Labas zīmes

PIEKTDIENA

Reivens seibls, slaids, elegants bārdainis melnā uzvalkā, brauca sava elegantā melnā limuzīna aizmugures sēdekli, pa savu šmaugo, melno telefonu runādams ar Rietumkrasta bāzi.

- Kā iet? - viņš apvaicājās.

- Rādās, ka labi, direktor, - mārketinga vadītājs atbildēja. - Rīt esmu iecerējis brokastis ar visu galveno lielvei-kalu klientiem. Daudzsološas izredzes. Nākamajā mēnesī visos veikalos būs mūsu MEALS™.

- Krietni pastrādāji, Nik.

- Gāja kā pa sviestu. Aiz mums taču stāvi tu, Reiven. Lieliska organizācija. Tāpēc man allaž veicas.

- Paldies, - Seibls teica un beidza sarunu.

Ar MEALS™ viņš īpaši lepojās.

Nevvtrition bija sācies kā mazs uzņēmums pirms vienpadsmit gadiem. Neliela pārtikas speciālistu komanda, toties izvērsta mārketinga un reklāmas nodaļa, glīts logo.

Divu gadu darba un pētniecības rezultātā radās CHOW™ - savītu un savirpuļotu proteīnu molekulu produkts, nesaprotams un sarežģīts, uzmanīgi projektēts tā, lai to ignorētu pat rijīgākie gremošanas trakta enzīmi: ar bezkaloriju saldinātāju, augu eļļa aizstāta ar minerāleļļu, plus šķiedrvielas, krāsvielas un garšas pastiprinātāji. Gala rezultāts bija pārtikas produkts, kas citu vidū izcēlās tikai ar cenu (mazliet augstāka) un uzturvielu saturu (apmēram tādu pašu kā Sony Walkman atskaņotājam). Lai cik cilvēks apēda, viņš vienmēr zaudēja svaru.²

CHOW™ pirka resnīši. Tāpat arī tievie, kas negribēja aptaukoties. Produkts bija diētisko preču topā - uzmanīgi sacakots, izstrādāts un izveidots, imitējot visu - sākot ar kartupeļiem un beidzot ar brieža gaļu, lai gan visvairāk cilvēki pirka cāļa gaļu.

Seibls relaksēti vēroja, kā ieplūst nauda. CHOW™ pamazām ieņēma ekoloģisko nišu, kuru agrāk aizpildīja pārtika bez preču zīmes.

CHOW™ sekoja SNACKS™ - ātrās uzkodas, ražotas no īstiem atkritumiem.

Pēdējais Seibla fantāzijas auglis bija MEALS™ - tas pats CHOW™ ar cukura un tauku piedevām. Apēdot zināmu daudzumu, teorētiski varēja a) ļoti aptaukoties un b) nomirt no nepietiekama uztura.

Šāds paradokss Seiblu valdzināt valdzināja.

Šobrīd MEALS™ tika testēts visā Amerikā. Picas MEALS, zivju MEALS, Sičuānas MEALS, makrobiotiskā rīsa MEALS. Pat hamburgeru MEALS.

Limuzīns apstājās Demoinā, Aiovas štatā, pie ātrās ēstuves Burger Lord, kas arī pilnībā piederēja Seibla korporācijai. Pēdējā pusgadā te tika laisti tautā hamburgeru MEALS. Seibls gribēja redzēt akcijas rezultātus.

Pieliecies viņš piesita stiklam, kas šķīra pasažieri no automašīnas vadītāja. Šoferis nospieda slēdzi, un stikls aizslīdēja malā.

- Klausos, ser...

- Uzmetīšu aci mūsu projektam, Marlon. Būšu tur desmit minūtes, bet pēc tam brauksim atpakaļ uz Losandželosu.

- Jā, ser.

Seibls iegāja Burger Lord, kas bija tieši tāds pats kā citi Amerikas Burger Lord.' Bērnu stūrīti dejoja firmas klauns. Viesmīļiem visur bija vienādi saulains smaids, kas nekad neatspoguļojās acīs. Aiz letes stāvēja tukls pusmūža vīrs Burger Lord formastērpā un klusi svilpoja, aizrāvies darbā un mezdams uz pannas hamburgerus.

Seibls piegāja pie letes.

- Labdien! Mani-sauc-Mērija, - atskanēja meitenes balss. - Kā-varu-jums-pakalpot?

- Dubulto, pikanto, labi daudz frī, bez sinepēm, -Seibls pasūtīja.

- Ko-dzersim?

- īpaši biezo šokolādes-banānu kokteili!

Meitene nospieda uz kases aparāta mazu piktogrammu (lasītprasme ēstuvju darbiniekiem vairs nebija obligāta, smaids gan). Pēc tam viņa pagriezās pret apaļīgo pavāru.

- DH, F, bez sinepēm, - viņa teica. - Šoko kokteilis.

- Uhu, - pavārs nodūdoja.

Pēc tam viņš salika papīra traukos nelielas devas, apstādamies, tikai lai atglaustu no pieres pasirmo matu cekulu.

- Lūdzu, - viņš teica.

Meitene paņēma, neveltīdama viņam pat skatiena. Pavārs priecīgs atgriezās pie pannas, klusi dziedādams: Loooooove me tender, looooove me long, never Iet me go...

Seibls ievēroja, ka dungošana nesaskan ar fonā skanošo Burger Lord reklāmas džinglu, tāpēc piekodināja sev atcerēties, ka pavārs jāatlaiž no darba.

Labdien-mani-sauc-Mērija pasniedza Seiblam MEALS™ un novēlēja jauku dienu.

Atradis vietu pie plastmasas galdiņa, Seibls apsēdās plastmasas krēslā un pārbaudīja ēdienu.

Sintētiska maizīte. Sintētisks burgers, frī, kas nav kartupeļus redzējis ne tuvumā. Mākslīga mērce. Pat (Seibls ar to īpaši lepojās) mākslīgs sālīts gurķis. Piena kokteili viņš pat nepaņēma rokā. Tajā nebija nekādu uzturvielu, bet sāncenši jau arī tirgoja tādus pašus.

Visapkārt cilvēki ēda ne-pārtiku bez lielas sajūsmas, taču arī nepauda vairāk nepatikas kā citos planētas bur-geru ķēdes iestādījumos.

Seibls piecēlās, aiznesa paplāti uz plauktu ar uzrakstu LŪDZU NEAPĒSTO UZMANĪGI IZMEST ATKRITUMOS un visu pirkumu izmeta. Ja kāds viņam pateiktu, ka Āfrikā bērni mirst badā, Seibls justos glaimots, ka novērtējat viņa pūliņus.

Kāds viegli paraustīja viņu aiz piedurknes.

- Vai jūs būtu misters Seibls? - jautāja neliela auguma vīrs ar brillēm un International Express cepuri, turēdams rokā sainīti brūnā papīrā.

Seibls pamāja.

- Man jau tā šķita. Pametu acis visapkārt, meklēju slaidu, bārdainu džentlmeni elegantā uzvalkā, tādu te jau daudz nevar būt. Jums sūtījums, ser.

Seibls parakstījās ar īsto vārdu - viens vārds, četri burti. Rīmējas ar vārdu “gads”.

- Mīļš paldies, ser, - kurjers sacīja un tad piebilda, - vai tas vīrs aiz letes... jums kādu neatgādina?

- Nē, - Seibls atbildēja.

Iedevis kurjeram dzeramnaudā piecus dolārus, viņš atvēra paciņu.

Tajā bija mazi vara svariņi.

Seibla sejā parādījās glums smaids un tūlīt ari pazuda.

- Bija jau ari pēdējais laiks, - viņš teica un iebāza svarus kabatā, neuztraukdamies, ka var sabojāt smalko, melno uzvalku, un tad devās uz limuzīnu.

- Atpakaļ uz biroju? - šoferis pajautāja.

- Uz lidostu, - Seibls atbildēja. - Vispirms piezvani! Es gribu biļeti uz Angliju.

- Jā, ser, biļeti uz Angliju, turp un atpakaļ.

Seibls aptaustīja kabatā svarus.

- Šoreiz tikai turp, - viņš teica. - Atpakaļ nopirkšu pats. Jā, un vēl piezvani uz biroju un pasaki, ka visas tikšanās atceltas.

- Cik ilgi būsiet projām, ser?

- Atgriezīšos tuvākajā nākotnē.

Tikmēr Burger Lord tuklais virs ar matu cekulu meta uz pannas kārtējos sešus burgerus. Juzdamies laimīgākais cilvēks pasaulē, viņš klusi jo klusi dungoja: y’ain’t never caught a rabbit and y’ain’t nofriend of mine...'

viņi ieinteresēti klausījās. Laukā smidzināja. Tērauda plākšņu un linoleja atgriezumu nojume karjerā tik tikko spēja pasargāt pulciņu no lietus. Visi skatījās uz Ādamu, it kā jautādami, ko lietus laikā var darīt. Taču neviens nebija vilies. Stāstot jaunumus, Ādama acis līksmi mirdzēja.

Tikai trijos nakti viņš bija beidzis lasīt Anatēmas žurnālus un aizgājis gulēt.

- Un vēl tur bija par Čārlzu Fortu, - Ādams teica, - kas izsauc zivju un varžu lietu, un vispār...

- Ej nu, - Pipars novilka, - tiešām dzīvas vardes?

- Nūja, - Ādams jau iekarsa, - lēkāja apkārt kurkstēdamas. Cilvēki beigās bija ar mieru maksāt, lai tik dabūtu viņu projām... un...

Ādams meklēja prātā vēl kaut ko, gribēdams dāvāt draugiem tādu pašu prieku, kādu bija guvis lasīdams.

- Un viņš aizburāja ar Mary Celeste... un nodibināja Ber-mudu trīsstūri. Tas ir Bermudā, - viņš izpalīdzīgi paskaidroja.

- Nē, to nu gan viņš nevarēja izdarīt, - Venslideils stingri iebilda, - es ari lasīju par Mary Celeste: kuģi atrada bez nevienas dzīvas dvēseles. Tieši tāpēc tas kļuva slavens. Atrada peldam jūrā bez neviena cilvēka.

- Es nesaku, ka viņš bija uz kuģa, kad to atrada, -Ādams atcirta. - Tobrīd jau viņa tur nebija. Nolaidās NLO un viņu paņēma. Es domāju, ka visi to zina.

Gaisotne tā kā atslāba. NLO vismaz bija kaut kas pazīstams. Moderno laiku NLO VIŅI īsti neticēja (trūka pierādījumu), tomēr uzmanīgi klausījās Ādamā.

-Ja es būtu atnācējs no Visuma, - Pipars pauda visu viedokli, - tad nestaigātu riņķi, stāstot par noslēpumaino kosmisko harmoniju. Es teiktu, - viņa sāka runāt zemā balsi caur degunu, it kā uzvilkusi baisu, melnu masku: - Es teiktu, ka man ir lāzers, tāpēc dariet, ko jums saku, dumpīgās cūkas!

Pārējie pamāja. Karjerā VIŅU iemīļotā rotaļa balstījās uz populāru seriālu ar lāzeriem, robotiem un princesi, kuras mati bija ieveidoti kā stereo austiņas (visi bija vienisprātis, ka lai nu kas, bet Pipars stulbās princeses lomai neder). Rotaļa parasti beidzās ar strīdu: visi gribēja stilīgo melno ķiveri un spridzināt planētas. Ādamam ļaundaru lomas padevās vislabāk; brēcot, ka viņš spēj uzspridzināt pasauli, izklausījās, ka viņš patiešām to spēj. VIŅI ar sirdi un dvēseli bija planētu iznicinātāju pusē, ja vien vienlaikus varētu ari izglābt princeses.

- Man ir aizdomas, ka senāk tā bija, bet ne jau tagad, -Adams sacīja. - Mūsdienās ap visiem ir zila gaisma, un viņi staigā pa pasauli, darīdami labu. Tāda kā galaktikas policija, kas cenšas cilvēkiem iestāstīt, ka visiem jādzīvo harmonijā un tā tālāk.

Brīdi valdīja klusums. Visi nožēloja, ka NLO bezjēdzīgi šķiež laiku.

- Vienmēr esmu domājis, kāpēc tos sauc par nezināmiem lidojošiem objektiem: visi taču zina, ka tie ir lidojošie šķīvīši, - Braiens teica, - proti, zināmi lidojošie objekti.

- Tāpēc, ka valdība grib visu noklusēt, - Ādams paskaidroja. - Visu laiku nosēstas miljoniem lidojošu šķīvīšu, bet valdība mēģina to noslēpt.

- Bet kāpēc? - Venslideils brīnījās.

Ādams uzreiz neatbildēja. Vakar lasot uz šo jautājumu tiešu atbildi viņš neieguva. Acīmredzot New Aquarian uzskatīja, ka viņi paši un arī lasītājs to uzskata par savas ticības pašu pamatu.

- Tāpēc, ka viņi ir valdība, - Ādama atbilde bija vienkārša, - visas valdības ir vienādas. Londonā ir liela, milzīga māja, pilna ar grāmatām, kurās rakstīts viss, ko valdība noklusējusi. Ministru prezidents, atnācis no rīta uz darbu, vispirms pārskata garu sarakstu ar iepriekšējās nakts notikumiem un beigās uzliek savu lielo, sarkano zīmogu.

- Varu saderēt, ka vispirms viņš izdzer tēju un tikai tad lasa to grāmatu, - Venslideils iebilda, atcerējies, ka vasarā reiz iegāja tēva kabinetā un guva tur neizdzēšamu iespaidu, - bet pēc tam apspriež, ko iepriekšējā vakarā rādīja pa televīziju.

- Nu labi, bet pēc tam viņš paņem grāmatu un lielo zīmogu.

- Un uz tā ir uzraksts Noklusēt, - Pipars papildināja.

- Un viss jāpatur dziļā slepenībā, - Ādamu jau sāka kaitināt kolēģu radošā pieeja. - Piemēram, atomstacijas, kurās bieži notiek sprādzieni, bet neviens to nezina, jo valdība to slēpj.

- Visu laiku jau nesprāgst, - Venslideils skarbi aizrādīja. - Mans tēvs saka, ka tur ir droši kā bankā un vēl, ka mums nav jādzlvo siltumnīcā. Lai nu kā, redzēju komiksu grāmatā¹ lielu attēlu, un tur par sprādzieniem nekā nebija.

- Jā, bet tu man iedevi komiksu izlasīt, un es zinu, kas tā par bildi, - Braiens aizrādīja.

Venslideils bridi klusēja un tad pārspīlēti pacietīgā balsī atbildēja:

- Braien, tikai tāpēc, ka tur bija rakstīts Sprāgstošā diagramma...

Kā vienmēr, sekoja īss kautiņš.

- Paklau, - Ādams nopietni sacīja, - vai gribat, lai stāstu jums par Ūdensvīra laikmetu, vai negribat?

Kā allaž, draudzīgā izplūkšanās pierima.

Ādams pakasīja pakausi.

- Labi, vienīgi jūsu dēļ aizmirsu, pie kā paliku, - viņš sūrojās.

- Pie lidojošiem šķīvīšiem, - Braiens atgādināja.

-Jā, labi. Labi. Nu, ja kāds saka, ka redzējis NLO,

tad ierodas valdības ierēdņi un pierunā cilvēkam pilnu galvu, - Ādams atkal iejutās lomā, - melnā limuzīnā. Amerikā jau tā notiek visu laiku.

Visi zinoši pamāja. Vismaz par to neviens nešaubījās. Amerika taču bija vieta, kur labie cilvēki nokļuva pēc nāves. Tāpēc nebija grūti noticēt, ka tur viss iespējams.

- Varbūt tāpēc tur mūždien uz ielām veidojas korķi, -Ādams turpināja. - Tos rada vīri ar melnām mašīnām, kas braukā apkārt un iestāsta tautai, ka tādu NLO nemaz nav. Ja cilvēks nepadodas, piesola Nelaimes Gadījumu.

- Varbūt nāvi zem lielas, melnas mašīnas, - Braiens secināja, plēsdams no netīrā ceļgala kreveli, un tad moži piebilda: - Ziniet, brālēns man stāstīja, ka Amerikas veikalos ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes.

Tas uz brīdi apklusināja pat Ādamu.

- Trīsdesmit deviņu saldējuma šķirņu nemaz nav, -Pipars apšaubīja, - visā pasaulē nav, kur nu vēl Amerikā!

-Ja sajauktu, varētu būt, - Venslideils samirkšķināja zem brillēm acis. - Piemēram, zemeņu un... šokolādes. Šokolādes un... vaniļas.

Brīdi padomājis par angļu gāršām, viņš nedroši piebilda:

- Zemeņu-vaniļas-šokolādes saldējums.

- Jā, un vēl ir Atlantīda, - Ādams skaļi pateica.

Visi pievērsa uzmanību viņam. Atlantīda VIŅIEM patika. Jūrā nogrimušas pilsētas - tas bija tieši viņu lauciņš. Visi trīs uzmanīgi klausījās kārtējos jaunumus par piramīdām, dīvainiem priesteriem un seniem noslēpumiem.

- Tas viss notika pēkšņi vai pakāpeniski? - Braiens painteresējās.

- Var teikt, ka gan ātri, gan lēni, - Ādams atbildēja, - daudzi paguva aizbraukt laivās uz citām valstīm un iemācīt tām matemātiku, angļu valodu, vēsturi un visu pārējo.

- Nesaprotu, kas tur tik īpašs, - Pipars izmeta.

- Kad tā sala grima, tad gan noteikti bija jautri, - Braiens domigi sacīja, atcerēdamies reiz piedzīvotos plūdus Tedfīldā. - Pienu un avīzes piegādā ar laivām, uz skolu nevienam nav jāiet.

-Ja es dzīvotu Atlantīdā, tad gan paliktu uz vietas, -Venslideils paziņoja, izsaukdams nievājošus smieklus, tomēr, neraugoties ne uz ko, turpināja: - Vienīgi vajadzētu akvalangu, neko vairāk. Jā, vēl arī aiznaglot visus logus un ielaist mājā gaisu. Tas būtu vienreizēji.

Ādams to uztvēra ar ledainu smaidu, kas tika rezervēts katram, kurš iedomājās labu ideju izteikt ātrāk par viņu pašu.

- Droši vien tā varēja gan, - viņš negribīgi atzina.

- Pēc tam, kad visi skolotāji laivās aizbrauca. Varbūt pārējie palika un nogrima.

- Nevajadzētu mazgāties, - piebilda Braiens, kuram vecāki lika mazgāties daudz biežāk, nekā, viņaprāt, bija veselīgi. Un labuma no tā nebija nekāda. Braienam piemita kaut kāda īpaša iedzimta netīrība.

- Viss tāpat būtu tīrs. Dārzā varētu audzēt ūdenszāles, medīt haizivis. Turēt mājās astoņkājus un tā tālāk. Nevajadzētu vairs mācīties, jo viņi taču tika vaļā no skolotājiem.

- Iespējams, ka tur vēl kāds palicis, - Pipars prātoja.

Visi iedomājās Atlantīdas iedzīvotājus plīvojošās, mistiskās drānās un zelta zivtiņas, kas līksmi peld putojošā okeāna dzīlēs.

- Forši, - Pipars izdvesa, paužot visu jūtas.

- Bet ko mēs tagad darīsim? - Braiens pajautāja.

- Laiks mazliet noskaidrojies.

Beigās VIŅI sāka spēlēt Čārlzu Fortu un viņa Atklājumus. Proti, viens no VIŅIEM staigāja riņķī ar salauztu lietussargu, bet pārējie gādāja par varžu lietu, pareizāk sakot, vardes lietu. Vairāk jau dīķi neatradās. Varde jau bija paveca un pazīstama un pacieta VIŅU interesi - tā bija maksa par dīķi, kurā nebija ne ūdensvistu, ne līdaku. Labsirdīgā pacietība beigās gan izsīka, un varde rada patvērumu vecā caurulē, par kuru VIŅI līdz šim nebija nojautuši.

Pēc tam VIŅI devās uz mājām paēst.

Ādams ar rīta cēlienu bija apmierināts. Viņš jau no sākta gala zināja, ka pasaule ir interesanta, un iztēlē bieži uzbūra pirātus, bandītus, spiegus, astronautus un tā tālāk. Vienīgi nelika mieru aizdomas, ka, ķeroties pie visa nopietni, diemžēl atklāsies, ka tas viss ir tikai grāmatās un dzīvē vairs nav sastopams.

Taču Ūdensvīra laikmeta notikumi nebija fantāzija. Pieaugušie bija par to sarakstījuši ne vienu vien grāmatu (New Aquarian bija neskaitāmas to reklāmas). Sniega cilvēks, cilvēki-taureņi, jetiji, jūras briesmoņi, Sarijas pumas tiešām... tiešām eksistē. Ja Kortesam, ieņemot neatklātos kontinentus, būtu slapjas kājas no varžu ķeršanas, viņš ļoti atgādinātu Ādamu šajā bridi.

Pasaule bija pilna ar brīnumiem, un Ādams atradās to vidū.

Aši notiesājis lenču, viņš devās uz savu istabu. Daži New Aquarian numuri vēl nebija izlasīti.

kakao bija pārvērties stingā, brūnā masā, kas piepildīja pusi tases.

Zināmas aprindas bija gadsimtiem ilgi centušās izlobīt jēgu Agneses Nateres pravietojumos. Visā visumā tie bija ļoti inteliģenti cilvēki. Vissekmīgākā bija Anatēma Divaisa, kas ģenētiski Agnesei bija vistuvākā. Tomēr līdz šim neviens no pētniekiem nebija eņģelis.

Pirmais cilvēku iespaids, satiekot Azirafalu, bieži vien bija tāds: pirmkārt, anglis, otrkārt, inteliģents džentlmenis, treškārt, zilāks par pērtiķi, kas saņēmis smieklu gāzes devu. Divi no šiem pieņēmumiem bija aplami. Debesis nav Anglija, lai gan daži dzejnieki tā domā, bet eņģeļi ir bezdzimuma būtnes, ja vien paši neizvēlas būt par vīrieti vai sievieti. Tomēr inteliģence Azirafalam piemita, turklāt eņģeļa inteliģence, bet tā, ja ari nav īpaši augstāka kā cilvēkam, tomēr daudz plašāka un pārāka, ar tūkstošgadīgu pieredzi.

Azirafals bija pirmais eņģelis, kam piederēja dators. Lēts, gauss, viena plastmasa, bieži reklamēts kā ideāls risinājums mazam uzņēmējam. Azirafals dievbijīgi lietoja to grāmatvedībā, kas bija tik nevainojami precīza, ka nodokļu dienests viņu pārbaudīja piecas reizes svētā pārliecībā, ka uz Azirafala sirdsapziņas ir slepkavība.

Taču ar dažiem aprēķiniem netiek galā neviens dators. Azirafals ik pa brīdim uzkricelēja kaut ko uz lapiņas sev līdzās. Papīrs jau bija noklāts ar simboliem, kurus saprastu tikai astoņi cilvēki pasaulē. Divi no viņiem bija Nobela prēmijas laureāti, bet viens no atlikušajiem sešiem pastiprināti siekalojās, un viņam bija aizliegts dot asus priekšmetus, ka nenotiek kāda nelaime.

pusdienās anatēmai bija miso zupa. Ēzdama viņa pētīja kartes. Tedfīldas apkaime, bez šaubām, bija bagāta ar enerģētiskajām līnijām, ieskaitot tās, kuras atklāja slavenais mācītājs Votkinss. Bet, ja vien viņa nekļūdās, tagad tās bija izkustējušās no vietas.

Veselu nedēļu Anatēma bija darbojusies ar teodolīri/ un svārstu, vilkdama Tedfīldas oficiālajā zemes kartē punktiņus un bultas.

Bridi skatījusies, Anatēma paņēma flomāsteru un, ik pa brīdim ielūkodamās piezīmēs, sāka savienot enerģētiskās līnijas.

Radio bija ieslēgts, taču Anatēma klausījās tikai pa ausu galam, tāpēc neko daudz no ziņām nedzirdēja, tomēr daži pazīstami vārdi aizgāja līdz apziņai, liekot saausīties.

Viens runātājs bija tuvu histērijai.

- ... draudi darbiniekiem un sabiedrībai, - viņš teica.

- Cik lielā apjomā notikusi radioaktīvo vielu noplūde? -intervētājs prasīja.

Iestājās klusuma bridis.

- Es neteiktu, ka noplūde, - darbinieks skaidroja. - Tās nevis noplūda, bet uz laiku pārvietojās.

-Jūs gribat teikt, ka radioaktīvās vielas joprojām ir stacijā?

- Katrā ziņā mēs neredzam iespēju, ka tās varētu būt kaut kur citur, - skanēja atbilde.

-Jūs, protams, pieļaujat, ka tas varētu būt teroristu darbības rezultāts?

Atkal klusums. Un tad atbildētājs tāda cilvēka toni, kuram saruna acīmredzot ir līdz kaklam un kurš gatavojas atmest visam ar roku un pievērsties putnkopībai, teica:

- Kā tad citādi! Vienīgi jāatrod teroristi, kam pa spēkam slepeni aizvest visu kodolreaktoru, kamēr tas vēl darbojas. Tā svars ir ap tūkstoš tonnām, augstums četrdesmit pēdas. Šiem teroristiem jābūt milžiem. Varbūt gribat viņiem piezvanīt, ser, un uzdot savus jautājumus viņiem -šajā pašā augstprātīgajā, apsūdzošajā toni?

- Bet jūs teicāt, ka spēkstacija joprojām ražo elektrību, - intervētājs sēca.

- Tas tiesa.

- Bet vai tad bez reaktora tas iespējams?

Pat radio, šķiet, bija redzams stacijas darbinieka neprātīgais smīns, tāpat ari pildspalva, notēmēta uz pārdodamo fermu sleju žurnālā Putnkopības Pasaule.

- To mēs nezinām, - viņš atbildēja. - Cerams, ka jūs, BBC prātvēderi, mums pateiksiet.

Anatēma pameta skatienu lejup uz karti.

Viņa bija uzzīmējusi galaktiku vai arī labi saglabājušās zīmes uz ķeltu monolīta.

Enerģētiskās līnijas pārvietodamās veidoja spirāli.

Centrs, pat pieļaujot kļūdas iespēju, atradās Tedfīldā.

pāris tūkstoš jūdžu tālāk, gandrīz tajā pašā laikā, kad Anatēma pētīja spirāles, trīssimt asu dziļumā uz sēkļa uzskrēja un avarēja atpūtas kruīza kuģis Morbili.

Kapteinim Vinsentam galva sāpēja ne par to vien. Bija jāsazinās ar kuģa īpašniekiem, taču mūsdienu datorizētajā pasaulē saimnieki mainījās vai katru dienu, pat stundu, un kapteinis nezināja, kam šobrīd kuģis pieder.

Galvenā nelaime bija datori! Kuģa dokumentācija bija datorizēta, tāpēc tas acumirklī varēja mainīt karogu uz tādu, kāds nu bija izdevīgāks. Ari navigācija bija datorizēta: kuģa koordinātas tika noteiktas ar satelīta palīdzību. Kapteinis Vinsents bija pacietīgi skaidrojis saimniekiem, lai kas tie būtu, ka pārsimt kvadrātmetru skārda un kaste ar kniedēm atmaksātos labāk, taču saņēma atbildi, ka viņa ieteikums neatbilstot aktuālo izmaksu un ieguvumu prognozēm.

Kapteinim Vinsentam bija smagas aizdomas, ka, neraugoties uz elektronisko aprīkojumu, kuģis būtu vērtīgāks zem, nevis virs ūdens, un, iespējams, ieies navigācijas vēsturē kā vislabāk aprīkotais vraks.

Līdz ar to sanāca, ka arī viņš pats ir vērtīgāks miris nekā dzīvs.

Kapteinis klusi sēdēja pie rakstāmgalda, šķirstīdams starptautisko jūrniecības kodu sarakstu, kura sešsimt lapas saturēja īsus, koncentrētus ziņojumus, paredzētus pārraidīšanai, informējot par jebkuru notikumu visās pasaules jūrās iespējami precīzi un, galvenais, lēti.

Viņš grasījās ziņot: Kuģojām SSVV, 33°N 47° 72'W. Pirmais palīgs (iespējams, atceraties, tika pieņemts darbā Jaungvinejā, neraugoties uz maniem iebildumiem, iespējams, kanibāls), ar žestiem rādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Acīmredzot naktī bija ievērojami pacēlusies okeāna gultne. Uz tās redzamas neskaitāmas būves, tostarp daudzas - piramīdu formā. Esam iestrēguši vienas tādas būves pagalmā. Dažas statujas izskatījās visai nepatīkamas. Uz klāja parādījās draudzīgi vecīši garos tērpos un akvalangos - šie priecīgi iejuka starp atpūtniekiem. Pasažieri domā, ka to organizējām mēs. Lūdzu jūsu padomu.

Kapteiņa rādītājpirksts lēni slīdēja lejup pa lapu, līdz apstājās pie vecajiem labajiem starptautiskajiem kodiem, kas bija sacerēti pirms astoņdesmit gadiem. Cilvēki tolaik bija kārtīgi apsvēruši visas iespējamās kuģotāju nepatikšanas.

Paņēmis pildspalvu, viņš pierakstīja klāt: XXXV QWX.

Tulkojumā tas nozīmēja: Esmu atradis pazudušo Atlan-tīdas kontinentu. Galvenais priesteris tikko uzvarēja kauliņu spēlē.

- SASODĪTS, NEVAR BŪt!

- Sasodīts, var gan!

- Nav, tu taču pats zini!

- Sasodīts, ir!

- Nav gan. Ja ir, ko teiksi par vulkāniem? - iztaisnojis muguru, Venslideils uzvaroši uzlūkoja pārējos.

- Vulkāniem? - Ādams atkārtoja.

- Lava taču nāk no Zemes dzīlēm, kur ir neiedomājama svelme, - Venslideils skaidroja. - Redzēju raidījumā. Dei-vids Otenboro taču nemelos.

Pārējie skatījās uz Ādamu. Nudien kā tenisa spēlē.

Teorija par Zemi ar dobu centru neraisīja vajadzīgo atsaucību. Venslideila aceņu zibšņos bīstami svārstījās apburošā teorija, kas bija izturējusi tādu dižgaru kā Sai-russ Reds Tīds, Bulvers-Litons un Ādolfs Hitlers pārbaudi.

- Es taču neteicu, ka tā ir pavisam tukša, - Ādams taisnojās. - Neviens jau to neapgalvo. Iespējams, ka kaut kur pa vidu ir vieta lavai, naftai, akmeņoglēm un Tibetas tuneļiem. Bet tālāk ir dobums. Tā cilvēki uzskata. Pie Ziemeļpola ir caurums, pa kuru ieplūst gaiss.

- Kartē neko tamlīdzīgu neesmu redzējis, - Venslideils pavīpsnāja.

- Valdība aizliedza to drukāt kartēs, citādi cilvēki skrietu skatīties, - Ādams paskaidroja. - Galvenais jau, ka tie, kas dzīvo pazemē, negrib, lai no ārpuses visu laiku uz viņiem kāds blenž.

- Bet kas tie par Tibetas tuneļiem? - Pipars pajautāja. - Tu tikko pieminēji.

- Vai tad es jums nestāstīju?

Visi trīs noliedzoši purināja galvas.

- Apbrīnojami. Vai zināt, kas ir Tibeta?

Visi nedroši pamāja. Prātā atausa ainas: jaki, Everests, cilvēki, kurus sauc par šerpām, kalnos sēdoši sīki večuki un citi, kas senos tempļos apgūst kungfu, un sniegs.

- Nu, jūs jau zināt par skolotājiem, kas pameta slīkstošo Atlantīdu, vai ne?

VIŅI atkal pamāja.

- Daži no viņiem nokļuva Tibetā un tagad valda pār pasauli. Viņus sauc par Slepenajiem valdniekiem. Droši vien tāpēc, ka visi bija skolotāji. Viņiem ir slepena pazemes pilsēta Šambala un pa visu pasauli sazaroti tuneļi, lai viņi zinātu, kas notiek, un visu varētu kontrolēt. Daži domā, ka viņi dzivo zem Gobi tuksneša, taču īstie speciālisti uzskata, ka tomēr Tibetā, kur vieglāk izbūvēt tuneļus, - Ādama balsī jautās augstprātība.

VIŅI instinktīvi pameta skatienu lejup uz raupjo kaļķakmeni zem kājām.

- Bet kā viņi var visu zināt? - Pipars brīnījās.

- Uzmanīgi klausās, kā tad citādi? - Ādams minēja uz labu laimi. - Sēž tuneļos un klausās. Jūs taču zināt, ka skolotājiem ir asa dzirde - saklausa katru čukstu klases otrā galā.

- Mana vecmāmiņa lika pie sienas glāzi, - Braiens sacīja, - bet pēc tam sūrojās, ka aiz sienas varot dzirdēt kaimiņus.

- Tu teici, ka tuneļi stiepjas pa visu pasauli? - Pipars vēl arvien skatījās uz zemi.

- Pa visu pasauli, - Ādams nešaubīdamies apstiprināja.

- Droši vien ilgi būvēja, - Pipara balsī iezagās šaubas. - Atceries, kā mēs reiz mēģinājām izrakt tuneli uz lauka, ņēmāmies visu pēcpusdienu, un beigās, lai tajā paslēptos, vajadzēja saliekties deviņos līkumos.

-Jā, bet viņi jau raka miljoniem gadu. Tik ilgā laikā var uzbūvēt tiešām labus tuneļus.

- Cik man zināms, Tibetu iekaroja ķīnieši, bet Dalailamu viņi aizdzina uz Indiju, - Venslideils nepārliecināti novilka.

Katru vakaru viņš lasīja tēva avīzi, taču pasaules prozaiskā ikdiena nespēja sacensties ar Ādama izskaidrojumiem.

- Varu saderēt, ka viņi šobrīd ir tur, pazemē, - it kā nebūtu dzirdējis, Ādams turpināja. - Visapkārt un visur. Sēž pazemē un klausās.

VIŅI saskatījās.

- Ja mēs ātri raktu lejup... - Braiens iesāka.

Pipars kā jau apķērīgāka novaidējās.

- Kāda velna pēc tu pateici skaļi? - Ādams pārmeta.

- Nu gan baigi šos pārsteigsim, kad tu par visu izbļausties. Domāju rakt, bet tu tikko viņus brīdināji!

- Šaubos gan, vai viņi līdz šejienei ātrākās, - Vensli-deils pārliecināti teica. - Tas būtu muļķīgi. No šejienes līdz Tibetai taču tūkstošiem kilometru!

- Kā tad. Kā tad. Tu laikam esi gudrāks par Blavatskas kundzi? - Ādams pavīpsnāja.

- Personīgi es tibetiešu vietā, - Venslideils uzsvēra katru vārdu, - raktu taisni uz tukšo dobumu centrā, tur iekšā apietu apkārt un beigās raktu uz to pusi, kur gribu nokļūt.

Visi dziļdomīgi pieklusa.

- Jāatzīst, ka tas ir jēdzīgāk par tuneļiem, - Pipars paziņoja.

- Nūja, droši vien viņi tā arī dara, - Ādams pamāja.

- Protams, kaut ko tik vienkāršu viņiem vajadzēja iedomāties.

Braiens sapņaini lūkojās debesīs, ar pirkstu urbinādams ausi.

- Tas nu gan ir savādi, - viņš teica. - Visu dzīvi skolā kaut ko mācies, bet par Bermudu trīsstūri un senajiem valdniekiem, kas dzīvo Zemes dzīlēs, neviens nestāsta. Kāpēc mums jākaļ garlaicīgi priekšmeti, ja varētu mācīties tik interesantas lietas? To gan es gribētu zināt.

Visi vienbalsīgi piekrita.

Pēc tam VIŅI atkal spēlēja Čārlzu Fortu, Atlantldu un Tibetas senos valdniekus, vienīgi tibetieši iebilda, ka mistisko seno lāzeru izmantošana esot krāpšanās.

savulaik raganu meklētAjus cienīja, bet tas neturpinājās pārāk ilgi.

Septiņpadsmitajā gadsimtā raganu meklēšanas ģenerālis Metjū Hopkinss tvarstīja raganas Anglijas austrumu daļā, pieprasīdams no katras pilsētas un ciema deviņus pensus par vienu raganu.

Taču tik gludi nemaz negāja, jo raganu meklētājiem nemaksāja par stundām. Dažs labs, nedēļu pārbaudījis vietējās vecenes un neko neatradis, ziņoja birģermeistaram, ka nevienai neesot raganas spicās cepures, bet par atbildi saņēma sirsnīgu paldies, zupas bļodu un izteiksmīgu uz redzēšanos.

Tāpēc, lai gūtu kārtīgu peļņu, Hopkinsam vajadzēja atrast tiešām daudz raganu. Beigās viņš, maigi izsakoties, zaudēja popularitāti ciematu padomēs un pats tika pakārts kā burvis kādā Austrumanglijas ciemā, kur saprata, ka var samazināt izdevumus, iztiekot bez starpniekiem.

Valda vispārējs uzskats, ka Hopkinss bija pēdējais raganu meklēšanas ģenerālis.

Visā visumā tā ir taisnība. Varbūt citādi, nekā jūs iedomājāties, un tomēr. Raganu meklēšanas armija turpināja maršu, tikai mazliet klusāk.

Mūsdienās īstu raganu meklēšanas ģenerāļu vairs nav.

Nav pat raganu meklēšanas pulkvežu, majoru, kapteiņu, pat ne leitnantu (pēdējais gāja bojā 1933. gadā, gribēdams kārtīgāk aplūkot, viņaprāt, izvirtušu, samaitātu sātanistu sabatu, kas patiesībā bija Katerhamas un Vait-līfas tirgotāju asociāciju gada svinības ar dejām).

Tomēr raganu meklēšanas seržants vēl ir.

Tāpat ari raganu meklēšanas ierindnieks. Viņu sauc Ņūtons Pulsifers.

Ņūtona karjera sākās ar sludinājumu laikrakstā Gazette (starp pārdodamu ledusskapi un ne tīršķirnes dalmācieša kucēniem).

PIEVIENOJIES PROFESIONĀĻIEM!

MEKLĒJAM PALĪGU UZ NEPILNU SLODZI CĪŅAI PRET TUMSAS SPĒKIEM. PIEDĀVĀJAM FORMASTĒRPU UN APMĀCĪBU. GARANTĒJAM PROFESIONĀLU IZAUGSMI.

ESI VĪRS!

Pusdienu pārtraukumā Ņūtons piezvanīja uz telefona numuru, kas bija norādīts sludinājuma beigās. Klausuli pacēla sieviete.

- Hallo, - viņš piesardzīgi iesāka, - es sakarā ar jūsu sludinājumu.

- Kuru, mīlīt?

- Nu to, kas avīzē.

- Skaidrs, mīļais. Misis Treisija Paceļ Plīvuru katru pēcpusdienu, izņemot ceturtdienas. Laipni aicinām grupas. Kad gribēsi sākt Pētīt Noslēpumus, mīlīt?

Ņūtons vilcinājās.

- Sludinājums aicināja pievienoties profesionāļiem, -viņš teica. - Par misis Treisiju tur nekā nebija.

-Tad jau jums vajadzīgs misters Šedvels. Mirklīti uzgaidiet, paskatīšos, vai viņš nav izgājis.

Vēlāk, kad Ņūtons jau bija pazīstams ar misis Treisiju, viņš uzzināja, ka otrajā sludinājumā tajā pašā avīzē misis Treisija katru dienu noteiktā laikā, izņemot ceturtdienas, piedāvā intīmo masāžu un stingras disciplīnas stundas. Kādā telefona būdā bija ari trešais sludinājums. Kad Ņūtons painteresējās par to, viņa atbildēja: Tas attiecas uz ceturtdienām.

Tagad klausulē bija dzirdama kāju dipoņa uz grīdas dēļiem, skaļš kāss, un tad nodunēja balss veca lietusmēteļa krāsā:

-Jā?

- Es redzēju jūsu sludinājumu. Jūs aicināt pievienoties profesionāļiem. Gribētu uzzināt ko vairāk...

- Jā, daudzi gribētu zināt vairāk, un daudzi... - balss daudznozīmīgi pieklusa un tad atkal uzsprāga visā skaļumā, - gribētu neko NEZINĀT.

- Skaidrs, - Ņūtons nopīkstējās.

- Kā tevi godāt, puis?

- Ņūtons. Ņūtons Pulsifers.

- LUCIFERS? Vai nepārklausījos? Velna izdzimums, nelietīgais kārdinātājs no bezdibeņa, kur pekles katlos uz lēnas uguns vārās glumas, izvirtušas miesas?

- Pulsifers, - Ņūtons sacīja. - Sākas ar P. Nezinu, par ko jūs tikko runājāt, bet manas dzimtas saknes meklējamas Sarejas grāfistē.

Balss klausulē šķita mazliet vīlusies.

- Ak tā? Labi, lai būtu Pulsifers. Pulsifers. Vai tik neesmu šo vārdu kaut kur dzirdējis?

- Nezinu gan, - Ņūtons atbildēja un visādam gadījumam piebilda: - Manam tēvocim Hounslovā ir rotaļlietu veikals.

- Tie-iešām? - Šedvels novilka.

Misters Šedvels runāja ar nenosakāmu akcentu, kas plūda pa visu britu zemi kā pār katliņa malām izskrējis piens. Mirkli no viņa mutes kliedza satrakojies velsiešu seržants ierindas mācībās, pēc tam skotu baznīcas vecākais, ieraudzījis kādu strādājam svētdienā, tad askētisks kalnu aitu gans vai sarūgtināts Somersetas skopulis. Taču neviens no tiem neizklausījās patīkams.

- Vai jums zobi visi vietā?

- Jā, vienīgi plombēti.

- Veikls?

- Domāju, ka jā, - Ņūtons sāka stomīties. - Proti, tieši tāpēc jau gribēju pieteikties dienestā. Braiens Poters no grāmatvedības nodaļas tagad spēj pievilkties teju simt reižu. Gāja parādē par godu Karalienei Mātei.

- Cik krūtsgalu?

- Kā, lūdzu?

- Krūtsgalu, puis, krūtsgalu, - balsī jautās īgnums.

- Nu... Divi?

- Jauki. Vai tev ir šķēres?

-Kas?

- Šķēres! Šķēres! Kurls esi, vai?

- Nē. Jā. Kaut kādas jau ir. Neesmu kurls.

kakao jau bija gandrīz pārakmeņojies. Tases iekšpusi klāja zaļš pelējums.

Arī Azirafalu klāja putekļu kārtiņa.

Viņa priekšā cēlās piezīmju kalns. Jaukie un akurātie pareģojumi bija piebāzti pilni ar improvizētām grāmatzīmēm no dienas avīzes strēmelēm.

Azirafals sakustējās, ieknieba sev degunā.

Viņš bija sapratis gandrīz visu.

Veidojās aprises.

Ar Agnesi Azirafals personīgi pazīstams nebija. Viņa bija pārāk gudra. Parasti Debesis un Elle dislocēja pareģus un raidīja dažādus trokšņus pa vienu un to pašu garīgo kanālu, lai neļautu pareģojumiem kļūt pārāk precīziem.

īstenībā jau tas notika reti, jo pašaizsardzības nolūkā pareģu smadzenēs parasti veidojās savi trokšņi, kas mēģināja pārkliegt apziņā veidojošos tēlus. Piemēram, nabaga vecais svētais Jānis izmantoja sēnes, bet mātei Šiptonei garšoja alus. Nostradamam bija interesanta Austrumu dabas preparātu kolekcija. Svētais Malahijs izmantoja kandžas aparātu.

Nabaga vecais, labais Malahijs. Lāga vecītis sēdēja, sapņodams par nākamajiem pāvestiem. Protams, galīgi sviestā. Ja nebijis kandžas, iespējams, būtu kļuvis par dižu domātāju.

Bēdīgs gals. Dažreiz atliek tikai cerēt, ka svētais plāns ir labi apdomāts.

Doma. Kaut kas bija jādara. Tik tiešām. Jāpiezvana aģentam, jāsāk rīkoties.

Azirafals piecēlās, izstaipījās un piezvanīja.

Tad iedomājās: kāpēc gan ne? Vērts pamēģināt.

Atgriezies viņš atsāka šķirstīt piezīmju kaudzi. Agnese tiešām bija izcila personība. Un gudra. Nevienu neinteresēja precīzi pareģojumi.

Ar papīru rokā eņģelis uzgrieza uzziņu dienesta numuru.

- Hallo! Labdien! Laipni no jūsu puses. Jā. Manuprāt, Tedfīldas numurs. Vai arī Tedfīldas pievārtes... jā. Bet varbūt Nortonas, īsti nezinu kodu. Jā. Jangs. Uzvārds ir Jangs. Iniciāļus diemžēl nezinu. Vai jūs varētu iedot man visus numurus? Paldies!

Uz galda zīmulis pats no sevis sāka drudžaini rakstīt.

Pie trešā vārda tam nolūza serde.

- Vai, - Azirafals automātiski izdvesa, bet viņa prāts uzsprāga. - Manuprāt, būs īstais. Paldies. Tiešām laipni. Lai jums jauka diena!

Godbijīgi nolicis klausuli, eņģelis dziļi ieelpoja un atkal sāka zvanīt. Pēdējos trīs numurus viņš grieza ar grūtībām, tik ļoti drebēja rokas.

Klausulē nopīkstēja signāli, un tad atskanēja balss. Pusmūža cilvēks, neteiktu, ka nelaipns, tomēr varēja just, ka izrauts no snaudas un nejūtas labi.

- Tedfīlda 666.

Azirafalam sāka trīcēt rokas.

- Hallo? - vada otrā galā teica. - Hallo!

Azirafals saņēmās.

- Atvainojiet, pareizais numurs, - viņš teica un nolika klausuli.

ņūtons nebija kurls. Arī šķēres viņam atradās.

Tāpat arī pamatīga laikrakstu kaudze.

Ja viņš zinātu, ka dzīve dienestā sastāv galvenokārt no šķērēm un avīzēm, nebūtu nemaz pieteicies.

Raganu meklēšanas seržants Šedvels sastādīja sarakstu, kuru ar līmlenti piestiprināja pie sienas savā mazajā, pārblīvētajā dzīvoklī virs mistera Radžita avīžu kioska un videonomas. Lūk, tā saturs:

Devītajā lappusē objektīvā skatījās pārītis melnos golfa džemperos, apgalvodami, ka vada lielāko raganu kopienu Safronvaldenā un solīdami atjaunot seksuālās spējas, izmantojot lellītes faila formā. Laikraksts piedāvāja desmit tādas lellītes lasītājiem, kuri aprakstīs mulsinošāko impotences brīdi. Ņūtons izgrieza rakstu un ielika albumā.

Pie durvīm kaut kas dobji pieklauvēja.

Tās atvēris, Ņūtons ieraudzīja laikrakstu grēdu.

- Paej malā, Pulsifer, - kāds noburkšķēja.

Laikraksti iešļūca istabā, un aiz tiem parādījās neganti

kāsējošs raganu meklēšanas seržants Šedvels, kas iededza apdzisušo cigareti.

- Šito tu novērosi. Šis ir viens no viņiem, - seržants paziņoja.

- Ko, ser?

- Mieru, tikai mieru, ierindniek! Viņu. Sīko, tumšādaino vīreli. Misteru Radžitu vai kā tur viņu sauc. Tās baismās ārzemju mākslas. Dzeltens dievs ar piemiegtām sarkanām acīm. Sievietes ar nez cik rokām. Raganas visas kā viena.

- Bet viņš mums bez maksas piegādā laikrakstus, seržant, - Ņūtons aizrādīja. - Turklāt tīri svaigus.

- Un vudu. Varu saderēt, ka viņš nodarbojas ar vudu. Upurē cāļus Sestdienas baronam. Garam, melnīgsnējam tipam ar cilindru. Atdzīvina mirušos, jā, liek strādāt sabata dienā. Vu-du, - Šedvels zīmīgi novīpsnāja.

Ņūtons centās iztēloties, kā seržanta namsaimnieks piekopj vudu. Misters Radžits, protams, strādāja sestdienās. Faktiski viņa tuklā, klusā sieva un tuklo, priecīgo bērnu bariņš strādāja kopā ar viņu augu diennakti, neskatoties kalendārā, uzcītīgi apmierinot apkaimes pieprasījumu pēc bezalkoholiskiem dzērieniem, baltmaizes, tabakas, saldumiem, laikrakstiem, žurnāliem un pornogrāfiskiem izdevumiem, par kuriem iedomājoties vien Ņūtona acis saskrēja asaras. Ļaunākais, ko, viņaprāt, misters Radžits varēja izdarīt ar cāli, bija pārdot to pēc derīguma termiņa beigām.

- Bet misters Radžits ir no Bangladešas vai Indijas, -Ņūtons iebilda, - un vudu, manuprāt, nāk no Kārību salām.

- Ak, - raganu meklēšanas seržants Šedvels ierāva dūmu.

Vismaz tā izskatījās. Ņūtons nekad nebija redzējis šefa cigaretes, jo tās vienmēr bija paslēptas viņa plaukstās. Kad beidzās cigarete, pazuda pat izsmēķis.

- Ak.

- Vai tad ne?

- Slepena gudrība, puis. Raganu meklēšanas armijas militārais noslēpums. Kad būsi ievadīts noslēpumos, redzēsi arī slepeno gudrību. Iespējams, ka daži vudu paveidi cēlušies Kārību salās. Vari man ticēt. Jā, tik tiešām. Taču visļaunākā pasuga nāk no...

- Bangladešas?

- Āreče nu! Jā, puis. Izņēmi man vārdu no mutes. Ban-gla-de-ša. Tieši tā.

Šedvels nemanāmi izmeta smēķa galu un dedzīgi sāka tīt jaunu, lai gan nebija redzams ne papīrs, ne tabaka.

- Jā. Vai kaut ko atradi, raganu meklēšanas ierindniek?

- Nu, kaut kas jau te būs, - Ņūtons sniedza laikraksta izgriezumu.

Šedvels pašķielēja.

- Ak tie... - viņš novilka. - Pupu mizas. Sauc sevi par sasodītām raganām? Pērn pats pārbaudīju. Aizbraucu, tērpies taisnības bruņās, ar iekuriem, pārmeklēju visu, tīrs kā izslaucīts. Cenšas nodibināt mazo biznesu ar pasūtījumiem pa pastu. Pupu mizas. Ne uz to pusi, ne tuvu. Nepazītu ragandzīvnieku pat tad, ja tas iekostu šiem bikšdibenā. Nav jau kā sendienās, puis.

Apsēdies Šedvels ielēja no netīra termosa tasē saldu tēju.

- Vai stāstīju tev, kā mani rekrutēja? - viņš jautāja.

Noturējis to par mājienu apsēsties, Ņūtons purināja

galvu. Iededzis cigareti ar vecām šķiltavām, Šedvels atzinīgi nokāsējās.

- Mans kameras biedrs bija raganu meklēšanas kapteinis Folkss. Desmit gadi par dedzināšanu. Vimbldonā pielaida uguni raganu sabata vietai. Darbiņš būtu uz goda, vienīgi diena bija neveiksmīga. Lāga zēns. Stāstīja man par kauju, Lielo karu starp Debesīm un Elli... Tieši viņš atklāja man raganu meklēšanas armijas iekšējos noslēpumus. Raganu dzīvnieki. Krūtsgali. Tas viss... Saproti, viņš zināja, ka gals klāt. Vajadzēja kādam nodot pieredzi. Tāpat kā es tagad tev... - Pašūpojis galvu, seržants turpināja: - Re, cik zemu esam krituši. Pirms pāris gadsimtiem, vai zini, bijām vareni. Stāvējām starp pasauli un tumsu. Bijām sarkanā līnija. Šaurā, sārtā uguns līnija, saproti?

- Bet es domāju, ka baznīca... - Ņūtons iesāka.

- Tprū! - Šedvels iesaucās. Ņūtons bija šo vārdu redzējis avīzē vai grāmatā, bet dzīvē dzirdēja pirmo reizi. - Baznīcas? Vai tad tās labākas? Tādas pašas vien ir. Gandrīz tas pats darbības virziens. Nevar uzticēties, ka tās izskaudīs ļaunumu, jo tad jau pašas paliks bez darba. Ejot tīģera medībās, tu tak negribēsi biedru, kas met tam gaļu. Nē, puis. Tas ir mūsu uzdevums. Iet pret tumsu.

Brīdi valdīja pilnīgs klusums.

Ņūtons allaž centās saskatīt cilvēkā labo, tomēr drīz vien pēc iestāšanās raganu meklētājos iedomājās, ka viņa priekšnieks un vienīgais ieroču brālis ir tikpat līdzsvarots kā uz smailes nostatīta piramīda. Drīz vien nozīmēja piecas sekundes. Štābs bija mitra istaba ar sienām nikotīna krāsā, kuras droši vien bija arī pārklātas ar to, un pelnu krāsas grīda, kuru klāja tieši šī viela. Istabā bija mazs kvadrātveida paklājs. Ņūtons centās uz tā neuzkāpt, lai nepieliptu zoles.

Pie sienas karājās sadzeltējusi Lielbritānijas karte ar šur tur iespraustiem paštaisītiem karodziņiem, iezīmējot vietas, kuras varēja lēti izbraukāt no Londonas.

Lai nu kā, Ņūtons bija iestrēdzis te jau vairākas nedēļas. Sākotnējais baisais valdzinājums pārvērtās baisā nožēlā, pēc tam sekoja baisa pieķeršanās. Seržanta Šedvela augums bija ap metru piecdesmit, bet apģērbs, vienalga kāds, iespiedās atmiņā kā vecs lietusmētelis. Lai arī vecs vīrs, tomēr ar saviem zobiem, bet tikai tāpēc, ka tos neviens nekāroja (ieraudzījusi tādu zem spilvena, Zobu feja laistos lapās).

Šķita, ka Šedvels pārtiek tikai no saldinātas tējas, kondensēta piena, paša tītiem smēķiem un īgnas iekšējās enerģijas. Cilvēkam bija mērķis, kuram viņš sekoja ar sirdi un dvēseli un savu pensionāra braukšanas karti. Mērķim viņš ticēja, un tas viņu elektrizēja kā turbīna.

Ņūtonam Pulsiferam gan nebija mērķa, kuram ziedot savu dzīvi. Ciktāl sniedzās atmiņa, viņš nekad nekam nebija ticējis. Dīvaini, jo Ņūtons to vēlējās. Ticība taču ir glābšanas riņķis, kas nemierīgajos dzīves ūdeņos noder lielākajai daļai cilvēku. Ņūtons mīļuprāt ticētu Dievam, vienīgi pirms tam labprāt ar Viņu pusstundu parunātu, lai noskaidrotu vienu otru jautājumu. Viņš bija apmeklējis dažādu konfesiju baznīcas, gaidīdams zilas gaismas dzirksti, taču veltīgi. Pēc tam Ņūtons nolēma kļūt par oficiālu ateistu, taču saprata, ka pietrūks spēka un pārliecības pat neticībai. Visas politiskās partijas viņam šķita vienlīdz negodīgas. Arī ekoloģiju Ņūtons pameta, kad abonētais ekoloģijas žurnāls piedāvāja lasītājiem dabiska dārza plānojumu, kurā ekoloģiska kaza bija piesieta metra attālumā no ekoloģiskā bišu stropa. Ņūtons bieži ciemojās vecāsmātes lauku mājā un domāja, ka no kazu un bišu paradumiem kaut ko saprot, tāpēc beigās nonāca pie slēdziena, ka žurnālu izdod maniaki kombinezonos. Turklāt tajā pārāk bieži parādījās vārds kopiena. Ņūtonam bija aizdomas, ka cilvēki, kas bieži lieto vārdu kopiena, piešķir tam īpašu nozīmi, izslēdzot no šīs nozīmes loka Ņūtonu un viņa zināšanas.

Beigās viņš mēģināja ticēt Visumam, kas šķita pietiekami saprātīgs, līdz nejauši sāka lasīt grāmatas, kuru nosaukumos bija vārdi haoss, laiks un kvants. Taču atklājās, ka pat tie, kuru darbs, kā saka, bija saistīts ar Visumu, tam īsti netic un pat lepojas, ka nezina, kas ir Visums un vai tas teorētiski var pastāvēt.

Ņūtona bezkompromisa prātam tas bija nepanesami.

Viņš neticēja jaunajiem skautiem un, kad paaugās, arī skautiem ne.

Tomēr Ņūtons bija gatavs ticēt, ka algu grāmatveža darbs United Holdings PLC, iespējams, ir garlaicīgākais pasaulē.

Tāds, lūk, bija Ņūtons Pulsifers. Ja viņš ieietu telefonu būdā pārģērbties, tad varbūt laukā iznāktu komiksa varonis.

Lai nu kā, Šedvels viņam tīri labi patika. Citiem arī, un tas Šedvelu kaitināja. Radžitam viņš patika tāpēc, ka laikus maksāja īri un nesagādāja nepatikšanas, bet rasismu pauda tik nikni un netieši, ka nevienu neaizvainoja. Šedvels taču necieta visus cilvēkus bez izņēmuma, neraugoties uz rasi, ādas krāsu vai ticību.

Ari misis Treisijai Šedvels patika. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinājis, ka blakusdzivokli mīt pusmūža sieviete, mātišķa dvēsele. Kungi pie viņas nāca, cerot uz tējas tasi un jauku patērzēšanu varbūt vairāk nekā uz samērā maigajām stingrās disciplīnas stundām. Dažreiz sestdienas vakarā Šeldons, mazliet iereibis, stāvēja gaitenī un kliedza: Bābeles netikle! Kaimiņiene Ņūtonam zem četrām acīm atzinās, ka ir pateicīga, jo, kaut gan Bābelē neesot bijusi, tā viņai esot bezmaksas reklāma.

Viņai nebija iebildumu, ka pēcpusdienas seansu laikā Šedvels sit pa sienu un lamājas. Pēdējā laikā viņai sāpot ceļgali un darbināt pagaldes klaudzinātāju esot nogurdinoši, tāpēc attāla sienas dauzīšana varot izrādīties pat noderīga.

Svētdienās misis Treisija atstāja Šedvelam pie durvīm pusdienas, apklātas ar otru šķīvi, lai neatdziest.

Viņasprāt, Šedvels nevarēja nepatikt. Tomēr no šīs patikšanas bija tikpat maz jēgas kā no cūkai izkaisītām pērlēm.

Atcerējies par citiem laikrakstu izgriezumiem, Ņūtons pagrūda tos pāri aptraipītajam galdam.

- Kas tad tur? - Šedvels aizdomīgi noprasīja.

- Parādības. Jūs taču pats teicāt meklēt. Baidos, ka mūsdienās ir vairāk parādību nekā raganu, - Ņūtons atbildēja.

- Kāds šāva zaķus ar sudraba lodēm, un nākamajā dienā vecā ciema ragana kliboja? - Šedvela balsī atskanēja cerība.

- Diemžēl ne.

- Govs no sievietes skatiena nokrita beigta?

-Nē.

- Bet kas tad? - Šedvels aizšļūca pie lipīga brūna skapīša, no kura izņēma kondensētā piena kārbu.

- Visapkārt notiek dīvainas lietas... - Ņūtons iesāka.

Viņš te strādāja jau nedēļu. Šedvelam bija uzkrājušies

papīru kalni. Šis tas bija noticis jau pasen. Ņūtonam bija laba atmiņa, varbūt tāpēc, ka divdesmit trijos dzīves gados tā nebija pārāk nodarbināta, un tā viņš bija kļuvis par ezoterisku parādību lietpratēju.

- Katru dienu kaut kādi jaunumi, - Ņūtons turpināja, šķirstīdams izgriezumus. - Dīvainas lietas notiek atomstacijās, un neviens neko nezina. Dzird baumas, ka uzpeldējis nogrimušais Atlantīdas kontinents. - Ņūtons bija lepns ar paveikto.

Šedvels ar papīra nazi pārdūra kondensētā piena kārbu. Tālumā iezvanījās telefons. Abi nelikās par to ne zinis. Visi tik un tā zvanīja misis Treisijai, un dažas no šīm sarunām nebija domātas vīriešu ausīm. Pirmajā dienā Ņūtons bija apzinīgi pacēlis klausuli, uzmanīgi noklausījies jautājumu un atbildējis: Vīriešu kokvilnas apakšbikses no Marks & Spencer. Vada otrā galā bija iestājies klusums.

Šedvels izsūca piena malku.

- Nē, tas mums neder, - viņš sacīja. - Raganu darbs jau tas nav. Zini, viņas vairāk ņemas ar gremdēšanu, ne uzcelšanu.

Ņūtons atvēra un aizvēra muti, un ne jau vienreiz.

-Ja gribam tiešām cīnīties pret melno maģiju, tad nedrīkstam novirzīties sāņus, - Šedvels turpināja. - Neko tuvāku raganām nedabūji?

- Bet tur krastā izcēlās amerikāņu karaspēks, lai pasargātu to no negadījumiem, - Ņūtons novaidējās. - Neeksistējošs kontinents...

- Un tur ir raganas? - Šedvels beidzot izrādīja interesi.

- To viņi neraksta, - Ņūtons nopūtās.

- Nu, tad tā ir tikai politika un ģeogrāfija, - Šedvels nevērīgi izmeta.

Durvju spraugā parādījās misis Treisijas galva.

- Sveikiņi, mister Šedvel, - viņa nodūdoja, draudzīgi pamādama Ņūtonam. - Jums zvana kāds kungs. Labdien, mister Ņūton.

- Atkāpies, padauza! - Šedvels nedomādams atbildēja.

-Jūs vienmēr izklausāties tik smalki, - misis Treisija

izlikās nedzirdam. - Un svētdien es sagatavošu mums jauku aknu cepeti.

- Es labāk pusdienotu ar nelabo nekā tādu sievišķi.

-Ja jūs atdotu pagājušās nedēļas šķīvjus, tas būtu

tiešām mīļi, - misis Treisija atbildēja un augstpapēžu kurpēs nedroši aizklaudzināja uz savu dzīvokli turpināt pārtraukto, lai nu kas tas bija.

Ņūtons uzmeta grūtsirdīgu skatienu izgriezumiem, bet Šedvels burkšķēdams gāja pie telefona.

Viens raksts bija par Stounhendžu, kas izkustējusies no vietas kā metāla plomba magnētiskajā laukā.

Ar vienu ausi viņš dzirdēja pusi telefona sarunas.

- Kas? Ak jūs. Jā. Jūs tā domājat? Bet kas tieši varētu būt? Nūja. Kā teiksiet, ser. Un kur tas galu galā ir?

Nešķita, ka noslēpumainā akmens stabu pārvietošanās Šedvelam būtu tējas tases vai kondensētā piena vērta.

-Jauki, jauki, - Šedvels uzmundrināja sarunbiedru. -Tiksim ar visu galā. Iesaistīšu labāko vienību un par panākumiem uzreiz ziņošu jums. Bez šaubām. Uz redzēšanos, ser. Visu labu arī jums, ser.

Klausule tika nolikta vietā, un tad atskanēja Šedvela balss, nu jau bez patosa un godbijības:

- “Mīļo zēn”! Ak tu draņķa dienvidu zilais!³

Iešļūcis istabā, viņš paskatījās uz Ņūtonu, it kā aizmirsis, kāpēc viņš te atrodas.

- Pie kā mēs palikām? - seržants noprasīja.

- Pie dīvainiem atgadījumiem...

- Nūja, - Šedvels domīgi skatījās uz Ņūtonu, sizdams pret zobiem tukšo piena kārbu.

- Kādā mazpilsētā pēdējos gados novēroti neparasti laika apstākļi, - Ņūtons jau bija tuvu izmisumam.

- Kas? Varžu lietus? Vai kaut kas tamlīdzīgs? - Šedvels mazliet atplauka.

- Nē. Laiks, kas atbilst gadalaikam.

- Un, tavuprāt, tas ir kaut kas ārkārtējs? - Šedvels prasīja. - Esmu redzējis parādības, no kurām tev mati saceltos stāvus. - Viņš atkal sāka klaudzināt.

- Kad pēdējo reizi ir bijuši laikapstākļi, kas atbilst gadalaikam? - Ņūtons jutās mazliet aizkaitināts. - Normāls laiks ir reta parādība, seržant. Ziemassvētkos jāsnieg. Kad pēdējo reizi redzējāt Ziemassvētkos sniegu? Kad augusts bijis karsts visu mēnesi? Katru gadu? Zelta rudens? Laiks, par kādu sapņojāt bērnibā? Tad 5. novembrī⁴ nekad nelija un Ziemassvētkos allaž sniga.

Šedvela acis sastinga. Roka ar kondensēto pienu apstājās pusceļā uz muti.

- Es bērnībā ne par ko nesapņoju, - viņš klusi atzinās.

Juzdamies kā dziļas aizas malā, Ņūtons domās atkāpās.

- Lai nu kā, tomēr dīvaini, - viņš turpināja. - Kāds meteorologs runā par vidējo temperatūru un normu, par mikroklimatu un tā tālāk.

- Nu un?

- Viņš nezina, kāpēc tā, - Ņūtons atbildēja, jo, pavadīdams vairākus gadus šajā amatā, šo to bija iemācījies.

Ņūtons sāniski skatījās uz raganu meklēšanas seržantu.

- Cik zinu, raganas spēj ietekmēt laiku, - viņš paskaidroja. - Redzēju Discouverie.

Dievs debesīs, Ņūtons domās lūdzās, vai cits augstākais spēks, neliec man pavadīt vēl vienu vakaru, graizot laikrakstus šajā pelnu traukā no istabas. Izlaid mani svaigā gaisā! Atļauj doties projām no šejienes, darīt kaut ko aizraujošu... nu, kā, piemēram, vācieši brauc ar ūdensslēpēm...

- No šejienes nieka četrdesmit jūdzes. Es varētu rīt aizbraukt un papētīt, vai ne? - viņš uzmanīgi sacīja un tad piebilda: - Par benzīnu maksāšu pats.

Šedvels domīgi noslaucīja virslūpu.

- To vietu sauc Tedfīlda, vai ne? - viņš pajautāja.

- Tieši tā, mister Šedvel, - Ņūtons atbildēja, - bet kā jūs zinājāt?

- Interesanti, ko tie dienvidnieki ieņēmuši galvā? -Šedvels noburkšķēja un tad skaļāk piebilda: - Nūja. Kāpēc gan ne?

- Kam galvā, seržant? - Ņūtons brīnījās.

Šedvels nelikās dzirdam.

- Par ļaunu jau nenāks, jā. Tu saki, ka samaksāsi par benzīnu?

Ņūtons pamāja.

- Tad, pirms brauc, deviņos no rīta ienāc, - Šedvels piekodināja.

- Pēc kā? - Ņūtons nesaprata.

- Pēc savām taisnības bruņām.

tikko Ņūtons aizgāja, atkal iezvanījās telefons. Šoreiz vada otrā galā bija Kroulijs, kas sniedza aptuveni tādus pašus norādījumus kā Azirafals. Šedvels pierakstīja tikai formalitātes pēc, tikmēr misis Treisija laimīgi grozījās viņam blakus.

- Divi zvani vienā dienā, mister Šedvel, - viņa teica. - Jūsu mazais karaspēks maršē uz nebēdu!

- Atkāpies, vecā slampa! - Šedvels noburkšķēja un aizcirta aiz sevis durvis.

Lai būtu Tedfīlda. Ja ar samaksu nekavējas... viņš nosprieda.

Nedz Azirafals, nedz Kroulijs raganu meklēšanas armiju nevadīja, tomēr atbalstīja vai vismaz zināja, ka tā ir pa prātam abu priekšniecībai. Tāpēc tā bija iekļauta Azi-rafala aģentūru sarakstā, jo tie, kas sauc sevi par raganu meklētājiem, noteikti jāatbalsta, tāpat kā Amerikā jāatbalsta visi tā sauktie antikomunisti. Savukārt Kroulija sarakstā Šedvels tika smalkāku apsvērumu dēļ: tādi ļautiņi kā Šedvels nekaitēja ellei. Gluži otrādi, tā vismaz šķita.

Atklāti sakot, raganu meklēšanas armiju nevadīja arī Šedvels. Algu saraksti liecināja, ka galvenais priekšnieks ir raganu meklēšanas ģenerālis Smits, kuram pakļauti raganu meklēšanas pulkveži Grīns un Džonss, tāpat arī majori Džeksons, Robinsons un Smits (no citiem Smi-tiem). Vēl bija arī majori Cepešpanna, Konservkārba, Piens un Skapītis, jo seržanta aprobežotā iztēle ap šo vietu sāka pretoties. Tālāk sekoja kapteiņi Smits, Smits, Smits, Smaits un Dito un vēl piecsimt raganu meklēšanas ierindnieku, kaprāļu un seržantu, no kuriem daudzi bija Smiti, taču tas nebija svarīgi, jo nedz Kroulijs, nedz Azirafals tiktāl sarakstā neiedziļinājās, bet vienkārši piegādāja samaksu.

Kopsummā no centra armijas kontā ieplūda ap 60 mārciņām gadā.

Šedvels savu darbību neuzskatīja par noziedzīgu. Armija ir svēta lieta, un cilvēkam taču kaut kas jādara. Skanošais kontā gan neplūda tik raiti kā senāk.