Labas zīmes

Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.

- Ņem, - viņa teica, - pasteidzies! Man vēl jāsasmērē sviestmaizes. Mums jāsagatavojas.

Ņūtons paskatījās uz dvieli.

- Kam tas?

- Ej uz dušu!

Ak, tātad jāmazgājas gan vīriešiem, gan sievietēm. Ņūtons nopriecājās, ka beidzot viss ir skaidrs.

- Bet mazgājies labi ātri! - Anatēma piekodināja.

- Kāpēc? Vai pēc desmit minūtēm māja uzsprāgs?

- Nē jau. Mums ir vairākas stundas. Vienīgi esmu izlietojusi lielāko daļu karstā ūdens. Tev mati pilni ar putekļiem.

Vētra raidīja gurdenu brāzmu Jasmīnu namiņa virzienā. Turēdams kā vairogu sev priekšā mitro, sārto dvieli, kas vairs nebija pūkains, Ņūtons devās mazgāties vēsā ūdenī.

sapnī šedvels peldēja augstu virs zaļas pļavas, kuras vidū stāvēja liela malkas un sausu žagaru grēda. Tās vidū bija iedzīts koka pālis. Visapkārt stāvēja vīri, sievas un bērni ar mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, cerību pilni un satraukti.

Un tad pūlis pēkšņi sarosījās: pār pļavu nāca desmit vīri, vezdami glītu pusmūža sievieti, kas jaunībā noteikti bijusi satriecoši skaista. Šedvela aizmigušajā prātā iezagās vārds “žirgta”. Viņai pa priekšu soļoja raganu meklēšanas ierindnieks Ņūtons Pulsifers. Nē, ne jau Ņūtons, bet vecāks vīrietis melnā ādas apģērbā. Šedvels ar lepnumu pazina raganu meklētāju majora seno formastērpu.

Sieviete uzkāpa uz malkas un žagaru kaudzes, nostājās ar muguru pret pāli, apvija ap to rokas. Viņu piesēja. Sārtu aizdedzināja. Sieviete sāka runāt ar pūli, taču Šedvels peldēja tik augstu, ka neko nespēja saklausīt. Pūlis sanāca ciešāk ap sārtu.

Viss skaidrs: ragana. Tūlīt viņu sadedzinās dzīvu. Šedvela sirdī ielija siltas jūtas. Pilnīgi pareizi. Tā tam arī jābūt.

Vienīgi...

Sieviete, skatīdamās tieši uz viņu, teica: Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!

Bet viņa taču mirs. Viņu sadedzinās dzīvu. Šedvels sapnī atskārta, ka tā ir drausmīga nāve.

Liesmu mēles laizījās arvien augstāk.

Sieviete pameta skatienu augšup, lūkodamās tieši uz Šedvelu, lai gan viņš bija neredzams. Viņa smaidīja.

Un tad nogranda sprādziens.

Pērkona dārds.

Pērkons, domāja Šedvels, mozdamies un skaidri juzdams, ka kāds joprojām uz viņu skatās.

Atvēris acis, viņš kā pa miglu ieraudzīja trīspadsmit stikla acis pūkainās sejās, kas skatījās uz viņu no misis Treisijas buduāra plauktiem. Šedvels novērsās, taču sastapa citu ciešu skatienu. Savējo!

Seržants krita panikā. Laikam tā jūtas cilvēks, kura gars atstāj ķermeni! Varu redzēt pats sevi, acīmredzot klāt pēdējā stundiņa...

Viņš sāka izmisīgi ķepuroties, mēģinādams tikt atpakaļ miesā, un tad, kā jau parasti, viss nostājās savās vietās.

Smagi nopūties, Šedvels apdomāja, kāpēc gan daži cilvēki guļamistabā pie griestiem liek spoguli. Samulsis viņš pašūpoja galvu.

Izkāpis no gultas un apāvis zābakus, seržants nedroši piecēlās. Kaut kā trūka. Cigaretes! Iebāzis rokas dziļi kabatās, viņš izņēma etviju un sāka tīt smēķi.

Tas taču bija tikai sapnis. Viss jau bija izgaisis no atmiņas, tomēr tāpat bija neomulīgi.

Iededzis cigareti, Šedvels paskatījās uz savu labo roku, vareno pastardienas ieroci, un tad notēmēja ar pirkstu uz kamīna malu, kur sēdēja vienacainais rotaļu lācis.

- Puf! - viņš saraustīti iesmējās.

Šedvels nebija pieradis smieties, tāpēc, juzdamies neveikli, sāka kāsēt, kas jau bija ierastāk. Gribējās kaut ko iedzert. Saldu kondensēto pienu no bundžas.

Gan jau misis Treisijai atradīsies.

Izslājis no viņas buduāra, Šedvels pagriezās uz virtuvi.

Pie durvīm viņš apstājās. Misis Treisija ar kādu sarunājās. Ar vīrieti.

- Bet kas, tavuprāt, man vēl jādara? - viņa jautāja.

- Nu gan maita, - Šedvels noburkšķēja.

Acīmredzot viņai bija viesis.

- Atklāti sakot, mīļā kundze, šobrīd mani plāni ir tapšanas stadijā.

Šedvelam asinis sastinga dzīslās. Kliegdams viņš metās cauri pērļu aizkaram:

- Ak, netiklā Sodoma un Gomora! Izmanto neaizsargāto netikli? Pār manu līķi!

Misis Treisija, pacēlusi skatienu, viņam uzsmaidīja. Virtuvē neviena cita nebija.

- Kur tad šis palika? - Šedvels brīnījās.

- Kas tad? - misis Treisija jautāja.

- Viens nešķīsts dienvidnieks, - viņš teica. - Es dzirdēju. Viņš te bija, kaut ko tev piedāvāja. Dzirdēju pats savām ausīm.

Misis Treisijas mute atvērās, un atskanēja balss:

- Ne jau nešķīsts dienvidnieks, seržant Šedvel, bet visīstākā nešķīstība.

Nosviedis cigareti, Šedvels ar trīcošu pirkstu notēmēja uz misis Treisiju.

- Dēmon, - viņš noķērca.

- Nē, - misis Treisija atbildēja sātana balsī. - Es zinu, kas jums prātā, seržant Šedvel. Jūs gaidāt, ka man galva sāks griezties riņķī un es sākšu vemt zirņu zupu. Bet tā nebūs. Es neesmu dēmons. Lūdzu, paklausieties, kas man sakāms.

- Klusē, sātana izdzimums! - Šedvels pavēlēja. - Es neklausīšos tavos melnajos melos. Vai zini, kas tas ir? Roka. Četri pirksti un īkšķis. Šorīt vienu tavējo tā jau patrieca. Bet tagad vācies laukā no šīs krietnās sievietes galvas, vai arī redzēsi pastardienu!

- Tur jau tā nelaime, mister Šedvel, - misis Treisija pati savā balsī teica. - Tuvojas pastardiena. Tepat vien ir. Tur jau tā nelaime. Misters Azirafals man visu izstāstīja. Neesiet nu vecs muļķis, mister Šedvel, apsēdieties, iedzeriet tēju, un viņš pastāstīs arī jums.

- Paklau, sieviete, es neklausīšos nekādos elles glaimos! - misters Šedvels atcirta.

Misis Treisija viņam uzsmaidīja.

- Ak jūs, vecais muļķi, - viņa teica.

Tas gāja pāri Šedvela spēkiem.

Viņš atkrita krēslā, taču roku nenolaida.

augstu gaisā šūpojās zīmes ar brīdinājumu, ka dienvidu automaģistrāle slēgta. Uz joslas, kas veda uz ziemeļiem, bija izaudzis oranžu konusu mežiņš. Citas zīmes aicināja samazināt ātrumu līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Policijas mašīnas kā sarkansvītroti aitu suņi ganīja autobraucējus.

Četri motociklisti, nelikdamies ne zinis par norādēm, konusiem un policistu spēkratiem, brauca pa tukšo maģistrāli uz dienvidiem no M6. Pārējie četri sekoja, mazliet samazinādami ātrumu.

- Tagad jāapstājas, vai? - prasīja Tiešām Stilīgi Cilvēki. -Jā, varētu būt sastrēgums, - teica Iekāpšana Suņa

Mēslos (agrāk Visi Ārzemnieki, Sevišķi Franči, vēl agrāk Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena, kas tā arī nebija kļuvis par Bezalkoholisko Alu, īsu brīdi pabijis Mulsinošo Personīgo Problēmu godā, sākotnēji Skazs).

- Mēs arī esam četri Apokalipses jātnieki, tikai citi, -teica Nopietni Fiziski Ievainojumi. - Ko viņi, to arī mēs. Sekosim pa pēdām.

Viņi pagriezās uz dienvidiem.

— jaunā pasaule piederēs tikai mums, - Ādams paziņoja.

— Citi vienmēr rada jukas, bet mēs varam no tām atbrīvoties un sākt visu no gala. Tas taču būs lieliski, vai ne?

— jādomā, ka esat pazīstams ar Jāņa Atklāsmes grāmatu? -misis Treisija jautāja Azirafala balsī.

- Jā, - Šedvels meloja.

Viņa Bībeles pazīšana sākās un beidzās ar 2. Mozus grāmatas divdesmit otrās nodaļas astoņpadsmito pantu par burvjiem un to, ka nav paciešams, ka tie paliktu dzīvi. Reiz viņš iemeta skatienu arī deviņpadsmitajā pantā, kurā teikts, ka jānonāvē tie, kas jaucas ar zvēriem, taču saprata, ka tas atrodas ārpus viņa darbības lauciņa.

- Tad būsiet dzirdējis arī par Antikristu?

- Nūja, - Šedvels atbildēja, jo bija redzējis filmu, kurā tas viss bija izskaidrots.

Tur bija kaut kas par stikla plāksnēm, kas krita no kravas mašīnām un grieza cilvēkiem nost galvas. Tieši par raganām tur gan nekā nebija. Starp citu, filmas vidū Šedvels bija aizmidzis.

- Šobrid Antikrists ir dzīvs un staigā pa Zemi, seržant. Viņš izsauks Armagedonu, Pastaro tiesu, pats to nezinādams. Gan Debesis, gan Elle gatavojas karam, un beigās būs lielas jukas.

Šedvels tikai noņurdēja.

- Man nav ļauts šajā jautājumā tieši piedalīties, seržant. Tomēr esmu pārliecināts, ka jūs saprotat: pasaule tiks pilnīgi iznīcināta, un saprātīgs cilvēks nedrīkst to pieļaut. Vai man taisnība?

- Laikam gan, - Šedvels novilka, sūkdams kondensēto pienu no sarūsējušas bundžas, kuru misis Treisija bija atradusi zem izlietnes.

- Tāpēc mums atliek tikai viens. Un paļauties varu tikai uz jums. Antikrists jānogalina, seržant Šedvel. Un tas jādara jums.

Šedvels saviebās.

- Tas nav manā ziņā, - viņš atbildēja. - Raganu armija nogalina tikai raganas. Tas ir viens no mūsu likumiem. Protams, mēs nogalinām arī velnus un velnēnus.

- Bet... bet Antikrists ir kas vairāk par raganu. Pārāks par jebkuru raganu. Pati raganas būtība!

-Tad jau no viņa būs grūtāk atbrīvoties nekā no dēmona, ko? - Šedvels, jau kļūdams līksmāks, jautāja.

- Ne pārāk, - Azirafals atbildēja.

Pats viņš no velniem tika vaļā, likdams noprast, ka viņam, Azirafalam, ir daudz darba, un vai nav jau vēla stunda? Kroulijs to vienmēr saprata.

Šedvels paskatījās uz savu labo roku un pasmaidīja, tomēr vilcinājās.

- Cik tam Antikristam ir krūtsgalu?

Azirafals nodomāja, ka mērķis attaisno līdzekļus un ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem,¹ tāpēc meloja uz nebēdu un bez aizķeršanās:

- Bez sava gala. Kā mežs. Visas krūtis noklātas, efeziešu Diāna blakus viņam nobāl.

- Es par to jūsu Diānu neko nezinu, - Šedvels noburkšķēja, - bet, ja viņš tiešām ir ragana, un, manuprāt, ir, tad es, raganu armijas seržants, esmu jūsu rīcībā.

- Labi, - Azirafals ar misis Treisijas starpniecību atbildēja.

- Es gan par nogalināšanu šaubos, - misis Treisija sacīja jau savā balsī. - Tomēr, ja tas cilvēks tiešām ir Antikrists, mums acīmredzot nav citas izvēles.

- Tieši tā, mīļā kundze, - viņa turpināja Azirafala balsī, - paklau, mister Šedvel! Vai jums ir ierocis?

Šedvels ar kreiso roku paberzēja labo, atliekdams un saliekdams pirkstus.

- Ir gan, drausmīgs ierocis, rau, - viņš atbildēja un, pacēlis pie lūpām divus pirkstus, tiem uzpūta.

Iestājās klusuma brīdis.

-Jūsu roka? - Azirafals beigās pajautāja.

- Nūja, drausmīgs ierocis. Dabūji just uz savas ādas, sātana izdzimums, vai ne?

- Vai nekā cita, nu, pamatīgāka jums nav? Teiksim, Megido zelta duncis? Vai arī Kali asmens?

Šedvels purināja galvu.

- Man ir vairākas kniepadatas, - viņš piebilda. - Vēl ari šautene no raganu mednieka, pulkveža Jums-Nebūs-Neko-Ēst-Kas-Satur-Asinis-Jums-Nebūs-Zīlēt-Nedz-Burt Dalrim-pla. To varētu pielādēt ar sudraba lodēm.

- Tas laikam der pret vilkačiem, - Azirafals novilka.

- Bet ķiploki?

- Vampīriem.

Šedvels paraustīja plecus.

- Nūja, bet nav jau ari tādu ložu. Lai nu kā, ar to bisi var šaut. Iešu un atnesīšu.

Šedvels slāja laukā, domādams, kāpēc viņam vajadzīgs cits ierocis. Viņam taču ir roka.

- Bet tagad, mīļā kundze, - Azirafals sacīja, - manuprāt, jūsu rīcībā ir uzticams transportlīdzeklis.

- Tik tiešām, - misis Treisija pamāja.

Aizgājusi uz virtuves stūri, viņa paņēma sārtu motociklista ķiveri ar uzkrāsotu dzeltenu saulespuķi un, uzlikusi to galvā, sasprādzēja zem zoda. Pēc tam, parakājusies atvilktnē, izņēma trīs vai četrus simtus plastmasas maisiņu un žūksni sadzeltējušu vietējo laikrakstu, kā arī apputējušu fosforescējoši zaļu ķiveri ar uzrakstu EASY RIDER -māsasmeitas Polas dāvanu pirms divdesmit gadiem.

Šedvels, atgriezies ar šauteni pār plecu, neticēja savām acīm.

- Nesaprotu, kāpēc jūs tā skatāties, mister Šedvel, -misis Treisija brīnījās. - Lejā pie durvīm mūs jau gaida braucamais.

Viņa pasniedza seržantam ķiveri.

- Jums tā jāliek galvā, tādi ir noteikumi. Nezinu, vai uz motorollera drīkst braukt trijatā, pat tad, ja divi, hm, sēž uz viena sēdekļa. Taču mums ir ārkārtas gadījums. Turklāt esmu pārliecināta, ka tas nav bīstami, ja vien stingri turēsieties pie manis.

Misis Treisija pasmaidīja. - Būs jautri, vai ne?

Šedvels nobālējis mēmi kustināja lūpas, tomēr zaļo ķiveri galvā uzlika.

- Ko jūs teicāt, mister Šedvel? - misis Treisija viņu bargi uzlūkoja.

- Atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku, - seržants atbildēja.

- Beidziet izrunāties, mister Šedvel, - misis Treisija teica, vezdama viņu uz vestibilu un tad lejā pa kāpnēm uz Kroučendas Haistrītu, kur jau gaidīja pavecs motorollers, lai abus, nē, visus trīs, aizvestu projām.

ceļu bija nosprostojusi kravas automašīna. Un viļņotā skārda loksnes. Tāpat arī augsta zivju kaudze. Tik pamatīgi nobloķētu brauktuvi policijas seržants vēl nebija redzējis.

Lietus arī nenāca par labu.

- Vai kāds zina, kad ieradīsies buldozeri? - viņš kliedza rācijā.

- Darrrram, ko varram, - skanēja atbilde.

Juzdams, ka pa bikšu atloku kaut kas rāpo, seržants

pameta skatienu lejup.

- Vēži!

Satrūcies viņš nodrebinājās un uzlīda uz policijas mašīnas jumta.

- Vēži! - viņš atkārtoja.

Apmēram trīsdesmit gabali, daži ap septiņdesmit centimetru gari. Lielākā daļa rāpoja pa maģistrāli, taču pieci seši bija apstājušies, lai izpētītu policijas mašīnu.

- Kas par nelaimi, seržant? - pajautāja policists, kas ceļa malā pārbaudīja kravas mašīnas vadītāja dokumentus.

- Nekas, vienīgi man nepatīk vēži, - seržants drūmi atsaucās un aizvēra acis. - Salti šermuļi skrien pār kauliem. Pārāk daudz kāju! Mazliet pasēdēšu. Kad tie visi būs projām, pasakiet!

Sēdēdams lietū uz mašīnas jumta, viņš juta, ka bikš-dibenā sūcas ūdens.

Kaut kur klusi dārdēja. Pērkons? Nē. Troksnis bija vienmērīgs, un tas tuvojās. Motocikli. Seržants atvēra vienu aci.

Augstā debess!

Četri motociklisti dragāja kā nelabie. Seržants gribēja nokāpt no jumta un pamāt, uzsaukt, taču braucēji jau bija garām, stūrēdami tieši uz avarējušo kravas mašīnu.

Seržants neko nevarēja tur darīt. Aizvēris acis, viņš klausījās. Un tad -

Žvīks.

Žvīks.

Žvīks.

Viņa galvā skanēja balss: ES JŪS PANĀKŠU!

(- Vai redzēji? - Tiešām Stilīgi Cilvēki jautāja. - Pārlidoja pāri!

- ... sodīts! - NFI atbildēja. - Ja jau viņi var, tad mēs arī!)

Seržants atvēra acis. Pagriezies pret kolēģi, viņš atvēra

arī muti.

Policists teica:

- Viņi. Viņi taču. Viņi pārlidoja...

Plīkš, plīkš, plīkš.

Būkš.

No debesīm atkal krita zivis, lai gan īsāku laiku un ar labāku izskaidrojumu. No lielas zivju kaudzes vārgi māja roka ādas žaketē. Turpat blakus bezcerīgi griezās motocikla ritenis.

Tas bija Skazs, pusnesamaņā domādams, ka vairāk par frančiem viņam riebjas būt līdz ausim zivīs, ari kāja laikam lauzta. Tiešām pretīgi.

Viņš gribēja pateikt NFI par savu jauno lomu, taču nespēja pakustēties. Pa piedurkni augšup līda kaut kas mitrs un glums.

Vēlāk, kad Skazu izvilka no zivju kaudzes un viņš ieraudzīja savus biedrus (uz galvas visiem bija uzklātas segas), kļuva skaidrs, ka nu jau par vēlu viņiem kaut ko teikt.

Tāpēc jau viņi nebija pieminēti Atklāsmes grāmatā, par kuru runāja Pigbogs. Tālāk par šoseju netika.

Skazs sāka murmināt. Seržants pieliecās tuvāk.

- Nemēģiniet runāt, - viņš teica, - tūlīt atbrauks ātrā palīdzība.

- Paklau, - Skazs vāvuļoja, - man tev jāpastāsta kaut kas svarīgs. Četri Apokalipses jātnieki... pēdējie draņķi, visi četri.

- Viņš murgo, - seržants konstatēja.

- Es nemuldu. Esmu Cilvēki, Kas Pārklāti Ar Zivīm, -Skazs noķērca un atslēdzās.

Londonas satiksmes sistēma ir neiedomājams labirints, taču tam nav nekāda sakara ar ietekmi - nedz no velnu, nedz eņģeļu puses. Drīzāk jau vainojama ģeogrāfija, vēsture un arhitektūra.

Viss pašu cilvēku labā, lai gan viņi tam īsti netic.

Londona netika projektēta automašīnu vajadzībām. Starp citu, arī cilvēku vajadzībām ne. Londona vienkārši... sagadījās, un viss. Diemžēl radās grūtības, un ieviestie risinājumi ik pēc pieciem, desmit vai simts gadiem radīja jaunas problēmas.

Pēdējais risinājums bija automaģistrāle M25, kas met gandrīz pilnu apli ap pilsētu. Līdz šim problēmas bija diezgan vienkāršas, piemēram, konstrukcija bija novecojusi jau pirms tās pabeigšanas, sastrēgumi, kas veidojās paši sev astē, un tamlīdzīgi.

Šobrīd lielākā nelaime bija fakts, ka maģistrāle vairs neeksistēja, vismaz cilvēces laika izpratnē ne. Veidojās sastrēgumi: autovadītāji, neko nesaprazdami, mēģināja izbraukt no Londonas pa citu ceļu. Automašīnu rindas stiepās uz pilsētas centru no visām debess pusēm. Pirmo reizi par visiem laikiem Londona bija pilnībā nobloķēta, pārvērsta par vienu vienīgu milzīgu sastrēgumu.

Teorētiski ar automašīnu var fantastiski ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru. Taču dažkārt satiksmes sastrēgumi tevi fantastiski iesprosto. Lietū un tumsā skanēja signālu simfonija - arvien skaļāk un izmisīgāk.

Kroulijam jau metās nelabi.

Izmantodams izdevību, viņš pārlasīja Azirafala piezīmes, pašķirstīja Agneses Nateres pareģojumus un nopietni domāja.

Beigās velns secināja:

1) Tuvojas Armagedons.

2) Viņš tur neko nevar mainīt.

3) Viss notiks Tedfīldā, katrā ziņā tur sāksies. Beigās tas pārņems visu pasauli.

4) Kroulijs ir ierakstīts Elles melnajā grāmatā.²

5) Azirafals, cik var noprast, jau izstājies no spēles.

6) Pasaule ir tumša, drūma un drausmīga. Gaisma tuneļa galā nespīd, bet ja spīd, tad tās ir pretimnākoša vilciena ugunis.

7) Varētu mierīgi sameklēt mazu, jauku restorānu un pirms pasaules gala kārtīgi pielakties.

8) Un tomēr...

Visa Kroulija sistēma pēkšņi sabruka.

Sirds dziļumos viņš taču bija optimists. Smagā brīdī -tādā kā, piemēram, viss četrpadsmitais gadsimts - viņu balstīja pārliecība, ka viss beigās būs labi un Visums par viņu parūpēsies.

Tātad Elle viņu vajā. Pasaule iet uz galu. Aukstais karš beidzies, un Lielais karš pa īstam sācies. Kroulija izredzes līdzinājās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viss vēl nebija zaudēts.

Galvenais taču vienmēr būt īstajā vietā un īstajā laikā.

īstā vieta bija Tedfīldā, par to Kroulijs nešaubījās - pa daļai, pateicoties Agneses grāmatai, pa daļai, vadoties no izjūtām savā pasaules garīgajā kartē, kurā Tedfīldā pulsēja kā migrēna.

Pēdējais laiks doties ceļā, lai nokļūtu tur pirms pasaules gala. Kroulijs iemeta skatienu pulkstenī. Tedfīldā jābūt pēc divām stundām, lai gan parastais laika plūdums jau šķita satricināts līdz pamatiem.

Grāmatu viņš nometa blakussēdeklī. Traks laiks, traki paņēmieni. Sešdesmit gadus Bentley bija izticis bez neviena nobrāzuma.

Pie velna to visu!

Kroulijs strauji pagrieza stūri, smagi apskādēdams aiz viņa stāvošā sarkanā Renault priekšējo daļu, un uzbrauca uz ietves.

Ieslēdzis gaismas, viņš nospieda signāltauri.

No tā gājējiem vajadzētu saņemt brīdinājumu, ka viņš brauc pa ietvi. Bet, ja šie nepaies malā... nu, pēc divām stundām tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Varbūt. Iespējams.

- Aiziet, - teica Antonijs Kroulijs un, par spīti visam, brauca uz priekšu.

istabā sēdēja sešas sievietes un četri vīrieši; katram bija telefons un biezs žūksnis datorizdruku ar vārdiem un telefoniem. Pie katra numura bija piezīme rokrakstā: vai personai ir piezvanīts vai nav, vai saņemta atbilde, un, pats galvenais, vai kādu interesē troksni izolējošās sienas.

Lielākā daļa pret tām bija vienaldzīga.

Desmit cilvēki sēdēja stundu pēc stundas, pierunādami, lūgdamies, solīdami, māksloti smaidīdami. Starpbrīžos viņi rakstīja piezīmes, malkoja kafiju un brīnījās par lietus straumēm, kas plūda gar rūtīm. Viņi palika postenī kā Titānika orķestris. Ja jau šādā laikā nevar pārdot dubultos stiklus, tad citā laikā to nevarēs ne tik.

Lisa Morrova runāja klausulē:

- Ja vien jūs ļautu man pabeigt, ser, jā, es saprotu, ser, bet ja jūs tikai... - un otrā galā acīmredzot tika nolikta klausule, jo viņa piebilda, - pēdējā cūka.

Lisa nolika telefonu.

- Atkal viens tieši no vannas, - viņa sacīja kolēģiem. Lisa bija pamatīgi izrāvusies ikdienas sacensībā, sazvanīdama cilvēkus, kas tobrīd vannojas. Vajadzēja vēl divus punktus, un tad viņa izrautos priekšā arī sacensībā par pārtraukto dzimumaktu skaitu.

Viņa zvanīja nākamajam numuram no saraksta.

Lisa nesapņoja pārdot mantas pa telefonu. Atklāti sakot, viņa gribēja būt starptautisko aviolīniju stjuarte, taču tam viņai trūka atbilstošo dotumu.

Ja Lisa būtu pietiekami centīga, tad, protams, tiktu pieņemta par starptautisko aviolīniju stjuarti vai vismaz par zobārsta asistenti (kas bija viņas otrais profesionālais sapnis), vai kaut ko citu, nevis tirgoni pa telefonu tieši šajā uzņēmumā, un tad viņai noteikti būtu garāks un, iespējams, sekmīgāks mūžs.

Varbūt ne īpaši garāks, ņemot vērā to, ka tuvojās pastardiena, tomēr par dažām stundām garāks noteikti.

Patiesībā Lisai, lai izpelnītos garāku mūžu, nevajadzēja zvanīt uz numuru, kuru viņa tagad grieza, skatīdamās sarakstā, kas labākajās pasta pasūtījumu tradīcijās ziņoja, ka dzīvoklis pieder A. Dž. Kroulijam.

Tomēr Lisa to darīja un tagad gaidīja, kamēr tālrunis otrā galā nozvanīs četras reizes. Viņa nošķendējās:

- Pie joda, atkal automātiskais atbildētājs!

Viņa jau gribēja pārtraukt savienojumu, bet tad no klausules kaut kas izlīda. Ļoti liels un gaužām dusmīgs.

Atgādināja kāpuru. Milzīgu, niknu kāpuru, kas sastāv no tūkstošiem sīku kāpuru, kas visi locījās un brēca, atvēruši neskaitāmas mutītes un neganti kliegdami vienu vārdu: Kroulijs!

Bet tad iestājās klusums, kāpurs truli sašūpojās, it kā nezinādams, kur atrodas.

Beigās tas izjuka gabalos.

Tūkstošiem pelēku kāpuru locījās uz visām pusēm. Tie līda pa paklāju, uz rakstāmgaldiem, pārklāja Lisu un viņas deviņus kolēģus, ieplūda viņu mutēs, nāsīs, plaušās, ieurbās muskuļos, acīs, smadzenēs, audos. Viss saplūda, sajaucās, piepildot istabu no grīdas līdz griestiem ar milzīgu miesas blāķi, kas lēni pulsēja.

Miesu jūklī atvērās mute ar kaut ko, kas īsti nebija lūpas, un Hasturs teica:

- Man to vajadzēja.

Pusstundu Hasturs bija pavadījis, iespundēts automātiskajā atbildētājā kopā ar Azirafala vēsti, un šis apstāklis viņa garastāvokli neuzlaboja.

Tāpat ari gaidāmais ziņojums ellei, izskaidrošanās, kāpēc viņš neatgriezās pusstundu agrāk un, pats galvenais, neatveda Krouliju.

Ellē par neveiksmēm neviens galvu neglauda. Labi, ka vismaz viņš uzzināja, ko teica Azirafals. Varbūt ar to varēs nopirkt sev turpmāko eksistenci.

Un vēl vismaz tik daudz labuma, ka, tiekoties aci pret aci ar saniknoto Melno padomi, viņš nebūs ar tukšu vēderu.

Istabu piepildīja biezi, pēc sēra smakojoši dūmi. Kad tie izgaisa, Hasturs jau bija prom, atstādams tikai desmit skeletus, uz kuriem tikpat kā nebija miesas, un dažas izkusušas plastmasas peļķes, kurās vietām mirdzēja metāla gabali, kas savulaik bija telefona detaļas. Zobārsta asistentes lomā Lisai būtu laimīgāks liktenis.

Tomēr, raugoties no pozitīvās puses, ļaunumā vienmēr dīgst pašiznīcināšanās sēkla. Cilvēki visā valstī, kas citādi tiktu sadusmoti, tiekot atrauti no vannošanās priekiem vai dzirdot nepareizi izrunātu savu vārdu, tagad bija mierīgi un apmierināti ar pasauli. Hastura rīcība galu galā radīja mazliet labvēlīgu viļņošanos, kas sāka izplatīties iedzīvotāju vidū un pieņēmās spēkā. Miljoniem cilvēku dvēseļu gāja secen sīkas traumas. Tātad viss bija kārtībā.

neviens neticētu, ka tā ir tā pati automašīna. Tagad tikpat kā nebija vietiņas, kur tā nebūtu noskrāpēta. Abi priekšējie lukturi izsisti. Riteņu diski norauti. Bentley atgādināja apdauzītu postīšanas sacīkšu veterānu.

Ietve diez kāda nebija. Gājēju pāreja vēl sliktāka. Vistrakāk bija šķērsot Temzu. Labi, ka ienāca prātā aizvērt logus.

Par spīti visam, Kroulijs vēl bija tepat.

Vēl pārsimt jardu, un viņš būs uz maģistrāles M40, pa kuru varēs miera vējos aizrullēt līdz Oksfordšīrai. Vienīgais šķērslis, kas šķīra Krouliju no tukšā ceļa, bija M25. Kliedzoša, sakaitēta sāpju lenta un satumsusi gaisma.³

Odegra. Dzīvs caur to izkļūt nevarēja.

Vismaz mirstīgais nevarētu. Lai gan ej nu sazini, kā to pārcietīs velns. Droši vien tas viņu nenogalinās, tomēr patīkami nebūs.

Tieši priekšā ceļu bija nobloķējusi policija. Apdeguši vraki un liesmojošas automašīnas liecināja par braucēju likteni, kas bija mēģinājuši tumsā šķērsot krustojumu.

Policija neizskatījās diez cik priecīga.

Kroulijs ieslēdza otro ātrumu un nospieda gāzes pedāli.

Nobloķēto ceļa posmu viņš pieveica ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Tas nebija grūti.

Pasaulē reģistrēti daudzi spontāni cilvēku sadegšanas gadījumi. Vienubrīd tu laimīgi čāpo pa mīļo zemīti, bet nākamajā jau paveras bēdīga aina ar pelnu kaudzīti, kurā vientuļi rēgojas brīnumainā kārtā nesadegusi kāja vai roka. Negaidīta automašīnu sadegšana reģistrēta retāk.

Lai kāda būtu statistika, šobrīd to papildināja vēl viens gadījums.

Sēdekļu ādas pārvalki sāka dūmot. Skatīdamies taisni uz priekšu, Kroulijs ar kreiso roku uztaustīja blakussēdeklī Agneses Nateres Jaukos un precīzos pravietojumus un ielika drošākā vietiņā - sev klēpi. Žēl gan, ka viņa to nebija paredzējusi.⁴

Bentley jau bija liesmās.

Viņš turpināja braukt.

Viņpus krustojuma policija atkal bija nosprostojusi ceļu, lai pārtrauktu satiksmi uz Londonu. Policisti smējās par radio tikko dzirdētajiem jaunumiem, proti, kāds motorizēts policists bija nopeilējis uz M6 zagtu policijas mašīnu, beigās atklādams, ka pie stūres sēž milzīgs astoņkājis.

Viens otrs policists ticētu visam, bet ne jau Metropolitēna vienība. Tas bija bargākais, ciniskākais, pragmatiskākais un stūrgalvīgākais Lielbritānijas policijas formējums.

Vajadzētu tiešām daudz, lai izsistu no līdzsvara Metropolitēna policistu.

Bet varbūt pietiktu ar milzīgu, apdauzītu automašīnu, kas pārvērtusies uguns bumbā, liesmojošā, rēcošā, čokurā saliektā elles vāģī, kuru vada smaidošs vājprātīgais saulesbrillēs, sēdēdams liesmās, atstādams aiz sevis biezu, melnu dūmu grīsti, stūrēdams tieši virsū policijai ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā, cērtošā lietū un vējā.

Tāds gājiens atstās iespaidu uz ikvienu.

karjers bija mierīga saliņa vētrainās pasaules vidū.

Pērkons ne tikai dārdēja, bet arī raustīja gaisu gabalos.

- Gaidu vēl dažus draugus, - Ādams atkārtoja, - drīz viņi būs klāt, un tad mēs tiešām varēsim sākt.

Suns iegaudojās. Tā vairs nebija vientuļa vilka kaukšana, bet vibrējoši nelaimīga suņuka smilksti.

Pipars sēdēja un skatījās uz saviem ceļgaliem.

Viņai kaut kas bija ienācis prātā.

Beigās, pacēlusi skatienu, viņa ielūkojās Ādama pelēkajās, tukšajās acis.

- Bet kas tiks tev, Ādam? - Pipars pajautāja.

Vētru pēkšņi aizstāja džinkstošs klusums.

- Ko? - Ādams pārjautāja.

- Nu, tu teici, ka sadalīji pasauli un mēs katrs saņemsim savu tiesu, bet kas tiks tev?

Klusums jau spalgi grieza ausis.

-Jā, - Braiens piebalsoja, - tu mums vēl neatklāji, ko saņemsi pats.

- Piparam taisnība, - pievienojās Venslideils. - Manuprāt, Ādamam nekas daudz nepaliks, ja mēs paņemsim visas tās valstis.

Ādama mute atvērās un aizvērās.

- Ko? - viņš atkal prasīja.

- Kuru pasaules daļu saņemsi tu, Ādam? - Pipars atkārtoja.

Ādams viņu uzlūkoja. Suns vairs negaudoja, tikai neatlaidīgi skatījās saimniekā ar inteliģenta, domīga kranča acīm.

- Es, vai? - Ādams vēl nebija attapies.

Atkal iestājās klusums kā nots, kas skan caur visiem pasaules trokšņiem.

- Man būs Tedfīlda, - viņš beidzot atbildēja.

Visu skatieni pievērsās Ādamam.

- Tāpat arī Tedfīldas nomales un Nortona ar visiem mežiem.

VIŅI joprojām skatījās.

Ādams ar acīm pārslīdēja VIŅU sejām.

- Neko citu es negribu, - viņš paskaidroja.

Visi grozīja galvas.

- Es to varu atļauties, - Ādams drūmi, kareivīgi turpināja, lai gan pēkšņi sāka šaubīties. - Varu tur daudz ko uzlabot. Piemēram, kokus kāpšanai, labākus dīķus, labāku...

Viņa balss aizlūza.

- Nevari gan, - Venslideils stingri iebilda. - Tā jau nav Amerika vai kas tamlīdzīgs, bet reāla vieta, kas pieder mums visiem. Mūsējā.

- Un to nevar padarīt labāku, - Braiens piebalsoja.

- Ja tu kaut ko izmainītu, mēs visi to zinātu, - Pipars sacīja.

- Ja tik vien tās nelaimes, varat neuztraukties, - Ādams augstprātīgi atbildēja. - Es varu likt jums darīt visu, ko gribu.

Viņš apklusa, neticēdams savām ausīm, ka to pateica.

VIŅI atkāpās.

Suns apķēra ar ķepām galvu.

Ādama seja pauda impērijas sabrukumu.

- Nē, - viņš aizsmakušā balsī teica, - nē! Atgriezieties! Es jums pavēlu!

Visi sastinga pussolī.

Ādams iepleta acis.

- Nē, es tā nemaz nedomāju, - viņš taisnojās, - jūs taču esat mani draugi...

Ādama augums noraustījās, galva atgāzās atpakaļ. Pacēlis rokas augšup, viņš ar dūrēm sita gaisu.

Viņa seja savilkās, krītainā augsne zem krosenēm nošņirkstēja.

Atvēris muti, Ādams kliedza. Tā nebija skaņa, kādu varētu radīt mirstīgais. Balss izvijās laukā no karjera un sajaucās ar vētru, pārveidodama mākoņus jaunos, nepatīkamos veidolos.

Kliedziens turpinājās labu bridi.

Kliedziens atbalsojās Visumā, kas ir daudz mazāks, nekā fiziķi domā, un satricināja visu debesjumu.

Tajā skanēja zaudējums, un tas neapklusa vēl ilgi.

Tomēr visam pienāk beigas.

Kaut kas bija izsmelts.

Ādama galva noliecās, un viņš atvēra acis.

Lai kas pirmīt bija stāvējis karjerā, tagad te bija Ādams Jangs. Zinošāks, tomēr Ādams Jangs. Iespējams, beidzot īstais Ādams Jangs.

Rēgainais klusums atkāpās pazīstamāka, patīkamāka klusuma priekšā, kurā vienkārši nav trokšņu.

Atguvušies VIŅI pieplaka karjera sienai, neatraudami skatienu no Ādama.

- Viss kārtībā, - viņš klusi teica. - Pipar? Venslij? Braien? Nāciet pie manis! Viss kārtībā. Viss ir labi. Tagad es visu zinu. Un jums būs man jāpalīdz. Citādi notiks kaut kas nelabojams. Tik tiešām. Noteikti, ja mēs kaut ko nedarīsim...

jasmīnu namiņa ūdensvads smagi nopūtās, nograbēja un aplaistīja Ņūtonu ar ūdeni vārgā sinepju krāsā. Vēsu ūdeni. Iespējams, ka tā bija aukstākā aukstā duša viņa dzīvē.

No tādas nebija nekāda labuma.

- Debesis sarkanas, - Ņūtons atgriezies teica, juzdamies mazliet pārdabiski. - Puspiecos pēcpusdienā. Augustā. Ko tas nozīmē? Kuģotāji būtu stāvā sajūsmā. Proti, par sarkanām vakara debesīm jūrniekiem prieks, bet kā to uztver datoroperators degvielas uzpildes stacijā? Vai tie bija aitu gani naktī, kam par to jāpriecājas? Nespēju iedomāties.⁵

Anatēma skatījās uz viņa matiem. Dušas ūdens nebija noskalojis putekļus, vienkārši pieplacinājis matus un izlīdzinājis putekļu kārtiņu, un tagad izskatījās, ka Ņūtonam galvā ir balta cepure.

- Laikam esi ticis pie pamatīga puna, - viņa ievēroja.

- Nav tik traki - dabūju, atsitoties ar sienu pret galvu. Zini, kad tu...

-Jā-

Anatēma mīklaini skatījas laukā pa saplēsto logu.

- Varbūt debesis ir asiņu krāsā? - viņa pajautāja. - Tas ir ļoti svarīgi.

- Es tā neteiktu, - Ņūtons atbildēja, uz brīdi izsists no sliedēm. - Asiņu ne. Drīzāk rozā. Varbūt vētra sacēlusi gaisā putekļus.

Anatēma sāka šķirstīt Jaukos un precīzos pravietojumus.

- Ko tu tur meklē? - Ņūtons painteresējās.

- Mēģinu atrast īsto atsauci. Es vēl aizvien...

- Manuprāt, vari mest mieru, - Ņūtons ieteica. - Es taču zinu, ko nozīmē pēdējais teksts no 3477. pareģojuma. Sapratu, kad...

- Kā tā? Kā tu vari zināt, ko tas nozīmē?

- Redzēju pa ceļam uz šejieni. Un nešņāc uz mani! Man jau tā sāp galva. Redzēju ar savām acīm. Uzrakstu uz jūsu gaisa karabāzes. Tam nav nekāda sakara ar zirņiem: Mūsu profesija ir miers.⁶ Tādi lozungi parasti karājas pie karabāzēm, tā, lūk. SAC 865774ais pulks, Kliedzošie zilie velni, miers ir mūsu profesija. Tādā garā. - Ņūtons saķēra galvu, jau zaudējis sajūsmu.

-Ja Agnesei taisnība, tad šobrīd kāds vājprātīgais tur darbojas ar kodolraķetēm, grasīdamies palaist tās gaisā. Apmēram tā.

- Nē, tur nekā nav, - Agnese nešaubīdamās atbildēja.

- Tiešām nav? Esmu redzējis filmās. Nosauc kaut vienu saprātīgu pretargumentu!

- Bumbu tur nav, kodolraķešu ari. Visi vietējie to zina.

- Bet tā taču ir karabāze! Ar skrejceļiem!

- Tikai transporta lidmašīnām, tādiem mērķiem. Tur ir tikai sakaru slēdži. Radio un tamlīdzīgi. Nekādu sprāgstvielu.

Ņūtons viņā tikai noskatījās.

vai tu re! Kroulijs zibens ātrumā šāvās pa maģistrāli M40 uz Oksfordšlru. Pat izklaidīgākais garāmgājējs viņā ievērotu daudz ko neparastu. Piemēram, viņa sakostos zobus vai blāvi sarkano mirdzumu, kas spīdēja aiz saulesbrillēm. Kur nu vēl automašīna! Tā tiešām izskatījās interesanti.

Ceļā Kroulijs bija devies ar Bentley, un, velns lai parauj, mērķi sasniegs tai pašā autiņā. Lai gan pat pieredzējušā-kais automašīnu eksperts šobrīd vairs nepateiktu, ka tas ir antīkais Bentley. Nu jau vairs ne. Neviens nepazītu Bentley. Jebkurš dotu tikai piecdesmit procentus, ka tā vispār jebkad bijusi automašīna.

Pirmām kārtām Bentley bija zaudējis krāsu. Nesarūsē-jušās vietās tā varbūt vēl bija melna, ar sarkanbrūniem traipiem, taču melnums bija matētu ogļu krāsā. Spēkrats ceļoja liesmojošā kapsulā kā raķete, kurai grūti piezemēties.

Riteņu disku malās bija sacietējusi izkusušas gumijas kārtiņa, bet, ņemot vērā, ka Bentley šā vai tā pārvietojās pāris centimetru virs ceļa virsmas, tas neko daudz neizšķīra.

Kroulija autiņam būtu vajadzējis jau sen izjukt gabalos.

Pūlēdamies saturēt to kopā, viņš sakoda zobus, bet sarkano spīdumu acīs radīja biokosmiskā reakcija. Kroulijs centās arī neaizmirst, ka nedrīkst elpot.

Kaut kas tamlīdzīgs bija piedzīvots tikai četrpadsmitajā gadsimtā.

gaisotne karjerā šķita jau draudzīgāka, tomēr vēl saspringta.

-Jums jāpalīdz man visu sakārtot, - Ādams teica. -Cilvēki centušies ar to tikt galā tūkstošiem gadu, un tagad pienākusi mūsu kārta.

Visi atsaucīgi pamāja.

- Saprotiet, kas par lietu, - Ādams turpināja. - Nu, tas ir tikpat kā ar Speķazīli Džonsonu.

VIŅI atkal pamāja. Visi pazina Speķazīli Džonsonu un viņa bandu Tedfīldā. Mazliet vecāki par VIŅIEM, nepatīkams bars. Reti kura nedēļa pagāja bez saķeršanās.

- Nu, - Ādams turpināja, - uzvara vienmēr ir mūsu pusē, vai ne?

- Gandrīz, - Venslideils atbildēja.

- Gandrīz, - Ādams atkārtoja, - un...

- Lai nu kā - vairāk nekā pusē gadījumu, - Pipars secināja. - Vai atceraties veco ļaužu pasākumu ciemā, kad mēs...

- Tas neskaitās, - Ādams viņu pārtrauca. - Padzina gan viņus, gan mūs. Tomēr vecīšiem vajadzētu patikt bērnu rotaļām, kaut kur to lasīju, tāpēc nesaprotu, kāpēc mums vajadzēja iet projām tikai tāpēc, ka mums trāpījās nepareizie vecīši.

Viņš apklusa un tad turpināja:

- Un tomēr mēs esam labāki par viņiem.

- Jā, tiešām labāki, - Pipars piekrita. - Tur tev taisnība. Mēs esam labāki par visiem. Vienīgi ne vienmēr uzvaram.

- Bet iedomājieties, - Ādams teica, - ka mēs varētu sasist viņus lupatās. Aizsūtīt prom vai vēl kaut kā. Lai droši zinātu, ka Tedfīldā bez mums nav nevienas citas bandas. Ko teiksiet?

- Tu uzskati, ka viņam jānomirst? - Braiens pajautāja.

- Nē, vienīgi jādodas projām.

VIŅI brīdi padomāja. Speķazīle Džonsons bija dzīves fakts kopš vecuma, kad viņi dauzīja cits citu ar rotaļu vil-cieniņu. Tagad bija grūti iedomāties pasauli ar tukšumu Džonsona vietā.

Braiens pakasīja degunu.

- Bez Speķazīles Džonsona būtu forši, - viņš teica.

- Vai atceraties, ko viņš sadarīja manā dzimšanas dienas ballītē? Un man bija par to jāatbild.

- Nezinu gan, - Pipars atbildēja. - Manuprāt, bez Speķazīles Džonsona un viņa bandas būtu garlaicīgi. Ja tā labi padomā. Ar Speķazīli un viņa piekritējiem ir tīri jautra dzīve. Mums tad vajadzētu meklēt citu bandu vai vēl kaut ko.

- Manuprāt, - Venslideils teica, - ja pajautātu vietējiem, viņi teiktu, ka vislabāk būtu gan bez Džonsona bandas, gan bez mums.

Par to pat Ādams izskatījās satriekts.

Venslideils stoiski turpināja:

- Vismaz pensionāru klubs. Un arī Pikijs... Un...

- Bet mēs esam tie labie... - Braiens iesāka un aprāvās.

- Nu, labi, taču varu saderēt, ka bez mums visiem būtu daudz garlaicīgāk.

- Jā, - Venslideils pamāja un drūmi turpināja, - es arī tā domāju. Vietējie negrib ne Džonsona bandu, ne mūs, allaž aizrāda, lai nebraucam ar divriteņiem vai skrej dēļiem pa ietvēm, lai netrokšņojam un tā tālāk. Gandrīz vai tā, kā teica tas vīrs vēstures grāmatā. Lāsts pār abiem jūsu namiem.¹

Visi apklusa.

- Zilā krāsā, - Braiens beigās teica, - lai visi zinātu, kur agrāk dzīvoja Ādams Jangs vai kaut kā tā.

Parasti pēc tamlīdzīga viedokļa, ja visi bija labā noskaņojumā, sekoja īsa, skaļa diskusija. Ādams juta, ka šoreiz tā nebūs.

- Tātad jūs sakāt, - viņš teica gala vārdu, cenzdamies runāt kā priekšnieks, - ka nebūs labi, ja Speķazīle Džon-sons sakaus mūs vai otrādi?

- Tieši tā, - Pipars pamāja un piebilda, - ja mēs viņus uzvarēsim, tad kļūsim paši sev par nāvīgākajiem ienaidniekiem. Mēs ar Ādamu pret Braienu un Vensliju. Bez Speķazīles Džonsona mums neiztikt.

Pateikusi viņa apsēdās.

- Nūja, - Ādams pamāja, - tieši manas domas. No uzvaras nav nekāda labuma.

Viņš paskatījās uz Suni, bet varbūt tam garām.

- Manuprāt, viss ir pavisam vienkārši, - Venslideils pateica un apsēdās. - Nudien nesaprotu, kāpēc vajadzēja tūkstošiem gadu, lai šito saprastu.

- Tāpēc, ka pie ruļļiem nepārtraukti bija vīrieši, -Pipars zīmīgi sacīja.

- Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr esi tik kategoriska, -Venslideils brīnījās.

- Tas taču dabiski, ka vienmēr esmu vienā vai otrā pusē, - Pipars atbildēja. - Ikvienam jābūt savai nostājai.

Ādams, šķiet, bija pieņēmis lēmumu.

' Vārdu spēle: plaque - lāsts, ari - plāksnīte pie nama. (Angļu vai.) (Red. piez.)

- Jā, bet, manuprāt, mēs varētu radīt paši savu pusi. Bet tagad gan labāk ejiet pēc divriteņiem, - viņš klusi sacīja, - pēdējais laiks aizbraukt parunāt ar dažiem cilvēkiem.

puk-puk-puk, misis Treisijas motorollers ripoja pa Kroučen-das Haistrītu. Tas bija vienīgais transportlīdzeklis, kas pārvietojās Londonas priekšpilsētas ielā, kurā bija sastingušas automašīnas, taksometri un Londonas sarkanie autobusi.

- Savu mūžu neesmu redzējusi tādu sastrēgumu, -misis Treisija atzina. - Nez vai te bijis satiksmes negadījums?

- Pilnīgi iespējams, - atsaucās Azirafals, bet pēc tam atkal ierunājās viņa: - Mister Šedvel, ja neapķersieties man ap vidu, nokritīsiet. Mans motorollers, vai zināt, nav domāts diviem.

-Trim, - nomurmināja Šedvels, ieķēries sēdeklī tā, ka pirkstu kauliņi metās balti, bet otrā rokā turēdams šauteni.

- Mister Šedvel, otrreiz es neteikšu!

-Jums jāapstājas, lai varu sakārtot ieroci, - Šedvels nopūtās.

Misis Treisija pie sevis noķiķināja, tomēr pagriezās uz ietves pusi un apstājās.

Šedvels sakārtojās un tad negribīgi aplika rokas ap misis Treisijas vidukli, bet šautene starp viņiem karājās kā tikuma sargs.

Viņi brauca lietū nerunādami desmit minūtes, pukšķot motoram. Misis Treisija uzmanīgi līkumoja starp mašīnām un autobusiem.

Vienubrīd viņas uzmanību piesaistīja spidometrs. Jocīgi gan, viņa nodomāja, ko es tur ceru ieraudzīt, kopš 1974. gada tas nedarbojas un pirms tam arī - kā kuru reizi.

- Mīļā kundze, ar kādu ātrumu mēs, jūsuprāt, braucam? - Azirafals pajautāja.

- Kāpēc prasāt?

- Tāpēc, ka, manuprāt, kājām būtu mazliet ātrāk.

- Nu, kad esmu viena, lielākais ātrums ir ap piecpadsmit jūdzēm stundā, bet kopā ar misteru Šedvelu, hm, varētu būt...

- Četras piecas jūdzes stundā, - viņa sevi pārtrauca.

- Tā varētu būt, - viņa piekrita.

Aiz muguras atskanēja kāss.

- Sieviete, vai nevar to elles mašinu palaist lēnāk? -vārga balss jautāja.

Pekles panteonā, kuru misters Šedvels neapšaubāmi un taisnīgi ienīda, īpašu viņa neiecietību bija izpelnījušies ātruma velni.

- Tādā gadījumā, - atbildēja Azirafals, - Tedfildā tiksim apmēram pēc desmit stundām.

Misis Treisija brīdi klusēja un tad teica:

- Starp citu, cik tālu ir tā Tedfīlda?

- Apmēram četrdesmit jūdzes.

- Hm, - misis Treisija novilka.

Savulaik viņa ar motorolleru brauca pāris jūdžu uz Finčlijas pusi apciemot māsasmeitu, taču vēlāk vienmēr izmantoja autobusu, jo atpakaļceļā motorollers bija sācis dīvaini trokšņot.

- ...ja gribam tikt laikus, ātrumam vajadzētu būt vismaz septiņdesmit jūdzes stundā, - Azirafals paskaidroja. - Hm. Seržant Šedvel? Tagad gan turieties stingri!

Puk-puk-puk. Ap motorolleru parādījās zilgans oreols. Bez acīm redzamas palīdzības neveikli atrāvies no zemes, tas raustīdamies cēlās augšup, līdz apstājās apmēram piecu pēdu augstumā.

- Tikai neskatieties lejup, seržant Šedvel! - Azirafals brīdināja.

- ... - Šedvels atbildēja, cieši aizmiedzis acis, ar sviedriem klātu pelēku seju, neskatīdamies nedz lejup, nedz ari kur citur.

- Aiziet, uz priekšu!

Ikvienā lielbudžeta zinātniskās fantastikas filmā ir brīdis, kad gaisakuģis Ņujorkas lielumā pēkšņi sāk lidot gaismas ātrumā. Skan trinkšķis kā pret galda malu sists koka lineāls, apžilbinoši mirdz gaisma, zvaigznes pēkšņi izplūst, un gaisakuģis ir prom. Tagad bija tieši tāpat, vienīgi mirdzoša, divpadsmit jūdžu gara gaisa lidaparāta vietā bija divdesmit gadus vecs motorollers netīri baltā krāsā. Trūka arī īpašo varavīkšņaino efektu. Iespējams, ka ātrums nebija lielāks par divsimt jūdzēm stundā. Pulsējošās skaņas vietā, kas kļūst arvien spalgāka, skanēja tikai puk-puk-puk.

Žvī-ī-ī-ī-kš.

Bet citādi nekādas atšķirības.

M25 un M40 krustojumā bija izveidojies klaigājošs, lai gan stings aplis, kurā saradās arvien vairāk policistu. Pirms pusstundas to bija šķērsojis Kroulijs, un šajā laikā policistu skaits bija dubultojies. Jāsaka gan, ka tikai M40 pusē. No Londonas neviens laukā netika.

Ja neskaita policistus, turpat grozījās ap divsimt citu cilvēku, kas skatījās uz M25 caur binokļiem. To skaitā Karaliskās gvardes pārstāvji, sprāgstvielu neitralizācijas nodaļas īpašās vienības Ml5 un Ml6, kā arī CIP. Bija arī kāds vīrs, kas tirgoja karstmaizītes ar cīsiņu.

Visi bija nosaluši un izmirkuši, apjukuši un aizkaitināti, izņemot vienu policistu, kurš bija ne tikai nosalis, izmircis, apjucis un aizkaitināts, bet arī zaudējis pacietību.

- Klausieties! Man vienalga, ticat jūs man vai ne, - viņš nopūtās, - bet es stāstu to, ko redzēju. Veca mašīna, Rolls vai Bentley, viens no tiem šikajiem, antīkajiem vāģiem, tika pāri krustojumam.

Viņu pārtrauca armijas vecākais tehniķis.

- Tas nav iespējams. Spriežot pēc mūsu ierīcēm, temperatūra virs M25 pārsniedz plus septiņsimt grādus pēc Celsija.

- Vai arī mīnus simt četrdesmit, - piebilda viņa asistents.

- ... vai simt četrdesmit zem nulles, - apstiprināja vecākais tehniķis. - Izskatās, ka rādījumi atšķiras, tomēr, manuprāt, varam apgalvot, ka tā ir tehniska kļūme.⁷ Jebkurā gadījumā pār M25 nevar pārlidot pat helikopters, lai nepārvērstos cepetī. Kā gan jūs, pie joda, varat teikt, ka antīka mašīna izbrauca cauri sveika un vesela?

- Es neteicu, ka sveika un vesela, - policists viņam aizrādīja.

Viņš jau nopietni apsvēra iespēju atstāt darbu Metropolitēna policijā un kopā ar brāli dibināt privātuzņēmumu. Brālis jau bija uzteicis darbu elektrotīklos un grasījās sākt audzēt vistas.

- Mašīna liesmoja, tomēr brauca.

- Vai tiešām domājat, ka jums kāds ticēs... - kāds sāka protestēt.

Četrdesmit pēdu augstumā pēkšņi atskanēja griezīgs, spalgs, dīvains troksnis, it kā vienlaikus spēlētu simts stikla harmoniku, visas mazliet greizi. Šķita, ka gaisa molekulas sāpēs vaid.

Pēc tam sekoja žvī-ī-īks. .

Debesīs peldēja mazs, balts motorollers, ietīts zilā gaismas nimbā ar sārtām malām. Pie stūres sēdēja pusmūža sieviete sārtā ķiverē, bet viņai cieši pieķēries bija neliels vīriņš lietusmētelī un fosforescējošā zaļā ķiverē (motorollers bija pārāk tālu, lai kāds ievērotu, ka viņš cieši aizvēris acis, bet tā tiešām bija). Sieviete spiedza: Dže-e-ero-nī-īmo!

viena no wasabi priekšrocībām, kā Ņūtons allaž uzsvēra, bija tā, ka grūti pateikt, kad tā ir smagi cietusi. Tagad viņam vajadzēja atkal un atkal uzbraukt uz ietves, lai izvairītos no zemē nokritušajiem zariem.

- Tevis dēļ man izbira visas kartītes!

Automašīna būkšķīgi nobumsījās atpakaļ uz brauktuves, un sīka balstiņa cimdu nodalījumā brīdināja, ka esot jāpievērš uzmanība eļļas spiedienam motorā.

- Nemūžam nespēšu tās tagad sakārtot, - Anatēma vaimanāja.

- Nav nekādas vajadzības, - Ņūtons maniakāli līksmi atbildēja. - Ņem, kuru gribi, viss viens.

- Kā tā?

-Ja Agnesei tiešām taisnība un viss notiek tā, kā viņa paredzēja, tad jebkura paņemtā kartīte būs svarīga. Loģiski.

- Pēdējās muļķības!

- Tu saki? Paklau, arī tu šobrīd esi šeit tikai tāpēc, ka Agnese to paredzēja. Vai izdomāji, ko teikt pulkvedim? Ja mēs līdz viņam tiksim, bet diez vai tā būs.

- Ja rīkosimies saprātīgi...

- Paklau, es zinu, kas mūs tur sagaida, Anatēma! Pie vārtiem stāv liela auguma bruņoti sargi ar baltām ķiverēm un īstiem ieročiem, saproti, kas šauj ar īstām svina lodēm, kas var ieskriet tavā ķermenī, pariņķot un pa to pašu caurumu izkļūt laukā. Tu nepagūsi pat pateikt: Atvainojiet, mums ir pamats domāt, ka tūlīt sāksies Trešais pasaules karš, un sāksies tas tieši te. Viņiem ir nopietni vīri maisveida žaketēs, kas aizvedīs tevi uz mazu istabu bez logiem un jautās, piemēram, vai nesastāvi kādā nelāgā organizācijā (bet tādas jau ir visas Lielbritānijas politiskās partijas). Un...

- Tūlīt jau būsim klāt.

- Skat, tiešām vārti, dzeloņdrātis un viss pārējais! Varbūt būs arī suņi-cilvēkēdāji!

- Manuprāt, tu esi pārāk satraukts, - Anatēma klusā balsī atbildēja, paceldama no grīdas pēdējās kartītes.

- Pārāk satraukts? Nē! Es aukstasinīgi apsveru, vai mani kāds nenošaus!

- Agnese noteikti būtu to pieminējusi. Tādos jautājumos viņa bija ļoti precīza.

Anatēma sāka izklaidīgi pārcilāt kartītes.

- Vai zini, - viņa teica, uzmanīgi pārdalīdama un salikdama divas kaudzītes kopā. - Kaut kur lasīju par sektantiem, kuri datorus uzskata par velna rīkiem. Viņuprāt, Armagedons atnāks tāpēc, ka Antikrists labi pārzinās datorus. Tas laikam pieminēts arī Atklāsmes grāmatā. Ja nemaldos, lasīju nesen laikrakstā...

-Daily Mail... Vēstule no Amerikas, hm, trešajā augustā, - Ņūtons atsaucās, - uzreiz pēc raksta par sievieti Vormsā, Nebraskas štatā, kas mācīja pīlei spēlēt akordeonu...

- Mjā, - Anatēma atbildēja, izlikdama kartītes sev klēpī ar uzrakstiem uz leju.

Tātad datori ir velna rīki? Ņūtons prātoja. Iespējams. Kāds jau tos pārvalda, bet, protams, ne jau es.

Automašīna ar rāvienu apstājās.

Karabāze izskatījās smagi cietusi. Ieejas priekšā bija sagāzušies vairāki milzīgi koki, un daži vīri ar ekskavatoru mēģināja tos novilkt malā. Dežurējošais sargs garlaikoti viņus vēroja, bet tad pagriezās un salti uzlūkoja Ņūtona automašīnu.

- Labi. Izvēlies kartīti!

3001. Ērgļu ligzdas vārtu priekšā nogāzās milzīgs osis.

- Un tas būtu viss?

-Jā. Mēs uzskatījām, ka tas saistīts ar krievu revolūciju. Brauc taisni uz priekšu un tad pagriezies pa kreisi!

Aiz līkuma parādījās šaura šķērsiela, no kuras pa kreisi stiepās bāzes žogs.

- Un tagad nobrauc malā! Tur parasti stāv automašīnas, un neviens mūs neievēros, - Anatēma sacīja.

- Kas tā par vietu?

- Vietējo mīlas pārīšu iela.

- Varbūt tāpēc man šķiet, ka bruģis ir no gumijas?

Viņi labu gabalu gāja pa ēnaino ielu gar žogu, līdz

ieraudzīja osi. Agnesei bija taisnība. Tas bija uzgāzies tieši uz žoga.

Uz tā stumbra sēdēja sargs, smēķēdams cigareti. Melnādainais. Ņūtons vienmēr jutās vainīgs afroamerikāņu priekšā, domādams, ka tie apsūdz viņu par diviem vergu tirdzniecības gadsimtiem.

Ieraudzījis viņus, sargs piecēlās, taču tūlīt atslāba.

- A, Anatēma, sveicināta! - viņš teica.

- Sveiks, Džordž! Drausmīga vētra, vai ne?

- Traka gan.

Viņi devās tālāk. Sargs skatījās nopakaļ, līdz abi pazuda skatienam.

- Paziņa? - Ņūtons centās runāt bezrūpīgi.

- Protams! Dažreiz viņi nāk uz krodziņu. Patīkami cilvēki - kārtīgi un tīrīgi.

- Ja mēs ietu iekšā, vai viņš šautu? - Ņūtons pajautāja.

- Varbūt iebaidīšanai notēmētu, - Anatēma atbildēja.

- Man ar to pietiktu. Ko tu ieteiksi tagad darīt?

- Nu, Agnese noteikti kaut ko zināja. Tāpēc, manuprāt, jānogaida. Tagad, kad vējš pierimis, nav vairs tik ļauni.

- Nūja, - Ņūtons skatījās uz mākoņiem, kas biezēja pie apvāršņa, un tad piebilda, - vecā labā Agnese.

ritmiski mīdams pedāļus, Ādams brauca pa ceļu. Suns skrēja nopakaļ, ik pa brīdim mēģinādams iekost aizmugures riepā tīrā prieka pēc.

Kaut kas noklikšķēja, un uz pievadceļa parādījās Pipars. Viņas divriteni nevarētu sajaukt ne ar vienu citu. Ar veļas knaģi pie riteņa bija piesprausts kartona gabals - viņa uzskatīja, ka tas ir uzlabojums. Dzirdot tādu troksni, kaķi jau divu šķērsielu attālumā metās projām.

- Manuprāt, tuvāk būs pa Droverleinu un tad caur Raundhedas mežu, - Pipars ierosināja.

- Tur baigie dubļi, - Ādams sacīja.

- Protams, - Pipars nervozi atbildēja. - Tagad taču visur dubļi. Jābrauc gar krīta raktuvēm, tur vienmēr sauss. Bet pēc tam gar notekūdeņu staciju.

Braiens un Venslideils piebremzēja aiz viņiem. Vensli-deila velosipēds bija melns, mirdzošs un praktisks. Braiena divritenis savulaik, iespējams, bija balts, bet tagad krāsu sedza bieza dubļu kārta.

- Pēdējais stulbums saukt to par militāru bāzi, - Pipars izmeta. - Biju tur atvērto durvju dienā un neredzēju nedz ieročus, nedz raķetes, nekā. Tikai slēdžus un skalas. Spēlēja pūtēju orķestris.

- Jā, - Ādams piekrita.

- Slēdži un pogas nav īpaši militāras, - Pipars secināja.

- Nezinu gan, - Ādams iebilda. - Ar slēdžiem un pogām var darīt brīnumus.

- Man Ziemassvētkos uzdāvināja komplektu, - Ven-slideils atzinās, - visādi elektriski nieciņi. Arī slēdži un skalas. Var samontēt radio vai vēl kaut ko, kas pīkst.

- Nezinu, - Ādams domīgi novilka, - es vairāk domāju par speciālistiem, kas iejaucas pasaules militārajā tiklā un liek datoriem un cilvēkiem sākt karu.

- Forši, - Braiens teica, - tas būtu tiešām neganti.

- Tā varētu teikt, - Ādams pamāja.

tedfīldas iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja postenis bija augsts un vientulīgs.

R. P. Tailers, neliela auguma, labi paēdis un apmierināts vīrs, slāja pa lauku ceļu kopā ar sievas pūdelīti Šuci. R. P. Tailers mācēja atšķirt labo no ļaunā, tāpēc viņa dzīvē nebija morālu neskaidrību. Taču ar spēju atšķirt labo no ļaunā viņam nebija gana. R. P. Tailers juta morālu pienākumu pateikt to visai pasaulei.

Neteiksim, ka Rezidentu padomes priekšsēdētāju vilinātu tribīne, polemiska dzeja vai plakāti. Viņš izvēlējās citu mediju: Tedfīldas Reklāmas laikraksta vēstuļu sleju. Ja kaimiņa koks neapdomīgi meta lapas R. P. Tailera dārzā, viņš vispirms tās uzmanīgi sagrāba, sabēra kastēs un nolika kaimiņa durvju priekšā kopā ar bargu zīmīti. Pēc tam viņš rakstīja vēstuli Tedfīldas Reklāmai. Redzēdams pusaudžus, kas sēž zaļumos un klausās pārnēsājamos magnetofonus, R. P. Tailers uzskatīja par savu pienākumu aizrādīt, ka viņi uzvedas nepiedienīgi. Aizbēdzis no viņu ņirdzīgajām piezīmēm, viņš rakstīja Tedfīldas Reklāmai par morālo pagrimumu un mūsdienu jaunatni.

Pēc aiziešanas pensijā (pērn) vēstuļu apjoms pieauga tā, ka pat Tedfīldas Reklāma nespēja tās nodrukāt. Šodien R. P. Tailers pirms vakara pastaigas bija beidzis rakstīt kārtējo ziņojumu ar šādu saturu:

Kungi!

Ar satraukumu ievēroju, ka mūsdienu laikraksti vairs nejūt pienākumu pret sabiedrību - mums, kas maksā jums algas...

Viņš ievēroja uz šaurā lauku ceļa sakritušos zarus, secinādams, ka viņi, uzsūtot vētru, nedomā par sakopšanas tēriņiem. Par vides sakārtošanu būs jāmaksā Draudzes padomei. Bet mums, nodokļu maksātājiem, jāsarūpē viņiem algas...

Viņi R. P. Tailera izpratnē bija Radio 4⁸ sinoptiķi, kuri jāvaino par laikapstākļiem.

Šucis, apstājies ceļmalā, pie dižskābarža pacēla kāju.

R. P. Tailers samulsis novērsās. Iespējams, ka vienīgais ikvakara pastaigas mērķis bija atļaut sunim nokārtot dabiskās vajadzības, taču R. P. Tailers to neparko neatzītu pat domās. Viņš paskatījās uz negaisa mākoņiem, kas blīvējās debesīs augstos, netīri pelēkos un melnos kalnos. Mākoņus šaustīja mirdzošas zibens mēles kā sākuma kadros filmā par Frankenšteinu, taču skatienu saistīja ne jau tas, bet fakts, ka, tikuši līdz Tedfīldas robežai, tie apstājās.

Mākoņu vidū spīdēja dienasgaismas ielāps - gaisma bija dzeltena un saspīlēta kā mākslots smaids.

Visapkārt valdīja pilnīgs klusums.

Un tad atskanēja klusa rēkoņa.

Uz šaurā ceļa parādījās četri motocikli, kas aizšāvās garām R. P. Taileram un nogriezās gar stūri, iztramdīdami fazānu tēviņu, kurš nervozi metās pāri takai, nozibot kā rūsgani zaļa svītra.

- Mežoņi! - R. P. Tailers sauca nopakaļ.

Dabas ainava taču bija radīta viņam, nevis motorizētiem huligāniem.

Viņš paraustīja suni aiz pavadas, un abi sāka iet.

Pēc dažām minūtēm nogriezies gar stūri, R. P. Tailers ieraudzīja trīs motociklistus, kas bija sastājušies ap vētras upuri - nogāztu ceļa zīmi. Ceturtais - gara auguma, ar atstarojošu ķiveres sejsegu - sēdēja uz motocikla.

Acumirklī novērtējis situāciju, R. P. Tailers uzreiz nonāca pie slēdziena. Tātad viņam taisnība: mežoņi bija ieradušies uz laukiem apgānīt Kara memoriālu un gāzt ceļa zīmes.

Viņš jau grasījās bargi aizrādīt, bet tad iedomājās, ka pretinieki ir vairākumā: četri pret vienu, turklāt garāka auguma un, bez šaubām, nevaldāmi psihopāti. Neviens cits taču R. P. Tailera pasaulē ar motociklu nebraukā.

Tāpēc viņš pacēla galvu un soļoja garām, izlikdamies viņus neredzam,' prātā jau sacerēdams vēstuli (Kungi, šovakar ievēroju lielu huligānu baru ar motocikliem, kas apsēduši mūsu jauko ciemu. Kādēļ, ak, kādēļ gan valdība neapkaro šo sērgu...)

- Sveiki, - viens no motociklistiem pacēla sejsegu, atklādams kalsnu seju ar labi koptu melnu bārdiņu. - Laikam esam apmaldījušies.

- Ak tad tā? - R. P. Tailers nosodoši novilka.

- Ceļa zīmi droši vien nogāza vējš, - teica runātājs.

- Jādomā gan, - R. P. Tailers piekrita, nezin kāpēc pēkšņi juzdams izsalkumu.

- Jā, bet mums jātiek uz Tedfīldu.

R. P. Tailers uzrauca uzaci.

- Tātad amerikāņi. Jādomā - uz gaisa karaspēka bāzi.

(Kungi, es dienestā darīju savai valstij godu. Ar šausmām un bailēm ievēroju, ka pa mūsu cēlo lauku ainavu braukā Tedjīldas bāzes lidotāji, izskatīdamies kā īsti laupītāji. Lai gan augsti vērtēju Rietumu pasaules brīvības aizstāvēšanu...)

Taču mīlestība uz padomdošanu guva virsroku.

- Pusjūdzi pa šo ceļu atpakaļ, tad pa kreisi, bāze ir nožēlojamā stāvoklī, esmu jau ne reizi vien rakstījis uz domi ar jautājumu, kas viņi galu galā ir: tautas kalpi vai kungi? Kas viņiem maksā algu? Jā, pēc tam pa labi, nu, ne gluži, īstenībā jau pa kreisi, bet paši redzēsiet, ka beigās tiešām jāgriežas pa labi, un tur ir uzraksts Poritsleina, un apvidus kartē redzēsiet, ka tā nemaz nav Poritsleina, bet Foresthilleinas gals. Tur būs ciems, tad garām Vērsim un Vijolei, tas ir krogs, pēc tam tiksiet pie baznīcas (cilvēkiem, kas veido apvidus kartes, esmu norādījis, ka dievnamam ir smaile, nevis tornis, rakstīju par to pat Tedfīldas Reklāmai ar ierosinājumu organizēt vietēju kampaņu, lai panāktu labojumus kartē, un no sirds ceru, ka vienreiz tie ļautiņi sapratīs, ar ko viņiem darīšana, un uzreiz mainīs viedokli). Gabaliņu tālāk būs krustojums, un tad varat griezties uz atzaru pa kreisi vai arī doties taisni uz priekšu, un beigās šā vai tā nokļūsiet gaisa bāzē (lai gan pa kreisi ceļš būs teju desmitdaļjūdzi īsāks), garām nepabrauksiet.

Bads palūkojās viņā ar tukšām acīm.

- Es... es nezinu, vai sapratu pareizi... - viņš iesāka.

ES SAPRATU. BRAUCAM!

Šucis klusi iesmilkstējās un trīcēdams metās pie R. P. Tailera.

Svešinieki uzkāpa motociklos. Viens, ģērbies baltā (R. P. Tailers nosprieda, ka šis izskatās pēc hipija), nosvieda zālienā tukšu čipsu turzu.

- Atvainojiet, vai tas ir jūsu maisiņš? - Tailers uzbrēca.

- Nē, tas nepieder man, bet visiem, - puisis atbildēja.

R. P. Tailers izstiepās pilnā augumā.¹

-Jaunais cilvēk, - viņš teica. - Ko jūs teiktu, ja es ienāktu jūsu mājā un mētātu atkritumus, kur pagadās?

Piesārņojums sapņaini pasmaidīja.

- Es būtu ļoti, ļoti apmierināts, - viņš izdvesa, - tas būtu brīnišķīgi.

Uz mitrā ceļa zem viņa motocikla pletās varavīkšņaina eļļas peļķe.

Motocikli ierēcās.

- Es kaut ko nesapratu, - Karš norūca, - kāpēc mums pie baznīcas jānogriežas?

SEKO MAN, UN AR TO PIETIKS, teica garais vīrietis, un visi četri aizbrauca.

R. P. Tailers pavadīja motobraucējus ar skatienu, līdz beigās viņa uzmanību piesaistīja vienmērīgi klikšķi. Viņš pagriezās. Garām aizšāvās četri velosipēdisti, kuriem pa pēdām skrēja šunelis.

- Paklau! Stāt! - R. P. Tailers iekliedzās.

Spēji nobremzējuši, VIŅI apstājās un skatījās uz R. P. Taileru.

- Es jau zināju, ka tas būsi tu, Ādam Jang, kopā ar savu mazo, hm, kliķi. Es gribētu pajautāt, ko jūs, bērni, tik vēlā stundā darāt? Vai jūsu tēvi zina, ka braukājat apkārt?

Riteņbraucēju vadītājs pagriezās.

- Nesaprotu, kāpēc jūs sakāt, ka ir jau vēls, - viņš teica, - manuprāt, kamēr spīd saule, vēl nav vēls.

- Bet jums jau sen vajadzēja būt gultā, - R. P. Tailers paziņoja, - un nerādi man mēli, jaunkundz (tas bija domāts Piparam), - vai arī uzrakstīšu tavai mātei, lai zina, cik nožēlojami un dāmai neraksturīgi uzvedas viņas atvase.

- Lūdzu, atvainojiet, - Ādams izklausījās sarūgtināts, - bet Pipars uz jums tikai paskatījās. Nezināju, ka tas ir aizliegts.

Zālē sākās kņada. Šucis, īpaši smalks franču mājas pūdelis, kuru parasti tur cilvēki, kas nevar atļauties bērnus, juta draudus no Suņa puses.

- Mister Jang, - R. P. Tailers pavēlēja, - lūdzu, aizvāciet savu plušķi... no mana Šuca.

Tailers Sunim neuzticējās. Pirmo reizi tiekoties pirms trim dienām, tas atieza zobus, gailot sarkanām acīm. Tāpēc viņš bija spiests ķerties pie vēstules, kurā norādīja, ka Suns noteikti ir traks un, protams, apdraud sabiedrību, tāpēc visu labā jāizolē, līdz sieva beigās aizrādīja, ka gailošas sarkanas acis nav trakuma pazīme, jo kaut kas tāds notiek tikai filmās, kuras Taileri ne par kādu naudu neskatījās, tomēr kaut kādā brīnumainā veidā par tām zināja visu, kas jāzina.

Ādams bija satriekts.

- Mans suns nav plušķis. Viņš ir vienreizējs. Gudrs. Suns, ej projām no mistera Tailera pretīgā pūdeļa!

Krancis neklausījās. Viņam vēl bija jāapgūst daudzas suņu gudrības.

- Suns! - Ādams draudīgā balsī atkārtoja.

Suns metās atpakaļ pie Saimnieka divriteņa.

- Manuprāt, jūs vēl neatbildējāt uz manu jautājumu. Uz kurieni jūs visi četri tā braucat?

- Uz gaisa karabāzi, - Braiens atbildēja.

- Ja jums nav iebildumu, protams, - Ādams rūgti, dzēlīgi un ironiski sacīja (viņš pats tā cerēja), - ja jūs iebilstat, mums uz turieni laikam nevajadzētu braukt!

- Ak tu nekaunīgo pērtiķēn! - R. P. Tailers iesaucās. - Kad satikšu tavu tēvu, Ādam Jang, skaidri un gaiši pateikšu viņam, ka...

Taču VIŅI jau mina pedāļus, traukdamies uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi, vadoties paši pēc sava maršruta, kas bija īsāks un gleznaināks nekā mistera Tailera ieteiktais.

R. p. tailers prātā jau bija sacerējis garu vēstuli par mūsdienu jaunatnes netikumiem. Tajā viņš iztirzāja arvien zemāko izglītības līmeni, cieņas trūkumu pret vecākiem un gudrākiem cilvēkiem un to, ka mūsdienu jaunie taču arvien slāj salīkuši, nevis iet ar taisnu muguru, kā pienākas, tāpēc aug noziedzība un būtu laiks atgriezties pie obligātā dienesta nacionālajā karaspēkā, būtu jāievieš arī miesas sodi, pēršana un īpašas atļaujas suņu turēšanai.

R. P. Tailers bija ļoti apmierināts ar savu sacerējumu. Prātā iezagās aizdomas, ka raksts būs par labu Tedfīldas Reklāmai, tāpēc beigās viņš nolēma sūtīt to uz The Times.

Puk-puk-puk.

- Atvainojiet mani, mīļais, - atskanēja maiga sievietes balss, - mēs laikam esam apmaldījušies.

Pie paveca motorollera stūres sēdēja pusmūža sieviete. Viņai cieši pieķēries un aizmiedzis acis, sēdēja vīrelis lietusmētelī ar spilgti zaļu ķiveri galvā. Starp abiem bija iespiests senlaiku šaujamais ar piltuvei līdzīgu stobru.

- Bet uz kurieni jūs braucat?

- Uz Tedfīldu, adresi gan precīzi nezinu, bet mēs kādu meklējam, - sieviete stāstīja un tad pavisam citā balsī piebilda: - Viņa vārds ir Ādams Jangs.

R. P. Tailers satrūkās.

- Jūs meklējat to puiku? - viņš prasīja. - Ko tad viņš atkal savārījis? Nē, labāk nesakiet, es nemaz negribu zināt.

- Puika? - sieviete brīnījās. - Tu man neteici, ka tas ir zēns. Cik viņam gadu?

Brīdi klusējusi, viņa jau citā balsī atbildēja:

- Vienpadsmit. Nu, varēji gan pateikt agrāk. Tas visu nevajadzīgi sarežģī.

R. P. Tailers tikai noskatījās, līdz beigās saprata, kas notiek. Sieviete bija vēderrunātāja. Tas, ko viņš sākumā noturēja par vīrieti zaļā ķiverē, bija marionete. Nez kā viņš bija to uzskatījis par cilvēku. Jā, par labu gaumi tas neliecināja.

- Redzēju Ādamu Jangu pirms trim četrām minūtēm, -misters Tailers atbildēja. - Kopā ar drauģeļiem viņš bija ceļā uz amerikāņu gaisa karabāzi.

- Augstā debess, - sieviete pēkšņi nobālēja. - Man jeņķi nekad nav patikuši. Lai gan īstenībā viņi ir tīri jauki cilvēki, vai zināt. Tādiem, kas, spēlējot futbolu, visu laiku ķer bumbu ar rokām, nevar ticēt.

- Lūdzu, atvainojiet, - R. P. Tailers sacīja, - bet, manuprāt, jums lieliski padodas. Visai iespaidīgi. Esmu vietējā Rotari kluba priekšsēdētāja vietnieks un gribu pajautāt: vai nepiedāvājat izbraukuma šovus?

- Vienīgi ceturtdienās, - misis Treisija nelaipni atbildēja, - turklāt par papildu samaksu.

- Es gribētu zināt, vai jūs varat parādīt mums ceļu uz...

Misteram Taileram jau sāka apnikt. Neteikdams ne

vārda, viņš izstiepa pirkstu.

Mazais motorollers aizpukšķināja pa šauro lauku ceļu.

Pelēkā marionete ar zaļo ķiveri pagriezās, atvēra vienu aci un noķērca:

- īsts dienvidnieku pāķis!

R. P. Tailers jutās aizvainots, taču ari vilies, jo bija cerējis, ka marionete vairāk atgādinās cilvēku.

desmit minūšu gājienā no ciema R. P. Tailers apstājās. Šucis devās kārtējā izlūkgājienā, bet saimnieks pameta skatienu pāri žogam.

Tautas ticējumus R. P. Tailers diez kā nepārzināja, tomēr nešaubījās, ka uz zemes apgūlušās govis liecina par lietus tuvošanos. Ja tās stāv kājās, var cerēt uz skaidru laiku. Bet šīs govis cita pēc citas lēni meta kūleņus, un Tailers prātoja, ko tas varētu nozīmēt.

Viņš paraustīja degunu. Kaut kur dega. Nepatīkama metāla, apsviluša kaučuka un ādas smaka.

- Atvainojiet, - aiz muguras kāds ierunājās.

R. P. Tailers pagriezās.

Uz ceļa stāvēja liela, savulaik melna automašīna vienās liesmās. Pa tās logu izliecās vīrietis saulesbrillēs un sāka caur dūmiem runāt:

- Atvainojiet, pat nezinu, kā apmaldījos. Vai jūs nepateiktu, kā aizbraukt uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi? Manuprāt, tepat vien jābūt.

Bet jūsu mašīna deg!

Nē, Tailers nespēja to pateikt. Viņš taču pats zina, vai ne? Sēž ugunī. Varbūt tas kāds triks?

Tāpēc viņš atbildēja:

- Manuprāt, jūs pirms jūdzes nogriezāties nepareizi. Ceļa zīme tur ir nogāzta.

Svešais pasmaidīja.

- Droši vien, - viņš pamāja.

Mirgojošo oranžo liesmu gaismā viņš izskatījās gandrīz velnišķīgs.

Kad no automašīnas puses uzpūta vējš, Taileram gandrīz aizsvilās uzacis.

Atvainojiet, jauno cilvēk, jūsu mašīna deg, bet jūs sēžat tajā sveiks un vesels, lai gan tajā noteikti ir neciešama svelme.

Nē.

Varbūt pajautāt, vai viņam nevajag palīdzību?

Tomēr R. P. Tailers tikai rūpīgi skaidroja, kā aizbraukt, cenzdamies neblenzt.

- Lieliski. Esmu jums lielu pateicību parādā, - Kroulijs teica, vērdams ciet mašīnas logu.

R. P. Tailers juta, ka tomēr kaut kas jāsaka.

- Atvainojiet, jauno cilvēk...

-Jā?

Es gribēju teikt, vai tiešam neredzat, ka jūsu automašīna deg?

Liesmu mēles laizīja apdegušo vadības pulti.

- Savāds laiks šodien, vai ne? - Tailers neveikli iesāka.

- Tiešām? - Kroulijs brīnījās. - Atklāti sakot, neko īpašu neievēroju.

Pēc tam viņš pagrieza degošo automašīnu uz lauku ceļu.

- Varbūt tāpēc, ka jums deg mašīna, - R. P. Tailers skarbi izmeta, paraustīdams aiz pavadas šuneli un pievilkdams to cieši sev klāt.

Redaktoram.

Ser!

Es gribētu pievērst Jūsu uzmanību kādai pēdējā laika tendencei. Esmu ievērojis, ka mūsdienu jaunatne neievēro elementārus satiksmes drošības noteikumus. Šovakar man ceļu jautāja džentlmenis, kura automašīna bija...

Nē.

Vadīja mašīnu, kas...

Nē.

...dega...

Slājot pēdējos metrus uz ciemu, R. P. Taileram pavisam sabojājās garastāvoklis.

- El! - R. P. TAILERS SAUCA. - Jang!

Misters Jangs sēdēja dārziņā pie savas mājas un smēķēja pīpi.

Galvenokārt tāpēc, ka Deirdre nesen bija atklājusi, ka pasīvā smēķēšana ir kaitīga, un aizliegusi viņam pīpēt mājās. Misters Jangs gan nevēlējās, lai to zina kaimiņi, un garastāvoklis tāpēc vien neuzlabojās, turklāt vēl bija nepatīkami, ka misters Tailers sauca viņu uzvārdā.

-Jā?

- Jusu dēls Ādams...

- Ko viņš atkal izdarījis?

- Vai zināt, kur viņš šobrīd ir?

Misters Jangs nopūtās un paskatījās pulkstenī.

- Manuprāt, tūlīt ies gulēt.

Tailers stīvi, uzvaroši pasmaidīja.

- Es gan šaubos. Nav pagājusi ne pusstunda, kad redzēju viņu kopā ar citiem drauģeļiem un to pretīgo kranci. Viņi ar divriteņiem brauca uz gaisa bāzi.

Misters Jangs izpūta dūmus.

- Jūs taču zināt, cik tur stingri likumi, - misters Tailers visādam gadījumam sacīja (varbūt Jangs nesaprot, cik tas svarīgi). - Pats zināt, ka jūsu dēlam patīk spiest slēdžus un tamlīdzīgi.

Izņēmis no mutes pīpi, misters Jangs sāka pētīt tās kātu.

- Hm, - viņš novilka, - saprotu.

- Viss skaidrs, - viņš piebilda un iegāja mājā.

tikmēr dažus simtus jardu no galvenajiem vārtiem, riepām kaucot, apstājās četri motocikli. Izslēguši dzinējus, braucēji pacēla sejsegus. Precīzāk, trīs no viņiem.

- Es gan cerēju, ka varēsim izbraukt cauri vārtiem, -Karš sapņaini teica.

- Tā mēs radītu tikai liekus sarežģījumus, - Bads atbildēja.

- Tas jau labi.

- Es gribu teikt - mums. Elektrības un telefonsakaru tur droši vien nav, taču ģeneratori un, protams, radio noteikti darbojas. Ja kāds paziņos, ka bāzei uzbrukuši teroristi, cilvēki, bez šaubām, sāks rīkoties un mūsu plāns sabruks.

-Jā-

IEIESIM, IZPILDĪSIM UZDEVUMU, AIZIESIM UN PĀRĒJO ATSTĀSIM CILVĒKA DABISKĀ RAKSTURA ZIŅĀ, Nāve teica.

- Es gan, draugi, visu iztēlojos citādi, - Karš atzinās. - Tūkstošiem gadu negaidīju tāpēc vien, lai niekotos ar dzeloņdrāšu gabaliem. Tas taču neizskatās dramatiski. Albrehts Dīrers nebūtu tērējis laiku pie kokgriezuma Četri apokaliptiskie slēdžu spiedēji, to gan es zinu.

- Es gaidīju bazūņu skaņas, - Piesārņojums piebalsoja.

- Paskatieties uz visu no citas puses, - Bads aizrādīja, - tas būs tikai pamats. Mazliet vēlāk sāksim darboties pa īstam. Būsim vētras spārni un tā tālāk. Mums jābūt elastīgiem.

- Vai mums nav... paredzēta tikšanās? - Karš pajautāja.

Iestājās klusums, kuru pārtrauca dzinēji, kas atdziestot metāliski šķindēja.

Piesārņojums lēni iesāka:

- Zināt, es arī nevaru noliegt, ka gaidīju kaut ko citu. Teiksim, lielpilsētu vai lielvalsti. Varbūt Ņujorku vai Maskavu, vai ari pašu Armagedonas ieleju.

Atkal iestājās klusums.

Karš pajautāja:

- Starp citu, kur tā Armagedona atrodas?

- Labi, ka iedomājies paprasīt, - Bads sacīja, - es arī gribētu zināt.

- Pensilvānijā ir viena Armagedona, - Piesārņojums sacīja. - Vai arī Masačūsetsā, bet varbūt pavisam citā štatā. Tur ir daudz nopietnu vīru ar garām bārdām un melnām cepurēm.

- Nē, - Bads apstrīdēja, - manuprāt, tas ir Izraēlā.

KARMELA KALNĀ.

- Man domāt, tur šie audzē avokado.

UN PASAULES GALU.

- Vai tiešām? Tas nu gan būs varen liels avokado.

- Manuprāt, es tur vienreiz biju, - Piesārņojums sacīja. - Sena pilsēta Megido. īsi pirms tās sabrukuma. Jauka vieta. Interesanti karaliskie vārti.

Karš aplaida skatienu zaļajai apkārtnei:

- Apžēliņ, vai tik nesajaucām pagriezienus?

ĢEOGRĀFIJA IR NEMATERIĀLA.

- Kā, lūdzu, kungs?

JA ARMAGEDONA IR KAUT KUR, TAD TĀ IR VISUR.

- Tas tiesa. Šobrīd nav runa par pāris kvadrātmetriem brikšņu, kur ganās kazas.

Kārtējo reizi iestājās klusums.

EJAM.

Karš noklepojās.

- Vienīgi man ienāca prātā... vai viņš ari nāks ar mums...?

Nāve sakārtoja bruņu cimdus.

TAS, Nāve paziņoja, IR DARBS PROFESIONĀĻIEM.

vēlāk seržants Tomass A. Deisenburgers atcerējās notikumus šādā secībā:

Pie vārtiem piebrauca liela kravas mašīna. Smalka un oficiāla - lai gan pēc tam seržants nesaprata, kāpēc viņam bija šķitis, ka mašinai ir motocikla dzinējs.

No tās izkāpa četri ģenerāļi. Seržants atkal šaubījās, kāpēc pats tā nosprieda. Dokumenti bija kārtībā. Jāatzīst, viņš nespēja atcerēties, kādi tieši, bet kārtībā. Sveicinādams viņš pielika roku pie cepures.

Viens no ģenerāļiem paziņoja:

- Pārbaude bez brīdinājuma, kareivi.

Seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja:

- Ser, man neviens nav teicis, ka šodien varētu būt pārbaude bez bridinājuma.

- Bet, protams, - viens no ģenerāļiem paskaidroja, - tāpēc jau to sauc par pārbaudi bez bridinājuma.

Seržants atkal salutēja.

- Ser, lūdzu, saskaņojiet pārbaudi ar bāzes vadību, ser, - viņš nedroši sacīja.

Garākais un tievākais no ģenerāļiem pagāja malā, uzgrieza visiem muguru un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Viens no pārējiem draudzīgi apskāva seržanta plecus un sazvērnieciski pieliecās tuvāk.

- Bet tagad paklausieties, - viņš nopētīja uzšuvi ar seržanta uzvārdu, - Deisenburger, došu jums padomu. Tā ir pārbaude bez brīdinājuma, saprotat? Pārsteigums. Tātad nekādu signālu, kamēr mūsu darbs nav galā, skaidrs? Jums noteikti jāpaliek postenī. Jūs kā profesionāls kareivis taču saprotat, vai ne?

Piemiedzis aci, viņš turpināja:

- Pretējā gadījumā būs tādas ziepes, ka jums nāksies salutēt katram sīkvelnam.

Seržants Tomass A. Deisenburgers nenovērsa skatienu no runātāja.

- Ierindniekam, - nošņāca sieviete ģenerāļa mundieri ar uzšuvi Karra.

Seržants pirmo reizi mūžā redzēja sievieti-ģenerāli: viņas gadījumā tas bija nenoliedzams progress.

-Ko?

- Ierindniekam. Nevis sīkvelnam.

-Jā. Tā jau es domāju. Ierindniekam. Skaidrs, kareivi?

Seržants apsvēra savas ierobežotās iespējas.

- Ser, inspekcija bez brīdinājuma, ser? - neko vairāk viņš nespēja pateikt.

- Pagaidām slepena, šobrīd, - teica Bads, kurš gadiem bija apguvis federālās valdības leksiku, kas tagad atausa viņa atmiņā.

- Ser, protams, ser, - seržants izdvesa.

- Kārtīgs cilvēks, - teica Bads, kad viņš pacēla vārtu barjeru. - Tālu tiksiet.

Iemetis skatienu pulkstenī, Bads piebilda:

- Pavisam drīz.

dažreiz cilvēki ļoti atgādina bites, kas spīvi aizsargā savu stropu, ja kāds tam tuvojas. Bet, ja esi ticis iekšā, darbīgās bites uzskata, ka tā ir priekšniecības lieta un nepievērš svešajam uzmanību, tāpēc dažādi parazitējoši kukaiņi tur var dzīvot kā dieva ausī. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Neviens neapstādināja četrus svešiniekus, kas mērķtiecīgi gāja pa garu, zemu ēku, virs kuras pletās radioraidītāju mežs. Neviens nepievērsa viņiem uzmanību. Varbūt cilvēki vispār neko neredzēja. Iespējams, ka viņu smadzenēs bija ieprogrammēts, kas jāredz un kas ne, jo tās nav aprīkotas tā, lai redzētu Karu, Badu, Piesārņojumu un Nāvi, ja tie grib palikt neredzami, un šis aklums cilvēkos ir attīstīts tik labi, ka bieži vien tie nemana tos pat savā vistuvākajā apkārtnē.

Signalizācijai, protams, smadzeņu nebija, tāpēc tā ieraudzīja četras personas, kurām nevajadzēja būt bāzē, un sāka griezīgi gaudot.

Ņūtons nesmēķēja, jo negribēja, lai nikotīns iekļūst viņa auguma templī, precīzāk, mazajā velsiešu metodistu kapelā. Ja viņš būtu pīpmanis un nervu nomierināšanai tobrīd smēķētu, tad noteikti aizrītos ar cigareti mutē.

Anatēma apņēmīgi piecēlās un nogludināja svārku ieloces.

- Neuztraucies, - viņa teica, - uz mums tas neattiecas. Varbūt iekšā kaut kas notiek.

Redzot Ņūtona bālo seju, viņa pasmaidīja.

- Beidz taču, - Anatēma sacīja. - Šī nav gangsterfilma.

- Nē. Pirmām kārtām, šie te ir labāk apbruņoti, - Ņūtons atbildēja.

Anatēma palīdzēja viņam piecelties.

- Neņem galvā, - viņa mierināja, - nešaubos, ka tu kaut ko izdomāsi.

karš secināja, ka visi četri diemžēl nespēj dot vienādu ieguldījumu. Viņa bija pārsteigta pati par sevi, ka tik labi pārzina moderno apbruņojumu, kas bija daudz efektīvāks par asiem metāla gabaliņiem, tikmēr Piesārņojums, protams, smējās par absolūti drošajām, nekļūdīgajām ierīcēm. Pat Bads vismaz zināja, kas ir datori. Tomēr... hm, viņš neko nedarīja, tikai klīda apkārt, lai gan ar zināmu stilu. Karam ienāca prātā, ka varbūt ari pienāks diena, kad vairs nebūs karu, bada, pat piesārņojuma, tāpēc ceturtais un varenākais jātnieks nekad nav bijis, kā saka, savējais. Gandrīz vai kā futbola komandā iemaldījies nodokļu inspektors. No vienas puses, protams, labi, ka viņš ir tavā pusē, bet, no otras, ar tādu negribas pēc mača krodziņā iedzert un pačalot. Blakus tādam tu nejūties līdz galam komfortabli.

Nāve skatījās pār Piesārņojuma kaulaino plecu brīdī, kad caur viņu izskrēja vairāki kareivji.

KAS TĀS PAR SPĪDĪGĀM LIETIŅĀM? viņš jautāja kā cilvēks, kurš zina, ka atbildi nesapratīs, tomēr vēlas izrādīt interesi.

- Septiņu segmentu šķidro kristālu ekrāni, - Piesārņojums atbildēja un maigi pārlaida roku releju rindai, kas no viņa pieskāriena izkusa.

Pēc tam viņš ielaida tajos vīrusu baru, kas paši vairojas, un tie aizzibēja elektroniskajā izplatījumā.

- Manis pēc tās nolādētās sirēnas varētu apklust, -murmināja Bads.

Nāve izklaidīgi noknakšķināja pirkstus. Ducis signāltauru nožagojās un apklusa.

-Nezinu, man gan tīri labi patika, - Piesārņojums izteica savu viedokli.

Karš iebāza roku vēl kādā metāla skapītī. Jāatzīst, ka viņa gaidīja kaut ko citu, tomēr, pārbraucot ar pirkstiem un uztaustot elektroniskās detaļas, viss šķita pazīstams. Tā bija atbalss no sajūtas, kāda rodas, turot rokās zobenu. Karš tīksmi nodrebēja, apzinoties, ka šis zobens aptver visu pasauli un zināmā mērā arī debesis. Zobens viņu mīlēja.

Liesmojošais zobens.

Cilvēce vēl nebija lāgā sapratusi, cik bīstami ir zobeni, ja tos mētā, kur pagadās, un iespēju robežās darīja visu, lai šāda kalibra asmeņi tiktu vicināti jo bieži. Uzmundrinoša doma. Jauki apzināties, ka cilvēce tomēr redz atšķirību starp planētas nejaušu un apzinātu uzspridzināšanu.

Tikmēr Piesārņojums jau gremdēja rokas citā plauktā ar dārgu elektroniku.

sargs stāvēja pie cauruma žogā, izskatīdamies apjucis. Šķita, ka bāzē valda satraukums, taču rācijā skanēja tikai sprakšķi. Viņš jau nezin kuro reizi pārlasīja dokumentu savā priekšā.

Viņš savā laikā bija redzējis daudzas identifikācijas kartes - militārās, CIP, FIB, pat VDK -, tomēr kā jaunkareivis vēl nezināja: jo nenozīmīgāka organizācija, jo iespaidīgāka identifikācija.

Šī bija velnišķīgi iespaidīga. Kustinādams lūpas, viņš vēlreiz to pārlasīja, sākot ar Lielbritānijas Lords protektors pavēl un pieprasa... līdz pat uzskaitījumam, kas nonāk viņu rīcībā: malka, virves, degošas eļļas, un parakstam: Raganu armijas pirmais lords adjutants - Slavējiet-Viņu-Visi-Viņa-Darbi-un-Bēdziet-No-Netiklības Smits. Ņūtons turēja īkšķi uz rindas par deviņiem pensiem, kas pienācās par raganu, un centās izskatīties pēc Džeimsa Bonda.

Beigās sarga pētošais intelekts ieraudzīja pazīstamu vārdu.

- Ko nozīmē, - viņš aizdomīgi prasīja, - pienākums nodot jums žagaru saišķus¹?

- Jā, mums tie ir vajadzīgi, - Ņūtons atbildēja. - Iekur-šanai.

- Kam, kam?

- Mēs tos dedzinām.

Sarga sejā parādījās smaids. Un vēl runā, ka angļi ir mīkstmieši.

- Lieliski! - viņš teica.

Un tad sargs juta grūdienu starp lāpstiņām.

- Nomet ieroci! - viņam aiz muguras teica Anatēma, - lai man vēlāk nebūtu jānožēlo.

Tik tiešām, Anatēma nodomāja, juzdama, ka vīrietis bailēs sastingst .Ja viņš nenometīs ieroci un sapratīs, ka man rokā ir zars, tad nošaus mani, un tad man tiešām būs žēl

seržantam a. deisenburgeram pie galvenajiem vārtiem arī negāja viegli. Neliela auguma vīrs lietusmētelī rādīja uz viņu ar pirkstu un murmināja, bet dāma, kas mazliet atgādināja sarga māti, uzstājīgi runāja, pati sevi pārtraukdama citā balsī.

- Mums ir būtiski saņemt atļauju sarunai ar atbildīgo darbinieku, - teica Azirafals. Man tiešām jālūdz... ziniet, es uzreiz pateikšu, ja viņš sāks melot... jā, paldies, es tiešām ticu, ka mēs kaut ko panāksim, ja ļausiet man turpināt... labi... paldies... Es tikai gribēju aizbilst labu vārdu... Jā! Jūs viņu lūdzāt... jā, viss kārtībā... un tagad...

- Vai redzi manu pirkstu? - iebrēcās Šedvels, kurš vēl nebija pavisam šķīries no prātiņa, lai gan tas karājās mata galā. - Redzi? Šis pirksts, puis, var aizsūtīt tevi uz tikšanos ar tavu Radītāju!

Seržants Deisenburgers paskatījās uz melni violeto nagu turpat pie savas sejas. Tiešām ietekmīgs iznīcības ierocis, sevišķi, ja ar tādu gatavoja ēdienu.

Telefonā skanēja tikai sprakšķi. Viņam bija piekodināts neatstāt posteni. Sāka smelgt vecā Vjetnamas trauma.⁹ Sargs pārlika, kādas nepatikšanas viņu gaidīs, ja viņš nošaus cilvēkus, kas nav Amerikas pilsoņi.

četri velosipēdisti nobremzēja gabaliņu no bāzes. Riepu nospiedumi un eļļas plankumi smiltīs liecināja, ka nesen te braukuši ari citi.

- Kāpēc mēs apstājāmies? - Pipars jautāja.

- Man jāpadomā, - Ādams atbildēja.

Ādamam nebūt nebija viegli. Prāts, kas piederēja viņa īstajam es, mēģināja gūt virsroku pār mutuļojošas tumsas uzplūdiem. Lai nu kā, bet viens gan bija skaidrs: viņa trīs sabiedrotie bija cilvēki par visiem simts procentiem. Jau agrāk Ādama dēļ VIŅIEM bija nepatikšanas saplēsta apģērba, apcirptas kabatas naudas dēļ un tā tālāk, bet šoreiz viņš gandrīz noteikti grasījās draugus ieraut pasākumā, kas draudēja ar ko nopietnāku par mājas arestu vai pavēli uzkopt savu istabu.

Taču neviena cita Ādamam nebija.

- Labi, - viņš teica, - manuprāt, mums šis tas būs vajadzīgs. Zobens, kronis un svari.

Visi trīs noskatījās viņā.

- Tūlīt? - Braiens jautāja. - Nekā tamlīdzīga taču te nav.

- Nezinu, - Ādams atbildēja. - Bet, ja labi padomā, ko tik neesam spēlējuši un darījuši...

pēdējais piliens seržanta Deisenburgera kausā bija automašīna, kas ieradās, planēdama gabaliņu virs zemes, jo tai nebija riepu (un krāsas ari ne), atstādama aiz sevis zilu dūmu mākoni. Automašīna apstājās, un tās metāla daļas, atdziestot no baltkvēles, skaļi tinkšķēja.

Varētu nodomāt, ka tās logi ir matēti: tādu iespaidu radīja ar dūmiem pārpildītais salons.

Durvis atvērās, un no autiņa izplūda smacējoši tvaiki. Pēc tam izkāpa Kroulijs.

Mirkšķinādams acis, viņš izgaiņāja dūmus sejas priekšā un tad draudzīgi pamāja.

- Sveiki! - viņš teica. - Kā iet? Vai pasaule vēl stāv uz vietas?

- Kroulij, viņš negrib laist mūs iekšā, - misis Treisija sūdzējās.

- Azirafal? Tas tiešām tu? Skaista kleita, - velns nomurmināja.

Diez cik labi Kroulijs nejutās. Pēdējās trīsdesmit jūdzes viņam bija intensīvi jāiedomājas, ka tonna degoša metāla, gumijas un ādas ir automašīna darba kārtībā, turklāt Bentley šai iedomai sīvi pretojās. Visgrūtāk bija saturēt mašīnu kopā pēc tam, kad sadega universālās riepas, paredzētas visiem laikapstākļiem. Kad Kroulijs pārtrauca iztēloties, ka Bentley vēl ir riepas, automašīnas paliekas sabira kaudzītē uz izkropļotajiem riteņiem.

Tagad viņš noglaudīja metāla virsmu, kas bija tā sakarsusi, ka uz tās varētu cept olas.

- Ar mūsdienu autiņiem tādi triki nav iespējami, -Kroulija balss pauda mīlestību.

Visi skatījās uz viņu.

Atskanēja elektronisks klikšķis.

Barjera sakustējās. Nojume ar elektromotoru mehāniski novaidējās, bet tad nepārvaramā spēka priekšā padevās, un barjera pacēlās.

- Ei! - seržants Deisenburgers brīnījās, - kurš no jums to izdarīja?

Švīks, švīks, švīks, švīks, un šunelis, kuram skrienot ņirbēja kājeles.

Visi noskatījās četros riteņbraucējos, kas, nikni mīdami pedāļus, pieliecās zem barjeras un pazuda bāzē.

Seržants saņēmās.

- Paklau, - viņš jau vārgākā balsī teica, - vai vienam sīkajam uz bagāžnieka nesēdēja kosmiska būtne ar draudzīgu ģīmi?

- Diez vai, - Kroulijs atbildēja.

- Nu, tad viņiem būs lielas nepatikšanas, - seržants Deisenburgers paziņoja un pacēla ieroci.

Jāpieliek punkts visām ēverģēlībām, viņš domāja, taču no prāta neizgāja ziepju gabals.

- Un jums arī, - viņš piebilda.

- Es jūs brīdinu... - Šedvels iesāka.

- Lieta pārāk ieilgusi, - atskanēja Azirafala balss,

- nokārto to, Kroulij, esi labs draugs!

- Hm? - Kroulijs norūca.

- Man tačujābūt tam labajam, - Azirafals paskaidroja,

- sasodīts, tu nedrīksti no manis to prasīt! Gribi rīkoties, kā labāk, un kas beigās sanāk?

Viņš noknakšķināja pirkstus.

Atskanēja paukšķis kā no vecmodīgas zibspuldzes, un seržants Tomass A. Deisenburgers izgaisa.

- Mjā, - novilka Azirafals.

- Redzat? - teica Šedvels, kas īsti neizprata misis Trei-sijas sašķelto personību. - Sīkums. Turieties pie manis, un nepazudīsiet!

- Kārtīgs darbs, - Kroulijs uzslavēja, - nebūtu domājis, ka tev ir tādas spējas.

-Jānudien, - Azirafals piekrita, - atklāti sakot, es pats arī ne. Ļoti ceru, ka neaizsūtīju viņu uz pārāk šausmīgu vietu.

- Iesaku tev pie tā pierast, - Kroulijs teica. - Aizsūti, un viss. Pēc tam labāk par to nedomā!

Viņš izskatījās ieintriģēts.

- Varbūt iepazīstināsi mani ar savu jauno ķermeni?

- Ko? Jā. Jā, protams. Misis Treisija, tas ir Kroulijs. Kroulij, tā ir misis Treisija. Priecājos iepazīties.

- Ejam iekšā, - Kroulijs sacīja.

Viņš bēdīgi paskatījās uz Bentley vraku, bet tad atplauka. Vārtiem mērķtiecīgi tuvojās džips. Izskatījās, ka tas ir pilns ar cilvēkiem, kas izkliegs jautājumus un sāks šaut, nedomādami, kas devis pavēli.

Kroulijs pasmaidīja. Debesu dāvana, tā varētu teikt.

Izņēmis rokas no kabatām, velns pacēla tās kā Brūss Lī un uzsmaidīja kā Lī van Klīfs.

- Ak, - viņš teica, - lūk, arī transports.

divriteņus viņi atstāja pie zemajām ēkām. Venslideils savējo uzmanīgi saslēdza. Viņš bija no tiem, kas to dara.

- Nu, bet kādi tie cilvēki izskatīsies? - Pipars pajautāja.

- Varētu būt visādi, - Ādama balsī skanēja šaubas.

- Pieaugušie, vai ne? - Pipars gribēja zināt.

-Jā, - Ādams pamāja. - Tici man, tik pieauguši, ka nevari pat iedomāties.

- Diez kas nav cīnīties ar pieaugušajiem, - Venslideils drūmi secināja, - vienas nepatikšanas.

- Tev nebūs ar viņiem jācīnās, - Ādams paskaidroja, - tikai jādara tas, ko teicu.

VIŅI uzmeta skatienu saviem nesamajiem. Tie neizskatījās pēc pasaules lāpīšanai vispiemērotākajiem rīkiem.

- Bet kā mēs viņus dabūsim rokā? - Braiena balsī jautās šaubas. - Atceros, ka biju te atvērto durvju dienā, redzēju, kā te ir. Daudz telpu, mirgojošas gaismas.

Ādams domīgi pētīja ēkas. Signalizācija vēl jodelēja.

- Nu, - viņš novilka, - manuprāt...

- Paklau, sīkie, ko jūs te meklējat?

Gluži draudīgi balss neskanēja, taču turpat uz robežas bija. Tā piederēja virsniekam, kurš pēdējās desmit minūtes bija centies saskatīt jēgu absurdajā pasaulē, kurā signalizācija ieslēdzas pati no sevis, bet durvis neparko neveras vaļā. Viņam aiz muguras stāvēja divi tikpat apmulsuši kareivji, lāgā nezinādami, kā apieties ar četriem maza auguma nepārprotami baltādainiem jauniešiem, no kuriem viens varētu būt sieviešu kārtas.

- Neuztraucieties par mums, - Ādams bezrūpīgi atbildēja, - mēs tikai pastaigājamies.

- Vienīgi jums... - virsnieks iesāka.

- Ejiet gulēt, - Ādams teica, - jums jāguļ. Visiem kareivjiem jāguļ, tad ar jums nekas ļauns nenotiks. Vienīgi tūlīt pat jāaizmieg.

Virsnieks skatījās viņā, mēģinādams koncentrēties, un tad krita uz priekšu.

- Forši, - teica Pipars, kad sabruka arī pārējie, - kā tu to dabūji gatavu?

- Nu, - Ādams piesardzīgi teica, - zēnu rokasgrāmatā Kā paveikt 101 neiespējamu lietu bija šis tas par hipnozi...

- Tiešām?

- Apmēram tā, es tikai izdomāju līdz galam, kā to darīt.

Uzgriezis muguru sakaru ēkai, Ādams vairs nestāvēja kā parasti sakumpis, bet iztaisnoja muguru - ar šādu stāju būtu apmierināts pat misters Tailers.

- Tātad, - Ādams teica.

Brīdi padomājis, viņš piebilda:

- Nāciet un redzēsiet.

ja aizvāktu projām pasauli, atstājot vienīgi elektrību, viss izskatītos brīnišķi un filigrāni - mēs iegūtu lodi ar spīdīgām sudraba līnijām un vietām mirdzošu satelītu smailēm. Pat tumšās vietās mirgotu radari un komercraidsta-ciju radioviļņi - kā liela briesmoņa nervu sistēma.

Vietām tīklā kā mezgli izceļas pilsētas, bet lielākā daļa elektrības ir tikai melnstrādnieka muskuļi. Apmēram pirms piecdesmit gadiem cilvēce piešķīra elektrībai arī smadzenes.

Tāpēc tagad tā bija dzīva, tāpat kā dzīva ir uguns. Slēdži bija aizmetināti. Releji izkusuši. Silikona čipos, kuru mikroskopiskā struktūra atgādina Losandželosas ielu plānu, atvērās jaunas takas, bet simt jūdžu attālumā no tām pazemes telpās atskanēja zvani. Šausmu pārņemti cilvēki skatījās ekrānos, neticēdami tam, ko tie stāstīja. Slepenā kalnu ieplakā cieši aizvērās smagas metāla durvis, un iekšpusē palikušie dauzīja ar dūrēm pa kūstošo drošinātāju kārbām. Tuksneša un tundras laukumi atslīdēja malā, ielaižot aklimatizētos kapos svaigu gaisu, un robusti veidojumi smagi iegūla savā vietā.

Strāva plūda, kur pagadās, atstājusi parastos kanālus. Pilsētās nodzisa satiksmes ugunis, pēc tam ielu gaismas, beigās itin visas. Ventilatori griezās arvien lēnāk, noraustījās un tad apklusa pavisam. Sildītāju gaismiņas izgaisa tumsā. Lifti iesprūda pusceļā. Raidstacijas kļuva mēmas, nomierinošā fona mūzika apklusa.

Mēdz teikt, ka civilizācija atrodas divdesmit četru stundu un divu ēdienreižu attālumā no barbarisma.

Rotējošo Zemi nesteidzīgi apskāva nakts. Uz tumšās planētas kā kniepadatām vajadzēja mirgot gaismiņām, bet to nebija.

Zemi apdzīvo pieci miljardi cilvēku. Barbarisms salīdzinājumā ar gaidāmajiem notikumiem būtu pikniks - karsts, negaršīgs, tāds, kuru beigās tik un tā atdod skudrām.

nāve iztaisnoja muguru, it kā uzmanīgi ieklausoties, lai gan ausu Nāvei nav.

VIŅŠ IR TE, Nāve paziņoja.

Pārējie trīs pacēla skatienus. Viņu stāja bija mazliet mainījusies. Pirmīt, pirms Nāve sāka runāt, viņi, proti, tā viņu daļa, kas nestaigā un nerunā kā cilvēki, bija pārklājuši pasauli, bet tagad tā atgriezās atpakaļ.

Lielākā vai mazākā mērā.

Viņi izskatījās svešādi. Šķita, ka slikti pieguloša apģērba vietā ir slikti piegulošs ķermenis. Bads bija kā neno-regulēta raidstacija, kuras galveno - patīkamo sekmīga uzņēmēja - signālu sāk nomākt seni, drausmīgi pamat-personības sprakšķi. Kara āda spīdēja no sviedriem. Piesārņojuma āda tikai spīdēja.

- Par visu... tiks gādāts, - Karš ar zināmu piepūli paziņoja. - Viss... notiks, kā vajag.

- Nebūs jau kodolieroči vien, - Piesārņojums norūca, - bet arī ķīmiskie. Tūkstošiem galonu... nelielās tvertnēs pa visu pasauli. Skaists šķīdums... nosaukumā astoņpadsmit zilbju. Plus... vecie krājumi. Novērtējiet paši: ja plutonijs nesairst tūkstošiem gadu, tad arsēns nesairst nekad.

- Un tad... iestāsies ziema, - Bads piebalsoja, - ai, kā man patīk ziema. Tajā ir... kaut kas tīrs.

- Vistas nāks... mājās tupēt uz laktas, - Karš sacīja.

- Vistu vairs nebūs, - Bads aizsmakušā balsī aizrādīja.

Izmaiņas nebija skārušas tikai Nāvi. Šis tas jau nemainās.

Visi četri atstāja ēku. Piesārņojums gāja tāpat kā visi, kamēr radās iespaids, ka viņš vienlaikus arī tek.

To ievēroja arī Anatēma un Ņūtons Pulsifers.

Tā bija pirmā ēka, kurā abi ienāca. Iekšā šķita daudz drošāk nekā ārā, kur pietika uztraukumu. Anatēma atgrūda durvis ar brīdinājuma zīmi, ka to atvēršana apdraud dzīvību. Tiklīdz viņi iegāja, durvis pašas aizcirtās un aizslēdzās.

Kopš Četru parādīšanās vairs nebija daudz laika diskusijām.

- Kas viņi ir? - Ņūtons pajautāja. - Teroristi, vai?

- Runājot caur puķītēm, tev varētu būt taisnība, - Anatēma atbildēja.

- Par ko viņi tik dīvaini sprieda?

- Iespējams, par pasaules galu, - Anatēma paskaidroja. - Vai neredzēji auras?

- Šķiet, ne, - Ņūtons atzinās.

- Tiešām pretīgas.

-Jā?

- Konkrētāk, negatīvas.

-Jā?

- Kā melni caurumi.

- Un tas ir slikti, vai ne?

-Jā-

Anatēma nikni pētīja metāla skapīšu rindas. Vienreiz par visām reizēm vairs nebija nekādi joki, bet pa īstam: mašinērija, kas grasījās iznīdēt planētu - vismaz to, kas atrodas divu metru dziļumā un augšup līdz ozona slānim, -nedarbojās saskaņā ar pieņēmumiem. Nekur neredzēja lielas, sarkanas tvertnes ar mirgojošām gaismām, tāpat ari dzeloņdrātis, kas aicināt aicina tās pārgriezt. Nebija aizdomīgi lielu ekrānu ar metronomu, kas skaita līdz nullei un kuru pēdējā mirklī var apturēt. Tikai metāla skapīši, pamatīgi, smagi, izturīgi pret pēdējās minūtes varoņiem.

- Kas galu galā notiek? - Anatēma jautāja. - Viņi taču kaut ko pastrādāja, vai ne?

- Kazi varam šo to atvienot, izslēgt? - Ņūtons izmisīgi sacīja. - Ja labi pameklētu, noteikti atrastu slēdzi.

- Tādos gadījumos viss ir kārtīgi nobloķēts. Neesi tik naivs! Domāju, ka tu šajos jautājumos kaut ko sajēdz.

Ņūtons izmisīgi pamāja. Jā, ar elektronikas pamatiem te nepietiks. Tomēr viņš pameta skatienu aiz skapīša, cerēdams kaut ko atrast.

- Globālais sakaru tīkls, - Ņūtons murmināja. - Ar to var praktiski visu. Regulēt elektrības jaudu, pievienoties satelītiem. Pilnīgi visu. Varētu zzzīp... dot pretsparu, zzap... ak, ja vien, au...

- Kā tev tur veicas?

Ņūtons sūkāja pirkstus. Nekā līdzīga tranzistoram te nebija. Aptinis plaukstu ar kabatlakatu, viņš atvienoja vairākus blokus.

Savulaik elektronikas žurnāls, kuru Ņūtons abonēja, joka pēc bija nodrukājis shēmu, kas nekādā gadījumā nedarbojās. Beigās autors dzēlīgi piebilda, ka lai nu ko, bet jebkurš amatieris tādu sistēmu varot samontēt un būt drošs, ka tā darbojas tad, ja nedarbojas. Ķēdē bija otrādi saliktas diodes, ačgārni ievietots tranzistors un nosēdusies baterija. Ņūtons samontēja un, ko domā, uztvēra Maskavas radio. Viņš uzrakstīja žurnālam sūdzību, bet atbildi nesaņēma.

- Tiešām nezinu, vai no manas darbošanās būs jēga, -viņš tagad teica.

- Džeimss Bonds parasti vienkārši visu atskrūvē, -Anatēma atbildēja.

- Ne jau tikai atskrūvē, - Ņūtonam jau sāka apnikt, - turklāt es neesmu... zzip... Džeimss Bonds. Ja būtu, sliktie zēni parādītu man visas meganāves sviras un pateiktu, velns parāvis, kā tās darbojas, vai ne? Žvīks! Taču dzīvē tā nav. Nudien nesaprotu, kas te notiek, un es nespēju to apturēt.

pie apvāršņa biezēja mākoņi. Debesis virs galvas vēl bija skaidras, vienīgi gaisā virmoja viegla vēsma. Tomēr gaiss šķita neparasts, tāds kā kristalizējies, un, pagriežot galvu, varēja redzēt jaunas šķautnes. Gaiss dzirksteļoja. Lai to aprakstītu, varētu ienākt prātā vārds pārpildīts - pārpildīts ar nereālām lietām, kas gaida īsto brīdi, lai materializētos.

Ādams pacēla acis augšup. Virs viņa galvas bija caurspīdīgs gaiss, bet arī Debesu un Elles karapulki, kas stiepās līdz bezgalībai, spārna gals pie spārna gala. Ja ieskatījies ciešāk ar ievingrinātu aci, varēji manīt atšķirību.

Klusums turēja dūrē pasauli kā burbuli.

Ēkas durvis atsprāga, un Četri iznāca laukā. Nu jau trīs no viņiem neizskatījās pēc cilvēkiem, bet drīzāk pēc cilvēkveida figūrām, kas piepildītas ar viņu būtību. Nāve tiem blakus izskatījās pavisam vienkārši. Platais ādas mētelis un tumšā ķivere ar sejsegu bija pārvērtusies apmetnī ar kapuci, bet tās bija tikai detaļas, jo skelets, pat staigājošs, izskatās pēc cilvēka, un ikvienā dzīvā būtnē kaut kādā ziņā slēpjas nāve.

- Galvenais jau ir tas, - Ādams nobēra, - ka viņi nav reāli, drīzāk jau tādi kā nakts murgi.

- Bet mēs taču neguļam, - Pipars iebilda.

Suns smilkstēdams lūkoja paslēpties aiz Saimnieka muguras.

-Viens no viņiem laikam tūlīt izšķīdīs, - Braiens pamāja uz kustīgo Piesārņojuma augumu, ja to vēl tā varēja saukt.

- Pats redzi, - Ādams uzmundrinoši sacīja, - tāds nevar būt reāls, pareizi? Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Kaut ko tādu nevar saukt par reālu.

Četri apstājās dažu metru attālumā no VIŅIEM.

DARBS GALĀ.

Nāve pieliecās uz priekšu un uzmeta bezacu skatienu Ādamam. Grūti pateikt, vai viņš bija pārsteigts.

-Jā, - Ādams atbildēja, - bet es to nemaz negribēju. Nevienam nelūdzu, lai kāds to dara.

Nāve pievērsās trīs kolēģiem, tad atkal Ādamam.

Viņiem aiz muguras slīdēdams apstājās džips. Neviens nelikās par to ne zinis.

NESAPROTU, Nāve teica, TAVAS DZĪVES SŪTĪBA TAČU IR PASAULES GALS. TĀ STĀV RAKSTĪTS.

- Bet es nesaprotu, kāpēc kādam kaut kas tāds bija jāraksta, - Ādams mierīgi atbildēja. - Pasaule ir pilna ar brīnumiem, un es visus vēl neesmu atklājis, tāpēc nevēlos, lai kāds radītu jukas un visu iznīcinātu. Varat mierīgi doties projām.

(Tas ir viņš, mister Šedvel, teica Azirafals šaubpilnā balsī, tas, kurš sporta krekliņā...)

Nāve nenovērsa skatienu no Ādama.

- Tu... esi... mūsējais, - Karš nošņāca caur zobiem, kas atgādināja skaistas lodes.

- Viss jau nokārtots. Mēs darām... pasauli jaunu... - Piesārņojuma balss skanēja tā, it kā no sarūsējušas dzelzs mucas sūktos kaut kas ķīmisks.

- Tu... būsi mūsu vadītājs, - Bads paziņoja.

Ādams vilcinājās. Iekšējā balss kliedza, ka tā tiešām ir, ka arī viņam pieder pasaule, un tagad tikai jāpagriežas un jāved viņi caur apjukušo planētu. Tie taču ir savējie.

Kaut kur augšējos slāņos debesu karapulki gaidīja Vārdu.

- Tu nedrīksti man prasīt, lai viņu nošauju! Tas taču ir tikai bērns!

- Hm, - Azirafals novilka. - Hm.Jā. Varbūt labāk mazliet nogaidīt, kā tu domā?

- Kamēr viņš izaugs? - Kroulijs atbildēja ar jautājumu.)

Suns ieņurdējās.

Ādams paskatījās uz VIŅIEM. Tie taču ari ir savējie.

Šobrīd bija jāizšķiras, kuri draugi tad ir īstie.

- Sadodiet viņiem, - Ādams klusi teica.

Viņa balsī vairs nebija vilcināšanās un neskaidrības: tā skanēja neparasti harmoniski. Tādai nespēj nepaklausīt neviens cilvēks.

Karš smiedamies skatījās uz VIŅIEM.

- Puišeļi, - viņa teica, - no smilšu kastes. Padomājiet, kādas rotaļlietas es varu jums piedāvāt! Padomājiet par visām spēlēm! Mīļie zēni, ja gribēšu, jūs manī iemīlēsieties! Puišeļi ar rotaļu šautenēm!

Viņa atkal iesmējās, taču automāta zalvei līdzīgi smiekli aprāvās, kad Pipars panāca uz priekšu un pacēla trīcošu roku.

Gluži zobens tas nebija, bet ko gan var sameistarot no diviem sprunguļiem un auklas? Karš pētīja Pipara ieroci.

- Saprotu, - viņa teica, - tātad zobs pret zobu?

Karš paņēma zobenu, kas notrinkšķēja kā vīna glāze, kad piesit tās malai.

Ieroči saskardamies nozibsnīja.

Nāve ieskatījās Ādama acīs.

Atskanēja dramatiska šķindoņa.

- Neaiztiec! - Ādams, nepagriezis galvu, nošņāca.

VIŅI skatījās uz zobenu, kas, nokritis uz betona takas,

sastinga.

- Puišeļi, - Pipars neapmierināti čukstēja.

Agri vai vēlu cilvēkam jāizšķiras, kurā pusē nostāties.

- Bet viņa taču... - Braiens teica, - kaut kā uzsūca to zobenu...

Gaiss starp Ādamu un Nāvi sāka vibrēt kā vasaras svelmē.

Venslideils ieskatījās Bada iekritušajās acis un pacēla priekšmetu, ko ar labu iztēli varētu noturēt par svariem (tas bija izgatavots no auklām un zariņiem).

Viņš sāka to vicināt sev ap galvu.

Bads aizsargādamies pacēla roku.

Atkal zibsnis, un zemē šķindēdami nokrita sudraba svari.

- Neaiztiec! - Ādams atkal brīdināja.

Piesārņojums metās bēgt vai vismaz ātri plūst, bet

Braiens norāva sev no galvas zāļu vainagu un meta. Patiesībā tā nevajadzēja notikt, taču neredzams spēks pacēla to gaisā un aizsvieda kā disku.

Šoreiz sprāga. Parādījās sarkana liesma melnu dūmu mākoni, nosmirdēja pēc naftas.

No dūmiem, klusi dūkdams, izripoja apsūbējis sudraba kronis, kas sāka griezties uz vietas kā nosviesta monēta.

Šoreiz iztika bez brīdinājuma. Kroņa mirdzums vairs nebija metālisks.

- Kur viņi aizgāja? - Venslideils brīnījās.

TUR, KUR VIŅU VIETA, atbildēja Nāve, neatraujot skatienu no Ādama. TUR, KUR VIŅI VIENMĒR BIJUŠI. ATPAKAĻ CILVĒKU PRĀTOS.

Nāve uzsmaidīja Ādamam.

Kaut kas nošvīkstēja. Nāves apmetnis atvērās, un parādījās izplesti spārni. Eņģeļa spārni. Bet ne jau no spalvām. Tie bija nakts spārni, kas caur radīto matēriju iegrima zemapziņas tumsā, kurā tālumā mirdzēja retas ugunis -iespējams, zvaigznes, bet varbūt kaut kas pavisam cits.

ES, Nāve teica, NEESMU KĀ VIŅI. ES ESMU AZRAĒLS, UN MANA SŪTĪBA IR BŪT PAR DZĪVU RADĪBU ĒNU. MANI NEVAR IZNĪCINĀT, JO TAD IES BOJĀ VISA PASAULE.

Nāves skatiens vairs nededzināja. Ādams pakasīja degunu.

- Nezinu gan, - viņš teica. - Varbūt kaut kā tomēr var.

Viņš atbildēja Smaidam.

- Lai nu kā, pagaidām tam jābeidzas, - Ādams turpināja, - visām tām mašīnām. Tagad jums jādara, ko teikšu, un es saku, ka tam visam jābeidzas.

Nāve paraustīja plecus.

VISS JAU PAMAZĀM STĀJAS.

BEZ VIŅIEM, viņš pamāja uz traģiskajām triju jātnieku atliekām, NEKAS NEVAR TURPINĀTIES. VIENKĀRŠĀ ENTROPIJA TRIUMFĒ.

Nāve pacēla kaulaino roku tādā kā sveicienā.

BET VIŅI ATGRIEZĪSIES, Nāve teica, NEKUR TĀLU VIŅI NAV AIZGĀJUŠI.

Spārni vienu reizi noplīkšķēja kā pērkona dārds, un Nāves eņģelis pazuda.

- Tad jau labi, - Ādams teica tukšam gaisam. - Viss kārtībā. Nekas nenotiks. Vienīgi jāaptur tas, ko viņi iesāka, un viss.

Ņūtons izmisis pētīja plauktus ar aprīkojumu.

-Tā kā vajadzētu būt rokasgrāmatai vai kaut kam tamlīdzīgam, - viņš teica.

-Jāpaskatās, varbūt Agnese to pieminēja, - Anatēma atbildēja.

- Nūja, - Ņūtona balsi skanēja rūgtums. - Baigi loģiski, vai ne? Sabotēt divdesmitā gadsimta elektroniku ar septiņpadsmitā gadsimta rokasgrāmatas palīdzību? Ko gan Agnese varēja zināt par tranzistoriem?

-Ja kas, mans vectēvs 1948. gadā precīzi izskaidroja 3228. pareģojumu, tāpēc varēja veikt sekmīgus ieguldījumus, - Anatēma sacīja. - Agnese, protams, nezināja terminus un neko daudz nesaprata no elektrības, tomēr...

- Es runāju pārnestā nozīmē...

- Turklāt tev nav jāiedarbina, bet tikai jāaptur. Tāpēc nekas nav jāzina, pietiek ar neziņu.

Ņūtons smagi nopūtās.

- Labi, - viņš garlaikoti sacīja. - Pamēģināsim! Gaidu tavu pareģojumu!

Anatēma izvilka kartīti uz labu laimi.

- Viņš nav tas, par ko uzdodas, - viņa nolasīja. - 1002. numurs. Pavisam vienkārši. Ko teiksi?

- Paklau, - Ņūtons satriekts norija siekalas. - Nav īstais bridis atklāt, taču elektronikā es neko daudz nejēdzu. Vispār neko.

- Ja nemaldos, tu teici, ka esi datoru inženieris.

- Tas bija pārspīlējums. Gribu teikt - pārspīlējums tik lielā mērā, ka to, manuprāt, varētu saukt par lielību. Varētu pateikt līdz galam, - Ņūtons aizvēra acis, - tā nebija patiesība.

- Tātad meli? - Anatēma maigi pajautāja.

- Ai, tik tālu es neietu, - Ņūtons atbildēja un tad piebilda, - lai gan datoru inženieris neesmu. Nepavisam ne. Tieši otrādi!

- Kā otrādi?

-Ja jau tā gribi zināt, lūdzu. Tikko pieskaros elektroniskai ierīcei un cenšos to salabot, tā apstājas.

Anatēma viņam aši, saulaini uzsmaidīja un ieņēma teatrālu pozu kā burvju mākslinieka priekšnesumā, kad dāma spīdošos vizuļos atkāpjas malā, lai atklātu triku.

- Tralalā, - viņa nodziedāja.

- Salabo! - viņa teica.

- Ko tad?

- Mēģini panākt, lai darbojas labāk! - Anatēma paskaidroja.

- Nesaprotu, - Ņūtons atbildēja, - diez vai man izdosies.

Viņš pieskārās tuvākajam skapītim.

Atskanēja troksnis, kuru Ņūtons nepaguva identificēt, un tad arvien klusākas ģeneratora vaimanas tālumā. Pulti noraustījās ugunis, no kurām lielākā daļa uzreiz apdzisa.

Visā pasaulē cilvēki, kas cīnījās ar slēdžiem, pēkšņi atklāja, ka viss ir kārtībā. Datori beidza plānot trešo pasaules karu un atkal dīki pārbaudīja stratosfēru. Novaja Zemļa bunkuros cilvēki, kas drudžaini centās izraut kontaktdakšas, atklāja, ka tās ir viņu rokās, bet Vaiomingas un Nebraskas bunkuros viri aizsargkrāsas tērpos beidza bļaustīties un draudēt cits citam ar ieročiem un būtu labprāt iedzēruši alu, ja raķešu bāzē būtu atļauts lietot alkoholiskus dzērienus. Atļauts nebija, bet alus atradās.

Iedegās gaismas. Civilizācijas slīdēšana haosā apstājās. Uz redakcijām sāka plūst vēstules ar sūdzībām, ka sīkumu dēļ mūsdienu cilvēks krītot izmisumā.

Tedfīldā iekārtas beidza izstarot briesmas. Kaut kas tajās bija izgaisis, un ne jau saistībā ar elektrību.

- Velns lai parauj! - Ņūtons iesaucās.

- Redzi nu, - Anatēma atbildēja, - tu visu nokārtoji. Vecajai Agnesei var ticēt, es taču teicu. Bet tagad laižamies projām!

- viņš to negribēja! - Azirafals iesaucās. - Vai tad es neteicu, Kroulij?Ja tev nebūtu slinkums kārtīgi ieskatīties ikvienā cilvēkā, tad tu redzētu, ka sirds dziļumos viņi ir gluži...

- Vēl jau nekas nav beidzies, - Kroulijs iebilda.

Ādams pagriezās un beidzot abus ieraudzīja. Kroulijs

nebija pieradis, ka cilvēki viņu uzreiz atklāj; Ādams skatījās Kroulijā kā atvērtā grāmatā, lasīdams visu viņa dzīvi. Pirmajā acumirkli velnu pārņēma šausmas. Visas iepriekš pārdzīvotās bailes, salīdzinot ar šo sajūtu, šķita sīkums. Tie, Lejā, varēja pārtraukt tavu eksistenci, sagādāt neciešamas sāpes, bet šis zēns spēja ar domām vien iznicināt visu, turklāt, iespējams, ari panākt, lai tu vispār nekad nebūtu eksistējis.

Ādama skatiens aizslīdēja pie Azirafala.

- Atvainojiet, kāpēc jūs esat divi cilvēki? - viņš painteresējās.

- Nu, - Azirafals atbildēja, - tas ir garš...

- Diez kas nav, - Ādams aizrādīja, - manuprāt, jums vajadzētu atkal būt divām dažādām būtnēm.

Nekādi teatrāli efekti nesekoja. Vienīgi parādījās Azirafals, kas sēdēja blakus misis Treisijai.

- Ai, tirpas pārskrēja, - viņa teica, ar skatienu nomērīdama eņģeli no galvas līdz kājām, un tad mazliet vīlusies piebilda, - ak, es domāju, ka esat jaunāks.

Šedvels uzmeta eņģelim kvēli greizsirdīgu skatienu, zīmīgi taustīdams šautenes stobru.

Azirafals paskatījās lejup uz savu jauno ķermeni, diemžēl ļoti līdzīgu vecajam, lai gan mētelis bija tīrāks.

- Labi gan, ka viss ir galā, - viņš teica.

- Nav gan, pats zini. Nepavisam ne, - Kroulijs atsaucās.

Virs galvas kā makaroni katlā mutuļoja mākoņi.

- Saproti, - Kroulija balsī skanēja dzelžaini drūma nolemtība, - nav jau tik vienkārši. Tu domā - kari sākas tāpēc, ka nošauj kādu vecu hercogu vai kāds nogriež otram ausi, vai ari raķetes tiek izvietotas kādam ne pa prātam? Tā jau nemaz nav. Tie jau tikai iegansti, nekas vairāk. īstais kara cēlonis ir savstarpēja neiecietība, un spriedze pieaug, un tad jau pietiek ar sīkumu. Ar jebkuru sīkumu. Kā tevi... sauc... zēn?

- Ādams Jangs, - atbildēja Anatēma, iznākusi laukā.

Viņai pa pēdām sekoja Ņūtons.

- Tieši tā, Ādams Jangs, - zēns apstiprināja.

- Labs darbs. Tu izglābi pasauli. Tikpat kā sagādāji svētkus, - Kroulijs teica, - tomēr lielu pārmaiņu nebūs.

- Laikam gan, - Azirafals pamāja. - Nešaubos, ka manējie grib Armagedonu. Tiešām skumji.

- Varbūt kāds varētu pateikt, kas te notiek? - Anatēma, sakrustojusi rokas, skarbi pajautāja.

Azirafals paraustīja plecus.

- Ļoti garš stāsts, - viņš iesāka.

Anatēma lepni pacēla galvu.

- Tad izstāstiet, - viņa mudināja.

- Nu, iesākumā...

Noplaiksnīja zibens, iespēra dažu metru attālumā no Ādama un turpat arī palika kā sprakšķošs stabs: pie pamatnes platāks, it kā neredzamu trauku piepildītu nevaldāma elektrība. Cilvēki piespiedās pie džipa.

Zibens pazuda, un tā vietā stāvēja vīrs no zelta uguns.

- Augstā debess, - Azirafals izdvesa, - tas ir viņš.

- Kas tad? - Kroulijs jautāja.

- Dieva balss, - eņģelis atbildēja, - Metatrons.

VIŅI noskatījās.

Pēc tam Pipars teica:

- Nav gan. Metatrons ir no plastmasas ar lāzera lielgabalu un var pārvērsties par helikopteru.

- Tas jau ir kosmiskais megatrons, - Venslideils klusi izdvesa, - man ari tāds bija, bet tam nokrita galva. Manuprāt, šitais ir kaut kas pavisam cits.

Skaistais, tukšais skatiens apstājās pie Ādama Janga, bet pēc tam strauji pagriezās uz verdošo betonu turpat līdzās.

No degošās zemes pacēlās siluets, tikpat kā pantomīmas dēmonu karalis, taču šajā pantomīmā neviens nepaliktu dzīvs un pēc tam būtu jāsauc mācītājs, lai izdedzina zemi pa tīro. Gandrīz tāds pats kā Metatrons, vienīgi liesmas bija asinssarkanas.

- Ē-ē, - novilka Kroulijs, saraudamies sēdekli. - Sveiki... ē.

Sarkanais veidols uzmeta viņam ašu skatienu, it kā

iezīmēdams aprlšanai nākotnē, un tad pievērsās Ādamam. Balss, kad tā atskanēja, atgādināja miljoniem mušu, kas steidzīgi paceļas gaisā.

Nodūca vārds, kas cilvēka ausis skanēja kā pār muguru vilkta vīle.

Viņš uzrunāja Ādamu, kurš atbildēja:

- Mm? Nē. Es jau teicu. Mani sauc Ādams Jangs. - Zēns nopētīja būtni no augšas līdz apakšai. - Bet kā godāt jūs?

- Belcebuls, - Kroulijs steidzīgi nobēra, - kas valda pār...

- Paldies, Krouzzlij, - Belcebuls atbildēja. - Vēlāk parunāsssim nopietnāk. Zinu, ka tev daudzzz kasss man sakāms.

¹

Tā gan nav īsti taisnība. Patiesībā ceļš uz elli ir bruģēts ar sasalušiem pārdevējiem, kas zvana pie durvīm un piedāvā preces nedēļas nogalēs. Jaunākie dēmoni tos izmanto kā slidotavu.

²

Ellei jau patiesībā tikai tādas vien ir.

³

Tā nav pretruna. Tā ir krāsa, kas spektrā seko ultravioletajai. Tehniskais termins - inframelnā. Eksperimentālos apstākļos to viegli saskatīt. Lai veiktu eksperimentu, vajag tikai kārtīgu ķieģeļu mūri, kurā pēc slaida ieskrējiena jāietriecas ar noliektu galvu. Krāsa, kura pirms nāves sāpēs pašķīdīs jums gar acīm, būs inframelnā.

⁴

Patiesībā bija gan:

Gaismas iela brēks, melnie Čūskas kaujas rati liesmās degs, un Karaliene vairs dzīvsudraba dziesmas nedziedās.

Lielākā daļa dzimtas piekrita Gelatlijai Divaisai, kas 1830. gadā sarakstīja īsu monogrāfiju, kurā šo pareģojumu izskaidroja kā metaforu Veishaupta iluminātu padzīšanai no Bavārijas 1875. gadā.

⁵

Ņūtons nesekmīgi cenšas atcerēties angļu tautas parunu: “Vakarā sarkanas debesis, no rīta ganiem prieks.” (Red. piez.)

⁶

Vārdu spēle: vārdus peas (zirņi) un peace (miers) angļu valodā izrunā līdzīgi. (Red. piez.)

⁷

Tā bija patiesība. Pasaulē nebija tāda termometra, kurš spētu vienlaikus rādīt +700 °C un -140 °C, bet tāda tobrīd bija pareizā temperatūra.

⁸

Televizora R. P. Taileram nebija. Kā teica viņa sieva: Ronalds neuzskata, ka mūsmājās kas tāds būtu vajadzīgs, vai ne? Un Ronalds piekrita, lai gan sirdī kāroja redzēt kādu no neķītrajiem, netīrajiem un vardarbīgajiem gabaliem, par kuriem sūdzējās Nacionālās TV skatītāju asociācijas. Ne jau tāpēc, ka gribēja tos redzēt, protams. Vienkārši derētu uzzināt, no kā jāpasargā citi cilvēki.

⁹

1983. gadā atvaļinājuma laikā viņš bija paslīdējis un nokritis viesnīcas dušas telpā. Tagad pietika ieraudzīt dzeltenu ziepju gabalu, lai atmiņā ataustu gandrīz liktenīgās šausmas.