Laimes kalējs

MEŽAROZE UN RĪTAVĒJŠ

DĀRZA malā aiz žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pie­tvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.

Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.

— Cil-lī! Cik viņa skaista! — iesaucās Zīlīte.

— Cir-čir! Ir — ir skaista! — piebalsoja Zvirbulis.

— čuču, iček, ičīičiček! — sēdēdams apses zarā, iebur- bulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.

— Klikliklik! — noklabināja Krūmuķauķis un aizlaidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.

Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Mežarozes zieds.

Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpolēs.

— Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? — sukādams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejau­tājās.

— Viņa ir skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, — Lakstīgala aizrautīgi apdziedāja Mežarozi.

— Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? — Rītavējš turpināja taujāt.

— Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, — Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, ko vakar bija paijājis un skūpstījis, un zvērējis tai mūžīgu uzticību.

Viņš apsēja zaļu kaklautu, kas ļoti piestāvēja viņa mel­nīgsnējai sejai, nopurināja no garajiem svārkiem bērzu bārbaliņas un, pasviedis Lakstīgalai gaisa skūpstu, aizstei­dzās uz dārzu, kura malā aiz žoga bija uzziedējusi Meža­roze.

— O daiļākā no daiļām, esi sveicinātai — zemu noliek­damies un rokas pie krūtīm piespiezdams, Rītavējš uzru­nāja Mežarozi.

Kautrīgi pietvīkdama, viņa aizgrieza galviņu uz sētas pusi un izdvesa:

— Es lūdzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkāršākā starp savām māsām, kas aug tur — dārzā un bauda dārz­nieka cieņu un mīlestību.

— Vienkāršība uzliek kroni tavam skaistumam, bet pa­zemība atklāj tavu dziļo un tīro dvēseli, — jūsmoja Rīta­vējš.

Izbrīnā Mežaroze pacēla galviņu uz augšu un ielūkojās Rītavēja zeltainajās acīs.

— Ak, jūs esat pirmais, kas ieraudzījāt arī manu dvēseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums taču nav mūžīgs.

— Mūžīga ir tikai mīlestība, un es tevi mīlu, mīlu, mī­lu, — apskaudams Mežarozi, Rītavējš čukstēja viņai ausī vārdu, ko izgudrojis burvis, lai apmātu visus, kas ir dzīvi.

Vai Mežaroze varēja pretoties šim maģiskajam vār­dam? Ak vai! Filozofi un austrumu gudrie ir pazaudējuši skaidro saprātu, tvīkdami pēc šī mazā vārdiņa, karaļi ir atteikušies no troņa un sekojuši vienam vienīgam vār­dam — mīla. Kā tad Mežaroze lai būtu atvairījusi bur­vību, ko dvesa Rītavēja lūpas, mīlu, kas dzirkstīja viņa acīs un kā dzīvinoša straume plūda no viņa pirkstiem, kad tie glaudīja Mežarozes stāvu.

Un Rītavējš skūpstīja Mežarozi un paijāja visu dienu, tā­pat kā vakar upmalā bija skūpstījis un paijājis balti uzzie­dējušo Ievu, ko viņš vairs neatcerējās.

Kad pienāca vakars, Rītavējš gurdi aizvēra acis.

— Ar labu nakti, mana mīļā, — viņš čukstēja. — Paliec sveika līdz rītam. Gaidi mani! — un, gaisa skūpstus sūtī­dams, viņš aizskrēja dusēt līgano bērzu zaru šūpotnēs.

Arī Mežaroze aizmiga laimīgā snaudā un sapņoja par savu maigo mīļāko — skaistuli Rītavēju. Rītausmā pamo­dusies, viņa sāka to gaidīt, bet iestājās rāma un tveicīga bezvēja diena.

— Viņš dus, mans mīļais zēns. Viņš ir noguris no mī­las, -— Mežaroze sev teica un atvēra ziedu pēc zieda, lai izskatītos krāšņāka, kad atnāks viņš — Rītavējš.

Dārza stūrī Zīlīte klusi sarunājās ar Krūmuķauķi:

— Neteiksim Mežarozei, ka Rītavējš jau pirms ausmas aizskrēja uz pļavu pie zilās Neaizmirstulītes.

— Neteiksim gan.

Bet Mežaroze gaidīja savu Rītavēju ar katru dienu kais­līgāk. Ziedi tā ir raisījās vaļā veseliem ķekariem, un cil­vēki, kam gadījās iet gar dārza malu, apstājās un iesau­cās:

— Nē, cik skaista var būt arī tāda mežaroze!

Pienāca vasara, bet Rītavējš vēl nebija atgriezies.

— Zini, to mūsu māšeli aiz žoga vajadzētu appreci­nāt, — dārza iekšpusē Tējasroze teica Ofēlijai.

— Vajadzētu gan, — tā atbildēja. — Es aizsūtīšu pie

viņas balto Taureni. Manuprāt, tas viņai būtu piemērots.

«

Bet, kad Taurenis ieradās pie Mežarozes ar bildināju­mu, tā sašutusi viņu noraidīja:

— Ko jūs iedrošināties, mans kungs! — Es jūs nemīlu un nekad nemīlēšu.

— Bet es varētu jūs mīlēt, — Taurenis prātīgi paskaid­roja. — Un, man domāt, es esmu diezgan glīts no vaiga, lai varētu jums ar laiku iepatikt, — viņš vēl piebilda.

— Ne mūžam, — Mežaroze iesaucās. — Un, ja nu jūs te sākat lielīties ar savu glītumu, tad es gan laikam nezi­nāšu, kāds jūs izskatījāties, kad kā zaļš tārps ložņājāt pa kāpostgalvām un izgrauzāt tās gluži robainas. Fui! — un Mežaroze iecirta viņam pliķi.

Atraidītais precinieks aizlidoja streipuļodams.

Iestājās tveicīgas vasaras dienas. Zeme izžuva un sa­cietēja. Dārza puķes katru dienu saņēma valgmi no lej­kannas, ar ko dārznieks tās dzirdīja rītos un vakaros, Bet viņam neienāca prātā jel reizi padzirdīt arī Mežarozi, kas auga aiz sētas. Glābdama savu ziedu krāšņumu, Mežaroze tos atvēra tikai vakaros, lai tie uzsūktu valgumu, ko iz­elpo nakts. Dienās viņa ziedus un lapas turēja sakļautus un dusēja, sapņodama par skaistuli Rītavēju, kas viņu mīlēja un tāpēc reiz atgriezīsies, un paijās, un skūpstīs…

Baiga brāzma iztraucēja Mežarozi no jaukā sapņa. Gatvē bērzi piekļāva sev zarus un izbailēs stenēja. Viņi laikam bija ieraudzījuši kaut ko briesmīgu, ko Mežaroze, mazāka būdama, vēl nevarēja saskatīt.

Ak, labāk viņa nebūtu atvērusi acis! Tas taču bija viņš, Rītavējš, kas nāca pāri koku galotnēm, lauzdams zarus un plēsdams lapas. Bet kāds viņš izskatījās — izspūris, bārdas rugājiem noaudzis, asām rievām ap kādreiz maigo muti. Zaļais kaklauts saplīsis skrandās, tas tagad plandījās viņam aiz pakauša. Viņš nolaidās zemē, gatves malā pie­grāba pilnas saujas smilšu un svieda dārzā uz puķēm, kliegdams:

— Ek jūs, nepastāvīgās prieka meitas! Es jūs nicinu.

Rītavējš jau bija pavisam tuvu Mežarozei. Viņa uzsmai­dīja tam un gribēja jokojoties paraustīt aiz matu sprogas, bet acīs iebira daži smilšu graudiņi. Kamēr viņa tās iz­slaucīja, Rītavējš jau bija tālu projām.

— Kas tad tam noticis? Ko viņš trako? — attapusies no izbīļa, Zīlīte vaicāja Zvirbulim.

— He-he! Hi-hi! — Zvirbulis paņirdza. — Mans lauka brālis bija noklausījies, ko Kaijas runājušas. Rītavējš iemīlējies ezera Odenslilijā, bet tā lakstojas ar Dienvid­vēju un šo noraidījusi. Hi-hi!

— Tu nestāsti to Mežarozei, — līdzjūtīgā Zīlīte nozvē­rināja Zvirbuli.

— Mans nabaga zēns, viņš laikam apmaldījies, mani meklēdams, un smagi pārdzīvo mūsu šķiršanos, — Me­žaroze nopūtās un sakārtoja savus ziedu ķekarus. — Eet

viņš nāks, es to droši zinu, jo mīlestība ir mūžīga — tā viņš teica.

— Kā tev liekas, vai nebūtu pēdējais laiks apprecināt mūsu māšeli aiz žoga? — Tējasroze atkal griezās pie Ofē- lijas.

— Jā, pēdējais laiks ir klāt, — tā piekrita. — Gaisā jau dvesmo rudens. Nu viņa droši vien vairs nebūs tik lepna un pieņems arī prastāku precinieku. Es sūtīšu pie viņas Nlēslu Bambuli.

Mēslu Bambulis pierāpoja pie Mežarozes un, uz pakaļ­kājām paslējies, ar radziņiem māja tai familiāru svei­cienu:

— Vesela, ciema meit! Runāsim īsi un aši. Es tevi ņemšu par sievu.

Bet Mežaroze izstiepa viņam pretim savu visasāko ērkšķi.

— Mēslu Bambuļa kungs, jūsu prastībai nav robežu! — viņa, dusmās smakdama, iesaucās. — Es esmu Rīta- vēja saderēta līgava, bet jūs iedrošināties man tuvo­ties!

— Es zinu, ka tev bija romāniņš ar to vējagrābsli, bet es to laižu pār galvu. Lai tie zvirbuļi čivina, cik tīk.

— Un es arī zinu, ka jūs cita neprotat kā rakties pa mēsliem. Dvēseles cēluma jums trūkst.

— Pareizi, pa mēsliem es rokos gan, — Bambulis prie­cīgs atsaucās. — Es varētu arī tavām saknītēm piegādāt kādu vezmelīti. Cik ilgi tev tie cēlie ziedi turēsies bez mēsliem! Nu, kas ir, sit saujā!

Bet Mežaroze iedūra ar ērkšķi Bambuļa izstieptajā priekškājā. Murminādams tikai viņam pašam un citām vabulēm saprotamus lamu vārdus, zaļgani spīdīgais Mēslu Bambulis lēnām aizčāpoja pāri ceļam.

Rudens, rudens. Abi Ķauķi un Lakstīgala jau sen aizlai­dušies uz siltām zemēm. Zīlītes un Zvirbuļi bieži apsprie­žas, kā labāk pārlaist ziemu. Tējasrozēm un Ofēli- jām dārznieks uzslien dēļu jumtiņus un gatavo lapu pār­klāju.

— Ak dievs, šis ir mans pēdējais zieds, — kādā rītā no­pūtās Mežaroze. — Kaut taču Rītavējš atnāktu, kamēr tas vēl nav noziedējis. Kaut gan viņš mīlēs mani arī bez zie­diem, jo viņš taču bija pirmais un vienīgais, kas saskatīja manu dvēseli, manu dziļo un tīro dvēseli, — cik skaisti viņš to pateica.

Zeme sasala, bet debess skopojās un nenoklāja to ar sniega segu kā citos gados. Mežaroze ilgāk nespēja cī­nīties pret salu. Savus spēkus viņa bija izšķiedusi visu vasaru un pat rudenī, raisīdama ziedu pēc zieda un tvīk­dama ilgās pēc Rītavēja glāstiem. Liela vienaldzība pār­ņēma viņu no saknēm līdz pēdējam zara galiņam. Nekā viņai nebija vairs žēl, ne mīlestības, ne skaistuma, ne savas dvēseles cēluma, tāpēc viņa pat neievaidējās, kad Nāve pienāca pie viņas ar savu izkapti.

Ak nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu klanās pelē­kās smilgas — vai tu nevarēji tās pļaut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedzniece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rītavējš. Vecs un sirms viņš izskatās — jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī? — Maigā Mežaroze, — viņš gārdz, — tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man pie­dot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kā­jām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.

Bet Mežaroze vairs ne­varēja Rīta vējam piedot.