KF aģents

Pa to laiku viņš tika izmantots kā ēsma, un viss notika tik ātri, un tagad, nevienam nevajadzīgs, viņš stāv aiz stiprajiem kalniešiem, kas par viņu smejas.

Viņš saprata, ka trīs arheologi ir pēdējie brīvie cilvēki uz planētas. Van Kunā auga nepacietība, steidzamība rīkoties. Nav zināms, kā apturēt pirātus, taču neko nedarīt bija nepanesami.

Sākās viegls lietutiņš. Pilieni uzsita putekļus uz rampas un pārklāja tuvējo mežu un pakalnus miglainā tīklā. Visurgājējs stāvēja ļoti tuvu rampai, dažus metrus tālāk. Fotijs van Kuns paskatījās uz visurgājēju un bija pārsteigts: kā viņi nav sapratuši, ka visurgājējs ir jāapsargā? Galu galā kāds var pieskriet tam klāt, iekāpt iekšā un aizbraukt uz nometni. Un tad viņš saprata: kurš to var izdarīt? Piloti ir ieslēgti savās kajītēs. Un tad viņš saprata, ka, runājot par "kādu", viņš domā sevi. Viņš ir tas, kurš var aizskriet uz visurgājēju, ielēkt atvērtajā sānu lūkā un braukt uz nometni ...

Viņš domās pieskrēja pie visurgājēja, pieliecoties un šūpojoties pa lauku, lai nevarētu viņam trāpīt no gaisa caurulēm, ielēca iekšā un pat domās aizvēra lūku. Viņš atviegloti uzelpoja un tikai tad saprata, ka patiesībā nekur nav skrējis, bet joprojām stāv blakus karotājiem.

Aiz arheologa gaiteņa dziļumā atskanēja balsis - kalnieši steidzās uz izeju, lai dotos uz ekspedīcijas nometni. Un šis troksnis, šķiet, pagrūda Fotiju van Kunu mugurā. Viņš izmisīgi atgrūda DrokU, gandrīz nogāza no kājām citu karotāju un metās lejā pa rampu. Viņš aizmirsa par pieliekšanos un šūpošanos, jo izrādījās, ka visurgājējs ir daudz tālāk, nekā likās. Un visi van Kūna spēki sakopojās lai aizskrietu.

No pārsteiguma karavīri uzreiz šaut nesāka. Un uzreiz neskrēja arheologam pakaļ.

Van Kuns jau rāpās atvērtajā lūkā, kad viena no bultām trāpīja, bet, par laimi, caurdūra tikai piedurkni. Fotijam šķita, ka viņu kāds tur, iekliedzās, laužoties vaļā, un tik izmisīgi rāvās uz priekšu, ka pārplēsa stipro audumu un iekrita mašīnā, saskrāpējot vaigu. Dažas sekundes vēlāk Fotijs van Kuns atjēdzās tiktāl, ka aizvēra un noslēdza lūku. Tūlīt pret lūku trāpīja DrokU kaujas cirvis.

Fotijs van Kuns iesēdās vadītāja sēdeklī un ieslēdza dzinēju. Pa pusatvērto visurgājēja logu ielidoja bulta, atsitās pret sienu virs van Kuna galvas un nokrita viņam blakus. Pietupies van Kuns rāva mašīnu uz priekšu, visurgājējs palēcās, jo nebija pieradis pie šādas izturēšanās. Bet visurgājējs bija stabila mašīna. Tas iztaisnojās un ātri aizrāpoja, ar kāpurķēdēm mētādams zāli un putekļus, ko bija pieplacinājis lietus sākums.

DrokU paskrēja dažus soļus aiz visurgājēja, kratīdams dūri, tad bezmērķīgi raidīja pret to bultu un apstājās. Visurgājējs skrēja pretī kokiem. Pēc divām minūtēm tas pazuda biezoknī.

VoseņU ieslēdza interkomu un paziņoja Prugam BrendijU, ka aizbēdzis arheologs. Viņš runāja ātri, vairākas reizes atkārtojot, ka tas notika, pirms viņš nokļuva pie izejas.

- Es tevi nositīšu, - sacīja Prugs. – Kā viņu panākt?

- Es no kuģa nocelšu otro visurgājēju.

- Es pats braukšu.

Prugu BrendijU pārņēma auksts niknums, kas viņam netraucēja domāt saprātīgi. Notikušais varēja izgāzties tieši tajā brīdī, kad viņš bija tik tuvu mērķim. Atpakaļceļa nav. Viņš lika uz spēles visu, un zaudēt nozīmēja nāvi un negodu. Trakumu atbalstīja arī apziņa, ka viņa palīgi nav diezcik uzticami. VoseņU, lai arī viņus saista kopīgs liktenis, pieder citam klanam. Viņš vienmēr pierādītu, ka ir tikai upuris... lai gan būtu grūti pierādīt, ja viņam ir tāds asins ienaidnieks kā Kosmosa flotes aģents DreijU. Labi, ka DreijU ir VoseņU asinsnaidnieks. Tas ir labi... DrokU, vecākais pār karotājiem, lai gan uzticamāks par VoseņU, jo ir kalnietis, arī ir bīstams. Kur viņš bija visus šos gadus? Pilsētā. Ko darīja? Kam kalpoja?

Transporta nodalījuma siena lēnām sakustējās un noslīdēja malā. VoseņU bija panācis savu.

- Sēdies, pavēlniek, - VoseņU aizsmakuši sacīja.

"Kā viņš mani ienīst", domāja Prugs. "Labāk nepagriezt viņam muguru".

- Piedod man, VoseņU, - sacīja Prugs, lai gan viņam nevajadzēja tā runāt ar zemāku cilvēku. - Tagad tiek izlemts viss. Ja mums neizdosies, mēs esam miruši. Ja mēs tos paņemsim, tad mēs esam visas Pe-U saimnieki.

- Paklausu, kungs, - VoseņU teica, atverot visurgājēja lūku.

Timofejs, paskatījies pa logu, ieraudzīja visurgājēju, kas skrēja stacijas virzienā. Visurgājējs bija nepazīstams, tam nebija no kurienes braukt.

- Levin, Elza, - sacīja Timofejs. – Mums ir ciemiņi.

Viņš nolika lenti un ātri devās uz durvīm.

- Kāpēc mēs neredzējām kuģi? - Elza atdzīvojās. - Bet man vakariņas nav gatavas. Fotijs droši vien būs izsalcis.

Viņi izskrēja ārā, kad atvērās sānu lūka un Fotijs van Kuns izkrita no visurgājēja. Viņš bija dīvaini ģērbies. Bez jakas, saplēstā džemperī, basām kājām. Seja bija asinīs.

Sapratis, ka Fotijs ir viens, Timofejs pieskrēja viņam klāt. Aiz viņa Levins. Elza, kas arī bija tikusi līdz durvīm, redzēja, kā viņi pacēla Fotiju van Kunu, un viņš sāk ātri un neskaidri murmināt:

- Ātrāk, viņi ir aiz manis ... ātrāk, es saku! Ko jūs te, laidiet mani vaļā...

Timofejs un Levins aizveda Fotiju uz staciju. Elza pieskrēja pie visurgājēja un ieskatījās iekšā – viņai šķita, ka kāds tur ir palicis. Tur neviena nebija. Kad viņa panāca vīriešus, viņi jau bija ievilkuši spēkus zaudējušo Fotiju iekšā. Viņš bija gandrīz ārprātīgs.

- Kas ar tevi? - Elza noelsās.

— Ātrāk, — van Kūns nomurmināja, pastiepdamies pie galda, paķēra no šķīvja bulciņu un sāka alkatīgi čāpstināt.

- Viņi nebaroja nemaz... - viņš teica. - Kāpēc jūs sēdiet? Viņi tūlīt būs šeit!

– Viņu vajag pārsiet.

Fotijs palēcās, viņš runāja ar pēdējiem spēkiem:

— Viņi būs klāt pēc divām minūtēm! Paņemiet kartes un diagrammas - neko vairāk! Un ieročus. Un ar visurgājēju mežā, tad apmazgāsim brūces. Kuģi sagūstījuši bandīti. Visi ir gūstā...

Un tad, sapratis, ka viņa vārdi beidzot sasnieguši pārējos, viņš kā mīksta lelle noslīga arheologu rokās.

- Ko viņš runā? Ko viņš runā? - Elza brīnījās. - Viņš murgo?

– Elza, nekavējoties savāc izrakumu shēmas, visas datu lentes – un uz visurgājēju, – teica Timofejs. – Levin, uz tevi aptieciņa un pārtika…

Levina vairs nebija blakus. Bet Elza negāja prom. Tāpat kā citi šī stāsta dalībnieki, viņa nespēja noticēt, ka kaut kas notiek ārpus viņas pieredzes, ārpus viņas izpratnes.

- Kas noticis? - viņa jautāja. - Viņš ir slims? Viņam uzbruka?

- Pēc tam noskaidrosim. Ja pēc divām minūtēm tu nebūsi visurgājējā, mēs izbrauksim bez tevis.

Bet Elza vienalga negāja prom. Tā kā viņa pazina savu vīru tieši divpadsmit gadus, viņa pazina viņu labos brīžos un grūtībās. Bet nekad nebija dzirdējusi šādu balsi.

- Timofej, es tevi lūdzu!

Bet Timofejs, šķiet, pārstāja viņu pamanīt. Viņš vilka Fotiju van Kunu ārā uz mašīnu.

- Tā nevar! - Elza kliedza. - Viņš taču asiņo. Viņu vajag pārsiet.

Elzai nekad dzīvē nebija nācies nonākt situācijās, kuru nozīmi nebija iespējams saprast. Viņa bija lepna sieviete. Viņa neprata klanīties. Ne Levinam, ne Timofejam nebija nekādas pieredzes par pirātismu kosmosā. Bet Timofejs Brauns pusgadu bija pavadījis uz planētas, kur negaidīti un šausmīgi uznāca smilšu vētras, un redzēja, kā viņa tuvais draugs, kurš neticēja, ka jāskrien un jāsslēpjas, kavējās un nomira. Levins bija alpīnists, kluss, spītīgs, izmisīgs, kurš uzvaras labad iemācījās atkāpties un neuzskatīja to par kaitējumu savam lepnumam. Tas ir, viņiem bija dzīves pieredze, saskarsmes ar reālām briesmām pieredze. Un viņi noticēja Fotijam, lai gan nekad nebija dzirdējuši par Prugu, BrendijU mantinieku un viņa tiesībām uz troni.

Timofejs ievilka Fotiju atvērtajā lūkā un noguldīja uz kajītes grīdas. Viņš vilka viņu viens pats, steidzoties, un tāpēc pieskārās viņa brūcei. Fotijs iekliedzās, bet samaņu neatguva.

Timofejs metās atpakaļ pie lūkas un tik tikko paguva atlēkt malā - Levins iemeta lūkā konteineru ar medikamentiem.

- Kur Elza? - Timofejs uzkliedza.

Levins piesteidzās pie durvīm, paķēra tur otru konteineru - ar pārtikas ārkārtas rezervi.

- Viņa nāk, - viņš atbildēja.

Par laimi, Elza nelika sev gaidīt. Viņa izskrēja ar kaudzi ar lentēm un piezīmju bloknotiem – ekspedīcijas dokumentāciju, loksnes un lentes krita zemē. Timofejs skrēja viņai pretī, lai palīdzētu. Levins vilka uz lūku konteineru ar pārtiku. Un šajā brīdī cauri pašu siržu dauzīšanai viņi saklausīja dzinēja skaņu - stacijas virzienā devās otrs visurgājējs. Pēkšņi dzinēja troksnis apklusa.

Viņi uz sekundi sastinga, tad, viens otram palīdzot, ieklupa lūkā, aizcirta to un Timofejs uzreiz ieslēdza dzinēju. Un, ja ieklausītos, tad būtu dzirdējuši, kā pēc pusminūtes sāka darboties otrā visurgājēja dzinējs. Viss bija izskaidrojams vienkārši: VoseņU, kurš brauca ar visurgājēju pirmās mašīnas pēdās, uz pazaudēja pēdas klinšu laukiem, bet, saklausījis, kā raujoties uz priekšu ierēcās arheologu visurgājējs,, viņš jau pārliecinoši metās tam pakaļ.

Visurgājējs lēkāja. Elza apsēdusies uz grīdas, turēja Fotija galvu uz ceļiem. Levins atvēra aptieciņu un apstrādāja brūci uz vaiga.

Brauns pagrieza automašīnu pa labi, iebrauca seklā straujā upē un devās pret straumi, lai gan zināja, ka tas, visticamāk, nenovērsīs viņa vajātājus no pēdām.

Velns parāvis, viņš domāja, mēģinot apiet lielos akmeņus, lai mašīna mazāk kratītos. Kas viņi ir? Sadumpojusies ekipāža? Neticami. Kosmosa pirāti? Piedzīvojumu literatūras personāži... Varbūt kaut kas noticis uz Pe-U? Viņš kaut kur bija lasījis, ka tur ir izolacionisti. Un tad viņš saprata, kurp vada mašīnu. Viņš to vadīja uz turieni jau no paša sākuma, bet zemapziņā. Uz jaunajiem izrakumiem mirušajā pilsētā.

Vecie izrakumi ar tā sauktajām noliktavām atradās tuvāk, un viņš tos būtu sasniedzis pēc desmit minūtēm, lai paslēptos labi zināmajos labirintos. Taču divi apsvērumi viņu atturēja no tā. Pirmkārt, Fotija vārdi par nepieciešamību ņemt līdzi visas izrakumu shēmas un materiālus. Van Kunam līdzi bija dati no dažādiem izrakumiem. Ja tie nonāca to rokās, kas tagad vajā, tad labirintu plānu viņi zina tikpat labi kā pats Brauns.

Tāpēc Brauns pēc divsimt metriem iegriezās viņam zināmajā aizaugušajā kanāla gultnē. Mašīna uzreiz iegrima ūdenī līdz pusei. Kanāla dibens kādreiz bija izklāts ar plāksnēm, uz kurām atradās bieza dūņu kārta. Kāpurķēdes izslīdēja, iluminatoru apakšējā puse kļuva zaļa ...

Viņi brauca pa bijušo ielu. Šur tur pamežā varēja redzēt pamatus un pat nelielu ēku sienas. Tad bija liela piltuve ar nogruvušām malām, kuras apakšā krājās zaļš ūdens. Trīs amļaki sēdēja uz ūdens malas, sēdēja kā murkšķi un neko nedarīja. Viens no viņiem pacēla galvu uz mašīnas troksni un sekoja tai ar vienaldzīgu skatienu.

Ieeja apakšzemē - bijušajā patversmē vai pazemes rūpnīcā - atradās tieši aiz kādas apjomīgas būves skeleta, kas līdzinājās dinozaura fosilajam skeletam. Viņi vēl nezināja, cik dziļi tas iestiepjas. Brauns sprieda, ka šī ir labākā paslēptuve – apkārt esošās metāla masas paslēptu visurgājēju uzticamāk nekā jebkurš cietoksnis.

Prugs pazaudēja arheologu pēdas mirušajā pilsētā. Drupu kaudzes, sarūsējušu metāla konstrukciju savijums, pusaizgruvušas piltuves ... šajā labirintā nevarēja palīdzēt neviens lokators. Un tomēr, aiz spītības, aiz cerības uz brīnumu, uz veiksmi, Prugs lika VosenņU riņķot pa bezgalīgajām ielām. Karotāji sēdēja klusēdami, bija nobijušies. Viņi nekad nav redzējuši tādu pilsētu. Viņiem šķita, ka nekad netiks no šejienes ārā. Beidzot, kad visurgājējs trešo reizi parādījās laukumā ar milzīgu applūdušu piltuvi vidū, Prugs pavēlēja apstāties.

Prugs izkāpa no visurgājēja un ilgi stāvēja, ostīdams gaisu. Lielajā pakalnā, kas izveidojās no sagrautā kalna, klusuma nomierināti parādījās amļaki. Prugs zināja par amļakiem no Fotija van Kuna, viņš zināja, ka tie ir nekaitīgi, ka tie ir nožēlojami deģenerāti, gigantu pēcteči. Tāpēc, lai nomierinātos, Prugs izšāva uz viņiem kārtu no sava automāta. No kalna virsotnes atskanēja pīkstēšana, tā raud mazs bērns.

Prugs iesmējās.

- Mēs vienalga uzvarēsim, - viņš teica. – Dieviete UrO mūs nepametīs.

- Dieviete nepametīs, - karotāji viņu nesaskaņoti atbalstīja.

VoseņU klusēja. Vairāk par visu viņš vēlētos atgriezties nedēļu atpakaļ. Vismaz nedēļu atpakaļ klusajā Kosmoflotes mājā. Un nekad nesatikt Prugu BrendijU.

- KraijU, nāc šurp, - sacīja Prugs.

No visurgājēja izkāpa vecs varens karotājs, labākais kalniešu pēdzinis.

- Tu paliksi šeit, - sacīja Prugs. - Tu būsi manas acis un ausis. Paņem ieroci un rāciju. Saprati? Tiklīdz dzirdēsi aizdomīgu troksni, tiklīdz pamanīsi viņus, nekavējoties paziņo man.

- Es sapratu, vadoni, - sacīja vecais karotājs.

– Tev nav bail?

– KraijU nebaidās.

Karotājs bija nobijies. Bet ļaunāk par nāvi bija kauns atzīties savam vadonim šajās bailēs.

— Kungs, — KraijU jaunākais brālis izliecās no visurgājēja, — es arī drīkstu palikt?

- Nē, - sacīja Prugs. – Tu būsi vajadzīgs citur.

Visurgājējs lēnām rāpoja prom. KraijU uzmanīgi uzkāpa uz drupām. Viņš gaidīja. Viņš klausījās.

Atceļā Prugs lika apstāties pie vecajiem izrakumiem. Viņš zināja par tiem no fotogrāfijām un plāniem, kas bija paņemti no Fotija van Kuna. Reiz šeit pazemes noliktavās trāpīja bumba, un iebruka griesti. Arheologi bija atvēruši pazemi. Arheologiem bija daudz interesanta, bet tas, kas interesēja Prugu, izrādījās ļoti nožēlojamā stāvoklī. Sadragātajās kastēs, kas sakusušas metāla lietņos, bija šāviņi, no zemes līda sarūsējuši saliekti lielgabalu stobri, bezveidīgi metāla gabali kādreizējās kaujas mašīnas.

Pruga dusmas nomainīja nogurums. Kad Fotijs van Kuns viņam teica, ka ieroči no Ar-A arsenāla ir nederīgi, Prugs šos vārdus attiecināja uz arheologa viltību. Tagad viņš pārliecinājās, ka arheologam bijusi taisnība.

- Bet tas neko nenozīmē, - viņš teica, ar zeltītās kurpes purngalu pasperdams greizo, sarūsējušo stobru.

- Atvainojiet, kungs? - VoseņU viņu nesaprata.

- Te ir slikt ieroči. Labie ieroči ir citur.

Prugs norādīja uz mirušo pilsētu.

- Mēs atgriezīsimies? - VoseņU jautāja.

- Karotāji! — iesaucās Prugs, kuram patika visiem darīt zināmu, ka ievēro senās paražas. Rīt mēs atradīsim lielas bagātības. Bet šodien šajā mājā varat paņemt visu, kas jums patīk.

Un ar plašu žestu viņš novirzīja uzmundrinātos karotājus uz arheologu kupolu.

Kas viņiem te vajadzīgs? - vaicāja Levins, stāvēdams pie alas ieejas un vērodams, kā smalks lietus smidzina pa nelīdzenām plāksnēm un bruģi. - Kāpēc atlēca?

- Viņi tic Ar-A arsenāliem, - sacīja Fotijs van Kuns.

Elza viņiem atnesa katram pa gabalam sacepuma.

- Es pareizi izdarīju, ka paņēmu pīrāgu, - viņa teica. - Vismaz paēdiet kā cilvēki. Tu saki, ka viņi ir mežoņi?

- Relatīvi, - sacīja Fotijs van Kuns. - Viņi uzvedas kā barbari. Bet ziniet, es tur, uz Pe-U atradu zaldātiņus. Tikai baidos, ka viņi tos pazaudēs.

- Ak zaldātiņus! - Levins saprotoši atbildēja.

- Nu ko mēs stāvam! - Fotijs pēkšņi eksplodēja. - Es atkārtoju: viņi ir barbari! Viņi ir spējīgi uz visu!

Neskatoties uz to, ka bija atradies kalniešu gūstā, brīvībā pavadītajās stundās viņš it kā aizmirsa par savām šausmām un pazemojumu. Tagad viņš dega vēlmē nekavējoties atriebties Prugam.

- Un ko tad ti iesaki? - Timofejs Brauns jautāja.

Viņš rūpīgi pabeidza pīrāga gabalu, savāca plaukstā drupatas un iebēra tās mutē.

- Es? – Van Kuns jau zināja, ko vajag darīt. Mēs tagad brauksim uz kuģi. Tiklīdz kļūst tumšs, mēs to paņemsim uzbrukumā. Novāksim sargus un atbrīvosim savējos. Tas ir tik pašsaprotami!

- Kuģis atrodas atklātā laukā, - sacīja Brauns. - Ir tikai viena ieeja. visi laupītāji ir apbruņoti.

- Un kas? Stāvēt un gaidīt? Jā? Stāvēt un gaidīt? Un viņi tur mūsējos sit! Tev vienalga? - Van Kuns satrakojās.

- Nomierinies, Fotij, - sacīja Elza. - tu taču zini, cik gudrs ir Timofejs. Viņš noteikti kaut ko izdomās.

Bet Brauns neko nevarēja izdomāt. Tikai to, ka ir muļķīgi sēdēt. Bet, iespējams, vispirms mums jāatgriežas bāzē, jāpārbauda, ​​​​vai viņi to jau atstājuši, un pēc tam jāsavāc viss nepieciešamais. Viņi stedzās tik ātri, ka daudz ko aizmirsa.

- Nu tad brauksim, - sacīja Timofejs. - izbrauc visurgājēju un brauksim.

- Varbūt Elzai būs labāk palikt šeit, - sacīja Timofejs. - Un vienam no mums.

- Es labāk dotos jums līdzi, - sacīja Elza.

- Nē, mīļā. - Brauns bija stingrs, un Elza pamāja. Viņa bija pieradusi viņam paklausīt, jo piederēja pie tām laimīgajām sievietēm, kura jau divpadsmit gadus bija pārliecināta, ka viņas vīrs ir vissaprātīgākais un nopietnākais cilvēks visā Galaktikā. Ja tas tā arī nebūtu, tad neviens nevarētu Elzu izsist no šīs pārliecības.

- Kurš paliks kopā ar Elzu?

Viņš paskatījās uz Levinu. Mazais birmietis noraidoši papurināja ar galvu.

- Es nevēlos palikt, - viņš teica.

Levins zināja, ka Brauns ir gudrs un saprātīgs. Bet atšķirībā no Elzas viņš varēja apšaubīt viņa lēmumu galīgumu.

Brauns gribēja pateikt, ka viņš ir stiprāks par Levinu, ka viņam labāk padodas rīkoties ar ieročiem un vadīt mašīnu. Taču šie argumenti bija nosacīti un nepārliecinoši. Brauns vienkārši nespēja iedomāties, kā viņš paliks šeit un bezdarbībā gaidīs. Viņš baidījās pamest Elzu. Bet daudz bīstamāk bija ņemt līdzi. Viņi jau zināja, ka ar Prugu un viņa pavadoņiem dzīvo pēc dažādiem likumiem. Tik dažādiem, ka nav pat jēgas meklēt savstarpēju sapratni. Pasaulē bez kariem, saprāta likumu pasaulē Prugs bija izaicinājums ne tikai Galaktikas sabiedrībai kopumā, bet arī katra ar viņu sastaptā cilvēka morālajam kompleksam. Viena lieta ir Galaktiskais centrs. Viņam bija jātiek galā ar radījumiem un situācijām, kas bija daudz dramatiskākas un bīstamākas nekā saskarsme ar Prugu – īsi sakot, sīku vienību pat viņa paša planētas mērogā. Bija nepieciešami neparasti apstākļi, lai no zvirbuļa olas izšķiltos pūķis. Bet, kad pūķis bija izšķīlies, pret to varēja izturēties tikai kā pret plēsoņu. Un visiem šīs drāmas dalībniekiem bija iekšēji jāpārkārtojas. Neatkarīgi no tā, vai viņi to gribēja vai nē. Ja varētu salīdzināt un jebkurš salīdzinājums bija aptuvens, arheologi, visticamāk, bija tādas pilsētas iedzīvotāji, kurā pārrauts dambis un naktī jāceļas, jāiet pie upes un jānes smilšu maisi, jo stihiju nevar pierunāt vai pielūgties. Un tieši notiekošā nopietnība lika Timofejam Braunam atstāt Elzu apakšzemes alā, kas bija visu instrukciju pārkāpums. Taču Brauns zināja, ka vilki apakšzemē neiekļūs bet uz kuģa atradās patiešām bīstami plēsēji. Tajā pašā laikā Brauns saprata, ka viņam nav pietiekami daudz varas pār arheologiem, lai kādu no viņiem atstātu šeit.

- Es lūdzu tevi, - Brauns mēģināja runāt sausi un nepiespiesti, it kā viņš dotos uz izrakumu vietu, - neaiziet tālu no paslēptuves.

- Varbūt tomēr atļausi...

Elza greizi pasmaidīja. Viņa nebaidījās palikt, viņa tobrīd par to nedomāja, viņa ļoti baidījās par Timofeju.

- Kad atgriezīsieties, es jums pagatavošu vakariņas, - viņa teica.

Un visi bija vienisprātis, ka tas ir ļoti pareizs lēmums.

Ilgu laiku, slēpjot visurgājēju aiz kokiem, viņi vēroja staciju, lai noskaidrotu, vai tajā nav atstāti sargi. Beigās gaidīšana kļuva nepanesama, un Levins metās uz kupolu. Pārējie viņam sekoja, gatavi skriet viņam palīgā.

Levins, noliecies, pieskrēja pie stacijas loga un ielūkojās iekšā. Tad viņš piecēlās pilnā augumā un jau drosmīgi devās uz durvīm. Durvis bija vaļā. Viņš pazuda iekšā, pēc minūtes atkal iznāca uz sliekšņa un uzkliedza:

- Nāciet. Tikai nenobīstieties.

Kad Fotijs un Brauns tuvojās stacijai, Levins sacīja:

– Kāda svētība, ka nav Elzas. Viņa būtu mirusi no bēdām.

Timotejs, kurš zināja, cik akurāta ir viņa sieva, piekrita Levinam. Stacijā ne tikai viss bija ačgārni un salauzts, it kā tur būtu izklaidējies pērtiķu bars, bet likās, ka uzbrucēji tur apzināti piemēslojuši, lai iebiedētu tās iemītniekus. Īpaši virtuve. Nožēlojamās svētku vakariņu paliekas, ko Elza tik izdomas bagāti un rūpīgi bija sagatavojusi, bija izkaisītas pa grīdu, un tad kāds ar katliem bija spēlējis futbolu ...

- Nu ko, - sacīja Brauns, - tagad uz kuģi. Sāk jau satumst, un labāk piebraukt tuvāk, pirms nav galīgi satumsis.

Viņi atgriezās pie visurgājēja un brauca uz izkraušanas vietu nevis tiešā ceļā, bet pa garu, zobenam līdzīgu ieplaku, kam vajadzēja nogādāt pie kuģa no sāniem, kur viņus, visticamāk, negaidīja.

Bija pienācis silts vakars. Viens no tiem pasakainajiem, mierīgajiem vakariem, kas uz Ar-A ir vasaras beigās. Virs galvas, pret rietošo sauli sārtojās dziļi zilas debesis, bet mākoņi, kas slāņos peldēja šajā virzienā, bija zaļi, ar ļoti gaišām, oranžām malām. Pe-U jau bija pacēlusies debesīs, kā liels mēness, tā bija dzeltena, un varēja redzēt, kā pāri tā okeāniem vijas ciklonu viesuļi. Pāri piesardzīgi rāpojošajam visurgājējam riņķoja retie putni – ģenētiskais karš bija smagi izdeldējis arī viņu pasauli. Kāpurķēžu iztraucētas, pacēlās pārbiedētas vaboles un tauriņi.

Vecais KraijU, labākais brendijU klana mednieks, kurš prata iepūst no gaisa caurules acī zem mākoņiem lidojošam putnam un varēja, pa pirms trim dienām atstātām pēdām, izsekot kalnu lāci, sadzirdēja, kā pa ielu uz leju aizbrauc visurgājējs. Viņš neredzēja, no kurienes visurgājējs izbrauca, un pēc pēdām nevarētu atrast pazemes slēptuvi, jo visurgājējs neatstāja pēdas uz akmens nogruvumiem un ietvēm, taču viņš varēja pietuvoties pazemei tuvāk nekā tās drupas, kurās viņš bija atstāts. No turienes viņš informēja kuģi, ka arheologi kaut ko izdomājuši.

- Labi, - teica VoseņU, - es ziņošu vadonim.

- Labi, - sacīja Prugs, uzzinājis par to. - Mēs iesim paēst. Paziņo man, kad viņi būs tuvāk.

Arheologu visurgājējs atradās kilometra attālumā no kuģa.

Atgriezies no neveiksmīgām arheologu medībām, Prugs bija pārsteigts, ka spējis piebraukt līdz pašai 'Brāzmas" rampai un neviens to nepamanīja. Tāpēc uz tumšo laiku viņš lika DrokU ieslēgt prožektorus un pelengatorus un piesēdināja pie vadības pults VoseņU - uz visu nakti. Un blakus kādu niknāku karotāju, lai neļauj VoseņU aizmigt.

Pats BrendijU mantinieks tobrīd ieturējās DrokU sabiedrībā, un viņa garastāvoklis krietni uzlabojās. Viņu mīlīgi vilka uz miegu, un viņš būtu devis brīvu vaļu šai cildenajai vēlmei, ja vien vēl nebūtu atlikušas dažas darīšanas.

Nobīdījis malā bļodas un kvēpināmo trauku, Prugs noliecās pār arheoloģisko izrakumu karti, lai noteiktu rītdienas uzdevumus. Šajā brīdī viņam piezvanīja VoseņU.

- Vadoni, - viņš teica, - mēs redzam mašīnu, kas lēnām brauc uz kuģa pusi.

– Tālu? - Prugs jautāja.

- Pašlaik viņi atrodas apmēram tūkstoš soļu attālumā. Viņi nebrauc taisni, bet pa mežu, cenšoties neizbraukt klajumos.

- No kuras puses viņi brauc?

— No tās pašas, no kuras atbraucāt jūs, vadoni.

- Viss pareizi. - Prugs pasmaidīja, un smaids nogrima viņa resnajos vaigos. Viņi domā vienkārši. Viņu rīcība ir parasta. Labi, ka ļāvām aizbēgt tam vājprātīgajam. Viņš pateica, ka mēs esam mežonīgi cilvēki, pavisam mežonīgi, gandrīz kā zvēri. Ka mēs nemākam vadīt kuģi. Mēs nezinām, kā skatīties no kuģa ārpusē. Viņi nāks un saņems mūs aizmigušus. Kādi varoņi! Tūlīt izslēdz gaismu! Lai ir tumšs! Atver durvis, noņem sargus ...

Prugs sajūsmā pat sasita plaukstas. DrokU piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jums ir taisnība, vadoni, - viņš teica. - Taču pastāv kādas briesmas.

- Runā.

- Bet, ja nu viņi paņems gigantu ieročus?

- Arī to esmu paredzējis, - sacīja Prugs. - Tāpēc jau liku nodzēst lampas. Kad ienaidnieks redz, ka cietoksnis ir gatavs kaujai, viņš gatavojas to ieņemt un uzstāda katapultas. Kad ienaidnieks redz, ka cietoksnis guļ un tā aizstāvji ir muļķi, viņš drosmīgi nāk iekšā. Tumšā koridorā gigantu ieroči nelīdzēs.

No tālienes Timofejs redzēja virs kuģa blāzmu.

- Slikti, - viņš teica. – Viņi mūs gaida.

- Lai gaida, - sacīja Fotijs van Kuns. - Mēs pagaidīsim, kamēr viņi aizies gulēt. Mežs pienāk līdz pašam kuģim. Aizrāpsimies līdz lūkai un ielauzīsimies iekšā.

Levins klusēja.

- Mēs esam tikai trīs, - sacīja Timofejs Brauns.

- Mēs atbrīvosim gūstekņus, - spītīgi iebilda Fotijs van Kuns.

Visurgājējs aizrāpoja līdz mežmalai. Timofejs samazināja ātrumu līdz minimumam. Un šajā brīdī nodzisa gaisma. Kuģis, kuru iepriekš iezīmēja tikai gaismu ķēde, pēkšņi kļuva redzams - virs kokiem melnēja lēcas augšējās kontūras.

Timofejs strauji nobremzēja.

- Redzi, - teica Fotijs van Kuns, neslēpdams savu sarkasmu. Mežoņi aizgāja gulēt.

- Palieciet šeit, - sacīja Timofejs, ātri atverot lūku un izlecot ārā. Pieliecies, viņš aizskrēja uz krūmu malu un apstājās, lūkodamies tumsā. Viņš to paveica laikā.

Viņa acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Timofejs ievēroja, kā aizvirzoties uz sāniem, atveras, galvenā lūka, kā, it kā aicinot viesus, izripo, izvēršas, sudrabainā rampa. Caur lūkas atvērumu pazibēja kāda ēna un pazuda.

Kuģis klusēja. Tas gaidīja viesus.

Timofejs Brauns atgriezās visurgājējā. Viņš aizcirta lūku. Fotijs van Kuns gaidoši paskatījās uz viņu.

- Mūs gaida, - sacīja Brauns. - Slazds ir sagatavots. Varam ienākt.

– Kā viņi var zināt? - Van Kuns bija sašutis.

- Viņiem ir lokatori, - Levins atbildēja. – Tas taču loģiski.

Jūs viņus neesat redzējuši! - Fotijs van Kuns nervozi iesmējās. - Tie ir gorillas. Viņi nezina, kā tos ieslēgt. Viņi ir basām kājām!

— Prožektori bija ieslēgti, — Levins klusi sacīja. - Prožektori tika izslēgti.

- Viņi atvēra lūku un nolaida rampu, - piebilda Timofejs.

- Domāju, ka mums pienācis laiks atgriezties, - sacīja Levins.

- Nekad dzīvē! — Fotijs iekliedzās. - Es palikšu. Iešu iekšā viens pats! Dodiet man ieroci.

Timotejs sēdēja, nolicis rokas uz vadības ierīcēm.

- Tas ir karš, - viņš teica, it kā nedzirdētu Fotija kliedzienus. - Karam nepieciešami ieroči.

- Mums nav ieroču, - sacīja Levins.

- Mums ir ieroči, - Timofejs iebilda. - Apakšzemē. Mums vienkārši neienāca prātā, ka ar tiem kādreiz atkal vajadzēs nogalināt.

- Vismaz tie nedrīkst nonākt viņu rokās, - sacīja Levins.

— Un mēs visu tā arī atstāsim? — Fotijs jautāja, jau padodoties.

- Neko mēs neatstāsim, - sacīja Brauns. - Bet tagad atgriezīsimies pilsētā.

Prugs vēroja, kā visurgājēja zaļais punkts lokatora ekrānā, vairākas minūtes pastāvējis kuģa tuvumā, lēnām aizrāpoja tālumā.

- Saprata, - viņš vīlies teica. - Nevajadzēja gaismu izslēgt uzreiz. Izsauc KraijU.

DrokU ieslēdza sakarus.

- Neguli, KraijU? - viņš jautāja.

- Esmu nomodā, - sacīja tāla balss.

Šie cilvēki ar mašīnu tagad atgriežas pilsētā. Tu viņus dzirdēsi. Viņi brauc lēni. Tev ir jānoskatās, kur viņi paslēpjas. Saprati?

- Sapratu.

-Bet tagad gulēt, sacīja Prugs BrendijU. - Visiem gulēt, izņemot tevi, VoseņU. Un aizver kuģa ieeju. Ja kāds no viņiem palicis blakus, es negribētu, lai viņš tiek iekšā. Rīt ir liela diena.

Stundu vēlāk KraijU ziņoja kuģim, ka ir izsekojis, kā arheologu mašīna paslēpusies lielā melnā caurumā.

Kosmosa flotes kuģis "Vacius", mainīja kursu un devās uz planētu Pe-U.

Sakaru ar planētu joprojām nebija, taču "Vaciusa" kapteinis zināja, ka pēc dienas vai divām viņi nonāks planetāro sakaru zonā. Un tāda stacija atradās Galaktikas centra konsulātā. Un, ja konsulāts ir neskarts, viņi saņems nepieciešamo informāciju.

Elza vēroja, kā visurgājējs aizripo pāri pakalnam un pazūd starp ēku skeletiem. Pat tad, kad tas pilnībā pazuda un kļuva ļoti kluss, viņa turpināja stāvēt pie ieejas pazemē un skatīties tajā virzienā.

Viņai nekad agrāk šeit nebija nācies palikt vienai. Pavisam vienai. Nē, gadījās, protams, ka viņa palika viena stacijā, ja dežurēja virtuvē vai sakrājās daudz kantora darbu. Bet tas bija savādāk. Viņa bija mājās. Viņa varēja aizvērt durvis aiz sevis un, ja nepieciešams, sazināties ar Timofeju. Bet te tik muļķīgi sanāca: visi bija ģērbušies mājas apģērbos, nevienam nebija rāciju - rokassprādzes bija smagas, katra divsimt gramu - kurš tad tādu nēsās mājās? Un, kad bēga no stacijas, par tām vienkārši aizmirsa. Nebija laika padomāt...

Kad visurgājējs aizbrauca tālu prom, sagrautās pilsētas pasaule, cilvēku iebrukuma nobiedēta, pamazām sāka atdzīvoties, it kā negribētu pamanīt, ka Elza atstāta šeit.

Pa lietus un vēja sadangāto bruģi, kur starp plāksnēm izlauzās zāle, rindā aizskrēja pelēki zvēriņi - vesela ģimene, mazi un vēl mazāki, no sienas drupām slinki cēlās augšā sikspārņi, tuvojās viņu laiks - krēsla, viņi klusi riņķoja pār Elzu, it kā iesildoties pēc dienas snaudas. Uz sabrukušā akmens torņa parādījās vilka siluets, un Elza nodrebēja, atkāpjoties tuneļa ieejas ēnā.

Taču šīs īsās izbailes, kaut arī ātri pārgāja, Elzā radīja modrību, atziņu, ka nav neviena, kas viņu aizsargātu un ka viņai jākļūst tikpat uzmanīgai un klusai savās kustībās kā pārējiem pilsētas iedzīvotājiem.

Visprātīgākais bija ķerties pie lietas – līdz arheologu pārnākšanai pagatavot vakariņas un aizmirst, ka viņi devušies pie ienaidniekiem. Ienaidniekiem, kas nozīmēja, ka ir cilvēki, kas var pārspēt vismīļo un nervozo Fotiju van Kunu, kuriem vajag kaut kādus arsenālus vai dārgumus... Var pavadīt visu savu dzīvi izrakumos, atvērt daudzus apbedījumus vai atrakt vairākas mirušas pilsētas, bet tāpēc neapzināties, ka šiem objektiem var būt kāda cita vērtība, kas nav zinātniska. Pat redzot tos muzejā, zem stikla, maigi apgaismotus, uz samta, atceries tikai to reibinošo veiksmes sajūtu, kas pārņem, ja pēkšņi kā brīnuma solījums, starp akmens vai metāla gabaliem, parādās amforas kakls vai stikla trauks...

Arheoloģija, pēc iziešanas kosmosā, neizbēgami izmainījās. Ja uz Zemes tās objekts bija antīkā pasaule, nu, galējā gadījumā, viduslaiki, tad kosmoarheologiem nācās saskarties ar citādiem izrakumiem. Viņi izraka ne tikai senlietas uz apdzīvotām planētām, lai gan tas palika kā galvenais darbs, bet arī civilizāciju pēdas, kas bija sasniegušas pietiekami augstus tehnoloģiskās attīstības līmeni, to valstu galvaspilsētas, kuras gājušas bojā karos, kad masu kapos tika atrasti ložmetēji. Vēl pārsteidzošāk bija atklāt nožēlojamās un majestātiskās muzeja paliekas, kurās reiz citi arheologi pirms gadsimtiem atnesa, rūpīgi restaurēja un zem stikla uz samta maigā apgaismojumā izstādīja savas senās pasaules dārgumus.

Arheoloģija, lai arī ar zināmu kavēšanos, ieguva tehnoloģijas un instrumentus, kas ļāva paātrināt meklēšanu un izrakumu datēšanas procesu. Pat nelielai ekspedīcijai bija koka, metāla, kaula un akmens lokatori ar iespiešanās spēku līdz pat trīsdesmit metriem. Ekspedīcijā bija arī divi arheoroboti - mašīnas, kas pieradušas strādāt ne tikai ar lāpstu, bet arī ar otu, kuru ekstremitātes nesabojātu pat spalvu un kuru varēja paslēpt plašās vēdera konservācijas laboratorijas. Šiem robotiem nebija cenas. Viens no tiem, Hermess, bija pārbaudīts, uzticams, bet vecs un slinks, bet otrs - Ksilofāts, mūsdienu tehnoloģiju brīnums, - šausmīgi kaprīzs. Elza nezināja, ka Hermess gulēja sadragāts un salauzts ar akmeņiem, kurus viņam meta kalnieši, bet moderno tehnoloģiju brīnums gulēja zem klints izžuvuša strauta gultnē.

Debesis, kas Elzai sākumā šķita tik skaistas, pamazām satumsa un zaudēja saulrieta krāsas. Drupas uzpūta mitru vēsumu. Elza domās brauca kopā ar savu vīru. Tagad viņi jau atrodas stacijā. Viņi ir uzmanīgi, viņiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, viņiem ir tikai viens ierocis. Ko viņi darīs - uzbruks kuģim? Bet ja nu viņi tiek pamanīti un nošauti? Šī doma bija negaidīta, un viņai pašai tā izklausījās pat mežonīga.

Elza nodrebēja un atvairījās no sikspārņa, kas aizlidoja tik tuvu, ka vējā sakustējās galvas mati. Pilsētā varēja slēpties nezināmi radījumi - arheologi gandrīz nekad neizgāja tumsā un maz zināja par nakts planētu. Elza nolēma atgriezties alā, iedegt laternu, tur tomēr ir sienas, mierīgāk.

Elza iegāja plašajā tunelī, pagriezās pa labi, pagāja garām atvērtajām durvīm. Šeit, pie sienas, viņi bija sakrāvuši no stacijas paņemtās mantas. Bija kaste ar izrakumu dokumentiem, aptieciņa, neatliekamās pārtikas krājums, ūdens kanna, divas segas, laterna.

Elza taustīdamās pa sakrautajām mantām, sameklēja laternu un to ieslēdza. Tunelis iestiepās tālāk, viegli padziļinādamies uz leju. Tā šeit bija iekārtotas visas pazemes patversmes.

Sēdēt un vienkārši neko nedarīt bija tik grūti. Tūlīt jāsāk domās sekot visurgājējam un iedomāties, bet iztēle biedē. Viss ir kā sliktā sapnī, un visu laiku tu gaidi - kad beidzot varēsi pamosties. Bet pamosties nevari.

Elza piecēlās un nolēma doties dziļāk pazemes tunelī. Un tad viņa sadzirdēja tālas cilvēka raudas.

- Mēs bijām prom divas stundas, - sacīja Timofejs Brauns, kad visurgājējs izbrauca uz ceļa un aizripoja uz staciju. Nez, kā klājas Elzai?

- Dīvaini, - Levins skaļi domāja. - Galaktikas mērogā, mūsu laika mērogā, šī ir tik nenozīmīga epizode, ka par to nav interesanti paziņot pat ziņās. Kaut kāds prātā jucis vadonis no kaut kādas tālas planētas sagrābis kuģi, lai iegūtu dārgumus, kas it kā pieder kaut kādai nelielai arheoloģiskai ekspedīcijai. Trīs dienas vēlāk ieradās patruļkreiseris, un šo vadonīti piesēja pie gultas ... Tas arī viss.

- Tu kļūdies, - sacīja Brauns. - Viņi jau ir nogalinājuši vairākus cilvēkus un ir gatavi nogalināt vēl vairāk. Un, ja viņiem patiešām izdosies dabūt tos ieročus, viņi nogalinās daudz cilvēku. Un tas vairs nebūs mazs incidents un atsevišķa epizode. Mēs tagad esam vienīgais aizsprosts starp mazajiem noziedzniekiem un lielo noziegumu.

- Bet viņam jāsaprot, ka tam nav jēgas! - Levins iebilda. – Tas ir dienu jautājums. Neviens viņam neļaus...

- Ja nu tad, kad viņam to vairs neatļaus, mēs jau būsim miruši? Un arī citi būs miruši. No malas šī ir sīka epizode. Bet priekš mums tā ir dzīve. Tātad mums būs jāturpina pieņemt lēmumus, kuriem neesam gatavi.

Levins palielināja ātrumu, visurgājējs aizdrāza pa ielu. Drīz būs ieeja pazemē. Ceļu spilgti apgaismoja Pe-U, kas dzirkstīja debesīs. Bedres šķita kā melns bezdibenis, kā eksotiski aizkari no augšas karājās metru garas tievas lapas.

Visurgājējs viegli pārbrauca pāri akmeņu kaudzei un nokļuva plašā tunelī, kas veda uz pazemi.

Brauns nomirkšķināja prožektoru. Izslēdza dzinēju. Atvēra lūku. Bija ļoti kluss.

- Elza, - viņš pasauca.

Uz balsi atsaucās tikai tāla atbalss. Brauns izlēca no transportlīdzekļa un devās uz priekšu. Levins teica:

- Mēs paskatīsimies ārā.

- Tikai esi uzmanīgs, - sacīja Brauns. – Tur ir vilki.

Pēc dažiem soļiem viņš pagāja garām mantām, kas bija sakrautas pie sienas. Bija skaidrs, ka Elza tās izsaiņojusi, gatavojusi vakariņas. Bet kaut kas viņu novērsis.

Brauns, cenšoties spert soļus klusītēm, devās tālāk tuneļa dziļumos.

Kad uz Ar-A nakts mirušajā pilsētā sāka tuvoties rītausmai, "Vacius'", pirmais civilās flotes kuģis, kas lidoja uz Pe-U, pietuvojās pietiekami tuvu, lai tā signālus uztvertu vājā planētas sakaru stacija Galaktikas centra konsulātā.

Konsuls Olsens bija tikko aizmidzis. Viņš gulēja savā kantorī, neizģērbies, lai būtu gatavs jebkuram pārsteigumam.

Tobrīd gulēja arī kosmonauti, kuri līdz pulksten diviem mēģināja salabot raidstaciju pie kosmodroma, gulēja arī sardzes priekšnieks kungs VaraijU. Negulēja tikai PetriA mājā. Līdz brīdim, kad vardarbīgā nāvē mirušās ķermenis netiks nodots attīrošai ugunij, mājai jābūt nomodā, lai ļaunie gari, nelaimes pievilināti, neaiznestu meitenes dvēseli. Ģimene sēdēja vienā istabā, un miegaina priestera vadībā visi murmināja lūgsnas.

Signāls pienāca vāji, bet skaidri un ieslēdza zummeru konsula kabinetā. Viņš pielēca no dīvāna, uzreiz nesapratis, kas notiek. Tad iesteidzās blakus istabā, kur darbojās rācija.

Pēc minūtes atskrēja konsula sieva, nervozā un runīgā Jeļena Kazimirovna, kura, kad vietējie konsulāta darbinieki devās mājās, darbojās kā sakarniece. Nils sarosījās ap aparātu, viņš nevarēja to noregulēt pārraidei.

- Nil,- sacīja Jeļena Kazimirovna, pastumdama vīru malā, - tā nav vīriešu darīšana.

- Kas tad ir vīriešu? - Olsens bija patiesi pārsteigts,ar prieku dodot ceļu sievai.

- Politika,- atbildēja Jeļena Kazimirovna. - Augstas matērijas. Šajā jomā jūs varat paveikt daudz vairāk nekā sakaros vai mājsaimniecībā.

- Varbūt tev taisnība, kaķīt, - piekrita konsuls. - Bet patiešām brīnišķīgi, ka tagad tas ir beidzies.

- Ir lieliski, ja sazinās kosmosa flote vai patruļkreiseris. Sliktāk, ja to dara mūsu bandītu līdzdalībnieki.

- Nu, no kurienes viņiem uzrasties... - Konsuls berzēja deniņus. Viņš bija gatavs noticēt jebkam.

- "Vacius," - uztvērējā atskanēja balss. - Šeit runā kosmosa flotes kuģis "Vacius". – Tālāk sekoja kuģa kods, tā pazīšanās signāli.

Jeļena Kazimirovna pārliecinoši ieslēdza informatoriju. Zaļās gaismas apstiprināja sakaru avotu.

Lūk tagad, dārgais, vari runāt par politiku, - sacīja Jeļena Kazimirovna. - mums palīgā lido kosmosa flote.

Jo dziļāk Elza iegāja pazemē, jo acīmredzamāks bija pagrimums, kas liecināja par arsenāla dzīves pēdējiem mēnešiem vai dienām. Slēpjoties arvien dziļāk, karavīri un virsnieki centās paslēpties no infekcijas, no pamodinātā dēmona, tikpat naivi un bez rezultātiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā, "melnās nāves" gados, francūži dzina prom mēri ar lūgšanām un procesijām. Gaiteņi kļuva arvien netīrāki – pierādījums tam, kā kritās disciplīna un nolaidās rokas. Un lūk pēdējā, steigā uztaisītā barikāde, aiz kuras viņi beidzot noslēdzās no pasaules – viņi vairs nevienam nebija vajadzīgi. Arī ieroči, kurus viņi tik rūpīgi bija glabājuši, nevienam vairs nebija vajadzīgi. Lai gan nē... lūk, kaujas pēdas: uzlauztas durvis, ložu caurumi sienās - kāds mēģinājis iekļūt iekšā, varbūt pēdējais izmisušais komandieris, kuram vajadzēja šāviņus un bumbas, aizsūtīja tiem pakaļ bruņutransportieri - sadragātā kaujas mašīna iekļuva dziļi aiz barikādēm un tika aizdedzināta šeit, jau netālu no arsenāla sirds.

Un lūk, pēdas no pēdējām pazemes traģēdijām. Kaulu kaudze, ieroči, lupatas pie sausa dzeramā ūdens krāna. Viņiem pietrūka ūdens. Viņi kāvās par ūdeni. Lūk, vēl viens kautiņš, kautiņš pie mazās zāles, kur atradās sakaru pults. Elza pacēla no grīdas spilgtu metāla piespraudi. Varbūt tas bija ordenis, varbūt izcilības zīme. Bet neviens neuzzinās, kāpēc un kā viņi tik izmisīgi karoja savā starpā. Neviens šeit neizdzīvoja - neviens netika ārā. Tie, kuru pēcnācēji kļuva par amļakiem, palika kaut kur citur, ārpusē.

Arheoloģija būtībā ir optimistiska zinātne. Pat ja tā meklē pazudušo civilizāciju pēdas, tas nenozīmē, ka šīs civilizācijas izzudušas bez pēdām. Viņiem izdevās saplūst ar citām kultūrām, ģenētiski tās turpinājās cilvēcē.

Šeit viss bija daudz traģiskāk, lai gan maz ticams, ka daudzi toreiz saprata nāves galīgumu, to galīgumu, ko var radīt tikai ar savām rokām, kas nes savstarpējas iznīcības vēlmi un ko nevar sasniegt neviena epidēmija, neviena dabas katastrofa, jo aiz planētas nāves atradās tās paši izcilākie prāti, kuri gribēja iznīcināt tikai pusi Ar-A iedzīvotāju, pārliecībā, ka tieši tad otrā puse sāks dzīvot daudz labāk, ka citu cilvēku nāve varētu kļūt par laimes un labklājības avotu pārējiem. Tieši šī pārliecība, kas ir katra kara pamatā, izraisīja gan aizstāvju, gan pašu uzbrucēju nāvi.

Elza atrada gaiteni, kas veda prom no apdzīvojamajiem slazdiem, no pazemes nāves kazemātiem, viņai nācās iet garām noliktavām, kuras nevienam jau sen nebija vajadzīgas, bet bija tik rūpīgi izveidotas un tik izmisīgi apsargātas. Viņa ielūkojās atbalsojošajās zālēs, kur uz plauktiem rindās gulēja šāviņi un bumbas, telpās, kas bija pildītas ar patronu kastēm un citām garām šauteņu un ložmetēju kastēm. Patronas bija sabērtas kā graudi elevatorā - kaut ko varēja uzminēt pēc analoģijas, citu slepkavības līdzekļu mērķis palika noslēpumains. Lai gan tomēr cilvēka fantāzija ir diezgan elementāra. Jāizdomā līdzeklis, kā varētu aizmest nāvi tālumā. Lodes, ampulas, bultas, gāzes veidā - vienkārši aizmest, aizgādāt līdz ienaidniekam, lai viņš nomirst un tu paliec dzīvs. Un tāpēc, ka viņš būs miris, tu uzreiz jutīsies labāk.

Elza jutās nogurusi no šo nāves velvju apmēru neticamības. Acīmredzot uz planētas bija sakrājies pietiekami daudz ieroču, lai visus varētu iznīcināt reizes trīs. Bet zinātnieki turpināja izgudrot jaunus slepkavības līdzekļus; rūpnīcas turpināja tos ražot, bet noskūti pusaudži, pārbaudīja un izpētīja tos iedarbībā, bet gudri politiķi aprēķināja spēku līdzsvaru, pārliecībā, ka tikai nāves instrumentu palielināšana un pilnveidošana var saglabāt viņu varu pār citiem cilvēciņiem, par kuriem daudz vieglāk runāt pielietojot nodaļu, vadu, pulku un militāro apgabalu terminoloģiju.

Un tad Elza izdzirdēja šalkoņu. No kaut kurienes priekšā atskanēja šalkoņa. Elza sajuta, ka viņai seko.

Viņas jūtas bija tik saspringtas, ka viņa uztvēra bailes un modrību un saprata, ka šī tikšanās nebija nejauša. Ka šeit ir acis - nē, ne sikspārņu, žurku, vai kādu citu pazemes ļauno garu acis - bailēs bija apziņa. Intelekts.

Elza sastinga. Arī tas, kurš viņai sekoja, sastinga. Bija vajadzīga kaut kāda kustība, troksnis, izsauciens, lai nekustīgums izlauztos kustībā. Un Elza strauji pagrieza laternu pret to, kas viņai sekoja. Stars apžilbināja amļaku. Atspoguļojās dziļās bezprāta acīs. Vājās rokas noraustījās, lai aizsegtu acis. Amļaks kautrīgi un klusi atkāpās, pirms saprata, ka var aizbēgt... Viņa soļi mīksti un klusi aizdipināja pa koridoru.

Elza gāja uzmanīgi, aizturējusi elpu. Viņi ir tuvu. Viņi skatās uz viņu un gaida, ko viņa darīs. Elza pagrieza laternas staru, un tas apgaismoja dziļu nišu sienā. Pat neredzot amļakus, to klātbūtni varēja nojaust pēc smakas – asas muskusa smakas. Viņi bija saspiedušies šajā nišā, viņi nevarēja atkāpties tālāk. Viņi bija vairāki – droši vien liela ģimene. Priekšā bija tēviņš, kurš pirmais ieraudzīja Elzu. Viņš mēģināja ar sevi aizsegt pārējos un ņirdza zobus kā dzīvnieks, taču atņirgums neizdevās - amļakam bija pārāk cilvēciska mute, pārāk mazi un līdzeni zobi.

Aiz viņa muguras pārējie - desmit, piecpadsmit - nevar saprast, tā sajukušas viņu kājas un rokas. Skats bija dīvains un diezgan nepatīkams. Un Elza pat saprata, kāpēc. Viņi uzvedās kā dzīvnieki un patiesībā arī bija dzīvnieki. Ārēji līdzīgi cilvēkiem. Bez apmatojuma, kaili zilgani ķermeņi, gari sapinkājušies mati, cilvēciskas sejas. Bet acis - mirušas, bezjēdzīgas, teļa acis.

Mātītes spieda sev klāt bērnus, vecākie bērni šausmās lūkojās ārā no roku un kāju sapinuma.

-Ak Dievs, - Elza pie sevis negaidīti sacīja. - Nu, re cik tālu esat sevi noveduši!

Atbildot uz to, bija čaukstināšana, kustības, bērna pīkstēšana. Vīrietis mēģināja norēkties – sanāca sēkšana. Pēc tam klakšķināšana: a-mļak-a-mļak, a-mļak...

Ieraudājās mazulis. Tikai tad Elza saprata, ka daži amļaki ir asinīs. Un bērnam, kurš raud, ir asinis uz krūtīm un rokas. Elza nezināja, ka Prugs ir sašāvis bērnu. Viņa nolēma, ka amļakiem ir uzbrukuši vilki.

– Un jūs arī vēl karojat? - Elza pārsteigta jautāja. - Kas te gan notiek?..

Viņa nedaudz pagrieza laternas staru uz augšu, lai tas neapžilbinātu lamļakus, tad paspēra vēl vienu soli uz priekšu, pacēla roku, it kā apturot pretimnākošo tēviņa kustību, un notupās. Viņa papleta rokas.

- Redziet, - viņa klusi un laipni sacīja, - redziet, man nav nekā. Es tikai gribu palīdzēt...nevis jums, stulbie, bet šim te bērnam, jo ​​viņš jums nomirs, ja es nepalīdzēšu, saprotiet, viņš nomirs, un viss...

Trīcēšana norima. Amļaki uzmanīgi klausījās viņā.

Turpinot runāt, Elza izņēma pirmās palīdzības paciņu, izvilka plāksteri, kolodija smidzinātāju, dezinfekcijas līdzekli.

- Galvenais, lai jūs man netraucējiet, - viņa teica.

Viņa atradās desmit soļu attālumā, un tagad vajadzēja gādāt, lai viņi nenobītos, kad viņa tuvosies. Viņa kādu laiku turpināja runāt, mēģinot ielikt savā tonī pārliecību par tiesībām tuvoties viņiem un palīdzēt. Un, nepārtraucot runāt, lēnām piecēlās un gāja.

Tas bija viskritiskākais brīdis. Elza zināja, ka jābūt gatavai, ja viņi visi uzbruks, bet tajā pašā laikā nevarēja par to domāt, jo amļaki, visticamāk, bija intuitīvi un viņas bailes nekavējoties pāries pie viņiem. Viņai bija jādomā tikai par to, kā varētu palīdzēt.

Tēviņš veica neveiklu un piesardzīgu kustību uz sāniem, palaižot Elzu garām. Viņa noliecās pār bērnu. Un tad pamanīja, ka arī māte ir ievainota. Mazulis un māte skatījās uz viņu ar mazu, vāju dzīvnieciņu lūdzošajām acīm.

Varbūt tas ir pat labi, ka arī māte ievainota. Vispirms varēs viņai pierādīt, ka var būt noderīga. Elza pacēla anestēzijas smidzinātāju, un viegls emulsijas mākonis vēsi pieskārās pāršķeltajam mātītes vaigam. Tā atlēca, iepīkstējās bērni. tēviņš draudīgi pavirzījās uz Elzu. Bet tad emulsija deva efektu. Mātīte sastinga, nedaudz pacēla brīvo roku, pieskārās vaigam. Tas bija saspringts, lēns, bet saprotams domu process. Viņi tomēr nav pārvērtušies gluži par zvēriem. Sieviete pēkšņi pastiepa Elzai raudošo mazuli.

…Elza jau rūpējās par savu trešo pacientu, kad izdzirdēja soļus gaitenī.

Tos izdzirdēja arī amļaki. Nobijās, sāka šņākt, atkal saspiedās kopā.

Elza pēc soļiem pazina Timofeju un pat saprata, cik viņš ir noguris un satraukts.

- Tim, - viņa klusi pasauca, zinot, ka skaņas alā aizskan tālu. - Nesteidzies. Nebiedē viņus. Tuvojies lēnām un tad apstājies desmit soļu attālumā no manis. Saprati?

- Sapratu, - sacīja Brauns.

Nils Olsens, uzzinājis, ka kuģis "Vacius" tuvojas sistēmai, nolēma pamodināt VaraijU, saprotot, kādu atvieglojumu šī ziņa tam sagādās.

Tālrunis ilgi atskaņoja zvana melodiju, Olsens jau grasījās nolikt klausuli, kad beidzot kāds miegains un dusmīgs pienāca klāt un teica, ka sardzes priekšnieks ir aizmidzis.

– Es ļoti lūdzu izņēmuma kārtā pamodināt sardzes priekšnieku. Informējiet viņu, ka viņu patraucēt uzdrošinājies Galaktikas centra konsuls.

- Man ļoti žēl, - skanēja atbilde, - bet sardzes priekšnieks lika viņu nemodināt, pat ja būtu zemestrīce, - atbildēja miegaina balss.

- Tad pasakiet viņam, tiklīdz viņš pamostas, ka Galaktikas centra konsuls ziņo, ka sistēmai tuvojas kuģis "Vacius" un ka es ar to esmu uzņēmis sakarus.

Runātājs nolika klausuli neatbildējis.

Konsuls atgriezās sakaru telpā, kur Jeļena Kazimirovna sarunājās ar kuģa radio operatoru, lai nepazaudētu uzņemto frekvenci. Protams, to labāk izdarītu instrumenti, bet pamēģini šo patiesību paziņot īstam radistam – viņš uzskatīs sevi par dziļi aizvainotu. Cilvēkiem, kuru darbs ir piesātināts ar automatizāciju, patīk uzsvērt šīs automatizācijas neuzticamību, lai gan viņi paši nepiekritīs strādāt bez šīs automatizācijas.

— Ko jūs nolēmāt, konsul? - "Vaciusa" kapteinis bija uz līnijas.

- Es mēģināju sazināties ar sardzes priekšnieku, - atbildēja Olsens, - bet viņš guļ. Šeit pamodināt nedrīkst. Es jau tāpat pārkāpu etiķeti.

- Etiķeti?

- Etiķetes ievērošana un ārkārtēja efektivitāte - īpašība, kas pazīstama visā Galaktikā un ir klanu lepnums.

- Modiniet, ko vēlaties. Runa taču ir par cilvēkiem.

- Protams, es jums piekrītu, - sacīja konsuls. - Tomēr pastāv vietējie noteikumi…

- Kur pazudusi "Brāzma"?

– Visticamāk, uz mūsu pašu sistēmas planētas Ar-A. Šim nosaukumam jābūt atlantā. Tomēr tas ir tikai pieņēmums.

– Ir kāds veids, kā to noskaidrot?

- Rīt apsardzes priekšnieks nopratinās aizdomās turamos.

- Tātad, sakari jāatliek līdz rītam? Līdz kuram laikam?

- Vai pusdienlaiks pēc vietējā laika jums būs piemērots?

- Man būs piemērots jebkurš diennakts laiks, jo esmu ceļā uz nelaimē nonākuša kuģa glābšanu. Varat droši mani pamodināt, pat ja es gulētu.

- Jūsu ironija tika novērtēta, - drūmi sacīja Jeļena Kazimirovna, lai gan konsula klātbūtnē operatoram nevajadzētu iejaukties sarunā. Bet Jeļena Kazimirovna sargāja lētticīgā un dažreiz naivā Olsena reputāciju un necieta, ja kāds grasās viņu aizvainot.

- Līdz saziņai, - sacīja Olsens. - Ceru, ka uz borta jums viss kārtībā?

- Esam izsēdinājuši pasažierus. Viņi mūs gaida uz desanta kutera. Tur var nebūt komfortabli, bet noteikti droši. Līdz saziņai.

Iznācis no sakaru punkta, Nils teica sievai:

- Kiska, es aiziešu pie astronautiem. Viņi noteikti ļoti uztraucas.

- Tu taču vari viņiem piezvanīt. Tagad ir dziļa nakts.

- Bet viņi ar prieku pamodīsies, - sacīja Olsens.

Viņš bija satraukts un apsēsts ar slāpēm darboties.

- Neiesaku, - sacīja Jeļena Kazimirovna.

- Bet tas taču tepat blakus - sacīja konsuls. - Burtiski pāris soļi.

- Tad uzvelc jaku, tagad no kalniem pūš. Premjera sieva man teica, ka šis vējš izraisa briesmīgas saaukstēšanās epidēmijas.

- Tās ir pasakas, kaķenīt, - sacīja Olsens.

Bet, lai nesatrauktu Jeļenu Kazimirovnu, jaku viņš uzvilka.

Viņš izgāja ārā. Viņš kosmonautus bija izvietojis parastā mājā, ko konsulāts speciāli šādiem gadījumiem izpirka, lai nemocītu apmeklētājus ar prestižo, bet dzīvei neērto jauno viesnīcu. Māja atradās tajā pašā kvartālā, apmēram divsimt metru attālumā no konsulāta.

Iela bija pilnīgi tukša. Tālumā dārdēja rati. Atskanēja zvaniņu džinkstēšana - no lielveikala kaimiņu ielā atbaidīja zagļus sargs.

Olsens gāja, skatīdamies zem kājām, lai neiekāptu peļķē vai samazgās, kas dažkārt joprojām tika izgāztas pa logiem tieši uz ielas, lai gan par to bija jāmaksā liels naudas sods.

lūk arī viesu nams. Virs ieejas zvaigznīte - Galaktikas Centra simbols. Olsens atmeta galvu — vienā no trīsstūrveida logiem dega gaisma. Viņš pagrūda durvis. Konsula nolīgtais apsargs mierīgi gulēja, sēdēdams uz grīdas un atspiedies pret sienu.

Viņš uzkāpa pa līkumotajām kāpnēm augšā. No apaļās zāles bija durvis, kas veda uz telpām, kurās gulēja astronauti.

Olsens neizpratnē apstājās. Tad klusi ierunājās:

- Ikviens, kas ir nomodā, atvainojiet?

Gandrīz uzreiz atvērās divas durvis, it kā istabu iemītnieki būtu gaidījuši viņa vizīti.

- Kas ir? - jautāja jaunais kosmonauts, ģērbies tā, it kā viņš nemaz nebūtu devies gulēt. - Ir jaunumi?

- Kuģis "Vacius" ir iznācis uz sakariem, - Olsens sacīja, ļoti atvieglots, jo bija rīkojies pareizi, ierodoties, - viņu gaidīja.

- "Vacius"? Tur ir komanda no Krionas, - sacīja Saliandri, kurš bija iznācis pa trešajām durvīm.

- Un kad "Vacius" būs šeit? Mums būtu labāk pāriet uz tā.

- Es vēl neko nezinu, - sacīja Olsens. - Goda vārds.

- Tad kāpēc mēs stāvam šeit? - teica pirmais inženieris. - Nāciet pie mums.

Olsens ienāca istabā. Izrādījās, ka tur sēdēja vēl pieci cilvēki. Neskatoties uz nogurumu un to, ka visu dienu bijuši aizņemti kosmodromā, cenšoties salabot raidstaciju, apkalpe, kas bija pazaudējusi kuģi, negribēja gulēt.

– Kur atrodas "Brāzma" jau zināms? - jautāja otrais palīgs.

- To uzzināsim rīt, - sacīja Olsens. – Rīt VaraijU no rīta sāks pratināt aizturētos. Viņš ir gudrs cilvēks, un viņam ir pilnīgs valdības atbalsts.

Šajā brīdī atskanēja dobjš būkšķis, tā ka nodrebēja māja un nošķindēja glāzes uz galda.

Ko tādu Olsens jau bija piedzīvojis - kad bija zemestrīce. Bet viņš zināja, ka vietējās mājas ir piemērotas šādiem gadījumiem. Ielejā, ziemeļos, viņam bija jāapmeklē pilsēta pēc spēcīgas zemestrīces. Dažas ķirbju mājas gulēja uz sāniem, bet neviena māja nebija sabrukusi.

Saliandri piegāja pie loga.

- Tas bija ļoti tuvu, - viņš teica. Viņš izliecās, mēģinot saskatīt, no kurienes cēlies troksnis. Tad viņš pagriezās un teica: - Es domāju, ka tur ir ugunsgrēks. Uguns. Pavisam netālu. Paskatieties.

Olsens pieskrēja pie loga. Dega viņa māja. Māja izskatījās dīvaini, kā ola, no kuras izšķīlies cālis, kas izknābies cauri čaumalas augšdaļai. Un no plašās atveres gāzās biezi dūmi un izlauzās liesmas.

Jeļena Kazimirovna, par laimi, gandrīz nebija cietusi. Kad Olsens aizgāja, viņu pārņēma nemiers: kā viņam vienatnē naksnīgajā ielā klājas? Pie viņa izklaidības. Viņai šķita, ka Nils apmaldījies un viņam uzbrukuši laupītāji ... Un Jeļena Kazimirovna, uzmetusi apmetni, izmetās ārā no mājas, izskrēja uz ielas un devās uz māju apmeklētājiem. "Pajautāšu sargam apakšējā stāvā, vai viņš atnāca," viņa sevi pārliecināja, "un tūlīt atgriezīšos." Tas, ka viņa pati naktī izgājusi ārā, viņu nesatrauca. Daudzajos kopdzīves gados viņa pieradusi, ka ar viņu nekas nenotiek – visas nepatikšanas un pārsteigumi notika ar Nilu.

Viņa atradās piecdesmit soļu attālumā no mājas, kad atskanēja sprādziens.

Ar gaisa viļņa sitienu Jeļena Kazimirovna tika uzmesta uz ietves, un, tā kā kritiens bija negaidīts un sāpīgs, Jeļena Kazimirovna nesaprata, kas noticis - viņai šķita, ka uzbrukuši bandīti, tāpat kā tam nelaimīgajam arheologam, un iesituši viņai pa galvu. Tāpēc krītot, viņa aizsedza galvu ar rokām, izvairoties no nākamā sitiena.

Nekas nenotika. Dārdiens apklusa, un tad viņa sadzirdēja aiz muguras sprakšķošu skaņu, kas pieauga spēkā, it kā kāds strauji lauztu mazas nūjiņas — tūkstošiem nūjiņu.

Jeļena Kazimirovna apsēdās un atskatījās. Dega viņas māja.

Mājas augšdaļa bija kaut kur pazudusi, un no olas līda dūmu mākoņi, kuros kā velni lēkāja liesmu mēles.

- Ak Dievs! - viņa skaļi teica. – Kāda laime, ka Nils aizgāja pie pilotiem.

Viņa piecēlās un paberzēja savu sasisto ceļgalu. Kaimiņmājās logi vaļā, ārā izliekušās miegainas galvas. Māja nodega ātri, tā bija veca, ķirbja koka konstrukcijas bija izžuvušas. Ģipša gabaliņi krita nost un nokrita uz bruģa, un likās, ka milzu ola acu priekšā sadrūp.

Jeļena Kazimirovna negāja atpakaļ uz māju, bet steidzās tālāk, pie pilotiem - ko viņai vienai darīt tajā ugunsgrēkā? Un pēc dažiem soļiem satika savu vīru un pilotus, kuri skrēja viņai pretī.

- Ļena! — Olsens no tālienes iekliedzās. - Tu paspēji! Paldies…

Viņš ieraudājās un apskāva viņu, bet piloti skrēja tālāk, gribēja dzēst uguni, bet tas bija neiedomājami, un pat ugunsdzēsēji, kuru rati ieradās diezgan ātri, neko nevarēja uzsākt. Ugunsdzēsēji nogaidīja, kamēr māja nodegs, lai pārlietu ar ūdeni gruzdošo baļķu un apmetuma kaudzi.

Drīz vien ieradās arī dažādas pilsētas amatpersonas. Notikums bija tik neparasts, ka nācās pārkāpt etiķeti. Viņa majestāte karaspēka komandieris ieradās oficieru grupas pavadībā. Komandieris bija satraukts un pat dusmīgs. Pēdējās dienās viņš bija zaudējis autoritāti, jo kuģa nolaupīšana izdarīta ar viņam padotās kaujas mašīnas palīdzību, un joprojām nevarēja atrast transportlīdzekļa apkalpi, kura bija iekritusi kā ūdenī. Viņš pavēlēja arestēt visus militāro transportlīdzekļu parka vadītājus, taču tas, protams, nelīdzēja, lai gan spīdzināšanas laikā - un spīdzināšana joprojām bija parasta Pe-U pratināšanas metode - viņi bija gatavi atzīties par jebko.

VaraijU, neskatoties uz agro stundu un steidzamību, ar kādu viņš ieradās, bija ģērbies pilnā formastērpā - acīmredzot saprata, ka ugunsgrēka vietā būs augstas pakāpes. Aiz viņa nāca apsargi, apmēram piecdesmit cilvēki, un VaraijU pavēlēja norobežot kvartālu un nevienu nelaist pie nodegušās mājas. Viņa eksperti nekavējoties sāka vest prom vēl gruzdošos baļķus, jo VaraijU bija pārliecināts, ka sprādziens un ugunsgrēks nav nejaušība, to izdarījusi tie Pruga BrendijU līdzdalībnieki, kuri nevēlējās, lai strādātu rācija un uzturētu sakarus ar "Vaciusu". Viņš atvainojās, ka nebija atbildējis uz Olsena pirmo zvanu, un teica, ka sodīs savu sekretāru. Bet tas neko nemainīja, un Olsens viņam tā arī pateica.

No mājas nekas nebija palicis pāri, un Olsenam visvairāk bija ļoti žēl etnogrāfisko kolekciju, ko viņš šeit bija vācis daudzus gadus, kā arī savu rokrakstu. Tos vairs nekad neatgūt. Un viņa darba bojā ejā bija dziļš apvainojums saprātam, jo tie, kas sarīkoja sprādzienu, vismazāk domāja par tādiem abstraktiem sīkumiem kā konsula Olsena saprāts vai viņa manuskripti.

Jeļena Kazimirovna uzvedās kā karaliene, un pēc viņas sejas varēja pieņemt, ka runa iet par tīro nieku - pazaudētu piespraudīti. Viņai bija divas reizes jāatbild uz jautājumiem. Sākumā viņu ilgi iztaujāja VaraijU, kurš interesējās, vai kāds nav ienācis mājā, jo spridzeklis taču jāienes, jāuzstāda un jāpaslēpj. Tad tos pašus jautājumus uzdeva krāsaini ģērbies ģenerālis no Viņa Varenības svītas. Attiecības starp Viņa Varenību un sargu priekšnieku atstāja daudz ko vēlēties, un tas bija saprotams - otrs nopietnais incidents trīs dienu laikā, pat trešais, ja pieskaita arheologa pazušanu. Un noziedznieki pilsētā jūtas pilnīgi mierīgi, it kā baudīdami aizsardzību ļoti augstās sfērās. Attiecīgi Viņa Varenība pieņēma, ka kalniešu apsardzē ir savi cilvēki, kas viņu atbrīvoja no atbildības par notikumiem, bet VaraijU visā vainoja armiju.

Kopumā nonāca pie secinājuma, ka bumba tikusi novietota vai nu zem mājas apakšas, vai arī apakšējā stāvā, kur varēja iekļūt ikviens; konsuls un Jeļena Kazimirovna naktī palika vieni, un māju neviens neapsargāja. Un, izejot no mājas, konsuls aizmirsa aizslēgt durvis - viņš bija tik izklaidīgs. No viņa iziešanas līdz Jeļenas Kazimirovnas aiziešanai pagājušas piecpadsmit minūtes – pietiekams laiks aizdedzināšanai.

- Mani uztrauc kaut kas cits, - sacīja VaraijU, pieliecot savu aso degunu pret konsulu un saskaņā ar etiķetes likumiem skatoties uz viņa krūtīm. - Viņi ļoti precīzi izvēlējās laiku. Tūlīt pēc tam, kad sazinājāties ar kuģi. Kam jūs par to pastāstījāt, ja neskaita manu sekretāru?

- Nevienam.

– Sekretāru es aizturēju, un tagad viņš tiek nopratināts. Bet jūs taču pateicāt pilotiem, vai ne?

- Nē, tas ir izslēgts, - atbildēja Olsens. - No brīža, kad es viņiem pateicu, līdz ugunsgrēka sākumam pagāja tikai kādas piecas minūtes, ne vairāk.

- Paliek telefona centrāle, - domīgi sacīja VaraijU. - Esmu spiests jūs atstāt...

Viņš pagriezās un, neatvadījies no Viņa Varenības, aizsteidzās uz savu mašīnu.

Sākās rītausma. Melnas sodrēju pārslas, ko sacēla pārspīlēti rosīgie sargi, laiski griezās gaisā. Pusģērbušies un pārbiedētie kaimiņi, kuri stāvēja klusi sarunājoties aiz aizžogojuma, sāka izklīst pa savām mājām. Ugunsdzēsēju rati, izrotāti ar dzelteniem pūķiem, savāca katlus, lai atstātu ugunsgrēka vietu. Viņa Varenība vēlreiz izteica līdzjūtību Olsenam un viņa sievai par bēdām, kas viņus piemeklējušas, un paziņoja, ka tajā pašā dienā par notikumu uzzinās premjerministrs un noteikti kompensēs kunga konsula izdevumus. Konsuls pieklājīgi pateicās par uzmanību – viņa izdevumus vairs nekompensēs neviens.

Vecais karotājs KraijU, kurš palika pēc Pruga pavēles, pavadīja neērtu, aukstu un drūmu nakti. Viņš apmetās ēkas otrajā stāvā, no kura virs laukuma pacēlās desmit metru augsts, robains stūris. No turienes ieeja pazemē bija redzama kā melns plankums. Tas bija tālu, tūkstoš soļu, bet tuvākas uzticamas pajumtes nebija.

Viņam bija auksti, turklāt lejā vairākas reizes garām aizgāja vilku bars. Tie bija lieli, spēcīgi dzīvnieki. KraijU nevēlējās, lai tie viņu pamanītu.

Kad no rīta viņš ieraudzīja, ka arheologi ir iznākuši no pazemes, viņš nekavējoties paziņoja par to kuģim. DrokU atbildēja, ka karotāji jau izbraukuši.

Arheologi nakti pavadīja amļaku sabiedrībā.

Līdz ar rītausmu jaunie paziņas pameta tuneli.

- Cilvēce nav vientuļa,- sacīja Levins, vērodams amļakus, kā tie uzmanīgi skatīdamies apkārt, lien ārā no tuneļa un izklīst pa drupām. Mēs apaugam ar radiniekiem.

Fotijs van Kuns paskatījās debesīs cerībā ieraudzīt kuģa zvaigzni, taču neko neredzēja. Viņš paskatījās uz mazuli ar pārsieto un ieģipsēto roku un pat pastiepa pret viņu roku, pavirpinādams ar pirkstiem, pateica "gu-gu!", uzskatot, ka visiem mazuļiem patīk, kad Fotijs van Kuns liek viņiem "gu-gu". " Mazulis iepīkstējās, māte sašutusi kaut ko nomurmināja.

Viņi izgāja atklātā vietā, šeit amļaki sāka neatlaidīgi skaidrot Braunam, kurš tika uzskatīts par cilts vadoni, ka viņiem pienācis laiks ķerties pie kaut kādām savām lietām.

- Esi uzmanīga ar viņu, - Elza teica mazuļa mātei. - Būtu jauki, ja tu viņu man atnestu arī rīt.

Elza sāka rādīt zīmes, ka mazulis jāatved uz pārsiešanu, māte, protams, neko nesaprata un aizvilka abus bērnus uz koku saaudzi, kas auga kalnā pilsētas vidū. Pārējie, neatskatoties, aizskrēja viņai pakaļ.

- Mums par viņiem jāparūpējas, - sacīja Fotijs. - Tas ir mūsu pienākums.

- Fotij, atliksim labdarību uz labākiem laikiem, - Timofejs nopietni sacīja. - Nes šurp kastes ar patronām.

Viņi ielādēja visurgājējā ieročus, kas bija atrasti un pārbaudīti naktī pazemē. Ieroči bija ārkārtīgi labi saglabājušies, jo tie, kas slēpās pazemē, mēdza ar tiem rīkoties ļoti saudzīgi.

Tas nenozīmē, ka arheologi plānotu nogalināt Pruga karotājus. Viņiem bija cits plāns - nokļūt uz 'Brāzmas" pirms bandīti devušies meklēt arsenālu, un sacelt tādu troksni, ka viņi nevarētu atstāt kuģi.

Cik ilgi viņi plānoja šo aplenkumu, viņi paši nevarēja pateikt, bet paredzēja aizkavēt ienaidnieku, līdz ieradīsies palīdzība. Jebkurā gadījumā tam vajadzētu būt stundu, ārkārtējā gadījumā dienas jautājumam.

Viņi sasēdās visurgājējā tieši tad, kad VoseņU visurgājējs jau bija devies uz pazemi. Un, ja viņi būtu pakavējušies vēl desmit minūtes, tad notikumi noteikti būtu uzņēmuši pavisam citu pavērsienu.

Ja kāds varētu paskatīties uz pilsētu no putna lidojuma, viņš redzētu, kā viens no visurgājējiem lēnām virzās prom no pazemes, otrs tai tuvojas.

Kamēr uz Ar-A ilga šis rīts, Pe-U galvaspilsētā tas jau bija pārvērties par dienu.

Bezgalīgi noguris Olsens kopā ar pilotiem devās uz Zinību skolu. Zinību skolā elektronikas nodaļā bija apsolītas ierīces, ar kurām varēs atjaunot sakarus.

- Nu, labi, - Olsens sacīja, strīdēdamies ar sevi, - pieņemsim, ka viņi zināja, ka man konsulātā ir sakaru raidstacija. Un Prugs, līdz galējībai apdomīgs, pavēlēja uzstādīt spridzekli... Iespējams?

— Iespējams, — Saliandri atbildēja, — bet kāpēc viņi jūs neuzspridzināja jau pašā sākumā? Kā viņi zināja, kurā brīdī jūsu stacija sazināsies ar kosmosu? Nē, tavam VaraijU ir taisnība – jāmeklē telefona centrālē. Viņiem nebija daudz laika, bet pietiekami. Pilsēta ir maza.

Zinību skola bija divas reizes lielāka par pārējām. No tās stiepās laboratoriju zemās betona ēkas.

Zem ķirbja sāna viņus jau gaidīja Zinību skolas profesori zilās togās ar robainu augsto zināšanu zīmi. Profesoriem šajā ceremonijā nebija ko darīt, taču pats fakts, ka Kosmosa flote griežas pēc palīdzības Zinību skolā, bija simbolisks akts. Zinību skola bija viens no stingrākajiem Galaktikas centra sabiedrotajiem. Nebūdama klans, viņa jutās kā jauna veida klans - klans bez ģimenes saitēm, un Zinību skolai arheologa, kas bija tās viesis, pazušana bija dziļš apvainojums.

- Kas tas? - viens no pilotiem jautāja. - Mums nav laika svinīgām sapulcēm.

- Nē, - sacīja Olsens, kurš vislabāk saprata, kas notiek. - Bet, ja būsim pacietīgi, dabūsim visu, kas mums nepieciešams.

Zinību skolas pavēlnieks, kura sirmās savītās ūsas, par lielāko pilotu izbrīnu, gandrīz sasniedza grīdu, vecs Olsena draugs, viņu sagaidīja atplestām rokām. Viņš šņukstēja un neslēpa asaras. Viņš bija īsts vīrietis – tikai sievietes slēpj asaras. Olsenam arī nobira asara. Kā viņš vēlāk paskaidroja pilotiem, viņš to darīja tikai, lai ievērotu etiķeti, bet patiesībā tas bija liels atvieglojums - kad var paraudāt uz pleca cilvēkam, kurš saprot tavu bēdu dziļumu un dalās šinīs bēdās.

Tad ar veselu procesiju, kas ļoti atgādināja bēres, tikai bez mirušā, viņi devās uz laboratoriju.

Piloti bija diezgan pārsteigti, redzot bagātības, kas tika glabātas bez vajadzības, rēķinoties ar nākotnes atklājumiem un nākotnes vietējiem Ņūtoniem. Pat Olsens nezināja, ko zinātniekiem izdevās uzkrāt savās noliktavās. Un, kamēr Olsens, vaimanājošo profesoru ielenkumā, stāstīja par katastrofas apmēriem, kas piemeklējis gan viņu personīgi, gan vietējo filoloģiju un etnogrāfiju, piloti kā zēni rotaļlietu veikalā izmisīgi un ar arvien lielāku optimismu ņēmās pa viesmīlīgi atvērtajām noliktavām.

Kad pēc trim stundām Olsena pārslogotā mašīna skolas tvaika grabažas pavadībā traucās uz kosmodromu, triumfējošais Pisarenko, otrais palīgs, sacīja konsulam:

- Vai mēs to salabosim? mēs no šiem materiāliem uztaisīsim trīs jaunas sakaru stacijas.

"Vacius'' kapteinis Invuke pēdējo stundu laikā bija izžuvis vēl vairāk. Sakari ar Pe-U bija pārtrūkuši, un visi mēģinājumi izsaukt planētu ne pie kā nenoveda. Viņš sapulcināja savus palīgus un kuģa stūrmaņus uz tiltiņa.

- Galaktikas centra konsulam, ar kuru es runāju, ir aizdomas, ka kuģi 'Brāzma'' nolaupītāji aizveduši uz šajā pašā sistēmā esošo planētu Ar-A. Viņš gan nav pilnībā pārliecināts. Pēc šī ziņojuma, nezināma iemesla dēļ, savienojums pārtrūka.

Kapteiņa palīgi un stūrmaņi sēdēja nekustīgi, izstiepušies zemajos krēslos. Neskatoties uz to, ka krioniešiem patika visiem paziņot, ka viņi nicina noteikumus un viņiem ir sveša etiķete, ikdienā pie viņiem valdīja visstingrākie uzvedības noteikumi, kurus viņi vienkārši nepamanīja un pat noliedza to eksistenci. Tāpēc neviens no stūrmaņiem (izņemot otro) un palīgiem nekad nevēra muti, kamēr kuģa kapteinis viņam to nebija atļāvis.

Viņi sēdēja nekustīgi kā statujas, savās identiskajās pelēkajās uniformās ar sievu izšūtām Kosmosa flotes zīmotnēm, viņi sēdēja zem planētas dižāko kapteiņu portretiem, vienlīdz kārni, nopietni un pat drūmi.

- Mums ir divas iespējas: mainīt kursu un doties uz planētu Ar-A vai turpināt lidot uz planētu Pe-U. Es uzskatu, ka šādos apstākļos mums jāturpina virzīties uz planētu Pe-U, mēģinot atjaunot ar to sakarus. Kuģa aizlidošana uz planētu Ar-A pašlaik ir tikai neapstiprināts pieņēmums. Otrā sakaru kļūme tik īsā laikā liecina par ļauniem nodomiem uz pašas planētas Pe-U. Tāpēc pastāv draudi mūsu biedru dzīvībām. Tāpēc es iesaku pagaidām saglabāt kursu uz planētu Pe-U. Ceru, ka esmu izteicies īsi un vienkārši, un, ja kādam ir iebildumi, un es ceru uz iebildumiem un strīdiem, tad lūgšu tos izteikt ar visu mums raksturīgo skarbumu. Lēmums ir jo nopietnāks, jo, iespējams, mums, civilajam kuģim, nāksies ... karot.

Kapteinis apklusa un klusēja tieši trīs minūtes, jo, protams, neviens neiedomājās kapteinim iebilst. Viņi visi bija īsti demokrāti un nicināja etiķeti un nosacījumus, un tāpēc bez nosacījumiem un neskaidrībām piekrita savam kapteinim. Pretējā gadījumā šis kapteinis būtu bijis nekavējoties jāpazemina amatā.

Trīs minūtes vēlāk sanākušie piecēlās, paklanījās kapteinim, paklanījās dižo kapteiņu portretiem un atstāja kapteiņa tiltiņu.

Andrejs pamodās, pielēca kājās, nomazgājās, iedzēra ūdeni no nelielā krāna, kas atradās salonā. Šausmīgi gribējās ēst.

Viņš tagad labprāt saceltu pamatīgu skandālu pa visu kuģi, taču lieliski saprata, ka neviens šo skandālu nesadzirdēs.

Un vispār, cita starpā, viņam šis notikums bija pamatīgi apnicis.

Viss varētu šķist bērnu spēle, ja tas nenogalinātu cilvēkus. Bet Prugam tas viss šķiet pilnīgi godīga spēle – viņš nejūtas kā noziedznieks vai slepkava. Ja runājam par civilizāciju bērnību, tas ir redzams ne tikai ekonomiskajos un sociālajos likumos, bet arī katra indivīda psiholoģijā. Katrs akmens laikmeta cilvēks ir tikai bērns, lai cik viņam būtu gadu. Un viņam ir bērnišķīga reakcija. Vajag taču izdomāt - veltīt savu dzīvi vēlmei kļūt par karali! Un pēc tam? Tronī nomirt? Vai tas būtu ērtāk nekā krēslā bez kroņa?

Bet tā, viņš sev stāstīja, nav grūti attaisnot jebkuru primitīvu ļaundarību. Nē, viņš sev teica, izskaidrot. Attaisnot vai ne, nav mūsu uzdevums. Mūsu uzdevums ir izskaidrot un, izskaidrojot, novērst briesmas. Lai gan, iespējams, izņemot vienu neveiksmīgu atgadījumu, kura dēļ Andrejs tika izslēgts no lidojuma apkalpes, viņš vēl nebija nonācis situācijās, kurās būtu tik bezpalīdzīgs.

Un tieši šajā izsalkušā Andreja skumjajā prātošanās brīdī noklikšķēja slēdzene un ienāca DrokU. Gluži kā savā kajītē. Mierīgi un pārliecināti.

- Man ar jums jāparunā, - viņš teica kosmolingvā.

- Kā jūs zināt Galaktikas valodu? - Andrejs jautāja.

- Es iemācījos, - DrokU attrauca.

- Jūs esat bijis Galaktikas centrā?

- Praksē, administratīvās vadības kursos, - DrokU teica, - bet, godīgi sakot, man nav nācies runāt jau ļoti ilgu laiku. Četrus gadus pavadīju kalnos un pēdējo gadu blakus Prugam galvaspilsētā. Praktiski kļuvu par mežoni.

– Jūs esat dīvains cilvēks. Kas jūs esat?

- Jums man jānotic. Arī man nācās slēpties, līdz pārliecinājos, ka ar jums ir vērts uzsākt darīšanas. Mans stāvoklis ir daudz bīstamāks nekā jūsējais. Ja viņi uzzinās, ka es šeit runāju ar jums, Prugs mani tūlīt nogalinās. To es jums garantēju.

- Kas tad jūs esat?

– Esmu cienījamā pilsētas galvaspilsētas apsardzes priekšnieka VaraijU vietnieks. Mans vārds jums neko neizteiks, tāpēc varat mani turpināt saukt par DrokU.

– Ko jūs darījāt pie Pruga?

- Redziet, cik vilinoši ir pratināt, - DrokU pasmaidīja. Viņa kustībās, izskatā bija zināms slinkums, taču tas izpaudās no spēku pārpilnības, no spējas ātri savākties un pārvērsties par muskuļu kamolu. – Nepilnu trīs minūšu laikā jūs kļuvāt par izmeklētāju. Atbildu uz jūsu jautājumu: Prugs jau ilgu laiku mūs ir mulsinājis. Viņš ir spilgtākā un enerģiskākā figūra kalnos. Nolēmām iefiltrēt savu cilvēku, lai tas vienmēr būtu Pruga tuvumā. Man nācās kļūt par šādu cilvēku.

- Un jūs gribat iestāstīt, ka nepamanījāt, kā viņš plāno sagrābt kuģi.

- Mēs neesam visvareni. Viņš izrādījās viltīgāks. Šoreiz. Bet viņa triumfs ir īslaicīgs. Jūs to ziniet labāk par mani.

- Man ir grūti noticēt, - sacīja Andrejs.

Droku piecēlās:

- Es nevaru vienmēr jums palīdzēt. Es arī gribu dzīvot. Bet varbūt rīt kaut ko izdomāsim. Galvenais ir tas, ka viņi nepaspēja iekļūt arsenālā. Kā jums šķiet, mums drīz nāks palīgā kuģis?

- Pajautājiet kaut ko vieglāku, - sacīja Andrejs.

- Ar labunakti. Domāju, ka drīzumā būšu vajadzīgs Prugam.

- Mirklīti, - sacīja Andrejs. - Ja jūs tiešām esat tas, par ko uzdodaties, kāpēc neneitralizējat Prugu?

- Es nevaru viņu nogalināt, man tas nav atļauts.

- Es nerunāju par slepkavību. Acīmredzot ir arī citi veidi.

- Ko jūs tagad darīsiet?

- Ņemšu vērā jūsu padomu. Un nesteigšos. Es uzskatu, ka tagad galvenais ir neļaut viņam nogalināt kādu no arheologiem. Kas attiecas uz arsenālu, lai viņš ņem visu, ko vēlas. Viņš neko nepaspēs izmantot.

DrokU pasmaidīja. Viņam bija novīlēti zobi, kā jau kalnietim pienākas.

- Jūsu arheologi ir izsekoti. Viņi ļāva sevi vadīt kā vistas. Prugs atstāja pilsētā mednieku, un arheologi viņam parādīja arsenālu. Tagad VoseņU aizsteidzies uz turieni, lai nopelnītu sev slavu un dzīvību.

- Un dzīvību?

- Protams. Prugam viņš vajadzīgs tikai priekš Pe-U, bet tad ...tad viņš netīšām noslīks. Viņš ir svešinieks. Un viņš var izpļāpāties, lai izglābtu savu ādu.

"Man viņa nav žēl'', Andrejs nodomāja. "Man būtu jābūt humānam, man būtu jāmīl visi – tā ir Galaktikas lielā gudrība – cilvēka dzīvības vērtība un svētums. Bet es gribu, lai VoseņU nomirst".

- Jums nav viņa žēl, - DrokU apstiprinoši teica. - Jūs domājat, ka viņš nogalināja jūsu sievieti.

- Vai tad tas tā nav?

- Manis tur nebija. Varbūt to izdarīja kāds cits no Pruga cilvēkiem. Es aizeju, kolēģi. Prugs pamodās. Viņš ir nervozs. Viņš ir sasmēķējies. Nervi trīc. Es aizslēgšu durvis, jo kāds, iespējams, būs redzējis mani šeit ienākam.

DrokU viegli piecēlās.

- Pagaidiet, - Andrejs teica, - nezinu, kāda veida nāve ir vieglāka, bet man jāsaka, ka visi jūsu gūstekņi ir bēdīgā stāvoklī. Es spriežu pēc sevis.

- Un kas noticis?

- Vakar neviens neiedomājās mūs pabarot. Un šodien, šķiet, arī ne.

- Traks var palikt! — DrokU iesaucās. Viņš bija patiesi pārsteigts. Viņš arī bija aizmirsis, ka cilvēkiem ik pa laikam vajag ēst.

- Ejam, - viņš teica. - Ejiet pa priekšu.

Viņi izgāja koridorā, un DrokU ātri aizveda Andreju uz kambīzi.

Kambīze bija tukša.

- Ņemiet visu, kas jums nepieciešams, - DrokU teica, - un nekavējoties uz savu kajīti. Ja jūs pieķers, jāatbild būs man. Bet es nevaru ilgāk uzkavēties.

Un viņš ātri aizgāja.

Andrejs nogaidīja, līdz apklusa viņa negaidītā sabiedrotā soļi. Tad uzmanīgi nolika savu ieguvumu atpakaļ vietā. Badā viņš nenomirs.

Tagad viņam nācās nemanītam ielavīties bibliotēkā. Viņš cerēja, ka šī kuģa telpa BrendijU klana pārstāvjus neinteresē.

Ieeja bibliotēkā bija no gaiteņa, bet bija arī otrās durvis, kas savienoja to ar kopkajītes telpu. Šīs durvis nekad netika izmantotas, un, kā Andrejs pamanīja, tām priekšā bija aizstumts dīvāns, kas bija nobīdīts malā, lai atbrīvotu vietu Pruga tronim.

Gājiens uz bibliotēku beidzās labi. Andrejs uz pirkstgaliem šķērsoja istabu un piespieda pie durvīm ausi.

Sabiedrotā parādīšanās viņam šķita pārāk negaidīta, un viņš ļoti gribēja zināt, par ko DrokU runās ar Prugu. Gribējās uzticēties DrokU – vienmēr gribas kādam uzticēties, ja nav pietiekami daudz sabiedroto. Bet lētticība var izmaksāt dārgi.

Andrejs bibliotēkā ieradās laikā. DrokU runāja ar BrendijU mantinieku. Un saruna bija negaidīta.

Kad apatūras daļas izkrāva no automašīnas un aiznesa visu to uz dispečeru telpu, piloti bija trokšņaini kā puikas, un Olsens domāja, ka viņi vēl patiešām ļoti jauni - uz pusi jaunāki par viņu. Viņiem tagad starp lidojumiem būtu jāspēlē futbols. Viņi bija pārliecināti, ka tuvāko stundu laikā salabos staciju, un šis uzdevums viņus pasargāja no visām citām problēmām, no kurām nevarēja novērsties pats Olsens.

No Zinību skolas ar tvaika mašīnu ieradās arī vietējie tehniķi, tāpēc Olsenam bija nepārtraukti jārunā, jo pilotiem bija nepieciešama tehniķu palīdzība un viņš visu laiku tulkoja.

Piloti izmantoja bojāto salauztā raidītāja korpusu un dažas atlikušās detaļas un sāka montēt jaunu iekārtu. Viņi apgalvoja, ka raidītājs darbosies ne sliktāk kā konsula bojā gājusī iekārta.

Kosmodromā ik pa laikam parādījās ciemiņi.

Vispirms ieradās Visgudrais Zināšanu skolas vadītājs. Viņš vēlējās pārliecināties, vai darbs norit labi un viņa tehniķi ir noderīgi, kā arī vēlējās vēlreiz izteikt līdzjūtību Olsenam. Pirms viņš paguva doties prom, parādījās lauka virtuve, īsta armijas lauka virtuve, līdzīga vecam katafalkam, tikai rotāta ar ziediem. Ēšanas rituāls vietējā armijā bija ļoti sarežģīts, un nometnes virtuves klātbūtne katafalka formā un ziedos bija neatņemama rituāla sastāvdaļa. Pavāri, kas ieradās katafalkā, bija ļoti sarūgtināti, ka piloti, neievērojot rituālus, aprija visus gardos virsnieku ēdienus. Olsens centās par visiem, taču, protams, viņš nevarēja glābt situāciju, un armijas pavāru atmiņā Kosmosa flotes piloti palika kā ārkārtīgi slikti audzināti cilvēki.

Pēc tam ieradās pats Viņa Varenība. Viņš ieradās ar bruņumašīnu, īsi paklanījās un apstaigāja nopostīto dispečeru torni. Tad tikpat pēkšņi aizgāja, atstājis piecus ar šautenēm bruņotus karavīrus. Karavīri sastājās ap perimetru vietai, kur notika uzstādīšana, un sastinga. Olsens paskatījās uz viņiem ar zināmām bažām, un viņa bailes vēl saasināja VaraijU, kurš ieradās pēdējais.

- Kāpēc ir šitie? - viņš jautāja Olsenam. - Man tas nepatīk. Pateikt kāpēc?

Viņš izskatījās kā liels putns ar knābi, kas pamanījis lapsu, kas lavās ligzdas virzienā, un ir ļoti nomākts šādas zemiskas uzvedības dēļ.

- Kāpēc? - Olsens jautāja.

– Tāpēc, ka Prugam bija kaujas mašīna. Bet visas kaujas mašīnas pieder armijai. Es gribētu noķert un nopratināt to, kurš Prugam iedeva kaujas mašīnu.

- Kas jauns? Telefona centrālē kaut ko uzzinājāt?

- Es viņus arestēju. Visu nakts maiņu, - VaraijU vienkārši atbildēja. - tagad ar viņiem runā mani cilvēki. Domāju, ka drīz viss būs zināms.

Kā ar pārējiem aizdomās turamajiem? Vai mēs varam precīzi pateikt, uz kurieni aizlidoja kuģis?

- Visticamāk, tas ir uz Ar-A, - VaraijU domīgi sacīja. - Visticamāk. Lai gan neizslēdzu arī citus variantus.

- Tādi ir?

VaraijU paraustīja plecus.

- Ir cerība salabot staciju? - jautāja VaraijU, skatīdamies uz pilotiem. Viņi rosījās dispečeru telpas otrā stāva drupās.

- Sola to izdarīt drīz, - sacīja Olsens. – Zinību skolā mums iedeva ļoti svarīgas detaļas.

- Viņiem tādas bija?

- Viņi gatavojās būvēt paši savu Galaktisko sakaru centru, taču savus nodomus nereklamēja.

- Bet es neko nezināju, - sacīja VaraijU un noplātīja rokas. - Tātad, es slikti daru savu darbu. Ir pienācis laiks mani triekt prom.

- Jums vajadzētu priecāties, - sacīja Olsens. – Jūs vienmēr esat bijis jaunā piekritējs.

- Bet ir jāseko līdzi jaunajam. Vairāk nekā vecajam.

- Tagad mums ir problēmas arī vecā dēļ.

- Rīt būs jaunā dēļ, - ar pārliecību sacīja VaraijU. - Jaunas lietas parādās pārāk ātri. Jūs paskatieties uz viņiem, - VaraijU norādīja uz nekustīgi stāvošajiem karavīriem. Viņiem ir jauni ieroči. Mūsu Varenības ļoti steidzas izmantot ieročus, kas šeit nav izgudroti. Un ko viņi rīt darīs ar šiem ieročiem? Vai varbūt viņi tos jau izmanto nepareizi. Kāpēc pie kuģa ieradās kara mašīna? Kam visvairāk vajadzīgs arsenāls? Viņa Varenībai. Katra organizācija ir dzīvs ķermenis, katrs vēlas aizņemt pēc iespējas vairāk vietas.

Vai tad armijai ir konkurenti?

- Nu kaut vai es, - sacīja VaraijU. - Es uztraucos par valsts drošību. Un, ja briesmas nāks no armijas, es strīdēšos ar armiju.

- Tātad jums arī vajag jaunos ieročus, arsenālu?

- Man pietiek ar to, kas ir, - atbildēja VaraijU.- Paskatīsimies, kā klājas jūsu pilotiem.

Viņi devās pie pilotiem, kuri priecīgi sveicināja.

— Paskatieties, — sacīja Saliandri, — kādreiz noteikti paveiksies.

Stacija bija ieguvusi lietišķu izskatu. Tā šķita samudžināta un pat nekārtīga. Bija pārsteidzoši, kā piloti varēja tikt skaidrībā šajā labirintā.

- Un tā darbosies? – VaraijU neticīgi jautāja.

- Atnāciet pēc divām stundām, - pārliecinoši atbildēja Saliandri.

Katrs zēns no dižciltīgas ģimenes piecpadsmit gadu vecumā iziet iesvētīšanas ceremoniju. Viņu nevar uzskatīt par patiesi dižciltīgu cilvēku, ja viņš no galvas nezina svētos tekstus, tos tekstus, kurus titāni no Ar-A atnesa sev līdzi senatnē un atstāja Pe-U cilvēku senčiem. Ja uz Zemes atmiņas par citplanētiešiem ir palikušas mitoloģijas laukā un nekādā veidā nav pierādītas, pareizāk sakot, tās ir tikai sapņa izpausme par saprāta brāļu eksistenci vai pat Augstāku spēku Visumā, tad Pe-U iedzīvotājam tā bija daļa no vēstures. Un viņu valodas zināšanas, kas laika gaitā pārgājušas maģisko rituālu sfērā, nebija tukša frāze. Tieši šajos tekstos, par kuriem Zinību skolā tagad pārlīkušas gudrās galvas un kuriem Nilss Olsens veltīja lielu rakstu, diemžēl, gāja bojā ugunsgrēkā konsulātā, daudz zināšanu bija saglabātas šifrētā veidā, kas veidoja šejienes civilizācijas pamatu.

Protams, kalnieši iesvētīšanas ceremoniju veica citādāk nekā dižciltīgie ielejas iedzīvotāji. Un viņi nelasīja nevienā valodā. Bet VoseņU prata gigantu valodu. Un nebija pārsteigts, ka uzraksti pazemē viņam bija skaidri salasāmi. Viņu vairāk pārsteidza, ka nevar izlasīt visu.

VoseņU pārliecinoši devās uz noliktavām, zinot, ka viņam ir divi uzdevumi. Pirmais uzdevums ir atrast Bumbu. To Lielo Ieroci, par kuru zināja senči un kas varēja iznīcināt veselu pilsētu. Un atrast rokas ieroci priekš sevis. Un vēl nav zināms, kas vairāk vajadzīgāks. Vai varbūt drēbes, kas izgatavotas no viegla ložu necauršaujama metāla – tāds arī bija minēts leģendās.

VoseņU steidzās, viņš gāja dažus soļus pa priekšu, un viņa laternas stars šaudījās gar sienām, sastingstot uz baltajiem un dzeltenajiem uzrakstiem, meklējot durvis un pagriezienus, ielūkojoties telpās un ātri pārmeklējot pa tām. Karotājiem, kas sekoja, šķita, ka debesu kunga kalps dejo maģisku deju, aicinot pazemē mītošos garus - viņi gribētu no turienes aiziet, bet tā būtu liela nepaklausība, jo viņiem bija jāpaņem pazemē lielo ieroci un lielo varu.

"Īpaša slepenība" - bija rakstīts virs durvīm, kas nobeidza koridoru. Bet durvis bija pusvirus. Tieši aiz tām, it kā vēlēdamies iziet, apģērba paliekās gulēja vīrieša skelets. Skelets sabruka no gaisa plūsmas, kad VoseņU pavilka durvis pret sevi. Karotāji atkāpās – laternu ņirbojošajā un neskaidrajā gaismā viņiem šķita, ka skelets mēģina no tiem aizbēgt.

Šeit, arsenāla svētnīcā, tika glabātas Bumbas.

Andrejs klausījās DrokU sarunu ar Prugu BrendijU. Saruna pilnīgi neatbilda rangu tabulai.

Prugs saknupis sēdēja savā tronī kā miegains krupis. Likās, ka viņam par visu, kas notiek apkārt, nospļauties.

DrokU lēnām staigāja pa kopkajīti, izdarot sarežģītas, bet atkārtotas kustības - ap šaha galdiņu, pie klavierēm, gar krēsliem, aiz troņa, ap troni... Un, neapstājoties, teica:

- Tu aizmirsti, ka neko nebūtu izdarījis, ja nebūtu mūsu palīdzības. Tu būtu palicis dzīvs pretendents un mantinieks. Un, iespējams, jau sen tevi būtu atraduši slepkavas. Tu pastāvi tikai tāpēc, ka esi mums vajadzīgs. Un tas tev ir izdevīgi. Pirmkārt, tev. Neaizmirsti par to.

- Bez manis jūs arī neko nebūtu izdarījuši.

- Tas vēl nav zināms. Sliktākajā gadījumā mēs būtu atraduši citu. Alkatīgu pēc varas un vadoņa godības.

– Cita tāda nav.

– Domā kā zini.

- Bet ko vajag jums? To pašu spēku un to pašu slavu.

- Nē. Mums ir vajadzīgs cits spēks un cita slava. Īsta, bez bungām. Bungas, troņus un ažiotāžu mēs atstājam tev. Lieto. Lai mežonīgie dziedātāji dzied tev par godu drosmīgas slavas dziesmas. Pietiek runāt ar tevi. Es runāšu ar kungu VaraijU. Es viņam pateikšu, ka ieroču arsenāls ir atrasts. Laiks iet uz beigām. Tev vienmēr jābūt skaidrā prātā, vienmēr stipram un gatavam karot. Nedomā, ka tas ir tik vienkārši.

"Ak tad VaraijU", Andrejs atkārtoja sev, "ietekmīgs cilvēks, valsts apsardzes vadītājs. Cik interesanti notiek vēsturē - priekšplānā vienmēr ir persona. Un tā trokšņo un vicina ieroci. Bet aiz personas stāv tie, kuriem nepatīk izrādīties..."

DrokU izgāja no kopkajītes. Prugs BrendijU grasījās viņam sekot, taču apstājās un aizdomājās, ar spēcīgiem pirkstiem bungojot pa klavieru vāku.

Gribēdams pa īsāko ceļu tikt ārā no pilsētas, Brauns izvēlējās nepareizo ielu un nokļuva strupceļā. Desmit minūtes viņš spītīgi vadīja mašīnu cauri drupām, taču bija spiests pagriezties atpakaļ. Un šeit priekšā, kā par nelaimi, amļaks.

Amļaks stāvēja ceļā visurgājējam. Spītīgi, kā pašnāvnieks.

Timofejs samazināja ātrumu. Izliecās no lūkas.

- Ej malā, - viņš teica.

Amļaks runāja nogurdinoši un monotoni, atkārtojot tās pašas skaņu kombinācijas: - a-ļa-mļa-mļa ...

Elza pieskrēja viņam klāt. Viņa nesaprata, ka amļaks tikai gribēja pievērst šīs dievietes uzmanību, ka ir atnākuši citi cilvēki un iekļuvuši pazemes mājā. Un šie cilvēki biedē amļakus ar savu smaku, ar savām draudīgajām ļaunajām domām. Un amļaki baidās.

Amļaks vēlējās, lai dieviete atgrieztos pazemes mājā un padzītu šos cilvēkus. Lai to darītu zināmu, viņš izdarīja dīvainas kustības, dejoja, skrēja prom, atkal atgriezās.

- Viņš kaut kur sauc? - Brauns jautāja.

Fotijs pienāca tuvāk, bet apstājās, jo Elza brīdinoši pacēla roku.

- Viņi jūt, - viņa teica. -Viņi jūt emocijas.

Amļaks atkāpās no Fotija. Viņu biedēja Fotija pastāvīgais nemiers. Viņš mēģināja kaut kā pateikt Elzai, kādi cilvēki atnākuši uz pazemes māju, taču viņam nebija vārdu un bija pārāk maz domu. Viņš jau bija paveicis saprāta varoņdarbu - atnāca pie šiem cilvēkiem.

Amļaks saprata, ka viņam sekot nevēlas. Un tad viņš saprata, kas viņam jādara. Tur, drupās, pavisam netālu sēdēja viens no tiem satrauktajiem cilvēkiem. Viņš tur slēpās jau ilgu laiku, un amļaki zināja, ka viņam nav nekāda sakara ar viņu dievieti un viņas ļaudīm. Un amļaks saprata, ka šī persona, kas jau ilgi sēdēja drupās un skatījās uz dievieti, ir jāparāda un tad cilvēki sapratīs un dosies uz pazemes māju. Un viņš, nemitēdamies pļāpāt, ātri skrēja uz mājas drupām, kur uz otrā stāva platformas paliekām sēdēja KraijU. Viņš ātri skrēja, aizmirstot par piesardzību, jo gribēja tikai parādīt un neko sliktu. Viņš gandrīz aizskrēja līdz drupām, kad pēkšņi viņam pārvēlās baiļu un naida vilnis.

KraijU ieraudzīja amļaku, kailu, izdēdējušu, mazu, un saprata, ka šis mazais ir viņu izsekojis un tūlīt nodos ienaidniekiem. Viņš nebija no tādiem, kas atkāptos un bēgtu. Viņam nācās izcirsties caur desmitiem kauju un sadursmju, no visas viņa ģimenes bija palicis tikai viens jaunākais brālis, kurš kopā ar viņu atlidoja uz šejieni. Un, domās skaitot ienaidniekus, viņš pacēlās pilnā augumā, un no mašīnas kļuva skaidri saredzams. Rokā viņš turēja kaujas cirvi, bet otrā – gaisa cauruli. Viņš bija gatavs pēdējai kaujai un domās atvadījās no jaunākā brāļa, aicinot viņu atriebties.

Amļaks apstājās, uzgrūdies kā mūrim viņa dusmām un niknumam. Viņš stāvēja atmetis galvu atpakaļ, garos, retos matus purināja augošais vējš. Viņš bija gluži kā hipnotizēts, jo zināja, ka radījums vēlas viņu nogalināt, bet nesaprata, kāpēc divkājainajai būtnei viņš būtu jānogalina. Viņš tikko bija pālliecinājies, ka divkājainie nenogalina.

KraijU izkliedza klana kara saucienu; tas bija ļoti skaļš un īpašs kliedziens - to uzreiz varēja atšķirt no citu klanu kuajas saucieniem. Kliedziens pāršķēla pilsētas virmojošo gaisu un aizlidoja uz pazemes izeju, kur karotāji rūpīgi iekrāva visurgājējā bumbas un ieročus. Kliedziens bija vāji saklausāms, bet KraijU jaunākais brālis pazina balsi. Viņš paķēra nazi un metās palīgā brālim. Bet viņu apturēja VoseņU:

—. Stāvi.

- Man jāiet, - sacīja jaunākais brālis. - Tur kauja.

- Tavam brālim ir savs darbs, tev - savs.

- Es tevi neklausīšu, tu kalps, - sacīja jaunākais brālis.

- Uzgaidi. - VoseņU bija ļoti uzmanīgs, bet viņš gribēja dzīvot. Viņš ieslēdza sakaru aproci – mazajā ekrānā parādījās Pruga seja. Prugs bija piesardzīgs.

- Kas noticis? - Viņa balss atskanēja no skaļruņa klusi, smalki.

- kungs Prug, - VoseņU teica, - mēs atradām ieročus. tie ir steidzami jāiekrauj un jāved, bet jaunākais KraijU dzird, kā viņa vecākais brālis, atstāts sargāt arheologus, aicina uz kauju. Un viņš grib visu pamest un skriet pie brāļa.

- Ja viņš uzdrošināsies to izdarīt, - Prugs lēni un ļauni sacīja, - tu pats viņu nogalināsi. Ir liels darbs un pienākums. Neviens no mana klana karotājiem neuzdrošināsies pārkāpt savu pienākumu.

- Tu dzirdēji? - pazemīgi jautāja VoseņU. - Tā teica tavs vadonis.

Atkal atskanēja KraijU kaujas sauciens. No tālienes.

- Nošaujiet viņu, - VoseņU pavēlēja tuvākajiem karotājiem. Tie izlikās nedzirdam.

- Nu, ko tu tur gaidi? — no aproces iekliedzās spiedzīgā Pruga balss.

VoseņU pacēla pazemē atrasto pistoli. To tagad vajadzēja vienkārši pārbaudīt.

Un VoseņU iešāva KraijU jaunākajam brālim mugurā.

Jaunā pistole darbojās lieliski. Šķiet, ka nebija pagājuši gadsimti. Tas bija labi ieeļļots un labi saglabājies mehānisms. Nāve varēja gaidīt savu upuri septiņsimt gadu un panākt to.

No lodes trieciena KraijU jaunākais brālis aizlidoja uz priekšu, it kā viņam būtu stipri un smagi iesists pa muguru. Viņš nokrita un palika nekustīgi guļot, bet pār viņa muguru, kur trāpīja lode izplētās asiņains traips.

- Es izpildīju tavu pavēli, kungs, - VoseņU pazemīgi sacīja.

— Tad pasteidzies, pasteidzies! - Prugs kliedza. - Dārga katra minūte.

- Ātrāk! - VoseņU teica karotājiem, un viņi ieskrēja iekšā, uz glabātuvi, lai atnestu vēl vienu Bumbu.

Bet pie arheologu visurgājēja viss notika kā palēninātā filmā.

KraijU pacēla pie lūpām gaisa cauruli.

- Tā ir nāve! — iekliedzās Fotijs van Kuns. - Es zinu. Braun, šauj!

Pistole bija Brauna rokās, bet Brauns nešāva. Viņš nebija gatavs nošaut cilvēku. Un Fotijs van Kuns, to sapratis, metās pie Brauna, lai atņemtu pistoli, taču tajā brīdī no pūšamās caurules izšāva KraijU, un amlaks saliecās, lēnām noslīdot zemē - inde iedarbojās ātri.

Fotijs izrāva Braunam pistoli un sāka šaut uz kalnieti, taču līdz KraijU bija vairāk nekā simts metru, bet Fotijs nekad iepriekš nebija šāvis un tāpēc netrāpīja.

KraijU saprata, ka ir nogalinājis ienaidnieku. Tagad viņš var atkāpties, jo uz viņu tiek šauts, un kaujā atkāpšanās nav bēgšana. Kalniešu militārā etiķete bija stingra, bet elastīga.

Pieliecoties, KraijU atkāpās, pazuda no arheologu acīm un nolēca lejā. Viņš nezināja, vai tie viņam dzenas pakaļ, bet bēga, tālāk no viņiem, līkumodams starp akmeņu krāvumiem, un tad, ieraudzījis koku biezokni, aiz kura sākās lēzena nokāpšana gravā, ienira tajā.

Krūmi sita viņam pa seju, bet KraijU bija apmierināts. Viņš pastāstīs savam brālim par to, kā viņš nogalināja kailo mežoni un kā debesu ļaudis uz viņu šāva. Tikai nedaudz jāpagaida, jāpaslēpjas, līdz norimst vajāšana.

Un Kraju apsēdās starp akmeņiem aiz krūmiem un sāka klausīties.

Brauns paņēma pistoli no Fotija van Kuna.

- Nomierinies, Fotij, - viņš teica. Mēs nevaram nogalināt.

- Katra dzīva būtne var nogalināt zvēru, ja tas uzbrūk cilvēkam.

Amļaks, viegli trīcēdams, gulēja putekļos, ar seju uz leju un savilcies kā guļošs bērns. Brauns skatījās uz viņu un klusēja.

Divus kilometrus uz rietumiem, pie ieejas pazemē, kur karotāji steidzīgi krāva visurgājējā ieročus, gulēja KraijU jaunākais brālis. Arī viņš gulēja ar seju uz leju, bet izstiepies.

Pirms aiziešanas pārējie karotāji piegāja pie KraijU ķermeņa un katrs uzbēra viņam uz muguras sauju zemes. Viņi nevarēja viņa labā izdarīt vairāk. VoseņU arī uzbēra viņam sauju zemes, jo viņš nebija slepkava, bet izpildīja vadoņa pavēli. Bet, kad viņš izstiepa roku ar zemi, visi kareivji novērsās no viņa un atkāpās.

Atgriežoties pie visurgājēja, VoseņU centās iet tā, lai neatstātu aiz muguras kādu karotāju. Viņš kalniešiem vairs neuzticējās.

Viens no viņiem paņēma KraijU-jaunākā gaisa cauruli un kaujas cirvi lai atdotu viņa brālim.

VoseņU sēdās pie visurgājēja stūres un vadīja mašīnu no pilsētas uz kuģi. Viņš sajuta kalniešu naidīgos skatienus. Bet arī zināja, ka tagad neviens no viņiem neuzdrošinās viņam pieskarties.

- Bet kā tas var būt? Es saprotu, kad avantūrā lien kalniešu vadonis. Mežonīgs cilvēks. Bet VaraijU - viņš taču ir atbildīga persona, viņam ir viss, - brīnījās ārsts, pie kura Andrejs atnāca no bibliotēkas.

- Rangu tabulā viņš ir tālu no pirmajiem, - sacīja Andrejs. – Un pēc izcelsmes mūsu pilsētā ir vārāk nekā simts ģimeņu, kas ir daudz cildenākas par viņu. Viņš ir izlēcējs, amatu sasniedzis ar savu spēju palīdzību. Pirms piecdesmit gadiem viņš pat nevarēja sapņot par tādu varu. Bet viņa spēks nav acīmredzams, un viņam bieži tiek norādīts uz viņa vietu. Tajā pašā laikā viņš iekļūst sabiedrības svētajā vietā. Viņš pats ir jauna laikmeta produkts, agrāk tāds nebija vajadzīgs. Un viņš sapratis, ka viņa vara ir tālu no robežas. Un viņam radās laba ideja – visu izdarīt ar kalnu vadoņa rokām. Lepni, bet bezpalīdzīgi.

Bet uz ko viņš cer?

- nevar droši pateikt, bet var uzminēt. Parādās kuģis. Mūsu kuģis. Pietiekami apbruņots, lai iznīcinātu galvaspilsētu. Es jau sen sapratu, ka Pruga plānos ir ne tikai viņa kalnu kņaziste, kura pat kartē nav atrodama. Un drāmas otrajam cēlienam noteikti ir vajadzīgs cilvēks galvaspilsētā, kurš varētu izmantot paniku. Pretējā gadījumā, pat iebiedējis valdību, Prugs joprojām zaudētu visas sava stāvokļa priekšrocības, tiklīdz viņš nolaistos uz planētas. Viņš jau gaidīs. Viņš taču bumbu sev līdzi nenēsās. Labākajā gadījumā viņš to uzspridzinās. Bet, ja ar viņu ir kāds cilvēks vai organizācija, kas var sagrābt varu, izmantojot satricinājumus un paniku... un iespējams, ka VaraijU līdz galam parādīs sevi kā stingru anarhijas pretinieku un mēģinās pārņemt varu nevis kā Pruga sabiedrotais, bet gan kā vienīgais spēks, kas spēj viņam pretoties. Varbūt es kļūdos. Turklāt mēs nezinām, cik Prugs ir paklausīgs VaraijU.

DrokU iegāja sakaru centrā. Sakaru centrs nebija svešs un viņš zināja, kas jādara. Viņš aizslēdza aiz sevis durvis, piegāja pie sakarnieku atzveltnes krēsliem, iemeta cirvi, no kura nešķīrās, kā jau kalnietim pienākas, blakusesošajā, ieslēdza aparatūru, pārbaudīja. Ievadīja programmu. Kamēr stacija tika noregulēta, viņš ieslēdza uztvērēju. Un gandrīz uzreiz saņāma izsaukumu no Vaciusa. Izsaukums bija automātisks —, kad atbildēja Pe-U.

- sāku seansu, - sacīja DrokU. - Tas esi tu, VaraijU?

- Tu nokavēji trīs minūtes, - sacīja VaraijU. - Kas noticis?

- Labas ziņas, - sacīja Droku. - Atradām.

- Kad varat startēt?

- Tiklīdz viņi ieradīsies šeit.

- Pasteidzies.

– Vai piejums kaut kas mainījies?

- Viņi atjauno sakaru staciju. Tuvojas Kosmosa flotes kuģis Vacius. Pagaidām viņi nezina, kur jūs atrodaties. Bet armija jau zina. Ja sakari tiks atjaunoti, jūs tiksiet pārtverti. Armija atsūtīja karavīrus sargāt kosmodromu.

- Viņiem ir aizdomas?

- Viņi vienmēr mani turējuši aizdomās. Viņi izsekoja manu cilvēku, kurš organizēja kaujas mašīnas nolaupīšanu. Un, protams, viņš atzīsies.

- Vai tad viņu nevar nogalināt?

- Viņu sargā. Bet es mēģināšu.

- Mēs startēsim, tiklīdz visi būs uz klāja. Tev jāizdara tā, lai kosmosa flotei nav laika mūs pārtvert. Citādi viss velti.

- Zinu labāk par tevi, - sacīja VaraijU.

- Viņš ir bruņots?

- Tā ir Kosmosa flote. Viņi nav apbruņoti. Varbūt komandai ir tikai pistoles.

- Galējā gadījumā mēs kausimies, - sacīja DrokU. - Varbūt arī tev pienācis laiks rīkoties?

– Ja esi pārliecināts, ka tūlīt izlidosiet, es riskēšu. Tu zini, cik tas ir bīstami. Tas viss ir atkarīgs no tevis, DrokU.

- Un no Pruga.

- Tāpēc jau es nosūtīju tevi. Vai pārējie viss kārtībā?

- Es viņiem pateicu, ka esmu tavs aģents un viņu draugs.

- Noticēja?

Kāpēc gan neticēt tiem, kas pieķeras katrai iespējai izdzīvot? Viņi baidās mirt.

- Daudzi ir miruši?

- Daži ir miruši.

- Es tevi gaidu, DrokU.

- Es pasteigšos.

Vaciusa kapteinis atradās sakaru telpā. Bija pienācis laiks pieņemt lēmumu – doties uz Pe-U vai mainīt kursu.

Kapteinis bija fatālists un ticēja, ka viņam ir jāpaveicas. Viņš bija pārliecināts, ka kosmosā neviens brīvprātīgi nepaliks bez sakariem. Un, ja tika nolemts nozagt kosmosa kuģi, tad cilvēkiem, kuri spēra šādu soli, vajadzēja nodrošināt sakarus. Un agrāk vai vēlāk izmantot tos. Laikam ejot.

"Vacius" turpināja iet uz Pe-U, ar katru sekundi attālinoties no Ar-A.

Bet kapteinis Invuke spītīgi gaidīja.

Un, kad sāka strādāt Brāzmas stacija, DrokU saruna tika nopeilēta.

- Pirmā stacija atrodas uz planētas Pe-U, - sakarnieks ziņoja kapteinim.

- Kur atrodas Brāzma? — kapteinis jautāja.

Pēc mirkļa pārdomām dators izdeva Ar-A koordinātes.

Kapteinis izsauca dežurējošos stūrmaņus un pa interkomu paziņoja, ka Vacius maina kursu.

Kapteinis bija fatālists un ar to pat nedaudz lepojās. Bet viņš bija gandarīts, ka loģika viņu nepievīla.

Diemžēl "Vacius" datoram nebija lingvistiskā prefiksa, un sarunas saturs palika slepens. Un kapteinis to nožēloja, jo uzskatīja, ka savienojums nozīmē, ka ienaidnieks pieņēmis lēmumu.

Brāzmas apkalpe, ātri paēduši pusdienas, atgriezās pie stacijas montāžas.

Pilsētā pagāja dienas otrā puse, bija karsti un putekļains. Karavīri, kas sargāja lauku, izskatījās pēc sarkanām kolonnām.

Olsens sēdēja pie lauka telefona. Zvanīja divas reizes no Viņa Varenības, tad piezvanīja Visgudrais no Zināšanu skolas. VaraijU zvanīja trīs reizes. Visus interesēja viens – kad būs sakari.

Notikumi kosmodromā jau bija kļuvuši zināmi planētas attālākajās pilsētās un izraisīja atšķirīgu reakciju. Bija tie, kas baidījās no Galaktiskā centra atriebības un no tā, ka Centrs aizlidos. Bija tie, kas lepojās ar Pruga BrendijU varoņdarbu. Lai gan oficiālas ziņas nebija, pastāvēja pārliecība, ka Prugs devies tieši uz Ar-A, pie varenajiem gigantiem. Kur gan citur varētu lidot tik augstdzimis vadonis?

Olsens pacietīgi paskaidroja katram zvanītājam, ka darbi tiek pabeigti, pēc tam uzkāpa otrajā stāvā. Izsistie logi bija aizsegti ar plastmasas loksnēm, tur bija smacīgi, bet plāksnes noņemt nebija iespējams, jo vējš uzreiz sapūta putekļu mākoņus.

Piloti bija noguruši – negulējuši nakti un izmisīgi strādājuši. Bet viņi saprata, ka Olsenam ir sliktāk nekā citiem, un mierināja viņu un teica, ka atlicis pavisam maz.

Virsnieks, kurš pirms trim dienām komandēja militāro transportlīdzekļu rotu un pazuda uzreiz pēc Brāzmas sagrābšanas, naktī tika aizturēts ielejā aiz ezera. Visu rītu viņš klusēja. Dienas laikā sāka ar viņu runāt pats Viņa Varenība. Viņš apsolīja viņam un viņa klanam dzīvību. Pretējā gadījumā viss klans tiks iznīcināts. Un Viņa Varenība nejokoja.

Oficieris paprasīja ūdeni. Viņš bija noguris un gribēja gulēt. Viņš teica, ka izstāstīs visu. Viņš to darīja, baidoties par klana dzīvību.

Viņa Varenība izgāja no telpas, liekot palīgiem turpināt. Viņam pietika ar vienu virsnieka pateikto vārdu - VaraijU.

Tagad bija nepieciešami pierādījumi. Virsnieku, tiklīdz viņš pastāstīs par sazvērestību, ir jānogādā valdības pilī.

Karavīrs atnesa ūdeni un nolika glāzi uz galda. Virsnieks alkatīgi iedzēra malku no glāzes un gandrīz acumirklī nomira. Ģenerālis vēl nebija paspējis pamest kazarmas, kur notika nopratināšana. Karavīrs, kurš atnesis ūdeni, nekavējoties tika notverts. Viņš teica, ka viņam iedevis ūdeni dežurants koridorā. Dežurants bija miris. Zinādams, ar ko tas viss beigsies, viņš indes paliekas ielēja citā glāzē un izdzēra pats.

Olsens joprojām sēdēja pie telefona. Viņš negribot aizsnaudās, ​​apsēdies uz zema krēsla. Un viņš sāka sapņot patīkamu sapni - smadzenes gribēja sevi mierināt vismaz sapnī. Viņš sapņoja, ka ugunsdzēsēji grābjot pelnus, un tur atraduši viņa manuskriptus neskartus un pat nesaburzītus.

– Olsen! - Saliandri palīgs viņu pasauca, atmetot plastmasas aizkara stūri. - Tu vari pienākt pie mums. Pēc dažām minūtēm mēs pārbaudīsim savu briesmoni.

- Skrienu, - Olsens salēcās.

Un šajā brīdī atkal iezvanījās telefons.

Tas bija VaraijU.

- Kas jauns?

- Varu jūs iepriecināt, - sacīja konsuls. – Sakari ir. Grūti noticēt, man pašam bija bail tam noticēt, bet viņi sola, ka pēc dažām minūtēm savienojums būs izveidots.

- Apsveicu, - sacīja VaraijU. - Diemžēl es nevarēšu pie jums ierasties, esmu ļoti aizņemts, šeit atklājušies jauni dati ... bet ceru, ka jūs iztiksiet bez manis?

- Protams. Laimīgi. Mēs izdarīsim visu.

VaraijU nerunāja no pilsētas. Viņa automašīna ar telefonu stāvēja sausā mežā divus kilometrus no kosmodroma. Vējā koki purināja ar garām, sausām skujām, un šķita, ka daudzas mazas bungas vēsta par kaujas sākumu.

VaraijU atļāvās vēl vienu minūti atpūsties. Viņš domāja. Laikam jābūt ļoti precīzam. Jo vēlāk viņš sāks izmisīgas darbības, jo mazāk laika atliks līdz Brāzmas atgriešanās brīdim.

VaraijU ļoti gribēja dzīvot. Un ļoti gribēja uzvarēt. Viņš bija spēlētājs. Spēlētājs ar vēsu prātu un stipriem nerviem. Kopš skolas viņš bija uzvarējis katrā spēlē un visos strīdos. Viņš nekad nebija mīlēts – arī kopš skolas, jo nevienam nepatīk cilvēki, kuri uzvar jebkurā strīdā un izvairās no dūru cīņas, dodot priekšroku kādam, lai izkaujas par viņiem. Viņam nepatika arī drošības dienestā, kurā tikko notika izšķirošā gada pārstrukturēšana, kad jaunais, pazemīgais VaraijU ieradās tur kā parasts sargs.

Sargi, kuriem vajadzēja pretoties klanu pulkiem, neuzticamiem un vardarbīgiem, un aizstāt pilsētas sargus, kurus turēja tirgotāji, stabili pārkārtojās. Un tam vajadzēja speciālistus. VaraijU bija ļoti spējīgs jauneklis, un viņam bija tieksme uz sistemātisku domāšanu. Un tāpēc nebija pārsteidzoši, ka tad, kad uz Galaktikas centru stažēties tika nosūtīti praktikanti no dažādām nodaļām, bez četriem dižciltīgajiem virsniekiem no apsardzes tika aizsūtīts arī viens necils virsnieks VaraijU.

Kad viņš pēc trim gadiem atgriezās, izmainījies, nopietns, pat solīds, viņš tika iecelts par vietnieku vienam no kolēģiem zvaigžņu ceļojumā. Tas bija paša premjera radinieks. Priekšniekam VaraijU nepatika, taču viņš bija spiests atzīt viņa spējas. Pamazām sardzes vienībā, kuru faktiski vadīja VaraijU, viņi pierada visos jautājumos griezties pie vietnieka. Nodaļas vadītājs nopirka lielu māju un rīkoja viesību vakarus. Un, kad viņš drīz pārgāja uz godpilnāku dienestu, kaut kā izrādījās, ka cīņā par priekšnieka vietu citi kandidāti tā sastrīdējušies, ka nekas cits neatlika, kā iecelt pazemīgo VaraijU.

Viņš lēnām virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm. Viņa karjeru apgrūtināja viņa izcelsme un nelaimīgais fakts, ka VaraijU nepatika ne viņa priekšniekiem ne padotajiem. Taču to pašu karjeru veicināja dosjē, ko VaraijU, kurš pētīja slepeno dienestu vēsturi, Ssavāca pret pilsētā un visā valstī pie varas esošajiem.

Līdz četrdesmit gadu vecumam viņš kļuva par galvaspilsētas sargu vadītāju, un tā bija viņa iespēju robeža, pat ņemot vērā viņa personīgās īpašības un savāktos dosjē. Senčus varēja nopirkt, taču cilvēki, no kuriem bija atkarīgs viņa liktenis, lieliski zināja viņa izcelsmi. Un turklāt viņš nepatika nevienam. Lai gan VaraijU nekad netiecās būt mīlēts.

Mēs tevi mīlam tikai tad, ja esi miris un nevienam nevari nodarīt ļaunu, sacīja VaraijU, kurš dažkārt izdomāja aforismus un pierakstīja tos slepenā kladē, kuru nerādīja pat saviem tuvākajiem cilvēkiem, jo arī ​​tuvajiem cilvēkiem viņš nepatika.

VaraijU turpmākā karjera bija atkarīga tikai no viņa paša enerģijas. Viņa strādīgums nebūtu palīdzējis viņam iekļūt šaurajā augstmaņu lokā, kas valdīja uz planētas. Prugs pārāk augstu novērtēja savu izcilību. Tātad, vajadzēja apli gāzt, pārraut. Bija tikai viens veids, kā to izdarīt – vardarbība.

VaraijU nespēja uzsākt karu. Armija viņu neatbalstītu. Kalnu klani, lai gan nebija apmierināti ar pilsētas valdību, arī. Ceļu uz varu pavēra ideja, ko izteica vienīgā patiesi tuvā persona DrokU. Viņus saistīja savstarpējas cieņas sajūta. Un savstarpējas bailes. Viņi satikās Galaktikas centrā, jauni ambiciozi provinciāļi.

Tieši DrokU vērsa VaraijU uzmanību uz to, ka uz Ar-A ieradusies arheoloģiskā ekspedīcija. Šķiet, ka nekas nebija tālāk no abu sardzes virsnieku darbiem un vēlmēm. Arheoloģiskā ekspedīcija uz kaimiņu planētas.

Bet galu galā visiem viņu planētas iedzīvotājiem Ar-A nebija tikai kosmisks ķermenis, mēness pie debesīm. Tās dzīve iezīmēja Pe-U dzīves rītausmu, un tās civilizācijas nāve bija tik nesena, ka ugunsgrēku un sprādzienu ugunsgrēki uz tās sejas bija spilgti un acīmredzami. Gigantu spēks un gudrība bija realitāte. Taču bija nepieciešams prātīgs un reizē azartisks vadītājs DrokU, lai šos notikumus saistītu savā labā.

Tobrīd DrokU atradās troņmantnieka Pruga BrendijU galmā. Viņš bija stājies dienestā, izmantojot attālas ģimenes saites, jo cerēja izmantot šo cilvēku kā ambiciozu sabiedroto.

Bet troņa sagrābšana neizdevās. Prugam nācās bēgt uz galvaspilsētu. Prugs atbīdījās rezervē, bet formāli DrokU nepameta kalnu kņaza dienestu.

Divi faktori - ambicioza, uz visu gatava un viegli ietekmējama vadoņa esamība un arheoloģiskais darbs uz Ar-A - tika apvienoti DrokU prātā jau pirms Fotija van Kuna ierašanās, jo pirmās ziņas par arheologu panākumiem sasniedza Pe-U dažas nedēļas pirms van Kuna ierašanās. Tieši DrokU uzņēmās iniciatīvu nākamajiem soļiem. Pirmais bija iedēstīt Pruga BrendijU galvā ideju, ka viņam vajadzētu doties uz Ar-A un pārņemt savā īpašumā dārgumus, kas pretējā gadījumā nonāktu Galaktiskā centra rokās, kam uz tiem bija mazāk tiesību nekā likumīgajam mantiniekam. Otrais solis bija tas, ka DrokU sāka meklēt iepazīšanos ar dzīves neapmierināto VoseņU.

Fotija van Kuna ierašanās paātrināja notikumus. Viņam līdzi bija izrakumu kartes, viņš pats bija precīzas informācijas avots. Pats par sevi viņš vēl neko nebija izlēmis. Bija vajadzīgs kuģis. Kuģis izrādījās Brāzma. Tas, kas notika tālāk, bija vienkārši.

Van Kūnu nomedīja un nolaupīja Pruga cilvēki. Tad spēlei pievienojās VaraijU. Viņam nācās neitralizēt Andreju Brūsu un kuģa kapteini, lai pārliecinātu visus, ka arheologu noslīcinājuši laupītāji ezerā.

VaraijU aģents šāva uz Andreju. Tikai VaraijU aģentiem bija bultas ar izdzēstu zīmi. Jauno laiku sargiem nav vajadzīgi senie goda noteikumi...

Pavadījis minūti ārējā neaktivitātē VaraijU domās izskrēja cauri visai notikumu ķēdei un mēģināja ieskatīties nākotnē. Ja Brāzma tagad startēs no Ar-A, rīt tā būs klāt.

Lai gan oficieris, kurš varētu liecināt pret viņu militārpersonām, ir likvidēts, tuvāko stundu vai pat minūšu laikā notikumos iejauksies armija. Armijas gājienu vajadzētu atlikt līdz rītdienas rītam, un, ja to nevar izdarīt, tad vismaz, lai pataupītu spēkus. Un kuģim "Vacius" nevajadzētu zināt, kur atrodas "Brāzma". Lai tas lido uz šejieni. Viss ir aprēķināts. VaraijU arī ir palīgi, kas prot aprēķināt. Vacius kosmodromu sasniegs rīt pusdienlaikā. Nokavēs. Bet, ja dotos uz Ar-A, tas tur būtu jau rīt, jo tā šajā dienā bija novietojis planētas to orbītā ​​liktenis. Labi novietojis tam, kurš uzvar. Slikti zaudētājam. Un tomēr, riskēsim.

- Riskēsim, - sacīja VaraijU un nospieda pogu uz automašīnas vadības pults. - Gatavi? - viņš jautāja.

- Gatavi, - viņam atbildēja.

- Uz priekšu, - teica VaraijU un lika šoferim braukt mašīnu augšā, uz Nesalīdzināmā Brīnuma kalnu, no kurienes bija labi pārredzams kosmodroms.

- Viņš tūlīt atnāks, - sacīja doktors.

- Es arī tā domāju, - Andrejs piekrita. - Viņš ir noraizējies, gaida visurgājēja atgriešanos. Viņš nezina, kā tas viss beigsies. Ja neizdodas, viņam labāk, lai mēs neko nenojaušam. Ja grūti, labāk zināt, ko mēs darīsim. Vai pat…

- Kas?

Andrejs pasmaidīja.

- Vai pat palīdzēt mums, mudinot mūs uz drosmīgu rīcību. Kā draugs un sabiedrotais.

- Nesapratu.

Ko mēs no viņa sagaidām?

- Nelietību.

- Jūs kļūdāties, mans dārgais doktor. Mēs no viņa gaidām palīdzību. Mums nav ne jausmas, kas viņš patiesībā ir un kāda ir viņa loma šajā stāstā. Tātad, mēs tagad nervozējam nenoteiktībā un nepacietībā. Pārdomājam, kur pielikt rokas, kā atgriezt nozagto kuģi Kosmoflotei, kā palikt dzīviem.

- Bet tagad viņš būs rūgti vīlies, - sacīja doktors, paredzot nodevēja atmaskošanu. — Ja atļausiet, es pats viņam visu izstāstīšu.

- Neļaušu nekādā gadījumā, - Andrejs stingri iebilda.

- Jūs viņam neteiksiet?

- Zināšanas ir visvērtīgākais Visumā. Slepenas zināšanas ir viena no kara pamatvērtībām, mans dārgais doktor. Jo mazāk viņš zinās, jo vairāk mēs zināsim, jo ​​izdevīgāka būs mūsu pozīcija.

- Es jums nepiekrītu, - doktors sašutis iebilda. - Un domāju, ka spēlēt paslēpes ar šiem radījumiem ir zem mūsu cieņas. Ar slepkavām. Mēs varam saglabāt savu cilvēcisko cieņu, tikai būdami pilnīgi patiesi. Pretējā gadījumā mēs nolaižamies līdz viņu līmenim. Un pārstājam būt paši.

- Atvainojiet, es esmu dienestā, - Andrejs atbildēja. – Man jāizglābj Kosmosa flotes īpašums un cilvēku dzīvības. Ja šim nolūkam man ir jāpiekrīt pagaidu aliansei ar velnu, es, diemžēl, tai piekritīšu. Galu galā es neesmu tāds varonis kā jūs.

Doktors Andreja vārdos saklausīja izsmieklu. Nevienam nepatīk, kad par viņu smejas.

- Man nepatīk šāds cinisms, - sacīja doktors.

- Nevaru jums pavēlēt, - Andrejs teica. - Bet vēršos pie jūsu saprāta. Varbūt mana, jūsu acīs apkaunojošā, alianse ar DrokU palīdzēs mums iegūt zināmu pārvietošanās brīvību pa kuģi. Tas man ir ļoti svarīgi. Man tiešām nepatiktu būt ieslēgtam kajītē kā principiālam tītaram, kam lemts būt par dekorāciju kāda vakariņās...

Un, redzot, ka doktors aizvainojumā nosarkst, Andrejs ātri piebilda:

– Neapvainojieties. Es nedomāju jūs. Vēlos jūsu zināšanai piebilst, ka biju plānojis apprecēties ar meiteni vārdā PetriA. Viņa bija Pe-U iedzimtā. Mūsu piespiedu aizlidošanas dienā viņa tika nogalināta. Šeit ir tie kuri viņu nogalināja.

- Kuri? - doktors jautāja.

- Bet es uzņēmos uz sevi nāvīgu asinsatriebību. Viņas ģimenes vārdā. Ir tāda mežonīga primitīva paraža ...

- Kas viņu nogalināja? Prugs?

- Nē, Prugs bija savā mājā... un tagad tam vairs nav nozīmes.

DrokU ienāca puiciski smaidīdams.

- Draugi, - viņš teica, uzmanīgi aizverot aiz sevis durvis un sākdams spēlēt slepenā drauga lomu, - situācija ir satraucoša, bet ne bezcerīga.

Gar lauka malām gulēja klaidoņi, gulēja jau ilgu laiku, pieložnāja arvien vairāk, un, kad visi piecēlās un skrēja, likās, ka no dzeltenās zemes, no putekļiem paceļas nobružātu, netīru, mežonīgi rēcošu figūru pulki.

Šajā pūlī lielākā daļa patiešām bija klaidoņi, zagļi, ubagi, kas tika nopirkti ar bezmaksas dzērienu, dažām monētām. Taču pūli organizēja, vadīja un nesa sprāgstvielas apsardzes aģenti. Bet visi bija pārģērbušies pa īstam - lupatās, apbruņoti ar klaidoņu gliemežvākiem, miskastnieku kauliem, kapraču oļiem, zagļu stikla lauskām un laupītāju dunču asmeņiem.

Karavīri, noguruši no nebeidzamās stāvēšanas saulē, karstuma apdullināti, bija apmulsuši un atklāt uguni par vēlu. Viens no viņiem nokrita, sašauts no pūļa, pārējie aizskrēja uz dispečeru telpas ēku.

No VaraijU kalna bija grūti redzēt, kas notiek. Pūta vējš, vējš no simtiem basu kāju sacēla putekļus un uzvirpuļoja virs lauka.

Olsens visu varēja redzēt daudz labāk. Pēc nakts ugunsgrēka viņš bija gandrīz pārliecināts, ka kāds noteikti mēģinās iznīcināt arī šo sakaru staciju. Turklāt viņš bijis pārliecināts, ka šis cilvēks ir viens no tiem, kas zvanīja un ar līdzjūtību interesējies, kā notiek sakaru labošana.

Vējš bija norāvis plastmasas aizkaru, un no augšas bija redzamas figūras, kas strauji tuvojās. Karavīri, atšaudamies, jau skrēja uz dispečeru telpu.

- Ieslēdz aparatūru! - Saliandri kliedza sakarniekam, kurš joprojām kaut ko lodēja shēmā.

- Divas minūtes! - tas atkliedza. - Žan, palīdzi.

Stūrmanis piesteidzās pie viņa.

Paskatījies ārā, Olsens redzēja, ka divi karavīri nometās ceļos vadības telpas ieejas priekšā un mērķēja uz pūli. Varbūt arī kāds nokrita no viņu šāvieniem, kas dobji skanēja pāri laukumam un pazuda klaidoņu kliedzienos, taču tas nepalēnināja kopējo pūļa skrējienu.

Viens no pilotiem atvēra plastmasas aizkaru otrā pusē.

- Viņi jau tuvu! - viņš kliedza.

- Uz augšu! — Olsens no augšas kliedza karavīriem. - Nāciet šurp.

Karavīri sadzirdēja. Viņi saprata, ka Olsenam taisnība. Viņi piecēlās un skrēja uz kāpnēm. Viens no viņiem nokrita. Tad viņš piecēlās un rāpoja uz ieeju. Olsens metās lejā, lai viņam palīdzētu, bet Saliandri viņu aizturēja:

- Nepaspēsiet.

Saliandri bija taisnība - pūlis jau bija panācis un norija karavīru. Pārējie karavīri uzskrēja pa kāpnēm.

Saliandri uzsauca Žanam, kurš joprojām nebija ieslēdzis savienojumu:

- Savienojumu iedod konsulam! Es būšu uz kāpnēm.

Aiz Saliandri aizskrēja vēl trīs piloti. Ceturtais palika pie Žana, palīdzot veidot savienojumu.

Pūļa rēkoņa tuvojās un kļuva tik skaļa, ka bija grūti runāt. Olsens vēlreiz paskatījās ārā pa logu un nepaspēja izvairīties — viņam gar ausij aizsvilpa lode; kāds izšāva no aizmugurējām rindām. Akmens, ko iemeta sarkanmatains zaglis pelēkā kreklā, kas bija apkārts ar dunču galiem, trāpīja Olsenam pa deniņiem, un viņš, satvēris ar rokām galvu, sāka noslīdēt uz grīdas. Bet neviens to nepamanīja.

Vispārējā dārdoņā un apjukumā katrs centās nodarboties ar savu lietu, ja par lietu var uzskatīt, ka Saliandri no uz kāpnēm nokritušā karavīra pārtvēra ieroci un šāva kopā ar dzīvajiem, tēmējot pa kājām. Karavīri nedomāja, kur tēmēt – viņi bija nobijušies, taču saprata, ka, padodoties, tūlīt tiks saplosīti gabalos.

Dārdoņa pieauga – uzbrucēji iekvēlinājās ar lāstiem pret gļēvajām žurkām, taču kustība apstājās, jo īpaši tāpēc, ka karavīri atjēdzās un viņu šāvieni kļuva daudz precīzāki. Jā, un uz šaurām kāpnēm skailiskais pārākums pazuda.

No kalna VaraijU redzēja, kā cilvēku gredzens sakļaujas ap dispečeru telpu. Lūk tas saplūda ar torni un sāka vilkties iekšā. Viņš nomierinājās. Viss noritēja pēc plāna. Galvenais ir ne tikai iznīcināt sakarus, bet arī pārliecināt visus, ka uzbrukums ir pilsētas noziedznieku klanu darbs. Lai dažiem cilvēkiem paliek aizdomas, ka tieši viņš slēpās aiz šī uzbrukuma, taču ir vajadzīgas nopietnākas apsūdzības nekā aizdomas par sakariem ar noziedzniekiem.

VaraijU gaidīja sprādzienu. Viņš nesteidzās. Ja neizdosies ar sprādzienu, klaidoņiem aparatūra jāsadauza gabalos. Viņš nepavēlēja nogalināt Zemes pilotus. Bet nepavēlēja arī tos saudzēt. Viņam bija vienalga.

– Ir sakari! — Žans iekliedzās, atraujoties no raidītāja. Viņš gribēja, lai Olsens pēc iespējas ātrāk sazinās ar "Vacius", jo bija nokavējis pirmo kauju un baidījās palaist garām otro.

Un tad Žans ieraudzīja, ka resnais, padzīvojušais konsuls, kuram naktī nodega māja, guļ uz grīdas, savilcies, piespiedis rokas pie galvas, un caur pirkstiem plūst asinis.

- Turi sakarus! – Žans uzkliedza savam palīgam un metās pie konsula.

Viņš mēģināja atraut pirkstus no galvas, bet tas pretojās.

- Jūs dzīvs? Atbildiet taču, jūs esat dzīvs?

- Pastāsti viņam... - Olsenam šķita, ka viņš kliedz, bet viņš runāja gandrīz čukstus. - Pastāsti viņam par planētu Ar-A. "Brāzma" uz Ar-A. Viņš sapratīs…

Žans saprata, ko konsuls vēlas. Viņš metās atpakaļ uz raidītāja.

- Darbojas! - partneris viņam uzsauca.

Žans paķēra mikrofonu.

— "Vacius", dzirdat mani? Dodiet savienojuma apstiprinājumu!

Viņš dzirdēja kautiņa troksni tieši pie durvīm – uz kāpnēm parādījās atkāpjošos pilotu galvas. Viņam nebija laika gaidīt savienojuma apstiprinājumu. Viņš iekliedzās mikrofonā, it kā no viņa balss stipruma būtu atkarīgs, vai viņu sapratīs:

- “Brāzma" uz planētas Ar-A. "Brāzma" uz planētas Ar-A!

Un viņš atkārtoja šo frāzi, līdz viņam trāpīja bulta no pūšamās caurules.

"Vacius" kapteinis saņēma no operatora īsu raidītāja ziņu, kas nāca no Pe-U. Viņš to izlasīja un jautāja:

– savienojums pārtrūka pie šīs frāzes?

- Vairāk neko citu neraidīja.

- Paldies. Mēs ejam pareizi. Izsauciet pie manis inženieri, es gribu palielināt ātrumu.

Ātrumu palielināt nevarēja, kuģis gāja ar maksimālo. Tālāku paātrinājumu kosmosa flotes stingrie norādījumi neparedzēja. Stundu vēlāk ātrums tika palielināts vēl par tūkstoš kilometriem sekundē.

- Man nav daudz laika,- DrokU sacīja. - atgriezies visurgājējs ar ieročiem. Bet vienā lietā, varu jums palīdzēt, lai gan tas var maksāt man galvu, - es varu palīdzēt jums visiem aizbēgt no kuģa.

- Kāpēc? - Andrejs jautāja, smaidīdams ne mazāk draudzīgi kā DrokU, par lielu doktora sašutumu, kurš, lai nenodotu sevi, iegāja reanimācijas nodalījumā pārbaudīt anabiotisko vannu, kurā gulēja Vitass Jakubauskas.

- Ļoti vienkārša iemesla dēļ. Esmu pārliecināts, ka Prugs jūs visus nogalinās, pirms kuģis startēs.

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Es viņu pazīstu labāk. – DrokU kļuva nopietns. - Uz viņa sirdsapziņas ir daudz nāves gadījumu, un, ja mēs viņu neapturēsim, tad traģēdija var iegūt milzīgus apmērus.

- Kā mēs viņu apturēsim, izkāpuši no kuģa?

- Ne man, ne jums tas nav pa spēkam. Mēs neko neizdarīsim pret diviem desmitiem viņam lojālo mednieku. Mums nav izredžu. Prugu gaida uz Pe-U. Tur tagad dodas kuģis "Vacius". Ir mobilizēti sargi un armija. Tas tiks neitralizēts, tuvojoties planētai.

- No kurienes jums šāda informācija?

- Es dzirdēju, kā kuģis runāja ar Pe-U.

Tā nebija taisnība, un DrokU piesardzīgi paskatījās uz Andreju, pārbaudot, vai meli izdosies. Andrejs izlikās, ka palaidis šos vārdus gar ausīm. Maz ticams, ka Prugs vēlēsies pazaudēt vērtīgus ķīlniekus. Vienkārši DrokU nevēlas atstāt uz kuģa lieciniekus, taču neuzdrošinās viņus arī nogalināt. Aizvedis gūstekņus no kuģa, DrokU apdrošināja sevi neveiksmes gadījumam. Viņš tikai izglāba. Viņš nevienu nenogalināja.

— Muļķības, — aiz starpsienas paziņoja doktors. - Brūss, ja grib, var aiziet. Esmu apkalpes loceklis. Man ir slimnieks.

Viņš norādīja uz reanimācijas durvīm.

- Kad jūs nogalinās, - Droku teica, - slimajam būs vienalga. Arī viņš diez vai paliks dzīvs.

- Es pateicu visu, - doktors atcirta un ātri aizgāja uz hospitāli.

DrokU noplātīja rokas.

- Es darīju visu iespējamo, - viņš teica ar patiesām skumjām balsī. - Jūs arī paliksiet?

- Katram ir sava izpratne par pienākumu,- atbildēja Andrejs. - Es iešu uz savu kajīti.

Viņi izgāja kopā.

DrokU bija tik aizņemts ar savām domām, ka pat nepalūkojās, lai pārbaudītu, kurp dodas Andrejs.

Andrejs uzkavējās pie savas kajītes durvīm. Viņš nogaidīja, kamēr DrokU aiziet tālāk, un tad sekoja. Viņš padevās nepiedodamai, bet neatvairāmai ziņkārībai. Viņš gribēja paskatīties uz Pruga ieguvumu.

VaraijU pirmais ieraudzīja putekļu mākoni – uz kosmodromu devās kaujas mašīnas. Viņš tikai paskatījās tajā virzienā. Lielākā daļa viņa algotņu karaspēka jau bija pazuduši dispečeru tornī, un kauja tur bija beigusies. Kaujas mašīnām nepaspēt. Katrā ziņā klaidoņi ar prieku izpildīs galveno uzdevumu - sadauzīs šo nolādēto staciju gabalos.

Viņam te nav vairs ko darīt. Un jo tālāk no kosmodroma, kad to pārņems karavīri, jo ​​mierīgāk. Turklāt formāli šobrīd VaraijU spēlē bumbu augsta ranga tirgotāja namā, pie personas, kas ir ārpus aizdomām. VaraijU dubultnieks, kurš viņu nomainīja prombūtnes laikā, tika izvēlēts pietiekami līdzīgs, lai maldinātu gadījuma vērotāju.

VaraijU pavēlēja šoferim doties uz pilsētu. Taču mašīna vēl nebija paspējusi izkustēties, kad VaraijU, skatoties apkārt, sastinga. Viņš to nebija gaidījis. Dispečeru telpai pļaujošā lidojumā tuvojās trīs helikopteri. Tās bija armijas mašīnas. Pirmkārt, VaraijU nebija gaidījis, ka tie tiks atgādāti no galvaspilsētas trīssimt kilometru attālās armijas bāzes. Bet, ja Viņa Varenība pavēlējusi pacelt mašīnas jau no rīta, tad viņš nojauta vai pat zināja par uzbrukumu dispečeru telpai.

Mašīna jau bija atstājusi kalnu, kas to atdalīja no kosmodroma, un VaraijU neredzēja, kā desantnieki uzlēca uz dispečeru telpas jumta un nobloķēja izejas no tās.

VaraijU pavēlēja braukt uz savu patversmi. Alibi ar bumbu spēli šajā situācijā varētu būt naivums.

Desantniekiem izdevās ielauzties dispečeru telpā tieši tajā brīdī, kad klaidoņu pūlis pievarēja pēdējos aizstāvjus un ar vardarbīgu satraukumu metās sadauzīt staciju. Tas, iespējams, izglāba pilotus un karavīrus, vismaz tik ļoti aizkavēja viņu nāvi, ka desantnieki paspēja sasniegt dispečeru telpu un novērst VaraijU klaidoņu un aģentu uzmanību.

Olsens, iespiedies kaktā, mēģinot noslaucīt no pārgrieztās pieres uz acīm līstošās asinis, uztvēra to kā murga turpinājumu. Desantnieki bija ģērbušies spilgti oranžos kamzoļos, īsos zilos svārkos un garos baltos zābakos. Virs kamzoļiem bija uzvilktas zelta ķiveres, un smailajām ķiverēm bija mazi vizieri, kas aizsedza tikai pieri un acis. Un, kad viņi, šajos papagailiskajos apģērbos, kā velni, kā bruņinieki, vienlaikus no visām pusēm uzbruka, Olsens, aizmirsdams, ka viņam burtiski pielikts pie krūtīm laupītāja nazis, uzkliedza:

– Slava RaseņjU klanam, kas nāk palīgā tiem, kas cieš no vardarbības! - kas bija precīzs citāts no vecās leģendas "RaseņjU un alkatības dēmoni".

Gūsta jēdziens uz planētas Pe-U vēl nebija iesakņojies. Klaidoņi, kuru skaits ievērojami pārsniedza desantniekus, to labi apzinājās. Un viņi izmisīgi atkāvās, kaut arī saprata savu likteni. Attapīgāki bija VaraijU aģenti, kuri apjukumā mēģināja aizbēgt, taču lielākā daļa nepaspēja, jo, izskrienot no dispečeru telpas, nokļuva militāro transportlīdzekļu ugunī.

Stacija atkal bija iznīcināta. Divi piloti - ievainoti, pie tam Saliandri smagi. Olsena brūce bija neliela. Un, neuzticoties vietējiem ārstiem, viņu mazgāja un ārstēja pati Jeļena Kazimirovna.

Andrejs apstājās pie kravas nodalījuma vārtiem, kur tika izkrauts lielais visurgājējs. Viņš gandrīz neslēpās - nevienam par viņu nebija daļas. Bija pienācis lielais brīdis. Gigantu ieroči, ar kuriem vajadzēja iegūt slavu un varu, bija ne tikai atrasti, bet arī atgādātipie kuģa.

Prugs ieradās tieši pirms Andreja. Viņš piegāja pie pašas mašīnas, pie atvērtās kravas lūkas. Karavīri izvilka pirmo bumbu. Tā bija izgatavota no melnā metāla, kā īss smails cilindrs uz zemiem ratiņiem. Karavīri dārgumus izvilka uzmanīgi, un Andrejs iekšēji pasmaidīja, vēršot uzmanību uz to, kā notika dabiskais sadalījums iesaistītajos un nejaušajos. Tie, kas palika uz kuģa un nepiedalījās gājienā uz arsenālu, it kā atkāpās otrajā plānā. Viņiem pat netika sniegta palīdzība izkraušanā, it kā jaunās noslēpumainās Zināšanas piederētu tikai akcijas dalībniekiem. Pat VoseņU, kurš nekad agrāk nebija izcēlies ar drosmi Pruga klātbūtnē, šoreiz pavēlēja skaļāk nekā parasti, mudinot karavīrus un izskatījās pēc tirgotāja, kas ieradies no tālām zemēm.

Pats Andrejs, nenovērsdamies, skatījās, kā visurgājēja priekšā uz grīdas tika noliktas trofejas. Bija divas bumbas. Trīs ložmetēji vai ložmetējiem līdzīgi priekšmeti. Liela caurule, varbūt mīnmetējs. Vairākas kastes ar patronām. Pistoles, šautenes. Divas kasetes ar lādiņiem, bet nebija saprotams, kā šos lādiņus palaist. Un vēl daudzas lietas, acīmredzami militāras, bet ar nesaprotamu mērķi.

Uzvarētāji stāvēja plašā puslokā, apskatot dārgumus, kas dotu viņiem valdīt pār planētu. Kalnieši pēkšņi izskatījās pēc pērtiķu bara, kas aplaupījis bibliotēku.

Andrejs nemanīts aizgāja. Un, gatavojoties startam, viņš uzlauza savas kajītes slēdzeni. Viņš cerēja, ka aizbraukšanas apjukumā par viņu neviens neatcerēsies. Bet negribēja riskēt.

Arheologi pazaudēja daudz laika, jo amļaks bija dzīvs, taču smagi ievainots. Elza atteicās atstāt viņu drošai nāvei, bet vīrieši nevarēja atstāt viņu bez aizsardzības, jo slepkava slēpās kaut kur netālu.

Kamēr Elza ar Fotija palīdzību mēģināja izglābt amļaku, Brauns un Levins uzkāpa drupās, taču slepkavas pēdas neatrada.

Tad no drupām izlīda ārā citi amlaki. Viņi sasēdās aplī un klusi vaimanāja. Viņi zināja, ka viņu radinieks nomirs.

Amlaks nomira. Elza neko nevarēja viņam palīdzēt.

Tāpēc, kad arheologi piebrauca pie kuģa, tas pēkšņi sāka lēnām augt, kā no zemes pieaugoša sēne. Tā kustība paātrinājās. Tas startēja.

- Ko lai tagad dara? — Fotijs van Kuns jautāja. - Mēs taču gribējām viņus apturēt.

- Vispirms, - ​​sacīja saprātīgais Levins, - būtu nepieciešams sakārtot mūsu raidītāju. Un tas nebūs viegli izdarāms.

- Bet pēc tam, - piebilda Timofejs, - mēs turpināsim strādāt kā parasti un gaidīsim ziņas.

Viņi stāvēja un skatījās debesīs. Kuģis bija skaists, tas bija cilvēka prasmju un talanta iemiesojums. Bet viņš lidoja nogalināt.

Kaut kur tālumā gaudoja vilki. Vakarā viņi izgāja medībās.

KraijU izlīda no krūmiem, kad bija pārliecinājies, ka arheologi aizgājuši. Viņš bija pārliecināts, ka jaunākais brālis noteikti ieradīsies viņam pakaļ, lai aizsauktu viņu uz kuģi, taču, tuvojoties vakaram, viņam radās aizdomas, ka viņš ir aizmirsts. Viņš ar visu ādu juta, ka ir aizmirsts. Viņš vairākas reizes zvanīja kuģim, taču atbildes nebija.

Vēlajā vakara stundā pilsēta bija piesardzīgi klusa. KraijU labi orientējās un iztēlojās, kurā virzienā atrodas kuģis. Un viņš devās turp ar ātriem, viemnērīgiem mednieka soļiem. Viņš gāja tā, lai arheologu staciju atstātu sānis, un tāpēc viņam nācās pārpeldēt upi un pēc tam doties dziļāk mežā. Tur viņu saoda vilki, kas pamodās un pulcējās barā nakts medībām.

KraijU viņus pamanīja, ejot cauri mežam. Viņš sāka skriet. Klajumā viņš atskatījās un saprata, ka, ja nepaspēs sasniegt kuģi, viņu saplosīs. Tie bija spēcīgi zvēri, uz Pe-U tādu nebija.

Vilki viņu apsteidza meža malā, un KraijU vienu no viņiem nogalināja ar dunci. Kamēr vilki ēda nogalināto, viņš no tiem atkal atrāvās. Viņu atkal apdzina puskilometru no kuģa. Kad viņš izlietoja pēdējo bultu, viņš ieraudzīja, kā kuģis paceļas debesīs. Un saprata, ka ir palicis pilnīgi viens un viņam drīz būs jāmirst. Bet viņš turpināja cīnīties. Viņš bija izturīgs un stiprs.

Viņš pagriezās uz arheologu staciju, cerot tur atrast patvērumu.

Viņš bēga, nolādēdams kuģi, Prugu, VoseņU – visus, kas viņu bija pametuši. Viņš pat nolādēja savu mīļoto brāli, kurš neatgriezās viņam pakaļ, tādējādi izdarot briesmīgu noziegumu pret asins vienotību. Viņš nezināja, ka viņa jaunākais brālis jau miris.

Vilki viņu atkal apsteidza, un viņš nogalināja vēl vienu. Bet viņš tika ievainots un sāka kļūt vājāks.

Beidzot vilki viņam uzbruka visi barā. KraijU cīnījās ar viņiem ar rokām, zobiem, viņš cīnījās pat tad, kad jebkurš cits cilvēks būtu nokritis no brūcēm un miris. Un viņš iekliedzās tieši pirms nāves, kad viņu jau nogāza zemē.

Starts tika veikts pie "Brāzmas" iespēju robežas - pēc maksimālās programmas. Kādā brīdī Andrejs pat padomāja, cik stulbi būtu mirt tāpēc, ka VoseņU slikti mācījies.

Andrejs izgāja koridorā un sasniedza sakaru centru tieši tajā brīdī, kad spēki viņu pameta pavisam. Viņš bija aprēķinājis mazliet nepareizi un aizgāja pārāk agri.

Sasniedzis krēslu, viņš iesēdās tajā un sāka skaitīt līdz simtam, lai atgūtu spēju domāt. Viņš cerēja, ka neviens vēl nav tiktāl atjēdzies, lai viņam traucētu. Lēna rokas kustība, lai ieslēgtu raidītāju. Otrais - uztvērējs. Kļuva nedaudz vieglāk. Pirmais paātrinājuma posms bija pabeigts. "Brāzma" koriģēja orbītu. DrokU aizņemts uz tiltiņa. Prugs joprojām rīcībnespējīgs. VoseņU sakaru centrā nav ko darīt... Andrejs mierināja sevi. Tagad daudz kas varētu būt atkarīgs no viņa darbības panākumiem.

ieslēdzās automātiskais izsaukums.

- "Brāzma", - atkārtoja "Vacius", - "Brāzmu" izsauc "Vacius".

Šos vārdus mašīna atkārtoja jau trešo dienu.

Tagad ieregulēšana. Viņš neatcerējās "Vacius" izsaukuma datus. Reiz viņš no galvas zināja visas gravitācijas sakaru frekvences, visas Kosmosa flotes kuģu izsaukuma datus. Izsaukuma signāli mainījās reti... Viņa pirksti paši izvēlējās kodu. Ieslēdza raidītāju. Tagad uztvērējs. Nē, tas noregulēts uz svešu staciju – tikai statisks. Varbūt tā ir Varaiju stacija, bet tagad mūs tas neinteresē.

Uztvērējs atdzīvojās pirmais. Mehāniskas balss automātiskais izsaukums:

- Kosmosa flotes kuģis "Brāzma".jūs izsauc "Vacius" . Kosmosa flotes...

Pēc tam ar pusotras sekundes aizkavi iedegās raidītāja indikators.

Gravitācijas viļņu momentāna izplatīšanās Visumā nav beznosacījuma. Kavēšanās ir saistīta ar telpas izliekumu, un ievērojamos attālumos šis savienojums var kļūt neuzticams. Bet "Vacius" bija ļoti tuvu, pat ne Galaktikas mērogā.

- "Vacius", - Andrejs runāja, pieliecies pie mikrofona režģa, - izsauc "Brāzma". dzirdat mani?

- Jūs dzirdu lieliski! - atskanēja balss, un tajā pašā mirklī Andrejs ar muguru sajuta gaisa kustību - kāds ienāca stūres mājā.

- Atcerieties! - Andrejs gandrīz iekliedzās, jo visa mugura, viss ķermenis saspringa, gaidot kinžala dūrienu. - Neuzkāpiet uz "Brāzmas"!

Spēcīgā, gredzenotā DrokU roka nospieda taustiņu, pārtraucot savienojumu.

DrokU bija bāls – bija skaidrs, ka arī pārslodzes viņam nav bijušas vieglas. Viņš parāva krēslu pret sevi, un tas pagriezās tā, ka Andrejs atradās ar muguru pret pulti un pretī Droku.

- Kāpēc jūs pārtraucāt savienojumu? - Andrejs mēģināja piecelties, bet DrokU bija priekšrocība - viņš stāvēja kājās. Ar īsu sitienu pa plecu viņš piespieda Andreju palikt krēslā.

- Mēs taču vienojāmies, - viņš teica, - ka saskaņosim savas darbības. Jūs varat visu sabojāt.

- Neesmu pārliecināts, ka mēs esam sabiedrotie.

- Ja es būtu ienaidnieks, es būtu jūs nogalinājis minūti atpakaļ. Neviens jūs nežēlotu. Man pietiek pateikt Prugam, ka jūs mēģinājāt sazināties ar "Vaciusu" - un jūs neeksistētu.

"Labi," Andrejs domāja, "mēs nevēlamies atklāties, lai gan mums ir aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā".

- Tad paskaidrojiet.

- Jūs izgājāt no kajītes bez atļaujas, izmantojot manu aizsardzību, - DrokU sacīja. - Un nolēmāt apdraudēt visu. Es taču teicu - mūs gaida uz Pe-U. Prugam nekas nesanāks. Nekas. Jūsu darīšana ir sēdēt un klusēt, nevis izaicināt savu nāvi. Jūsu laime, ka parādījos es, nevis Prugs.

Andrejs nedaudz atliecās, lai lektu. Taču pēdējā brīdī viņa skatiens iekrita pusatvērtajās durvīm – tajās stāvēja karotājs, kas nepārprotami tēmēja uz Andreju ar gaisa cauruli. Karotājs nesaprata sarunu, bet viņš zināja savu pienākumu.

– Ko jums izdevās pateikt "Vaciusam"? - DrokU jautāja.

- Jūs taču dzirdējāt. Jūs neatļāvāt...

– Kad es iegāju, jūs sazinājāties un paspējāt pateikt dažus vārdus nesaprotamā valodā.

- Viņu valodā, - sacīja Andrejs. – Teicu, ka izeju uz sakariem – pieklājības žests. Es stažējos uz viņu kuģa.

- Labi, - DrokU teica. Viņš nepārprotami steidzās. - Mēģināšu noticēt, ka jūs neko nepaspējāt sabojāt. Un es lūdzu jūs turpmāk neiejaukties - tas ir mūsu uzdevums neitralizēt noziedzniekus. Skaidrs? Ja es jūs atkal pieķeršu pie slepenām intrigām, es jūs nežēlošu. Un zvēru, ka vienmēr varu saistīt jūsu nāvi ar nejaušiem cēloņiem.

Andrejs aizgāja bez strīda. Un tik ātri gāja pa gaiteni, lai gan pārslodzes joprojām bija dubultas, ka karotājs nespēja viņam tikt līdzi un uzkliedza, lai viņš nebēg.

Andrejs mierīgi atvēra medpunkta durvis un iegāja tajā tā, it kā viņš tur dzīvotu. Viņa aprēķins izrādījās pareizs – karotāji jau bija neizpratnē, kur dzīt šos nemierīgos gūstekņus.

Doktors jau bija piecēlies no pārslodžu krēsla un rosījās reanimācijas kajītē, pārbaudot, vai ar Vitasu viss ir kārtībā.

- Kas jauns? - doktors jautāja. - Jūs bijāt pie Pruga?

- Mēģināju sazināties ar "Vacius", - Andrejs teica, ieslēdzot interkomu. DrokU sēdēja krēslā un izsauca Pe-U, bet atbildes nebija.

- Kāpēc? - doktors jautāja.

- Lai viņus brīdinātu. Lai viņi mums netuvotos.

- Jūsu uzvedība dažreiz man šķiet burtiski noslēpumaina, - sacīja doktors.

- Jūs atkal aizmirstat to, ko ļoti labi ziniet. "Vacius" ir neapbruņots civilais laineris. Viņa komanda ir pilnīgi civili ļaudis, kas nekad nav piedalījusies cilšu karos. Vai vēlaties, lai viņi vienkārši tiktu nogalināti? Droks un Prugu to vēlas ļoti. Tomēr divu civilās aviācijas kuģu sagūstīšana vienlaikus būtu vairāk nekā veiksme.

- Bet, ja viņi netiks apturēti, tur taču ir bumbas un citi ieroči...

- Nedomāsim par bumbām kravas nodalījumā. Man šķiet, ka galvenās briesmas tās rada tieši mums. Planētai Pe-U nekas nedraud.

"Vacius" saņēma divas gravigrammas, kas dažas lietas precizēja un dažas sajauca. Bet "Vacius" kapteinis necieta neskaidrību.

Viena gravigramma nāca no kosmodroma uz Pe-U. Uztveršana bija nestabila, lauka spriegums visu laiku svārstījās, it kā stacija būtu slikti noregulēta.

Gravigramma ziņoja tikai par to, ka "Brāzma" ir aizlidojusi uz Ar-A. Pēc tam savienojums pārtrūka. Bet, tā kā šī gravigramma tikai apstiprināja to, ko jau zināja pats kapteinis, viņš to nolika malā.

Otrā gravigramma nāca neilgi pēc pirmās. Tā bija daudz noslēpumaināka. Tās avots bija kuģis "Brāzma", kas, kā zināms, atradās pirātu rokās. Nez kāpēc tā kapteiņa valodā brīdināja, ka viņš nekādā gadījumā nedrīkst uzkāpt uz "Brāzmas".

Bet "Vacius" kapteiņa vajadzībām otrā gravigramma bija daudz interesantāka un daudzsološāka. Tā ļāva izsekot "Brāzmu" un apstiprināt, ka kuģis ir startējis no planētas Ar-A un dodas uz Pe-U. Ja tā mērķis ir pēc iespējas ātrāk nokļūt Pe-U un tas gāja pa optimālo trajektoriju un ar ātruma ierobežojumu, tad ar lielu precizitāti var aprēķināt, kur un kad to varēs pārtvert. Šo punktu aprēķināja dators un ziņoja kapteinim sešpadsmit sekundes pēc Andreja savienojuma ar kuģi. Un kapteinis caur interkomu varēja sazināties ar savu apkalpi, kas nepacietīgi gaidīja ziņu, ka pēc stundas un divdesmit minūtēm sagūstītais kuģis "Brāzma" būs redzamības zonā.

"Vaciusa" kapteinis uz kuģa izsludināja trauksmi. Viņš nekādi nevarēja saprast, kas un kāpēc vēlējies ar viņu sazināties no "Brāzmas". Tie, kas sagūstīja kuģi, klusēja un neatbildēja uz pastāvīgo izsaukumu. Tāpēc precīzāk ir pieņemt, ka sakaru telpā iekļuvis kāds no apkalpes, un, ja tā, tad sakaru zudums nozīmēja, ka viņš ticis pieķerts stūres mājā. Tāpēc kapteinis veica šādas darbības:

lika izvietot lazareti un nosūtīja divus palīgus pie kuģa doktora;

pavēlēja kambīzē pagatavot diētiskas vakariņas divpadsmit cilvēkiem – tā viņš novērtēja "Brāzmas" apkalpes locekļu skaitu;

pavēlēja — viņš bija apdomīgs — atbrīvot divas lielas kajītes un uzstādīt tām ārējās slēdzenes, lai tās izmantotu to bandītu izolācijai, kuri sagrāba kuģi;

sapulcināja savus palīgus, lai izlemtu, ko darīt – gadījumā, ja bandīti pretosies.

Visuma civilie piloti ir klaiņotāju tauta, un viņu darbs ir saistīts ne tikai ar pastāvīgām garām prombūtnēm, bet arī ar pastāvīgām briesmām, kas nav acīmredzamas pasažieriem vai nejaušiem cilvēkiem. Taču, dodoties kosmosā, katrs pilots zina, ka viņa kuģis ir nekas vairāk kā magoņu sēkliņa okeānā.

Šī izolācija no pārējās cilvēces, tīri fiziska izolācija, rada ciešas brālības sajūtu starp pilotiem. Maz ticams, ka Galaktikā ir cilvēku kategorija, kas tik cieši vēro citus kopienas locekļus. Kosmoflotes laineru nav tik daudz, bet tomēr to ir vairāk nekā simts. Daudzi astronauti pazīst viens otru, viņiem ir iecienītākie tikšanās punkti, sava folklora un pat savas tenkas. Un svešam cilvēkam ir ļoti grūti iekļūt šajā pasaulē - vispirms viņam jāiziet ne viens vien zvaigžņu maršrutu lidojums.

Bet, ja kāds no Kosmosa flotes pilotiem nonāks nepatikšanās, viņam palīgā nekavējoties nāks visi viņa brāļi - visi, kas to spēj. Tas ne vienmēr ir iespējams – katastrofas kosmosā visbiežāk notiek acumirklī un nevienu neatstāj dzīvu. Bet ir izņēmumi.

Galu galā, kad pirms četriem gadiem šāda katastrofa notika ar kapteiņa Andreja Brūsa kuģi, viņš palika dzīvs tikai tāpēc, ka Vitasa Jakubauskas vadībā esošais kuģis "Vostok", saņēmis briesmu signālu, paspēja ierasties tieši divas stundas pirms laika, kad tas tika aprēķināts ar datoru un divdesmit minūtes pirms tam, kad būtu par vēlu.

Nav pārsteidzoši, ka minūtēs, kad "Vacius" tuvojās tikšanās vietai ar "Brāzmu", sakaru nodalījumā burtiski dārdēja jautājumi, padomi un palīdzības piedāvājumi. Turklāt uz "Brāzmas" bija uzreiz divi labi pazīstami kapteiņi - Brūss un Jakubauskas.

DrokU apsēdās pilota krēslā. VoseņU blakus krēslā. Viņi klusēja. Tad VoseņU jautāja:

- Vai es varu jums uzdot jautājumu?

- Jā.

- Ja mēs ieradīsimies un viss būs kārtībā, kā mēs nometīsim bumbu?

- Atvērsim lūku un metīsim, - Droku ātri atbildēja.

— Bet, ja nu nesprāgs?

- Ir svarīgi, lai visi zinātu, ka mums ir bumba.

- Bet ko darīsim, ja tā nesprāgs?

- Tātad metīsim otro, - sacīja DrokU.

Viņi atkal apklusa.

Sāpes radās pēkšņi — sāpes no tēla: PetriA guļ uz dīvāna, un viņas mati pieskaras grīdai. Viņš to redzēja tik skaidri, ka aizvēra acis no sāpēm un kauna PetriA priekšā, jo bija spējis par viņu aizmirst.

Viņas slepkava atrodas uz kuģa. Un nav svarīgi, kurš viņu nogalināja. Vienkārši viņiem šī slepkavība ir maza epizode, kuru rīt pat neatcerēsies, ja nebaidīsies no asinsatriebības. Un gājuši bojā citi cilvēki, kuri viņu priekšā ne pie kā nebija vainīgi, bet negribot viņiem traucēja.

Vara - tā ir cilvēku nogalināšana, lai iegūtu nesodītu iespēju nogalināt vēl vairāk. Vara varas dēļ. Jo neviens neapēdīs vairāk par trim porcijām un neuzvilks vairāk par trim drēbju kārtām. Prugs ir tikai rotaļlieta mierīgā, smaidīgā DrokU rokās…

Pēkšņi atskanēja zummeris. Ieslēdzās interkoma ekrāns. Uz tā bija DrokU seja.

- Ja jums tas interesē, - viņš teica, - redzamības zonā ir parādījies kosmosa flotes kuģis. Somova katalogs informē, ka kuģis saucas "Vacius".

— Tātad viss ir beidzies?

- Sēdiet un gaidiet... Es paziņošu.

Prugs ieradās uz tiltiņa trīs minūtes vēlāk.

Viņš izskatījās slikti - acīmredzot, nebija atguvies no pārslodzes. Vai varbūt pēc vakardienas iedzeršanas.

Viņš ilgi skatījās ekrānā. Tad pajautāja:

- Kas tas par kuģi? Patruļkreiseris?

- Nē, - DrokU attrauca. - Tas ir kosmosa flotes kuģis ar nosaukumu "Vacius", civilais laineris. Tā ātrums ir mazāks nekā mums.

- Mēs varam aizbēgt?

- Jā, ja tagad mainīsim kursu, mēs nokļūsim uz Pe-U pirmie. Dators jau aprēķina jauno kursu.

Dators nosignalizēja, ziņojot par jaunajiem virziena datiem.

- Viņš nav bruņots, - sacīja Prugs. - Pats lien mums rokās.

- Jā, - DrokU piekrita.

- Muļķi, - Prugs iesmējās. - Viņi nesaprot, ar ko viņiem darīšana.

- Uzsākt bremzēšanu, - DrokU teica, - un noraidīt briesmu signālu. Labi, ka esam gatavi šādai iespējai.

- Gaiteņos mēs esam stiprāki. Un paturiet prātā, Prugs BrendijU nekad nav bēdzis no neviena... VoseņU, tu paliksi šeit, lai dotu signālu un ļoti uzmanīgi vērotu, kā viņi mums tuvosies. Tiklīdz viņi palaidīs savu mazo kuģi, paziņo man. Es sagatavošu tikšanos. DrokU dosies man līdzi. Kad viss būs gatavs, es atgriezīšos šeit.

Prugs bija lielisks. Viņš plaši vēzēja rokas, un apmetņa zelta rotājumi mirdzēja tiltiņa lampu gaismā. Viņa vaigi pietvīka. Viņš kļuva jaunāks. Viņš bija karotājs, viltīgs, bet drosmīgs. Un viņš devās kaujā.

Prugs pagrūda DrokU pa priekšu, un tas pirmais izgāja gaitenī.

- Jā, - Prugs atcerējās, - kur ir DreijU?

- Kajītē, - DrokU teica. - Es pārbaudīju.

- Nosūti karavīru, lai viņu atved pie manis, kad kuģis būs pavisam tuvu. Ja uz "Vacius" radīsies šaubas, mēs piespiedīsim DreijU saukt viņus palīgā.

Andrejs apstājās pie nelielajām skafandru telpas durvīm. Kādu laiku viņš stāvēja nekustīgi, skatījās uz skafandriem un mēģināja pārliecināt sevi, ka tie ir tikai skafandri, visparastākie skafandri, un nekas vairāk, ka tie nav bendes - nav kaut kas briesmīgs, kam viņš nekad vairs nespēs pieskarties.

Bet tur ārā jau bremzē "Vacius", un tā kapteinis jau pavēlējis sagatavot desanta kuteri.

Un piloti – viņu vidū varētu būt kāds no viņa paziņām – jau gatavojas pārejai uz "Brāzmu".

Viņi, visticamāk, būs piesardzīgi, taču neviens nav sastapies ar mežonīgajiem BrendijU klana medniekiem, vai saticis simt divdesmit kilogramus smago BrendijU mantinieku ar mežacūkas iekšām.

Andrejs izvēlējās savam augumam atbilstošu skafandru un automātiski pārbaudīja, vai viss ir savās vietās. Viņš mēģināja sevi pārliecināt, ka uzvilcis skafandru uz minūti katram gadījumam un pēc tam tūlīt atkal novilks.

Skafandrs atvērās kā parasti, ielaižot Andreju. Kā kāpuru kokonā. Tagad vajag spert soli. Andrejs nevarēja piespiest sevi spert šo soli, viņš zināja, ka pēc pirmā soļa noteikti būs jāsper nākamo. Nekur nevar dēties.

Viņam šķita, ka sadzirdēja klauvējienu - varbūt kāds pamanījis, kā viņš iegāja skafandru telpā? pārdomām un satraukumam nebija laika. Beigu beigās taču tūkstošiem astronautu izgājuši kosmosā...

Andrejs nolaida ķiveres vizieri un pārbaudīja, kā ieplūst gaiss. Tad viņš ātri uzkāpa pa pie sienas piestiprināto trapu. Atvēra dienesta lūku. Un nokļuva šaurajā telpā starp kuģa apvalkiem. Saskaņā ar instrukciju šeit nedrīkstēja ienākt bez skafandra, jo, lai arī vadības ierīces uzreiz paceltu trauksmes signālu, šeit var būt gaisa noplūde.

Kamēr Andrejs, saliekts, gāja starp apvalkiem, viņš joprojām varēja sevi mierināt, ka netaisās iziet ārā. Līdz sasniedza ārējo lūku.

Lūka bija paslēpta aiz nelielas slūžu telpas. To bija atļauts izmantot tikai ārkārtas gadījumos - ārējam remontam.

Andrejs iespiedās slūžu kamerā. Tā bija labi pazīstama. Viņš to četrus gadus redzēja murgos.

Andrejs aizvēra aiz sevis iekšējo lūku un sastinga. Viņš saprata, ka ne par ko pasaulē nespēs atvērt ārējo lūku ...

Pirms četriem gadiem un četriem mēnešiem Andrejs Brūss, viens no jaunākajiem un slavenākajiem Kosmosa flotes kapteiņiem, lidoja ar "Orionu" netālu no planētas ar dīvainu nosaukumu Kastrolis. Kāds to tā nolamāja, lūk, arī aizķērās. Kastrolis bija vulkānu kolekcija – spļaudās, lej, šņāc... Vulkanologi strādāja orbitālajā stacijā un no turienes nolaidās, lai novērotu un izmērītu.

Orbīta bija aprēķināta pareizi, nekas nevarēja notikt, bet notika. Gāzu izplūde no planētas sasniedza staciju, jo trīs reizes pārsniedza pieļaujamās vērtības, tika sabojāti stacijas dzinēji, gāja bojā vairāki cilvēki, kuri strādāja uz planētas - vispār notika katastrofa.

"Orions" mainīja kursu, lai no stacijas izņemtu vulkanologus. Evakuācija bija grūta, taču beidzās laimīgi. Tiesa, tika sabojātas ārējās antenas.

Lidojuma laikā nācās labot ārējo apvalku un antenas. Kapteinis to var arī nedarīt, un neviens no viņa negaida šādu darbu, taču uz klāja bija maz cilvēku, visi bija aizņemti ar vulkanologiem, starp kuriem bija daudz ievainoto un apdedzināto. Tāpēc nebija pārsteidzoši, ka arī kapteinis nodarbojās ar remontu.

Viņš strādāja kopā ar mehāniķi Braku. Viņi bija ārā apmēram stundu. Un tad mehāniķis Braks sāka padot briesmu signālus. Signāli pienāca slikti, tie netika uzreiz uztverti. Braks ziņoja, ka kāda nezināma iemesla dēļ pārplīsusi kapteiņa drošības trose, un viņš aizmests bezdibenī.

Ja Braks būtu bijis uzmanīgāks, nekas šausmīgs nenotiktu – cilvēks būtu pārvērties par kuģa pavadoni un nebūtu aizlidojis tālu. Nu, viņam būtu bail, bet tad viņu atgrieztu mājās.

Šoreiz izrādījās, ka, pārtrūkstot trosei, Andrejs tika aizmests no kuģa un ieguva paātrinājumu. Savukārt Braks viņu pazaudēja no redzesloka, pat neatcerējās, kurā virzienā kapteinis aizlidojis.

Kuģis samazināja ātrumu un sāka manevrēt, cenšoties atrast kapteini.Tā bija kļūda, jo tādā gadījumā cilvēku, kurš lido ar iepriekšējo ātrumu, atrast kosmosā ir gandrīz neiespējami. Piedevām cilvēka ķermeņa izmēri ir tik niecīgi, ka vairākus tūkstošus kilometru attālumā cilvēku nereģistrē pat visjutīgākie instrumenti. Andrejs bija iekritis bezdibenī.

Viņš iekrita bezdibenī uz sešdesmit trīs stundām. Viņš vairākas reizes gāja bojā, viņš nolidoja neticami daudzas kilometru pasaules.

Pēdējo sešdesmit trīs stundu laikā viņu bija meklējuši seši Kosmosa flotes kuģi un patruļkreiseris — par laimi, tas notika netālu no dzīvas satiksmes trases — . Un viņu atrada Vitass Jakubauskas.

Tas bija gan laimīgs gadījums, gan mākas strādāt ar datoru rezultāts.

Kad Andrejs tika uzņemts uz klāja, viņš bija bezsamaņā, viņš atjēdzās tikai bāzē, pēc daudzām dienām, un ilgu laiku neticēja, ka ir dzīvs. Jo viņš mira pārāk lēni un droši.

Pēc atveseļošanās mediķi saprata, ka trauma ir tik dziļa, ka Andrejs nekad vairs nevarēs iziet kosmosā. Pat uz Zemes viņš izvairījās iziet naktī, kad spīdēja zvaigznes.

Psihiski nepilnvērtīgam cilvēkam nav tiesību komandēt kuģi un atbildēt par citu cilvēku dzīvībām. Andrejam tika piedāvāts darbs uz zemes. Viņš deva priekšroku pamest Galaktisko centru: nevēlējās tikties ar saviem bijušajiem kolēģiem, jo ​​nosodīja sevi par šo sindromu, uzskatīja to par kaut ko apkaunojošu.

Tieši tāpēc, jau uzvilcis skafandru, jo nevarēja to neuzvilkt, sastinga slūžās ar visu savu būtību saprotot ka nespēs sevi piespiest iziet ārpusē.

Viņš noskaitīja līdz piecdesmit, tad vēlreiz līdz piecdesmit. Tad viņš nodomāja: “Ja es tagad iziešu tur, kur ir tikai zvaigznes un tukšums, es nomiršu no bailēm. No apkaunojošām, lipīgām bailēm, kuras nav pazīstamas nevienam cilvēkam Galaktikā, jo no tādām neviens, tā kā es, nav miris. Bet, ja es neiešu ārā, manis dēļ nomirs citi. Un tas ir sliktāk par nāvi. Tāpēc man nav izvēles."

Un viņš ar stingstošu roku atvēra lūku, it kā nospiežot pie deniņiem turētās pistoles sprūdu. Tad viņš stingri satvēra kuģa korpusa kronšteinus un izlīda līdz jostasvietai. Viņš neskatījās uz augšu, bet tikai uz priekšu, uz slīpo vaļveidīgo kuģa muguru.

Viņam bija ejams tāls ceļš. Viņam bija jānokļūst turoties pie kronšteiniem līdz ārējai antenai, kas kontrolēja kuģa pieejas un telpu ap lūku, un arī pašu lūku, pie kam otrajā sekcijā kronšteinu nebija.

Andrejs - automātisms, dziļi iesakņojies smadzenēs, nepievīla - piestiprināja pie lūkas malas drošības trosi, ar ko vajadzēja pietikt, un aizrāpoja turoties pie kronšteina, nelaižot vaļā rokas, līdz satvēra nākamo kronšteinu. Tuvu, pie pašām acīm peldēja korpusa metāls.

Neviens viņu neredzēja, jo Prugs, kurš gatavoja slazdu, vēl nebija atgriezies uz tiltiņa. DrokU bija ar viņu, un VoseņU neieslēdza ārējo skatu ekrānus. Viņš skatījās tikai uz galveno ekrānu, uz kura lēnām auga "Vacius". Pirms atgriezās Prugs viņš redzēja, kā kuģa bortā atvērās lūka un no tās lēnām izlīda desanta kuteris. Līdz kuģim bija vairāk nekā trīsdesmit kilometru, bet uz ekrāna šķita, ka tas notiek pavisam blakus.

Tāpēc Andrejs nepamanīts aizkļuva pie antenas - neliela izciļņa kuģa korpusā, kas no augšas bija pārklāta ar caurspīdīgu keramikas apvalku. Viņš noskrūvēja vāku un ar āmuru, kas bija piesprādzēts pie remonttērpa, ar vienu spēcīgu sitienu sadauzīja uztveršanas ierīci.

Tieši tajā brīdī DrokU, kas ienāca atpakaļ uz tiltiņa, nolamāja VoseņU, kurš sajūsmināts skatījās uz kuteri, un ieslēdza tuvās darbības rādiusa antenu. Uz mirkli ekrānā uzmirgoja zvaigznes, un tad ekrāns kļuva tukšs.

- Tā tik vēl trūka! - DrokU teica.

Viņš nospieda taustiņus, mēģinot saprast, kas noticis, tad pieprasīja datoram, un dators paziņoja, ka ir bojāta antena.

Bet šajās sekundēs Andrejs jau rāpoja uz ieejas lūku. Šeit nebija skavu un kronšteinu, un Andrejs zināja, ka jebkurā brīdī var aizlidot no kuģa, it īpaši, ja kuģis nolems veikt manevru. Pusceļā līdz lūkai viņš sastinga, jo sirds dauzījās ar ātrumu divsimt sitieni minūtē, un Andrejs saprata, ka ir pēdējais gļēvulis Visumā. Par sodu viņš piespieda sevi pacelt galvu. Un pats sev par pārsteigumu ieraudzīja turpat netālu peldam majestātiski spēcīgo un ar prožektoru punktiem dzirkstošo Kosmosa flotes kuģi "Vacius". Prožektoru staros uz ieejas lūku lēnām nolaidās planetārais kuteris.

Planetārais kuteris jau bija burtiski dažus desmitus metru no "Brāzmas", un Andrejs steidzās pie lūkas, lai paspētu brīdināt pilotus par to, kas viņus apdraud.

Straujā kustība viņu norāva no apšuvuma un uznesa augšā. Un viss sākās no jauna... visas nāves... visas sešdesmit trīs stundas...

Šajā brīdī viņš tika pamanīts no kutera, un "Vacius" kapteinis, vēl nezinādams, ko nozīmē cilvēka parādīšanās uz "Brāzmas" apšuvuma, lika diviem pilotiem satikt šo cilvēku.

Andreju kaut kas paraustīja. Un viņš atguvās. Un pat saprata, ka tā ir viņa paša drošības trose.

Planetārā kutera atvērtā lūka bija ļoti tuvu, un no turienes izlidoja cilvēki augstas aizsardzības skafandros ar reaktīvajiem dzinējiem. Divi no viņiem pielidoja pie Andreja.

Viens no viņiem, "Vacius" stūrmanis, uzreiz pazina Andreju. Un sākumā pat nebija pārsteigts, jo šajā satricinājumā bija aizmirsis, kāpēc Andrejs norakstīts no kuģa.

Arī Andrejs viņu pazina. Viņš ieslēdza mikrofonu un teica:

- Pagaidi, iekšā neej. Tur ir slazds.

Viņš runāja pilnīgi mierīgā balsī, it kā uz kuģa korpusa sagaidītu viesus.

Arī "Vacius" kapteinis, kurš vēroja no kutera, pazina Andreju.

— Andrejs Brūss? Kāpēc tu esi šeit?

- Viņi sagatavojuši slazdu, - sacīja Andrejs.

Viņš neviļus turējās pie "Vacius" stūrmaņa skafandra piedurknes. Viņš atkal sāka baidīties. Nebija iespējams paskatīties uz zvaigznēm, bija jāskatās uz leju uz cieto un uzticamo kuģa virsmu.

- Kādu slazdu?

- Viņi mūs neredz, es sadauzīju ārējo tuvā apskata antenu, bet viņi gaida. Aiz slūžu kameras, lai nogalinātu pa vienam, kad jūs ienāksiet. Viņiem ir cirvji un blasteri.

- Bet kas ar pārējiem? Kur ir pārējie? — kapteinis jautāja. - ievainotie ir?

– Te ir arī doktors Geza un Vitass Jakubauskas. Viņš ir ievainots. Smagi.

– Bet pārējie?

- Daži palika uz Pe-U. Viskonti ir miris.

- Viņu nogalināja? - Andrejs balsi nepazina. Jautāja kāds no tiem, kas atradās planetārajā kuterī. šo sarunu klausījās visi.

- Un vēlas nogalināt arī jūs. Jūs nesaprotat, kas ir šie radījumi. Šī ir cita pasaule.

— Tad netērēsim laiku. Es sāku desantu, — sacīja "Vacius" kapteinis.

- Jūs mani nesapratāt?

- Andrej, - sacīja kapteinis, - mana desanta komanda ir silīcijorganikas skafandros ar augstu aizsardzību. Mēs arī padomājām. Skafandrus neviens nenovilks. Saprati? Esi mēģinājis tādu sašaut ar blasteru? Vai pārcirst ar cirvi?

– Bet ieroči jums ir? - Andrejs jautāja.

- Ar ieročiem viss kārtībā, - sacīja kapteinis. -Uz kuģa mums bija mednieku grupa. Tūristi. Mēs konfiscējām anestēzijas pistoles. Tās nogāž pat pūķi. Nāc, pie mums uz klāja, Andrej, - sacīja kapteinis. - Lūgti ciemos.

Andrejs pārgāja uz planetāro kuteri.

"Vacius" stūrmanis, viņa sens paziņa, stingri satvēra viņu aiz rokas. Otrs kosmonauts atāķēja drošības trosi. Viņi strauji pacēla Andreju, un viņš vienā mirklī atradās planetārā kutera atvērtajā lūkā. Tikai vēlāk, kad viņš atcerējās šīs stundas notikumus, viņš saprata, ka visi atcerējušies viņa slimību. Gan stūrmanis, gan kapteinis, kurš izgāja pie lūkas, lai viņu sagaidītu.

Un, kad tika aizvērta lūka, Andrejs sveicināja "Vaciusa" desantu - viņi sēdēja identiskos krēslos, kā statujas, smagos skafandros. Pret viņu pagriezās vienādas ķiveres. Kapteinis norādīja uz tukšo krēslu blakus savējam.

Pēc piecām minūtēm kuteris atkal sakustējās un, pieskaroties kuģim, padeva ierašanās signālu.

- Nez, vai atvērs? Vai arī nobīsies?

Lūka novirzījās malā, un magnētiskie satvērēji ievilka planetāro kuteri "Brāzmas" iekšpusē.

Slūžas bija tukšas.

- Sagatavojieties, - sacīja kapteinis, sekojot rādījumiem uz pults. Slūžās ieplūst gaiss. Spiediens normalizējas.

Netālu atradās "Brāzmas" kuteris.

- Kur tad viņi ir? — kapteinis jautāja.

- Es domāju, ka viņi gaida gaitenī aiz izejas. Viņiem tā šķiet ērtāk - viņi vēlas jūs sagaidīt šaurā vietā.

Atvērās kutera lūka, un kapteinis pirmais nolēca uz grīdas.

- Saņemiet viesus, - viņš teica.

Klusums.

Viens pēc otra piloti no "Vacius" uzlēca uz elastīgās grīdas.

Kapteinis pirmais devās pie durvīm, kas veda uz kuģa telpām. Viņam atvēra durvis. Viņš ienāca turot rokā anestezatoru.

Un šajā brīdī pa skafandru trāpīja uzreiz piecas vai sešas saindētas bultas. Tās salūza un uz skafandra atstājot tumšus indes plankumus. Pazibēja blastera stars.

Kapteinis turpināja iet uz priekšu. Tagad viņš redzēja karotājus.

Izšāvuši bultas un no blasteriem, viņi tvēra savus kaujas cirvjus un kliegdami metās virsū kapteinim. Prugs skrēja starp karotājiem, vicinādams savu pašu lielāko cirvi uz planētas — Kaulu drupinātāju.

Desantniekiem izdevās izšaut anestezatoru zalvi, pirmie karotāji nokrita, bet pārējie paspēja uzgāzties, ar cirvjiem sitot pa ķiverēm un skafandru plastmasu.

Cīņa bija nevienlīdzīga – cirvis nevar sacirst skafandru.

Šauro gaiteni piepildīja kņada, ķermeņu pūlis, rēcieni, kliedzieni, rūkoņa.

Pilotiem bija lielākas sportiskās prasmes nekā karotājiem, kuri bija pieraduši paļauties tikai uz ieročiem, un anestezatori strādāja nevainojami. Karotāju skaits saruka, un cilvēki skafandros lēnām virzīja savu izretināto pulku kopkajītes virzienā.

Prugs izmisīgi vicināja cirvi, viņam izdevās vai nu ar sitienu spēku, vai ar ķermeņa smagumu notriekt divus vai trīs astronautus, kaut arī viņa ķermenī jau bija iedūrušās trīs anestēzijas adatas, viņš turpināja cīnīties un viņam šķita, ka desantnieki jau padodas viņa spiedienam.

Un negaidīti sabruka. Pilnā augumā.

Atlikušie karavīri joprojām turpināja pretoties, bet koridors kļuva tik brīvs, ka Andrejs spēja izlauzties cauri pūlim un aizsteidzās pa koridoru.

Viens no karotājiem, izkrāsots kā citi kaujas rakstos, skrēja viņam pa priekšu. Varēja redzēt, ka Pruga krišana atņēmusi viņam vēlmi karot. Karotāja mugura bija pazīstama. Andrejs viņu nevajāja - viņš steidzās uz medpunktu. Bēgošais karotājs atskatījās, un Andrejs pazina VoseņU. Tas arī pazina Andreju. Aizmugurē kaujas troksnis norima.

VoseņU pēkšņi zaudēja spēkus. Viņš atspiedās pret sienu un skatījās, kā Andrejs gāja viņam klāt. Viņš piespiedās pie sienas, paceļot cirvi, kā vājš zēns paceļ akmeni, kad viņam tuvojas visā skolā pazīstams stiprinieks.

Andrejs pienāca viņam klāt. VoseņU viņam ar cirvi iesita pa krūtīm. Cirvis noslīdēja pāri skafandra plastmasai.

- Gribēju tev pajautāt, VoseņU, - Andrejs teica, - kāpēc tu nogalināji PetriA?

VoseņU sāka slīdēt pa sienu lejup – it kā gribētu ar to saplūst, pazust.

- Zvēru pie debesīm, - viņš runāja, - Zvēru pie savas mātes dzīvības, zvēru pie visbriesmīgākajām mokām melnajā valstībā - es nenogalināju PetriA. Es gandrīz nogalināju to, kurš viņu..., kad redzēju, ko viņš izdarījis.

- Kurš tas bija?

VoseņU noslīdēja uz grīdas un nometās pie Andreja kājām.

- Tas bija DrokU, - VoseņU teica, - tas bija viņš. Mēs nācām pēc mundiera, un mums bija jāpaņem līdzi uzziņu grāmatas. Un atnāca viņa un mūs ieraudzīja. Un dzirdēja mūs runājam. Teicu DrokU: PetriA atnāca, pasveicinies, viņa strādā pie mums. Es baidījos, ka viņš viņu nogalinās ... Bet viņš pasmējās un teica ...

Pa gaisu nošņāca duncis un iedūrās VoseņU kaklā. Viņš ievaidējās, saļimdams uz grīdas.

Aiz Andreja stāvēja DrokU. Viņš pienāca ļoti tuvu un pasmaidīja. Savu parasto puiciski labsirdīgo smaidu.

- Tātad mēs uzvarējām, - viņš teica. – Un arī VoseņU dabūja to, ko bija pelnījis.

- Kāpēc tu viņu nogalināji, DrokU? - Andrejs jautāja. - No kā tu baidies?

- Mans zvaigžņu draugs, - DrokU teica, - varat runāt par atriebību, cik vien vēlaties. Bet esat tā iekārtots, ka jūsu dabiskās jūtas: naids, mīlestība, atriebība – to visu nomāc audzināšana. Līdz mūža beigām jūs būtu mocījis naids pret VoseņU, bet jūs nevarētu nogalināt šādi ar savām rokām, nogalināt dzīvu cilvēku. Tātad kādam bija jums jāpalīdz.

- Man tevi aiztur, - sacīja Andrejs.

- Tev - mani? Pēc visa, ko esmu izdarījis jūsu labā?

- Tu esi izdarījis vairāk, nekā stāsti. Patiesībā tu biji virzītājspēks aiz Pruga muguras. Es zinu to un zināju to jau iepriekš. Par tevi un tavu priekšnieku VaraijU.

DrokU nemaz nebija pārsteigts.

- Loģiski, - viņš teica. – Tev vajadzēja uzminēt. VoseņU izmuldējās. Vai arī tu nejauši dzirdēji...

Šādi runājot, DrokU lēnām virzījās gar sienu, lai paietu garām Andrejam.

- Nogalini mani,- sacīja DrokU, arī skatīdamies Andrejam acīs. - Tu tagad domā, ka VoseņU, šis gliemezis, ne pie kā nav vainīgs... - Kustība gar sienu turpinājās. Nebija palicis daudz, un varēs skriet ...

Interesanti, kur viņš grib bēgt? Šis koridors pagriežas uz noliktavām. No turienes var nokļūt gan angārā, gan noliktavā, kur tika sakrautas bezjēdzīgās tūkstošgadīgās bumbas. Var paslēpties noliktavā starp bumbām un, tur ieslēdzies, šantažēt citus, nopērkot savu dzīvību. Varētu mēģināt sagrābt planetāro kuteri un aizlidot ar to, cerot nokļūt kādā nomaļā vietā uz Pe-U... Dievs vien zina, kas viņam bija galvā.

- Pat ja es nogalināju, - DrokU teica, - pat ja es. Kas tu tāds esi, lai uzņemtos atriebību? Tu tagad atlaidīsi mani un skriesi pie savējiem ... tu novirzīsi manas problēmas risinājumu uz viņiem. Bet vai zini to, ak zvaigžņu atnācēj, ka mūsu spēle vēl nav beigusies? "Brāzma" lido virzienā uz Pe-U. Mūs gaida VaraijU. Viņš – nevis tu – valdīs pār planētu.

DrokU metās pa prom gaiteni. Viņš bija daudz vieglāks par Andreju, viņš bija bez skafandra, un varbūt būtu varējis aizbēgt. Bet Andrejs bija gatavs šim izrāvienam. Viņš metās pakaļ DrokU, lidojumā sagrāba viņu aiz kājām un nogāza. Kustības inerce viņus aizvilka pa koridoru vēl divus metrus. DrokU izmisīgi pretojās, kas bija bezjēdzīgi, jo nevarēja caursist skafandru.

Sagriezis DrokU roku aiz muguras un piespiedis viņu piecelties un stāvēt saliekušos, Andrejs, izlikdamies, ka nedzird lāstus, ko DrokU bija uz viņu izgāzis, sacīja:

- Ej. Ej uz priekšu.

- Kurp? - DrokU mēģināja pagriezt galvu, un Andrejs viņam ar smagu cimdu iedeva pļauku pa pakausi.

- Nu! - viņš teica.

Viņa balss ķiveres mikrofonā mainīja tembru un izklausījās apslāpēta.

DrokU gāja pa priekšu.

- Klausies, - viņš teica, - ko tu gribi darīt?

Andrejs neatbildēja. Viņi nedaudz pagājās pa gaiteni. No aiz stūra iznāca "Vacius" kapteinis. Aiz viņa stāvēja doktors.

- Andrej, es ļoti priecājos, ka esi dzīvs! - doktors teica.

- Viņam nav tiesību tā izturēties pret mani! Es zinu galaktikas likumus. Katra cilvēka dzīvība un brīvība ir neaizskarama, - kliedza DrokU.

— Neklausieties viņā, — doktors sacīja kapteinim.

- Es esmu jaunattīstītas civilizācijas pārstāvis un pieprasu tiesības uz neiejaukšanos. Mani aizsargā neiejaukšanās likums.

- Es viņā neklausos, - Andrejam sacīja kapteinis. - Bet būtu interesanti, ko jūs ar viņu darīsiet?

- Atvēršu lūku, - sacīja Andrejs, - un izmetīšu viņu kosmosā.

- Droši vien tev taisnība, - sacīja kapteinis. - Tu labāk par mani zini, kas viņš ir. Skafandrā vai bez skafandra?

- Bez skafandra, - sacīja Andrejs.

- Pēc tam atnāc uz kopkajīti, - sacīja kapteinis. - Nāciet, doktor, apskatīsim ievainotos.

- Stāviet! - DrokU kliedza, raustīdamies Andreja dzelzs rokā. - Es lūdzu jūs cilvēcības vārdā! Tas bija VaraijU, kurš man pavēlēja nogalināt PetriA. Tā lai aizdomas krīt uz Prugu. Bet es atteicos!

Viņa balss apklusa un pārtrūka.

Kapteinis un doktors, neatskatījušies, pazuda aiz gaiteņa stūra.

- Vispirms, - ​​Andrejs teica, - dosimies uz sakaru telpu. Un tu runāsi ar VaraijU.

- Protams, - DrokU ātri atbildēja, - nekavējoties, es nestrīdos. Es pateikšu visu, kas jāsaka.

- Tu viņam pateiksi patiesību.

Sakaru telpā Andrejs atlaida DrokU roku, un viņš sāka to berzēt ar otru.

Andrejs nostājās viņam aiz muguras. No maka uz pleca viņš izvilka saindētās bultas. Zīmes uz tām bija nodzēstas.

- Izsauc VaraijU staciju, - viņš teica. - Un paturi prātā, ka man rokā ir tava bulta. Es varu iedurt tev kaklā jebkurā brīdī.

- Es piekrītu visam, saproti, visam, - sacīja DrokU. - Es pat nemēģinu...

Viņš izsita slēptuves izsaukuma kodu.

Tūlīt atskanēja VaraijU balss.

- Kas jums tur? - viņš jautāja. – esmu izmisumā. Vai jūs drīz? Vai sagūstījāt otro kuģi?

- Aiz manas muguras, - DrokU teica, - ir DreijU, zvaigžņu aģents. Viņš pavēlēja man sazināties ar tevi, kungs.

Iestājās ilga pauze. Ļoti ilga.

- Sapratu, - VaraijU beidzot teica. - Nekad tev neticēju, DrokU. Zināju, ka pie pirmajām briesmām tu aizskriesi pie stiprākā.

- Mēs cīnījāmies, - sacīja DrokU. - Bet viņi bija skafandros. DreijU viņus brīdināja.

- Idioti, - gurdi sacīja VaraijU. - Nevarējāt neitralizēt vienu cilvēku.

Viņš izgāja kosmosā.

- Meli, - teica VaraijU, - tu, kā vienmēr, melo, DrokU. Es pārbaudīju Galaktikas centra informāciju. DreijU atņemtas tiesības komandēt kuģus, jo viņam ir slimība – viņš nevar iziet kosmosā.

- Viņš izgāja, - DrokU teica.

- Es netērēšu vārdus par tevi. Kas ar Prugu?

DrokU pagriezās pret Andreju.

- Prugs ir mūsu rokās, - sacīja Andrejs. - Mēs viņu aizvedīsim uz Pe-U. Viņš, iespējams, pastāstīs daudz interesanta.

- Viņš pastāstīs, - VaraijU atbildēja. - tu gribi man kaut ko pajautāt, zvaigžņu aģent?

– Kas nogalināja PetriA? - Andrejs jautāja.

- DrokU, - atbildēja VaraijU.

- Pēc tavas pavēles! - Droku kliedza. - Es negribēju!

- Es par to pat nezināju, - VaraijU atbildēja. - Viņš man par to pastāstīja vēlāk. Vai tas tik svarīgi?

Andrejs neatbildēja.

- Es pārtraucu savienojumu, - teica VaraijU. - Mans slēpnis ir aplenkts. Es domāju, ka izturēšu līdz rītausmai, bet tagad man tas vairs nav vajadzīgs. Tiksimies ar tevi, DreijU, pārpilnības laukos.

Pārpilnības lauki apzīmēja citu pasauli.

Noklikšķēja savienojums. VaraijU to pārtrauca.

- Viņam taisnība, - DrokU teica. - Dod man dāvanu, lai es to izdarītu ar savām rokām, kā VaraijU.

Andrejs saprata, ka ir nāvīgi noguris. Viņš izveda DrokU no sakaru telpas, atvēra durvis uz tukšo radista kajīti. DrokU apzinīgi ienāca. Andrejs uzsvieda uz galda saindēto bultu. Bez zīmes.

Viņš rīkojās pilnīgi nepareizi. Viņam droši vien nav kārtībā ar psihi. Galaktiskā laikmeta cilvēks nekad neatņems dzīvību citam cilvēkam, lai cik slikts viņš būtu.

Andrejs aizslēdza durvis un devās lejā uz kopkajīti. Kopkajītē uz dīvāna gulēja milzīgais Pruga blāķis. Viņš gulēja mierīgi, nogāzts ar anestēzijas pistoles adatu. Doktors atpogāja viņam jaku. Doktors pēkšņi atcerējās, kur, kādos apstākļos viņš Andreju redzēja pēdējo reizi.

– Un kur ir tas, DrokU? Ceru, ka neizpildīji savus draudus?

- Gandrīz izpildīju, - sacīja Andrejs.

Kosmodromā uz Pe-U viņus sagaidīja "Brāzma", Olsens, Viņa Varenība un daudzas augstas amatpersonas. Olsens vispirms paziņoja, ka VaraijU slēpnī izdarījis pašnāvību.

Armijas kaujas mašīnas piebrauca tuvu pie "Brāzmas". Prugs BrendijU bija pirmais, kas nokāpa uz mašīnu, un karavīri palīdzēja viņam tikt iekšā. Viņš bija ļoti nespēcīgs. It kā no viņa būtu izlaists gaiss.

Kosmodromā atradās arī BrendijA valdniece. No rīta viņa pieprasīja valdībai, lai viņas padēls tiktu nodots viņai. Taču līdz šim viņai tas bija liegts.

Tad Vitasu Jakubausku pārveda uz medicīnas ratiem. Jeļena Kazimirovna un doktors Geza devās viņam līdzi uz slimnīcu, kur viņus gaidīja ārsti. No Galaktikas centra bija atvesta nepieciešamā aparatūra.

Kopā ar karavīriem tika izvests arī DrokU. Kad pēc nolaišanās tika atvērta radista kabīne, viņš gulēja. Bulta bija salauzīta mazos gabaliņos.

Andrejs kopā ar Olsenu devās uz viesu namu. Viņš negribēja iet uz savu māju. Viss atgādinātu PetriA.

Naktī viņš sagribēja sevi pārbaudīt. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš izgāja viens pats un paskatījās uz zvaigžņotajām debesīm. Debesis bija dziļas, aicinošas, bet ne biedējošas. Andrejs jau zināja, ka atgriezīsies kosmosā.

No rīta Nils Olsens viņam pastāstīja, ka DrokU cietumā nogalināts. Slepkava arestēts. Tas izrādījās no Kam Petri klana - PetriA brālēns. Andrejs nekad nebija viņu pat redzējis.

piezīme

KF - abreviatūra vārdiem kosmiskā flote