Karalienes kaklarota

Trešais un ceturtais sējums

KARALIENES KAKLAROTA

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Romāns divās grāmatās

RĪGA, „AEROEKSPRESIS" 1993

Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra "AEROEKSPRESIS"

No franču valodas tulkojuši J. SAIVA (pirmo grāmatu) un J. GARCIEMS (otro grāmatu) Redaktors A. MUKĀNS Mākslinieks J. SĪMANIS Sastādītāji: G. ŠPAKOVS un S. SMOĻSKIS

Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16, 38 iespiedloksnes. Tirāža 16.000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības liccnzc Nr. 2-0116

Tipogrāfija "ROTA", Blaumaņa ielā 38/40

Priekšvārds

Vispirms attiecībā uz mūsu romāna virsrakstu, lai mums būtu atļauts īsos vārdos vērsties pie mūsu lasītājiem. Nu jau būs divdesmit gadu, kopš mēs sarunājamies, un tās nedaudzās sekojošās rindiņas, es ceru, neizjauks mūsu veco draudzību, bet padarīs šīs saites vēl ciešākas.

Kopš mūsu pēdējās tikšanās mēs atkal esam pārdzīvojuši vienu revolūciju. Es šo revolūciju paredzēju jau 1821./22. gadā, es aizrādīju uz tās cēloņiem, sekoju tās nobriešanai, aprakstīju tās norisi: vēl vairāk — pirms sešpadsmit gadiem es pateicu, ko es darīšu un ko es patiesi izdarīju pirms astoņiem mēnešiem.

Lai man būtu še atļauts citēt pēdējās pravietiskās rindas no manas grāmatas: „Gallija un Francija".

„Lūk, bezdibenis, kas aprīs pašreizējo valdību. Bāka, ko mēs aizdedzinām, apgaismo tikai tās bojāeju, jo, ja arī tā gribētu glābties, tas vairs nav iespējams: straume, kas to aizrauj, ir pārāk spēcīga, un vējš, kas to dzen, ir pārāk brāzmains. Tomēr tās pazušanas stundā mūsu cilvēcīgās atmiņas pārspēs mūsu pilsoņa stoieismu, tad atskanēs saucēja balss: "Nost ar karali, bet Dievs lai sargā karali!"

Un šī balss būs mana balss.

Vai es neesmu turējis savu solījumu? Vai vienīgā balss visā Francijā, kas uzdrošinājās teikt ardievas kādai cēlai draudzībai, vai šī balss, dinastijai sagrūstot, skanēja pietiekami stipri, lai to dzirdētu?

Tātad šī revolūcija, kuru mēs paredzējām, mūs nebūt nepārsteidza. Mēs to apsveicām kā patālu, sengaidītu nenovēršamību; mēs necerējām, ka tā būs labāka, mēs domājām, ka tā būs sliktāka. Jau divdesmit gadus mēs rokamics tautu pagātnē un zinām, kas ir revolūcijas.

Nerunāsim par cilvēkiem, kas tās taisījuši, ne arī par tiem, kas no tām kaut ko guvuši. Katra vētra saduļķo ūdeņus; katra zemestrīce paceļ virspusē apakšējos slāņus. Bet tad pēc dabas likumiem katra molekula atrod savu līdzsvara stāvokli: zeme nostabilizējas, ūdeņi noskaidrojas un debesis, kas uz mirkli bija satumsušas, met rāmajā ezeru spogulī savu mūžīgo zvaigžņu zeltaino atspīdumu.

Un tā, lūk, mūsu lasītāji pēc 24. februāra mūs sastaps tādus pašus kā senāk: varbūt pierē pāris grumbiņu vairāk un sirdī daža jauna brūce. Bet tā nu tad arī būtu visa pārmaiņa, kas ar mums notikusi šajos pagājušajos astoņos briesmīgajos mēnešos.

Tos, kurus mēs mīlējām, mēs mīlam vēl arvien; no tiem, no kuriem reiz baidījāmies, mēs vairs nebīstamies; un tos, kurus reiz nicinājām, nicinām vairāk nekā jebkad.

Un tā, lūk, ne mūsos, ne mūsu darbos nekas nav mainījies; varbūt mūsu darbos, tāpat kā mūsos, viena otra grumbiņa vai brūcīte vairāk, tas arī ir viss.

Līdz šim mēs esam sarakstījuši apmēram četrus simtus sējumu. Esam pārmeklējuši daudzus gadu simteņus un daudzas senaizmirstas personas no jauna izveduši publisko interešu dienas gaismā.

Un, lūk, mēs prasām visai šai mūsu radīto personu kopai, vai mēs jebkad esam izvairījušies atsegt pagātnes noziegumus, netikumus un tikumus? Par karaļiem, par augstmaņiem un tāpat par vienkāršo tautu mēs esam teikuši vienmēr tikai patiesību, vai to, kas mums likās patiesības, un, ja mirušie spētu celt iebildumus, kā to var darīt dzīvie, tad tāpat, kā mēs nekad neesam atsaukuši savus vārdus dzīvo priekšā, mēs tos neatsauktu arī mirušo priekšā.

Ir sirdis, kam katra nelaime ir svēta, katra neveiksme respektējama; vai runa ir par dzīvības vai troņa zaudēšanu, godbijība liek mums noliekties tiklab atvērta kapa, kā arī salauzta troņa priekšā.

Kad mēs tagad uzrakstām mūsu grāmatas nosaukumu pirmajā lappusē, tad tā nav mūsu brīvā izvēle; nē, tas nozīmē, ka ir pienākusi tās stunda; hronoloģija nav pārliekama: pēc 1774. gada nāk 1784. gads un pēc „Žozefa Balzāmo" nāk „Karalicnes kaklarota".

Aleksandrs Dima

Bet lai apmierinās visjūtīgākās dvēseles: arī tādās lietās, ko šodien var iztirzāt pilnīgi atklāti, vēsturnieks lai ir rakstnieka cenzors. Nekā pārdroša par karalieni sievieti, nekā aizskaroša par karalieni mocekli. Vai tā bija cilvēcīga vājība, vai karalisks lepnums, mēs notēlosim visu, bet notēlosim tā, kā to darīja tie gleznotāji ideālisti, kas prata saskatīt visur daiļo; tā kā to darīja Eņģeļa vārdā nosauktais mākslinieks, kas savā vismīļā redzēja tikai svētu Madonnu; un kaut no vienas puses skan nekaunīgi pamfleti, bet no otras — slavas dziesmas, mēs savu ceļu iesim svinīgi, bezpartejiski, skumji, sekodami mūsu fantāzijas dzejiskai izdomai. Tā, kuras nedzīvo galvu bende parādīja tautai, ir nopirkusi sev tiesību nenosarkt nākotnes priekšā.

1848. gada 19. novembrī