Laimes kalējs

LAIMES KALĒJS

IZMĀCĪJIES amatu, jaunais kalējs atvēra savu smēdi un sāka gaidīt pasūtītājus. Bet, tā kā viņš vēl bija jauns un neviens viņa darba prasmi nepazina, tad visi gāja viņa smēdei garām.

Kalējs tomēr nezaudēja cerību, jo savu amatu viņš tie­šām prata.

— Mēdz teikt, ka ikviens esot savas laimes kalējs, — viņš prātoja. — Kāpēc gan es nevarētu izkalt sev laimi? Vajag tikai prast.

Viņam iešāvās prātā jautra doma, un viņš to tūlīt iz­pildīja — uzlika uz smēdes durvīm uzrakstu:

LAIMES KALĒJS

Un tiešām — zemnieks, no rīta garām iedams, apstājās, izlasīja, pamīņājās, pabraucīja bārdu un lēni vēra vaļā smēdes durvis.

— Tātad tu varot izkalt laimi? — viņš neticīgi jautāja kalējam.

— Protams, ka varu, — kalējs pārliecināti atbildēja. — Tu tikai pasaki, kādu laimi gribi, un — klip-klap — līdz pavasarim tā būs gatava.

— Es gribētu tādu arklu, kam nav jāstaigā līdzi. Jūdz tikai zirgu priekšā un — aiziet! — zemnieks iztēloja, kādu viņš iedomājas savu laimi. Tas bija slinks zemnieks un mīļāk gulēja uz krāsns nekā rosījās pa lauku.

— Labi, norunāts, — kalējs apsolīja un, uzpūtis ēzē ogles, ielika tajā dzelzs gabalu. Kad dzelzs bija nokaitusi sarkana, viņš cēla to uz laktas un locīja, un kala, dungo­dams dziesmiņu:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

Pavasarī arkls bija gatavs. Kalējs uzvēla to sev plecos un aiznesa zemniekam. Tas iejūdza arklā zirgu, un — aidā — arkls pats bez arāja rieza velēnu un dzina taisnu vagu.

Kalēja slava žigli apskrēja novadu. Nebija viņš paguvis ne atpūtināt rokas, kad pie smēdes durvīm klauvēja otrs pasūtītājs.

— Ar ko varu pakalpot? — kalējs laipni apvaicājās.

— Izkal man klēts durvju atslēgu, — acis nodūris, no­burkšķēja bagātākais novada saimnieks.

— Kādu tu gribi — ar trim zobiem, ar četriem? — ka­lējs jautāja.

— Izkal man tādu atslēgu, ko tikai es varu atslēgt, bet kas neklausa ne manam tēvam, ne mātei, ne sievai, ne bērniem.

— Līdz rudenim būs gatava, — kalējs apsolīja un ķērās pie darba. Viņš kala un mērīja, kala un vīlēja un kaldams dziedāja:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

Rudenī atslēga bija gatava, un kalējs to aiznesa saim­niekam. Tas aizslēdza klēts durvis un sūtīja tēvu pēc auzām zirgiem. Tēvs izpūlējās ap jauno atslēgu, bet ne­varēja to pagriezt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Saimnieks sūtīja māti pēc miltiem karašām, bet māte ar savām sli­majām rokām ne domāt nevarēja atgriezt jauno atslēgu. Tad saimnieks sūtīja sievu pēc gaļas kāpostiem, bet sieva atgriezās raudādama, ka visus nagus atlauzusi, tikai klēti gan vaļā nedabūjusi,

— Nu, mīļie bērniņi, ejiet jūs, izmēģiniet savu laimi, — saimnieks viltīgi uzrunāja bērnus. — Jums vienmēr gar­šojuši pelēkie zirnīši. Ja atslēgsiet klēti, varat grābt pilnas kabatas ar aizpērnajiem zirņiem.

Bet kur nu bērni atslēgs tēva laimes atslēgu, ja to ne­varēja ne tēvs, ne māte, ne paša jaunā un spēcīgā sieva.

Tā zirgi palika bez auzām, saime bez karašām, kāposti bez aizdara, bērni bez zirņiem. Bet saimnieks priecājās, ka nu reiz viņa manta ir aiz drošas atslēgas, jo viņš bija skops saimnieks un pat savam vēderam nenoslieca gar­dāka kumosa.

Kalējs nedabūja ne rokas atpūtināt, kad smēdē iera­dās jauns, bramanīgs puisis melnā mētelī, ar sarkani izrakstītu jostu nosēj ies, caunu cepuri uz vienas auss no­šķiebis.

— Klausies, kalēj, — pat labdienu nepadevis, puisis uzsāka valodu, — izkal man laimes gredzenus.

— Tātad tu taisies precēties? Un tev vajag divu gre­dzenu — viena tev pašam un otra tavai līgavai? — kalējs noprasīja.

— Gluži neuzminēji vis, — puisis šķelmīgi iesmējās. — Es gribu tādus gredzenus, lai katra meita, kam to uz­maucu pirkstā, mīlē tikai mani.

— Bet apžēlojies, tad taču tev pietiktu viena gre­dzena! — kalējs iesaucās.

— Nē, izkal man veselu duci. Man ir tik plaša sirds, ka tajā pietiek mīlestības visa ciema skaistulēm, — puisis palielījās.

— Izkalt es varu, bet diezin vai tu būsi laimīgs, — ka­lējs nogrozīja galvu un apsolīja puisim uz pavasari div­padsmit gredzenus.

Un atkal viņš uzpūta ēzē ogles, karsēja sudraba stie­nīšus un kala gredzenus, dziedādams:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

mtim'

'e i

m

Pavasarī bramanīgais puisis pats bija klat pēc gre­dzeniem.

Gāja gadi. Kalēja smēdē nenorima vesera dunoņa, ne­apklusa dziesma, ēzē neizdzisa uguns. Siimums jau dzirk­stīja kalēja melnajos matos, rokas bija kļuvušas raupjas un stiegrainas.

Reiz kalēja sieva, vīru žēlodama, ieteicās:

— Klau, vīrs, kā tas nākas, ka citiem tu esi izkalis laimi, bet sev ne?

— Vai tu esi mani kādreiz redzējusi nelaimīgu? — ka­lējs izbrīnījies jautāja.

— To es neesmu manījusi. Bet kāpēc tev tā jānomokās smagā darbā? Tu taču varēji sev izkalt tādu laimes veseri, kas pats kaļ.

— Labs padoms esot vērtīgāks par zeltu. Bet, tāpat kā zelts jāpārbauda, vai ir īsts, tā es pārbaudīšu tavu pa­domu, vai tas ir labs, — teica kalējs un gāja apraudzīt, kā dzīvo zemnieks, kuram viņš bija izkalis arklu, kas pats ar.

Pussagruvušās mājas pagalmā viņš sastapa dziļi nosku­mušo zemnieka sievu.

— Kā nu iet, kā klājas? Vai laimes arkls vēl nav sa­lūzis? — kalējs apvaicājās.

— Saki labāk — nelaimes arkls, — sieva sašutumā iesaucās. — Kamēr manam vīram vairs nav jāstaigā ar­klam pakaļ, nu tikai dzīvo pa krogu un, kad pārnāk mājās, guļ uz krāsns. Māju un zemi postā aizlaida, manu mūžu sagrauza tas nelaimes arkls, — tā sieva nobeidza savas žēlabas.

Kalējs manījās ātrāk projām no šīs bēdu mājas. Viņš gāja pie saimnieka, kuram bija izkalis laimes atslēgu.

Klusums valdīja kādreiz turīgajā sētā. Neskanēja ne bērnu klaigas, ne zirgu zviedzieni, ne suņu rejas. Izģin- dusi sieva sēdēja uz sliekšņa un graizīja katliņā balandu lapas.

— Laba diena, saiminiec! Kā sviežas, kā griežas? — kalējs uzrunāja sievieti.

— Kopš tu manam vīram izkali to nelaimes atslēgu, posts un bēdas ir mūsu mājas valdnieki, — saimniece iesaucās.

— Kā, vai tad klēts apcirkņi nav pilni, vai… — kalē js iesāka, bet saimnieces izmisušais skatiens viņam neļāva pabeigt.

— Apcirkņi ir pilni ar peļu apgrauztiem graudiem, bet tēvs un māte nomira badā, bērni aizgāja pie svešiem kal­pot, zirgi un lopi nobeidzās. Pat suns neizturēja un aiz­bēga mežā, — saimniece pārstāstīja visas nelaimes.

— Un kur tad pats saimnieks? — kalējs iejautājās.

— Saimnieks sajuka prātā un dienām un naktīm cita nekā nedara kā pārskaita savu naudu, — pavēstīja bēdu sagrauztā sieva.

Kalējs steidzīgi atvadījās un devās pie bramanīgā puiša, kuram bija izkalis divpadsmit gredzenus.

Vai tiešām šis noskrandušais, nolēkšķējušais nevīža bija tas pats kādreiz švītīgais puisis ar melno mēteli un caunu cepuri?

— Hei, brāl, vai tad visas tavas divpadsmit līgavas ezerā salēkušas, vai, ka neviena tevi neapkopj? — kalējs pazoboja veco zēnu.

— Ek, brāl, vai tu nezini, kāda ir sieviešu daba? — puisis nicīgi atmeta ar roku, — Visas divpadsmit mani mīlēja, mīlēja, bet tad apprecējās ar citiem. Tagad katrai savs vīrs, savs pavards, savi bērni. Man vien nekā, kā no­kaltis koks es te nīkstu, — puisis uzsāka garu bēdu

stāstu, bet kalējs viņā neklausījās. Viņš aizgāja mājās un teica sievai: — Tavs padoms nebija zelta vērts. Tagad es zinu, ka mana laime ir mans darbs. Un, nokaitējis ēzē dzelzs gabalu, viņš uzlika to uz laktas un kala, dungodams savu veco dziesmiņu: Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.