecas uz policiju.

— Zādzība! — teica karalis. — Jūs esat zīmogglabātājs, un zagļi vienmēr beigās sastopas ar tiesu. Tiesa attiecas uz zimogglabātāja kungu; jūs tas esat, runājiet!

— Tā, jūsu augstība, lūk, kāda lieta: vai Jūsu Majestāte dzirdēja runājam par kādu dimanta kaklarotu?

— Par monsicur Bēmera kaklarotu?

— Jā, augstība.

— Kuru atteicās nopirkt karaliene?

— Tieši tā.

— Kas man deva iespēju iegūt kuģi „Sifrēns", — karalis teica, berzēdams rokas.

— Nu labi! augstība, — tcica barons Brctcils, nejūtīgs pret ļaunumu, ko gatavojās izdarīt, — ši kaklarota ir nozagta.

— A, jo ļaunāk, jo ļaunāk, — tcica karalis. — Tic bija dārgi; bet dimantus var viegli pazīt. Tos sadalīt nozīmētu krietni vien samazināt iegūtā vērtību. Dimantus atstās kopā un policija tos atradīs.

— Augstība, — pārtrauca barons Brctcils, — tā nav parasta zādzība. Par to klīst dažādas baumas.

— Baumas? Ko jūs gribat teikt?

— Runā, ka kaklarotu karaliene paturējusi sev.

— Kā paturēja? Viņa manā klātbūtnē atteicās no tās, pat virsū nepaskatījusies. Tās ir muļķības, baron! Karaliene nepaturēja sev kaklarotu.

— Augstība, cs neizteicos pareizi, mēlneši lieto smagākus izteicienus. Apmelotāji tik maz rēķinās ar šīs pasaules varenajiem, ka vārdi, kurus viņi izvēlas, ir pārāk apvainojoši karaliskajām ausīm. Vārds „paturēja"…

— Tas tā ir, monsicur Brctcil, — smaidīdams tcica karalis, — bet cs domāju, ka nerunā, it kā karaliene nozagusi dimanta kaklarotu.

— Augstība, — steidzīgi atbildēja barons Brctcils, — runā, ka viņa paslcpus atjaunojusi darījumu, no kura atteicās jūsu klātbūtnē. Man nav jāsaka Jūsu Majestātei, cik cs esmu uzticīgs viņam, un jūs ticēsit, ka nicinu šīs nekrietnās baumas, it kā juvelieri saņēmuši no Viņas Majestātes karalienes kvīti, kur teikts, ka viņa patur kaklarotu.

Karalis nobālēja.

— Daudz ko runā, bet tas mani pārsteidz vairāk par visu, — viņš iesaucās. — Karaliene no manis slepšus būtu pirkusi kaklarotu. Par šādu pirkumu es viņai nebūtu pārmetis. Karaliene ir sieviete, bet kaklarota ir brīnišķa. Paldies Dievam, karaliene varētu izdot pusotru miljonu par dārglietām, ja tā gribētu. Es viņu uzteiktu. Tikai viņa darīja slikti, noklusēdama savu vēlēšanos. Tā nav vis karaļa, bet gan vīra darīšana. Vīrs var sarāt sievu, ja grib un ja var: es neļaušu nevienam iejaukties šai lietā, turklāt vēl trīt mēles.

Barons palocījās karaļa cēlo un stingro vārdu priekšā. Bet Ludviķis XVI tikai vārdos bija stiprs. Pēc brīža viņš kļuva svārstīgs un nemierīgs.

— Un ko jūs runājāt par zādzību?.. Jūs teicāt par zādzību, vai ne? Ja tc būtu zādzība, kaklarota nevarētu būt pie karalienes. Būsim loģiski.

— Es izbijos no Jūsu Majestātes dusmām un nepaguvu pabeigt, — tcica barons.

— O, manas dusmas… kas attiecas uz tām, baron…

Un labsirdīgais karalis sāka skaļi smieties.

— Nu, turpiniet, un izstāstiet man visu! Varat pat teikt, ka viņa pārdeva kaklarotu žīdam. Nabaga sieviete, viņai bieži vajag naudu, un cs nc vienmēr dodu.

— Tieši to cs gribēju teikt Jūsu Majestātei. Pirms diviem mēnešiem karaliene prasīja ar monsicur Kalona starpniecību piecsimt tūkstošu livru, un Jūsu Majestāte atteicās parakstīt.

— Tas taisnība.

— Nu, augstība, un šī nauda, tā runā, bija vajadzīga, lai nomaksātu pirmo trešdaļu maksājuma par kaklarotu.

— Nu un? — tcica karalis, pamazām icintcrēsēdamics, kā tas notiek, kad šaubīgs notikums pamazām kļūst ticams.

— Te arī sākās notikums, augstība, par kuru cenšos pastāstīt Jūsu Majestātei.

— Kā, jūs sakāt, ka te tikai sākas notikums? Ak, Dievs, kas tas ir! iesaucās karalis, izrādīdams savu apjukumu baronam, kas ar šo brīdi ieguva priekšrocības.

— Augstība stāsta: karaliene ir griezusies pie kāda, lai dabūtu naudu.

— Pie kā? Pie žīda, vai nc?

— Nē, nc pie žīda.

— Ak, Dievs! Cik savādi jūs to sakāt, Brcteil. Nu gan cs uzminēju; tā ir kāda ārzemju intriga: karaliene prasīja naudu brālim, ģimenei? Tc ir iejaukta Austrija.

Ir jau zināms, cik jūtīgs bija karalis pret to visu, kas nāca no Vīnes.

— Tas būtu labākais, — atbildēja monsicur Brctcils.

— Kā labākais? Bet kam tad karaliene prasīja naudu?

— Es neuzdrošinos, jūsu augstība…

— Jūs mani pārsteidzat, monsicur, — tcica karalis, paceldams galvu un pieņemdams karalisku toni: — Runājiet, lūdzu, un nosauciet naudas aizdevēju!

— Monsicur Roāns, jūsu augstība!

— Bet jūs nenosarkstat, minēdams monsicur Roānu. Viņš ir noplukušākais cilvēks visā valstī.

— Augstība… — tcica monsicur Brctcils, nolaizdams acis.

— Lūk, tas man nepatīk, — piebilda karalis; — jums tūliņ jāizskaidro, zīmogglabātāja kungs.

— Nē, nekādā ziņā, ja tikai mani nepiespiedis teikt vārdu, kas var kompromitēt karaļa un manas pavēlnieces godu.

Karalis sarauca uzacis.

— Mēs nolaidāmies ļoti zemu, monsicur Brctcil, — viņš teica, — šis policijas ziņojums piesātināts ar kloākas izgarojumiem, no kurienes tas ir nācis.

— Katra neslava, augstība, izplata nāvīgus izgarojumus un, lūk, kāpēc karaļiem ir jātīra gaiss, ja viņi negrib, lai viņu gods tiktu aptraipīts uz troņa.

— Monsicur Roāns, bet kur tc vismaz kaut kas atbilst patiesībai?.. — čukstēja karalis. — Un kardināls ļauj to runāt?..

— Jūsu Majestāte pārliecināsies, ka monsicur Roāns veda sarunas ar juvelieriem Bēmeru un Bosānžu un ka viņš nokārtoja pirkšanu un norunāja maksāšanas noteikumus.

— Ak tā! — iesaucās karalis, būdams gluži uztraukts dusmās un greizsirdībā.

— To pierādīs vienkārša nopratināšana. Es par to galvoju, Jūsu Majestātei.

— Jūs sakāt, ka galvojat?

— Pilnīgi, augstība, uz manu atbildību.

Karalis sāka staigāt pa kabinetu.

— Kādas šausmīgas lietas, — viņš atkārtoja. — Bet tomēr cs tc nesaskatu zādzību.

— Augstība, juvelieri apgalvo, ka ir saņēmuši karalienes parakstītu kvīti, un kaklarotai vajag būt pie viņas.

— Ak! — iesaucās karalis cerību uzliesmojumā, — jūs redzat, Brctcil, viņa taču noliedz.

— Ak, augstība, vai cs kādreiz esmu teicis Jūsu Majestātei, ka šaubos par karalienes nevainību? Vai Jūsu Majestāte neredz, ka cs cienu un mīlu karalieni, godīgāko no sievietēm!

— Tātad jūs apsūdzat tikai monsicur Roānu…

— Augstība, to rāda pazīmes…

— Smaga apsūdzība, baron.

— Tā noskaidrosies izmeklēšanā, bet izmeklēšana ir nepieciešama. Iedomājaties pats, augstība: karaliene teic, ka viņai nav kaklarotas; juvelieri apgalvo, ka to pārdevuši karalienei, bet kaklarotas nav. Tautā ir izteikts vārds „zādzība" reizē ar Roāna un svēto karalienes vārdu.

— Tas tiesa, tas tiesa, — apjucis tcica karalis, — jums taisnība, Brctcil; šī lieta tūliņ pat ir jānoskaidro.

— Katrā ziņā, augstība.

— Ak, Dievs, kas tur iet pa galeriju? Vai tas nav monsicur Roāns, kas dodas uz kapcllu?

— Vēl ne, augstība; Roāns nevar doties uz kapellu. Vēl nav pulkstens vienpadsmit, un turklāt monsicur Roāns būs ģērbies virspriestera tērpā, jo viņš šodien noturēs dievkalpojumu. Tur neiet viņš. Jūsu Majestātes rīcībā vēl ir pusstunda.

— Ko mums darīt? Pasaukt viņu? Runāt ar viņu?

— Nē, augstība; atļaujiet dot man padomu Jūsu Majestātei. Neizpaudiet lietu, neaprunājies ar Viņas Majestāti karalieni.

— Jā, — teica karalis, — viņa teiks man taisnību.

— Bez šaubām.

— Nu, baron, apsēdieties un izstāstiet man visus faktus, ar visiem izskaidrojumiem.

— Sīks izklāsts ir šai portfelī, ar visiem pierādījumiem.

— Tad pie darba, tikai uzgaidiet, kamēr aiztaisīšu kabineta durvis; šodien man ir divas audiences, bet es tās atlikšu.

Karalis nodeva pavēles, un apsēzdamies pēdējo reizi paskatījās pa logu.

Breteils piecēlās, pienāca pie loga un aiz aizkariem pamanīja monsicur Roānu plašā kardināla un arhibīskapa tērpā. Tas devās uz istabām, kuras viņam bija paredzētas gadījumam, kad tika noturēts dievkalpojums Versaļā.

— Beidzot viņš ir ieradies! — iesaucās karalis.

— Jo labāk, — teica monsieur Breteils, — izskaidrojums būs pilnīgāks.

Un viņš sāka sniegt ziņas karalim ar tāda cilvēka centību, kas grib otru pazudināt.

Pekles māksla bija apvienojusi viņa portfelī visu, kas varēja apvainot kardinālu. Karalis redzēja gan, kā krājās cits pēc cita pierādījumi, par monsicur Roāna vainu, bet izmisa, neredzēdams nevienu pierādījumu par karalienes nevainību.

Jau stundas ceturksni viņš ncpacictīgi cieta šīs mocības, kad blakus galerijā pēkšņi atskanēja kliedzieni.

— Kas noticis? — jautāja karalis, kam nervi bija uztraukti monsieur Breteila atklājuma dēļ.

Ienāca virsnieks.

— Augstība, Viņas Majestāte karaliene lūdz Jūsu Majestāti ienākt pie viņas.

— Kaut kādas ziņas, — nobālēdams tcica karalis.

— Varbūt, — teica Breteils.

— Es aizeju pie karalienes! — iesaucās karalis. — Uzgaidiet mani šeit, monsieur Brctcil!

— Labi, mēs tuvojamies atrisinājumam, — murmināja zīmogglabātājs.

XXXVII MUIŽNIEKS, KARDINĀLS UN KARALIENE

Tai stundā, kad monsicur Brctcils iegāja pie karaļa, bālais un uztrauktais monsicur Šarnī atnāca izprasīt audienci karalienei.

Marija Antuancte ģērbās; pa buduāra logu, kurš izgāja uz terasi, viņa redzēja Šarnī, kas uzstāja, lai viņu ievestu pie karalienes.

Viņa pavēlēja Šarnī ielaist, pirms viņš paguva izteikt savu prasību.

Viņa piekāpās savas sirds prasībām: ar cēlu lepnumu viņa domāja, ka tādai tīrai un šķīstai mīlai, kā viņējā, ir tiesības ienākt katrā laikā pat karalieņu pilīs.

Šarnī ienāca, drebēdams pieskārās rokai, ko viņam pasniedza karaliene, un apslāpētā balsī tcica:

— Ai, madamc, kāda nelaime!

— Tiešām, kas jums kait? — viņa iesaucās, nobālēdama savukārt.

— Madamc, vai varat iedomāties, ko cs dabūju zināt? Vai jūs zināt, ko runā? Vai jūs zināt to, ko varbūt zina karalis, vai zinās jau rīt?

Viņa nodrebēja, iedomādamās šķīstās baudas nakti, kad ienaidnieka vai greizsirža acis varēja būt redzējušas viņu Versaļas parkā ar Šarnī.

— Sakiet visu, cs esmu stipra, — viņa atbildēja, uzlikdama roku uz krūtīm.

— Runā, madamc, ka jūs esat nopirkusi Bēmcra un Bosāndža kaklarotu.

— Es to atdevu viņiem, — viņa ātri tcica.

— Klausieties, stāsta, ka jūs tikai izlikālics atdodam kaklarotu; bet jūs cerējāt nomaksāt, tikai karalis jūs aizkavēja, atsacīdamies parakstīt Kalona lēsi, un tad jūs griezāties pēc naudas pie kādas personas… pie jūsu mīļākā.

— Pie jums! — iesaucās karaliene ar skaistām uzticības jūtām. — Pie jums; ai, ļaujiet viņiem runāt, ko tic vēlas. Mīļākā nosaukums viņiem ir tikpat labs vārds, kā mums ir svēts jaukais drauga nosaukums.

Spēcīgās daiļrunības apmulsināts, kādu izstaro patiesa mīla, Šarnī apklusa.

Bet brīdis līdz viņa atbildei pavairoja karalienes nemieru. Viņa iesaucās:

— Par ko jūs runājat, monsicur Šarnī? Apmelojumu valodu cs nekādi nevaru saprast. Vai jūs to saprotat?

— Madamc, papūlaties būt uzmanīgāka, jo šis apstāklis ir ļoti nopietns. Vakar cs aizgāju ar tēvoci, monsicur Sifrēnu, pie galma juvelieriem Bēmcra un Bosāndža. Mans tēvocis atveda Indijas dimantus. Viņš gribēja likt tos novērtēt. Juvelieri izstāstīja apriņķa tiesnesim šausmīgas baumas, ko izplata Jūsu Majestātes ienaidnieki. Madamc, cs esmu izmisis; sakiet, ka jūs nopirkāt kaklarotu, bet nevarējāt samaksāt. Neļaujiet man domāt, ka par jums samaksās monsicur Roāns.

— Monsicur Roāns! — iesaucās karaliene.

— Jā, monsicur Roāns, kuru uzskata par karalienes mīļāko un no kura viņa aizņemas naudu. Tas pats, ko viens nelaimīgais, vārdā monsicur~Š'dmī, redzēja Versaļas parkā smaidošu karalienei, nometušos viņas priekšā, skūpstot viņai rokas. Tas…

— Monsicur, — iesaucās Marija Antuanete, — ja jūs man neticat, stāvēdams aci pret aci, tad jūs mani nemīlat.

— O! — iebilda jaunais cilvēks, — tās ir lielas briesmas. Es nenāku prasīt jums atklātību vai drosmi, cs lūdzu pakalpojumu.

— Un vispirms, — tcica karaliene, — par kādām briesmām ir runa, lūdzu?

— Tās nepamana tikai neprātīgais. Atbildēdams un maksādams par karalieni, kardināls karalieni grūž postā. Es nerunāju par sāpēm, kādas jāizcieš monsicur Šarnī par jūsu uzticību monsicur Roānam. Nē! No tādām sāpēm mirst, bet nesūdzas.

— Jūs esat traks! — dusmīgi tcica Marija Antuanete.

— Es neesmu traks, bet jūs esat nelaimīga, jūs esat pazudusi. Es pats redzēju jūs parkā… Es neesmu vīlies. Šodien atklājās šausmīgā patiesība… Monsicur Roāns varbūt dižojas…

Karaliene satvēra Šarnī roku.

— Traks! Traks! — viņa atkārtoja neizsakāmās skumjās. — Ticiet ļaunprātībām, neiespējamām parādībām! Bet, Dieva vārdā, neticiet, ka esmu vainīga pie visa! Vainīga! Šis vārds mani dedzina, kad iedomājos par jums… Vainīga… Kad iedomājos par jums, cs lūdzu Dievu piedot man tikai šo domu vien, kura manās acīs ir noziegums. O, monsicur Šarnī, ja jūs negribat pazudināt mani šodien un nogalināt rīt, nesakiet, ka šaubāties par mani, vai arī bēdziet projām, lai nedzirdētu kritiena troksni manas nāves brīdī.

Sāpēs Olivjē žņaudzīja rokas un tcica:

— Uzklausiet mani, ja gribat, lai cs jums izdaru patiesu pakalpojumu!

— Jūsu, kas nežēlīguma ziņā pārspēj manus ienaidniekus, pakalpojumu… — iesaucās karaliene. — Viņi tikai apvaino mani, bet jūs turat aizdomās. Pakalpojumu no cilvēka, kas mani nicina?.. Nē, monsicur, nekad!

Olivjē pienāca klāt un paņēma savās rokās karalienes roku.

— Jūs redzēsit, — viņš tcica, — cs neesmu tāds cilvēks, kas vaid un raud; laiks ir dārgs. Šovakar varbūt būs par vēlu izdarīt to, kas ir jādara. Vai jūs gribat izglābt mani no izmisuma, pati izglābdamās no negoda?..

— Monsicurl..

— O, cs netaupīšu vārdus, kad nāve acu priekšā. Ja jūs neuzklausīsit mani, šovakar mēs abi būsim miruši: jūs — aiz kauna, es aiz bēdām — redzēdams jūs mirušu. Dosimies virsū ienaidniekam, madame, kā karā. Pretī briesmām! pretī nāvei! Dosimies kopā, es kā vienkāršs kareivis, nezināms, bet drošsirdīgs, jūs to redzēsit; jūs — kā pavēlniccc. Ja jūs kritīsit, nu, jūs nebūsit viena. Madamc, uzlūkojiet mani kā savu brāli!.. Jums ir vajadzīga nauda… lai samaksātu par kaklarotu?..

— Man?

— Neliedzieties!

— Es jums zvēru…

— Nesakiet, ka jums nav kaklarotas.

— Es zvēru…

— Nezvēriet, ja jūs gribat, lai cs vēl mīlu jūs.

— Olivjē!

— Jums ir tikai viens līdzeklis glābt savu godu un manu mīlu. Kaklarota maksā miljonu un sešsimt tūkstošu livru, un jūs jau samaksājāt divsimt piecdesmit tūkstošu livru. Tc ir pusotrs miljons, lūdzu pieņemiet!

— Ko tas nozīmē?

— Neprasiet! Ņemiet un maksājiet!

— Jūs pārdevāt savus īpašumus manis dē|! Olivjē, jūs izputinājāt sevi manis dēļ! Jūs esat krietns un cēls, un cs nekaulēšos ar atzīšanos mīlā. Olivjē, cs jūs mīlu!

— Ņemiet!

— Nē; bet es jūs mīlu!

— Tātad samaksās monsicur Roāns? Apdomājiet, madame, no jūsu puses tā vairs nav augstsirdība, bet nežēlība… Jūs pieņemat no kardināla…

— Diezgan, monsicur Šarnī! Es esmu karaliene, un jā, cs dāvāju maniem pavalstniekiem mīlu un mantu, bet no viņiem nepieņemu nekad.

— Ko jūs domājat darīt?

— Uzvcdīšos tā, kā jūs ieteiksit. Ko pēc jūsu ieskatiem domā monsicur Roāns?

— Viņš domā, ka jūs esat viņa mīļākā.

— Olivjē jūs esat rupjš…

— Es runāju tā, kā runā nāves priekšā.

— Un ko domā juvelieri?

— Ka samaksās monsicur Roāns, ja karaliene nespēj maksāt.

— Ko par kaklarotas lietu domā sabiedrība?

— Ka tā ir pie jums, ka jūs to paslēpāt, ka jūs atzīsit to vienīgi tad, kad par to samaksās vai nu kardināls aiz mīlestības pret jums, vai karalis aiz bailēm no skandāla.

— Labi. Un jūs Šarnī, cs jautāju jums, lūkodamās acīs: „Ko jūs domājat par skatiem, kurus redzējāt Versaļas parkā? "

— Man liekas, madamc, jums jāpierāda sava nevainība, — enerģiski atbildēja godīgais muižnieks.

Karaliene noslaucīja sviedrus, kuri plūda viņai pār pieri.

— Princis Luijs, kardināls Roāns, Francijas virspriesteris! — gaitenī kliedza kāds durvju sargs.

— Viņš! — čukstējs Šarnī.

— Lūk, jūsu vēlēšanās piepildās, — tcica karaliene.

— Jūs pieņemsit viņu?

— Es pati liku viņu pasaukt.

— Bet, cs…

— Ieejiet manā buduārā, un atstājiet durvis pusviru, lai labāk dzirdētu.

— Madamcl

— Ejiet, ātrāk, lūk, nāk kardināls!

Viņa iegrūda Šarnī istabā, ko bija tam norādījusi, pievēra durvis un lika ievest kardinālu.

Uz istabas sliekšņa parādījās monsicur Roāns. Viņš bija mirdzošajā dievkalpojuma tērpā. Aiz viņa zināmā attālumā sekoja liels skaits pavadoņu, kuru tērpi mirdzēja tāpat kā viņu pavēlniekam.

Noliekušos cilvēku vidū svinību uzvalkos varēja manīt mazliet apjukušus Bēmeru un Bosāndžu.

Luijs Roāns bija nopietns, pat skumjš. Viņš bija mierīgs kā drošsirdīgs cilvēks, kas dodas cīņā, un nemanāmi draudīgs kā priesteris, kam ir tiesības piedot.

Karaliene norādīja uz tabureti; kardināls palika slāvam.

— Madamc, — viņš tcica, palocījās, acīmredzami drebēdams, — man būtu sakāmas vairākas svarīgas lietas Jūsu Majestātei, kas, liekas mēģina izvairīties no manas klātbūtnes.

— Kas, es! — pārjautāja karaliene. — Bet vai tad cs izvairos, kardināla kungs, ka pati jūs uzaicināju.

Kardināls uzmeta skatienu buduāram.

— Vai cs ar Jūsu Majestāti esmu viens? — viņš klusu teica, — vai varu runāt pilnīgi brīvi?

— Pilnīgi brīvi, monsicur kardināl, neierobežojiet sevi, mēs esam vieni.

Un viņa runāja tik stingrā balsī tādēļ, lai blakus istabā paslēptais muižnieks varētu dzirdēt viņas vārdus. Viņa ar lepnumu priecājās par savu drosmi un noteiktību, ko dzirdēs monsicur Šarnī, kas, bez šaubām, uzmanīgi klausījās.

Kardināls izšķīrās. Viņš pievirzīja tabureti tuvāk karalienes krēslam, lai pēc iespējas tālāk atrastos no pusatvērtajām durvīm.

— Kāda piesardzība, — teica karaliene, pūlēdamās izskatīties priecīga.

— Tas tāpēc… — teica kardināls.

— Tas tāpēc?.. — atkārtoja karaliene.

— Vai karalis nenāks? — jautāja monsieur Roāns.

— Nebaidāties taču nc no karaļa, nc arī kāda cita, — ātri atbildēja Marija Antuancte.

— O, cs baidos tikai no jums, — satrauktā balsī tcica kardināls.

— Tad jo labāk, nebaidieties! Es jums nemaz neesmu bīstama. Sakiet īsos vārdos, bet skaļā un skaidrā balsī. Es mīlu atklātību. Un ja jūs taupīsit mani, es domāšu, ka jūs vairs neesat godavīrs. Lūdzu bez žestiem. Man stāstīja, ka jums ir sūdzība pret mani. Runājiet, es mīlu karu, un nebaidos nekā. Jūs arī neesat no bailīgajiem, cs zinu. Tad ko jūs man pārmetat?

Kardināls nopūtās un piecēlās, it kā lai brīvāk ieelpotu istabas gaisu. Beidzot sevi savaldījis, viņš iesāka.

XXXVIII IZSKAIDROŠANĀS

Mēs jau teicām, karaliene un kardināls beidzot sēdēja aci pret aci. Kabinetā paslēpies Šarnī varēja dzirdēt vismazāko runātāju vārdu. Un kā no vienas, tā otras puses tik nepacietīgi gaidītā izskaidrošanās beidzot pienāca.

— Madame, — palocīdamies teica kardināls, — vai jūs zināt, ko runā sakarā ar jūsu kaklarotu?

— Nē, monsicur, cs nezinu, un man būtu patīkami uzzināt to no jums.

— Kāpēc Jūsu Majestāte ierobežoja mani sazināties ar viņu tikai ar starpnieku palīdzību? Kāpēc viņa nepasaka man skaidri, ja viņai ir iemesli mani ienīst?

— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt, monsicur, un man nav iemesla jūs ienīst. Bet tas nav mūsu sarunas priekšmets, man šķiet. Papūlieties taču pastāstīt man par šo nelaimīgo kaklarotu, un vispirms, kur ir Lamota kundze?!

— To es gribēju jautāt Jūsu Majestātei.

— Atvainojiet, ja kāds varēja zināt, kur ir Lamota kundze, tad tikai jūs, man tā rādās.

— Es? Un kāpēc?

— O, tc nav vieta uzklausīt jūsu atzīšanos, kardināla kungs. Man jārunā ar Lamota kundzi, cs liku viņu pasaukt, desmitiem reižu meklēju viņu mājās: viņa neatbildēja tāpat kā Jūsu Majestātei.

— Nu, tad atstāsim grāfieni un runāsim par mums.

— O, nē madamc, runāsim vispirms par viņu, jo daži Jūsu Majestātes vārdi radīja man šaubas. Man liekas, ka Jūsu Majestāte man pārmeta uzticību grāfienei.

— Es vēl neesmu jums pārmetuši it nc ko, monsicur, pacietieties!

— O, madamc, lādas aizdomas man izskaidrotu jūsu dvēseles jutību, un tad cs saprastu jūsu neizskaidrojamo bardzību pret mani.

— Lūk, te cs jūs galīgi nesaprotu, — teica karaliene; — jūs runājat tik tumši, ka mēs sapinamies arvien vairāk un vairāk, tāpēc es prasu izskaidrošanos. Pie lietas, drīzāk pie lietas!

— Madamc, — iesaucās kardināls, lauzīdams rokas un tuvodamies karalienei, — atļaujiet neizvairīties no sarunas: vēl divi vārdi par šo lietu un mēs sapratīsimies.

— Tiešām, monsicur, jūs runājat tādu valodu, kuru cs nesaprotu: runāsim lūdzu, franciski! Kur ir kaklarota, kuru cs atdevu juvelieriem?

— Jūs atdevāt kaklarotu! — iesaucās monsicur Roāns.

— Jā, ko jūs izdarījāt ar to?

— Es nezinu, madamc.

— Redziet, te ir gauži vienkārša lieta. Kaklarotu cs nodevu Lamota kundzei, lai to nodotu juvelieriem. Juvelieri saka, ka viņi to nav dabūjuši. Manās rokās ir kvīts, kas pierāda pretējo. Juvelieri saka, ka tā ir viltota. Lamota kundze ar vienu vārdu varētu izskaidrot visu. Viņas nav, nu, labi! Ļaujiet man izteikt dažus secinājumus tumšo faktu vietā. Lamota kundze gribāja nodot kaklarotu. Bet tā kā jūsu mānija, bez šaubām labvēlīga, bija, lai cs nopirktu kaklarotu, ko jūs man atnesāt, piedāvādamies samaksāt par mani…

— Ko Jūsu Majestāte noteikti noraidīja, — nopūzdamies tcica kardināls.

— Nu, labi! jā. Jūs ietiepāties, lai kaklarota piederētu man, un nebūsit to nodevis juvelieriem, lai atdotu man kādā izdevīgā gadījumā. Lamota kundze, kas zināja manu nespēju maksāt un manu negrozāmo lēmumu nepaturēt kaklarotu bez naudas, būs sazvērējusies centībā un šodien baidās manu dusmu un nerādās. Vai nav tā? Vai es uzminēju, sakiet?! Es jums pārmetu vieglprātību, nepaklausību manām tiešajām pavēlēm, jūs tiksiet cauri ar rājienu, un visam beigas. Vēl vairāk, cs apsolu piedot Lamota kundzei, lai tikai viņa iziet ārā no savas alas. Bet Dieva dēļ, skaidrību, jo es negribu, lai pār mani gulstas kāda ēna; dzirdiet, cs negribu!

Karaliene izteica šos vārdus strauji, un tik bargi uzsvēra, ka kardināls neuzdrīkstējās, ne arī varēja viņu pārtraukt. Bet tiklīdz viņa bija beigusi, apslāpēdams nopūtu, viņš tcica:

— Madamc, es atbildēšu uz visiem jūsu piedāvājumiem. Nē, cs neietiepos, domādams ka jums vajadzīga kaklarota, jo biju pārliecināts, ka tā ir jūsu rokās. Nē, ar Lamota kundzi par kaklarotu cs neesmu sazvērējies. Nē, man nav tās, tāpat kā nav juvelieriem, un pēc jūsu vārdiem, nav arī jums.

— Tas nevar būt! — pārsteigta iesaucās karaliene. — Kaklarotas jums nav?

— Nē, madamc.

— Un jūs nedevāt padomu Lamota kundzei paliki ārpus tā visa?

— Nē, madamc.

— Un jūs neslēpjat viņu?

— Nē, madamc.

— Jūs nezināt, kas ar viņu ir nolicis?

— Tāpat kā jūs, madamc.

— Kā tad jūs izskaidrosit lo, kas ir noticis?

— Madamc, cs esmu spiests atzīties, ka nekā tc nesaprotu. Turklāt tā nav pirmā reize, kad man jāsūdzas karalienei, ka neesmu saprasts.

— Kad tad? Es neatceros.

— Esiet laipna, madamc, un papūlieties atcerēties manas vēstules!

— Jūsu vēstules! — pārsteigta teica karaliene. — Jūs man rakstījāt?

— Pārāk reti, madamc, salīdzinot ar to, kas notiek manā sirdī.

Karaliene piecēlās.

— Man liekas, — viņa tcica, — ka mēs kļūdāmies abi. Drīzāk beigsim šos jokus. Ko jūs runājat par vēstulēm? Kādas vēstules, un kas jums ir uz sirds vai sirdī, cs nesaprotu, kā jūs to teicāt.

— Ak, Dievs, madamc, varbūt cs pārāk skaļi izsaku manas sirds noslēpumus.

— Kādus noslēpumus! Vai jūs esat pie pilnas saprašanas, monsicur kardināl?

— Madamcl

— O, neizvairieties! Jūs runājat kā cilvēks, kas grib izlikt man lamatas vai sapīt liecinieku priekšā.

— Madamc, es zvēru, ka nekā neesmu teicis… Vai tiešām tc kāds noklausās?

— Nē, monsicur, tūkstošreiz nē, nav neviena. Izskaidrojaties, bet pilnīgi, un pierādiet, ka esat pie pilna prāta!

— Ak, kāpēc te nav Lamota kundzes, mūsu draudzenes. Viņa palīdzētu atmodināt Jūsu Majestātes atmiņu, ja ncatmodinātu mūsu mīlu.

— Mūsu draudzene? Mūsu mīla? Mana atmiņa? Es esmu kā no mākoņiem nokritusi.

— Ak, madame, atbrīvojiet mani no tā, — tcica kardināls, karalienes skarbās sejas uzbudināts. — Jums ir pilnīga brīvība mīlēt, bet neapvainojiet!

— Ak, Dievs! — nobālēdama iesaucās karaliene, — ak, Dievs… Ko šis cilvēks te runā?

— Ļoti labi! — turpināja monsicur Roāns, kas atdzīvojās jo vairāk, jo vairāk mutuļoja viņa naids, — ļoti labi! Madamc, man liekas, es biju pietiekami kluss un atturīgs, lai jūs mani nemocītu. Es pārmetu jums tikai vieglprātību. Bet cs to darīju nepareizi, atkārtodamies. Man vajadzēja zināt, kad karaliene saka: „Es vairs negribu!" Tas ir tikpat neapstrīdams likums, kā tad, ja sieviete saka: „Es gribu!"

Karaliene mežonīgi iekliedzās un satvēra kardinālu aiz cakotās piedurknes.

— Sakiet drīzāk, — drebošā balsī viņa tcica. — Es tcicu: „Es negribu vairs, un es tcicu: "Es gribu." Kam es tcicu vienu un kam teicu otru?

— Bet man.

— Jums?

— Jūs aizmirsāt vienu, es atceros otru.

— Jūs esat nelietis, monsicur Roān, jūs esat melis.

— Es!

— Jūs esat gļēvulis, jūs apmelojat sievieti!

— Es!

— Jūs esat nodevējs, jūs apvainojat karalieni!

— Un jūs esat sieviete bez sirds! Karaliene bez ticības!

— Nožēlojamais!

— Pamazām jūs likāt sevi ārprātīgi iemīlēt. Jūs ļāvāt man ccrēt.

— Cerēt! Ak, Dievs! Vai es esmu ārprātīga? Vai viņš ir neģēlis?

— Vai es kādreiz uzdrošinātos prasīt no jums nakts satikšanās, kuras jūs man dāvājāt?

Karaliene niknumā iekliedzās, uz to kabinetā atbildēja smaga nopūta.

— Vai, — turpināja monsicur Roāns, — vai cs uzdrošinātos atnākt viens uz Versaļas parku, ja jūs nebūtu atsūtījusi pēc manis Lamota kundzi?

— Ak, Dievs!

— Vai es uzdrošinātos nozagt atslēgu, ar kuru atslēgt vārtus no zvērnīcas puses?

— Ak, Dievs!

— Vai es uzdrošinātos prasīt jums šo rozi? Dievināto, nolādēto rozi, kura izkalta no maniem svelmainajiem skūpstiem!

— Ak, Dievs!

— Vai es spiedu jūs atnākt otrajā dienā un ļaut skūpstam rokas, kuru smarža nemitīgi aprij manas smadzenes un dara mani traku. Jūs darāt pareizi, man to pārmezdama.

— O, diezgan, diezgan!

— Un, beidzot, vai cs uzdrošinātos kādreiz sapņot pat ārkārtīgākā lepnumā, sapņot par trešo nakti ar skaidrajām debesīm, ar saldkairo klusumu un noziedzīgo mīlu!

— Monsicur, monsicurl — kliedza karaliene, atkāpdamās kardināla priekšā, — jūs zaimojat!

— Mans Dievs! — atbildēja kardināls, paceldams acis pret debesīm. — Tu zini, ka šīs sievietes mīlas dēļ cs atdotu visu mantu, brīvību, dzīvi!

— Monsicur Roān, ja jūs to visu nenoliedzat, jums tūliņ jāsaka, ka gribat pazudināt mani, ka esat izgudrojis šīs briesmas, ka nakts laikā neesat nācis uz Versaļu…

— Es esmu nācis, — lepni atbildēja kardināls.

— Jūs mirsiet, ja turpināsit tā runāt.

— Roāns nemelo. Es nācu uz parku!

— Monsicur Roān, monsicur Roān, Dieva vārdā, sakiet, ka neesat mani redzējis parkā…

— Es nomiršu, ja vajadzēs, kā nupat jūs man draudējāt, bet parkā, kurp mani atveda Lamota kundze es redzēju tikai jūs.

— Vēlreiz, — nobālēdama un drebēdama iesaucās karaliene, — vai jūs atteiksities?

— Nē!

— Otrreiz, sakiet, ka jūs visu izdomājāt, celdams man šo neslavu!

— Nē!

— Pēdējo reizi, monsicur Roān, atzīstatics, ka varbūt jūs pašu varēja maldināt, ka tas viss ir meli, kaut kas neiespējams, neizskaidrojams, cs nezinu, kas; bet atzīstatics, ka neesmu vainīga, cik vien var būt?

— Nē!

Karaliene piecēlās drausmīga un svinīga.

— Jums būs darīšana ar karaļa tiesu, — viņa tcica, — ja jūs atsakāties no Dieva tiesas.

Nekā neteikdams, kardināls palocījās.

Karaliene pazvanīja tik spēcīgi, ka vienlaikus iekšā ienāca vairākas galma dāmas.

— Lūdzu pateikt Viņa Majestātei, — viņa tcica, slaucīdama lūpas, — lai viņš pagodina mani ar ierašanos šajā istabā.

Kāds virsnieks aizgāja, lai izpildītu pavēli. Būdams gatavs uz visu, kardināls bezbailīgi gaidīja istabas stūrī.

Desmit reizes Marija Antuanete pienāca pie buduāra durvīm, bet neiegāja tajā; likās, ka zaudējusi prātu, viņa to ik reizi atguva pie šīm durvīm.

Nepagāja nc desmit minūtes pēc šā drausmīgā skata, kad uz sliekšņa parādījās karalis.

Galminieku pūļa dziļumā vēl vienmēr bija redzamas Bēmcra un Bosāndža apjukušās sejas, kuri nojauta negaisu.

XXXIX APCIETINĀŠANA

Tiklīdz karalis parādījās uz sliekšņa, karaliene ārkārtīgi strauji viņu uzrunāja:

— Augstība, — viņa teica, — kardināls monsicur Roāns runā ļoti neticamas lietas, palūdziet viņam tās atkārtot!

No šiem negaidītajiem vārdiem, no šīs pēkšņās uzrunas kardināls nobālēja. Tiešām stāvoklis bija tik savāds, ka prelāts beidzot nekā nesaprata. Vai viņš, šķietamais mīļākais, godbijīgais pavalstnieks, varēja atkārtot savam karalim, izskaidrot Marijas Antuanctcs vīram, kādas tiesības viņam bija uz karalieni un sievu?

Bet pagriezdamies pret kardinālu, kas bija iegrimis savās pārdomās, karalis tcica:

— Sakarā ar kaklarotu, vai nc, jums ir sakāmas neticamas lietas, un man tikpat neticamas ir jāuzklausās? Runājiet taču, cs klausos.

Kardināls tūliņ izšķīrās: no divām grūtībām viņš izvēlējās mazāko; no diviem uzbrukumiem viņš izturēs to, kas sagādās mazāku ļaunumu karaļa un karalienes godam. Un ja neapdomīgi viņu grūdis otrajās briesmās, nu labi, viņš izies no tām kā drošsirdīgs karavīrs un nevainojams bruņinieks.

— Jā, sakarā ar kaklarotu, augstība, — viņš šļupstēja.

— Bet jūs taču nopirkāt šo kaklarotu?

— Augstība…

— Jā vai nē?

Kardināls paskatījās uz karalieni un neatbildēja.

— Jā vai nē? — viņa atkārtoja. — Patiesību, monsicur, patiesību; cita nekā no jums neprasa.

Monsicur Roāns novērsās, bet nekā neatbildēja.

— Ja monsicur Roāns negrib atbildēt, atbildiet jūs, madamc, — teica karalis. — Šai lietā jums kaut kas jāzina. Vai jūs nopirkāt šo kaklarotu, jā vai nē?

— Nē! — atbildēja karaliene ar uzsvaru.

Monsicur Roāns nodrebēja.

— Lūk, karalienes vārds! — svinīgi iesaucās karalis. — Uzmanieties, monsicur kardināl!

Pār Roāna lūpām pārslīdēja nievājošs smaids.

— Jūs nerunājat? — vaicāja karalis.

— Par ko mani apvaino, augstība?

— Juvelieri apgalvo, ka pārdevuši kaklarotu vai nu jums, vai karalienei. Viņi uzrāda Viņas Majestātes kvīti.

— Kvīts ir viltota! — tcica karaliene.

— Juvelieri apgalvo, — karalis turpināja, — ka atskaitot karalieni, tie garantēti ar jūsu solījumiem, monsicur kardināl.

— Es neatsakos maksāt, augstība, — teica monsicur Roāns. — Tā laikam ir patiesība, ja karaliene to nenoliedz.

Un otrs skatiens, nievājošāks nekā pirmais, noslēdza teikumu un viņa domu.

Karaliene nodrebēja. Kardināla nievas viņu neaizvainoja, tāpēc ka viņa tās nebija pelnījusi — bet tā varēja būt godīga cilvēka atriebība. Viņai kļuva bail.

— Monsicur kardināl, — atsāka karalis, — šai lietā tomēr ir kāds viltojums, kas skar Francijas karalienes parakstu.

— Un ir otrs viltojums, — iesaucās karaliene, — ko var pierakstīt kādam dižciltīgam muižniekam, it kā juvelieri saņēmuši kaklarotu atpakaļ.

— Karalienei ir tiesības pierakstīt man abus viltojumus; jo tas, kas atļāvās vienu viltojumu, varēja atļauties arī divus, kāda tur starpība?

Dusmās karaliene tik tikko nesāka kliegt, bet karalis ar mājienu viņu apturēja.

— Uzmanieties, — viņš vēlreiz tcica kardinālam, — jūs pasliktināt savu stāvokli. Es jums saku: „Attaisnojictics!", bet jūs gribat sevi apsūdzēt.

Kardināls brīdi pārdomāja; tad, it kā sabrukdams zem apmelojumu smaguma, kas nožņaudza viņa godu, tas teica:

— Man nav iespējams attaisnoties.

— Monsicur, ir ļaudis kas apgalvo: kaklarota viņiem ir nozagta. Piekrizdams samaksāt, jūs atzīstat sevi par vainīgu.

— Kas tam ticēs? — ar augstprātīgu nicinājumu tcica kardināls.

— Monsicur, jūs domājat, ka neticēs; labi, redzēsit — tomēr ticēs.

Un dusmu trīsas pārklāja parasti mierīgo karaļa seju…

— Augstība, — kardināls atsāka, — cs nezinu, ko runāju un ko darīju; cs varu apgalvot tikai to, ka man nav kaklarotas, ka dimanti ir kāda cita varā, kam vajadzētu sevi nosaukt. Bet tas to negrib un tāpēc spiež mani teikt šos Svēto Rakstu vārdus: „Ļaunums atgriežas pie tā, kas to izdarījis."

Pēc šiem vārdiem karaliene sakustējās, it kā gribētu paņemt karaļa roku. Karalis viņai tcica:

— Tc strīds ir starp viņu un jums, madamc. Pēdējo reizi jautāju, vai kaklarota jums ir?

— Nē! zvēru pie manas mātes goda un mana dēla dzīvības! — karaliene atbildēja.

Ļoti priecīgs par šiem vārdiem, karalis pagriezās pret kardinālu:

— Tad, monsicur, jums būs darīšana ar tiesu; ja tikai jūs nelūgsit manu žēlsirdību.

— Karaļa žēlsirdība ir vajadzīga vainīgajiem, — atbildēja kardināls, — es atzīstu par labāku cilvēku tiesu.

— Jūs nekā negribat atzīt?

— Man nav nekā ko teikt.

— Bet galu galā, monsicurl — iesaucās karaliene, — jūsu klusuciešana liek uz spēles manu godu.

Kardināls klusēja.

— Nu, labi! Es gan neklusēšu, — turpināja karaliene, — šis klusums mani dedzina, tas liecina par augstsirdību, kuru cs nevēlos. Ziniet, augstība, kardināla noziegums nav tikai kaklarotas pārdošana vai zādzība.

Monsicur Roāns pacēla galvu un nobālēja.

— Kas vēl? — nemierīgi jautāja karalis.

— Madamcl.. — pārbijies čukstēja kardināls.

— O, nekādi iemesli, nekādas bailes un vājības nepiespiedīs mani klusēt; man ir iemesli, kas spiedīs mani kliegt par savu nevainību visas sabiedrības priekšā.

. — Jūsu nevainību! — teica karalis. — Ai, madamc, kas būs tik pārdrošs vai gļēvs, lai piespiestu Jūsu Majestāti izteikt šo vārdu.

— Es ļoti lūdzu, madamc, — teica kardināls.

— Ak, jūs jau drebat. Es taču uzminēju pareizi: jūsu sazvērestības nemīl gaismu! Bet man patīk skaidrība. Augstība, uzaiciniet kardināla kungu izstāstīt to, ko viņš man nupat šeit tcica.

- Madamcl — tcica monsicur Roāns, — madamcl Uzmanieties, jūs pārkāpjat visas robežas!

— Ko? — lepni teica karalis. — Kas tā runā ar karalieni? Man liekas, ka tas neesmu cs?

— Gluži pareizi, augstība, — tcica Marija Antuancte. — Monsicur kardināls tā uzrunā karalieni, jo viņš domā, ka viņam ir tiesības.

— Jūs, godātais monsicur, — nobālēdams murmināja karalis.

— Viņš, — nicinoši iesaucās karaliene, — Viņš!

— Monsicur kardinālam ir pierādījumi? — atsāka karalis, pasperdams soli uz prinča pusi.

— Monsicur Roānam ir vēstules, kā viņš pats saka! — tcica karaliene.

— Parādiet! — uzstāja karalis.

— Vēstules! — dedzīgi sauca karaliene. — Šīs vēstules!

Kardināls pārvilka roku pār sviedru atvēsināto pieri, un, likās, prasīja Dievam, kā viņš varēja iemiesot radībā tik daudz bezkaunības un neuzticības. Bet viņš klusēja.

— O, tas nav viss, — karaliene turpināja, pamazām sadūšodamās no savas augstsirdības, — kardināls dabūja satikšanos.

— Madamcl apžēlojaties! — tcica karalis.

— Apkaunietics, — piebilda kardināls.

— Beidzot, monsicur, — atsāka karaliene, — ja jūs neesat nicināmākais no cilvēkiem, ja jums vēl ir kaut kas svēts. Pagādājiet pierādījumus, kādi jums ir!

Monsieur Roāns lēnām pacēla galvu un atbildēja:

— Nē, madame, man nav pierādījumu.

— Jums neizdosies pievienot šo noziegumu citiem, — turpināja karaliene, — Jūs nekrausit negodu pēc negoda man virsū. Jums bija palīgs, līdzzinātāja, liecinieks: nosauciet to!

— Kas tā ir? — iesaucās karalis.

— Lamota kundze, — teica karaliene.

— Ai, — teica karalis, gavilēdams, ka viņa aizspriedumi pret Zannu ir attaisnojušies. — Nu, labi! Ko vairāk, lai aizsūta pēc šīs sievietes, mēs viņu nopratināsim.

— O, tā gan! — iesaucās karaliene, — bet viņa ir pazudusi. Uzprasiet šim monsieur, ko viņš ir izdarījis ar viņu. Viņš bija ļoti ieinteresēts, lai viņa nozustu no skatuves.

— Varbūt viņai lika pazust tic, kam tas vairāk vajadzīgs nekā man, — atbildēja kardināls. — Tāpēc arī viņu neatradīs.

— Bet, monsieur, ja jūs esat nevainīgs, — nikni teica karaliene, — tad palīdziet mums atrast vainīgos!

Bet uzmetis pēdējo skatienu, kardināls Roāns pagrieza muguru un sakrustoja rokas.

— Monsicur, jums būs jādodas uz Bastīliju! — teica aizvainotais karalis.

Kardināls palocījās, tad stingrā balsī tcica:

— Šai tērpā? Virspriestera drēbēs? Galma priekšā? Apdomājiet, augstība, tas ir briesmīgs skandāls. Tas padarīs vēl smagākas ciešanas tai būtnei, pār kuras galvu gāzīsies visu nosodījums.

— Es tā gribu, — tcica uztrauktais karalis.

— Augstība, prelātam jūs liekat priekšlaikus ciest netaisnīgas sāpes, un spīdzināšana pirms apsūdzības izvirzīšanas nav likumīga.

— Tā tam ir jānotiek, — atbildēja karalis, atvērdams istabas durvis un ar acīm meklēdams kādu, kam nodot pavēles.

Monsicur Breteils bija tc. Pēc karalienes eksaltācijas, karaļa uztraukuma un kardināla izturēšanās, viņš saprata, ka ienaidnieks ir kritis.

Karalis vēl nebija beidzis klusām izteikt pavēli, kad zīmogglabātājs, uzņemdamics sargkapteiņa pienākumus, iesaucās dimdošā balsī, kura aizskanēja pat līdz galerijas galam.

— Apcietināt monsicur kardinālu!

Monsicur Roāns nodrebēja. Čuksti zem spraišļiem, galminieku saviļņojums, pēkšņa galma gvardes ierašanās, radīja drūmas priekšnojautas.

Karalienei garām kardināls pagāja nesveicinājis viņu, kas lika vārīties lepnās princeses asinīm. Iedams garām karalim, viņš pazemīgi palocījās, bet blakus monsicur Brctcilam pieņēma tik veikli nospēlētu līdzcietības izteiksmi, ka barons nodomāja, ka nav pietiekami atriebies.

Kāds sardzes virsnieks bikli pienāca pie kardināla un it kā izlūdzās no monsicur Roāna atļauju izpildīt saņemto pavēli.

— Jā, — tcica monsicur Roāns, — jā, tieši cs esmu apcietināts.

— Jūs aizvedīsit monsicur Roānu uz viņa apartamentiem un nogaidīsit, ko nolemšu meses laikā, — tcica karalis, valdot nāves klusumam. »

Karalis palika vienatnē ar karalieni pie atvērtām durvīm, kamēr kardināls lēnām aizgāja pa galeriju ar cepuri rokā, sardzes virsniekam soļojot pa priekšu.

— Madamc, — tcica karalis, smagi elsodams, jo viņš tikai ar lielām pūlēm bija savaldījies, — vai jūs zināt, ka tas beigsies ar atklātu tiesu, tas ir ar skandālu, kas laupīs godu vainīgajiem.

— Pateicos! — iesaucās karaliene, sajūsmā spiezdama karalim roku.— Jūs izvēlējāties vienīgo līdzekli, kas mani attaisnos.

— Jūs man pateicaties?

— Ar visu sirdi. Jūs rīkojaties kā karalis! Ticiet man kā karalienei!

— Labi, — atbildēja karalis, spēcīga prieks pārņemts. — Mēs vēl izdibināsim visas šīs nekrietnības. Kad reiz mēs samīsim čūsku, mēs dzīvosim mierīgi, cs ceru.

Viņš noskūpstīja karalieni uz pieres un atgriezās savā istabā.

Pa to laiku galerijas galā monsicur Roāns satika pusnoģībušus vienu otra rokās Bēmeru un Bosāndžu.

Mazliet tālāk kardināls pamanīja savu ziņnesi, kas, apjucis no šīs nelaimes, meklēja monsicur skatienu.

— Monsicur, — kardināls teica virsniekam, kas viņu pavadīja, — visi būs uztraukti, ja cs ncalgriezīšos no Versaļas. Vai nevaru paziņot uz mājām, ka esmu apcietināts?

— O, jā, monsicur, kamēr neviens neredz, dariet to, — teica jaunais virsnieks.

Kardināls pateicās. Tad, uzrunājis vācu valodā ziņnesi, viņš uzrakstīja dažus vārdus uz svētkalpojumu grāmatas lapas.

Un iedams pēc virsnieka, kas skatījās, lai prelāts netiktu pārsteigts, kardināls saritināja lapu un nometa to zemē.

— Es esmu gatavs sekot jums! — viņš tcica virsniekam.

Tad viņi abi aizgāja.

Ziņnesis pakampa papīrīti kā ērglis laupījumu, izmetās no pils, uzlēca zirgā un joņoja uz Parīzi.

Pa logu virs kāpnēm, pa kurām kardināls nokāpa ar savu pavadoni, viņš redzēja to aulēkšojam pa tīrumu.

— Viņa grib mani pazudināt, — viņš murmināja pie sevis, — bet cs viņu glābju! Tā es rīkojos jūsu dēļ, mans karali; Tevis dēļ, mans Dievs, mums kas pavēli piedot apvainojumus. Es tavā vārdā piedodu citiem… Piedod tu man!..

XL PROTOKOLI

Tiklīdz laimīgais karalis ienāca savā kabinetā un parakstīja pavēli aizvest monsicur Roānu uz Bastīliju, tā parādījās Provansas grāfs. Viņš ienāca kabinetā, dodams monsicur Bretcilam zīmes, kuras tas nevarēja saprast, par spīti savai cienībai un labai gribai.

Bet tās nebija domātas zīmogglabātājam, princis tās deva ar nolūku pievērst karaļa uzmanību, kas, rakstīdams pavēli, ik pa brīdim ieskatījās spogulī.

Beidzot viņš sasniedza mērķi: karalis pamanīja zīmes, un, atlaidis monsicur Brctcilu, tcica brālim:

— Kāpēc jūs devāt zīmes Bretcilam?

— O, augstība…

— Sasteigtie žesti un jūsu bažīgais izskats taču kaut ko nozīmē?

— Bez šaubām, bet…

— Jūs varat nerunāt, brāli, — tcica aizskartais karalis.

— Augstība, cs nupat uzzināju par kardināla monsicur Roāna apcietināšanu.

— Nu, labi! Kāpēc šī ziņa jūs tā uztrauca? Vai monsicur Roāns jums neliekas vainīgs? Vai es darīju nepareizi, aizlikdams šīs zemes vareno?

— Nepareizi? Nē, brāli, jūs darījāt pareizi. Tas nav tas, ko cs gribu teikt.

— Mani ļoti pārstciglu, monsicur Provansas grāf, ja jūs aizstāvētu cilvēku, kas grib laupīt godu karalienei. Es nupat apmeklēju karalieni, un viņas viena vārda pielika…

— O, augstība, jūs labi zināt, ka cs negribu apsūdzēt karalieni. Viņas Majestātei… manai māsai nav uzticīgāka drauga par mani. Tieši otrādi, cik reizes nav gadījies viņu aizstāvēt un, tas nav pārmetums, pat nestrīdos ar jums.

— Tiešām, brāli, tātad viņu bieži apsūdz?

— Es esmu nelaimīgs, augstība; katrs mans vārds jums nav pa prātam. Es gribu teikt, ka karaliene pati neticētu, ja cs apšaubītu viņas nevainību.

— Tad jūs, tāpat kā cs, būsit apmierināts par pazemojumiem, kādus lieku izciest kardinālam, par prāvu, kas sekos, par skandālu, kas izbeigs visus apmelojumus, kurus neuzdrīkstētos izteikt pat pret vienkāršu galma djimu un kurus neviens neuzdrīkstētos atkārtot, jo karaliene, kā saka, stāv pāri šim maziskumam?

— Jā, augstība, cs pilnīgi piekrītu Jūsu Majestātes rīcībai, un cs saku, kaklarotas lietā viss ir tā, kā vajag.

— Un kā vēl! — atbildēja karalis. — Skaidrāk vairs nevajag. Vai nebūs redzams, ka monsicur Roāns, noslēgdams savā vārdā dimantu pirkumu, kurus viņa noraidīja, un atļaudams runāt, ka dimantus paņēmusi karaliene, sevi cildina, it kā būtu ļoti draudzīgs karalienei. Tas ir briesmīgi! Un viņa saka: ko domās cilvēki, ja noskaidrosies, ka viņa šajā slepenajā darījumā bijusi uz vienu roku ar kardinālu?

— Augstība…

— Un vai jūs nezināt, brāli, ka apmelojumi nekad neapstājas pusceļā. Monsicur Roāna vieglprātība sagādā nepatikšanas karalienei, bet runas par šim vicglprātībām laupa viņai godu.

— O, jā, brāli, jā, cs atkārtoju, jums taisnība runājot par kaklarotas lietu.

— Nu, labi! — pārsteigts tcica karalis, — vai vēl ir kāda cita lieta?

— Bet, augstība… karaliene būs jums teikusi…

— Teikusi… ko tādu?

— Augstība, jūs mani mulsināt. Nevar būt, ka nc reizi karaliene nav jums teikusi…

— Ko tādu? ko?

— Augstība…

— Ai, par monsicur Roāna dižošanos, par šo šķietamo sarakstīšanos?

— Nē, augstība, nē.

— Par ko tad? Par satikšanos, kādu karaliene dāvāja monsicur Roānam sakarā ar kaklarotas lietu…

— Nē, augstība, arī tas nc.

— Es zinu tikai to, — atsāka karalis, — ka pilnīgi uzticos karalienei, ko viņa pelna ar sava rakstura cēlumu. Viņas Majestātei bija viegli nesacīt nekā par notiekošo. Viņai bija viegli samaksāt vai likt samaksāt citiem; bet karaliene, ātri pārtraukdama noslēpumus, kuri izvērtās par skandālu, man pierādīja, ka viņa griezās pie manis agrāk nekā pie atklātības. Tātad karaliene griezās pie manis, tas nozīmē, ka viņa uzticēja man rūpēties par viņas goda atriebšanu. Viņa izvēlējās mani par biktstēvu, par tiesnesi, tātad man viņa ir pateikusi visu.

— Nu, labi! — atbildēja Provansas grāfs, vairāk ncsamulsdams, jo juta, ka šobrīd karaļa pārliecība nebija tik stingra, kā viņš gribēja izrādīt, — jūs sākat apšaubīt manu draudzību, manu cienību pret karalieni, manu māsu. Ja jūs turpināsit ar tādu aizdomibu, es neteikšu nekā, baidīdamies, ka mani var uzskatīt par ienaidnieku un apsūdzētāju, kad es cenšos tikai aizstāvēt. Un tomēr, cik jūs esat neloģisks. Karalienes atzīšanās jums ļāva attaisnot manu māsu. Kāpēc jūs negribat, lai jums pastāstu par vēl kaut ko, lai pierādītu mūsu karalienes nevainību?

— Jūs vienmēr, brāli, iesākat, — teica neomulīgi karalis, — aplinkus, tāpēc cs nekā nesaprotu.

— Runātāja paņēmiens, pārliekā dedzība, augstība. Lūdzu atvainot mani, tas ir manas izglītības trūkums. Mani samaitāja Cicerons.

— Brāli, Ciccrons likai tad ir neskaidrs, kad aizstāv netaisnu lietu. Jūs stāvat par godīgu lietu, tāpēc, Dieva dēļ, runājiet skaidrāk!

— Ja jūs kritizējat manu runas veidu, jūs spiežat mani klusēt.

— Nu, dusmīgais, irritabile genus rlictorum, kas skaišas par niekiem, — iesaucās karalis, nesaprazdams Provansas grāfa nerātnību. — Pie lietas, advokāt, pie lietas! Ko jūs zināt vēl, izņemot to, ko man tcica karaliene?

— Ak, Dievs, augstība, visu un neko. Noskaidrosim vispirms to, ko jums tcica karaliene.

— Karaliene man tcica, ka viņai nav kaklarotas.

— Labi.

— Viņa tcica, ka nav parakstījusi kvīti juvelieriem.

— Tāiāk.

— Viņa tcica, ka visas attiecības ar monsicur Roānu ir viņas ienaidnieku izdomāta nepatiesība.

— Ļoti labi, augstība!

— Beidzot viņa tcica, ka nekad nav ļāvusi monsicur Roānam tiesības iedomāties, it kā viņš būtu viņai kaut kas vairāk nekā pavalstnieks vai nepazīstams cilvēks.

— Ak!… viņa tā tcica.

— Un tonī, kurš nepieļāva nekādas pretrunas, jo kardināls nekā neatbildēja.

— Tādā gadījuma, augstība, monsicur Roāns, nekā neatbildēdams, sevi atzina par meli, un ar šo noliegumu attaisno citas baumas par priekšrocībām, kādas karaliene piešķir dažām personām.

— Ak, Dievs, kas vēl? — izmisis teica karalis.

— Tikai vienas vienīgas nejēdzības, kā tūliņ redzēsit. No tā brīža, kad pierādīts, ka monsicur Roāns nav pastaigājies ar karalieni…

— Kā! — iesaucās karalis, — vai runā, ka viņš ir pastaigājies ar karalieni…

— Pretējo pierādījusi pati karaliene un monsicur Roāns — ar neatbildēšanu, bet jūs taču saprotat, no tā brīža, kad pierādīts, ir jāpēta, — jo ļaunums tur nav apstājies — ar ko tad karaliene ir pastaigājusies nakts laikā Versaļas parkā?

— Nakts laikā, Versaļas parkā! karaliene!

— Un ar ko viņa tur pastaigājās, — dzestri turpināja Provansas grāfs.

— Ar ko? — čukstēja karalis.

— Bez šaubām! Vai tad visu skatieni nav vērsti uz karalienes darbiem? Vai tad naktī, kad ncapžilbina saules un Majestātes karaliskais spožums, novērotāju acis nekļūst redzīgākas?!

— Brāli, jūs runājat zemiski, picsargictics!

— Augstība, cs atkārtoju, un atkārtoju ar tādām dusmām, ka piespiedīšu Jūsu Majestāti, cs esmu pārliecināts, izdibināt patiesību!

— Kā! vai tad klīst baumas, ka mūsu karaliene pastaigājusies nakts laikā, sabiedrībā… Versaļas parkā!

— Nc sabiedrībā, augstība, bet divatā. O, ja runātu, ka tikai sabiedrībā, nebūtu vērts piegriezt vērību.

Pēkšņi karalis iedegās:

— Jūs man pierādīsit, ko teicāt, un tāpēc nosauciet, kas to teica!

— O, tas ir viegli, ļoti viegli, — atbildēja monsicur Provansas grāfs. — Ir četras liecības: pirmā ir no mana medību pārziņa, kas redzējis karalieni divas dienas, vai pareizāk — divas naktis pēc kārtas izejam no Versaļas parka caur Vilku bedres vārtiem. Lūk, dokuments, tas ir viņa parakstīts. Izlasiet.

Trīcēdams karalis paņēma papīra lapu, izlasīja un atdeva brālim.

— Jūs redzēsiet vēl savādāku dokumentu; tas ir no Trianonas naktssarga. Viņš raksta, ka nakts bija skaista, un tikai laikam kāda malumednieka šāviens atskanējis Satorī mežā. Bet parkā viss bijis mierīgi, atskaitot dienu, kad Viņas Majestāte, karaliene pastaigājās ar kādu muižnieku zem rokas. Skatieties, protokols ir uzrakstīts ļoti skaidri.

Karalis atkal izlasīja, nodrebēja un nolaida rokas gar sāniem.

— Trešais, — nesatricināmi turpināja Provansas grāfs, — ir Austrumu vārtu durvju sarga ziņojums. Šis cilvēks redzējis un pazinis karalieni tai brīdī, kad viņa izgājusi pa Vilku bedres vārtiem. Viņš raksta, kā bija ģērbusies karaliene. Skatieties, augstība, viņš raksta, ka no tālienes viņš nevarējis pazīt muižnieku, ko atstāja Viņas Majestāte. Tā uzrakstīts, bet pēc stājas un gaitas to uzskata par virsnieku. Šis protokols ir parakstīts. Viņš piebilst par savādu lietu, proti, nevarot būt nekādu šaubu, ka tā bijusi karaliene, jo Viņas Majestāti pavadījusi Lamota kundze, karalienes draudzene.

— Karalienes draudzene! — iesaucās karalis. — Jā, tc tā ir rakstīts: «Karalienes draudzene".

— Nedusmojieties uz šo krietno kalpotāju, augstība. Viņam var pārmest tikai pārmērīgu centību. Viņam pavēl sargāt — viņš sargā; uzmanīt, viņš uzmana.

— Pēdējais, — turpināja Provansas grāfs, — man liekas skaidrāks par visiem. Tas ir atslēgu meistara ziņojums, kam uzdots pārbaudīt, vai visi vārti noslēgti pēc vakara zvana. Šis cilvēks, Jūsu Majestāte viņu pazīst, apliecina, ka redzējis karalieni ieejam ar kādu muižnieku Apollona peldētavā.

Bāls un dusmās gandrīz vai noslāpdams, karalis izrāva papīru no grāfa rokām un izlasīja.

Provansas grāfs pa to laiku turpināja:

— Tas tiesa, ka Lamota kundze bija tepat dažu soļu attālumā, un šai zālē karaliene palika tikai apmēram stundu.

— Bet muižnieka vārds? — iesaucās karalis.

— Augstība, tas nav nosaukts ziņojumos, tāpēc Viņa Majestātei jāpapūlas pārlasīt pēdējo liecību. Tā ir no mežsarga, kas uzglūnēja aiz iežoga blakus Apollona peldētavai.

— Nākamās dienas datums, — tcica karalis.

— Jā, augstība, un viņš redzēja izejam karalieni no parka pa mazajiem vārtiņiem un skatāmies visapkārt. Viņa gāja zem rokas ar monsicur Šarnī!

— Monsicur Šarnī! — iesaucās karalis, no dusmām un kauna gandrīz vai zaudēdams galvu. — Labi… Uzgaidiet mani šeit, grāf, beidzot mēs izdibināsim patiesību.

XLI PĒDĒJAIS APVAINOJUMS

Tai brīdī, kad karalis atstāja karalienes istabu, viņa ieskrēja buduārā, kur monsicur Šarnī visu bija dzirdējis.

Viņa atvēra durvis, pēc tam atgriezās un aizslēdza dzīvokļa durvis. Tad, atkritusi krēslā, it kā būtu pārāk nespēcīga izturēt tādus sitienus, klusi gaidīja, ko nolems monsicur Šarnī, viņas bargākais tiesnesis.

Viņai nenācās ilgi gaidīt: grāfs iznāca no buduāra bēdīgāks un bālāks nekā jelkad.

— Nu? — viņa tcica.

— Madamc, — viņš atbildēja, — jūs redzat, ka viss saceļas pret mūsu draudzību. Agrāk jūs aizvainoja tas, ka cs ticēju jūsu vainai, tagad jūs aizvainos publisks nosodījums. Pēc šodienas skandāla nc man, nc jums vairs nebūs atpūtas un miera. Vēl vairāk saniknoti, ieraugot pirmo ievainojumu, ienaidnieki uzbruks jums, lai dzertu asinis kā mušas no ievainotās gazclcs…

— Jūs ilgi meklējāt, — skumji teica karaliene, — atbilstošus vārdus un nevarējāt atrast.

— Man liekas, ka cs nekad neesmu sagādājis Jūsu Majestātei iemeslu šaubīties par manu atklātību, — atbildēja Šarnī, — ja reizēm tā izlauzās ar pārāk lielu nežēlību, lūdzu man piedot.

— Tātad, — teica uztrauktā karaliene, — jums nepietiek ar visu, ko izdarīju — ,ar šo troksni, šo bīstamo ķildu ar vienu no lielākajiem karalistes vīriem, ar naida pieteikšanu Baznīcai, ar manas labās slavas nodošanu parlamenta kaislībām. Es nemaz nerunāju par satricināto karaļa uzticību uz visiem laikiem. Tas viss jums nerūp, vai nc?.. Karalis! tas taču — tikai laulātais draugs!

Un viņa pasmaidīja ar tik sāpīgu rūgtumu, ka acīs izspiedās asaras.

— O, — iesaucās Šarnī, — jūs esat viskrietnākā, visaugstsirdīgākā sieviete. Ja es neatbildēju jums tūliņ, kā prasa mana sirds, tad tikai tāpēc, ka jūtos daudz niecīgāks, un neuzdrošinos nopulgot jūsu krietno sirdi, prasīdams tanī sev vietu.

— Monsieur Šarnī, jūs uzskatāt mani par vainīgu.

— Madamcl..

— Monsicur Šarnī, jūs noticējāt kardināla vārdiem.

— Madamel..

— Monsicur Šarnī, cs jūs uzaicinu pateikt, kādu iespaidu uz jums atstāja monsicur Roāna izturēšanās.

— Man jāsaka, madamc, viņš nav neprātīgais, kā pārmetāt, nc ar nespēcīgais, kā varētu domāt; tas ir pārliecināts cilvēks. Cilvēks, kas jūs mīlēja un mīl. Bet šai brīdī viņš ir kļūdas upuris, kas to iegrūdis postā, un jūs…

— Mani?

— Jūs, madamc, neizbēgamā negodā.

— Ak, Dievs!

— Manā priekšā rādās draudošais spoks, riebīgā sieviete Lamota kundze, kas ir pazudusi tad, kad viņas liecība varēja dot mums mieru, godu un bezrūpību nākotnē. Šī sieviete ir jūsu ļaunais ģēnijs, viņa ir valsts nelaime. Šī sieviete, kurai jūs neapdomīgi uzticējāt savus noslēpumus, un, varbūt, par nelaimi, sirsnīgu pieķeršanos…

— Kādi gan man var būt noslēpumi? Ak, monsicur, cs jūs lūdzu, — iesaucās karaliene.

— Madamc, kardināls jums teica diezgan skaidri un diezgan skaidri pierādīja, ka par kaklarotas pirkšanu jūs norunājāt.

— Ak… jūs atkal atgriežaties pie tā, monsicur Šarnī, — nosarkdama tcica karaliene.

— Piedodiet, piedodiet, jūs redzat ļoti labi, ka cs neesmu tik augstsirdīgs kā jūs, jūs redzat, ka neesmu cienīgs zināt jūsu domas. Es gribu nomierināt, bet tikai sadusmoju jūs.

— Atļauju, monsicur, — tcica karaliene, atgūdama lepnumu un iedegdamās dusmās, — kā domā karalis, tā var domāt arī visi; cs būšu tikpat saprotama draugiem, kā manam vīram. Man liekas, ka vīrietis nevar mīlēt sievieti, ja viņš neciena to. Es nerunāju par jums, viņa strauji piebilda, — cs neesmu sieviete, cs esmu karaliene: jūs man neesat vīrietis, jūs esat mans tiesnesis.

Šarnī palocījās tik zemu, ka Marija Antuancte juta pilnīgu gandarījumu un uzticīgā pavalstnieka pazemību.

— Es biju ieteikusi jums palikt savā muižā; tas bija gudrs padoms. Tālu no galma, kuram, atļaujiet sacīt, neatbilst jūsu paražas, taisnprātība un piedzīvojumu trūkums, jūs labāk izprastu personas, kas spēlē lomas uz skatuves. Ir jāsaglabā optiskās ilūzijas, monsicur Šarnī: pūļa priekšā

jāuzliek smiņķis. Kā karaliene būdama, ļoti žēlsirdīga, es nerūpējos uzturēt karalienes žilbinošo prestižu pret tiem, kas mani mīlēja. Ak, monsicur Šarnī, mirdzums, kas apņem karalienes kroni, pierei atņem kautrīgumu, maigumu, gudrību, un it sevišķi nocietina sirdi. Karaliene valda pār visiem: kāpēc viņai likt sevi mīlēt?

— Es nevaru izteikt, madamc, — atbildēja Šarnī, — cik sāpīga man Viņas Majestātes bardzība. Es varēju aizmirst, ka jūs — mana karaliene, bet esiet taisnīga, cs nekad neaizmiršu, ka jūs esat viscienījamākā sieviete un…

— Nerunājiet tālāk, cs nelūdzos dāvanas. Jā, cs tcicu, jums vajag doties projām. Kaut kas man saka, ka jūs iejauks lai lietā.

— Madamc, tas nevar būt.

— Jūs sakāt — nevar būt! Ak, iedomājaties to varu, kas mēnešiem ilgi rotaļājas ar manu godu un dzīvību. Vai jūs neteicāt, ka monsicur Roāns ir pārliecināts, ka viņš tā darbojas kādas kļūdas dēļ, kurā viņu ievilka. Tic, kas viņam iedveš šādu pārliecību, monsicur grāf, kas izsauc tamlīdzīgas kļūdīšanās, ir diezgan spēcīgi, lai pierādītu, ka jūs esat nepaklausīgs pavalstnieks karalim un ka draudzība ar jums mani kompromitē. Visi, kas veikli izgudro melus, veikli atklāj patiesību! Nezaudējiet laiku, briesmas ir ļoti nopietnas; aizbrauciet uz savu muižu, bēdziet no skandāla, kas sekos prāvai; cs negribu ieraut jūs savā liktenī, es negribu, lai jūs samaitājat savu karjeru. Bet cs, paldies Dievam, esmu tīra un stipra, manā dzīvē nav neviena traipa. Ja vajadzēs, es varēšu atvērt krūtis, lai parādītu ienaidniekiem manas sirds skaidrību, es pretošos. Bet jums tas nozīmētu izpostīšanu, apmelošanu un varbūt pat cietumu. Ņemiet šo cēli piedāvāto naudu, esiet pārliecināts, ka cs esmu ievērojusi jūsu augstsirdīgās dvēseles mazāko kustību; jūsu aizdomas nav mani aizvainojušas un ciešanas nav atstājušas nejūtīgu. Aizbrauciet, cs atkārtoju, un sameklējiet citur ticību, cerību, laimi, ko Francijas karaliene jums nevar sniegt. Kamēr Parīze uzzinās par kardināla apcietināšanu, kamēr sasauks parlamentu, kamēr savāks liecības, es domāju, paies divas nedēļas. Aizbrauciet! Jūsu tēvocim ir divi kuģi — viens Šērburgā, otrs Nantē, izvēlaties, bet tikai attālinieties no manis. Es nesu nelaimi — attālinieties no manis! Man šajā dzīvē bija tikai viens dārgums, tagad, kad es to esmu zaudējusi, cs iešu bojā.

Teikdama šos vārdus, karaliene strauji piecēlās un, liekas, atlaida Šarnī, izbeidzot audienci.

Viņš pienāca pie viņas tikpat godbijīgi un strauji.

— Jūsu Majestāte, — uztrauktā balsī viņš teica, — atgādināja man par maniem pienākumiem. Bet briesmas nav manā muižā, ne arī ārpus Francijas, tās ir Versaļā, kur jūs tur aizdomās, Parīzē, kur jūs tiesās. Ir svarīgi, madamc, iznīcināt visas aizdomas, lai spriedums būtu attaisnojums, un tā kā jums nav uzticamāka liecinieka un sparīgāka atbalsta, cs palikšu. Madamc, visi, kas zina kaut cik patiesību, to pateiks. Bet vai mums būs laime atrast drosmīgus cilvēkus, kas stāsies aci pret aci ar ienaidniekiem. Lai viņi dreb nevainīgās karalienes godības priekšā, un kāda, labāka cilvēka nekā viņi, drosmes priekšā. Jā, cs palieku, un ticiet, Jūsu Majestātei nav jāslēpj ilgāk no manis savas domas; esiet pārliecināta, ka es nebēgšu, ka cs nekā nebaidos, un ja viņa negrib mani redzēt, nav vajadzīgs sūtīt mani projām. O, madame, sirdis saprotas no tāluma, tieksmes no tālienes ir vēl karstākas nekā tuvumā. Jūs gribat, lai cs aizbraucu jūsu un manis dēļ: ncbaidatics nekā; būdams tuvumā, lai jums palīdzētu vai jūs aizstāvētu, cs būšu pietiekami tālu, lai jūs neapvainotu un nekaitētu jums. Jūs taču mani neredzējāt vai nc, kad astoņas dienas es dzīvoju simts asis no jums, izlūkodams katru jūsu kustību, skaitīdams jūsu soļus, dzīvodams jūsu dzīvi? Nu, labi, tas pats būs arī šoreiz, jo cs nevaru izpildīt jūsu gribu, cs nevaru aizbraukt! Starp citu, vai tas jums tik svarīgi!.. Vai jūs domāsit par mani?

Karaliene attālinājās no jaunā cilvēka.

— Kā vēlaties, — viņa tcica, — bet jūs mani sapratāt, jūs nedrīkstat šaubīties par maniem vārdiem. Es neesmu koķete, monsicur Šarnī, cs esmu karaliene un cs saku, ko domāju, un domāju, ko saku. Kādreiz cs jūs izvēlējos starp daudziem. Es nezinu, kas vilka manu sirdi pie jums. Es slāpu pēc stipras un dzidras draudzības, to cs jums pierādīju, vai ne? Šodien nav vairs tas pats, cs nedomāju vairs tā, kā domāju. Jūsu dvēsele nav vairs radniecīga manējai. Es jums saku vaļsirdīgi: saudzēsim viens otru!

— Labi, madamc, — pārtrauca Šarnī, — cs nekad neticēju, ka jūs būtu izvēlējusies mani, nekad neticētu. Ak, madamc, es nemaz nepieļauju domu jūs zaudēt. Madamc, cs esmu apskurbis aiz greizsirdības un bailēm. Madamc, cs neizcietīšu, ka jūs atņemsit man savu sirdi: tā pieder man, jūs man to dāvājāt, un to atņems tikai ar manu dzīvību. Esiet sieviete, esiet laba, neizmantojiet manu vājību, jo nupat jūs pārmetāt man šaubas, un tagad iznīcināt ar savām!

— Sievietes sirds — bērna sirds, — viņa tcica. — Jūs gribat, lai cs paļaujos uz jums!.. Esam gan mēs aizstāvji viens otram! Jūs esat vājš, jā, tā ir, bet cs esmu vājāka par jums.

— Es jūs nemīlētu, — viņš čukstēja, — ja jūs būtu citādāka nekā esat.

— Kā! — viņa teica ātri un kaislīgi, — nolādētā karaliene, pakritusi karaliene, sieviete, ko tiesās parlaments, ko nosodīs sabiedrības doma, ko padzīs varbūt pat viņas vīrs, šī sieviete rod sirdi, kas viņu mīl!

— Kalps, kas viņu dievina un piedāvā savas sirds asinis par vienu viņas asaru!

— Šī sieviete, — iesaucās karaliene, — ir svētīta, viņa ir lepna, viņa ir pirmā starp sievietēm, laimīgāka par visām.

Sī sieviete ir pārāk laimīga, monsicur Šarnī. Es nesaprotu, kā viņa varēja gausties. Piedodiet viņai to!

Šarnī nokrita Marijai Antuanetci pie kājām un skūpstīja tās mīlas aizgrābtībā.

Sai brīdī slepenā gaiteņa durvis atvērās un uz sliekšņa kā pērkona apdullināts apstājās drebošais karalis.

Cilvēku, ko apsūdzēja Provansas grāfs, viņš pārsteidza pie Marijas Antuanetes kājām.

XLII PRECĪBU PIEDĀVĀJUMS

Karaliene un Šarnī paskatījās viens otrā ar tādu baiļu pilnu skatienu, ka cietsirdīgākais ienaidnieks šai brīdī apžēlotos par viņiem.

Šarnī lēnām piecēlās un ar dziļu cieņu sveicināja karali.

Bija redzams, kā zem žabo cakām spēcīgi dauzījās Ludviķa XVI sirds.

— Ak, — dobjā balsī viņš tcica, — monsicur Šarnī!

Grāfs atbildēja ar jaunu palocīšanos.

Karaliene juta, ka viņa nespēj runāt, ka viņa ir pazudusi.

Karalis turpināja:

— Monsicur Šarnī, — viņš tcica ar neticamu piespiešanos, — ļoti maz ir goda muižniekam, ko pieķer zādzībā nozieguma vietā.

— Zādzībā! — čukstēja Šarnī.

— Zādzībā! — atkārtoja karaliene, kurai likās, ka viņa vēl dzird savās ausīs drausmīgos apvainojumus par kaklarotu, un kurai likās, ka grāfs tiks aptraipīts tāpat.

— Jā, — turpināja karalis, — nomesties ceļos cita sievas priekšā ir zādzība. Un kad sieviete ir karaliene, tad to sauc par augstības apvainojumu. Es likšu manam zīmogglabātājam pateikt to jums, monsicur Šarnī.

Grāfs gribēja runāt: viņš gribēja apliecināt savu nevainību, bet augstsirdīgā karaliene nevarēja paciest, ka apsūdzēja nekrietnībā cilvēku, ko viņa mīlēja un devās viņam palīgā.

— Augstība, — viņa ātri tcica, — man liekas, ka jums ir ļaunas aizdomas un nelabvēlīgas domas. Es jums paziņoju: šīs aizdomas, šie aizspriedumi ir nepareizi! Es redzu, ka es neļaušu viņu apsūdzēt neaiz­sargātu.

Aiz uztraukuma karaliene apstājās, izbijusies, ka viņai nu vajadzēja melot, un apmulsa, nezinādama ko samelot.

Bet šī vilcināšanās, kas likās riebīga lepnam karalienes prātam, bija gluži vienkārši sievietes glābiņš. Tais briesmīgajos brīžos, kad nokļūst

briesmās pārsteigto gods un dzīvība, pietiek vienas iegūtās minūtes, lai glābtu, tāpat kā pietiek vienas nokavētas sekundes, lai pazudinātu.

Vienīgi instinktīvi karaliene izmantoja šo vilcināšanos. Viņa pēkšņi apklusināja karaļa aizdomas, aizmaldināja viņa domas un nomierināja grāfu. Šīm izšķīrējām minūtēm ir aši spārni, kuri aizvilina tik tālu greizsirža pārliecību, ka tā neatgriežas gandrīz vai nekad, ja tikai skauģu aizstāvis, dēmons, to alkal neatnes uz saviem spārniem.

— Bet sakiet, madamc, — atbildēja Ludviķis XVI, pāriedams no karaļa lomas aizvainotā vīra lomā. — Vai es neredzēju monsicur Šarnī nometušos ccļos jūsu priekšā? Bet, lai nomestos ccļos, vajag…

— Vajag, augstība, — bargi tcica karaliene, — lai Francijas karalienes pavalstnieks lūgtu žēlastību. Tas, man liekas, galmā ir diezgan parasts gadījums.

— Viņš prasīja jums žēlastību! — iesaucās karalis.

— Jā, žēlastību, kuru cs nespēju dāvāt, — turpināja karaliene. — Ja būtu citādi, monsicur Šarnī kungs nebūtu uzstājies, cs zvēru, un cs viņu ātri pieceltu, būdama priecīga izpildīt tā muižnieka vēlēšanos, kuru sevišķi cienu.

Šarnī atvilka elpu. Karaļa skatiens kļuva nenoteikts, no sejas pamazām nozuda neparastie draudi, kurus radīja pārsteigums.

Šai laikā Marija Antuanete drudžaini meklēja izeju, bet viņu smacēja domas, ka jāmelo, un izmisums, ka nevar izdomāt ticamus melus.

A.tzīdamās, ka nespēj dāvāt grāfam žēlsirdību, ko tas lūdz, viņa cerēja saistīt karaļa ziņkārību. Viņa cerēja, ka noklaušināšana ar to arī beigsies. Viņa maldījās. Jebkura cita sieviete būtu izveicīgāka, izrādīdama lielāku lokanību, bet melot tā cilvēka klātbūtnē, ko mīlēja, viņai bija drausmīgas mocības. Parādīties komēdiju viltības nožēlojamajā un neīstajā gaismā, nozīmēja pārspēt visas liekulības, visas viltības, visas parka intrigas, ar to neķītrībai piemērotu atrisinājumu. Tas nozīmēja gandrīz vai atzīties par vainīgu: tas bija ļaunāk nekā nāve.

Viņa vēl vilcinājās. Viņa atdotu dzīvību, ja Šarnī izgudrotu kaut kādus melus; bet lojālais muižnieks, bezbailīgais bruņinieks to nevarēja, viņš par to pat nedomāja. Aiz smalkjūtības viņš ļoti baidījās pat izrādīt, ka gatavs aizstāvēt karalienes godu.

Marija Antuanete gaidīja jautājumu, kas brieda karalim uz lūpām, un beidzot tas atskanēja.

— Labi, madamc, sakiet kādu žēlastību velti izlūdzās monsicur Šarnī, kas viņu spieda nomesties jūsu priekšā ceļos?

Un it kā lai mīkstinātu aizdomīgā jautājuma rupjību, karalis piebilda:

— Es būšu varbūt laimīgāks nekā jūs, madamc, un monsicur Šarnī nevajadzēs nomesties manā priekšā ccļos.

— Augstība, cs jau tcicu, ka monsicur Šarnī prasa neiespējamo.

— Tad ko, vismaz pasakiet?

„Ko var prasīt, nometies ceļos?.." domāja karaliene. „Ko var lūgt no manis, ko cs nevarētu izpildīt? Kas tas ir? Kas?"

— Es gaidu, — karalis tcica.

— Augstība, bet… monsicur Šarnī lūgums ir ģimenes noslēpums.

— Karalim nav noslēpumu; viņš ir valsts saimnieks un ģimenes tēvs, kas ieinteresēts par visu pavalstnieku, savu bērnu, godu un drošību. Pat tad, — iebilda Ludviķis XVI ar bargu cienību, — ja samaitātie bērni aizskar sava tēva godu un drošību.

Karaliene nodrebēja no šiem pēdējiem draudiem.

— Monsicur Šarnī, — viņa iesaucās, apjukusi, ar drebošām rokām, — monsicur Šarnī gribēja dabūt no manis…

— Ko? madamcl

— Atļauju precēties.

— Patiesi! — iesaucās karalis, vispirms nomierinājies. Bet atkal greizsirdīgā nemiera pārņemts, neievērodams, kā cicta nabaga sieva, ka izteikusi šos vārdus, un cik bāls bija Šarnī par karalienes ciešanām, viņš tcica:

— Nu, labi, kāpēc tad ir neiespējami apprecēties ar monsicur Šarnī? Vai viņš nepieder pie slavenās muižniecības? Vai viņš nav bagāts? Vai nav drošsirdīgs un skaists? Tiešām, lai viņu noraidītu, sievietei vajag būt princeses asinīm vai precētai. Tikai šie divi iemesli var radīt šķēršļus. Tad sakiet, madamc, sievietes vārdu, ko gribētu precēt monsicur Šarnī, un ja viņa nav precējusies vai princese, galvoju, ka novērsīšu grūtības tikai tādēļ, lai jums patiktu.

Arvien pieaugošo briesmu un melu sapīta, karaliene ar piespiešanos atsāka.

— Nē, augstība, nē; ir grūtības, kuras jūs nevarat uzvarēt. Par tādām mēs runājām.

— Vēl viens iemesls vairāk, lai cs zinātu, kas karalim nav pa spēkam, — pārtrauca Ludviķis XVI, apspiezdams dusmas.

Šarnī paskatījās uz karalieni, viņa, liekas, tik tikko turējās kājās. Viņš būtu paspēris soli tuvāk viņai, bet karalis viņu apturēja ar savu bezdarbību. Ar kādām tiesībām viņš, kas viņai nebija nekas, piedāvātu roku vai atbalstu šai sievietei, ko karalis un vīrs atstāja.

„Ir taču kāds spēks," viņa sev jautāja, „pār kuru karalim nav varas? Ak, Dievs, vēl kādu domu, vēl kādu palīdzību!"

Pēkšņi viņai iemirdzējās doma.

— Ak, — viņa čukstēja, — pats Dievs man sūta palīdzību. To, kas pieder Dievam, nevar atņemt karalis.

Tad, galvu paceldama, viņa beidzot tcica karalim:

— Augstība, tā, ko gribētu apprecēt monsieur Šarnī, dzīvo klosterī.

— Ak, — iesaucās karalis, — tas gan ir iemesls; tiešām grūti atņemt Dievam viņa īpašumu, lai to nodotu cilvēkiem. Bet savādi, ka monsicur

Šarnī pārņēma tāda pēkšņa mīla: nekas man nav tcieis par to nc vārda, pat nc viņa tēvocis, kas no manis var dabūt visu. Kāda ir tā sieviete, ko jūs mīlat, monsicur Šarnī? Sakiet, lūdzu!

Karaliene sajuta durošas sāpes. Viņai būs jādzird kāds vārds no Olivjē mutes; viņai būs jāizcieš šo melu mokas. Un ko var zināt, vai Šarnī neatklās kādreizējās mīlas vārdu, pagātnes asiņojošo atmiņu, vai mīlas pušķojošo neskaidro nākotnes cerību. Lai nedabūtu drausmīgo triecienu, Marija Antuancte pasteidzās. Viņa pēkšņi iesaucās:

— Bet, augstība, jūs taču pazīstat to, ko bildina monsicur Šarnī, tā… Andrē Tavernī.

Šarnī iekliedzās un aizslēpa seju ar abām rokām.

Karaliene uzlika roku uz krūtīm un atkrita krēslā gandrīz bez samaņas.

— Tavernī jaunkundzi! — karalis atkārtoja, — Tavernī jaunkundzi, kas aizgājusi uz Sentdenī?

— Jā, augstība, — gandrīz vai nedzirdami izrunāja karaliene.

— Bet viņa vēl nav devusi solījumu, cik cs zinu?

— Bet viņai ir jādod.

— Mēs par to norunāsim, — tcica karalis. — Tomēr, — viņš piebilda ar pēdējiem neuzticības dīgļiem, — kāpēc viņa gribēja kļūt par mūķeni?

— Viņa ir nabadzīga, — teica Marija Antuancte. — Jūs padarījāt bagātu tikai viņas tēvu, — viņa skarbi piebilda.

Karaliene nodrebēja un uzmeta jaunajam cilvēkam lūdzošu skatienu, it kā aicinādama viņu atsacīties.

Šarnī cieši uzlūkoja Mariju Antuancli un neatbildēja.

— Labi! — teica karalis, kas klusuciešanu saprata kā godbijīgu piekrišanu. — Un Tavernī jaunkundze noteikti mīl monsicur Šarnī? Es došu Tavernī jaunkundzei pūrā 500 000 livru, kuras agrāk noraidīju jums pie Kalona kunga. Pateicieties karalienei, monsicur Šarnī, ka viņa bija ar mieru pastāstīt man šo lielu, un nodrošināt jūsu dzīves laimi.

Šarnī paspēra soli un priekšu un palocījās kā bāla statuja, kuru brīnumainā veidā uz kādu mirkli būtu atdzīvinājis Dievs.

— O, tas ir to vērts, lai nomestos ccļos vēlreiz, — karalis tcica ar vieglu rupja izsmiekla nokrāsu, kura ļoti bieži mīkstināja viņa senču tradicionālo toni.

Karaliene notrīsēja un neapzinīgi izstiepa jaunajam cilvēkam abas rokas. Viņš nometās ccļos viņas priekšā un uzspieda skaistajām, vēsajām rokām skūpstu, ar kuru gribēja izpaust savu dvēseli.

— Iesim, — tcica karalis, — ļausim tagad madamc rūpēties par jūsu lietām; nāciet, monsicur, nāciet!

Un viņš ļoti ātri aizgāja pa priekšu, tā kā Šarnī uz sliekšņa varēja pagriezties un ieraudzīt mūžīgo ardievu neizteicamās sāpes, kuras viņam sūtīja karalienes acis.

Durvis starp viņiem aizvērās kā nevainīgās mīlas nepārvaramais šķērslis.

XLIII SENTDENĪ ABATIJA

Karaliene palika viena un izmisusi. Tik daudz sitienus viņa dabūja uzreiz, ka nezināja, kurš sāpēja visasāk.

Pavadījusi apmēram stundu šaubu un nospiestības stāvoklī, viņa sev tcica, ka laiks meklēt izeju. Karalis, lepns par acīmredzami gūto uzvaru, pasteigsies izplatīt baumas. Varēja gadīties, ka šīs baumas tiek ārpusē uzņemtas tā, ka visa krāpšanas svētība būs zaudēta.

Šī krāpšana — ak, vai! — kā karaliene to nožēloja, kā viņa gribētu atgūt izsprukušos vārdus, kā viņa gribētu atņemt, šķietamo laimi, pat Andrē, kas to varbūt atraidīs.

Tiešām, šeit uzradās jaunas grūtības. Andrē vārds glāba karaļa priekšā. Bet kas varēja galvot, par šo kaprīzo, neatkarīgo, stipro prātu, ko sauca par Tavernī jaunkudzi? Kas varēja paļauties, ka šī lepnā persona upurēs savu dzīvību, savu nākotni par labu karalienei, ko dažas dienas agrāk viņa bija atstājusi kā icnaidniccc?

Un kas notiks pēc tam? Andrē atraidīs, tas bija ticams, un izmelotā celtne sabruks. Karaliene būs viduvēja intrigante, Šarnī — zemisks mīļākais, melis, un apmelošana kļūs par ncapstrīdāmu pierādījumu laulības pārkāpšanai.

Marija Antuancte juta, kā viņas domas jūk, viņa nolaida versmojošo seju roķās un gaidīja.

Kam uzticēties? Kas ir karalienes draudzene? Lambāla kundze? O, skaidrais prāts, vēss un nelokāms prāts! Kāpēc samulsināt viņas jaunavīgo domu? Bet visas šīs galma dāmas, kas gribēdamas izdabāt, glaimo visiem, kam veicas, un kas uz pasaules visvairāk baidās no visniecīgākās nežēlastības, tās, droši vien, būs priecīgas pārmācīt savu karalieni, ja tai būs nepieciešama viņu palīdzība.

Atlika tikai Tavernī jaunkundze. Viņai bija dimantskaidra sirds, kuras šķautnes spēj griezt stiklu, un kuras neuzvaramā stingrība un dziļā skaidrība viena varēja just līdzi karalienes lielajām sāpēm.

Tātad Marija Antuanete uzmeklēs Andrē. Viņa izklāstīs tai savu nelaimi un lūgs upurēt sevi. Andrē, bez šaubām noraidīs, jo viņa nav tā, kas ļaujas ietekmēties; bet pamazām, lūguma mīkstināta, viņa nevarēs atteikt; un kad pirmais karstums būs pārgājis, karalis, būdams apmierināts ar abu, līgavas un līgavaiņa acīmredzamo piekrišanu, tomēr aizmirsīs… Nu, tad visu nokārtos ceļojums. Aizbraukdami uz kādu laiku, kamēr apmelošanas hidra būs pieēdusies, Andrē un Šarnī varēs pateikt, ka panākuši vienošanos, un tad neviens neuzminēs, ka šīs precības bija tikai spēle.

Tā Tavernī jaunkundzes brīvība nebūs cietusi, un Šarnī brīvība tāpat nebūs saistīta. Un karalienei nebūs briesmīgo sirdsapziņas pārmetumu, ka upurējusi divas būtnes sava goda glābšanai; vīra un bērnu gods nebūs aizskarts. Viņa to nodos neaptraipītu nākamajai Francijas karalienei.

Tādas bija viņas pārdomas.

Tā viņa cerēja samierināt pieklājības likumu un savas intereses. Tādu briesmu klātbūtnē vajadzēja visu pārdomāt ar stingru loģiku. Un vajadzēja labi apbruņoties pret tik grūti sakaujamo prclnicku, kā, piemēram, Tavernī jankundzi, kad viņa klausīja augstprātībai un nevis sirdij.

Sagatavojusies ceļam, Marija Antuancte nolēma aizbraukt. Viņa gribēja brīdināt Šarnī, lai viņš nespertu kādu nepareizu soli, bet doma, ka viņai katrā ziņā seko spiegi, un visu tādā brīdī iztulkos ļauni, karalieni atturēja. Un viņa bija pietiekami pārbaudījusi Olivjē veselīgo saprātu, padevību un noteiktību, lai būtu pārliecināta, ka viņš pieņems visu, ko viņa uzskatīs par derīgu.

Pienāca pulkstens trīs; parādes pusdienas, priekšā stādīšanās, vizītes. Karaliene visus pieņēma ar gaišu seju un draudzīgi, kas tomēr nemazināja viņas labi pazīstamo lepnumu. Marija Antuanete nostājās visu priekšā, satrieca ienaidniekus, apreibināja draugus; vienaldzīgos pārvērta centīgajos, un centīgos — entuziastos; un bija tik skaista un diža, ka karalis visu priekšā viņu apsveica.

Bet kad viss beidzās, izdzēsusi no sejas mākslotos smaidus, atgriezusies pie savām atmiņām, tas ir, sāpēm, viena, gluži viena pasaulē, viņa nomainīja tualeti, uzlika pelēko cepuri ar zilām lentām un puķēm, pelēko zīda kleitu, iekāpa karietē, un, bez sargiem, tikai ar vienu dāmu, lika sevi aizvest uz Sentdenī.

Tā bija stunda, kad mūķenes, atgriezušās savās cellēs no ēdamistabas trokšņa, iegāja pārdomu klusumā, kam seko lūgšana pirms miega.

Karaliene lika pieņemamajā istabā pasaukt Andrē Tavernī.

Tā, ccļos nometusies un ietinusies baltā kokvilnas kleitā, lūkojās caur logu aiz liepām uzlēcošajā mēnesī un šai nakts poēzijā rada vielu kaislīgām, dedzīgām lūgšanām, kuras raidīja Dievam, lai atvieglinātu dvēseli.

Labprātīgajā prombūtnē viņa lieliem malkiem dzēra neārstējamās sāpes. Sīs mokas pazīst tikai spēcīgākās dvēseles; tās ir reizē pašmocības un bauda. Ar skumjām tā atgādina visas parastās sāpes. Bet tā beidzas saldkairē, ko var izjust vienīgi tic, kas prot upurēt laimi lepnumam.

Andrē labprātīgi atstāja galmu, labprātīgi sarāva saites ar visu, kas varēja uzturēt viņas mīlu. Lepna kā Klcopatra, viņa pat nevarēja paciest domu, ka Šarnī varētu domāt par kādu citu sievieti, kaut tā būtu arī karaliene.

Viņai nebija gandrīz nekādu pierādījumu par šo karsto mīlestību pret kādu citu. Protams, greizsirdīgā Andrē no šī pierādījuma izlobīja pārliecību, kas var likt asiņot sirdij. Bet vai viņa nebija redzējusi Šarnī paejam gluži vienaldzīgi viņai garām? Un vai viņai nebija aizdomas, ka karaliene pieņēma, nevainīgi, bez šaubām, bet tomēr pieņēma Šarnī dievinājumus?

Kāpēc pēc tam palikt Versaļā? Lai izlūgtos komplimentus? Lai uzlasītu smaidus? Lai laiku pa laikam saņemtu viņa rokas piedāvājumu, tikko pieskaroties ar pirkstu galiem, kad pastaigās karaliene viņai palienēs Šarnī laipnību, būdama spiesta uz laiku atteikties no viņa tuvības?

Nē, Andrē stoieisms nepieļāva izrādīt pazemojošu vājumu, nepieļāva kompromisus. Labāk ar mīlu un aizvainoto lepnumu klosterī, nekā dzīvē ar mīlu un priekšrocībām citai.

— Nekad! Nekad! — atkārtoja lepnā Andrē. — Ko cs mīlu neredzēdama, kas priekš manis tikai mākonis, attēls, tikai atmiņas, tas nekad mani neapvaino, vienmēr viņš smaida, smaida tikai man!

Lūk, kāpēc viņa pavadīja tik daudz sāpīgu, bet mierīgu nakšu; lūk, kāpēc, bija laimīga raudādama, kad jutās vāja, nolādēdama, kad uztraucās, Andrē atzina par labāku labprātīgu prombūtni, kura saglabāja viņas mīlestību un cieņu, bet atņēma iespēju redzēt cilvēku, ko ienīda, būdama spiesta mīlēt.

Un, starp citu, skaidrās mīlas mēmajā apcerē, vientulīgo sapņu dievišķajā aizrautībā drūmajai Andrē bija vairāk dzīves nekā mirdzošajos Versaļas svētkos, nepieciešamībā locīties savu sānccšu priekšā, bailēs neļaut pasprukt sirdī ieslēgtam noslēpumam.

Mēs jau teicām, ka Svētā Ludviķa dienas vakarā karaliene atnāca uz Sentdenī pie Andrē, un atrada viņu aizsapņojušos.

Tiešām, Andrē teica, ka atbraukusi karaliene, ka klostera priekšniece viņu pieņēmusi lielajā viesu istabā, un Viņas Majestāte pēc parastiem pieklājības vārdiem prasījusi, vai nevarot runāt ar Tavernī jaunkundzi.

Savāda lieta! Andrē ar mīlas novājināto sirdi vairāk nevajadzēja, lai steigtos pretī smaržām, kuras nāca no Versaļas, — Vēl vakar nolādētās smaržas, bet mīļas, par cik tās zuda tālumā, mīļas kā viss, kas izgaro un aizmirstas, dārgas kā mīla.

— Karaliene! — čukstēja Andrē. — Karaliene atrodas Sentdenī! Viņa sauc mani!

— Ātrāk, steidzieties! — viņai tcica.

Viņa tiešām steidzās; uz pleciem viņa uzmeta garo mūķeņu apmetni, apjoza vilnas joslu ap plīvojošo kleitu, un, pat nepaskatījusies mazajā spogulī, sekoja klostera vārtu sardzei, kas bija atnākusi pēc viņas.

Bet, paspērusi desmit soļus, viņa jutās pazemota, ka sajutusi tik lielu prieku.

— Kāpēc, — viņa tcica, — nodrebēja mana sirds? Kāda daļa Andrē Tavernī, ja Francijas karaliene apmeklē Sentdenī klosteri? Vai es jūtu

lepnumu? Karaliene nav ieradusies manis dēļ. Vai tā ir laime? Bet cs vairs nemīlu karalieni.

Diezgan! Mieru, ļaunā mūķene, kas nepieder ne Dievam, nc pasaulei; pūlies piederēt vismaz sev!

Tā rāja sevi Andrē, nokāpdama pa platajām kāpnēm un, atguvusi pašsavaldīšanos, nodzēsa no sejas pārejošo steigas sārtumu, un palēnināja kustību ātrumu. Bet, lai to panāktu, pēdējos sešus kāpienus viņa kāpa ilgāk nekā pirmos trīsdesmit.

Kad viņa iegāja svinību viesistabā, kuru apgaismoja kroņlukturu un garo sveču mirdzums dažu māsu sažņaugtajās rokās, Andrē bija auksta un bāla.

Kad viņa izdzirda savu vārdu, ko nosauca vārtu sardze, kas viņu atveda, kad ieraudzīja Mariju Antuancti apsēdušos klostera priekšnieces krēslā, kamēr viņai blakus noliecās un drūzmējās ievērojamākās mūķenes, Andrē sajuta trīsas, kuras uz dažiem mirkļiem apturēja viņas gaitu.

— Ak, nāciet, jaunkundz, cs gribu parunāties ar jums, — karaliene teica, viegli pasmaidīdama.

Andrē pienāca un nolieca galvu.

— Jūs atļausit, kundze, — teica karaliene, pagriezdamās pret priekšnieci.

Tā zemu palocījās, un, mūķeņu pavadīta, atstāja viesistabu.

Karaliene palika viena ar Andrē, kuras sirds sita tik skaļi, ka to varētu dzirdēt, ja nebijis vccā pulksteņa vēzekļa gurdais troksnis.

XLIV NEDZĪVĀ SIRDS

Karaliene uzsāka sarunu — tā prasīja etiķete.

— Lūk, kur jūs, jaunkundz, — viņa teica ar smalku smaidu. — Zināt, ir dīvaini jūs redzēt mūķenes tērpā.

Andrē nekā neatbildēja.

— Redzēt seno draudzeni, — karaliene turpināja, — jau zudušu pasaulei, kad mēs vēl dzīvojam, tas ir tas pats, kas paklausīt no kapa nākošajai nežēlīgajai pamācībai. Vai jūs neesat ar mani vienās domās?

— Madame, — Andrē atbildēja, — kas atļausies dot padomus Jūsu Majestātei. Pat nāve brīdinās karalieni tikai tai dienā, kad paņems viņu. Tiešām, kādēļ lai viņa darītu citādi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, madamc, ka karalienei ir lemts pēc savas izcelšanās neciest neizbēgamos trūkumus. Kas var darīt patīkamu dzīvi, tas viņai ir; kas var izdaiļot dzīves gaitu, to karaliene paņem no citiem.

Karaliene no pārsteiguma sakustējās.

— Tās ir karalienes tiesības, — pasteidzās piebilst Andrē. — Citi viņai ir tikai pavalstnieku kopums, kuru manta, gods un dzīvība pieder valdniekam. Dzīve, gods un labklājība, morālā vai materiālā, tātad arī ir karalieņu īpašums.

— Šīs doktrīnas mani pārsteidz, — lēnām tcica Marija Antuanete. — Valdnieci jūs zīmējat kā kaut kādu pasaku cilvēkēdāju, kas aprij vienkāršo pilsoņu mantu un laimi. Vai tiešām cs esmu tāda sieviete? Vai tiešām nopietni jums bija ko sūdzēties par mani, kad bijāt galmā?

— Jūsu Majestātei labpatikās uzstādīt šo pašu jautājumu, kad cs atstāju viņu, — Andrē atbildēja. — Es atbildēju tāpat kā šodien: „Nē, madamcl"

— Bet ļoti bieži, — atsāka karaliene, — mūs aizskar apvainojums, kas nav nācis no mums. Vai cs esmu izpostījusi kādu no jums un tātad pelnījusi šos skarbos vārdus, kurus jūs man sakāt? Andrē, vientulība, ko jūs izvēlējāties, ir patvērums pret visām pasaules ļaunajām kaislībām. Dievs tur māca lēnību, pieticību, apvainojumu aizmiršanu, tikumus, kuriem pats ir paraugs. Vai tiešām, apmeklējot Jēzus Kristus māsu, man jāsaņem barga seja un naidīgus vārdus? Vai, ierodoties kā draudzenei, man jāsatiek pārmetumi vai nesamierināmās icnaidnicces aizplīvurotais īgnums?

Andrē pacēla acis, būdama šā mierīguma pārsteigta, pie kura Marija Antuancte nebija pieradinājusi savus kalpotājus. Viņa bija augstprātīga un barga, ja viņai pretojās.

Mežonīgā vientule Andrē bija dziļi aizkustināta par to, ka bez naida karaliene uzklausīja viņu, parādīdama pacietības un draudzīgas līdzcietības brīnumu.

— Majestātei labi zināms, — viņa klusu tcica, — ka Tavernī nevar būt viņas ienaidnieki.

— Es saprotu, — atbildēja karaliene. — Jūs nevarat piedot, ka biju pārāk vēsa pret jūsu brāli, un varbūt viņš mani apsūdz kā vieglprātīgu un pat kaprīzu?

— Mans brālis ir pārāk godbijīgs pavalstnieks, lai apsūdzētu karalieni, — atbildēja Andrē, pūlēdamās saglabāt stingrību.

Karaliene ļoti labi redzēja, ka kļūs aizdomīga, palielinādama medus devu, lai pielabinātu cerberu. Tāpēc viņa mainīja taktiku.

— Tomēr, — viņa teica, — nākdama uz Sentdenī runāt ar priekšnieci, es gribēju redzēt jūs un apliecināt, ka palieku jūsu draudzene.

Andrē sajuta šo niansi; viņa baidījās, ka ir apvainojusi to, kas viņu apmīļoja. Vēl vairāk viņa baidījās, ka būs parādījusi vienmēr gaišredzīgajai sievietes acij savu sāpīgo brūci.

— Jūsu Majestātes vēlēšanās man ir liels pagodinājums un sagādā lielu prieku, — viņa skumji tcica.

— Nerunājiet tā, Andrē, — karaliene atbildēja, spiezdama viņai roku.— Jūs plosāt man sirdi. Lai runā, ka nožēlojamai karalienei ir draudzene, ka viņa var paļauties uz kādu sirdi, ka var lūkoties ar uzticību tik daiļās acīs kā jūsējās, nebaidīdamās manīt šo acu dziļumā savtību vai atriebību. Jā, jā, Andrē, apskaudiet karalienes, citu labklājības, goda un dzīvības pavēlnicces! O, jā, viņas ir karalienes, viņām pieder tautu zelts un asinis. Bet sirdis? Tās viņas nevar paņemt, tās jāgaida, kamēr dāvās.

— Es apgalvoju, madamc, — tcica Andrē šīs karstās uzrunas satricināta, — ka mīlēju Jūsu Majestāti, kā nekad nevarēšu mīlēt šai pasaulē.

Un teikusi šos vārdus viņa nosarka un nolaida acis.

— Jūs… mīlējāt… mani! — iesaucās karaliene, — tātad jūs mani vairs nemīlat?

— O, madamcl

— Es jums nekā neprasu, Andrē… Lai nolādēts klosteris, kas tik ātri izdzēš atmiņas dažās sirdīs!

— Neapsūdziet manu sirdi, — steidzīgi tcica Andrē, — tā ir mirusi.

— Jūsu sirds ir mirusi! Jaunā, skaistā Andrē, jūs sakāt, ka jūsu sirds mirusi! Ak, ncrotaļājalics ar šiem drūmajiem vārdiem. Kas saglabājis tādu smaidu, tādu skaistumu, tam sirds nav mirusi; Andrē, nerunājiet tā!

— Es atkārtoju, madamc, nekā man nav nc galmā, nc pasaulē. Šeit es dzīvoju kā zāle, kā stāds, tc man ir prieki, kurus tikai es viena saprotu. Lūk, kāpēc, ieraudzījusi jūs mirdzošu un valdniccisku, cs, biklā un neievērojamā mūķene, nevarēju saprast jūs; manas acis apžilbināja jūsu spožums. Lūdzu piedodiet: aizmirst pasaules tukšo godkāri nav liels grēks. Mans biktstēvs mani par to svēta katru dienu; madame, neesiet bargāka par viņu!

— Kā jums patīk klosterī? — vaicāja karaliene.

— Es laimīga pieņemu vientuļo dzīvi.

— Vai tiešām nekas nav palicis, kas jums atgādina pasaules priekus?

— Nekas.

„Ak, Dievs!" — bažīgi nodomāja karaliene, „vai tiešām cs cietīšu neveiksmi?"

Un aukstas trīsas pārskrēja pa viņas dzīslām.

„Pamēģināsim viņu kārdināt," viņa sev teica, „ja šis līdzeklis neizdodas, ķeršos pie lūgšanās. O, lūgties, lai pieņemtu Šarnī. kungu. Ak, debess žēlastība, cik es esmu nelaimīga!"

— Andrē, — atsāka Marija Antuanete, savaldīdama saviļņojumu, — jūs izteicāt savu neapmierinātību tādos vārdos, ka tas atņem man katru cerību, kāda man bija šurpbraucot.

— Kādu cerību, madamcl

— Nerunāsim vairs, ja jūs esat cieši izlēmusi… Ak, vai! Tā bija man prieka ēna, nu tā zudusi. Bet vai tagad nav viss manim ēna!? Ak, nedomāsim par to!

— Bet, madamc, paskaidrojiet man tāpēc vien, ka tas jums sagādās apmierinājumu…

— Priekš kam. Jūs taču esat atteikusies no pasaules, vai ne?

— Jā, madamc.

— Gluži labprātīgi?

— O, pilnīgi pēc savas vēlēšanās.

— Un jūs esat apmierināta ar to, ko izdarījāt?

— Vairāk kā jebkad.

— Jūs taču saprotat, ka tādā gadījumā man lieki runāt. Dievs mans liecinieks, ka cs gribēju uz kādu bridi darīt jūs laimīgu.

— Mani?

— Jā, jūs, nepateicīgo, kas mani apvainoja. Bet pašreiz jūs izjūtat citus priekus, un jūs pazīstat labāk savas tieksmes un aicinājumu. Es atsakos…

— Bet, madamc, galu galā pasakiet, par ko ir runa.

— O, tas ir gluži vienkārši, cs gribēju jūs aizvest atpakaļ uz galmu.

— O! — iesaucās Andrē ar rūgtuma pilnu smaidu, — atgriezties galmā? Ak, Dievs! Nē, nekad! Kaut arī nāktos nepaklausīt Jūsu Majestātei.

Karaliene notrīsēja. Viņas sirdi pārpildīja neizsakāmas sāpes. Viņa kā varens kuģis uzskrēja granīta klintij.

— Jūs atsakāties? — viņa čukstēja.

Un lai Andrē neredzētu viņas uztraukumu, paslēpa seju rokās.

Redzēdama, ka Marija Antuanete cieš, Andrē piegāja pie viņas un nokrita ccļos; viņa it kā cerēja, ka šāda goddevība mazinās sāpes, ko sagādājusi karalienei, aizvainodama viņas draudzību vai lepnumu.

— Klausieties, — viņa tcica, — ko jūs galmā darītu ar mani, skumjo, niecīgo, nabadzīgo, nolādēto, no kuras visi izvairās, jo cs, nožēlojamā, neprotu iedvest sievietēm parasto sāncenses nemieru, vīriešiem parastās dzimuma dažādības simpātijas… Ak, madamc un dārgā pavēlniccc, atstājiet mūķeni, ko kā pārāk nepilnīgu nav pieņēmis pat Dievs, kas pieņem visus, arī miesā un garā slimus. Atstājiet mani bēdām, vientulībai, atstājiet mani!

— Ak, — tcica karaliene, paceldama acis, — stāvoklis, kādu cs gribēju piedāvāt, iznīcinātu visus pazemojumus, par kuriem jūs sūdzaties! Precības, kādas jūs gaida, padarītu jūs par vienu no Francijas lepnākām dāmām.

— Precības! — pārsteigta stostījās Andrē.

— Jūs noraidāt, — teica karaliene, arvien vairāk zaudēdama drosmi.

— O, jā! Es noraidu, cs noraidu!

— Andrē… — viņa Icica.

— Es noraidu, madamc, cs noraidu!

Tad Marija Antuanete ar sažņaugtu sirdi gatavojās iesākt lūgties. Tai bridi, kad viņa piecēlās, dreboša, apjukusi, nevarēdama atrast īstos vārdus, iejaucās Andrē.

— Madamc, — viņa teica, satverdama karalieni aiz svārkiem, jo domāja, ka viņa grib aizbraukt, — rādiet man laipnību un nosauciet cilvēku, kas mani pieņemtu par savu dzīves draugu; es cictu dzīvē tik daudz pazemojumus, ka šā augstsirdīgā cilvēka vārds…

Un viņa sāpīgi pasmaidīja.

— Būs balzāms, — viņa atsāka, — ko ar šo brīdi cs likšu uz visiem mana lepnuma ievainojumiem.

Karaliene sāka šaubīties, bet viņai bija jāiztur līdz galam.

— Monsicur Šarnī, — viņa teica vienaldzīgā, skumjā balsī.

— Monsicur Šarnī! — iesaucās Andrē briesmīgā saviļņojumā. — Monsicur Olivjē Šarnī!

— Monsicur Olivjē, jā, — tcica karaliene, izbrīnā uzlūkodama jauno meiteni.

— Monsicur Sifrēna māsasdēls? — Andrē turpināja, bet viņas vaigi kļuva sārti un acis mirdzēja kā zvaigznes.

— Monsicur Sifrēna māsasdēls, — atbildēja Marija Antuancte, arvien vairāk ievērodama Andrē vaibstos radušos pārvērtību.

— Tad jūs mani gribat izprecināt monsicur Olivjē, sakiet, madamc?!

— Jā, viņam.

— Un… viņš piekrīt?

— Viņš jūs bildina.

— O! Es pieņemu, cs pieņemu! — tcica Andrē, neprātīga un sajūsmā. — Tātad viņš mani mīl!.., Viņš mīl mani tāpat, kā cs mīlu viņu!

Karaliene atkāpās, drebēdama un dobji ievaidēdamās; satriekta viņa atkrita krēslā, kamēr neprātīgā Andrē skūpstīja viņai ceļus, svārkus un asarām apslacīja rokas, un noklāja tās ar dedzīgiem skūpstiem.

— Kad mēs brauksim? — beidzot viņa tcica, kad no apslāpētiem sajūsmas saucieniem un nopūlām varēja pāriet uz vārdiem.

— Nāciet, — čukstēja karaliene, kas juta, ka dzīvība viņu atstāj, un gribēja glābt savu godu pirms nāves.

Viņa piecēlās un atbalstījās pret Andrē, kuras karstās lūpas meklēja viņas ledainos vaigus. Un kamēr jaunā meitene gatavojās aizbraukšanai, nelaimīgā valdniece, kurai piederēja trīsdesmit miljonu pavalstnieku dzīvība un gods, rūgti šņukstēdama, tcica:

— Ak, Dievs!.. Vai nav diezgan ciešanu vienai sirdij? Tomēr cs pateicos tev, Dievs! — viņa piebilda. — Jo tu glāb manu bērnu godu, tu dod man tiesības nomirt zem karaliskā mēteļa.

XLV KĀPĒC BARONS TAVERNĪ SĀKA UZBAROTIES?

Kamēr karaliene Sentdenī klosterī izšķīra Tavernī jaunkundzes likteni, Filips, kura sirds vai plīsa no tā, ko bija uzzinājis un ko pats atklājis, steidzīgi gatavojās aizbraukšanai.

Kareivim, kas pieradis pie ceļojumiem, nevajag daudz laika, lai sagatavotu ceļa somas un uzģērbtu ceļa mēteli. Bet Filipam bija svarīgāki iemesli nekā jebkuram citam, lai drīzāk attālinātos no Versaļas: viņš negribēja pieredzēt iespējamo un neatvairāmo karalienes, savas vienīgās kaislības negodu.

Tāpēc dedzīgāk nekā jelkad viņš apsedloja zirgus, pielādēja ieročus, iekrāva ceļa somās visnepieciešamāko, lai dzīvotu parasto dzīvi. Kad viss bija gatavs, viņš lika brīdināt monsicur Tavernī tēvu, ka vēlas ar viņu runāt.

Mazais vecītis atgriezās no Versaļas, veikli lipinādams ar savām trauslajām kājām, kuras balstīja viņa apaļo vēderiņu. Nu jau trīs vai četrus mēnešus barons uzbarojās, kas viņam piešķīra viegli saprotamu lepnumu, jo pilnīgu brangumu viņš uzskatīja par apmierinātības pazīmi.

Un tā monsicur Tavernī pilnīgā apmierinātība liecināja par daudz ko.

Tātad barons ļoti priecīgs atgriezās no pastaigas pilī. Vakarā viņš piedalījās sarunās par dienas skandāliem. Viņš smaidīja par monsicur Brctcilu, tas nicināja monsicur Roānu, monsicur Subisas, un Gemcnē nicināja monsicur Brctcilu, Provansas grāfs nicināja karalieni, monsicur Artuā nicināja Provansas grāfu, simts personas nicināja simts citas un nevienu. Viņš savāca sīkas tenkas un apsmieklu. Kad grozs bija pilns, viņš laimīgs atgriezās mājās.

Uzzinājis no sulaiņa, ka dēls vēlas ar viņu runāt, negaidīdams Filipa apmeklējumu, viņš pārgāja pāri kāpņu laukumam, lai uzmeklētu aizbraucēju.

Viņš bez pieteikšanas ienāca nekārtīgā istabā, kā tas ir vienmēr pirms aizbraukšanas.

Filips negaidīja jūtelību no tēva, kad tas uzzinās par viņa apņemšanos, bet vēl vairāk viņš negaidīja vienaldzību. Tiešām, Andrē jau atstāja tēva māju, viņam bija viena būtne mazāk ko mocīt; barons sajuta tukšumu, un kad šo tukšumu papildinātu pēdējā mocekļa prombūtne, barons sāktu gausties, kaut tikai patmīlas dēļ, ķā bērni, kuriem atņem viņu suni vai putnu.

Bet Filips ļoti brīnījās, dzirdēdams, kā barons iesaucas, gavilējoši smiedamies:

— O, aizbrauc, viņš aizbrauc!..

Filips apstājās un apstulbis uzlūkoja tčvu.

— Es biju pārliecināts, — turpināja barons, — cs pat biju saderējis. Labi nospēlēts, Filip, labi…

— Ko jūs teicāt, monsicurl — sacīja jaunais cilvēks. — Kas ir labi nospēlēts?

Vecītis iedziedājās, lēkādams uz vienas kājas un ar abām rokām turēdams vēderu.

Tai pašā laikā viņš mirkšķināja Filipam, lai tas atlaiž savu kambarsulaini.

Filips to saprata un paklausīja. Barons izgrūda Šampanjī ārā un aiztaisīja durvis aiz viņa. Tad, atgriezdamies pie dēla, klusā balsī tcica:

— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!

— Jūs mani tā slavējat, monsicur, — vēsi atbildēja Filips, — pats nemaz nezinot, ar ko esmu to izpelnījies…

— Ai! ai!.. — mēdīdamies tcica vecītis.

— Varbūt šo jautrību izsauc mana aizbraukšana, kas atbrīvo jūs?

— Oho! — smiedamies citā tonī tcica vecais barons. — Nu, neizliecies manā priekšā, tas velti, tu zini labi, ka mani nepiekrāpsi… Ai, ai!

Filips sakrustoja rokas, jautādams sev, vai vecis nav palicis traks.

— Kā nepiekrāpšu?.. — viņš teica.

— Ar savu aizbraukšanu. Nudien, vai tu domā, ka cs ticu tavai aizbraukšanai?

— Jūs neticat?

— Šampanjī tc vairs nav, cs tev atkārtoju. Neizliecies vairs! starp citu, atzīstu, tev nav citas izejas, un tu to pieņēmi, tas labi.

— Kungs, jūs mani ļoti pārsteidzat… v

— Jā, tas ir pārsteidzoši, ka cs uzminēju. Bet ko lai dara, Filip, par mani nav ziņkārīgāka cilvēka, un tāpēc cs cenšos uzzināt. Nav laimīgāka cilvēka par mani, kad cs kaut ko uzožu. Tātad cs atklāju, ka tu tikai izliecies, it kā aizbrauktu, un tevi apsveicu.

— Es izliekos? — iesaucās saintriģēts Filips.

Vecītis pienāca tuvāk, pieskārās jaunā cilvēka krūtīm ar kaulainiem pirkstiem, un ļoti noslēpumaini tcica:

— Goda vārds, esmu pārliecināts, ka viss atklāsies, ja tu to nedarīsi. Tu esi atjēdzies laikā. Rītu jau būtu par vēlu. Steidzies, mans bērns, steidzies!

— Monsicur, — ledainā balsī tcica Filips, — cs apliecinu, ka nesaprotu nc vārda, it neviena, ko jūs man sakāt.

— Kur tu paslēpsi savus zirgus? — turpināja vecītis, neatbildēdams tieši. — Tev ir ļoti ievērojama ķēve; uzmanies, lai viņu neierauga, citādi neticēs, ka tu tur… Jā, kur tu izliecies aizbraucam?

— Es aizbraucu uz Tavernī Mczonrūžu!

— Labi… ļoti labi… Tu izliecies aizbraucam uz Mczonrūžu… Neviens neko neuzzinās… O, bet ļoti jauki… Tomēr, esat prātīgs; uz jums abiem mērķē daudzas acis.

— Uz mums abiem! Par ko jūs runājat?

— Viņa ir nevaldāma, — turpināja vecītis, — viņai ir kaislības, kas spēj pazudināt visu. Uzmanies! Esi prātīgāks nekā viņa…

— Ak, bet tiešām, — apslāpētās dusmās iesaucās Filips, — cs saprotu, ka jūs ņirgājaties par mani. Tas ir nežēlīgi, cs galvoju. Tas nav labi, redzēdams, ka cs esmu bēdu sagrauzts un satracināts, jūs mani piespiežat aizmirst dēla godbijību un cicņu.

— Ak, jā, cicņu! Es tevi atbrīvoju no tās. Tu esi diezgan pieaudzis, ka vari nokārtot savas lietas, un tu tās veic tik labi, ka modini manī cicņu pret sevi. Nu, labi, atstāj man savu adresi, kur cs varēšu tev aizsūtīt ziņu, ja gadīsies kāda steidzīga vajadzība.

— Uz Tavernī, monsicur, — teica Filips, domādams, ka vccis beidzot atguvis veselo saprātu.

— Jā, tu runā jauki… Uz Tavernī, astoņpadsmit jūdzes. Un tu iedomājies, ka cs priecāšos par velti nobendēt zirgus ccļā uz Tavernī, ja man jānodod tev kāds steidzīgs, svarīgs padoms? Pietiek, es taču neprasu pateikt savas parka mājas adresi, tāpēc ka turp varētu sekot mani sūtņi vai pazīt mani sulaiņi, bet izvēlies kādu trešo adresi, ceturtdaļstundas attālumā. Tev taču ir velnišķīga izdoma. Ja kāds savas mīlas dēļ rīkojas tā, kā tu dari, tas ir spējīgs cilvēks.

— Māja parkā, mīla, izdoma? Kungs, mēs uzdodam mīklas, tikai atminējumu jūs paturat sev.

— Es nepazīstu par tevi gudrāku un apdomīgāku! — saīdzis tcica tēvs.— Es nepazīstu nevienu, kura atturība būtu apvainojošāka. Var gandrīz vai iedomāties, ka tu baidies, ka cs tevi nenododu? Tas būtu savādi!

— Monsicurl — izmisis teica Filips.

— Tas labi! Paturi savus noslēpumus; paturi savas senās, Vilku bedrēs noīrētās mājas noslēpumu.

— Es noīrēju māju Vilku bedrēs?

— Paturi nakts pastaigu noslēpumu ar divām apburošām draudzenēm.

— Es… esmu pastaigājies, — nobālēdams čukstēja Filips.

— Paturi reibinošo skūpstu noslēpumu, kā medu starp puķēm un rasu.

— Monsicurl — iebrēcās Filips, no niknās greizsirdības apskurbis, — vai jūs klusēsit?!

— Labi, es vēlreiz saku — cs zinu visu, ko tu esi darījis. Tu domāji, ka nezinu? Pie joda! Tam vajadzēja radīt uzticību pret mani. Tava tuvība ar karalieni, tava rīkošanās, gājieni uz Apollona peldētavu, ak, Dievs, tā

taču ir mūsu dzīve un visu mūsu liktenis. Nebaidies taču no manis, Filip… Uzticies man!

— Jūs mani šausmināt! — iesaucās Filips, paslēpdams seju rokās.

Tiešām, nelaimīgais Filips sajuta šausmas pret cilvēku, kas atklāja viņa

rētas, un, nebūdams mierā, ka atsedzis, tās uzplēsa un padziļināja kā ārprātīgs. Viņš sajuta šausmas pret cilvēku, kas viņam pierakstīja cita laimi, un, domādams apmīļot, nežēlīgi spīdzināja ar sāncenša laimi.

Ko uzzināja tēvs, ko viņš uzminēja, ko ļaunprātīgie pierakstīja monsicur Roānam, bet labāk informētie — Šarnī, to barons attiecināja uz savu dēlu. Viņam likās, ka karaliene mīlēja Filipu un pamazām bīdīja viņu uz visaugstāko pakāpi galmā. Lūk, tā nu bija apmierinātība, kas jau dažas nedēļas lika uzbaroties monsicur Tavernī vēderam.

Kad Filips atklāja jauno negoda muklāju, viņš nodrebēja, redzēdams, ka viņu tajā grūda vienīgā būtne, kuras pienākums bija kopīgi darboties viņa goda labā. Bet trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš apjuka, kamēr barons runāja vēl dedzīgāk.

— Redzi, — viņš turpināja, — tu veici lielu lietu, tu esi nomaldinājis visus; šovakar piecdesmit cilvēku man tcica: tas ir Roāns. Simts man tcica: tas ir Šarnī. Divi simti tcica: tas ir Roāns un Šarnī. Bet neviens, klausies labi, neteica: tas ir Tavernī. Atkārtoju, tu esi izdarījis lielu darbu, tā ka nezinu, kā lai apsveicu tevi. Starp citu, jums abiem tas dara godu: viņai, — jo izvēlējās tevi; tev tāpēc, ka mācēji patikt.

Tai brīdī, kad, pēdējās runas saniknots, Filips ar naida pilnu skatienu, šo negaisa priekšvēstnesi, uzlūkoja nežēlīgo veci, pils pagalmā nodārdēja karietes troksnis, un kaut kāds nemiers, kaut kāda ļoti savāda šurpu turpu skraidīšana, pievērsa Filipa uzmanību.

Kļuva dzirdama Šampanī balss:

— Jaunkundze! Tā ir jaunkundze.

Un vairākas balsis atkārtoja:

— Jaunkundze!..

— Kā, jaunkundze? — teica Tavernī. — Kāda jaunkundze tur ir?

— Mana māsa! — čukstēja Filips, sajuzdams pārsteigumu, kad pazina Andrē, kas, durvju sarga lāpas apgaismota, izkāpa no karietes.

— Tava māsa! — atkārtoja vecis. — Andrē? Vai tas var būt?

Un Šampanī, ierazdamies, lai apstiprinātu Filipa vārdus, tcica viņiem:

— Monsicur, jūsu māsas jaunkundze ir buduārā blakus lielajai zālei; viņa gaida kungu sarunai.

— Tad iesim pie viņas, — iesaucās barons.

— Viņa vēlas runāt ar mani, — tcica Filips, palocīdamies vecim, — ļaujiet man iet pirmajam!

Tai pašā brīdī pagalmā trokšņaini iedrāzās otrā kariete.

— Pie joda! Nāk vel! — ņurdēja barons. - Šis ir piedzīvojumu vakars.

— Grāfs Olivjē Šarnī! — sauca durvju sarga balss sulaiņiem.

— Ievediet grāfa kungu salonā, — Filips tcica Šampanī, — viņu pieņems barona kungs. Es iešu buduārā aprunāties ar māsu.

Divi cilvēki lēnām nokāpa pa kāpnēm.

— Kāpēc tc ieradās grāfs? — jautāja sev Filips.

— Kāpēc tc ieradās Andrē? — domāja barons.

XLVI TĒVS UN LĪGAVA

Salons bija nama priekšējā daļā, apakšstāvā. Pa kreisi bija buduārs ar izeju uz kāpnēm, kas veda uz Andrē dzīvokli.

Pa labi — mazais salons, caur kuru varēja ieiet lielajā.

Filips pirmais ienāca buduārā, kur viņu gaidīja māsa. Jau vestibilā viņš paātrināja gaitu, lai drīzāk būtu dārgās mīlules rokās. Tiklīdz viņš atvēra buduāra divkāršās durvis, Andrē metās viņam ap kaklu un apskāva viņu ar tik priecīgu izskatu, kādu jau ilgi nebija pieredzējis drūmais mīlētājs un brālis.

— Žēlīgais Dievs, kas tevi atveda šurp? — jaunais cilvēks jautāja Andrē.

— Laime, ļoti liela laime, brāli!

— Un tu ieradies, lai to man paziņotu?

— Es ierados uz visiem laikiem! — iesaucās Andrē laimes aizrautībā, tāpēc viņas izsauciens noskanēja pa visu māju.

— Klusāk, māsiņ, klusāk, — teica Filips, — šā nama apšuvumi ir atradinājušies no prieka, un jo vairāk, blakus salonā ir vai arī ieradīsies kāda persona, kas tevi dzirdēs.

— Kas tad? — jautāja Andrē.

— Klausies, — atbildēja Filips.

— Grāfs monsicur Šarnī! — paziņoja sulainis, ievezdams Olivjē no mazā salona lielajā.

— Viņš! viņš! — iesaucās Andrē, vēl vairāk ar skūpstiem apbērdama brāli. — O, es zinu, kāpēc viņš ieradās šeit.

— Tu zini?

— Klausies! Es lo zinu tikpat labi, kā redzu, ka mana tualete nav kārtībā un ka paredzu brīdi, kad savukārt man vajadzēs ienākt salonā, lai savām ausīm dzirdētu, ko teiks monsicur Šarnī…

— Tu runā nopietni, dārgā Andrē?

— Klausies, klausies, Filip, un ļauj man ieiet dzīvoklī. Karaliene mani atveda par agru, cs nomainīšu klostera apģērbu pret… pret līgavas tērpu.

Un pēc šiem vārdiem, kurus viņa tcica Filipam ļoti klusu pavadīdama ar skūpstu, Andrē, viegla un strauja, pazuda uz kāpnēm, kas veda uz viņas istabām.

Filips palika viens un pielika ausi pie durvīm, kuras savienoja buduāru ar salonu. Viņš klausījās.

Grāfs Šarnī bija ienācis. Lieliem soļiem viņš lēnām staigāja pa plašo parketu un, likās, drīzāk domāja nekā gaidīja.

Tēvs monsicur Tavernī savukārt ienāca un sveicināja grāfu, lai gan ar piespiestu, tomēr izmeklētu laipnību.

— Kam, — beidzot viņš tcica, — esmu parādā godu par šo neparedzēto apmeklējumu, monsicur grāf? Katrā ziņā, esat pārliecināts, tas sagādā man prieku.

— Kā redzat, monsicur, esmu atnācis ar oficiālu apmeklējumu, un lūdzu atvainot, ka neesmu atvedis manu tēvoci, monsicur Sifrēnu, kā man bija jādara.

— Nekas, — stostījās barons, — cs jums piedodu, mans dārgais monsicur Šarnī.

— Tas ir nepieciešams, cs zinu, tam lūgumam, ko gatavojos jums izteikt.

— Lūgumu? — tcica barons.

— Man ir tas gods, — uztrauktā balsī atsāka Šarnī, — lūgt jūsu meitas Andrē Tavernī jaunkundzes roku.

Barons krēslā palēcās. Viņš atvēra mirdzošās acis, kuras, liekas, aprija ikvienu vārdu, kuru izteica Šarnī.

— Manu meitu… — viņš murmināja, — jūs bildināt Andrē?

— Jā, monsicur baron, vismaz, ja Tavernī jaunkundze nejūt riebumu pret šo savienību.

„Ak tā!" domāja sirmgalvis, „Filipa sekmes ir tik mirdzošas, ka viens no viņa sāncenšiem grib tās izmantot, apprecēdams viņa māsu? Nudien, tas nav slikti izdomāts, monsicur Šarnī."

Un balsī, viņš tcica smaidīdams:

— Jūsu piedāvājums dara tik lielu godu mūsu namam, monsieur grāf, ka no manas puses cs piekrītu ar vislielāko prieku. Bet tā kā cs gribu, lai jūs aiznestu no šejienes pilnīgu piekrišanu, cs brīdināšu meitu.

— Monsicur, — dzestri pārtrauca grāfs, — man liekas, tās būs veltas pūles. Karaliene bija tik laipna, apprasīdamās par lo Tavernī jaunkundzei, un jūsu meitas jaunkundzes atbilde bija man labvēlīga.

— Ak! — tcica barons, arvien vairāk brīnīdamies, — tad karaliene…

— Jā, monsicur, papūlējās aizbraukt uz Sentdenī abatiju.

Barons piecēlās.

— Tad man tikai atliek, monsicur grāf, — viņš teica, — iepazīstināt jūs ar Tavernī jaunkundzes stāvokli. Augšā man ir viņas mātes atstātā mantojuma dokumenti. Jūs neapprecēsit bagātu meiteni, monsicur grāf. Un, pirms pabeigt…

— Tas velti, monsicur baron, — sausi tcica Šarnī. — Es esmu bagāts par diviem, un Tavernī jaunkundze nav tā sieviete, par kuru tirgojas. Tieši otrādi, monsicur baron, cs no savas puses gribu pastāstīt par savu īpašumu stāvokli.

Tiklīdz viņš izteica šos vārdus, atvērās buduār i durvis un parādījās Filips — bāls, apjucis, vienu roku aiz vestes, otru krampjaini sažņaugtu.

Šarnī viņu svinīgi sveicināja. Filips paklanījās tikpat goddevīgi.

— Monsicur, — tcica Filips, — manam tēvam bija taisnība, piedāvājot sarunas par ģimenes rēķiniem; mums abiem ir jādod jums paskaidrojumi. Kamēr barona kungs uzkāps savā istabā pēc papīriem, par kuriem viņš runāja, man būs tas gods izskaidroties ar jums sīkāk.

Un Filips ar nelokāmu autoritāti skatienā atlaida baronu, kas, paredzēdams kaut kādus šķēršļus, nclabprātīgi izgāja.

Filips pavadīja baronu līdz mazā salona izejas durvīm, lai būtu drošs, ka šī telpa paliks tukša. Tāpat viņš ielūkojās buduārā, un pārliecinājies, ka nedzirdēs neviens, izņemot to, pie kā viņš vērsās, sakrustojis rokas uz krūtīm,tas skatījās grāfam Šarnī acīs:

— Monsicur Šarnī, kā jūs uzdrošinājāties bildināt manu māsu.

Olivjē atkāpās un nosarka.

— Vai tādēļ, lai labāk apslēptu savu mīlu ar sievieti, pēc kuras jūs dzenājaties un kura jūs mīl? Vai arī tādēļ, lai citi, redzēdami jūs precējušos, nevarētu teikt, ka jums ir mīļākā?

— Monsicur, tiešām, — tcica pazemotais Šarnī sagrīļodamies.

— Vai tāpēc, — piebilda Filips, — ka kļuvis vīrs sievietei, kura būs tuvu jūsu mīļākajai, jums būs vieglāk savu dievināmo redzēt?

— Monsicur, jūs pārkāpjat visas robežas!

— Varbūt, un tam cs vairāk ticu, — turpināja Filips, tuvodamies Šarnī. — Tāpēc, ka, kļuvis par jūsu svaini, cs neatklāšu, ko zinu par jūsu nesenajiem sakariem?

— Ko jūs zināt! — iesaucās izbiedētais Šarnī. — Uzmanieties! Uzmanieties!

— Jā, — iekaisdams tcica Filips, — jūsu noīrētā Vilku bedres māja; noslēpumainās pastaigas Versaļas parkā… naktī. Roku spiedieni. Nopūtas. Un it sevišķi maigie skatieni pie parka vārtiņiem.

— Monsicur, Dieva vārdā! Monsicur, jūs nekā nezināt. Sakiet, ka jūs nekā nezināt!

— Es nekā nezinu! — iesaucās Filips ar kodīgu ironiju. — Kā cs nezinu nekā, kad biju paslēpies krūmos aiz vārtiem pie Apollona peldētavas, kad jūs izgājāt, sniegdams roku karalienei.

Šarnī paspēra divus soļus kā nāvīgi ievainotais, kas meklē atbalstu.

Filips viņu uzlūkoja ar naidīgu klusuciešanu. Lai viņš cicš, šis sāncensis, kaut vai acumirklīgās mokās izpērk tās neaizmirstamās svētlaimes brīžus, kurus viņam nevarēja piedot Filips.

Šarnī atguvās no satricinājuma.

— Nu, labi! — viņš teica Filipam, — pat pēc tā, ko jūs man teicāt, cs lūdzu Tavernī jaunkundzes roku. Ja cs būtu tikai gļēvs aprēķinātājs, kā jūs nupat domājāt, ja cs apprecētos sevis dēļ, es būtu tik nožēlojams, ka baidītos no cilvēka, kas zina manu un karalienes noslēpumu. Bet, monsicur, ir jāglābj karaliene, tas ir nepieciešami.

— Kādas briesmas draud karalienei, — tcica Filips, — vai tamdēļ, ka Tavernī redzēja, kā viņa spieda monsicur Šarnī roku un pacēla pret debesīm no laimes miklās acis? Vai karaliene ir pazudusi tāpēc, ka cs zinu, ka viņa mīl jūs? O, tas nav iemesls, monsicur, lai cs upurētu māsu. Es nepieļaušu šo upuri.

— Monsicur, — atbildēja Olivjē, — vai jūs zināt, kāpēc karaliene būs pazudusi, ja nenotiks šīs precības? Tāpēc, ka šorīt, kad apcietināja monsicur Roānu, karalis mani pārsteidza uz ccļicm pie karalienes kājām.

— Ak, Dievs!

— Un uz greizsirdīgā karaļa jautājumu karaliene atbildēja, ka cs esmu nometies ccļos, lai izlūgtos jūsu māsas roku. Lūk, kāpēc karaliene ir pazudusi, ja cs neapprecēšu jūsu māsu. Tagad jūs saprotat?

Divkāršs troksnis pārtrauca Olivjē vārdus: kliedziens un nopūta. Viņi aizsteidzās abi: viens uz buduāru, otrs uz mazo salonu.

Olivjē steidzās uz nopūtas pusi: buduārā viņš redzēja Andrē Tavernī tērpušos baltā līgavas tērpā. Viņa bija dzirdējusi visu un tāpēc zaudējusi samaņu.

Filips steidzās uz kliedzienu mazajā salonā. Viņš ieraudzīja barona Tavernī līķi, kam atklājums par karalieni, kas mīl Šarnī, sadragāja drupās visas cerības.

Triekas ķerts viņš izlaida pēdējo dvašu.

Kaliostro pareģojums piepildījās.

Filips saprata visu, pat šīs nāves kaunu; viņš klusi atstāja līķi un atgriezās salonā pie Šarnī, kas, drebēdams un neuzdrošinādamies pieskarties, aplūkoja auksto un nejūtīgo jauno, skaisto meiteni.

Vaļējās durvis ļāva redzēt paralēli, simetriski guļošos ķermeņus, vietā, kur viņus pārsteidza necilvēcīgā vēsts.

Filips ar asarām acis un sāpošu sirdi saņēma drosmi pateikt monsicur Šarnī:

— Barons monsicur Tavernī ir miris. Pēc viņa cs esmu ģimenes galva. Ja Tavernī jaunkundze izturēs, cs ļaušu jums viņu apprecēt.

Ar šausmām Šarnī paskatījās uz barona līķi un ar izmisumu uz Andrē. Filips abām rokām plēsa matus, un raidīja pret debesīm vaimanas, kuras uz mūžīgā troņa aizkustinātu Dieva sirdi.

— Grāf Šarnī, — viņš teica, kad vētra tā krūtīs bija rimusi, — cs pieņemu šo priekšlikumu māsas vārdā, kas mani nedzird: viņa upurēs savu laimi karalienei, un cs varbūt kādu dienu būšu laimīgs upurēt viņai savu dzīvību. Sveiki, monsicur Šarnī, sveiki, mans svaini!

Un palocīdamies Olivjē, kas nezināja, kā aiziet, nepaejot garām upuriem, Filips pacēla Andrē, sildīdams viņu rokās un tā dodams ceļu grāfam, kas izgāja caur buduāru.

XLVII PĒC PŪKA — ODZE

t

Mums ir laiks atgriezties pie tām mūsu stāsta personām, kuras nepieciešamība un intriga, kā arī vēsturiskā patiesība nolikusi otrajā plānā.

Olīva, pēc Žannas aprēķina, gatavojās bēgt, kad Bosīrs, brīdināts ar anonīmu ziņu, Bosīrs, kas alka pēc Nikolā atgūšanas, tika atvests pie viņas un aiznesa viņu no Kaliostro, kamēr Reto Vilets velti nogaidījās Ruādorē ielas galā.

Lai atrastu laimīgos mīlētājus, kuru atklāšana bija tik svarīga monsicur Kronām, Lamota kundze, kas jutās piekrāpta, laida darbā visus aģentus.

Viņai bija labāk saglabāt pašai savu noslēpumu, nekā laist pie pārvaldīšanas citus, un labākai lietas nokārtošanai bija ncpiccicšams, lai Nikolā nebūtu atrodama.

Nav iespējams attēlot sāpes, kādas viņa izcieta, kad atgriezdamies viņas sūtņi cits pēc cita ziņoja, ka meklējumi bijuši veltīgi.

Savukārt savā paslēptuvē viņa no karalienes saņēma pavēli pēc pavēles ierasties Versaļā un atbildēt par savu rīcību kaklarotas lietā.

Naktī viņa aizplīvurojusies aizbrauca uz Barsirobu, kur viņai bija pagaidu miteklis. Iebraukusi pa apkārtceļiem un nepamanīta, viņa izmantoja laiku, apskatīdama savu stāvokli patiesā gaismā.

Tā viņa ieguva divas trīs dienas, pilnīgu vientulību. Viņa jāva sev atvilkt elpu, lai alkal uzkrātu spēku un neļautu sagraut uz viņas meliem balstīto celtni.

Šai ncizdibinājamai sievietei divas dienas elpas atvilkšanai nozīmēja cīņu, kurā viņai vajadzēja savaldīt savu garu un ķermeni, lai sird'sapziņa, šis varenais ierocis, nekad nevērstos pret noziedznieci, lai asinis paklausīgi tecētu pa dzīslām, nelikdamas nosarkt nokauninātajai vai sabiedētajai intrigantei.

Karaliene un karalis, kas viņu meklēja, uzzināja par viņas iekārtošanos Barsirobā tajā brīdī, kad viņa jau bija sagatavojusies cīņai. Viņi aizsūtīja ziņnesi, kas viņu atvestu. Grāfiene jau zināja par kardināla apcietināšanu.

Ikvienu citu šis spēcīgais uzbrukums būtu satriecis, bet Žannai nebija ko zaudēt. Kas gan bija brīvība līdzās dzīves vai nāves jautājumam, kurš uzmācās katru dienu!

Uzzinājusi par kardināla apcietināšanu un troksni, kādu sacēla Marija Antuancte, viņa ar vēsu galvu secināja:

— Karaliene ir sadedzinājusi tillu; viņai nav iespējams atgriezties pie bijušā. Atsacīdamās izlīgt ar kardinālu un maksāt juvelieriem, viņa riskē ar visu. Tas pierāda, ka viņa domā izlikt bez manis, un nenojauš, kādi spēki ir manā rīcībā.

Lūk, kādas bija bruņas, kuras apģērba Žanna, kad pēkšņi viņas priekšā parādījās kāds cilvēks un paziņoja, ka lam uzdots aizvest viņu uz galmu.

Ziņnesis, kam bija uzdots aizvest viņu uz galmu, gribēja viņu ievest tieši pie karaļa; bet Žanna ar viņai piemītošo izveicību teica:

— Monsicur, jūs mīlat karalieni, vai nc?

— Vai jūs šaubāties par to, grāfienes kundze? — atbildēja vēstnesis.

— Labi, padevīgās mīlas un godbijības vārdā, kādu jūs jūtat pret karalieni, lūdzu aizvest mani vispirms pie karalienes.

Virsnieks gribēja iebilst.

— Jūs droši vien zināt labāk par mani, par ko ir runa, — atbildēja grāfiene. — Tāpēc jūs sapratīsit, ka slepena saruna ar karalieni man ir nepieciešama.

Vēstnesis, kas svēti ticēja visām baumām, kuras maitāja Versaļas gaisu jau vairākus mēnešus, iedomājās, ka tiešām izdarīs pakalpojumu karalienei, ievezdams Lamota kundzi pie viņas, pirms uzkāpt pie karaļa.

Iedomājaties, kas bija jāizcieš karalienes godam un lepnumam, viņas jūtīgajai sirdsapziņai, kad parādījās Žanna — šis elles izdzimums, kuru viņa vēl nebija iepazinusi līdz galam, lai gan nojauta, ka viņas dzīvē šai sievietei ir bijusi viszemiskākā loma.

Vai varat iedomāties Mariju Antuancli, vēl ncnomicrinājušos mīlestības atraitni, kura neizturēja draudošā skandāla priekšā; vai varat iedomāties netaisnīga apvainojuma, kuru viņa nevarēja apgāzt, iznīcināto Mariju

Antuaneli, kad, pēc tik daudz ciešanām, viņa gatavojās uzlikt kāju uz galvas čūskai, kura viņai bija iedzēlusi?

Vislielākā nicināšana, vāji apvaldītās dusmas, sievietes naids pret sievieti, neizsakāma pārākuma apziņa — tādi bija pretnieču ieroči. Karaliene iesāka, vispirms pasaukdama-divas galmadāmas. Viņas prctiniccc ienāca ar trulu skatienu, cicši sakniebusi lūpas, sirdī auklēdama noslēpumus, prātā pārlikdama daudzus plānus un iedvesmodamās no sava izmisuma. Pamanījusi abas sievietes, Lamota kundze paziņoja:

— Ak, liccinicccs, nu tās drīz vien aizraidīs.

— Ak, beidzot jūs esat šeit, — iesaucās karaliene, — galu galā jūs atrada!

Zanna palocījās otrreiz.

— Tātad jūs slēpāties? — nepacietīgi vaicāja karaliene.

— Nē, madame, — atbildēja Žanna klusi un dobji, it kā saviļņojums, ko radīja karaliskā Majestāte, būtu ietekmējis parasto skanīgumu, — cs nemaz neslēpos, un ja es slēptos, mani nebūtu atraduši.

— Tomēr jūs bijāt aizbēgusi! Sauksim to, kā jums patīk.

— Tas ir, es biju atstājusi Parīzi, jā, madamc.

— Bez manas atļaujas?

— Es baidījos, ka Jūsu Majestāte nedos man mazu atvaļinājumu, kāds man bija vajadzīgs, lai nokārtotu darīšanas Barsirobā; tur cs biju sešas dienas, kad Jūsu Majestāte atsūtīja pēc manis. Starp citu, jāsaka, cs nedomāju, ka esmu tik nepiccicšama Jūsu Majestātei, ka man vajadzētu viņu brīdināt, lai aizbrauktu uz astoņām dienām.

— Jums taisnība, grāfien: kāpēc jums baidīties, ka saņemsit atteikumu? Kādu atvaļinājumu jūs varat man prasīt? Kādu atvaļinājumu es jums varu piešķirt? Vai jūs tc ieņemat kādu amatu?

Pēdējos vārdos bija ļoti daudz nicinājuma. Zanna bija ievainota, bet zināmu laiku to neizrādīja.

— Madamc, — viņa pazemīgi tcica, — cs nepildu amatu galmā, tas tiesa; bet Jūsu Majestāte pagodināja mani ar tik dārgu uzticību, ka aiz pateicības es sevi uzskatīju vairāk saistītu pie viņas, kā citi — pienākuma dēļ.

Zanna ilgi nevarēja attapties, un atradusi vārdu uzticība, to uzsvēra.

— Uzticību? — atkārtoja karaliene, ar vēl lielāku nicinājumu nekā pirmoreiz. — Tūliņ mēs to nokārtosim! Vai jūs redzējāt karali?

— Nē, madamc.

— Jūs redzēsit viņu.

Zanna palocījās.

— Tas būs man liels gods, — viņa tcica.

Karaliene pūlējās mazliet nomierināties, lai labāk saglabātu savu pārsvaru turpmākajā sarunā.

Žanna izmantoja šo vilcināšanos.

— Ak, Dievs! madamc, — viņa tcica, — cik bargi Jūsu Majestāte izturas pret mani. Es visa trīcu.

— Tas vēl nav viss, — asi tcica karaliene, — vai jūs zināt, ka monsicur Roāns ir Bastīlijā?

— Man to tcica.

— Jūs taču nojaušat, par ko?

Žanna cicši uzlūkoja karalieni, un pagriezdamās pret sievietēm, kuru klātbūtne, liekas, viņu traucēja, atbildēja:

— Madamc, cs nezinu.

— Jūs tomēr atceraties, ka jūs man stāstījāt par kādu kaklarotu, vai

nc?

— Par dimanta kaklarotu; jā, madamc.

— Un kardināla uzdevumā likāt priekšā līgumu, lai samaksātu par šo kaklarotu?

— Tas tiesa, madamc.

— Es piekritu vai noraidīju šo līgumu?

— Jūsu Majestāte noraidīja.

— Ak! — izdvesa patīkami pārsteigtā karaliene.

— Viņas Majestāte pat iemaksāja juvelieriem divsimtpiccdcsmit tūsktošus livru, — piebilda Žanna.

— Labi… un pēc tam?

— Pēc tam, nevarēdama samaksāt, jo monsicur Kalons atteica naudu, Viņas Majestāte aizsūtīja rotu kārbiņu juvelierim Bēmeram un Bosāndžam.

— Ar ko aizsūtīja?

— Ar mani.

— Un ko jūs izdarījāt?

— Es, — lēnām tcica Žanna, juzdama vārdu smagumu, kurus gatavojās teikt, — dimantus nodevu monsicur kardinālam.

— Monsicur kardinālam! — iesaucās karaliene. — Un kāpēc, lūdzu, viņam, tai vietā, lai nodotu juvelieriem?

— Tāpēc, madamc, ka monsicur Roāns bija ieinteresēts šai lietā, kas patika Jūsu Majestātei, un cs viņu aizvainotu, nedodama izdevību viņam pašam to pabeigt.

— Bet kā jūs dabūjāt kvīti no juvelieriem?

— Monsicur Roāns man iedeva šo kvīti.

— Bet vēstuli, ko jūs nodevāt, kā runā, juvelieriem ar manu parakstu?

— Monsicur Roāns mani lūdza to nodot.

— Tātad tas ir monsicur Roāns, kas iejaucās visur un visās lietās! — iesaucās karaliene.

— Es nesaprotu, ko domā Jūsu Majestāte, — izklaidīgi tcica Žanna, — pat to nc, kur iejaucās monsicur Roāns.

— Es saku, ka jūsu atsūtītā vai nodotā juvelieru kvīts ir viltota!

— Viltota! — naivi brīnījās Žanna. — O, madamcl

— Es saku, ka arī šķietamā vēstule par kaklarotas pieņemšanu ar manu parakstu ir viltojums.

— O! — iesaucās Žanna, šķietami vēl vairāk izbrīnījusies nekā pirmajā reizē.

— Beidzot, es saku, — turpināja karaliene, — ka vajadzēs jūs konfrontēt ar monsicur Roānu, lai noskaidrotu šo lietu.

— Konfrontēt! — tcica Žanna. — Bet, madamc, kāda vajadzība mani konfrontēt ar kardināla kungu?

— Viņš pats to prasa.

— Viņš?

— Viņš jūs meklēja visur.

— Bet, madamc, tas nevar būt.

— Viņš gribēja jums pierādīt, ka jūs piekrāpāt viņu.

— O, jā, madamc, cs arī prasu konfrontāciju.

— Esiet pārliecināta — tā notiks. Tātad jūs nezināt, kur ir kaklarota"

— Kā lai cs to zinātu?

— Un jūs noliedzat, ka palīdzējāt kardinālam zināmās intrigās?..

— Jūsu Majestātei ir pilnīgas tiesības izrādīt man nežēlastību, bet apvainot — nekad. Es esmu no Valuā cilts, madamc.

— Kardināla kungs karaļa priekšā uzturēja apsūdzību par ļaunprātīgiem meliem, kurus cer pamatot ar nopietniem pierādījumiem.

— Es nesaprotu.

— Kardināls liecināja, ka ir rakstījis man.

Žanna lūkojās karalienei acīs un neatbildēja.

— Jūs klausāties? — vaicāja karaliene.

— Jā, klausos, Jūsu Majestāte.

— Un ko jūs atbildēsit?

Es atbildēšu, kad mani būs konfrontējuši ar kardinālu.

— Ja zināt patiesību, tad palīdziet mums.

— Patiesība ir tā, madamc, ka Jūsu Majestāte mani moka un apvaino bez iemesla.

— Tā nav atbilde.

— Šeit cs tomēr jums neko citu neteikšu.

Un Žanna vēlreiz paskatījās uz abām galmadāmām.

Karaliene saprata, bet nepiekāpās. Ziņkārība viņu nevarēja tā aizraut, lai neievērotu cilvēka cicņu. Žannas līdz galam nepateiktajā, visā viņas uzvedībā — gan pazemīgā, gan vienlaikus izaicinošā — bija samanāma pārliecība, drošības sajūta, kas raksturīga tiem, kuri zina noslēpumu. Šo noslēpumu karaliene varbūt var nopirki ar laipnību?

Karaliene to atmeta kā viņas necienīgu līdzekli.

— Monsicur Roānu ielika Bastīlijā, tāpēc ka viņš atļāvās daudz runāt — teica Marija Antuancte, — picsargictics, grāfien, lai jūs nepārsteigtu tāds pat liktenis, tāpēc apņemieties klusēt!

Žanna iespieda nagus delnās, bet pasmaidīja.

— Ko dod sods tam, kam ir tīra sirdsapziņa? — viņa vaicāja, — vai Bastīlija pārliecinās mani, ka esmu vainīga noziegumā, ko neesmu izdarījusi.

Saskaitusies karaliene uzlūkoja Žannu.

— Vai jūs runāsit? — viņa teica.

— Es varu teikt tikai jums.

— Man? Labi, vai tagad jūs runājat ar mani?

— Jūs neklausāties mani viena.

— Ā, lūk, kur mēs tikām, — iesaucās karaliene. — Jūs vēlaties aiz slēgtām durvīm! Jūs baidāties atklātas atzīšanās skandāla, bet mani iedzināt kaunā, pievēršot sabiedrības aizdomas.

Žanna saslējās.

— Nerunāsim vairs par to, — viņa teica. — Visu, ko darīju, cs darīju jūsu dēļ.

— Kāda nekaunība!

— Es godbijīgi panesu manas karalienes apvainojumus, — teica Žanna nenosarkdama.

— Šovakar jūs gulēsit Bastīlijā, grāfiene Lamota.

— Lai notiek! Bet pirms apgulties, pēc paraduma cs lūgšu Dievu, lai Viņš pasargā Jūsu Majestātes laimi un godu, — atbildēja apvainotā.

Saniknotā karaliene piecēlās un iegāja blakusistabā, spēcīgi aizsizdama durvis.

— Uzvarējusi pūķi, — viņa tcica, — cs iznīcināšu odzi!

„Viņas spēli cs zinu no galvas," domāja Žanna, „man liekas, ka cs svinēšu uzvaru."

XLVIII MONSIEUR BOSĪRU, KURŠ CERĒJA NOMEDĪT ZAĶI, PAŠU NOĶER MONSIEUR KRONA AĢENTI

»

Lamota kundzi ielika cietumā, kā to vēlējās karaliene.

Karalim, kas instinktīvi ienīda šo sievieti, neviena kompensācija nebija patīkamāka. Kaklarotas lietas izmeklēšanā palīdzēja gan izputināto tirgotāju uzcītība, jo viņi cerēja kaut ko atgūt, gan apsūdzēto niknums, kuri par visām varītēm gribēja attaisnoties, gan cienījamie vecie tiesneši,

kuru rokās bija karalienes dziviba un gods, nemaz nerunājot par to, ka šeit bija iejaukta gan patmīlība, gan azarts.

Visa Francija pacēla balsi. Pēc šīs balss noskaņas karaliene varēja pazīt savus piekritējus un ienaidniekus.

Tiklīdz viņš bija ielikts cietumā, monsicur Roāns neatlaidīgi prasīja konfrontāciju ar Lamota kundzi. Šis apmierinājums viņam tika sagādāts. Bastīlijā princis dzīvoja kā lielskungs — paša noīrētajā atsevišķajā namā. Atskaitot brīvību, viņam bija atļauts viss bez izņēmuma.

Sākumā izmeklēšana notika ļoti uzmanīgi — aiz cienības pret apsūdzēto personu tituliem. Visi brīnījās, ka Roāns varēja būt apvainots zādzībā. Arī Bastīlijāls virsnieki un gubernators apliecināja kardinālam pienācīgo godu un cieņu. Viņiem tas nebija apsūdzētais, bet cilvēks, kas kritis nežēlastībā.

Cita lieta bija, kad sabiedrībā izplatījās bauumas, it kā monsicur Roāns ir galma intrigu upuris. Simpātijas pret princi pārgāja entuziasmā.

Un monsicur Roāns, viens no augstākajiem muižniekiem Francijā, nesaprata, ka tauta mīlēja viņu vienīgi tāpēc, ka viņu vajāja vēl augstāki muižnieki, monsicur Roāns, pēdējais despotisma upuris, tiešām bija pirmais Francijas revolucionārs.

Viņu sarunu ar Lamota kundzi iezīmēja vērā ņemams atgadījums. Grāfienei, kurai ļāva klusiņām izteikt vārdus, kas attiecās uz karalieni, izdevās pačukstēt kardinālam:

— Lieciet izraidīt visus pārējos, un cs došu paskaidrojumus, kurus jūs prasāt.

Tad monsicur Roāns vēlējās palikt viens un noklaušināt grāfieni tā, lai citi nedzird.

To viņam atteica, bet ļāva viņa advokātam sarunāties ar grāfieni.

Kas attiecas uz kaklarotu, viņa atbildēja, ka nezinot, kas ar to noticis, bet varot būt, ka to atdevuši.

Kad advokāts novaidējās, būdams pārsteigts par šīs sievietes nekaunību, viņa jautāja, vai pakalpojumi, kurus viņa sniegusi karalienei un kardinālam, nav vērti miljonu?

Advokāts atkārtoja šos vārdus kardinālam, pēc kā tas nobālēja, nolaida galvu un saprata, ka iekļuvis elles putnu ķērāja lamatās.

Viņš jau domāja izbeigt šo lietu, kuras radītais troksnis zudināja karalieni, bet viņa ienaidnieki un draugi mudināja nepārtraukt cīņu.

Viņam iebilda, ka viņa gods ir likts uz spēles, ka runa ir par zādzību un, ka bez parlamenta lēmuma nevainība netiks pierādīta.

Bet lai pierādītu nevainību, vajadzēja pierādīt kardināla sakarus ar karalieni, tātad pierādīt viņas noziegumu.

Uz šo ieskatu Žanna atbildēja, ka nekad neapvainotu karalieni, ne arī kardinālu; bet ja gribot padarīt viņu atbildīgu par kaklarotu, viņa darīšot, ko nav gribējusi, proti, pierādīšot, ka karaliene un kardināls ir ieinteresēti viņu melīgi apvainot.

Kad šos vārdus paziņoja kardinālam, princis izrādīja pilnīgu nicināšanu pret sievieti, kas gribēja viņu nodot tāda veidā. Viņš piebilda, ka zināmā mērā saprotot Žannas uzvedību, bet galīgi nesaprotot karalieni.

Šie vārdi, paziņoti Marijai Antuanctci un atbilstoši izskaidroti, sakaitināja viņu un noveda līdz trakumam. Viņa gribēja, lai par neskaidrībām tiktu sarīkota īpaša nopratināšana. Tad parādījās apmelojumi par katru nakts satikšanos, ko visi baumotāji un apmelotāji izplatīja jo plaši.

Tad nelaimīgā karaliene jutās apdraudēta. Karalienes cilvēku priekšā Žanna apgalvoja, ka nesaprotot, par ko esot runa; bet pretī kardināla ļaudīm viņa nebija tik izturēta, un vienmēr atkārtoja: — Lai liek man mieru, citādi cs runāšu.

Noklusēšana un savaldīšanās viņu padarīja it kā par varoni un izmeklēšanu sarežģīja tik ļoti, ka drošsirdīgākie aklu pētnieki nodrebēja, pāršķirstīdami dokumentus, un neviens izmeklēšanas tiesnesis neuzdrīkstējās turpināt grāfienes nopratināšanu.

Vai kardināls bija vājāks un vaļsirdīgāks? Vai viņš atklāja kādam draugam savas mīlas noslēpumu? Tas nav zināms; tam nevar ticēt, jo princim bija krietna, uzticīga sirds. Bet lai arī cik godprātīga bija viņa klusuciešana, baumas par tikšanās reizēm ar karalieni izplatījās. Visu, ko tcica Provansas grāfs, visu, ko zināja vai redzēja Šarnī un Filips, visi noslēpumi, saprotamie tikai pretendentam, karaļa brālim, vai sāncenšiem, kā, piemēram, Filipam un Šarnī, viss aprunātās un tomēr tīrās mīlestības noslēpums izgaroja kā smarža, un, izkusis zemiskā atmosfērā, zaudēja pirmatnējo mirdzošo nokrāsu.

Protams, ka dedzīgus aizstāvjus karaliene atrada un monsicur Roāns — kaismīgus cīņas biedrus.

Neviens vairs neuzdeva jautājumu: Vai karaliene nozaga dimantu kaklarotu, vai nc?

Jautājums pats par sevi jau nozīmēja negodu. Bet ar to vien nepietika. Visi lauzīja galvas par kaut ko citu: vai tik karaliene neatbalsta zagli, kurš picvācis kaklarotu, jo šis zaglis ir uzzinājis viņas noziedzīgās mīlestības noslēpumu?

Lūk, kā Lamota kundzei bija izdevies karalienei uzgrūst vēl smagāku nastu. Tāpēc karalienei nācās izvēlēties ceļu, kas neglābjami veda pretim negodam.

Viņa nepadevās, viņa nolēma cīnīties; karalis viņu atbalstīja.

Arī ministri viņu atbalstīja visiem spēkiem. Karaliene atcerējās, ka monsicur Roāns bija godīgs cilvēks, kas nav spējīgs apzināti pazudināt sievieti.

Viņa atcerējās, cik viņš dedzīgi zvērēja, ko viņam bija nozīmējušas tikšanās Versaļā.

Viņa saprata, ka kardināls nebija tiešs viņas ienaidnieks, un ka viņam, tāpat kā viņai, bija tikai goda aizstāvēšanas jautājums.

No tā brīža visas izmeklētāju pūles vērsās pret grāfieni, un visi centīgi meklēja pazudušās kaklarotas pēdas.

Piekritusi publiskai tiesas prāvai par neuzticību laulībā, karaliene izvirzīja iznīcinošu apsūdzību Žannai par zādzību un krāpšanu.

Viss liecināja pret Žannu: viņas pagātne, agrākā nabadzība, savādā pacelšanās; muižniecība nepieņēma nejaušo princesi, tauta no viņas atteicās: tauta instinktīvi ienīst avantūristus, tā nepiedod viņiem pat veiksmi.

Žanna pamanīja, ka iet nepareizu ceļu. Viņa redzēja: karaliene, izturēdama apsūdzību, nepiekāpdamās bailēm par baumām, pārliecināja kardinālu sekot viņai. Bija skaidrs - agri vai vēlu abas nevainīgās personas beidzot sapratīsies un gūs virsroku. Bet ja tās arī kritīs, tad tas būs tik drausmīgs kritiens, ka aizraus sev līdzi nabaga mazo Valuā, nozagtā miljona princesi, kura viņai pat nebija pie rokas, lai piekukuļotu tiesnešus.

Tāds bija stāvoklis, kad nāca jauns nolikums, kas būtiski mainīja situāciju.

Monsicur Bosīrs un Olīva bagāti un laimīgi dzīvoja savās lauku mājas. Kādu dienu šis kungs, atstājis jaunkundzi dzīvoklī, aizgāja medībās un nokļuva divu aģentu sabiedrībā, kurus monsicur Krons izkaisīja pa visu Franciju, lai drīzāk atrisinātu šo intrigu.

Abi mīlētāji nezināja, kas nolika Parīzē; viņi domāja tikai par sevi. Olīvas jaunkundze uzbarojās kā zebiekste klētī, un monsicur Bosīrs laimē pazaudēja nemierīgo uzmanību un acīgumu.

Kā jau teicām, Bosīrs šai dienā izgāja nomedīt zaķi. Bet viņš atrada irbju baru, kura dēļ šķērsoja ceļu. Lūk, meklēdams pavisam citu, nc to, kas bija jāmeklē, viņš uzgāja to, ko nemeklēja.

Arī aģenti meklēja Olīvu, bet atrada Bosīru. Tādi ir parastie medību niķi.

Viens no okšķeriem bija gudrs cilvēks. Kad viņš pazina Bosīru, nevis rupji viņu apcietināja, kas nenestu nekādu labumu, bet lika priekšā savam biedram šādu plānu:

— Bosīrs medī; tātad viņš ir diezgan brīvs un pietiekami bagāts; kabatā viņam var būt pieci vai seši luidori, bet, iespējams, ka dzīvoklī viņam ir divi vai trīs simti luidoru. Ļausim viņam atgriezties dzīvoklī: iekļūsim tur iekšā un liksim viņam sevi izpirkt. Par Bosīru, nogādātu Parīzē, mums izmaksās simt livru, kā par katru parastu ieguvumu; un turklāt mūs sarās, ka pieblīvējam cietumu ar tādām nenozīmīgām personām. Labāk darīsim tā, lai no viņa noķeršanas mēs paši gūtu lielāku labumu.

Viņi sāka medīt irbes un zaķus tāpat kā monsicur Bosīrs, un rīdīdami suņus virsū zaķiem un skriedami lucernā pēc irbēm, viņi neatstāja šo vīru ne uz mirkli.

Redzēdams svešniekus, kas iejaucās viņa medībās, Bosīrs vispirms bija ļoti pārsteigts, bet tad ļoti saskaitās. Viņš bija kļuvis skaudīgs par medījumu, kā ikviens sīkais muižnieks; bet jaunas iepazīšanās viņš tāpat baidījās. Tai vietā, lai pats izprašņātu nejaušos pavadoņus, viņš devās tiešī pie sarga, ko pamanīja līdzenumā, un uzdeva viņam uzprasīt šiem kungiem, ar kādām tiesībām viņi medī uz šās zemes.

Sargs atbildēja, ka nepazīstot šos kungus un piebilda, ka gribējis pārtraukt medības, ko arī darījis, bet abi svešnieki atbildējuši, ka medī kopā ar savu draugu. Un viņi norādīja uz Bosīru.

Sargs tos atveda pie viņa, neievērodams nepatiku, ko šī konfrontācija radīja mednieka kungam.

— Monsicur Lēnvil, — viņš teica, — šie kungi apgalvo, ka medī kopā ar jums.

— Ar mani! — sakaitināts iesaucās Bosīrs, — tas gan ir joks!

— Skat, — klusu viņam tcica viens aģents, — tātad jūs sauc arī par monsicur Lēnvilu, mans dārgais Bosīr?

Bosīrs nodrebēja, jo šai apgabalā bija tik labi noslēpis savu vārdu.

Apmulsis viņš aplūkoja aģentu, bet pēc tam viņa biedru: viņš it kā neskaidri pazina šīs sejas, un beidzot, lai nepasliktinātu apstākļus, atlaida sargu, uzņcmdamics pats atbildību par šo kungu medībām.

— Tātad jūs pazīstat viņus? — tcica sargs.

— Jā, mēs sākam pazīt cits citu, — atbildēja aģents.

Tad Bosīrs palika divu mednieku klātbūtnē, ļoti apjucis, nezinādams, kā runāt, lai sevi nckompromitētu.

Piedāvājat mums brokastis, Bosīr, pie sevis, — tcica izveicīgais aģents.

— Pie manis! Bet… iesaucās Bosīrs.

— Jūs taču nebūsit nelaipns, Bosīr.

Bosīrs bija pazaudējis galvu; viņu drīzāk aizveda, nekā viņš pats veda.

Aģenti, tiklīdz pamanīja mazo mājiņu, kā cilvēki ar gaumi, sāka slavēt tās daiļumu, stāvokli, kokus tai apkārt un ainavu. Un tiešām — Bosīrs bija izvēlējies burvīgu vietu, kur savīt savai mīlai ligzdu.

Tā bija mežaina ieleja ar upīti; māja bija uzcelta uz austrumu nogāzes. Sargbūda, kas atgādināja zvanu torni, derēja Bosīram kā novērotava, no kurienes, dzīves apnikuma dienās, kad novīta rožainie sapņi un ikvienā pār arklu nolīkušā zemniekā saskatīja policistu; viņš aplūkoja laukus.

Tikai no vienas puses šis miteklis bija redzams, no otras tas pazuda kokos un pakalnēs.

— Cik jauki slēpties tur iekšā! — ar sajūsmu tcica aģents.

Bosīrs nodrebēja no šā joka, un pirmais iegāja savā mājā, pagalma suņu riešanas pavadīts.

XLIX BALODĪŠI TIEK IELIKTI BŪRĪ

Pa pagalma vārtiem Bosīrs iegāja ar nolūku: viņš gribēja sacelt lielāku troksni, lai brīdinātu Olīvu būt piesardzīgai. Nezinādams par kaklarotas lietu, Bosīrs zināja diezgan daudz par Operas balli un Mesmēra banketu, lai baidītos rādīt Olīvu nepazīstamajiem.

Viņš darīja prātīgi: jaunā sieviete, kas mazajā salonā uz dīvāna lasīja vieglus romānus, izdzirda suņu riešanu, paskatījās pagalmā un ieraudzīja Bosīru kaut kādu cilvēku pavadībā. Tas viņu aizkavēja skriet viņam pretī, kā parasti viņa mēdza darīt.

Par nelaimi šie balodīši bija vanagu nagos. Vajadzēja padot brokastis, un neveikls sulainis, — lauku ļaudis nav tik apķērīgi kā galvaspilsētā, divas trīs reizes uzprasīja, vai nevajagot pieteikt to kundzei.

Šis vārds lika sacelt ausis okšķeriem. Viņi laipni izzoboja Bosīru par apslēpto dāmu, kuras sabiedrība vientulim esot visas labklājības, kādu sagādā vientulība un nauda, izpušķojums. ;

Bosīrs ļāva pasmieties, bet Olīvu nerādīja.

Tika pasniegta lepna maltīte, kurai aģenti izrādīja godu. Dzēra daudz un bieži uzsauca veselības klāt neesošajai dāmai.

Pie deserta, kad galvas bija iesilušas, policijas kungi sprieda, ka būtu necilvēcīgi turpināt viesmīlīgā saimnieka mocīšanu. Viņi veikli novirzīja sarunu, cik jauki esot krietnām dvēselēm satikt vccas paziņas.

Pēc tam Bosīrs, atkorķēdams liķiera pudeli, jautāja nepazīstamajiem, kādā vietā un apstākļos viņi varēja būt satikušies.

— Mēs bijām, — atbildēja viens no viņiem, — draudzīgi ar vienu jūsu kompanjonu, tai lietiņā, ko jūs pastrādājāt ar vairāku draudziņu līdzdalību — Portugāles sūtniecības lietā.

Bosīrs nobālēja. Kad pieskaras līdzīgām lietām, vienmēr jūt auklu kakla saites vietā.

— Ak, tiešām, — viņš tcica, uztraukumā drebēdams, — un jūs icradātics apjautāties par savu draugu…

— Patiesi jauka ideja, — policijas ierēdnis tcica savam draugam, — tāds ievads ir godīgāks. Prasīt izmaksu klāt neesošam draugam, tas nav nekas netikumīgs.

— Jo vairāk, tā mums atstāj tiesības uz pārējo, — tikumīgā draugs atbildēja ar dzēlīgi saldenu smaidu, kas lika Bosīram nodrebēt no galvas līdz kājām.

— Tātad?.. — viņš atsāka.

— Tātad, dārgais monsicur Bosīr, mums būtu patīkami, ja jūs atdotu vienam no mums mūsu drauga daļu. Desmit tūkstošus livru, cs domāju.

— Vismaz, jo par procentiem runa neiet, — teica stingrais biedrs.

— Kungi, — atbildēja Bosīrs, ietiepīgās prasības nospiests, — lauku mājās netur desmit tūkstošus livru.

— Tas saprotams, monsicur, un mēs prasām tikai iespējamo. Cik jūs varat dot tūliņ?

— Man ir piecdesmit vai sešdesmit luidoru, nc vairāk.

— Nu, sākumam mēs tos paņemsim un pateiksimies par jūsu laipnību.

— Ā, — domāja Bosīrs, sajūsmināts par viņu piekāpību, „viņi ir gluži mierīgi. Pamēģināšu, vai viņi nebaidīsies no manis tāpat, kā es no viņiem."

Un viņš sāka pārdomāt, ka šiem kungiem nav izdevīgi skaļi atklāt viņa līdzzinātājus, jo viņiem provinces likumīgās varas priekšā tā būtu slikta rekomendācija. Bosīrs nolēma, ka šie cilvēki apmierināsies un saglabās absolūtu klusumu.

Savā neprātīgajā uzticībā viņš gāja tālu, un nožēloja, ka nav piedāvājis tikai trīsdesmit luidorus sešdesmit luidoru vietā; bet viņš nosolījās tūliņ pēc naudas izmaksas no viņiem atbrīvoties.

Viņš domāja, neņemdams vērā savu viesu domas; bet viņi bija tepat un baudīja svētlaimīgo apmierinātību, kādu sagādā patīkama gremošana. Pašreiz viņi bija labi, jo visu laiku būt ļauniem ir nogurdinoši.

— Cik lielisks draugs šis Bosīrs, — teica viens no viņiem. — Sešdesmit luidorus ir ļoti patīkami saņemt.

— Tūliņ cs jums tos iedošu, — iesaucās saimnieks, izbijies no savu ciemiņu piedzērušās familiaritātes.

— Nav ko steigties, — runāja abi draugi.

— Jā, jā, mana sirdsapziņa nebūs mierīga, kamēr nesamaksāšu. Cilvēki ir vai nu smalkjūtīgi vai bezkaunīgi.

Un viņš gribēja tos atstāt, lai sameklētu naudu.

Bet šiem kungiem bija slepenpolicistu paražas, iesakņojušās paražas, kuras grūti atmest, ja vienreiz tās ieņēmis. Šie kungi nekā nevarēja šķirties no laupījuma, ja tas bija reiz ticis viņu rokās. Tā krietns medību suns neizlaiž ievainoto irbi, kamēr to nenodod medniekam.

Krietns slepenpolicists ir tas, kas dabūjis ieguvumu, neizlaiž to no pirkstiem un acīm. Viņš ļoti labi zina, cik niķīgs liktenis medniekam, un cik bieži ko cicši netur, to vairs neredz nekad.

Tā arī tagad, apbrīnojami saskanīgi viņi sāka kliegt:

— Monsicur Bosīr! dārgais Bosīr!

Un saķēra viņu aiz zaļā svārka stērbelēm.

— Kas ir? — jautāja Bosīrs.

— Lūdzu, neatstājiet mūs, — viņi tcica, laipni spiezdami viņu apsēsties.

— Bet kā lai cs iedodu jums naudu, ja jūs neļaujat man aiziet?

— Mēs jūs pavadīsim, — viņi atbildēja ar nāvīgu maigumu.

— Bet tā taču… manas sievas istaba, — atbildēja Bosīrs. Viņš domāja, ka ar to šis strīds būs izsmelts, bet slepenpolicistiem tā bija tikai dzirkstele pulverī.

Viņu apslēptā neapmierinātība, — slepenpolicists vienmēr ir neapmie­rināts — ieguva veidu, saturu, attaisnojumu.

— Tiešām! — sauca pirmais aģents, — kāpēc jūs slēpjat savu sievu?

— Jā. Vai mēs neesam cienīgi viņai parādīties? — tcica otrais.

— Ja jūs saprastu, ko darām jūsu dēļ, jūs būtu godīgāks, — atsāka pirmais.

— Un dotu mums visu, ko mēs prasām, — pārdroši piebilda otrais.

— Bet… jūs it kā pavēlat, kungi, — tcica Bosīrs.

— Mēs gribam redzēt tavu sievu, — atbildēja slepenpolicisti.

— Un cs brīdinu, ka izmetīšu jūs pa durvīm, — kliedza Bosīrs, domādams, ka viņi ir iereibuši.

Viņi atbildēja ar smiekliem, kuriem vajadzēja padarīt viņu prātīgāku. Viņš to neievēroja un ietiepās.

— Tagad, viņš teica, — jūs nedabūsit pat naudu un — aizvāksities!

Viņi smējās vēl negantāk kā pirmajā reizē.

— Tagad es saprotu, — dusmās drebēdams, apslāpētā balsī viņš teica,— jūs ceļat troksni un runājat skaļi ar nolūku. Bet ja jūs izpļāpāsit, jūs pazudināsit arī sevi.

Viņi turpināja smieties; joks viņiem likās lielisks. Tā bija viņu vienīgā atbilde.

Bosīrs cerēja viņus iebaidīt ar spēku un metās uz kāpnēm, nevis kā cilvēks, kas dodas pēc luidoriem, bet kā satrakotais, kas skrien pēc ieroča. Slepenpolicisti piecēlās no galda, un, saskaņā ar savu principu devās pēc Bosīra, pēc kura viņi izstiepa lielās rokas.

Tas iekliedzās, durvis atvērās un uz pirmā stāva istabas sliekšņa parādījās izbiedēta, satraukta sieviete.

Viņu ieraudzīdami, aģenti palaida Bosīru un iekliedzās tāpat, bet uzvaras priekā un mežonīgā sajūsmā.

Viņi pazina to, kura tik ļoti atgādināja Francijas karalieni.

Bosīrs, kas brīdi iedomājās, ka viņus atbruņoja sievietes parādīšanās, drīzi vien un nežēlīgi vīlās savās cerībās.

Viens no aģentiem pienāca pie Olīvas, un nc visai laipnā tonī, nemaz neņemot vērā viņas līdzību ar karalieni, tcica:

— Un tā, cs jūs apcietinu.

— Apcietināt! — sauca Bosīrs, — un kāpēc?

— Tāpēc, ka monsicur Krons mums ir pavēlējis, — atbildēja otrais aģents. — Un mēs esam monsicur Krona dienestā.

Zibens, iesperdams starp abiem mīlētājiem, nebūtu viņus tā pārbiedējis, kā šīs paziņojums.

— Lūk, ko nozīmē, monsicur Bosīr, nebūt laipnam.

Šim aģentam trūka loģikas, un viņa biedrs to tūdaļ pamanīja:

— Tu maldies, Legrinē, ja Bosīrs būtu bijis laipns, viņš būtu parādījis kundzi, un mēs vienalga viņu saņemtu.

Bosīrs saķēra rokās kaistošo galvu. Viņš pat nedomāja, ka viņa divi kalpotāji, vīrs un sieva, kāpņu apakšā noklausījās savādo sarunu, kas norisinājās kāpienu vidū.

Viņam atausa doma. Tā viņu tūliņ padarīja spēcīgu, tāpēc viņš pasmaidīja:

— Jūs nācāt, lai apcietinātu mani? — viņš vaicāja aģentiem.

— Nē, tas bija gluži nejauši, — viņi naivi atbildēja.

— Vienalga, jūs varējāt mani apcietināt, bet par sešdesmit luidoriem jūs mani atstājāt brīvībā.

— O! nē; mūsu nodoms bija prasīt vēl sešdesmit.

— Un par šiem simtdivdesmit luidoriem mēs atstāsim jūs brīvībā, — piebilda otrs aģents.

— Bet kundzi? — drebēdams tcica Bosīrs.

— Kundze maksā divsimt luidoru, vai ne? — pasteidzās Bosīrs.

Aģenti sāka šausmīgi smieties, un šoreiz Bosīrs saprata.

— Trīs simti… — viņš tcica, — četri simti… tūkstoš luidoru! bet atstājiet viņu brīvībā.

Bosīra acis dzirkstīja, kamēr viņš runāja.

— Jūs neatbildat, — viņš teica, — jūs zināt, ka man ir nauda un gribat, lai maksāju. Tas ir ļoti pareizi. Es došu jums divus tūkstošus livru, četrdesmit astoņus tūkstošus livru, bagātību jums abiem, tikai atstājiet viņu brīvībā.

— Tātad tu ļoti mīli šo sievieti? — jautāja slepenpolicists.

Tagad bija Bosīra kārta smieties, un šie ironiskie smiekli bija tik drausmīgi, tic tik labi izrādīja izmisušo mīlu, kas plosīja šo savītušo sirdi, ka abi slepenpolicisti nobijās un nolēma spert piesardzības soļus, lai izvairītos no izmisuma izlaušanās, ko lasīja Bosīra apjukušās acīs.

Viņi izņēma no kabatas pa pistolei un, pielikuši viņam pie krūtīm, tcica:

— Pat par simts tūkstošiem mēs neatdosim tev šo sievieti. Monsicur Roāns mums samaksās par viņu piecsimt tūkstošus livru, un karaliene — miljonu.

Bosīrs pacēla acis pret debesīm ar tādu izteiksmi, kura aizkustinātu katru mežonīgu zvēru, bet tikai nc slepenpolicistu.

— Dosimies projām, — tcica viens aģents. — Jums tc vajag būt kaut kādai karietei; liccict iejūgt kundzes dēļ, viņai tas vajadzīgs.

— Un tā kā mēs esam lāga zēni, — atsāka otrs, — mēs to neizman­tosim. Formas dēļ aizvedīsim arī jūs. Bet ccļā mēs pagriezīsim acis sāņus, jūs nolēksit no karietes bukas, un mēs to pamanīsim tikai tad, kad būsit tūkstoš soļus priekšā. Vai tas labs plāns, ko?

Bosīrs tikai atbildēja:

— Kur ies viņa, tur iešu arī cs! Nekad šai dzīvē cs viņu neatstāšu.

— O! nc arī citā, — piebilda Olīva, šausmās sastingusi.

— Labi! jo labāk, — tcica aģents, — jo vairāk cietumnieku piegādā monsicur Kronām, jo vairāk viņš priecājas.

Stundas ceturksni vēlāk Bosīra kariete izbrauca no mājas, aizvezdama divus sagūstītos mīlētājus un viņu apsargātājus.

L KARALIENES BIBLIOTĒKA

Var saprast, kādu iespaidu uz monsicur Kronu atstāja šis ķēriens.

Aģenti saprotams nesaņēma miljonu, kā cerēja, bet ir pamats domāt, ka viņi bija apmierināti.

Kas attiecas uz policijas leitnantu, tad, apmierinātībā saberzējis rokas, viņš karietē devās uz Versaļu, kurai sekoja otra, cieši aiztaisīta un ar piekaramo atslēgu noslēgta kariete.

Tas bija otrajā dienā, kad aģenti Nikolā bija nodevuši policijas priekšnieka rokās.

Monsicur Krons lika iebraukt karietes Trianonā, izkāpa no tās, kuru ieņēma pats, un otru atstāja sava pirmā palīga apsardzībā.

Viņu pieņēma karaliene, kurai jau agrāk viņš bija izprasījis audienci Trianonā.

Karaliene, kas jau mēnesi uzmanīja visas no policijas pienākošās ziņas, tūliņ uzklausīja ministra prasību. Jau no rīta viņa ieradās savā mazajā paviljonā, turklāt nelielas svītas pavadībā, jo bija nepieciešamība ievērot dziļu slepenību.

Tiklīdz monsicur Kronu ieveda pie viņas, pēc tā starojošā izskata viņa saprata, ka ziņas ir labas.

Nabaga sieviete! Jau diezgan ilgi sev apkārt viņa redzēja tikai drūmas un atturīgas sejas.

Priecīgi puksti, pirmie pēc trīsdesmit nāvīgajām dienām, saviļņoja ar tik daudzām sāpīgām jūtām aizēnoto sirdi.

Noskūpstījis viņas roku, ierēdnis tcica:

— Madamc, vai Viņas Majestātei Trianonā ir kāda zāle, kur, palik­dama neredzēta, varētu redzēt visu, kas notiek?

— Manā bibliotēkā, — atbildēja karaliene, — ēdamsalonā aiz sienas skapjiem cs izveidoju šķirbas, un dažreiz, azaidu ieturēdama, cs izklaidējos ar Lambālas kundzi vai Tavernī jaunkundzi, kad tā bija pie manis, novērodama abata Vcrmona komisko vaibstīšanos, kad viņš uzdūrās kādam pamfletam, kur gāja runa par viņu.

— Ļoti labi, madamc, — atbildēja monsicur Krons. — Apakšā man ir kariete, kuru cs gribētu ievest pilī, lai neviens, izņemot Jūsu Majestāti, neredzētu, kas tur iekšā.

— Nekas nav izdarāms vieglāk, — atbildēja karaliene. — Kur ir jūsu kariete?

— Pirmajā pagalmā, madamc.

Karaliene pazvanīja, kāds ienāca uzklausīt pavēles.

— Ievediet karieti, kuru norādīs monsicur Krons, — viņa teica, — lielajā vestibilā, un aiztaisiet abas durvis tā, lai kļūtu tumšs, un neviens A irms manis neredzētu to, ko atveda monsieur Krons.

Pavēle tika izpildīta. Galmā karalienes kaprīzes prata cienīt lābāk nekā pavēles. Kariete iebrauca zem spraišļiem blakus sardzes miteklim, un pasažieri izsēdināja tumšā gaitenī.

— Tagad, madamc, — tcica monsicur Krons, — papūlaties ienākt ar mani palaunaga salonā, un pavēliet, lai ielaiž manu palīgu ar to, ko tas atvedīs, bibliotēkas istabā.

Desmit minūtes vēlāk drebošā karaliene gaidīja aiz plauktiem.

Viņa redzēja bibliotēkā ienākam kādu aizplīvurotu stāvu, ko atsedza monsieur Krona palīgs. To ieraudzījusi, karaliene izbīlī iekliedzās. Tā bija Olīva, tērpusies visiemīļotākajā Marijas Antuanetcs ģērbā.

Viņai mugurā bija zaļā kleita ar platām, melnām muarē lentām, augstais matu sasukājums, ko cienīja karaliene, gredzeni tādi pat kā viņai; zaļās satīna kurpes ar milzīgiem papēžiem; tā bija pati Marija Antuanete, tikai bez karaliskajām asinīm, kuras atvietoja plebejiskais šķidrums — monsieur Bosīra saldkaircs dzinulis.

Karaliene sevi redzēja ačgārnajā spogulī, viņa ar acīm aprija šo parādību.

— Ko teiks Jūsu Majestāte par šo līdzību? —> tcica monsicur Krons, gavilēdams par iespaidu, ko viņš radīja.

— Es saku… monsicur… — apjukusi stostījās karaliene. „Ak, Olivjē," viņa domāja, „kāpēc jūs neesat šeit?"

— Ko jūs sakāt, Jūsu Majestāte?

— Nekā, monsicur, nekā, ja tikai karalis būtu pārliecināts.

— Un ja redzētu monsicur Provansas grāfs, vai ne, madamcl

— O, pateicos, monsicur Kron, pateicos. Ko darīs ar šo sievieti?

— Vai šai sievietei pieraksta visu, kas noticis? — jautāja monsicur Krons.

— Jūsu rokās, bez šaubām, ir sazvērestības pavedieni?

— Gandrīz, madamc.

— Un monsicur Roāns?

— Monsicur Roāns vēl nekā nezina.

— O! — tcica karaliene, paslēpdama seju rokās, — šī sieviete, tagad redzu, ir ievedusi maldos kardinālu!

— Lai, madamc, bet ja monsicur Roānam tā ir maldīšanās, tad citam tas ir noziegums!

— Uzmeklējiet viņu, monsicurl Jūsu rokās ir Francijas karaļnama gods.

— Un ticiet, madamc, tas ir labās rokās, — atbildēja monsicur Krons.

— Un prāva? — tcica karaliene.

— Tā tiek gatavota. Neviens neatzīstas; bet cs gaidu tikai izdevīgu brīdi, lai uzrādītu šo pierādījumu, kas jums ir jūsu bibliotēkā.

— Un Lamota kundze?

— Viņa nezina, ka esmu atradis šo meiteni, un apvaino Kaliostro, it kā tas novedis kardinālu tik tālu, ka tas zaudējis prātu.

— Un monsicur Kaliostro?

— Monsicur Kaliostro, ko cs liku nopratināt, apsolīja mani šorīt apmeklēt.

— Tas ir bīstams cilvēks.

— Tas būs mums noderīgs cilvēks. Tādas odzes kā Lamota kundzes aizkaitināts, viņš savāks indi un dos mums pretindi.

— Jūs cerat visus atmaskot?

— Esmu pārliecināts.

— Kā? O, sakiet man visu, kas var mani nomierināt!

— Lūk, pierādījumi, madamc: Lamota kundze dzīvoja Sentkloda ielā…

— Es zinu, zinu, — nosarkdama tcica karaliene.

— Jā, Jūsu Majestāte pagodināja šo sievieti ar labdarību.

— Viņa man labi atmaksāja, vai nc! Tātad viņa dzīvoja Sentkloda ielā.

— Un monsieur Kaliostro dzīvo tieši iepretī.

— Un jūs domājat?..

— Ja bija noslēpums vienam kaimiņam, šis noslēpums ir zināms abiem.

— Bet piedodiet, madamc, drīz būs laiks, kad cs gaidu monsicur Kaliostro, un nekādā ziņā cs negribētu nokavēt šo izskaidrošanos…

— Ejiet, ejiet, un vēlreiz nešaubāties par manu pateicību.

— Beidzot taču, — ar asarām acīs viņa iesaucās, kad monsicur Krons bija aizbraucis, — beidzot sākas mana attaisnošana. Drīz es redzēšu manu uzvaru visu sejās. Tikai vienīgā drauga sejā, kam es gribu pierādīt, ka esmu nevainīga, cs to neredzēšu!

Pa to laiku monsicur Krons traucās uz Parīzi un atgriezās mājās, kur viņu gaidīja monsicur Kaliostro.

Kopš vakardienas tas zināja visu. Viņš gāja pie Bosīra, kura patvērumu tas zināja, lai pamudinātu Bosīru atstāt Franciju, kad uz ceļa viņš to ieraudzīja sēžam ratos starp diviem aģentiem. Olīva bija paslēpusies aizmugurē, nokaunējusies un noraudājusies.

Bosīrs ieraudzīja grāfu, kas pabrauca garām pasta ratos; viņš to pazina. Doma, ka šis noslēpumainais un varenais kungs varēs būt viņam noderīgs, mainīja viņa nodomu nekad neatstāt Olīvu.

Viņš atgādināja aģentiem priekšlikumu, ko tic izteica par viņa izmukšanu. Aģenti pieņēma simt luidorus un atlaida viņu par spīti Nikolā asarām.

Tomēr, apskaudams savu mīļāko, Bosīrs viņai iečukstēja:

— Ceri! Es pūlēšos tevi glābt.

Un lieliem soļiem viņš devās pa to ccļu, kur brauca Kaliostro.

Katram gadījumam tas apstājās; viņam vairs nevajadzēja meklēt Bosīru, jo to atveda policisti. Viņam nu vajadzēja sagaidīt Bosīru, ccrot, ka tas kaut kādā veidā spēs līdz viņam nokļūt.

Tātad, pusstundu Kaliostro gaidīja ceļa līkumā, kad beidzot ieraudzīja ierodamies bālu, aizelsušos, pusnedzīvu nelaimīgo Olīvas mīlētāju.

Ieraudzījis apstādināto karieti, Bosīrs priekā iekliedzās kā slīkonis, kas saķer dēli.

— Kas noticis, mans bērns? — vaicāja grāfs, palīdzēdams viņam iekāpt karietē.

Bosīrs izstāstīja bēdīgo nolikumu, ko Kaliostro klusēdams noklausījās.

— Viņa ir pazudusi, — beidzot viņš teica.

— Kā tā? — iesaucās Bosīrs.

Kaliostro viņam pastāstīja, ko zināja par Sentkloda ielas un Versaļas intrigu.

Bosīrs tik tikko nezaudēja samaņu.

— Glābiet viņu, glābiet, — viņš tcica, nokrizdams ccļos karietē, — es jums atdošu viņu, ja jūs vēl mīlat!

— Draugs, — atbildēja Kaliostro, — jūs maldāties, nekad neesmu mīlējis Olīvas jaunkundzi. Man nebija cita mērķa, kā tikai atraut Olīvu no izvirtīgās dzīves, kurā jūs likāt viņai ņemt dalību.

— Bet… — pārsteigts tcica Bosīrs.

— Jūs brīnāties? Tad ziniet, ka esmu kādas tikumības atjaunošanas biedrības vecākais, kuras mērķis atraut netikumam tos, kas var dot

izveseļošanās cerības. Es izārstētu Olīvu, atņemdams jums, lūk, kāpēc cs atņēmu viņu jums! Lai viņa saka, vai kādreiz ir dzirdējusi no manas mutes kādu mīlināšanās vārdu; lai viņa saka, vai mani pakalpojumi vienmēr nav bijuši nesavtīgi!

— Tad vēl jo vairāk jums jāglābj viņa. Glābiet viņu!

— Labprāt mēģināšu; bet tas būs atkarīgs no jums, Bosīr.

— Prasiet no manis dzīvību!

— Es neprasīšu tik daudz. Atgriezieties Parīzē ar mani, un, ja izpildīsit uz mata manus norādījumus, varbūt mēs glābsim jūsu mīļāko. Es izvirzu tikai vienu noteikumu.

— Kādu, monsicurl

— To pateikšu, kad būsim atgriezušies pie manis Parīzē.

— O, cs piekrītu; tikai ieraudzīt viņu alkal!

— Tieši to cs domāju; pēc divām stundām jūs viņu redzēsit.

— Un cs apskaušu viņu?

— Es ceru; vēl vairāk, jūs pateiksit viņai to, ko cs teikšu jums.

Kaliostro kopā ar Bosīru uzsāka ceļu uz Parīzi.

Divas stundas vēlāk, tas bija vakarā, viņi panāca karieti.

Stundu vēlāk par piecdesmit luidoriem Bosīrs no abiem aģentiem nopirka tiesības apskaut Nikolā un iečukstēt vīnai grāfa ieteikumu.

Aģenti apbrīnoja šo kaislīgo mīlu, viņi cerēja dabūt vēl piecdesmit luidorus, pirms nokļūs Parīzē.

Bet Bosīrs vairs neparādījās, un Kaliostro kariete strauji viņu aizveda uz Parīzi, kur gatavojās tik daudz nolikumu.

Lūk, ko bija nepieciešams pastāstīt lasītājam, pirms rādīt monsicur Kaliostro sarunājamies ar monsicur Kronu.

Tagad mēs varam viņu ievest policijas priekšnieka kabinetā…

LI POLICIJAS PRIEKŠNIEKA KABINETS

Monsicur Krons zināja par Kaliostro visu, ko izveicīgs policijas priekšnieks var zināt par Francijā dzīvojošo cilvēku. Un tas ir daudz. Viņš zināja visus tā agrākos vārdus, visus alķīmiķa, magnētisma un pareģošanas noslēpumus; tā pretenzijas uz visvarenību un nemirstību: viņš to uzskatīja par plaša vēriena krāpnieku.

Monsicur Krons bija ļoti gudrs, viņš smalki pazina visas savas iespējas, viņam bija laba slava galmā, būdams vienaldzīgs pret godu, kas

nebija savienojami ar viņa pašlepnumu; cilvēks, kas nebija ar mieru dancot pēc citu stabules.

Kaliostro viņam nevarēja piedāvāt vēl siltos luidorus no hermētiskās krāsns, kā monsicur Roānam. Kaliostro viņam nevarēja piedraudēt ar pistoles stobru, kā Balzāmo Sartlnam. Balzāmo vairs nebija policijas priekšniekam jāatprasa Lorcnsa, bet Kaliostro bija par daudz ko jāatbild Kronām.

Lūk, kāpēc, negaidīdams notikumu risinājumu, grāfs uzskatīja par pienākumu lūgt audienci ierēdnim.

Monsicur Krons izprata sava stāvokļa priekšrocības un gatavojās tās izmantot. Kaliostro saprata sava stāvokļa grūtības un sagatavojās izkļūt no tām.

Šai atklātā šaha partijā bija likme, par kuru nezināja viens no spēlētājiem, un, jāatzīst, ka šis spēlētājs bija monsicur Krons.

Kā jau teicām, Kaliostro viņš pazina tikai kā krāpnieku, viņš galīgi to nezināja kā adeptu. Uz akmeņiem, kurus filozofija izsēja monarhijas ccļā, daudzi paklupa tāpēc, ka tos nepamanīja.

No Kaliostro monsicur Krons gaidīja atklājumus par kaklarotu un Lamota kundzes darbību. Te viņa aprēķins nebija pareizs. Bet galu galā viņam bija tiesības nopratināt un ieslodzīt, tc izpaudās viņa pārākums.

Viņš saņēma grāfu, kā cilvēks, kas apzinās savu svarīgumu, bet grib būt laipns pret ikvienu, pat savādnieku.

Kaliostro uzmanījās. Viņš gribēja izlikties tikai aristokrāts, vienīgā vājība, ko viņš ļāva citiem manīt.

— Monsicur, — viņam tcica policijas priekšnieks, — jūs man prasījāt audienci. Es ierados no Versaļas tieši šajā nolūkā, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.

— Monsicur, es domāju, ka jums būs interesanti izjautāt mani par notiekošo, un kā cilvēks, kas atzīst jūsu nopelnus un pienākumu svarīgumu, cs ierados pie jums.

— Izjautāt jūs? — teica ierēdnis, izlikdamies pārsteigts, — bet par ko un kāpēc?

— Monsicur, — noteikti atbildēja Kaliostro, — jūs ļoti nodarbina Lamota kundze un kaklarotas pazušana.

— Un jūs to esat atradis? — jautāja monsicur Krons gandrīz vai ar izsmieklu. '

— Nē, — nopietni teica grāfs. — Bet ja neesmu atradis kaklarotu, es vismaz zinu, ka Lamota kundze dzīvoja Sentkloda ielā.

— Iepretī jums, es arī to zinu, — teica ierēdnis.

— Tad jūs zināt, monsicur, ko darīja Lamota kundze… Nerunāsim vairs.

— Bet tieši otrādi, — vienaldzīgā tonī tcica monsicur Krons, — parunāsimies gan.

— O, tam bija nozīme tikai sakarā ar mazo Olīvu, — teica Kaliostro.— Bet ja jūs zināt visu par Lamota kundzi, man nav ko jums paziņot.

Izdzirdis Olīvas vārdu, monsicur Krons nodrebēja.

— Ko jūs runājāt par Olīvu, — viņš jautāja. — Kas ir tā Olīva?

— Jūs nezināt? Ai, monsicur, tā ir dīvainība, par ko cs būtu priecīgs jums pastāstīt. Iedomājaties ļoti skaistu meiteni, iznesīgu… ar zilām acīm, pilnīgi ovālu seju. Ziniet, tāds skaistums, kas mazliet atgādina Viņas Majestāti karalieni.

— Ai, ai! — teica monsicur Krons, — un?

— Nu, šī meitene dzīvoja slikti, man bija žēl. Kādreiz viņa kalpoja manam vecam draugam, monsicur Tavernī.

— Baronam, kas nesen miris?

— Uz mata, tam kas miris. Starp citu, viņa bija piederējusi kādam zinātniekam, ko jūs nepazīstat, policijas priekšnieka kungs, un… Bet cs stāstu jums ābcci, un manu, ka sāku jūs apgrūtināt…

— Monsicur, gluži otrādi, papūlieties turpināt! Olīva, jūs teicāt?..

— Dzīvoja slikti, kā man bija gods to sacīt. Viņa cieta gandrīz vai postu ar kaut kādu blēdi, kas viņu apzaga un sita; viens no parastākiem medījumiem, blēdis, ko jūs nepazīstat…

— Pazīstamais Bosīrs, varbūt? — tcica ierēdnis, būdams laimīgs, ka var izrādīties labi informēts.

— Ak, jūs pazīstat viņu, tas ir pārsteidzoši, — brīnīdamies teica Kaliostro. — Ļoti jauki! Jūs esat vēl lielāks pareģis nekā cs. Un tā kādu dienu, kad viņš sasita un apzaga šo meiteni vairāk nekā parasti, viņa atbēga pie manis un lūdza manu aizsardzību. Es esmu labsirdīgs, cs viņas rīcībā nodevu kādu stūri flīģelī, manā pilī…

— Pie jums!.. Viņa dzīvoja pie jums? — pārsteigts iesaucās ierēdnis.

— Bez šaubām, — atbildēja Kaliostro, savukārt izlikdamies pārsteigts. — Kāpēc lai cs nepaslēptu viņu, cs taču esmu vecpuisis?

Un viņš sāka smieties ar tik dedzīgu labsirdību, ka monsicur Krons neko nenojauta par lamatām.

— Pie jums? — viņš pārjautāja. — Tad tāpēc mani aģenti tik ilgi viņu nevarēja atrast.

— Kā tā? — tcica Kaliostro. — Šo mazo meklēja? Vai tad viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, ko cs nezinu?..

— Nē, monsicur, nē! Turpiniet, lūdzu!

— Ak, Dievs, cs jau beidzu. Es viņu novietoju pie sevis, tas ir viss.

— Bet nē, monsicur, tas nav viss, jo nupat Olīvas vārdu jūs saistījāt ar Lamota kundzes vārdu?

— Ak, tikai kā kaimiņienes, — tcica Kaliostro.

— Ir cita lieta, grāf… Jūs velti neteicāt, ka Lamota kundze un Olīvas jaunkundze bija kaimiņienes.

— Jā, bet tam ir sakars ar apstākļiem, kurus būtu veltigi jums stāstīt, Karalistes pirmajam ierēdnim nemēdz klāstīt bezdarbīgā rantjē neprātīgās iedomas.

— Jūs mani ieinteresējāt, monsieur, un vairāk nekā jūs domājat; jo Olīvu, kuru jūs bijāt nometinājis pie sevis, es atradu provincē?

— Jūs viņu atradāt?..

— Ar Bosīra kungu…

— Ak tā! Un cs šaubījos! — iesaucās Kaliostro. — Viņa bija ar Bosīru? Jauki, ļoti jauki! Lamota kundze ir gandarīta.

— Kā! Ko jūs gribat teikt? — vaicāja monsicur Krons.

— Tāpēc, ka kādu laiku cs turēju aizdomās Lamota kundzi, tagad pilnīgi un galīgi dodu viņai gandarījumu.

— Turējāt aizdomās! Par ko?

— Labais Dievs! Un jūs pacietīgi klausāties šīs tenkas? Nu, labi! Tad ziniet, ka tai brīdī, kad es cerēju izlabot Olīvu, atgriezt viņu pie darba un godīgās dzīves, — cs nodarbojos ar morāli, monsicur, — tai brīdī kāds viņu nolaupīja.

— Kāds nolaupīja! No jums?

— No manis.

— Savādi!

— Vai nc? Un cs būtu sevi nolādējis, apgalvodams, ka tā bija Lamota kundze. Lūk, kur noved pasauli tiesāšana!

Monsicur Krons pienāca pie Kaliostro.

— Redzēsim, — viņš tcica, — izsakictics, lūdzu, noteiktāk.

— O, monsicur, tagad, kad jūs atradāt Olīvu ar Bosīru, nekas mani nepiespiedīs vainu novelt uz Lamota kundzi, nc viņas pastāvīgā apmeklēšana, nc zīmes, nc sarakstīšanās.

— Ar Olīvu?

— Nu, jā!

— Vai Lamota kundze un Olīva sazinājās?

— Ļoti labi.

— Viņas redzējās?

— Lamota kundze bija atradusi līdzekli, kā Olīva varēja iziet katru nakti.

— Katru nakti? Vai jūs esat pārliecināts?

— Kā tik var būt cilvēks, kas ir redzējis un dzirdējis.

— Monsicur, jūs stāstāt tādas lietas, par katru tādu vārdu es samaksātu tūkstoš livru! Kāda laime, ka jūs pats taisāt zeltu!

— Es vairs netaisu, monsicur, tas iznāca pārāk dārgi.

— Bet jūs taču esat Viņa Eminences kardināla Roāna draugs?

— Es domāju gan.

— Tad jums jāzina, cik pamatīgi viņa skandalozajā lietā ir iejaukta šīs intrigu iemiesojums, ko sauc par Lamota kundzi?

— Nē! Es negribu to zināt!

— Bet jūs varbūt zināt par Olīvas un Lamota kundzes pastaigu sekām?

— Monsicur, ir daudz lietu, kuras prātīgam cilvēkam jācenšas nezināt, — pamācīgi atbildēja Kaliostro.

— Es pagodināšos uzprasīt tikai vienu lietu, — ātri teica monsicur Krons. — Vai jums ir pierādījumi, ka Lamota kundze sazinājās ar Olīvu?

— Simtiem.

— Kādi?

— Lamotas kundzes vēstules, kuras viņa izšāva Olīvai ar stopu, ko bez šaubām atradīs viņas dzīvoklī. Vairākas vēstules, aptītas ap svina gabaliem, neaizsniedza mērķi. Tās nokrita uz ielas, un mani ļaudis vai cs vairākas no tām pacēlām.

— Monsicur, jūs tās piegādāsit tiesai?

— O, monsicur, tās ir tik nevainīgas, ka cs neuzdrošinātos un necerētu nopelnīt ar to pat Lamota kundzes pārmetumus.

— Un… līdzdalības, satikšanās pierādījumi?

— Tūkstošiem.

— Es jums lūdzu tikai vienu.

— Labākais. Izrādās, ka Lamota kundzei bija iespējams ienākt manā mājā apmeklēt Olīvu, jo cs tur redzēju viņu pats: lai dienā, kad pazuda jaunā sieviete.

— Tai pat dienā?

— Visi mani ļaudis tāpat viņu redzēja.

— Ak!., un kāpēc viņa nāca, ja Olīva bija pazudusi?

— Tieši to cs sev prasīju un nevarēju izskaidrot. Es redzēju izkāpjam Lamota kundzi no pasta karietes, kura gaidīja Ruādorē ielā. Mani ļaudis redzēja šo karieti stāvam ļoti ilgi, un cs domāju, atzīstos, ka Lamota kundze gribēja aizvest līdzi Olīvu!

— Un jūs netraucējāt?

— Kāpēc gan? Tā ir likteņa aplaimota dāma, šī Lamota kundze. Viņa ir pieņemta galmā. Kāpēc lai es aizkavētu atbrīvot mani no Olīvas? Es būtu darījis nepareizi, jūs redzat, jo man viņu nolaupīja, lai pazudinātu atkal.

— Tā, — teica monsicur Krons, iegrimdams dziļās pārdomās, — Olīvas jaunkundze bija pie jums?

— Jā, monsicur.

— Tā, Olīvas jaunkundze un Lamota kundze pazinās, satikās un kopīgi izgāja?

— Jā, monsieur.

— Tā, Lamota kundze bija redzēta pie jums Olīvas nolaupīšanas dienā?

— Jā, monsicur.

— Tā, jūs domājat, ka grāfiene ļoti gribēja piesaistīt sevim šo meiteni?

— Ko lai citu domā?

— Bet ko teica Lamota kundze, kad viņa vairs neatrada Olīvu pie jums?

— Man izlikās, viņa bija apjukusi.

— Jūs domājat, ka viņu nolaupīja Bosīrs.

— Tā es domāju vienīgi tāpēc, ka jūs teicāt, ka tiešām viņš aizveda, citādi man nebūtu nekādu aizdomu. Šis cilvēks nezināja par Olīvas dzīvokli. Kas varēja viņam to paziņot?

— Olīva pati.

— Es nedomāju. Citādi viņa aizbēgtu pie viņa no manis un nevis tiktu aizvesta pie viņa. Lūdzu ticēt, ka viņš nebūtu iekļuvis pie manis, ja Lamota kundze nebūtu iedevusi atslēgu.

— Viņai bija atslēga?

— Par to var nešaubīties.

— Lūdzu, kādā dienā viņu nolaupīja? — tcica monsicur Krons, pēkšņi apgaismots ar Kaliostro izveicīgi pasniegto lāpu.

— Jā, monsicur, tur es ncmaldlšos, tas bija tieši Svētā Ludviķa dienas priekšvakarā.

— Tā ir! — iesaucās policijas priekšnieks, — tā ir! Jūs valstij izdarījāt, monsicur, ievērojamu pakalpojumu.

— Esmu priecīgs par to, monsieur.

— Un jums pateiksies kā pienākas.

— Es to darīju aiz sirdsapziņas, — teica grāfs.

Monsieur Krons palocījās.

— "Vai varu cerēt, ka tiks apstiprināti šie pierādījumi, par kuriem mēs runājām? — viņš tcica.

— Esmu gatavs paklausīt tiesai katrā gadījumā.

— Nu, labi, monsicur, es izmantošu jūsu teiktos vārdus; uz redzēšanos.

Un viņš atlaida Kaliostro, kas iziedams teica:

— Ak, grāfien! Ak, odze! Tu gribēji mani apsūdzēt! Man liekas, tu esi iedzēlusi tērauda asmenim. Sargi zobus!

LII NOPRATINĀŠANA

Kamēr monsicur Krons sarunājās ar Kaliostro, monsicur Brctcils karaļa uzdevumā ieradās Bastīlijā, lai noklaušinātu monsicur Roānu.

Satikšanās starp šiem diviem ienaidniekiem bija gaidāma vētraina. Monsicur Breteils pazina monsicur Roāna lepnumu: viņš bija tam atriebies diezgan briesmīgi, lai tagad izturētos ar pieklājīgām manierēm. Viņš bija vairāk nekā laipns. Monsicur Roāns atteicās atbildēt.

Zīmogglabātājs uzstāja, bet monsicur Roāns paziņoja, ka pakļausies soļiem, kādus pieņems parlaments un tiesneši.

Bretcilam bija jāpiekāpjas apsūdzētā nesatricināmās gribas priekšā.

Viņš lika pasaukt Lamota kundzi, kas nodarbojās ar lūgumrakstu sacerēšanu un izsūtīšanu, viņa centīgi paklausīja.

Monsicur Breteils noteikti izskaidroja viņas stāvokli, ko tā zināja labāk kā neviens cits. Tā atbildēja, ka viņai ir savas nevainības pierādījumi un ka minēs tos, kad būs vajadzība. Monsicur Breteils iebilda, ka nekas nav steidzamāks.

Viņa izstāstīja pašsacerēto pasaciņu; tās bija gluži tās pašas insinuācijas pret visiem, tic paši apgalvojumi, ka viņai pārmestie viltojumi nākuši nezin no kurienes.

Bez tam viņa paziņoja: tā kā drīzumā ar šo lietu jāsāk nodarboties parlamentam, Breteils no viņas neuzzināšot nc pušplēsta patiesības vārda; tas notikšot tikai Viņa Eminences klātbūtnē un pēc tam, kad viņa būšot dzirdējusi kardināla apvainojumus.

Tad monsicur Brctcils paziņoja, ka kardināls visu vainu veļ virsū viņai.

— Visu? — jautāja Žanna, — pat zādzību?

— Pat zādzību.

— Papūlaties pateikt kardināla kungam, — vēsi tcica Žanna, — ka cs viņu uzaicinu ilgāk neturēties pie šīs sliktās aizstāvēšanās sistēmas.

Un tas bija viss. Bet monsicur Breteils nebija apmierināts. Viņam bija vajadzīgi kādi intīmāki sīkumi. Viņam vajadzēja, pēc viņa loģikas, noskaidrot iemeslus, kas noveda kardinālu līdz tādām neprātībām pret karalieni, un karalieni — līdz tādām dusmām pret kardinālu.

Viņam vajadzēja noskaidrot visus Provansas grāfa savāktos protokolus, par kuriem sabiedrībā klīda baumas.

Zīmogglabātājs bija gudrs vīrs, viņš prata ietekmēt sievietes prātu; viņš solīja Lamota kundzei visu, ja tikai viņa kādu noteikti apsūdzēs.

— Uzmanieties, — viņš teica, — nekā nerunādama, jūs apsūdzat karalieni! Ja jūs stūrgalvīgi tā turēsities, picsargictics, jūs notiesās par Viņas Majestātes apvainošanu. Tas ir kauns, tās ir karātavas.

— Es neapsūdzu karalieni, — teica Zanna, — bet kāpēc apsūdz mani?

— Tad apsūdziet kādu, — nelokāmi tcica Brctcils, — tas vienīgais līdzeklis tikt brīvībā pašai!

Viņa noslēdzās gudrā klusuciešanā, un zimogglabātāja un viņas pirmā satikšanās palika bez panākumiem.

Pa to laiku izplatījās baumas, ka uzpeldējuši pierādījumi, un ka dimanti tikuši pārdoti Anglijā, kur monsicur Vcržāna aģenti apcietinājuši monsicur Reto.

Pirmais trieciens, kas bija jāiztur Žannai, bija šausmīgs. Konfrontēta ar Reto, kuru uzskatīja par savu sabiedroto līdz nāvei, ar šausmām viņa dzirdēja to pazemīgi atzīstamies, ka viņš esot viltotājs, ka uzrakstījis kvīti par dimantiem un karalienes vēstuli, viltodams reizē juvelieru un Viņas Majestātes parakstus.

Jautāts, kāda iemesla dēļ izdarījis šos noziegumus, viņš atbildēja, ka pēc Lamota kundzes pieprasījuma.

Apjukusi un saniknota, viņa visu noliedza, viņa aizstāvējās kā lauvene; viņa apgalvoja, ka nekad nav redzējusi, nc arī pazinusi monsicur Reto Vilctu.

Bet te atkal viņa dabūja divus skarbus triecienus: viņu iznicināja divas liecības.

Pirmā bija fiakra ormaņa liecība, kuru uzmeklēja monsicur Krons un kurš paziņoja, ka Reto vedis aprādītā dienā un stundā pa Monmartra ielu tādā modē ģērbušos dāmu.

Nepaliek vairs nekādu šaubu, ka noslēpumainā dāma, kuru ormanis iesēdināja karietē Marē kvartālā, bija tieši Lamota kundze, dzīvojoša Sentkloda ielā.

Un, kas attiecas uz draudzību, kāda bijusi starp šiem diviem līdzzinātājiem, kā to var noliegt, kad liecinieks apgalvoja, ka redzējis Svētā Ludviķa dienas priekšvakarā uz pasta karietes sēdekļa, no kuras izkāpa Lamota kundze, monsicur Reto Vilctu, ko varēja pazīt pēc viņa bālās un nemierīgās sejas.

Šis liecinieks bija viens no galvenajiem monsicur Kaliostro kalpotājiem.

Šis vārds lika satrūkties Žannai un viņa aizmirsa jebkuru piesardzību. Viņa izgāza apsūdzības pret Kaliostro, paziņodama, ka tas ar savām burvestībām apstulbojis kardināla Roāna prātu, kuram iedvesa noziedzīgas domas pret karalisko majestāti.

Tas bija pirmais ķēdes posms apsūdzībā par laulības pārkāpšanu.

Roāna kungs aizstāvējās, aizstāvēdams Kaliostro. Viņš visu noliedza tik ietiepīgi, ka izmisusī Žanna pirmo reizi izteica apsūdzību pret kardināla neprātīgo mīlu pret karalieni.

Monsieur Kaliostro tūliņ pieprasīja, lai viņu arestē, un lai viņš varētu atbildēt par savu nevainību visu priekšā. Apsūdzētāji un tiesneši iedegās, kā tas notiek vienmēr, kad tiek sajustas patiesības pirmās vēsmas, bet sabiedriskā doma tūliņ nostājās kardināla un Kaliostro pusē pret karalieni.

Tad šī nelaimīgā Marija Antuancte, lai jautu saprast, kāpēc viņa ar tādu ietiepību pieprasa prāvas turpināšanu, lika publicēt karalim iesniegtos ziņojumus par nakts pastaigām, un, pasaukdama monsieur Kronu, tcica publiski paskaidrot, ko viņš zināja.

Veikli aprēķinātais sitiens trāpīja Žannai un tik tikko neiznīcināja viņu.

Priekšsēdis visu izmeklētāju klātbūtnē uzaicināja monsicur Roānu paskaidrot, ko viņš zinot par pastaigām Versaļas dārzos.

Kardināls atbildēja, ka neprotot melot, un kā liecinieci nosauca Lamota kundzi.

Tā noliedza, ka kādreiz būtu bijušas pastaigas ar viņas ziņu vai piekrišanu.

Viņa nosauca par melīgiem visus protokolus un ziņojumus, kuri liecināja, it kā viņa būtu parādījusies dārzos karalienes vai kardināla sabiedrībā.

Šis paziņojums attaisnoja Mariju Antuancti, ja būtu iespējams ticēt viltošanā vai zādzībā apsūdzētai sievietei. Bet attaisnojums, nākdams no šīs puses, likās tikai laipnība, un karaliene nepiekristu tādam attaisnojumam.

Tad, kad Žanna kliedza visstiprāk, ka nekad nakts laikā neesot parādījusies Versaļas dārzos, un nekad neesot redzējusi vai zinājusi par lietām, kas attiecas uz karalieni un kardinālu, tai brīdī parādījās Olīva, dzīvā liecība, kas lika grozīt sabiedrības viedokli un sagrāva visu grāfienes sakrauto melu celtni.

Kā viņu neapraka tās drupas? Kā varēja gadīties, ka viņa piecēlās vēl naidīgāka un briesmīgāka? Šo parādību mēs neizskaidrosim ar viņas gribasspēku, mēs to izskaidrosim ar kļūmīgo ietekmi, kuru viņa atstāja uz karalieni.

Olīvu konfrontēja ar kardinālu. Kāds drausmīgs sitiens! Monsicur Roāns beidzot saprata, ka ar viņu izspēlējuši nekrietnu joku! Šis cilvēks, smalkjūtīgs un ar cēlām kaislībām, atklāja, ka avantūristc, biedrojusies ar krāpnieci, tas viņu noveda tik tālu, ka viņš sāka atklāti nicināt Francijas karalieni, sievieti, ko mīlēja un kas nebija vainīga!

Šīs parādības iespaids uz monsicur Roānu būtu, pēc mūsu domām, dramatiskākais un svarīgākais šīs lietas skals, ja, mēs no vēstures avotiem nezinātu, cik daudz dubļu, asiņu un šausmu atklājās vēlāk.

Kad monsicur Roāns ieraudzīja Olīvu, šo ielas karalieni, un atcerējās rozi, roku spiedienus un Apollona peldētavu, viņš nobālēja, un mirtu

Marijai Antuanclci pie kājām, ja būtu viņu ieraudzījis šai brīdī blakus krāpniecei.

Cik lūgumu pēc piedošanas, cik sirdsapziņas pārmetumu izlauzās no viņa dvēseles, lai ar asarām nomazgātu beidzamo troņa kāpienu, kur kādu dienu viņš izgāza nicinājumu — nožēlā par atraidīto mīlu.

Pat šis mierinājums bija liegts; viņš nevarēja atzīt Olīvas identitāti neatzīdamics, ka mīlēja īsto karalieni, bet atzīt savu kļūdīšanos nozīmēja tādu pašu apsūdzību, kauna traipu. Viņš ļāva Žannai visu noliegt. Viņš klusēja.

Un kad monsicur Breteils ar monsicur Kronu gribēja izspiest no Žannas plašākus paskaidrojumus, viņa tcica:

— Labākais līdzeklis, kā pierādīt, ka nekad karaliene nav pastaigājusies nakts laikā parkā, ir parādīt sievieti, kas līdzīga karalienei un kas apgalvo, ka bijusi parkā. Viņa ir mūsu acu priekšā. Tas viss.

Šim nekrietnajam mājienam bija sekmes. Patiesība vēlreiz tika apšaubīta.

Bet tā kā Olīva vaļsirdīgā uztraukumā izstāstīja visus sīkumus un sagādāja pierādījumus, tā kā viņa nekā neizlaida un lika viņai ticēt vairāk nekā grāfienei, Žanna spēra izmisuma pilnu soli: viņa atzinās.

Viņa atzinās, ka veda kardinālu uz Versaļu, jo Viņa Eminence katrā ziņā gribēja redzēt karalieni un apliecināt viņai savu godbijīgo mīlu. Viņa atzinās, tāpēc, ka juta sev aiz muguras veselu partiju, ko zaudēs, ja iestigs noliegšanā. Viņa atzinās tāpēc, ka, apsūdzēdama karalieni, viņa ieguva par palīgiem visus karalienes ienaidniekus, un tādu bija daudz.

Tad desmito reizi šai ellišķīgajā prāvā lomas mainījās: kardinālam bija piekrāptā upura loma, Olīvai — dumjas un nekaunīgas prostitūtes loma, Žannai — intrigantes loma, jo labāku viņa nevarēja izvēlēties.

Bet lai šis riebīgais plāns izdotos, karalienei bija vajadzīga arī kāda loma; viņai piešķīra karaliskajai cienībai vispretīgāko, neģēlīgāko, nepatīkamāko — aušīgas koķetes, grizetes lomu, kas nodarbojas ar izmuļķošanu. Marija Antuanete kļuva par tādu kā Dorimenu, kas sazvērējusies ar Frozīnu pret Žurdēnu — kardinālu.

Žanna paskaidroja,, ka šīs pastaigas notika ar Marijas Antuanctes ziņu, kas, paslēpusies aiz vīksnas, smējās līdz zemei locīdamās par iemīlējušos Roāna kaislīgajām runām.

Lūk, ko izvēlējās kā pēdīgo glābiņu zagle, kas nezināja, kur noslēpt zādzību.

Karaliene padevās pēdējam apvainojumam, jo nevarēja pierādīt tā nepareizību. Viņa nevarēja tāpēc, ka nokļuvusi bezizejas stāvoklī, Žanna paziņoja, ka publicēšot monsicur Roāna karalienei rakstītās mīlas vēstules, un viņai tiešām bija šīs neprātīgās kaisles versmainās vēstules.

Viņa to nevarēja, jo Olīvas jaunkundzei, kas apgalvoja, ka Versaļas dārzā viņu ievedusi Žanna, nebija pierādījumu, vai aiz vīksnām kāds klausījās vai arī ne.

Beidzot karaliene nevarēja pierādīt savu nevainību tāpēc, ka daudzi cilvēki bija ieinteresēti uzskatīt šos melus par patiesību.

LIII PĒDĒJĀ CERĪBA IR ZAUDĒTA

Tā nu Žanna bija izdarījusi visu, lai patiesību izdibināt kļūtu neiespējami.

Ar desmitiem uzticamu cilvēku liecībām, neapšaubāmi pieķerta dimantu zādzībā, Žanna negribēja kļūt par vienkāršu zagli. Viņai vajadzēja apkaunot sev līdzās vēl kādu. Viņa pārliecināja sevi, ka grāfienes Lamotas noziegums ir sīkums salīdzinājumā ar Versaļas skandālu, un ja viņu, tas ir, Žannu iesēdinās cietumā, tad no tā visvairāk cietīs karaliene.

Viņas aprēķins tātad neizdevās. Karaliene, atklāti atļaudama veikt izmeklēšanu par abiem jautājumiem, un kardināls, kas tika pakļauts nopratināšanai, tiesai un skandālam, atņēma icnaidniccei nevainības oreolu, ko viņa pūlējās apzeltīt ar savu liekulīgo atturību.

Bet, savāda lieta, pēc sabiedrības domām, tā bija prāva, kurā neviens nebija nevainīgs, pat tic nē, kurus attaisnoja tiesa.

Pēc neskaitāmām konfrontācijām, kad kardināls bija pastāvīgi mierīgs un laipns, pat pret Žannu, bet Žanna izrādījās neganta un kaitīga visiem, sabiedrības spriedums visumā un tiesnešu atsevišķi, bija izveidojies negrozāms.

Jaunas nejaušības nebija paredzamas, visi atmaskojumi bija izsmelti. Žanna pamanīja, ka viņa nebija atstājusi nekādu ietekmi uz tiesnešiem.

Cietuma kameras klusumā viņa galīgi aprēķināja savus spēkus un cerības.

Visi, kas bija apkārt vai kalpoja monsicur Bretcilam, Žannai ieteica saudzēt karalieni un bez žēlastības apsūdzēt kardinālu.

Visi, kas grozījās ap kardinālu, — varenā ģimene, partejiskie tiesneši populārā lietā, bagātā garīdzniecība, ieteica Lamota kundzei teikt patiesību, atsegt galma intrigas, un sacelt tādu troksni, ka kronētās galvas šausmās sagrieztos.

Šī partija mēģināja iebaidīt Žannu; tā viņai pierādīja to, ko viņa pati labi zināja: tiesneša vairākums ir noskaņots pret kardinālu, ka cīņā viņa salūzis par velti, un piebilda, ka viņai, jau puslīdz pazudušai, varbūt labāk derēja ļaut sevi notiesāt par dimantu lietu, nekā kustināt majestātes apvainošanas noziegumu, feodālo likumkrājumu dziļumos nogulušās asiņainās dūņas, kuras nekad nepacēlās prāvas virspusē, nepaceldamas līdzi arī nāvi.

Šī partija, liekas, bija droša par uzvaru. Tā arī bija. Tautas entuziasms izpaudās par labu kardinālam. Vīrieši apbrīnoja viņa pacietību, sievietes — viņa savaldību. Vīrieši skaitās, ka viņu zemiski piekrāpa; sievietes negribēja tam ticēt. Liclum lielais vairums dzīvo Olīvu ar līdzību karalienei un atzīšanos nemaz neņēma vērā, bet, ja arī viņa pastāvēja, tad karaliene to tīši bija izgudrojusi, lai sevi attaisnotu.

Zanna to visu pārdomāja. Pat advokāti to atstāja, tiesneši neslēpa savu riebumu; roānicši spēcīgi uzbruka; sabiedriskā doma nievāja. Viņa izšķīrās dot pēdīgo triecienu, lai uztrauktu tiesnešus, sabaidītu kardināla draugus un palielinātu sabiedrības naidu pret Mariju Antuancti.

Lūk, ko Žanna izdomāja.

Galmam liks noprast, ka ilgu laiku ir saudzējusi karalieni, bet, ja viņu piespiedīs pie sienas, Žanna izšķirsies par atmaskošanu.

Kas attiecas uz kardinālu, vajadzēja viņam likt ticēt, ka viņa klusēja tikai pakaļdarinādama viņa smalkjūtībai; bet no tā laika, kad viņš runās, šā parauga iedrošināta, arī viņa runās, un ka abi reizē viņi atklās patiesību un pierādīs savu nevainību.

Patiesībā pie šāda plāna viņa pieturējās jau no paša sākuma. Bet jāsaka — ikvienu veco ēdienu var atsvaidzināt ar jaunām pielikām. Un, lūk, ko izdomāja grāfiene, lai atsvaidzinātu savas divas kara viltības.

Viņa uzrakstīja karalienei vēstuli, kuras izteiksme vien liecina par tās raksturu un vērienu:

„Jūsu Augstība

Neskatoties uz manu grūto un smago stāvokli, cs līdz šim vēl nc reizi neesmu žēlojusies. Visas viltības, kuras lika lietā, lai izdabūtu atzīšanos no manis, palīdzēja tikai nostiprināt apņemšanos nekad nenostādīt nepatīkamā stāvoklī manu valdnieci.

Tomēr, lai cik pārliecināta cs ari esmu, ka mana pastāvība un klusuciešana atvieglos iespējas izkļūt no grūtībām, kādās es esmu, atzīstos, ka verga ģimene (tā karaliene sauca kardinālu dienās, kad viņu vidū valdīja saprašanās) man sagādā bailes, ka kļūšu viņu upuris.

Ilgais icslodzījums, nebeidzamās konfrontācijas, kauns un izmisums redzēt sevi apsūdzētu noziegumā, kad esmu gluži nevainīga, novājinājušas manu drosmi, un cs drebu, ka mana neatlaidība sabruks no šiem daudzajiem triecieniem.

Ar vienu vienīgu vārdu Jūsu Majestāte var darīt galu nelaimīgai lietai ar monsicur Brctcila starpniecību, kas spēj ministra (karaļa) acīs pagriezt to tā, kā viņš pats izdomās, nekādā ziņā nekaitēdams Jums, madame. Bailes, ka būšu spiesta visu atklāt, izsauc soli, kuru speru šodien, pārliecināta, ka madamc ievēros iemeslus un dos pavēles, lai atbrīvotu mani no grūtā stāvokja.

Ar visdziļāko cicņu, madamc, ļoti pazemīgā un paklausīgā kalpone

Grāfiene Valuā Lamota."

Kā redzams, Zanna bija izrēķinājusi visu.

Vai šī vēstule sasniegs karalieni un izbiedēs viņu ar stūrgalvību, ko tā izpauž pēc tik daudziem pārbaudījumiem, un tad, cīņas nogurusi, karaliene nolems atbrīvot Zannu, jo cietums un izmeklēšana nav nekā panākuši.

Vai, kas ticamāks, un ko pierāda vēstules beigas, Zanna necerēja nekā no vēstules, un to viegli pierādīt: iejaukusies izmeklēšanā, karaliene nevarēja nekā apturēt, nenosodīdama sevi. Acīmredzot, Zanna nemaz necerēja, ka viņas vēstule tiks nodota karalienei.

Viņa zināja, ka visa sardze bija uzticīga Bastīlijas pārvaldniekam, monsicur Bretcilam. Viņa zināja, ka visi Francijā no kaklarotas lietas radīja gluži politisku spekulāciju, kas nebija nolicis kopš monsieur Mopū parlamenta laikiem. Bija skaidrs, ka ziņnesis, kam viņa nodos šo vēstuli, ja nenodos to pārvaldniekam, paturēs sev vai nodos tiem tiesnešiem, kas pieder pie viņa partijas. Beidzot viņa sagatavoja visas lietas, lai vēstule, krizdama kāda rokās, iesētu tai naida, neuzticības un nccicnības raugu pret karalieni.

Tai pat laikā, kad Žanna rakstīja vēstuli Marijai Antuanctci, viņa sacerēja otru — kardinālam.

„Es nevaru saprast, monsicur, kāpēc Jūs ietiepīgi nerunājat skaidri. Man liekas, ka Jūs nekā labāka nevarat darīt, kā dāvāt neaprobežotu uzticību mūsu tiesnešiem; mūsu liktenis no tā kļūtu laimīgāks. Kas attiecas uz mani, esmu nolēmusi klusēt, ja Jūs nepalīdzēsit. Bet kāpēc Jūs nerunājat? Izskaidrojiet visus noslēpumainos apstākļus, un cs zvēru, ka apstiprināšu visu, ko būsit izteicis; pārdomājiet labi, Jūsu Eminence, ja cs uzņemšos runāt pirmā, un Jūs neatzīsiet, ko būšu teikusi, cs esmu pazudusi, un es neizbēgšu no tās būtnes atriebības, kas grib mūs upurēt.

Bet Jums nav ko baidīties no manis; Jums ir zināma mana uzticība. Ja gadītos, ka viņa būtu nepielūdzama, Jūsu liktenis vienmēr būs tāds pats kā manējais; es upurēšu visu, lai izrautu Jūs no viņas naida, vai arī mūs abus sagaida nežēlastība.

P.S. Es tikai uzrakstīju viņai vēstuli, kura, cs ceru, piespiedīs viņu izšķirties — ja neteikt patiesību, tad vismaz negāzt pār mūsu galvām tik smagus apvainojumus, jo mčs sev varam pārmest tikai vienu noziegumu — kļūdīšanos vai klusēšanu."

Šo blēdīgo vēstuli viņa nodeva kardinālam pēdējās konfrontācijas laikā Bastīlijas pieņemamajā istabā. Bija redzams, ka kardināls nosarka, nobālēja un nodrebēja par šādu pārdrošibu. Viņš tūdaļ izgāja, lai atgūtos.

Kas attiecas uz vēstuli karalienei, tai pašā acumirklī grāfiene to nodeva abatam Lckēlam, Bastīlijas priesterim, kas pavadīja kardinālu pieņemamajā istabā un bija uzticīgs Roānam.

— Kungs, — viņa tcica, — nododams šo sūtījumu, jūs varat mainīt Viņa Eminences un manu likteni. Iepazīstieties ar tās saturu. Jūsu pienākums prasa jums klusēt. Jūs pārliecināsities, ka es klauvēju pie vienīgajām durvīm, kur mēs, kardināla kungs un cs, varam lūgt palīdzību.

Priesteris atteicās.

— No garīdzniekiem jūs redzat tikai mani, — viņš atbildēja. — Viņas atbildēja. — Viņas

Majestāte domās, ka rakstījāt pēc mana padoma un ka man esat atzinusics visā man; cs nevaru piekrist sevi pazudināt."

— Nu, labi! — tcica Zanna, zaudēdama cerības par savas viltības sekmīgu izdošanos, bet gribēdama piespiest kardinālu ar iebaidīšanu, — sakiet monsicur Roānam, ka savas nevainības pierādīšanai man paliek tikai viens līdzeklis, tas ir, ļaut izlasīt vēstules, kuras viņš rakstīja karalienei. Man pretīgi izmantot šo līdzekli, bet mūsu kopīgā labuma dēļ es izšķiršos par šādu soli.

Redzēdama priesteri šo draudu sabaidītu, pēdīgo reizi viņa pūlējās ielikt tam rokās drausmīgo vēstuli karalienei.

„Ja viņš paņem vēstuli," viņa sev tcica, „cs esmu glābta; jo tad visu priekšā cs viņam prasīšu, ko viņš ir izdarījis un vai viņš nodevis vēstuli karalienei un prasījis atbildi; ja nenodos, tad karaliene ir pazudusi, roāniešu vilcināšanās būs pierādījusi viņas noziegumu un manu nevainību."

Bet tiklīdz abats paņēma vēstuli rokās, tā viņš to atdeva, it kā būtu apdedzinājies.

— Ievērojiet, — teica Zanna, nobālēdama dusmās, — jums nedraud nekādas briesmas, jo vēstuli karalienei es paslēpu aploksnē, kas adresēta Mizerī kundzei.

— Jo vairāk, — iesaucās abats, —'' par noslēpumu zinās divas personas. Karalienei būs divkāršs iemesls uz mani ļaunoties. Nē, nē, es atsakos.

Un viņš atgrūda grāfienes roku.

— ' Ievērojiet, — viņa tcica, — jūs spiežat mani izmantot monsicur Roāna vēstules.

— Labi, — atbildēja abats, — izmantojiet, kundze!

— Bet, — atsāka Žanna, niknumā drebēdama, — cs jums paziņoju, ka pierādījums par slepenu sarakstīšanos ar Viņas Majestāti liks krist uz ešafota kardināla galvai. Tagad jūs varat teikt: „Labi!", es esmu jūs brīdinājusi.

Šai brīdī atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās dižens un sadusmots kardināls:

— Lai krīt Roāna galva uz ešafota, — viņš atbildēja, — tā nebūs pirmā reize, kad Bastīlija redzēs šādu skatu. Bet ja tā, cs paziņoju, ka bez nožēlas kāpšu uz ešafota, uz kura ripos mana galva, ja tikai redzēšu to, kā jūs, zagli un viltotāju, apzīmogos ar kauna zīmi! Nāciet, abat, nāciet!

Pēc šiem iznīcinošajiem vārdiem viņš pagrieza muguru Žannai, un, iziedams kopā ar priesteri, atstāja satrakotu un izmisušu nelaimīgu radību, kas nevarēja pakustēties, ncicgrimdama arvien vairāk nāvīgajā muklājā, kurš drīz vien saklausies virs viņas galvas.

LIV MAZULĪŠA BOSĪRA KRISTĪBAS

Lamota kundze kļūdījās visos aprēķinos. Kaliostro ncpicvīlās nevienā.

Tiklīdz Kaliostro nokļuva Bastīlijā, viņš pamanīja, ka beidzot ir iegansts atklāti strādāt pie monarhijas graušanas, kuru tik ilgus gadus viņš bija postījis ar iluminismu un okultismu.

Pārliecināts, ka viņu nekur neapsūdzēs un ka lieta tuvojas savam atrisinājumam, kas ir labvēlīgākais viņa plāniem, viņš svēti izpildīja solījumu, kuru bija devis visai pasaulei.

Viņš vāca materiālus slavenai vēstulei no Londonas, kura, parādīdamās mēnesi vēlāk pēc brīža, kuru šeit aprakstām, bija pirmais mūrlauža trieciens pret vccās Bastīlijas sienām, pirmais revolūcijas uzbrukums, pirmais jūtamais grūdiens, kas gāja pa priekšu 1789.gada 14.jūlija satricinājumam.

Šai vēstulē, kur Kaliostro, iznīcinājis karali, karalieni, kardinālu un sabiedrības spekulantus, iznīcināja monsicur Brctcilu, kas bija ministru tirānijas iemiesojums, mūsu atmaskotājs izteicās tā:

„Jā, arī brīvs būdams, es atkārtoju to, ko tcicu gūstā, — nav nozieguma, kas nebūtu izpirkts ar sešu mēnešu ieslodzījumu Bastīlijā.

Kāds man jautāja, vai cs kādreiz atgriezīšos Francijā? Katrā ziņā, — cs atbildēju, — ja tikai Bastīlija būs kļuvusi par publisku pastaigu vietu. Lai Dievs dod! Jums, francūžiem, ir viss, lai būtu laimīgi: auglīga zeme, maigs klimats, krietnas sirdis, brīnišķa jautrība, talants un grācija visās lietās; jums nav līdzīgu mākslā būt patīkamiem, citas mākslas jums nav pie kā mācīties, jums trūkst tikai viens, mani labie draugi, tikai vienas mazas lietas: pārliecības, ka mierīgi varat gulēt savā gultā, ja esat pilnīgi nevainīgi."

Kaliostro tāpat turēja vārdu, ko bija devis Olīvai. Viņa, savukārt, bija reliģiozi uzticīga. Viņai nepaspruka neviens vārds, kas varētu nodarīt sliktu viņas aizstāvim. Viņas atzīšanās bija kaitīga tikai Lamota kundzei, un skaidri un neapstrīdami stāstīja par savu nevainīgo piedalīšanos, pēc viņas domām, nepazīstamā muižnieka izjokošanā, par kuru viņai bija teikuši tikai to, ka viņu sauc Luijs.

Pa to laiku, kas gūstekņiem pagāja ieslodzījumā un nopratināšanā, Olīva nebija redzējusi mīļo Bosīru, bet tas tomēr nebija viņu gluži atstājis, un, kā būs redzams, viņai bija no sava mīļākā atmiņas, kādu vēlējās Didona, kad sapņodama runāja: „Ak, ja man būtu ļauts redzēt mazo Askāniju rotaļājamies klēpī!"

1786.gada maija mēnesi, Scntantuāna ielā, uz Svētā Pāvila baznīcas galvenās ieejas kāpieniem, kāds cilvēks stāvēja ubagu vidū. Viņš bija nemierīgs, satraukti elpoja un lūkojās Bastīlijas virzienā, nevarēdams no tās atraut acis.

Viņam blakus pienāca kāds cilvēks ar garu bārdu, viens no Kaliostro vācu kalpotājiem, ko Balzāmo izmantoja kā kambarkungu noslēpumai­najās pieņemšanās vecajā Sentkloda ielas namā.

Šis cilvēks apturēja Bosīra nepacietīgo straujumu un klusi tcica:

— Uzgaidiet, uzgaidiet, viņi nāks!

— Ak! — nemierīgais cilvēks iesaucās. — Tas esat jūs!

Un tā kā „viņi nāks", liekas neapmierināja nemierīgo cilvēku, kas turpināja žestikulēt vairāk nekā vajadzīgs, vācietis viņam tcica pie auss:

— Monsicur Bosīr, jūs sacelsit tādu troksni, ka jūs ieraudzīs policija… Mans kungs jums solīja ziņas, cs tās atnesu.

— Stāstiet! Stāstiet, draugs!

— Klusāk! Māte un bērns jūtas labi.

— O! o! — iesaucās Bosīrs prieka aizrautībā, ko grūti aprakstīt. — Viņa ir dzemdējusi! Viņa ir glābta!

— Jā, monsicur; bet paej iet pie malas, lūdzu!

— Dzemdējusi meiteni?

— Nē, monsicur, puisēnu.

— Jo labāk! O! draugs, cik esmu laimīgs, cik laimīgs! Pateicaties kungam; sakiet, ka mana dzīve, ka viss, kas man ir, ir viņa rīcībā…

— Jā, monsicur Bosīr, jā, cs to pateikšu viņam, kad redzēšu.

— Draugs, ko jūs nupat runājāt… Bet ņemiet taču tos divus luidorus.

— Monsicur, cs pieņemu tikai no mana pavēlnieka.

— Ak, piedodiet, cs negribēju jūs apvainot.

— Es tam ticu. Bet ko jūs man teicāt?..

— Ak, cs jums prasīju, kāpēc nupat jūs iesaucāties: viņi nāks? Kas nāks, lūdzu?

— Es domāju Bastīlijas ķirurgu un Šopēna kundzi, vecmāti, kas palīdzēja Olīvai dzemdībās.

— Viņi nāks šurp? Kāpēc?

— Lai nokristītu bērnu.

— Tad es redzēšu savu bērnu! — iesaucās Bosīrs, palēkdamies kā krampju slimnieks. — Jūs sakāt, ka redzēšu Olīvas dēlu! Šeit, tūliņ?

— Šeit un tūliņ; bet, lūdzu, nomierināties. Citādi divi'vai trīs monsicur Krona aģenti, kuri, es domāju, paslēpušies ubagotāju skrandās, jūs ievēros un uzminēs, ka sazinājāties ar Bastīlijas cietumnieku. Jūs pazudināsit sevi un kaitēsit manam kungam.

— O! — iesaucās Bosīrs, cienības un pateicības aizrautībā. — Es drīzāk miršu, kā izteikšu kādu balsienu, kas var kaitēt manam labdarim. Es noslāpšu, ja vajadzīgs, bet cs neteikšu nekā. Viņi nenāk!..

— Pacietību.

Bosīrs pienāca klāt vācietim.

— Vai viņa ir kaut drusku laimīga? — viņš jautāja, sažņaugdams rokas.

— Pilnīgi laimīga, — otrs atbildēja. — O, lūk, fiakrs.

— Jā, jā.

— Apstājās…

— Kaut kas balts, cakas.

— Bērna autiņi.

— Ak, Dievs!

Un Bosīrs bija spiests atbalstīties pret kolonnu, lai nepakristu, kad ieraudzīja izkāpjam no fiakra vecmāti, ķirurgu un kādu Bastīlijas sargu, kas izpildīja liecinieka pienākumus.

Šiem trim cilvēkiem garāmejot, nabagi sakustējās un žēlā balsī sāka gausties.

Tad bija redzams savāds skats: kamēr krusttēvs un krustmāte ar elkoņiem grūstīja šos nožēlojamos, kāds svcšnieks izdalīja naudas gabalus, raudādams aiz prieka.

Kad mazā svīta iegāja baznīcā, Bosīrs, mazliet pagaidījis, iegāja pēc viņiem un kopā ar priesteriem un ziņkārīgajiem meklēja labāku vietu sakristejā, kur norisinājās kristīšanas sakraments.

Pazīdams vccmāli un ķirurgu, kas jau vairākas reizes meklēja viņa pakalpojumus līdzīgos gadījumos, smaidīgais priesteris viņus draudzigi sveicināja.

Bosīrs sveicināja un arī uzsmaidīja priesterim.

Tad sakristejas durvis aizvērās, un, paņemdams spalvu, priesteris sāka ierakstīt savos sarakstos svētās frāzes, kas liecina par kristībām.

Kad viņš prasīja bērna vārdu un priekšvārdu, ķirurgs atbildēja:

— Zēns, tas ir viss, ko cs zinu.

Četru cilvēku smieklu troksnis sekoja šiem vārdiem, kas nelikās pietiekami cienīgi Bosīram.

— Tomēr viņam vajag kādu vārdu, kaut tas būtu svētā vārds, — piebilda priesteris.

— Jā, jaunkundze vēlējās, lai viņu nosauktu par Tusēnu.*

— Jauki, tad visi svētie ir viņā, — smiedamies par savu vārdu rotaļu, priesteris atbildēja, un alkal sakristeju pārņēma jautrība.

Bosīrs sāka zaudēt pacietību, bet vācieša gudrā ietekme viņu vēl saturēja. Viņš savaldījās.

— Nu, labi! — teica priesteris, — ar šādu priekšvārdu, un visiem svētiem kā patroniem, var iztikt arī bez tēva. Rakstīsim: „Šodien mums uzrādīja vīriešu dzimuma bērnu, dzimušu vakar, Bastīlijā, Nikolā Olīvas Leģē un… nezināma tēva dēlu."

Saniknots Bosīrs metās blakus priesterim, un spēcīgi saturēja viņa roku:

— Tusēnam ir tēvs, — viņš iesaucās, — tāpat kā māte! Viņam ir maigs tēvs, kas nenoliegs savas asinis. Lūdzu rakstiet, ka Tusēns, dzemdēts vakar no Nikolā Olīvas Lcgē jaunkundzes ir Žana Batista Tusēna Bosīra dēls, kas tc ir klāt.

Vai varat iedomāties priestera, krustmātes un krusttēva apstulbumu!? Spalva izkrita priesterim no rokām, bērns tik tikko neizkrita vecmātei no rokām.

Bosīrs viņu satvēra savējās, un, pārklādams aizrautīgiem skūpstiem, uz nabaga maziņā pieres uzspieda pirmo kristību, pēc Dieva kristības vissvētāko tēva asaru kristību.

Klātesošie, lai arī pieraduši pie dramatiskiem skatiem un vispārējo tā laikmeta voltēriešu skepticismu, bija aizkustināti. Vienīgi priesteris saglabāja aukstasinību un šaubījās par tēvu, varbūt viņš bija sakaitināts, ka jāatsāk par jaunu rakstīšana.

Bet Bosīrs uzminēja grūtības: viņš ielika kristāmajā traukā trīs zelta luidorus, kuri apliecināja viņa tēva tiesības un dicvticību labāk nekā asaras.

Tusēns — visi svētie.

Priesteris palocījās, saņēma septiņdesmit divus livrus un nosvītroja divas frāzes, kuras zobodamies bija ierakstījis savā grāmatā.

— Tikai, — viņš teica, — Bastīlijas ārsta un Šopēna kundzes paziņojums ir formāls, tāpēc jūs papūlēsities uzrakstīt pats un apliecināt, ka uzdodat sevi par bērna tēvu.

— Es par to parakstīšos ar savām asinīm, — iesaucās Bosīrs, prieka pārņemts.

Un sajūsmā viņš satvēra spalvu.

— Piesargictics, — klusu viņam tcica cietumsargs Gions, kas nebija aizmirsis savu kārtīgā cilvēka lomu. — Es domāju, ka jūsu vārdam dažās vietās nav laba slava. To bīstami ierakstīt sabiedriskas iestādes sarakstos, ar datumu, kas pierāda jūsu klātbūtni un sazināšanos ar apsūdzēto.

— Pateicos par padomu, — lepni atbildēja Bosīrs, — tas liecina par godīgu cilvēku un ir divu zelta luidoru vērts, kuru cs jums dodu; bet noliegt savas sievas dēlu…

— Viņa ir jūsu sieva? — iesaucās ārsts.

— Likumīga sieva? — iesaucās priesteris.

— Lai dod Dievs viņai brīvību, — teica Bosīrs, priekā drebēdams, — un jau rītu Nikolā Lcgē būs uzvārds Bosīrs, tāpat kā viņas dēlam un man!

— Bet tagad jūs riskējat, — atkārtoja Gions, — man liekas, ka jūs meklē.

— Es jūs nenodošu, — tcica ārsts.

— Es arī nc, — tcica vecmāte.

— Un es tāpat, — bilda priesteris.

— Un ja arī mani nodotu, — turpināja Bosīrs, mocekļa sajūsmā, — par prieku atzīt savu dēlu cs izcietīšu arī sodu uz riteņa.

— Ja viņu sodīs ar riteni, — monsicur Gions klusu teica vecmātei, jo jutās aizkaitināts, ka viņu tik asi atgrūda, — tas nebūs tāpēc, ka viņš atzina sevi par mazā Tusēna tēvu.

Un pēc šīs asprātības, kas lika pasmaidīt Šopēna kundzei, tēvs ķērās pie jaunā Bosīra ierakstīšanas kristību grāmatā.

Bosīrs savu paziņojumu ierakstīja krāšņā izteiksmē, bet mazliet daudzvārdīgāki, kādi ir visi ziņojumi par varoņdarbiem, kas padara augstprātīgu autoru.

Viņš pārlasīja, pielika punktu, parakstījās un lūdza parakstīties četras klātesošās personas.

Tad, pārlasījis un pārbaudījis atkal, viņš apskāva pienācīgi nokrustīto dēlu, iebāza autiņos sauju luidoru, uzkāra bērnam kaklā mātei domāto gredzenu, dzemdētājai domāto dāvanu, un, lepns kā Kscnofonts slavenās atkāpšanās laikā, atvēra sakristejas durvis, nolēmis neizmantot nc mazāko

viltību, lai izmuktu no spiegiem, ja tie būtu tādi nezvēri un gribētu noķert viņu šajā nozīmīgajā dienā.

Ubagu pūlītis nebija atstājis baznīcu. Ja Bosīrs būtu ciešāk tos aplūkojis, viņu starpā varbūt pazītu slaveno aģentu, viņa nelaimes vaininieku, bet viņam nebija laika skatīties apkārt. Jaunu dāvanu izdalīšanu pavadīja: „Lai Dievs jums palīdz!" Un laimīgais tēvs izgāja no Svētā Pāvila baznīcas kā savas draudzes nabago cienīts, lutināts, svētīts un apglaimots aristokrāts.

Kas attiecas uz kristību lieciniekiem, arī viņi iznāca ārā un iesēdās fiakrā, būdami ļoti apmierināti ar šo piedzīvojumu.

Bosīrs viņus novēroja no Scntkatrīnas ielas stūra, redzēja visus iekāpjam karietē, aizsūtīja divus vai trīs trīsošus skūpstus dēlam, un kad viņa sirds bija pietiekami pārplūdusi ar jūtām, kad fiakrs pazuda no acīm, viņš domāja, ka nevajag kārdināt ne Dievu, nc policiju un sasniedza savu patvēruma vietu, par kuru zināja tikai viņš, Kaliostro un monsicur Krons.

Lieta bija tā, ka arī monsicur Krons ievēroja Kaliostro doto vārdu un netraucēja Bosīru.

Kad bērns atgriezās Bastīlijā un Šopēna kundze Olīvai izstāstīja daudzos pārsteidzošos notikumus, viņa, uzmaukdama Bosīra gredzenu lielajā pirkstā, sāka raudāt, un, apskāvusi bērnu, kam jau meklēja zīdītāju, teica:

— Nē, kādreiz monsicur Zilbērs, Ruso skolnieks, man tcica, ka ikvienai kārtīgai mātei jāzīda pašai savi bērni, un cs pati zīdīšu dēlu; cs gribu būt vismaz laba māte.

LV UZ APSŪDZĒTO SOLA

Pēc ilgas izmeklēšanas beidzot pienāca diena, kad galvenais prokurors iesniedza apsūdzību un uzaicināja parlamenta tiesu paziņot spriedumu.

Apsūdzētie, izņemot monsicur Roānu, bija pārvesti uz Konsjcržcrī, lai būtu tuvāk tiesas zālei, kuru atvēra katru rītu pulkstens septiņos.

Apsūdzēto izturēšanās priekšsēža Aligra vadītās tiesas priekšā bija tāda pat kā izmeklēšanas laikā.

Olīva — vaļsirdīga un kautra; Kaliostro — mierīgs, pārākuma un dažreiz mistiskā mirdzuma izstarotājs, ko viņam patika izrādīt.

Reto — nokaunējies, pazemojās un vienmēr raudāja.

Zanna — nekaunīga, ar spīdošām acīm, vienmēr draudīga un ļauna.

Kardināls — vienkāršs, domīgs, nespēka pārņemts.

Žanna ātri bija pieradusi Konsjcržcrī un ar salkano piemīlību un sīkiem noslēpumiem ieguva Tiesu pils cietuma sarga sievas, viņas vīra un dēla labvēlību.

Tā viņa padarīja savu dzīvi patīkamāku un sazināšanos — vieglāku. Pērtiķim vienmēr vajag vairāk telpas nekā sunim, intrigantam vairāk nekā mierīgam prātam.

Tiesas debates nesagādāja nekā jauna Francijai. Tā bija tā pati kaklarota, ko pārdroši nozaga viena vai otra no apsūdzētajām personām, kas apsūdzēja cita citu.

Izšķirt, kura no abām ir zaglis, bija visas prāvas saturs.

Ļaunais gars, kas ir pārņēmis frančus vienmēr un kas viņus bija pārņēmis it sevišķi tais laikos — krišana galējībās, no patiesās prāvas radīja vēl vienu citu.

Tai vajadzēja izdibināt, vai karalienei bija iemesls apcietināt kardinālu un apsūdzēt viņu nekaunīgā nepieklājībā.

Tam, kas interesējās par politiku Francijā, šī papildus izmeklēšana bija lietas galvenā jēga. Vai monsicur Roānam bija pamats teikt karalienei to, ko viņš tcica, un rīkoties viņas vārdā, kā to bija darījis? Vai viņš bija Marijas Antuanctcs slepenais aģents, kas atkrita, tiklīdz lieta sacēla troksni?

Ar vienu vārdu sakot, vai apvainotais kardināls šai nejaušajā lietā darbojās apzinīgi, kā favorīts, ar karalieni plecu pie pleca?

Ja viņš darbojās saskaņā ar karalienes gribu, tad viņa bija vainīga par visām lai arī nevainīgām attiecībām, kuras viņa noliedza, bet kuras pēc Lamota kundzes mājieniem esot pastāvējušas. Un beigu beigās, vai nežēlīgā sabiedriskā doma atzīs par nevainīgu tādu draudzību, kuru ir jāslēpj gan no vīra, gan no ministriem, gan no pavalstniekicm.Tāda bija prāva, ko galvenais prokurors virzīja uz beigām, uz nosodīšanu.

Galvenais prokurors lūdza vārdu.

Viņš bija ierocis galma rokās, viņš runāja noķengātā karaliskā goda vārdā, viņš aizstāvēja monarhijas neaizskaramības mūžīgo principu.

Galvenais prokurors iesāka runu par konkrētiem apsūdzētajiem, runājot par otro, it kā blakusprāvu, viņš uzbruka kardinālam. Viņš nepieļāva, ka bēdīgi slavenās kaklarotas lietā karaliene varētu uzņemties uz sevi kādu vainu. Bet ja viņa būtu bijusi kaut mazliet vainīga, tam tomēr vajadzēja krist uz prelāta galvas.

Tātad viņš nelokāmi pieprasīja:

Reto notiesāt uz galerām;

Zannu Lamotu notiesāt ar kauna zīmi, pērienu un mūža cietumu;

Kaliostro attaisnot;

Olīvu izsūtīt; ,

Roānu piespiest atzīties apvainojošā nekaunībā pret Viņas Majestāti, bet pēc šādas atzīšanās viņam būtu jāaiziet no galma un viņam atņemtu visus amatus un titulus.

Šī apsūdzības runa radīja nenoteiktību parlamentā un šausmas apsūdzētajos. Karaļa griba tur izpaudās tik spēcīgi, ka šie karaļa prokurora slēdzieni būtu pārspēti ar tiesnešu ccntibu un cienību pret godājamo troņa neaizskaramības principu, ja būtu dzīvojuši gadusimteņa ceturksni iepriekš, pat tad, kad parlamenti bija iesākuši nokratīt jūgu un atprasīt savas priekšrocības.

Bet tagad tikai četrpadsmit padomnieki pieņēma galvenā prokurora ieskatu pilnīgi. Balsis dalījās.

Sākās pēdējā nopratināšana, kas bija gandrīz vai lieka formalitāte tādiem apsūdzētajiem, jo tās mērķis bija dzirdēt atzīšanos pirms sprieduma, kamēr saniknotie pretinieki, kas tik ilgi cīnījās, nedomāja nc par mieru, ne par pamieru. Abi nc tik daudz prasīja sevis attaisnošanu, cik pretinieka notiesāšanu.

Tad bija paradums, ka apsūdzētie tiesnešu priekšā sēdēja uz maza koka soliņa — niecīga, zema, apkaunojoša sēdekļa, par kuru it kā klājās notiesāto kaunpilnā ēna, kuri no šejienes taisnā ceļā nokļuva uz ešafota.

Tur apsēdās viltotājs Reto Vilets, kas, raudādams un pazemīgi lūgdams prasīja piedošanu.

Viņš paziņoja to, kas jau ir zināms, ka vainīgs viltošanā un noziedzīgā sadarbībā ar Žannu Lamotu. Viņa nožēla, viņa sirdsapziņas pārmetumi jau spēja iežēlināt pat tiesnešus.

Bet Reto nevienam neinteresēja; viņš nebija nekas vairāk kā blēdis. Atlaists no tiesas, viņš raudādams sasniedza savu kameru Konsjcržcrī.

Pēc viņa zāles durvīs tiesas izpildītāja pavadībā parādījās Lamota kundze.

Viņa bija ģērbusies apmetnī virs smalkā batista krekla, galvu sedza aube bez lentām; balts šķidrauts pārklāja seju; mati nebija pūderēti. Viņas izskats atstāja dzīvu iespaidu uz sapulci.

Viņai bija jāiztur pirmais no pazemojumiem, kādi viņu vēl gaidīja: viņai lika ienākt pa mazajām kāpnēm — kā parastajam noziedzniekam.

Zāles smacīgums, sarunu troksnis, ziņkāro kaklu staipīšana, sākumā viņu apstulbināja; viņas acis brīdi mirkšķinājās, it kā lai ar skatienu aptvertu visu zāli.

Tad rakstvedis, kas paņēma viņu pie rokas, diezgan ātri aizveda Žannu pusapļa vidū līdz apsūdzēto soliņam, kādus sauc par picrcsvictām, kad paceļ uz ešafota.

Ieraudzījusi šo apkaunojošo sēdekli, kuru paredzēja viņai, Žanna, kas lepni saucās par Valuā un savās rokās turēja Francijas karalienes likteni, Žanna Lamota nobālēja un pameta saniknotu skatienu apkārt, it kā lai

iebaidītu tiesnešus, kas atļāvās šo apvainojumu. Bet sastapdama visu acīs nepiekāpību un ziņkāri žēlsirdības vietā, viņa apspieda niknās dusmas, un cenzdamās neizrādīt, ka viņai ļimst kājas, apsēdās.

Jau nopratināšanā bija manāms, ka viņa atbild ļoti nenoteikti, kas karalienes pretiniekiem deva priekšrocības savu ieskatu aizstāvēšanā. Viņa" skaidri un gaiši izteicās tikai par savu nevainību, un piespieda priekšsēdi uzdot jautājumu par vēstulēm, kuras kardināls sūtījis karalienei un karaliene rakstījusi kardinālam.

Visa čūskas inde izplūda atbildē uz šo jautājumu.

Žanna iesāka ar apliecinājumiem, ka nevēloties kaitēt karalienei; viņa piebilda, ka neviens labāk par kardinālu nevarot atbildēt uz šo jautājumu.

— Uzaiciniet viņu, — tā tcica, — pārādīt šīs vēstules vai norakstus, lai dabūtu lasāmvielu un apmierinātu ziņkāri. Kas attiecas uz mani, cs nevarēšu apgalvot, vai tās ir kardināla vēstules karalienei, vai karalienes — kardinālam. Man tās liekas pārāk vaļīgas un draudzīgas no valdnieces un pārāk necienīgas no pavalstnieka puses.

Dziļš, drausmīgs klusums, kāds valdīja pēc šā uzbrukuma, pierādīja Žannai, ka viņa iedvesa šausmas ienaidniekiem, bailes piekritējiem un šaubas bezpartejiskiem tiesnešiem. Solu viņa atstāja saldā cerībā, ka kardināls apsēdīsies turpat, kur viņa. Ar šo atriebību viņai pietiktu. Bet kas notika ar viņu, kad, atgriezusies, lai pēdējo reizi aplūkotu negoda sēdekli, uz kura viņa gribēja redzēt apsēžamies Roānu, sēdekli viņa vairs neredzēja: pēc galma pavēles tiesas sulaiņi to noslēpa un atvietoja ar krēslu.

Nikns brēciens izlauzās viņai no krūtīm; viņa metās ārā no zāles un ārprātā kodīja rokas.

Sākās viņas mocības. Lēnām zālē ienāca kardināls. Viņš tikko bija izkāpis no karietes; viņam atvēra parādes durvis.

Divi tiesas izpildītāji un rakstveži viņu pavadīja; Bastīlijas pārvaldnieks soļoja viņam blakus.

Viņam ienākot, tiesas zālē bija dzirdama ilga līdzjūtības un cieņas pilna sačukstēšanās. Tai atbildēja skaļas gaviles ārpusē. Tā bija tauta, kas sveica apsūdzēto un aizstāvēja viņu tiesas priekšā.

Princis Luijs bija bāls un ļoti uztraukts. Ģērbies garā svinību tērpā, viņš uzlūkoja tiesnešus godbijīgi un labvēlīgi, pārliecinādams sevi par viņu taisnīgumu un it kā aicinādams viņus pieņemt pamatotu spriedumu.

Kardinālam parādīja krēslu. Princis baidījās pacelt acis pret zāli, un pats tiesas priekšsēdis teica tam dažus uzmundrinošus vārdus. Savukārt tiesneši viņu lūdza apsēsties ar tādu labvēlību, kura vēl palielināja apsūdzētā bālumu un uztraukumu.

Kad viņš sāka runāt, viņa trīcošā balss, kuru pārtrauca nopūtas, viņa apjukušās acis un pazemīgā izturēšanās, dziļi aizkustināja auditorijas

līdzjūtību. Viņš lēni izvēlējās vārdus, nevis minēdams pierādījumus, bet gan attaisnojumu savai rīcībai, viņš nevis apcerēja notikušo, bet gan lūdzās, bet kad princis, šis daiļrunīgais orators, pēkšņi aprāvās pusvārdā un apklusa, šis dvēseles spēku izsīkums, šķiet, uz tiesnešiem atstāja daudz labvēlīgāku iespaidu nekā aizstāvības runa un jebkuri argumenti.

Pēc tam parādījās Olīva: nabaga meitenei atkal ienesa apsūdzēto solu. Daudzi nodrebēja redzēdami dzīvo karalienes attēlu uz apkaunojošā sēdekļa, uz kura vēl nesen bija sēdējusi Žanna Lamota. Šis Francijas karalienes Marijas Antuanetcs rēgs uz zagļu un viltotāju sola sabiedēja viskarstākos monarhijas vajātājus. Bet šis skats daudzus pievilināja — kā asiņu smaka tīģeri.

Bet visi runāja, ka nabaga Olīva atstājusi kancelejā savu bērnu, ko zīdīja, un kad atvērās durvis, monsicur Bosīra dēls brēca pēc mātes žēlastības.

Pēc Olīvas parādījās Kaliostro, nevainīgākais no visiem. Viņam pat neteica apsēsties, lai gan krēsls bija palicis blakus solam.

Tiesa baidījās no Kaliostro aizstāvēšanās runas. Pavirša noklaušināšana, ko aprāva priekšsēdis d'Aligrē, apmierināja formalitātes prasības.

Tad tiesa paziņoja, ka debates beigušās, un sākās apspriede. Pūlis lēnām izklīda pa ielām un krastmalām. Visi bija nolēmuši atgriezties vakarā un noklausīties spriedumu, kas tikšot nolasīts, kā ziņoja, visai drīz.

LVI ABATS UN RESTES

Pēc debatēm, nopratināšanas trokšņa un lielajiem uztraukumiem uz apsūdzēto sola, visus apsūdzētos ievietoja Konsjcržcrī.

Ari pūlis, kā teicām, vakarā sastājās klusās, kaut gan kustīgās grupiņās uz Pils laukuma, lai noklausītos spriedumu, tiklīdz tas tiks pasludināts.

Savāda lieta! Lielus noslēpumus Parīzē pūlis uzzina pirms tie parādās atklātībā.

Pūlis tātad gaidīja, baudīdams lakricas un anīsa sulu, kuru klejojošie pārdevēji tirgoja zem pirmā Ponosanžona tilta loka.

Bija karsts. Jūnija mākoņi smagi vēlās cits pār citu kā biezu dūmu vāli. Pie apvāršņa laiku pa laikam plaiksnījās rūsa.

Kamēr kardināls, kam bija atļauts pastaigāties pa terasēm ,kuras apņem torņus, sarunājās ar Kaliostro par viņu savstarpējās aizstāvības varbūtējo panākumu; kamēr Olīva mazajā ccllītē mīlināja un rokās šūpoja mazo bērnu; kamēr Reto savā miteklī, zobus ar nagu kužinādams, domās skaitīja Krona apsolīto naudu un salīdzināja to ar ieslodzījuma mēnešiem, kurus viņam solīja parlaments, — tieši šajā laikā, atgriezusies cietuma sarga Hūbcra kundzes istabā, Žanna pūlējās izklaidēt uztraukto prātu ar skaņām un sīkām kustībām.

Šī istaba ar augstajiem griestiem bija plaša zāle un izklāta ar akmens plātnēm kā galerija; liels smailarkas logs izgāja uz piekrasti. Loga mazās rombveida rūtis aizturēja lielāko gaismas daļu, un it kā lai aizbaidītu brīvību no šīs istabas, kur mita brīvi cilvēki, no ārpuses piekaltās restes divkāršoja krēslainību ar dzclzslieņu krustojumiem un svina tīkliņiem, kuri ierāmēja katru stikla rombu.

Starp citu, gaisma, ko izsijāja caur šo divkāršo sietu, ncapžilbināja cietumnieku acis. Tai nebija vairs nekā no brīvās saules lepnā starojuma, tā nespēja apvainot tos, kas nevarēja iziet ārā. Laika ritumā, kas visu izlīdzina un samierina cilvēku ar Dievu; it visā, pat tajā ļaunumā, kuru nodara cilvēks, parādās saskaņa, kas atvieglo pāreju no bēdām uz smaidu.

Pēc ieslodzīšanas Konsjcržcrī Lamota kundze šai zālē dzīvoja visu dienu cietuma sarga sievas, viņas dēla un vīra sabiedrībā. Mēs jau teicām, ka viņai bija izveicīgs prāts un valdzinošas manieres. Šiem ļaudīm viņa lika sevi iemīlēt; viņa atrada iespēju pierādīt viņiem, ka karaliene ir liela nozicdzniccc. Jānāk dienai, kad šai pašā zālē cita cietuma vārtsardzc iežēlosies par nelaimēm, kas piemeklējušas citu nevainīgu cietumnieci, un sajūsmināsies par viņas pacietību un labestību. Un šī cietumniece būs karaliene!

Lamota kundze cietuma sarga un viņa tuvinieku sabiedrībā aizmirsa — pēc viņas pašas vārdiem — drūmās domas un ar jautrību atmaksāja par laipnību, ko viņai izrādīja. Šai, tiesas slēgšanas dienā, atgriezdamās pie labsirdīgajiem cilvēkiem, viņa tos atrada noraizējušos un samulsušus.

Šī nianse viltīgajai sievietei nepalika nepamanīta. Viņa pieķērās vismazākajai cerībai un uztraucās par niecīgākajām briesmām. Velti viņa pūlējās izzināt patiesību no Hūbcra kundzes, bet viņa un tās tuvinieki aprobežojās ar vispārējiem izteicieniem.

Šai dienā, stūrī pie kamīna, Zanna pamanīja abatu — nepastāvīgo mājas galda viesi. Tas bija agrākais Provansas grāfa audzinātāja sekretārs; pēc izskata vienkāršs, izsmējējs ar mēru, galma pazinējs, kas, ilgu laiku pazudis no Hūbcra kundzes mājas, pēc Lamota kundzes ierašanās Konsjcržcrī bija kļuvis čakls tās apmeklētājs.

Tur bija vēl divi vai trīs Tiesu pils vecākie rakstveži; viņi ļoti ilgi skatījās un Lamota kundzi un maz runāja.

Viņa jautri pārtrauca klusumu.

— Esmu pārliecināta, — viņa tcica, — ka augšā sarunas rit dzīvāk, nekā pie mums.

Tik tikko sadzirdama piekrišana, kas paspruka cietuma sargam un viņa sievai, bija vienīgā atbilde uz šo izaicinājumu.

— Augšā? — vaicāja abats, izlikdamies par nezinātāju. — Kur tas ir, grāfienes kundze?

— Zālē, kur apspriežas tiesneši, — atbildēja Žanna.

— O, jā, pareizi, — teica abats.

Un atkal iestājās klusmus.

— Es domāju, ka mana izturēšanās šodien atstāja labu iespaidu. To jūs jau zināt, vai ne?

— Nu, jā, kundze, — bailīgi tcica cietuma sargs.

Nu viņš piecēlās, it kā lai pārtrauktu sarunu.

— Jūsu domas, abata kungs? — atsāka Žanna. — Vai manā lietā nav radusies skaidrība? Atccrietics — pret mani nebija neviena pierādījuma.

— Tas tiesa, kundze, — tcica abats. — Tāpēc jūs varat uz daudz ko cerēt.

— Vai ne? — viņa iesaucās.

— Tomēr, — piebilda abats, — iedomājieties, ka karalis…

— Nu, labi! Ko darīs karalis? — strauji iejautājas Žanna.

— O, kundze, karalis var negribēt, ka attaisno.

— Tad viņš liks notiesāt Viņa Eminenci Roānu, tas ir iespējams.

— Tas tiešām ir grūti, — atbildēja no visām pusēm.

— Un tā, steidzās iebilst Žanna, — šai lietā manas intereses sakrīt ar kardināla Roāna interesēm.

— Nē, nē, — atsāka abats, — jūs maldāties, kundze, viens apsūdzētais tiks attaisnots… Es domāju, ka tā būsit jūs, cs pat ceru. Bet tikai viens. Karalim vajadzīgs vainīgais, citādi — kas gan notiks ar karalieni?

— Tas tiesa, — dobjā balsī tcica Žanna, aizskarta, ka tiek apstrīdēta pat cerība. — Karalim ir vajadzīgs vainīgais. Nu, labi, bet tam Viņa Eminence noder tikpat labi kā es.

Pēc šiem vārdiem iestājās drausmīgs klusums.

Abats to pārtrauca pirmais.

— Kundze, — viņš tcica, — karalis nav atriebīgs, un, nomierinājis savas dusmas, viņš nedomās par pagājušo.

— Bet ko jūs saucat par nomierinātām dusmām? — ironiski vaicāja Žanna. — Nerons dusmojās savādāk un Tits atkal savādāk.

— Kāda… notiesāšana, — steidzīgi tcica abats, — tas ir gandarījums.

— Kāda!.. — iesaucās Žanna, — monsicur, lūk, briesmīgs vārds… Tas ir pārāk vispārīgs… Kāda — tas nozīmē — jebkura!

— O, cs runāju tikai par ieslodzīšanu klosterī, — dzestri atbildēja abats, — pēc izplatītajām baumām, attiecībā uz jums, šo domu karalis pieņemtu vislabāk.

Zanna uzlūkoja šo cilvēku ar šausmām, kurām drīz vien sekoja nežēlīgi naida uzplūdi.

— Ieslodzīšana klosterī! — viņa iesaucās, — tas ir lēna, sīku paze­mojumu pilna, mokoša nāve, kas no viņa puses izrādīsies kā žēlsirdība!.. Ieslodzīšana in pace, vai ne? Bada, aukstuma, pārmācību mocības. Nē, nevainīgam upurim pietiek mocību, kauna, nelaimes, kad vainīgā ir varena, brīva un godāta! Tūlītēju nāvi, bet nāvi, kuru es izvēlēšos pati, kā brīva pavēlniccc, lai sodītu sevi, ka piedzimu šai nekrietnajā pasaulē.

Un neklausīdamās nc ierunās, nc lūgumos, neļaudamās sevi apturēt, atgrūzdama cietuma sargu, apgāzdama abatu, atbīdīdama Hūbera kundzi, viņa steidzās pie trauku skapja, lai uzmeklētu nazi.

Visi trīs nostājās viņai ccļā; grāfiene metās uz pretējo pusi kā pantera, kuru iztraucējuši mednieki un kura nav nobijusies, un māksloti pārspīlētā izmisumā iekliedzās, ieskriedama kabinetā līdzās zālei; tur viņa paķēra milzīgu fajansa vāzi, kurā auga vārgulīgs rožu krūms, un ar to vairākas reizes iesita sev pa galvu.

Vāze saplīsa, kāds gabals palika satracinātās fūrijas rokā; asinis plūda pa viņas pieri. Cietuma sarga kundze raudādama metās to apskatīt. Viņu apsēdināja krēslā un apslacīja ar etiķi un smaržūdeņiem. Pēc briesmīgiem krampjiem viņa zaudēja samaņu.

Kad viņa atmodās, abats domāja, ka viņai nepietiek gaisa.

— Klausieties! — viņš tcica. — Šīs restes nelaiž cauri gaismu un gaisu. Vai nevar atvērt logu un jaut uzelpot šai nabaga sievietei?

Tad, visu aizmirsdama, Hūbcra kundze pieskrēja pie skapja blakus kamīnam un izņēma atslēgu, kas noderēja rcstu atvēršanai, un tūliņ gaiss straumēm ieplūda dzīvoklī.

— Ak, — teica abats, — cs nezināju, ka šīs restes var attaisīt ar atslēgas palīdzību. Ak, Dievs, kāpēc tāda piesardzība?

— Tā pavēlēts! — atbildēja cietuma sarga kundze.

— Jā, cs saprotu, — piebilda abats ar zīmīgu nolūku, — šis logs ir tikai septiņas pēdas no zemes un iziet uz piekrasti. Ja cietumniekiem gadītos izmukt no Konsjcržcrī iekšienes, iziedami caur jūsu zāli, viņi iegūtu brīvību, nesatikuši nc slēdzēju, ne sargu.

— Tā ir, — teica cietuma sarga kundze.

Zagšus vērodams grāfieni, viņš pamanīja, ka tā visu dzirdēja, saprata un pat nodrebēja, un izpratusi abata vārdus, pacēla acis pret skapi, kas bija aiztaisīts tikai ar vara rokturi, kur cietuma sarga sieva ieslēdza šo rcstu atslēgu.

Ar to viņam pietika. Viņa klātbūtne vairs nebija vajadzīga. Viņš atvadījās.

Tomēr, atgriezdamies kā aktieris uz skatuves, kas izgājis nelaikā, viņš teica:

— Cik daudz cilvēku uz laukuma! Visi ir tik uzbudināti un pūlis tik ietiepīgi drūzmējas pils pusē, ka piekrastē neredz nevienu.

Cietuma sargs izliecās ārā pa logu.

— Tas tiesa, — viņš teica.

— Vai tikai nedomā, — turpināja abats, izlikdamies, it kā Lamota kundze nedzird viņa vārdus, bet viņa dzirdēja ļoti labi, — vai tikai nedomā, ka spriedumu pasludinās naktī? Vai ne?

— Es neticu, — tcica cietuma sargs, — ka to pasludinās pirms rītausmas.

— Nu, labi! — piebilda abats, — papūlieties iedot atpūtu šai nabaga Lamota kundzei. Pēc tik daudz satricinājumiem viņai ir vajadzīgs miers.

— Mēs iesim uz savu istabu, — tcica krietnais cietuma sargs sievai, — un atstāsim kundzi šeit krēslā, ja viņa negribēs apgulties gultā.

Paceldamās, Zanna sastapa abata skatienu, kas lūkojās pēc viņas atbildes. Zanna izlikās iemicgam.

Tad abats pazuda, un cietuma sargs un viņa sieva aizgāja, iepriekš klusām aiztaisījuši restes un atslēgu nolikuši savā vietā.

Tiklīdz viņa bija viena, Žanna atvēra acis.

„Abats man ictcic bēgt," viņa domāja. „Vai var skaidrāk norādīt, ka vajag bēgt un kā to izdarīt. Viņš piedraudēja ar sodu pirms sprieduma, tas ir draugs, kas grib, lai es iegūstu brīvību, tas nevar būt cictsirdis, kas mani apvaino.

Lai aizbēgtu, man ir tikai viens solis; es atveru skapi, tad restes, un tieku uz tukšās piekrastes.

Tukša, jā!.. Neviena, pat mēness slēpjas aiz mākoņiem.

Aizbēgt!.. Brīvība, laime atrast savas bagātības… laime atdarīt ienaidniekiem visu ļaunumu, ko viņi nodarījuši man."

Viņa metās pie skapja un satvēra atslēgu. Tad tuvojās restes atslēg- caurumam.

Pēkšņi uz tilta tumšo margu svītras viņai likās, ka redz tumšu apveidu, kas pāršķēla vienmuļo ainavu.

„Tur ēnā ir kāds cilvēks," viņa pie sevis teica, „Varbūt abats; viņš uzmana manu izmukšanu; viņš gaida, lai sniegtu man palīdzību. Jā, bet, ja tās ir lamatas… ja, nokāpjot uz piekrastes, mani satvers, pārsteigs bēgšanas vietā?.. Bēgšana nozīmē atzīšanos noziegumā, vai vismaz atzīties, ka man ir bail. Kas bēg, tam nav tīra sirdsapziņa… No kurienes nāk šis cilvēks?.. Viņš, liekas, ir sakaros ar Provansas grāfu… Bet kas man var

galvot, ka viņš nav karalienes vai Roāna sūtnis?.. Cik dārgi maksās mans nepareizais solis… Jā, kāds tur glūn…

Aizbēgt dažas stundas pirms sprieduma! Vai to nevarēja agrāk, ja patiesi gribēja man palīdzēt? Ak, Dievs, vai mani ienaidnieki jau nav uzzinājuši par manu attaisnošanu tiesnešu padomē? Kas var zināt, vai negrib izsargāt karalieni no šā briesmīgā sitiena ar manas vainas pierādījumu vai atzīšanos. Bēgšana būtu pierādījums un atzīšanās. Es palikšu."

Ar šo brīdi Zanna palika svētā pārliecībā, ka izmukusi no lamatām. Viņa pasmaidīja, pacēla viltīgo un pārdrošo galvu, un mierīgi atlika restes atslēgu mazajā skapī blakus kamīnam.

Tad, apsēzdamās krēslā starp gaismu un logu, no tālienes, izlikdamās aizmigusi, novēroja cilvēka ēnu, kas glūnēja, un beidzot, bez šaubām gaidīšanas nogurdināta, piecēlās un pazuda ar pirmajiem ausmas stariem, pustrijos no rīta, kad acis jau izšķīra ūdeni un krastu.

LVII SPRIEDUMS

Rītā, kad atdzimst trokšņi, kad Parīze atgūst dzīvību un iesaista jaunu ķēdes locekli mūsu dzīves ķēdē, grāfiene cerēja, ka ziņa par viņas attaisnošanu pēkšņi ielauzīsies cietumā ar draugu gavilēm un laimes vēlējumiem.

Vai viņai bija draugi? Diemžēl — nē! Nekad bagātība un uzticība nepalika bez pavadoņiem, un tomēr Zanna bija kļuvusi bagāta un varena; viņa pieņēma un deva, neiegūdama pat nekrietnu draugu, kas otrā dienā atstāj nelaimē to, kam vakar glaimoja.

Bet tagad, pēc gaidāmās uzvaras, Zannai būs piekritēji, būs pielūdzēji, būs skauģi.

Viņa velti gaidīja steidzīgu cilvēku straumi priecīgām sejām ielaužamies cietuma sarga Hūbcra istabā.

Un no pārliecinātās, mazkustīgās personas, kas mierīgi gaida cietuma sargu pie sevis, Zanna mazpamazām nonāca pārmērīgā uzbudinājumā. Tāda bija viņas rakstura iezīme.

Un tā kā vienmēr nevar izlikties, viņa nemaz nepūlējās slēpt no sargiem savu nemieru.

Viņai nebija atļauts iziet apjautāties, bet viņa izbāza galvu caur vēdlodziņu un bažīgi klausījās kaimiņu laukuma troksni, kurš, izlauzies cauri Svētā Ludviķa vccās pils sienu biezumam, pārvērtās neskaidrā dūkoņā.

Tad Zanna izdzirda nevis troksni, bet īstu aplausu, kliedzienu un kāju dipoņas rīboņu, tik pārsteidzošu, ka sabijās, jo viņa nedomāja, ka tādas simpātijas apliecinātu viņai.

Šie trokšņainie kliedzieni un aplausi atkārtojās divas reizes un pēc tiem sekoja citāda veida troksnis.

Viņai likās, ka tas nozīmēja piekrišanu, bet vēsu piekrišanu.

Garāmgājēji piekrastē parādījās aizvien biežāk, acīmredzot, pūlīši laukumā izklīda uz visām debess pusēm.

— Ievērojama diena kardinālam! — tcica tāds kā prokurora rakstvedis, uzlēkdams uz bruģa pie margām.

Un viņš iemeta upē akmeni ar lādu jaunā parīzieša izveicību, kas daudz laika veltījis vingrinājumiem šai mākslā.

— Kardināls! — atkārtoja Zanna. — Tātad ir ziņas, ka kardināls attaisnots?

Kodīga sviedru lāse nopilēja Zannai no pieres.

Viņa steidzīgi atgriezās zālē.

— Kundze, kundze, — viņa jautāja Hūbcra sievai, — cs dzirdu: ka tas beidzies laimīgi kardinālam? Kas ir beidzies laimīgi, lūdzu?

— Es nezinu, — tā atbildēja.

Zanna paskatījās viņai acīs.

— Uzprasiet vīram, lūdzu, — viņa piebilda.

Cietuma sarga sieva aiz laipnības paklausīja, un Hūbcrs no āra atbildēja:

— Es nezinu!

Nepacietīgā, aizskartā Zanna brīdi apstājās istabas vidū.

— Ko tad gribēja teikt šie garāmgājēji, — viņa teica, — tādos pravietojumos nemēdz kļūdīties? Viņi runāja par prāvu, katrā ziņā.

— Varbūt, — teica labsirdīgais Hūbcrs, — viņi runāja, ka monsicur Roānam būs laimīga diena, ja viņu attaisnos, vairāk nekā.

— Jūs domājat, ka viņu attaisnos? — iesaucās Žanna, sažņaugdama pirkstus.

— Tā var notikt.

— Un es?..

— O, jūs, kundze… jūs — tāpat kā viņu; kāpēc gan nc?

— Savāda hipotēze! — čukstēja Žanna.

Un viņa atgriezās pie rūtīm.

— Veltīgi, kundze, jūs uztraucaties, jo jums ir grūti saprotams, kas notiek ārā, — viņai tcica cietuma sargs. — Palieciet mierīga, gaidīdama, kamēr jūsu advokāts vai monsicur Frcmens nolasīs…

— Spriedumu?.. Nē, nē!

Un viņa klausījās.

Garām gāja kāda sieviete un viņas draudzenes. Svētku micēs, lieliem puķu pušķiem rokās. Rožu smarža kā brīnišķīgs mierinājums aizsniedza Žannu, kas ieelpoja visu no apakšas.

— Viņam būs mans puķu pušķis, — šī sieviete sauca, — un daudzi, daudzi citi. O, ja cs varētu, es apskautu viņu!

— Un es arī, — tcica otra draudzene.

— Un cs gribu, lai viņš apskauj mani, — tcica trešā.

— Par ko viņas runā? — domāja Žanna.

— Viņš ir skaists vīrietis, tev patika nepāries, — tcica pēdējā no draudzenēm.

Un viņas aizgāja tālāk.

— Atkal kardināls! Vienmēr viņš! — čukstēja Žanna, — viņš ir attais­nots!

Un viņa izteica šos vārdus ar tādu izmisumu un noteiktību, ka cietuma sargi, nolēmuši nedot iemeslu tādam negaisam kā vakar, vienlaikus viņai tcica:

— Ai, kundze, kāpēc jūs negribat, lai nabaga cietumnieks būtu attaisnots un brīvs.

Žanna saprata pārmetumu , bet it sevišķi viņa saprata saimnieku pārvērtību un, negribēdama zaudēt viņu simpātijas, teica:

— O, jūs mani pareizi nesapratāt. Diemžēl jūs mani uzskatiet par tik skaudīgu un ļaunu, it kā es vēlētos ļaunu maniem nelaimes biedriem. Ak, Dievs, lai taču attaisno kardinālu, lai! Bet lai es drīzāk zinātu… Ticiet, draugi, mani lādu dara ncpacictība.

Hūbcrs un sieva uzlūkoja viens otru, it kā lai apsvērtu tā svarīgumu, ko gatavojās teikt.

Mežonīgais spīdums Žannas acīs, kas izšāvās par spīti viņas gribai, tomēr neļāva to izdarīt, kad abi Hūbcri bija jau izlēmuši pateikt.

— Jūs man nekā neteiksit? — viņa iesaucās, pamanīdama savu kļūdu.

— Mēs nekā nezinām, — viņi atbildēja pavisam klusi.

Šai brīdī kāds izsauca Hūbcru ārā no dzīvokļa. Cietumsarga sieva, palikusi viena ar Žannu, pūlējās viņu izklaidēt; tas bija veltīgi; visas gūsteknes sajūtas un prāts pievērsās ārpuses trokšņiem, ko viņa uztvēra ar drudžainu desmitkārtīgi palielinātu jūtību.

Nevarēdama aizkavēt skatīties vai klausīties, cietumsarga sieva samierinājās.

Pēkšņi uz laukuma sākās skaļš troksnis un sākās liela kustība. Pūlis atplūda līdz tiltam, piepildīdams to it kā ar vienu balsi līdz piekrastei, kliegdams un vienu un to pašu atkārtodams, ka Zanna nodrebēja savā novērčtavā.

Kliedzieni nemitējās; tic apsveica slēgto karieti, kuras zirgi vairāk pūļa nekā ormaņa rokas saturēti, soļoja maziem solīšiem. Pamazām saspiezdamās un sažņaugdamās, drūzma gandrīz vai nesa uz pleciem un rokām zirgus un karieti ar diviem cilvēkiem, kas sēdēja karietē.

Gaišajos saules staros, puķu birumā, zem lapu jumola, kura tūkstoš zaru rokas vēdināja pār viņu galvām, grāfiene pazina divus vīriešus, kurus apsveica pūlis.

Viens — bāls no laimes, satrūcies no savas popularitātes, bija nopietns, apstulbis, nedrošs. Sievietes kāpa uz riteņu lokiem, ķērās viņam pie rokām, lai pārklātu tās ar skūpstiem, un cīkstējās savā starpā par pieskaršanos viņa aproču cakām, apbērdamas mīluli ar vissvaigākajām un izmeklētākajām puķēm.

Citas, laimīgākās, bija uzkāpušas uz karietes pakaļdaļas pie sulaiņiem; tad, nemanāmi atbīdīdamas šķēršļus, kuri šķīra no elka, viņas uzspieda godbijīgu un jūteklīgu skūpstu uz dievinātās personas pieres un pēc tam deva vietu citām laimīgajām. Šis dievinātais cilvēks bija kardināls Roāns.

Viņa biedrs, dzīvīgs, priecīgs un starojošs, tika sagaidīts ne tik dedzigi, bet patiesībā arī viņu gaidīja ļoti glaimojoši apsveikumi. Puķes un skūpstus kompensēja sveicieni; sievietes vijās ap kardinālu, bet vīrieši sauca: „Lai dzīvo Kaliostro!"

Vispārējā sajūsma bija tik liela, ka veselu pusstundu kariete nevarēja tikt pāri tiltam, un Zanna šo triumfu redzēja no viena gala līdz otram, turklāt visos sīkumos.

Šā sabiedrības prieka izpausme pret karalienes upuriem, jo tā viņus sauca, uz brīdi iepriecināja Žannu.

Bet tūliņ viņa teica:

— Viņi jau ir brīvi!? Viņiem visas formalitātes jau nokārtotas, bet cs vēl nekā nezinu. Kāpēc man nekā nesaka?

Viņu pārņēma drebuļi.

Sev blakus viņa juta Hūbcra kundzi, kas klusi un uzmanīgi uz visu noskatījās, droši vien visu saprata, bet tomēr nekā nepaskaidroja.

Žanna gribēja pieprasīt ncpiccicšamos paskaidrojumus, kad atkal troksnis uz tilta pievērsa viņas uzmanību.

Tagad savukārt pa tilta slīpumu rāpās cilvēku ielenktais fiakrs.

Fiakrā Žanna pazina Olīvu, kas smaidīja un rādīja tautai savu bērnu. Tātad Olīva aizbrauca brīva, un apreibusi no prieka par mazliet vaļīgām asprātībām un skūpstiem, kurus cilvēki sūtīja svaigai un kārdinošai

sievietei. Tiesa, nereti tie bija rupji glaimi, ko sūtīja pūlis, tās bija pēdējās kardinālam veltīto mirdzošo svētku paliekas, bet Olīvas jaunkundzei tas bija vairāk nekā pietiekami.

Tilta vidū gaidīja pasta kariete. Tur, aiz kāda drauga, slēpās Bosīrs, kas uzdrīkstējās pievienoties publikas līksmošanai. Viņš pamāja Olīvai, kas izkāpa no fiakra, kliedzienu pavadīta. Tic mazliet jau pārvērtās izsmieklā. Bet kas ir izsmiekls dažiem aktieriem, kuriem draud puvušu olu krusa un padzīšana no teātra?!

Izkāpusi no fiakra, Olīva iekrita Bosīra rokās, kas, gandrīz vai noslāpē­dams savās skavās, neatlaida viņu veselu jūdzi, un, slacīdams asarām un noklādams skūpstiem, viņš ļāva Olīvai uzelpot tikai Sentdenī, kur pārmainīja zirgus, neraizēdamies par policiju, kas viņiem nepiegrieza nekādu vērību.

Redzēdama šos brīvos, laimīgos, svinīgi uzņemtos cilvēkus, Zanna pa to laiku jautāja sev, kāpēc tikai viņa nesaņēma nekādu ziņu.

— Bet es! — viņa iesaucās. — Kādas cietsirdīgas viltības dēļ nezinu par spriedumu, kas attiecas uz mani?

— Nomierinieties, kundze, — ienākdams teica Hūbcrs, — nomieri­nieties!

— Tas nav iespējams, ka jūs nekā nezinātu, — atbildēja Zanna. — Jūs zināt, jūs zināt! Pastāstiet man!

— Kundze…

— Ja jūs esat cietsirdis, pasakiet man, jūs taču redzat, ka cs ciešu!

— Kundze, mums, zemākiem cietuma kalpotājiem ir aizliegts atklāt spriedumu, kurus nolasīt pienākas tiesas rakstvežiem.

— Bet tad spriedums ir šausmīgs, ja jūs neuzdrīkstaties! — iesaucās Zanna niknā aizrautībā, kas sabiedēja cietumsargu un atgādināja vakardienas notikumus.

— Nē, — viņš teica, — lūdzu, nomierinieties!

— Tad runājiet!

— Vai jūs būsit pacietīga un nenodosit mani?

— Es jums apsolu, cs jums zvēru, runājiet!

— Labi! Monsicur kardināls ir attaisnots.

— Es to zinu.

— Monsicur Kaliostro ir atzīts par nevainīgu.

— Zinu! Zinu!

— Reto Valcts notiesāts…

Zanna nodrebēja.

— Uz galerām!

— Un es? — viņa sauca, niknumā mīņādamās.

— Pacietību, kundze, pacietību. Vai tā jūs solījāt?

— Es esmu pacietīga; runājiet… Es?

— Izsūtīšana, — klusā balsī teica cietuma sargs, novērsdams sāņus acis.

Priecīgs spīdums iemirdzējās grāfienes acīs, kas izdzisa tikpat ātri kā parādījās.

Tad, skaļi iekliegdamās, viņa izlikās, ka zaudējusi samaņu, un atkrita saimnieka rokās.

— Kas būtu noticis, — klusi, sievai pie auss, teica Hūbcrs, — ja cs būtu teicis patiesību?

«Izsūtīšana," domāja Zanna, tēlodama nervu lēkmi, „tas nozīmē brīvību, bagātību, atriebību — visu, par ko es sapņoju… Es uzvarēju!"

LVIII SPRIEDUMA IZPILDĪŠANA

Žanna turpināja gaidīt, kad nāks rakstvedis, kā solīja cietuma sargs, nolasīt viņai spriedumu.

Tiešām, atbrīvojusies no šaubu mokām, tikai mazliet sajuzdama sāpes, salīdzinot sevi ar citiem apsūdzētajiem, tas ir, aiz uzpūtības, viņa domāja:

„Kāda nozīme, man, nesaprātīgai sievietei, ka monsieur Roānu uzskata par» nevainīgu?

Vii man uzliek sodu par kādu manu kļūdu? Nē. Ja visi cilvēki mani būtu pienācīgi atzinuši par Valuā, ja man būtu bijusi tāda prinču un hercogu rinda nostādīta tiesnešiem ceļā, kā tas bija monsieur kardinālam, kuri lūdzās ar savu izturēšanos, ar melna krepa šlcpēm pie zobeniem un sēru lentām ap piedurknēm, es nedomāju, ka būtu atteikuši nabaga grāfienei Lamotai, un katrā ziņā, paredzēdami slavenību lūgumu, būtu ietaupījuši Valuā pēcnācējai apsūdzēto sola kaunu.

Bet kāpēc domāt par pagājušo? Tas jau miris. Nu jau beidzies manas dzīves lielākais darbs. Nostādīta divdomīgā stāvoklī sabiedrībā un galmā, kuru varētu sagraut pirmā vēsma no augšas, es nīkuļotu un varbūt atgrieztos sākotnējā nabadzībā, kura bija manas dzīves sāpīgākais brīdis pirmās aizgādnes laikos. Tagad viss ir citādi. Izsūtīta! Es esmu izsūtīta! Tas nozīmē, ka man ir tiesības aizvest līdzi miljonu, dzīvot zem Scviļas vai Agridžento citronkokiem ziemā un Vācijā vai Anglijā vasarā; tas nozīmē, ka nekas nekavēs mani, jaunu, skaistu, slavenu un pilnīgi brīvu pašai izskaidrot prāvu sev par labu, dzīvot, kā vēlēšos, vai nu ar vīru, ja viņu izsūtīs, (bet es zinu, ka viņš ir brīvs), vai ar draugiem, kādus sagādā laime un skaistums."

„Un", turpināja Žanna, nogrimusi kaislīgās domās, „lai man notiesātai, izsūtītai, nabaga pazemotai pēc tam saka, ka neesmu bagātāka par karalieni, vairāk cienīta un nevanīgāka kā viņa. Viņai nebija svarīgi notiesāt mani. Slieka neko lauvai nenozīmē. Viņai bija svarīgi notiesāt monsicur Roānu, bet monsicur Roānu pasludināja par pilnīgi nevainīgu.

Kā viņi tagad rīkosies, lai paziņotu man spriedumu, un izsūtītu no karaļvalsts? Vai viņi atriebsies sievietei, pakļaudami to visstingrākai soda izpildīšanai? Vai mani uzticēs strēlniekiem aizvest līdz robežai? Vai svinīgi teiks: «Nekrietnā, karalis jūs izraida no valsts!" Nē, mani kungi ir labsirdīgi, — smaidīdama viņa tcica, — viņi vairs neļaunojas uz mani. Viņi dusmojas tikai uz Parīzes tautu, kas kliedz zem balkoniem: „Lai dzīvo monsicur Kardināls! Lai dzīvo Kaliostro! Lai dzīvo parlaments!" Lūk, viņu patiesais ienaidnieks — vienkāršā tauta. Jā, tas ir viņu tiešais ienaidnieks, jo es cerēju uz sabiedriskās domas morālo atbalstu un man sekmējās."

Tā domāja Žanna un gatavojās nākotnei. Viņa jau rūpējās par dimantu novietošanu, par iekārtošanos Londonā (bija vasara), kad pēkšņi atmiņā atausa Reto Vilcts.

— Nabaga zēns! — viņa tcica, ļauni smaidīdama, — viņš samaksāja par visiem. Vienmēr taču vajadzēja grēku nožēlošanai kāda niecīga dvēsele filozofiskā nozīmē, un katru reizi, kad rodas tāda nepieciešamība, rodas arī grēkāzis.

Nabaga Reto! Nespēcīgais, nožēlojamais, šodien viņš saņem samaksu par savām satīrām pret karalieni, par savām spalvas intrigām, un Dievs, kas piešķir katram savu likteni, būs gribējis dot viņam dzīvi, pilnu rungas sitieniem^ ar nepastāvīgu laimi, slazdiem un noslēpumiem, un ar beigām uz galerām. Lūk, ko nozīmē viltība bez prāta, ļaunprātība niknuma vietā, ķildība bez tālredzības un spēka. Cik daudz kaitīgu būtņu ir dabā, sākot ar indīgo smidzi līdz skorpionam, vismazāko kukaini, kurš liek baidīties cilvēkam. Visi šie vārguļi grib kaitēt, bet ar viņiem nemēdz cīnīties: viņus samin."

Un ar mierīgu augstprātību Žanna apraka savu līdzvainīgo Reto un nolēma uzzināt, kurā katorgā būs šis nožēlojamais, lai nejauši negadītos tur kāda ceļojuma laikā un nesagādātu pazemojumus nelaimīgajam, rādīdama vecās paziņas laimi. Žannai bija laba sirds.

Viņa priecīgi brokastoja kopā ar cietuma sargiem; viņi bija pilnīgi zaudējuši jautrību un pat nepūlējās slēpt savu grūtsirdību. Šo vēsumu Žanna izskaidroja ar viņas vainas atzīšanu un spriedumu. Viņa par to pateica skaļi. Hūberi atbildēja, ka nekas neesot viņiem tik sāpīgs, kā cilvēka izskats pēc sprieduma pasludināšanas.

Sirds dziļumos Žanna bija tik laimīga, viņai tik grūti bija slēpt prieku, ka izdevība palikt vienai, brīvai ar savām domām, varēja būt tikai patīkama. Viņa nolēma pēc pusdienas prasīt palaist viņu uz savu kameru.

Bet viņa bija ļoti pārsteigta, kad cietuma sargs Hūbers pie deserta ar svinīgu piespiešanos, kāda nebija parasta viņu attiecībās, sāka runāt:

— Kundze, mums ir pavēlēts neturēt cietuma sarga dzīvoklī personas, kuru likteni izlēmis parlaments.

„Labi," domāja Žanna, „viņš uzminēja manu vēlēšanos."

Viņa piecēlās.

— Es negribētu, — Žanna atbildēja, — lai jūs atļautos pārkāpumu; tas nozīmētu būt nepateicīga par labsirdību, ko jūs izrādījāt man… Es tad nu eju uz kameru.

Viņa paskatījās, lai redzētu savu vārdu iespaidu. Hūbers grozīja pirkstos atslēgu. Cietuma sarga sieva novērsa galvu, it kā lai slēptu saviļņojumu.

— Bet kur un kad man nolasīs spriedumu? — jautāja grāfiene.

— Varbūt gaida, kad kundze būs savā kamerā, — steidzīgi tcica Hūbers.

„Skaidrs, ka viņš grib tikt no manis vaļā," domāja Zanna.

Un neskaidra nemiera sajūta lika viņai nodrebēt. Tā gan pagaisa tikpat ātri, cik ātri bija radusies.

Zanna uzkāpa trīs kāpienus, kuri veda no cietuma sarga istabas līdz kancelejas gaitenim.

Redzēdama viņu aizejam, Hūbcra kundze strauji pienāca viņai klāt un paņēma viņas rokas. Tikai tas nebija aiz cienības, īstas draudzības vai jūtības, kura sagādā godu tam, kas izrāda un tam, kam izrāda, bet dziļas līdzjūtības, iežēlas trauksmē. Grāfienei, kas ievēroja visu, tas nepalika nepamanīts.

Šajā reizē iespaids bija tik skaidrs, ka Zanna pati no sevis nespēja noslēpt, cik viņai ir ļoti bail; taču šīs bailes, tāpat kā visas iepriekšējās, neaizkavējās viņas dvēselē, kas līdz malām bija piepildīta ar prieku un cerībām.

Taču Zanna gribēja saņemt paskaidrojumu par šo līdzcietību; viņa atvēra muti un nokāpa divus kāpienus, lai izsacītu noteiktu un stingru jautājumu, uz kuru nevarētu atbildēt ar atrunām, bet jau bija par vēlu. Hūbers paņēma viņu aiz rokas, drīzāk strauji nekā laipni, un atvēra durvis.

Grāfiene nokļuva gaitenī. Tur gaidīja astoņi tiesas zāles strēlnieki. Ko viņi gaidīja? Lūk, ko nodomāja Zanna, tos pamanīdama. Bet cietuma sarga istabas durvis bija jau cict. Strēlnieku priekšā stāvēja viens no parastiem uzraugiem, tas, kurš katru vakaru aizvadīja grāfieni uz viņas kameru.

Šis cilvēks sāka iet pa priekšu Žannai, it kā lai rādītu ccļu.

— Es atgriežos savā kamerā? — vaicāja grāfiene ar tādu sievietes izteiksmi, kas gribētu izlikties pārliecināta par to, ko saka, bet tomēr šaubās.

— Jā, kundze, — atbildēja uzraugs.

Žanna pieķērās dzelzs margām un kāpa aiz šā cilvēka. Viņa dzirdēja, kā strēlnieki sačukstējās dažus soļus tālāk, bet nekustējās ne no vietas.

Nomierinājusies, viņa ļāva sevi ieslēgt kamerā un pat mīļi pateicās uzraugam. Tas aizgāja projām.

Tiklīdz Žanna redzēja sevi brīvu un vienu, viņa sāka nevaldāmi priecāties, ko tik ilgi bija slēpusi zem maskas, kura liekulīgi slēpa viņas seju pie cietuma sarga. Šī Konsjcržcrī istaba bija viņas miteklis, krātiņš uz brīdi cilvēku savažotam mežonīgam zvēram, ko Dieva griba atkal palaidīs brīvajā pasaules plašumā.

Kad pienāk nakts, kad neviena skaņa sagūstītajam zvēram neatgādina par viņa sargiem, kad viņa izsmalcinātā oža tuvumā nejūt nekādas smakas, šī nevaldāmā būtne sāk šaudīties pa savu midzeni, pa savu krātiņu. Tad viņa izstaipa locekļus, lai padarītu tos lokanākus lēcienam gaidamajā brīvībā; tad viņai rodas rēcieni, lēcieni vai ekstāze, ko nekad nemana cilvēka acīs.

Ar Žannu tā bija. Bet pēkšņi viņa saklausīja soļus gaitenī; viņa dzirdēja uzrauga atslēgu saišķa žvadzināšanu; viņa dzirdēja, kā viņš grabinājās ap masīvo atslēgas caurumu.

— Ko viņi grib no manis? — viņa domāja, paccldmās uzmanīga un mēma.

Ienāca uzraugs.

— Kas ir, Žan? — jautāja Žanna skanīgā un vienaldzīgā balsī.

— Vai kundze nebūtu tik laipna man sekot? — viņš tcica.

— Kurp?

— Lejā, kundze.

— Kā lejā?

— Uz kanceleju.

— Kāpēc, lūdzu?

— Kundze…

Žanna piegāja pie šī cilvēka, kas vilcinājās, un gaiteņa galā pamanīja strēlniekus, kurus sākumā bija sastapusi lejā.

— Sakiet galu galā, — uztraukta viņa iesaucās, — ko grib no manis kancelejā?

— Kundze, monsicur Doijo, jūsu aizstāvis, grib ar jums runāt…

— Kancelejā? Un kāpēc nevar šeit, jo viņam vairākas reizes bija atļauts ienākt?

— Kundze, monsicur Doijo ir saņēmis vēstules no Versaļas un grib jūs iepazīstināt ar tām.

Zanna neievēroja, cik neloģiska bija šī atbilde. Viņu pārsteidza viens vienīgs vārds: vēstules no Versaļas, vēstules no galma, bez šaubām, kuras atnesa pats aizstāvis.

„Vai karaliene būtu aizlūgusi par mani pie karaļa pēc sprieduma pasludināšanas? Vai tiešām…", Žanna pie sevis nodomāja.

Bet kāpēc daudz minēt; vai tas bija nepieciešams, kad pēc divām minūtēm varēja uzzināt problēmas atrisinājumu.

Un, starp citu, slēdzējs uzstāja; viņš kratīja atslēgas kā cilvēks, kas, it kā neko nezina, bet instrukcija viņam liek pavēlēt.

— Uzgaidiet mazliet, — teica Zanna. — Jūs redzat, ka cs biju izģērbusies, lai mazliet atpūstos. Beidzamajās dienās cs ļoti noguru.

— Es uzgaidīšu, kundze; bet atccrictics, lūdzu, ka Doijo ļoti steidzas.

Žanna aizvēra durvis, uzģērba mazliet svaigāku kleitu, paņēma apmetni

un ātri sakārtoja matus. Šī sagatavošanās aizņēma tikai piecas minūtes. Sirds viņai tcica, ka monsicur Doijo atnesis pavēli tūliņ aizbraukt, un, ka iespējams, viss ir sagatavots, lai viņa varētu nemanāmi un citus neapgrūtinot aizbraukt no Francijas. Tagad, kad spriedums bija pasludināts, karalienei bija jācenšas, cik iespējams mazāk, aizkaitināt icnaidnicci, jo ko var sagaidīt no brīvās panteras, kad tā tik bīstama jau ķēdēs? Laimīgo domu šūpota, Zanna gandrīz vai lidoja pakaļ uzraugam, kas lika viņai nokāpt pa mazajām kāpnēm, pa kurām viņu jau bija veduši tiesas zālē. Bet tai vietā, lai ietu šai zālē, tai vietā, lai pagrieztos pa kreisi, kur bija ieeja kancelejā, cictumuzraugs pagriezās uz durvīm pa labi.

— Kurp jūs ejat? — jautāja Zanna, — kanceleja ir šeit.

— Nāciet, kundze, — medainā balsī teica uzraugs, — monsicur Doijo jūs gaida šeit.

Viņš iegāja pa priekšu un ievilka cietumnieci, kas dzirdēja, kā aiz viņas ar troksni aiztaisījās biezo durvju ārpuses aizbīdņi.

Pārsteigta, bet tumsā nevienu neredzēdama, Žanna neuzdrīkstējās jautāt sargam kaut ko vairāk.

Viņa paspēra divus vai trīs soļus un apstājās. Zilgana gaisma piešķīra istabai,, kur viņa atradās, it kā kapenes iekšienes izskatu.

Gaisma iesūcās caur senatnīgo rcstu augšdaļu, no kurienes pār zirnekļu tīkliem un gadusimteņu biezo putekļu kārtu tikai daži stari deva mazliet gaismas.

Zanna pēkšņi sajuta aukstumu; viņa juta cietuma sienu miklumu; zibsnīgajās uzrauga acīs uzminēja kaut ko drausmīgu.

Tomēr viņa redzēja tikai šo cilvēku; vienīgi viņš ar cietumnieci šai brīdī bija četrās cietuma sienās, kuras bija gluži sapelējušas, zaļas padarījis no rāmjiem notccējušais ūdens, jo tās nekad nebija sildījusi saule.

— Kungs, — viņa tcica, apspiezdama šausmu drebuļus, — ko mēs šeit abi darīsim? Kur ir monsicur Doijo, ko jūs solījāt parādīt?

Uzraugs nekā neatbildēja; viņš pagriezās, it kā lai apskatītu, vai durvis, pa kurām viņi ienāca, bija labi aizvērtas.

Neaprakstāmās šausmās Žanna sekoja šai kustībai. Viņai radās doma, ka nu ir darīšana ar vienu no tiem cietuma uzraugiem, kādus aprakstīja tā laikmeta šausmu romānos, kuri, mežonīgi iemīlējušies cietumniecē un redzēdami, ka laupījums viņiem izbēgs pa būrīša atvērtajām durvīm, tiranizēja skaistās gūsteknes, piedāvādami viņām mīlu apmaiņai pret brīvību.

Žanna bija stipra, viņa nebaidījās no nejaušībām, viņa nebija tikumīga. Viņas iztēle sekmīgi cīnījās pret Krcbijona dēla un Luvē dīvainajiem sofismiem. Viņa piegāja tuvu klāt cietuma uzraugam un smaidīdama tcica:

— Mans draugs, ko jūs gribat? Vai jūs vēlaties man kaut ko teikt? Cietumniecei, kuru gaida brīvība, laiks ir dārgs. Lai runātu ar mani, jūs izvēlējāties ļoti drūmu vietu.

Cilvēks ar atslēgām viņai neatbildēja tāpēc, ka nesaprata. Viņš apsēdās pie zemās krāsns stūrī un gaidīja.

— Bet ko mēs šeit darīsim; cs jums vēlreiz vaicāju? — tcica Žanna.

— Mēs gaidām monsicur Doijo, — atbildēja uzraugs.

Žanna pašūpoja galvu:

— Jums jāatzīst, — viņa teica, — ka monsicur Doijo ir slikti izvēlējies laiku un vietu, ja grib man paziņot par vēstulēm no Versaļas… Nav iespējams, ka monsicur Doijo liek gaidīt man šeit. Te slēpjas kaut kas cits.

Tiklīdz viņa pateica šos vārdus, tā iepretī atvērās durvis, kuras viņa nebija ievērojusi.

Tas bija vienas no tām slepenajām apaļajām durvīm, īsts koka un dzelzs piemineklis, kas, atvērdamās, atklāj dziļumā tādu kā noslēpumainu apli, kura centrā personas un ainavas parādās, kā burvības atdzīvinātas.

Tiešām, aiz šīm durvīm bija pakāpieni, kuri nozuda vāji apgaismotā, bet vējiem un svaiguma pilnā gaitenī, un viņpus gaitenim vienā vienīgā mirklī, tik ašā kā zibens, Žanna, paceldamās uz pirkstgaliem pamanīja laukumam līdzīgu telpu, un šai telpā vīriešu un sieviešu burzmu ar mirdzošām acīm.

Taču šī it kā vīzija Žannai atklājās tikai uz mirkli, viņa pat nepaguva to apjēgt. Viņas priekšā, daudz tuvāk nekā bija laukums, parādījās trīs cilvēki, uzkāpdami uz augšējā pakāpiena.

Aiz šiem cilvēkiem uz zemākiem pakāpieniem iznira četras bajonetes, baltas un smailas, līdzīgas tām drūmajām svceēm, kurām vajadzēja apgaismot šo skatu.

Bet apaļās durvis aizvērās. Tikai trīs cilvēki iegāja kamerā, kur gaidīja Zanna.

Grāfienes pārsteigumu nomainīja nemiers un panika.

Viņa atkāpās, cenzdamās turēties tuvāk uzraugam, no viņa vēl pirms mirkļa bija baidījusies, bet tagad pie viņa meklēja aizstāvību no nepazīstamajiem vīriem.

Uzraugs piespiedās pie sienas, tā ar savu izturēšanos likdams saprast, ka viņš negrib piedalīties visā notiekošajā un paliks mēms skatītājs izrādē, kas tūdaļ sāksies.

Zannu pasauca, pirms viņai radās doma sākt runāt.

Iesāka jaunākais no trijiem vīriešiem. Viņš bija ģērbies tumšā tērpā. Galvā viņam bija cepure, un rokās viņš valstīja papīra rulli.

Pārējie divi, it kā atdarinādami uzraugu, paslēpās tumšākajā telpas daļā.

— Jūs esat, kundze, — teica nepazīstamais, — Žanna Scntremī de Valuā, Marī Antuana Nikolā, grāfa Lamota laulātā draudzene?

— Jā, kungs, — atbildēja Žanna.

— Jūs esat dzimusi Fonetā, 1756.gada 22.jūlijā?

— Jā, kungs.

— Jūs dzīvojat Parīzē, Jaunajā Sentžila ielā?

— Jā, kungs… Bet kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus?

— Kundze, jūs mani apvainojat, nepazīdama mani; man ir gods būt tiesas sekretāram.

— Es jūs pazīstu.

— Tad, kundze, ja jūs mani pazīstat, es varu izpildīt pienākumus?

— Vienu mirkli, kungs. Lūdzu, kādi ir jūsu pienākumi?

— Nolasīt jums, kundze, spriedumu, ko pasludināja tiesas sēdē 1786.gada 31.maijā.

Zanna nodrebēja. Viņa palūkojās apkārt ar skumju un neuzticīgu skatienu. Mēs nerakstām bez nolūka vārdu „ncuzticīgu". Žanna nodrebēja instinktīvās sāpēs un sasprindzināja uzmanību: viņas acis kā divas drausmīgas ugunis iedegās kameras tumsā.

— Jūs esat sekretārs Bretons, — viņa tcica, — bet kas ir tie divi kungi, jūsu pavadoņi?

Rakstvedis gatavojās atbildēt, kad, aizsteigdamies viņa vārdiem priekšā, piesteidzās uzraugs un ausī iečukstēja baiļu vai izteiksmīgās līdzcietības apzīmogotus vārdus:

— Nesakiet to viņai!

Žanna to dzirdēja. Viņa uzlūkoja abus vīriešus uzmanīgāk. Viņa izbrīnījās, redzēdama viena pelēkos svārkus ar dzelzs pogām un otra ādas vesti un savādo mici. Dīvainais priekšauts, kurš pārklāja pēdējā krūtis, pievērsa Žannas uzmanību. Šis priekšauts, likās, dažās vietās bija izdedzināts un citās aptraipīts asinīm un eļļu.

Viņa atkāpās. Varētu sacīt, ka viņa saliecās, it kā gatavodamās varenam lēcienam.

Pienākdams tuvāk, sekretārs tcica:

— Kundze, lūdzu nomesties ccļos!

— Ceļos! — iesaucās Žanna. — Mani, ccļos… mani Valuā!

— Tāda ir pavēle, kundze, — palocīdamies tcica sekretārs.

— Bet, kungs, — ar liktenīgu smaidu sejā. iebilda Žanna, — jūs, šķiet, nezināt, tad man jāiemāca jums likumi. Ceļos metas tikai, lai publiski nožēlotu.

— Nu, kundze, kas būs tālāk?

— Nu, publiska nožēlošana notiek tikai tad, ja ir piespriests apkaunojošs sods. Izsūtīšana, cik cs zinu, franču likumos nav apkaunojošs sods?

— Es neesmu teicis, kundze, ka jūs esat notiesāta ar izsūtīšanu, — skumīgi, bet stingri atbildēja sekretārs.

— Tādā gadījumā, — iesaucās Žanna satrūkdamās, — ko tad man piesprieda?

— To jūs uzzināsit, klausīdamās spriedumu, un lai to noklausītos, jums vispirms jānometas ccļos.

— Nekad! Nekad!

—. Kundze, tas ir pirmais priekšraksta punkts.

— Nekad! Nekad, cs jums saku!

— Kundze, tc stāv rakstīts, ka notiesāto, ja tas atsakās nomesties ccļos…

— Nu?

— Tad, piespiež ar varu.

— Ar varu! Sievieti?!

— Sievietei tāpat kā vīrietim jāizrāda cicņa pret karali un tiesu.

— Un karalienei, vai ne? — nikni iesaucās Žanna, — jo es te ļoti labi saskatu sievietes naidīgo roku.

— Jūs maldāties, kundze, apsūdzēdama karalieni; Viņas Majestāte nav piedalījusies tiesas sprieduma rediģēšanā. Pietiek, kundze, lūdzu atbrīvojiet mūs no nepieciešamības rīkoties ar varu; uz ceļiem!

— Nekad! Nekad! Nekad!

Sekretārs satina papīrus, un izvilka no kabatas citu, stipri biezu papīra rulli, paredzēdams to, kas tagad notika.

Un viņš nolasīja galvenā prokurora pavēli sabiedriskai varai piespiest nepaklausīgo apsūdzēto nomesties uz ceļiem, lai dotu gandarījumu taisnajai tiesai.

Žanna iespiedās kameras kaktā, bailēs ar acīm meklēdama sabiedrisko varu, par kādu viņa uzskatīja karavīrus ar bajonetēm uz kāpnēm aiz durvīm.

Bet sekretārs nemaz nelika atvērt durvis; viņš pamāja abiem vīriešiem, par kuriem mēs runājām un kuri mierīgi tuvojās, drukni un nesatricināmi, kā kara mašīnas, kuras sagrauj aplenktā cietokšņa mūra sienas.

Viņi satvēra Žannu zem padusēm un, neievērojot kliedzienus un raudāšanu, aizvilka kameras vidū.

Rakstvedis sēdēja nejūtīgs un gaidīja.

Žanna neievēroja, ka, likdama sevi tā vilkt, viņa bija spiesta it kā nomesties uz ceļiem. Sekretāra teiktais vārds viņai to atklāja.

— Tā, nu ir labi, — viņš tcica.

Atspere tūliņ saspringa, Žanna palēcās divas pēdas uz augšu, balstoties uz to cilvēku rokām, kuri viņu turēja.

— Tas ir gluži veltīgi, ka jūs tā kliedzat, — teica sekretārs. — Ārpusē jūs nedzird un turklāt jūs nedzirdēsit spriedumu.

— Atļaujiet noklausīties stāvus, un cs klausīšos klusējot, — elsodama teica Žanna.

— Tomēr, ja vainīgais sodīts ar žagariem, — teica sekretārs, — sods ir apkaunojošs un prasa ccļu locīšanu.

— Žagari! — iebļāvās Žanna. — Žagari! Ak, nelieti!

Un viņas lamas un lāsti kļuva tik skaļi, ka apdullināja cietuma uzraugu, sekretāru, un visi šie cilvēki, pazaudēdami saprātu un savaldību, vēlējās likt spēkam pretim spēku.

Tad viņi metās Žannai virsū un nogāza to gar zemi; bet viņa varonīgi pretojās. Viņi gribēja saliekt viņai kājas ccļos, viņa sasprindzināja muskuļus kā tērauda stiegras.

Viņa karājās gaisā uz šo cilvēku rokām, un kustināja rokas un kājas, izdaļādama viņiem sāpīgus sitienus.

Viņi sadalīja pienākumus: viens turēja kājas kā skrūvspīlēs, otrs saķēra viņu pie plaukstu pamata, tad beidzot uzsauca sekretāram:

— Turpiniet lasīt spriedumu, kungs, citādi mēs nekad nebeigsim ar šo trako.

— Es neļaušu lasīt spriedumu, kurš mani nosoda uz negodu, — sauca Žanna, pretodamās ar pārcilvēcīgicm spēkiem. Un, izpildīdama draudus, viņa pārkliedza sekretāra balsi ar tik spiedzīgiem brēcieniem un kliedzieniem, ka pati nedzirdēja nevienu vārdu no tā, ko viņš lasīja.

Beidzis lasīšanu, sekretārs salocīja papīrus un ielika kabatā.

Domādama, ka nu viss ir galā, Žanna apklusa un pūlējās atgūt spēkus, lai atkal pretotos šiem cilvēkiem. Pēc brēcieniem viņa sāka nevaldāmi smieties.

— Un, — mierīgi turpināja sekretārs nobeigdams ar ierastajiem vārdiem, — spriedums tiks izpildīts publisko sodu laukumā.

— Atklātības priekšā! — ievaidējās nelaimīgā, — OL

— Bendes kungs, cs nododu jums šo sievieti, — beidza sekretārs, griezdamies pie cilvēka ādas priekšautā.

— Kas tad ir šis cilvēks? — tcica Zanna pēdīgā izbaiļu un niknuma lēkmē.

— Bende! — atbildēja rakstvedis, palocīdamies un sakārtodams aproces.

Tiklīdz rakstvedis izteica šo vārdu, tā abi bendes sagrāba Zannu un aizstiepa viņu uz galeriju, kuru viņa bija pamanījusi. Nav iespējams attēlot viņas pretestību. Sieviete, kas parastā dzīvē ģība no icskrambājuma, veselu stundu izturēja mocības un divu benžu sitienus; kamēr viņu vilka līdz ārējām durvīm, ne uz mirkli neapklusa kliedzieni, no kuriem asinis ssastinga dzīslās.

Viņpus restēm, kur sapulcinātie kareivji saturēja pūli, pēkšņi parādījās nelielais laukums, saukts par Taisnās tiesas pagalmu, ar diviem vai trim tūkstošiem skatītāju, kurus bija pulcinājusi ziņkārība, kopš ešafota sagatavošanas brīža.

Uz apmēram astoņas pēdas augstas platformas pacēlās ar dzelzs gredzeniem apgādāts stabs, virs kura bija uzraksts, ko rakstvedis, bez šaubām, saņemdams attiecīgu pavēli, bija padarījis nesalasāmu.

Šī platforma nebija nožogota, uz tās varēja uzkāpt pa redelēm bez margām. Vienīgais redzamais nožogojums bija strēlnieku bajonetes. Tās noslēdza pieeju kā restes ar mirdzošām smailēm.

Redzēdams atveramies Tiesu pils durvis, iznākam komisārus ar zižļiem, tiesas sekretāru soļojam ar papīriem rokās, pūlis sāka viļņveidīgi kustēties, atgādinādams jūru.

Visur atskanēja kliedzieni, nc visai glaimojoši epiteti notiesātajai, kā arī šur un tur nc visai labvēlīgās piezīmes tiesnešiem.

Zannai bija taisnība: kopš notiesāšanas viņai bija piekritēji. Tic, kas viņu nievāja divus mēnešus iepriekš, viņu bija attaisnojuši, kopš tā nostājās kā karalienes pretiniece.

Bet monsicur Krons bija paredzējis visu. Šīs izrādes pirmās rindas bija aizņēmuši skatītāji, kas bija uzticīgi tiem, kuri maksāja izrādes izdevumus. Blakus plecīgiem aģentiem drūzmējās kardinālam Roānam uzticīgās sievietes. Bija atrasts līdzeklis, kā izlietot karalienes labā pret karalieni saceltās dusmas. Pat tic, kas tik stipri aplaudēja Roāna kungam aiz antipātijām pret Mariju Antuancti, izsvilpa un izsmēja Lamota kundzi, kas bija pietiekami neprātīga, lai tiesā atteiktos no kardināla atbalstīšanas.

Tāpēc iznāca, ka kliedzieni: „Nost Lamotu! O, viltotāja!" viņai parādoties mazajā laukumā, skanēja biežāk un spēcīgāk.

Dažs labs pūlējās izteikt līdzjūtību Žannai un sašutumu par spriedumu, bet tirgussievas tos uzskatīja par kardināla ienaidniekiem, bet aģenti — par karalienes pretiniekiem, un tic dabūja cicst no abu dzimumu skatītājiem, kas alka pēc iespējas vairāk pazemot notiesāto. Žannas spēki bija galā, bet nebija zudis niknums; viņa mitējās kliegt, jo viņas balss pazuda pūļa radītajā troksnī. Bet viņa izmeta dažus vārdus savā skaidrajā, skanīgajā balsī, kā pēc burvju mājiena apklusinādama pūli.

— Vai jūs zināt, kas es esmu? — viņa tcica. — Vai jūs zināt, ka esmu no jūsu karaļu asinīm? Vai jūs zināt, ka mani nogalina kā sāncensi, nevis kā vainīgo; nc tikai kā sāncensi, bet kā līdzzinātāju?

Bet te viņu pārtrauca monsicur Krona gudrāko ierēdņu kliegšana.

Bet viņa bija pamodinājusi, ja ne interesi, tad vismaz ziņkārību; tautas ziņkārība ir slāpes, kuras vajag remdināt. Klusums, ko Žanna ievēroja, pierādīja, ka tauta gribēja viņā klausīties.

— Jā, — viņa atkārtoja, — līdzzinātāju! Mani soda tāpēc, ka zināju noslēpumus…

— Uzmanieties! — sekretārs tcica viņai pie auss.

Viņa pagriezās. Bende turēja rokā rīksti.

To ieraudzījusi, Žanna aizmirsa runu, naidu, vēlēšanos valdzināt drūzmu; viņa redzēja vairs tikai negodu, viņu baidīja tikai ciešanas.

— Žēlastību! Žēlastību! — viņa sauca dvēseli plosošā balsī.

Bezgalīgs izsmiekls pārtrauca viņas lūgumu. Zaudēdama samaņu,

Žanna ieķērās bendēm kājās, pēc tam viņa satvēra bendes roku.

Bet viņš pacēla otru roku, un ļāva mīksti nokrist žagaram uz grāfienes pleciem.

Dīvaini gan — šī sieviete, ko fiziskām sāpēm vajadzēja notriekt gar zemi, iebiedēt, varbūt savaldīt, redzēdama, ka viņu saudzē — saslējās: viņa metās virsū bendes palīgam, viņa mēģināja to apgāzt, lai nomestu no paaugstinājuma uz laukuma. Pēkšņi viņa atkāpās.

Šis cilvēks rokā turēja nokaitētu dzelzi, ko izvilka no kvēlojošām oglēm. Viņš pacēla dzelzi, un nežēlīgais karstums lika Žannai kāpties atpakaļ ar mežonīgu kliedzienu.

— Kauna zīmogs! — viņa iesaucās. — Kauna zīmogs!

Uz viņas saucienu tauta atbildēja ar drausmīgu kliedzienu.

— Tā viņai vajag! — rūca trīs tūkstoš mutes.

— Palīgā! Palīgā! — apjukusi sauca Žanna, pūlēdamās pārraut auklas, ar kurām bija sasietas viņas rokas.

Pa to laiku, nevarēdams attaisīt, bende saplēsa grāfienes kleitu. Ar trīcošu roku noraudams auduma gabalus, viņš pūlējās paņemt karsto dzelzi, ko sniedza palīgs.

Bet Žanna metās palīgam virsū, piespiezdama viņu atkāpties, jo viņš neuzdrošinājās tai pieskarties. Zaudēdams cerību paņemt liktenīgo rīku, bende sāka ausīties, vai pūlī pret viņu nesāksies lāsti. Viņa patmīlība bija aizskarta.

Pūlis šalca, sākdams apbrīnot šīs sievietes stingro aizstāvēšanos; pūlis notrīcēja labi izprotamā nepacietībā; tiesas sekretārs bija nokāpis lejā. Kareivji noskatījās izrādē: nekārtība un sajukums kļuva draudīgi.

— Pabeidziet! — sauca kāda balss no pūļa pirmās rindas.

Pavēlošo balsi bende bez šaubām pazina: apgāzdams Žannu ar spēcīgu

grūdienu, viņš salieca viņu uz pusēm un ar kreiso roku nolieca galvu uz sāniem.

Viņa tomēr pielēca kājās vēl kvēlojošāka par dzelzi, ar kuru viņai draudēja, un balsī, kas pārspēja laukuma kņadu un neveiklo benžu lādēšanos, iesaucās:

— Francijas gļēvuļi! Jūs mani neaizstāvat, jūs ļaujat mani mocīt!

— Klusējiet! — kliedza sekretārs.

— Klusējiet! — sauca komisārs.

— Klusēt!.. Ak, labi! — atteica Žanna. — Ko man darīt? Lai bendes dara savu darāmo! jā, es pacietīšu negodu, tā ir mana vaina!

— Ai! Ai! — sauca pūlis, pārprazdams šīs atzīšanās nozīmi.

— Klusējiet! — atkārtoja sekretārs.

— Jā, mana vaina, — turpināja Žanna, nepārtraukti locīdamās ar visu ķermeni, — ja es būtu gribējusi tiesā runāt…

— Klusējiet! — vienā balsī kliedza tiesas sekretārs, komisārs un bendes.

— Ja es būtu gribējusi teikt visu, ko zinu par karalieni, jā!… es būtu pakārta. Bet mans gods būtu glābts!

Vairāk viņa nevarēja pateikt, jo aģentu pavadībā uz ešafota uzskrēja komisārs. Policisti aizspieda nelaimīgajai noziedzniecei muti un drebošu, sadauzītu, ar uztūkušu, zilu, asinīm noplūdušu seju, nodeva bendēm. Bende atkal salieca upuri un tai pat laikā satvēra kvēlojošo dzelzi, ko palīgam beidzot izdevās padot.

Bet Žanna izslīdēja no rokas kā odze, kas spieda viņai kaklu; viņa pēdējo reizi uzlēca kājās un, ārprātīgā priekā pagriezdamās, piedāvāja krūtis bendēm, izaicinoši viņā lūkodamās. Tādā kārtā liktenīgais pekles rīks ķēra labo krūti, iespieda dūmīgo un rijīgo vagu dzīvajā miesā, un izrāva upurim, par spīli aizbāztajai mutei, vaidu, kam līdzīga nav nevienā tonī, kādus var atdarināt cilvēka balss.

No sāpēm un kauna Žanna saļima. Viņa bija uzvarēta. Pār viņas lūpām neplūda neviena skaņa, locekļi nekustējās; šoreiz viņa tiešām bija noģībusi.

Pārmetis pār plecu, bende viņu aiznesa, nedrošiem soļiem nokāpdams pa negoda redelēm.

Kas attiecas uz tautu, tā bija mēma, vai nu tāpēc, ka piekrita, vai ari tāpēc, ka bija baiļu nospiesta, tad pa četrām izejām no laukuma tā aizplūda tikai pēc tam, kad redzēja, kā Konsjcržcrī durvis aizvērās aiz Žannas, un kā lēnām gabalu pēc gabala nojauca ešafotu, kad bija pārliecinājusies, ka drausmīgajai drāmai, kuru tai veltīja parlaments, nesekos epilogs.

Aģenti uzmanīja vismazāko skatītāju reakciju. Bet viņi jau pašā sākumā tik atklāti bija izvietojušies pūlī, ka būtu galīgi neprātīgi ar viņiem strīdēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu argumenti bija rungas un roku dzelži.

Iebildumi, ja tic radās, bija gļēvi un iekšēji. Pamazām laukums atguva parasto mieru. Tikai tilta galā, kad drūzma bij izklīdusi, divi jauni un neapdomīgi cilvēki, kas aizgāja tāpat kā citi, sarunājās savā starpā:

— Vai tā bija Lamota kundze, kam bende iededzināja kauna zīmi; vai jūs tam ticat, Maksimiljēn?

— Tā runā, bet cs neticu… — atbildēja lielākais no runātājiem.

— Jūs, tātad, domājat, ka tā nebija viņa? — piebilda otrs, mazs cilvēciņš ar blēdīgu seju, apaļām un spīdošām acīm kā nakts putnam,

• īsiem un taukainiem matiem. — Nē, tā nav Lamota kundze, kam iededzināja kauna zīmi? Tirāna piekritēji pataupīja savu līdzvainīgo. Lai notīrītu apvainojumu no Marijas Antuanctcs, viņi atrada Olīvas jaunkundzi, kas atzinās prostitūcijā; viņi būs atraduši arī viltus Lamota kundzi, kas atzinās par viltotāju. Jūs teiksit: viņai uzspieda kauna zīmi. Par komēdiju samaksāts bendēm, samaksāts arī upurim! Tas iznāk dārgāk, vairāk nekā!

Šā cilvēka biedrs klausījās, šūpodams galvu. Viņš smaidīja, nekā neatbildēdams.

— Ko jūs teiksit, — runāja mazais, blēdīgais cilvēks, — vai jūs nepiekrītat?

— Tā ir liela lieta piekrist kauna zīmes iededzināšanai krūtīs, — viņš atbildēja. — Komēdija, par kuru jūs runājāt, neliekas man pierādīta. Jūs esat labāks mediķis nekā cs, un jums vajadzēja saost dedzināto miesu. Nepatīkama atmiņa, atzīstos.

— Naudas lieta, cs teicu: notiesātai samaksā par to, ka tiks iededzināta kauna zīme, par citu lietu, samaksā par trim četrām krāšņām frāzēm un tad aizbāž muti, kad tā gatava atteikties…

— Nu, nu, — flegmātiski tcica tas, ko sauca par Maksimilēnu, — cs tc vairs nepiekrītu jums, lieta ir pārāk slidena.

— Hm! — teica otrs. — Tad jūs darīsit kā citi nejēgas; beidzot jūs runāsit, ka redzējāt, kā Lamota kundzei iededzināja kauna zīmi. Nupat jūs izteicāties citādi, jo jūs noteikti man teicāt: „Es neticu, ka kauna zīmi iededzināja Lamota kundzei."

— Nč, cs vēl neticu, — smaidīdams atsāka jaunais cilvēks, — bet tomēr tā nav viltus krāpniece, par kādu jūs runājāt.

— Tad, kas viņa ir, sakiet, kas ir tā persona, ko apzīmogoja ar negodu, tur, uz laukuma, Lamota kundzes vietā?

— Tā ir karaliene! — spalgā balsī jaunais cilvēks tcica savam biedram, un viņš noslēdza šos vārdus ar neatkārtojamu smaidu.

Otrs skaļi, smiedamies un aplaudēdams par šo asprātību, atkāpās, un tad apskatījies apkārt, teica:

— Ardievu, Robcspjēr.

— Ardievu, Marat, — atbildēja otrs.

Un viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

LIX KĀZAS

Tai pašā soda izpildīšanas dienā, pusdienas laikā, karalis izgāja no kabineta un atlaida Provansas grāfu ar šādiem bargiem vārdiem:

— Monsicur, šodien cs piedalīšos kāzu ceremonijā. Nestāstiet man sliktas ziņas. Tā būtu ļauna zīme jaunajam laulātajam pārim, kuru es mīlu un aizstāvu.

Provansas grāfs smaidīdams sarauca uzacis, godbijīgi sveicināja brāli un atgriezās savā dzīvoklī.

Turpinādams ceļu galerijā izklīdušo galminieku vidū, karalis vieniem uzsmaidīja, citus uzlūkoja ar vēsu skatienu, saskaņā ar to, vai bija viņus redzējis labvēlīgus vai kā pretiniekus tai lietā, ko izlēma parlaments.

Tā viņš nonāca līdz kvadrātveidīgam salonam, kur izgreznojusies savu dāmu un augstmaņu vidū, gaidīja karaliene.

Marija Antuanete, bāla zem sārtā smiņķa, ar liekuļotu uzmanību klausījās Lambālas kundzes un monsicur Kalona salkanos jautājumos par viņas veselību.

Bet zagšus viņa bieži lūkojās uz durvīm, it kā meklēdama kādu, ko karsti vēlas redzēt, un novērsdamās, kā nobijusies, ka to ieraudzījusi.

— Karalis! — iesaucās istabas sulainis. Un izšuvumu, caku un gaismas straumē viņa redzēja ienākam Ludviķi XVI, kura pirmais skatiens no salona sliekšņa bija veltīts viņai.

Marija Antuanete piecēlās un paspēra trīs soļus pretī karalim, kas graciozi noskūpstīja roku.

— Madamc, šodien jūs esat skaista, brīnišķīgi skaista! — viņš tcica.

Viņa skumji pasmaidīja, un vēlreiz ar neskaidru skatienu pūļa vidū

meklēja nezināmo punktu.

— Vai mūsu jaunais laulātais pāris nav ieradies? — karalis jautāja. — Pusdienu laiks jau, man šķiet.

— Sirc, — atbildēja karaliene ar tādu piepūli, ka smiņķis saplaisāja un vietām nokrita, — ir ieradies vienīgi monsicur Šarnī; viņš gaida galerijā, kamēr Jūsu Majestāte pavēlēs ienākt.

— Šarnī!.. — tcica karalis, neievērodams izteiksmīgu klusumu, kāds sekoja pēc karalienes vārdiem. — Šarnī ir šeit? Lai viņš ienāk, lai ienāk!

Daži galminieki atšķīrās no pūļa, lai ietu pretī monsicur Šarnī.

Karaliene nervozi uzlika roku uz krūtīm un apsēdās, pagriezdama muguru pret durvīm.

— Tiešām, jau pusdiena, — atkārtoja karalis, — līgavai vajadzēja būt šeit.

Kad karalis izrunāja šos vārdus, salona durvīs parādījās Šarnī; viņš dzirdēja beidzamos vārdus un tūliņ atbildēja:

— Jūsu Majestāte papūlēsies piedot Tavernī jaunkundzes nejaušo novēlošanos. Pēc tēva nāves viņa nav atstājusi gultu. Šodien viņa piecēlās pirmo reizi, un tagad būtu jau paklausījusi karali, ja nebūtu uznācis ģībonis.

— Dārgais bērns tik ļoti mīlēja savu tēvu! — skaļi tcica karalis. — Bet tā kā viņa dabū labu vīru, cerēsim, ka viņa nomierināsies.

Karaliene klausījās šo sarunu, vai pareizāk — dzirdēja nepakustējusies. Ja kāds būtu viņu novērojis, kamēr runāja Šarnī, tas manītu, kā asinis viņai aizplūda no galvas, bet sirds mokoši dauzījās krūtīs.

Ievērodams muižniecību un garīdzniecību, kas pārpildīja salonu, karalis pēkšņi pacēla galvu un jautāja:

— Monsicur Brctcil, vai jūs nodevāt pavēli par grāfa Kaliostro izsūtīšanu?

— Jā, sirc, — pazemīgi atbildēja ministrs.

Iestājās klusums, kurā varētu dzirdēt pat aizmiguša putna elsošanu.

— Un šai Lamotai, kas sevi sauc par Valuā, — stingrā balsī turpināja karalis, — šodien iededzina kauna zīmi?

— Šai pat brīdī, sirc, — atbildēja zīmogglabātājs, — tam ir jānotiek.

Karalienes acis iedzirkstījās. It kā piekrišanas čuksti nošalca salonā.

— Kardināla kungs būs saskaities, uzzinādams, ka viņa līdzzinātājai iededzina kauna zīmi, — turpināja Ludviķis XVI, ar nežēlīgu stūrgalvību, kāda viņam nebija raksturīga pirms šīs lietas.

Un pēc vārdiem „viņa līdz", kas bija adresēti apsūdzētajam, ko attaisnoja parlaments, pēc vārdiem, kas nonievāja parīziešu elku, pēc vārdiem, kas notiesāja kā zagli un viltotāju Baznīcas galveno princi, vienu no galvenajiem Francijas prinčiem, karalis, it kā aizsūtījis svinīgu izaicinājumu garīdzniecībai, muižniecībai, parlamentam un tautai, lai uzturētu sievas godu, aplaida apkārt dusmās un cienībā mirdzošu skatu, kādu Francijā nebija jutis neviens, kopš Ludviķa XIV acis aizvērās mūžīgā miegā.

Šo atriebību, ko karalis vērsa pret visiem, kas bija sazvērējušies apkaunot monarhiju, nepavadīja nc mazākā piekrišanas šalkoņa, neviens vārds. Tad viņš pienāca pie karalienes, kas dziļas pateicības uzplūdā viņam izstiepa abas rokas.

Šai brīdī galerijas galā parādījās Tavernī jaunkundze, baltā līgavas tērpā un tik bālu seju kā spokam. Viņa gāja zem rokas brālim Filipam Tavernī.

Andrē gāja ātriem soļiem, apjukušu skatienu, elsojot. Viņa nekā neredzēja un nedzirdēja. Brāļa roka viņai piešķīra spēku, drosmi un norādīja virzienu.

Līgavai garāmejot, galminieku pūlis smaidīja. Sievietes nostājās aiz karalienes, vīrieši sakārtojās aiz karaļa.

Turēdams Olīvjē Šarnī aiz rokas, apgabala tiesnesis Sifrēns nāca pretī Andrē un viņas brālim, apsveica viņus un iejuka tuvu draugu un radinieku pūlītī.

Filips turpināja ceļu, ncsaskatīdamies ar Olivjē, un nebrīdinādams ar rokas spiedienu Andrē, lai tā paceltu galvu.

Nonācis karalim pretī, viņš paspieda māsas roku, un viņa kā galvanizēts līķis, atvēra lielās acis un ieraudzīja Ludviķi XVI, kas viņai labsirdigi uzsmaidīja.

Viņa sveicināja, klātesošo čukstu pavadīta, kuri tā apsveica viņas skaistumu.

— Tavernī jaunkundze, — tcica karalis, paņemdams viņas roku, — jums vajadzētu nogaidīt, kamēr beigtos sēras, lai apprecētu Šarnī kungu; varbūt, ja es nebūtu prasījis steidzināt kāzas, jūsu nākamais vīrs būtu jums atļāvis vēl vienu pagarinājuma mēnesi. Jūs ciešat, kā redzams, un tas mani apbēdina. Bet man jānodrošina krietnu muižnieku laime, kas man tik uzticīgi kalpo kā monsicur Šarnī. Ja jūs neapprecētu viņu šodien, cs nebūtu klāt jūsu kāzās, jo rīt aizbraucu ceļojumā ar karalieni. Un tā es priecāšos, parakstīdams jūsu saderināšanos šodien, un noskatīdamies jūsu laulāšanā manā kapelā. Sveiciniet karalieni, un pateicaties viņai, jo Viņas Majestāte bija ļoti laba pret jums!

Un viņš pats pieveda Andrē pie Marijas Antuanetcs.

Tā bija izslējusics. Viņas ceļgali drebēja, rokas bija ledainas. Viņa neuzdrīkstējās piecelties, un vienīgi redzēja kaut ko baltu, kas tuvojās viņai, un palocījās.

Tā bija Andrē kāzu kleitā.

Karalis tūliņ nodeva līgavas roku Filipam, savu pasniedza Marijai Antuanctei un skaļā balsī tcica:

— Uz kapelu, kungi!

Klusēdams pūlis pārgāja aiz abām Majestātēm, lai ieņemtu savas vietas kapelā.

Laulāšana tūliņ iesākās. Nometusies ccļos uz lūgšanu soliņa, galvu paslēpusi rokās, karaliene klausījās. Viņa lūdza ar visu sirdi, visiem spēkiem; viņa raidīja pret debesīm tik karstas lūgšanas, ka lūpu dvaša izžāvēja asaras, kas tecēja pa vaigiem.

Bāls un skaists, juzdams uz sevi visu skatienu smagumu, Šarnī bija mierīgs un drosmīgs, kāds bija uz kuģa liesmu viesulī un angļu kartečas negaisā. Tikai tagad viņš cieta daudz vairāk.

Filips, acis pievērsis māsai, ko redzēja nodrebam un sagrīļojamies, bija gatavs palīdzēt viņai ar vārdu vai draudzīgu un mierinošu kustību.

Bet Andrē sevi nenodeva: viņa stāvēja ar augsti paceltu galvu, ik pa mirklim ieelpodama no ožamās sāls pudelītes, vāja un dreboša kā vaska sveces liesma, bet piespiezdama sevi dzīvot ar gribasspēku.

Viņa negriezās ar lūgšanām pie debesīm, viņa nesolīja nekā nākotnei, viņai nebija uz ko cerēt, nc arī no kā baidīties; viņa bija lieka cilvēkiem, lieka Dievam.

Kad priesteris runāja, kad skanēja svētie zvani, kad viņas klātbūtnē norisinājās dievišķais noslēpums, viņa domāja:

„Vai es esmu kristīga? Vai cs esmu tāda būtne kā citas, radība, kas līdzīga citām? Vai tu mani radīji mīlestībai, tu, ko sauc par bezgalīgo Dievu, visu lietu pavēlnieku? Tev, ko sauc par vistaisnīgo un kas mani nemitīgi sodīja bez vainas! Tevi sauc par miera un mīlestības Dievu, bet kāpēc man jādzīvo nemierā, naidā un asiņainās atriebībās! Kāpēc man jāuzskata par manu nāvīgāko ienaidnieku vienīgais cilvēks, ko es mīlu?"

„Nē", viņa turpināja, „pasaules lietas un Dieva likumi nav domāti man. Katrā ziņā es biju nolādēta pirms dzimšanas, un piedzimstot nolikta ārpus cilvēku likumiem."

Tad, atgriezdamās pie savas sāpīgās pagātnes, viņa čukstēja: — Savādi! Savādi! Man blakus stāv cilvēks, kura vārds vien lika man mirt no laimes. Ja šis cilvēks būtu atnācis prasīt manis dēļ, es būtu spiesta nokrist viņam pie kājām un lūgt piedošanu par manu kādreizējo kļūdu, par tavu kļūdu, Dievs! Un šis cilvēks, ko cs dievināju, būtu droši vien mani atgrūdis. Šodien šis cilvēks apprec mani, un viņš nāks prasīt piedošanu uz ceļiem. Savādi! O, jā, ļoti savādi!

Šai brīdī viņa izdzirda priestera balsi. Viņš teica:

— Žak Olivjē Šarnī, vai jūs vēlaties par sievu Mariju Andrē Tavernī?

— Jā, — stingrā balsī atbildēja Olivjē.

— Un jūs, Marija Andrē Tavernī, vai vēlaties par vīru Zaķu Olivjē Šarnī?

— Jā! — atbildēja Andrē ar gandrīz vai mežonīgu balss uzsvaru, kas lika nodrebēt karalienei un daudzām sievietēm baznīcā.

Tad Šarnī uzmauca sievai pirkstā gredzenu, un gredzens uzslīdēja tā, ka Andrē nejuta pat roku, kas viņai to piedāvāja.

Karalis tūliņ piecēlās. Mesc bija beigusies. Galerijā galminieki apsveica abus laulātos draugus.

Atpakaļceļā monsicur Sifrēns paņēma savas radinieces roku; Olivjē vārdā viņš tai solīja laimi, ko tā pelnījusi.

Andrē pateicās apgabala tiesnesim, nemaz nekļūdama priecīgāka, un lūdza tēvoci aizvest viņu drīzāk pie karaļa, lai pateiktos viņam, jo jutās nespēcīgāka.

Šajā laikā briesmīgs bālums pārklāja viņas seju.

Šarnī redzēja viņu no tālienes, neuzdrīkstēdamies tuvoties.

Apgabala tiesnesis pārgāja pāri plašajam salonam un pieveda Andrē pie karaļa, kas noskūpstīja viņu uz pieres un tcica:

— Grāfienes kundze, aizejiet pie karalienes; Viņas Majestāte vēlas pasniegt jums kāzu dāvanu.

Un pēc šiem vārdiem, kuri viņam izlikās ļoti laipni, karalis aizgāja galminieku pavadīts, atstādams jauno līgavu apjukušu un izmisušu Filipa rokās.

— O! — viņa čukstēja, — tas ir par daudz, par daudz, Filip! Tomēr man likās, ka cs esmu izturējusi diezgan!

— Drosmi, — klusi teica Filips. — Vēl tikai šis pārbaudījums, mās!

— Nē, nē, — atbildēja Andrē, — es to nevarēšu. Sievietes spēkiem ir robežas. Varbūt cs izdarīšu, ko no manis prasa. Bet iedomājies, Filip, ja viņa ar mani runās, ja viņa apsveiks mani, cs nomiršu!

— Nomirsi, mīļā māsa, ja tas būs vajadzīgs, — tcica jaunais cilvēks, — un tad tu būsi laimīgāka par mani, jo es gribētu jau būt miris.

Viņš izteica šos vārdus tik drūmā un sāpīgā balsī, ka Andrē metās uz priekšu un iegāja pie karalienes, it kā viņai būtu iedzēlis ērkšķis.

Olivjē redzēja viņu paejam garām, viņš piespiedās pie sienas, lai palaistu viņu pie karalienes.

Viņš palika salonā kopā ar Filipu, kas nolaida galvu tāpat kā viņa svainis, un gaidīja karalienes un Andrē sarunas iznākumu.

Andrē atrada Mariju Antuancti viņas lielajā kabinetā.

Neievērojot gada laiku — bija jūnijs — karaliene bija likusi iekurt uguni kamīnā; viņa sēdēja krēslā, galvu atpakaļ atgāzusi, acis aizvērusi, rokas sakrustojusi kā nedzīva.

Viņa trīcēja no aukstuma.

Mizerī kundze, kas ieveda Andrē, aizvilka durvju priekškarus, aiztaisīja durvis un izgāja no kabineta.

Drebēdama uztraukumā un dusmās, drebēdama no nespēka, Andrē gaidīja ar nolaistām acīm, kad viņas sirdī icdursics kāds vārds. Viņa gaidīja karalienes balsi, kā notiesātais gaida cirvi, kuram jāatšķeļ galva.

Katrā ziņā, ja Marija Antuancte šai brīdi būtu atvērusi muti, salauztā Andrē nomirtu, pirms pagūtu saprast vai atbildēt.

Pagāja minūte, kas šķita kā gadusimtenis šausmīgās ciešanās, pirms karaliene pakustējās.

Beidzot viņa piecēlās, ar abām rokām atbalstīdamās uz krēsla malām, un paņēma papīru no galda, kurš vairākas reizes izspruka no viņas trīcošajiem pirkstiem.

Tad, soļodama kā ēna, tā kā dzirdēja vienīgi kleitas čaukstēšanu uz paklājiem, viņa pienāca ar izstieptu roku pie Andrē un nodeva papīru, neteikdama nc vārda.

Starp šīm divām sirdīm vārdi bija lieki: karalienei nebija vajadzības modināt Andrē saprašanu; Andrē nevienu mirkli nešaubījās par karalienes dvēseles dižumu.

Ikviena cita iedomātos, ka Marija Antuanete viņai piedāvā kādu bāgātu mantojumu vai zemes īpašumu, vai rakstu par kādu amatu galmā.

Andrē uzminēja, ka papīrs saturēja kaut ko citu. Nepakustēdamās no vietas viņa to paņēma un sāka lasīt.

Karalienes rokas nespēkā atkrita. Viņas acis lēnām pievērsās Andrē. Tā lasīja:

„Andrč, Jūs izglābāt mani. Mans gods pieder Jums, mana dzīvība pieder Jums. Tā goda vārdā, kas Jums maksā tik dārgi, zvēru, ka varat saukt mani par savu māsu. Pamēģiniet, un Jūs redzēsit, ka nenosarkšu.

Es nododu šo vēstuli Jūsu rokās; tā ir manas pateicības ķīla; tas ir mantojums no manis.

Jums ir cēlākā sirds starp visām sirdīm; tā pieņems dāvanu, ko es Jums piesolu.

'Lotringas-Austrijas Marija Antuancte."

Andrē savukārt paskatījās karalienē. Andrē redzēja tās asaru miklās acis, nolaisto galvu, atbildi gaidošu.

Lēnām viņa pārgāja pāri istabai, gandrīz vai izdzisušajā uguni sadedzināja karalienes vēstuli, un, dziļi palocīdamās, neizteikuši neviena balsiena, izgāja no kabineta.

Marija Antuanete paspēra soli, lai viņu aizturētu, vai lai sekotu viņai, bet nelokāmā grāfiene, atstādama durvis vaļā, aizgāja uzmeklēt brāli blakus salonā.

Filips pasauca Šarnī, paņēma viņa roku un ielika Andrē rokā, kamēr uz kabineta sliekšņa, aiz priekškariem, kurus viņa atbīdīja, karaliene noskatījās sāpīgajā ainā.

Šarnī aizgāja kā nāves līgavainis, ko aizved viņa rēgainā līgava; viņš aizgāja atskatīdamies uz bālo Marijas Antuanctes seju. Karaliene nolūkojās, kā viņš lēnām pazuda uz visiem laikiem.

Tā vismaz domāja viņa.

Pie pils vārtiem gaidīja divas ceļojuma karietes. Andrē iekāpa pirmajā. Un Šarnī gatavojās viņai sekot.

— Kungs, — teica jaunā grāfiene, — jūs brauksit, man liekas, uz Pikardiju.

— Jā, kundze, — atbildēja Šarnī.

— Un cs aizbraucu turp, kur nomira mana māte, grāfa kungs. Ardievu!

Neatbildēdams Šarnī palocījās. Zirgi aizveda Andrē vienu pašu.

— Vai jūs palikāt, lai paziņotu, ka esat mans ienaidnieks? — Olivjē jautāja Filipam.

— Nē, grāfa kungs, — tas atbildēja, — jūs neesat mans ienaidnieks, jo esat mans svainis.

Olivjē pastiepa viņam roku, iekāpa otrajā karietē un aizbrauca.

Palicis viens, kādu brīdi Filips žņaudzīja rokas izmisuma sāpēs un apslāpētā balsī tcica:

— Ak, Dievs, vai tiem, kas pilda savu pienākumu virs zemes, tu dosi kaut drusciņ prieka debesīs? Prieks, — viņš noskumis tcica, paskatīdamies pēdējo reizi uz pili, — cs runāju par prieku!.. Kāpēc!.. Vienīgi tiem jācer uz otro dzīvi, kas tur sastaps sirdis, kuras viņus mīl. Neviens mani tc nemīlēja; man pat domas par nāvi nesagādā mierinājumu.

Tad viņš uzmeta debesīm skatienu bez rūgtuma, maigu kristīga cilvēka pārmetumu, kam ticība šķobās, un pazuda tāpat kā Andrē un Šarnī negaisa viesulī, kas iznīcināja troni, sadragādams tik daudz cilvēku godu un mīlu.