Mūžīgais žīds

I Jūras muita

♦

Esmu vienīgais cilvēks virs Zemes un varbūt nav nedz Zemes, nedz cilvēka.

Varbūt kāds dievs mani māna.

Varbūt kāds dievs mani nolādējis ar laiku, šo ilgo ilūziju.

Esmu izsapņojis mēnesi un savas acis, kas to skata.

Esmu izsapņojis vakaru un pirmās dienas ritu.

Esmu izsapņojis Kartāgu un leģionus, kas Kartāgu izpostīja.

Esmu izsapņojis Lukānu.

Esmu izsapņojis Golgatas kalnu un Romas krustus.

Esmu izsapņojis ģeometriju.

Esmu izsapņojis punktu, līniju, plakni un apjomu.

Esmu izsapņojis dzelteno, sarkano un zilo.

Esmu izsapņojis globusus un karaļvalstis un sēras rītausmā.

Esmu izsapņojis neizsakāmas ciešanas.

Esmu izsapņojis šaubas un pārliecību.

Esmu izsapņojis vakardienu,

Bet varbūt man vakardienas nav bijis, varbūt es neesmu dzimis.

Kas zina — es sapņoju, ka esmu sapņojis.

Horhe Luiss Borhess

Tā bija tāda pati diena kā citas. Laiks bija jauks. Pavasaris bija atgriezies Iekšējā jūrā, kas

tolaik bija pazīstamās pasaules centrs.

♦

zirgi. Viņš jādams bija noskrē­jis divus zirgus. Ūdens sapņi, ūdens apmātība. Akmeņu tuksneši. Platas, izsusējušas upes ar svešādiem un apšaubā­miem nosaukumiem. Tālumā — augsti kalni. Sniegs virsot­nēs. Karavana līgani līkumoja. Viņš bija gandrīz laimīgs. Viņu priekšā lēca saule.

♦

Jūra, jūra — visu laiku jūra. Kopš diviem mēnešiem viņi bija raudzījušies tikai jūrā. Lielā­kā daļa ļaužu ap viņiem sačukstējās, ka visi iešot bojā. Viņš, Žīds no Seviljas, noguruma mākts, zināja, ka nemirs.

♦

Lielais Kanāls beidzās Svētā Marka laukuma baseinā. Atkal no jauna, vēl vienu reizi Simo­nām salēcās sirds: viņa acu priekšā pletās tik daudzos gadu simteņos gandrīz nemainījusies lepnības un ūdens pilsēta — trauslumā tērptais mūžības sapnis.

♦

Nebija melnās Āfrikas, nebija Amerikas, nedz Jaunzēlandes, nedz Fidži, nedz Tongas, nedz Tibetas, nedz Mongolijas. Nebija Japānas. Visapkārt Iekšējai jūrai pletās varena impērija, kurā dzīvoja daudz tautu, kas runāja daudzās valodās. Pasaule jau bija veca. Tā griezās tāpat, kā griežas šodien. Tā bija aizmirsusi tālos laikmetus, kad gadu simteņiem krājās klusums. Neviens vairs neatcerē­jās varenās, laiku tumsā pagaisušās katastrofas, kas pavadīja pasaules dzimšanu un tās pirmās konvulsijas. Atmiņu plēnes vēl klīda iztēlē, kuru kopa dzejnieki un ceļotāji. Cauri laikam klīda runas par Iekšējās jūras karaļvalstīm, ko esot iznīcinājusi uguns vai ūdens. Cauri telpai klīda runas par sūtņiem, kas ieradušies no lielas tālienes, no kādas nevienam nezināmas Āzijas dziļumiem un it kā nonākuši līdz pat marmora un zelta pilsētai, kura dusēja uz septiņiem pakalniem Impērijas viducī. Visur valdīja nezināšana, nedrošība, pretrunas un teikas. Bija vajadzīgi neparasti diži prāti, kas spētu ieviest kārtību — lielākoties gan tikai šķietamu — Visuma daudzveidībā un nekārtībā. Nevienam, bez šaubām, nebija ne jausmas par mil­zīgo mūri, ko neviena nenosauktā zemē tikko bija licis uzbū­vēt Ķīnas pirmais imperators, kuru sauca par Ciņu Šihuandi. Neviens nebija neko dzirdējis par Konfuciju vai Laodzi, pat ne par Budu, kaut gan tas jau pirms vairākiem gadsimtiem bija iejūsminājis un pārveidojis miljoniem cilvēcisku būtņu. Kas gan būtu varējis zināt, ka nenoskārstā kontinentā aiz okeāna, kura krastus neviens nebija redzējis, spožumā un asi­nīs patlaban dzimst nefrīta un milzu piramīdu civilizācija. Telpa nebija uzvarēta. Tāpat kā laiks, tā veidoja nepārvaramu šķērsli. Lielākā daļa cilvēku dzīvoja un mira noslēgtos apvār­šņos. Bija jāgaida, lai paiet laiks, jāgaida līdz padosies telpa.

Visumu bija drebinājuši kari, kas joprojām neskaidri spo­kojās atmiņā. Kāds varonis, pusdievs, kas runāja tādā pašā valodā kā tirgotāji un jūrnieki, kurus varēja sastapt ostā, bija iekarojis vismaz pusi zemes. Viņa karapulki vēl bija atstājuši pēdas — tie bija gājuši ļoti tālu uz austrumiem un rietumos sasnieguši pat tuksnešus aiz Nīlas. Tie, kas zināja, — priesteri, pilsētu ļaudis un gudrie — apgalvoja, ka leģendārās upes krastos — tas iztece palika tumsā tīta —, kur mājoja dievi ar šakāļa, krokodila un putna seju, pirms nepilniem piecdesmit vai sešdesmit gadiem dzīvojusi ļoti skaista karaliene, kuras senči savulaik bijuši varoņa cīņu biedri un karavadoņi. Stās­tīja neskaitāmas teikas par varoņa kaujām, viņa uzvarām un navi. Viņš bija pārcirtis mezglu, kas aizzīmogoja nākotni un ko nevienam nebija izdevies atraisīt. Viņš bija apprecējis kadas noslēpumainas zemes princesi. Viņš bija dzirdinājis zirgus upēs, kas tek gar Visuma robežu. Aiz tām pavērās bez­dibeņi, un tajos ņudzēja briesmoņi.

No pusdieva mantotā impērija bija iekarojusi visas zemes ap Iekšējo jūru, un kadā tālā tās nostūrī dzīvoja ļoti dīvaina tautiņa. Daudzas pilsētas un nācijas bija mirdzējušas cilvēku atmiņā ar savu pieminekļu, skulpturu un vāžu skaistumu vai filozofu un traģēdiju rakstnieku diženumu. Citas — kā izgaisušais varonis vai kā neuzvaramā impērija — bija valdījušas par pasauli ar ieroču un leģionu spēku. Vēl citas bija kļuvušas ļoti bagātas un sūtīja pasaulē ar rotām, dārgakmeņiem, ar purpura tērpiem un zeltu piekrautus kuģus. Mazajai, lepnajai tautai, kurai bija jāpakļaujas impērijas varenībai, bija viens vienīgs spēks, viens vienīgs skaistums un viena vienīga bagatība: ticība. Atšķirībā no bezdievjiem, kas to ielenca no visām pusēm un impērijas virsvadībā savā starpā sadalīja Visumu, tā pielūdza vienīgo dievu, kas bija apsolījis to izglābt un sodīt tās ienaidniekus.

♦

Viņu māca nogurums. Citi — Francisko un Djego, un Fernando, un kuģa koks, un milzis Rodrigo, kas nemitējās stāstīt par cīņām pret Abu Abdallāha mauriem, — cits pēc cita bija nākuši pie viņa uz kuģa priekš­galu atzīties, ka vairs nespēj izturēt, ka vēlas griezties atpakaļ, pirms nav iekrituši bezdibeņos, kas drīz pavērsies viņu priekšā, pirms viņus aprijuši milzu nezvēri, kuri izvemj ūdens I straumes un par kuriem no masta augstumiem jau vairākas i dienas ziņo izlūki. Viņš zināja, ka nekas ļauns nenotiks un ka viņa atrašanās vien uz Santa Maria ir ķīla nevajadzīgam un ) vēl nezināmam glābiņam, kas viņu nospieda vairāk nekā viss cits. Kā viņš saprata un apskauda kuģapuiku, kas, ārprāta pārņemts, ielēca pār bortu jūrā! Nogurums, spēku izsīkums, doma par dzīves nevajadzību, alkas to izbeigt viņu mocīja kopš laiku laikiem. Uz kuģa viņu uzskatīja par savādnieku, par neizprotamu tipu. Lai cik tālu sniedzās viņa neskaitāmās atmiņas, vienmēr bija tāpat — gan toreiz, kad viņš pie Donavas cīnījās pret Decebala dakiem, kad tālajā Īrijā stiepa uz muguras Glendalokas klostera neaprēķināmi dārgos manu­skriptus, kad uz Bragas galerām uzglūnēja turkiem, kad kopā ar brāli Džovanni klīda pa Āzijas kveldīgajiem un ledaini saltajiem tuksnešiem. Neviens nebaidījās no nāves mazāk kā viņš, kas neko negaidīja nedz no debesīm, nedz pasaules, nedz cilvēkiem.

Tajā pavasara dienā ainavas, augi, dzīvnieki un cilvēki daudz neatšķīrās no tiem, kādi tie ir mūsdienās. Grāmatu nebija. Mašīnu bija maz. Un lieli meži pletās daudzviet — gan tālajā Gallijā, gan līdzenumos aiz Alpiem, gan arī Iekšējās jūras starojošajās salās, kur pirms dažiem gadu simteņiem bija klejojis Uliss, pavisam tuvajā Galilejā un Ģenaceretes ezera krastā, kur tolaik zēla un plauka zaļš, ēnains un priecīgs novads — īsta Augstās Dziesmas un mīlas dziesmu zeme. Divus mēnešus — martā un aprīlī — lauki tur atgādināja daudzkrāsainu puķu paklāju. Žiglās ūbeles, melnie strazdi — tik viegli, ka varēja nolaisties uz zāles stieb­riem, tos nenoliecot, — cekulainie cīruļi, strautu bruņurupuči un spāres vēl dzīvoja bez bailēm un bikluma un pielaida cil­vēku sev diezgan tuvu. Visur — gan mazās pilsētās, gan lielos ciemos, kas atradās cieši cits citam līdzās ļoti biezi apdzīvotā zemē, kura bija vienaldzīga pret greznību, mākslu, pret grieķiem tik dārgo formu skaistumu, — dzīvoja un jo rūpīgi kopa zemi prāta spekulācijās un garīgās lietās apbrīnojami apdāvināti ļaudis. Galilejā un Ģenaceretes ezera krastā, tāpat kā vairāk uz ziemeļiem Tiras apkaimē netrūka spirgtu ūdeņu un aku. Zemnieku mājām ēnu deva vīnogulāji un vīģu koki. Plaši jo plaši pletās augļudārzi ar ābelēm, riekstu kokiem un granātkokiem. Vīns bija lielisks, un to dzēra daudz.

Vairāk uz dienvidiem, aiz pakalniem un ielejām, netālu no Nāves jūras, kuras ūdeņi atstāja uz lūpām stipru sāls garšu, skumīgākā un gandrīz tuksnesīgā zemē pacēlās ebreju lielā, svētā pilsēta. Tur, Kidronas ielejā, kopš gadsimtu gadsimtiem bija apmetušies Ābrahāma bērni, kas kopā ar ģimenēm un savu ticību bija ieradušies no lielas tālienes. Ķēniņš Dāvids, kura vārdu, slavu, mīlestības sakarus un pat noziegumus jo­projām apdziedāja visa tauta, pilsētu bija ieņēmis, un viņa dēls Salamans to uzcēlis, palīdzot Tiras valdniekam Hīrāmam, kas piegādāja ciedra kokus un namdarus Visvarenā templim, kur, divu spārnotu un apzeltītu koka ķerubu apsargāts, glabā­jās Derības šķirsts un bauslības galdiņi, kuru rakstus Sinaja kalnā Dievs iedvesa Mozum. Vēlāk, tomēr apmēram sešus gadsimtus pirms mūsu aprakstītās pavasara dienas, templi iz­postīja Nebukadnecars, kas bija Babilonas valdnieks. Templi uzcēla no jauna, atkal izlaupīja un atjaunoja vēlreiz. Pēc tam, kad bija pagājuši aptuveni astoņdesmit gadi — ļoti veci vīri vēl atcerējās šos drūmos notikumus —, Pompeja leģioni ieka­roja svēto pilsētu un nogalināja priesterus, kas kalpoja templī. Jeruzalemi, Jūdeju, visu Palestīnu pakļāva impērijai.

Milzu darbus uzsāka Hērods, kas ar romiešu atbalstu kāpa Jeruzalemes tronī un ko daudzi ebreji neieredzēja, jo viņš sa­darbojās ar impēriju. Taisnība, viņš piekopa Mozus reliģiju, bet bija idumejietis, turklāt lielākā daļa ebreju viņu uzskatīja par pielīdēju un nodevēju. Viņš savulaik bija draudzējies ar Marku Antoniju, kuram bija pateicību parādā par visu, un tūlīt pēc Aktijas kaujas, kur Antoniju un Kleopatru pilnīgi sa­kāva Oktaviāns, piebiedrojās uzvarētājam, kas kļuva par imperatoru Augustu. Lai noturētos pie varas, viņš lika noga­lināt sievastēvu, svaini un beigās arī sievu. Viņš precējās desmit reizes. Tas bija valdnieks bez ticības un bez likuma, un viņa nežēlība un patvaļa, kā arī verdziskā padevība pakļāvējiem radīja naidu un nicinājumu. Tāpat kā daudzi tirāni, viņš lika uzcelt teātrus, vingrotavas un neskaitāmus monumentus, tādēļ priesteri un ticīgie ebreji viņu uzskatīja par helenizējušos pagānu. Kāda grieķu ciema vietā jūras malā viņš nodibināja pilsētu, ko nosauca par Cezareju, lai izpatiktu romiešiem. Taču šis ienīs­tais okupantu rokaspuisis bija arī tikko pabeidzis Salamanatempļa atjaunošanu, uzceļot to vēl lielāku un skaistāku.

♦

Piepeši viņa acu priekšā gluži kā slīdoša kuģa priekšvadnis starp Skjavoni krastmalu un Svētā Jura salu, kas saulē vizēja okerīgi sārta, pie Eiropas vies­nīcas, kur reiz apmetās Šatobriāns, pretī Piazzetta ar tās divām kolonniņām un tik masīvajai un vieglajai Dodžu pilij Simons ieraudzīja Jūras muitu, virs kuras pacēlās globuss un pāri tam — vējrādis kā Fortūnas figūra. Skaistuma un saviļ­ņojuma pamodināta, viņu pārņēma gan citu, gan paša atmiņu gūzma. Gadsimtu pēc gadsimta šīs baznīcas, šīs pilis, šie torņi un kupoli ir jundījuši ceļotāju, mīlētāju, dzīves baudītāju un mistiķu sapņus. Te sastopas Austrumi un Rietumi. Viens no Visuma centriem droši vien atrodas kaut kur burvju trīsstūrī, ko veido divi lauvas aiz Svētā Marka laukuma, Svētā Jura tor­nis un Izdziedināšanas baznīcas smaile. Pasaulē nav nevienas vietas, kas būtu vairāk piesātināta ar pagātni un jēgu. Gaisma bija tik dzidra, gaiss — tik viegls, ka Venēcijas akmeņi šķita dejojam virs ūdens. Žilbums radīja noslēpumu, gandrīz vai ciešanas. Tik izšķērdīgi un šķietami nevērīgi izdāļātais krāš­ņums reizē modināja jūsmu un mazdūšību. Viņš izdzirda, ka skaļā balsi saka:

— Viss ir labi.

Vīrietis svītrotā džemperī un sarkani apmalotu salmenīcu galvā pagriezās atpakaļ un paskatījās uz viņu. Simons pacēla roku un pakustināja to, it kā aizgainīdams savus vārdus. No tālienes nākoša laime piejaucās bailēm, kas no viņa vairs neatkāpās.

♦

Tajā pavasara dienā, kad tik daudz kam vajadzēja sākties, kāds virs pašos spēka gados ar gariem matiem un rūpīgi apcirptu bārdu sēdēja pils priek­šā — pili viņš strādāja.

— Vai tu, Ahasvēr, ieelpo svaigu gaisu? — viņam sauca puišeļi un mājsaimnieces, kas gāja iepirkties.

Viņš ieelpoja svaigu gaisu. Viņš raudzījās ielā, kur ierastā nekārtībā, krāsu ņirboņā, nelabā smakā, lāstu un kliedzienu troksni savās gaitās gāja ēzeļi un kamieļi, priesteri, zeloti, lauku ļaudis un augstākās sabiedrības dāmas, iereibuši jūrnieki, fari­zeji un nodokļu piedzinēji, kas devās uz sanhedrinu vai atgriezās no tā rūpju pilnu seju, grieķi, sīrieši, ēģiptieši, kurus varēja pazīt pēc valodas un apģērba, laiku pa laikam ari pāris romiešu karavīru ar ķiveri galvā un zobenu pie sāniem, reizēm pat ar īsu, smagu metamo šķēpu rokā — viņi soļoja cits citam blakus, mezdami visapkārt bažīgos iekarotāju skatienus. Viņš paraudzījās debesis: virs galvas peldēja mazi mākonīši.

Viņš jutās gluži labi. Ķermenis darbojās klusēdams. Viņš domaja, cik maz vien iespējams. Galvā peldēja nesakarīgu tēlu drumslas. Vēsture, politika, filozofija un reliģija viņu sevišķi nenodarbināja. Reizēm viņš aizsapņojās par dzimto Galileju, par kādu sievieti, kas bija patikusi un, iespējams, patika jopro­jām, par māti, kura nomira, kad viņam bija septiņi gadi, par pagātnē nogrimušām baudām. Tādos brīžos viņš aizvēra acis, un tad visi šie gaistošie tēli gara acu priekšā veidoja it kā teātri, viešot viņā laimi, kas daudz neatšķīrās no skumjām. Viņš ne­bija nedz svētais, nedz gudrais, nedz varonis. Viņš bija tāds pats cilvēks kā citi. Viņš daudz gulēja. Viņš pūlējās aizmirst.

Viņš bija dzimis Gaiilejā — Magdalā — pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Viņa tēvu sauca par Ahasvēru. Arī viņu — par Ahasvēru. Ģimenē visi saucās par Ahasvēriem. Jocīgā vārda dēļ apsaukāja un reizēm iebukņīja. Taču mācītie vīri un priesteri juta pret šo vārdu interesi un gandrīz cieņu: viņi reizēm prātoja, vai dīvainais Ahasvēra vārds nav cēlies no Ahasvēra — Persijas valdnieka — vārda, kas minēts Esteres grāmatā. Kopš Rasina laika visi zina, bet Jūdejā un Gaiilejā vienmēr ir zinājuši, ka Mordohaja tēvoča meita — skaistā Estere ieņēma ķēniņienes vietu blakus Ahasvēram jeb Kserksam, kad ķēniņieni Vašti viņas ķeizariskais un karaliskais laulātais draugs bija atstūmis. Bija vajadzīgs tikai solis, lai secinātu, ka Ahasvēru ģimenei ir vairāk vai mazāk tiešs sakars ar Persijas valdnieku un Esteri. Dzimta to bija pārrāvusi jo straujāk tāpēc, ka visi Ahasvēri paaudžu paaudzēs bija kurp­nieki: amatu, tāpat kā vārdu, mantoja. Ir taču saprotams, ka tādiem ļaudīm ļoti glaimoja doma, ka viņu dzimtā kaut kur tālu un augstu bijusi ķēniņiene.

Ahasvērs, tēvs, bija kurpnieks Gaiilejā. Ahasvērs, dēls, kļuva par kurpnieku Jeruzalemē. Daudzas jo daudzas karavā­nas ceļoja no Galilejas uz Jeruzalemi un no Jeruzalemes uz Galileju. Kopš bērnības tas Ahasvērs, kas interesē mūs, gan­drīz ik gadu svētkos devās uz Jeruzalemi. Provinces ebrejiem svētceļojums bija svinīgs un vienmēr tīkams notikums. Daudzi jo daudzi psalmi bija sacerēti, apdziedot laimi, ko cil­vēks bauda, pavasarī kopā ar ģimeni ceļojot vairākas dienas pāri kalniem un ielejām, sapņojot par Jeruzalemes spožumu, par svēto tempļu šausmām, par prieku, ko brāļiem dod kopā sanākšana. Ceļš, ko parasti izvēlējās Ahasvēri, bija gandrīz tas pats, ko pēc daudziem gadsimtiem, ejot Jēzus pēdās, caur Sihemu veica jūsmas pārņemtais Renāns. Pēc viena tāda ceļo­juma Ahasvērs nevis atgriezās kopā ar savējiem Gaiilejā, bet iekārtojās kādā Jeruzalemes darbnīciņā.

Šādam lēmumam bija daudz dažādu un pat pretēju ie­meslu: Ahasvēru mudināja godkāre, nepacietība un alkas pēc neatkarības, bet arī sarūgtinājums un vilšanās, ko varētu saistīt ar atraidītu mīlestību. Magdalā, kur Ahasvērs pavadīja jaunību, dzīvoja sieviete, kas bija dažus gadus par viņu jaunāka. Viņu sauca par Mirjamu jeb Mariju. Ar smuidro, lokano augumu, garajiem, gaišajiem matiem, aizrautīgo un neaprēķināmo dabu viņa patika daudziem vīriešiem. Ilgu laiku viņa loloja pret Ahasvēru neprātīgo un bezcerīgo kaislību, kas bērnībā veidojas klusumā. Viņi kopā rota|ājās dārzos ap akām. Abi kopā ar ģimenēm gāja svētceļojumā uz Jeruzalemi. Viņi auga viens otram blakus, nenojaušot leģendas, kas vēlāk — daudz vēlāk — vīsies ap viņu vārdiem — ap katru atsevišķi.

Mirjamas skaistums un, iespējams, rotaļu biedra vienal­dzība diezgan drīz meiteni nomaldināja un vēlāk noveda neceļos. Astoņu un desmit gadu vecumā viņa apbrīnodama raudzījās nevaldāmajā un neglītajā pusaudzi, kas prātoja tikai par brūcēm un puniem un nesaprata nekā. Četrpadsmit un piecpadsmit gadu vecumā viņu vispirms ievēroja kāds Tiras tirgotājs, kāds Sīrijas princis, kāds leitnants, kas kalpoja Hērodam Antipam, kurš bija lielā Hēroda dēls un vismaz vārda pēc, jo romieši jau bija turpat blakus, valdīja pār Galileju tetrarha amatā. Runā — bet kas gan lai zina, jo cilvēki ir tik ļauni un mēlnesīgi! — ka Jūdejas prokurators, ko sauca par Ponciju Pilātu, un senators Publijs Sulpicijs Kirīnijs — ļoti pazīstama persona un Sīrijas ķeizariskais legāts, no kura bija atkarīga Sa­marija, Ēdoma, Galileja — visa Jūdeja, arī esot bijuši laipni pret Mirjamu. Skaidri zināms vienīgi tas, ka viņa pamazām iegrima baudu dzīvē un drīz vien ari orģijās, kas viņu reizē padarīja par bagātu sievieti un kurtizāni.

Ahasvērs agrā jaunībā, kad ceļoja uz Jeruzalemi vai pava­dīja garus vakarus Ģenaceretes ezera krastā, kur jaunie cilvēki bieži devās līdzi zvejniekiem, galu galā iemīlējās bērnības draudzenē, kuras izcilo skaistumu bija liedzis redzēt piera­dums un kura nu bija kļuvusi par jaunavu. Dažu labu reizi — sākumā it kā pa jokam, pēc tam — aizvien nopietnāk un nopietnāk — brīžos, kad viņi satikās pie akas, kad gāja pēc zivīm, ko izzvejoja lielajā ezerā, kuru reizēm sabangoja vētras un kurš atgādināja jūru, kad abi kopā vāca vīnogas, ko vēlāk mina lielās mucās, viņš pacēla acis uz viņu un čukstēja vār­smas no Augstās Dziesmas: "Tu esi paņēmusi man sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju! Cik skaista ir tava mīlestība, mana mā­sa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu…" Viņu ģimenēm bija labas un tuvas attiecības, viņu stāvoklis sabiedrībā — līdzīgs, viņa bija pret jaunekli draudzīga — nekas nestājās ceļā abu attiecībām. Taču Ahasvērs apstulbis redzēja, kā Mirjama ātri vien attālinās. Un, jo vairāk viņa attālinājās, jo kvēlāk viņš vēlējās dzīvot ar viņu un apprecēt viņu. Dažos gados, dažos mēnešos Mirjama pacēlās daudz augstāk un krita daudz zemāk par viņu — nabadzīgu un godīgu kurpnieku: augstāk tāpēc, ka, dārgakmeņos mirdzēdama, gāja no dzīrēm uz dzīrēm, viņas dzīve bija spožuma pārpilna, turīga, gandrīz grezna; zemāk — jo viņa piekopa prostitūciju.

♦

Visu bezgalgaro jajiena laiku blakus brālim Džovanni viņš jutās gandrīz laimīgs. Viņi devās tikai uz priekšu, tikai uz priekšu. Pārējie jāja tāpat kā viņš. Beidzot viņš varēja domāt par kaut ko citu. Viņš piedalījās plānā, kuram neticēja, bet kurā viņam bija sava vieta un sava loma. Viņš bija pārstājis nodarboties ar sevi vien. Reizēm viņš iedomājās, ka priekšā paveras dzīve un ka viņš darīs citiem derīgu darbu. Viņi bija šķērsojuši svešas zemes, kur nekad neviens pirms viņiem nebija spēris kāju, un noslēpumainas pilsētas, kas nebija iezīmētas nevienā kartē. Laiku pa laikam viņi izbijušies sastapās ar cilvēkiem, kuri runāja dīvainās valodās, ko neviens nesaprata. Viņi bija redzējuši brīnumai­nus jātniekus, kas spēlēja bumbu, tās vietā lietojot aitu galvas. Bija vajadzīgs ilgs laiks, līdz ceļotāji saprata, ka bailes, ko izjūt paši, varbūt nav pat tik lielas kā šausmas, kādas iedveš viņi. No rīta, kad priesteris starp teltīm noturēja dievkalpojumu, Džovanni Butadeo, stāvēdams starp citiem, sapņoja par pagātni, kurai nebija gala.

♦

Toreiz notika kaut kas diezgan bēdīgs. Ahasvērs, kā vēlēdamies par katru cenu un pretēji skaidri redzamai patiesībai atgūt izgaisušo pagātni, visiem līdzekļiem pūlējās iekarot vai arī atkārtoti iekarot jauno sie­vieti. Par vēlu. Zvaigžņu stunda bija izdzisusi tumsa. Laiks bija aizritējis. Viņš negantās dusmās atsacījās piedalīties dzīvē, kuras jēga vairs nebija skaidra nevienā jomā, un vēlējās vienīgi atdot visu, kas viņam piederēja, par vienu nakti — vienu pašu nakti ar Mirjamu. Viņa Ahasvēru smiedamās atraidīja.

— Mēs tik sen jau esam draugi… Kāpēc lai kaut ko mainītu?

— Mes kopa esam rotaļājušies un skraidījuši, kopā — ceļojuši. Esam kopā pastaigajušies pa smiltīm un zem palmam. Mēs kopā esam smējušies un raudājuši. Tagad man gribas gulēt ar tevi.

— Cik jocīgi! Man gan ne… Vai — man vairs ne.

— Bet tu guli ar kuru katru! Kāpēc ne ar mani?

— Tāpēc, ka ir nokavēts. Tāpēc, ka tu neesi pietiekami bagāts, lai es pret tevi izturētos kā pret kuru katru. Un tāpēc, ka nemīlu tevi pietiekami, lai pret tevi izturētos citādi.

Viņai bija vijolīšu krāsas acis. Viņš neatlaidās. Viņa Ahas­vēru atraidīja. Viņš stūrgalvīgi tvērās pie savas kaislības. Viņa palika pie sava nicinājuma. Tā bija mazliet neparasta kurtizāne: gan pārmērībās, gan atraidījumos viņa bija tik aizrautīga, ka vīriešiem, kurus tracinaja viņas skaistums un uzvarošās, bet vilšanos piedzīvojušās karalienes stāja, radās šaubas par viņas veselo saprātu. Mirjama reizē bija nepiekāpīga un mainīga.

Ahasvērs atstāja dzimto Galileju un pārcēlās uz Jeruzalemi daļēji tādēļ, lai viņu aizmirstu. Vairākus gadus viņš strādāja kādā kurpnieka darbnīcā. Cilvēki viņu pazina, sveicināja, pārmija dažus nodrāztus jokus.

Viņš piederēja pie vecpilsētas. Viņš ar lielām pūlēm pelnīja savu dienišķo maizi. Vakaros viņš dažkārt gāja spēlēt kauliņus ar savu kaimiņu maiznieku, ar augstā priestera kalpotāju vai Romas prokuratora durvju sargu. Reizēm viņš sev jautāja, kā­dēļ dzīve ir tik ierobežota, kādēļ nav nedz bagātības, nedz pie­dzīvojumu, nedz mīlestības, nedz godkāres, nedz zināšanu un gudrības, bet tas neko nemainīja. Viņš atcerējās jaunības jūsmu. Viņu pārņēma izmisums. Pēc tam viņš atkal iesnaudās savā viduvējībā.

Prokuratora durvju sargu sauca par Kartafilu. Viņa māte bija ebrejiete, bet tēvs — Marka Antonija leģionārs, un viņš kļuva vecs. Kādu vakaru, spēlējot metamo kauliņu spēli un atkal zaudējot Ahasvēram, Kartafils pēdējam metienam lika par ķīlu savu vietu un atkal paspēlēja. No tās dienas Ahasvērs, kas negribēja grēcinieka nāvi, kalpoja viņam par palīgu pro­kuratora pilī, iepriekš saņēmis solījumu iegūt sarga vietu, kad tas pa īstam beigs kalpot. Kartafils nebija vienīgais cēzara pro­kuratora durvju sargs. Viņi bija trīs vai četri, kas diennakts gaitā cits citu nomainīja, pieņēma ziņojumus, raidīja projām lūdzējus, nesa maizi un vīnu romiešu leģionāriem, kuri stāvēja pie pils sardzē.

Ahasvērs savu darbnīciņu nebija pametis. Noliecies pār liestēm, viņš tur strādāja līdz vēlai naktij. Saulei rietot, viņš ik pa trijām vai četrām dienām devās uz pili pie Kartafila, kas viņam mācīja amatu. Viņš gulēja turpat, tīri labi iekārtojies kādā ēkas stūrī uz veciem maisiem, kur jutās ērtāk nekā pa­rasti savā būdā uz sabirzušu salmu maisa, kas lielā karstumā mēdza nelabi smakot. No rītiem viņš reizēm aizstāja Kartafilu, kas jau sāka palaist vaļīgāk grožus un domāt par atpūtu. Vienkāršības labad, jo Ahasvērs bija tikai aizstājējs, kvartāla ļaudis arī viņu dēvēja par Kartafilu. Tātad bija divi Kartafili: viens — gadu nastas nomākts, bezzobains, pusakls, jau pie nāves sliekšņa; otrs — vēl spēka pilns, kaut arī laisks, viņš izskatījās pēc pirmā Kartafila dēla vai mazdēla. Un šis otrais Kartafils, Poncija Pilāta durvju sarga palīgs, un kurpnieks Ahasvērs bija viena un tā pati persona — tieši tas nomaldinās bizantiešu komentētājus un Matiasu Parisu, Sentalbanas mūku viduslaiku Anglijā, tāpat kā Gēti, Baironu, Horhi Luisu Borhesu un vēl nezin cik zinātnieku un dzejnieku nākamajos gadsimtos.

♦

Te nu iejaucos es. Ja kādu dienu liktenis nebūtu lēmis likt mūsu ceļiem krustoties, tie­šām nezinu, par ko es būtu kļuvis. Iespējams — par klaidoni. Vai varbūt — bet kādā veidā? — par rūpnieku, baņķieri, par bagātu cilvēku, kas braukātu no salas uz salu, no pils uz pili. Vai ari par vienu no tiem, kuri pazīst daudzus un no kuriem atkarīga vēstures gaita. Vai, iespējams, — par ierēdni, pensio­nāru vai rantjē starp daudziem citiem. Es būtu pircis nacio­nālās loterijas biļetes. Klejojis pa hipodromiem. Televīzijā skatījies seriālus. Būtu pievērsies sievietēm, darīšanām vai vēlēšanām, vai sportam. Vai varbūt nebūtu darījis neko. Vai ari noņēmies ar savu auto, ko būtu svētdienas rītos ilgi spod­rinājis Buloņas mežā. Man uzsmaidīja veiksme. Kādā pavasara rītā Venēcijā pie Jūras muitas es nejauši sastapos ar viņu.

♦

^Jūdejas prokurators Poncijs Pilāts sveicina Publiju Sulpiciju Kirīniju, impērijas legātu Sirijā. Tu atradīsi šai vēstulei pievie­noto Tevis pieprasīto ziņojumu par šā gada nodokļu maksāju­miem un dažām šajā novadā ievērojamām personām. Esmu iekārtojis kartītes par visu Hērodu dinastiju. Tās attiecas galve­nokārt uz plaši pazīstamiem cilvēkiem. Tām pievienoju dažus komentārus, kas domāti vienīgi Tev.

Lielais Hērods, celtnieks, idumejietis, kā jau zini, nomira mazliet vairak nekā pirms trīsdesmit gadiem, atstājot ebrejiem, kas viņu ienīda, celtnes, kuras nav nedz Romas, nedz ebreju vald­nieka Salamana necienīgas. Tas bija godkārīgs cilvēks, kas kal­poja mums. Priesteri, kuru ietekme Jeruzalemē joprojām ir ļoti liela, uz viņu raudzījās greizi. Viņam bija daudz sievu un daudz bērnu. Neskaitot ļoti skaistu meitenīti, par kuru Tev vēl teikšu dažus vārdus, viņam palika trīs dēli. Aršelajs, Jeruzalemes etnarhs, nomira pirms divdesmit gadiem, kad viņu no amata bija atcēlis Augusts. Šim notikumam varu būt pateicīgs par to, ka esmu atkarīgs vienīgi no Tevis, ka man blakus nav vietējā valdnieka. Nav nozīmes klāstīt, cik ļoti par to priecājos. Divi pārējie dēli ir pilnīgi pieņēmuši Romas valdīšanu un sadarbojas ar mums. Filips, Golanitidas un Betānijas tetrarhs, ir valdnieks, kas nesagādā nekādas rūpes. Viņš apprecējās. Un vai vari iedo­māties, ar ko? Ar Herodiādu, savu radinieci, lielā Hēroda maz­meitu! Hērods Antips, Galilejas un Pērējas tetrarhs, vienīgais no trim dēliem, kuram ir kāds svars, ir laisks princis, kam, vismaz pēc viņam tuvo ebreju domām, ir apbrīnojami maza tieksme uz garīgām lietām. Viņš bija precējies ar kādu Arābijas princesi. Un pēc tam… pēc tam viņš neprātīgi iemīlējās skaistajā Herodiādā — savā asinsradiniecē un svainē — brāļa Filipa sievā. Brālis viņam sievu atdeva, un, briesmīgi saniknodams Arābijas valdnieku, Antips Herodiādu apprecēja. Herodiāda ir abu brāļu asinsradiniece — vai seko manai domai? — un viena, bet pēc tam — otra sieva. Iedomājies, kādu ģīmi taisa ebreji — viņi šajos jautājumos ir ļoti cimperlīgi un stingri jo stingri ievēro principus —, redzēdami divkāršu asinsgrēku, kam vēl pievieno­jas laulības pārkāpšana. Viens no viņu svētajiem vīriem, kura vārdu esmu aizmirsis, aizsvilies neprātīgās dusmās: viņš ieradies galmā, lai izteiktu savus pārmetumus pārsteigtajam laulātajam pārim un Herodiādas meitai Salomei, kas arī ir burvīga un pasakaini dejo, turklāt, kā sačukstas, ļoti patīk bezdievīgajam patēvam. Svētajam vīram esot nocirsta galva un uz paplātes aiznesta daiļajai Herodiādai.

Tu jau zini labāk par mani, cik laipni Tiberijs izturas pret Hērodu Antipu. Tas pieder pie tiem, kuri sargā impērijas nomales no arābu spiediena. Tiberijam par godu ir dibināta pil­sēta Tiberiāda, un arī Ģenaceretes ezers ir pārdēvēts par Tiberija ezeru. Dabiski, šis saites mums uzliek par pienākumu būt ļoti piesardzīgiem un saudzīgiem. Tu jau dažu labu reizi esi varējis pārliecināties, ka es nekad nepalaižu garām izdevību to pierādīt savās attiecībās ar Galilejas tetrarhu — labi vēl, ka šīs attiecības nav sevišķi ciešas. Tas ir cilvēks ar smagu raksturu, reizēm vien­kārši pretīgs, pārāk bieži viņu nomaldina Herodiādas ietekme. Es pūlos, cik vien manos spēkos un reizēm pret savu pārliecību, izturēties pret viņu labi.

Es Tev uzrakstīju arī dažas ziņas par pārdesmit augstāka­jiem ierēdņiem un par ebreju augstāko priesteri, viņu galveno upurētāju un garīgo vadoni — pontifix maximus. Viņam ir svarīga loma, jo viņš vada sanhedrīnu un tā septiņdesmit locek­ļus —farizejus jeb rakstu mācītājus, kuri cits citu ienīst: ja ārē­jais ienaidnieks neliek apvienoties, ebreji, tāpat kā arābi, bieži nīstas savā starpā. Viņa vārds ir Josifs, bet visi viņu dēvē par Kaifu. Viņš irAnanijas znots—Ananiju pirms piecpadsmit ga­diem atcēla no amata Valerijs Grats. Ar neprātīgajām acīm un kuplo, melno bārdu viņš neizskatās pēc tāda, ar kuru varētu dzīt jokus, un es no viņa nekad neesmu guvis nekādu labumu. Bet šajā trako zemē ar viņu ir jārēķinās. Vēstījumā Tu atradīsi arī dažas militāra un ekonomiska rakstura ziņas, kas Tev varbūt noderēs. Tagad ļauj man pāriet pie personiskākām lietām.

Nu jau četrus gadus es te strādāju Valerija Grata vietā. Pēc labākās sirdsapziņas pildu pienākumus, ko imperators man uzticējis tavā vadībā. Bet ko gan es četros gados esmu paveicis? Ko es daru dienu pēc dienas, no rīta līdz vakaram? Gandrīz neko. Strīdos ar Antipu un salīgstu ar viņu mieru. Gādāju, lai tiktu ievāktas nodevas. Izšķiru dažas tiesu lietas, sevišķi, ja runa ir par mantu. Ko es darīšu turpmākajos gados? Var droši sacīt — neko daudz vairāk. Un nemitīgi — vienu un to pašu.

Vismaz pagaidām šis novads ir samērā mierīgs. Protams, par to varu sevi tikai apsveikt. Taču reizēm es sapņoju par dižiem darbiem, kas manu vārdu iznestu nākotnes krastos. Nesmejies, Kirīnij! Esmu laimīgs, ka te darbojos Tavā pakļautībā. Bet Tev — senatoram, impērijas legātam, imperatora drau­gam — nemirstība jau ir nodrošināta. Mans nabaga nezinā­mais vārds ir nolemts aizmirstībai.

Ebreji nav karotāji. Viņi pirmām kārtām ir ticības ļaudis. Viņi savā starpā cīnās par to, kam tic. Te reliģijai ir neiedomā­jami liela loma. Manuprāt, Romā un pat Sīrijā nav iespējams to iztēloties; Jeruzalemē es dzīvoju fanātiķu vidū. Ebreji pielūdz vienu pašu dievu, kura vārdu nedrīkst izrunāt un kurš šajā pa­saulē lemj par visu. Iedomājies Jupiteru, kam nav statujas, bez

Apollona un Marsa, bez Veneras un Jūnonas — Jupiteru, kas viens pats valda Olimpā, no kura met zibeņus pār mirstīgajiem un kārto visas lietas; apmēram tā ebreji iedomājas savu dievu. Viņi ir ļoti dievbijīgi. Viņi lūdz bieži un aizrautīgi. Galvenais — viņi mūžīgi dzīvo kā drudzi. Pēc svētajiem rakstiem, kuriem ir ļoti liela nozīme ebreju dzīvē, gandrīz visa viņu tauta ļoti sen, tālā pagātnē, tikusi aizvesta gūstā uz Babilonu. Kopš tā laika viņi dzīvo nepārtrauktā un dažkārt neizturamā sasprindzinājumā. Viņi ir pārnervozi un pārjūtīgi. Viņu dzīves galvenais saturs ir intelektuālas spekulācijas. Un visdīvainākais šķiet tas, ka viņi nešķir visas cilvēces likteni no savas mazās cilts likteņa. Viņi ir pieticīgi līdz pazemībai un iedomīgi līdz neprātam. Grieķiem ir visi dižie vīri, ko Tu pazīsti. Mūsu Pilsētai ir karavīri, tiesu vīri, dzejnieki un arhitekti. Ebrejiem ir vesels pulks praviešu. Tiem ir neiedomājami bagāta iztēle, gan runājot par pagātni, gan nākotni. Mēs ceļam tiltus; viņi ceļ gaisa pilis. Mēs radām liku­mus; viņi rada sapņus. Un viņi ir šo fantāziju un šo sapņu centrs un mērķis, un sapņi tomēr aptver visu zemi un visu vēsturi, visu telpu un laiku. Manuprāt, viņi ir diezgan skarbi, diezgan ņir­dzīgi, diezgan egoistiski un šaursirdīgi. Viņi ir ļoti gudri un spējīgi aizrauties.

Man nav Tev jāskaidro, kāds svars ir Āzijai un visām sveša­jām pasaulēm, kas rosās pie Tavām robežām. Manos ebrejos jau viss ir no Austrumiem un mazliet arī no Persijas. Kleopatra at­radās ļoti tālu no Romas. Ko tad lai saka par Jeruzalemi! Tā ir Visuma mala; es esmu izsūtīts tur, kur valda mazas, eksaltētas tautiņas vīzijas. Šīs vīzijas laiku pa laikam noved pie reliģiskiem dumpjiem. Sevišķi bieži saceļas galilejieši. Pirms dažiem mēnešiem man vajadzēja apspiest kārtējos nemierus, kas bija izcēlušies Galilejā. Protams, to pamatā kā vienmēr bija strīdi par dievu, kas tā nodarbina ebrejus. Maniem ebrejiem dievs un nauda bieži jaucas kopā. Un tieši šīs saplūšanas dēļ viņi ir tik naidīgi pret mūsu nodevām. Jau ķēniņa Dāvida laikos pirms nezin cik simtiem gadu kāda bēdīgi slavena tautas skaitīšana un īpašuma novērtēšana izraisīja naidu un zobu griešanu, un praviešu draudus. Jo šāda skaitīšana ir nodokļu pamatā. Bet nodokļi ebreju uztverē ir gandrīz zaimošana. Tā kā dievs — viņu dievs ir vienīgais, ko cilvēki drīkst atzīt par savu kungu, tad desmitās tiesas maksāšana laicīgam valdniekam ebreju uztverē nozīmē gandrīz vai šī laicīgā valdnieka pacelšanu dieva vietā. Manu ebreju acīs valsts kases līdzekļi ir zagta nauda. Tautas skaitīšana un mantas novērtēšana, ko pirms dažiem gadiem pavēlēji izda­rīt Tu, Kirīnij, Galilejā izraisīja nemierus. Vai atceries kādu Jūdu no Gamelas pilsētas Tiberija ezera austrumu krastā, un farizeju, vārdā Cadoks, kuri, noliedzot nodokļu likumību, nodibināja plašu skolu, un tā drīz vien izsauca atklātu dumpi? Šo neprāšu galvenie principi bija tādi, ka brīvība vērtējama augstāk par dzīvību un ka nevienu nedrīkst saukt par kungu, jo vienīgais kungs ir dievs. Vajadzēja šo lietu atrisināt ar mūsu leģionu pa­līdzību. Mans pārstāvis Koponijs nemierus apspieda. Tomēr skola ir palikusi un saglabājusi savus vadoņus. Tās dibinātāja dela Menahema un kāda Ēleāzara, viņa radinieka, vadība tā pārņēma visu Galileju. Es biju spiests rīkoties ar stingru roku. Taču šī operācija, kas ilga mēnesi vai divus, man vismaz deva apziņu, ka es kaut ko daru.

Tomēr vislielākā nelaime ir tā, ka šajā provinces kaktā es vai mirstu nost aiz garlaicības. Ja tikai galilejieši nesaceļas savu grašu un sava vienīgā dieva vārdā, kas pie Jeruzalemes tempļa vispār var notikt? Vai gan Romā, Atēnās un Aleksandrijā kāds pievērš uzmanību tik sīkiem un ikdienišķajiem notikumiem, kādi norisinās te? Kurš vispār zina Jeruzalemes vārdu? Vai im­peratoram ir zināma mana eksistence? Ja vien Tu nepanāksi, ka mani pārceļ uz Panoniju, Bizantiju vai, vēl labāk, uz Sicīliju — uz vietām, kur patlaban top vēsture, es droši vien nomiršu, neviena nepazīts.

Es Tev klāstu savus sapņus par slavu un nemirstību, bet nu man Tevi jāatstāj. Un kā dēļ? Varētu sacīt, tas ir īstais piemērs visam, par ko nupat rakstīju: man jāspriež tiesa kādam nabaga cilvēkam, kas ir pavisam miermīlīgs, bet to man sūta tas muļķis Kaifa un viņa nolāpītais sanhedrīns, un fanātiskie priesteri. Tu piekritīsi, ka tas nepavisam nav patīkami: šis lāga vīrs vienīgais starp tik daudziem apskaidrotajiem un visa veida fanātiķiem nenoraida nodokļus. Hēroda ļaudis nesen viņam vaicājuši, vai nodokļi ir vai nav jāmaksā. Protams, tas bijis slazds. Viņš lielis­ki no tā izvairījies, runādams galilejiešu puķainajā valodā un rādīdams vienu mūsu monētu ar imperatora profilu: "Dodiet cēzaram, kas cēzaram pienākas, un Dievam to, kas pienākas Dievam." Kaut jel vairāk būtu tādu dumpinieku! Reiz ir cilvēks, kas nemudina uz sacelšanos, kas nesit nodokļu ievācējus, kas nepieprasa slaktiņus… Bet sava pretestība tur ir: pret viņu vēršas pravieši. Laikam jau viņš ir priesteru konkurents. Viņi sūdzas, ka šis vīrs rādot viltus brīnumus un samaitājot viņu klientus. Viņš pulcina vairāk mācekļu nekā priesteri. Ebreji tie­šām ir dīvaini ļaudis. Esmu Tev to jau teicis, bet nekad nebūs par lieku atkārtot, jo tas ir būtisks noteikums mūsu politikai: ja ebreji necīnās pret mums, viņi cīnās savā starpā. Redzi, pie kā esmu novests: man jābūt par šķīrēju viņu iekšējos strīdos… Man kaut kas iešāvās prātā… Esmu pārliecināts, ka Tu man piekri­tīsi: ja viņš ir galilejietis— un viņš noteikti ir galilejietis, jo tādi ir visi nemiera cēlāji, par šo pārliecību esmu diezgan dārgi mak­sājis, — es viņu sūtīšu pie Hēroda Antipa. Galilejas tetrarhs šobrīd uzturas Jeruzalemē. Viņš ir Tiberija draugs. Viņš ir—jā vai nē? Tikai nesmejies!— visu galilejiešu valdnieks. Pie manis atsūtītais vīrs liks viņam palauzīt galvu. Tā abiem būs laba mā­cība. Nekas nav gudrāk kā paturēt Romai — pirmām kārtām Tev, pēc tam — man tiesibas piespriest nāvi. Ja šādas tiesības dotu ebrejiem, viņi apslaktētu visus mūsu piekritējus. Taču šīs privilēģijas izmantošana bieži ir ļoti nogurdinoša. Šoreiz, šādā mazsvarīgā lietā, kas attiecas tikai uz ebrejiem, man gribas raidīt bumbu tetrarha laukumā.

Neaizmirsti mani, Kirīnij! Es nespēju vairs ilgāk palikt ēnā un nodarboties ar sīkumiem. Man liekas neizturama doma, ka pasaules vēsture tiek veidota bez manis, ka es palieku malā no visa, kas vien svarīgs notiek. Ja Tev gadās izdevība, ja Tu vēlies, ja Tu vari, parunā par mani ar Tiberiju. Lai viņš mani sūta vienalga kurp. Galvenais — tālu projām no šejienes, Kirīnij, kur es beidzos nost aiz garlaicības, jo te nekas nenotiek un nekas no šejienes notikumiem neizriet. Vale.

♦

Piedzīvojums — tieši šis pie­dzīvojums — sākās vienā no mazajam Itālijas pilsētiņām, kas satupušās pakalnos, kur Džovanni Butadeo patika uzturēties. Pilsētu sauca par Asizi. Drīzāk to varētu dēvēt par miestu, kura pieticību atsvēra iedzīvotāju rosība, talants un šarms. Sievietes bija skaistas un dievbijīgas, vīrieši — apveltīti ar smalku dvēseli; viņi mīlēja mūziku, dzeju, glezniecību un ceļojumus. Daudzi bija aizceļojuši tālu — līdz Florencei vai Sjēnai. Citi, vēl drosmīgākie, bija tikuši līdz Venēcijai, līdz Romai, Boloņai vai Milānai. Reizēm viņiem gadījās cīnīties pret kaimiņiem, no kuriem visnemierīgie bija Perudžas ļaudis. Ka Izaks Žīds bija ticis līdz Asīzei, kāpēc viņš bija pieņēmis Džovanni Butadeo vārdu — to viņš pats vairs lāgā nezināja: atmiņu bija pārāk daudz, lai visas paturētu prātā.

Ar nūju rokā, somu plecā, ar nenosakāmas krāsas un ne­nosakāma vecuma sandalēm kājās viņš klīda pa tirgiem, gar letēm, runaja ar tirgotājiem, kuriem palīdzēja sīkos darbos, pretī saņemot kādu gabalu maizes ar olīvām un drusciņu vīna. Viens no bagātākajiem šādiem tirgotājiem bija diezgan gara auguma labi noaudzis vīrs ar platu un laipnu seju; viņu sauca par Pjetro di Bernardoni. Bernardone pārdeva audek­lus, apģērbus un drānas. Viņam bija sakari ar Brigi, ar Lionu un, protams, ar Milānu, un viņa klientu vidū bija ievērojami cilvēki — gan karavīri, gan advokāti, pat viens kardināls. Skaidri nenosakāmu iemeslu dēļ — varbūt tādēļ, ka Žīds rei­zēm stāstīja skaistus stāstus par kaujām un mīlestību, Pjetro di Bernardone juta pret Džovanni Butadeo draudzību.

Tirgotājs ņēma viņu līdzi, kad kārtoja sīkas veikala darī­šanas un apmeklēja necilus (audis. īzaks neizskatījās tāds, ka rastos vēlēšanās vest viņu pie augstiem ierēdņiem, pie baznīcas augstmaņiem vai pilskungiem.

— Kas tas par ubagu, kas jums seko kā ēna? — Bernardonem reiz jautāja Ostijas kardināls Ugolīno.

— Nabaga velns, monsenjor, es viņu pievācu aiz līdzcie­tības. Zem mazliet raupjās ārienes…

— Tā tiešām ir paraupja, — kardināls, labsirdīgi smaidī­dams, piekrita.

— …slēpjas daudz gudrības un pārsteidzošas asprātības. Viņš runā vairākās valodās — pat grieķiski un latīniski…

— Latīniski un grieķiski?

— Šā un tā. Viņš prot arābiski…

— Arābiski?

Viņa eminence sarauca uzacis, un viņa masivajai sejai pārslīdēja izbrīna un bažu ēna.

— Nu, tikai pavisam mazliet… Viņš ir daudz ceļojis. Viņš pakalpo man visādos sīkumos. Viņš man ir tāds ka komijs.

Abi kopā vai pa vienam Butadeo un Pjetro bija apmeklē­juši Montepulčiāno un Todi, Orvjeto un Kortonu. Tie bija varākas dienas ilgi ceļojumi pa izdangātiem ceļiem, caur vīna dārzu, ciprešu un olīvkoku ainavām. Viens būdams, īzaks bieži nokāpa no zirga un bīstamākos posmus gāja kājām. Vai­rākkārt viņam uzbruka kāda no daudzajām laupītāju bandām, kas terorizēja visu novadu; bandīti īzaku piekāva ar nūjām un atstāja zem koka vai gravā guļam un bija pārlieci­nāti, ka viņš miris. Ik reizi viņš palika dzīvs un ilgi pirms nere­dzīgā argentīniešu dzejnieka, kas pēc septiņiem vai astoņiem gadsimtiem pieņēma to pašu vārdu —jo gara dzīve ir spirāle, kas vijas vienās un tajās pašās līnijās un apstājas vienās un tajās pašās vietās, tikai dažādos līmeņos, — Pjetro di Bernardone viņu nosauca par Nemirstīgo.

♦

Darbība norisinās Jeruzalemē, Jūdejas prokuratora pilī Tiberija valdīšanas laikā. Pēc visa, ko mēs zinām, šķiet, ka apmēram pirms divtūkstoš gadiem — pēc Cēzara un Augusta, pirms Nerona un Tita Romā tiešām valdīja imperators, ko sauca par Tiberiju. Par Jūdejas prokuratoru, par viņa pili, viņa laika izlietojumu, viņa izskatu un stāju, par viņa domām mēs nezinām gandrīz neko. Dekorācijas ir aptuveni Pjero della Vrančeskas vai Venēcijas gleznotāju garā — plaša zāle ar kolon­nām. Personas iet un nāk: senatori purpura apmalotās togās un zelta gredzenu pirkstā, romiešu jātnieki un kareivji, kalpotāji ebreji. Zāles tālākajā sienā atveras durvis, ko apsargā centurions, tās ved uz Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta kabinetu.

Ahasvērs. Tur ir kāda dāma…

Pirmais romiešu kareivis. Vai romiete?

Ahasvērs. Nē, ebrejiete.

Pirmais romiešu kareivis. Tā tikai vēl trūka!

Ahasvērs. Viņa ir ļoti neatlaidīga…

Pirmais romiešu kareivis. Kas man par daļu?

Ahasvērs. Viņa apgalvo, ka pazīst prokuratoru…

Pirmais romiešu kareivis. To viņas visas saka.

Ahasvērs. Viņa ir ļoti skaista.

Pirmais romiešu kareivis. To tev vajadzēja teikt uzreiz! Kornēlijs Agripa man cieši piekodināja sūtīt pie viņa visas sievietes, ja vien tās nav pārāk neglītas…

Romiešu kareivis aiziet. Ahasvers iet dziļāk zālē, kur viņu, aiz

kolonnas paslēpusies, gaida ļoti skaista sieviete.

Mirjama. Kā ir?

Ahasvērs. Vai tu vispār apjēdz, ko no manis prasi? Tā mani vēl var izmest pa durvīm.

Mirjama. Pārstāj domāt par sevi vien! Tu ļoti labi zini, ka ar tevi nekas ļauns nenotiks.

Ahasvērs. Tomēr tu man liecies drusku gaisā pasista. Pirms nezin cik gadiem tu mani atšuvi. Un nu ne saukta, ne gaidīta ierodies un pieprasi, lai tev izkārto tikšanos ar prokuratoru.

Mirjama. Man ar viņu jārunā.

Ahasvērs. Tu ar viņu esi gulējusi, vai ne?

Mirjama, noglāstot viņa matus. Tagad, mans nabaga draugs, tam vairs nav nekādas nozīmes. Bet varbūt tiešām ir: tas var palīdzēt izglābt manu kungu un saimnieku.

Ahasvērs. Vardu sakot, tu izmanto agrāko mīļāko lai izglāb­tu tagadējo? Un tu liec man to visu nokārtot?

Mirjama. To tu nespēj saprast. Viņš nav mans mīļākais.

Ahasvērs. Kurš? Vai Poncijs Pilāts?

Mirjama. Nē, Otrais.

Ahasvērs. Kas tas otrais tāds ir?

Mirjama. Tas ir mans kungs un saimnieks. Tas ir jūsu visu kungs un jūsu visu saimnieks. Tas ir tavs kungs un tavs saimnieks.

Ahasvērs. Tas nu gan būtu brīnums. Man gar viņu nav ne­kādas daļas.

Mirjama. Nezaimo! Tu pats nezini, ko runā.

Ahasvērs. Vai tu varētu izbeigt šito noslēpumaino muldēšanu? Tā ļoti kaitina. Tad jau tu man patīc labāk, kad esi ciniska un ņem vīriešus citu pēc cita, kā dārznieks plūc no koka apelsīnus vai citronus.

Mirjama. Tie laiki ir pagājuši.

Aiiasvērs. Galu galā es to vēl sākšu nožēlot. Zini, tu esi ļoti skaista. Ja tu gribētu…

Mirjama. Es gribu tikai vienu — izglābt savu kungu un saim­nieku.

Amasvērs. Kas tad tavam kungam un saimniekam lēcies?

Mirjama. Viņu apcietināja viņpus Kidronas ielejas Eļļas kalna pakājē — Ģetzemanes dārzā. Viņu grib sodīt ar nāvi.

Aiiasvērs. Tas ir varen labi darīts. Man pret to tipu nav ne vismazāko simpātiju.

Mirjama. Nerunā muļķības! Tas ir vistaisnīgākais, vislabā­kais, vissvētākais cilvēks pasaulē.

Aiiasvērs. Lai viņš iet…

Mirjama. Apklusti!

Pirmais romiešu kareivis, atgriezdamies: Es jau tā do­māju — Kornēlijs Agripa vēlas tevi redzēt. Tev pavei­cies, cālīt! Neaizmirsti, ka par to tev jāpateicas man!

Mirjama. Man tavam Kornēlijam Agripam nekas nav sa­kāms…

Pirmais romiešu kareivis. Tu esi jukusi! Viņš taču ircenturions!

Mirjama. Man vajag satikt prokuratoru.

Pirmais romiešu kareivis. Nu, tagad nāc! Vai nu tu gribi vai ne, es tevi aizvedīšu pie centuriona. Redzi, tur jau viņš nāk!

Centurions. Kāds vējš tevi, daiļaviņ…

Mirjama kliedz. Es gribu satikt prokuratoru!

Centurions. Vai tu klusēsi, sīkā neliete!

Pils lielajā zālē jaušama kustība. Tajā ienāk maza bruņotu vīru

grupiņa.

Poncijs Pilāts. Kornēlij Agripa!

Centurions. Jūsu rīcībā!

Poncijs Pilāts. Kas te notiek? Kas te par traci?

Centurions. Kāda jauna sieviete vēlas, lai jūsu ekselence viņu pieņem.

Poncijs Pilāts. Ko viņa no manis grib?

Centurions. Es nezinu. Viņa ļoti skaļi kliedza.

Poncijs Pilāts. Es neesmu kurls. Es dzirdēju.

Centurions klusām kareivim. Ko tā muļķe grib?

Pirmais romiešu kareivis klusām Ahasvēram: Kas tai stul­benei vajadzīgs?

Aiiasvf.rs klusām kareivim. Tā ir viena izbijusi prokuratora draugaļa.

Centurions. Šī jaunā sieviete apgalvo, ka ir jūsu ekselences draudzene.

Poncijs Pilāts. Nu, palūkosimies…

Viņš lieliem soļiem iet pie Mirjamas, kas, galvu noliekusi, stāv

nekustīgi. Piepeši viņa paceļ seju pret gaismu.

Poncijs Pilāts. Mirjama! Mirjama no Magdalas!

Mirjama. Vai jūs mani vēl pazīstat?

Poncijs Pilāts, viņai tuvodamies. Vai es jūs pazīstu! Vai tiešām iedomājaties, ka jūs iespējams aizmirst?

Pirmais romiešu kareivis caur zobiem. Ak tad tā! To nu gan es nebūtu domājis…

Ahasvērs kareivim. Es gan… par nožēlošanu!

Poncijs Pilāts. Centurion, atstājiet mūs vienus!

Prokurators kopā ar Mirjamu ieiet savā kabinetā aiz lielās zāles.

Poncijs Pilāts: Mirjama! Pēc tik ilga iaika!

Mirjama. Jūs neesat mainījies. Bet es esmu pavisam cita.

Poncijs Pilāts. Cita? Nedomāju vis. Tā būtu liela nelaime.

Mirjama. Liela nelaime? Vai tiešām? Man aiz kauna jāno­sarkst, iedomājoties vien, kāda esmu bijusi.

Poncijs Pilāts. Tu biji debešķīga. Tu joprojām esi pasakaina. Vai tagad tu kādu mīli?

Mirjama. Es mīlu to, kuru ebreji grib, lai tu notiesā uz nāvi. Viņa dēļ esmu te atnākusi.

Poncijs Pilāts. Vai Barabu? Vai tas iespējams! Barabu!… Tas ir nežēlīgs briesmonis, un viņš ir neglītenis.

Mirjama. Nē. Barabu nē. Otro, ko tev atveda ebreji.

Poncijs Pilāts: Otro?… Ak jā. Zinu. To, kuru mēs ar Hērodu raidām viens pie otra kā tādu spēļu bumbu un ko neviens no mums negribētu… Vai tu viņu mīli?

Mirjama. Es viņu nemīlu tā, kā tu iedomājies.

Poncijs Pilāts. Tu viņu nemīli tā… Ak jā! Laikam es tevi sapro­tu: tu esi pārstājusi viņu mīlēt, tu viņu reizē mīli un ie­nīsti, tu viņu neieredzi, tu gribētu redzēt viņu mirstam…

Mirjama. Ne! Nē! Es viņu nemīlu tā, kā sievietes mīl vīriešus, es viņu nemīlu tā, kā mīlēju tevi. Es viņu mīlu vairāk par pašu pasaules pilnestību, vairāk par visu, vairāk nekā dzīvību, es viņu mīlu vairāk nekā sevi pašu. Es­mu ar mieru mesties ceļos pie tavām kājām, ja tu man palīdzi un viņu izglāb.

Poncijs Pilāts. Augstais dievs! Kāda kaislība! Es nupat šo cilvēku redzēju. Es viņu aizsūtīju atpakaļ pie Hēroda. Viņš ir galilejietis — tāpat kā tu, vai ne?

Mirjama. Jā, mēs esam galilejieši. Es esmu no Magdalas. Viņš — no Nacaretes.

Poncijs Pilāts. Magdala! Nacarete! Varenas zvejas ostas… Nevar tiešām saprast, kas tādos tumšos nostūros vis­pār var notikt. Un kāpēc no tiem piepeši iznirst tāds skaistums kā tu.

Mirjama. Svarīga neesmu es. Svarīgs ir viņš.

Poncijs Pilāts. Man svarīga esi vienīgi tu. Es nekad neesmu tevi aizmirsis. Tu esi skaistāka nekā jebkad. Varētu sacīt, ka tevi no iekšienes apmirdz kāda gaisma. Nu, pasaki, sirsniņ: ja es tev viņu izglābšu, vai tu…

Mirjama. Neprasi man to, ko es vairs nespēju tev dot.

Poncijs Pilāts. Jā, tādi jau nu jūs esat gan, jūs — ebreji, jūs — galilejieši! Ja jūs klausītu, jums vajadzētu dot visu — bet jūs pretī nedotu ne kripatu! Un kāpēc, saki, lūdzu, lai es lauztu kaklu, tev pakalpojot, bet tu manā labā negribi ne pirkstu pakustināt?

Mirjama. Manuprāt, tu esi godkārīgs, vai ne? Ja tu viņu, Sko­lotāju, izglābsi, tu sev iegūsi slavu uz mūžīgiem laikiem!

Poncijs Pilāts. Ko nu stāsti! Vai nu es viņu izglābšu vai no­tiesāšu — man tas ir viens un tas pats: pēc mēneša vai pēc gada to neviens vairs nepieminēs. Bet man tev, meitiņ, ir kaut kas jāpaskaidro. Kad es tavu mīļāko ieraudzīju…

Mirjama. Viņš nav mans mīļākais. Viņš ir kungs, un es esmu kalpone.

Poncijs Pilāts. Labi! Kā vēlies… Kad ieraudzīju tavu… tavu nacaretieti, es viņam jautāju, vai viņš, kā ļaudis runā, tiešām uzskata sevi par jūdu ķēniņu. Vai zini, ko viņš man atbildēja?

Mirjama. Jā, es zinu.

Poncijs Pilāts: Viņš atbildēja, ka uzskatot gan. Tur nu tie­šām vajadzīga dūša! Vai, tavuprāt, viņam visi ir mājās?

Mirjama. Ja tu gribi jautāt, vai viņš ir tāds pats kā citi cilvēki, teikšu — nē, viņš nav līdzīgs citiem. Bet, ja tu iedomā­jies, ka viņš ir traks, nē — viņš nav traks. Reizēm es sev jautāju, vai mēs neesam tie, kam galvā viss nav kārtībā.

Poncijs Pilāts. Viņš piemetināja, ka viņa valstība neesot šīs­zemes valstība. Kas tie par murgiem? Tad es viņam skaidri un gaiši noprasīju: "Tātad tu esi ķēniņš?" Un viņš atbildēja: "Tu to esi pateicis."

Mirjama. Viņš ir ķēniņš. Viņš ir mans ķēniņš un tavs ķēniņš. Viņš ir visu cilvēku ķēniņš.

Poncijs Pilāts. Taču es domāju — ja viņš ietiepsies un pa­liks pie sava, viņš būs pats savu moku ķēniņš. Tu saki — viņš neesot traks. Esmu gatavs tev ticēt. Bet vai viņš apjēdz ari, ko dara? Pirmām kārtām — attiecībā uz ebrejiem: vai vari iztēloties Hērodu Antipu un Kaifu ar jūdu ķēniņu uz kakla? Bet par taviem ebre­jiem man galu galā nav liela bēda. Un mani romieši? Romieši ir un paliek. Un, ja nu mani draudziņi Romā pasacīs, ka esmu licis palaist vaļā vienu puisi, kas sevi uzskata par jūdu ķēniņu, baidos, ka sacelsies troksnis, un tas varbūt nebūs nekāds jaukais troksnis. Es jau no šejienes dzirdu augsto priesteri klaigājam pie maniem logiem: "Mums nav cita ķēniņa kā vien cēzars!" Kādu ģīmi lai es tad rādu?

Mirjama. Es no politikas nekā nesaprotu.

Poncijs Pilāts. Tu tai neesi radīta.

Mirjama. Vai tu viņu atbrīvosi?

Poncijs Pilāts. Paklausies! Tevis dēļ, tavā labā es darīšu visu, ko varēšu. Bet es tev neapsolu neko. Man ir jādomā par savu nākotni, par to, kāds izskatīšos ļaužu acīs. Vai tu spēj to saprast?

Mirjama. Atbrīvo viņu! Tas pārvērtīs pasauli.

Poncijs Pilāts. Vai nu es viņu notiesāšu vai atbrīvošu, pasaulē no tā nekas nemainīsies, sirsniņ. Jā, varbūt vienīgi tava sirds. Bet tas ir viss. Mēs, politiķi, galu galā esam sapratuši, ka mūsu lēmumiem nav lielas nozī­mes un ka viena cilvēka nāvei vispār nav nekādas nozīmes. Ne jau nu tava nacaretieša liktenis mainīs pasauli un tās vēsturi.

Mirjama. Atbrīvo viņu!

Poncijs Pilāts. Vai tu esi pārliecināta, ka viņš tiešām grib tikt atbrīvots?

Mirjama pavisam klusām. Es nezinu.

Poncijs Pilāts maigi. Atnāc pie manis vēl!

Mirjama. Es neatnākšu. Tas ir tā, it kā manis te nekad ne­būtu bijis.

Poncijs Pilāts. Sargi! Pavadiet apmeklētāju līdz pils vārtiem. Otrais romiešu kareivis klusām. Nāc, dāmiņ, nav ko tik gauži raudāt. Es nezinu, kā prokuratoram tas izdodas, bet viņš vienmēr izkārto tā, kā ir vislabāk: reizēm liekas, ka viņš visu dara šķērsām, bet galu galā izrādās, ka viņam bijis iemesls rīkoties tieši tā.

♦

Bieži, kad sabiezēja vakara krēsla, viņš iekārtojās kuģa priekšgalā un sapņoja par pagātni, kas nebeidzās. Kad apvārsnis satumsa, kad nakts melnumā vairs nevarēja atšķirt juru no debesīm, kas nolaidās par Pinta, pār Nifia, pār Santa Maria, Seviljas Žīda gara acu priekšā lielā nekārtībā drūzmējās no visurienes saradušies tēli. Viņš atkal redzēja sevi kā tirgotāju, kā kurpnieku, kā kareivi un jūrnieku. Viņš no jauna redzēja sevi Jeruzalemē kopā ar imperatoru, kas bija izslēgts no baznīcas un satricināja visu pasauli, Apūlijas līdzenumos vai Umbrijas pakalnos kopā ar Pjetro di Bernardoni, Romā ar Svēto Tēvu, Kijevā ar spitālīgajiem, Lielā Hana teltī Karakoruma pakājē vasaras vidus svelmē. Viņš redzēja sevi ieejam Seviljā kopā ar svētā karaļa karapulkiem. Tā bija pirmā reize viņa mūžā, tas ir, pasaules vēsturē, kad viņš iegāja Spānijā. Lai padzītu Almohadus, kas bija padzinuši Almoravīdus, kuri bija padzinuši Abāsīdus, kas bija padzinuši Omeijādus, kuri bija padzinuši kristiešus, Kastīlijas karalis Ferdinands III bija saaicinājis ļaudis no visurienes — ne tikai kastīliešus un kataloņus, jātniekus no Galīcijas, astūriešus un leoniešus, bet arī frankus un dženoviešus, kuru kuģi jau vagoja jūru līdz Atlantijas okeānam. Viņš ieradās kopā ar Dženovas vīriem. Viņš tikko bija atgriezies no Vidusāzijas un no Romas.

Gvadalkiviras līkumā, kur satiekas skarbie kalni un ar olīvkokiem, labību un vēršiem bagātie līdzenumi, Sevilja ar savu priekšpilsētu Trianu bija ziedoša un skaista. Pēc Ferdi­nanda III uzvaras un mauru padzīšanas lielākā daļa musul­maņu iedzīvotāju tika izraidīta. Kopā ar vairākiem citiem ebrejiem Izaks Dženovietis iekārtojās rajonā, kas pletās gar upes malu pie paša mauru uzceltā mūra. Viņam bija vajadzīgi tikai pāris gadi, lai izvērstu veikalu, kas rosīgi darbojās: viņš eksportēja uz ziemeļiem olīvas un olīveļļu, ieveda zivju pro­duktus no Portugāles, vadmalu un audeklus no Flandrijas, no Venēcijas vai Lionas, jo viņam bija pieredze audumu tirdz­niecībā, bet vēl pēc dažiem gadiem — Austrumu garšvielas. Tas bija pārāk skaisti, lai ilgi turpinātos. Kājas nedeva mieru. Viņš visu pameta. Viņš atsāka ceļošanu. Tas bija pareizi izraudzīts brīdis: Spānijas ebrejiem vairs neklājās labi. Viņš atgriezās Francijā un Itālijā, kur kari un reliģija deva tematus gleznotājiem. Viņš iekārtojās tā, lai ierastos Konstantinopolē tikai dažus mēnešus pirms tam, kad to iekaroja Muhameds II. Viņš pārdzīvoja visu aplenkumu. Viņš redzēja, kā uzvarētājs ieiet Konstantīna, Justiniāna un Teodoras pilsētā. Viņš atkal devās ceļā. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem — tos visus nav iespējams atstāstīt — Kiprā, Raguzā un Venēcijā, kur viņš bija nodibinājis mīlas sakaru ar kurtizāni, kas kalpoja par modeli Karpačo, viņš atgriezās Spānijā. Tad viņš vairs nebija Žīds, viņš bija nelaimīgs varonis, kas cīnījies pret islamu. Viņš bija pieņēmis Huana de Espera en Diosa jeb Huana Esperendiosa vārdu. Viņš atgriezās Seviljā īstajā brīdī, lai viņu varētu savervēt cits dženovietis, kas klusībā loloja noslēpumainu nodomu, par kuru runāja aizrautīgi, tomēr pusbalsī. Viņu sauca par Kristobalu Kolonu jeb, ja jums tā labāk patīk, —

par Kristoforu Kolumbu. Viņš bija avantūrists.

♦

ziti, vistrakākais ir tas, ka tie stulbeņi jaucas iekšā visur un par to vien domā, kā piešņākt nabaga ļaudis. Tas ir pilnīgi neciešami, ka šitādas lietas notiek, cilvēks vairs nevar pabāzt de­gunu no savas mājas, kad viņi krīt krāgā un liek darīt to un liek darīt šito, un sakiet, lūdzami, kā lai to nedara, jo tie stulbeņi sit, kur galva, kur acs, un nelaime jūs piemeklē tāpēc vien, ka esat stiprs pēc skata un viņi jums uz ielas uzsvilpj un uzmācas, kad to vien gribas kā tikt mājās iedzert kādu glāzi un kaut ko uzkost, pagulēt ar sievu un aizmigt, saprotiet, ja runa ir par to nabaga tipu, man nekas nav pret to, ko viņš izdarījis, es par to nekā nezinu, man tīri labi patiktu domāt, ka tās ir tikai tādas pries­teru pasakas, bet viņš bija galīgi bālā ģīmī un pārguris, un asi­nis viņam bija uz pieres, un pirksti šitik gari un balti, tādus es vēl nekad nebiju redzējis, viņš jau nu nav bijis nekāds strād­nieks, un es laikam nebūtu atteicies viņam drusku piepalīdzēt, bet tad pieklājīgi jāpalūdz, nevis jāmetas man virsū kā tādai sērgai uz nabagiem, nezin ko tie stulbeņi iedomājas, mēs ne­esam nekādi melnie vai čukmeki, un vēl viņi plātās, ka atnesuši drošību un mieru, par šitādu mieru es tikai nospļaujos, un, ja viņi no kāda grib tikt vaļā, lai tad paši ar to noņemas, es gāju mājās no tīruma mierīgā garā, tur es biju kopā ar Rufu un Jere­miju, jūs jau zināt, ka tie ir mani dēli, es jau viņus vedu līdzi, lai strādā tīrumā, vēl ir mazi, bet nupat sāk strādāt tīri labi, un tajā brīdi, kad nācām mājās, parādījās mazs pūlītis kā jau bieži redzams, kad romiešu zaldāti un priesteri, daža laba lāga sievele un vēl vesels pūlis, ko tracina asinis, un trīs noskranduši un neapkopti tipi ar krustu pār muguru, un tad es teicu Jeremijam un Rufam, kas mani raustīja aiz piedurknes, ka tur ir vēl trīs no tiem, kuriem būs jāatdod gali, un Rufs man jautāja, ko šie izda­rījuši, es smiedamies atbildēju, ka droši vien ir kādu nosituši vai apzaguši, vai pastrādājuši vēl kādu muļķību un nokaitinājuši lielos večus sanhedrinā vai pretorus, uz pieres jau nav rakstīts, tie caurām dienām valstās un nekā nedara, kamēr citi strādā kā jūga lopi, un es pamanīju vienu lielu lamzacīgu romiešu zaldatu, kas nesa tādu uzrakstu kā svēto sakramentu, un tur es izlasīju kaut ko par jūdu ķēniņu, man tiešām sanāca smiekli, bet jūs jau zināt, kādi ir bērni, ak, tēt, kas ir tas, ak, tēt, kas iršitais, un ne­var vien beigt jautāšanu, es būtu darījis prātīgāk, ja turpinātu apgriezt vīnogulājus un taisītu etiķi, nevis ietu mājās, bet bērni gribēja redzēt, viņi mani stūma uz priekšu, mēs bijām pirmajā rindā, un pūlis acīm redzot auga aizvien lielāks, varēja skaidri saskatīt centuriona seju, un augsto priesteri, un lāga sievas, kuras raudāja un kratīja kausiņus, ko bija paņēmušas līdzi, lai viņiem dotu padzerties, un vistievākais pagriezās pret viņām un runāja kaut ko tādu, ko lāgā nesapratu, sauca šīs par Jeruzale­mes meitām un lūdza neraudāt viņa deļ, labāk lai tad raudot par saviem bērniem, un tad Rufs sāka brēkt, un es viņu iedunkāju, bet tas tips runāja par kalniem, kas gāzīšoties mums virsū un ielejām, kuras mūs apsegšot, un tad — padodiet man drus­ku vīna, paldies, — es pamanīju Mirjamu, ar kuru biju gulējis tāpat kā kurš katrs cits, un viņa gan neizskatījās vēl veca, bet priecīga arī ne, un viņa raudāja stiprāk par citām, kas te īsti notiek, es viņai jautāju, un viņa lauzīja rokas un elsodama stās­tīja ļoti ātri, es gandrīz nekā nesapratu, ka viņa gājusi pie pro­kuratūra, jo ar to ari ir gulējusi, kad bijusi jaunāka, un lūgusi, lai atbrīvo vienu no tiem tipiem, kas nekā ļauna neesot darījis un esot labāks par visiem pasaulē, esot cilvēces zieds un vēl tada garā, ka ne atklausīties, es viņai sacīju, ka šī ir jukusi, bet viņa skatījās uz mani tā, it kā es būtu noslepkavojis tēvu un māti, un tad man uzreiz likās — lūdzu, vēl vienu kausiņu, kad par to runāju, man uznāk slāpes, — esmu galīgs muļķis un nekā nesa­protu, un viņa bija skaista, saprotiet, bet es nezinu, kā lai to pasaka, tas bija cits skaistums, tur cilvēkam nevis uznāk gribē­šana un vēlēšanās gulties virsū, bet drīzāk rādās — vajadzētu apsēsties viņai pie kājām un klausīties, kā viņa runā par to otro, kas viņai paņēmis visus prātus, un tas nemaz nekaitinātu, un tad es jautāju, ko prokurators atbildējis, bet prokurators apsolījis darīt visu iespējamo, lai atbrīvotu tipu, ko viņa sauca par visla­bāko, bet tas nav izdevies ebreju dēļ, jo priesteri draudējuši, ka sūdzēsies cēzaram, ko tu man tur muldi par cēzaru, un tieši tajā brīdī gandrīz pusceļā uz to vietu, ko sauc par par pieres vietu — labāk palīdziet man, ko ņirgājaties! — pienāca centurions, es par to jau teicu, ka viņš man likās piepūties, un uzsauca, lai es labāk palīdzot pastiept krustu, nevis irgājoties, jo ir jāteic, ka tas tips pakrita jau nezin kuro reizi un izskatījās pagalam beigts, es prasīju, ko tam muļķim vajag no manis, un šis man iegāza pa rīkli, un es nezinu, kas tad notika, bet es biju kā piedzēries un briesmīgi priecīgs, ka esmu tur, un man nemaz nelikās, ka mani piespiež nelietīgie stulbeņi, es pats metos uz priekšu kā tad, kad iziet no bārdziņa un laiks ir jauks un spirgts, es pametu Rufu un viņa brāli Jeremiju, es uzliku roku tam tipam uz pleca, viņš ar vienu celi bija atspiedies pret zemi, visur viņam tecēja asinis, un viņš uz mani paskatījās tā, ka es nevaru aizmirst, viņam bija acis acis acis, bet tik skaidras un dziļas, un tad es piepeši jutu — nezinu, kā lai to pasaku, bet man likās — viņš vairāk palīdz man nikā es viņam, un viņš sacīja kaut ko tādu, kur bija gad­simtu gadsimti, un tad es noelsos vienreiz un noelsos otrreiz, un uzvēlu krustu plecos, un tad man mazdrusciņ bija tā ap dūšu, it kā es staigātu pa debesīm starp zvaigznēm.

♦

Es rakstu grāmatas. Bieži, lai tās sacerētu, vai arī, lai sevi mierinātu par to, ka esmu uzrak­stījis atkal vienu, dodos uz Itāliju. Es ļoti mīlu Itāliju. Ja raugāties uz to kartē jau sapņu pilnām acīm, tā izskatās — to zina katrs bērns no pašas agrās mazotnes — pēc zābaka jūrā. Kad pa to staigājat, atrodat pilsētas bez ietvēm starp torņiem un baznīcām un diezgan daudzām cipresēm starp ļoti daudziem olīvkokiem. Kopumā tas ir kaut kas diezgan vecs un neapšau­bāmi satriecoši skaists. Ak, cik jauki! Bravo! Bravo! Vēlreiz bravo! Jūs varat braukt uz ezeriem Toskānā, uz Umbriju, uz Apūliju, uz Sicīliju, uz Amalfi un Positāno piekrasti. Jūs varat doties arī uz Venēciju kopā ar vecmeitām no Jaunanglijas un Konektikutas un mīlētājiem no visurienes. Tā ir skaista vieta, kur dzīvot pagātnē un sapņot par tagadni.

Es vēl biju jauns un, paldies Dievam, nebiju ari neko pub­licējis, kad pirms daudziem gadiem Venēcijā kadā rudens vakarā nejauši viņu satiku. Tolaik es lāgā nezināju, ko iesākt dzīvē un pasaulē. Pagātne un nākotne man bija tītas dziļā tumsā. Patiesību sakot, man tās bija galīgi vienaldzīgas. Man pilnīgi pietika ar tagadni. Es jau nebiju ieradies viens pie Adrijas jūras. Vēl tagad atceros, ka dzīvojām pašā Skjavoni krastmalas galā Arsenāla pusē burvīgā okerkrāsas mājā, kas droši vien pastāv joprojām, — Bučintoro pansijā. Mums par abiem bija nepilni četrdesmit gadi. Jūs ļoti labi varat iedomā­ties, kā pavadījām laiku sarkanajā Venēcijā starp dodžiem un gondolām. Ak, jaunība, jaunība…

Taču mēs vēl atradām iespēju no rīta doties uz Kjodžu, uz Malamoko, uz raibo Burano, uzTorčello ar tās divām baznīcām lauku vidū. Mēs vairījāmies no Murāno un muļķu sajūsmas par stikla smalkumiem. Kad atgriezāmies no salām, pilsētā iestājās nakts. Merserija un Svētā Mozus baznīca, kā arī Nopūtu tilts, kas nožēloja savus cietumniekus, vērodams tūristus, mums šķita pārāk trokšņaini un drūzmaini, mazliet vulgāri savā burvībā un rosībā. Pat Svētā Marka laukums un Piazzeta, kas ir tik skaista ar savām divām kolonnnām, kuras jūras pusē paveras kā klusuma, mirdzuma un sapņu opera, divi akmens lauvas bazilikas otrā pusē ar bērnu ķekariem uz muguras radīja spožumu, kas mums aizcirta elpu, nebeidzot veidot grandošas izrādes apoteozi uz paroksisma un augstakās sajūsmas robežas. Mums labāk patika Dorsoduro kvartāls starp Izdziedināšanas baznīcu un Svētā Trovaso baznīcu, kur nolūkojāmies, kā laivu taisītāji būvē gondolas, Džudeča un Abādzija. Mēs gājām, rokās sadevušies, vientulībā un mierā. Pagātne, par kuru nezinājām nekā, vēsture, gar kuru mums nebija nekādas daļas, plūda laukā no lielām akmens akām starp sarkanām pilīm, skurbināja mūs un piejaucās mūsu mīlestībai. Mēs viens otru mīlējām atmiņās un trakās cerībās. Es vēl neko nebiju paveicis. Es visu gaidīju no nākotnes. Tik liels skaistums mani smacēja nost. Es biju pasaules apskurbis.

♦

Mirjamas atgriešanas Ahasvēru satrieca. Viņš bija atstājis Magdalu un pārcēlies uz Jeru­zalemi, lai bēgtu — lai bēgtu no viņas garajiem, gaišajiem matiem un vijolīšu krasas acīm, no viņas smaržas un tēla. Mirjamas piepešā parādīšanās pavasara saulē Poncija Pilāta pils priekšā Ahasvēru piepildīja ar laimi, pirms iegrūda baiļu bezdibenī.

Viņš sēdēja uz sola prokuratora pils priekšā, ļaudamies spirgtajam gaisam un mazai atpūtai pēc darba kopš rītaus­mas, viņš pārmija dažus vārdus ar kvartāla ļaudīm.

— Ei, Ahasvēr, vai tu ieelpo svaigu gaisu? — viņam uzsauca puikas un mājasmātes, kas gāja iepirkties.

Piepeši Ahasvērs ieraudzīja viņu. Tajā pašā mirkli ierastā apkārtne, garāmgājēji un starpgadījumi uz ielas nogrima nebūtībā. Pasauli veido tikai satikšanās. Mēnesi pēc mēneša Mēness pie debesīm dila un auga, ziema sekoja vasarai un pavasaris ziemai, bet viņš dzīvoja no atmiņām, kas mazpamazām izbalēja. Un nu šī seja un šis augums, kas tik ļoti viņu nodarbināja, pirms sāka izkust aizmirstībā, atkal bija acu priekšā.

Pirmajā mirkli viņam tā šķita iedoma, ko varbūt radījis nogurums un miega bads. Visu šo laiku viņš bija grūti strādā­jis. Vecais Kartafils bija saslimis. Jau vairāk nekā četras dienas dubultnieks bija viņu aizstājis visu laiku, tikai dažas stundas pirms nakts iestāšanās atgriezdamies savā kurpnieka skabūzītī, kur krājās darbs. Viņš pārlaida roku pār acīm. Viņš papurināja galvu. Nekustīga, kā apmaldījusies, stingu skatienu, līdzīga ciešanu un bēdu statujai Marija no Magdalas stāvēja Ahasvēra priekšā. Viņa iedvesa bailes.

Ahasvēra atmiņa bija saglabājusi jaunības spožumā staro­jošu Mariju Magdalēnu. Bet šo tēlu bija apzīmogojuši gadi un ciešanas. Draudzības beigu posmā Ahasvērs reizēm vēl redzēja viņu dodamies uz svētkiem vai dzīrēm, kurās pats netika aici­nāts, tērpušos dārgās drānās, ko viņa valkāja dabiski un majestātiski. No spožuma vairs nebija palicis nekas, maz arī no jaunības. Tomēr viņa joprojām bija skaista. Vēlāk, daudz vēlāk Mazačo, Lūkass no Lcidenes, Rubenss, Tintoreto, Veronēze, Žoržs de la Tūrs — vesels pulks visu skolu un visu laik­metu gleznotāju, gravieru un tēlnieku viņu attēlos krāšņās, reizēm mežģīnēm rotātās drānās, greznojušos ar pērlēm, bril­jantiem, smaragdiem, tērpos, kuros atlass un samts sacenšas ar zeltu. Neviena sieviete, atskaitot varbūt vienīgi Svēto Jau­navu, tik bieži nav attēlota cilvēku ģeniālajos darbos — ar parfīma vāzi, galvaskausa vai krusta priekšā, sēžam pie bagā­tīgi klāta galda, saļimušu krusta pakājē. Starp Kristu un Ma­donnu, blakus apustulim Jānim viņa viena pati veidos milzīgu apgabalu miglainajā, nenosakāmajā un gaistošajā vilni, kas nes sev līdzi tik daudz muļķību un tik daudz diženuma un ko mēs saucam par kultūru. Viņa liks sapņot miljoniem to, kuri viņai ar savu talantu un drudzi liks augšāmcelties, tiem, kas viņu svētbijībā, mīlestībā un apbrīnā uzlūkos. Ap šo jauno sievieti, kas pavasara dienā nekustīga stāvēja Poncija Pilāta pils priekšā, kur apstulbināja kurpnieku Ahasvēru — prokuratora durvju sargu, dzimušu Galilejas Magdalā tāpat kā viņa, vīsies viena no bagātīgākajam visu laiku leģendām. Par viņas dzīves beigām nebūs zināms gandrīz nekas. Varbūt viņa pār­cēlās uz Provansu kaut kur pie Masilijas, kas kļūs par Marseļu, kopā ar māsu Martu un no miroņiem uzmodināto brāli Lācaru? Varbūt viņa ir dzīvojusi Senbomas grotā? Tas nav svarīgi. Atmiņas par viņu un viņas kultu atrodam Senmaksimēnā un Vezelē, Otēnā un Minsterē, Itālijā un Anglijā — visur šajā pasaulē, kur viņa nebeidz iemiesot reizē savu skaistumu un grēku nožēlošanu, labā atklāšanu un uzvaru pār ļauno. Viņu redzēs gleznotu un veidotu skulptūrās, un apdziedātu neskaitāmos veidolos, visdažādākajos apstākļos, visos viņas dzives posmos, pirms un pēc pievēršanās Jēzum: tas ir mū­žam dzīvs šīspasaules baudu tēls, kas vēršas uz atsacīšanos un trūkumu; brīdī, kad viņa nomet greznās drānas, lai uzģērbtu grēku nožēlnieces skrandas; Lieldienās mirklī, kad pa ceļam uz kapu viņas ticība satricinās pasauli, dodot tai augšāmcēlu­šos Dievu; ekstāzes brīdī, kad viņu apmeklē no debesīm nolaidušies eņģeļi. Ilgi pirms šīs slavas, kad Ahasvērs Mariju no Magdalas piepeši ieraudzīja prokuratora pils priekšā, viņu var iztēloties ģērbušos skrandās, kādās viņu ietērpa Donatello, veidodams koka skulptūru Florences baptistērijam. Un ar tādu pašu traģisku, baiļu izmocītu seju. Vēl dažus mirkļus Ahasvērs šaubījās. Viņš samiedza acis un sarauca pieri. Kas gan īsteni notiek? Tad neticība izklīda. Viņu pacēla dziļumu banga. Tā bija laime.

Jūs taču to zināt, vai ne? Jūs to zināt, tāpat kā visi: pār mīlestību un kaislību valda pretruna. Nekas nav pilnāks aizdomu kā mīlestība. Un nekas nav par to lētticīgāks. Līdzko Ahasvērs pārstāja apšaubīt Mirjamas klātbūtni, viņa iztēle iekvēlojās. Viņš iedomājās, ka, nogurusi no apnicīgās baudu dzīves, viņa metīsies Ahasvēra skavās. Viņš saņēma abas Mirjamas rokas, ieveda viņu pilī, skūpstīja ceļgalus, beidzot viņš ļāva brīvu vaļu visiem sapņiem, kurus tik sen bija pūlē­jies apspiest.

Tad notika kaut kas tāds, ko viņš sākuma nespēja aptvert. Viņa maigi atraisījās no Ahasvēra, vairījās no viņa skatiena, novērsa seju. Ahasvēra pārsteigums tikko bija pārvērties sajūsmā. Nepagāja ilgs laiks, kad sajūsma vērtās bažās, pēc tam — apjukumā. Tā, kas stāvēja viņa priekšā, neapšaubāmi bija Marija no Magdalas, un viņa bija stipri mainījusies — taču viņa nebija te ieradusies, lai atdotos Ahasvēram. Tāpat kā šaubas, kā skumjas, ari laime meklē visus iespējamos iegan­stus, lai varētu turpināties. Ahasvēram vēl kādu brīdi izdevās sevi pārliecināt, ka galu galā viņš spēs sasniegt sirdi, ko pār­baudījušas tik daudzas baudas un dzīve. Tad piepeši viņam kļuva skaidrs: Marijā Magdalēnā bija mainījies pilnīgi viss pašos pamatos, nemainīgs bija palicis tikai stūrgalvīgais Ahasvēra noraidījums. Vienīgi šinī ziņā viņa bija palikusi viņa pati. Laimi acumirklī nomainīja ciešanas, kas bija jo plosošākas tāpēc, ka cerība bija pamodinājusi visu, kas ilgu mēnešu gaitā bija iemidzis. Un šis otrais trieciens Ahasvēram bija vēl briesmīgāks nekā pirmais.

Mirjama viņu nesaudzēja. Viņa runāja bez aplinkiem, ar visu tiešumu, uz kādu mudina kaislība pret citu. Ciešanu miglā Ahasvērs neskaidri nojauta, ka viņa pieķērusies citam vīrietim, tādam pašam galilejietim kā pati. Tieši tā deļ, lai to izglābtu, viņa ieradusies pilī mesties pie kājām Jūdejas prokuratoram un izlūgties žēlastību.

Mirjamas atgūšanas laimē Ahasvērs bija atļāvies paust tik kvēlu sajūsmu, ka vairs nevarēja bez kauna atsacīties Mirjamu ievest pie prokuratora, kuram pats nekad netuvojās, vismaz ievest pie sarga, ar ko viņam bija darīšana ik dienu. Marija no Magdalas izrīkojās ar viņu, kā vien gribēja, jo viņa Ahasvēru nemīlēja, bet viņš viņu mīlēja joprojām. Kā pazu­dis, apjucis, greizsirdības plosīts, — to viņš pūlējās mazināt, iztēlojoties Mirjamas nedalīto kaislību pret nacaretieti mītam kādā citā pasaulē —, Ahasvērs padevas un darīja, ko viņa vēlējās. Kad, svārstīdamās starp izmisumu un stūrgalvīgu cerību, viņa iznaca no Poncija Pilāta darbistabas, kurpnieku plosīja spēcīgas un pretrunīgas jūtas.

♦

Mani skurbināja ne tikai Ve­nēcijas skaistums. Viņai bija gaiši mati un ļoti zilas acis, kas saviļņojuma brīžos ieguva violetu nokrāsu, visskaistākās rokas pasaulē un neaizmirstami ceļgali — gludi un apaļi. Viņa ļoti atgadinaja kādu svēto, ko Mazačo gleznojis sabru­kušu krusta pakāje — viņas vaibsti mūs pārsteidza, kad tos ieraudzījām uz kādas pastkartes Rialto pakājē. Es viņu saucu par blusiņu, par savu dūju, par tālo salu, savu kārumiņu, par rozi un par matiolu. Bet viņas vārds bija Marija. Reizēm joko­jot vai vieglprātības brīžos, varbūt Žaka Brela dziesmas dēļ vai tāpēc, ka godinājām veco odalisku ar stirnas acīm, kuru bei­dza nost snobisms un aknu kaites un kura mums tik daudz ko iemācīja attiecībā uz atmiņu un laiku, un sirds labirintiem, es viņu dēvēju par Magdalēnu.

Kādu vakaru pēc pastaigas pa Lido, kas bija nolādēts ar neglītumu, un izkāpšanas mazajā Armēņu saliņā, uz kuru Bairons aiz niknuma un par spīti klibajai kājai — vai varbūt tieši klibuma dēļ — devās peldus, kamēr mīļākā nepacietībā didījās krastmalā, mēs abi ar Mariju bijām apsēdušies pie Jū­ras muitas. Jūs taču pazīstat Jūras muitu — tā ir skaistā celtne ar Fortūnas turētu zemeslodi uz torņa, tā turpina Izdziedinā­šanas baznīcu pašā Venēcijas sirdī un smaili izvirzās starp Lielo Kanālu un Džudekas kanālu pretī Svētā Marka lauku­mam. Saule rietēja. Mēs klusējam. Raudzījāmies uz lagūnu, Sandžordžo saliņu, Dodžu pili, kas reizē ir tik gaisīga un ma­sīva ar augsto torni, Skjavoni krastmalu, debesu un jūras, un cilvēka ģēnija apvienoto mirdzumu. Mūsu dvēseles dziļumos kaut kas klusam eksplodēja. Mēs lūkojāmies viens otrā. Es noliecos pār Mariju.

Pēc dažām sekundēm — bridī, kad atrāvos no viņas, es šo vīru ieraudzīju pirmoreiz. Viņš sēdēja Jūras muitas krastma­lā tāpat kā mēs, turēdams starp kājām koka nūju; viņš, tāpat kā mēs, baudīja jūras un saules saplūsmi. Viņš paskatījās uz Mariju un uzsmaidīja mums.

Tas bija vīrietis nenosakāmā vecumā. Viņam varēja būt trīsdesmit gadu un pat mazāk. Viņam varēja būt piecdesmit vai piecdesmit pieci gadi, un pat vairāk. Viņam bija skaista zvejnieka galva, bet varbūt viņš bija čellists ar diezgan gara­jiem matiem un dziļajām grumbām, kas izvagoja seju kā rētas. Ja vēlaties, tas bija kaut kas līdzīgs Andrē Židam, kam piejaukta kāda druska no Hemingveja un Austrumu klaidoņa. Par spīti saulei, kas arī rietot bija vēl karsta, vīrietim mugurā bija vecs lietusmētelis viņa acu krāsā. Viņā viss bija reizē nenoteikts un ļoti klātesošs, reizē gaistošs un uzkrītošs. Ievē­roju viņa apavus — tie likās veci un stipri, un izvalkāti. Viņš izstaroja kaut ko atbaidošu un reizē pievilcīgu. Viņš pamāja ar galvu. Es atbildēju nevērīgi, bez sevišķas sirsnības. Zināju, ka Marija, kas bija iemiesota atturība, nekādā gadījumā nevē­lētos iepazīties ar tik dīvaina izskata svešinieku. Kā piekrizdama Marija piespiedās man ciešāk.

— Iesim projām, — viņa pačukstēja.

Es piecēlos, pasniedzu roku, lai palīdzētu viņai, un strupi pasveicināju nepazīstamo.

— Sveiciens skaistumam! — viņš franciski teica zemā, piesmakušā balsī. — Sveiciens jaunībai!

Un viņš pavicināja platmali.

Marija uz viņu nepaskatījās. Taču pēc dažām stundām krodziņā aiz svētā Cakarija, kur mēdzām iegriezties, viņa divas reizes ierunājās par vīrieti pie Jūras muitas.

— Ko viņš gribēja? — viņa jautāja.

— Viņam likās, ka tu esi skaista, — es atbildēju. — Un viņš nav vienīgais, kas tā domā.

Man ari Marija likās skaista, un mums bija divdesmit gadu, tādēļ diezgan drīz aizmirsām vīrieti lietusmētelī. Mēs domājām vairs tikai par sevi. Mūsu nakts bija tāda pati kā iepriekšējās — tikpat dievišķīga, tikpat mierīga un saviļņoju­ma pilna.

♦

Viņš atgriežas mājas, asaras rīdams. Asiņojošu sirdi viņš apsēdās pie darba galda, uz kura bija sakrautas ādas, auklas, kasīkļi un naži. Viņš ar vienu kus­tību visu aizmēza projām. Kāpēc viņa atgriezās? Kā viņa varēja būt tik cietsirdīga, ka meklēja tieši viņa palīdzību, lai iegūtu prokuratora apžēlošanu savam mīļākajam? Kam gan varētu iestāstīt, ka nacaretietis nav viņas mīļākais? Dziļi aizvainots, kaislības plosīts, kurpnieks savā Jeruzalemes darbnīciņā jau sāka radīt hipotēzes, ko vēstures kritika, nonākot uz zaimoša­nas robežas, spēja formulēt tikai daudzus jo daudzus gadsim­tus vēlāk. Ne viens vien bija pieņēmis, ka pārlieku cilvēciska mīlestība šajā pasaulē ir vienojusi to, kas sevi dēvēja par mesiju, ar mīļāko mācekli — apustuli Jāni. Un cik daudz slepenu pie­ņēmumu, cik daudz neizteiktu vai daļēji izteiktu domu rosi­nās Marijas Magdalietes lielā mīlestība uz galilejieti! Šīs hipo­tēzes un šīs aizdomas piedzima un sāka rosīties tajā pavasara vakarā nožēlojamā bodītē, kur atstumtais kurpnieks klusībā raudāja par zaudēto mīlestību, par otrreiz piedzīvoto nicinā­jumu. Cilvēces avantūras izšķirošā drāma vēl nebija norisinā­jusies. Vēsture vēl nebija pagriezusies ap asi krusta izskatā, kas to sadala un apgriež otrādi. Runas par Kristu, kas mira, skāra pavisam mazu cilvēku kopu; tie bija Marija — Marija Magdalēna —, pulciņš zvejnieku, bariņš baskāju, mācekļi, pāris izbrīna pārņemtu liecinieku kā Sīmanis no Kirēnas, smieklīgi maz svēto vīru un sievu tālajā Iekšējās jūras dien­vidaustrumu nostūrī, Jūdejas prokurators un kurpnieks Ahasvērs.

No pavisam sīku notikumu kopojuma iznira vislielākais notikums, kāds bija piedzīvots kopš Visuma tapšanas. Tik ilgi dzīvojis cerībā, ka spēs aizmirst, Jeruzalemes kurpnieks vairs nezināja, vai viņš Mariju Magdalēnu mīl vai ienīst. Pietika šo sievieti ieraudzīt, lai atkal nonāktu viņas varā. Lai tagad viņa pati tiek galā ar visiem saviem mīļākajiem! Galvenais — lai viņa Ahasvēram vairs nelūdz neko, lai nerunā vairs par vīrie­šiem, kurus ir mīlējusi vai kurus mīl: viņš tos ienīst no visas sirds, jo sevišķi — pēdējo.

Pār Jeruzalemi vēl spīdēja pavasara saule. Cik ilgi bēdu nomāktais kurpnieks sēdēja pie darba galda, galvu rokās saņēmis? Debesīs parādījās daži mākoņi. No ielas plūda mur­doņa. Ahasvērs pacēla skatienu. Garām viņa darbnīcai gāja vīriešu un sieviešu pūlis — tas pavadīja notiesātos. Jūdejas prokuratora durvju sargs acumirklī iedomājās par cilvēku, kura vārds iedvesa bailes katram un kura seju viņš pazina, — par bandas vadoni Barabu. Ahasvērs paliecās uz priekšu un skatījās. Viņš neredzēja Barabu. Viņš redzēja kādu vēl jaunu, diezgan skaistu, asinīm noplūdušu, līdz nesamaņai pārgurušu vīrieti, kuru spieda nost krusts, ko viņš tikko bija no jauna paņēmis no kirēnieša Sīmaņa rokām. Mirkli Ahasvēru pārņē­ma līdzjūtība, un tad piepeši aiz krusta nesēja vīrieša viņš pavadītāju sieviešu pūlī ieraudzīja ciešanu un mīlestības satriekto Mariju no Magdalas. No tā mirkļa Ahasvērs redzēja vairs vienīgi viņu. Tieši tajā brīdī, kad viņš saprata, kas ir cil­vēks, kurš grīļojas zem krusta, no grupas nošķīrās centurions un gāja uz darbnīcas pusi. Ahasvēra skatienu aizsedza kaut kas līdzīgs sarkanam plīvuram, ausīs dunēja, un viņš dzirdēja, kā kareivis, kura seja tomēr neliecināja par maigu dvēseli, jau­tāja, vai notiesātais, kas jau ir ļoti novārdzis, varētu kurpnie­ka veikaliņa mierā un vēsumā brīdi apstāties, lai atpūstos un iedzertu kādu glāzi ūdens ar drusciņu etiķa. Tas būtu, kā tagad mēdz sacīt, kaut kas līdzīgs pēdējai cigaretei un pēdējai ruma glāzei. Notiesātais salīcis, atspiedis krustu pret zemi, stāvēja veikaliņa priekšā, un zibenīgu mirkli viņa skatiens sastapās ar Ahasvēra skatienu. Notiesātā acīs, par spīti tā brīža šausmām, bija tāds maigums un miers, ka prokuratora dur­vju sargs juta dvēseli saviļņojamies. Vai tiešām viņš padosies vēlvienreiz? Kaut kas viņā vilcinājās un svārstījās. Bet viņš paskatījās uz otru pusi un tur, pūlī, no jauna ieraudzīja Mariju no Magdalas kā melnu ciešanu un kaisles tēlu: viņa bija aizse­gusi acis ar plīvuru un raustījās elsās. Kurpnieku aizrāva niknuma vilnis. Viņš atkal pavērās galilejietī, kas klusēdams raudzījās Ahasvērā, un, vēl uzkurinādams sevī naidu, lai ne­padotos tik kārdinošajam un tuvajam žēlumam, iekliedzās:

— Ej! Ej taču!

Cilvēks ar krustu uz muguras pagriezās uz viņa pusi un gandrīz nesadzirdamā balsī teica:

— Es eju, jo man jāmirst. Tu iesi un nemirsi līdz manai atnākšanai.

Centurions paraustīja plecus un kaut ko noburkšķēja. Pār Jūdeju lēnām nolaidās vakars. Pūlis kopā ar Jēzu jau attālinājās no kurpnieka darbnīcas. Tas tuvojās Golgatai, kur pacelsies krusts, kas valdīs pār pasauli. Tas, kas pēc tam notika darbnī­cā, kur atgriezās Ahasvērs, ir mazāk pārsteidzošs brīnums nekā šķīstā ieņemšana, tautas pabarošana tuksnesī ar dažām maizēm, augšāmcelšanās no miroņiem vai balsis, ko dzirdēja Žanna d'Arka, vai viss, kas ar mums notiek diendienā un ko mēs saucam par dzīvi. Satriektais kurpnieks nokrita ar seju pret zemi. Un Dieva žēlastība, kas nekad nav mērojama ar cil­vēku žēlsirdību, lika viņam zaudēt samaņu.

♦

Pjetro di Bernardone ļoti mī­lēja naudu. Viņš ļoti mīlēja arī frančus. Lionā, Tūrā, Ronas un Luāras krastos, Burgoņā un Overņā, liekot krāsot audeklus un pārdodot vadmalas, viņš bija iemācījies franču valodu. Savās dažādajās un reizēm vēl nenoteiktajās formās tā viņam šķita tikpat skaista kā Asīzes itāliešu valoda. Viņš bija lasījis truvēru un trubadūru dziesmas, Svētās Eulālijas katitilēnu un Svētā Ležē dzīvi, Dziesmu par Rolandu, Romānu par Aleksandru un Kretjēna de Truā darbus, traktātus par bruņniecību un bretoņu sacerējumus. Džovanni Butadeo viņš bieži deklamēja vārsmas no saviem mīļākajiem darbiem — Dziesmas par Ro­landu pēdējo rindu:

Cifalt la geste que Turoldus declinet

vai Tristana un Izoldes autora baiļu saucienu brīdi, kad viņa varoņi iemalko mīlestības dzērienu:

Nē, tas nebija vīns; tā bija kaisle,

Tas bija rūgts prieks, un bezgala bailes, un nāve.

— Ak, — viņš sacīja Butadeo, — tu zini, cik daudz es strā­dāju, lai nopelnītu iztiku sev un ģimenei. Un tu zini ari, cik lielu nozīmi es piešķiru naudai. Taču īstenā vērtība ir vienīgi mīlestībai un vārdiem, kas to izsaka. Franči mīl mīlestību un runā par to labāk nekā jebkurš cits. Kā lai viņus nemīl?

Pjetro di Bernardoni labvēligi pieņēma Luija VII galmā. Tāpat kā visi tālaika cilvēki, viņš pukstošu sirdi sekoja Akitānijas Alienoras mīlestības un laulības pavērsieniem. Sajūsmu viņā iedvesa daudzsološā milža Luija dēla kāpšana troni — tas kļūs par Filipu Augustu. Kā apburts viņš apbrīnoja galmi­nieku spožumu un viņu sievu valdzinājumu. Viņš bija pārlie­cināts, ka Francija ir debešķīga zeme ar lielu nākotni, kur labi būtu dzīvot. Draugi Asīzē bieži zobojās par Pjetro di Bernardones tieksmi pēc visa franciskā. Par to viņš tikai pasmaidīja un pacēla rokas: vajadzēja vienīgi pagaidīt, tad jau katrs redzēs, uz ko tie velna puikas franči ir spējīgi.

Audumu tirgotājs mīlēja ne tikai naudu un Franciju, viņš mīlēja ari savu dēlu. Pjetro di Bernardones un provansietes donnas Pikas dēlu sauca par Džovanni. Tas bija jūsmas pilns, ārkārtīgi nervozs jauneklis, kura izšķērdība biedēja tēvu, kas vairāk nekā jebkurš cits bija pieķēries savai naudas lādei un savām monētām. Jaunais Džovanni mīlēja vīnu un dzīres, sievietes un baudas. Iegribas apmierinādams, viņš tērēja bez apdoma. Saskaņā ar sensenām tradīcijām, tēvs veltīgi bija pūlējies panākt, lai viņš piedalās ģimenes darījumos un bez sarežģījumiem manto tēva veikalus. Jaunais Džovanni deva priekšroku meičām, kuras viņš apbēra ar dāvanām, un Toskānas pakalnu vīnam, ko dzēra pēc sirds patikas.

Vienā vienīgā ziņā dēls apmierināja tēvu: arī Džovanni mīlēja Franciju un frančus. Viņš runāja un lasīja truvēru un bruņinieku valodā. Viņš, tāpat kā tēvs, apbrīnoja visu, kas nāca no zemēm aiz Alpiem, no mātes dzimtenes Provansas, no Luāras un Ronas novadiem. Tas bija tik uzkrītoši, ka visi viņu sauca nevis vairs īstajā vārdā par Džovanni, bet gan par Frančesko — Fransuā jeb francūzi. Pūlēdamies izvairīties no tirgošanās, ar ko draudēja tēvs, Frančesko, kuram galva bija pilna varoņdziesmu un bruņinieku romānu, kļuva par kara­vīru un devās karā, kas, tāpat kā baudas, ir patvērums sapņo­tājiem un nelabojamiem pārgalvjiem.

Itālijā tajā laikā valdīja liela sašķeltība, kas ilga jau gadu simtiem un kas vēl turpināsies: cīņa starp diviem principiem, kurus iemiesoja divi cilvēki, starp divām spēcīgām varām, starp divām pasaules un Dieva pusēm — starp pāvestu, svētā Pētera pēcteci, kas bija atstājis Svēto Zemi, lai apmestos Visuma centrā, un imperatoru — Vācijas un ģermāņu zemes valdnieku, kuru tomēr valdzināja Roma un Itālijas saule. f>ī sāncensība, kas sakusa ar Eiropas vēsturi, bija pamatā daudziem zemju vai vietēja rakstura konfliktiem, kuros cits citam pretī stājās prinči, pilsētas, senjori, karavadoņi. Pamatīgi apbruņojušies un atstājuši savu Vaibligenas pili Vācijā, varenie Hoenštaufeni tolaik pūlējās izdeldēt spēcīgo Velfu dzimtu. Ienaids starp Velfiem un vaibligeniešiem Itālijā kļuva par pamatu slavena­jam gvelfu un gibelīnu strīdam, kurš kopš Krusta kariem līdz Dievišķajai komēdijai apzīmogo lielu daļu mūsu vēstures. Nabagie nemīlēja bagātos, bagātie neuzticējās nabagajiem. Dženova necieta Venēciju, Kremona ienīda Milānu. Asīzei ari bija ienaidnieks: Perudža. Gluži kā freskā, ko mēs izklaidīgi apskatām uz Duomo vai Palazzo communale sienām, Pjetro di Bernardones dēls kopā ar Asīzes ļaudīm cīnījās pret Perudžas vīriem. Perudža bija stiprāka. Asīzes karapulkus tā uzvarēja pie Tibras, pie Sandžovanni tilta, un tā niekkalbis Frančesko tika sagūstīts un ieslodzīts kādā no Perudžas torņiem.

♦

Nākamajā vai aiznākamajā dienā — galvot es nevarētu — saule bija pazudusi. Apmāku­šās debesis gūlās pār lagūnu un pilsētu. Mēs bijām staigājuši stundām ilgi un šķērsojuši Venēciju visā tās garumā. Bijām nonākuši pie Labijas pils, kurā nekad neesmu bijis iekšā un kurā, kā apgalvo, esot skaistas Tjepolo freskas. Tālāk klīdām uz labu laimi un mazliet apmaldījāmies. Bijām pagājuši garām vecai celtnei, kas, šķiet, savulaik piederējusi musulmaņu tirgotājiem vai ar islama Austrumiem saistītiem venēcie­šiem, — to sargāja trīs akmens mauri. Turpat netālu pacēlās Tintoreto dzimtā māja — viņa tēvs, il tintore, dzīvoja starp krāsām, jo bija krāsotājs. Piepeši izgājām lielā, tukšā un diez­gan skarbā laukumā — tas bija kvartāls, kur Svētais tēvs bija nometinājis no Džidekas — il Ghetto Nuovo — izraidītos ebrejus.

Pēc lielajās maģistrālēs murdošā pūļa augsto namu ietver­tajā laukumā valdīja Venēcijai diezgan neprasts klusums.

— Kāda svētlaime! — Marija iesaucās.

Es viņu apskāvu.

Viņš bija te.

Pie Jūras muitas es viņu ieraudzīju brīdī, kad Marija atrai­sījās no manām rokām un mazliet atvirzījās. Geto laukumā es viņu pamanīju mirklī, kad kļāvu Mariju sev klāt. Ar koka nūju rokā viņš gluži ka ēna aizslīdēja tieši gar Marijas galvu un saplūda ar mūriem, gar kuriem virzījās. Es nepacietībā un gandrīz aizkaitinājumā sarāvos.

— Kas noticis? — Marija jautāja.

— Viņš ir te, — es atbildēju.

— Nu labi, tad jau ņemsim vien viņu pie sevis un uzreiz sāksim dzīvot trijatā.

Tas bija stipri pārspīlēts. Bet varbūt gluži nepareizi arī nebija: viņš šķērsoja laukumu un tuvojās mums.

— Kas par pārsteigumu… — viņš sacīja.

Un pacēla platmali.

Viņš stāvēja mūsu priekša nekustēdamies, bez vismazāka­jiem draudiem, drīzāk kaut kur pusceļā starp pazemību un ironiju. Apskatīju viņu mazliet uzmanīgak nekā pie Jūras muitas. Viņš bija līdzīgs kuram katram. Un bija apveltīts ar lielu valdzinājumu.

— Jūs jau esat pazīstami, — es pačukstēju Marijai diezgan gļēvā un iespējami samierinošā tonī, lai izvairītos no asumiem.

— Ja tā var sacīt, — viņa norūca.

Jutu, ka viņas oma kļūst grozīga.

— Pietiekami, lai es jūs apbrīnotu, — paziņoja cilvēks lie­tusmētelī.

Raudzījos viņā, acis iepletis: Venēcijas klaidonis runāja madrigālos. Jūs taču pazīstat sievietes: trauslas, mainīgas, vie­nas vienīgas trīsas. Pietika dažu vārdu, un Marija piepeši sāka vērot viņu pavisam citām acim. Viņa valoda bija eleganta, gandrīz izsmalcināta, viņš nevainojami runāja franciski, un tas nesaderējās nedz ar viņa balsi, nedz izskatu. It kā uzminē­jis manas domas, viņš aizlika roku mutei priekšā un klusām vienā elpas vilcienā norunāja:

Viņa vilcinās, viņa dreb — viņa ir sieviete.

No kurienes gan bija uzradies šis tips, kas skaitīja dzejoļus un ar savu līko degunu zem apdilušās, apaļās cepures izskatī­jās kā iznācis no B sērijas filmas?

— Vai esat francūzis? — es jautāju.

— Ak, mazliet no visa kā, — viņš atbildēja.

— Jūs labi runājat franciski.

— Esmu apdāvināts, — viņš atbildēja.

Un, galvu atgāzis, skaļi smējās.

Viņš bija apdāvināts, par to varēja nešaubīties. It sevišķi teātra māksla. Raudzījos viņa sejā, kas mainījās ik pie vārda. Dažos brīžos, turklāt, manuprāt, tādēļ, lai izpatiktu Marijai, kuras naidīgumu viņš juta gandrīz uzvarētu, šis cilvēks smē­jās un raudāja, sadusmojās, tēloja amerikāni, kas jautā ceļu zivju tirgotājai, viņš piecēlās, lai paietu klamzīga gaitā, un atkrita uz sola, slaucīdams pieri milzīga batista kabatdrānā.

— Viņš man atgādina… — es čukstēju Man.

— Ko gan? — jautāja vīrietis, kuram bija plānākas ausis, nekā varēju iedomāties.

— Kādu personu, kas musu zeme ir diezgan populāra un ko mēs pazīstam kā Ramo brāļadēlu.

— Kas tas bija par tipu!

— Vai jūs viņu pazināt? — es jautāju.

— Protams! Un pat diezgan labi. Es šad tad apciemoju Didro. Un tā soli pa solim…

Mans izbrīns auga augumā. Ja pie Juras muitas man būtu apgalvots, ka viņš runa franciski labāk nekā es un ka mūsu literatūrā viņam nav nekādu noslēpumu, es aiz brinumiem nevarētu muti aizvērt. Un tagad viņš citē Rasinu, šķiet, zina visu par Ramo radinieku. Viņa acis, kuru krāsa svārstījās starp pelēku un zaļu, starp brūnu un dzeltenu, jautrībā tā vien dzirkstīja. Viņš smējās, viņš dziedaja, izlikās, ka strīdas ar ne­redzamu sarunas biedru vai spēlē šahu, atdarināja Didro, kurš atdarina Ramo braļadēlu. Un tad piepeši, it kā atmiņā uzvilnītu kaut kas traģisks, viņš noslēdzās sevī, un tieši taja brīdi, kad sāka intriģēt vai pat valdzināt, uz Marijas jautāju­miem atbildēja pavisam īsi un strupi.

Taču drūmuma brīdis nebija ilgs. Pēc pagriezieniem un klupieniem bagāta domu virknējuma viņš stāstīja Marijai Ve­nēcijas vēstures epizodes. Viņš attēloja dodžu, Bucentaure, Desmitu padomi, lieladmirāli un lielprovcditoru, aizrāva jūrās, Raguzas vai Spalato, Malvuazijas un Famagustas selgā, aprak­stīdams nežēlības pilnas ainas, lika mums tikpat kā noskatī­ties Bragadina mokās — pēc Kipras aplenkšanas viņam turki dzīvam novilka ādu —, un viņš kritizēja Bellīni un Karpačo gleznas, kuras, viņaprāt, nedodot pilnīgu priekšstatu par pāvesta ceremoniju spožumu viņa varas apogejā.

Šis vīrs sāka mani kaitināt.

— Varbūt jūs pats arī gleznojat? — es mazliet ironiski jautāju.

— Ak Dievs, nē jel! — viņš iesaucās. — Es negleznoju. Mazliet nodarbojos ar mūziku… Bet gleznas jau nu esmu redzējis — tās esmu redzējis. Kristus pie krusta, Svētos vakarēdienus, Svētās Jaunavas pēdējo miegu un Marijas pasludinā­šanas, debesbraukšanas un sāpēs sabrukušas Marijas Magda­lēnas, Augšāmcelšanās veseliem dučiem, dārzus Eļļas kalnā, Emmausas svētceļniekus, freskas ar jēriem un ar kara karo­giem, arī ikonas un mozīkas… Jūs jau saprotat, ko gribu sacīt: tāds smagums plecos kopš gadu simteņiem… un pēc tam ne no šā, ne no tā — āboli salātu bļodā un krāsu traipi, un apļi, kas attēlo pasaules bailes… Tas viss rada briesmīgu putru. Tādu kā miglu, aiz kuras tikai ar lielām grūtībām nojaušama gaismiņa.

— Jūs tiešām šo to zināt… — es sacīju.

— Jums liekas, ka es daudz runāju, vai ne? Tas tāpēc, ka esmu kultūras cilvēks…

Viņš klusām iesmējās.

— Vai varbūt kultūras biezputra vai melnraksts. Es dzī­voju tikai no tā un tā labad. Es esmu…

Viņš nolieca galvu un pieklusināja balsi.

— Es esmu pašā cilvēka mītu un sapņu kodolā. Turklāt man ir brīvs laiks…

— Brīvs laiks? — es, diezgan pārsteigts, jautāju, skatīda­mies uz viņa visai apšaubāmo stāvu.

— Man laika pietiek, — viņš atbildēja.

Un viņš smējās atkal.

Manuprāt, tā bija Marija, kas piepeši pajautāja, vai viņš negribot paēst vakariņas kopā ar mums.

— Zināt, man tas ļoti būtu pa prātam, bet…

— Varbūt jums ir kaut kas steidzamāks darāms? — es jautāju, lai pavērtu viņam atkāpšanās ceļu.

— Man nekad nekas steidzams nav darāms. Bet man ir tikai tik daudz naudas…

Un viņš izvilka no kabatas tūkstoš liru gabalu, ko iebāza manā kabatā.

— Paturiet to, — es sacīju. — Ja jums vairāk nav…

— Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz labāk tai ir jūsu kabatā nekā manējā, — viņš atbildēja.

— Vai esat izšķērdīgs? — es smiedamies vaicāju.

Viņš pacēla acis pret debesīm.

— Un ar ko jūs vispār nodarbojaties? — Marija noprasīja tik neciešami nesmalkjūtīgi, ka bija par vēlu kaut ko labot, bet es vīrietim aiz muguras sataisīju neapmierinātu seju.

— Vispār?

Viņš mirkli vilcinājās. Pēc tam viņš ļoti ātri norunāja, bei­gās noliekdams galvu Marijas priekšā:

— Es eju un nāku. Es staigāju pa pasauli. Man nav noteik­tas mājvietas. Es vairākkārt esmu mainījis vārdu. Es, zināt, esmu ebrejs. Mani sauc par Simonu Fusgengeru.

♦

But ebrejam ir ciešanu ceļš visā vēstures ilgumā un pilnā ši varda nozīme. Lepnība, kas dārgi maksā. Gods un daudz zemiskuma. Mokas. Delīrijs. Ebrejus nebeidz sist krustā pasaule, ko viņi saprot un pārveido, un pārvalda labāk par visiem. Avantūrists bija ebrejs — vai, iespējams, pa pusei ebrejs. Nebija labi būt ebrejam Spānijā vi­duslaiku beigās, moderno laiku sākumā, ko iezīmēja Konstantinopoles un Granadas krišana — šoreiz pretējā nozīmē, Amerikas atklāšana un grāmatu iespiešanas izgudrošana. Kolonu ģimene aizbēga no Spānijas. Viņi rada patvērumu kāda no jūras republikām, kas nepieciešamības dēļ bija vairāk atvērtas un principa viesmīlīgākas; Koloni kļuva par dženoviešiem. Viņi pieņēma Kolombo vārdu. Un tā pusebrejs Kolumbs, kam labvēlīgs bija nākamais pāvests, tolaik vēl tikai kardināls, vārda Bordža, noslēpumainās dēkas tālo ziemeļu jūrās, neprātīgie plāni kuģot uz vienu pusi, lai nonāktu Indijā, Japānā un Ķīnā, kuras atradās pretējā pusē, nelaipnā uzņem­šana Portugālē un, beidzot, katoliskās Izabellas un karaļa Fer­dinanda atbalsts, — tas viss palīdzēja jaunajam Ulisam doties jūrā, kas bija mazāk pazīstama par Egeja jūru; tā jaunais Jasons jaunu zelta aunādu meklējumos — pusebrejs Kolumbs gatavojās uzsākt pasakaināko avantūru vēsturē un dot pasaulei tas otro pusi, kuras vēl pietrūka.

Kolumbs, protams, balstījās uz grāmatām. Vairākus gadu tūkstošus starp uguni un datoru, starp zemkopības atklāšanu un informātikas kundzību grāmata visādos veidos bija pašā vēstures sirdī; bez tās nav paveikts nekas dižs. Svētās un laicī­gās grāmatas, epopejas un dzejoļi, dialogi un pamācības, likumu krājumi un ceļojumu apraksti, traģēdijas, komēdijas, rēķinu grāmatas un lūgšanu grāmitas un daudz vēlāk — romāni, noveles, vodeviļas un avīzes: pasaule progresē tāpēc, ka sevi apraksta. Kristofors Kolumbs uzgāja darbu, kas saucās Imago Mundi un tā autors bija Pjērs d'Ejī, arhibīskaps un kardināls, Ptolemaja mantinieks un Kopernika priekštecis; viņš izlasīja Historia rerum ubique gestarum ar stāstiem par Ķīnas impe­ratoru, par cilvēkēdājiem un amazonēm — šo darbu bija sarakstījis Aeneass Silvijs Pikolomīni, kas nebija neviens cits kā pāvests Pijs II, brīnišķīgās Pjenzas pilsētiņas dibinātājs Toskānā un Pinturikio modelis Sjēnas katedrāles bibliotēkā; un, galvenais, kad viņš atklāja Brīnumu grāmatu, ko sauca arī par Miljonu un ko franču valodā savā Dženovas cietumā no­diktējis ģeniālais lielībnieks venēcietis Marko Polo, kas gadus divdesmit bija pavadījis pie lielā hana Kubilaja, — viņam šķita, ka priekšā paveras debesis. Bija vēl kaut kas tikpat labs kā grā­matas, varbūt pat labāks par grāmatām. Vairāk par kompasu, vairāk par dažada veida burām, pat vairāk par jūru un kuģi un vairāk par grāmatām Kolumba jājamzirdziņš bija kartes. Pasauli varēja paņemt rokā.

Ilgu laiku Zeme bija plakana. Pieradums, pieredze, zināšanu un baiļu sajaukums, kristīgā tradīcija, ko ilustrēja Oross vai Izidors no Seviljas, it īpaši — veselais saprāts, kas radījis tik daudz maldu, planētu iztēlojās kā platformu ar, iespējams, noapaļotām malām — līdzīgu ritenim vai diskam. Doma, ka Zeme varētu būt apaļa kā ābols, kā ola, kā melone divtūkstoš gadu pēc Platona un pusotra tūkstoša gada pēc Kristus neradās piepeši un tikai Kolumba galvā. Varbūt gluži vienkārši, norau­goties no kādas Ēģiptes vai Grieķijas ostas vai no augstas klints, kā aiz apvāršņa pazūd kuģa korpuss, kad tā buras vēl redzamas, daudziem ģeogrāfiem, filozofiem un matemātiķiem radās no­jausma par mūsu zemeslodes formu. Domas izteikšanu kavēja neapšaubāmas patiesības: vai gan varēja iztēloties, ka melones otrā pusē cilvēki staigā ar galvu uz leju? Bija taču pilnīgi skaidrs, ka viņi iekristu tukšumā, kā mēs riskētu nokrist, ja rāpotu pa sienām vai staigātu pa griestiem. "Kas gan būtu tik neprātīgs, lai noticētu," raksta kristietis Laktanss, ko imperators Kon­stantīns bija izraudzījies par sava dēla skolotāju, "ka pasaulē var dzīvot cilvēki, kuriem kājas būtu augstāk par galvu, vai arī pastāvēt vietas, kur lietas būtu pakārtas no lejas uz augšu, koki augtu ačgārni vai lietus lītu no zemes uz debesīm?" Visvienkār­šākā, tātad arī visnepareizākā doma bija stiprākā.

Gandrīz tūkstoš gadu pirms Kolumba kāds Bizantijas un Aleksandrijas tirgotājs, par kuru nezinām neko, pat vārds nav saglabājies, bet kas bija iedēvēts par Cosmas Indicopleustes — Cosmas par godu viņa kosmologa un ģeogrāfā talantiem, Indi­copleustes — tāpēc, ka nokļuvis līdz Indijai, — bija braucis pa Sarkano juru un Indijas okeānu. Tālu aiz Abesīnijas, gar Āfri­kas austrumu piekrasti un tās vēl nezināmo zemesragu, ko vē­lāk iedēvēja par Vētru ragu, bet pēc tam — par Labās Cerības ragu, viņš bija pagriezies uz Indiju, uz Ceilonu un austru­miem — pretī saulei, kas lēca no nekurienes, jo šis kuģotājs gribēja pierādīt — ja ne citiem, kuri neko neuzzinās nekad, pilnīgi nekad, tad vismaz sev un saviem jūrniekiem, kas to nemaz neprasīja, ka pēc nedēļām, mēnešiem vai varbūt pat gadiem ilgas kuģošanas viņš nonāks pie kaut kā neizsakāma. Viņš neko tādu neatrada. Viņš atgriezās. Ceļa galā nepavērās neviens gaidītais, cerētais un biedējošais bezdibenis. Visa ap­nicis, nomākts — bet varbūt laimīgs, Cosmas Indicopleustes kļuva par mūku un Sinaja kalnā uzrakstīja savu Kristīgo topo­grāfiju, kura pastāvēja gadu simtiem. Tā noraidīja ķecerīgo uz­skatu par Zemes lodveida formu. Tā aprakstīja mūsu pasauli kā lielu, četrstūrainu kasti, kas atgādināja krātiņu vai lādi ar izliektu vāku — debess jumu, no kura Radītājs pārrauga savu darbu. Jo ekspedīcijas neveiksme — vai varbūt veiksme, uz to varēja raudzīties dažādi, — ceļotājam un mūkam nenozīmēja neko: vienmēr varēja palikt pie apgalvojuma, ka telpas, loģis­kās un plakanās pasaules mala ir mazliet tālāk.

Pašās viduslaiku beigās un modernā laika sākumā pie šīs pasaules jau piederēja Kristofors Kolumbs, Leonardo da Vinči, Erasms un daudzi citi ģēniji, bez kuriem mēs nebūtu tie, kas esam. Renesanse sākās. Tā bija klāt. Tā mirdzēja visā spožumā. Divi diži cilvēki vairāk par citiem lauza ceļu Kolumba karavelām. Tie bija matemātiķi, ģeogrāfi, astronomi un kartogyrāfi. Viens no viņiem bija Johans Millers no Kēnigsbergas, kas vēlējās, lai viņu sauc par Regiomontanusu. Otrais bija itā­lietis no Elorences — Sers Paolo del Poco Toskanelli. Pirms viņš ļoti jauns nomira mēra epidēmijā Romā, kurp viņu bija uzaicinājis pāvests Siksts IV, lai pārveidotu kalendāru, Regiomontanuss paspēja pašos pamatos atjaunināt plaknes un sfē­risko trigonometriju ar tās tangentēm un nolāpītajiem sinusiem, kas tik ļoti ir mocījuši skolēnus un kas ļāva Visumu projicēt uz papīra. Dižais Toskanelli bija autors pasaules kartei; viņš pieņēma, ka Zeme nav nedz ritenis, nedz disks, nedz kaste ar vā­ku un ka Sipango — mūsdienu Japānu un Lielā Hana Kataju, par kuru tik daudz bija rakstījis Marko Polo, kā arī visus neskaitāmos pasakainās Indijas dārgumus, kas atrodas tālu uz rītiem, iespējams sasniegt, arī braucot uz vakariem.

Par šādām šausminošām un tomēr sajūsminošām lietām visu rudeni, visu ziemu un vēl vienu veselu pavasari Seviljas priekšpilsētā vēlu naktīs, tupēdams pie pavarda uguns vai terasē zem zvaigznēm, kāds pa pusei ebrejiskas izcelsmes dženovietis runāja ar ebreju, kas bija pa pusei dženovietis. Otrais — ebrejs, kas pa pusei bija dženovietis, bija mūsu vecais, ļoti vecais draugs Huans de Espera en Dioss. Viņi neko labu nerunāja par Cosmas Indicopleustes un pat ne par svēto Augustīnu. Viņi tos stādīja pretī seno prātnieku ģēnijam, kuri — no Platona līdz Ptolemajam — jau pirms jebkādas pārbaudes pieredzē, ar loģikas un radošas iztēles spēku vien bija nojautuši, ka Zeme ir apaļa.

♦

Visu vakaru, visu nakti, veselu dienu un vēl vienu nakti Ahasvērs nogulēja uz savas darbnīcas grīdas nekustīgs un nejūtīgs. Vecais Kartafils viņu veltīgi gai­dīja prokuratora pilī. Trešajā dienā kurpnieks piepeši atguva samaņu. Viņš piecēlās, piegāja pie durvīm un ieraudzīja uz ielas pūli. Gaiss bija dzidrs. Pavasaris triumfēja. Dzīvība bija atgriezusies. Pasaule un tās virpulis viņu aizrāva no jauna.

Bija ebreju Lieldienas. Jeruzalemē, tāpat kā visur Palestinā, ebreji svinēja aiziešanu no Ēģiptes, kas notika pirms divpad­smit vai trīspadsmit gadsimtiem: tā bija viņu atbrīvošanās Mozus vadībā, ilgi cerētais mocību gals un viņu tautas dzim­šana. Vārds paskha nozīmē pāreju. Tā bija pāreja no ziemas uz pavasari, no tumsas uz gaismu, no nāves uz dzīvību, no verdzības uz brīvību. Ahasvērs ar neskaidrām jūtām, ko lāgā nesaprata un nespēja valdīt, nolūkojās prieka uzliesmojumā, kam vairs nebija nekādas daļas par notikušajiem sīkajiem at­gadījumiem, kas norisinājās pirms divām dienām, nedz arī par krustā sisto galilejieti, kurš sevi uzskatīja par ķēniņu. Ahasvēram gribējās iet laukā, piebiedroties citiem, staigāt pa ielām un pa laukiem. Viņš kaut cik sakārtoja apģērbu, sasukaja izspūrušos matus, mazliet nomazgājās, izraudzījās labāko apavu pāri — tie bija visstiprākie, visērtākie — tie, kuros viņš jutās vislabāk. Pēc tam viņš paņēma somu un nūju un izgāja uz ielas. Brīdī, kad Ahasvērs atstāja darbnīcu, kur tik ilgi bija mājojis pa pusei kā kurpnieks, pa pusei — kā romiešu proku­ratora durvju sargs, viņš nobraucīja pieri ar delnu un palūko­jās atpakaļ uz savu pagātni. Viņš redzēja ādas, diegus, adatas, īlenus, galdu, pie kura sēdējis, cisas, kurās gulējis, kad nenak­šņoja pilī. Viņš juta sevī graužamies kaut ko līdzīgu zvēram, kas viņu grūda uz priekšu. Tās bija bailes, tas bija aizejošais laiks, tā bija kļūda, kas saplūda ar viņa esību. Viņš pats bija kļūda. Viņa atrašanās šajā pasaulē jau pati par sevi bija grēks, kas netiks piedots. Viņam tas bija skaidrs. Viņš to saprata. Vi­ņā mājoja pārliecība, ka dzīve ir beigusies un sākas kaut kas cits. Viņš vēl nezināja, ka nekad vairs neredzēs savu kurpnie­ka darbnīcu, ka Jeruzaleme, kas tik daudzreiz tikusi iekarota un nopostīta, tiks nopostīta no jauna un atkal uzcelta, un atkal iekarota un izpostīta, bet vienmēr atjaunota, pirms viņš taja atgriezīsies. Viņš nevarēja domāt neiedomājamo. Viņš neva­rēja iztēloties to, kas vēl nebija iztēlojams. Viņš izgāja uz ielas un sāka savu gaitu.

♦

PĒc pusstundas bijām iekārtoju­šies mazā bistro pāris soļu attālumā no Abadzjas. Pirms apsēša­nas viņš parakņājās izbalējušā lietusmēteļa kabatās, ko, šķiet, ne­kad nenoģērba. No tām viņš atkal izvilka tūkstoš liru banknoti.

— Ņemiet, — viņš teica, — es atradu vēl šo.

Un viņš pasniedza naudu.

— Nē jel, paturiet, gan jums pašam noderēs, — es sacī­ju. — Jūs nupat jau iedevāt naudu.

— Ņemiet, ņemiet, — viņš teica. — Rit man atkal būs nauda… Varbūt pat tūlīt…

Viņš mirkli vilcinājās.

— Man viens draugs ir parādā.

Viņš paliecās uz manu pusi un klusāk piemetināja:

— Viņš man ir milzīgā parādā.

Viņš uzsvēra vārdu milzīgā. Izskatījās, ka viņš cieš.

Pasūtījām pasta fagioli un spaghetti aile vongole. Patlaban prātojām, kādu vīnu ņemt — balto vai sarkano, kad tratorijas durvis atvērās un ienāca trīs japāņi. Nebija ne vismazāko šaubu, ka japāņi neprot ne vārda italiski, un tratorijas saim­nieks tāpēc jo noteiktāk palika pie venēciešu dialekta, ko tik slavenu padarījis Goldoni. Mūsu draugs piecēlās un piegāja pie jaunatnācējiem. Viņš tiem palocījās, un tie palocījās vi­ņam. Man par lielu pārsteigumu — un tas vēl ir par maz sacīts — pār viņa lūpām sāka plūst rīkles skaņas, kādas biju dzirdējis vienīgi kino, kad skatījos nežēlīgas un debešķīgas ainas un vardarbības vai maiguma augstākos izsmalcinājumus.

Marija ieplestām acīm vērās manī. Vai esmu pietiekami uzsvēris viņas grāciju, kas bija vēl lielāka par skaistumu?

— Manuprāt, viņš runā japāniski, — viņa sacīja, pierā­dīdama atjautību, kas darīja godu.

— Bravo, dārgā, — es atbildēju. — Protams, nekad nekas nav pilnīgi droši, bet šajā gadījumā hipotēze liekas vismaz ļoti ticama. Es nespēju iedomāties, ka šīm rejām nebūtu pilnīgi nekādas jēgas.

ļapaņi iekārtojās pie galdiņa. Viņš atgriezās pie mums.

— Tātad jūs runājat japāniski?

— Mazliet, — viņš teica, — mazliet.

— Un kādās valodās vēl? — jautāju.

Viņam izdevās mani pārsteigt vēlreiz.

— Ar valodām ir tāpat kā ar naudu,—viņš atbildēja.—Tās rodas, kad ir vajadzība.

Viņš izskatījās gandrīz skaists. Jā. Mazliet apbružājies un gandrīz skaists. Man vienmēr ir bijusi lēna domāšana. Bei­dzot es sāku saprast burvību, kas no viņa izstaroja. Viņa sejā, pēc kuras nebija iespējams noteikt vecumu, sajaucās nogu­rums un aizrautība, apnikums, ko viņš neslēpa, un dzīvības spēks, kurš šķita viņu nesam pret paša gribu. Vēlāk, daudz vēlāk — pēc Marijas, pēc Venēcijas un Jūras muitas es bieži ievēroju, ka sievietes vīriešos mīl vai nu viņu vājumu, vai spēku. Viņā apvienojās gan viens, gan otrs. Radās iespaids, ka viņš ir dzīvojis pārāk daudz un ilgi, ka viņam jau ir līdz kak­lam šī vecā pasaule visapkārt, ka apriebies izmisīgi meklēt jaunus cilvēkus, ar kuriem sarunāties, un reizē sakust ar vien­mēr plūstošo piedzīvojumu un dzīves avotu. Uz Mariju viņš atstāja iespaidu — to es skaidri redzēju —, Mariju valdzināja un gandrīz fascinēja nobrieduša, par viņu daudz vecāka vīrie­ša pamatīgums, kā tas mēdz valdzināt daudz jaunākas sievie­tes, kas ir pazinušas vienīgi ļoti jaunus vīriešus. Arī mani viņš intriģēja ar saviem bezgalīgajiem stāstiem, kas pamazām ieguva noteiktu formu.

♦

Tajā laikā, tāpat kā šodien, pasaulē notika daudz vairāk, nekā es varētu izstāstīt. Viss izrietēja cits no cita, iesūcās no visurienes, mani appludināja un smacēja. Es no visa izvēlos divus vai trīs notikumus — kā piemērus, kā modeļus. Pārējo nolieku sānis un eju uz priekšu, kā nu spēju. Kamēr Pjetro di Bernardone Toskānas vai Umbrijas tirgos, ceļā uz Spello, uz Folinjo, uz Todi starp vīna dār­ziem un olīvkoku birzīm runāja ar Butadeo par savu dēlu, kas beidzot bija ticis laukā no Perudžas cietuma, ap viņiem viss kustējās. Pasaule palika vienmēr tā pati un nebeidza mainī­ties. Cilvēki mira un dzima. Kaislības, godkāre, intereses, neprāts, iekāre un nejaušība viņus nemitīga lika un parvietoja uz vienmēr vienādiem un vienmēr atšķirīgiem milzīga šaha dēļa lauciņiem. Bija atļauts domāt, ka ikviens ir pats sava lik­teņa veidotājs. Tapat bija atļauts pieņemt, ka visu vada noslē­pumaini speķi.

Pār veselu Visuma daļu — to, kas jau vairākus gadu tūk­stošus un vēl dažus gadsimtus sevi uzlūkoja par universa cen­tru, valdīja spēks, kas mājoja Džovanni Butadeo garās dzīves pašā kodolā: tā bija katoliskā, apustuliskā Romas baznīca. Caur svēto Pēteri un svēto Pāvilu tā bija saistīta reizē ar ļoti maz pazīstamu ebreju — aģitatoru un mistiķi, kas sevi uzska­tīja par Dieva dēlu, un ar milzīgu impēriju, kura bija ļāvusi sist viņu krustā. Stāsta, ka, raugoties no Mēness, vienīgais cil­vēku roku darbs, ko iespējams saskatīt, ir lielais Ķīnas mūris.

Ja kāds ļoti tāls ģēnijs mūs pētītu laikā, nevis vērotu telpā, tas mūsu vēsturē pamanītu dažas diezgan nenoteiktas masas: uguns un zemkopības atklāšanu, pilsētu celtniecību, Būdas piedzimšanu un vairākus tūkstošus gadu vēlāk — islama dzimšanu, Amerikas atklāšanu un grāmatu iespiešanas sāku­mu, franču revolūciju un krievu revolūciju, atombumbas sprādzienu… Šis ģēnijs, bez šaubām, pamanītu divas varenas konstrukcijas, kas ir vēstures sekas tikai tālab, lai būtu jo lie­lākā mērā tās cēloņi: Romas impēriju un katoļu baznīcu. Abas sistēmas sajaucas Romā, kas ir to kopīgais centrs.

Laikā, kad Džovanni Butadeo klīda pa Itālijas ceļiem kopā ar Pjetro di Bernardoni, baznīca — joprojām varena un jo­projām apdraudēta — aktīvi iejaucās itin visā. Ar vācu impe­ratora palīdzību — viņš vienlaikus ir tās pretinieks un ierocis, tās bažu avots un zobens — tā cīnās ar islamu, lai iegūtu Svēto zemi, ko tikko iekarojis — tas ir kā zibens trieciens islama pasaulē un kā pērkona grāviens kristīgajā pasaulē — lielais sultāns Salahs al Dins, ko mēs sauksim par Saladinu. Lai atgūtu Jeruzalemi, kur pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem miris Jēzus, baznīca un tās vadonis pāvests, kura vārds laika gaitā mainās, rīko krusta karu pēc krusta kara. Nemaz jau nerunājot par bērniem, svētceļniekiem, tirgotājiem, venēciešiem, par daudziem jo daudziem senjoriem un jūrniekiem, pirātiem un algotņiem, uz Svēto kapu mošeju ēnā kopā ar ģermāņu impe­ratoru Fridrihu Barbarosu devās arī Francijas karalis Filips Augusts un Anglijas karalis Ričards Lauvassirds. Radās aizvien jauni šķēršļi. Ikviens no dalībniekiem, pat vissīkākais aktieris, statisti un liecinieki saistās ar veselu attiecību un apstākļu ciklu, ar kaislību un dižu žestu radītajiem koncen­triskajiem apļiem. Fridrihs Barbarosa noslīkst kādā Turcijas upē. Sicīlijas un Jeruzalemes karalis, Romas un Vācijas impe­rators, pāvesta draugs un ienaidnieks — imperatora mazdēls kļūs par pasakaināko pasaules vēstures personāžu, par pēdējo Aleksandra un Cēzara mantinieku, par Mesijas ēnu Zemes virsū un pat par Antikrista veidolu: tas ir Fridrihs II Hoenštaufens — stupor mundi — pasaules apstulbums.

Šo daudzo un tik sarežģito notikumu atbalss tikai pama­zām sasniedza Umbriju. Jau būdams vecs, bet aizvien vel jauns, Džovanni Butadeo kāri klausijās Bernardones un viņa Asizes draugu stāstus par tiem. Vakara rēnumā, klausoties kareivju un svētceļnieku runās, viņam atkal uznāca vēlēšanās doties ceļā un aiziet lidz Svētajai zemei. Asizē viņu aizkavēja Pjetro Bemardone, kas bija kļuvis par draugu, un vēl vai­rāk — Pjetro dēls, kurš tikko bija izkļuvis no Perudžas cietuma un kuram viņš bija pieķēries.

Varbūt tieši tāpēc, ka zem saules risinājās neskaitāmi un neskaidri notikumi, Pjetro di Bernardones dēls līdz neprātam mīlēja dzīvi. Viss viņu saistīja un valdzināja. Svētki, sievietes, vīns, karš, bruņinieku romāni, slava, ko iemantoja tie, kuri cīnījās tur, Austrumos, pret musulmaņiem, — viss auda ap viņu it ka burvju sapņus. Perudžas cietums bija īss, bet diez­gan bargs pārbaudījums. Jūs jau zināt, kā veidojas cilvēka dzīve. Džovanni jeb Frančesko bija ne visai liela auguma vīrietis, ārkārtīgi jūtīgs, apveltīts ar nepārvaramu valdzinājumu un pavārgu veselību. Viņš diezgan strauji krita no neapvaldītas sajūsmas dziļā grūtsirdībā, kas viņu it kā salauza. Lai izpatiktu draugiem, viņš šķieda naudu vairāk nekā jebkad.

— Dēls dara man raizes, — Pjetro di Bernardone teica Džovanni Butadeo, kad viņi jāja viens otram blakus.

— Tev nav taisnība, — Izaks atbildēja. — Viņš ir brīniš­ķīgs cilvēks. Visi viņu mīl. Es arī. Viņš radīs lietas, kas būs tik­pat skaistas kā pakalni ap mums. Iespējams, viņš atstās savu vārdu cilvēces vēsturē.

— Par to es mazliet šaubos, — Pjetro sacīja. — Viņš ir vājš, viņš ir svārstīgs, viņš ir izšķērdīgs un mainīgs.

— Viņš ir aizrautīgs, — īzaks atbildēja. — Baudās viņš ir šķīsts. Viņš nekad nav mazisks.

— Es viņu tev uzticu, — Bernardone sacīja.

— Es darīšu, ko varēšu, — Butadeo atbildēja. — Nekas nav vairāk pūliņu vērts kā palīdzēt jauniem cilvēkiem, kam ir lieli pārdzīvojumi un lielas cerības.

Pjetro di Bernardones dēls bija lolojis visrožainākās cerības. Viņš pazina lielus pārdzīvojumus. Notika kaut kas pavisam vienkāršs, vēl vienkāršāks par cietumu, kas saistīts ar darbību, ar prietiniekiem, ar neveiksmi un notiesāšanu: jaunais Džovanni smagi sasirga. Ir grūti pasacīt, vai viņš saslima tāpēc, ka viņa attiecības ar pasauli beigu beigās bija mainījušās, vai arī viņa attiecības ar pasauli mainījās tāpēc, ka viņš saslima. Neap­strīdams ir tikai tas, ka viņš mainījās. Viņš raudzījās uz lietām citādi, ar lielāku nopietnību. Viņš nezaudēja ne drusciņu val­dzinājuma, bet zaudēja vieglprātību. Viņš gan mēģināja no jauna mesties operetēm līdzīgajos karos, kas bija briesmīgi sarežģīti un nodarīja lielu postu, mēģinādams pievienoties Gotjē dc Brienna karapulkiem, kuri Apūlijā cīnījās pāvesta pusē pret imperatoru. Tā bija jauna neveiksme. Viņš atkal sa­slima. Viņš atgriezās Asīzē. Tad ebrejs — tēva draugs — ņēma viņu savā ziņā. Džovanni Butadeo un jaunais Frančesko devās garās izjādēs vai pārgājienos pa Toskānas un Umbrijas pakal­niem, kur mirdzēja viss pasaules skaistums, gar mazajām pilsē­tiņām, kas saucās Asīze vai Kortona, Sandžiminjāno vai Todi. Viņi apbrīnoja ainavas, baznīcas, pilis, putnus un puķes, ģēniju darbus un dabu. Viņi sastapa priesterus un karavīrus, tirgotā­jus un meičas, viņi kopā nolūkojās visā, ko spēj cilvēki.

— Tevī mani pārsteidz tas, — jauneklis sacīja draugam, — ka tu nekam nepieķeries. Vai tev pieder jelkas, vai tikai tavs apģērbs, tava nūja un soma?

— Man nekas nav vajadzīgs, — Butadeo atbildēja. — Es dzīvoju no laika gara. Un no draugu labdarības.

— Vai tu esi laimīgs? — Frančesko jautāja.

— Es nezinu, — īzaks atbildēja. — Es neuzdodu tādus jautājumus. Es eju cauri telpai, eju cauri laikam. Un es raugos pasaulē.

— Tu būtu dižākais no cilvēkiem, — jaunais Frančcsko atsāka, — ja vien tu butu laimīgs.

Kādu dienu, izejot no Asīzes, viņi sastapa spitālīgo, kam slimība bija saēdusi seju un locekļus. Frančesko nokāpa no zirga, lai iebertu maka saturu brūcē, kas sniedzās viņam pretī un bija cilvēka roka.

— Vai nāksi? — Butadeo viņam uzsauca, zirgā sēdēdams.

— Brītiņu pagaidi, — Frančesko atbildēja.

Un Džovanni Butadeo, aiz pārsteiguma sastindzis zirga mugurā, noskatījās, kā Frančesko di Bernardone tur brūci savās rokās un paceļ to pie lūpām.

— Vai esi traks? — Izaks jautāja, kad spitālīgais bija pazudis ar naudu un atmiņām par skupstu un viņi abi atkal jāja līdzās.

— Par ko tu domā? — Frančesko atbildēja ar jautājumu.

— Es? Gandrīz ne par ko. Iespējams — par laiku, kas paiet, un par cilvēka ģēniju — viņi seko cits citam un bez mi­tas izgudro kaut ko jaunu.

— Zini, — Frančesko teica, — manuprāt, plūstošajam laikam un visiem cilvēku sapņiem pamatā ir kaut kas vēl spē­cīgāks un dziļāks, kaut kas tāds, kas piešķir svaru, kaut kas, kas dod jēgu, un to tu nepazīsti.

— Un kas tas, tavuprāt, tāds ir? — īzaks jautāja, mazliet nepacietīgi iesmiedamies.

— Tā ir mīlestība, — Frančesko atbildēja.

Un viņš sāka dziedāt.

♦

Lidz šim neesmu daudz stāstī­jis par Mariju. Viņa bija jūrnieka meita. Es viņu mīlēju, un tas bija pavisam vienkārši. Nejauši satiku viņu N. juridiskajā fakultātē, kur līdz nāvei garlaikojos. Protams, arī viņa garlai­kojās: tieslietas, studijas, province — tas viss solīja rutīnu, miegu, pilsonisku aptrulumu. Tēvs un māte bija gājuši bojā autokatastrofā gadu pēc manas piedzimšanas. Protams, tā bija traģēdija. Un arī veiksme. Es biju bārenis, kā cilvēks mēdz būt neprecējies: tas deva tiesības uz pārdrošību, uz bezrūpību un gara neatkarību. Nepilnu divdesmit gadu vecumā es biju tik brīvs, cik vien cilvēks var būt brīvs. Pēdējais no maniem tēvočiem bija ari mans aizbildnis; viņš tikko bija nomiris, atstājot nelielu īpašumu, tā ka varēju dzīvot — prātīgi, bet arī bez bažām. Paldies Dievam, uztraukumus man sagādāja nevis nauda, bet mīlestība.

Viņa aiz pārskatīšanās bija saderinājusies ar kāda pasnie­dzēja vai kontroliera dēlu — neatceros, kas īsti bija viņa tēvs, bet tas bija kaut kas vēl garlaicīgāks par Annales un Digestes, ar ko man bija jānodarbojas. Es ļoti drīz nostiprinājos pārlie­cībā, ka šī saderināšanas ir kļūda un noziegums. Nezin kāpēc man likās, ka viņas zilās acis un gaišie mati nikni pretojas tā­diem nomaldiem. Kad viņa devās uz Parīzi pie krustmātes, lai turpinātu studijas un satiktu saderināto, kas gatavojās beigt Nacionālo vadošo kadru skolu, es, protams, viņai sekoju. Sa­meklēju istabu Gē Lisaka ielā. Laiku pa laikam, izdomādams kādu ieganstu, es viņu līdz turienei aizvedu. Laikam jau viņa mani žēloja, jo biju bārenis. Izmantoju meitenes cildenās jū­tas, lai ļoti taktiski un smalkjūtīgi, ar iespējami mazu ļaunumu runātu par viņas līgavaiņa muļķību. Lielajā amfiteātrī sēdēju blakus viņai.

— Kādas muļķības! — es viņai čukstēju starp divām smalkām piezīmēm par laulību līgumu šķirtas vai kopīgas mantas režīmā.

— Tas ir pilnīgi iespejams, — viņa atbildēja, cieši raudzī­damās nākotnē, kas, šķiet, viņu nemaz nesajūsmināja, — tas ir pilnīgi iespējams, bet tā nu tas ir.

Doma, ka tas ir tā un ka tur nekas nav maināms, mani darīja vai traku. Es biju liels egoists: domāju vienīgi par Ma­riju. Biju arī gaužām slinks: vadīju savas dienas un labu daļu nakšu, prātodams, kā kļūt ļoti bagātam un ļoti varenam, lai izrautu Mariju no inspektora dēla jau neasiem kļuvušajiem nagiem. No rīta, tik ļoti nopūlējies, pamodos noguris. Man tik tikko pietika spēka, lai pierunātu Mariju pavadīt mani uz Luksemburgas dārzu, uz Sēnas ielas vai Mesjēleprānsa ielas ķīniešu restorānu vai arī — sajūsmas kalngals! — uz kādu Senmišela ielas vai Kristīnas ielas kino, kur varēja noskatīties kādu vecu Cukoru, vecu Hičkoku vai arī Lubiču. Mocīju Mariju ar maigiem vai ļoti nežēlīgi sarkastiskiem jautāju­miem, ar patētiskiem apgalvojumiem. Viņa klusēdama manī klausījās. Viņa stūrgalvīgi purināja galvu. Viņa neteica neko, viņa teica — nē. Bet viņa manī klausījās. Maltītes beigās vai pastaigas laikā, vai kino sēdekļos viņa intensīvi domāja. Lai varētu domāt vēl veiksmīgāk, viņa reizēm aizvēra acis un uzlika galvu uz mana pleca. Es biju ļoti apmierināts par tik pārdo­mātu rīcību un apskāvu viņu.

Es jau ilgi saucu viņu par "mīļo", un galu galā arī viņa aiz atdarināšanas tieksmes un ērtības labad sāka saukt mani par mīļo. Marija, tāpat kā visas sievietes, bija dumpīga un pakļā­vīga. Es viņai sacīju:

— Es tevi mīlu.

Laikam jau aiz pieklājības, jo viņa bija ļoti labi audzināta, ne par matu nepaceļot balsi, kas bija ļoti maiga, viņa atbildēja:

— Es tevi mīlu.

Viņa mani skūpstīja, viņa mani mīlēja, viņa kļāvās man klāt. Un pilnīgi nesaprotamu iemeslu dēļ, kas acīmredzot nebija saistīti nedz ar uzticību, nedz reliģiju, nedz pienākumu un pat ne ar interesi, viņa stūrgalvīgi palika pie sava nodoma precēties ar inspektora vai galvenā kontroliera dēlu. Cik sievietes ir savādas salīdzinājumā ar tik vienkāršajiem, savos melos tik viengabalainajiem vīriešiem, kas tik lieliski pārvalda valodu — pat tad, ja tā ir pavisam neskaidra. Es viņai sacīju:

— Precies ar mani!

Viņa atbildēja:

— Es nevaru.

— Un kāpēc?

Viņa atbildēja pavisam vienkārši:

— Tāpēc, ka es precos ar Šarlu.

Šarls bija viņas saderinātais, nākamais augstais ierēdnis. Biju pārliecināts, ka viņam ir nākotne, ģimene, principi un brilles. Es viņus abus sūtīju pie velna, es atrāvu roku, ko biju aplicis Marijai ap vidu, es rūgu savā kaktā. Viņa mani raudzī­jās no sāniem un jautāja:

— Un kas par to?

Tā bija mūsdienu jaunā meitene ar vakardienas Ipašibām. Nedēļu pirms kāzām ar Šarlu, bet varbūt divas vai tris nedē­ļas pirms tām viņa nezin kādēļ pajautāja, vai nevēlos kopā ar viņu kaut kur aizbraukt. Es viņu aizvedu sev lidzi — kas lai zina, kādēļ — uz Bučintoro pansiju. Ak, jauniba, jaunība…

♦

Granada krita 1492.gadā. Ka­toliskie karaļi pievārēja Abū Abdallāhu, el rey chico, ko mēs saucam par Boabdilu un kam māte trimdas ceļa kada vietā, ko toreiz vēl nesauca par Suspiro del Moro, pārmeta, ka viņš kā sieva raud par pilsētu, kuru nav pratis aizstāvēt kā vīrs. Kontinenta otrā malā turki jau pirms četrdesmit gadiem bija iekarojuši Konstantinopoli islama un tā pravieša vārdā. Austrumos kristīgā Eiropa atkāpās, bet rietumos arābi — musulmaņi tika padzīti no Spānijas. Kolumbs un Esperendioss piedalījās aplenkšanā. Viņa guva savu daļu no uzvaras. Pēc dažām nedēļām Izabella un Ferdinands atzina par labu Lielā Piedzīvojuma plānu, ko viņiem izklāstīja Kolumbs un ko Portugāles karalis iepriekš bija noraidījis. Kristofors Ko­lumbs ieguva Okeana admirāļa titulu. Jau iepriekš viņu iecē­la par vicekarali un pārvaldnieku visām salām un visām ze­mēm, ko viņš varētu ieņemt Lielajā okeānā pa ceļam uz Ķīnu un Indiju. Piektdien, 1492. gada 3. augustā ap astoņiem no rīta, Palos de Mogeras netālu no Riotinto grīvas trīs karavelas — Pinta, Ņina un Santa Maria ar astoņdesmit deviņiem virsnie­kiem un matrožiem un vienu vienīgu civilpersonu — karaļa ieceltu kontrolieri, kura uzdevums bija uzmanīt zeltu un visus dārgumus, ko atklās Sipango un citur, ar uzvilktām burām devās nezināmā ceļā un visneprātīgākajā piedzīvo­jumā, kāds vien bijis cilvēces vēsturē. Huans de Espera en Dioss bija blakus admirālim.

Protams, neviens nekā nezināja par slepenajām saitēm, kas vienoja abus dženoviešus. Lielais Piedzīvojums bija katoļu un kristiešu lieta. Tajā nevarēja būt vietas ebrejam. It sevišķi tāpēc, ka tajā pašā dienā rīta agrumā tūkstošiem ebreju saspiedās kuģu tilpnēs (visvairāk — Kadisā), jo 1492. gada 2. augusts bija pēdējais termiņš, ko viņu ļoti katoliskās majes­tātes bija noteikušas visu Spānijas ebreju izraidīšanai, ja tie nav pieņēmuši kristīgo ticību. Huans Esperendioss drošības labad vēlreiz bija mainījis vārdu: viņš uz kuģa bija pierakstī­jies ka Luiss de Torress. Viņš arī bija pametis parasto novalkato apģērbu, lai uzvilktu jūrnieka drēbes, par ko tiešam varēja smieties. Matroža Torresa gaita un izskats uzjautrinaja visu komandu, kas neskopojās ar zobgalībām. Tomēr jokiem un palamām klāt jaucās zināma cieņa un gandrīz apbrīns, īzakam no Dženovas, ko dēvēja par Torresu, bija citāds stā­voklis un loma nekā parastajiem matrožiem.

Kopš pirmajām tikšanās reizēm kādā no mājām, kurās slepeni sanāca kopā ebreji un pusebreji, kas gatavojās bēgt no vajāšanām, Kristobalu Kolonu, kurš bija iejuties dženovieša Kristofora Kolumba adā, bija ari pienācīgi kristīts un kā dēls godāja svēto katolisko baznīcu, pārsteidza viņa tautieša spējas.

— Vai itāliski tu runā tikpat labi kā spāniski?

— Esmu dzīvojis Dženovā tāpat kā tu.

— Un ebrejiski?

— Es esmu ebrejs.

— Arābiski?

— Arī arābiski.

— Vai zini, kāpēc es tev uzdodu tādus jautājumus?

— Tāpēc, ka es tevi interesēju.

— Un kāpēc tu mani interesē?

— Tāpēc, ka esmu ebrejs. Un tu ari.

— Klusē jel, muļķi tāds! Vai tiešām tu tik ļoti ilgojies beigt savu dzīvi uz sārta?

— Par to gan man būtu jābrīnās, — Izaks atbildēja.

— Nekad nebilsti par to ne vārda, ja vēlies būt mans draugs! Es negribu mirt!

— Pirms neesi nonācis tur, — Izaks smaidīdams no­murmināja.

— Pirms esmu bijis tur, — dženovietis lēnām atbildēja. — Bet pēc tam arī ne… Taču pirms tam — nekādā gadījumā. Tieši tāpēc es par tevi interesējos. Ko mēs atradīsim aiz okeāna?

— Zelta, dārgakmeņu un dārgumu zemes…

— Un vēl? — dženovietis jautāja.

— Cilvēkus, — Izaks atbildēja.

— Protams — cilvēkus! Un kā mēs ar viņiem sarunāsimies?

— Es nezinu, — Izaks atbildēja. — Droši vien ar žestiem. Kolumbs paraustīja plecus.

— Mēs tiešām izskatīsimies nožēlojami lielā hana priekšā, ja šķobīsim seju un mētāsimies ar rokām, — viņš smiedamies sacīja. — Kā izlīdzējās Marko Polo?

— Viņam bija tulki, — Izaks atbildēja. — Un arī brālis Džovanni.

— Brālis Džovanni?

— Viņš tur bija nonācis piecdesmit gadu pirms Marko Polo. Viņam bija tulki.

— Un vai tu, — Kolumbs jautāja, — proti valodu, kādā runā lielais hans?

— Es to saprotu, — Izaks atbildēja.

— Kādu valodu lielā hana zemē runā? — Kolumbs vaicāja.

— Tur runā vairākās valodās. Tā ir ļoti liela zeme, — Izaks atbildēja.

— Ak vai, tā nu gan ir slikta ziņa! — Kolumbs iesaucās.

— Bet mēs varbūt vispirms nonāksim Indijā? Vai Sipango?

— Ak vai, — Kolumbs drūmi atkārtoja, — viņi droši vien runā vēl citās valodās.

— Tas nekas, — Izaks viņu mierināja. — Tas nekas. Visas valodas ir līdzīgas. Ar latiņu un arābu valodu, kas ir valodu mātes, var tikt galā visur. Es sapratīšu.

— Labi, — sacīja Kolumbs, kas bija atguvis smaidu, — es tevi ieceļu par Lielā Piedzīvojuma tulku.

♦

Vai es viņai biju apsolījis dēkas tāpēc, ka vēlējos gūt virsroku pār Šarlu un ikdienas dzīves garlaicību un apnicību? Ar savu trūkumā nonākuša, Odiseju lasījuša intelektuāļa izskatu cilvēks no Jūras muitas viņai deva par tām vismaz nojausmu, smaržu un atbalsis. Kaut arī Ma­rija sākumā vēlējās tikt no viņa vaļā kā no uzmākuļa un nekauņas, tagad viņa sāka šajā vīrā klausīties un to uzlūkot. Viņš tikko bija atgriezies no auļošanas pa stepēm un tuksne­šiem ar maziem tatāru zirdziņiem Mongolijā, par kuru viņš runaja kā par Lido vai par Marnas krastiem.

— Cik jums gadu? — Marija piepeši iejautājās.

— Ak, ak! — viņš iesaucās, strauji atkrizdams pret at­zveltni un likdams saprast, ka tāds jautājums ir kā trieciens.

— Magdalēna! — es viņai sacīju.

— Ak jūs sauc arī par Magdalēnu? — viņš pajautāja, atkal noliekdamies uz priekšu.

— Pa īstam nē, — Marija atbildēja. — Mani sauc par Mariju. Bet Pjērs mani dēvē par Magdalēnu, ja izdaru kādu muļķību. Vai esmu pastrādājusi muļķību?

— Neapšaubāmi, — es teicu.

— Nepavisam ne, — viņš apgalvoja. — Nieki. Tam nav nekādas nozīmes. Taču mani vairāk par visu interesē tas, ka jūs sauc par Magdalēnu un arī par Mariju. Savulaik es pazinu citu Mariju Magdalēnu.

— Ak tā? — Marija atsaucās ar lielu laipnību un šķietamu interesi, kas, ja labi padomāja, nelikās tēlota.

— Tas bija ļoti sen… — viņš teica.

Un tad viņš klusēja.

Klusums ieilga. Tas turpinājās varbūt vairākas minūtes. Tas kļuva gandrīz nepatīkams. Japāņi ēda, ne vārda nerunā­dami. Kaķis snauda. Nepakustēdamies. Bistro saimnieks bija atbalstījies ar elkoņiem pret leti un šķita sapņojam. Kaut kas stings piepeši bija ienācis noplukušajā bistro pāris soļu attā­luma no Abadzjas un Jauna Geto Venēcijā pretapaugļošanās tablešu, atombumbu un televīzijas laikmetā. Man vēl pietika laika nodomāt — Dievs vien zina kādēļ —, ka mana dzīve vēstures svaros ir viegla un ka, par spīti tik trauslajai un mai­gajai Marijai, tai nav gandrīz nekādas jēgas.

— Vai vēlaties, — viņš beidzot jautāja balsī, kas šķita mai­nījusies, — lai es jums vēl mazliet pastāstu par viņu — un par pārējo?

— Kādu pārējo? — Marija jautāja.

— Par pārējo… — viņš atbildēja. — Par citiem. Par to, kas noticis. Par to, kas notiek…

— Protams! — Marija sacīja.

Es mazliet vilcinājos. Man šķita, ka piekrišana mūs aizve­dis mazliet par tālu.

— Jā, — es abildēju.

— Labi, — viņš piekrita, — rit saulrietā satiksimies pie Jūras muitas.

Bistro saimnieks pamodās un atnesa rēķinu. Mēs piecēlā­mies. Es neskaidri nojautu, kas notiks tālāk. Šķiet, tas bija tas, ko filozofi dēvē par jau redzēto.

Viņš izvilka no lietusmēteļa kabatas tūkstoš liru gabalu.

♦

Viņš gāja. Apstulbis, neizpro­tama spēka dzīts, nezinādams, kurp iet. Viņš ieraudzīja, ka ir iestrēdzis Tibcrija un Poncija Pilāta Jeruzalemē. Viņš gāja pa pazīstamām ielām, šķērsoja ļaužu pilnus laukumus un drīz nonāca pie pilsētas vārtiem. Lieldienu priecīgais pūlis viņa priekšā pašķīrās. Itin visi — romieši vai ebreji, lempīgie no­madi, pa ceļam iegriezušies pilsētā, pieķērušies saviem ēzeļiem vai kamieļiem, krāsotāji un namdari, mīlas svētlaimes un moku pārņemtie jaunie cilvēki, godkārīgie, ierēdņi, paklīdušas sie­vietes, kas meklēja klientus, tirgotāji un jūrnieki bija nodevušies savām darīšanām, domāja savas domas un saplūda ar saviem plāniem. Viņam vairs nebija nedz aroda, nedz cerību, nedz nākotnes. Viņam bija vairs tikai atmiņas, kas nospieda kā smaga nasta. Viņš jutās lidināmies tukšumā. Viņš gaja. Laiku pa laikam kāds draugs vai paziņa viņu apturēja, aicināja apsēsties un dalīties dateļu saujā vai palmu vīna krūkā. Viņš pakavējās dažus mirkļus, pārmijot pieklājības frāzes un neno­zīmīgus spriedumus par aizvakardienas vakarā uznākušo negaisu vai par romiešu pārmērīgajām prasībām. Viņš piecēlās. Viņš gāja atkal. It kā viņa vienīgais darbs tagad būtu iešana.

Viņš jau bija laukā no pilsētas, kad piepeši uz takas, kas starp olīvkokiem veda lejā no pakalna, ieraudzīja sievieti, kura skrēja uz viņa pusi. Pa gabalu viņa likās līdzīga Marijai no Magdalas. Viņš atvairīja šo domu, kas jau atgādināja ap­mātību. Sieviete skrēja aizelsusies. Reizēm viņa meta līkumu, lai kaut ko pateiktu meitenei, kura smēla no akas ūdeni, vai zemkopim, kas strādāja tirumā. Viņa tuvojās, un viņas sajūs­mas izpausmes kļuva skaidrāk redzamas. "Tā ir kāda trakā," viņš nodomāja. Stāva nogāze un daži lekni augi piepeši noslēpa sievieti skatienam. Atkal ieraudzījis viņu saulē, Ahasvērs jutās kā triecienu saņēmis: tā bija Marija no Magdalas. Pietvīkušu seju, vējā plīvojošiem matiem, joprojām skaista ar savām vi­jolīšu krāsas acīm, neapšaubāmi saviļņota, viņa skrēja un skrēja. Ahasvērs apstājās. Viņa aizsteidzās garam, gaitu nepa­lēninādama, iespējams — viņu nepazīdama. Viņa kliedza:

— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! Viņš ir augšāmcēlies!

Viņas vārdu atbalss lidinājās vakara gaisā.

Redzēta un dzirdētā apmulsināts, Ahasvērs turpināja ceļu. Ko varēja nozīmēt tāda augšāmcelšanās? Viņam par to bija tikai jāpasmejas. Viņš tai, protams, neticēja. Vai tiešām iespējams noticēt tādām aplamībām? Kaut ko līdzīgu par patiesību varēja pieņemt tikai fanātiķi vai plānprātiņi, vai histēriķi, kāda bija viņa. Tālumā viņš no jauna pamanīja Magda­lēnu, kas steidzās uz Jeruzalemi. Viņš apstājās vēlreiz, salika plaukstas kā tauri un no visa spēka kliedza:

— Ja cilvēks ir miris, tad uz ilgu laiku. Tavs muļķais mīļā­kais tad nemaz nav miris!

Ahasvēram likās, ka pakalni un Jeruzalemes mūris atbalso viņa pēdējos vārdus. Viņš nolaida rokas, acīs sakāpa asaras, un viņš saka smieties.

Viņš šo sievieti bija mīlējis kā neprātīgs. Viņš nedomāja ne par ko citu kā vien par viņas iedvesto mīlestību. Mēnešiem ilgi un vēl pirms dažām dienām viņš būtu atdevis visu par vienu viņas smaidu, par vienu vienīgu skatienu. Viss bija pārverties. Tagad ilgi lolotā doma, ka viņš varētu novecot un nomirt vi­ņas rokās, likās bezjēdzīga. Ahasvērs juta, ka viņus šķir vesela pasaule. Kas gan šajā eksaltētajā būtnē bija palicis no jaunās meitenes, no brīvās un pārdrošās sievietes — pārāk brīvās un pārāk pārdrošās —, ko viņš tik ļoti bija mīlējis? Viņa bija pār­tapusi par citu būtni. Kad cilvēki vēlāk kādreiz vēl atcerējās

Mariju Magdalēnu, neviens vairs neiedomājās par liesmu, ko viņa bija iedegusi Ahasvēra sirdi. Mēs visi maināmies. Mēs visu laiku to vien darām kā maināmies. Vai jaunā sieviete, kas mums blakus kārto kādu dosjē vai zvana pa telefonu, ir tā pati, kas naktī aiz laimes kliegusi mīļākā skavās? Viens no pavedēja priekiem ir panākt, lai parādās sieviete, kas slēpjas aiz tās, kuru viņa rāda. Līdztekus šīm atkārtotajām un pastāvīgajām pār­vērtībām mīlestiba, pievēršanās ticībai, slimība, bēdas vai rei­zēm — gluži vienkārši gadi rada straujas un būtiskas pārvēr­tības. Kas mūsos ir palicis no bērna, kādi bijām? Vai tiešām esam pārliecināti, ka esam tie paši, kas bijām pirms divdesmit gadiem? Nolūkojoties mūsu atklāto un slēpto seju mainībā, rodas doma, vai mūsu dzīvi neveido secīgas un īstenībā atšķi­rīgas eksistences. Marija Magdalēna un Ahasvērs, kas bija tik tuvi dzimtajā Galilejā, bez mitas attālinājās viens no otra. Steigdamās uz pilsētu, kur viņa pavēstīs labo ziņu, Marija no Magdalas uz visiem laikiem iegāja cerību un ticības mūžībā. Savā kaislībā apmaldījies, sapinies sīkumos, kas liedza redzēt lielās lietas, Ahasvērs spēra pirmos soļus leģendu pasaulē.

Viņš gāja. Viņš gāja līdz naktij. Viņš jau bija tālu no pilsē­tas, kad viņu sāka mocīt izsalkums. Un arī slāpes. Kaislības, godkāre, idejas un ieceres paliek otrajā plānā. Vispirms ir jāēd, jādzer, jāguļ un jādara viss pārējais. Nekad par to nebilstot ne pušplēsta vārda, grāmatu un filmu straumē, kas gāžas mums pāri, mēs pavadām savas dienas, vedot savu ķermeni uz garāžu, ēdinot un iztukšojot to. Sākot ar Klēvas princesi un beidzot ar Atlasa kurpīti, cauri Ādolfam un Parmas klosterim mūsu varoņiem, var sacīt, ir bijusi Visaugstākā dota atļauja nenodarboties ar savu ķermeni. Viņiem atļauts vienīgi nodo­ties mīlestībai, jo mīlestība ir saite starp sapni un mašīnu. Pir­mām kārtām mēs esam mašīna un tikai pēc tam — gars un dvēsele. Ir iespējamas mašīnas bez gara un dvēseles. Vismaz šajā pasaulē nav iespējams gars un dvēsele bez mašīnas. Ahasvēram slāpa. Un gribējās ēst. Nakts nāca virsū. Viņš pamanīja gaismu kādas mājas logā. Viņš pieklaudzināja pie durvīm ar nūju, tad atvēra tās un gāja iekšā.

Lielā telpa bija pilna vīriešu un sieviešu, kas sacēla velniš­ķīgu troksni. Gar visām telpas sienām bija saliktas platkaklainas amforas, kurās mirdzēja gan priekšmeti, kas atgādināja diadēmas, krelles un aproces vai gredzenus, gan zelta un sud­raba monētas, tur bija arī lielā nekārtībā samesti oniksa un porfīra kausi, marmora statuetes un alabastra lukturi. Pa grīdu mētājās zili, sarkani un dzelteni visādu veidu apmetņi no zīda un brokāta. Uz galda starp traukiem ar eļļu un vīnu bija sakrautas zivis, jēra gaļa, maize, medus un augļi. Vairakas sie­vietes bija sabrukušas uz grīdas un ķērās pie kājām vīriešiem. Daži turēja cits citu aiz pleciem un dziedāja laupītāju vai jūr­nieku dziesmas, to ritmā šūpodamies kā tuksneša smiltis vai kā jūras viļņi. Visi bija apskurbuši un kliedza, un lēja vīnu uz grīdas. Goda vietā pie galda ļoti taisni un kundziski sēdēja kads izspūris vīrs; viņam bija melna bārda, un acis meta zibe­ņus. Ahasvērs viņu uzreiz pazina: tas bija Baraba, ko Poncijs Pilāts atbrīvoja pēc pūļa prasības apmaiņai pret galilejieti.

— Kas tu esi? — Baraba skarbi noprasīja atnācējam, kurš stāvēja uz sliekšņa un vēroja notiekošo.

— Esmu kurpnieks, — Ahasvērs atbildēja, — un durvju sargs pie Poncija Pilāta. Pareizāk sakot, es tas biju.

— Pie Poncija Pilāta! — Baraba smiedamies iesaucās. — Apsēdies! Mēs iedzersim uz Jūdejas prokuratora veselību!

Tā Ahasvērs iekļuva Barabas — politiskā aģitatora un liel­ceļu laupītāja banda. Ari viņš vismaz uz kādu laiku kļuva par zagli un laupītaju. Vēlāk — par kareivi, jurnieku, tirgotāju, premjerministru, ceļotāju, filozofu, diplomātu, divu pasauļu pētnieku, profesionālu pavedēju, rakstnieku un pat priesteri — viņam vajadzēja pieņemt daudzas citas sejas un strādāt daudzos citos arodos. Tie viņu daudz nepārvērta.

♦

Diena pagāja diezgan ātri. Un kā vienmēr, kad biju kopā ar Mariju, tā likās pārāk īsa. Iespē­jams — tāpēc, ka man bija divdesmit gadu, es nepazinu ne vismazāko alkatību, skaudību, godkāri un rūgtumu — tās biju apmainījis pret nepacietību un zinātkāri. Nejutu tieksmi nedz taisīt karjeru, nedz kolekcionēt, nedz taupīt — tas pra­sītu pārāk daudz pacietības un organizēšanas. No dzīves gai­dīju vienīgi satraucošus notikumus un atklāsmes. Es biju pareizi rīkojies, pieķerdamies Marijai. Gan viens, gan otrs — katrs atsevišķi un abi kopā — bijām gatavi visam, tikai ne garlaicībai.

No rīta uz Akadēmijas tilta Marija bija satikusi draugus. Tur bija vesels bars: divi diezgan dzivelīgi gaišmataini jauneklīši, kas, iespējams, bija brāļi vai varbūt mīlētāji, vai varbūt gan brāļi, gan mīlētāji, kāds nezin kāda ministra kabineta pa­domnieks, kura dienas un naktis pārmāca putekļaini dosjē un rēgi, kas iznira no statistikas pārvaldes vai valsts padomes, diezgan skaista liela auguma rudmate, kura strādāja kādā grā­matu apgādā vai nedēļas laikrakstā, kur, šķiet, gulēja ar katru, kas nāca priekšā. Pār visu šo baru valdīja kāds vēl jauns un jau gandrīz slavens advokāts, kura vārds jums noteikti kaut ko iz­sacītu: viņš bija sacerējis divas vai trīs grāmatas, prata vienādi labi vērtēt izcilu bordo vīnu, Kallasas vai Barišņikova sniegu­mu, tāpēc viņa sarunas māksla sajūsmināja vairākas galvas­pilsētas. Mēs visi kopā apsēdāmies Floriāna kafejnīcas terasē, ēdām saldējumu un dzērām kapučīno, un klausījāmies advo­kātā. Viņš runāja visu laiku, stāstīja visādus notikumus, kas atgadījušies ar Tintoreto un Veronēzi, par ļoti jauno Džordžoni un ļoti veco Ticiānu, vārdu sakot, viņš sajūsmināja visu kompāniju. Pēc tam mēs ar Mariju, nokaunējušies, ka nekā nezinām, tik milzīgas, nospiedošas kultūras uzvarēti, devā­mies uz Skjavoni krastmalas Svētā fura baznīcu apskatīt un apjūsmot svēto Juri un viņa pūķi, svēto Džeromu un viņa lauvu, svēto Augustīnu un viņa pūdeli, kādus pirms četriem vai pieciem simtiem gadu, atrazdamies ļoti tālu no pagātnē izgaisušas realitātes, tos iztēlojās ģeniāls gleznotājs, kas izdomāja vēsturi un saucās par Karpačo. Saule sāka slīdēt uz apvāršņa pusi. Nedz es, nedz Marija vairs neatcerējāmies tipu lietusmētelī; mēs runājām par Karpačo, par Venēciju, par finansu inspekciju, no kuras nāca cilvēks ar dosjē un kura jau uzglūnēja Šarlam, par skaisto, sarkanmataino meiču, par ku­ru neko lielu nezinājām, par visiem, kuri bija ap mums un no kuriem bijām atkarīgi. Patlaban grasījāmies atgriezties Bučintoro pansijā, kad rietošā saule piepeši atgādinaja, ka mūs gaida pie Jūras muitas.

— Nolāpīts! — iesaucās Marija.

Abi sākām smieties un steigšus devāmies pie savādnieka, kas bija pagadījies mūsu ceļā.

Viņš jau bija priekšā.

Mūs ieraudzījis, viņš pacēla platmali un ļoti sirsnīgi svei­cināja.

— Ir tāds prieks jūs redzēt, — viņš sacīja. — Jūs man mazliet esat vajadzīgi. Viss aizvien ir tik banāls un tik līdzīgs pats sev.

— Drīzāk jau mēs esam tie, kas izmanto jūs, — Marija atbildēja.

— Maldi! — viņš sacīja. — Maldi! Es esmu vecs vīrs, un jūs — pati jaunība. Jaunība vienmēr ir tā, kas modina cerības. Pēc visa, ko esmu redzējis, man visvairāk gribas gulēt.

— Taisnība, — Marija sacīja ar precizitāti un patiesīgu­mu, kas lielā mērā bija viņas valdzinājuma pamatā, — mēs guļam diezgan maz.

— Redziet nu, tieši tādēļ jūs man patīkat: jūsu acis ir atvērtas. Pasaule jūs uzjautrina, vai ne?

— Līdz neprātam! — sacīja Marija, kura, kopš bija kopā ar mani Venēcija, baudīja gandrīz vai nepieklājīgi labu veselību.

— Jā, — viņš nopūtās, — jums tiešām ir laimējies.

— Kas noticis? — es jautāju. — Vai mazliet skumji ap sirdi?

— Iespējams — mazs nogurums. Man bieži viss ir līdz kaklam.

— Ejiet nu! — iesaucās Marija, kurai bija ļoti laba sirds. — Jūs esat stiprs kā klints, jūs izskatāties nesagraujams.

— Tieši tā, — viņš atbildēja. — Cik nogurdinoši ir pastā­vīgi būt te! Palūkojieties saulē — tā patlaban pazūd. Man gribētos darīt tāpat.

— Nepazūdiet vis, — Marija sacīja, — pirms neesat izpil­dījis solījumu… Atcerieties: Marija Magdalēna un vēl viss kaut kas tādā garā.

— Ak jā, taisnība… Es jums par viņu stāstīju. Tik sen nebiju izrunājis viņas vārdu…

Brīdi viņš klusēja. Piepeši viņa pleciem uzgūlās viss pasaules posts. Viņš izskatījās pēc nopērta suņa, kas baidās saņemt jaunus sitienus.

— Zināt, man ir daudz atmiņu… Daudz par daudz… Pats nesaprotu, kādēļ jums stāstu par Mariju Magdalēnu. Lai­kam jau tāpēc, ka jūsu vārds ir Marija, un Pjērs jūs nosauca par Magdalēnu. Varbūt arī tāpēc, ka esat gaišmataina un skaista… Viņa arī tāda bija. Jā, protams… Visi pēc viņas bija kā traki… Kas visu satur kopā? Kurš ir sacījis: visdziļākais, kas cilvēkam ir, ir viņa āda? Manuprāt, tas ir kāds no jūsējiem.

Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka tā teicis Pols Valeri. Es ne­kad nebūtu ticējis, ka Valeri viņš pazīst tikpat labi kā Rasinu vai Didro. Šis velnišķīgais cilvēks zināja visu, bija lasījis visu.

Mariju visvairāk aizkustināja doma par mīlestības stāstu — vienu no labajām, vecajām romancēm, kas liek raudāt karstas asaras. Satumsa vakars. Līdzko saule norietēja, parādījās mē­ness, kas izskatījās pēc šaura sirpja. Ap Svētā Marka laukumu un Dodžu pili šur tur sāka iedegties ugunis. Tālumā dimdēja kāda klostera vai kampaniles zvans. Venēcija ar savu jūrnieku, dodžeresu, gleznotāju un kurtizāņu kortežu iegāja naktī.

— Kā būtu, ja mēs ietu paēst vakariņas? — Marija jautāja.

— Man ir tūkstoš liru, — viņš teica.

— Es zinu, — smiedamies sacīju. — Tas no nerviem.

— Kad būsim padzēruši kafiju, atgriezīsimies te, — Ma­rija turpināja. — Mēs iekārtosimies pie Jūras muitas kā salonā zem klajas debess, un jūs mums stāstīsiet pasakas Tūkstoš un vienas nakts garā.

— Mums nebūs tūkstoš vakaru.

— Daži mums tomēr būs, — Marija jūsmīgi sacīja. — Nā­ciet nu, Šeherezāde!

— Man nav viņas talanta, — viņš ievaidējās, paceļot rokas pret debesim.

— Jums ir visi talanti, — es iebildu. — Un neierobežots laiks.

— Taisnība, kas attiecas uz laiku, man tā ir vairāk, nekā vajadzīgs. Tieši jūs, laimīgie, mani diezgan drīz atstāsiet, lai dotos neizsakāmās dēkās un neizteicamos sapņos. Iesim!

Man bija zināma kāda kafejnīca starp Andželo Rafaeli un Mendikoli Svēto Nikolaju. Tas nebija tuvu.

— Vai jums nebūtu nekas pretī paiet kādu gabaliņu?

Viņš sāka skaļi smieties.

— Ak, nē jel, — viņš atbildēja, — staigāšana mani nekad nav biedējusi. Esmu gājis visu savu mūžu un vēl tagad daudz staigāju.

Mēs gājām turp. Mēs nācām atpakaļ. Marija sāka nogurt. Viņš šķita nenogurdināms, viņš gāja vienmērīgiem soļiem, reizēm palēkdamies, dziedādams, atdarinādams aktierus un politiķus, reizēm apstādamies, lai stāstītu par Bizantiju, kas

turpināja Romu, par Venēciju, kas turpināja Bizantiju, par Karpačo un Tintoreto, kas turpināja Venēciju, par Malro un Sartru, kuri bija turpinājuši Karpačo un Tintoreto. Bridi sāku prātot, vai viņš savā neprātā neiedomājas, ka turpina Sartru un Malro. Viņš bija visu telpu centrs, planētas ass. Likās — pasaules vēsture vijas ap viņu. Mēs bijām ceļā uz Jūras muitu. Tā gluži kā ķīlis iespiedās Venēcijā un pasaulē, lagūnā un laikā.

♦

Dažus simtus metru no Asīzes starp olīvu birzīm paceļas mazā Svētā Damiāna baznīciņa. Jūs vēl tagad varat turp aiziet un luktā apbrīnot bizantiešu krustu. Pirms vairāk nekā septiņsimt piecdesmit gadiem to jau apbrī­noja kāds nemierpilns jauneklis. Šķiet, šis Kristus viņu uzru­nāja. Jauneklis apsēdās, lūkojās uz Kristu, piecēlās, apgāja apkārt krucifiksam, atkal apsēdās un samiedza acis, aizvēra tās, piepeši atvēra un paraudzījās apkārt. Baznīca bruka kopā. Durvis nevarēja nedz aizvērt, nedz atvērt. Cauri jumtam spīdēja debesis. Lietus lija uz krucifiksu. Pjetro di Bernardones dēls piepeši piecēlās, strauji izgāja no baznīcas un uzlēca mugurā zirgam, ko pirms ieiešanas baznīcā bija piesējis pie olīvkoka aiz apsīdas.

Viņš auļiem aizdrāzās uz Asīzi un metās pie Džovanni Butadeo. Žīds bija mājās. Viņš lāpīja drēbes — kaut ko līdzīgu rupja auduma paltrakam nenosakāmā krāsā, kuru valkāja pastāvīgi. Apģērbam bija kapuce, un ap vidu tas bija sajozts ar kaņepāju virvi.

— Butadeo, — Frančesko, vel aizelsies, jautāja, — vai tu esi redzējis Svētā Damiāna baznīcu?

— Protams, — Butadeo atbildēja.

— Tā ir pakļauta visiem vējiem, tā ir gatava sabrukt, dur­vis vairs nevar aizvērt, un krucifiksam līst virsū lietus.

— Ak tā? — Butadeo pajautāja.

— Vai tas ir viss, ko tu par to vari pateikt?

— Es esmu ebrejs, — Butadeo atbildēja.

— Es zinu, — Frančesko teica. — Taču man likās, ka tu mīli baznīcas, kur cilvēki var iegriezties, kad ilgi ir gājuši, un atvilkt elpu, un sapņot. Baznīca, kas mirst, ir kā gabaliņš debesu, kas zūd zemei.

— Salabo to, — ebrejs atbildēja.

— Tieši to es gribu darīt, — Frančesko sacīja. — Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.

— Nu, zini, — Izaks sacīja, nolikdams lāpāmo, — tev būs vajadzīgs laiks.

— Man tā pietiek, — Frančesko apgalvoja.

— Un darba arī būs daudz, — Izaks piemetināja.

— Gan jau tikšu galā, — Frančesko teica.

— Vēl tev būs vajadzīgi akmeņi, dakstiņi, naglas, stikls un koks. Tev būs vajadzīgi darbarīki. Tas viss maksā dārgi.

— Man vairs nav naudas, — Frančesko atzinās.

— Tavam tēvam tā ir, — Žīds atgādināja.

— Viņš negrib man dot. Viņš apgalvo, ka to, ko dod, es izšķiežot un ka viņš jau tā man esot devis par daudz.

— Tad paņem naudu, — Butadeo teica.

— Tā ir laba doma, — Frančesko atbildēja.

— Citas man nav, — Butadeo sacīja.

— Es iešu, — Frančesko paziņoja.

— Mazliet padomā, — Butadeo ieteica. — Tas ir nopiet­nāk, nekā tu iztēlojies. Tu taču pazīsti savu tēvu. Apdomājies!

— Viss jau ir pārdomāts, — Frančesko apgalvoja. — Es eju.

— Nu, tad es eju tev līdzi, — Izaks sacīja. — Es neatstāšu tevi vienu brīdī, kad tu kļūsi par zagli. Es zinu. Esmu pieradis.

Viņi abi devās uz veikalu, kur Pjetro di Bernardone glabāja audumus. Pjetro bija aizceļojis. Veikals bija tukšs. Frančesko nebija grūti uzlauzt koka aizbīdni. Viņi atrada ļoti daudz vēr­tīgu vadmalu un smalku drānu. Viņi izvēlējās dažus baķus, uzkrāva zirgiem mugurā un jāja uz Foliņo, kas nebija visai tālu, kur viņus tik labi nepazina kā Asīzē un kur bija tirgus.

Tur Frančesko pārdeva tēva audumus. Viņš pārdeva arī savu zirgu. Un Asīzē viņš atgriezās, sēdēdams zirgā Butadeo aiz muguras, un tas — Butadeo, nevis zirgs — gardi smējās bārdā, iedomādamies, kādu varenu joku izšķērdīgais dēls izstrādājis ar skopulīgo tēvu.

♦

.Lalosas apkaime beidzās pie Kanāriju salām. Tās varēja sasniegt dažās dienās — sešās vai astoņās. Pretvējā varbūt pagāja desmit dienu. Kartēs tās bija ierakstītas, bija iezīmēts arī ceļš. Piedzīvojums sākās uz rietu­miem no Kanāriju salām. Lai kā viņi sevi iedūšināja, Kolumbu un Esperendiosu, un viņu astoņdesmit astoņus komandas biedrus, kas redzēja pagaistam skatienam Jerro un Gomeru — salas, kas atradās visvairāk uz rietumiem, — sagrāba šausmas un kaltēja bailes. Pasaules vēsturē jau bija veikti bīstami ceļojumi. Vīnkopju tēvs un arī jūrnieku sencis Noa vecā šķirstā, kas viņu ļodzīdamies veda no Ēdenes apkai­mes līdz Ararata kalnam kopā ar trim dēliem, viņu sievām un veselu baru no posta izglābtu dzīvnieku, neskaitot zivis, kurām nekāda palīdzība nebija vajadzīga, mūžam piekrāptais krāpnieks un pavestais pavedējs Uliss, kas klejoja no salas uz salu Elpenora sabiedrībā, — no Turcijas krastiem līdz pat Kalabrijai un Sicīlijai, feniķiešu kuģotāji, Hannons, kurš Kartāgas uzdevumā brauca uz dienvidiem gar Āfrikas krastu, Sindbads Jūrasbraucējs vai arābu kuģotāji, kas nokļuva līdz pat Indijai, līdz Javai, līdz Ķīnai, — viņi visi savā laikā un ar viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem uzticēja sevi jūrai. Taču neviens nemetās ne tikai nezināmajā, bet iespējams — pat ne­esošajā, nebūtībā, kā to darīja Kolumbs.

Galu galā nebija nekādu pierādījumu, ka Zeme ir apaļa. Apmēram pusotra tūkstoša gadu pēc Hiparha, Eratostena vai Ptolemaja, kuru ģeniālā nojauta jau ļāva izteikt minējumus, ka mūsu planēta ir sfēra, Henrijs Kuģotājs — Portugāles ka­raļa dēls, atgriežoties pie kāda Aristoteļa vērojuma, Mēness aptumsuma laikā bija neapšaubāmi pamanījis, ka Zemes ēna uz pilna Mēness virsmas veido apļa daļu; vairāki gudru vīru darbi, ko pārdrošnieki slepeni deva lasīt cits citam, tāpat kā Toskanelli karte un Kolumba aprēķini, rādīja, ka Indijai un Ķīnai vajadzētu atrasties kaut kur Lielā Okeāna rietumos, taču kļūda vienmēr bija iespējama. Tā bija liela atšķirība — kuģot pec redzes, no salas uz salu vai gar krastu, pat ja tas ir nepazīstams, vai doties jūrā, kas plešas līdz bezgalībai un par ko nav zināms pilnīgi nekas. Ja nu tur, otrā pusē, nav nekā vai tur gaida kaut kas vēl ļaunāks? Ja tur būs kritiens tukšumā, ja tur būs murgaini briesmoņi, vesela mūžība sāļa ūdens, neiz­teicamas šausmas, kas liegs atpakaļceļu? Jo iziet jūrā jau vēl nebija viss: vajadzēja arī atgriezties. Nebija iemesla priecāties par labu ceļavēju, kas piepūta buras, ja pretējā virzienā tas pārvērstos par šķērsli. Divus gadsimtus pirms Kolumba brāļi Vivaldi bija atstājuši Dženovu ar nodomu apbraukt apkārt Āfrikai, un viņi bija pazuduši. Tāpat daudzi pārgalvīgi kuģi ar vikingiem vai kartāgiešiem bija devušies tālumos, lai nekad neatgrieztos. Bija vētras un bezvējš, aļģu slazds pie Antiļu salām, brāļu Pinsonu intrigas — viņi nebija īsti uzticami, sākās kurnēšana — un, galvenais, bija rīti, kas nedēļu pēc ne­dēļas ausa pār jūru.

Viņi bija atstājuši Spāniju pirmajas augusta dienās. Nu jau bija pienācis oktobris. Jūra nebeidzās. Tulks Luiss Torress vadīja laiku, staigādams šurpu turpu pa Santa Maria klāju.

— Tu nodeldēsi zoles, — Kolumbs smiedamies, bet maz­liet aizkaitināts, sacīja. — Pa kuģi tu būsi nostaigājis ceļu, kam vajadzētu aizvest līdz Sipango.

Dažu labu reizi mazdūšības brīžos īzakam gribējās atklāt sirdi Kolumbam un pateikt taisnību. Taču viņš iedomājās, ka ta var radīt nevajadzīgu uztraukumu un Kolumbu nevis no­mierināt, bet pārbiedēt. Viņš apmierinājās ar to, ka atzinās — viņu sauc ne vien par Esperendiosu un Torresu, bet ari par Kartafilu.

— Kartafils! Kāds jocīgs vārds!

— Tā mani sauc, — īzaks sacīja, pieticīgi un gandrīz vai kaunīgi smaidīdams.

— Tas izklausās pēc macīta vīra vārda, — admirālis iebildās.

— Lai kā, — Izaks turpināja, — šis vārds varētu būt laba zīme. Sliktā latīņu un grieķu valodas sajaukumā tas varētu nozīmēt "tas, kas mīl kartes".

— Jā, tas mums var noderēt, — Kolumbs teica. — Nāc, paskaties!

Un vēlreiz, vēl vienu reizi viņi noliecās pār Toskanelli kar­tes kopiju, ko Kolumbs mēnešiem ilgi nēsāja visur līdzi — tāpat kā Marko Polo grāmatu. Grāmata un karte bija viņa Bībeles, viņa dārgums, viņa acuraugs. No tām viņš šķīrās ie­spējami reti un bieži bija redzams uz klāja ar karti padusē vai grāmatu rokā. Visgrūtākajos brīžos viņš ar bailēm sev jautāja, vai viņa aprēķini ir pareizi un vai nepastāv risks pabraukt ga­rām Sipango un Indijas dienvidu galam un uz visiem laikiem nonākt bezcerīgā un bezgalīgā apaļā jūrā.

— Paldies Dievam, esmu bijis tālredzīgs, — oktobra sākumā viņš teica Huanam Esperendiosam. — Mums pietiks krājumu veselam gadam. Bet, ja pēc trim mēnešiem mēs neieraudzīsim zemi, — vai tad mums vajadzētu griezties atpakaļ un kuģot uz māju pusi?

— Neuztraucies, — Torress viņu mierināja. — Kaut kur jau mēs nonāksim.

— Vai dzīvi? — Kolumbs jautāja.

— Dzīvi, — Torress atbildēja. — Par to esmu drošs. To es zinu.

Luisa de Torresa ciešā pārliecība palīdzēja Kolumbam atgūt paļāvību. Admirālis savā lādē bija ielicis uz smalka pergamenta rakstītu un grezni izrotātu vēstuli Lielajam Hanam. Kad maz­dūšība bija pārvarēta, viņš nesatricināmi ticēja, ka no austrumu puses nonāks tajās pašās zemēs, ko Marko Polo bija sasniedzis no rietumiem. Laiku pa laikam viņš iztēlojās, ka visdrīzāk izkāps malā tajā pusē, kur ir Sipango zelta raktuves, vai, iespējams, mazliet tālāk uz dienvidiem — Indijas krastos, rokas stiepiena attālumā no Golkondas pasakainajiem dār­gumiem.

Zelts bija vājāks par bailēm. Dienas gāja. Kādā jaukā rītā, kad atkal pie apvāršņa nerādījās neviena zeme, admirālim bija jāstājas pretī nemieriem, uz kuriem musināja un kurus vēlāk klaji atbalstīja brāļi Pinsoni: Lielais Piedzīvojums ir cie­tis neveiksmi, nevajadzīga stūrgalvība var novest tikai nāvē, viņi pieprasīja tūlītēju atgriešanos Spānijā. Admirālis vilcinā­jās. Vai viņam bija tiesības piespiest šos trīsreiz trīsdesmit vīrus spēka gados, kas izgājuši jūrā ar trijām karavelām, uz­ņemties neapšaubāmu un, iespējams, bezjēdzīgu risku? Seviljā, Malagā, Kadisā, Palosā de Mogerā sievas un bērni gaidīja viņu atgriešanos. Ja visi Iris kuģi pazudīs, ja viņiem neizdosies atgriezties Spānijā, viss būs zaudēts uz ilgiem laikiem. Tad to­mēr labāk šoreiz piekāpties un saglabāt iespējas nākotnei. Kristofors Kolumbs jau bija gatavs padoties un pavēlēt griez­ties atpakaļ, kad Luiss no Torresas viņu paraustīja aiz vamža piedurknes — vamzis bija vētrās un manevros saplosīts, jo admirālis tajos vienmēr vēlējās pats piedalīties.

— Ko tev vēl vajag? — Kolumbs norūca.

— Nepadodies, — īzaks čukstēja.

— Viņiem bail no nāves, — Kolumbs atbildēja.

— Viņi nemirs, — īzaks sacīja.

— Kā tu vari to zināt? — Kolumbs jautāja.

— Jūs nemirsiet, — īzaks ļoti klusām sacīja, — jo es esmu kopā ar jums.

— Kas par to? — Kolumbs nesaprata.

— Es nespēju nomirt, — īzaks sacīja, raudzīdamies Kolumbā.

Admirālis nolaida acis. Viņš atkal devās strīdēties ar brāļicm Pinsoniem un ieguva vēl trīs dienas. Trīs dienas. Un ne­vienu vairāk.

Aiznākamajā dienā — 1492. gada 12. oktobrī pulksten divos naktī tulks Luiss no Torresas, kas nespēja gulēt un bija iekāpis masta grozā, piepeši tumsā pamanīja diezgan augstu klinšu līniju, kas mirdzēja mēness gaismā. — Zeme!

Pēc dažām sekundēm sāka dārdēt Pinta, Ņina un Santa Maria bombardas. Abas pasaules puses bija savienotas.

♦

viņš apsēdās. Marija arī. Aiz­smēķējām trīs mazus cigārus. Pie Jūras muitas jutāmies kā mājās.

— Vai spējat iztēloties, — viņš iesāka, raudzīdamies mē­ness apmirdzētajā lagūnā, — kuģus un karotājus, atklājējus un ģēnijus, dārgumus un sapņus, kas gadsimtu gadsimtos ir slīdējuši te garām jums, pirms jūsu acis atvērušās dienasgais­mai, kad jūsu tēvu tēvi un jūsu vectēvu vectēvi vēl bija tikai atspīdums viņu tēva acīs? Varētu sacīt, ka gaisā ir palicis kaut kas no šī plānu, cerību un drāmu sabiezinājuma. Un arī no komēdijām. Protams, tāpat no kaislībām. Liela daļa pasaules vēstures ir veidojusies tieši te. Bez šaubām, tā ir niecīga daļiņa, kripatiņa, mušas mēsls, vīlē aizķēries puteklītis salīdzinājumā ar gadu miljoniem, kas aizritējuši pirms jums un tiem, kuri jums sekos. Taču tai ir diezgan liels svars tajā, par ko esat kļu­vuši. Caur ebrejiem, grieķiem, Romu un tās baznīcu jus esat pirmām kārtām šīs Iekšējās jūras bērni — tās jūras, kura līdz ļoti noteiktam piecpadsmitā gadsimta beigu ritam, kad izlūks no masta augstumiem iesaucās: "Zeme!" — un kad zeme pie­peši sagriļojās —, bija pasaules centrs. Un viena no atslēgām jūrai, tnare nostrum, mūsu jūrai, mūsu mātei, mūsu zemju vidus jūrai atrodas te, pie mūsu kājām, mūsu acu priekšā, ar roku sasniedzama. Tieši pa šejieni ienāca Ķīna un Bizantija, cepumi, ko ēdam, lielgabalu pulveris, krusta karu flotes, kas devās cīnīties uz Svēto zemi, un svētā Marka zirgi, kas tika iz­rauti no hipodroma pāris soļu attālumā no Svētās Sofijas, un tik daudzi neaprēķināmi dārgumi, kuri plūda šurp no visām pasaules malām, un pats svētā Marka augums, ko Aleksandrijā atguva venēciešu karavīri, lai viņa vārdu dotu pasaules sla­venākajai bazilikai un iedvesmotu vairākus ģeniālu gleznotāju šedevrus — jūs taču esat redzējuši Ticiāna gleznu, kur svētais, lai izvairītos no jebkādas kļūdīšanās, rāda Venēcijas brašu­ļiem savu kapu un savu līķi.

Ticiāna glezna man neizteica pilnīgi neko. Marija raudzī­jās debesīs.

— Patiesību sakot, — es uz labu laimi iedrošinājos iebilsties, — jums pa īstam patīk ģēniji. Tie ir jūsu īstie medību lauki. Vēsture jūs izklaidē, jo tas pirmām kārtām ir stāsts par cilvēka gara uzvarām.

— Cīņas, impērijas, gleznas, monumenti, grāmatas, sim­fonijas — esmu dzirdējis visslavenākās un visvairāk apbrīno­tās — ir tikai nieki un putekļi. Īstenībā mani tās nemaz sevišķi neinteresē. Tās vienīgi tulko kaut ko tādu, kas risinās zem tām, aiz tām: tas ir pasaules dvēseles, universālā gara gājiens. Nekas cits mani neinteresē.

— Bet varbūt ari sievietes?…

— Protams, tas ir viens un tas pats. Ja pastāv pasaules dvēsele, tās dzinējs ir mīlestība.

Marija neapšaubāmi garlaikojās. Viņa bija atbalstījusi galvu dūrēs sažņaugtās rokās. Man likās, ka viņa sāk snaust.

— Esmu izsmēķējusi cigāru, — viņa pačukstēja. Es gribē­tu dzirdēt solīto stāstu.

— Labi, — viņš sacīja, — es stāstīšu.

♦

tevs atgriezās. Viņš atrada vei­kalu uzlauztu, durvis raustīja vējš. Viņš pārskaitīja preces, pārbaudīja, vai viss ir vietā. Bez pūlēm viņš konstatēja, ka trūkst audumu. Pēc elementāras loģikas likumiem viņam uzreiz radās pārliecība, ka pazudušie audumi ir bijuši vis­skaistākie un visdārgākie — tie, kurus viņš vienmēr ir vērtējis visaugstāk. Viņam uznāca briesmīgas dusmas. Kaimiņi un kalpotāji neko nebija nedz redzējuši, nedz dzirdējuši. Viņš uzmeklēja Džovanni Butadeo, kuram uzticējās.

Žīds viņam uzreiz pateica, ka vainīgais ir Frančesko, un izstāstīja visu notikušo.

— Vai jūs abi esat sajukuši prātā? — Pjetro di Bernardone jautāja, staigādams šurpu turpu, griezdams zobus un dusmas kūsādams.

— Neuztraucies tik traki, — Butadeo atbildēja. — Tas nav tik nopietni.

— Nav tik nopietni! — Pjetro iesaucās. — Nav tik nopiet­ni! Mani apzog, mani aplaupa, un vienīgais, ko tu vari pasacīt, ir — ka tas neesot nopietni! Es tiešām gribētu redzēt, kā iztu­rētos tu, ja piedzīvotu kaut ko līdzīgu.

— Būtu gan ļoti grūti man kaut ko nozagt, — Butadeo smaidīdams atbildēja.

— Es par to nospļaujos! — vecais Bernardone kliedza. — Nerunā mūžīgi par sevi! Šinī gadījumā runa ir par mani. Un mani nodarbina mani audumi. Turklāt tu esi līdzzinātājs, jo jūs uz šejieni atnācāt abi, kad manis nebija mājās.

Izaks paraustīja plecus.

— Viņš tev naudu atdos. Es tavā vietā gan lepotos, ka man ir dēls, kas netaisni iegūtu naudu izlieto baznīcas atjau­nošanai.

— Pirmām kārtām, tu neesi es. Un es neesmu tu. Otram kārtām, tas izskatās varen jocīgi, ka tu tā interesējies par baz­nīcām, nevajag pārspīlēt. Beidzot, es tev aizliedzu — vai dzirdi? — es tev aizliedzu runāt par manām precēm kā par negodīgi iegūtu mantu. Visu, kas man pieder, esmu godīgi nopelnijis. Nevienam nav tiesību man to atņemt.

— Viņš nav pārdevis tavus audumus, lai par iegūto naudu sarīkotu dzīres vai aplidotu skuķus. Viņš tos ir pārdevis, lai darītu labu.

— Es negribu, ka dara labu ar manu labumu! Lai viņš dara labu ar savu mantu! Kur ir nauda?

— Es nezinu, — Izaks atbildēja. — Tā ir pie viņa.

— Paklausies, — Bernardone sacīja, — es tev dodu četr­desmit astoņas stundas laika, lai tu atvestu pie manis dēlu un atgādātu nozagtos audumus vai, ja audumu vairs nav, atbil­stošu naudas summu. Pēc četrdesmit astoņām stundām, ja dēls nebūs te, es tevi uzrādīšu konsuliem un uzlaidīšu kaklā kruķus.

Džovanni Butadeo ļoti labi zināja, kur atrast Pjetro di Bernardones dēlu: Svētā Damiāna baznīcā, kur jaunais cil­vēks milzīgā eksaltācijā pavadīja dienas un naktis. Izaks devās uz baznīcu un ieraudzīja Frančesko smejamies un raudam, ar ķelli rokā un dziesmu lūpās.

— Ziepes ir, — viņš teica. — Tavs tēvs kļuvis vai traks aiz dusmām.

— Es aiziešu pie viņa, — Frančesko atbildēja. — Es viņam visu izskaidrošu.

— Man tas tiešām patiktu, — Izaks teica. — Es neiedro­šinājos sacīt: tavs tēvs grib mani iespundēt cietumā.

— Ejam, — Frančesko teica.

Gaidot viņu ierašanos Asīzē, Pjetro di Bernardone bija sacēlis kājās visus, ko vien varējis. Radinieki, kaimiņi un pa­ziņas, kas nevēlējās piedzīvot to, ko bija piedzīvojis audumu tirgotājs, apmētāja Bernardones dēlu ar zemes pikām un raidīja viņam lāstus.

— Zini, — īzaks čukstēja Frančesko, — šī ir pirmā reize, kad neesmu pirmajā rindā un kad akmeņi un lāsti nav veltīti man.

Pjetro di Bernardone ieslēdzās namā kopā ar dēlu. Viņš to lamāja visādiem vārdiem un strostēja visādā veidā, pirms sāka runāt par nopietniem jautājumiem.

— Kas visu to lietu izdomāja? — viņš dēlam jautāja.

— Tas biju es, — Frančesko atbildēja.

— Tu viens pats?

— Es viens pats.

— Un Butadeo?

— Viņš mani tikai pavadīja.

— Kur ir audumi?

— Pārdoti, — Frančesko teica.

— Kur ir nauda?

— Izdota par baznīcu.

— Visa?

— Gandrīz visa.

— Kur ir atlikums?

— Es to laikam kaut kur nometu. Lāgā neatceros. Varbūt aiz baznīcas.

— Vai tu esi traks? — Pjetro pārskaities jautāja.

— Jums taisnība, tēv, — Frančesko atbildēja. — Es būtu darījis gudrāk, ja bagātnieku netaisno mantu būtu atdevis kā­dam nabagam.

Tieši šīs nekaunīgās atbildes dēļ Pjetro di Bernardone nolēma ieslodzīt dēlu cietumā. Džovanni māte darīja visu iespējamo, lai viņu no tā atrunātu. Tēvs par piedošanu negri­bēja ne dzirdēt. Citu tirgotāju musināts, viņš galu galā iesniedza sūdzību pats pret savu bērnu. Tā kā lieta likās neskaidra, jo saistījās ar kādu baznīcu, konsuli tēvu un dēlu sūtīja uz bīskapa tribunālu. Ebrejs īzaks tika nosaukts par liecinieku un, iespē­jams, arī līdzzinātāju. Divpadsmitā gadsimta beigās vai trīspadsmitā gadsimta sākumā Asīzē nemaz nebija tik daudz iespēju izklaidēties. Kopš kara ar Perudžu visi jutās kā aiz­snaudušies. Nu varēja sākties skaists cīniņš.

♦

Baraba bija varonis un nelie­tis. Viņš bija Cadoka, Menahema un Eleazāra jūdu manti­nieks, un tie visiem spēkiem bija pretojušies romiešu klātbūt­nei. Viņš bija rakstu mācītāja dēls no Ģenaceretes, bet no mātes puses piederēja pie farizeju dzimtas — tie bija augst­prātīgi un aprobežoti. Audzināts stingrā ticībā, viņš diezgan agri piebiedrojās zelotu klanam un sadraudzējās ar kādu drūmu un nemiera mocītu vīru, kas atstās vēsturē savu vārdu: Jūdu Iskariotu.

Zeloti bija nacionālisti un dievbijīgi ebreji, kuru vienīgā cerība bija Mesijas atnākšana — tas atbrīvos ebrejus. Jūda do­māja, ka ir atradis mesiju Jēzus personā. Viņš Jēzu sauca par rabi — Skolotāju. Galilejieša darbība, viņa mācība un brīnumi abiem draugiem bija bezgalīgu sarunu un strīdu temats: Baraba neuzticējās Jēzum, ko Jūda bezgala mīlēja.

— Kā gan tu neredzi, — Jūda sacīja, — ka Skolotājs ir Mesija, kura atnākšanu sludinājuši pravieši? Viņš ir Tā Kunga svaidīts, viņš ir Taisnības Mācītājs, viņš ir Dieva Dēls.

— To mēs vēl redzēsim, — Baraba atbildēja. — Ja tas viss ir tā, kā tu saki, viņš drīz vien ietrieks romiešus jūrā. Lai viņš to izdara — tad es būšu viņa sekotājs.

Jūda kļuva par mistiķi — tāpat kā viņa Skolotājs. Baraba aizvien vairāk un vairāk sliecās uz praktisku darbību. Galu galā viņš savāca ap sevi brašuļus, kurus nemēdza mocīt sirds­apziņa. Bija vajadzīga nauda, ko tiem maksāt, un viņš to ņēma tur, kur tā bija. Tas bija tas pats, ko vēlāk zem dažādām debesīm darīja Kartušs vai Mandrēns, Vilja vai Sapata, sarkano vai balto bandas, kas Krievijā cīnījās zem atšķirīgiem karo­giem. Barabas ļaudis naktīs ielavījās bagātu romiešu mājās, uzbruka karavānām, kas nāca no Sīrijas, pieprasīja meslus ga­nāmpulku un zemju īpašniekiem. Viņi nebaidījās nogalināt. Arī spīdzināt ne. Poncija Pilāta leģionāriem beidzot izdevās Barabu sagūstīt. Viņu ieslodzīja cietumā daļēji kā laupītāju, daļēji — kā politisko pretinieku.

Barabas piekritēji darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu savu vadoni. Trīs reizes pēc kārtas viņi mēģināja sarīkot bēgšanu. Tā neizdevās. Tad viņi ķērās pie citiem paņēmieniem. Viņi ie­dabūja savus cilvēkus pat pie Poncija Pilāta. Vairāki bandas locekļi galu galā piekļuva pie ieslodzītā vadoņa. Dienā, kad Marija no Magdalas ieradās pili, vienam no viņiem jaunais Kartafils iedvesa ģeniālo domu, ko pieņēma Poncijs Pilāts,— apmainīt Barabu pret galilejieti, kuru viņš bija sācis ienīst un kuru Jūda Kaīfā izdeva romiešiem, jo jutās vīlies, ka Debesu valstība zemes virsū neiestājas tik drīz.

♦

Vina bija tik dramatiska, ka piepildīja visas cerības. Tas notika 24. februārī — Svētā Mateja dienā, un Svētais Matejs bija māceklis, ko izraudzījās Jūdas vieta. Bīskaps bija skaists vīrietis ar mazliet nicīgu vaibstu ap muti. Viņš bija apveltīts ar taisnības izjūtu un žēlsirdību. Viņš noklausījās, kā Pjetro di Bernardone izklāsta visus pārmetu­mus: Frančesko ir nepakļāvīgs un dumpīgs, izšķērdīgs, niek­kalbis, sapņotājs un nekauņa. Viņš tēvu apkaunojis visos iespējamos veidos. Viņš tēvu apzadzis. Viņam vienalga kādā veidā ir jāatdod nauda par audumiem, ko viņš nolaupījis ar Butadeo palīdzību.

Pjetro di Bernardones garā apsūdzība tuvojās beigām, bīskaps gatavojās pievērsties Frančesko, lai uzklausītu arī viņu, kad norisinājās patētiska scēna, kas apstulbināja gan aculieciniekus, gan nākamās paaudzes: lai nepaturētu nekā no tēva mantojuma un netaisni iegūtās mantas, Frančesko viena mirklī atbrīvojās no visiem apģērbiem, kas jau tā bija visai pieticīgi, un kails ka no mātes miesām, ne vārda neteik­dams, viņš nometa drēbes pie Pjetro di Bernardones kājām. Pēc tam viņš iesaucās:

— Līdz šim es par tēvu saucu Pjetro di Bernardoni. Tagad es varu sacīt: "Mūsu Tēvs debesīs."

Tad Džovanni Butadeo novilka savu vadmalas paltraku, kas ap vidu bija apsiets ar kaņepāju auklu, kā mēdza siet tā lai­ka zemnieki, un pameta to draugam. Frančesko to uzvilka mugurā un skaļā balsī sacīja:

— Lūk, ko es vēlējos, jo Tas Kungs ir teicis: "Nezūdieties par savu dzīvību. Raugieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne ievāc labību šķūņos, bet pats Debesu Tēvs par viņiem gādā. Vai tad jūs neesat vairāk vērti par putniem? Neglabājiet savās jostās nedz zeltu, nedz naudu, neturiet sev nedz divus apmetņus, nedz ceļasomu."

Tik lielas dievbijības pārsteigts, bīskaps par pieņemšanas zīmi uzlika rokas uz svētā Franciska galvas. Mazo brāļu orde­nis bija piedzimis, un viņu ietērps arī. Franciskāņu kustība bija tikai daudzu sektu saplūšana — tās visas sacēlās pret baz­nīcas laicīgo varu un bagātību: begardi, valdieši, ilumināti, bogomili, albiģieši jeb katarieši… Lai cik atšķirīgi viņi bija, visi sludināja atsacīšanos no laicīgās mantas un askēzi. Tankuelēns, Arnaudo da Brešija, Petruss no Bruisas, Joahims de Flors sludināja samaitātās baznīcas bojāeju un drīzu jauno laiku evaņģēlija atklāšanos. Brīnumainākais bija tas, ka Fran­ciska dumpis, kas tiešā veidā pievienojās tik daudziem pār­metumiem un sašutumam, attīstījās baznīcas klēpī. Viss tajā svētā Mateja dienā norisinājās, satiekoties tēvam un dēlam, bīskapam un Butadeo: šī diena iezīmēja pavērsienu ne tikai kristiānisma vēsturē, bet arī mūsu visu vēsturē. Asīzes bazili­kas freskā Džoto notikumu atstāsta labāk par mani. Zem platām kāpnēm, kas ved augstos torņos, sapņu terasēs un neiespējamās lodžijās, Butadeo ir redzams tieši aiz svētā Fran­ciska. Viņš slēpjas, jo ir kails. Viņš izskatās apmierināts ar padarīto. Viņš bija savārījis ziepes, un iznākums bija labs. Viņa sejā nojaušama tāda pati atsvešinātība kā tiem, par ku­riem nav lāgā zināms, vai viņi joko, vai veic dižus darbus, un kuri ir jau tālu projām.

Pēc dažiem gadiem pāvests Innocentijs III, kura valdīša­nas sākums saistās ar imperatora Fridriha II avantūru sākumu, sapnī redzēja Laterana Svētā Jāņa baznicu — slaveno, Kon­stantīna dibināto baziliku, kas tolaik jau bija Romas katedrāle, sagrīļojamies pašos pamatos. Mirklī, kad tā jau draudēja sabrukt, parādījās mazs, pēc izskata pavārgs vīriņš, kuram sekoja pamatīgs tēvainis. Viņi abi bija ģērbušiesm ar kaņepāju auklu sajoztos rupja auduma paltrakos ar kapuci. Abi visiem spēkiem turēja baziliku un izslēja to atkal taisnu. Kad satrau­kums norimās, Innocentijs III pazina sīko vīriņu: tas bija Asīzes Francisks, kas pirms dažām dienām bija meties pāvestam pie kājām. Visā Romā, Itālijā un drīz arī visā kristīgajā pasaulē runāja par Pjetro di Bernardones dēlu Svētā tēva sapnī. Benoco Gocoli, kolorītais un spožais gleznotājs, kas radījis Mediči Rikardi kapelas fresku Gudrie no Austrumiem Florencē, pā­vesta sapni uzgleznoja Montcfalko baznīcā, kas atgādina ērgļa ligzdu netālu no Foliņo. Tur redzams Asīzes mūks, kas balsta baznīcu. Turpretī neviens nav runājis par svētā Franciska spēcīgāko biedru Innocentija III sapnī: tas bija Žīds Izaks, saukts par Butadeo. Iespējams, ka dažādu iemeslu dēļ tiešām bija labāk viņa vārdu neminēt.

♦

par to, kā 1492. gadā Kristofors Kolumbs un Izaks no Dženovas atklāja Ameriku, ir pateikts viss — vai gandrīz viss. Pirms tomātiem, kartupeļiem, tango un Borhesa viņi atveda uz Veco pasauli trīs varenus un atšķi­rīgus dārgumus: zeltu, tabaku un sifilisu. Zelts jau bija pazīs­tams. Romieši, skiti, grieķi, ēģiptieši, feniķieši, šumeri — visi pazina zeltu un mīlēja to. Bieži vien arī pielūdza. Tas bija bagātības, varas un skaistuma simbols. Tā dēļ cīnījās. Tā dēļ mira. Auri saerafames: kopš Mida, kopš Jasona, kopš Hērakla un hesperīdām baismīgas alkas pēc zelta veda pasauli pazudi­nāšanā, pretī tās pastāvīgi draudošajam un pastāvīgi tālākā nākotnē atvirzītajam galam.

— Zelts! Zelts! — Simons Fusgengers sacīja, rādīdams Dodžu pili un Svētā Marka laukumu, un visas gaismas, kas mirdzēja naktī, un Marijai — varu zvērēt — nepavisam nenāca miegs. — Zelts! Jus taču varat iedomāties, kādas ir manas at­tiecības ar zeltu kopš tik ilga laika. Vai gan es būtu bijis tas, kas esmu, — un vai arī jūs būtu tie, kas esat, bet jums tas nav tik svarīgi, jo jūs nepastāvat tik ilgi, — ja nebūtu zelta? Esmu dzīvojis zem zelta zīmes. To postīja, to vajāja, to meta liesmās. Tas atdzima no pelniem. To dzina lauka pa durvīm, un tas at­griezās pa logu. Tas nav šķirams no varas un no mīlestības. Vai jūs mīlat sievieti? Pasakiet viņai to ar zeltu! Un, ja jums zelta nav, es jums pareģoju nelaimi, jo citiem tas ir. Vai jums ir lielas idejas? Kur ir zelts? Vai jūs izdarāt valsts apvērsumu? Kur ir zelts? Jūs gribat palīdzēt citiem, izglābt tos, balstīt tos dzīvē? Zelts, kur ir zelts? Zelts ar savu svaru sagrāva baznīcu, kas bija uzcelta pret to. Zelts ir sagādājis lielas rūpes un pēc daudziem pavērsieniem kļuvis par galamērķi revolūcijām, kuras nogalinājušās miljoniem cilvēku, lai zelts vairs tos ne­apspiestu un lai par to vairs nerunātu. Esmu glāstīts zelta dēļ, esmu tā dēļ spīdzināts un mests liesmās, zelta dēļ esmu nests līdz altāru pakājei un pat līdz troņa pakāpieniem, līdz alkoviem. Tāpat kā sekss un nāve, zelts ir viens no trijiem dieviem, kas valda pār jūsu likteņiem. Kad Kristofors Kolumbs devās Lielajā Piedzīvojumā, viņu ļoti katoliskās majestātes Ferdi­nands un Izalbella no tā gaidīja tikai vienu: zeltu. Kolumbs viņu augstībām apsolīja, neskaitot garšvielas un kokvilnu, mastikas koka gumiju, alveju un rabarberu, kanēli un "ver­gus, cik Viņas vēlēsies", — arī "zeltu, cik Viņām vajadzēs". Šo zeltu majestātes un Kolumbs cerēja iegūt nevis Amerikā, par kuru pilnīgi nekas nebija zināms, bet gan Indijā, Sipango, Katajā no Lielā Hana, ko viņi pārsteigs nesagatavotu. Visā šajā notikumā visvairāk jābrīnās par to, ka, par spīti tik daudziem maldiem, viņi nepievilās: sākās zelta laikmets, pār Spāniju gā­zās zelta straume. Vai tas bija labi vai slikti — tas ir cits jautā­jums. Cenas sāka pieaugt. Kolumba un Huana Esperendiosa zelts izraisīja inflāciju. Iespējams, ka Eldorado ir Leiputrija. Taču pirmām kārtām tā ir murgu un ilūziju zeme.

Viņš klusēja, iegrimis tālās atmiņās, apcerēdams sen pagajušus notikumus. Liels kuģis peldeja starp Jūras muitu un isola San Giorgio, un līdz mums atplūda mūzikas skaņas.

Pretēji zeltam, tabaka Eiropai bija kaut kas jauns. Jau da­žas dienas pēc izkāpšanas svešās zemes krastā Luiss de Torress sastapa grupu taino indiāņu, kas nesa uz savu ciemu zāles, kuru dumus ieelpoja. Zāles tika satītas gara cigāra. Cigārs tika iedegts ik reizi, kad indiāņi apstājās, un to darīja zēni, kas nesa gruzdošus kokus. Cigārs tika dots no rokas roka, ikviens ievilka dažus dumus. Mums ir diezgan grūti pieņemt, ka Sokrāts ne­smēķēja pīpi, Veress nepīpēja cigāru, ka Luijs XI vai Lukrēcija

Bordža strādājot vai pēc baznīcas augstmaņu dzīrēm, vai pēc mīlestības neuzsmēķčja cigareti ar zeltītu iemuti. Huans de Espйra en Dioss un Kristofors Kolumbs piedūmoja Veco pa­sauli. Pateicoties tieši viņiem Punch, Montecristo, Hoyo de Monterrey un Gloria Cubana padara bagātu Fidelu Kastro un Zino Davidovu, pateicoties viņiem, Bodlērs līdzās vīnam ap­dzied dievišķās cigaretes un Žorža Sanda skandalizē ļodzīgo restaurāciju un jūlija monarhiju, vēstnieks Žans Niko ievieš tabaku Katrīnas dc Mediči galmā. Ar cigaretēm, šņaucamtabaku un košļājamo tabaku viņi sagatavo ceļu narkotikam, kas kļūs par vienu no lielākajām gadu tūkstoša beigu problēmām. Viņi velk sev līdzi visus smēķētāju vēža paveidus, kas dažus gadu simtus pēc Lielā Piedzīvojuma būs savākuši gandrīz tikpat daudz upuru kā mūslaiku lielie slepkavas — sirds un auto­mobilis, pirms sākas AIDS, kas ir mantinieks mērim — liela­jam mērim, melnajam mērim, kurš spožākaja laikmetā Eiropā aizrāva gandrīz katru otro tās iedzīvotāju un kura beigas Venēcijā atzīmētas, uzceļot Svētās Marijas Izdziedināšanas baznīcas ansambli, — tās varenais blāķis kopā ar Jūras muitu slienas tieši mums aiz muguras.

— Un sifiliss! Ak, sifiliss! — viņš čukstēja, izmantojot Marijas prombūtni — viņa bija aizgājusi nopirkt paciņu ciga­rešu kādā visu nakti atvērtā bārā pāris soļu attālumā no Izdziedināšanas baznīcas — aizlicis roku mutei priekšā kā Moriaks, kad viņš runāja par grēku. — Ar sifilisu ir daudz sarežģītāk. Nelabā kaite, il morbo gallico, franču slimība vai Neapoles slimība, kurai bija tik liela loma mūsu visu vēsturē, piemeklēja pat jūsu Flobēru Nīlas priekamājās, — vai zināt, ka viņš apgalvoja — tas esot tāds Austrumu jautājuma as­pekts, kuru Revue des Deux Mondes pārāk atstājot novārtā; tas, ko viņi sauca par apakšbikšu kaiti, — līdz pat jūsu Mopasānam, kas cīnījās pret drausmīgām sāpēm doktora Blanša klīnikā, līdz amerikāņu romāniem, kur šai kaitei ir milzīga, bieži vien komiska un reizēm pārspīlēta loma, — šīs slimības

Eiropā paradījās apmēram 1500. gadā. Jūs atradīsiet ļaudis, kas apgalvos, ka šī sērga radusies Francija viduslaiku beigās — Burgoņas un Parīzes apkaime, ka tieši Francijas karapulki to aiznesuši uz Neapoli — tāpēc to sauc gan par franču, gan Nea­poles slimību — un uz Itāliju. Spriežot pēc Dižonas arhīviem, 1463.gada jūlija kāds klients aizstiepis Burgoņas prostitutu pie tiesas, jo tā liegusies, kaut gan naudu paņēmusi. Viņa aizstāvē­jusies, teikdama, ka ir rīkojusies klienta interesēs, jo sirgstot ar nelabo slimību. Dažus gadus pirms gadsimta beigām — taču iegaumējiet, ka nu jau ir runa par Lielā Piedzīvojuma gadu, — Parīzes vārti tika slēgti visiem, kurus varēja turēt aizdomās par sirgšanu ar nelabo kaiti. Es tiešām negribētu piedēvēt Lielajam Piedzīvojumam sifilisa un ievazāšanas monopolu, bet es lāga neticu sifilisa gadījumiem pirms tā. Pilnīgi piekritu, ka arī pirms Amerikas atklāšanas bija venēriskās slimības. Bet sifiliss, nelabā kaite, vecā, laba sērga ar briesmīgajām sāpēm, kas pa­dara traku, — es palieku pie tā, ka šī kaite sākās pēc Lielā Piedzī­vojuma. Luisa de Torresa un Kristofora Kolumba ļaudis at­griezās Spānijā jau slimi 1493. gada sākuma. Bet Šarla VIII franči sagrāba Neapoli tikai 1495. gadā — slimībai bija jau ilgs laiks, kad izplatīties.

Labi! Tikai neiedomājieties, ka mani ir apmājis sifiliss. Un tomēr līdz AIDS, kas neapšaubāmi pļauj pamatīgāk, šī kaite nodarbināja mūs visus. Reizēm es tādēļ mazliet niknojos uz Huanu de Esperu en Diosu, kas pagādāja gan vēzi ar tabakas starpniecību, gan sifilisu. Padomājiet, cik pasakaina dzīve bija Atēnās un klasiskajā antīkajā pasaulē, kur valdīja homosek­suālisms bez aizspriedumiem, kur vēl nebija grēka jēdziena un neviens nebaidījās nedz no AIDS, nedz sifilisa un droši vien arī no vēža ne — iespējams, tāpēc, ka cilvēki mira pārāk agri. Tas bija skaists laiks. Manuprāt, Grieķijas un Romas laiks ir leģendas laiks tieši šā iemesla dēļ daudz lielākā mērā nekā visu citu iemeslu dēļ — zināt, ja runājam par kolonnām, traģēdijām, meiteņu un diska metēju skulptūrām vai vāzēm.

— Nu, nevajag jau pārāk dusmoties uz Huanu de Esperu en Diosu: Amerika būtu atklāta tā vai citādi un sifiliss tik un tā būtu mūs sasniedzis. Lai jau tas būtu, pateicoties viņam.

— Paldies viņa vārdā! — viņš norūca.

— Un jūs pats… Kā lai pasaka?… Vai jūs nekad…

— Saķēris sifilisu? Protams, ka esmu! Man par to ir lielis­kas atmiņas! Bet es vienmēr esmu izveseļojies. Tā ir tikpat kā nolādētība: es vienmēr saķeru visu un vienmēr no visa izār­stējos. Reiz Ungārijā, pēc viesībām pie grāfienes…

— Kādas grāfienes?

— Nu, grāfienes! Grāfienes Batorijas… Pamodos vēlu no rīta. Nav iespējams pačurāt. Tad es atgriezos pie grāfienes un… Bet — cst! Rau, tur nāk Marija.

Marija parādījās, tumsā starodama, ar cigarešu paciņu rokā.

— Patuitdea!— iesaucās Fusgengers. — Procedit un luna. Nē, nē, es netulkošu kā Tulē: "Šīs jaunās meitenes seja neizstaro dzīvu prātu."

— Par ko jūs runājat? — viņa nevērīgi jautāja, neko nezi­nādama par Tulē un viņa stāstu Mana draudzene Nana.

— Par Ameriku, — es atbildēju, — par Kolumbu un lamām.

— Ak tā? — Marija pārjautāja. — Par lamām… Vai tad šie dzīvnieki mums ir piespēlējuši sifilisu, kā zaļie mērkaķi esot piespēlējuši AIDS?

♦

Divpadsmitā gadsimta beigās un trīspadsmitā gadsimta sākumā visiem pāri pacēlās divi viri: viens no viņiem bija imperators Fridrihs II, otrais — svētais Asīzes Francisks. Džovanni Butadeo bija saistits gan ar vienu, gan ar otru. Uz šo sen pagaisušo gadsimtu sliekšņa drūzmējās pāvesti, karaļi, svētie, teologi, filozofi, karavadoņi. Sakot ar Fridrihu Barbarosu un Heinrihu IV, Romas ģermāniskajiem imperatoriem, ar Indriķi Plantagenetu, Ričardu Lauvassirdi un Jāni Bezzemi — tris Anglijas karaļiem, ar Filipu Augustu un Svēto Luiju — Francijas karaļiem, ari ar Simonu de Monforu, ar Flandrijas Boduenu, līdz Džoačino da Fjorem, svētajam Dominikam, lidz svētajai Klārai un Padujas svētajam Antoni­jam, lidz svētajai Ungārijas Elizabetei, lidz svētajam Bonavenlūram, lidz svētajam Albertam Lielajam, lidz svētajam Akvlnas Tomam un Rodžeram Bēkonam, neaizmirstot arābu Averroesu un ebreju Maimonidu, nemaz jau nerunājot par pāvestiem Innocentiju III un Gregoru IX, kādreizējo Ostijas kardinālu Ugolino, — skatienam paveras vesela spožu por­tretu galerija. Mazliet vairāk nekā simt gados — bet tā jau ir gandrīz visos laikmetos — talants, svētums un ģenialitāte plūda straumēm. Tapat ari godkāre un nežēlība. Katrs savā veidā — un dažkārt diezgan skarbā —jebkura no šim perso­nībām ir vīrišķības mācība, gudrības paraugs un aizraujošs romāns. Un tomēr, manuprāt, savā diženumā neviens nesa­sniedz svēto Asīzes Francisku un Fridrihu II. Par abiem viņi iemieso visu labāko, par ko vien cilvēks var sapņot. Impera­tora Heinriha VI dēls, Barbarosas mazdēls Fridrihs II ir viens no tiem varenajiem Hoenštaufeniem, par kuriem vis smiekli nenāk. Pa mātes līniju viņš cēlies no leģendārajiem karaļiem, kas, no Normandijas nākuši, atņēma arābiem Sicīliju. Dienviditālija, Apūlija, Sicīlija ir viņu visvairāk iemīļotās zemes. No tēva puses būdams ģermānis un svētās Romas impērijas mantinieks, viņš ir Kārļa Lielā pēctecis, kas smeļas varenību ģermāņu zemēs un ļoti drīz ar savu veiksmi, nedzirdēto val­dzinājumu un vēl vairāk ar gudrību nekā ar armijām pārstāv viduslaiku Eiropā dominējošo spēku. Pietiek uzmest acis kar­tei, lai saprastu, kādas briesmas viņš iemieso pāvestam, kura zemes no ziemeļiem iejož Vācija, bet no dienvidiem — Sicīlija. Svētā ģermāniskā Romas impērija ir Romas laicīgā roka, tās dabiskais sabiedrotais, tās laicīgā vara. Pamazām vien impē­rija kļūst par aizvien draudīgāku pretinieku. Caur arābisko Sicīliju Fridrihs II Hoenštaufens ir piesātinājies ar islama dižo dvēseli. Viņš dodas krusta karā, kad pāvests viņu ir izslēdzis no baznīcas. Pāvests ir viņa draugs un kļūst par ienaidnieku. Islams ir viņa ienaidnieks un kļūst par draugu. Pilnīgi bez kaujas viņš uzliek sev galvā svēto Jeruzalemes karaļa kroni. Būdams Aleksandra Lielā, Jūlija Cēzara un Augusta pēctecis, viņš šajā zemē kļūst par dzīvu Mesijas ēnu. Bet it sevišķi pāvesta acīs viņš kļūst par kaut ko līdzīgu paša Antikrista vei­dolam. Ar savu musulmaņu jaunavu harēmu, ar astrologu, saracēņu, vanadznieku un plēsīgo zvēru pavadonlbu viņš gan fascinē, gan biedē. Viņš sevī sakopo visu simbolikas un tradī­ciju spožumu, un viņš nodibina modernu valsti.

Vājš, bikls, dievišķajā aizrautībā un kvēlē nepievarāms, mantinieks un paraugs visiem, kas saceļas pret bagātībā un liekulībā grimstošo baznīcu, Asīzes Francisks ir imperatora pretmets. Viņš liek Kristum augšāmcelties. Viņš saceļas pret spēku. Viņš stājas pretī spēkam. Viņš cīnās pret bagātību. Viņš ceļas pretī valstij. Leģenda vēstī, ka imperators un svētais esot satikušies Apūlijas pilsētā Bari. Fridrihs II uzreiz esot sapratis, kādas briesmas no nabadzības sludinātāja draud jeb­kuram organizētam spēkam, jebkurai nacionalai vai privātai ekonomikai, jebkurai valsts birokrātijai. Viņš esot mēģinājis svēto uzvarēt un piespiest padoties — gan ar iebiedēšanu, gan daiļrunību, gan savu valdzinājumu, pēc tam, cietis neveiksmi, esot sūtījis pie svētā vienu no skaistākajām tā laikmeta sievie­tēm, kuras dēļ gan valdnieki, gan filozofi bijuši gatavi pazudi­nāt dvēseli. Svētais Asīzes Francisks viņu pievērsis ticībai un piepulcinājis māsām, kuras devušas nabadzības solījumu.

Džovanni Butadeo vēl bieži pastaigājās kopā ar Francisku starp Toskānas un Umbrijas cipresēm. Francisks devās uz Spāniju, Sīriju un Ēģipti. Laterana koncilā viņš sastapas ar Innocentiju III un svēto Dominiku. Uz Alvernas klints viņš ieguva stigmas. Viņš dibināja vai reformēja klosterus. Viņš vienmēr atrada arī laiku sarunām ar Žīdu, kura apģērbu bija paņēmis.

Tieši īzaka sabiedrībā starp vīna dārziem un cipresēm, starp Kortonu un Todi, starp Orvjeto un Asīzi svētais Fran­cisks uzrakstīja Saules himnu:

Lai slavēts esi, Mūsu Kungs, ar visām tavām radībām,

Lai slavēta mūsu māsa Saule, kas rada dienu un gaismu dod…

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Mēnesi un māsām zvaigznēm…

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Vēju…

Ijii slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Ūdeni,

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Uguni…

Brālis Izaks sacerēja vienu no Saules himnas rindām:

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu māsu Nāvi…

♦

Mēģinājums aptuveni atveidot Izaka Lakedema iekšējo monologu es eju es dzeru es mīlējos es spēlēju kārtis es mīlējos es eju es spē­lēju kauliņus es mīlējos es spēlēju kauliņus es dzeru es mīlējos es eju ich gehe ich wandere es eju un nemirstu ando es ienīstu citus cojo es spēlēju kauliņus es dzīvoju echo polvo es dzīvoju un ne­dzīvoju es dzeru es eju es mīlējos es raudu un neraudu es smejos un nesmejos es mīlējos es dzeru es eju es ienīstu citus es neticu nekam es spēlēju kauliņus ich gehe ich wandere es nespēju no­mirt es varu tikai iet ich gehe ich wandere es mīlējos un nemir­stu es izmīlēju nāvi ando nāve izmīlē mani cammino es eju es spēlēju kauliņus ando cammino I fuck I screw ich wandere ich gehe Vm Walking ich wandere es eju man nav vārda es eju man nav valodas jeg skruer dove vaijeg knalder Vm going es dzeru es mīlējos ich bumse a scopare es mīlējos es spēlēju kauliņus es es­mu citi jag gar un es viņus ienīstu jag knullar I screw in the after-noon and ich bumse jag knullar I screw in the morning es dzeru ziloņus es eju un peles es dzīvoju eu como eu trepo jeg knalder echo un polvo es dzīvoju un es esmu citi es eju es ienīstu citus un man nav vārda es dzeru I'm laiks wandering jeg knal­der es spēlēju kaut ko jag knullar camino jeg knalder es nespēju I fuck I screw es dzeru es eju es spēlēju laiku tukšumu telpu ich gehe ich wandere es gaidu cojo pasaules galu cojo echo un polvo karsti always eu trepo auksti slāpes Walking riebums bezgalīgs nogurums cojo es gaidu es eju es spēlēju kauliņus I fuck ich wandere es nespēju nomirt es mirdzu tūkstoš ugunīs kas ir I screw ich wandere elles ugunis es dzeru gribas vemt es spēlēju gribas aiz­iet I fuck gribas kaut ko citu un fucking in the blue es eju un ne­kad nemirstu un man nav ne vārda ne valodas un es mīlējos*!!? and Ifuck and I screw es spēlēju kauliņus es eju I'm walking and fuck and I screw es spēlēju kauliņus es soļoju I'm walking and fuckin so

tired in the blue es eju la fatig roug ich gehe jeg

vandrer jau boua la fatig oir und

es s p ē ej sol a s c o p in the

kauliņus in thescrewenem-

nirwand-erintesco-

p a f t e r n no I z a k a

i n t h e m b m

m

m

The m b m

o r n

b I I

♦

Laterana koncils daudzu ie­meslu dēļ kļuva par izcilu notikumu. Tajā satikās divi vīri, kas atstāja pēdas nākamajos gadsimtos: viens bija Francisks, minorītu māsu un minorītu brāļu iedvesmotājs, otrs — svē­tais Dominiks, kas tikko bija nodibinājis sprediķotājmūku ordeni, kuru sauca par dominikāņu ordeni. Dominiks piedā­vāja abu ordeņu apvienošanos. Francisks no tā atteicās, bet iedeva Dominikam kaņepāju virvi, ko bija dabūjis no Izaka. No tā laika Dominiks to nēsāja zem apģērba kā piemiņu no šīs tikšanās.

Pēc dažiem mēnešiem Porcinkulā — netālu no Asīzes no­tika slavenais pīteņu kapituls. To vadīja pats kardināls Ugolīno no Ostijas, kas drīzumā kļuva par pāvestu un ierakstīja mazo nabagu lielo svēto sarakstā. Apsēdušies uz pīteņiem, kas bija paklāti tieši uz grīdas, kapitula dalībnieki nolēma izveidot franciskāņu provinces un sūtīt misionārus pievērst ļaudis ti­cībai. Francisks lūdza Džovanni Butadeo, kam bija tik daudz iespēju, doties tālumā kopā ar kādu no šīm misijām.

— Kā lai es to darītu? — Izaks atbildēja. — Es esmu žīds. Un es neticu nekam.

— Tu tici vairāk, nekā pašam liekas, — Asīzes Francisks atbildēja.

— Es ticu tev, — īzaks sacīja.

— Ne jau nu man ir jātic. Jātic tam, kas radījis visus brī­numus ap mums, kuri nav nekas cits kā Viņa gudrības, Viņa varenības un Viņa mīlestības atveids.

— Es apbrīnoju tieši tevi un mīlu tieši tevi, — īzaks atbil­dēja, — jo tu esi nabago brālis un esi atsacījies no visa.

— Es neesmu atsacījies ne no kā, — Francisks teica. — Ie­spējams, ka citi atsacīsies. Man stāsta, ka Āzijā esot kāds gud­rais, kas sludinot atsacīšanos no šīs pasaules un nebūtību. Turpretī es ticu pasaulei un esmu tai pieķēries, jo pasaule ir Dievs.

— Šajā pasaulē ir vismaz viena lieta, no kuras tu esi attei­cies. Ir kaut kas šajā pasaulē, ko tu esi atstājis novārtā, noni­cinājis un apsmējis.

— Tu pats redzi, ka man ir daudz ko mācīties no tāda ne­ticīgā kā tu un tāda žīda, kāds tu esi. Pasaki, kas ir šis Dieva radījums, kam tiesības tik ļoti par mani sūdzēties?

— Tas ir tavs augums, — īzaks sacīja.

— Nu labi, — Francisks atbildēja, — lai brālis augums man piedod. Un lai tas gavilē kopā ar mani. Jo mums pieder viss. Bet mēs visi esam Dieva rokā.

Džovanni Butadeo tūlīt neatbildēja uz drauga lūgumu. Nākamajā gadā pēc Franciska nāves savukārt nomira pāvests un Ostijas kardināls Ugolīno tika ievēlēts par augstāko baznīcas valdnieku; viņš pieņēma Gregora IX vārdu. Tāpat kā pāvesti pirms viņa un pēc viņa, Gregors IX kļuva par imperatora Fridriha II pretinieku. Pēc pāvesta ievēlēšanas bija pagājuši ti­kai daži mēneši, kad no baznīcas izslēgtais Fridrihs II devās krusta karā. Viņš tikko bija izcēlies Svētās Žannas d'Arkas ostā un savācis tūkstoš bruņinieku un tūkstoš svētceļnieku, kad ieradās arī divi franciskāņi: tos bija sūtījis pāvests, lai visiem atgādinātu, ka imperators ir izslēgts no baznīcas, un aicinātu kristīgos nepakļauties tam, kas tomēr ir atbrīvojis svētās vie­tas. Abi franciskāņi bija tikko mirušā Asīzes svētā mācekļi un draugi. Viņus pavadīja Džovanni Butadeo.

Jau pirms vairākiem gadiem Ostijas kardināls Ugolīno bija Asīzē dzirdējis par Butadeo lielo apdāvinātību valodās. Pāvests Gregors IX nebija aizmirsis Pjetro di Bernardones un viņa dēla Frančesko draugu. Viņš lūdza, lai tas pavada abus sūtņus franciskāņus uz Sīriju un Svēto Zemi misijā pret Frid­rihu II. Šoreiz aiz ziņkārības un arī sava drauga Frančesko piemiņai Žīds piedāvājumu pieņēma.

Viss nenokārtojās tā, kā pāvests bija cerējis: imperators savaldzināja Džovanni Butadeo. Savukārt Fridriham II, kam patika diskusijas ar mācītiem vīriem un kas apvienoja iecietību ar varaskāri, pamazām iepatikās sarunas ar savu ienaidnieku franciskāņu draugu Zīdu. Imperatoru pārsteidza un izbrīnīja Butadeo zināšanas par seno Jeruzalemi. Rādot Krusta ceļu vai Poncija Pilāta pils atrašanās vietu, viņš bija daudz pārāks par kapelāniem un hronistiem. Viņi sarunājās latīniski, vāciski, kā arī sicīliešu un apūliešu dialektā, no kura vēlāk izveidojās tautas runātā itāliešu valoda, kam svētais Asīzes Francisks Umbrijā savukārt piešķīra formu serafiskajās dziesmās jeb Himna Saulei un ko Dante gadsimta beigās un nākamā gad­simta sākumā apveltīja ar pilnību.

Daudzi jautājumi, par kuriem sarunājās imperators un ebrejs, mums šodien liktos gandrīz nesaprotami. Fridrihu II, ja neskaita viņa strīdus ar pāvestu un kaulēšanos ar musulma­ņiem par Jeruzalemi, visvairāk interesēja, kā Zeme novietota virs elles un vai to tur kaut kas cits vai tikai gaiss un ūdens. Un vēl — cik īsti ir debesu un kāds attālums tās šķir citu no citas. Šis gandrīz universālais valdnieks, kas bija radījis senāk nevie­nam neiedomājamu birokrātiju, kura ir modernās valsts pamata, reizē dzīvoja viduslaiku pasaulē, pār kuru valdīja ja ne gluži māņticība, jo tā jau atzina lietu nepieciešamību, kas iejundīja determinismu, tad vismaz simbolu un sakaribu pilna Providence. Lielā slepenibā viņš Džovanni Butadeo rādīja dāvanas, ko bija saņēmis no sava kolēģa priestera Johanesa: azbesta apģērbu, ko uguns notīrīja, bet nesadedzināja, jaunības eliksīru, gredzenu, kurš padara neredzamu, un ga­baliņu gudrības akmens. Imperators ar viņu runāja arī par Aristoteli un Maimonīdu, kuru augsti vērtēja un par kura darbu Nomaldījušos vadonis bija vismaz dzirdējis. Bezgalīgas diskusijas un reizēm pat disputus starp imperatoru un ebreju rosināja atšķirības starp zēraviem un ķerubiem. Viduslaiku mitoloģijā eņģeļi bija sadalīti deviņās kategorijās, kas cieņas ziņā nebija līdzīgas un grupējās pa trim:

Pirmā hierarhija: Zēravu koris, Ķerubu koris, Troņu koris.

Otrā hierarhija: Varu koris,

Tikumu koris, Spēku koris.

Trešā hierarhija: Majestāšu koris, Ercenģeļu koris, Eņģeļu koris.

Imperators Fridrihs II bija pārliecināts, ka iemieso šajā pasaulē paša Mesijas ēnu, un, pāvestam par lielām dusmām, apgalvoja, ka viņam ir tieša pieeja Dievam. Lai šo pieeju at­vieglotu, viņš pats sevi slavējamā pieticībā bija piepulcinājis ķerubu kategorijai.

— Cēzara un Augusta pēctecis, — īzaks viņam sacīja, — Romas imperators ir šīspasaules ķerubs, bet Francisks ir tās zēravs.

— Zēravs! — imperators eksplodēja. — Ar kādām gan tiesībām šis vīrs, kam ir liela slava, bet kas stāv daudz zemāk par mani, varētu atrasties tik augstu debesu hierarhijā?

— Tāpēc, ka viņam nepieder nekas, un, ja nekas nepie­der, cilvēks ir vistuvāk visam.

— Man pieder gandrīz viss.

— Bet viņam — nekas. Un nekas ir ļoti lielā mērā tuvāk visam nekā gandrīz viss.

Strīdi par visu un par neko, par zēraviem un ķerubiem un par imperatora un svētā vietu Visuma hierarhijā kaitināja

Fridrihu II. Kādu dienu, gribēdams Džovanni Butadeo pār­baudīt, viņš jautāja, kāds ir attālums starp viņa pili un debe­sīm. Izrādījās, ka Fridriha II arhitekts bija kāds ebrejs no Salerno. Šis ebrejs bija Izakam stāstījis, ka pirms zināma laika imperators sakarā ar ūdens mīkstināšanu licis par plaukstas platumu pazemināt pils lielās zāles un pagalma bruģējumu, īzaks palūdza, lai viņam ļauj kādu bridi pārdomāt imperatora jautājumu, paņēma dažus instrumentus, bridi vēroja astrolābiju, ko Fridriham bija uzdāvinājis Ēģiptes sultāns, ieskatījās vairākos zinātniskos traktātos, uzskricelēja dažus skaitļus un apgalvoja, ka viņam ir zināms precīzais attālums, taču mulsina tas, ka, saskaņā ar viņa aprēķiniem, debesis ir attālinājušās no Zemes par plaukstas platumu. Atbilde atstāja uz imperatoru lielu iespaidu, un viņš iecēla Džovanni Butadeo par savu per­sonisko kalpu. Žīds atgriezās Sicīlijā kopā ar Fridrihu II, kas viņu izmantoja dažādos uzdevumos un sūtīja, piemēram, uz Pizu diskutēt ar Leonardo Fibonači — viduslaiku lielāko ma­temātiķi, kuram jāpateicas par to, ka arābu cipari tika ieviesti Rietumos. Imperators deva savam kalpam iespējami lielu brī­vību, un tas dalīja savu laiku starp gariem ceļojumiem tālumā un uzturēšanos Palermo, Fodžā, kur dzivoja galms un kur baseini, ezeri un dīķi, kas bija paredzēti ūdensputniem — im­perators ar tiem aizrāvās gandrīz tikpat lielā mērā kā ar vana­giem — mijās ar porfira kolonnām un marmora skulptūrām, vai Kastelā del Montā — tās lepnais astoņšķautņu stāvs tika uzcelts Apūlijā netālu no Barletas.

Pēc gadiem divdesmit, pa ceļam iegriežoties Romā, īzaks nejauši satika minoritu brāli, kuru savulaik bija pazinis sais­tībā ar Asīzes Francisku. Viņi toreiz bieži pastaigājās trijatā, nodarbodamies ar puķēm, putniem, sauli un slimniekiem. Arī viņš bija no Umbrijas. Viņu sauca par Fra Džovanni dal Piano dei Karpīni. Pāvests Innocentijs IV — imperatora Frid­riha II pēdējais ienaidnieks un uzvarētājs — patlaban sūtīja viņu kā pāvesta legātu pie mongoļu Lielā Hana. Franciskānis uzreiz iedomājās par svētā Franciska veco draugu, kas runāja visās valodās.

— Tu nemaz neesi mainījies, — franciskānis teica Džovanni Butadeo. — Tu joprojām esi tāds pats kā senāk. Jopro­jām možs un spēcīgs.

— Lai nu kā, vismaz viens manī nav mainījies, — Buta­deo atbildēja, — un tā ir mana uzticība Franciskam, kuram nepiederēja nekas un kurš mīlēja visu.

— Es ar tevi gribēju runāt tieši par šo uzticību. Tu jau zini, ka Francisks vēlējās tevi sūtīt tālumā kopā ar minorītu brāļiem. Es dodos uz Āziju. Vajadzēs ilgi iet, šķērsot tuksne­šus un kalnus saulē un sniegos, pārvarot daudzas briesmas. Vai nāksi līdzi?

Džovanni Butadeo mirkli svārstījās. Pēc tam viņš teica:

— Es iešu.

♦

-Apgriezies Spānijā, Kristofors Kolumbs piedzīvoja gan slavas dienas, gan skumju stundas, kuru dēļ tika izlietots daudz tintes. Luisam de Torresam, kam bija izšķirīga loma Jaunās Pasaules atklāšanā, jo viņš bija tulks gan pie gvanahani, gan araukāņu, gan karibu indiāņiem, tika laupīta jebkāda slava, un viņš iepazina vienīgi bailes. Viņa vārds nogrima aizmirstībā. Brāļi Pinsoni, kuriem visu ekspe­dīcijas laiku bija diezgan divdomīga loma attiecībā pret Kristoforu Kolumbu, tikko Spānijas krastā izkāpuši, sāka runāt. Viņi bija ievērojuši, ka Torress nekad neizsūdz grēkus, neiet pie dievgalda, nekad neskaita lūgsnas. Varen priecīgi, ka var sariebt Okeāna admirāļa tuvākajam draugam, viņi to apsū­dzēja kā jaunatgrieztu kristieti. Vārdu sakot — kā ebreju.

— Ne reizīti viņš nenoskaitīja Pater noster, — viņi apzvērēdami apgalvoja. — Nekad viņam rokās nebija nedz rožukroņa, nedz jelkādas svētbildītes. Svētdienās, kad lasīja Evaņģēliju, viņš gāja uz kuģa priekšgalu, tur apsēdās un stūr­galvīgi svilpoja.

— Un ko viņš svilpoja? — inkvizitori jautāja.

— Jūrnieku dziesmas. Nekad — Dieva dziesmas.

Admirālis darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai aizstāvētu

draugu. Viņš liecināja, ka vairākkārt dzirdējis Torresu dziedam Saules himnu:

Lai slavēts esi, Mūsu Kungs, ar visām tavām radībām,

lai slavēta mūsu māsa Saule, kas rada dienu un gaismu dod…

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Mēnesi un māsām zvaigznēm…

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Vēju…

Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Ūdeni…

Atgādinājums par franciskāņiem nebija īsti vietā. Pāvests Innocentijs III izveidoja inkvizīciju XII gadsimta beigās. Pēc dažiem gadiem Gregors IX inkvizīciju uzticēja svētā Dominika nesen nodibinātajam sprediķotājmūku ordenim. Ņemot vērā Okeāna admirāļa biedra un drauga Luisa de Torresa augsto stāvokli, pie viņa lietas izmeklēšanas ķērās pats visas Ibērijas pussalas lielinkvizitors. Viņu sauca par Torkemadu. Viņš bija dominikānis. Cieņa pret svēto Francisku nebija pietiekams pierādījums, lai viņu pārliecinātu vai aizkustinātu. Luiss de Torress ar rūgtu gandarījumu domāja par kaņepāju auklu, ko valkāja svētais Dominiks.

Lielinkvizitors mēģināja izspiest no Luisa de Torresa apsūdzības pret Kristoforu Kolumbu, kuram netrūka ienaid­nieku nedz galmā, nedz baznīcā. Vai admirālis kārtīgi ievēroja svētās baznīcas priekšrakstus? Vai viņš nav pārlieku iecietīgs pret jaunatgrieztajiem kristiešiem, kas nepietiekami godina Dievu? Vai viņa paziņu un draugu lokā nav ebreju, kas pieņē­muši kristīgo ticību laicīgu labumu dēļ un tālab, lai izglābtu savu dzīvību? Atmiņas atsvaidzināšanai Torress tika pakārts aiz potītēm, viņam dedzināja kāju pēdas, viņu žņaudza dzelkšņainās siksnās, viņam piesēja svara bumbas, lai ķerme­nis kļūtu smagāks, un uzrāva augstu pie kāķa. Torress kā bija, tā palika mēms. Ik pratināšanā bija klāt dakteris, kas nopietni mērija sava klienta pulsu. Kad draudēja iestāties nāve, viņš pieprasīja seansu pārtraukt. Ļoti svarīgs bija vārds pārtraukt. Inkvizīcijas likumi neļāva apsūdzēto pakļaut spīdzināšanai vairāk nekā vienu reizi. Tāpēc inkvizitori nekad nepabeidza mazliet par daudz spēcīgas pratināšanas seansu. Viņi to tikai pārtrauca, lai varētu jo labāk atsākt. Kad Torresu pārbaudīja ar ūdeni, klāt bija pats lielinkvizitors. Torress deva zīmi, ka vēlas runāt. Cerēdams uz vaļsirdīgu atzīšanos, dakteris uzreiz lika operāciju pārtraukt. Luiss de Torress izslējās un diezgan spēcīgā balsī sacīja:

— Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Odeni.

Tomass de Torkemada acumirklī izlēma, ka apsūdzētais ir nelabojams un ka tādēļ jāsadedzina.

— Un raugieties labi, — lielinkvizitors piekodināja, — lai viņam būtu aizbāzta mute. Nav nekādas vajadzības pieļaut, ka viņš izmantotu sārtu un stulbi dziedātu: "Lai slavēts esi tu, Mūsu Kungs, par mūsu brāli Uguni…"

Ceremonija notika Seviljā pie Giraldas, kas vēl nebija tik augsta kā mūsdienās un joprojām atgādināja arābu celtu minaretu. Pūļa vidū — tas neliedza sev izpriecas — vispirms uz sārta nostiprināja to ebreju un atkritēju attēlus, kuriem bija izdevies aizbēgt. Pēc tam pie citiem stabiem piesēja ķeceru līķus — tos varēja notiesāt tikai pēc viņu nāves, līķus izraka no zemes, un liesmām nodeva gan viņu mirstīgās atliekas, gan piemiņu. Beidzot gatavojās dedzināt dzīvos.

Notiesātajiem vajadzēja pārciest sprediķi un pletnes. Sprediķis bija bezgalīgs. Tajā tika slavināta svētā katoļu baz­nīca. Tajā tika nolādēti tās pretinieki. Tika nosaukti visi ķece­rības veidi, visas ikdienišķās, intīmās pazīmes, kas mudināja domāt par ķecerības klātbūtni. Sprediķis aicināja visas godī­gās dvēseles uzrādīt vainīgos un vajāt aizdomīgos. Pa to laiku ķeceri tika sisti ar pletnēm līdz asinīm. Bija grūti noteikt, vai publika uzgavilēja oratora talantam vai arī asinīm, kas šķīda uz visām pusēm.

Sprediķa, bet varbūt arī pletņu ietekmē daži notiesātie at­sacījās no pagātnes kļūdām. Viņu soda veids acumirklī tika mainīts, viņiem piešķīra privilēģiju pirms sadedzināšanas tikt nožņaugtiem. Acis izspiedās no dobuļiem, mēles izkārās. Virve parasti bija jāpievelk trīs vai četras reizes, lai tiktu galā pat ar visstiprākajiem. Notiesātie sāka locīties pēc diviem pirma­jiem pievilcieniem. Četrpadsmit vai piecpadsmit gadu veca pusaudze, kas bija nožēlojusi grēkus, izkliedza kaut ko tādu, kas varēja būtu zaimi. Inkvizitors un ārsts acumirklī metās pie bendes, lai atturētu to no trešā pievilciena. Ārsts un pries­teris rīkojās tik prasmīgi, ka, divu inkvizitoru balstīta, meitene varēja pievienoties tiem, kas nebija nožēlojuši kļūdas un tiks sadedzināti dzīvi. Visi uzkāpa sārtā, kur pie stabiem jau bija piesietas bēgļu maskas, izrakto miroņu pussatrūdējušās mie­sas un vēl pavisam svaigie tikko nožņaugto līķi. Tomass de Torkemada bija devis rīkojumu turēt Luisu de Torresu malā. Kristofora Kolumba biedrs gaidīja ar aizbāztu muti un vēroja notiekošo. Divi biktstēvi katrs savā pusē uzmanīja ik zīmi, kas liecinātu par sirdsapziņas pārmetumiem vai vēlēšanos pateikt kaut ko vairāk par admirāli.

Manekeni, mirstošie, mirušie un dzīvie dega ļoti labi. Neciešama bija vienīgi smaka. Spīdēja spoža saule. Svētki tur­pinājās stundām ilgi. Pienāca brīdis izpildīt nāves sodu pēdējam notiesātajam, kas nebija ne pirkstiņu pakustinājis. Joprojām ar aizbāztu muti viņš kāpa sārtā. Pūlis sajūsmā rēca.

— Goda vārds, viņš taču smejas! — bende pačukstēja inkvizitoram, kas gāja viņam blakus.

Viņš tiešām smējās. Bende pielaida uguni žagariem un šķilām. Piepeši no pamales pacēlās mākoņi, kas ietina Sevilju tumsā. Giraldu ķēra zibens. Grandēja pērkons. Lietus strau­mes pārpludināja sārtu un nodzēsa uguni. Biezi dūmi ietina laukumu, smacēja bendes un inkvizitorus, padzina skatītājus. Huans de Espera en Dioss atbrīvojās no saitēm un izņēma vīšķi no mutes, nolēca no mirušo skatuves, ap kuru tumsā rosījās ēnas, un pazuda pūlī. Pēc dažām stundām, atmetis Luisu de Torresu, viņš devās uz ziemeļiem, uz Franciju, uz Flandriju, kas dos viņam visslavenāko no viņa vārdiem: Izaks Lakedems.

♦

Laikā, kad, savu vāciešu un savu Sicīlijas saracēņu pavadīts, Fridrihs II, pāvesta izslēgts no baznīcas, devās krusta karā un atstāja Brindizi ostu četr­desmit galeru flotes priekšgalā, islamam no aizmugures uzbruka no Vidusāzijas nākošie jātnieku pulki. Tajos laikos jaunumus uzzināja reti. Vēstis izplatījās ļoti gausi. Tās bija nenoteiktas un nedrošas. Ebreji bija pārliecināti, ka Aus­trumu valdnieks ir ķēniņš Dāvids, kas, pieņēmis Mesijas iz­skatu, ierodas viņus celt kaujai. Francijā, Anglijā un Vācijā, tāpat arī Itālijā daudzi garīdznieki un zinātnieki domāja, ka Austrumos pret neticīgajiem musulmaņiem, kas tur savā varā Svēto kapu, cīnās neviens cits kā priesteris Johaness. Aus­trumu gudro pēctecis, svētā Toma garīgais mantinieks — tā mirstīgās atliekas atdusējās Indijā —, kristīgas valsts vald­nieks, kaut arī Nestora piekritējs, tātad atšķēlies no Romas, no katoļticības un īstenībā pat ķeceris — bet karā ir kā jau karā —, priesteris Johaness bija teiksmaina personība, kas ar smaragda scepteri valdīja pār leģendas zemēm — tās iztēlojās atrodamies kaut kur starp Āfriku un Āziju, starp Sābas kara­lienes Etiopiju un noslēpumaino Mongoliju. Tie, kas zināja vai izlikās, ka zina, apgalvoja: imperators vairākkārt esot sek­mīgi un, protams, slepeni uzņēmis diplomātiskus sakarus ar priesteri Johanesu. No tā varēja secināt, ka ir noslēgta vieno­šanās un ka priestera Johanesa karapulki no aizmugures uzbrūk sultānam, emīriem un visiem teiksmainajiem, karei­vīgajiem ļaudīm, kas apdzīvo Ēģipti, Sīriju un Svēto Zemi.

Kristīgajiem par nelaimi, tālo pērkonu, kurš satricināja Austrumus un kura vājā atbalss sasniedza pat Rietumus, ne­radīja priestera Johanesa iedomātie karavīri. Tā cēlonis bija cskadroni, kas straujos auļos drāzās cauri Vidusāzijai. Šie karotāji, kas nepazina žēlastību, kas nodedzināja iekarotās pilsētas, apslepkavoja gūstekņus un no upuru galvaskausiem cēla piramīdas, bija mantinieki huņņiem un visiem auguma mazajiem nomadiem ar plakanu degunu, platu un nežēlīgu seju, ar kažokādas cepuri galvā; tie šķita kā saauguši ar zir­giem, kurus baroja ar koku mizām, ar saknēm un lapām. Viņi ģērbās neģērētās vēršu, ēzeļu un zirgu ādās, pie kurām bija piestiprinātas dzelzs plāksnes, kas bija vairoga vietā. Viņiem bija ādas maisi, ko piepūta, lai peldus šķērsotu upes un eze­rus. Viņus sauca par tatāriem. Tie bija Čingishana jātnieki. Čingishans vairāk nekā jebkurš cits satricināja Āziju un šaus­mināja Eiropu. Viņa absolūtā vara bija Rietumos neaptverama parādība. Nedz Aleksandrs, nedz Cēzars, nedz Augusts, nedz Justiniāns, nedz Kārlis Lielais nebija koncentrējuši savās rokās tik daudz varas kā Čingishans. Viņš iekaroja un izveidoja vis­lielāko impēriju, kāda jebkad pasaulē bija pieredzēta.

No Ķīnas līdz Ungārijai un Sīrijai, no Silēzijas līdz Indijas robežām viņš pakļāva savai varai visdažādākās tautas un uzspieda tām likumus un uiguru rakstību. Viņš radīja Vecajā Pasaulē vislielāko satricinājumu, kādu jebkad indivīds ir radī­jis. Vienam no saviem četriem dēliem, kas savādā apmulsumā gribēja hordām aizliegt Heratas pilsētas nopostīšanu Afganis­tānā, viņš steidzami nosūtīja vēstījumu, kas kļuvis slavens: "Iekarots ienaidnieks nekad nav uzvarēts; tas turpina ienīst jauno kungu. Es tev kategoriski aizliedzu rīkoties labsirdīgi. Žēlsirdība ir rodama vienīgi nožēlojamās dvēselēs, un tikai bardzība notur cilvēkus viņu pienākumos."

Galu galā runas par Čingishanu nāca ausīs arī imperatoram Fridriham II. Un Čingishanam tika stāstīts par Fridrihu II. Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem kāds vēstnesis ieradās no

Altaja priekškalnēm, no Volgas krastiem, no Samarkandas vai Karakoruma. Lielais hans un visi mongoļi piedāvāja svē­tajam Romas imperatoram, pēc tautības ģermānim, posteni savā galmā apmaiņai pret padošanos. Imperators nekavējo­ties atbildēja, ka spēj iedomāties vienīgi vanadznieka posteni. Un viņš nosūtīja hanam sveicienus.

Kad divdesmit piecus gadus pirms Marko Polo Džovanni Pordenone un Džovanni Butadeo devās uz Āzijas dziļumiem, šausminošais iekarotājs bija miris kopš nepilniem divdesmit gadiem. Viņš bija apglabāts Karakorumā un sadalījis impēriju saviem četriem dēliem. Tie turpināja viņa iekarošanas un postīšanas darbu. To pašu darīja viņa mazdēli. Tieši zemēm, kur viņš bija valdījis ar nekad vēl nepieredzētu nežēlību, kuras viņš bija apdvesis ar mežonības elpu, minorītu brālis un ebrejs nesa pāvesta Innocentija IV žēlsirdības un miera vēstī­jumu — pāvests apmierinājās ar to, ka pieprasīja grēcinieka pievēršanos ticībai.

Brālis Džovanni bija apveltīts ar tikumu, talantu un veik­smi: neviens viņu nenoslepkavoja, un viņam izdevās atgriez­ties Eiropā ar mongoļu vēstuli — tie tik vien pieprasīja kā to, lai pāvests atzīst lielā hana virskundzību. Un, galvenais, brālis Džovanni sacerēja grāmatu ar nosaukumu Mongoļu, pie mums sauktu par tatāriem, vēsture — tas ir visvecākais mūsu rīcībā esošais ziņojums par Vidusāziju — kaut kas līdzīgs aptuvenai ģeogrāfijai un fragmentārai vēsturei. Visos daudza­jos darbos — un tie nebija nekādi vieglie: izlauzt ceļu, palikt dzīvam, šķērsot tuksnešus un kalnus, tuvoties mongoļiem, uzņemt ar viņiem sakarus, laipot starp lielā hana galma intri­gām un draudiem, savākt piezīmes par visu redzēto un dzir­dēto, pārciest svelmi un salu, stāties pretī plēsīgiem zvēriem, slimībām un laupītājiem, pēc tam veikt atpakaļceļu līdz pāvesta Romai —, Džovanni Butadeo viņam bija neaizstā­jams palīgs. Nonācis Romā, brālis Džovanni katrā ziņā gribēja aizvest savu biedru pie pāvesta.

— To es nevaru, — īzaks sacīja.

— Vari gan! — brālis Džovanni uzstāja.

— Es negribu.

— Tev jānāk! Tev jānāk! — brālis Džovanni neatlaidās. — Godinot Franciska piemiņu.

īzaks padevās. Džovanni viņu aizveda līdz pāvesta troņa pakājei.

— Bez viņa, — brālis Džovanni sacīja, — es tūkstoškārt būtu gājis bojā.

Abi sūtņi stāstīja par mongoļu tikumiem un likumiem, par viņu svētkiem un nežēlību, par viņu kara viltībām, par ni­cinājumu pret pieminekļiem un pastāvīgiem iekārtojumiem, un, protams, par viņu reliģiju. Pāvests aizrautīgi klausījās. Pirms dažiem gadiem mongoļu Zelta orda — Čingishana mantinieki — bija iekarojuši Poliju, noslaucījuši no zemes vir­sas Ungāriju un nogalinājuši līdz pēdējam vīram Bohēmijas karaļa ļaudis, nonākuši līdz Vīnei un iedvesuši šausmas ģer­māņiem. Tajā laikā mongoļu varenība apdraudēja kristietību vēl vairāk nekā Fridrihs II, kuru pāvests turēja aizdomās par saistību ar tatāriem. Viņu varenība tālu pārspēja musulmaņu spēku un Persijā, Irākā un Sīrijā guva virsroku, liekot islamam atkāpties. Eiropā, tāpat kā Āzijā, par ļaunu kalifam, tāpat kā pāvestam, šis spēks bija pretinieks jebkurai civilizācijai un bū­tu varējis pieņemt par savu drausmīgo devīzi, ko briesmīgais hercogs Verners fon Urslingens, kuru itālieši sauca par Gvarnēri, lika iegravēt savu trīstūkstoš šķēpnešu sudraba krušu bruņās: "Dieva, līdzcietības un žēlsirdības ienaidnieks."

Kad brālis Džovanni un Džovanni Butadeo sāka stāstīt par grūtībām, kas bijis jāpārvar, ļoti aizkustinātais Innocentijs IV viņus abus svētīja.

— Jā, tiešām, — Džovanni Butadeo pēc audiences teica

brālim Džovanni, — tas nu ir visskaistākais.

♦

.Bija aizritējušas divas dienas un divas naktis kopš tās pavasara dienas, kas sadalīja divās nevienlīdzīgās daļās Poncija Pilāta durvju sarga eksistenci un reizē arī pasaules vēsturi. Kopš gadsimtu gadsimtiem Ahasvērs bija savā prātā pārlicis gan šā, gan tā visus tās dienas ap­stākļus un notikumus. Visvairāk viņu apmāja viens jautājums: "Kāpēc es?" Kāpēc tieši uz viņu — tāpat ari uz Jūdu un Pon­ciju Pilātu krita viss kļūdas smagums? Viņiem trijiem bija sava vieta visās pasaules valodās, visu zemju pasakās, leģendās un parunās. Pat visattālākajos nostūros nevarētu atrast bērnu, kas kaut reizi mūžā nebūtu dzirdējis par Poncija Pilāta roku mazgāšanu, par Jūdas skūpstu un — par viņu. Citi — tādi kā Baraba — bija pastrādājuši visbriesmīgākos noziegumus un daždažādas ļaundarības. Citi bija melojuši, zaguši, laupījuši, slepkavojuši un spīdzinājuši. Tie nebija kļuvuši kā viņi, kā viņš par nodevības, par nāvējošās vienaldzības un vainīguma simboliem. Jūda bija nodevējs. Poncijs Pilāts — netaisnais. Viņš pats bija vainīgais. Visā pasaules vēsturē nebija vairāk kā divi uz mūžiem vainīgie. Pirmais bija Ādams. Viņš bija otrais.

Nepaklausot Radītājam, atklājot nedzirdēto spēku, kas ie­mieso ļaunumu, Ādams bija iekustinājis kaut ko spēcīgāku par Lielo Piedzīvojumu: tā bija vēsture. Nodarot pāri galilejietim, kas sevi dēvēja par Dieva Dēlu, Ahasvērs bija notiesāts izdzīvot to visu. Viņš bija otrais Ādams. Pirmais bija nodevis mantojumā pasaulei iedzimto grēku. Ahasvērs nesa plecos nospiedošo nebeidzamā grēka nastu.

Jau dienu pēc tās pavasara dienas, kas bija visa centrs, Ahasvērs saprata, ka viņam vajadzēs iemiesot reizē kļūdu un ļaunumu un bez mitas no tiem bēgt. Viņš iestājās Barabas bandā, lai mēģinātu to izbeigt. Visdēkainākā dzīve bija visla­bākā: viņa vienīgā atlikusī cerība bija nāve. Viņš vēl nebija sa­pratis, ka nāves nebūs. Apstulbinošā ačgārnībā tas, kas bija tik daudzu cilvēku mērķis, — nemirstība—viņam kļuva par sodu. Viņš bija noliedzis lietu kārtību. Viņam lietu kārtība tiks no­liegta. Viņš bija jaunais Ādams. Viņš būs pretmets Faustam, kas nevēlējās mirt. Viņš gribēs mirt un nespēs nomirt.

Viņš runās visās valodās. Viņam kabatā vienmēr būs pietiekami daudz naudas, lai paliktu dzīvs. Un vēzis, aukstie ieroči, pistole, inde, negaiss un uguns, cilvēku nežēlība un tiesa būs spiesti viņu saudzēt. Gadiem, tas ir, laikam nebūs varas pār viņu. Viņš ļāva galilejietim iet pretī nāvei. Pats viņš bez gala klīdis pa Visumu. Bet to viņš vēl nezināja.

Pēc dzīrēm kopā ar Barabas ļaudīm Ahasvērs pavadīja mierīgu nakti. Tagad viss bija skaidrs: viņš bija kļuvis par bandītu. Nu vairs nebija vērts uztraukties. Viss izrietēja cits no cita — vairāk nekā. Aizmiegot viņš domāja par Jūdu, par Ponciju Pilātu, par Mariju no Magdalas un vīrieti, ko viņa mīlēja un ko viņš mirkli bija redzējis tikai tajā pavasara dienā, kad viss sagrīļojās. Par Jūdas pašnāvību viņš uzzināja vēlāk. Un vēl daudz vēlāk viņš saprata, ka galilejietis ir mainījis pasauli un satricinājis vēsturi.

♦

Labi, — viņš teica. — Varbūt jums ir apnicis klausīties manos stāstos?

— Mēs tos gribam dzirdēt vairāk nekā jebkad, — Marija atbildēja, izstiepdama kājas un noguldīdama galvu man klēpī.

— Ak tā? Nu labi, labi, — viņš sacīja.

Un, rotaļādamies ar veco, laika gaitā nodilušo, dzīves sadeldēto nūju, ko viņš virpināja mezglainajās rokās, Simons turpināja stāstu. Tā vakaru pēc vakara visskaistākajā pasaules salonā zem nakts zvaigznēm, kas atvizēja Svētā Marka un Dodžu pils baseinā, viņš mums ar Mariju stāstīja visu, ko es jums nu­pat atstāstīju. Un ko jūs vēl dzirdēsiet, ja mums atliks mazliet laika paklausīties vecas teikas, kas atgādina īstenību vai var­būt patiesus notikumus, kuri atgādina teikas.

♦