Mūžīgais žīds

III Nebeidzama ozianna

♦

Zilonis ir visviedākais no visiem dzīvniekiem, vienīgais, kas atceras savas iepriekšējās dzīves; tādēļ viņš ilgi paliek rāms, tās pārdomādams.

Andrē Malro citēts budistu teksts

Esmu bieži dzīvojis cilvēku vidū un pazīstu visu, ko cilvēki spēj pārdzīvot — no viszemiskākā līdz viscildenākajam. Es esmu katrs vēstures vārds.

Fridrihs Nīče

… nebeidzama ozianna. Šatobriāns

♦

Es bieži esmu bijis nabags — esmu neieredzējis bagātos. Bieži esmu bijis bagāts un esmu nicinājis nabagos un baidījies no tiem. Visums ir vienots, un tas ir daudzveidīgs. Ir tikai viena pati pasaule, un tā nemitīgi ir pretrunā pati ar sevi. Mēs no tās netiekam laukā, un par to var pateikt visu. Tā ir visa un tā pastāv, tā ir vienalga kas. Tā ir bezgalīga. Viena pati jūsu mūža minūte ir bezdibenis un katedrāle. Viena pati jūsu mūža minūte jau ir vesela pasaule. Iedomājieties vēl par laiku, kas plūst, un jums apreibs galva. Bs nekad neesmu pārstājis būt upuris un bende.

Esmu traucies caur telpu tāpat, kā esmu traucies caur laiku. Vai atceraties Popeju, Neronu, Rufu Krispinu, viņas pirmo vīru, un Otonu — nākamo imperatoru, un Romas degšanu?

— Tā, it kā es tur būtu bijusi klāt, — Marija atbildēja.

— Jūs tur bijāt, jo jūs atceraties. Es gāju un gāju. Es atkal devos uz Svēto zemi. No jauna sastapu savus ebrejus. Viņi at­kal bija sacēlušies pret impēriju, kurai kalpoju Nerona laikā. Ebreju diženums ir viņu nemitīgajā apdraudētībā un nemitī­gajā dumpībā. Es gāju kopā ar viņiem. Romieši mūs satrieca. Netālu no Nāves jūras klinšainā kalnā bija pilsēta, ko Hērods Lielais savā celšanas mānijā bija licis nocietināt. To sauca par Masadu. Mēs tur bijām nocietinājušies, kamēr Vespasiāns, kas sekoja Otonam, kurš sekoja Ncronam, nolīdzināja līdz ar zemi Jeruzalemi un nopostīja Templi. Karaspēku komandēja Vespasiāna dēls. Viņu sauca par Titu, un krietnai atmaksai un par laimi Rasinam tas iemīlējās Berenīkē, kura bija divdesmit gadu par viņu vecāka un, Hčroda dzimtai uzticīga, ilgi bijusi pati sava brāļa Hēroda Agripas II mīļākā. Mēs tur augšā turējāmies mēnešiem ilgi. Mēs bijām pēdējie, kas ebreju tautu aizstāvēja pret iebrucējiem. Ebreju tauta bijām mēs, un mēs tikām uzvarēti. Kas par to! Mūžīgais bija ar mums. Jo, kā jau zināt, mūsos bija kaut kas mūžīgs.

— Vai tieši jūsos — ebrejos? — Marija jautāja.

— Mūsos visos, — Simons atbildēja. — Platons, Jēzus, Buda, Spinoza un savā ziņā Einšteins nav pateikuši neko citu: mēs esam par lielu paši sev, bet arī par mazu, un mēs piede­ram kaut kam, kas ir pārāks par mums it visur.

— Trīs ebreji no pieciem, — Marija sacīja.

— Ko es tur varu darīt? — Simons atbildēja. — Mēs bi­jām nolemti nāvei un laimīgi. Mēs ticējām savai taisnībai, un mūsu Dievs bija ar mums.

Sešu dienu kara laikā kādu Izraēlas ciemu — Kipuru — ielenca arābi, un Izraēlas armijas ģenerālštābs to uzskatīja par zaudētu. Pretēji visu spriedumam, ciems tomēr tika atbrīvots, un no visām malām sabraukušie žurnālisti jautāja vietējam rabīnam, kas tika uzskatīts par svētu vīru, kā viņš šo laimīgo iznākumu izskaidro.

— Tas ir ļoti vienkārši, — rabīns atbildēja. — Bija rīcība, un bija brīnums.

— Kāda bija ricība? — žurnālisti jautāja, turēdami mik­rofonus un rakstīdami piezīmju grāmatiņās.

— Mēs ne uz mirkli nepārtraucām skaitīt psalmus un dziedāt svētās dziesmas, — rabīns atbildēja.

— Un kāds bija brīnums?

— Ieradās armija, un no debesīm nolaidās eņģeļi.

— Eņģeļi no debesīm! — iesaucās žurnālisti, kas bija au­dzināti skarbajā faktu skolā un dzēra stiprus dzērienus.

— Tie bija izpletņulēcēji, — rabīns atbildēja.

— Vai Masadā arī bija kāds brīnums? — Marija jautāja.

— Nebija vis, — Simons atbildēja, — jo brīnumi vispār nemēdz notikt. Ir tikai viens vienīgs brīnums: pasaule, vēsture, dzīve. Masadā mēs arī skaitījām lūgsnas un dziedājām Dieva dziesmas. Romieši līdzenumā upurēja Jupiteram un Marsam. Gan romieši, gan mēs darījām visu, kas mūsu spēkos, lai die­višķā Providence vēstures izskatā ietu mums vēlamos ceļus. Laikam jau mēs nedziedājām pietiekami skaļi; dievišķā Provi­dence izšķīrās par labu romiešiem.

Ir tiešām interesanti vērot, kā ikdienas dzīvē cilvēki nopū­las, kaut arī tic, ka mūžīgie dievi jau iepriekš visu ir izlēmuši. Tas ir tā, it kā Jupiters un Jahve nekad nebūtu pastāvējuši. Ikviens paļaujas uz saviem spēkiem un savām spējām. Mēs mēģinājām padarīt vaļīgāku mūsu Dieva ienaidnieku ielen­kumu. Mūžīgās pilsētas un tās dievišķā imperatora vārdā viņi aizsprostoja visas izejas. Viņi mēģināja mūs nomērdēt badā un nobeigt slāpēs. Viņi mēģināja mūs iznīcināt, kā bija iznī­cinājuši mūsu templi. Bet mums bija ūdens, eļļa, kaltēta gaļa un labība mēnešiem un gadiem. Trīspadsmit torņu aizsar­gātajā cietoksnī mums bija baseini un labi apūdeņota zeme, kur auga augļi un dārzeņi. Un, galvenais, sirdī mums bija mūsu mūžīgā Dieva Tā Kunga vārds, kuru neviens nedrīkst izrunāt.

Ir cilvēki, ko nekad neesam satikuši un kam ir milzīga nozīme mūsu dzīvē. Es nekad neesmu redzējis Flāviju Silvu. Vai ari — pa lielu gabalu un citu pulkā. Viņš bija romiešu ko­mandieris, un pa noslēpumainiem aplinku ceļiem, kam nav nekādas daļas gar mūriem un aizsarggrāvjiem, viņa vārds vi­siem Masadas ebrejiem bija kļuvis parastāks nekā viņu tēva vai sievas vārds. Viņš mums rēgojās tumsā un rādījās sapņos, mēs no viņa baidījāmies un ienīdām viņu. Viņa uztverē mēs bijām dumpinieki, kaut kas līdzīgs traipam Romas varenības sejā. Viņš bija stiprs, mēs bijām vāji. Viņš bija bagāts, mēs — nabagi. Par mani viņš nezināja pilnīgi neko, un būtu ļoti pār­steigts, ja uzzinātu, ka esmu bijis ļoti tuvs imperatoram. Viņš gaidīja mūsu nāvi, padošanos vai bezcerīgu uzbrukumu ārpus nocietinājuma mūriem. Masadā romiešu un ebreju pretimstāvēšana ilga vairāk nekā trīs gadus.

Kādu rītu klints pakājē pamanījām kareivju pūli un rosīšanos. No cietokšņa augstumiem mēs lāgā nevarējām saskatīt, kas īsti tur notiek. Caur mastikas koku biežņu un akmenāju, pa izsusējušu strautu gultni mēs aizsūtījām turp divus izlū­kus. Pirmais tika nogalināts. Otrais pavēstīja, ka romieši būvē kaut kādu mašīnu. Tā bija līdzīga platformai, un dažas dienas mēs ieinteresēti apskatījām tās sijas un baļķus. Diezgan drīz sapratam, ka tas ir koka tornis, kas dienu pēc dienas un jo sevišķi — nakti pēc nakts slējās aizvien augstāk pretī mūsu cietoksnim. Divreiz mums izdevās to nodedzināt: pirmoreiz to izdarīja mūsu vīri, kas pēc tam tika nogalināti, otrreiz mēs raidījām bultas ar eļļā samērcētu, degošu kodaļu galā. Romieši nepagurdami atsāka darbu un nolika uz torņa sargus, kuru uzdevums bija nogalināt mūsu strēlniekus. Mēs ar savām bul­tām un lingām nonāvējām diezgan daudz romiešu kareivju. Viņu vietā stājās citi, kas mums liedza torni aizdedzināt. Kara mašīna, kur koku bija aizstājis akmens, pamazām auga augu­mā: tas bija mūsu nāves veidols.

Pēc vairākiem mēnešiem pienāca diena, kad tornis bija vienā augstumā ar Masadu. Pretī pirmajam cietoksnim slējās otrs. Uz tā romieši pacēla divas katapultas un sāka mūs bom­bardēt. Mūsu vidū bija daudz kritušo. Bijām spiesti patverties lielās telpās, ko Hērods bija licis izcirst klintī. Tad romieši sāka ierīkot laipas starp savu torni un mūsu cietoksni. Paši ciešot lielus zaudējumus, mēs dažas no šīm laipām nogāzām gravā kopā ar krietnu skaitu romiešu, kas šausmās auroja, krizdami lejā ieplestam rokām kā lupatlelles vai putnubiedēkļi. Drīz kļuva nepārprotami skaidrs, ka cīnoties tikai atvir­zām sakāvi un ka Masadas cietoksni, ko savukārt bija aizde­dzinājušas ienaidnieka bultas un pagales, drīz pārpludinās romiešu straume.

Vadoņi sapulcējās. Cīņa tuvojās beigām, un tā bija zaudēta.

Kā sakāvi pārvērst par uzvaru? Viss bija atkarīgs no vārdu spēles, runājot par vēsturi: ja arī mēs nespējām mainīt tās gaitu, mums bija iespējams dažādā veidā tulkot tās nozīmi; pietika ar drusciņu vīrišķības. Masadas vieta cilvēku atmiņā bija at­karīga no mūsu nāves. Jā tā nāca no romiešu rokas, sakāve bija neapšaubāma. Ja tā bija mūsu pašu rokās, sakāve, protams, par uzvaru nepārvērtās, bet kauns pārvērtās par varonību. Lēmumu pieņēma ļoti ātri. Tas nebija grūti izdarāms. Mums bija jāmirst tik un tā — vai nu mazliet agrāk vai vēlāk. Mēs iepazītu ciešanas, pazemojumus un verdzību. Labākajā gadī­jumā dotos uz Romu, lai piešķirtu lielāku spožumu uzvarētāja triumfam, pirms papildinātu galeru airētāju, vergu un gladia­toru pulku. Tad jau labāk pašiem padarīt sev galu romiešu acu priekšā un cerībā uz mūžīgu slavu. Tieši tajā brīdī, kad mums nekas vairs nav gaidāms no šīs dzīves, mēs sākam domāt par būtisko un par mūžību.

Lēmums bija pieņemts, atlika vienīgi rīkoties. Miršana ir viegla māksla, tajā vajadzīgs tikai izpildījums. Mūsu vidū bija sievietes un bērni. Tie bija jānomaitā pirmie, lai pēdējie paliktu visvairāk rūdītie un visskarbākie. Atri tika izstrādāts piramidveidīgas iznīcināšanas plāns. Vispirms nogalinās sievietes un bērnus, nevarīgos un kropļus. Pēc tam puse karotāju nonāvēs otru pusi karotāju. Desmit no dzīvu palikušo puses iznīcinās pārējos. Divi no desmit dzīvajiem nonāvēs astoņus pārējos. Paliks vienīgi pēdējais, kam nonāvēt priekšpēdējo. Es bez seviš­ķām pūlēm ieguvu godu būt visasiņainākais no eņģeļiem iznīdētājiem un valdīt par tik daudziem kritušajiem.

Sakumā nāves pavēle tika izpildīta burts burtā. Masadā plūda sieviešu un bērnu, plānprātīgo un epileptiķu asinis. Es nodūru m^ti un trīs bērnus, kuri līdz pēdējam brīdim bija pārliecināti, ka tā ir tikai spēle. Ar maigumu nodūru sievieti, kura aplenkuma laikā veltīja man mīlestību. Iedūru dunci zem viņas kreisās krūts tieši sirdī un kļāvu viņu sev klāt, skūp­stīdams uz lūpām. Viņas asinis apšļāca mani, un viņa manās skavās iegāja no dzīves nāvē. Kāds dzimis idiots siekaloda­mies lūdzās, lai viņu saudzēju. Mirkli svārstījos. Viņu pazudi­nāja meitene ar ļoti zilām acīm un gariem, melniem matiem, kura stāvēja aiz viņa. Kā es varēju nogalināt vienu un saudzēt otru? Nodūru abus.

Vienkāršāk bija ar spēcīgiem vīriem. Daudzi izdarīja paš­nāvību vai metās uz zobena, ko turēja kāds draugs. Daži romie­šu acu priekšā nolēca no cietokšņa sienas vai metās degošos veikalos. Jau vairāk nekā puse kareivju gulēja zemē. Drīz starp dzīvajiem bija palicis tikai kāds ducis. Kaut kādu iemeslu dēļ tie nebija tieši tie, kuri bija paredzēti. Šai organizācijas kļūdai nebija sevišķas nozīmes. Es nogalināju trīs vai četrus. Mēs palikām trīs. Divi pārējie bija brāļi, kas nebija šķīrušies kopš aplenkuma sākuma. Viņi nonāvēja viens otru.

Laiks bija jauks. Saule spīdēja pār Nāves jūru un Jūdejas tuksnesi, pār Jeruzalemi tur ziemeļos un romiešu sagrauto Salamana templi, pār Hebronu rietumos, kur mūžam bija dzīva Ābrahāma piemiņa — viņš bija tēvs trim reliģijām, kuru savstarpējais naids un kari aizņems tik daudzus gadsim­tus, — pār Sodomas un Gomoras drupām dienvidos. Varēja dzirdēt, kā šķind romiešu ieroči, ienākot pamestajā cietoksnī, skanēja centurionu pavēles, un kliedza karavīri, ieraudzīdami ebreju līķu kaudzes un asiņu straumes. Ebreju vēsturnieks, kas bija pārgājis pie romiešiem un pieņēmis tā karavadoņa vārdu, kurš nesa mums nāvi, — Josifs Flāvijs — rakstīja par to, ko dzirdēja runājam: tālumā vēl bija saklausāmi bikli miera trokšņi: no sasista baseina urdzēja sīka ūdens strūkliņa, beidzot aizlaidās putns, ko nebija varējušas aizdzīt tik daudzas slepkavības.

Tieši Masadas ebreju asinis mani pēc četriem gadsimtiem saistīs pie Alariha, Odoakra, Teorodiha Lielā, kas alka iznīci­nāt impēriju.

♦

— M an ir skaidrs, — Marija teica, — ka visu laiku notiek viens un tas pats. Asinis, aplenkumi, visa gals, neprātīga cerība sirdī, nenoteiktas bailes nezin no kā, ilgošanās pēc nezināma dieva, kas var iegūt jebkuru veidolu, ko izaicina un pielūdz un kas varbūt ir tikai neesība, un mīles­tība, kas vijas cauri pasaulei kā neredzams pavediens, mēģi­not visu saturēt kopā. Rīt vai parīt jūs mums stāstīsiet par kādu kaislību, par ticību pēc kaujas, un viss beigsies Florencē vai Bāmjānā pie Giberti cizelētajām durvīm mazajā ēkā pretī katedrālei…

— Baptistērijā, — Simons teica.

— Paldies, — Marija sacīja, — vai pie milzīgas Būdas statujas kādā tālā alā Hindukuša piekājē, kurp gadu simtiem dodas svētceļnieki.

— Bravo! — Simons iesaucās. — Mēs sākam viens otru pazīt. Tā ir taisnība. Es tiešām aizgāju līdz Bāmjānai. Biju kaut kas līdzīgs svētceļniekam. Es tur ierados no Ķīnas un, tā kā runāju vairākās valodās, mani noturēja par gudro un par mācītu vīru.

— Jau tad! — Marija iestarpināja.

— Jau tad, — Simons teica. — Tolaik mani sauca pa Juaņu Canu un Tana dinastijas laikā pa Zīda ceļu devos uz rietumiem. Aiz Dzelzs vārtiem un tūkstoš kalniem iegāju Ziloņa zemē starp lielām upēm un akmeņainiem tuksnešiem meklēt svētos tekstus, sanskrita manuskriptus, Traktātu par septiņpadsmit zemēm, Lielo un Mazo Ratu darbus, visu, kas attiecas uz Se­šiem Tikumiem un Trijiem Dārgumiem.

— Kas tā par Ziloņu zemi? — Marija jautāja.

— Jambudvīpa, — Simons atbildēja. — Jeb Tiancu, jeb Sandu, jeb Hindu, jeb Indu — tas ir, — Indija. Ķīniešiem tās ir rietumu zemes aiz Purpura barjeras, tas ir, aiz Lielā Ķīnas mūra. Tur dzimis Gautama jeb Sidhārtha, jeb Šākjamuni, ko ķīnieši sauc par Fo, bet mēs pazīstam ar Būdas vārdu. Bija jau pagājuši vairāk neka tūkstoš gadi, kopš karaļa Sudohana dēls un karaliene Maja Dēvi četrreiz satikās, kas, tāpat kā Sokrātā prāva vai Skolotāja Kundzi, ko mēs saucam par Konfūciju, maciba, tāpat kā Kalna sprediķis, kā bēgšana uz Medinu mai­nīja pasaules dvēseles; viens sirmgalvis, viens slimais, viens mirušais un viens mūks. Bija vajadzīgi pilni pieci gadsimti, lai Būdas doktrīna, kas tiecas mazināt vēlmes, nevis papildināt vajadzības, pārvarētu jūras un nonāktu Čanaņā — imperatora rezidencē, Ķīnas galvaspilsētā — mūsdienu Siaņā, kas visā pasaulē slavena ar keramikas jātniekiem un kareivjiem, kuri atrasti zem zemes un kuru uzdevums ir apsargāt mirušo im­peratoru. Un vēl pagāja pieci vai seši gadsimti, līdz budisms uzcēla tempļus un ierīkoja klosterus, un iesvētīja mūkus, un es, neko nelūgdams imperatoram, caur Dunhuanu un Turfanu, caur Sogdianu un Baktru slepus atstāju Ķīnu, lai sasniegtu citu svēto zemi un bagātinātu ķiniešu budisma kanonus un uz bambusa uzrakstītu stāstu par pārdzīvotajām briesmām un piedzīvotajām atklāsmēm.

— Es jūs iztēlojos kā ķīnieti, — Marija iesmiedamās sacīja.

— Es zinu, ka ir ķīnieši katoļi, ķinieši protestanti un ķīnieši marksisti, bet pirmoreiz dzirdu stāstām par ķinieti, kas bijis ebrejs. Vai ka ebrejs bijis ķinietis. Jums laikam gan bija tāds ģīmis…

— Mani portreti ir daudzviet, — Simons cienīgi atbildēja.

— Jūs tādu atradīsiet Dunhuanā. Jūs tādu ieraudzīsiet Sia­ņā — Meža zoss Lielajā pagodā. Tur nekā sevišķa nav: to es atgriezies nodibināju 652. gadā. Es parādījos kā grāmatu kol­portieris, kā relikvijām apkrauts mācīts ēzelis, kā Āzijas Diogens, kas klīst pa ceļiem, nevis muļķīgi ielien mucā, kā klejo­jošs žīds ar šķībām acīm. Esmu redzams zem sūtrām, kas ir svētie raksti, zem vīstokļiem, zem bambusiem un zem veselas kaudzes sīku priekšmetu, kas jums liktos smieklīgi: tur ir pods ar vāku, mušu gaiņājamais un svētceļnieka spieķis. Bieži man blakus ir tīģeris. Reizēm mani no briesmām pasargā pēr­tiķu karalis. Man ir noskūta galva, garas ūsas un budistu muka tērps. Varu apgalvot, ka biju budists. Varu apgalvot, ka biju ķīnietis. Ebrejam ir ļoti viegli būt budistam un ķīnietim: visi cilvēki ir līdzīgi cits citam.

Jūs nejutīsieties sevišķi pārsteigti uzzinot, ka man bija jāmaina vārds, jo savu biju zaudējis. Buda piedzima Kapilavastu gandrīz vienā laikā ar Konfūciju — uz ziemeļiem no Benearas, mazliet uz dienvidiem no Nepālās šākju ciltī, tāpēc arī viņa vārds ir Šākjamuni — Gudrais starp šākjām. Ekotarikagamā ir rakstīts: "Kad četru kastu ļaudis būs kļuvuši par mūkiem, viņi zaudēs savu vārdu un būs pazīstami ka Šākjas ģimene." Ķīna nedzīvoja kā Indija četru kastu valdīšanā — mācītie un priesteri brahmaņi, ksatrijas jeb karavīri, vaišja jeb tirgotāji un sūdra jeb strādātāji. Taču ķīniešu budisms tik un tā pieņēma Ekotarikagamas priekšrakstus. Mani sauca par sri jeb sramana, tas ir, par mūku vai arī par bhikšu — ubagu, jo es nemitīgi gāju un man līdzi bija tikai pats nepieciešamākais, lai nenomirtu badā. Biju apdāvināts valodās, bez mitas izbēgu no nāves un daudzām briesmām, turklāt man patika stāstīt to, ko biju redzējis un ko biju dzirdējis no gudrajiem un mācītajiem…

— No gudrajiem — tādiem kā mēs, — Marija iestarpināja.

— … no gudrajiem — tādiem kā jūs, — Simons piekrita, — jo jūs esat gudri un svēti savā spēkā; tāpēc mani visur sauca par Likuma skolotāju — to es saku visā pieticībā. Vēlāk tādi lieli zinātnieki kā Grusē vai Žernē, kā Levī vai Renū, vai Demjcvils vai Filjozā, vai Etjebls mani ir slavējuši vairāk, nekā pie­nāktos. "Viņš ir dižākais no visiem," savā laipnībā par mani rakstīja Zans Filjozā kungs. "Viņš bija visražīgākais sanskrita tekstu tulkotājs un vismācītākais no visiem Ķīnas budistiem." Vai zināt, kā viņš mani nosaucis?

— Par to es tiešām prātoju, — Marija atbildēja.

— Viņš mani nosaucis par Ķīnas budisma svēto Jeremiju.

Pēc tā visa noklausīšanās, protams, vajadzēja vēlreiz at­griezties Skjavoni krastmalas Svētā Jura skolā apskatīt svēto Augustīnu brīdī, kad viņš dievšķā atklāsmē, pūdelim noska­toties, zem Karpačo otas uzzina par svētā Jeremijas nāvi. Simons — smalkjūtīgs, burvīgs, mazāk sātanisks nekā jebkad, visa budisma vieduma pārņemts, aiz prieka nosarka starp abu kolēģu ēnām.

♦

Es vairs lāgā nezinu, ko jūtu pret šo velnišķīgo cilvēku, kurš mani biedē un izklaidē, ap kuru vēsmo reizē bailes un miers. Marijai viņš patīk — tas ir skaid­rāks par skaidru. Kad vakarā divatā atgriežamies Bučintoro pansijā, viņa joprojām runā par Simonu ar ironiju, kas slikti slēpj sajūsmu, un viņas jūtas pret šo cilvēku varbūt ļoti aptu­veni sāk līdzināties maigumam. Viņa paņēmiens ir skaidrs. Ar viņa muti runā vēsture — par to nav nekādu šaubu. Brī­žiem šķiet, ka viņš to mazliet piepušķo. Marija viņā klausās ieplestu muti. Viņa jautā vēl un vēl. Jau sen pagājis laiks, kad viņa vēlējās būt divatā ar mani un vairījās no uzmākoņas. Ta­gad viņa dzīvo kopā ar Budu, ar Fontāni, ar Popeju, ar svēto Augustīnu, pret kuru izturas kā līdzīga pret līdzīgu. Es mēģinu ierunāties par mums, par to, ko darīsim, kad atgriezīsimies no Venēcijas, par vēstuli, kura jāuzraksta Šarlam, lai kaut īsumā paskaidrotu, kas notiek ar mums. Viņa man atbild ar Dieva pilsētu un gudro kalpu. Baidos, ka salīdzinājumā ar Si­monu vai, pareizāk sakot, ar Sjuaņu Canu vai Dēmetriju, vai Luisu de Torresu es kļūstu par kaut ko tādu, kas salīdzinājumā ar mani bija Šarls. Es vairs neesmu pietiekams. Man jācīnās pārāk daudzās frontēs reizē. Viņnakt pat Marija mani sapuri­nāja, kad jau biju aizmidzis.

— Kas noticis?—es jautāju, apgāzdams glāzi, pirms iede­dzu gaismu.

— Es domāju par Aleksi, — Marija čukstēja.

— Aleksi?

— Jā, Aleksi. Ravennā. Par mozaīkām. Par sīpolu.

— Kādu sīpolu?

— Atceries, viņš ēda sīpolu, sēdēdams pie Svētā Vitālija vai Svētā Apolināra kopā ar Droktulftu un Simonu.

— Nu labi, — es teicu, bukņīdams spilvenu, — lai tikai tas tev neliedz darīt to pašu!

♦

Jums taisnība, — Simons teica, — vienmēr viens un tas pats. Cilvēces vēsture līdzinās pati sev. Tā kustas, bet gausi. Kopš simt gadiem — mazliet ātrāk. Ar tvaikoni, telefonu, automašīnu, ar kino. Ar penicilīnu, pretapaugļošanās tabletēm un datoru. Gadu tūkstošus tā tik tikko drebēja. Diezgan viegli iztēloties — tas bija disertācijas temats Žila Ferī un skolotāju triumfa laikā — Cēzara un im­peratora Napoleona satikšanos un sarunu. Grieķi un romieši, ko tikai mazliet pārsteigtu lielgabalu dārdi, sajūsminātos par Alpu šķērsošanu pa Gransenbernāra pāreju vai Austerlicas manevriem. Lai kā kristietība un revolūcija norobežojas, tās vieno zirgs, armija, iekarojumi, ideja, ka tie rada impēriju un vadoni. Varbūt visvairāk tos vieno zirgs. Literatūra un cilvēk­tiesības ir tīrais nieks salīdzinājumā ar zirgu. Kopš Homēra vai Vergilija, kopš Tukidīda vai Eiripida līdz Šatobriānam, Tolstojam, Hcmingvejam, Jasaram Kemalam, Garsijam Markesam, Horhem Amadu cilvēku jūtas, viņu kaislības, mīlestība, bēdas, viņu prieki un bailes, viņu cerības gandrīz nav mainī­jušies. Dievi ir padzisuši. Tie vairs nevada cilvēkus, kas kļuvuši par sava likteņa kungiem un romānu varoņiem, nevis palikuši Olimpa vadītas marionetes vai eposu varoņi. Tas nekas. Ar dieviem vai bez dieviem, ar koriem vai bez koriem, ar vergiem vai bez vergiem, lasot Odiseju vai Peleponesas karu, mēs sapro­tam visu notiekošo, mēs nenonākam citā pasaulē. Ir jāiet ļoti tālu, lai rastos zināma neizpratne par dzinuļiem, kas mudina cilvēkus darboties,—jāpārceļas pie actekiem vai maijiem, pie

Āfrikas vai Jaungvinejas animistiem, kas pamazām izzūd, pie uguns kariem vai zināmā mērā — uz feodālo Japānu vai Vēdu Indiju. Vai nu tas ir vai nav ģēnijs, sfērā, kas ietver Bībeli un Iliādu, un Zudušo laiku meklējot un kas tagad apņem visu pasauli, vienmēr ir viens un tas pats: draudzība, godkāre, nežēlība, skaistums, neesošā Dieva esība, atmiņas un gaidas, mīlestība visos tās veidos. Manuprāt, tieši tādēļ mūsdienu ro­māni, kas atkārto vakardienas romānus, vairs nav interesanti. Būs jau pagājis krietns laiks, kopš Labrijērs rakstīja, ka jūs ierodaties pārāk vēlu pārāk vecā pasaulē.

Vajadzētu darīt ko citu. Nekas nav grūtāk kā darīt ko ci­tu. Sirreālisms mēģināja radīt kaut ko jaunu. Jaunais romāns mēģināja radīt kaut ko citu. Fantastika mēģināja darīt kaut ko citu. Panākumi ir atšķirīgi. Es sapņoju par romāniem…

— Es zinu, — Marija teica. — Jūs sapņojāt par visu aptve­rošiem romāniem. Jūs savos stāstos vēlējāties ietvert kopumu.

— Citu kopumu. Taisnība, es gribu izstāstīt visu, ko esmu redzējis un dzirdējis, bet, ja iespējams, ārpus receptēm un tik ļoti smalkajiem un tik nolietotajiem mehānismiem, ka caur kriminālhronikas faktiem vienā vai citādā formā, izmantojot varen teatrālus paņēmienus un pavērsienus, galu galā viss tik un tā griežas ap naudaskāri, dēkām, stāvokli sabiedrībā un kaimiņa sievu vai brāli. Vajadzētu…

— Ko tad vajadzētu? — Marija jautāja.

— Es nezinu. Kaut ko citu. Ne tikai mūsu kaislības, sabiedrisko stāvokli, sabiedrību un vēsturi. Kaut ko mazliet vairāk. Pasauli. Visumu. Dzīvniekus un augus. Kokus mežā, kas piedzimst no gandrīz nekā, kas aug un kļūst milzīgi un beigās iet bojā no parazītiem, negaisa vai cirvja. Visu dzīves dziļumu, kurā mēs esam tikai daļiņa, vispabeigtākais zieds, kas saprot visus citus. Pasauli ap mums. Vēl tikai topošo dzīvi, kas nav nonākusi līdz morālajai apziņai, līdz biržai, televīzijai, prognožu konkursiem, līdz organizētiem ceļoju­miem un Nobela Miera prēmijai. Vilkus, sumbrus, skudras un bites. No Kiplinga līdz Koletei, nemaz nerunājot par Džeku Londonu, ir sarakstīti romāni par kaķiem un suņiem, par panterām un ziloņiem. Ir bijis Lapsas romāns. Ir Lafontēna fabulas. Bet visu mazliet bojā cilvēka klātbūtne. Man tīri labi patiktu uzrakstīt skudru karotāju Iliādu, kaut ko līdzīgu Ramajanai vai Mahābharātai, kur pērtiķi un dēmoni, kuri nekad nav nekas cits kā cilvēki, būtu atkāpušies bišu saimes priekšā.

— Jums laika pietiek, — Marija teica.

— Taisnība, laika man tiešām pietiek… Un akmeņi? Un ūdens? Romāns par negaisu, kas nebūtu rakstīts no Konradam līdzīga jūrnieka viedokļa, bet iznirtu no viļņiem un vēja, un jūras dzīlēm. Vēja un viļņu romāns. Romāns par strau­tiem, kas plūst no šļūdoņiem. Laiks plūst pāri pasaulei, tāpat kā tas plūst pāri cilvēkiem. Varētu stāstīt, kā viss mainās un virzās uz kaut ko nezināmu. Pāri skudrām un bitēm, kokiem un augiem, pāri ūdeņiem un akmeņiem laiks plūst lēnāk nekā pāri sabiedrībām. Ārpus cilvēka skatiena lietas tik tikko kustas. Taču tās kustas. Viena no cilvēka uzvarām ir tā, ka viņš milzīgā proporcijā paātrinājis savas pārmaiņas un savu vēsturi.

— Vai tas tiešām ir triumfs? — Marija jautāja.

— Es nezinu, — Simons atbildēja. — Katrā ziņā tā ir uzvara. Varbūt šīs pārvērtības un jaunais ritms pēc tūkstoš gadiem, pēc piecsimt gadiem, pēc divsimt gadiem pavērs mūsdienu romānistiem pilnīgi neiedomājamas iespējas?

— Jūs to visu pieredzēsiet, — Marija teica.

— Es no tā baidos, — Simons atbildēja. — Akmeņi mai­nās gausāk. Tāpat kā viss, kas mūs ietver, — vismazākais zem mums un vislielākais virs mums. Vajadzētu ienirt atomos un protonos, neitronos un elektronos, spinos un kvarkos, visā šajā brīnumainajā astronomijā, kas rosās un dūc saskaņā ar nesatricināmiem likumiem un lielā neskaidrībā cilvēku un dzīvo radījumu krūtīs. Vajadzētu pacelties līdz planētām, līdz zvaigznēm, līdz kvazariem, līdz galaktikām, līdz visiem matē­rijas kopojumiem, kas reibinošā ātrumā izklīst visos virzie­nos, sākot no brīža, ja vien tas jelkad ir bijis, kad notika lielais radīšanas sprādziens, kur vēl topošais Visums ar savām falloīdajām sēnēm, saviem Tintoreto, saviem kokaīna kokiem vēl bija tikai mazītiņš pikucltis, tik bezgalmazs un reizē bezgala karsts, blīvs un bagāts. Tas būtu romāns par fiziku un telpas bezgalību pēc vēsturiskajiem, ģeogrāfiskajiem un bioloģiskajiem romāniem. Vajadzētu iet tālāk, piešķirt dažādībai vienotību, atsacīties no cilvēka redzespunkta, nostāties Dieva vietā un rakstīt, lai ko tas maksātu, pasaules un tās likumu romānu. Tajā būtu bezgalmazā katedrāles, tik nesamanāmi elementi, ka par tiem nav iespējams neko pasacīt, prombūtnes, kas atklājas tikai savās sekās, melnie caurumi, kurus neviens nevar ieraudzīt, jo to gravitācija ir tik spēcīga, ka pat gaisma nespēj no tās atrauties, spēki un partikulas ar neparedzamu rīcību, brīnumaini attālumi abās nozīmēs — gan mazumā, gan lielumā. Tur būtu laiks.

Laiks nav nekas. Mēs esam laikā, un laiks ir mūsos. Jūs va­rat iztēloties pasauli, kur pietrūkst gandrīz visa: jūras, koku, krāsu un formu. Pat cilvēku un domu. Taču nav iespējams iz­tēloties pasauli, kurā nebūtu laika. Kopā ar telpu, kas savā ziņā ir laika piezemējums, kas ir pieradināts un pakļauts laiks, laiks ir mana valstība. Esmu nolemts laikam un telpai. Vienu es parvaldu, otrs mani nogalina un liedz nomirt. Esmu kungs pār telpu, es to šķērsoju visos virzienos. Esmu laika vergs. Es gaidu, lai tas plūst un lai beidzas. Un es nodarbojos tikai ar to.

Laiks. Kopš esam pazīstami, es runāju tikai par to.

♦

Tikuma skolotājam pagāja divi gadi, līdz viņš sasniedza Indas baseinu. Ar sarkanbrūnu, kārnu zirgu, sēdēdams spožos, ar dzelzi izrotātos seglos, viņš šķērsoja smilšu straumi, ko mēs saucam par Gobi tuksnesi, plūstošu smilšu, dēmonu un kveldīgu vēju pilnās uiguru val­stis, Sirdarjas un Amudarjas novadu — gan viena, gan otra plūst gandrīz trīstūkstoš kilometru, pirms ietek Arāla jūrā; viņš jāja pa Hindukuša aizām. Viņš pārcieta badu, sausumu, smilšu vētras, tika galā ar laupītājiem, ar sniega lavīnām. Vai­rākkārt viņš bezgalīgajā smilšu un akmeņu klajumā ieraudzīja tūkstošiem filca drēbēs un zvērādās tērpušos karavīru ar pī­ķiem un kaujas karogiem jājam kamieļu un mirdzošu zirgu mugurā. Ik mirkli eskadroni mainīja apveidu un ņirbēja aizvien jaunās kombinācijās. Kad viņš mēģināja tikt tiem tuvāk un izpētit vispuļu un pārvērtību karuseli, karavīri pagaisa. Tad viņš saprata, ka tie ir tukši, dēmonu radīti tēli.

Dažu labu reizi Gobi tuksnesī, kad viņš ļāva nokrist ādas maisam un ūdens no tā izlija smiltīs, vai uz klintīs izcirsta stāva ceļa Likuma skolotājs, reiboņa pārņemts, nespēja vairs pakustēties, un tad viņu sagrāba izmisums. Tad viņš acumir­klī apstājās un aizrautīgi lasīja kadu no ķīniešu valodā vai san­skritā sarakstītajām budistu gudrības grāmatām. Dažu labu reizi tuksneša spiedīgajā svelmē vai sniegā, kas augstajos kal­nos nebeidza snigt dienām ilgi, viņš pārgurumā sabruka. Tad viņš lēnītiņām ieslīga dievišķīgā miegā, kas no sastinguma ie­veda neapziņā. Tad sapnī parādījās divus vai trīs džanus garš, ar šķēpu apbruņots briesmīgs gars, kas skaļi kliedza: "Kāpēc tu guli, ja tev ir jāiet un jāiet?" Spēji pamodies, Likuma skolo­tājs turpināja ceļu.

Viņš satika valdniekus un gudros, nakšņoja klosteros vai zem klajas debess, viņu mocīja izsalkums, slāpes, svelme un safcs, viņš redzēja ap sevi mirstam ceļabiedrus un zirgus, un kamieļus, kas nesa pārtiku, apģērbus, ar kažokādām oderētos apavus, zābakus un katlus. Viņš satika Tonšehu, kas bija tjurku hans. Hans dzīvoja lielā, ar žilbinoši mirdzošiem zelta ziediem izrotātā teltī. Viņš valkāja zaļa atlasa apmetni. Ap pieri hanam bija aptīta desmit pēdas gara zīda lente. Tā atstāja redzamus visus matus, pāris reižu bija apvīta ap pieri, un tās gali noka­rājās uz muguras. Ap viņu bija apmēram divsimt virsnieku rakstaina zīda tērpos un brokāta apmetņos, ar bizēs sapītiem matiem. Pārējo karapulku veidoja kareivji, kas jāja ar kamie­ļiem vai zirgiem. Viņi bija ģērbušies kažokādās un vilnas drēbēs un apbruņoti ar gariem šķēpiem, kaujas karogiem un tais­niem stopiem. Viņu bija tik daudz, ka acs nevarēja saskatīt karapulka galu.

Hans savā filca teltī un visi tjurki ap viņu bija barbari, kas pielūdza uguni. Stāvēdams trīsdesmit soļu attālumā no telts, Likuma skolotājs klusēdams prātoja, kāds būs viņa liktenis. Viņš bija devis zvērestu nonākt brahmaņu valstī un nekad ne­atgriezties Austrumos, tas ir, Ķīnā, ja viņam neizdosies nonākt Rietumos, tas ir, Indijā — Būdas dzimtenē. Viņš bija zvērējis, ka drīzāk ļaus sacirst sevi gabalos un pārvērtīsies par putek­ļiem, nekā atgriezīsies, mērķi nesasniedzis.

Pa noslēpumainiem ceļiem ar mūkiem ubagotājiem, ar kara ziņnešiem Likuma skolotāja slava bija sasniegusi hanu. Kad Likuma skolotājs, vispirms vairākas reizes palocījies, sāka iet uz telts pusi, hans viņu uzrunāja. Tjurku valdniekam par lieliem brīnumiem, Juaņs Cans viņam atbildēja barbaru valodā. Tad hans piecēlās un savukārt gāja pretī mūkam, pa­ņēma viņu aiz rokas un lika apsēsties, pēc tam pavēlēdams atnest vīnu un vīnogas, ko sniedza svētceļniekam un apkārt stavošajiem virsniekiem. Ieskanējās mūzikas instrumenti, un tā bija trokšņaina, barbariska mūzika, kādu visu savu Ķīnā pavadīto mūža posmu un iepriekšējos mūžus Sjuaņs Cans nekad nebija dzirdējis. Neskaitāmi kalpotāji nesa teltī jēra ga­ļas gabalus un vārītu teļa gaļu, ko nokrāva tjurku valdnieka priekšā, pēc tam tīro ēdienu Likuma skolotājam: rīsu kūku, krējumu, kristālisko cukuru, medus kāres un vīnogas. Dzīro­tāji kļuva aizvien līksmāki un līksmāki, cits citu mudināja ieliet un dzert vīnogu vīnu, saskandinot kausus, tos aizvien no jauna piepildot un tukšojot. Kad visi bija paēduši un padzēruši, vald­nieks lika Sjuaņam Canam stāstīt par Likumu. Skolotājs ņēma vārdu un izskaidroja piecus aizliegumus, trīs dārgumus, mī­lestību un līdzcietību pret visu dzīvo radību, sešus tikumus, kas ir seši līdzekļi, kā nokļūt otrā krastā un uz visiem laikiem iegūt galīgo atbrīvošanu. Hans sajūsmināts klausījās.

Kad Likuma skolotājs bija izskaidrojis daudzus noslēpu­mus, izstāstījis Būdas dzīvi un ievadījis klausītājus gudro kalpu slazdos, kas ir laiks, kurā dzīvojam un kura gaitā cits citam sekos tūkstoš Būdas, no kuriem Šākjamuni ir tikai ceturtais, bet piektais — nākamais Buda sauksies par Maiterju, hans piecēlās un piegāja pie viņa. Valdnieks dedzīgi lūdza skolotāju atsacīties no sava nodoma ceļot uz tālajiem Rietumiem aiz augstajiem, pastāvīgi sniega klātajiem kalniem, kur ceļavīri mirst no sala.

— Skolotāj, nevajag iet uz Indijas valsti. Tā ir ārkārtīgi karsta zeme, un tur ziemas desmitajā mēnesī ir tikpat karsti kā te piektajā vasaras mēnesī. Jūs tur izkaltīsiet. Jūsu seja izkusīs. Iespējams, jūs mirsiet lielās ciešanās. Indijas iedzīvo­tāji ir melni. Gandrīz visi staigā kaili, neievērojot nekādu pieklājību, un viņi nav jūsu apciemojuma vērti.

— Kā es te stāvu, — Juaņs Cans atbildēja, — es vai degu aiz vēlēšanās doties uz zemi, kur piedzimis Buda, apskatīt drupas un pieminekļus, kas palikuši no viņa laika, ar mīlestī­bu iet viņa pēdās un aizvest uz Čanaņu gudrajo rakstus, kas turpina viņa Likumu.

Tad hans uzdāvināja Juaņam Canam pilnu mūka tērpu no sarkana atlasa un piecdesmit zīda gabalus. Viņš deva pavadonību un kopā ar dažiem virsniekiem jāja tam līdzi desmit li. Viņš parādīja tam ceļu uz Tūkstoš avotu zemi, uz Samarkandas valsti, uz Baktru un Bāmjānu, kur kalna kraujas gro- tās paceļas divi milzīgi Budas tēli.

♦

— Nu , zināt, filozofija… Kāds ir teicis — varbūt Kami? —, ka vienīgā nopietnā filozofijas problēma ir pašnāvība. Tad saprotat, man tas ir… Taču es saskatu vēl pāris problēmas. Piemeram — ļaunums. Kādēļ mirst bērni, ja man, kas to tik ļoti vēlas, nav tiesību aiziet? Kādēļ jāraud? Kādēļ jācieš? Un vēl ir visvienkāršākais jautā­jums: ko mēs visi te darām? Kādēļ es esmu te un runāju? Kādēļ jūs te esat un manī klausāties? Vai, ja runājam vēl vispārīgāk: kādēļ vispār kaut kas ir, kādēļ nav neesība? Prātam nekas nav nomierinošāks par neesību. Neesība ir nevis jūtu un lietu nekārtība un sarežģītība, bet gan visa kopuma lielums un vienkāršība. Neesība ir pats majestātiskums, harmonija un pilnība. Lode, aplis, līnija vai punkts ir pilnīgi, jo esībā lie ir vistuvākie neesībai. Nekārtība uzglūn katrai lietai, katrai domai, katrai dvēseles vai miesas kustībai. Kārtība pastāv vienīgi neesībā. Līdzko rodas kāda lieta, rodas ari ciešanas, noriets, nekārtība. Līdzko uzrakstām kaut vardu, līdzko izru­nājam kaut vārdu, ja kaut mazliet pakustamies, mēs jau izjau­cam neesības skaidrību. Tīrs ir vienīgi nekas. Toreiz, pirms lielā sprādziena un visiem kodola trikiem, bija vienīgi nekas, un tad nekas bija viss. Dievs bija viss. Viņš nebija nekas. Kādēļ nekā vietā kaut kam bija jārodas?

— Tiešām, — Marija piebalsoja, — kādēļ?

— Ir vēl kāda problēma. Un tā ir skaistākā par visām. Tas ir laiks. Svētais Augustīns sacīja…

— Iesim viņu apskatīt! — Marija iejaucās.

— Mirkli pagaidiet! — Simons atbildēja. — Mums laika pietiek. Svētais Augustīns sacīja: "Ja jūs man nejautājat, kas ir laiks, es zinu, kas tas ir. Ja jūs man jautājat, kas ir laiks, es vairs nezinu, kas tas ir." Laiks ir vienīgais pasaulē, ko pazīst visi un izjūt visi un ko nevar nedz redzēt, nedz sajust, nedz tam pie­skarties, nedz to vadīt, nedz mainīt, nedz definēt. Tas ir ne­tverams kā doma. Tā nav nekur, un tas ir visur. Tas ir nekas, un tas ir viss. Nav iespējams to saprast. Vajadzētu aizliegt par to runāt.

— Tomēr parunāsim gan, — Marija sacīja.

— Pamēģināsim, — Simons piekrita. — Pati pasaule arī nav nekas īpaši jauks. Laiks ir velnišķīgs. Ir iespējams ja ne iz­tēloties, tad vismaz mēģināt izprātot dzīvības sākumu, matē­rijas sākumu, universa sākumu. Zināt, lielais sprādziens… Bet laika sākums? Vai nu laiks ir mūžīgs, un tad tas ir Dievs, vai arī laikam ir iesākums, kā iesākums ir pasaulei. Bet pasakiet man, kas tas var būt par iesākumu? Ir grūti iztēloties laikam progresējošu iesākumu, kāds iedomājams pasaulei, dzīvībai un cilvēkam. Drīzāk laiks ir viss vai arī nekas.

— Tas man atgādina stāstu par jaunu meiteni, kas sevi ie­domājās mazliet grūtu, — Marija sacīja.

— Var teikt arī tā, — Simons piekrita. — Fiziķi tiek ar šo jautājumu galā, apgalvodami, ka laiks ir matērijas īpašība un ir radies reizē ar to. Man tā liekas visai apšaubāma atbilde. Matērijas īpašība… Tā man atgādina Moljēra dakterus, kas spriedelē par opiju un tā iemidzinošajām īpašībām. Tikpat labi var pateikt, ka mēs nezinām nekā — bet pilnīgi nekā par laika izcelsmi.

Kantam, kam netrūka ģenialitātes, pieder viltīgais pieņē­mums, ka laiks ir cilvēka prāta īpašība, ko tas projicē pasaulē.

liet nelaime tā, ka laiks pastāvēja ilgi pirms cilvēka rašanās. Cilvēkam vai cilvēka sencim, vai tam, kas bija tā vietā, ir divi, tris vai varbūt četri miljoni gadu. Visums ļoti sekmīgi attīstās laikā kopš piecpadsmit miljardiem gadu. Pārstāsim runāt par sākumiem, jo es baidos sagvelzt muļķības, turklāt tas ir maz­liet garlaicīgi.

— Nepavisam ne, — Marija pieklājīgi iebilda.

— Liels paldies, — Simons pateicās. — Laika priekšrocība ir tā, ka jūs varat par to domāt, braucot ar vaporeto, pastaigā­joties pa Torčello vai, ja esmu aizkavējies, gaidot mani pie Jūras muitas. Laiku veido divi bloki, kas raugās viens uz otru kā fajansa suņi: no pagātnes un nākotnes. Tiem pa vidu ir ie­spiesta mazītiņa, viegli ievainojama, dreboša, receklim vai matricei līdzīga, nepārtraukti gaistoša tagadne.

Ir pilnīgi skaidrs, ka tagadnes nav. Tagadne ir robeža, asimptota, mīts. Tā pastāv tikai nodoma vai atmiņu veidā. Tā ir tīra prombūtne. Jūs tik tikko esat izrunājuši vārdu "tagadne", kad pastāvīgi bēgošā tagadne jau ir pārvērtusies par pagātni. Tagadne ir tikai putas, tā ir pagātnes viļņa mala, kas gatava velties pāri nākotnei. Kāds dzejnieks, kas mii Borhesu, kaut kur raksta:

Mirklis, kad runāju, jau tālu no manis.

Vai zināt, kas to saka? Tas ir liels dzejnieks.

— Jūsos ir kaut kas skolmeistarisks, — Marija atbildēja. — Vai jums neviens to vēl nav teicis?

— Magdalēna! — es iesaucos.

Tas vien, ka Simons mani kaitināja, vēl nebija pietiekams iemesls viņu apvainot. Manu sašutumu uzkurināja vēl kaut kas: Marijas familiaritātē es nojauta tuvību, kas nemitīgi pieauga un dzina mani izmisumā. Aizstāvot Simonu, es, ie­spējams — veltīgi — mēģināju atjaunot viņu starpā zaudēto distanci. Man bija pilnīgi vienaldzīga tagadnes putu izgaišana.

Man gribējās, kaut Marija reizē būtu pieklājīgāka un atturīgāka, man gribējās…

— Neuzbrūciet viņai, — Simons teica. — Viņas pārme­tums ir zināmā mērā pamatots. No visiem arodiem, ko esmu piekopis, vairāk par visu man patika Corpus Cristi College profesora amats Oksfordā pagājušā gadsimta beigās. No tā manī kaut kas saglabājies. Tas nāk no Bualo. Tāpat ari ir pilnīgi skaidrs, ka no abiem pretējiem blokiem, kas liek tagadnei gāz­ties nebūtībā, viens nepārtraukti palielinās un otrs samazinās: pagātne nemitīgi aprij nākotni. Ik aizejošais mirklis ir atrauts nākotnei un aizrauts pagātnē. Viena sekunde, viena minūte un pat viena diena visam mūžam nav nekas ievērojams. Un gandrīz nekas garajā cilvēces vēsturē. Nekas un trīskārt nekas — tātad tomēr kaut kas — no universa viedokļa. Ik aizritējusi sekunde ir solis pretī nāvei. Un pat mani, kas nemirst, tā par vienu skropstu vēdu tuvina vēstures galam. Tā pievieno kaut ko — ūdens lāsi telpā, smilšu graudiņu zvaigžņu kopumā — piecpadsmit miljardiem gadu, kas aizšalkuši pāri Visumam, un kaut ko atņem gadu miljardiem, kuri veido tā nākotni. Pa­saule ik mirklī pirmām kārtām ir pagātnes uzvara pār nākotni. Pienāks kāda diena vai varbūt nakts, pienāks mirklis, kad nā­kotnes krājums būs beidzies, kad pagātne būs piepildīta, kad nākotnes plūstamību un tās brīvības sapņus aizsprostos atmi­ņas. Tas būs jūsu nāves mirklis, tās būs vēstures beigas, tā būs apustuļa Jāņa pareģotā apokalipse un Pastarās tiesas bazūnes. Tas būs tas, ko fiziķi, ja nemaldos, dēvē par big eruneh un kas ir pretējais big batig: universs nevis vairs izpletīsies, bet sarau­sies. Tas būs tas vai kaut kas cits: zinātne jau arī visu laiku ne­stāv uz vietas. Lai kā, tas būs visa gals. Atliek vienīgi minēt — bet tas jau ir cits stāsts, vai vēl būs kāds, kas varēs atcerēties šo visu, kas piepeši pārvērties par neko, kas ir bijusi esme un kas būs neesme.

Šajā cīņā, kas notiek ik vietā un ik mirklī, varenajā cīkstiņā starp pagātni un nākotni, kurā nākotni — mūsu uztverē tik spožu, tik stipru, tik modernu — jau iepriekš ir satriekusi vecmodīgā un mazliet smieklīgā pagātne, tagadnei nav vietas. Tā ir samalta, sadeldēta, nemitīgi novesta līdz savai visvien­kāršākajai izteiksmei. Tā ir tikai šaura robeža — iedomāta un trausla, aizbāznis plašiem ūdeņiem, izmisuma signāls, kas ne­mitīgi tiek steigā pārvietots. Valda vienīgi divi monstri, kas dala laiku un pasauli: vienmēr možā un visas slavas rotātā nā­kotne, kas sevi nes visus plānus, kas ietver visas cerības, kas ir jau iepriekš uzvarēta uzvarētāja, — un sagrautā, izgaisusi, par atmiņām kļuvusi un tomēr triumfējošā pagatne.

♦

bet vai tiešām jūs ticējāt tam visam, ko stāstāt? — Marija jautāja.—Trijiem dārgumiem, pie­ciem aizliegumiem, sešiem nezin kam, kas jūs ved uz otru krastu, tūkstoš būdām, kuri cits citam seko, un būdām, kas vēl nāks?

— Esmu darījis vēl vairāk, — Simons atbildēja. — Esmu kritis uz vaiga Būdas zobu priekšā, un to visā Indijā ir stipri vairāk par trīsdesmit diviem, un galvaskausa kaulu priekšā, kuros es ticēju saskatām pilnīgi visus punktus, no kuriem au­guši Būdas mati, esmu ticējis pūķiem un dēmoniem, esmu meklējis Sumeru kalnu, kas ir budistu visuma galvenais un dievišķais kalns. Vai es ticēju no visas sirds? Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Drīzāk varu teikt, ka par to pa īstam nedomāju, ka Būdas personība, viņa dzīve un mācība man nebija svarī­gākais. Lai kādās formās tās izpaudās, es ticēju taisnībai un patiesībai.

— Ir jāiet pretī patiesībai ar visu dvēseli. Pēc tik daudzām slepkavībām un asinīm es ierobežoju zināšanas, lai rastos vieta ticībai. Es ticēju Budam — pilnīgajam cilvēkam, svētajam, kas pieradinājis plēsīgus zvērus, kā vēlāk ticēju svētajam Asīzes Franciskam, kurš pieradināja vilku. Un, ja jau reiz vajadzēja dzīvot un iet, tad labāk bija dzīvot un iet budistu gudrībā. Vismaz teorijā tā bija brīva no māņticībām, no upurēšanas un skolotāju autoritātes: "Jums nav man jātic tāpēc vien, ka esmu jūsu skolotājs." Budisms nevēršas nedz pie priesteriem, nedz dižcilšiem, nedz pilsoņiem, nedz vergiem: viņš vēršas pie cilvēkiem, kas ir brīvi no visām šim čaulām, par kurām Buda māca, ka tās katrā jaunā dzīvē mainās. Pāri ikvienai personai un tās vārdam, un tās pārejošajam mūžam, kas sais­tīts ar laikmetu, zemi, sabiedrības šķiru, viņš vēršas pie dzīvas būtnes, kura ilgojas, bet nespēj nomirt, pie kaut kā tāda, kas pārdzīvo katru cilvēku, kas ceļo un gadsimtu gaitā iemiesojas dažādos likteņos. Džātaka budismā ir stāstu krājums par ie­priekšējām dzīvēm. Tas, ko jums piedāvāju, kopš esam pazīs­tami, nav nekas cits kā džātaka — Venēcijas džātaka, Jūras muitas džātaka. Kā gan lai es nepieslietos budismam?

Pagāja divi gadi, iekams sasniedzu Indas baseinu, un div­padsmit gados es šķērsoju Jambudvīpu — Ziloņa zemi — no ziemeļiem uz dienvidaustrumiem. Gadu vai mazliet vairāk es pavadīju Pamirā un Kasgarā, tad atkal devos uz Dunhuanu, no turienes sūtīju lūgumrakstu tam pašam Tanu dinastijas imperatoram, kura likumus pirms piecpadsmit gadiem biju pārkāpis, slepeni atstājot viņa valsti. Piecpadsmit gadu ilgs ce­ļojums no Ķīnas uz Indiju, ko šķir Himalaji, vēsturei ir tīrais sīkums, bet cilvēka dzīvē tas nozīmē daudz. Es cietu, es rau­dāju, es apbrīnoju pasauli un tās mānīgās mirāžas.

— Jūs esat liels ceļotājs, — Marija noteica, neredzēdama tālāk par savu degungalu, kas ir burvīgs.

— Bet kas gan cits es varētu būt? — Simons atbildēja. — Es esmu Mūžīgais Žīds — Klīstošais Žīds. Būdams ķīnie­tis un budists, biju svētceļnieks. Esot pat kāds ķīnietis, kas iedrošinājies no maniem ticīgā un mūka piedzīvojumiem sacerēt cinisku un burvīgu stāstu mazliet Voltēra garā: slave­no Pērtiķi svētceļnieku. Kad tas ieraudzīja dienasgaismu, es būšu — vai biju—jau tālu no Ķīnas, ģērbies kā krietns budists, bet pavisam citā čaulā.

Devos lejup pa Gangu Juaņa Cana — dedzīga svētceļnieka izskatā, kā Likuma skolotājs, kad no abiem krastiem piepeši parādījās kāds pusducis laivu, kas bija paslēpušās aiz ašokas kokiem — tiem ir sevišķi bieza lapotne un sarkani ziedi. Kopā ar mani bija vairāki desmiti pasažieru. Ieraudzījuši lielās lai­vas, kas mums tuvojās, airētāju dzītas, viņi sāka saukt: "Tuni! Tuni!" — un daudzi panikā metās upē. Airētāji tiešām bija tie paši tuni, kas parādās tik daudzos romānos un nožņaudz savus upurus ar auklu, un angļiem pagājušajā gadsimtā bijis ļoti grūti šos tunus pakļaut. Pirāti ielenca mūsu laivu un pie­spieda to griezties uz krasta pusi. Tur viņi visiem lika izģērb­ties un pārmeklēja drēbes, lai paņemtu jebko, kas varētu būt noderīgs. Jo tuni pielūdza ne vien valdnieku Džaganatu, kas ir līdzīgs Višnam un ļoti nežēlīgs dievs, bet arī dievieti Kali, kura, būdama krietna Šivas laulātā draudzene, slāpst cilvēku asiņu un ik rudeni — bija pašas rudens beigas, gandrīz vai ziemas sākums — viņi meklē upuri ar iespējami gaišu ādas krāsu, ko upurēt šai dievībai un tā iegūt laimi. Viņi mūs apskatīja citu pēc cita un, rupji pagrūduši sānis visus, kuru tumšā āda likās pārāk parasta, apstājās pie manis, jo mana se­ja un stāvs likās vairāk atbilstam viņu vēlmēm. Tuni priecīgi saskatījās.

— Mēs nevarējām atrast savas dieves cienīgu upuri, tādēļ gandrīz palaidām garām Kali pieprasītā upura laiku. Bet te nu ir mūks ar gaišāku ādu, kādu jelkad esam redzējuši. Nogali­nāsim viņu, lai iegūtu laimi!

Vairāki pasažieri, kas kopā ar mani atradās laivā uz upes, metās Gangā un noslīka. Dažiem bija izdevies aizbēgt. Visi palikušie metās pie kājām laupītājiem, lūgdamies, lai atstāj mani dzīvu. Kādi divi vai trīs, ar kuriem kopā ceļoju no Indas krastiem, lielā dvēseles cildenumā pat piedāvāja savu dzīvību apmaiņai pret manu. Taču priesteri par to negribēja ne dzir­dēt. Viņi aizsūtīja vīrus pēc ūdens un zemes ziedošajos ašokas mežos, lai no svētās upes dūņām izveidotu altari. Līdzko rup­jais darinājums bija gatavs, priesteris pavēlēja vienam no savējiem likt mani uz altāra un ziedot Kali. Divi bandīti izvilka zobenu no maksts.

♦

Jūs gan varat iedomāties, — Simons teica, — ka pēc tam, kad esmu jums izskaidrojis, ka tagadnes nemaz nav, es pierādīšu, ka pastāv tikai tagadne. Vārdi ir lieliski tāpēc, ka tie ir paklausīgāki par visiem kal­piem un ka ar tiem var darīt visu, ko vien vēlas. Es sevi neuz­skatu par filozofu, bet katram taču zināms, ka filozofijas jēga ir otrajā posmā sacīt pretējo tam, kas pateikts pirmajā. Tas ir tas, ko sauc par dialektiku, un kas ir nopietnāk, nekā jūs domājat. Žids apgalvoja, ka filozofu var pazīt pēc tā, ka tad, kad viņš dod atbildi, jums vairs nav ne nojausmas par to, kāds bijis jūsu jautājums. Man labāk patiktu sacīt, ka filozofija ir neapšaubāmība, kas ir pretēja neapšaubāmībai, kam pievie­nota neapšaubāmība.

Pastāv pagātne. Pastāv nākotne. Tie ir vareni bloki. Taču ir skaidrāks par skaidru, ka jūs nekad neieiesiet nedz pagātnē, nedz nākotnē. Nākotne mums pastāv tikai kā plāns un pagāt­ne — vienīgi kā atmiņas. Tā kā laikam ir virziens un tas ir ne­maināms, neviens neatceras nākotni un nemetas pagātnē kalt plānus. Pagātne mūs stumj uz priekšu, nākotne mūs gaida ceļa pagriezienā. Es pazīstu savu pagātni un nevaru neko vai gandrīz neko tajā mainīt. Zināmā mērā esmu savas nākotnes kungs, bet es to nepazīstu. Pastāv izgaisusi, tuva un zaudēta pagātne. Pastāv atvērta, noslēpumaina, solījumu un baiļu pilna nākotne. Starp tām — tagadne. Esmu iekārtojies tagadnē un, lai cik tālu raugos pagātnē un nākotnē, es neesmu bijis, es neesmu un nekad nebūšu nekur citur kā neapšaubāmā un dominējošā tagadnē.

Neviena dzīva būtne nekad neatstāj tagadni. Tagadne visu laiku kustas, un es kustos līdz ar tagadni. Nevienu acumirkli es neklejoju pa nākotni un ne brīdi neaizkavējos pagātnē. Es esmu, jūs esat, mēs visi esam mūžīgā tagadnē. Pagātne nebei­dzami pieaug un nākotne samazinās. Vienīgi tagadne ir reizē nekustīga un mainīga, vienīgi tagadne ir mūžīga. Nevienā eksistences mirklī mēs neaizejam no tagadnes. Un pāri man un jums ir pirms pagātnes un aiz nākotnes mūžīga pasaules tagadne. Neviens nezina, kur ir pagātne, neviens nezina, kur ir nākotne. Pagātne ir atmesta. Nākotne nav nobriedusi. Pastā­vīgi eksistē tikai tagadne. Triumfē vienīgi tagadne.

Neviens nekad neizkļūst no tagadnes cietuma. Šur un tur, vienu vai citu dienu parādās kāda plaisa, atmiņu vai cerību mūri paveras ala. Gūsteknis metas turp, brīvības apskurbis. Bet visi apkārtceļi un visas apakšzemes vienmēr izved tikai tagadnē. Cietuma administrācija sargu modrā uzraudzībā reizēm rīko ekskursijas zaļajās atmiņu pļavās vai vējainajos nākotnes liedagos. Bet vienmēr visas zemes pieder tikai tagadnei.

Cietums ir kustīgs. Tas mainās, tas paliek tas pats. Tas pārvietojas bez rimas kā gana māja de Viņi dzejolī. Tas tieši atkārto līniju starp pagātni un nākotni. Tas peld virs viļņu putām. Tas seko straumes virzienam. Perspektīva mainās, ainava pārvēršas. Cietumnieki brīnās par pārmaiņām ap sevi. Viņiem sāk augt bārda, sejā ievelkas grumbas. Viņi vairs nepazist paši sevi un ir kļuvuši sveši citiem. Pasaule nekad nav vienāda. Cietums vienmēr paliek savā vietā.

Nav pilnīgi nekādas izejas. Jūs kāpjat atmiņu bānišos, diližansos, tilbirī. Jūs rezervējat vietas nākotnes plānu raķetēs. Jūs laimīgi sapņojat. Jūs ļaujaties senās mūzikas aijām vai rīt­dienas murdoņai. Valšiem un gavotēm, mašīnu dārdoņai. Kad atverat acis, joprojām esat tagadnē.

Vai atceraties, kā viņdien divi krasti — pagātne un nākotne iznīcināja tagadni?

— Ļoti labi, — Marija atbildēja.

— Vai saprotat, ko gribu pierādīt?

— Galīgi nesaprotu, — Marija atzinās.

— Tagadnes nav, bet mēs esam tās gūstekņi. Mēs esam ieslēgti realitātes neesībā. Pats laiks jau ir reizē suverēna kun­dzība un realitātes neesība. Laika iekšienē tagadne otrajā pakāpē un jo vairāk pamatoti ir realitātes neesība un suverēna kundzība. Tagadnes nav, un mēs ne mirkli nespējam no tās atrauties. Lūk, kas mēs esam: neesības gūstekņi. Mēs pastāvīgi krītam iznīcībā, mēs esam īsts paradoksa un sabrukuma sim­bols. Cilvēks pastāv vienīgi iekš kaut kā, no kā tas nespēj

izbēgt un kas ir jau izgaisis, un ko mēs saucam par tagadni.

♦

Likuma skolotājam katrā pusē stāvēja pa bendem ar zobenu rokā, bet viņa sejā un uzvedībā nebija nojaušama ne baiļu ēna. Kādu mirkli pirātus tas pār­steidza un aizkustināja.

Tad Likuma skolotājs vērsa savas domas uz pilnīgās apzi­ņas debesīm, kur mājoja svētie un bodhisatvas, kas gaidīja mirkli, kad nokāps uz zemes kā būdas. Viņš teica kvēlas lūgsnas, lai savukārt tur nokļūtu un izteiktu svētajiem un nākamajiem būdām godinājumus un cieņu, lai izprastu visus pilnības liku­mus, pats nonāktu būdas stāvoklī un atgrieztos, atdzimtu uz zemes mācīt un apgaismot tos, kas vēlas viņu nogalināt. Lai tālu ap sevi sētu Likuma labdarības. Lai dotu mieru visām radī­bām. Sēdēdams meditācijas pozā, viņš pielūdza desmit pasaules malu būdas.

Tad dvēseles svētlaimē viņam šķita, ka paceļas Sumeru kalnā un, šķērsojis visus debesu lokus, ierauga debesīs pilnīgo apziņu sēžam uguns troni un ap viņu — svētos un dievināmo nākamo budu. Viņu pārņēma laime. Galvenais — viņš aiz­mirsa, kas viņš ir un kads ir viņa liktenis.

— Ļaujiet man, — viņš čukstēja, — ieiet mierīgas un lai­mīgas dvēseles nirvānā.

Tajā pašā mirklī sacēlās nikns vējš, kas lauza ašokas kokus, savērpa smilšu virpuļus, sabangoja Gangas straumi, kura aprija laivas. Šausmu pārņemtie pirāti jautāja gūstek­ņiem, kas jau bija nodevušies lūgšanām un asarām:

— No kurienes šis vīrs nāk un kas viņš ir?

— Tas ir slavens mūks, kas nāk no kalnu viņas puses, lai meklētu likumu un iegūtu svētos rakstus. Ja jūs, senjori, viņu nonāvēsiet, jums uzbruks lielas nelaimes. Vai tad jūs jau ta­gad nesaskatāt vējā un bangās debesu garu briesmīgo dusmu zīmes?

Šausmu pārņemtie laupītāji pierunāja cits citu nožēlot grēkus un pievērsties tikumam; viņi iemeta ieročus Ganga un atdeva ceļiniekiem viņu apģērbu un mantu un noliecās līdz zemei sava gūstekņa priekšā. Kāds no pirātiem ar roku pie­skārās Likuma skolotājam, kas joprojām sapņoja par debesīm un pilnīgo apziņu. Juaņs Cans atvēra acis un čukstēja:

— Vai mana stunda ir pienākusi?

— Skolotāj, — pirāti atbildēja, — mēs nevaram jūs nonāvēt.

Ceļabiedriem gavilējot, Likuma skolotājs pieņēma bandītu

atvainošanos un godinājumus. Viņš mācīja tiem neuzticēties nicināmajam ķermenim, kas gluži kā zibens vienā mirklī šķērso nakti, kas ir zūdīgs kā rīta rasa, un vairīties no nelai­mēm, kas ļaunos vajā gadu simteņiem ilgi.

Vētra un viļņi norima. Neapjaustas laimes pārņemti, pi­rāti, no Likuma skolotāja atvadoties, viņu sveicināja. Juaņs Cans krita uz vaiga nesatricināmās gudrības gribas priekšā. Un viņš atsāka ceļu.

♦

Es daudz esmu devies ceļā. Galu galā esmu iemīlējis aiziešanu rītausmā, izraušanos no miega un uzticības, kad visi vēl guļ lielā, līdzenumā dusošā vai pakalnā uzkāpušā namā ar aizvērtiem slēģiem. Pēc aicināju­ma un piespiedu kārtā esmu bēgulis, esmu tālumu būtne. Diena aust. Es dodos ceļā.

Esmu braucis lejup pa upēm, esmu vagojis jūras. Ar skū­tām, šķiedām, lagskipiem, ko jūs saucat par drakariem, esmu devies uz rietumiem, uz dienvidiem un austrumiem: esmu bijis viens no tiem karotājiem, no tiem izcilajiem jūrasbrau­cējiem, kas vēl pēc gadu simtiem aiz sevis atstājuši baismu dvesmu un ko jūs saucat par vikingiem. No arābu invāzijas un Kārļa Lielā valdīšanas un no laika, kad normāņi iekaroja Sicīliju, mēs sējām šausmas Rietumu pasaulē. No Amerikas līdz Irānai, no Krievijas līdz Marokai mēs esam karojuši, nekad nenoslēdzot mieru. Mēs esam dedzinājuši, laupījuši, piepra­sījuši meslus, pievākuši laupījumu, bet nekad neesam nodibi­nājuši impēriju. Ja zem saules ir kada dēka bez robežām, taču arī bez nākotnes, tad tā ir vikingu deka.

— Vai jūs vairs nebijāt budists? — Marija jautāja.

— Nepavisam ne, — Simons atbidēja. — Es nogalināju daudz cilvēku. Es būtu nonāvējis pats sevi: es pārgāju drīzāk tādu laupītāju pusē, kādi uzbruka Juaņam Canam. Var no tiesas brīnīties, ka vienā un tajā pašā pasaulē dzīvoja Bjorris Dzelzs Riba, Ivans Bez Kauliem un Ēriks Sarkanais, un arī sramanas vai bhikšu, kas bija Likuma skolotāja paraugs. Bet tolaik planēta vēl bija pietiekami plaša, lai viņi cits par citu neka nezinātu. Bija jānoiet garš ceļš, lai no Dzelzs vārtiem un (lesmittūkstoš kalniem nonāktu Odina, drakaru un sāgu zemē, no Dunhuanas un Bāmjānas, no Kapilavastu līdz Hedebijai, lulz (itlandei, līdz Birkai Zviedrijā, līdz Kaupangai vai Skiringsalai Norvēģijā, kas bija vikingu galvaspilsētas. Manuprāt, es biju vienīgais, kas veidoja saiti starp jūras valdniekiem un Zi­loņu zemes akmens tuksnešu karaļiem.

— Vai kļuvāt par liela auguma gaišmati ar zilām acīm? — Marija jautāja.

— Nākot no mazākas tālienes nekā es, tomēr no Bagdādes vai no Kordovas kalifata, arābu ceļotāji Tartūši vai ibn Fadlāns satikās ar vikingiem Volgas krastos vai Skandināvijā. Viņi tos redzēja "skaistus, ar lepnu stāju, slaidus kā palmas, lokanus un drosmīgus, ar gaišu ādu, gandrīz rudi blondiem matiem, ar apmetni pār vienu plecu, lai tas netraucētu kustī­bas, un viņi nekad nebija bez ieročiem". Vienīgais, kas šaus­mināja musulmaņu sūtņus, bija vikingu dziesmas — viņiem tās atgādināja suņu rejas vai cūku rukšķēšanu un likās gandrīz dzīvnieciskas. Es arī dziedāju. Es rūcu un rēju. Pieņemsim, ka es biju biju augumā mazākais, vistumšmatainākais un arī vis­mazāk mežonīgais no vikingiem. Taču, tāpat kā tjurkiem, kā ķīniešiem, indiešiem un romiešiem, vikingiem tas nelikās ne­kas sevišķs. Reizēm tieši tāpēc, ka nebiju tik gaišmatains, es viņiem izdarīju pakalpojumus.

Laikā, kad Krievijas vēl nebija, mēs braucām augšup pa Vislu un lejup pa Dņestru, Dņepru un Volgu. Piecus gadsimtus pirms Kolumba mēs kuģojām līdz Islandei, Grenlandei un pamazām ari līdz pasakainajiem Vinlandes krastiem. Mēs izbrau­cām ari cauri antīkās pasaules Hērakla stabiem, ko arābi no­sauca par Tārika kalnu, jeb Gibraltāram. Divus gadsimtus pirms brāļiem Giskāriem un normāņu—ari viņi bija vikingi — iebrukuma Sicīlijā mēs būtu varējuši lielo trīsstūrveida salu pa­darīt par ziemeļu cilvēku zemi, ja vien… Bet tas ir dīvains stāsts.

Mēs tikko bijām pabraukuši garām Spānijas krastiem un iebraukuši manā Iekšējā jūrā, ko ar prieku atkal skatīju pēc tik ilgiem Āzijā vai Ziemeļu miglās pavadītiem gadiem. Mēs bijām četri vai pieci simti vīru, kas kuģoja ar astoņiem langskipiem. Bijām devušies ceļā ar divpadsmit kuģiem, bet divi gāja bojā vētrā pie Gibraltāra un divus citus, kas bija no floti­les atšķīrušies, sagūstīja arābi. Mani ceļabiedri bija Haralds Hardradi, Olafs Tragvasons, Haralds Zilaiszobs, Svens Dakšasbārda, Aigrolds, Ragenolds, Felehans… Viņi dziedāja jūr­nieku dziesmas, no kurām neesmu aizmirsis nevienu pantu un kuras jūs vēl tagad varat izlasīt Sakso Gramtika Gesta Danorum, Sāga par Snorri Godi vai Snorres Sturlsona Heimskringlā, un tas tiešām ir autors, kuram var uzticēties, jo viņš kaut kur raksta: "Būtu vēl daudz cita kā stāstāma, bet to neesam rakstījuši. Iemesls ir mūsu nezināšana un arī tas, ka nevēlamies ar rakstiem apstiprināt stāstus, kuriem mums nav aculiecinieku." Svena Dakšasbārdas un Olafa Trigvasona mīļākā dziesma bija bojā gājušā jūrnieka dziesma, kas dažu labu reizi bija bēru dziesma biedriem, kas mira no zobena vai bultas:

Rāpies mastā, dārgo biedri, Saltās jūras šļakatās. Neļauj pagaist vira drosmei, Tev no dzīves jāšķiras. Ne tev raudāt, jūras veci, Lai kā bangas trakotu. Tev bij' dzīve mīlas skaista, Katram jāmirst reiz ir mums.

Mēs laikam bijām kaut kur uz dienvidaustrumiem no Baleāru salām, kad notika kaut kas pavisam dīvains. Saule spīdēja jo spoži, un visi jutāmies pacilāti, domādami par salām un ostām, kuru bagātības mūs gaidīt gaidīja. Pie apvāršija nemanīja nevienu kuģi. Jūra bija gluda kā spogulis. Pūta viegls vējiņš, un tveices mazliet aizmiglotā saule svelmēt svelineja. Ragenolds vai Felchans savā ziemeļnieka manierē taisīja jokus, kad Svens Dakšasbārda, kas taču bija varens un spēcīgs virs, piepeši dobji ievaidējās un saķēra galvu. Viņš dega drudzī, viņš drebēja kā apšu lapa, viņam raustījās visi locekļi. Noli­kām viņu zem vienas no mūsu četrstūrainajām vilnas audu­ma buram, kur viņš saka murgot. Pēc brīža Haralds Hardradi metās jurā. Mēs viņu izzvejojām. Viņš apgalvoja, ka Loki — visļaunakais no visiem dieviem — viņam uzsūtījis nelabos garus, kas viņu mokot un spīdzinot. Nepagāja ne trīs dienas, kad visi mani biedri cits pēc cita saslima ar to pašu kaiti, un tiešām bija bēdīgi noskatīties, kā gaišmatainie milži, kas bija pats vīrišķības iemiesojums, kas bija stājušies pretī visam, aiz sāpēm raud ka mazi bērni. Acis viņiem bija aiztukušas tā, ka neko lāga vairs nespēja saskatīt, āda nolupusi, it kā viņi būtu šaustīti ar pletni, viņi nesakarīgi buldurēja, vaidēja, ja pieskā­ros, un atsacījās no jebkādas palīdzības. Es biju gandrīz vienī­gais, kas nesaslima, vienīgais, kas, cik nu bija manos spēkos, mazāk slimajiem piepalīdzot, gādāja par mūsu kuģa gaitu. Nolēmu griezties atpakaļ uz ziemeļiem. Tikpat posta piemek­lēti ka mēs, citu kuģu jūrnieki mums tūlīt sekoja. Vēl divus gadsimtus, pirms Sicīliju iekaroja normāņi un tur uzvaroši valdīja Fridrihs fon Hoenštaufens, ta palika arābu varā. Vai zi­nāt, kas tā bija par kaiti, kas pieveica vikingus un aizkavēja vēstures gaitu?

— Vai tā bija jūrasslirniba? — Marija jautāja.

— Lai vikingi saslimtu ar jūrasslimību! Protams, nē! — Simons atbildēja.

— Mēris? — Marija minēja.

— Nepavisam ne, — Simons attrauca.

— Nu pasakiet, pasakiet tūlīt, doktor!

— Saulesdūriens, — Simons paskaidroja.

Neiedomājieties, ka ziemeļu viri ir kādi mikstpēdiņi. Ir vajadzīga gandrīz vai tropiska saule Vidusjūrā, lai izsmeltu vi­ņu drosmi un spēkus. Vēlāk viņi iemācīsies ieziesties ar vaļu taukiem, lai pretotos debesu ugunij, kas bija vienīgais ienaid­nieks, kura priekšā viņi atkāpās. Jo viņi nebaidījās nedz no dieviem, nedz dēmoniem, nedz ciešanām, nedz nāves.

Mēs jau nedevāmies tikai uz dienvidiem, uz Iekšējo jūru ar tās saules bultām. Galvenokārt mēs vagojām okeānu platuma grādos, kur ledājus klāja sniegs un kur bija Tules sala, kur va­saras naktis bija tik gaišas, ka varēja strādāt un pat sameklēt utis kreklā. Mēs nebijām pirmie, kas kuģoja uz rietumiem, uz saulrieta pusi. Runaja, ka iru mūks — svētais Brendans septi­ņus gadus ar savu kurragu kuģojis pa Atlantijas okeānu un Lieldienas svinējis uz vaļa muguras, jo to noturējis par salu. Kad mēs devāmies turp, mums nebija kompasa. Mēs brau­cām gar Šetlandes salām, gar Orkneju salām, gar Hebridu un Farēru salām, gar Islandi un Grenlandi, raudzīdamies saulē un zvaigznēs. Ja saule bija paslēpusies aiz mākoņiem, mēs iz­mantojām Saules akmeni — kristālu, kas no dzeltena kļūst zils, ja to skar mākoņu vai miglas izkliedēta saules gaisma. Kad vēlējāmies izraudzīties jaunas zemes, kur gatavojāmies apmesties, palaidām vaļā kraukļus, sekojām to lidojumam vai ari metam viļņos augsto krēslu atzveltnes — tie bija goda krēsli, kuros mūsu mājās sēdināja sevišķi cienījamus cilvēkus. Tur, kur šīs koka atzveltnes tika izskalotas krastā, uzcēlām apmetnes.

Aiz Grenlandes pletās noslēpumainas zemes, par kurām stāstīja leģendas. Tās esot apmeklējis Bjarni Herjolfsons, meklēdams tēvu, kas pazudis Grenlandē kopā ar Ēriku Sarka­no, pēc tam — Leifs Ēriksons, Torvalds, Torsteins — trīs Ērika Sarkanā dēli. Stāstīja, ka tajā zemē esot daudz lašu un mežvīna — tāpēc to sauc par Vinlandi — un, galvenais, koku, kas vikingiem tik nepieciešami kuģu būvei No tā var secināt, ka esam atklājuši Ameriku piecus gadsimtus pirms Kolumba, un tas nemaz nebija tik grūti. Mūsu klātbūtnes pēdas vēlāk tika .»tklatas Savienoto Valstu, Meksikas un Peru piekrastē, pat Paragvajā. Es — Ragnars Lodbroks, ko sauca par Ragnaru < iudro, nekad tik tālu neesmu ticis. Es kuģoju uz rietumiem līdz zemēm, ko nosaucām par Hellulandi un Marklandi un ko jus laikam saucat par Bafina Zemi un Labradoru. Esmu bi­jis krastā, kur zāle starp lieliem kokiem bija pārklāta ar rasu, kas, pie lūpām pielikta, garšoja neparasti maigi.

Zemes, kuras atklājām, piederēja tam vikingam, kas pir­mais tām pieskārās ar roku. Tovasar mēs bijām trīs kuģos, katrā — apmēram divdesmit vīru — un tuvojāmies krastam, kas ar savu zaļumu pēc tik daudziem ledājiem un neauglī­giem klajumiem likās tīrais sapnis. Mēs patlaban braucām ga­ram klintīm, kas pacēlās pār smilšu liedagu, kad starp lieliem kokiem ieraudzījām upes ieteku. Aiz līcīša, kurā upe ietecēja, no cietzemes atšķirta ar samērā šauru jūras joslu, pletās liela, pļavām un mežiem klāta sala. Ēriks Olafsons, kas komandēja mūsu kuģi, acumirkli deva pavēli strauji airēt uz šo paradīzes malu. Likās — laiva, ko jau tā dzina vējš, kurš pūta vilnas au­duma burā, salēcās. Bet tajā pašā mirklī ieraudzījām, ka Sitriga Zidabārdas laiva, kas bija braukusi tuvāk krastam, arī traucas pilnā gaita uz salu, ko bijām iekārojuši. Starp abām laivām sākās nikna sacensība. Jo vairāk tuvojāmies salai, jo mazāks kļuva attālums starp tām, kaut gan sākumā tas bija diezgan ievērojams. Kad varējām saskatīt koku lapas un mežavīna stī­gas, abas laivas atradās blakus. Ēriks Olafsons un Sitrigs Zīdabārda stāvēja kājās, abi bija nonākuši pēdējā uztraukuma pakāpē, viņi ar putām uz lūpām viens otru lādēja, cik jaudas. Abi bija ļauna niknuma varā.

Vikingi savās nocietinātajās nometnēs, kur bija aizliegts ieiet sievietēm, bērniem un veciem vīriem, pakļāvās dzelzs disciplīnai un nebija tikai drosmīgi jūrnieki. Tie bija bīstami karotāji. Liela sasprindzinājuma brīžos šos karotājus reizēm pārņēma niknuma lēkmes, un tad viņi zaudēja galvu. Nik­nums dubultoja viņu spēkus, viņi kauca kā suņi, koda ar ādu apvilkto apaļo koka vairogu malu un ar zobenu vai cirvi rokā metas virsū ienaidniekam. Tad nekas un neviens nespēja viņus apturēt. Ir redzēts, ka tāda trakuma reizēs vikingi uzbrūk dzīvniekiem vai kokiem, vai klintim, rij karstas ogles vai metas liesmās. Tādus karotājus, kas bija kļuvuši par nikniem zvēriem, sauca par berserkeriem. Darbībasvārds to go berserk — kļūt trakam — joprojām pastāv angļu valodā. Acīmredzot franču vārdam berzingue, allerā tout berzingue, ir tāda pati izcelsme. Ēriks Olafsons un Sitrigs Zīdabārda rādija visbriesmīgāko berserksgangr, kādu jelkad esmu pieredzējis. Pavisam netālu no salas, kas jurniekus bija pārvērtusi par ber­serkeriem, varēja manit, ka Sitriga Zidabārdas laiva krastā nonāks pirmā. No tās jau skanēja prieka rēcieni. Viņš pats stāvēja laivas priekšgalā, gatavs mesties uz salu, kas pēc visiem vikingu likumiem kļūs par viņa īpašumu. Tad es ieraudzīju, ka Ēriks Olafsons noliek kreiso roku uz borta malas, ar labo roku paceļ cirvi un ar vienu briesmīgi cirtienu nošķeļ savu plaukstu. Kaut kas mīksts nokrita uz kuģa klāja. Piepeša miera pārņemts, neliekoties ne zinis par asinīm, kas plūda aumaļām, viņš pacēla savu plaukstu un izmeta to krastā kā īpašuma zirni.

Tieši tajā dienā Ēriks Olafsons iemantoja vārdu, kas viņu padarīja slavenu niknuma un pārdrošības dēļ — viņu sāka saukt par Ēriku Asiņaino Cirvi.

♦

Mīļie bērni, — Simons teica, — nekas nav skaistāks par cilvēces vēsturi. Iemesls tam ir vienkāršāks par vienkāršu: citas vēstures nemaz nav. Zivis ūdenī pieder pie cilvēku vēstures; akmeņi pieder pie cilvēku vēstures; ari vistālākās zvaigznes un galaktikas, kas drāžas projām vēja spārniem, pieder pie cilvēku vēstures. Matērija bez dzīvības tik tikko būtu matērija. Dzīvība bez apziņas tik tikko būtu dzīvība. Zvaigznes, zivis, akmeņi nebūtu nekas vai būtu gandrīz nekas, ja nebūtu cilvēku, kas tos redzētu un, gal­venais, par tiem runātu. Kas dotu tiem jēgu. Lai liegtu tiem būt kaut kam līdzīgam neesībai. Zvaigznes, akmeņus, zivis jū­rā un kokus mežā ar cilvēkiem vieno noslēpumainas saites. Tie ir posmi vai līkumi cilvēka ceļā. Tie tiek aizrauti tajā pašā piedzīvojumā. Viss, ko spējam nosaukt un aprakstīt, un pat neizteicamais, par ko neiedrošināmies runāt, pieder pie vēs­tures. Tas, par ko nav iespējams runāt, ir jānoklusē. Bet viss, ko mēs runājam un domājam, pat tas, par ko apgalvojam, ka neko nevaram par to pasacīt, ir cilvēku vēstures kodols.

Vismaz mums nekas nepastāv ārpus cilvēces vēstures: viss vienmēr ir tās iekšienē un nekas no tās nezūd. Nav neviena sapņa vai briesmoņa, nav pagātnes, nav nākotnes, nav noslē­puma, nav nekā virs mums, aiz mums vai zem mums, kas ne­būtu tajā ietverts. Es nesaku, ka tā ir pati sevi pietiekama vai ka tā vienmēr ir pati savs izskaidrojums. Cilvēki — un esmu dārgi maksājis, lai to zinātu, — iespējams, nav nekas cits kā

Dieva sapnis. Bet tādā mērā, kādā mēs te esam vieni paši, kā nu spēdami un prazdami ķepurojoties šajā nepabeigtajā pasaulē, Dievs ir vienīgi cilvēku sapnis. Tā kults ir cilvēces vēsture. Viņa nāve ir cilvēces vēsture. Sākot ar uguns karu un zemkopības izgudrošanu, ar pilsētām un rakstību un beidzot ar vissīkāko jūsu rīcību un visikdienišķāko domu, — viss at­klāj cilvēces vēsturi. Pie tās pieder pat viss, ko nesakāt un pat tas, ko nedomājat: jūs esat vēstures gūstā un nespējat no tā izkļūt.

Nav nozīmes pret to cīnīties vai bēgt: vēsture pret vēsturi arī ir vēsture. Jūs sevi saucat par Mozu, Jēzu, Budu, Muhamedu vai Platonu, jūs izskaidrojat vēsturi no augšienes — arī tā ir vēsture. Jūs saucaties par Darvinu vai Kārli Marksu, vai Zig­mundu Freidu, jūs visu izskaidrojat no dziļumiem: tā ir vēs­ture. Jūs negribat nekā zināt, jūs aizverat acis un aizbāžat au­sis, jūs patveraties mīlestībā, dumpī, klusēšanā, nāvē — tā ir vēsture. Vēstures neesība jau pati ir vēsture. Ir tukšuma vēsture, un ari tā ir vēsture. Un viss šis juceklis iegūst kaut ko līdzīgu jēgai.

— Man neliekas neiespējami, — Marija teica, aiz piepū­les raukdama uzacis, — ka pasaulei nav nekādas jēgas.

— Jums taisnība, — Simons piekrita. — Iespējams, jēgas nav nekādas: life is but a tale told by an idiot, full of sound and fury, signifying nothing. Tomēr pārsteidzoši liekas tas, ka viss notiekošais, pat ciešanas, ļaunums, muļķība un absurditāte šķiet veidojam kopumu un klumburējam uz priekšu. Kad Makbets nāves brīdī iesaucas, ka pasaule ir bezjēdzīgs virpulis, viņš labāk par visiem apveltī pasauli ar zināmu jēgu. Varētu sacīt, ka kārtības trūkums ir zināma veida kārtība un ka jēgas trūkums galu galā iegūst jēgu. Viss nemitīgi notiek nezin kā, viss ik brīdi izklīst visos virzienos, neviens nesaprot, kas pat­laban notiek, — un tad, atpakaļ palūkojoties, ierauga vishar­moniskāko no visiem pieminekļiem, turklāt tas ir vienīgais piemineklis, jo tā ir cilvēces vēsture.

— Vai tad tiešām cilvēces vēsture ir tik skaista? — Marija šaubījās.

— Nekas nevar būt labāks par vēsturi, — Simons apgal­voja, —jo pēc savas jēgas tā ir ne ar ko nesalīdzināma un uni­kāla un jau iepriekš ietver sevī visu, kas varētu tai runāt pretī. Taisnība, vēsture nav izvēlīga. Tā taisa uguni un bultas no koka, kāds pagadās pa rokai. Vēsture — tik svinīga, tik grandioza, tik skaista, ka aizraujas elpa, — pirmām kārtām ir draņķību kaudze. Nav tādu ievainoto, kas to nebarotu. Nav neķītrības, ko tā neizmantotu savā labā. No tādām šausmām un nozie­gumiem izaug piramīdas, Akropole, Šartras katedrāle, Džordžones Negaiss, Haidna Radīšana, Prusta Zudušo laiku meklē­jot un tuvākmīlestība, un Dieva redzējums. Viss tiecas uz kaut ko — bet ko? —, kas atgādina dievišķo neķītrībā.

Vēsture ir piepūle, trauksme, augšupgaita — un vienmēr arī neveiksme. Vēsture ir līdzīga mīlestībai: par to var sacīt vienalga ko. Jūs varat to definēt simt dažādos veidos, un tie visi būtu pareizi un smieklīgi. Jūs varat apgalvot, ka vēsture ir cīņa, kas nekad nebeidzas, kauju virkne, cīniņš bez atelpas — un ari sacīt, ka tā ir mīlestība. Tā ir gara runa, kuras jēga pama­zām atklājas tiem, kuri prot klausīties, — un tā ir tikai klusums. Tā ir pati veiksme, pilnīga īstenošana, ne ar ko ne­salīdzināms triumfs, un tā vienmēr ir neveiksme. Vēsture ir universāla, tā ir universāla tik lielā mērā, ka tai piemērojams viss, ko vien saka. Baltais un melnais, reālais un iztēlotais, op­timisms un pesimisms, Dievs vai Dieva neesība, sākums ar beigām vai bez beigām — tam nav nekādas nozīmes: viss vēs­turei der kā uzliets. Tai vajadzīgs tikai viens: eksistēt. Tā eksistē. Dievs neeksistē, jo ir mūžīgs. Bet viņš ir. Vēsturei ir grūti būt. Tā vilcinās, stostās, irgājas, tā ir līdzīga mums: tai pietiek ar eksistenci. Un tai viss ir absolūti labs — līdz pat ciešanām un ļaunumam, līdz neesībai un nāvei.

Tā pati rada to, no kā barojas. Tā nebeidz radīt to, no kā sastāv. Tā sevi dzemdina nepagurdama. Tās dzinulis — jūs jau to labi zināt — tās dzinulis, ir laiks. Lai liktu rasties vēstu­rei, laiks bija jāpiepilda ar gadalaikiem un sulām, ar sēklu un instinktiem, aizrautību un konfliktiem. Tas, ko mēs dēvējam par dabu, ir uzņēmies darbu līdz brīdim, kad apziņa, kultūra un visa drebēšana, kas tik dārga svētdienas domātājiem un kalpojošajiem humānistiem, beidzot pārņēma to savās rokās. Tad spēles noteikumi prasīja iepludināt laikā kaislības un aprēķinus, kas vēsturi maina aizvien straujak un straujāk. Mīlestībai ir sava vieta šajā lielajā laika un vēstures apvienota­jā cirkā. Tāpat ari zināšanām un zinātkārei, un godkārei, un neprātam, naidam, alkoholam, narkotikām un visa veida vēl­mēm. Ja jau par vēsturi var sacīt visu ko, tikpat labi varētu teikt, ka vēsture ir tikai iekāre. Arī tas būtu ļoti pareizi. Tāpat kā viss cits. Galvenais ir vēsturi vilkt un stumt, dzīt to uz priekšu. Likt tai elpot mazliet dziļāk, nekā tā to darītu pati no sevis.

Mazliet dziļāk, nekā tā to darītu pati no sevis… Tas ir tas, ko ar ģenialitāti apveltītais Viktors Igo un daudzi muļķi un vēl arī radikālsociālisti sauc par progresu. Vēsture virzās uz priekšu, jo laiks plūst. Un būtu tiešām ļoti slikti, ja visi cits citam sekojošie cilvēki pamazām neuzkrātu mazlietiņ zināšanu, ja ari nespēj uzkrāt viedumu. Jūs dzīvojat labāk, nekā dzīvoja pirms simt gadiem. Jūs par Visumu zināt vairāk. Jūs mirstat mazliet vēlāk. Jums mazāk sāpēs zobi. Ja vajadzēs amputēt kāju, jūs iemidzinās. Ir apdrošināšanas sistēmas un pensiju fondi. Lidmašīnas pārvietojas ātrāk nekā kurjeri zirga mugurā. Tiks raidīti pavadoņi uz citiem Mēnešiem un, iespējams, ci­tām Zemēm. Ja tas ir progress, tad progress tiešām pastāv. Un tas ir kaut kas tads, kas pelna cieņu. Taču nav iespējams aiz­mirst, ka apvārsnis atkāpjas aizvien tālāk, jo tālāk ejat.

Tieši šo attālumu nekad neviens progress nespēs pārvarēt. Būtībā pastāv kaut kas līdzīgs kļūdai, kaut kas nenotiek, kā vajag, un pasaule ar vislielāko piepūli cenšas iegūt to, kā pie­trūkst. Vēsture iet uz priekšu, viss kļūst labāks. Dievinātais progress soļo svilpodams, rokas kabatās sabāzis, — un jopro­jām kaut kā vēl pietrūkst. Vēsture — līdz malām pilna, tomēr pirmām kārtām ir kā caurums. Kad jau pieminēta mīlestība un cīņa, un vēl viss pārējais, var sacīt arī, ka cilvēces vēstures atslēga no pašiem sākumiem ir neapmierinātība. Tā ir liela laime: neapmierinātība ļauj iet tālāk, tā piespiež soļot. Es soļoju vēstures pēdās cauri telpai un laikam.

Jūs jau nojaušat, kas esmu: protams, visi cilvēki kopā un arī viņu vēsture. "Ej! Ej taču!" — vārdi, ko uzsaucu viņam un ko viņš raidīja man atpakaļ līdz pasaules galam, — kā gan lai neredz, ka tic pirmām kārtām ir sacīti vēsturei? Ilgu laiku daudzu acīs es biju pirmām kārtām žīds un pirmām kār­tām — grēcīgs. Es galvenokārt esmu vēsture. Un tā nav nejau­šība, ka vēsture, lai tēlotu pati savu lomu, ir izraudzījusies kādu no izredzēto un nolādēto cilts. Un arī tā nav nejaušība, ka vēsture iemiesojusies grēcīgā cilvēkā. Jo cilvēku vēsture, kas ir kā parāde, kā gājiens, kā ilgs triumfa maršs ar trompe­tēm un uzvaras karogiem, ar sievietēm, kas uzgavilē no balko­niem un pūļa urravām, reizē ir ari tas, kā pietrūkst, kā nav, tās ir mūžīgas gaidas un kaut kas līdzīgs neskaidrām atmiņām par kaut ko vārdā nenosaucamu, kas nebeidzas un ko gan godina, gan apraud.

♦

Jagarahāras karaļvalsti no vi­sām pusēm ieskauj nepārejami kalni. Tur — netālu no mūs­dienu Afganistānas pilsētas Dželālābadas, Gadsimta Pilnīgais, ko mūsu apgabalos biežāk dēvē par Budu, kādā alā atstājis savu ēnu.

Likuma skolotājs vēlējās nonākt šajā alā, lai godinātu Bū­das ēnu. Valdnieka ierēdņi viņu brīdināja, ka ceļi uz turieni ir ne tikai gari, bet arī tuksnesīgi un bīstami, un, ja viņš uz tiem kādu nejauši sastaptu, tas noteiktu būtu laupītājs. Vel viņi sacīja, ka jau trīs vai četrus gadus nav redzēts neviens svētceļ­nieks, kas devies uz alu, tādēļ svētceļotāju skaits sarucis pavi­sam mazs.

— Pat simttūkstoš kalpu laikā būtu grūti atklāt vienu vie­nīgu īstu Būdas ēnu, — Juaņs Cans viņiem atbildēja. — Kā gan lai es, šurp atnācis, neietu to pielūgt?

Un viņš viens pats devās uz alu. Viņš gāja ilgi.

Pa ceļam viņš sastapa zēnu un pēc tam — sirmgalvi, kas viņam rādija ceļu. Viņš satika arī laupītājus, kuriem aizkusti­nāja sirdi, noņemot cepuri un ļaujot apskatīt budistu mūka tērpu.

— Skolotāj, kurp gribat iet? — laupītāju vadonis jautāja.

— Es vēlos apskatīt un pielūgt Šākjamuni ēnu, — Likuma skolotājs atbildēja.

— Skolotāj, — bandīts turpināja, — vai neesat dzirdējis, ka ap alu siro laupītāji?

— Laupītāji ir cilvēki, — Likuma skolotājs atbildēja. — Ja es eju pielūgt Budu, es ietu bez bailēm ari tad, ja ceļi būtu pilni plēsīgu zvēru un indīgu čūsku. Jo vairāk man ir pamats nebaidīties no jums, kuri esat cilvēki un kuru sirdis apveltītas ar līdzcietību.

Šos vārdus izdzirduši, laupītāji jutās aizkustināti, viņu dvēseles atvērās ticībai, un viņi ļāva Likuma skolotājam iet.

Kad Juaņs Cans bija sasniedzis mērķi, viņš ielūkojās alā, un tā viņam šķita tumša un tukša, viņš nespēja tajā saskatīt neko.

— Skolotāj, — sacīja sirmgalvis, kas bija gājis viņam līdzi, — ejiet iekšā taisni uz priekšu. Kad tumsā pieskarsieties alas sienai, speriet piecdesmit soļu atpakaļ un paverieties uz austrumiem: tur mājo ēna.

Likuma skolotājs iegāja alā un virzījās uz priekšu tumsā. Drīz viņš uzdūrās sienai. Tūlīt, paklausīdams sirmgalvja padomam, viņš atkāpās piecdesmit soļu, pagriezās uz austrumiem un, dziļas ticības mudināts, simtreiz sveicināja. Taču viņš neredzēja itin nekā. Viņš pārmeta sev maldus, kļūdas un skaļi raudāja un vaimanāja, ļāvās sāpēm un no vis­tīrākās sirds, krītot uz vaiga pēc katra panta, ticīgi skaitīja Bū­das Šrilmala devi Simhanādas sūtru un gātas. Simtreiz kritis uz vaiga, viņš ieraudzīja uz alas austrumu sienas iegaismojamies laukumu poda lielumā, bet tas ātri apdzisa.

Prieka un ciešanu pārņemts, viņš atsāka lūgsnas un klanī­šanos un no jauna ieraudzīja gaismu, kas šoreiz bija baseina lielumā un iemirdzējās un apdzisa zibens ātrumā. Tad jūsmas un mīlestības trauksmē viņš zvērēja, ka neatstās alu, pirms nebūs ieraudzījis Gadsimta Pilnīgā ēnu.

Viņš turpināja lūgsnas un sveicinājumus, un, kad viņš to bija darījis vēl divsimt reižu, visa ala piepeši pieplūda ar gaismu un Būdas ēna žilbinošā baltumā parādījās uz alas sienas kā brinumaina zelta kalna tēls. Mirdzošs starojums apgaismoja dievišķās sejas aprises. Pilnīgas ekstāzes pārņemts, Juaņs Cans ilgi vēroja sava apbrīna ne ar ko nesalīdzināmo un dievišķo mērķi. Būdas augums un viņa mūka drānas bija sarkanīgi zel­tainas. No ceļgaliem līdz pakausim viņa ķermeņa skaistums mirdzēja pilnā gaismā. Apaļā, lotosam līdzīgā troņa pakāje tinās krēslā. Budam pa labi, pa kreisi un aiz muguras varēja nojaust visu bodhisatvu, pilnīgās apziņas debesīs mājojošo svēto, ēnas — šie svētie gaidīja savu iemiesošanos uz Zemes būdas veidā — un veselu virkni godājamu šramanu, kuri vei­doja viņa pavadonību.

Šo brīnumu pieredzējis, Likuma skolotājs no tālienes pa­vēlēja saviem pavadoņiem — zēnam un sirmgalvim, kā arī četriem laupītājiem, kas aiz ziņkāres vai, ticības aizkustināti, bija viņiem piebiedrojušies, atnest uguni un ienākt alā, lai kvēpinātu smaržas. Līdzko uguns tika ienesta, Būdas ēna no tās novērsās un spēji pazuda.

Juaņs Cans uzreiz lika uguni nodzēst. Viņš pavēlēja, lai sirmgalvis vēlreiz parāda vietu, un tajā pašā brīdi Būdas ēna no jauna pavērās viņa skatienam. No sešiem cilvēkiem to re­dzēja pieci. Taču bija viens, kas nepamanīja neko.

Skaidri skatījis dievišķo parādību, Juaņs Cans no jauna aiz cieņas krita ar vaigu pie zemes un pārklāja alas grīdu ar puķēm un smaržām. Pēc tam debešķīgā gaisma nodzisa. Tā bija redzama tikai dažus mirkļus.

Tad Likuma skolotājs atvadījās un izgāja no alas, kur

Gadsimta Pilnīgais bija atstājis savu ēnu.

♦

Maskava dega. Pavēli aizde­dzināt franču ieņemto pilsētu, caram Aleksandram nezinot, bija devis Rostopčins. Ģenerālis grāfs Rostopčins bija Maska­vas gubernators. Viņš bija arī tēvs mazai, gadus divpadsmit vecai meitenei, kuru sauca par Sofiju. Tā bija nākamā grāfiene Segīra, kas sarakstījusi Mazas rātnās meitenes, Ēzeļa atmiņas, Sofijas nelaimes un Ģenerāli Durakinu. Kādā jaukā septembra rītā tieši nedēļu pēc Borodinas kaujas viņa kopā ar vecmāmiņu pastaigājās pa jau patukšajām galvaspilsētas ielām — lielākā daļa iedzīvotāju bija to pametuši —, kad ielās parādījās franči. Imperatora kurjers īzaks Lakedems meiteni paņēma un uzcēla savā zirgā par lielam šausmām guvernantei, kas skaļi sauca palīgā. Jātnieks, kas smiedams viņu pacēlis augstā zirgā, uz vi­siem laikiem palika bērna atmiņā. Tas dažu labu reizi iznirs grāmatās, kuras vēlāk tiks sacerētas. Bet tobrīd Maskava dega. Rudens bija klāt.

īzaks Lakedems jau vairākus menešus piederēja pie Lielās Armijas kurjeru dienesta. Labu daļu vasaras kurjeru stafetes ar imperatoram adresētiem sūtījumiem auļoja šurpu un turpu starp Parīzi un vietu, ko tolaik mēdza dēvēt par imperatora pili, kaut arī bieži vien tā bija nožēlojama zemnieku būdiņa, kur ģenerāļu ielenkumā imperators deva pavēles un dažas stundas gulēja. Ļoti drīz Lielā Armija uzdūrās neparedzētiem šķēršļiem: milzīgā krievu masa, bez kaujām atkāpjoties, neat­stāja aiz sevis nevienu kleperi, nevienus ratus. Franči bija kā pazuduši Krievijas tuksnesī. Ja viņiem izņēmuma kārtā izde­vās notvert kādu pavadoni no vietējiem, viņi bija spiesti to sē­dināt zirgā sev aiz muguras un pēc dažām dienām pamanīja, ka nolaupītais, aizvests pārāk tālu no dzimtās sādžas, apvidu nemaz nepazīst. Jo tālāk uz austrumiem virzījās armija, jo lie­lāka atšķirība bija jūtama starp nožēlojamo vietējo sakaru juceklibu un nevainojamiem sakariem ar Parīzes kantoriem. Impērijas kurjeru dienests, pie kura piederēja īzaks Lakedems, bija sasniedzis tādu pilnību, ka radīja apbrīnu. Laikā no Krievijas kampaņas sākuma līdz vēlam rudenim Lakedema stafetei pagāja tikai četrpadsmit vai piecpadsmit dienas, lai nonāktu Tilērijās vai atgrieztos no tām. Pie tādām ērtībām pieradis, imperators dusmojās par katru niecīgāko kļūmi. Ja viņš izrādīja slikto omu, iemesls visbiežāk bija tas, ka portfelis, kurā bija jaunumi no Romas karaļa un tikko izstrādātie Franču komēdijas teātra statūti, aizkavējies par dažām stundām. Kad Maskava bija liesmās, Liela Armija jau atkāpās un ziema tu­vojās, viss ar katru dienu kļuva grūtāk izdarāms. Oktobrī stāvoklis sarežģījās galīgi.

No oktobra sākuma franču kurjeri bieži piedzīvoja uz­brukumus. Tāpēc tiem bija vajadzīgi bruņoti pavadoņi. 12. un 13. oktobri, par spīti eskortam, divi ziņneši tika sagūstīti. Atkāpšanās tikko bija sākusies, kad imperatoram ziņoja: kazaki pārtver kurjerus abos virzienos. 29. oktobrī Gžatskā, dienas desmit pēc aiziešanas no Maskavas, kas par divām trešdaļām bija nodegusi, imperators saņēma no Parīzes vai­rāk nekā mēnesi vecas ziņas. 3. decembrī Molodečnā, kad Berezina jau bija pārieta, Napoleons atrada piecpadsmit sūtī­jumus — pēc adjutanta Kolenkūra liecības to bija četrpa­dsmit, pēc sekretāra Fēna apgalvojuma — divdesmit; tie bija krājušies kopš 12. novembra. Imperators metās virsū sūtīju­miem, un, kā apgalvo liecinieki, būtu tos uzšķērdis, ja viņam rokā būtu nazis. Iespēja saņemt jaunumus no Francijas — tur tikko bija atklāta Malē sazvērestība — Napleonam bija seviš­ķi svarīga. Bet bija kaut kas vēl svarīgāks: aizsūtīt frančiem, kas vairs neko nezināja par Lielo Armiju un sāka bažīties un klausīties tikko radušās baumas, informāciju par imperatoru, uz kuru balstījās viss. Napoleons pavēlēja ģenerālintendantam Dari katrā ziņā aizsūtīt kurjeru uz Parizi, lai pavēstītu par viņa atgriešanos.

Dari nekavējoties pasauca kādu savu provinces brālēnu, kuru protežēja jau vairākus gadus un kurš viņam sekoja uz Krieviju, kur vispārējā nomāktībā pārtika no kafijas.

— Anri, — Darī sacīja, — imperators vēlas, lai tūlīt tiek sūtīta stafete uz Parīzi.

— Uz Parīzi! Pie joda!… Jau tas būtu brīnums, ja impe­rators pats ar savu smago un spēcīgo eskortu tur nonāktu bez aizķeršanās un ja mums visiem kopā būtu pa spēkam viņam sekot. Pat vairāku jātnieku apsardzībā vienam pašam kurje­ram nav nekādu izredžu uz sekmīgu iznākumu.

— Tomēr tas jādara. Imperators pieprasa. Un labāk būtu, ja kurjers dotos projām viens, lai ātrāk tiktu uz priekšu.

Anri Beils — jo tas bija viņš —, nolika tasi un mirkli ap­domājās.

— Es pazīstu vienu vienīgu kurjeru, kas spētu izvairīties no kazakiem un partizāniem, nodzīt sešus zirgus, ja vajadzīgs, šķērsot kājām Poliju un Vāciju un dzīvs sasniegt Parizi: tas ir Izaks Lakedems.

— Neiespējami, — Dari atbildēja. — Viņš atstāja Maskavu 15. oktobri un ir jau atgriezies — viņš atveda pēdējo pastu, ko imperators atrada Molodečnā. Tajā ir Kambeserē vēstule: "Romas karalis šorit pieņēma tos, kas ieradās viņam aplieci­nāt cieņu. Es biju to skaitā; redzēju, ka viņa majestāte, kas sāka brokastot, ir labā garastāvoklī un runīgs…" — un arī vēstule no ķeizarienes. Imperators Kolenkūram nolasīja priekša abas un pēc tam ieknieba viņam ausī, teikdams: "Vai man tur nav viena krietna sieva?" To visu man pastāstīja pats Kolenkūrs: viņš aiz laimes un lepnuma vai kusa, iedomāda­mies, ka gluži kā uzticības persona ir noklausījies stāstos par ģimenes lietām, hercogieņu tenkas un Romas karaļa vēdera urkšķēšanu… Tu taču negribēsi sūtīt uz Parizi cilvēku, kas no Parīzes ieradies tikai pirms dažām dienām? Vai zini, ka snieg?

Man jau ir bijuši kurjeri ar apsaldētām rokām un kājām. Atrodi kādu citu.

— Es nevienu citu nevaru iedomāties. Lakedems ir neno­gurdināms. Viņš ir kā radīts skriešanai. Turklāt man šķiet, ka viņam tas darbiņš patīk.

— Tādā gadījumā… — Darī teica.

Darī uzticēja Izakam Lakedemam Napoleona vēstuli Ma­rijai Luīzei: "Noskūpsti no manis dēlu, viss, ko Tu man par viņu raksti, rada vēlēšanos viņu redzēt, taču visvairāk man gribētos noskūpstīt Tevi, mīļā draudzene…" — otru vēstuli Kambaserē: "Saņēmu Jusu 10. novembra vēstuli. Lieciet strādāt Šaijo. Šonakt dodos uz Poliju. Mani kareivji ir braši. Esmu ve­selāks nekā jebkad. Dariet to zināmu Parīzē un lieciet nošaut tos, kas šaubās," — un veselu virkni lēmumu, ko imperators lakonisku piezīmju veidā rakstīja uz ziņojumu malām. Tas bija tīrais sīkums salīdzinājumā ar milzīgo daudzumu papīru, ko vajadzēja upurēt. Laba daļa ratu, kariešu un kamanu neva­rēja šķērsot Berezinu. 23. novembrī Toločinā, lai samazinātu kravu un atvieglotu zirgiem nastas, imperators lika sadedzi­nāt apmēram trīsdesmit sūtīšanai uz Parīzi sagatavotu portfeļu. Armijas dārgumus varēja izglābt, starp tiem — ar rubīniem un safīriem izrotāto krustu no Uspenskas katedrāles un vēl ci­tas trofejas, par kuru iegūšanu neuzmanīgi bija ziņojis Parīzes Moniteur. Kaut arī Darī bija vilcinājies, pirms izlēmis sūtīt ceļā īzaku Lakedemu, viņš deva kurjeram līdzi pamatīgu kravu. Beils uzstāja, lai Izakam liek vest tikai visnepieciešamāko — pusotra portfeļa tiesu dokumentu un vēl krustu un dažus dārgus niekus, ko nekavējoties parādīt parīziešiem. Pēdējā brīdī Darī visam pievienoja vēstuli savai sievai un novēlēja laimīgu ceļu kurjeram, kuru sirds dziļumos jau uzskatīja par nolemtu neveiksmei. Lakedems pazuda sniegā, kas bagātīgi sniga visā Austrumeiropā.

♦

Dziļa godbijībā domāju, ka Jusu Dievišķā Majes­tāte, kas saņēmusi saskanīgās daļās laimīgo debesu un zemes harmoniju un Saules un Mēness labdarīgo ietekmi, mierīgu prātu neierobežoti valda, mīlot savus padotos kā dēlus. Tā ir pa­saules centrā un, pakļauti ļusu varai, kam nav robežu, visi tās iemītnieki līdz pat Lulana Jezi un uiguru zemēm un simt bar­baru ciltīm bauda Jūsu dziļās cilvēcības augļus un ir apveltīti ar Jūsu bagātīgo labdarību. Tas vel nav viss. Uz Jūsu imperatora troni tiecas godinājumu un apbrīna straumes, jo Jūs esat labvē­līgs gudrajiem un rakstu pratējiem; Jūs mīlat tikumu un Jūsu laipnības starojums gaiši apmirdz tos, kas tikumu ievero.

Visiem zināms, cik savulaik centīgi bija gudrie un mācītie. Ja jau vecajie ir gājuši tālus ceļus meklēt zinības, kā gan lai tie mūsdienās baidītos no gara ceļojuma un neietu dedzīgi meklēt budu noslēpumainās pēdas, jo būdas ir sevi veltījuši pasaules laimei un Trīs Svēto Rakstu grozu brīnumainajai tulkošanai, kas palīdz lauzt laikmeta saites? Es, šramana Juaņs Cans, jau sen zināju, ka savulaik Buda, kas dzimis Rietumos, novēlējis savas mācības izplatīšanu Austrumos — Ķīnā. Taču dārgie principu teksti mūs sasnieguši nepilnīgi un izkropļoti, tādēļ mani ilgi urdīja doma, ka vajadzētu doties tos meklēt tālumā, nebē­dājot par savu dzīvību. Tādēļ Dženguaņa laikmetā (629. gadā), pārvarot neskaitāmas briesmas un šķēršļus, es slepeni devos uz Indu, ko turienieši sauc par Jambudvīpu.

Es pazemīgi krītu uz vaiga Jūsu Dievišķās Majestātes priekšā un izlūdzos piedošanu, ka esmu bez īpašas pavēles uzņē­mies ceļojumu uz tālajām Rietumu zemēm. Es iedrošinos cerēt, ka Jūsu Dievišķā Majestāte savā laipnībā piedos grēkus nožēlo­jošajam vergam, kas zinību un tikuma labad ir devies daudzās briesmās. Esmu šķērsojis plašus jo plašus līdzenumus, akmeņu un plūstošu smilšu tuksnešus, pārgājis milzīgus, sniegotus kal­nus, ticis cauri Dzelzs vārtu stāvajām klintīm un pāri siltās jūras mežonīgajām straumēm. Izgājis no dievišķās Čanaņaspil­sētas, es savu ceļojumu beidzu Ziloņa zemē un Lauvas salā Jambudvipas dienvidos, kur dzīvo melni, augumā mazi, mežonīgi un nesavaldīgi cilvēki. Garajā svētceļojumā, kura laikā ne reizi neesmu atpūties, esmu veicis piecdesmit tūkstošus li.

Varbūt Jūsu Dievišķā Majestāte, ko vienmēr mudina neremdināma zinātkāre visās zinātnes nozarēs, vēlētos zināt, kādus vārdus mērvienībām devuši Indu iedzīvotāji ķīniešu li vietā. Tie ļoti atšķiras no tiem, par kuriem Ķīnā esam pateicību parādā Jūsu slavenajiem senčiem un kurus zina visi: li, džans, kas simt astoņdesmit reizes ietilpst li, či un cuņ, ko Jūsu Dieviš­ķās Majestātes pakļautie barbari, kuri Jums maksā nodevas, visā pasaulē dēvē par pēdu un par collu. Tur, Indu zemē, jojana ir armijas vienas dienas gājums. Saskaņā ar senām tradīcijām, viena jojana atbilst četrdesmit li; saskaņā ar vairāku Jambudvīpas karaļvalstu paražām, tā drīzāk atbilst trīsdesmit li; bet joja­na, kas pieminēta svētajās grāmatās, satur tikai sešpadsmit li.

Lai sasniegtu mazo daudzumu pēdējo robežu, jojana tiek sadalīta astoņās krosās. Viena krosa ir attālums, kādā Jūsu Die­višķā Majestāte spēj sadzirdēt vērša māvienu. Krosa dalās piec­simt arkos. Viens arks ir četras olektis. Olektī ir divdesmit četras pirkstu starpas. Viena pirkstu starpa ir septiņi vēlie graudi. No turienes nonāk pie uts, pēc tam — pie gnidas, tad — pie govs spalvas, pie aitas vilnas, pie zaķa spalvas. Pēc zaķa spalvas septiņkārtīgas dalīšanas nonāk pie smalka puteklīša, kas ir mazāks par vismazāko caurumiņu. Sīkais puteklītis, kas ir mazāks par vismazāko caurumiņu, ja to septiņkārt dala, kļūst par pārlieku sīku puteklīti. Ja Jūsu Dievišķā Majestāte to liktu dalīt vēl tālāk, nonāktu pie tukšuma. Tieši tādēļ šo puteklīti sauc nevis vienkārši par sīku, bet par pārmērīgi sīku.

Visu Indu veidojošo karaļvalstu kopējais apkārtmērs ir ap­mēram deviņdesmit tūkstoši li. No trijām pusēm Indu zemi ie­skauj liela jūra, tāpēc šo zemi daudzkārt uzskata pārsālu. Taču ziemeļos tā atbalstās pret drausmīgiem kalniem, kurus klāj le­dāji un mūžīgi sniegi, kas nekad neizkūst. Šī zeme ir plata zie­meļos un šaura — dienvidos. Tās kontūras atgādina pusmēnesi. Šī iemesla dēļ mēs Jambudvīpai dodam ķiniešu vārdu Indu — Mēness. Tā ir sadalīta septiņdesmit karaļvalstīs. Tur nemitīgi valda briesmīgs karstums. Zemi veldzē neskaitāmi avoti. Zie­meļos kalni un ielejas ir piesātināti ar sāli un veido nepārtrauktas grēdas. Austrumos ielejas un līdzenumi ir bagātīgi apūdeņoti un apstrādājamās zemes — leknas un auglīgas. Dienvidos augi un koki zeļ neparasti spēcīgi. Rietumos zemes ir akmeņainas un neauglīgas. Tāds ir vispārīgs pārskats, ko var dot par Indu zemi. Tās iedzīvotāji valkā tērpus, kas nav nedz piegriezti, nedz šūdi­nāti. Reizēm viņi rotā galvas ar ziedu vijām un galvassegām, kas bagātīgi izgreznotas ar dārgakmeņiem; dažkārt viņu vienīgā greznumlieta ir aproces. Lielākoties viņi staigā basām kājām, sasien matus mezglā, izdur caurumus ausu ļipiņās, krāso zobus sarkanus vai melnus, viņiem ir lielas acis un, galvenais, —garš deguns. Tādi viņi ir pēc izskata. Mūkus un mācītos vīrus, kas spēj izskaidrot svētos rakstus, tur augstā cieņā. Ja viņi prot runāt par abstraktiem jautājumiem un ar elegantu daiļrunību attīstīt smalkus principus, viņus ceļ ziloņiem mugurā un, milzīgu pūļu pavadīti, viņi iet pa triumfa vārtiem.

Par spīti paražu un klimata atšķirībām un neskaitāmajām briesmām, ar kurām sastapos, es, Debesu spēcināts, jo tās nevē­lējās manu nāvi un lika iet uz priekšu, es gāju un gāju, un gāju, un visur es nonācu bez kavēkļiem. Mani apbēra ar godināju­miem, un mana pasargātā miesa necieta nekādas mocības, un manas dvēseles alkas tika piepildītas iespējamā mērā.

Uzzinot, ka esmu ieradies no tālajiem apvidiem, kur valda Jūsu Dievišķā Majestāte, karaļi un prinči pavēlēja, lai es tiktu pavadīts ar laipnību un uzņemts ar vislielāko viesmīlību. Bieži man ļāva uzrunāt ļaudis un izklāstīt Likumu. Vairāki valdnieki, kad bija svinīgi man piešķīruši brāļa titulu, iedeva vēstules pāri par divdesmit rietumzemju valstu valdniekiem un pavēlēja mani pavadīt no zemes uz zemi ar eskortu, līdzi dodot pārtiku. Juzdami līdzcietību, domājot par to, cik neaizsargāts ir vientuļš ceļotājs, kas šķērso rietumu apvidus, un par lielo saltumu, kāds jāpārcieš sniega ceļos, viņi bieži sūtīja man līdzi novičus, lika darināt man mūka drānas, filca paklājus, vatētas cepures, kažok­ādas un zābakus. Daži valdnieki tam visam pievienoja zīda un tafta gabalus un zināmu daudzumu zelta un sudraba monētu, kuru nekad nepietrūka divdesmit gados, kas man pagāja ceļā turp un atpakaļ. Pārsteigts un apmulsis par tik daudzām labdarībām, par kurām īstenībā esmu pateicību parādā Jūsu Dieviš­ķajai Majestātei, es vairs nebaidījos šķērsot balto un melno kalnu bīstamos ledājus. Man bija tā laime cieņā sveicināt Debesu kāp­nes, Vanaga smaili un Gudrības koku. Es redzēju dievišķus pieminekļus. No skolotāju mutes es uzklausīju Pilnīgā likuma mācību. Es vēstīju svešām tautām par sava Augstā Valdnieka ti­kumiem, un tā viņam par godu skanēja slavinājumi un cieņas apliecinājumi. Esmu gājis septiņpadsmit gadu un atgriezies impērijā, kur valda Jūsu Majestāte.

Lielais zilonis, ko man dāvināja, lai tas nestu svētās grāmatas, noslīka atpakaļceļā lielajā upē, ko sauc par Hin du jeb Sindu, jeb Indu. Nebija ratu, ar ko vest daudzos iegūtos rakstus, tādēļ ceļojums aizkavējās. Cik vien ātri būs iespējams, es steigšos pie Jūsu Dievišķās Majestātes, lai kristu uz vaiga Viņas priekšā. Nespēdams vairs ilgāk apvaldīt savu apbrīnu un godbijību, es iedrošinājos sūtīt pie Viņa Majestātes vēstnesi no Turfanas: viņš devās ceļā kopā ar tirgotājiem, lai noliktu šo vēstuli Jūsu troņa pakājē, lai iepriekš paziņotu par manu ierašanos un izlūgtos Jūsu Dievišķajai Majestātei piedošanu.

Atgriezies no Austrumiem, es pārtulkošu svētās grāmatas, sēšu tālu visapkārt nezināmas patiesības, iznīdēšu kļūdu biezo mežu, sagraušu samākslotību un viltus doktrīnas, aizpildīšu Ziloņa doktrīnas baltos laukumus, pareizi nostādīšu noslēpu­maino vārtu kompasu. Ar šiem vārgajiem pūliņiem es varbūt beidzot atmaksāšu par Jūsu bezgalīgajām labdarībām un iegūšu Jusu iecietību.

Beidzu šo vēstuli ar godbijīgas pateicības apliecinājumiem. Es nezinu, kā lai to izsaku Jūsu Dievišķajai Majestātei: Dzelte­nās upes bagātīgie ūdeņi ir tīrais nieks salīdzinājumā ar Jūsu laipnību; Konlina kalni liekas viegli un mazi salīdzinājumā ar mana parāda smagumu Jūsu priekšā. Drīz došos ceļā, lai mes­tos pie kājām Jūsu Dievišķajai Majestātei, un jau doma par to, ka varēšu krist uz vaiga Jūsu troņa priekšā, mani pilda ar svētlaimi."

♦

Izaks Lakedems, imperatora kurjers, dienām un naktīm auļoja sniegā. Viņam patika ceļot vienam, izlikties, ka riskē, un saskatīt kādu mērķi ceļa galā. Viņam labāk nekā jebkuram piederējās Krievijas un Polijas līdzenumi ar mežiem un upēm, kam jātiek pāri, ar uzglūno­šiem ienaidniekiem visās malās un kaut ko noderīgu, ko vēl paveikt šajā nekam nederīgajā pasaulē. Viņš aizmirsa. Viņš dziedāja vecas dziesmas, kas iznira atmiņā no visām pasaules malām un senseniem laikiem. Viņš jau sen nebija juties tik priecīgs.

Laiku pa laikam tālumā mežu un bērzu biržu malā, kuri neskaidri un draudīgi robojās pie līdzenumu apvāršņa, viņš pamanīja cilvēku grupas. Vai tie bija franči? Krievi? Partizāni? Marodieri? Katram gadījumam viņš no tiem vairījās. Izakam vajadzēja iespējami drīz nonākt Parīzē un nodot uzticētās im­peratora vēstules, lai paziņotu par valdnieka ierašanos kādai mūžīga ienaidnieka meitai un veciem karaļa slepkavām, kas par godu astoņpadsmit mēnešus vecam puišelim nodevās sulainiskai pazemībai un vecuma plānprāta pilnai kalpošani.

— Jums, Lakedem, imperators ir uzticējis misiju, — Beils teica. — Ja kaut kada iemesla dēļ jūs to nespēsiet izpildīt pats…

— Ja mani nogalinās? — Lakedems pavaicāja.

— Nu… Jā, ja jūs nogalinās, ja smagi ievainos vai sagūstīs…

— Mani nenogalinās, — Lakedems atbildēja. — Pasaulē nav neviena, kas varētu liegt man iet.

— Vārdu sakot, — Beils, nepacietīgi turpināja, — ja ceļā kaut kas notiks, nododiet portfeli kādam uzticamam cilvē­kam, ko pats iespējami labi izraudzīsieties un kas sasniegs Parīzi jūsu vietā. Taču nezaudējiet modrību.

Kurjers Lakedems bija cieši apņēmies pastu nenodot ne­vienam un pats to aiznest līdz Tilērijām. Ik pa brīdim jātnieks ar stingiem pirkstiem aptaustīja pie segliem piestiprināto somu: imperatora lēmumi un impērijas liktenis bija viņa rokās.

Kādu rītu ļoti agrā stundā — saule vēl tik tikko bija uzlē­kusi, apgaismodama nupat uzkritušo sniegu un jau biezo ie­priekšējā sniega segu, jo sniga bez mitas, — Lakedems nonāca pie upes, kas varbūt nemaz nebija sevišķi plata un ko viņš vai­rākkārt bija šķērsojis gan vienā, gan otrā virzienā. No pavasara līdz rudenim upe, kuras vārdu Lakedems nezināja un kuru bija nosaucis par Austrumu Luāru, laiski plūda pa līdzenumu, kas pletās visapkārt, cik vien tālu skatiens sniedzās. Divas pēdējās reizes upe jau bija aizsalusi, un patlaban to sedza bieza svaiga sniega sega. Lakedems atcerējās tiltu, pa kuru bija jājis pirms paris mēnešiem. Ja jau bija ledus, tilts nebija vaja­dzīgs, bet sniegpārslu virpulī mazliet uz augšteces pusi, kur viņš gatavojās jāt upei pāri, kurjers piepeši ieraudzīja iznir­stam četrus kazakus. Tie laikam bija pārlaiduši nakti zem tilta un šķita izaugam no zemes un no lediem. Lakedems acumirklī izvilka pistoli. Viņš paspēja aiz sniega aizkara saskatīt vistuvāko kazaku: kalmika seja ar šķībām acīm un platiem vaigu kau­liem zem kažokādas cepures. Galvenais, viņš pamanīja šķēpu, kas jau bija pavērsts viņa virzienā. Viņš izšāva. Kazaks nokrita. Iespindzējās lode, ko bija izšāvis otrs kazaks no šautenes, kuru karotājs vēl turēja pie pleca ar saltumā vai bailēs mazliet drebošu roku. Lakedems izvilka no seglu somas otru pistoli un notēmēja uz viru, kas atvēra platu muti un izbaiļu pilnas acis. Izšaujot viņš drīzāk nojauta nekā redzēja trešo kazaku, kas patlaban metās viņam virsū ar paceltu zobenu rokā. Pistoles stobrs pavērsās par dažiem grādiem, un kazaks ar zobenu bija pagalam vienā mirkli: lode bija trāpijusi tieši virs deguna starp acīm.

Lakedems izvilka zobenu un pagrieza zirgu pret ceturto kazaku. Viņi apmainījās ar dažiem cirtieniem, viegli viens otru ievainodami, viņus kavēja zemē guļošie līķi, ap kuriem sniegs metās sarkans, un zirgi bez jātniekiem, kas slējās pakaļkājās. Imperatora kurjers gribēja atbrīvoties, doties projām, pār­traukt cīniņu. Kazaks dzinās viņam pakaļ, drīz tam pievienojās otrs — tas, kuram nodrebēja roka. Lakedems bija nolēmis vi­ņus abus aizvilināt projām no upes un viesuļa ātrumā drāzties atpakaļ uz tiltu. Abi kazaki saprata viņa plānu un, vajāšanu pārtraukuši, nostājās pie upes ar diezgan stāviem krastiem, lai neļautu viņam tikt pāri.

— Muļķi tādi! — Izaks norūca.

Vēl kādu bridi viņš jāja upei pretēja virzienā un pazuda sniega virpuļos, kas aizsedza apvārsni. Abi dzīvi palikušie krievi noliecās pie biedriem, pār kuriem jau klājās sniegs, kad ieraudzīja no miglas iznirstam jātnieku, kas auļos drāzās viņiem virsū ar paceltu zobenu rokā. Viņiem būtu pieticis laika piecelties un paņemt šķēpu. Pirmajam galva jau aizlidoja pa gaisu, tā bija nocirsta ar drausmīgu atvēzienu, kas savā gaitā ķēra plecu biedram — kazakam ar drebošo roku. "Tas bija trieciens," pēc simt piecdesmit gadiem rakstīja Žiono, "kas prasa desmit gadu vingrinājumu un trīssimt gadu iedzimtas pārdrošības." Tieši ta. Tikai jāņem vērā, ka desmit vingrinā­jumu gadus partrauca vienpadsmit mēnešus ilgais jūras ceļo­jums ar vikontu un ka pārdrošība drīzāk bija nevis iedzimta, bet radās no daudz vairāk nekā trīssimt gadu ilga izmisuma. Ievainotais sabruka, kliegdams drīzāk aiz šausmām nekā aiz sāpēm. Imperatora kurjers bija šķērsojis tiltu.

Viņš ļāva zirgam iet soļiem, lai lopiņš mazliet atpūstos, un turpināja ceļu uz rietumiem. Viņa elpa bija maķenīt paātrināta. Atstājot krievu zemi, no prāta neizgāja to cilvēku likteņi, ku­riem viņš bija pārrāvis dzīvības pavedienu. Tie nebija pirmie, no kuriem īzakam Lakedemam vienu vai citu iemeslu dēļ bija jāatbrīvojas. Jau ilgus gadsimtus ap viņu lija asinis. Taču šī galva, kas aizlidoja pa gaisu… Skats joprojām bija acu priekšā.

"Muļķi tādi! Viņi ļauj sevi nogalināt ne par šo, ne par to. Ja viņi tikpat karaliski nospļautos par savu caru un saviem bajāriem kā es nospļaujos par erchercogieni un to nolāpīto gaili virskancleru, mēs būtu rīkojušies pareizāk, visi pieci iedzerot kādu glāzīti, nevis ķīviņā izlejot asinis. Žēl gan. Es darīju visu iespējamo, lai viņus aizvilinātu no tilta. Jo ļaunāk viņiem. Tam drebētājam gan paveicās. Man ir nojauta, ka ot­rajam — tam, kam galva aizlidoja pa gaisu, — ir skaista sieva. Viņa tam lūpas vairs neskūpstīs. Ko gan tas drebeklis varētu iesākt ar galvu? Vai viņš mironi apraks sniegā un galvu noliks uz rumpja? Vai varbūt papūlēsies iesaldēt ledus gabalā un aiz­nesīs viņa atraitnei? Es tiešām lāgā nezinu, ko dara ar galvu, kas lidojusi pa gaisu. Žēl, ka man nebija laika viņiem izskaid­rot dzīvi. Es būtu sacījis, ka nedz Tilērijas, nedz Kremlis nav mūsu darīšana un ka ģenerālis Rostopčins un Kambaserē mums ir pie kreisajiem sāniem. Viņi savu mūžu nav redzējuši Rostopčinu, es nekad neesmu redzējis Kambaserē. Vai tad tiešām būtu jāļauj sevi nogalināt, aizstāvot svešus cilvēkus? Nu jā, viņi man stāstītu par Krievzemi. Es viņiem būtu teicis, ka imperators ir velna puika, kas prot runāt ar zaldātiem. 18. pusbrigādei viņš teica: "Jūs no astoņpadsmitās es pazīstu: ienaidnieks tiks sakauts." Trīsdesmit otrajai: "Es biju mierīgs: tur bija trīsdesmit otrā." Bet piecdesmit septīto viņš sauc par "briesmīgo". Ak, īstenībā mēs tik un tā būtu villojušies. Galva aizlidotu tik un tā. Cilvēks jau tāpēc vien, ka viņam viss vien­alga, nepārstās karot. Kaut kā taču mūžs ir jāpiepilda — man tāpat kā citiem, un citiem tāpat kā man. Visam, ko mēs šajā dzīvē darām, nav pilnīgi nekādas nozīmes, bet dzīve mums ir dota tādēļ, lai aizrautīgi darītu nenozīmīgas lietas. Lielā Ar­mija ieiet Krievijā, Rostopčins nodedzina Maskavu, Mazais

Kaprālis mēģina uzspridzināt Kremli, viņam tas neizdodas, es mēģinu aizlidināt pa gaisu galvu, un man tas izdodas: tam visam nav vairāk nozīmes kā mušai, kas nolaižas uz mana zirga auss. Dzīve ir nekam nederīga kaislība. Pret pasauli jāizturas ar dedzīgu vienaldzību. Karš, zirgs, mūzika, mīlestība ir vaja­dzīgi, lai savaldzinātu dzīvi, kā mēdz hipnotizēt čūskas, un nomaskētu vienaldzību. Es nocirtu to galvu, lai dotu darbu atraitnei. Viņa daudz raudās. Es viņu iztēlojos pagaišiem matiem… nē, varbūt — ļoti gaišmatainu ar zaļganzilām acīm un pabiezām lūpām. Viņas rokas utt."

Lēnām pārcilādams tādas domas galvā, kas diemžēl pamatīgi turējās uz pleciem, Izaks Lakedems bija iejājis diez­gan dziļi Polijā, kad piepeši uz pavisam taisna ceļa, kam abās pusēs auga koki, Kapitolam — viņa zirgam, kas bija tikpat nenogurdināms kā jātnieks, — skrienot slaidā riksī, viņš piedzīvoja citu satikšanos. Lakedems sev priekšā ieraudzīja jātnieku, kas jāja soļiem, nevērīgi un mazliet izaicinoši, ģēr­bies spožā uniformā, ko Izaks pazina no pirmā acu uzmetiena: tas bija Bertjē adjutantu slavenais ietērps. Aleksandrs Bertjē — Lielās Armijas ģenerālmajors, Neišateles valdošais princis, Vagramas princis, kas vecā režīma laikā bija sīks muižnieciņš, — maza auguma mūžam rosīgs vīriņš, kurš, ja vien neturēja ro­kas kabatā, visbiežāk grauza nagus vai urbināja degunu, — par adjutantiem izraudzījās ļoti skaistus vīriešus. Viens no viņiem—barons Ležens—bija uzzīmējis to uniformu. Jātnieks, kas lēnā gaitā virzījās pa ceļu priekšā īzakam Lakedemam, šo uniformu valkāja ar vietai un laikam pavisam neparastu eleganci: tas bija ungāriska piegriezuma tērps ar melna drapa kažoku, baltu, ar zelta tresēm apšūtu un kažokādām rotātu dolmenu, spilgti sarkanām, platām biksēm un purpurkrāsas sako, pie kuras bija piestiprināts dzēses spalvu pušķis; tas viss bija pārbagāti apdarināts ar lentēm, auklām un zelta pogām. Josta bija taisīta no melna zīda un zelta, zobens kaldināts no Damaskas tērauda. Arābu šķirnes zirgs bija tikpat grezns kā jātnieks, tam visās malās bija lentes un zelta pušķi. Seglus greznoja ar zeltu un purpuru apdarināta panteras āda. Tā bija uzklāta ar izsmalcinātu nevērību un pamodināja skaudību Izakā Lakedemā, kas neko daudz vairs neiekāroja, bet ilgus gadsimtus bija nostaigājis bezveidīgā nenosakāmas krāsas paltrakā.

Mazliet piespiedis pie zirga sāna piesi, imperatora kurjers panāca spožo jātnieku.

— Esiet sveicināts, kapteiņa kungs, — Lakedems sacīja. — Ar ko varu jums pakalpot?

— Sveiks, mīļais draugs! — adjutants atsaucās, paskatī­damies svešiniekā tā, it kā būtu to saticis Neišateles prinča vai virskanclera ballē, — kādi vēji?…

— Esmu imperatora kurjers, — Lakedems sacīja.

Ziņnesis mēģināja uzzināt, ko uz Polijas ceļa tādā rāmā

mierā dara Bertjē adjutants. Tās bija veltīgas pūles. Lakedemam neizdevās noskaidrot, vai jaunais ceļabiedrs, ko viņš savā prātā nosauca par eleganto, ir dezertieris parādes unifor­mā, diletants, kas kavē laiku, vai ari virsnieks, kurš sūtīts uzdevumā un nav no vakarējiem. Tajos laikos bija tik parasti sastapt frančus Itālijā, Spānijā vai vistālākajā Polijas kaktā, ka Lakedemam jautājums nelikās pārlieku svarīgs. Kurjers aizrāva līdzi adjutantu, un viņi kādu gabalu straujā gaita, daudz neko nerunādami, jāja kopā. Sāka jau krēslot, kad viņi mežmalā ieraudzīja dažas mājas. Viņi devās uz vislielāko no tām. Durvis atvēra sieviete.

♦

— Un tālāk? — Marija jautāja.

— Tādas ir sievietes! — Simons sacīja. — Es jums stāstu visinteresantākās lietas par pārlieku smalkiem putekļiem sep­tītā gadsimta Indijā, par ko raksta kāds ceļojošs budistu mūks, par sakaru sistēmu Lielajā Armijā laikā, kad tā atkāpās no Krievijas, par ebreju pretošanos romiešiem pēc Jeruzale­mes Tempļa nopostīšanas — un jāatzīst, ka šos tiešām aizrau­jošos sīkumus jūs klausāties pa ausu galam un neapšaubāmi izklaidīgi. Bet pietiek pieminēt sievieti, kas ziemas nakti atver sava nama durvis diviem nezin no kurienes nākošiem vīrie­šiem, kad piepeši jūsu uzmanība pamostas. Abi vīrieši ir uni­formā. Viņi nokāpj no zirga. Viņi savus kumeļus piesien pie riņķa, kas iestiprināts mājas sienā. Sieviete tur lukturi sejas augstumā, tā ka viņi to nevar saskatīt.

— Lukturi? — Marija pārjautāja.

— Lukturi gan, — Simons apstiprināja. — Ar nožēlu konstatēju, ka šis lukturis jūs mulsina tāpat, kā tas mulsināja abus vīriešus, kas stāvēja sniegā kādā 1812. gada ziemas naktī. Jūs prātojāt, kas bija aiz luktura. Viņi ari par to prātoja. Sieviete skatījās uz abiem vīriešiem. Abi nekustīgie vīrieši pūlējās uzminēt, kas slēpjas aiz luktura.

Ir brīži, kad laiks šķiet apstājies. Tas plūst nenogurdams, tas paiet, acu nepamirkšķinādams, un piepeši šķiet, ka tas ap­sēžas. Tas mazliet atpūšas. Tas uzceļ kājas uz galda. Tas pavelk platmali dziļāk uz pieres, lai aizsargātos no gaismas. Tas atdu: sas. Dienām un naktīm īzaks Lakedems bija auļojis pa līdze­numu. Viss vēja ātrumā drāzās garām — stundas un koki, ainava un no rumpja atšķeltas galvas. Mājas priekšā ik lieta piepeši nostājās savā vietā. Miera brīnums. Klusums. Miers. Laimes izjūta. Mūžības dvesma.

Jūs, protams, reizēm esat piedzīvojuši tādas mazas apskaid­rības, tādas tukšuma ekstāzes. Mašīnas aprauj skrējienu, pulksteņi apstajas, jūsu sirds pārstāj pukstēt, pasaule vairs ne­griežas: kaut kas nolaižas no augstumiem un sniedz jums atslēgu. Bažas izgaist. Noslēpumi izklīst. Viss kļūst skaidrs. Jūsu krūtīs eksplodē nākotne. Par to vairs nav ko gudrot. Jūs esat gaidījuši kaut ko tādu, kas tagad gaida jūs. Visbiežāk to piedzīvo cilvēki, kurus moka uzmācīga ideja, — viņiem piepeši liekas, ka ir nonākuši pie mērķa, ka tur snauž tik ilgi cerētais noslēpums. Mīlestība pārņem mīlētāju un miers — mirēju. Komponists mirklī dzird savu simfoniju, gleznotājs redz gleznu, jūsmas pārņemtais rakstnieks saprot, ko īsti grib darīt. īzaks Lakedems savā veidā ari bija mākslinieks: viņš vienu

mirkli iedomājās, ka ir pārstājis iet un ka varēs nomirt.

♦

Es daudz runāju par nāvi, īzaks sacīja. — Bet par ko citu lai runā? Jūs — tāpēc, ka tā jūs apdraud, bet es — tāpēc, ka alkstu pēc tās. Dzīvei jābūt tiešām spēcīgai, lai liktu jums aizmirst, ka mirsiet, un man — ka nemiršu. Kokto apgalvoja, ka miegs ir labakā narkotika; pret nāvi vai nāves neesību nav stiprāka aizmiršanās līdzekļa par dzīvi. Reizēm tai palīdz kaislība. Mīlestība cīņā pret nāvi nav nekas, jo tajās abās ir sava daļa mūžības. Bet, ja neskaita mī­lestību, pārējās kaislības šajā ziņā ir ļoti noderīgas. Galvenais ir izklaidēties, domāt par kaut ko citu, nodarbināt prātu, līdz pienāk uguns nodzēšanas stunda. Tāda izklaide ir karš. Tāda ir nauda. Tādi ir ceļojumi. Tāda izklaide ir reliģija. Tādas iz­klaides ir glezniecība, mūzika vai arhitektūra. Viss, ko jums stāstu, ir tikai variācijas par izklaides tēmu, tas ir, par nāvi.

Jūs taču droši vien zināt, kas ir izklaides skolotājs, kas ir visu romānistu pirmavots un paraugs? Nē, tas nav Stendāls, nedz Dimā, nedz Servantess, nedz arī Tolstojs. Tā ir sultāne Šeherezāde: viņa stāstīja, lai novērstu likteni un aizgainītu nāves domas. Tas ir tas, ko dara ar jums, kuri baidās nāves…

— Es nebaidos nomirt, — Marija iebilda.

— Jūs baidaties gan, — Simons atbildēja, — bet pati to nezināt. Jo jūs esat ļoti jauna un nedomājat ne par ko. Bet, ja jūs nebūtu tik jauna un par kaut ko domātu, jūs domātu par nāvi, un jūs tikpat lielā mērā baidītos nomirt kā es — nenomirt. Jo nav tādas dzīvības, ko neapēnotu nāve. Dzīvības galvenā tieksme ir atvairīt nāves domas ar dzīves trauksmi, pārbagā-

Iib.i un uzkrāšanu. Tieši tādēļ pastāv ceļi, tilti, sazvērestības, Līislibas, ceļojumi, biržas, operas, kaujas, skaistumkonkursi mi vēršu cīņas, laimīgas un nelaimīgas mīlestības, sajūsma un procesijas, godkāre un sapņi. Un cilvēki, kas to visu stāsta, I .un ši nodarbe ir kā cietokšņa donžons, kā otrais nocietinā­jumu valnis aiz pirmā — radīšana radīšanas klēpī un mazliet vairāk dzīves pašā dzīvē. Tas ir tas, ko ar jums, kuri baidāties nomirt, dara nabaga Simons Fusgengers, kas mirst katru dienu uz bēdām, ka nevar nomirt. Stāsti! Stāsti! Mums vajadzīgi

slāsti, lai aizmirstu, kas mūs gaida.

♦

Likuma skolotājs tik tikko bija atgriezies Canaņā — viņam par godu skanēja svētku mūzika un ar procesiju karogiem izklātajās ielās uzgavilēja pūlis —, kad kļuva zināms apstulbinošs jaunums: Baktra bija kritusi nezināmu iebrucēju rokās.

Baktra — pilsēta, kur piedzimis Zoroastra, kura vārdu kāds traks XIX gadsimta beigu filozofs ģeniālā kārtā pārtaisīja par Zaratustru, bija ziedoša pilsēta, kurā Juaņs Cans bija iegriezies savā ceļā uz Rietumu zemēm, uz Indu. Toreiz ķīnieši pilsētu sauca par Bohi un tā bija Baktrijas karalistes galvaspil­sēta. Ši valsts pletās Hindukuša piekājē uz ziemeļiem no Bāmjānas, kur slējās milzīgas Būdas statujas, uz dienvidiem no Samarkandas, Kašas un Dzelzs Vārtiem.

Ceļojums cauri Samarkandai un Dzelzs Vārtiem Likuma skolotājam bija ļoti grūts. Samarkanda bija jo bagāta pilsēta, ap kuru pletās auglīgas zemes, klimats bija mērens, un dros­mīgajam valdniekam klausīja ļoti spēcīga armija. Taču nedz valdnieks, nedz tauta neticēja Būdas Likumam. Samarkandicši pielūdza uguni un ar degošām pagalēm uzbruka citu re­liģiju svētceļniekiem, it sevišķi budistiem. Valdnieks Juaņu Canu pieņēma, neslēpdams nicinājumu, un divus jaunus mūkus, kas viņu pavadīja, lai izpildītu dievbijības pienākumu kādā tukšā klosterī, pūlis vajāja ar degošām pagalēm.

Juaņs Cans prata un viņam patika darīt divas lietas: iet un runāt. Pēc pirmajiem noraidošajiem vārdiem viņam izdevās turpināt sarunu ar valdnieku visu nakti, izskaidrojot cilvēku m ibas augļus, Būdas tikumus un laimi, ko gūst, Budu godi­not . Sakuma valdnieks klausījās atturīgi un īgni, nemaz ne­īrējot nepacietību. Taču pamazām vien viņš ļāvās Likuma skolotāja vārdu valdzinājumam un pats sāka uzdot jautājumus, l.ii vairāk ko uzzinātu par Būdas dzīvi, viņa mācību un dzīves likumiem. Vēlāk, prieka pārņemts, viņš apliecināja Juaņam (ianam vislielāko cieņu. Uzzinājis par likteni, kāds viņa valstī piemeklējis divus jaunos mūkus — svētceļnieka pavadoņus, viņš ļoti sadusmojās un lika vainīgos apcietināt. Tos aizturēja, i/.veda sapulcinātās tautas priekšā, un valdnieks lika tiem noi irst rokas. Taču Likuma skolotājs un pat abi cietušie mūki nespēja noskatīties, ka tā sakropļo kaut vai barbarus un vainī­gos. Likuma skolotājs viņus paglaba no mokām un līdz ar to guva iespēju pievērst valdnieku tikumam. Valdnieks apmieri­nājās ar to, ka lika vainīgos nopērt, un atļāva Juaņam Canam pievērst ticībai samaitātos, mācīt Likumu visu vecumu un visu rangu ļaudīm, no jauna atvērt tukšos klosterus un iemi­tināt tur gudros, mācītos un mūkus.

Uz dienvidiem no Samarkandas, Pamira austrumos, ziemeļos no Hindukuša netālu no Kašas pilsētas pavērās Dzelzs Vārti, kas bija Likuma skolotājam pietaupījuši visgrū­tākos pārbaudījumus un vislielākās fiziskās ciešanas. Pašā Amudarjas augštecē — antīkajā pasaulē upi sauca par Oksu, bet ķīnieši to dēvēja par Bočžu — bija ļoti šaura aiza starp diviem paralēliem kalniem, kas kreisajā un labajā pusē pacēlas milzīgā augstumā. Šos kalnus, kas abās pusēs slēja pret de­besim kā stāvas akmens sienas dzelzs krāsā, šķira tikai ļoti šaura taka, kura locījās te gar vienu, te otru krauju, uz kurām veda ļodzīgi, ļoti augstu virs bieži izsusējušās upes gultnes pārmesti tiltiņi. Taka, kas jau tāpat bija grūti ejama, daudz­viet apledojusi un vienmēr stāva, vietumis bija aizsprostota ar baļķiem, kurus kopā saturēja dzelzs. Turklāt visur bija sakārti dzelzs zvaniņi — vai nu tādēļ, lai brīdinātu par uzbrukumu, vai arī lai darītu zināmu, ka turpmākais ceļa posms ir sevišķi bīstams. Laikam jau visu šo iemeslu dēļ apkārtējie iedzīvotāji pāreju bija nosaukuši par Dzelzs Vārtiem. Izgājis caur Dzelzs Vārtiem, Likuma skolotājs dienvidos ieraudzīja Hindukuša lielos, sniegotos kalnus; rietumos viņš tālumā nojauta Buasi valsti jeb Persiju; Austrumos pacēlās Conlina kalni, kas pieslejās Himalajiem dienvidu pusē. Viņš daudzviet redzēja slapju sniegu, kas parasti nebeidza snigt visu ziemas otro pusi un daļu pavasara. Tad viņš turpināja ceļu Baktras virzienā.

Baktru ieskauj augsti, sniegoti kalni. Tur ceļi un takas ir vēl grūtāk izejami un vēl bīstamāki nekā akmeņu un ledus tuksnešos. Ik mirkli ceļotāju var pārsteigt krusas mākoņi vai sniega virpuļi. Ledi sakrājas kalnu augstumā un kā viesulis gāžas tūkstoš li tālumā. Pilsētu iejoza apmēram simt klosteru, kuros mita trīstūkstoš mūku. Likuma skolotāju visvairāk pār­steidza rakstība, ko lietoja mūki un mācītie vīri: atšķirībā no neskaitāmajiem ķiniešu hieroglifiem tai bija tikai divdesmit piecas zīmes, kurām pašām nebija pilnīgi nekādas nozimes, bet kuras saistībā cita ar citu izteica pilnīgi visu. Ar šādām zimēm rakstītajās grāmatās rindas bija lasāmas no kreisās uz­labo pusi. Ziemeļos no sniegotajiem kalniem bija uzcelts klosteris, kur zinību viri bez mitas strādāja godājamu darbu — viņi rakstīja šāstras, tas ir, filozofiskus sacerējumus. Šajā klos­teri ticīgi tika glabāts apmēram divas collas garš un collu plats Būdas zobs, Būdas slota ar dažādiem dārgakmeņiem izrotātu kātu un bļoda, kurā Buda mazgājies.

Baktriešiem vislielākās bažas iedvesa kažokādās tērptie tjurki — seni ienaidnieki, kas mēdza iebrukt no ziemeļiem un austrumiem. Tjurku hans ar visu savu ordu vairākkārt bija apdraudējis Baktru. Daudzi turienes gleznojumi attēloja uzbrūkošus tjurkus. Stāstija, ka pēdējā iebrukuma laikā viņu vadonis hans Di Šehu, Šehu dēls, barbarisko karotāju priekš­galā ieņēmis klosteri, kur blakus Būdas relikvijām glabājušies lieli dārgumi. Pēc tam viņš ar visu armiju uz nakti apmeties tuvējā ielejā. Miegā viņš pa sapņiem dzirdējis balsi, kas teikusi: "Kas tas ir par spēku, kā vārdā tu iedrošinies domāt par klos­tera sagraušanu?" Tajā pašā mirkli viņš sajutis zobena smaili i/.duramies cauri no krūtīm līdz mugurai. Spēji pamodies, hans sajutis stipras sāpes. Viņš steigā sūtījis vēstnieku pie klostera mūkiem, lai izteiktu viņiem savu nožēlu. Taču ziņnesis vel nav atgriezies, kad viņš jau bijis beigts.

Tā bija tā pati Baktras pilsēta, tik pilna ar Būdas piemiņu un tik bieži iejaukta no Altaja un Pamira, no Vidusāzijas sle­peni nākošo tjurku ordu karagājienos, kuras krišanu sūtņi, lielajā steigā aizelsušies, pavēstīja Čanaņas valdniekam un Li­kuma skolotājam. Viņi stāstīja, ka pilsētā iebrukuši un to pakļāvuši nevis tjurki, ko visi gaidījuši, bet teiksmaini, līdz tam nevienam nezināmi karotāji, kuri nākot no kādas leģendu zemes Āfrikas nomalē un pirms tam iekarojuši Ktesifonu Bagdādes dienvidos, pēc tam sakavuši Persijas sasanīdu armiju Kādīsijas kaujā. Šie nezin no kurienes iznirušie iekarotāji, par kuriem neviens nekā nezināja, saucoties noslēpumainā vārdā— par arābiem.

♦

Izaks Lakedems būtu vēlējies, lai viss apstājas un lai sieviete durvīs paliek stāvam uz visiem laikiem, lai viņu aizsedz lukturis, ko viņa tur roka un kas vīriešus apžilbina. Viņa nolaida lukturi, klusēdama pakāpās sānis, dodot abiem ceļu, un ar galvas mājienu aicināja iekšā.

Viņi iegāja.

Līdzko vīrieši bija iegājuši mājā, sieviete rūpīgi aizvēra durvis un apgriezās. Viņa bija ļoti tumšmataina, ļoti tieva un augumā pasīka, ar skarbu seju un milzīgām, tumšām acīm. Sievietei mugura bija pavisam vienkārša melna kleita, un viņa stāvēja ļoti taisni, ne vārda nerunādama, pret durvīm atspie­dusies, varbūt mazliet drebēdama.

— Es redzu Mariju Kazarē, — Marija sacīja.

— Kā vēlaties, — Simons atbildēja. — Lai būtu Marija Kazarē. Viņi bija iegājuši diezgan plašā, nevainojami kārtīgā virtuvē, ko apgaismoja divas sveces; tur bija koka galds un uguns pavardā. Vienā telpas kaktā kāpnes veda uz augšstāvu. Neviens nerunāja. Bija silti. īzaku atkal pārņēma mūžības izjūta.

Man joprojām nav īsti skaidrs, kas notika mežmalas mājā kaut kur Polijā drausmīgajā ziemā, kad armija atkāpās no Krievijas. Simons Fusgengers pie Jūras muitas par to runāja atturīgi, stāstījumu nemitīgi pārtraucot ar bezgalīgiem spre­diķiem, prasmīgi atgriežoties pie Juaņa Cana vai Ragnara

Gudrā piedzīvojumiem, pēc sava paraduma jaucot gan laikā, gan telpā ļoti tālas epizodes. Liekas, viņi vispirms atkrituši katrs savā krēslā, izstiepuši zem galda ceļā nosalušās un notir­pušās kājas un sākuši klusēdami dzert. Sieviete, joprojām ne vārda nerunādama, piepildījusi viņu glāzes.

Ļoti drīz abi vīrieši izgājuši apkopt zirgus. "Vispirms jāparūpējas par zirgiem…" teicis elegantais. Viņa izgājusi abiem līdzi tumsā, iepriekš aptinot ap kaklu sarkanu šalli, kas spilgti izcēlusies uz melnās kleitas, paņemdama līdzi lampu. Viņi jautājuši, vai ir salmi, siens un stallis. Viņa aizvedusi vīriešus uz kūti, kur jau bijusi viena govs un viens zirgs. Parā­dījusi sienu, suku, ūdeni un kaktā — divas segas. Pēc tam viņa pakārusi lampu pie sijas un atgriezusies mājā. Viņi zirgus noseglojuši, noberzuši ārsienu, padzirdinājuši un paēdinājuši, pārbaudījuši pakavus, apskatījušies, vai lopiņiem nav kādi ievainojumi vai skrambas. Virtuvē atgriežoties, viņi ieraudzī­juši uzklātu galdu, ēdieni izplatījuši kārdinošas smaržas: kāpostu zupa, lieliska omlete, siers ar spēcīgu aromātu. Sil­tums atstājis savu iespaidu. Arī alkohols. Abiem vīriem atrai­sījušās mēles. Katrs runājis par savu. Elegantais, kas ēdis un dzēris no visas sirds, stāstījis par Mirā, Davū, par Bertjē, kuru uzskatījis daudz pārāku par visiem citiem Napoleona ģenerā­ļiem; īzaks skopākos vārdos stāstījis it kā lasīto vai no mutes mutē ceļojošus notikumus — kaut ko līdzīgu tam, ko viņš mums ar Mariju jau piecas vai sešas dienas stāsta pie Jūras muitas. Klusējusi vienīgi jaunā sieviete, kas stāvējusi virtuves stūri. No brīža, kad abi jātnieki iegājuši mājā, viņa nebija ne muti atvērusi.

Laiku pa laikam kāds no vīriešiem piecēlās un piegāja pie loga palūkoties laukā. Sniga aizvien stiprāk.

— Vai vilku te nav? — elegantais jautāja.

Jaunā sieviete gan pavērās viņā, bet neatbildēja. Viņi saskatījās, it kā viens otram jautātu, vai sieviete nav mēma vai idiote. Elegantais atgriezās pie galda. Sieviete viņam ielēja dzērienu. Atmosfēra bija saspriegta kā stiegra. īzaks Lakedems jau atvēra muti, lai kaut ko sacītu, kad elegantais, alko­hola pievārēts, saļima. Sieviete palīdzēja Izakam, kas pats lāgā neturējās kājās, uzvilkt ļengano augumu pa koka kāpnēm un iestiept trūcīgi iekārtotā, bet tīrā istabā, kur to noguldīja gultā ar biezu pārsegu; imepratora kurjers turpat blakus pirmajai gultai paspēja pamanīt otru zem mežģīnēm un bārkstīm. Tā

bija veiksme. Viņš iegāzās guļvietā kā blāķis.

♦

Likuma skolotājs, kas bija ļoti mācīts vīrs un lasījis daudz grāmatu, uzreiz saprata, ka Baktras krišana ir pavisam kas cits nekā pastāvīgās kaujas pret tjurku ordām un nemitīgās sadursmes starp Rietumu apvidu valstiņām. Aizelsušies ziņneši viņam vēstīja jaunumus par Kādīsijas kauju un arābu uzvaru pār persiešiem, ko uzvarētāji nesaprotamā valodā, kuru Ķīnā runāja vienīgi Juaņs Cans, dēvēja par fat al-futuh — vislielāko uzvaru. Ceļotāji klāstīja, ka arābus komandējot karavadonis, vārdā Omārs. Viņš esot kāda pravieša — Muhameda vai Mahometa brālēns un svai­nis, šo pravieti sūtījis vienīgais Dievs, lai iekarotu pasauli; Omārs esot kalifs un pareizi ticīgo vadonis — artiiral muminīns. Pēc aculiecinieku apgalvojumiem, ticīgo pavēlnieks esot uzticīgs jaunās reliģijas askētismam un Jeruzalemē iejājis, tēr­pies vecā, salapītā apģērbā, bet sniegbalta kamieļa mugurā: trūcīgās skrandas apliecinājušas viņa nicinājumu pašam pret sevi, bet kamieļa lieliskums — Dieva varenību. Tikko atgrie­zies Čanaņā, Likuma skolotājs prātoja tikai par vienu: viņam jāmēro ceļš atpakaļ, jāatgriežas Baktrā, lai kādas pūles tas pra­sītu, jāpievienojas arābiem un caur Bagdādi un Damasku jāatgriežas svētītajā bērnības zemē, kur viņš vēl bija tāds pats cilvēks kā visi un ar katru dienu vairāk tuvojās nāvei, kas vēlāk no viņa nemitīgi bēga.

— Es pievērsos budismam, jo tā uztverē visa dzīve ir nebeidzama un mokoša. Tāpēc, ka budistam jāilgojas aiziet no tās pavisam. Un tāpēc, ka budists, gaidīdams atbrīvošanu, nomirst tikai tādēļ, lai atdzimtu. Nevar iedomāties neko vairāk atbilstošu budismam kā nomirt budismā un atdzimt citur. To es arī izdarīju. Es pazudu no Ķīnas. Es gāju un gāju. Izniru islamā. Biju tikpat lielā mērā arābs savā jaunajā inkarnacijā kā biju bijis ķīnietis pirms tam. Man nebija grūti kļūt par musulmani: ebreji un arābi ir ienaidnieki, bet viņi pir­mām kārtām ir brāļi. Es mīlēju zirgus, vanagus, strūklakas, nocietinātas pilis tuksneša malā, tirgus, svēto karu, vakarus telti, kur karavānai pēc karavānas klejojošais stāstnieks stāstīja no kamieļiem nokāpušajiem tirgotājiem brīnumainos Sindbada Jūrasbraucēja piedzīvojumus vai pasakas par Aladina lampu vai Alibabu un viņa četrdesmit laupītājiem. Vēsturnieki un filologi ir daudz prātojuši par Tūkstoš un vienas nakts avo­tiem, — tajās sajaucas persiešu un arābu ietekmes, tās liecina par ceļojumiem uz Indiju, Samarkandu, Isfahānu un Ķīnu, Rietumzemju pazīšanu un tajās ir tādi izteicieni un stils, kas var būt aizgūts vienīgi no ebrejiem. Jūs gan laikam varat iedo­māties, kas bija tas, kurš stundām ilgi, gadsimtiem stāstija šos stāstus jauniem, izbrīna pārņemtiem cilvēkiem un ari sirm­galvjiem smiltāju Venēcijās, pie pavisam citam Jūras muitām.

Arābos man visvairāk patika viņu nemitīgā ceļošana. Viņi gāja vairāk nekā jebkura cita tauta, jo iet viņiem pavēlēja reli­ģija. Es viņiem sekoju uz Meku, kur bijīgi izpildīju visus Hadža — svētceļojuma — rituālus un pirms tam — tavāfu — skrējienu starp Sāfas un Marvas pakalniem. Tur es biju savā elementā: vajadzēja septiņreiz apiet apkārt Kaabai un pēc tam iespējami ātri soļot gar Lielās Mošejas iekšējo valni — tā ir vienīgā mošeja pasaulē ar septiņiem minaretiem; tā tika pieminēts Agara izmisīgais skrējiens, meklējot ūdeni dēlam Ismaēlam. Es apmetu septiņreiz septiņus tūkstošus loku ap Kaabu, kur iemūrēts melnais akmens, ko Ābrahāms saņēma ar ercenģeļa Gabriēla starpniecību, un līdzīgi Agaram es nekad neesmu beidzis skriet pēc dažām lāsēm ūdens, lai rem­dinātu kveldigās slāpes, ko jūs saucat par dzīvi.

Es sekoju arābiem viņu uzvarošajā gājienā, kas, žēlsirdīgā, visspēcīgā Allāha vārdā zem pravieša zaļā karoga aizvedis tos līdz Etiopijas, Indijas un Ķīnas robežām, tālāk vadīja uz Ēģipti, Magrebu un Andalūziju Spānijā. īsta ticības straume. Lavīna. Varat jau iedomāties, ka nepilnus simt gadus pēc Kādīsijas kaujas kādā oktobrī pie Puatū piedalījos ari citā kaujā, kas ne­bija ne tuvu tik ievērojama, taču tikpat slavena; tajā emīru Abdarrahmānu — lai svētīts viņa dižais vārds! —, kas bija aizkļuvis vistālāk uz ziemeļiem nekā jebkurš cits arābu karo­tājs, nogalināja lielā imperatora vectēvs.

Es gāju gan turp, gan atpakaļ. Cilvēki ap mani krita, bet es turpināju savu ceļu. Es gāju no Arābijas tuksnešiem līdz Puatū un no Damaskas līdz Spānijai. Vēlāk es pārstāju būt arābs, jo gribēju iet pretējā virzienā, no Klermonas uz Jeruzalemi un no Vezelē uz Konstantinopoli. Vezelē, kādā Burgundijas bazilikā pakalna galā, atradu Marijas Magdalēnas piemiņu. Bija pagā­jis ilgs laiks. Jūs jau zināt, kā tas ir: niknums bija pagaisis, mai­gums — palicis. Devos krusta karā viņas dēļ. Gan vienā, gan otrā pusē, kā pie musulmaņiem, tā pie kristīgajiem es biju viens starp miljoniem, un es lūdzu jūs ticēt, ka nebiju nedz starp kalifiem, sultāniem un emīriem, nedz bruņiniekiem, karaļiem un Svētā Kapa baznīcas pārvaldniekiem. Es gāju kā­jām, es cietu, es airēju uz galerām, es pirku un pārdevu, stās­tīju visādus notikumus, laupīju, izvaroju, slepkavoju — es piederēju pie vairākuma. Es darīju to pašu, ko darīja visi. Bija tikai viena atšķirība: mani neviens nenogalināja.

Bija vēl kaut kas tāds, kas mani atšķīra no pārējiem: kāds indiešu gudrais man bija uzticējis noslēpumu. Kad, no Indijas ieradies, es gāju kopā ar saviem arābiem, kas bija atstājuši tuksnesi, lai iekarotu pasauli, nesu sev līdzi un sevī neskaitāmus dārgumus. Tie bija visu valodu vārdi, visu zemju ainavas, visu laiku atmiņas. Ceļasomā man bija grāmatas, dziedniecības augi, nezināmu apvidu kartes, visu reliģiju svētās formulas. Es biju ceļavīrs, gudrais un arī ne visai uzticams cilvēks — daudzi mani uzskatīja par nodevēju. Cilvēks, kas bija gājis no zemes uz zemi, pārgājis no ticības ticībā, pārcietis visu — badu, ugunsgrēkus, plūdus, visa veida katastrofas un piere­dzējis visādu slavu. Nekas nav apšaubāmāk kā palikt dzīvam. Es zināju daudz ko tādu, par ko citi brīnītos, ja to uzzinātu, un kas iedvestu bailes, ja to saprastu. Man bija atbildes uz daudziem jautājumiem un daudzu noslēpumu atslēgas. Viens noslēpums bija svarīgākais. Tas bija visvienkāršākais un vislieliskākais. Tas bija noslēpums, kas deva varu pār Visumu un nosacīja nākotni. Tas bija noslēpums, kas atgādi­nāja mīklu un šķita līdzīgs paradoksam. Vissmagākā nasta, ko stiepu no Indijas līdz islamam, bija ari visvieglākā. Jo noslē­pums varbūt bija svarīgāks par uguns izgudrošanu, tajā bija kaut kas tāds, kas gan eksistēja, gan neeksistēja. Kaut kas tāds, kas atgādināja Dieva vārdu un ko cilvēku vārdi tik tikko spēja izteikt. Pirmām kārtām tas bija nekas, tukšums, neesme, nebūtība. Tas gatavojās pārveidot pasauli.

♦

Izaks Lakedems spēji pamo­dās: viņam šausmīgi sāpēja galva, un kāds viņu kratīja. Viņš atkal aizvēra acis. Šķiet, laukā jau bija liela diena, un gaisma žilbināja acis.

— Mostieties! Mostieties!

Viņš vēlreiz atvēra acis. Nu viņam acumirklī pārgāja vēlē­šanās gulēt. Blakus gultā Izaks ieraudzīja pilnīgi kailu eleganto ar pārgrieztu rīkli. Visas malas bija piešļāktas asinīm. Tās bija uz grīdas, uz sienām, uz aizkariem, tās tecēja gar roku, kas nokarājās pār gultas malu. Acumirklī atskurbis, Lakedems iz­lēca no guļvietas. Viņš uzreiz aptvēra, ka ir kails un ka jaunā, melnās drēbēs tērptā sieviete, kas stāvēja divu soļu attālumā, skatās uz viņu. Viņš nezināja, ko iesākt, un mazliet samulsa.

— Neesiet idiots. Palīdziet man!

Tātad viņa ne tikai runāja, bet vēl runāja pat franciski! Viņa runāja ar akcentu, kas nebija poļu akcents. Drīzāk tā runāja itālieši vai spāņi. Protams — tas bija spāņu akcents. Tagad viņa stāvēja pie loga un vēroja vai ari izlikās vērojam kaut ko līdzenumā vai mežā, ar nagiem bungodama pa loga rāmi. Vairs nesniga. Cik vien tālu skatiens sniedzās, viss bija balts.

— Vai jūs viņu nogalinājāt? — Lakedems jautāja.

— Vispirms apģērbieties un palīdziet man!

Pagriezis muguru jaunajai sievietei, Izaks meklēja drēbes. Viņš atrada elegantā uniformu, kas viņam gandrīz derēja. Vakar viņam tādu gribējās. "Nu, šim jau tā vairs nebūs vaja­dzīga," Lakedems pie sevis nosprieda. Un viņš ātri uzvilka platās, sarkanās bikses un smalko batista kreklu.

— Jums šīs drēbes piestāv labāk nekā viņam, — sieviete konstatēja.

Viņi par abiem paņēma mironi un nonesa to pa tām pašām koka kāpnēm, pa kurām dzīvu bija stiepuši augšā. Uz grīdas bija izklāta sega. Viņi tajā ietina līķi un kā mācēdami sakopa guļamistabu un virtuvi.

— Līdzko satumsīs, es viņu iemetīšu upē.

Viņa to pateica pilnīgi mierīgi. Viņš lūkojās sievietē.

— Visu saprast nevar, — viņa Lakedemam teica.

— Vai jūs viņu nonāvējāt? — īzaks atkal jautāja.

Viņa paraustīja plecus.

— Jūs varat iztēloties, ko vien vēlaties. Ka ir ieradušies bandīti, kas viņu nogalinājuši, bet es esmu kliegusi tik stipri, ka tie aizbēguši. Ka piederu pie grupas, kas iznīcina frančus, un nomaitāju visus, kuri gadās pa rokai. Ka esmu šorīt ienā­kusi jūsu istabā, viņš mani iemetis gultā, un esmu viņu noga­linājusi aizstāvēdamās. Ka viņš pats trakuma brīdī sev pārgriezis rīkli. Ka jūs esat mēnessērdzīgs un esat viņu noga­linājis. Ka esmu jau vakar vakarā sapratusi, ka viņš ir cilvēks, kuru sen ienīstu un ka šonakt esmu atriebusi to, kas spānietei ir visdārgākais, — ģimenes godu. Ka šajā mājā ir vēl viens vīrietis un tas francūzi nonāvējis. Ka esmu bīstama ārprātīgā, kas pirms pāris nedēļām izbēgusi no trakomājas. Ka jūs man esat paticis tik ļoti, ka esmu no viņa atbrīvojusies, lai paliktu ar jums divatā.

Izaks Lakedems prātoja, vai viņš tiešām ir pamodies, vai arī šo scēnu redz pa sapņiem. Viņš pulējās atcerēties iepriekšējo vakaru, zirgu apkopšanu, vakariņas virtuvē, izdzerto degvī­nu… Viņš pārlaida roku pār seju.

— Vai mēs abi šonakt?…

— Tas arī ir noslēpums, — viņa sacīja.

Mirkli valdīja klusums.

— Ko jūs domājat darīt? — viņa jautāja.

— Es nezinu, — Lakedems atbildēja. — Laikam vajadzētu kādam ziņot, lai uzsāk izmeklēšanu. Man tam nav laika.

— Es domāju gan, — viņa teica.

— Man ir uzdevums…

Tikko Lakedems bija izrunājis šos vārdus, viņam iešāvās prātā portfelis. Imperatora portfelis! Viņš metās atpakaļ uz guļamistabu. Portfelis bija turpat pie viņa drēbēm, kas mētājās pa grīdu. Tātad vakar vakarā viņš bijis pietiekami piesardzīgs, viņš paturējis to pie sevis. Viņš atvēra portfeli. Tajā nekā netrūka. Uspenskas baznīcas krusta rubīni un smaragdi mir­dzēt mirdzēja starp pavēlēm un vēstulēm ķeizarienei un virskancleram.

— Kāds? — viņa jautāja, tikko jaušami smaidīdama.

— Man ir jāizpilda uzdevums. Man ļoti ātri jādodas pro­jām. Daudzu iemeslu dēļ citu cilvēku nāve nav mana darīšana. Es šo cilvēku nepazinu. Es nekā nedarīšu jums par ļaunu. Bet, pirms dodos projām, man vajag zināt… man vajag saprast… jums man jāpasaka…

— Ko tad lai es jums saku? Ko jūs nezināt?

— Bet to, kas noticis, kas jūs esat, kas…

Viņš saņēma sievietei pie pleciem un sāka viņu purināt, viņš žņaudza to savās skavās, lai izspiestu noslēpumu. Viņa pacēla galvu un apslapēti ievaidējās.

♦

Viss sākās Nalandas klosteri Gangas lejtecē — lejpus Varanasi un Pataliputra puras, ko mūsdienās saucam par Benaresu un Patnu, augšpus deltas, dienvidaustrumos no tagadējās Biharas pavalsts. Šajā miklajā un auglīgajā novadā nekad nav trūcis brīnumu. To gan netrūkst nekur: nedz tuksnešos, nedz augstkalnu ielejās, nedz līdzenumos, nedz pilsētās. Gangas krastā netālu no Pataliputra puras dižais valdnieks Ašoka bija ierīkojis koncentrācijas no­metni, kur mocīt savus ienaidniekus. Tur bija lieli kubli uz karstām oglēm, nokaitētas lūkšas, zobaini rati, ar ko plosīt miesu, asi jo asi zobeni un visādi citādi spīdzināšanas rīki, tā ka šī nometne atgādināja elli. Valdnieks bija savācis neliešu grupu, kurai lika cietumu apsargāt. Sākumā nometnē ieslo­dzīja vienīgi tos, kas bija pārkāpuši valsts likumus. Drīz tiem pievienojās cilvēki, kuri nepatika valdniekam. Vēlāk aizturēja un nogalināja ikvienu, kas, sev par nelaimi, bija piegājis par tuvu cietumam un dzirdējis mocīto vaimanas. Tā valdnieks aizbāza muti gan upuriem, gan lieciniekiem.

Reiz pie cietuma vārtiem nejauši nonāca kāds šramana. Viņš pa gabalu ieraudzīja važās sakaltu cilvēku, kam bija nocirstas rokas un kājas un viss ķermenis saplosīts. Nelieši bhikšu acumirklī sagrāba un gribēja nomaitāt. Viņi to iemeta verdošas eļļas katlā. Bet savas līdzcietības un meditācijas dēļ šramana bija sasniedzis pilnīga cilvēka, svētā, arhata cieņu: verdošās eļļas katlā viņš jutās kā spirdzinoša ūdens baseinā, un zem viņa uzplauka milzīgs lotosa zieds, lai kalpotu svēta­jam par sēdekli.

Cietuma priekšnieks aiz pārsteiguma apstulba un tūlīt Milija ziņnesi pie valdnieka. Valdnieks pats ieradās apskatīt brīnumu. Tad cietuma priekšnieks un sargi viņam sacīja:

— Dižo valdniek, tev jāmirst!

— Kāpēc man jāmirst? — Ašoka jautāja.

— Tāpēc, ka pats valdnieks mums ir atsūtījis pavēli: "Ik­viens, kas pienāk pie cietuma mūriem, tūlīt mirst." Pavēlē nav minēts, ka valdnieks būtu izņēmums.

— Pareizi,—valdnieks atbildēja, — bet tajā nav arī rakstīts, ka izņēmums ir sargi. Es tiešām sev pārmetu kļūdu, ka esmu ļ.ivis tik ilgi dzīvot radījumiem, kas nav dzīves cienīgi.

Valdnieks Ašoka lika saviem virsniekiem nekavējoties iemest cietuma priekšnieku un sargus verdošā eļļā. Pēc tam viņš izgāja no nometnes, lika nojaukt tās mūrus, aizbērt grāvjus, sagraut cietumu, padarīja sodus mazāk bargus un pievērsās budismam. Uz savas ļoti plašās impērijas robežām viņš lika uzcelt stabus, kuros pavēlēja iegravēt patieso likumu.

Šajā pašā apvidū varēja apskatīt dimanta troni, kas bija uzcelts gudro kalpas sakumā un palīdzēja noturēt Zemi līdz­svarā, gudrības koku — Indijas vīģes koku, zem kura vajadzēja apsēsties, lai iegūtu gudrību, kas iemājoja gudro kalpas tūk­stoš būdās: četros jau virs zemes dzīvojušajos būdās un deviņ­simt deviņdesmit sešos, kas vēl nāks. Gar Gangas lejteces krastu atrodami vēl daudzi citi pieminekļi. Visievērojamākais no tiem bija Nalandas klosteris.

Šajā klosteri dzīvoja vairāki tūkstoši mūku, kas bija apvel­tīti ar visiem tikumiem, lieliem talantiem un gudrību. Viņu dzīves kārtība bija ļoti stingra un tikumi — ļoti skaidri. Ja tur gadījās cilvēki, kuri nespēja runāt par Triju Svēto Rakstu Grozu abstraktajiem jautājumiem, tos necik augstu nevērtēja, un tiem bija jānokaunas. Uz klosteri devās daudz svešzemju stu­dentu, kas vēlējās iegūt slavu un tikt tālu daudzināti par saviem talantiem. Lai viņu skaitu iespējami samazinātu, vārtu sargs, kas pats bija gudrais, uzdeva atnācējiem grūtus jautāju­mus. Lielumlielā daļa bija spiesti klusēt un doties atpakaļ. Mazākais skaits, kas likās pietiekami mācīti, tika iztaujāti mūku sapulcē, kur viņiem pūlējās salauzt lepnību un sagraut repu­tāciju. Tie, kuriem bija laba atmiņa, plašas zināšanas, spoža tikumība un izcils talants, pievienoja savu slavu priekšteču slavai un sekoja to paraugam. Tā notika ar Juaņu Canu, kas piespieda visus šos briedumu sasniegušos vīrus, kuri gremdē­jās šāstrās un sūtrās, viņu cienīt. Mūki viņu iemitināja greznā namā un apgādāja ar visādu pārtiku. Katru dienu Juaņs Cans saņēma pūgas un jūti augļus, kas ir riekstu paveidi, unci kam­para, mazliet eļļas, sviestu, pienu un vienu džanu risu, ko sauca par gotig de ren mi jeb "dižajiem domātie rīsi", to graudi bija ļoti lieli un garša — debešķīga. Laiku pa laikam viņš vizinājās ziloņa mugurā, palankīnā vai ratos.

Būdas dzimšanas dienā Nalandā rīkoja svētkus. Uz ratiem ar četriem riteņiem mūki bija uzcēluši piecus bambusa stāvus, ko balstīja šķēpi. Tas viss veidoja vairāk nekā divus džanus augstu kolonnu, kura atgādināja torni. Kolonnu klaja balta filca sega, izrotāta ar zeltu, sudrabu un krāsainiem stikliem. Virs kolonnas bija uzsliets izšūtas drānas jumts. Visos četros ratu stūros mazās kapelās sēdēja būdas, viņiem blakus stāvēja bodhisatvas. Apmēram divdesmit tādi rati, kas cits no cita atšķīrās ar krāsām un rotājumu, braukāja milzīgā viesu un ziņkārīgo pūlī. Visapkārt klosterim notika teātra izrādes, spē­košanās, spēlēja mūzika. Likuma skolotāju, kas bija izgājis visu šo raibumu apskatīt, pūlis piepeši piespieda pie nenosa­kāma vecuma cilvēka, ko viņš savu reizi jau bija saticis un kas arī bija uzņemts klosterī, kur tika uzskatīts reizē par gudro un savādnieku. Viņu sauca par Arjabhatu. Par spīti rakstura pre­tišķībām, viņi kļuva draugi.

Ārjabhata pielūdza Budu, bet sevišķi neinteresējās par trīs Svēto Rakstu Groziem un Sešiem Tikumiem. Viņaprāt, Sumeru kalns nekad nav pastāvējis un pa visu Indiju ir izkaisīti un tiek pielūgti Būdas zobi lielākā skaitā, nekā jelkad tie bijuši Šākjaniuni mutē. Dienām un naktīm Ārjabhatu nodarbināja zi­nies, ar kurām apzīmēja personu un priekšmetu skaitu pilnīgi neatkarīgi no šo priekšmetu dabas vai personu stāvokļa. Šīs zi­nies viņš sauca par cipariem. Ciparu studēšana pēc savas da­bas bija ļoti abstrakta, tāpēc Nalandas mūki viņu cienīja un respektēja, kaut ari bieži uztraucās par dievbijibas trūkumu.

Taču tikpat lielā mērā kā zvaigžņu vērošana bezmēness naktis vai ganāmpulku skaits ganībās, vai karadraudze kauju priekšvakarā Ārjabhatu par skaitļiem interesēties mudināja dievbijības izpausmes un reliģiskie rituāli. Viņš bija novēro­jis, ka Būdas relikviju priekšā mūki daudzreiz atkārto sveici­nājumus vai klanīšanos un ka aiz dievbijības vai patmīlības viņi šo darbību skaitu grib paturēt prātā. Tādā nolūkā viņi izmanto vai nu mezglus aukliņās, vai robiņus koka gabaliņos, oļus vai sēkliņas, ko liek no vienas kaudzītes otrā. Nelielam skaitam tāda sistēma ir ļoti parocīga. Taču daudzums ne tikai sajūk atmiņā, bet ari pietrūkst vārdu, lai to izteiktu, ja runa ir par zvaigžņu skaitu debesis vai karaviru skaitu kaujas laukā. Apzimējumu problēma pievienojas matemātikas un aritmē­tikas problēmām un gandrīz tās aizstāj. Juaņs Cans bija pie­radis pie ķiniešu rakstības, kurā ik zimei bija sava noteikta jēga, tā nosauca kādu būtni, domu vai lietu. Skaitļu skaits bija vēl lielāks nekā būtņu un lietu skaits, un nebija iespējams neapmulst, tos lietojot.

Ārjabhata bija atklājis, ka problēmu var atrisināt, izveido­jot abstraktas, homogēnas un atkārtotas sērijas, kas dod daudz precizāku rezultātu nekā apmierināšanās, piemēram, ar mezglu skaitīšanu vai tādu aukliņu skaitīšanu, kurās ir no­teikts daudzums mezglu. Pēc tam tika skaitītas aukliņas, tad — aukliņu saišķi, kuros savukārt bija noteikts skaits auk­liņu. Lai zinātu, cik reizes izdarīti sveicinājumi un klanīšanās Būdas tēlu priekšā, aukliņu saišķi un kociņu kaudzītes stipri atviegloja atmiņu. Taču Nalandas klostera mūki visbiežāk lietoja vienkāršāko līdzekli — abu roku pirkstus.

Abu roku pirksti ikvienam bija visvienkāršākā skaitļu virkne, kas prātam bija visvieglāk aptverama. Nekas nebija vieglāk kā skaitīt līdz desmit. Kad pirmā desmit sveicinājumu sērija bija galā, bez kādas nopūlēšanās ar aukliņām, oļiem vai kociņiem pārgāja pie otrās, trešās, ceturtās, desmitās desmit darbību sērijas. Uz pirkstiem vispirms tika skaitīts sveicinājumu skaits katrā sērijā; pēc tam tāpat uz pirkstiem skaitīja sēriju dau­dzumu. Tas jau bija sarežģītāk. Likuma skolotājs, kas bija pieradis pie abstraktām spēlēm, ko citā jomā piedāvāja Trīs Svēto Rakstu Grozi, Trīs Pasaules un Trīs Gudrības, aizrautīgā uzmanībā klausījās par Ārjabathas pētījumiem noslēpumai­najā daudzumu un skaitļu pasaulē.

Kādu dienu Arjabhata aizveda Juaņu Canu garā pastaigā ap Nalandas klosteri. Viņi redzēja mūkus un karotājus, amat­niekus, zemkopjus, cilvēkus no visnabadzigākās šķiras un valdnieka pavadonību, pilis, veikaliņus, laivas Gangā, un tas viss liecināja par šejieniešu rosību un kaislībām.

— Esmu pārliecināts, ka redzamā pasaule slēpj slepenu pasauli, — Arjabhata sacīja.

— Es arī tā domāju, — Juaņs Cans atbildēja.

— Vai tā nav tā pati, par kuru domā tu? — Arjabhata smaidīdams sacīja.

— Iespējams, pastāv kāds liels noslēpums, kas ietver visus noslēpumus? — Juaņs Cans ieminējās. —Tas ir tas, ko vēro Būdas smaids.

Arjabhata sāka stāstīt Juaņam Canam, ka apmēram tajā pašā laikā, kad dzīvojuši Konfūcijs un Buda, tālu Rietumu novadu rietumos dzīvojuši mācītie un gudrie, kas visas citas tautas uzskatījuši par barbariem. Viņi saukušies par grieķiem. Juaņs Cans smaidīja: savā iepriekšējā dzīvē viņš grieķus bija pazinis.

Arjabhata teica, ka grieķi ir sapratuši: pasauli var izteikt skaitļos. Viņi izgudrojuši vai brīnumaini pilnveidojuši mēru un to attiecību zinātni. Taču viņi nav atklājuši to, ko bija pratis atklāt viņš — Ārjabhata. Viņš atradis lielo noslēpumu, par ko smaida Buda.

— Lielo noslēpumu?… Juaņs Cans jautāja.

— Nu… daļu lielā noslēpuma, — Ārjabhata sacīja. — Soli uz lielo noslēpumu.

Likuma skolotājam par lieliem brīnumiem, Ārjabhata viņam skaidroja, ka atradis līdzekli, kā izteikt visu universu veidojošo skaitļu kopumu, izmantojot tikai deviņas zīmes, kas dod nosaukumus cipariem. Viņš apgalvoja, ka viņa sistēma ir vienkāršāka un elastīgāka par visām iepriekšējām — tām, ko izmantojuši babilonieši, aleksandrieši vai grieķi. Juaņs Cans aizrautīgi klausījās un nespēja saprast, kā var pietikt deviņu ciparu, lai saskaitītu Būdas labdarības, vienas ražas risa graudus, zvaigznes debesīs, kaut gan ir vajadzīgi tūkstoši un tūkstoši zīmju, lai ķīniešu valodā pārrakstītu budistu kanona Trīs Svēto Rakstu Grozus. Ārjabhata iesmējās.

— Tur ir kāds noslēpums, — viņš teica.

Juaņa Cana izbrīns vērtās apstulbumā, kad pēc dažām dienām vistālākajā klostera apkaimes mājas istabā Ārjabhata, vispirms izdarījis visu, lai neviens viņus neredzētu un nedzir­dētu, palūdza pergamentu, otu un tušu.

— Redzi, te ir noslēpums, — viņš teica Likuma skolotājam, kas bija sasprindzinājis visu uzmanību.

Ar drošu otas vilcienu Ārjabhata uzvilka šādu zīmi:

— Kas tad tas ir? — Juaņs Cans jautāja, neuzticīgi noliek­damies pie visīsākā no visiem gara darbiem.

— Tas ir punkts, — Ārjabhata atbildēja.

— To es redzu, — Juaņs Cans atbildēja. — Bet vēl?

— Tas ir liels noslēpums.

♦

Šķērsot Vāciju bija tikpat grūti kā Krieviju. Krievija bija tuksnesīga, bet Vācija — pilna vai­rāk vai mazāk atklātu ienaidnieku. Prūsijas dienvidaustrumos, ejot laukā no kādas iebraucamās vietas, Izakam Lakedemam, lai tiktu cauri naidīgajam pūlim, kas bija sapulcējies mājas priekšā, un tiktu pie zirga, vajadzēja pieņemt palīdzību — ieķerties elkonī viesnīcniecei, kas bija ļoti skaista sieviete, kaut arī, pēc manām domām, pārlieku skaļa, bet nebija vienaldzīga pret skaistām uniformām.

Zirgs vairs nebija iepriekšējais. Vīrs bija tas pats, bet kumeļš — cits. Mazliet noskumušais Darī ziņnesis bija atstā­jis Kapitolu stallī mežmalas mājā un paņēmis elegantā arābu rikšotāju. Jaunā rumaka mugurā, spožajā uniformā tērpies, viņš izskatījās jo lepns. Iespējams, īzaks Lakedems nekad vēl nebija bijis tik skaists. Tas vairs nebija skrandainais klaidonis, kāds klīda pa ceļiem skarbaja klasiskajā laikmetā vai barokālā valdzinājuma laikā starp musketieriem, kambarkungiem, mūziķiem un filozofiem, viņš vairs nebija pat kurjers ar diez­gan neskaidru pagātni, pavisam neievērojams par spīti nāves nicināšanai, kas tā pārsteidza Anrī Beilu; īzaks Lakedems bija iejuties elegantā adjutanta ādā, post mortem paņemdams viņa ietērpu. Viņš atcerējās adjutantu guļam gultā ar pārgrieztu rīkli, visu vienās asinīs.

"Nabaga zēns!" īzaks domāja. "Viņš vairs neiekaros ne­vienu sirdi."

Tik vienkārši pieminējis nelaiķi, viņš no jauna sāka domāt par ēnu pie durvju sliekšņa, par mēmo melnajā kleitā, tās spēcigo zodu, apņēmīgo un saspringto izturēšanos, par viņas neaprēķināmību. Viņš apsvēra, cik ar eleganto ir zaudējis un cik — ieguvis, un uzsmaidīja bāli zilajām debesīm, kas pēdējā laikā pletās viņam virs galvas. Visas šīs dienas bija aiztraukušās tik ātri, ka īzakam Lakedemam tikai ar pūlēm izdevās noticēt to realitātei. Tilta šķērsošana, ciņa ar kazakiem, satik­šanās ar eleganto, maja naktī, biedra nāve, jaunās spānietes izturēšanās pret viņu: pasaule, kas viņam jau lika garlaicībā žāvāties un par ko viņš šķita jau visu zinām, tomēr vēl bija pietaupījusi pārsteigumus. Jaunās sievietes tēls, kāds tas pali­cis atmiņā sagaidām abus jātniekus pie meža mājas durvīm, sajaucās ar neskaitāmiem uzmācīgiem jautajumiem. Bet kas par to! Viņš vairāk neka jebkurš cits jau bija pieradis, ka ne­viens nespēj atminēt mīklas, ko uzdod dzīvība un nāve, un ka nav nekādas vajadzības saprast visu, kas ar cilvēku atgadās. Skaidrāks par skaidru bija fakts, ka Izaks kļuvis par kapteini un ka viņam ir dokumenti ar Kanuvila vārdu.

"Jauks vārds!" viņš prātoja, auļodams uz Parīzi. "Ar tādu vārdu galu galā var sākt sapņot par jaunu eksistenci un neskaitāmām dēkām. Ilgi to paturēt nevarēšu, par to nav nekādu šaubu. Tādam Kanuvilam Parīzē droši vien ir draugi, ģimene, mīļākās un ienaidnieki. Iespējams — pils provincē. Iespējams — zemes īpašumi un rentes. Redz, kā! Tad nu esmu rantjē un man pieder meži un lauki, pa kuriem varēšu staigāt. Izmantosim šos no Polijas debesīm nokritušos labu­mus, pirms pamodīsimies."

Vairāk par visu Kanuvila mantojumā bijušo imperatora kurjeru ieinteresēja divas īsas, vienādā rokrakstā rakstītas vēstulītes — to stils bija neveikls un diezgan banāls, toties papīrs bija jauki iesmaržināts, un vienai bija paraksts "Tava Poleta", bet otrai — "Tava Pollna, kas Tevi mīl vairāk nekā jebkad." Daudz vairāk nekā spāniete, kas droši vien pilnīgi nepamatoti iedomājās, ka Izaks viņai ir pateicību parādā par dzīvību un tādēļ bez mitas domā par viņu, īzaks pa ceļam no Vācijas uz Franciju domāja par šo Poletu. Jo vairāk viņš sapņoja tāpēc, ka starp elegantā lietām atrada ne tikai pulksteni, pīpi un dažus citus nenozīmīgus niekus, bet ari medaljonu ar nere­dzēti skaistas sievietes portretu. "Ja nu tā ir Poleta?" viņš prātoja.

Un, iespiedis piešus arābu rikšotājam sānos, viņš auļoja jo straujāk, lai atminētu visus noslēpumus.

♦

Jūs taču ticat visam, ko stāstu par sevi un citiem, vai ne? — Simons jautāja.

Es nezinu, vai jūs pazīstat Venēciju un zināt, kāds skats paveras no Jūras muitas. Gan dienu, gan nakti jūs tur varat vērot vienu no visneparastākajām ainavām, kādas vien iedo­mājamas. Viss ir skaists un viss — dīvains: uz ūdeņiem celtā pilsēta, pilis, baznīcas, kas iznirst no pagātnes, leģendu un akmens mežģīņu sajaukums, greznība un vēsture, kura pārsteidz vairāk nekā leģendas… Ja pasaulē ir kāda vieta, kur pagaist robeža starp neticamo un reālo, tā katra ziņā ir Venēcija pie Jūras muitas. Simona jautājums mums aizcirta elpu.

— Zināt… — Marija iesāka.

— Nemulstiet, — Simons sacīja. — Jūs zināt, ka es stāstu tikai patiesību. Neticamais nesaistās ar manu personu: neti­cama ir pasaule. Neiedomājama un mazliet komiska. Es neesmu pārliecināts, vai kaut kur neslēpjas klauns. Taču es neesmu klauns. Tas neesmu es, kas izgudro to visu, ko vakaru pēc va­kara jums stāstu, — par mīlestību un nāvi, par zināšanām un varu, par likteni un ticību, par kuriem jādomā, kur tie radu­šies un ko īsti nozīmē. Es nezinu, kas to visu izgudrojis. Varbūt neviens, varbūt — visi. Un, ja gribēsiet man sacīt, ka stāstiem nav ne sakuma, ne gala, ka cilvēces vēsture ir viena vienīga liela izlikšanās, nebeidzams karnevāls, ģenialitātes un mistifi­kāciju, ciešanu un ākstības sajaukums, es nebūšu tas, kas apgalvos pretējo. Visneticamākais liekas tas, ka ir vajadzīgs diženums, lai tas viss rastos.

Pasaule ir kā inkrustācija, kā kaķu barība, kā spāniešu iebraucamā vieta — īsts pretrunu kamols. Jūs varat par to smieties vienā laidā. Varat to arī apbrīnot. Visgudrāk ir gan smieties, gan apbrīnot. Pie tāda secinājuma, manuprāt, pēc il­gām pārdomām ir nonākuši gan Šekspīrs, gan Servantess — vai jums kads ir teicis, ka viņi abi miruši 1616. gada 23. aprī­lī? Man ir aizdomas, ka viņi ir viens un tas pats cilvēks; — Rablē un Klodels, Jonesko un Goija…

— Un, bez šaubām, arī jūs? — Marija ieteicās. — Jūs jau nu gan nemeklējat vārdus kabatā.

— Galvenais, es pūlos jūs pārāk negarlaikot. Vai zināt, ko nozīmē runāt par dzīvi? Padomājiet par visiem mūžīgajiem pļāpām, par romānistiem, par memuāru un dienasgrāmatu autoriem, kas jums stāsta, kā pavadījuši atvaļinājumu, ko darījuši aizvakar, kā jaunībā piedalījušies karā. Man ir stās­tāms par tūkstošiem karu un par bezgalīgu atvaļinājumu. Dzīves jocīgums un tās milzīgais izmisums peld plašā jo plašā pirmatnējā buljonā, no kura ik mirkli jācenšas izrauties, — garlaicībā. Ja es jūs garlaikotu, jūs ietu projām. Un man vaja­dzīgi klausītāji. Vienīgais manu bezgalīgo klejojumu mierinā­jums ir iespēja kādam par tiem stāstīt. Mana godkāre nesniedzas tālāk par vēlmi piespiest jūs palikt kopā ar mani pie Jūras muitas. Tādēļ es bez elpas auļoju uz Parīzi, pēc iespējas mazāk kavējos koka kāpnēs, nekad neatveru durvis, ka no mēra bēgu no došanās ceļā piecos no rīta, es likvidēju skūpstus, lecu pāri adjektīviem, dārzu aprakstiem, mājieniem uz jūtām, par ku­rām neviens neko nezina un ko jūs pazīstat labāk par visiem, es drāžos velnišķīgā ātrumā, lai garlaicībai mestos nelabi ap dūšu un lai tā mūs nepanāktu. Man ir tūkstoš dzīvju, es pāreju no vienas citā, tāpēc es tās nometu kaudzē pie kājām jums, kam ir tikai viena dzīve. Un viss, ko es stāstītu, būtu tīra patie­sība, ja es nebūtu spiests panākt, lai jūs noticētu, lai paliktu, man vienmēr ir jāturas mazliet zem neticamās patiesības un jābūt saistošam.

Jā, emiru Abdarrahmānu pie Puatjē nogalināja Šarla Martela kareivji, jo viņi nespēja izrunāt tā vārdu. Jā, imperalors Napoleons pavēlēja Dari steidzami sūtīt kurjeru uz Parīzi, lai frančiem, ko mulsināja no Krievijas nākošās baumas un Malē sazvērestiba, dotu kādu ziņu no viņu dieva. Vikingi tie­šam devās gan uz Kijevu un Ukrainu, gan ari uz Ameriku un pat uz Gibraltāru. Tik tiešām bija kāds franču jātnieks, kas sniegos un asinīs tik tikko izglābās gandrīz neticamās dēkās un sapņoja par laimi, arabu zirga mugurā auļodams uz Parizi. Un taisnība ari tā, ka indiešu zinātnieki, kas bija apveltīti ar neskaidru un netaisnīgi aizmirstu ģenialitāti, nodeva arābiem izcilo noslēpumu, kas satricināja prātus un deva cilvēkiem iespēju parvaldīt Visumu. Neizsmeļamā pasaule veidota arī no visa tā.

♦

MĒnešiem un gadiem ilgi punkts, ko Ārjabhata uzzīmēja Nalandas namā, vajāja īzaku Lakedemu, alias Juaņu Canu, alias Likuma skolotāju, kas nepieciešamības dēļ bija kļuvis par Omāru ibn Batutu al Hārezmi al Tartūši. Ģērbies skrandās, kurām blakus ticīgo komandiera salāpītais ģērbs, kādā viņš iejāja Jeruzalemē, izskatītos visai grezns, viņš šķērsoja tuksnešus, līdzi stiepdams ceļasomu, kas bija pilna maģijas grāmatu un vecu manuskriptu. Drīz vien viņš kļuva par leģendu starp karotājiem, kas bija izniruši no smiltīm, lai Allāha un tā pravieša vārdā iekarotu pasauli. Bieži, kad viņš bija beidzis kādu no stāstiem, kuri viņu bija padarījuši slavenu no Persijas līdz Andalūzijai un kuru atbalss jaušama Šeherezādes pasakās un Jūras muitas stāstos, viņš satvēra nūju un iedūra to tuksneša smiltīs. Viņš ilgi lūkojās nūjas atstātajā caurumiņā un, palikdams pilnīgi vienaldzīgs pret visiem, kas drūzmējās ap viņu, lai klausītos, ko viņš pusbalsī murmina, paši lāgā nesaprazdami vārdu jēgu, čukstēja:

— No visiem stāstiem, ko jebkad esmu stāstījis, šis ir vispasakainākais.

— Kāds ir tas stāsts, hadž? — sauca bērni ap viņu.

— Stāsts par caurumu smiltīs, kas ir caurums pasaulē. To sauc par Arjabhatas punktu. Bet vēl nav pienācis laiks to stāstīt.

Kopš Nalandas atklāsmes viņš nemitīgi lauzīja galvu par Arjabhatas noslēpumu. Punkts nebija tāda pati zīme kā citas. Deviņas zīmes, ko indiešu gudrais nosauca par cipariem, Li­kuma skolotājs saprata bez pūlēm. Un savā jaunajā eksistencē Omārs tās saprata kā kurš katrs. Tās atbilda labās vai kreisās rokas pieciem pirkstiem un četriem pirmajiem otras rokas pirkstiem. Ar tiem varēja saskaitīt vienu vai divus zirgus. Vai divus zirgus un vienu govi. Vai divreiz divas govis. Tā varēja tur­pināties, līdz saskaitīti bija trīsreiz trīs zirgi, kurus ikviens varēja saskaitīt uz saviem pieciem pirkstiem, palīgā ņemot otras rokas četrus pirkstus, vai arī trīs pirkstus plus trīs pirkstus, plus trīs pirkstus, un Omars, domādams par zirgiem vai govīm, bez mitas kustināja abu roku pirkstus, tā ka daudzi viņu noturēja par plānprātiņu. Tāpat arī ikviens savā valodā bez kādām pūlēm va­rēja nosaukt šos deviņus skaitļus. Viens, divi, trīs; one, two, three; eins, zwei, drei; uno, duo, tre… Visas grūtības sākās ar pē­dējo mazo pirkstiņu. Skaits, kuram tas atbilda, tika apzīmēts ar rindas pirmo ciparu, ko atkārtoja, pievienojot tam punktu.

Reizē vienkāršais un grūti aptveramais noslēpums, uz kura drīz sāka balstīties aritmētika, visas matemātikas nozares un visas nākotnes zinātnes un tehnikas nozares, bija šis punkts, kas attēloja neesošu vērtību un tukšu kopumu, bet pietika to novietot zināmā vietā starp cipariem, lai apzīmētu šis pakāpes vienību neesību — vai, ja jums tā labāk patīk, ja atgriežamies pie aukliņu un divu roku valodas, — šis sērijas vienibu ne­esību.

— Es galīgi nekā nesaprotu, — Marija teica.

— Un tomēr sešus gadus veciem bērniem tas ir jāsaprot vai jāizliekas, ka saprot Arjabhatas un Omara ibn Batūtas al Hārezmi al Tartūši noslēpumu. Sešus gadus veciem bērniem ir jāizdara nedzirdēta piepūle — vislielākā, kāda viņu mūžā nāks priekšā, ja arī viņi kļūtu par valsts vadītājiem, ģeniāliem fiziķiem vai zinātniekiem jebkurā nozarē, — jāiemācās alfa­bēts, kur nevienai zīmei, atšķirībā no ķīniešu rakstības, nav itin nekāda sakara ar realitāti, un jāaptver, ka šo zīmju kom­bināciju uzdevums ir realitāti apzīmēt. Tikpat liela piepūle viņiem vajadzīga, lai viņi aptvertu Arjabhatas punkta jēgu.

— Nekad neviens man nav bildis ne vārda par Ārjabhatu, — Marija ievaidējās.

— Tas tapec, ka esam mazliet mainījušies.

Gadi gāja. Omārs ibn Batūta al Hārezmi ai Tartūši vairs nespēja paturēt pie sevis noslēpumu, kas viņu smacēja nost un darīja vai traku. Viņš klīda pa pasauli, un galvā viņam bija tukšums, kas svēra tik smagi, un naktis pa murgiem viņš redzeja indieša punktu kā ļoti cietu lodi, kas reizē neeksistēja un reizināja, no kuras iznira Visuma Dažu labu reizi viņam uznāca kārdinājums atbrīvoties no smagās nastas. Kādu vakaru saulrietā viņš pat bija uzzīmējis punktu smiltīs un gatavojās par to stāstīt, kad sacēlās vakarvējš un nūjas atstāto punktu izdzēsa. To viņš saprata kā zīmi, ka vēl ir par agru at­klāt noslēpumu, kas ļautu pasaulei rūgt kā klāt pielikts raugs. Beidzot kādu nakti Arābijas vai Persijas tuksnešos, kopš Kādisijas uzvaras kļuvis par musulmani, viņš sastapa Birunī.

Tā bija apmetne, kādas rodas kara vai tirdzniecības sakarā, un viena no naktīm, ko vēlāk padarīs slavenas Saadī, Hāfizs vai Omārs Haijāms. Abi viri sēdēja viens otram blakus, apmainīja dažas dateles pret mazumiņu kamieļmātes piena, pēc tam viens otru izjautāja par ceļojumiem un par to, ko kurš dzīvē dara.

— Es eju, — Omārs sacīja.

— Ja man nav pie rokas papīra, es zīmēju figūras putek­ļos vai smiltīs un mērīju to attiecības.

— Kā grieķi? — Omārs jautāja.

Birunī gandrīz apgāzās. Šis klaidonis bija satriecošs. Viņš zināja lietas, ko nezināja pat visgudrākie. Ja, jā, kā grieķi! Birunī tik daudz nodarbojās ar grieķiem, ka viņam esam pateicību parādā par zudušajiem Arhimēda darbiem, kas saistīti ar attie­cību starp riņķa perimetru un diametru un slavenā n vērtību, ko jau lietojuši ebreji un babilonieši: 3,14159. Viņš arī daudz kur bija ceļojis un sarakstījis Indijas vēsturi un Antīko tautu hro­noloģiju. Birunī un Omārs ibn Batūta sarunājās par budismu un islamu, par Indu un Gangu, par Bāmjanu un Baktru. Visvairāk viņi runāja par daudzumu mēru un par grieķiem.

— Ir ebreji un ir grieķi, — Simons teica. — Jā, protams, vēl ir franči un angļi, slāvi un itālieši, spāņi un šveicieši. Ir pat amerikāņi. Un viņi izkāpuši uz Mēness.

— Jūs ari tur esat bijis! — Marija iesaucās.

— Noteikti nē, — Simons atbildēja. — Es staigāju pa Zemi. Un virs zemes dzīvo afrikāņi un japāņi, indieši un ķīnieši. Viņu vidū ir vīrieši un sievietes, kas paveikuši brīnuma lietas. Bet pirmām kārtām ir grieķi un ebreji. Ar grieķiem un ebrejiem jūs varētu no jauna uzcelt pasauli, nemeklējot neviena cita palīdzību. Vieni nosliecas par labu grieķiem, Delfu Apollonam un Erehtejam; citi — par labu ebrejiem, Talmudam un Kabalai, visa veida spekulācijām. Par abiem kopā grieķi un ebreji ir stiprāki par visiem pārējiem.

īzaks Lakedems, saukdamies par Omāru ibn Batūtu al Hārezmi al Tartūši, runāja ar Birunī par grieķiem. Viņi sprieda par Pitagoru, Arhimēdu un Eiklīdu, kas bija apveltīti ar lielu ģenialitāti. Viņi runāja par trīsstūra un apļa īpašībām, par Parmenīdu un Heraklītu un dievišķo Platonu, viņi runāja par Aristoteli, kas bija visu zinātnieku valdnieks, un viņi pacēlās līdz pat debesu sfērām, kurām, tāpat kā visam šajā pasaulē, pavēl skaits un attiecības. Jo vairāk viņi iedziļinājās pasaulē, kuras noslēpumi un mīklas cilvēkiem saistījās ar skaitu, Birunī pārņēma aizvien lielāks drudzis un sajūsma. Viņš skaidroja Omaram jautājumus, kurus nedz Likuma skolotājs, nedz Dēmetrijs, nedz vēlāk Ragnars Gudrais nekad nebija sapratuši un par kuriem, patiesību sakot, viņi pat nebija domājuši: ka Zeme ir apaļa, ka Saule un zvaigznes ļauj aprēķināt attālumus un leņķus, ka skaitļu rinda ir neierobežota, ka tikpat noteikti un nesatricināmi likumi kā visi dievišķie likumi valda pār at­tiecībām, kuras veido Visumu. Omārs klausījās dziļā apbrīnā. Viņu pārņēma liels prieks. Beidzot viņš bija atradis cilvēku, kas bija Arjabhatas punkta cienīgs.

Tad Omārs savukārt sāka stāstīt jaunajam draugam visu, ko viņam indietis bija uzticējis Nalandā, un sevišķi — par deviņiem cipariem un punktu, kas izsaka prombūtni, neesību, tukšumu un kas reizē dod iespēju vienību pakāpēs ietvert des­mitus, desmitu pakāpē — simtus, un simtu rindā — tūkstošus, desmitus tūkstošu un simtus tūkstošu. Birunī klausījās tik sasprindzinātā uzmanībā, ka viņa sejā un augumā nepakustē­jās ne muskulītis. Likās, ka viņu trāpījis zibens. Vairākas reizes nakts tumsā, ko jau sāka kliedēt pirmais ausmas svīdums, Omaram ibn Batutam šķita, ka sarunas biedrs ir aizmidzis.

— Paklau, draugs! — viņš teica, paliekdamies uz priekšu un satverdams to aiz pleca.

— Turpini, turpini! — Birunī sacīja.

Saule lēca, kad Omārs, kājās stāvēdams, ar nūjas galu zīmēja putekļos vai smiltīs Ārjabhatas punktu. Birunī kā sapnī ilgi vēroja mazo skrambu zemes virsā. Pagāja pusstunda. Varbūt — stunda. Iespējams — vēl ilgāks laiks. Sastindzis un kluss Omārs ibn Batūta neiedrošinājās ne pakustēties aiz bai­lēm, ka iztraucēs biedra dziļo sapņojumu, kas likās augstāks par šīspasaules lietām. Sāka pūst viegls vējš. Tas lēnām nolī­dzināja Ārjabhatas punktu. Birunī savukārt piecēlās. Viņš paņēma nūju no Omara rokām un ar vienu kustību uzvilka uz zemes riņķi:

O

— Lūk, tas ir vienīgas attēls, kas piederas pilnībai un ne­esībai. Punkts ir lietu sākumā un beigās. Tas nav tas, kas mums vajadzīgs. Aplis, kas šķir un tomēr vieno, ir reizē spēka un neesības simbols. Pievienots deviņiem cipariem, tas vien­laikus apzīmēs reizināšanu un tukšumu. Un šo neesības figūru,

no kuras radīsies visi skaitļi, mēs nosauksim par nulli.

♦

Parīzes salonos, kas iepriekšējos gadsimtos; bija tik slaveni ar asprātību un talantiem, impērij.i\ laikā nevaldīja jautrība. Visspožākie prāti bija devušies uz Kopētu Šveicē pie dc Stala kundzes, kas tur kopā ar Šatobriānu vai Monmoransī bija patvērusies ērcīgā klusēšanā. Tos, no vecā režīma laikiem, kas bija pievienojušies imperatoram un s.iiikās ar revolūcijas ģenerāļiem, kuri vienā mirklī bija kļuvuši par hercogiem un prinčiem, viņš valdīja ar stingru roku, uzspiežot skarbas manieres. Reizēm imperatoram gadījās uzdurties cietam riekstam. Kādai sava galma dāmai, kas, līdzīgi lielākajai daļai XVIII gadsimta sieviešu, nebija uz mutes kritusi, viņš jautāja:

— Vai taisnība, kundze, ka jums ļoti patīk vīrieši?

— Jā, majestāte, — viņa atbildēja, — sevišķi tad, ja viņi ir labi audzināti.

Un kādai dāmai — vairāku darbu autorei, kuras vīrs bija prefekts vienā no jaunajiem Renānijas departamentiem, viņš strupi sacīja:

— Jūs laikam rakstot, kundze! Vai jums kāds ir teicis, ka man nepatīk rakstošas sievietes?

— Jā, majestāte, bet es tam neticēju.

— Un ko jūs esat radījusi, kopš esat šeit?

— Trīs bērnus, majestāte!

Pastīvos impērijas laika salonus, kuru XVIII gadsimta burvība jau bija zudusi un kuros XIX gadsimta kaislības vēl nebija iemājojušas, vairāk par visu interesēja un uzjautrināja ģimenes tenkas. Kādas ģimenes? Vienīgās, unikālās ģime­nes — imperatora ģimenes tenkas. Ilgi un tīksmīgi irgājušies par vārdiem, ko pats Napoleons kronēšanas rītā teicis brālim: "Ak, Jozef, ja tēvs mūs redzētu!" — salonos aizrautīgi stāstīja, ka visskaistākā ģimenes sieviete, diezgan reti sastopama dai­ļava, kas varbūt viena no ļoti nedaudzām vai, iespējams, pat vienīgā varētu sacensties ar Rekamjē kundzi — Lisjēns viņā neprātīgi iemīlējies un viņa atraidījusi pašu Napoleonu par spīti Fušē neatlaidībai —, imperatora mīļākā māsa, kādreizējā ģenerāļa Leklerka sieva — viņš Sandomingo nomira ar dzel­teno drudzi —, brīnišķīgā princese Borgēze, Gastallas herco­giene, kas līdz nāvei garlaikojās Itālijas pilīs, esot izpelnījusies tirāna dusmu zibeņus, jo viņu ķeizariskajām majestātēm — savam brālim un Marijai Luīzei aiz muguras taisījusi grimases un varbūt pat ar pirkstiem rādījusi radziņus. Acumirklī prin­cese zaudēja neaizskaramības svētumu — ja šie vārdi jelkad ir bijuši piemērojami visskaistākajai impērijas grēciniecei —, un viņai aizliegts rādīties Tilērijās. Un tā viņa dienvidos klīda skumjās un garlaicībā.

Galvenokārt viņu mocīja skumjas. Viņa vienmer bija neprātīgi mīlējusi priekus un vīriešus. To viņa bija sākusi jau agri Marseļā ar kādu asiņainu konventa locekli, vārdā Frenonu, kas bija Voltēra ienaidnieka dēls.

Reiz pašā gravas dziļumā

Frenonu čūska sakoda.

Un kas pēc tam gan notika?

Tad čūska tūdaļ nosprāga.

Viņa turpināja ar Dipo, kas vēlāk kādos Romas nemieros tika nogalināts kopā ar vairākiem citiem. Sešpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās. Divdesmit gadu vecumā kļuva par atraitni. Viņa nogrieza matus un ielika tos Leklerka — sava vīra zārkā; viņš bija miltu tirgotāja dēls, astoņpadsmit gadu vecumā — brīvprātīgais, divdesmit viena gada vecumā — kapteinis, divdesmit piecu gadu vecumā — ģenerālis, vadījis grenadierus, kas 18. brimērā Senklū izglābis Napoleonu, Sandomingo bija nēģera Tusēna Luvertira pretinieks, gāja bojā Irisdesmit gadu vecumā. "Huzārs, kas vēl trīsdesmit gadu vecumā ir dzīvs, ir tikai zaķpastala," viņš teica ģenerālim de l.asalam. Paldies Dievam, tam izdevās krist kaujā pie Vagramas. Bija jau arī laiks: Leklerkam bija trīsdesmit četri gadi. Tolaik viss norisinājās ātri. Leklerka atraitne divdesmit četru gadu vecumā apprecējās ar princi Borgēzi. Princis nemaz nebija tik slikts. Bija tikai viena nelaime: viņa to nemīlēja. Mīļākie sekoja cits citam. Viņa kaila pozēja Kanovam. Viņš princesi attēloja Praksitela Afrodites pozā, kuram pašam par modeli bija Frīne — viņa mīļākā. Kāds princesei jautāja, vai nav bijis neērti pozēt tēlniekam kailai.

— Nepavisam ne, — viņa atbildēja. — Darbnīca bija kurināta.

Visvairāk viņa bija pieķērusies kādam skaistam, bet vidu­vējam virsniekam, ko imperators, par spīti māsas asarām, aizsūtīja uz Krieviju kopā ar Lielo Armiju un no kura viņai jau mēnešiem ilgi nebija pienākusi pilnīgi neviena ziņu. Virs­nieku sauca par Kanuvilu.

♦

Es runāju un runāju, atceros dižus cilvēkus un lielus notikumus, stāstu par lietām, kas mainījušas pasauli. Galvenais — es biju nabags. Bieži esmu skrējis ļoti ātri — tā, kā skrien uzvarētāji čempioni un bagātie, ko lutina pūlis. Esmu arī vilcies nabagu drausmīgajā gausumā. Gaidītāju rindas — tas esmu es. Rindas pie dokumentiem un dārzeņiem — tas esmu es. Bada gājieni — tas esmu es. Strei­kotāju un bezdarbnieku gājieni zem sarkaniem vai melniem karogiem no Bastīlijas līdz Republikas laukumam, Šanhajas vai Čikagas ielās, sniega un ložmetēju šaustītajā Ņevas pros­pektā — tas esmu es. Mao sakauto pulku Lielais pārgājiens uz Jaņaņu — tas esmu es. Nabagi, ar kuriem kopā esmu tik ilgi mīņājies, kuri netiek uz priekšu, nav uzvarošu revolūciju varoņi. Revolūcija pārvērš bendes par upuriem un upurus — par bendēm. Nabagie, pie kuriem es piederēju, nekad neko neiegūst un neko negaida. Viņi mirst pirms uzvaras un pirms tam, kad varētu kļūt citiem par to, kas citi bijuši viņiem. Viņi vienmēr ir palikuši nabagie, upuri, pamesti suņi vēstures mēslainēs. Viņi neiet tādēļ, lai uzvarētu, lai iekarotu, lai sa­grābtu varu, viņi neiet, lai atklātu vai apmierinātu zinātkāri. Viņi iet aiz izmisuma. Viņi iet, jo bēg. Asarās un asinīs esmu bēdzis vairāk nekā jebkurš cits.

Tieši no šīs nepārtrauktās bēgšanas ir radies mans tēls. Jūs jau zināt: bārda, gari, sirmi mati, apmetnis negaisā, soma pie sāniem, nūja rokā, mūžam vajātā bēguļa bailes un kauns skatienā. Es neesmu staigājis šajā čaulā divtūkstoš gadu. Man nebija bārdas, kad biju centurions, kad spiedu sev klāt impe­ratora vēstījumus, kad kalpoju Budam vai vikontam de Natobriānam. Mūsdienās, pie jums, jūsu slavenajās demokrāl ijās, par kurām nerimstaties runāt, it kā tas būtu vēstures gals un nabaga vecās cilvēces pēdējais un galīgais stāvoklis, galveno vietu ieņem vidusšķira. Nav vairs nekādu hercogu un pēru, nav uz mūžu ieceltu senatoru, nav lielu zemes īpašnieku, kas bija apveltīti ar negantu eleganci un darīja ar saviem lopiem un ļaudīm, ko vien vēlējās. Protams, ir arī nabagie. Viņus lolo nu attālina, viņus novieto materiālos un morālos rezervātos, viņu dēļ kaunas un viņus aizmirst. Labi. Kā jums liekas, ko lai es daru? Londonā, Ņujorkā, Parīzē un Venēcijā esmu kļuvis par pilsoni. Palūkojieties: esmu noskuvies, es protu lietot sa­liktos darbībasvārda laikus, valkāju lietusmēteli kā Hemfrijs Bogarts un neviens, jādomā, mani nenoturēs par to, kas esmu: i ilvēks, kas steidzas no gadsimta uz gadsimtu.

Atkarībā no laika esmu bijis tas, kam man jābūt. Esmu bijis gandrīz viss: pēdējā laikā — mazs rantjē, tūristu pavadonis, tirdzniecības aģents, Volstrīta brokeris, blēdis, ātrvilcienu vadītājs, profesionāls skrējējs, privātdetektīvs, kam uztic izse­košanu. Neesmu nekas cits kā laika gars. Es vienmēr izskatos pavisam parasts. Cilvēki mani notur par to, kas paši ir. Un es esmu viss, kas ir viņi. Galvenokārt esmu bijis nabags. Jo na­bago ir bijis vairāk nekā bagāto šajā dzīvē, kur es nebeidzu degt nabaga dēļ, kas sapņo kļūt bagāts, vairāk nekā dēļ bagātā, kurš baidās izputēt. Nabagie bez mitas rada nākotni, kas nekad nebūs viņu nākotne. Viņi ir manevrējama masa topošā pasaulē, un šī masa tiek atmesta, līdzko pasaule uzbūvēta. Esmu kalpojis šajā armijā, kas vienmēr ir uzvarēta un nekad nav sakauta.

Bija ērti būt ebrejam. Tikpat ērti kā būt čigānam. Tādam, kam jāiet izmisuma smieklīgumā, nekas nevar būt labāks kā but ebrejam. Daudz esmu bēdzis no Austrijas, Spānijas, Poli­jas, Krievijas, Vācijas, Baltijas valstīm. Un pat no Francijas — iedomājieties vien! Jūs zināt vēsturi, tās muļķīgās izrīcības, tās paradoksus. Esmu atļāvies greznību kļūt par ebreju ienaid­nieku; esmu kliedzis: "Nāvi žīdiem!" — lai kliegtu tāpat kā citi — un daudzi manī ir saskatījuši ebreju — ebreju bendi, ko vajā ebreji un kas bēg, kur deguns rāda, nevis kopā ar viņiem. Mezgls bija sasiets.

Tikai neiedomājieties, ka vēlos jūs aizkustināt vai nokaiti­nāt. Es smejos tiklab par morāli kā par politiku, par loģiku un par psiholoģiju. Es nepieķeros nevienai jūsu sistēmai, es ne­piedalos neviena jūsu kombinācijā. Es tikai eju, un tas ir viss. Man nav nekāda mērķa, par jūsu vērtībām man nāk smiekli, es neko neizskaidroju, pietiek ar to, ka eju. Esmu tikai nabaga puisis, ko nemitīgi kārdina kaislības. Līdzko tuvumā pamanu kaut drusciņu naudas, es mēģinu to iebāzt savā kabatā. Esmu tikpat lielā mērā Šeiloks kā Ijabs, tikpat labs, cik ļauns. Tieši šī nemitīgā maiņa, mūžīgā pāreja no vainīgā lomas upura lomā Mūžīgo Žīdu ir padarījusi tik ievērojamu un tik interesantu, ka tas vienmēr ir nodarbinājis rakstnieku un mākslinieku prātu un iztēli. Es esmu pilnīgi visi un mazāk nekā nekas. Es­mu dzīves šausmas un visi jusu spožuma mirkļi.

Esmu arī nogurums. Pretruna un nogurums. Kaislība un nogurums. Man ir apnicis iet. Man ir līdz kaklam pasaule, kas pastāvīgi iedomājas visu atklājusi un nesaprot gluži neko. Nu jau divus gadu tūkstošus es staigāju pa šo planētu, kur viss pārveidojas un pastāvīgi paliek viens un tas pats. Tas ir tas, kas mani tuvina nabagiem: nabagie ir noguruši. Es arī.

♦

.^Vrjabhatas punkts un Burunī nulle pa īstam nekad neizgāja Lakedemam no prāta. Vēlāk — daudz vēlāk, satiekoties ar filozofiem un tiem, kas pēc Kopernika, Galileja, Keplera un Ņūtona atklāja lietu slēpto kārtību, viņš joprojām vēl prātoja, vai šo gandrīz maģisko spēku nebutu iespējams izmantot vēl labāk. Divu roku pirkstu dēļ punktu un pēc tam nulli saistīja ar desmit, simt un tūkstoš sēriju. Tomēr desmit nav vislabākais skaits. Protams, tas ir cilvēka pirkstu skaits, bet nav sevišķi elastīgs un tam nav īpašu priekšrocību: to var dalīt tikai ar 1, 2, 5 un pašu ar sevi. Maz­liet lielāks skaitlis, piemēram, divpadsmit, ir daudz bagātāks un elastīgāks. To var dalīt ar 1,2, 3, 4, 6 un pašu ar sevi, tas paver prātam un lietām daudz lielāku plašumu. Ja Arjabhatas skolnieki un arābu nulles piekritēji būtu pieņēmuši nevis decimālo, bet duodecimālo sistēmu, aritmētikas un matemā­tikas rīcībā neapšaubāmi būtu vēl daudz ērtāks un efektīvāks instruments. Tad, protams, būtu vienpadsmit un nevis deviņi cipari — 1, 2, 3…, a, p vai x, y — un nulle apzīmētu reizinā­jumu ar 12.10 duodecimālajā sistēmā būtu 12 pēc mūsu deci­mālās sistēmas un 100 duodecimālajā sistēmā būtu mūsu 144 vērtība — 12 reiz 12, kam iespējami neskaitāmi dalījumi.

— Es ar to visu esmu mazliet rotaļājies, — Simons Fusgengers teica. — Mēs esam tā pieraduši pie pastāvošā, tā veidoti un kropļoti ar visu, ko mums māca, ka gandrīz vai lik­tos — mēs pārkāpjam mūžības likumus, dodot citu jēgu nullei jeb Arjabhatas punktam. Taču pastāv vēl daudzas citas sistēmas, ne tikai decimālā un duodecimālā. Dators, piemē­ram, jums uzspiež bināru bāzi. Un visās nozarēs iespējams domāt citādi, nekā mēs domājam. Mums šķiet, ka pasaule iet bojā, bet tā tikai mainās. Tā notiek visur. Politikā, reliģijā, mūzikā, glezniecībā, vēsturē un fizikā. Ir vairāk veidu, kā rau­dzīties uz pasauli, nekā Būdas zobu, vairāk nekā krāsu dabā un jūtu sirdī.

Tikpat lielā mērā kā nepieciešamība pasauli vada nejaušība, sakritība, patvaļība. Gandrīz visā, ko mēs darām, domājam, runājam un rakstām, ir sava daļa patvaļības. Numerācija ir patvaļīga, valoda ir patvaļīga, nosaukumi ir patvaļīgi, mūsu vārdi, kas mums ir kā miesa no mūsu miesas un kam esam tik ļoti pieķērušies, ir patvaļīgi, tāpat arī sabiedrība un reliģija ir patvaļīgas. Mīlestība ir patvaļīga, jo tā atkarīga no satikšanās, kas varēja arī nebūt. Zināmā mērā arī zinātne ir patvaļīga, jo tā balstās uz postulātiem un apmierinās ar to, ka piedāvā vis­vairāk ticamo visticamākās parādības izskaidrojumu, kas mums nav bijis zināms. Jebkura patvaļība ir netaisnīga, un jebkura kultūra — patvaļīga.

— Esmu jau pamanījusi, — Marija sacīja, — ka jūs neti­cat nekam.

— Nav nekā ļaunāka par neticēšanu nekam. Tie, kas netic nekam, nekad nav paveikuši neko lielu. Ja mums pasaule reducējas uz perspektīvām, ir jātic perspektīvām. Tām, kuras mums liekas vislabākās, vismazāk nepareizās, vismazāk netaisnīgās. Mūsu priekšstats par patiesību ir vienīgā patiesība, kurai-spējam tuvoties. Reizēm man ienāk prātā, ka varbūt Antigone — paraugs mums visiem — galu galā ir sākusi prātot, vai nav bezjēdzīgi mirt tikai tāpēc, ka viņas brālis, īsts nelietis, nav apglabāts saskaņā ar laikmeta, zemes un kastas prasībām. Tās ir pārejošas, patvaļīgas un visumā diezgan apšaubāmas prasības. Tas neko nemaina. Vajadzēja tām ticēt. Viņa ir mirusi. Man gribas ticēt, ka viņa ir ticējusi tam, kam vairs nav pa īstam ticējusi. Viņa nav mirusi par patiesību, kuras īstenībā nemaz nav un kuru vienmēr var apšaubīt tie, kuri zina un kuri izlemj. Viņa ir mirusi par ideju — protams, patvaļīgu —, par to, kā viņa redzēja pasauli, mīlestību un dievus. Viņa mirusi par savu taisnību un par savu patiesību, tas ir, gandrīz par neko. Bet šis gandrīz nekas vienmēr ir vissvarīgākais.

Esmu pārliecināts, ka jāprot dzīvot un dažreiz arī mirt par lietām — kā lai pasaku? —, ko izraugās gandrīz uz labu laimi. Ne jau tāpēc, ka tās būtu patiesas — kas gan vispār ir patiesī­ba? — bet tālab, ka ka tās jums liekas skaistākās, patiesākās un diženākās. Nevis tāpēc, ka tās būtu dižas, bet tāpēc, ka jūs tās esat izvēlējušies. Aptuveni tā, kā Ārjabhata izraudzījās punktu un Birunī nulli, lai reizinātu ar desmit deviņus pamatciparus. Visa veida pārliecības ir tikpat patvaļīgas kā nulle. Jūs pie tām turaties tāpat kā pie nulles. Viss liekas loģiski, un ar to pietiek. Mūžīga ir nevis kāda patiesība, kas to vien dara kā nemitīgi mainās, bet gan lēmums turēties pie tās un mirt tās labā. Ja cilvēkam ir tāda laimīga iespēja kā jums — mirt kaut kā vai kāda dēļ.

♦

Gandrīz vai skurbumā, par kuru pats brīnījās, īzaks Lakedems šķērsoja Parīzes barjeru. Viņš steidzās uz Tilērijām, kur kalpotāji ar cieņu uzlūkoja viņa uniformu, un viņš nodeva pulkvedim, ko šķiet, nodarbi­nāja daudz mazāk steidzamas problēmas nekā Berezinas kauja, portfeli ar vēstulēm un pavēlēm. Brīdi vilcinājies, īzaks paturēja Uspenskas katedrāles sudraba krustu, ko bija ieslidi­nājis seglu somā un ko neviens nepieprasīja, jo Dari un Anrī Beils atkāpšanās steigā bija aizmirsuši to ietvert sarakstā, kurā bija minēti visi imperatora kurjeram uzticētie dokumenti. Tad Lakedems beidzot sāka meklēt Polīnu jeb Poletu de Kanuvilu.

Tolaik ikvienu virsnieku, kas ieradās no Krievijas, acu­mirklī ielenca daudzi karavīri un ziņkārīgie, jo gribēja kaut ko uzzināt par imperatoru un Lielo Armiju. īzaks Lakedems pēc labākās sirdsapziņas atbildēja uz jautājumiem. Tad viņš izraudzījās kādu virsnieku, kas izskatījās vairāk pašapmieri­nāts un greznāk apģērbies nekā citi.

"Šis nu gan droši vien ir bijis elegantā draugs," Lakedems nosprieda.

Viņš to uzaicināja iedzert kaut ko stiprāku kādā krodziņā un sāka jauno cilvēku iztaujāt. Vai viņš ir kaut ko dzirdējis par de Kanuvilu? Kanuvilu? Kanuvilu? Nav gan neko dzirdējis.

— Žēl, — Lakedems sacīja.

— Kas noticis? — virsnieks jautāja. — Vai jums šis Kanuvils vajadzīgs?

— Ne sevišķi. Man viņš ir galīgi vienaldzīgs. Turklāt viņš m miris.

— Ko tad jūs gribat? — šļupstēja virsnieks, kas dzēra jau piekto vai varbūt sesto glāzi.

— Mani interesē nevis Kanuvils, bet meiča, kuru viņš pazinis un kurai es zinu tikai kristāmvārdu.

— Kādu kristāmvārdu? — piedzērušais jautāja.

— Polīna, — Lakedems sacīja. — Polīna vai Poleta.

— Protams, ļoti skaista?

— Ļoti skaista, — Lakedems apstiprināja.

— Es varu gan iedomāties, kas tā tāda, — dzērājs sacīja, valdīdams smieklus. — Tā ir imperatora māsa.

— Imperatora māsa?

— Polīna, — visnieks teica, no visa spēka uzsizdams Lakedemam pa plecu. — Polīna… hik… princese Borgēze!

Un viņš smējās tik sirsnīgi, žagodamies un siekalodamies, sabrukdams uz sola, ka bija jāsavalda un ar varu jāizved no tavernas.

jus? — Simons jautāja.

— Mēs?… — Marija pārjautāja.

— Jā, jūs, kas jau tik ilgi klausāties manos stāstos, jums, tāpat kā Juaņam Canam vai Ragnaram Gudrajam ir sava nodarbošanās, savas ceribas un savas jūtas: dzīve. Jūs esat bijuši tik laipni, ka to uz brīdi pārtraukuši, lai dotos man līdzi uz Jeruzalemi, Asīzi un Romu, uz Poliju, Vāciju, Ķīnu un Indiju, uz Bagdādi un Samarkandu. Nu jau labu laiku mēs kopā staigājam pa visiem šīs planētas ceļiem, uz kuras — un tas ir apstulbinošāks brīnums par visiem, ko jums stāstu, — gan jūs, gan es savā reizē esam nomesti. Bet jūs, tāpat kā es, labi zināt: mēs neesam kopā uz visiem laikiem. Mums tik un tā būs jāšķiras. Es atgriezīšos savos ceļos uz laiku, kas jums liekas pati mūžība. Jūs bez manis atsāksiet — uz zibensīsu mirkli, tikai dažas sezonas, laiku, lai redzētu bērnus un maz­bērnus, — savu arodu, mīlestību un sapņus.

Varbūt jau tagad, manī klausoties, reizēm jūtat nepacietību un aizkaitinājumu? Jūs nebūtu rīkojušies tā, kā rīkojos es, jūs nedomājat, kā domāju es. Taisnība: es neesmu jūs, jūs neesat es, par ko varu jūs vienīgi apsveikt. Esmu pilnīgi gatavs noticēt, ka esat apveltīti ar lielāku intelektu, bagātāku talantu un iztēli, nekā es jebkad esmu bijis apveltīts. Esmu nabaga velns, kas reti kad darījis to, kas jādara, un esmu sabojājis savu eksistenci. Esmu ilgi bijis nicināts un atstumts, un es jūs lūdzu ticēt, ka visi nav mani pieņēmuši tikpat laipni un pacietīgi kā jūs.

— Sākumā es jums lāgā neuzticējos, — Marija atzinās.

— Visi jums teiks, ka pareizi darījāt. Kad šķirsimies — un nu jau tuvojas mirklis, kad katrs iesim savu ceļu, — ceru, ka reizēm, kad nekā lāgā nebūs ko darīt, — bezmiega naktīs, stāvot satiksmes sastrēgumos, staigājot pa mežiem vai ielām, — jūs iedomāsieties par Mūžīgo Žīdu, ko esat nejauši sastapuši kaut kur Venēcijā. Viņš daudz runāja — varbūt mazliet par daudz. Viss, ko viņš jums stāstīja, bija tikai stāsts par jums pašiem. Kad viņa nebūs blakus, vēsture turpināsies. īzaks Lakedems būs izgaisis, bet svētki turpināsies.

Jums bez manis būs jāatklāj viss, kas šo pasauli padara valdzinošu, priecīgu, neaprēķināmu un diženu. Jo vismaz jums ir tā laime būt mirstīgiem, un laiks jums ir nomērīts. Kombināciju nemitīgā atkārtošanās, kas neko nemaina, pa­dara manu pieredzi mazliet apnicīgu un nospiedošu. Turpretī jums vienīgais, no kā jābaidās, ir plūstošā laika melanholija. Kāda laime! Kāda burvība! Dzīve jums būs tik skaista, ka, par spīti neveiksmēm un ciešanām, ko pazīstam visi, jums — varu to apgalvot — būs mazliet žēl no tās šķirties. Es, kas alk­stu pastāvīgi aizliegtas nāves, jūs apskaužu par to, ka jūs varat aiziet, nesagaidot apnikuma šausmas.

Man tomēr būs izdevies stāstīt jums par šo dzīvi, kas no­spiež un sajūsmina. Ja jūs pratīsiet raudzīties uz dzīvi tā, kā es mēģināju savos stāstos jums rādīt, tā jums varēs būt ja ne gluži nemitīgas laimes avots — to jums šajā pasaulē nevar ap­solīt neviens —, tad vismaz zinātkāres, intereses un kaislību avots. Jūs esat devušies visaizraujošākajā dēkā: vēsturē. Jūs piedzīvojat visneticamāko pieredzi, par kādu neviena radība, lai kas tā būtu, nekad nav varējusi pat sapņot: un tā ir dzīve. Viss, ko es jums mūsu tikšanās laikā stāstīju, nav nekas cits kā gabaliņš jūsu pašu būtības. Visas šīs dienas jūs manī klausījā­ties, jo, izlikdamies, ka stāstu par sevi, es labāk vai sliktāk stās­tīju par jums pašiem. Kad būšu aizgājis, vēl padomājiet par Mūžīgo Žīdu.

♦

— tālu ziemeļos aiz snie­gotajām Kaukāza virsotnēm kādā pilnīgi svešā pasaulē valdīja Gogs un Magogs. Ecekiēls Bībelē, Apustulis Jānis Apokalipsē, antīko laiku ģeogrāfi Plīnijs un Strabons, Seviljas Isidors, ko uzskatīja par sava laika gudrāko cilvēku, vairāki arābu hronisti pēc Korāna ar šausmām piemin Goga un Magoga šerminošās sejas. Tika stāstīts, ka Aleksandrs viņus aizdzinis "tāpat kā divdesmit ļaunās nācijas" līdz Ziemeļu okeānam. Daži, kas Ziemeļos saskatīja visu ļaunumu mājokli, viņus apvienoja ar vikingiem. Citi baiļu iedvestas vārdu spēles dēļ dēvēja viņus par gotiem un magotiem. Vēl citi viņos saskatīja kādu pazu­dušu Izraēla cilti. Visi kristīgajā pasaulē, islamā un pat ebreji baidījās no Goga un Magoga un viņu cilvēkēdājam tautām, kuru satrakošanās kādā nelaimīgā dienā sagraus pasauli.

Neremdināmas tieksmes un ļoti senas vēlēšanās mudi­nāts, kā viņš pats izteicās, Omārs ibn Batuta pūlējās iepazīt pasauli, tās tikumus un svētnīcas; viņš nekad negāja vienu ceļu divreiz, jau bija mērojis apmēram simt divdesmit tūkstošus kilometru un apmeklējis ne tikai visas islama zemes un lielu daļu Āfrikas līdz Tombuktu, bet arī Ķīnu, Deli, visas Indijas valstis, Maldivu salas un Ceilonu, kad viņam nejauši nonāca rokās kāda populāri sarakstīta hronika, kurā bija runa par Gogu un Magogu. Tajā bija teikts, ka viņu briesmonīgās tau­tas iesprostotas kādā pussalā aiz Kaspijas vārtiem: Aleksandrs Lielais ar paša Dieva palīdzību tiem uzcēlis priekšā dzelzs sienu. Ticamības labad hronika precizēja, ka cements šīs sienas blīvēšanai ņemts no bituma ezera, kas veido elles ieeju. Stāties pretī Gogam un Magogam, kas nogriezti no civilizētās pasau­les savās ērgļu ligzdās, nozīmē doties drošā nāvē. Ziņkāres un varbūt ari cerību dzīts, Omārs ibn Batūta tūlīt nolēma doties uz šīm šausmu zemēm, kas atradās tālu no Jūdejas, no Sīrijas, no Tigras un Eifratas un ko ieskāva no vienas puses Melnā jūra, I lersonēsa, Kolhīda un Fasa, kur vēl dzīvoja kāds leģendas putns, ko sauca par pasianosu jeb fazānu, un Jāsona piemiņa viņa ceļojumā pēc zelta aunādas, bet no otras puses — Kaspijas jūra — viena no vislielākajām un viszemākajām no pasaules slēgtajām jūrām; tieši tur, jādomā, glūn Gogs un Magogs.

Omārs ibn Batūta gāja daudzas dienas un daudzus mēne­šus. Viņš redzēja augam un dilstam daudzus Mēnešus, līdz nonāca uz šauras takas, kas vijās cauri mežiem, kalnu pļavām un klintīm. Viņš pa to gāja ilgi. Beigās viņš tālumā pamanīja augstu kalnu ar divām galotnēm, ko turienieši sauca par Kazbcku jeb Mkinvari — Ledus smaili. Ibn Batūta bija nonācis mežonīgajā kalnu apvidū, ko krievi drīz nosauks par Lielo Kaukāzu.

Sis rēgu pilnais un vēl nepazīstamais apvidus atradās uz divu pasauļu robežas divkārt: uz ziemeļu un dienvidu pasaules un austrumu un rietumu pasaules robežas. Uz ziemeļiem aiz Kubaņas pletās plašas stepes, par kurām neviens neko nezināja un no kurām laiku pa laikam iznira no Ķīnas un Altaja nākošu iekarotāju viļņi; uz dienvidiem zēla stabilākās Irānas un Anatolijas, Ēģiptes un Indijas, un Mezopotāmijas civilizācijas, kur cita citu bija nomainījušas jo daudzas savstarpēji naidīgas impērijas. Austrumos, teiksmainajās Austrumzemēs, sākās viena no galvenajām visas tirdzniecības un visas kultūras asīm: tas bija slavenais Zīda ceļš; viens tā atzars, pa kuru ne­pārtrauktā straumē plūda karavānas, tirgotāji un svētceļnieki, apmetis līkumu Takla Makanas tuksnesim un šķērsojis Turkestānu, veda gar Kaspijas jūras malu līdz Melnajai jūrai; tālu jo tālu rietumos pletās Melnā jūra, kurā jau bija kaut kas no lielās Iekšējās jūras, pie kuras Kartafils bija pavadījis jaunību, pie kuras viņš nemitīgi atgriezās un ar kuru ļoti tālu no Lielā Kaukāza tumšajiem mežiem un nepieejamajām virsotnēm saistījās viss saules, kuģu pilnu ostu, neskaitāmu baumu un zeltainu teiku valdzinājums.

Pēc daudziem gadsimtiem tajā pašā apvidū, pa kuru gāja ibn Batūta, caru Krievija izbūvēja vienu no vēsturē slavenāka­jiem stratēģiskajiem un tirdzniecības ceļiem — slaveno Gruzijas kara ceļu. Melanholijā, kas viņu vairs neatstās un kas mīsies ar kūsājošu jautrību, kuras cēlonis varbūt ir afrikāņu asiņu piejaukums, Puškins, kas jau bija uzrakstījis Kaukāza gūstekni un patlaban sacerēja Ceļojumu uz Erzerumu, pa šo ceļu braukdams, pašos kalnu augstumos neprātīgi romantiskā ainavā sastaps drūmu konvoju, kas pavadīs uz Tiflisu viņa drauga — rakstnieka Gribojedova, skaistās Ņinas Čavčavadzes vīra un Gudra cilvēka nelaime autora, mirstīgās atliekas, ko veda ore ar četriem vēršiem priekšā; cars rakstnieku bija iecēlis par vēstnieku Persijā, kur viņu trīsdesmit četru gadu vecumā noslepkavoja kādos nemieros, ko bija izraisījuši fanā­tiski mullas. Ļermontovs, kas sarakstījis Mūslaiku varoni un izraidīts uz Kaukāzu tāpēc, ka sacerējis dzejoli trīsdesmit sešu gadu vecumā divkaujā nogalinātā Puškina nāves piemiņai — šajā divkaujā bija iejaukts viss galms —, ari atrada nāvi div­desmit sešu gadu vecumā divkaujā, un viņa mirstīgās atliekas, kas kratījās pajūgā, pavadīja nomāktu vīriešu un raudošu sie­viešu bars, ko apgaismoja lāpas un tas pats mēness, kas pirms tik daudziem gadsimtiem apgaismoja ceļu ibn Batūtam. Mēness, kas lēja gaismu pār Lielā Kaukāza eglēm, alām un klinšu sablīvējumiem, bija vienīgā saite starp Puškinu, Gribojedovu, Ļermontovu un ibn Batūtu: tumšā taka, pa kuru gāja vientuļais ceļinieks Goga un Magoga meklējumos, vēl bija ļoti tālu no romantiski krāsainajām un trokšņainajām ainavām, kas kļūs par vēl tikai nākotnē būvējamā Gruzijas kara ceļa dekorācijām.

Turpat Kazbeka pickājē ibn Batūtas taka sāka vīties gar '.ir.iuju upi, kuras gultne bija pilna milzīgu klints atlūzu, kas gāzās no kalniem ar pērkonīgu troksni. Tā bija Ļermontova apdziedātā Tereka.

No ziemeļiem plūda bieza migla, kas aizklāja debesis un piepildīja ieleju. Ceļš veda pāri Terekai pa šauru koka laipu, par kuru retie sastaptie cilvēki ar arābu svētceļnieku bija ru­nājuši klusā balsī, saukdami to par Velna tiltu. Aiz Velna tilta 1200 vai 1300 metru augstumā upe plūda pa šauru granīta spraugu. Tā bija slavenā Darjalas aiza. Tiem, kas nāca no dienvidiem, šeit sākās alanu, osetiešu, sarmatu un visu no stepēm nākošo skitu teritorija. No Velna tilta augstumiem un no aizvien šaurākās un šaurākās takas, kura tam sekoja, ibn batuta redzēja, kā straume trakā niknumā gāžas pāri visiem šķēršļiem, kas tai liedz izvērsties, un viņš dzirdēja to pašu, ko vēlāk dzirdēja un redzēja Ļermontovs.

Pustumsā, kāda valdīja dienas vidū, noliecies pār bezdi­beni savā priekšā, līdz kaulam izmircis biezajā miglā, kas kāpa no straumes, ibn Batūta Terekas rēkoņā saklausīja savas sirds pukstus. Viņš turpināja ceļu. Viņš joprojām gāja un gāja. Klinšu cietokšņi šķita iznirstam viņa priekšā bez gala un aiz­vien varenāki un augstāki. Upe un klintis sašaurinājās vēl vai­rāk. šaurajā gultnē iespiestie straujie ūdeņi putodami šļācās uz ceļa. Tereka kā zobena cirtiens dziļi iešķēla augsto kalnu grēdu, kuru nomācošo un draudīgo ēnu ceļinieks nojauta sev visapkārt. Tieši tur ibn Batūtas nemitīgo gaitu apturēja sma­gas, ar dzelzi apkaltas baļķu vērtnes: tie bija Kaukāza vārti. Tie bija iestrādāti milžu celtā mūrī, kas saplūda ar kalniem, pret kuriem mūris balstījās, un tie aizšķērsoja ceļu no ziemeļiem, par kuriem neviens vairs nekā nezināja, bija šķērslis Goga un Magoga nolādētajiem pēctečiem. Un vārti bija ciet.

♦

Izaks Lakedems joprojām val­kāja grezno uniformu, tādēļ viņam nebija sevišķi jānopūlas, lai kādā veikaliņā pāris soļu no Tilērijām viņam parādītu princeses Borgēzes portretu, kur viņa uzgleznota blakus im­peratoram. Viduvējā, bet laimīgā kārtā portretējamās līdzību saglabājušajā gleznā viņš uzreiz pazina Kanuvila medaljona burvīgo modeli. Tirgotājs bija pārliecināts, ka klients izskatās tik laimīgs tāpēc, ka dievina imperatora ģimeni. Taču viņam par lielu pārsteigumu, Lakedems nomurmināja: "Itt vino veritas,"— un viņā uzvilnīja pateicība pret dzērāju, kura joks bija trāpījis pareizi un devis viņam vislielāko iespējamo vērtī­bu — kaut ko, par ko domāt un kaut kādu mērķi dzīvē.

Lakedemam laika pietika, un viņam bija jāiet. Viņš devās meklet princesi. Pēc imperatora pavēles viņa joprojām nedrīkstēja atgriezties Parīzē, viņu nemaz nevilināja vīra sabiedrība kādā no Borgēzu greznajām un drūmajām pilīm, viņa dienvidos kopa veselību, kas bija nevainojama baudās, bet garlaicībā kļuva vārgāka. Arābu rikšotāja mugurā — lopiņš bija labi atpūties un spoži nosukāts kurjeru dienesta staļļos, kuru pārziņiem viņš stāstīja visādus niekus, lai izskaidrotu pārlieku grezno ietērpu, — Lakedems devās uz Eksu, uz Provansu, uz jūru. Ceļojums bija tīrā izprieca, sevišķi — uz beigām.

Ziema beidzās. Krievijas ledussaltie līdzenumi un Polijas sniegi nogrima aizmirstībā zem Provansas debesim. Dien­vidu augi, cipreses, olīvkoki stājās pretī kara šausmām. Saule pulēja jo spoži. Cikādes zizināja. Bijušais imperatora kurjers pr.itoja, vai tik briesmīgas ciešanas un tik liels miers varētu piederēt pie vienas un tās pašas pasaules.

— Skaties un paturi prātā, — viņš sacīja zirgam, kas bija pārcietis savu daļu pārbaudījumu. — Tur ir nāve, te — dzīvība. I'ur ir asinis, te — vīns. Pasaule ir netaisnīga.

Netaisnībā bija savs labums. Apskurbis saulē, kas mirdzēja par sarkano zemi, kurā auga priedes, īzaks pārsteigts pamanīja, I ii sācis dziedāt.

— Tas nu gan ir par traku! — viņš sev teica. — Kas tam noticētu? Es dziedu.

Viņš dziedāja, jo Provansa bija skaista un viņš sapņoja par laimi, par kuru vēl nekā nezināja. Viņš vairākas reizes apstā­ts pārnakšņot — kādā klosterī, kādā iebraucamajā vietā, arī priedulājā ceļmalā. Viņam uznāca kārdinājums palikt tur, sadedzināt karavīra apģērbu, uzlikt galvā salmu cepuri un kopt vīna dārzus. Bet vajadzēja iet. Viņš gāja. Viņš nokāpa no zirga un, to pavadā vezdams, gāja pa saulaino ceļu.

♦

Saulē un lietū, miera laikā un karā, pieminēts un aizmirsts, šķietami priecīgs vai izmisis — es gāju. Es biju kareivis, jūrnieks, tirgotājs, medību uzraugs, pētnieks, Rcmbo biedrs pie Harraras robežām, Selefā noslīci­nātā Barbarosas algotnis, kolportieris, lupatnieks, nodokļu ievācējs, mērnieks, mežsargs un malumednieks, lauku dakte­ris un pastnieks. Esmu bijis pat misionārs. Es sludināju labo vēsti, ārstēju, nogalināju, mērīju un pārdevu. Kāda tam nozīme? Es gāju.

Francijā ierados kopā ar itāļiem, Nīderlandē — ar spānie­šiem, es devos uz Indiju ar portugāļiem, emigrēju uz Ameriku ar gandrīz visiem, atgriezos Florencē kopā ar kultūras izslā­pušām bostonietēm. Ar karu, ar naudu, ar reliģiju, ar zināša­nām, ar mākslu un kaislībām es mēģināju, pirms beidzas vēsture, kaut ka piepildīt savu mūžību. Daudz esmu šaudījies pa anonīmiem pūļiem, kaut kur būdams bagāžas nesējs, citur — gids, mazliet mijis naudu, buldurējis visās valodās. Visos laikos un visās zemēs kāds mani ir pazinis. Bērni mani ir raustījuši aiz bārdas un apmētājuši ar oļiem, pilsoņi rīdījuši ar suņiem, nacisti — apcietinājuši — un pat viņiem neizdevās mani nogalināt —, dizaineri izdomājuši man ģīmi, ko jūs pazīstat. Bet filozofi un it sevišķi dzejnieki man kļuvuši draugi. Iespējams, vislielāko no viņiem — par to jau esam runājuši — es satiku uz lieliska burinieka, dodoties uz Burbonu salu. No jauna sastapos ar viņu Beļģijā, kur viņš bija ieradies nomirt un kur es iegriežos bieži, pirms uzsāku ceļojumu cauri

Vacijai, Polijai un Krievijai līdz pat Urāliem. Viņš ir atstājis nepārprotamu liecību par mūsu tuvību: "Man ir ļoti nopietni iemesli nožēlot to, kas nemīl nāvi." Tas ir Saris Bodlērs, un jums nebūs grūti atrast autoru…

— Jūs? — Marija jautāja.

— Protams, mani, — Simons atbildēja. — Esmu autors "ļoti nopietnajiem iemesliem", par kuriem viņš raksta pēc musu satikšanās.

Viss, ko es stāstu, — to jau esat uzminējuši — krasi atšķi­ras no neskaidrajiem tēlojumiem, kādus atrodat grāmatās, teātrī, kino un it sevišķi tajās muļķību straumēs, no kurām metas nelabi un kuras jūs saucat par romāniem. Es vienmēr esmu nejaušs un vienmēr nepieciešams, jo esmu vēsture un laika gaita. Mani sauc par Lakedemu, Eusgengeru, Ahasvēru, Kartafilu, Luisu de Torresu, Omāru ibn Batūtu, Juaņu Canu, Dēmetriju vai Ragnaru Gudro: cilvēki ir likteņa runāta dzeja. Es vienmēr esmu anonīms un vienmēr — kolektīvs. Jo, pirms kļūstu par cilvēku, ceļotāju, nolādēto, par romāna varoni — kādas šausmas! — es pirmām kārtām esmu mīts. Vai saprotat? Es klīstu jūsu atmiņās, jūsu fantāzijās, jūsu bailēs un cerībās. Esmu viss, ko esat darījuši, un arī — galvenokārt — tas, ko nekad nedarīsiet. Nelaimīgs kā Edips, tikpat slavens kā dok­tors Pausts, vairāk valdzinošs — atzīstiet vien! — nekā smu­kais dons Žuans, es mazliet iemiesoju vēsturi visā, kas tajā ir unikāls, nejaušs un tomēr neizbēgams. Esmu līdzīgs pasaulei un dzīvei. Manis varēja nebūt. Bet tagad, kad esmu, neviens mani vairs neizdzēsīs. Jūsu priekšā ir pats nederīguma tēls, kas tāpēc vien, ka pastāv, ir kļuvis nepieciešams.

♦

Piepeši viņa priekšā aiz sarka­nām, ar priedem un olīvkokiem apaugušām klintīm, saules apmirdzēta, pavērās jūras bezgalība. Tā mirgoja. Viņam šķita, ka viņš pie tās ir nācis no pašas jūras, no tās gājis un tajā atgriezies. Viņš aizauļoja līdz krastam, piesēja zirgu pie prie­des, ātri izģērbās un metās ūdenī. Viņš peldēja gandrīz stundu gariem vēzieniem, ar galvu nirdams viļņos, un iznira no tiem laimīgs, ka nemitīgi atjaunodamies. Tālumā viņš redzēja krastu ar priežu skupsnu pie līcīša un zirgu, kas sapņoja par kaut ko noslēpumainu. īzaks Lakedems jutās tik laimīgs, kāds sen nebija juties. Viņam gribējās, kaut tā turpinātos un neva­jadzētu griezties atpakaļ.

Netālu uz selgas pusi viņš ieraudzīja prieka un brīvības ainu — četrus vai piecus delfinus, kas rotaļājās, cits citu ķer­dami, nirdami un lēkdami, pa gabalu izskatīdamies kā tumšas zīmes virs jūras līmeņa, kā miklas arkas, kas parādās un acumirklī izgaist. Nevienas buras, neviena trokšņa. Tikai vienmērīga vejpūta un viļņu čala. Pilnīga esības prombūtne. Pasaule bija vienkārša un skaista.

Viņš atgriezās krastā. Laiciņu viņš gulēja liedagā, raudzī­damies debesīs caur aizvērtiem plakstiem. Viņš redzēja riņ­ķus, zvaigznes, krāsainus pavedienus. Jūra. Viņš vienmēr bija mīlējis jūru. Varbūt tāpēc, ka zeme bija viņa nozieguma un lāsta vieta, jūra šķita kā atpestīšana. Tās elastība bija pretstats zemes stingumam, tās raupjumam, pa kuru viņam bija jāiet. Ar nožēlu Izaks atstāja piekrasti un liedagu. Pēc dažām dienām viņš pa gabalu vēroja mājokli itāliskā dārzā, kur, kā ļaudis runāja, bija apmetusies Polina Borgēze.

"Tagad nav istais bridis būt vājam," viņš sprieda. "Es neesmu mērojis tik garu ceļu tādēļ vien, lai kā muļķis stāvētu pie paradīzes vārtiem. Tāpat ari nebūtu pareizi bez apdoma mesties namziņa, kādas skaistules vai skaistuļa rokās — tā varētu uzdurties mīlētājiem, kas pret mani izturētos augst­prātīgi un atrastu visādus ieganstus, lai nelaistu princesei tuvumā. Jārīkojas droši un nemaldigi. Galvenais ir viņu satikt — ar pārējo es galā tikšu."

īzaks ilgi staigāja ap lielo okerkrāsas māju, kurai bija divi pazemi torņi un kura picmiligi svārstījās starp pili un villu. Viņš apbrīnoja dārzu, kur nevainojami apcirptas cipreses un īves slējās lavandu četrstūros un auga kaimiņos mimozām. Viņš rūpīgi apskatīja darza mūri un logus parka pusē. Viņš aptaustīja vaigus — bārda bija sazēlusi. Apskatīja zābakus — tie bija dubļaini.

"Labi," Izaks nosprieda. "Vispirms jāsakopjas, pēc tam jarikojas drošu prātu."

Viņš atgriezās nākamajā vakarā, kad jau bija pilnīgi satumsis. Notīrījies, gludi noskuvies, ieziedies ar pomādi, ko atrada elegantā mantās un kas izplatīja noturīgu un smalku smaržu, Izaks Lakcdems savā lepnajā uniformā izskatījās lieliski. Jau sen pieradis pie fiziskiem vingrinājumiem, viņš bez pūlēm tika pāri augstajam mūrim un nonāca parkā, kas ieskava māju. Paslēpies aiz īves, viņš raudzījās gaismās un ēnās, kas klīda no istabas istabā. Viņš izklaidējās, iztēlodamies gaismas nēsātājus un ēnu nodarbes. Viņš izgudroja sulaiņus, apmeklētājus, laika kavētājas, pašu princesi sarunājamies vai lasām — bet vai viņa vispār lasīja? —, spēlējam kārtis vai triktraku, strādājam kādu rokdarbu, pirms viņa dodas uz saviem apartamentiem. Jādomā, ap princesi ir vesels pielūdzeju, ap­brīnotāju, galminieku un uzticības personu bars; viņš bija viens no pašiem sākumiem un uz visiem laikiem. Viņa bija pats sabiedrības iemiesojums ar visām tās baudām un pienā­kumiem; viņš nebija nekas. Viņš gaidīja vairākas stundas, līdz māju apņēma tumsa un klusums. Kad viss bija iemidzis pil­nīgā mierā un tumsā, viņš atstāja paslēptuvi un bez trokšņa, sirdij pukstot mazliet straujāk, pielavījās pie sīkrušu logiem dārza pusē.

♦

Jums, protams, ir skaidrs: jūs neesat vienīgie, kas mani satikuši un izvilinājuši no manis stāstus par pasaules gaitu un par stūrgalvību, ar kādu no dzī­ves tiek veidotas neticamās kombinācijas, ko jūs saucat par vēsturi. Esmu nejauši sastapis jūs, Polīnu, Kolumbu, vikontu. Visvairāk esmu sastapis pilnīgi nepazīstamus un tādus pašus ne ar ko neievērojamus cilvēkus kā jūs. Nekad nav rimušās baumas par mani — visdažādākās un visaplamākās. Es visur nēsāju līdzi piezīmes par publikācijām, kurās esmu mi­nēts, — protams, loti īsas piezīmes; Borhess apgalvo, ka šī bezgalīgā un mūžam nepabeigtā hronika galu galā saplūdīs ar cilvēces vēsturi. Tur atrodamas daudzas muļķības jukjukām ar patiesību. Pagaidiet, es pameklēšu… Ak jā, tās ir otrā ka­batā… Paklausieties, tas ir 1618. gadā rakstīts teksts: "Nekad viņš nav redzēts smejamies…"

— Kas tikai neienāk prātā! — Marija iesaucās.

— Vai ne? — Simons teica. — "Lai kur viņš ietu, viņš vienmēr runā tās zemes valodā, kur ieradies. Ir daudz godājamu cilvēku, kas viņu redzējuši Anglijā, Francijā, Itālijā, Ungārijā, Persijā, Zviedrijā, Dānijā, Skotijā un vēl citās vietās; tāpat arī Vācijā, Rostokā, Veimārā, Dancigā, Kēnigsbergā. 1575. gadā divi Holšteinas vēstnieki viņu sastapuši Madridē…"

— Man par to nav palicis prātā pilnīgi nekas, — Simons sacīja, paceldams skatienu no piezīmju grāmatas un pats sevi pārtraukdams. — Varbūt viņi tikai lielījušies?

— Varbūt pēc četrsimt gadiem jūs būsiet aizmirsis mūs ari? — Marija ieteicās.

— Nedomāju vis, — Simons atbildēja.— "1599. gadā viņš uzturējās Vīnē un 1601. gadā — Libekā. 1616. gadā daudzi cilvēki viņu sastapuši Livonijā, Krakovā un Maskavā un pat ar viņu sarunājušies…" Jā, un nu nāk svarīgākais: "Ir skaidrs," slavējami pedantiskais vēstures patiesības ievērotājs secina, "ka liecību netrūkst."

Pēdējoreiz mani kā Mūžīgo Žīdu pazina Flandrijā un Brabantē gadus piecpadsmit pirms jūsu revolūcijas un visiem tiem cilvēktiesību knifiem, kas mani aicināja zem tās karo­giem. Tolaik es, jādomā, atkal posos uz Polijas un Krievijas pusi, gāju cauri Briselei, un ziņkārīgie dīkdieņi mani uzrunāja un piedāvāja kausu beļģu alus vai kaut ko citu tikpat sūru. No tā radās vai vesela leģenda, un visu pagājušo gadsimtu es dzir­dēju ielās dziedam sākumā leijerkastes, mazliet vēlāk — akor­deona pavadījumā gaudu dziesmu, kuru jūs noteikti esat dzirdējuši un kuru bieži ilustrēja pie koka piestiprināts vai tāpat vien sarullēts slavenais "pēc dabas Briseles pilsoņu zīmētais portrets Žīda pēdējās parādīšanās reizē 1774. gada 22. aprīlī", ko pārdeva par vienu sū.

Vai pasaulē ir redzēts Vēl lielāks, dziļāks posts, Kāds piemeklējis tiešām Ir Žīdu Mūžīgo? Cik bēdīgs gan un briesmīgs Šķiet liktenis tam dots!

Tūkstoš jūdžu tālumā no pastāvīgi klātesošās Bucentaure ēnas, tālu no marmora un ūdens, kas mūs ieskāva no visām pusēm, salīcis, greizs, zem piepeši uzbrukušas gadu nastas sa­līcis, Simons sāka dziedāt:

Reiz Brabantē pie Briseles Jo laipni pilsoņi Tam garām ejot, piegāja Un uzrunāja to. Nekad vēl redzēts nebija Tik ļoti bārdains virs.

Tie viņu glīti sveicina Un aicina uz brīdi Pie sevis šo to parunāt, Lai pārtrauktu viņš gaitu, Lai mirkli kavētos.

— Es pateicos jums, kungi, Bet nelaime ir tā,

Ka apstāties nav lemts man Ne šeit, ne citur kur. Kaut līst, kaut snieg un puteņo Es eju nemitīgi.

— Jel nāciet šajā viesnīcā, Jūs, godāts sirmgalvi,

Tur spirdzinās jūs gajienam Kauss mūsu stiprā alus. Mēs pamielosim jūs, Cik labi mācēsim.

— Es labprāt dzertu alu Kaut divus kausus pat, Bet nedrīkstu es sēsties, Man jāstāv kājās vien. Tik tiešām, jūsu laipnība Tik mani mulsina.

— Man nekad neienāktu prātā pret jums izturēties kā pret sirmgalvi, — Marija sacīja. — Un esmu jūs redzējusi sēžam un pat guļam vēl biežāk nekā stāvam.

— Ak, — Simons, piepeši izslējies, atbildēja, — jūs taču zināt, ka vēsture čum un mudž no kļūdām un leģendām. Nav

dūmu bez uguns, bet reizēm dūmi aizsedz uguni.

♦

Omārs ibn Batūta gāja un gāja. Viņš bija gājis trīs mēnešus, lai no rietumiem, no Kolhīdas un Fasas puses apietu nepārvaramo šķērsli — Kaukāza Dzelzs vārtus; viņš gāja pa brīnumainu apvidu, kur auga eikalipti, citronkoki, lauru koki un kamparkoki. Un tā, apmetis lielu likumu pa pārejām un ielejām, viņš bija nonācis mūra otrā pusē pie Terekas, kur redzēja augsto kalnu siluetus ap Kazbeku. Darjalas aizas drēgnajos un tumšajos dziļumos, kur viņš vēroja vienu no visiespaidīgākajām ainavām, kādas jeb­kad bija skatījis, viņam vajadzēja gandrīz vai kaklu izmežģīt, lai aiz radžainajām korēm un milzīgajiem Kazbeka nogāžu šļūdoņiem ieraudzītu šauru nemierīgas debess strēli, kur pla­nēja klinšu ērgļi. Reižu reizēm pa kreisi vai pa labi pavērās kraujas ielejas, kas veda nezin kur. Ceļā viņam bieži gadījās akmeņu nogruvumi un trakojošās Terekas ūdenskritumi, kas apdullinošā troksnī kavēja ceļu. Viņš ilgi gāja, pāris stundas aizmigdams kādā alā vai klintsbluķu pavēnī, pārtikdams no meža ogām un mazumiņa maizes un siera, ko atrada somā. Kādu rītu uz stāvas takas, kas vēlreiz bija šķērsojusi Tereku un, klintī izcirsta, izlocījās gar svērtenisku krauju, viņš sastapa trīs mežonīga izskata vīrus. Viņu krekli bija darināti no rupja vilnas auduma, virs tādas pašas drēbes biksēm viņi valkāja ādas stilbtiņus; krūtis sargāja vītu dzelzs stiepļu bruņukrekls. Galvu vīriem sedza dzelzs cepures, no kurām nokarājās kaut kas līdzīgs metāla tīklam, pasargājot ne tikai ausis un pakausi, bet daļēji arī seju, no kuras tik tikko varēja saskatīt ūsas un muti.

— Varbūt, — viņš sacīja osetiešu vai, iespējams, čerkesu valodā, kas dīvainā kārtā atgādināja basku vai etrusku valodas intonācijas, —jūs nākat no Goga un Magoga zemes?

Viņi smiedamies atbildēja, ka nepazīstot nedz Gogu, nedz Magogu, bet piederot kņazei Tamārai, kuras pils atrodoties divu dienu gājiena attālumā aiz Sardzes klints un Dievs Mūs Sargi klints. Viņi nupat aiznesuši uz turieni miltus un olas un atgriežoties mājās Kistinkas ielejā jeb Piena Strautā, kas veido taisnu leņķi ar Tereku. Viņi piedāvāja ceļiniekam jēra gaļu ar timiānu, kaut ko līdzīgu siera masai, ko viņi dēvēja par kačapuri, un meduskūku, klāt piedzerot čaču. Visi četri sēdēja un ēda gardu muti, pie reizes sarunājoties.

— Visā savā mūžā jūs gan laikam esat ēdis ļoti dažādus ēdienus? — Marija jautāja.

— Esmu daudz gājis, daudz gulējis, arī daudz ēdis un dzēris. Ja es gribētu uzrakstīt visas garšzāles, zupas, cepumus un sierus, kādus esmu baudījis, iznāktu veseli sējumi. Tādu nosaukumu ir gandrīz tikpat daudz kā zivju nosaukumu un jūrniecības terminu, kuru skaits, kā jau zināt, ir bezgalīgs. To ir gandrīz tikpat daudz kā augu un mūzikas instrumentu nosaukumu. Jūs uzrakstītu skaistu grāmatu par ēdieniem, ko baudījis Mūžīgais Žīds un dzērieniem, ko viņš dzēris, lai ap­reibtu un aizmirstu savu likteni; tā gan varbūt liktos mazliet apnicīga, bet kādu prestižu jūs iemantotu Jēlā, Hārvardā, Prinstonā, Oksfordā un Heidelbergā Praktisko zinību augst­skolas VI nodaļā! Lielajā Kaukāzā vien jūs sāktu ar adžiku, kas ir mērce ar sarkanajiem pipariem, un jūs turpinātu ar uzkodām, cāli tabakā, kas tiek cepts starp diviem karstiem akmeņiem, putnu ragū čakokbili, čiktimas zupu — variāciju par cāļa bul­jonu, kas tumēts ar miltiem un kam pievienoti sīpoli un etiķī sakulta ola, tkemali mērci, kurai pamatā ir savvaļas plūmes, koriandrs un rieksti. Protams, nedrīkstētu aizmirst arī čaču — pašdarinātu vīnogu degvīnu, nedz taliani — sarkanvīnu, nedz cinandali — sauso baltvīnu.

Trīs satiktie viri bija hevsuri. Gadu simtiem dzīvodami augstkalnu ielejās, ko visu ziemu no pasaules šķir sniegi un ledi un kas tik tikko ir pieejamas vasarā, hevsuri nekā nezināja par pasaules nemieru. Pēdējās viņus sasniegušās baumas bija par Aleksandru Lielo un Jēzu Kristu — jaunavas Marijas dēlu. Ibn Batutam par milzīgu pārsteigumu viens no trijiem latiņu valodā ar rīkles pieskaņu izrunāja vārdus: "Ave Maria Dei."

Likās, ka hevsuru reliģija ir dīvains pagānisma, sufisma iekrāsotā mazdaisma, duālismā un kristiānisma sajaukums. Hevsuri audzēja aitas, kopa vīna dārzus, dravoja dažas saimes bišu, kas deva medu, bet neapšaubami galvenā viņu nodarbība bija karošana. Viņi bija cīnījušies pret sarmatiem, cīnījušies pret skitiem, viņi bija cīnījušies pret asiriešiem, persiešiem un arābiem. Kareivīgais gars, par ko liecinaja apģērbs un jo vairāk ar krustiem, ērgļiem un kroņiem izrotātie ieroči, hevsuriem neliedza bez jebkādām ierunām pildīt kopš neatminamiem laikiem godā turētos svētos viesmīlības likumus. Trīs gani karotāji uzaicināja ibn Batutu pie sevis, lai viņš varētu ciemā baudīt tik garā ceļā godam pelnīto atpūtu. Viņi visi četri devās uz Kistinkas ieleju, ko sasniedza nākamajā dienā, nakti pārlai­duši zem koka nojumes.

Nocietinātais Šatili ciems bija pasaules malā. Ibn Batūtu visvairāk pārsteidza kontrasts starp ainavas skarbumu un kal­niešu grāciju. Ja neskaita dažus izņēmumus, gandrīz visi Šatili hevsuri bija neparasti skaisti cilvēki. Vīrieši bruņukreklos un ādas stilbtiņos bija gari, lokani, smuidri, patiem pleciem un pareiziem sejas pantiem, ar lielisku degunu, kas vēlāk tā sajūsminās Aleksandru Dimā: "Ak, augstais Dievs! Deguni, brīnišķīgie gruzīnu deguni, pamatīgie deguni, apaļie, resnie, garie un platie, baltie, sārtie, sarkanie un violetie!" Visi vīrieši bija apbruņojušies ar dunčiem, ko sauca par kinžaliem. Sie­vietēm bija ļoti balta āda, zeltaina sejaskrāsa, tvirtas un apaļas, šaurā ņiebura iežņaugtas krūtis, viņas bija apveltītas ar dzīvī­gumu, šarmu un eleganci, kas arābiskā ebreju ceļinieka uztverē vērta viņas par vispievilcīgākajam būtnēm, kādas vien viņš jebkad skatījis. Viņas savukart raudzījās svešiniekā reize cienīgi un kvēli, kas viņa uzjundīja tik dedzīgas jūtas, ka tās bija grūti noslēpt. Kad pienaca vakars, kļuva vēl ļaunak.

Trīs hevsuri bija brāļi, un viņiem bija māsa. Māsa, vārdā Haidē, likās vel skaistāka par citām hevsurietēm. Viņa pilnīgi atbilda Kaukaza sieviešu aprakstam, ko daudz vēlāk par ibn Batūtu, bet pirms laga vira Dimā deva cits slavens ceļotājs — ševaljē Šardēns: "Nav iespējams uzgleznot skaistākas sejas un krāšņākus augumus kā gruzīnietēm: viņas ir smuidras, izne­sīgas, mazdrusciņ par daudz apaļīgas un ārkārtīgi lokanu vidukli. Viņām ir liela vājiba pret vīriešiem. Manuprat, nav iespējams uz viņām skatīties neiemīloties."

— Vai tiešām?… — Marija jautāja.

— Tiešām, — Simons atbildēja. — Jūs taču nedomāsiet, ka es metos visiem virsu ta, kā metos virsū jums. Aizvien esmu bijis atturīgs un pat mežonīgs. Pirms iepazinos ar jums, es ilgi biju klusējis; un es ilgi klusēšu, kad bušu no jums atva­dījies. Atzīstieties, jūs nezināt gandrīz nekā par Mūžīgo Žīdu, kura vārds jums saistās ar kaut ko neskaidru un tālu, par kuru zināt vienigi to, ka tas eksistējis. Es runāju tikai saviļņojumā, ja kāds man iepatīkas tā, kā man patīkat jūs…

— Jādomā, jus runājat par mani? — es paskarbi pavaicāju.

— Protams, — Simons atbildēja. — Par Mariju un par jums.

Un, raugoties uz jaunavu, vārda Haide, viņam radās vēlē­šanās būt ar to kopā un sarunaties.

Pavarda kurējās uguns, katlā virs tās vārījās vira. Laiku pa laikam kāds vīrietis piecēlās un iemeta uguni pa pagalei. Pie sienām karājās ieroči un virtuves piederumi. Istabā valdīja tumsa, ko kliedēja vienīgi pavarda liesmas. Kamēr vīrieši runaja par medibām un atkārtoja stāstus par kariem, kuros hevsuriem blakus cīņās pret skitiem vai persiešiem stājušās sievietes, kas palīdzējušas tēviem un vīriem, aizstājot tos, ja tie I nluši, un, ja gājušās boja pašas, metušas uz ienaidniekiem savus bērnus. Haidē, turēdamās ļoti taisni un mazliet stīvi, stāstīja ibn Batutam, kā hevsuriem kazu vakara laulātais ilt.uigs ar vienu kinžala cirtienu pārgriež auklas šaurajai kor­setei, kas iežņaudz krūtis. Viņa izteicās ar cieņu, kas gandrīz mbežojās ar augstprātību, un tā dīvainā kontrastā apvienojās .11 burvību un kvēli, kas satrauca ceļotāju. Kad viens no Haidē I naļiem apjautājās, vai viņam nav kas vajadzīgs, un sacīja, ka I laidē uzdevums ir apmierināt jebkuru viņa vēlēšanos, viņš ilgojas, kaut vakars, tāpat kā dzīve, nebeigtos nekad.

Tas tomēr beidzās. Uguns pavardā bija pārvērtusies par likko kvēlojošam oglēm. Visi gatavojās doties pie miera uz grīdsegām, kas bija izklātas lielas, velvētās istabās. Ibn Batūta ar nožēlu palocījās Haidē.

— Es iešu tev līdzi, — viņa sacīja.

— Man līdzi? — Omārs parjautāja.

— Protams, — Haidē atbildēja karaliskā mierā. — Tev līdzi.

Omārs Batuta klusēdams lūkojās uz hevsuru ģimenes

loku ap sevi. Māte smaidīja. Mazās māsas plaukšķināja. Trīs brāļi sāka smieties.

— Tik ilgi, kamēr tu būsi pie mums, — vecākais paskaid­roja, — Haidē būs tava laulātā draudzene. Viņa būs tava kalpone un tava sieva. Viņa būs tava laulātā draudzene, jo tu esi mūsu viesis. Un, tā kā tu esi mūsu viesis, tu turēsi cieņā savu laulāto draudzeni, kas vismaz pagaidām tev dota uz vienu nakti.

Visu nakti Haidē gulēja ibn Batūtas rokas. Skaista sieviete, kas viņam piekļavusies, neiedomājami vēstures un cilvēku tēlojumi, viņam liegtās dzīves svētlaime… Nekustīgs, ledains, tumsā plati ieplestām acīm, sajuzdams Haide elpu uz savām lupām, viņš beidzot saprata, ko nozīmē mīlestības trūkums, ko viņš bija pierādījis un ar ko bija nolādēts: tas nozīmēja ne­just mīlestību. Iet, nemirt, vienmēr atrast kabatā dažus grašus, runāt visās valodās — taš viss nebija nekas, tikai tukšs gaiss, anekdote, leģenda. Viņš bija nolādēts pašā sirdī. Viņam tikpat lielā merā nebija tiesību milet ka nebija tiesību mirt. Tur, kur nav nāves, nav ari mīlestības. Jo mīlestība un nāve ir vēstures un laika dvīņubērni. Un tajos ir kaut kas tāds, kas vēsti par citu pasauli. Varbūt tieši tāpēc, ka viņš liedzās pa­sniegt glāzi ūdens, galilcjietis mira pie krusta. Visas šīs bezmiega stundas, kad Haidē kļāvās viņam klāt un kaut ko čukstēja, kas viņam šķita: "Neej projām," — viņš sapņoja, ka varētu palikt tur pavisam, blakus savai vienas nakts sievai hevsuru ciemā un beidzot kļūt par tādu pašu cilvēku kā visi, kas ar pārejošo ceļ mūžīgo un ar nejaušo — absolūto.

Nākamās dienas rītausmā viņš pēdējoreiz palūkojās uz Haidē, kura vēl gulēja, klusām piecēlās, izgāja atkal uz ceļa, neatskatīdamies atstāja Kistinkas ieleju un atgriezās Darjalas aizā, kur draudīgi slējās Sardzes klints un Dievs Mus Sargi klints. Pēc dažām dienām, pa ceļam sastapis ubagus, kadu svēto, zagļus, kas mēģināja viņam nolaupīt to, kā viņam nebija, kareivjus, kuri viņu ilgi iztaujāja, pirms ļāva iet tālāk, viņš nonāca pie kņazes Tamāras pils uz stāvas klints.

♦

Garajos, tumšajos gaiteņos, ko inenesim labpatika jo spoži apgaismot, Izaks klusām virzījās uz priekšu starp nojaušamiem dārgumiem, starp sienas segām, vēderainām kumodēm un senatnīgam vāzēm. Smagie paklāji slāpēja soļu troksni. Sākumā viņš aizvēra acis, lai pierastu pie tumsas, kas māja bija vēl biezāka nekā dārzā. Tagad, mēness gaisma, viņš pamazam sāka atšķirt apveidus sev visapkārt — dīvānus, atzveltņus, noslēpumainās durvis. Viņš bija daudz runājis ar vietejiem ļaudim — ar dārznie­kiem, veikalniekiem un amatniekiem. Tā viņš savā prata izveidoja aptuvenu mājas plānu. Viņš zināja, ka Polinas guļam­istaba aizņem nama dienvidaustrumu stūri. Ieradies diena novērot pili, viņš pamanīja, ka tur logus rotā greznāki aizkari nekā citur. Viņš mēģināja orientēties un virzīties uz telpu, kas, viņaprāt, bija Polīnas guļamistaba. Piepeši Lakedems aptvēra, cik pārdrošs ir pasākums, par kuru viņš nedēļām ilgi bija satraukts sapņojis. Un ja nu viņš Polīnas gultā atradīs kadu vīrieti? Ak, dzīve taču ir tikai nemitīga riska virkne, turklāt risks jau nekad nav pārāk liels! Viņš atvēra vairākas durvis. Aiz vienām viņš sadzirdēja krākšanu un tūlīt tās aizvēra. Aiz otrajām bija buduārs ar uzstādītiem spēļu galdiem. Trešās viņu ielaida tualetes istabā, kuras smalkās smaržas Lakedemu uzbudināja. Un piepeši viņš mežonīgi iekāroja Polīnu, kuru nepazina.

♦

Jel nāciet šajā viesnīcā, Jūs, godāts sirmgalvis, Tur spirdzinās jūs gājienam Kauss mūsu stipra alus. Mes pamielosim jus, Cik labi mācēsim.

— Es labprāt dzertu alu Kaut divus kausus pat, Bet nedrīkstu es sēsties, Man jāstāv kājas vien. Tik tiešām, jūsu laipnība Tik mani mulsina.

♦

Kņaze Tamara bija slaida un majestātiska. Viņa bija divdesmit gadus vecāka par Haidē. Varbūt — divdesmit piecus. Omāru viņa uzņēma ar lielu laipnību.

— Kundze, — Omārs sacīja, kad bija kņazi pienācīgi svei­cinājis, — es jau sen eju. Varbūt jūsu diženums un jūsu laipnība būs ar mieru man palīdzēt? Es meklēju Goga un Magoga zemi.

Kņazc Tamāra sāka smieties tāpat ka tris hevsuri Darjalas aizā.

— Baidos, ka es viena pati esmu visas Goga un Magoga tautas. Varbūt šausmas, ko iedveš mana pils un ceļš uz to no Velna tilta līdz Dievs Mus Sargi klintij, ir veicinājušas Goga un Magoga leģendas izplatīšanos? Es vairāk ticu cilvēkiem nekā briesmoņiem. Jūs izskatāties stiprs virs. Nebaidieties no pasakām!

Kņaze Tamāra sēdēja uz sarkana krēsla, kas bija kaut kas vidējs starp atzveltni un troni, un Omārs ibn Batūta stavēja viņai tieši pretī. Viņa deva ceļotājam zīmi apsesties un pavē­lēja kalpotājiem ieliet viņam vīnu. Kņaze bija tikpat tumšma­taina, cik Haidē — blonda, un viņas zaļās acis mirdzēja.

— Es neticu pasakām, kundze, bet zinu, ka cilvēki — un es esmu viens no viņiem — ir spējīgi uz visu un ka nav nekā vai gandrīz nekā, ko no viņiem nevaretu sagaidīt. Esmu pazi­nis vīriešus un arī sievietes, kas iedveš lielākas bailes nekā Gogs un Magogs.

Kņaze Tamāra bridi klusēja. Pēc tam viņa paliecās uz Omara pusi.

— Jūs esat interesants cilvēks, — viņa sacīja. — Vai vēla­ties vienu nakti but šis pils viesis?

Omārs ibn Batūta pazemīgi pateicās. Viņš sāka skaidrot, ka ceļo bez bagāžas, ka viņam nav cita apģērba kā vien tas, kas mugurā, ka…

Kņaze ar rokas mājienu viņu pārtrauca:

— Mēs jums iedosim visu, kas vajadzīgs. Satiksimies vakariņās.

Kalpotāji ielenca ibn Batutu un aizveda uz istabu; tur viņš ieraudzīja gultu un mēbeles, kas it visur pārsteigtu ar eleganci un izsmalcinātību, bet te, Lielajā Kaukāzā, otrpus Kaukāza vārtiem, tādā tālumā, kur viņš bija iedomājies atrast Gogu un Magogu, likās gluži vienkārši neticamas. Stūri kvēpa smaržu nūjiņas. Slāpēta un mazliet uzbudinoša muziķa skanēja no pagalma vai garajiem, tumšajiem gaiteņiem, ko viņš pa ceļam bija pamanījis. Uz gultas ar sarkanu baldahīnu bija nolikts kažokādas apmetnis, izšūti vamži un platas bikses, zelta un sudraba jostas. Gar sienu, ko klāja mozaīka ar tīģeru medību attēlojumu, bija noliktas čības, kažokādas majas kurpes, stulmzabaki, sandales un dažādas kurpes.

— Senjor, — Omāru uzrunāja melnīgsnēja jaunava, kas viņu bija pavadījusi cauri pilij, — vai būsiet tik laipns un izvē­lēsieties apģērbu, ko uzvilkt šovakar vakariņam, kuras kņaze Tamāra rīko jums par godu?

Omārs ibn Batūta gandrīz uz labu laimi parādīja ķieģeļkrasas zīda bikses un tumšzilu vamzi ar tirkīza nokrāsu.

— Es gribētu pagulēt, — viņš sacīja.

Melnigsnēja jaunava sasita plaukstas. Vesels spiets meiteņu atnesa ūdeni, ko nomazgāties, paņēma apģērbus, kas bija salikti uz gultas, un pazuda tikpat ātri, kā bija parādījušās, atstajot istaba jauno sievieti, kura deva pavēles, un dažus kal­potājus, kuri palīdzēja ceļotājam novilkt noskrandušās, putekļiem un dubļiem klātās drēbes. Mirkli, kad Omārs grasījās mesties ar kažokādu apklātajā gultā zem sarkanā bal­dahīna, viņš pamanija, ka pēc kalpotaju un meiteņu baleta ir palicis istabā divatā ar kādu čerkesieti vai persieti — tai bija ieslīpas acis un melnīgsnēja āda. Par spīti pārgurumam, viņš pastiepa roku uz viņas pusi.

Viņa Omāru neatstūma. Kļaudamās cieši klāt, meitene pabeidza viņu izģērbt. Viņš gribēja jauno sievieti apskaut un noskūpstīt uz lūpām. Viņa novērsās un ar pilnīgi negaidītu spēku saturēja Omaram abas rokas. Pēc tam, noliekusi galvu par guļošo augumu, viņa glāstīja ceļinieka seju un krūtis ar saviem matiem. Viņš raudzījās sievietē jautājuši un mazliet pārsteigts. Viņa palaida Omara rokas vaļā un pasmaidīja.

Omārs ibn Batūta pieņēma, ka smaids ir uzmundrinā­jums, un no jauna mēģināja meiteni apskaut un piekļaut sev klāt. Viņa nepretojās, bet, uzlikusi galvu uz mūžīgā ceļinieka krūtīm un lēnām glāstīdama kailo, tik daudzos pārbaudīju­mos pārgurušo, tomēr nepacietīgo augumu, viņa klusām čukstēja, ka vēl jāgaida, vēl jāgaida, ka viņš piedzīvos citas

baudas, par kurām viņai nav tiesību bilst ne vārda.

♦

Pretī tualetes istabas logam bija novietots spoguļgalds. īzaks Lakedems bridi apsēdās spoguļa priekšā. Mēness vizma iespīdēja mazajā telpā, kur bija daudz ziloņkaula suku un uz galdiņiem izmētātu dažādu dārgu nieku. Spogulī viņš redzēja vīdam neskaidru, no tumsas iznirušu ēnu: tas bija viņš. Smarža, kas viņu pārsteidza, atverot durvis, uzmācās no visām pusēm. Gaidās un noslēpumainībā viņš vai kusa aiz laimes.

Sienā, kas atradās starp spoguļgaldu, pie kura viņš sēdēja, un durvīm, pa kuram bija ienācis, vērās vēl vienas durvis. Viņš lēnām piecēlās un gāja uz to pusi. Turēdams roku uz porcelāna tverekļa, kam varbūt bija pogas apveids, viņš brīdi vilcinājās. Mazāk aiz bailēm, kā mirkli izbaudīdams. Kopš Polijas mežiem viņš tik daudz bija domājis par šo brīdi, ka gribējās to vēl paildzināt. Viņš atgriezās pie loga un izvilka no kabatas medaljonu, no kura nekad nešķīrās. Mēness vēlreiz apspīdēja vaibstus, kas viņu sajūsmināja. Viņš ilgi tos vēroja. Tad atgriezās pie durvīm.

Viņš tās klusi atvēra. Polīnas smaržas vēlās pretī kā vilnis. Viņš aizvēra aiz sevis durvis.

— Esmu Polīnas guļamistabā, — viņš gandrīz skaļā balsī teica.

Viņš jutās tā, it kā vēstures gadsimti, zinātnieku atklāju­mi, impēriju sadursmes, mistiķu bailes būtu sekojuši cits citam garā virknē tikai tādēļ, lai novestu pie šī mirkļa Polīnas guļamistabā Francijas pašos tālākajos dienvidos Lielās Impēi iļ.ia pēdējā gada pavasara sākumā. Guļamistabā bija tumšāks nekā tualetes telpā. Viņš nojauta gultu un tajā — guļošu augumu.

Ilgi viņš stāvēja kā sastindzis. Mājā viss dusēja. Nedzirdēja nc troksnīti. Viņš lēnām virzījās uz priekšu, pūlēdamies neuzgrusties nevienai mēbelei, kuras istabā drīzāk iztēlojās nekā ledzeja. Viņš zināja, ka tuvojas mērķim, dzirdēdams aizmi­gušas sievietes elpu.

Lakedems pavirzījās vēl mazliet tālāk, līdz varēja pieskari ies gultai. Tad viņš nometās ceļos un, klusumā atspiedies uz elkoņiem, iespieda seju smaržīgajos palagos. Tā viņš palika ilgi — bez skaņas, bez nevienas kustības, klausīdamies tumsā sev blakus Polīnas sirds pukstos.

Varbūt tāpēc, ka viņš ar gandrīz nemanāmu kustību no­glāstīja Polīnas nenosakāmās krāsas matus, no kuriem dvesa smarža, kas radīja vēlēšanos mirt, viņa pirmā pastiepa roku un pieskārās viņa augumam. Joprojām aizmigusi, viņa palē­nam atklāja čiekurveida uzpleci, vītās auklas uz krūtīm, dolmana kažokādu. Kad iemigusi roka taustīdamās sasniedza uz gultas malas noliktās Izaka Lakedema cepures dzēses spalvu pušķi, gulētāja satrūkās. Viņa strauji pagriezās un nopūtās. Ievelkot elpu, viņa pārsteigta sajuta no elegantā mantotās potnādes smaržu. Polīnai izlauzās kliedziens, ko Izaks acumirkli ar roku apslāpēja, viņa pietrūkās sēdus, apskāva ungāriskajā uniformā ģērbto vīrieti, kas bija nometies ceļos blakus gultai, un čukstēja:

— Kanuvil!

Kāda bija šī nakts… Vīrietim nav lielākas baudas kā iegūt aizmigušu sievieti, kas tik tikko atraisās no sapņiem, lai at­dotos viņam. Polīna bija baiļojusies par Kanuvila dzīvību, kuram bija pieķērusies tikpat kaislīgi kā Frenonam un Leklerkam. Bija pienākušas sliktas ziņas. Stāstīja, ka Kanuvils pazu­dis Krievijā, ka kritis kaujā. Viņa daudz bija raudājusi. Un nu murgs pagaisa un viņa vismaz sapņoja — viņa negribēja zināt, vai viss notiek sapnī vai nomodā, — ka pazudušo cieši apskauj.

Viņš kļāva sievieti sev klāt. Uz visiem glāstiem — sākumā maigiem, pēc tam aizvien drosmīgākiem, ko viņa kaislīgi viņam veltīja, viņš nenogurdams atbildēja. Polīnai bija trīs­desmit trīs gadi. Viņa bija pašā uzplaukušā skaistuma krāšņumā, ko īzaks pazina tikai pēc Kanuvila miniatūras un Parīzē redzētā portreta. Viņš to atklāja ar pirkstiem, ar tausti, ar glāstiem. Vieglprātīgais, paviršais un vienmēr steidzīgais Kanuvils Polīnu nekad nebija glāstījis ar tādu mācekļa, amat­nieka un mīļākā gauso kaisli. Viņš iepazina degunu, ausis, muti. Viņš iepazina lūpas ar lūpām, mēli — ar mēli. Viņš ar rokām iepazina rokas. Viņš iepazina delmus, kājas, vēderu. Princeses Borgēzes krūtis bija slavenas visā Eiropā, kopš Kanova viņu bija iemiesojis Veneras veidolā. īzaks Lakedems, kas par tām tik daudz bija sapņojis, iepazina tās tumsā ar rokām un muti.

Polīna gulēja, baudīja, sapņoja, aiz laimes iekunkstēda­mās, un glāstīja Kanuvila ēnu. Viņš noliecās pie viņas, viņa noliecās pie viņa, un, viens otru nepazīdami, tumsā un klusu­mā, ko tik tikko pārtrauca tūlīt apslāpēti kliedzieni, viņi mija elpu un glāstus. Starp savandītiem palagiem saplēstā nakts­kreklā Polīna čukstēja nesakarīgus vārdus, noliekusies pār to, kuru iedomājās par savu mīļāko un kurš tikai kļūs par tādu. Beidzot paņēmusi mīļāko mutē, viņa pēc tam atslīga gultā, smaidīdama nezin kam ar tumsā neredzamām lūpām. Neviena viņas auguma vietiņa nebija palikusi īzaka roku un lūpu ne­izpētīta.

Nedēļām un mēnešiem ilgi ceļā cauri Polijai un Vācijai, Parīzes ielās, Burgoņas un Provansas ceļos īzaks Lakedems bija domājis par šo nakti. Tā bija alga par visu. Par ciešanām un bailēm, par bezjēdzīgo un nebeidzamo eksistenci. Pirmo reizi viņam bija vienalga — mirt vai nemirt. Polīnas skavās viņš bija ārpus dzīves un nāves. Viņam likās, ka tomēr ir nonācis nebeidzama, tik ilgi ieta ceļa galā. Kas vēl? Kas vēl? Nebija nekā cita kā vien šī mute un šīs krūtis, šīs kājas un šis veders. Nebija vairs nedz jautājumu, nedz tukšuma, nedz iz­misuma. Mūžīgo jautājumu: "Kam tas vajadzīgs?" — beidzot bija apklusinājis kaut kas stiprāks, par ko nestrīdas. Iztēlē klīda nesaistītas ainas: sacensības, slepkavības, svētki un kaujas. Mirklī, kad viņš gara acīm ieraudzīja asinīm noplūdušo ele­ganto ar pārgrieztu rīkli, Polīna čukstēja: — Nāc manī!

♦

Jums gribētos gan zināt, Cik isti esat vecs. Pēc jūsu vaiga spriežot, Jūs esat mūžamsens. Jums simts varbūt ir gadu, Varbūt vēl vairāk ar'.

— Bet… — Marija iebilda.

— Es zinu, — Simons viņu pārtrauca. — Paldies!

Man vecums — smaga nasta…

— Vai tiešām? — Marija iejaucās. — Tur, Polīnas skavās…

— Augstais Dievs! — Simons iesaucās. — Man riebjas lielīšanās.

Kā nav kauna! Man turpretī likās, ka Simons Fusgengers to vien dara kā lielās un vienmēr tēlo skaistākās lomas visos notikumos, par kuriem mums stāsta. Marijai, protams, tas nenāca ne prātā.

Man vecums — smaga nasta, Ir gadu astoņsimt. Tur šaubu nav nekādu — Vēl tūkstoš jādzīvo. Kad Jēzus pasaulē nāca Man bija divpadsmit.

Vai neesat tas cilvēks, Par kuru runā daudz, Kas Svētos Rakstos nosaukts Par Žīdu Mūžīgo? fel pasakiet mums skaidri, Vai esat īzaks jūs?

Par vārdu dots man īzaks, Un Lakedems turklāt, Es dzimis Jeruzalemē — Šai dižā pilsētā.

— Vai tad Jeruzalemē? — Marija jautāja.

— Tīrās izdomas, — Simons atbildēja. — Jūs taču zināt — es esmu galilejietis.

Jā, tiešām tas es esmu —

Jūs zināt — Mūžīgais Žīds.

♦

Pašās 1976. gada jūnija beigās Izraēias slepenā dienesta Mossad kabinetos valdīja baiļu un izmisuma pilns uztraukums. Francijas pasažieru lidmašīna AF 139, kas apkalpoja Telavivas gaisa satiksmes līnijas un 27. jūnijā pulksten pusdeviņos bija izlidojusi no Lodās lidostas uz Ruasi, pēc nolaišanās Atēnās virs Korfu bija spiesta mainīt virzienu, kā pieprasīja kāda noslēpumaina grupa — šķiet, divi vācieši, no kuriem viena bija sieviete, un divi palestīnieši; tie uzdevās par Čegevaras un Palestīnas atbrīvošanas tautas frontes pilnvarotajiem. Piecas stundas lidmašīna uzturējās Bengazi, pēc tam devās ceļā, kas izvērtās par murgu divsimt piecdesmit vai sešdesmit pasažieriem, to vidū — arī sievietēm un bērniem — un satrauca visu pasauli, kura it kā sastinga pie radioaparātiem un televizoriem, drūzmējās ap laikrakstu kioskiem — avīžu tirāžas auga zibenīgi; minētā grupa pie­spieda apkalpi nolaisties Entebē — mazā Ugandas pilsētiņā uz ziemeļiem no Viktorijas ezera.

Ugandā, kas atrodas otrā pasaules malā aiz ekvatora un pēc lieluma ir salīdzināma ar pusotru Šveici vai Beļģiju, Nī­derlandi un Luksemburgu kopā, ilgu laiku bija valdījis karalis, kas tika pielīdzināts lauvam un ko vienmēr pavadīja svētā uguns. Viņš bija nonācis pilnīgā kādreizējā boksa čempiona ietekmē; minētais čempions — musulmanis, Kasija Kleja alias Muhameda Ali draugs, bija pārvērties par maršalu spožā uniformā un par prezidentu, kas ievēlēts uz mūžu. Šis prezi­dents, kas savus politiskos pretiniekus labprāt meta priekšā krokodiliem, bija apturējis konstitūcijas darbību, atlaidis parlamentu, aizliedzis partijas, pazemojis angļus, izraidījis aziātus un pārtraucis attiecības ar Izraēlu; viņu sauca par īdi Aminu Dadu. Gandrīz četrtūkstoš kilometru attālumā no Izraēlas maršals Amins Dada ar neslēptu gandarījumu bija gatavs pieņemt lidmašīnu, apkalpi, ķīlniekus un teroristus, kuru rīcību un prasības novērtēja kā "ļoti augstsirdīgas".

Tajā vasaras sākumā slepenā dienesta kabinetos valdīja spiedīgs karstums. Sapulcējušies ap cigarešu paciņām, kas tika nervozi uzšķērstas, un divām vai trim tukšām viskija pudelēm, Mossad aģenti, kuriem bija pievienojušies cilvēki no triecienbrigādēm un speciālo uzdevumu vienībām, tāpat arī informācijas dienesta un pretterorisma dienesta pārstāvji, citu pēc citas drudžaini apsprieda vistrakākās hipotēzes un plēsa matus, saņemot jaunās ziņas. Entebē četru cilvēku gru­pai, kas bija novirzījusi lidmašīnu no Korfu vertikāles, bija pievienojušies vismaz trīs citi teroristi. Šķita, ka viņi sarunā­jušies spāniski vai nepareizā angļu valodā, bet nekādā gadīju­mā — arābiski. Grupa bija atbrīvojusi daļu pasažieru, bet apmēram simt cilvēku paturējusi par ķīlniekiem, no tiem — astoņdesmit deviņus izraēliešus. Tā pieprasīja, lai atbrīvo apmēram piecdesmit "brīvības cīnītāju", kas atradās apcieti­nājumā Francijā, Vācijā, Šveicē, Kenijā un galvenokārt — Izraēlā, un noteikusi ultimāta izpildes termiņu: svētdienu, 4. juliju, pulksten 13. Ja šajā laikā netiks saņemta pozitīva atbil­de, lidmašīna un simt ķīlnieki tiks uzspridzināti. Bija jau iz­raktas drošības tranšejas un ugandiešu karaspēks atkāpies par simt piecdesmit vai divsimt metriem. Visās malās bija salikti dinamīta stienīši. Lidmašīna bija gatava eksplodēt kopā ar visiem pasažieriem.

Amerika, kur Džimmijs Kārters gatavojās stāties Džeralda Forda vietā, Žiskāra d'Estēna, Širaka, Sovaņarga Francija, Helmūta Šmita Vācija, Anglija, kur Vilsonu tikko bija nomai­nījis Kalagans, bija izteikušas nožēlu upuriem un nevainīga­jiem, nosodījušas vardarbību, uzsvērušas cilvēktiesības, pau­dušas sašutumu un stingro nostāju. Daudzu iemeslu dēļ, kas sakņojās kolektīvajā psihoanalīzē un vēstures filozofijā, visi zināja, ka šīs valstis nepakustinās ne pirkstu. Daudzu citu ie­meslu dēļ — un tie nebija tik neskaidri — krievus notikums uzjautrināja, un viņi drīzāk atbalstīja Aminu Dadu. Ķīna lēnām atjēdzās no Džou Eņlaja nāves un gatavojās Mao nāvei. Japāna cīnījās pret saviem finansu skandāliem un pati saviem teroristiem, atlikušajā laikā krājot bagātības.

— Šī ir atkal tāda reize, — kādā balss tabakas dūmu mākoņos sacīja, — kad varam paļauties vienīgi paši uz sevi.

— Tur nekā nevar darīt, — secināja pulkvedis Jonatans Netanjahu, kuram bija sakritusies seja un nogurumā apsar­kušas acis. — Atriebsimies citreiz. Šobrīd, manuprāt, ir jāuzsāk sarunas ķīlnieku dēļ. Tas ir vienīgais atrisinājums. Es to ieteikšu Ichākam Rabinam.

Iestājās dziļš klusums. Pulkvedis, kuram bija trīsdesmit gadu un kurš vadīja debates, uzšņāpa dažus vārdus un pasnie­dza aploksni leitnantam, kas acumirklī devās projām. Visi vīrieši un divas sievietes, kas sēdēja piesmēķētajā istabā, saprata, ka viņi pārdzīvo izšķirošu brīdi: Izraēla pirmoreiz ir gatava ielaisties sarunās ar teroristiem.

Istabas kaktā uz palodzes sēdēja leitnants Kacs, kas līdz tam nebija izrunājis ne vārda; par spīti jaunībai, viņš bija ie­mantojis ievērojamu cieņu, piedalīdamies Šerbūras zvaigžņu lietā un dažādās soda ekspedīcijās, ko Golda Meira rīkoja Tunisijā vai Sīrijā. Viņš ieklepojās un sakustējās. Galu galā viņš pacēla roku.

— Ko tev vajag, Kac? — pulkvedis jautāja.

— Manuprāt, Viktorijas ezera apkaimē laimīgā kārtā patlaban ir kāds no mūsējiem. Iespējams — Kampalā. Grūti precīzāk zināt viņa atrašanās vietu. Viņš visu laiku pārvietojas. Turklāt slēpjas. Bet katrā ziņā tajā stūrī viņš ir.

— Un tad? — Jonatans jautāja.

— Viņš ir diezgan stiprs, — Kacs turpināja. — Es viņu pazīstu.

— Vai viņš ir viens? — Netanjahu jautāja, līdzjūtīgi pasmaidīdams.

— Viņš ir viens, — Kacs atbildēja. — Bet viņš ir stiprs.

— No mūsējiem? Tsahal? Aman? Shabak? Mossad?

— Nebūt ne, — Kacs atbildēja.

— Ko viņš tur dara?

— Viņš pastaigājas.

— Tas ir joks, — premjerministra pārstāvis doktors Frīdmans sacīja, — un mēs te neesam sapulcējušies, lai veltīgi šķiestu laiku.

Visi klusēja. Pulkvedis domāja, locīdams balta papīra lok­sni, kuras švīkstēšana krita uz nerviem.

— Ko gan mēs varam zaudēt? — beidzot viņš sacīja, paceldams rokas. — Vai varat uzņemt ar viņu kontaktu?

— Tas nav tik viegli, — Kacs atbildēja. — Bet es domāju, ka tas ir iespējams.

— Sievišķis? — kāds ieķiķinājās.

Leitnants Kacs apklusa un mazliet nosarka. Viņš bija au­dzis ortodoksālā un ļoti stingrā ģimenē. Viņa brālis kā kaujas karogu un pasi uz viņpasauli joprojām vēl valkāja rullīšus zem melnās platmales.

— Kā jūsu glābēju sauc? — Netanjahu jautāja.

— Lakedems, — Kacs atbildēja. — īzaks Lakedems. Bet

viņam ir vēl daudz citu vārdu.

♦

Ak debess! Cik tāds gājiens Man moku sagādā! Es zemei apkārt eju Jau piekto riņķi tā. Ikviens var nomirt galā, Bet man tik jādzīvo.

Es pāri jūrām braucu, Es upes šķērsoju, Mans ceļš ved cauri mežiem, Un tuksnešiem dažkārt, Pa kalniem, lejām eju, Man noder katrs ceļš.

Gan Eiropā, gan citviet Es karu pieredzēj's, Es cīnījies tur esmu, Kur daudzi krituši. No visām kaujām ticis Es esmu laukā sveiks.

Es taisnību jums teikšu — Daudz Amerikā mirst, Un nāve nopļauj daudzus Tāpat vēl Āfrikā. Pār mani tai nav varas,

To esmu pieredzēj's.

♦

AIZmigušās Polīnas skavās viņš saka sapņot. Viņš izsapņoja pasauli un savu dzivi. Viņš atkal redzēja sevi Romā, Maskavā, Jeruzalemē, Samarkandā, Odoakra cietumos, Sargasu jūrā, Hindukuša ceļos, Bizantijas hipodromā. Viņš bija tikai pats savs sapnis, un sapnis bija pasaule. No Polinas rokām staroja kaut kas milzīgs, kas iemiesojās atmiņās: vēsture. Laiks un telpa sadrupa, gandrīz iznīkstot. Viņš sapņoja par to, ko bija pazinis, un arī par ne­pazīstamo. Viņš izsapņoja savus sapņus, kā izsapņoja d^īvi. Atmiņas un sapņi vairs nebija šķirami.

Īstenība izkusa un sašķīda, izplūda kā dūmu svēdras, kā zibeņi naktī. Laiks, ko viņš bija šķērsojis gadu simtiem, ietvēra viņu kā apli. Viņš ienira nākotnē, kāpa augšup uz pagātni. Vi­ņam šķita, ka visi pagaisušie vai nākamie noslēpumi izklīst viņa priekšā. Viņš nojauta to, kas iznirs no neesmes, lai spoži iemirdzētos esmes nepieciešamībā, viņš atcerējās to, kas izgaisis, kas noticis pirms viņa. Polīna viņa skavās miegā čuk­stēja mīlas vārdus. Polīnas skavās viņš piepeši jutās kā Popejas, Haidē, Natalī de Noajas un Marijas Magdalēnas skavās.

— Varbūt manās arī? — Marija spalgā balsī noprasīja.

Simons Fusgengers viņas vārdus nedzirdēja. Viņš vērās

tālumā, lagūnā. Vai arī viņš izlikās nedzirdam.

— Marij, — es ļoti klusām teicu, — tu ej par tālu.

Viņš redzēja sevi darbnīciņā un galilejieti, kas lūdza glāzi ūdens. Viņš redzēja sevi Jūdejas prokuratora pilī. Redzēja sevi iebraucamajā vietā, kur daudzus gadus pēc Golgatas lietas — vai tiešām tā varēja arī nebūt un vai tad būtu iespējama cita vēsture mūsu vēstures vietā? — , kad viņš sazīmēja Ponciju Pilātu kādā nogurušā un novecojušā ceļotājā, kuram vairs ne­sekoja nekāda sardze. Prokurators, protams, pilnīgi nemaz neatcerējās savu kādreizējo durvju sargu. Viņš pat neatcerējās to krustā sisto starp visiem pārējiem, kurš savā laikā sacēla mazāk trokšņa nekā dažs labs cits. Viņi sarunājās, pa druskai iedzerdami vīnu, par kariem, ko piedzīvojuši, un par impera­toru. Satumsa. Bijušais prokurators noskaitīja dažas rindas no Sofokla un Homēra. Otrais — tas ir, viņš, tas ir, sapnis starp sapņiem, kas pats sevi izsapņoja, raudzījās zvaigznēs un skaļā balsī jautāja, ko viņi dara uz šīs zemes — nederīgi un pazuduši, gadu nomākti.

— Kā tu domā, — viņš jautāja romietim, — vai mēs jelkad zināsim kaut ko vairāk par šo pasauli, kur būsim savu mūžu nodzīvojuši, — par skaisto, un labo, un taisnību, un patiesību?

Romietis klusēja tik ilgi, ka Žīdam jau šķita — varbūt tas nav jautājumu dzirdējis. Tad kādreizējais Tiberija prokura­tors ielēja sev mazliet vīna, lēnām paberzēja rokas un slāpētā balsī, it kā piepeši būtu ienācis prātā kaut kas sen aizmirsts, nočukstēja formulu, kas ir tik mazā mērā romiska un kas nāk no citurienes un lielākas tālienes:

— Kas ir patiesība?

Aizmigušās, par mīlas vārdiem sapņojošās Polīnas skavās par Kanuvilu nomaskējies Izaks Lakedems atcerējās, kā pats ir bijis ķīniešu svētceļnieks, bizantiešu sofists, Alariha kareivis, spāniešu jūrasbraucējs, svētā Franciska biedrs, arābu ceļotājs, imperatora ziņnesis: viņš traucās cauri pasaulei un gadiem, nesdams vīstokli — pats savu sapni, kurā ugunīgiem burtiem kvēloja prokuratora jautājums — atbilde citai — varenākai un skaļākai balsij, kas tik dimdoši atbalsojās viņa sapnī un šajā pasaulē, ka Polīnas rokās iemigušajam mīļākajam bija ar plaukstām jāaizsedz ausis:

Kas ir patiesība?

— Mīļā sirds, — Polīna čukstēja.

— Ko? — Lakedems jautāja.

— Mīļā sirds, — Polīna čukstēja, — tu runā, bet es ne­dzirdu. — Ko tu saki, mīļā sirds?

— Neko, — Lakedems atbildēja. — Guli, mīļā sirds! Guli! Un viņš aizspieda ausis, lai nedzirdētu lielo kliedzienu bez

atbildes, kas nebeidza skanēt vīriešu un sieviešu sapņos, slīg­stot viens otra apkampienos, — kliedzienu, kas traucās cauri pasaulei un gadsimtiem:

Kas ir patiesība?

♦

man mantas nav nekādas, Nedz nama, nedz pajumtes; Man pieci graši ķešā — Un vairāk it nekā. Un tikdaudz man tiek iedots Ikvienā vietiņā.

Mums likās, ka tik meli

Pārjums tiek stāstīti,

Ka dižie darbi visi

Ir tīrās pasakas.

Bet nu mēs redzam skaidri,

Ka taisnība nav mums.

Tad laikam lielu grēku Jūs esat pastrādāj's, Ja mīļais Dievs tik bargu Jums sodu uzlicis. Tad pasakiet mums skaidri,

Par ko jums likts tāds sods.

♦

Viņš atkal redzēja gājienu, darb­nīcu, notiesātā seju. Viņš dzirdēja vārdus, kas satricināja viņa dzīvi un apzīmogoja likteni:

— Ej! Ej taču!

— Es eju tāpēc, ka man jāmirst. Tu iesi un nemirsi līdz manai atnākšanai.

Garajā ķēdē, kas veda līdz Polīnas skavām, nebija neviena lieka posma. Neviena vārda, neviena žesta, nevienas klusēša­nas, neviena zibenīga mirkļa, kas nebūtu jauns un atšķirīgs un tomēr saistīts ar visiem citiem un kas nebūtu tilts no pa­gātnes uz nākotni. Viss tika bez mitas kārtots laikā un telpā, un pasaules noslēpums pamazītēm izpletās kā milzu saliekamā spēle no neparedzamiem, taču nepieciešamiem gabaliņiem. Dusēdams Polīnas skavās, īzaks Lakedems redzēja Lielo Ar­miju Krievijas līdzenumos un Fabricio del Dongo un Žiljēna Sorela kaislības, kas vēl bija tikai atspulgs Stendāla zobgalīgajā skatienā. Viņš redzēja, kā Spinoza spodrinabrilles, redzeja Hanibala ziloņus, da Vinči mašīnas, Rasina vilcināšanos bridi, kad viņš rakstīja vārdus, kuru patvaļīgie savienojumi kļuva mazāk satricināmi nekā zvaigznes pie debesīm.

Vienmēr ir kāds brīdis, kad viss, kas kļūs nepieciešams, vēl ir lieks. Viņš redzēja kādu karavadoni šķērsojam upi netālu no ietekas, kura šķīra Itāliju no Piealpu Gallijas, Jūdejas prokuratoru, kas mazgāja rokas pūļa klātbūtnē, austriešu kaprali vasaras saulgriežu nakti dodam pavēli uzsākt operāciju Barbarosa. Viņš pacēlās līdz karaļvalstīm, līdz impērijām, līdz dievišķiem lēmumiem, kas pārvalda Visumu. Viņš nolaidās līdz bērna izmisumam, redzot, ka zaudējis renstelē iekritušu smalkmaizīti vai cukurgailīti. Starp bērna asarām un varena­jām sistēmām, no kurām atkarīgi mūsu likteņi, stiepās pave­diens: tas viss piederēja pie vēstures, pie dzīves. Viņš redzēja amatnieku darbnīcā, zemnieku tīrumā, Aleksandru Persepolē, svēto Augustīnu darbistabā ar sprogainu sunīti pie kājām, rakstot Atzīšanos jeb Dieva pilsētu un domājam par Alarihu, svēto Jeremiju, par patiesības noslēpumu. Viņš redzēja vēsturi sākamies, lēnām izrietam no dzīvības, kas izrietēja no matēri­jas, kas izrietēja nezin no kā. Viņš redzēja to nezin kā izbei­dzamies. Starp šo sākumu un šo galu Polīnas skavās bija baudu un asaru, laimes uguņošanas un mocību virpulis, neskaitāmi piedzīvojumi, par kuriem sātans vai visi debesu eņģeļi varētu tikai sapņot.

Viņš redzēja Sentalbāna klosteri ziemeļrietumos no Lon­donas Herfordšīras grāfistē, kur blakus senajai romiešu pilsētai Verulamijai bija apglabāts lords Verulams, Sentalbanas vikonts, advokāts — intrigants bez sirdsapziņas, ģeniāls filo­zofs, kurš, kā daži sprieda, esot īstais Šekspīra darbu autors, ģenerālprokurors un zīmogu glabātājs, lielkanclers, kas vai­rāk pazīstams ar Frensisa Bēkona vārdu, un kur divas lielas kaujas Baltās un Sarkanās rozes karā pavērsās vispirms Jorku Baltās rozes, pēc tam — Lankestru Sarkanās rozes labā. Tur, Sentalbānā, XIII gadsimta sākumā īzaks Lakedems, kas vēl nebija Izaks Lakedems, ieradās pasaulē otrreiz. Viņš redzēja, kā Sentalbānā viesojas kāds armēņu bīskaps un stāsta benediktīniešu mūkam Matejam Pārisam aizmirstus un līdz tam nepublicētus piedzīvojumus: tie bija viņa piedzīvojumi. Viņš redzēja mūku izklāstām hronikā, kas drīz kļuva slavena, bīskapa stāstījumu: ar kādu nicinājumu Poncija Pilāta durvju sargs, ko sauca par Kartafilu, izturējies pret notiesāto Pestītāju ceļā uz soda vietu un kā Žīds savukārt notiesāts uz mūžīgu iešanu. Viņš redzēja rodamies un paplašināmies leģendu par kadu Malku jeb Malhusu, kas it kā šaustījis Kristu un pēc tam, kad apustulis Pēteris viņam nogriezis ausi E|ļas kalnā, ticis notiesāts mūžīgi staigāt ap stabu, pie kura Jēzus bijis piesiets. Vienlaikus viņš redzēja Itālijā jau populāru kļuvušu grēkus nožēlojošu svētceļnieku, kas nespēja nekur apmesties uz dzīvi, kļuva par svētā Asīzes Franciska biedru. Viņu sauca par Butadeo. Cauri hronikām par ceļojošiem rabīniem, kāda Šlezvigas bīskapa rakstījumiem, gaudu dziesmām, baiļu un māņticības radītām baumām, atmiņu un iztēles spēlēm tur, kur satikās Kartafils, kas gaida Tā Kunga atgriešanos un Pastaro tiesu, Malhusu, kas izcieš sodu par savu rīcību, un Butadeo — izpa­līdzīgo grēku nožēlotāju, rodas Ahasvērs — Jeruzalemes kurpnieks, pēc tam — flāms īzaks Lakedems un visi Mūžīgā Žīda tēli, kas caur tik daudzām pārmaiņām un tik daudzām maskām Spānijā sauksies skaistajā Huana Esper en Diosa jeb Esperendiosa vārdā. Arī tas bija viņš. Polīnas skavās Izaks Lakedems, it kā pārtapis par Kanuvilu, nespēdams piedzīvot savu nāvi, no jauna pārdzīvoja savas piedzimšanas.

Polīnas skavās viņš redzēja savijamies fantāzijas un īstenī­bas zelta pavedienus, apmaināmies ar bagātībām, mudinām viena otru. Viņš redzēja savu leģendu, kas reizē skāra Jūdu, Pēteri, kurš noliedza savu kungu, apustuli Jāni, mīļoto mā­cekli, kas bija saņēmis Jēzus pavēli gaidīt viņa atgriešanos, ar Jāzepu no Arimatijas, pirmo svētā Grāla īpašnieku, bagāti­nām reizē milzīgo universa skatījumu, kurā bija ietverta Zohara, Kabala, Leonas Mozus un ebreju tradīcija, gan arī visa parastā antisemītisma propagandu. Polīnas skavās viņš sevi redzēja gan kā Dieva nolādējuma vajātu vergu, gan kā brīvu cilvēku, kas sarāvis važas un soļo pretī progresam. Viņš redzēja sevi centrā neskaitāmām anekdotēm, bezgalīgiem ceļoju­miem, vēsturiskām komēdijām, pilsoniskām traģēdijām un paša atmiņās, vēstures, laika noslēpuma kodolā. Viņš bija zi­nātne un reliģija, sabiedrība un indivīds, bērnu pasaka un universāla patiesība. Viņš sevi redzēja kā negaisu un vētru, kas brāžas pār Pikardijas zemnieka tīrumiem, vai kā baiļu trīsas, kurās zemnieks pacēla acis pret debesīm un, krustu pārmetot, čukstēja: "Tur aizbrāzās Mūžīgais Žīds." Viņš sevi redzēja līdzīgu mītiem, ko balstīja gan pūļu lētticība, gan ari dažu rakstnieku, dzejnieku, gleznotāju un mūziķu ģēnijs un kas vi­jās cauri sabiedrībām un literatūrām: Pausts, dons Žuans, dons Kihots, Gargantija, Gavrošs. Viņš redzēja sevi iejauktu visās cilvēku apmātībās, viņu uzmācīgajās idejās, bailēs un cerībās, un viņš aizdeva savu tēlu un savus vārdus kosmiskām epopejām un universa sistēmai. Polīnas skavās viņš bija ne­jaušība, dēka, tikšanās bez nākotnes un tūlīt ari visi cilvēki, kas iemiesojušies viņā, vārīga un neskaidra ēna — gandrīz neesiba un reizē pati patiesība, leģenda un vēsture, sapnis, ko sauc par dzīvi.

♦

Sākoties naktij no sestdienas, 3. jūlija, uz svētdienu, 4. jūliju, Ida Boroviča un Žans Pjērs Memonī, gulēdami uz grīdas un nespēdami aizmigt, baiļu un nemiera mocīti, klusām pārmija dažus vārdus. Viņa bija izraēliete, viņš — kādreizējā Francijas policijas aģenta dēls, kura tēvs pirms dažiem gadiem ar visu ģimeni bija emigrējis uz Izraēlu. Žans Pjērs atgriezās Parīzē ar AF 139, lai turpinātu studijas. Ida devās uz Franciju pavadīt tur dažas atvaļinajuma un atpūtas nedēļas. Viņi bija starp tiem simt ķīlniekiem, ko vācu—palestīniešu grupas un īdi Amina Dadas kareivju ap­sardzībā sadalīja starp diviem Entebes lidostas angāriem. Ida Boroviča smiedamās rādija Žanam Pjēram Memoni dziesmiņu, ko ar zīmuli bija uzrakstījusi uz pasažiera biļetes. Tā veidojās ap divām rindām, kas atbilda viena otrai: īdi saka Idai un Ida saka īdi.

Joprojām ģērbies parādes uniformā, familiārs un skaļš, līdzīgs afrikāņu Gēringam ar mazu kastrisma un marksismaļeņinisma piedevu, maršals četru dienu laikā trīs reizes bija ieradies uzrunāt ķīlniekus. Viņš devās projām diezgan apmie­rināts: vairāki viņam bija aplaudējuši. Aplausus bija sabojājuši Ida un Žans Pjērs. Žans Pjērs bija izstāstījis Idai par savu sarunu ar lidostas direktoru, kas pret dolāriem bija atnesis gūstek­ņiem preces no veikala, no kura neprasīja muitas nodevas un kurš nebija saistīts ar pārtikas sadali.

— Laikam jau nebija viegli, — Žans Pjērs sacīja, — piepeši uzņemt Entebes lidostā divsimt septiņdesmit personas, kuras netika gaidītas?

Direktors izbrīnījies pavērās Žanā Pjērā un atbildēja:

— Bet… mēs jūs gaidījām!

Ida Boroviča un Žans Pjērs Memonī sarunājās par maršalu Aminu Dadu, par viņa ugandiešu kareivjiem, kas bija notē­mējuši šautenes un ložmetējus pret angāriem, kur lielā saspiestībā mitinājās ķīlnieki, par trijām jaunajām personām, kas pievienojās sākotnējās grupas četriem locekļiem, par slikto ēdienu, kurš izraisīja dizentēriju, par ūdeni, kura sāka pietrūkt lidostas tualetēs, bet visvairāk viņi ar bailēm un ari zināmu humoru runāja par gaidāmo likteni, kas visu laiku bija apšaubāms un kļuva aizvien bezcerīgāks, kad Žans Pjērs Memonī paskatījās rokaspulkstenī: bija mazliet pāri vienpa­dsmitiem. Tad, pirms mēģinaja mazliet iemigt, viņš piecēlās, lai izlocītu kājas un pa angāra logu paraudzītos naktī un mēnesnīcā. Ieraudzītais viņu apstulbināja: skrejceļa viņā galā bija nolaidušās trīs lielas lidmašīnas. Pa pirmās aizmugurē­jām durvīm izbrauca maršala Amina Dadas mersedess. Pakaļ mersedesam izdrāzās trīs lendroveri — tie bija pilni līdz zobiem apbruņotu kareivju kaujas ietērpā. Viņš uzsauca Idai:

— Nāciet taču paskatīties!

Tajā pašā brīdī pavisam tuvu iedunējās apšaude. Ida, kas gāja pie Žana Pjēra, metās viņam pie krūtīm. Sprādzieni sekoja cits citam.

— Lidmašīna tiek uzspridzināta! — Ida sauca.

— Nē jel, — Žans Pjērs atsaucās. — Tie ir…

Viņus abus nogalināja viena granāta.

♦

cSfli postā mani grūda Jo liela lepniba. Ja noziegums tiks piedots, Tā svēta laime būs. Pret Kungu izturējos Kā rupjais varmāka.

Uz savu moku vietu To krustu nesa Viņš. Un, garām ejot, laipni Man pajautāja vien:

— Vai varu tavā mājā Es mazliet atpūsties?

Es, nikni sadumpojies, Tik strupi atcirtu:

— Ej prom no mana sliekšņa, Tu, nejauks ļaundaris!

Ej vien, kur tev ir jāiet,

Jo mani traucē tu.

♦

Polinas skavās īzaks Lakedems atkal iztēlojās sevi Popejas apkampienos Romā, Piesi cietumā terora laikā Natali de Noajas skavās, Marijas Magdalēnas ska­vās pie Ģenaceretes ezera, kad viņa grasījās visu pamest un sekot galilejietim, visu pasaules ostu prostitūtu skavās, Polijas mežu ārprātīgās rokās, Lielā Kaukāza pašā sirdi kņazes Tamāras kalpones apkampienos. Visas šis sievietes, kas bija izgaisušas kā skaistas dienas spožums, kā pļavu zāle, kas bija runājušas un kliegušas, un beigās klusējušas, kas viņu bija glāstījušas un ko viņš bija glāstījis, Polinas skavās bija viena vienīga sieviete. Viņš bija visi vīrieši un viņa — visas sievietes. Tur bija lielas un mazas, gaišas un tumšas, visresnākās un vistievākās, vis­jautrākās un visdrūmākās, bija tādas, kam patika un tādas, kam nepatika, ja viņas ieguva no aizmugures, tādas, kuras viņu ņēma mutē un tādas, kas negribēja to darīt, — viņš joprojām bija tas pats vīrietis un viņas — tā pati sieviete.

Viņš atcerējās stāvokļus, situācijas kaislibas, jūtas, motī­vus un beigas. Dusēdams Polīnas skavās, viņš redzēja sevi Prāgā imperatora Rūdolfa galmā, kopā ar Tiho Brahi, kuram pēc pārāk jautrām un pārāk ilgām dzīrēm, no kurām nebija domājams aiziet pirms valdnieka, pārplīsa pūslis; kopā ar Pančo Villas karotājiem Meksikā, kur notika sacelšanās pret Porfirio Diasu; Polijas un Silēzijas raktuvēs, Bengālijas un Pjemontas rīsa laukos, ādmiņu darbnīcās Marakešā un Fasā; kādā Volstrītas birojā, kur viņš bija vinnējis un zaudējis veselu bagātību, spekulējot ar kakao, un kur kāds mazs resnītis, kas visu laiku smējās, piepeši piecēlās no krēsla un izlēca pa logu; Vaterlo kaujā, kur viņš bija pamanījis jaunu, neveikla izskata huzāru, kurš galīgi nesaprata visapkārt notiekošo un kura glītums, ko tikai mazliet bojāja diezgan nepareizā teikumu uzbūve un izteiktais akcents, sajūsmināja visas armijas sīkbodnieces, un kurš apgalvoja, ka ir kāda kapteiņa Menjē vai Telje svainis; blakus Benvenuto Čellīni pirms iebrukuma Romā uz Kārļa Piektā karapulku aplenktās pilsētas mūriem tieši tajā brīdī, kad lielīgais un ģeniālais sudrabkalis ar arkebūzas šāvienu nogalināja de Burbonu, kas komandēja im­peratora karavīrus un bija Beijāra un Fransuā I ienaidnieks. Nekas nebija zudis, jo viss bija ierakstīts atmiņā un pastāvēja

pagātnē. Polīnas skavās. Polīnas skavās.

♦

Esmu uzzinājusi, — kņaze Ta­māra teica, noliecoties pie viesa, kas sēdēja viņai blakus, — ka esat bijis Šatili ciemā pie hevsuriem un pavadījis nakti jaunās Haidē apkamapienos?…

— Viņa ir ļoti skaista, — Omārs sacīja.

Omārs ibn Batuta bija vīrs, kas ticis pāri lieliem pārbaudī­jumiem un stājies pretī daudzām briesmām. Taču skatiens, ko viņam veltīja Tamāra, iedvesa bailes.

Pils lielo zāli pildīja raibs un jautrs pūlis. Kāds desmits muzikantu spēlēja cītaru un sita bungas. Pie sienām un ko­lonnām piestiprināto lāpu šaudīgajā gaismā starp viesiem staigāja punduri, akrobāti, zobenu rijēji un uguns rijēji. Pie U veida galda goda vietā sēdēja Tamāra melnbaltā tunikā un diadēmu tumšajos matos. Sev pa labi viņa bija likusi apsēsties tirkīzzilajā apģērbā tērptajam Omaram ibn Batūtam. Zālē ieejot, Omaram izdevās pa šaujamlūku ieraudzīt baismīgo, mēnesnīcā mirdzošo Devdakara šļūdoni Kazbeka nogāzē, kas aizšķērsoja ieeju ielejā.

Aplausiem skanot, melnādaini vai mongoļu rases kalpo­tāji, ģērbušies garos okerkrāsas kreklos, — dažiem galvā bija turbāns — un apjozuši garu zobenu, ienesa ēdienus. Pie galda sēdošie redzēja parādāmies fazānus, kas izskatījās tieši tādi, it kā grasītos tūlīt aizlidot, veselus jērus, ko, uz iesmiem uzdur­tus, nesa divi jauni nēģeri, lāci, kura galva starp priekšķepām bija prasmīgi novietota uz timiāna klājiena. Ceremonijmeistars — to sauca par tamadu un tas bija ģērbies platās biksēs un paplatā taisna piegriezuma kreklā un pildīja arī dzērienu pārziņa pienākumus — pēc kņazes mājiena, ko acumirklī viesiem pavēstīja garas taures, lika apzeltītos, ar dārgakme­ņiem izrotātos kausos bagātīgi liet Gruzijas vīnus.

— Vai viņa ir skaistāka par mani? — Tamāra jautāja.

Omārs ibn Batūta mirkli vilcinājās. Nu jau viņa mūžs bija garš — pārlieku garš. Viņš bija nogalinājis daudz cilvēku, bija redzējis sagrūstam daudzas impērijas, bija nolūkojies, kā dzimst un izgaist daudzas doktrīnas, kas piedāvāja tādā vai citādā veidā, bieži vien pa dīvainiem aplinku ceļiem glābt dvēseles un pacilāt sirdis. Ja jau viņš vēlējās mirt un nespēja nomirt, viņš vismaz gribēja baudīt tik daudzveidīgo un brīnumaino dzīves izrādi un teikt to, ko jūt. Kāpēc lai viņš būtu melojis?

— Mans vienīgais spēks, — Simons teica, — ir runāt tais­nību. Es kļūdos, jo esmu tikai cilvēks — tik tikko mācīts, tik tikko gudrs. Vienkārši cilvēks, kas ilgi dzīvojis un gribētu iz­pirkt grēkus. Palūkojieties, cik skaista ir nakts pēc tik jaukas dienas! Venēcija ir skaista, un Marija ir skaista. Pasaule ir skaista. Tikai mēs to sabojājam ar savām kļūdām un mal­diem. Pēc tik daudzām neprātībām es daru, ko spēju. Es stai­gāju pa pasauli un stāstu to, kas ir.

— Jūs esat ļoti skaista, — Omārs sacīja.

— Vai skaistāka par hevsuriem, skaistāka par Haidē?

No jauna iestājās klusums, ko nespēja aizpildīt dzīrotāju,

muzikantu un žonglieru trokšņošana.

— Nē, — Omārs ibn Batūta atbildēja, — jūs neesat skais­tāka par Haidē. Neviena nav skaistāka par Haidē. Jūs esat citādi daiļa. Un neviena nav daiļāka pārjums. Bet neviena nav skaistāka par Haidē.

— Es tev vēl likšu šos vārdus norīt, — Tamāra teica maigā balsī, žilbinoši pasmaidīdama. — Pat tad, ja tu to visu saki, lai pateiktu, ka es esmu nesalīdzināma, es nevēlos, ka tu mani salīdzini ar jebkuru citu sievieti. Nesalīdzināma esmu vienīgi es. Un, ja tu tik labi runā par to nepazīstamo pasauli, es papū­lēšos tev atvērt uz to durvis.

Tad, noliekusies pie Omara, viņa slidināja roku augšup gar kāju, kas bija sajūtama zem tirkīzzila tērpa zīda.

Maltīte beidzās. Vīrieši bija par daudz dzēruši, sievietes smējās drusku par skaļu. Kņaze Tamāra piecēlās, un visi cēlās reizē ar viņu. Sākās liela rosība, ar karogiem izrotātās taures skanēja atkal. Ikviens sveicināja kņazi, kas beigās apstaigāja viesu grupas, katram veltīdama kādu vārdu. Omārs ibn Batuta piepeši ieraudzīja savā priekšā melnīgsnējo kalponi, kas bija metusies viņa gultā un pabeigusi viņu izģērbt. Kalpone jautāja, vai Omārs būtu ar mieru viņai sekot. Viņš sekoja.

Viņa ieveda Omāru vēl greznākā istabā nekā tā, kur viņš bija gulējis zem sarkanā baldahīna. Puskrēslā viņu līdz apžil­bumam pārsteidza ieroči, smaržas, reti priekšmeti un dārgak­meņi. Omārs ibn Batūta tikko paspēja atjēgties un pārlaist skatienu brīnumiem ap sevi, kad bija palicis viens, — kalpone bija aizgājusi. Pēc brīža pa durvīm, ko slēpa sienassega ar

izšūtiem putniem, ienāca kņaze Tamāra.

♦

Pēc divdesmit uzvaru un ieka­rojumu gadiem franču imperators beidzot tika uzvarēts. Vieglprātības dēļ jau pirms gadiem četriem izraidīta no impe­ratora galma, viņa mīļākā māsa Polīna tūlīt nolēma atbrīvo­ties no dārglietām, lai pasniegtu grūtībās nonākušajam Napoleonam trīssimt tūkstošus zelta franku. Izsolē nodoto rotu vidū bija ar safīriem, rubīniem un smaragdiem izrotāts sudraba krusts. Pēc daudziem gadiem — 1917. gada revolū­cijas priekšvakarā — eksperti konstatēja, ka vairākkārt pārdo­tais, pagaisušais un atkal uzpeldējušas krusts ir no Maskavas Kremļa Uspenskas katedrāles, kur tas bijis ticīgo pielūgsmes objekts. Viņi neizskaidro, kā Uspenskas katedrāles sudraba krusts, ko nemitīgi pieprasīja padomju valdība, nonācis prin­ceses Borgēzes rokās.

♦

(Ceturtdienas vakarā — 8. jūlijā ģenerālis Mordehajs Gurs — Izraēlas armijas ģenerālštāba priekšnieks — sarīkoja preses konferenci, kurā drūzmējās nepacietīgu žurnālistu pūlis — viņi gaidīja, kad kritīs noslē­pumainības plivuris, kas ietina Entebes reidu. Jau divas nedēļas Francijas aviācijas lidmašīnas nolaupīšana un ķīlnieku atbrī­vošana nodarbināja pilnīgi visus pasaules laikrakstus. Zālē, kur bija sapulcējušies internacionālās preses korespondenti, valdīja drudžaina rosība, līdz piepeši iestājās klusums: parā­dījās ģenerālis. Viņš sasveicinājās ar žurnālistiem un acumir­klī ķērās pie lietas. Viņš paziņoja: kopš 27. jūnija svētdienas, dažas stundas pēc ziņas par pasažieru lidmašīnas nolaupīšanu, Izraēlas ģenerālštābs ir studējis iespējamu bruņotu iejaukša­nos. Taču, dienām ritot un ķīlnieku stāvoklim kļūstot aizvien nedrošākam, bailes augušas augumā un Izraēlas valdība aiz­vien vairāk un vairāk nosvērusies par labu sarunām, uz kurām to mudinājušas arī ārvalstu valdības. Tikai naktī no ceturtdienas, 1. jūlija, uz piektdienu, 2. jūliju, premjermi­nistrs principā piekritis militārai operācijai un devis zaļo gaismu Tsahal.

Andrē Skemamā, Le Monde, Parīze. Tātad var runāt par piepešu oficiālās nostājas maiņu?

Ģenerālis Gurs. Var uz notikušo raudzīties arī no šāda viedokļa.

Piektdienas rītā sāka izstrādāt sīku plānu, tika sarīkots ģenerālmēģinājums. Jau pēc dažām stundām — sestdien, 3. jū­lijā, operācija tika uzsākta stingri pēc plāna minūti pēc minūtes. Tajā izmantotas militārās transportlidmašīnas C-130, ko bū­vējis Loocked. Ātrums — 600 kilometru stundā. Lidojuma augstums — 10 000 metru, tīrā krava — 20 000 kilogramu. Darbības rādiuss — 8264 kilometri. Attālums no Telavivas līdz Entebei — apmēram 4000 kilometru.

Lidojums uz Entebi ilga septiņas stundas, un trīs lidmašī­nas — divas pirmās veda karavīrus, bet trešā bija tukša, lai va­rētu uzņemt ķīlniekus, — nolaidās precīzi paredzētajā laika. Dažās sekundēs pirmās mašīnas jau bija izvērsušās lidostas teritorijā.

Bens Porā, Europe I, Parīze. Kas tās bija par mašīnām, ģenerāļa kungs?

Ģenerālis Gurs. Galvenokārt lendroveri un bruņu­mašīnas.

Četrdesmit piecas sekundes pēc komandas ielaušanās ēkā, kur bija ieslodzīti ķīlnieki, četri teroristi tika nogalināti. Trīs pārējos nonāvēja pēc īsas vajāšanas. Ja neminam septiņ­desmit četrus gadus veco Doru Bloku, kas pazudusi Kampalas klīnikā, kur astmas lēkmes dēļ tikusi aizvesta pirms armijas vienību ierašanās, ir jānožēlo divu ķīlnieku — Idas Borovičas un Žana Pjēra Memonī nāve.

Pārējais preses konferences laiks tika veltīts tehniskiem sī­kumiem un arī tika slavēta karavīru militārā sagatavotība — katrs savā reizē viņi sekmējuši operācijas panākumus, kas gūti tāpēc, ka iegūta ārkārtīgi vērtīga informācija, kas ļāvusi to se­višķi rūpīgi sagatavot. Ģenerālis beidza ar cieņas izteikšanu pulkvedim Jonatanam Netanjahu, kas īpaši daudz darījis operācijas sagatavošanā un ticis nāvīgi ievainots ar lodi, kura šauta no kontroles torņa.

Edvards Bērs, The Times, Londona. Ģenerāļa kungs, vairāki aculiecinieki ir pieminējuši lielu, melnu mersedesa tipa mašīnu, ko parasti lieto maršals Amins Dada. Liekas, tai bijusi zināma loma notikumu norisē. Tiek runāts ari par kādu nere­dzamu priekšnieku, kas operāciju sagatavojis uz vietas, it kā parādījies pēdējā minūtē un tūlīt atkal pazudis. Vai jūs varat šīs baumas apstiprināt vai noliegt?

Ģenerālis Gurs. Preses konference ir beigusies. Man nav nodoma atbildēt uz papildjautājumiem.

Ģenerāļa uzaicinātie žurnālisti izklīda vīlušies. Viņu mānija ir vienmēr zināt kaut ko vairāk. Lielākajā daļā valstu prese pauda apbrīnu par operācijas pārdrošību. Apbrīnam piejaucās mazs aizkaitinājums, jo ļoti daudzi sīkumi un mo­tīvi joprojām bija miglā tīti, tā ka trakā pasākuma panākumi

joprojām palika neizskaidrojami.

♦

Es, nikni sadumpojies, Tik strupi atcirtu:

— Ej prom no mana sliekšņa, Tu, nejauks ļaundaris!

Ej vien, kur tev ir jāiet, Jo mani traucē tu.

Tad labais Jēzus teica Un dziļi nopūtās:

— Tev pašam nu būs jāiet Līdz gadu tūkstotim,

Jo tavas mokas beigsies

Tik dienā pastarā.

♦

Ibn Batūtas un kņazes Tamā­ras nakts… Stāsta, ka vēlāk Krimas tatāru hans, dzīvodams Bahčisarajā, no pakļautajām Kaukāza tautām ik gadus prasī­jis nodevas: vienu zirgu, vienas bruņas un vienu jaunavu. Tā viņš pierādīja diezgan labas spriešanas spējas un nemaldīgu gaumi. Omārs ibn Batuta nevarēja vien beigt slavēt čerkesu, čečenu, abhazu un ingušu zirgus, nedz arī hevsuru ieročus, bet Kaukāza sievietes… Gadsimtiem ilgi visos Austrumu ha­rēmos visaugstāk vērtētās sievietes bija kaukāzietes — čerkesietes un gruzīnietes. Viņu dēļ spēja aizmirst visu gan Ķīnas imperators, gan mongoļu un persiešu hani, gan dižais Šāhs Abāss dzīvespriecīgajā Isfahānā, paviljonā ar četrdesmit ko­lonnām, gan arī Akbars un Jahangirs, kas Šitorgaras greznībā lika iekārtot istabas ar daudziem jo daudziem spoguļiem, lai bezgalīgi pavairotu čerkesiešu verdzeņu apburošos tēlus, gan ticīgo pavēlnieks Topkapi Sarajas harēma saimnieks. Visu garo nakti kņaze Tamāra lika Mūžīgajam Žīdam aizmirst, ka viņš cilvēku vidū ir nolādēts.

— Man ir piederējusi vara, esmu karojis, esmu dzēris vīnu, rausis naudu, izmēģinājis visdažādākās zāles un narkotikas, un sēnes, esmu pazudinājis sevi godkārē, neprātā, naidā, esmu gājis neapstādamies. Vienīgi miesas laime man ir ļāvusi aiz­mirsties. Nebeidzamajā trimdā mīlestība man ir bijusi kā osta, kā maza nāve. Es to pārdzīvoju ar tādu spēku, ka šķiet — zaudēju apziņu. Esmu meties baudā kā ačgārnā atpestīšanā. Kņaze Tamāra savā Kaukāza pilī paveica visparastāko brīnumu, kas izsakāms visnodrāztākajos vārdos: es viņu neieredzēju, un viņa man lika mirt mīlestībā, kas ir otrais naida vārds.

Kņaze Tamāra nesagādāja ceļotājam sevišķu pārsteigu­mu, kad pagriezās pret viņu un ar to pašu smaidu, kas šķita lupās maldāmies un vilcināmies, sacīja, ka tagad vajadzēs mirt pa īstam. Viens otram blakus viņi gulēja paralēli un at­pūtās pēc mīlestības. Omāru ibn Batutu atkal sāka pārņemt izmisums par dzīvi. Viņa noliecās pār Omāru, atbalstījās uz elkoņa, ar brīvo roku glāstīja viņa seju un sacīja:

— Es esmu Gogs un Magogs. Tagad ir jāmirst.

Omārs Ibn Batuta lūkojās sievietē, un viņa skatienā bija kaut kas tāds, ko viņa nespēja izprast. Tās nebija nedz bailes, nedz arī ironija vai padevība liktenim, nedz izaicinājums. Drīzāk to varētu nosaukt par kaut ko līdzīgu mieram, nogu­rumam un ciešai pārliecībai. Nu bija viņas kārta izjust gandrīz vai bailes.

— Visiem, kas mani mīlējuši, ir jāmirst, — viņa ļoti klusā balsi kā atvainodamās sacīja, joprojām glāstīdama viņa seju. — Tāds ir noteikums.

— Vai tiešām? — Omārs jautāja.

Viņa skatiens piepeši kļuva modrs, un viņš satvēra sievie­tes plaukstu savā dzelžainajā rokā. Viņa nepretojās. Omārs viņu ieguva vēlreiz.

— Man patik ar tevi mīlināties, — viņa sacīja, acis aizvē­rusi. — Man gribētos, lai tu nemirsti un paliec pie manis.

— Es nepalikšu pie tevis, — Omārs atbildēja. — Bet es arī nemiršu. Es mirstu vienīgi tavās skavās.

— Tu mirsi, — Tamāra sacīja. — Ļoti žēl. Bet tāds ir likums.

Viņa ilgi un maigi skūpstīja Omāru uz lūpām. Pēc tam piecēlās un ļoti ātri, ietinusies kašmira šallē, pazuda aiz dur­vīm, pa kurām bija ienākusi. Tajā pašā mirklī istabā iebruka divpadsmit apbruņoti vīri.

♦

Trešdien, 30. jūnijā

Beidzot ir uzņemts kontakts ar L. Protams, ar kādas meičas starpniecību. Muļķiem vienmēr taisnība. Gudrajiem atliek vie­nīgi zaudēt dūšu. L. ir pie V. ezera un K. Atvieglojums. Pat pā­rāk liels. L. ir gatavs doties uz E. un rīkoties viens pats. Apgalvo, ka viņam izdosies. Neiespējami. Tiek izskaidrots L., ka daudzu iemeslu dēļ oficiālā atbalsta forma ir pilnīgi nepieciešama. L. reakcija: smiekli.

Ceturtdien, 1. jūlijā

Četras stundas kopā ar J.N. Sākumā viņš ir nervozs, tad ieinteresēts, beigās pārliecināts un gandrīz starojošs. Viņam, protams, ir jāgūst atbalsts visaugstākajā līmenī, jākonsultējas ar ģenerāli G., jānonāk pie J.R un jādabū tā piekrišana. L. ir neti­cami rosīgs. Liekas, ka viņš ir visur reizē. Aizsteidzies līdz pat E. Noskaidrojis, kur ir takas, instalācijas, angāri un ložmetēji. Pa­saka, uz kuru pusi veras durvis un cik ir pakāpienu gaitenī, kas ved uz tualetēm. Sniedz informāciju J.N., kas netic savām ausim. Pa pusei ironiski, pa pusei pārsteigts, viņš saka:

— Jūsu L. ir visi makabeji vienā cilvēkā!

Pēc tam viņš jautā:

— Laikam jau jāmaksā būs dārgi?

Es atbildu:

— Ne graša!

Viņš iesvilpjas.

— Pieņemsim viņu dienestā.

— Šajā ziņā nav ne vismazāko izredžu, pulkveža kungs!

Piektdien, 2. jūlijā, pulksten 2 no rīta

Dota zaļā uguns, J.R. zvana L.

— Es jau zināju, — viņš teica.

Viņš nešaubās ne par ko. Viņš nosūta diezgan viltīgu kodētu plānu. Atgriežos satikties ar J.N., kas dodas pie J.R. Plāns ir pieņemts. Es turu īkšķus.

Piektdien, 2. jūlijā, pulksten 11 vakarā

Visu dienu notiek ģenerālmēģinājums. Tajā piedalās trīs­simt vīru: piloti, ārsti, tehniķi, trieciengrupas, izpletņulēcēji. Uz E. dosies tikai simt piecdesmit: katra posteņa vīram ir dubultnieks. Visi sadalīti trīs grupās; pirmā grupa uzbruks, pēc tam ieņems ēkas, kur tiek turēti ķīlnieki, un neitralizēs teroristus un ugandiešu kareivjus; otrā grupa segs pirmo un iznīcinās kontroles torni un militārās iekārtas; trešā grupa uzspridzinās lidosta stāvošos MIG, lai tie nevarētu dzīties pakaļ trijām mūsu lidma­šīnām. Visi vīri ir brivpratigie, kas nāk no kontingentiem, taču ļoti rūpīgi atlasīti un trenēti saskaņā ar izpletņulēcēju grupu programmu. Visi, ari virsnieki, ir jauni: ne vairāk ka trisdesmit līdz trīsdesmit pieci gadi. Visi tic veiksmei. Neviens nerunā. Un nav jau arī, par ko runāt: viss atkarīgs no L., kas atrodas E.

Sestdien, 3. jūlijā

Lidojums uz E. Tik tikko piecdesmit pēdu virs Sarkanās jūras. Ceļš turpināsies septiņas stundas. Esmu pa pusei aizmidzis pir­majā lidmašīnā, lieliski iekārtojies melnā mersedesa sēdeklī — mašīna ir pilnīgi tāda pati kā tā, ar kuru braukā A.D., un L. tajā iekāps pirmajās operācijas sekundēs. Tieši viņam mūs jāvada un jāveic visa operācija. Ko mēs iesāksim, ja viņa tur nebūs? Bet viņš būs. Kaut tikai viņš iespētu! Viņš iespēs.

Sestdien, 3. jūlijā, pulksten 11.30 vakarā

Ierodamies ar izslēgtiem motoriem un nolaižamies uz vecā skrejceļa, kas nav nedz apgaismots, nedz apsargāts. Pateicoties L., ik vīrs pazīst teritoriju kā savus piecus pirkstus, it kā visu mūžu būtu dzīvojis V. ezera apkaimē. Rakstu šos vārdus tumsā, steigā, sirds man stipri pukst, tupu melnajā mersedesā, kas pēc dažiem mirkļiem izbrauks pa lidmašīnas aizmugurējo lūku, lai uzņemtu L., kas mūs gaida. Nolaišanās. Lidmašīna apstājas. Dzirdu, kā nočīkst traps, kas tiek nolaists. Mersedess ierūcas. Šoferis maz­liet par daudz ātri nobrauc pa trapu. Aizmugurējās durvis spēji atveras. Augstais Dievs! Smaidīgs, familiārs, ģērbies parādes uniformā pats maršals A.D. apsēžas man blakus.

— Kā iet? — L. man jautā ebreju valodā.

Mersedess drāžas uz priekšu tumsā, lendroveri tam seko.

Svētdien, 4. jūlijā

"Celies un ej!" es ebrejiski uzsaucu Monikai, kas, apšaudes izbiedēta, gulēja zemē. Savās trīs lidmašīnās mēs vedam mazliet vairāk nekā simt ķīlnieku. Viņi sarunājas, viņi smejas, viņi ēd, viņi guļ vai klusām raud: viņi to neaizmirsīs nekad. Vedam līdzi arī divu upuru līķus. Liekas, trešais upuris — veca sieviete — ir pazudis. Viens no mūsējiem ir nogalināts. Tas ir pulkvedis f.N.

Viņam bija trīsdesmit gadu. Viņš no sākuma līdz beigām bija operācijas degpunktā un krita, iedams saviem ļaudīm pa priekšu.

L. bija satriecošs. Viņš bija visur vienlaikus. No tumsas iz­gājis, viņš pateica dažus vārdus kisvahili vai runjankole valodā. Ugandiešu kareivji viņu noturēja par A.D., viņi izlīdzināja ie­rindu un sveicināja savu maršalu. Mums pietika laika mesties uz priekšu un likvidēt bandu, kas visu to bija ievārījusi. Brīdī, kad J. N. krita, L. pagriezās uz manu pusi un sacīja:

— Kāda viņam ir veiksme!

Kad blēdība tika atklāta, viņš turpināja iet uz priekšu, izslējies ļoti taisni, nesteigdamies, kaut arī visapkārt svilpoja ložmetēju lodes. Operācijas beigās es paņēmu J.N. uz muguras un aiznesu

uz lidmašīnu. Pēc tam meklēju L. Viņš jau bija pazudis.

♦

Tad labais Jēzus teica Un dziļi nopūtās: — Tev pašam tagad jāiet Līdz gadu tūkstotim, Jo tavas mokas beigsies Tik dienā pastarā.

Tai pašā stundā gāju

No mājām projām es,

Kaut sirds man mokās smeldza,

Es ceļu uzsāku.

Kopš dienas tās es esmu

Tik gājējs mūžīgais.

♦

— NU, jus jau sākat saprast, kas notika. Kņazes Tamāras zaldāti mani aizvilka uz kādu torni pretī Devdaraka šļūdonim Kazbeka nogāzē. Starp šļūdoni un pili rēgojās bezdibenis, kurā varēja saskatīt veselu kaudzi Kaukāza pilskundzes vienas nakts mīļāko. No baiļu pārņem­tajiem karavīriem, ko kņaze Tamāra vēlāk iztaujāja, vieni šļupstēja kaut ko nesaprotamu, citi bija redzējuši, kā es nolieku gar zemi veselu pulku bruņotu vīru. Bet lielākā daļa apzvērē­juši — iespējams, pat spīdzināti —, ka esmu meties lejā tuk­šumā no pils torņa un pacēlies debesīs. Lai kā, vismaz oficiāli kņaze Tamāra bija pieņēmusi šo versiju, kas viņai tīri labi patika un radīja jaunas leģendas par Goga un Magoga zemi gan Kaukāzā, gan citur, un atgādināja, ka nav slikti uzņemt ercenģeļus, turklāt nav arī nekādas vajadzības klāstīt, ka tos kāds gribējis nogrūst bezdibenī.

Jūs jau zināt, ko es darīju pēc kņazes Tamāras, tāpat kā pēc Popejas un Polīnas, — es dzīvoju, un es gāju. Nekad ne­kas neizsmeļ vēstures un laika avotu. Kad kaut kas ir beidzies, kaut kas turpinās. Kad kaut kas ir beidzies, vienmēr ir kaut kas tāds, kas sākas. Kad būsiet aizvēruši manas dzīves grāmatu, dzīve jūs atkal paņems un aizraus. Pēc manis jūs gaidīsiet, mīlēsiet un cerēsiet. Pēc jums es iešu.

Esmu daudz gājis. Es iešu daudz. Man vēl atlicis tikpat daudz ko dzīvot, cik esmu jau dzīvojis. Iespējams — daudz vairāk. Vēl būs nedzirdētais, neredzētais, būs pilnīgi apvērsumi. Un vienmēr tas būs viens un tas pats. Man tas būs gadsimtu gaitā, jums un jūsu bērniem, un mazbērniem nebūs nekā jauna zem saules, un tomēr ik solī bez gala pavērsies neredzēta pasaule.

Ja jūs zinātu, kas jūs gaida, jūs prastu no tā izvairīties. Jo, ja mēs runātu tā, kā runāja dižā laikmeta kardināls, kuru mans vikonts dēvēja par veco akrobātu ar mitru galvā, par liekulīgo lovelasu, "mēs redzēsim tādas lietas, salīdzinājumā ar kurām pagājušais ir tikai puķītes un pastorāles". Dievišķā Providence savā žēlsirdībā ir likusi atmiņas jums aiz muguras un noslēpusi jūsu acīm to, kas priekšā. Jums ir paveicies: atmiņu par nākotni nav. Jūs zināt savu pagātni, un jūs apmierināties ar to, ka iztē­lojaties un izsapņojat nākotni; un, paldies Dievam, jūs maldā­ties. Nākotne būs daudz ļaunāka par visu, kam jūs spējat noticēt. Un tā, kā vienmēr, būs pilna neizsakāmas laimes, kas padarīs dzīvi par to, kas tā vienmēr ir bijusi: par nepārtrauktu pārstei­gumu un par izbrīna rutīnu, par murgu, kurš nebeigs valdzi­nāt gulētāju, joku, kas beidzas slikti, par Dieva noziegumu un viņa sapni, par mirdzošu un drūmu mīklu, bezgalīgu pretrunu, drudzi, par svētkiem asarās. Jūs visi mirsiet, mēs visi ciešam, un no šīm ciešanām un šīs nāves pretī nezin kam un varbūt pretī nezin kādam paceļas nebeidzama ozianna.

Šī ozianna ir austa no nopūtām, šņukstiem, dusmu un protesta kliedzieniem, no vaidiem, ko izdveš tie, kas cieš pie miesas un pie dvēseles. Dzīve ir drausmīgi sakarīgs sapnis. Es šo sapni esmu sapņojis vairāk nekā jebkurš visā pasaulē. Kad smiesieties, iedomājieties par mani. Kad raudāsiet, iedomā­jieties par mani.

Pēc tūkstoš gadiem, pēc divsimt piecdesmit tūkstošiem gadu citās Venēcijās man būs daudz kas cits stāstāms citiem jauniem cilvēkiem pie pavisam citām Jūras muitām. Svētki turpinās. Tie būs tik skaisti un tik skarbi, kādi nav bijuši nedz

Popejas, nedz Tamāras, nedz Marijas Magdalēnas, nedz Natalī, nedz Polinas, nedz otras Marijas laikā.

— Otras Marijas? — Marija jautāja.

— Otras Marijas, — Simons atbildēja.

— Kas tā tāda? — Marija ērcigi jautāja.

— Tā taču esat jūs, — Simons sacīja.

♦

Viņa slīdēja no manis projām. Kamēr devāmies uz Kaukāzu un Turkestānu, uz Viktorijas ezeru, atkāpāmies no Krievijas, klejojām pa Alariha un Frid­riha II Itāliju, starp mani un Mariju vairs nenotika nekas. Laiks gāja. Tas bija viss. Mes vairs smiedamies nestaigājām roku rokā gar Orto Madonnas baznīcu vai pa mazo Andželo Rafaeles laukumiņu, kas man sevišķi patika, jo laika gaitā tur viss bija sagruvis un nekā liela nebija ko redzēt. Mēs vairs ne­gājām mesties ceļos pie Mendikoli Svētā Nikolaja, kas bija tik vienkāršs un pieticīgs starp trijiem kanāliem ar noliktavām gar malām. Nekad vairs nebraucām uz Burano ar tās dzelte­najām un okerīgajām mājām, nedz ari uz Torčcllo viesnicu, kur pāris soļu attālumā no Svētās Foskas un Asuntas Svētās Marijas triumfālās mozaīkas tik daudz bijām skūpstījušies, malkojot vietējo vīnu. Ja nesteidzamies uz Jūras muitu, lai tur satiktos ar svēto Francisku vai tataru hanu, vai maršalu Aminu Dadu, mēs pavadijam laiku mazītiņajā Bučintoro pansijas istabiņā, pārrakstīdami piezīmes un tās kārtodami. Mēs paši vispār vairs nedzīvojām. Mēs dzīvojām tikai citos. Simona — mūžības dēkaiņa vai ģeniālā blēža— vadībā starp mani un Mariju bija ielauzusies vesela pasaule.

Es jau sen biju pamanījis Marijas simpātijas pret Jūras muitas stāstnieku. Manuprāt, viņš Mariju fascinēja. Viņš aiz­rāva Mariju līdzi Vidusāzijas stepēs, Toskānas pakalnos vai

Adidžes krastos, un tad viņa dreboša tika iemesta atpakaļ ikdienas dzīvē, kur redzēja tikai nogurumu, banalitāti un gar­laicību. Viņa vēlējās iet stāstītājam līdzi jaunās dēkās, kas nekad nebeigs sekot cita citai, tāpat kā stāsti, ko mēs ik vakaru klausījāmies starp Dodžu pili un Lielo Svēto Juri. Es viņai uz­devu jautājumu, kādu nekad nevajag uzdot:

— Vai tu mani vēl mīli?

— Jā,jā!

Un viņa atkal ķērās pie burtnīcām, kur pierakstījām pie Jūras muitas noklausītos stāstus. Vai arī, atstūmusi malā pa­pīrus, ar kuriem bija nokrauts galds, galvu rokās atbalstījusi, viņa mani bez mitas iztaujāja par Nīkajas koncilu, par Fabriciju del Dongo Vaterlo kaujā vai par priesteri Johanesu. Visos pērkona grandos un likteņa pavērsienos viņu interesēja vienīgi Mūžīgais Žīds — par to man vairs nebija nekādu šaubu.

Bieži, kad Marija gulēja vai nenogurdama pārlasīja Simona Fusgengera pasakas, es devos uz kādu grāmatnīcu netālu no Svētā Mozus baznīcas — tās īpašnieks pret mani izturējās vi­sai draudzīgi. Ķēros pie enciklopēdijām un kartēm, pie seno laiku hronikām, drudžaini meklēju kņazes Tamāras vārdu vai Kādīsijas kaujas aprakstus, un es gremdējos lasāmvielā, kas bieži vien mani līdz sirds dziļumiem satrauca vai arī gremdēja snaudā. Tad es sajutu uz pleca kādu roku, un grāmatnīcas īpašnieka balss man sacīja:

— Slēdzam ciet!

Ar milzīgu pārsteigumu un bailēm es pa to laiku biju no­skaidrojis, ka viss, par ko stāstīja Simons Fusgengers, atbilst realitātei, kāda tā atrodama grāmatās. Viņš sacerēja vēsturi. Visi sapņi bija patiesi.

Atgriezos pansijā pa Svētā Marka laukumu, Pjacetu, gar divām Konstantinopolē nozagtajām kolonnām, starp kurām ierīko priekškaru skatuvei pie Lielā kanāla, pa Skjavoni krast­malu. Venēcija man žilbināja acis un sāpināja sirdi. Slavenā gaismā plūda pār baltajām un sarkanajām dekorācijām, kurās bija risinājusies mūsu mīlestība. Tā vairāk nekā jebkad atgā­dināja Mazačo gleznas Mariju Magdalēnu. Apsēdos pie gultas un glāstīju viņas gaišos matus. Viņa pamodās manās skavās. Es raudzījos viņā. Es čukstēju:

— Mana mīlestība… Mana sirds… Viņa atbildēja:

— Iesim!

Vakaram krēslojot pasaulē slavenākās ainavas vidū, mēs

ar nepacietību un bailēm devāmies uz Jūras muitu.

♦

Polīnas skavās, Polīnas ska­vās… Ak, Polīnas skavās Izaks Lakedems sapņoja par pasauli un vēsturi. Viņš sapņoja par sākumiem un sapņoja par bei­gām, viņš sapņoja par laiku, kas plūda un tomēr pastāvēja, par bezgalīgo un tik īso dzīvi, par veikaliem un karu, par ie­kāri, mīlestību, laimi, neprātu, viņš sapņoja pats par sevi, viņš sapņoja par grāmatam — arī par to, ko jūs patlaban lasāt, — par tām, ko par viņu vēl uzrakstīs. Viņš sapņoja par Jeruzalemi, par Atēnām, par Venēciju un Romu, un par Ponciju Pilātu, un Neronu, un Mateju Pārisu, un Mariju, kas viņa stāstos klausījās vakaros pie Jūras muitas. Viņš atcerējās visu — pa­gātni un nākotni, viņš sapņoja arī par mani un par laiku, un vēsturi, kas rit viņā.

Viņš atkal redzēja sevi Seviljā kādu rītu Kalderona karje­ras sākumā, kad tas tikko bija uzrakstījis Dzive ir sapnis— La vida es un suerio y los suenos suenos son — tad, kad gandrīz jau bija beidzis rakstīt Lope de Vega — šis Kristofora Kolumba apdziedātājs, cilvēks ar tūkstoš astoņsimt komēdijām un neskaitāmām dēkām. Viņš nejauši gāja garām sava drauga gleznotāja Zurbarana darbnīcai. Viņš iegāja iekšā. Zurbarans patlaban gleznoja kādu no savām Kristus bērnības ainām un viņu sirsnīgi uzņēma, aizveda pie audekla, pie kura tobrīd strādāja: mātei noskatoties, Jēzusbērniņš rotaļājās sava tēva Jāzepa no Naceretes darbnīcā. Svētās jaunavas sejā bija vārdos neizsakāma izteiksme. Bērns spēlējās ar priekšmetu, ko bija vai nu pacēlis, vai pats sameistarojis: ērkšķu kroni. Huans Espera en Dioss ilgi stāvēja nekustēdamies gleznotāja un viņa darba priekšā. Ilgi pēc Zurbarana un ari pēc Polīnas Borgēzes Izaks Lakedems nejauši uzgāja kāda ģeniāla filozofa vārdus un tūlit atcerējās Zurbarana gleznoto Jēzusbērniņu Seviljā: "Vēsturiskās apziņas pirmā kategorija nav atmiņa — tā ir pieteikums, gaidas, solījums."

Viņš atkal redzēja sevi Efesā Jūlija Akvilas — miljonāra un konsula laikā. Šis Jūlijs Akvila bija Romas Āzijas provinces pārvaldnieka Jūlija Celsa Polemena dels. Teva piemiņai viņš lika Efesā uzcelt bibliotēku vairāk nekā divpadsmittūkstoš manuskriptu tīstokļiem. Kartafils bija viens no tūkstošiem strādnieku, kas būvēja Celsa bibliotēku un transportēja dar­bus, ko bija paredzēts tajā glabāt. Stāstīja, ka lielais Efesas templis, ko rekonstruēja Krēzs un apkalpoja nevainīgas jau­navas un kastrēti priesteri, uzcelts divarpus gadsimtos. Celsa bibliotēka neprasīja tik daudz laika. Kartafils liecās zem tīs­tokļu smaguma — bibliotēka ar tiem leposies — un redzēja ne tikai visu uzjautrinošo, aizkustinošo, debešķīgo, bezgalīgo un arī nederīgo un pretrunīgo, ko šie darbi sevī ietvēra, bet ari to likteni nākamajos gadsimtos.

Starp Egejas jūras ostu pie Kaistras grīvas, kur vīstokļi tika pievesti, un jaunceļamo ēku, kur tos novietoja, viņš, Polīnas skavās sapņodams sapni sapnī, pārtapa par grāmatām, ko nesa uz savas muguras, par personāžiem un pasakam to lappusēs, par bibliotēku, kura deva tiem pajumti, un pat par pilsētu, kuras lepnums tās bija. Kimerieši, persieši, atēnieši un spartieši cīnījās par Efesu, līdz to iekaroja Aleksandrs. Kāds Sokrāta skolnieks, demokrātijas pretinieks, liels mednieks, liels jāt­nieks un liels Atēnu pilsonis vēlāk pārgāja spartiešu pusē, izcēlās ostā, deva godu Artemīdai dieves templī, pirms Sardīnijā Paktolas labajā krastā pievienojās mazliet trakajiem desmittūkstoš grieķiem, kas vēlējās palidzēt Kīram Jaunākajam gāzt no troņa viņa brāli Atakšerksu. Demokrātu ienaidnieks, bagātais un dievbijīgais mednieks, bija liels rakstnieks — viņu sauca par Kscnofontu. Un starp desmittūkstoš grieķiem bija viens vēl neprātīgāks par pārējiem — tas bija Dēmetrijs, kas patlaban sapņoja Polinas skavās. Grieķiem neparastā un bur­vīgā apkārtnē kampaņas sākums bija līdzīgs skaistai pastaigai. Taču vasaras beigās Kunaksas kaujā mazliet uz ziemeļiem no Babilonas starp Tigru un Eifratu Kirs tika nogalināts, viņa barbaru armija izklīdināta, bet desmittūkstoš grieķu — neuz­varēti, bet ielenkti, varēja cerēt tikai uz Atakserksa un satrapa Tisaferna žēlastību. Tad Ksenofonts un Dēmetrijs stājās des­mittūkstoš algotņu priekšgalā un pēc vēsturē visbīstamākās un spožākās atkāpšanās, braucot augšup pa Tigru un ejot bezgalgaru ceļu caur Mezopotamijas, Anatolijas un Kaukaza kveldīgiem tuksnešiem un sniegiem, noejot trīstūkstoš kilo­metru septiņos mēnešos, viņi tos izveda pie Bosfora, kurā grieķi metās, saukdami: "Jūra! Jūra!"

Pilsētu ieguva Līsimahs, Aleksandra virsnieks — varētu teikt — savā ziņā sīknauda, kā viņi sacīja — diadoks. Viņš pil­sētu nosauca par Arsinoju — tā sauca Līsimaha sievu, pirms viņa, nogalinājusi pati savus bērnus, kļuva par sievu savam brālim — vienam no Ēģiptes Ptolemajiem. Pilsētu iekaroja Pergama, pirms to iekaroja romieši. Tur piedzima Heraklīts, kas licēja, ka viss plūst. Dažus kilometrus uz ziemeļaustru­miem no pilsētas piedzima Ksenofāns, kura māceklis bija Parmanīds, un viņš ticēja kaut kam pastāvīgam un nesatrici­nāmam un, neko labāku neatradis, deva mums vārdu esme, kas stūrgalvīgi paliek nemainīga lietu mainībā. Tas viss — šie noziegumi, šīs kaujas, šis intereses, idejas, arī skaistums, ne­kad nepiepildītās ceribas, pastāvīgais gājiens uz nomaskētu bezdibeni — tas ir tas, ko sauc par vēsturi.

Svētais Pauls piestāja Polinas skavās un nodibināja Efesas baznīcu. Svētais Jānis Evaņģēlists pārcieta spīdzināšanu ar ver­došu eļļu Romā Domiciāna laikā pie vecās baznīcas Santa Ma­rta a Porta latiņa, kur viņa piemiņa atdzīvojas astoņstūrainā kapelā, uz kuras Burgoņas kardināls licis iegravēt uzrakstu franču valodā Dievam par prieku, un, kādu laiku uzturējies Patmosā, lai tur uzrakstītu Apokalipsi, tomēr nomira Efesā. Un arī tā bija Efesa, kur jaunava Marija beidza savu dzīvi šajā ciešanu ielejā zemes virsū kādā mājā, ko pagājušā gadsimta sākumā vi­sos sīkumos aprakstīja kāda vācu mistiķe Katrīna Emmeriha, kura nekad nebija atstājusi Vāciju un runāja grieķu, senebreju un aramiešu valodā, kaut arī nekad nebija tās mācījusies. Efesa bija pilna runu par Kristu — tāpat kā vēlāk visa pasaule. Tas, kuram pār Jūdeju krēslojošā pavasara vakarā Poncija Pilāta durvju sargs un Jeruzalemes kurpnieks bija liedzis glāzi ūdens, izpleta savu ēnu pār pasauli un vajāja Mūžīgo Žīdu.

Izaks Lakedems nemierīgi grozījās Polīnas skavās. Viņa liktenis ir saistīts ar galilejicša likteni, kura pretējais attēls viņš ir un kura ciešanas viņš moku ceļā bija nonicinājis. Ja nebūtu Krustā Sistā, nebūtu arī Mūžīgā Žīda. Uz akmeņiem bruģētā ceļa no Efesas ostas uz bibliotēkas ēku Kartafils vaidēja zem tīstokļu smaguma.

Kristus bija cilvēks. Un tomēr viņš bija Dievs. Vesels mūsu vēstures novads iznirst no šīs dubultās dabas — vai no šīs pret­runas. Priestera Ārija doktrīna, ko sauc par ariānismu, noliedz Kristus dievišķumu un apgalvo, ka Dēls, kas nav mūžīgs, bet ko Dieva griba ir izrāvusi no nebūtības, ir zemāks par Tēvu. Vareni disputi risinājās ap vārdiem anomoios un omoios, homoousios un homoiousis. Vieni apgalvoja, ka Dēls ir vienāds būtībā ar Tēvu, otri — ka viņš ir tikai līdzīgs jeb līdzīgs savā substancē, vai ari pilnīgi citāds, — un asinis straumēm lija tādēļ vien, lai pierādītu, ka viens i ir vairāk vai mazāk. Nīkajas koncils definēja katoļticību, apgalvojot, ka Dēls ir būtībā vienāds ar Tēvu, un pieņēma Nīkajas ticības apliecību, kas pārņēma un papildināja apustuļu ticības apliecību.

Polīnas skavās īzaks Lakedems atkārtoja grieķiski un latī­niski, ungāriski un korejiski, uolufu un svahili valodā vārdus, kuri pārvērš par Dievu cilvēku, ko viņš bija atstūmis un kas apzīmogoja viņa likteni un viņa lāstu:

Credo in unum Deum, Patrem omnipotentem, actorem caeli et terrae, visibilium omnium et invisibilium; et in unum Dominum Jesum Christum, Filium Dei unigenitum; et ex Patre natum ante omnia saecula; Deum de Deo, luman de lumine, Deum verum de Deo vero; genitum, non factum, consubstantialem Patri; per quem om­nia facta sunt; qui propter nos homines et propter notram saiutem descendit de caelis; et incarnatus est de Spiritu Sancto ex Maria Virgine et HOMO FACTUS EST."

Mēs ticam uz vienu vienigu, visuspēcigu Dievu, Tēvu, kas radījis debesi un zemi, visu, kas redzams un neredzams; un uz vienu vienīgu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo dēlu, kas no tēva dzimis pirms pasaules sākuma, Dievs no Dieva, Gais­ma no gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts, ar Tēvu vie­nāds būtībā, caur ko viss ir radīts; kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas la­bad no debesīm nācis un miesa tapis caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas

un CILVĒKS TAPIS."

Ar Nīkaju nepietika, lai debates izbeigtu. Slāpēts un vairāk vai mazāk uzlabots ariānisms izplatījās jo plaši un doma par vienīgo Dievu, ko vairs neaptumšo Svētās Trīsvie­nības noslēpums, iespējams, pēc trijiem gadsimtiem

Austrumos sagatavoja pēkšņo iekarojošā islama rašanos. Ap­mēram trīsdesmit piecus gadus pēc Nīkajas koncila un ticības apliecības uzrakstīšanas svētais Jeronīms sūdzas: "Visa pasaule vaid un brīnās, ka ir kļuvusi par ariānieti." Ar bīskapa Vulfilas svētību ariānisms izplatījās ģermāņu ciltīs — starp ostrogotiem, vestgotiem, vandaļiem, burgundiem; visi Odoakra un Alariha, un Genseriha Romas uzvarētāji bija kristieši ariānieši. Polīnas skavās dusēdams, Izaks atkal redzēja sevi Romā, Bizantijā un Ravennā. Viņš sevi redzēja Venēcijā kopā ar Mariju un mani, aplūkojam gleznu, kurā attēlots svētais Augustīns, uzzinot par Jeremijas nāvi.

Bet pasaule vēl griežas. Un sapnis turpinās. Ariānisma līnijā un, pretojoties tai, Konstantinopoles patriarhs Nestors Kristū izšķir divas personības — vienu cilvēcisku, otru — dievišķu: Jēzus Kristus ir tikai cilvēks, kurā Dieva Vārds mājo kā templī. Jaunava Marija, protams, ir tikai cilvēka māte. Viņu var saukt par Kristus māti, bet nekādā gadījumā — par Dievmāti. Mazliet vairāk nekā gadsimtu pēc Nīkajas koncila Efesā notika cits koncils, kas noliedza nestoriānismu un atcēla Nestoru. Tāpat kā Ārija doktrīnas noliegums neapturēja ariā­nisma izplatīšanos, ar Nestora doktrīnas noliegumu nepietika, lai apturētu nestoriānisma gājienu. Patiecoties Edesas skolai, tas attīstījās Sīrijā, pēc tam Sasanīdu laika Persijā, tas izplatī­jās Arābijā un Indijā, Turkestānā un Ķīnā, kur Čanaņā uzcelta nestoriāņu baznīca, un tās muzeja slavenajā stēlu mežā ir arī nestoriāņu kolonna ar sīriešu rakstu zīmēm. Nestoriānisms sasniedza mongoļus, kur to aizstāvēja Čingishans un palīdzēja rasties leģendai par priesteri Johanesu, kas satrauca kristīgo pasauli Fridriha II laikā. Arābi, kas iekaroja Persiju Kādīsijas kaujā, piecieta nestoriānismu un ietvēra to vadītāju, ko sauca par catholicos, Bagdādes kalifātā. Dusē­dams Polīnas skavās, Izaks Lakedems redzēja sevi Kartafila veidolā so|ojam pa Efesas ceļiem un sapņojam par Juaņu Canu uz Kādīsijas ceļa, par Džovanni Butadeo blakus pāvesta no baznīcas izslēgtajam svētajam imperatoram, par Omāru ibn Batūtu al Hārezmi al Tartūši tuksneša smiltājos.

Mirkli varēja likties, ka Čingishana pēcteči Hēlagū un Hubilajs, kas apmetās Pekinā, varētu pievērsties nestoriānismam. Taču mongoļu hani drīzāk izvēlējās budismu, ko visā Āzijā bija izplatījuši gudrie un svētceļnieki, pirms pievienojās islamam, kas bija uzvarošs iekarotājs. Tamerlans, būdams fanātisks musulmanis, deva nestoriānismam briesmīgus un izšķirīgus triecienus. Nestora piekritēji patvērās Kurdistānā un pēc daudziem gadsimtiem emigrēja uz Ameriku. Ilgu laiku pēc Polīnas un vikonta Šatobriāna un Natalī Noajas, Heraklīta un Parmenīda, no kuriem bija palikuši tikai fragmenti, kad Efesa bija pārvērtusies par tūristu apmeklētām drupām, īzaks Lakedems savos bezgalīgajos klejojumos gar Vidusjūru, šķēr­sojot Eiropas līdzenumus vai nu krateklīgajos Union Pacific, Great Northen Pacific vai Santa Fe Pacific vagonos, vai pie vecā, melnā forda stūres, vēl atklāja dažus tūkstošus vai var­būt dažus simtus nestoriešu Tuvajos Austrumos, Padomju Savienībā un Savienotajās Valstīs.

Pārguris, izmocīts, grīļodamies zem manuskriptu vīstokļu smaguma, Kartafils atmiņās un iztēlē ir visos laikmetos un visās zemēs reizē. Jo, būdams nemirstīgs un nolādēts, nespē­dams nomirt un aiziet no šīs pasaules, viņš pieder pie visa ar atmiņām un sapņiem, viņš reizē ir te un citur, un visur visos laikmetos, un Polīnas skavās, Provansā 1813. gada pavasarī viņš sevi redz Efesā — Romas Āzijas provincē, vērojot visu to

un visu pārējo bezdibenīgajā mūžam plūstošā laika okeānā.

♦

— A k Dievs! — Marija sacīja.

— Kas noticis? — Simons jautāja.

— Vai tas nekad nebeidzas?

— Nē, tiešām nebeidzas, — Simons sacīja. — Tas nekad nebeidzas. Un tieši tur meklējama visa atslēga.

— Cik nogurdinoši! — Marija teica.

— Tas ir tas, ko es jums gribu iestāstīt, kopš esam satiku­šies, — Simons sacīja. — Tas nekad nebeidzas. Tas turpinās. Tas rit uz priekšu. Tas mainās un nemainās. Man gribētos gulēt un atpūsties.

— Apstājieties uz brīdi. Atvelciet elpu. Nolieciet kaut kur savu galvu.

— Es nevaru, — Simons atbildēja. — Es esmu…

— Es zinu, — Marija sacīja.

— Esmu apreibis no pasaules, — Simons turpināja. — Vai zināt, ko es gribētu? Es gribētu izgaist. Es gribētu visu izdzēst. Pirmām kārtām — pats sevi. Un pārējo arī. Bet nekad nekas neizdziest. Viss krājas un turpinās. Lāsts jau nav soļošana. Pat ne tas, ka nevaru nomirt. Lāsts ir tas, ka vēsture neapstājas. Rats nebeidz griezties, un neviens spēks pasaulē, neviena revolūcija, neviena kaislība, neviens dievs nevarētu to nobremzēt. Jūs taču atceraties mītu par Sīzifu, kas ari bija pieradinājis un sakalis važās nāvi un kas bija nolādēts lidz pasaules galam stumt kalnā akmeni, kurš bez mitas ripo atpa­kaļ? Lidz pasaules galam… Es ari esmu Sīzifs. Un vai zināt, kam Sīzifs ir tēvs? Viņš bija Laerta — Itakas valdnieka sievas — mīļākais un īstais Ulisa tēvs, un Uliss tik ilgus gadus klīda pa jūru. Pastāv slepena saite starp ceļojumu un nāvi, laiku un mūžību. Es eju, un vēsture veidojas. Es eju, un pasaule griežas.

— Kādas šausmas! — Marija teica.

— Jā, — Simons piekrita, — kādas šausmas! Zem saules ir tikai viens, kas pastāvīgajai plūsmai nosaka laiku, un tā ir mīlestība. Mīlestība mums ļauj izbēgt no pastāvīgās verdzības. No mūžīgā progresa, kas nav nekas cits kā mūžīga sagrūšana. Tā mūs izrauj no mums pašiem. Tā pārrauj burvju loku. Mī­lēt nozīmē aizmirst pasauli, aizejošo laiku, nelaimi dzīvot. Tā liek aizmirst pašam sevi par labu kaut kam citam. Tā ļauj at­klāt patiesības, kuras stāv pāri šķietamībai, un izraudzīties patiesību, kas spēj pastāvēt cīņā pret to, kura izgaist. Savā ziņā Sokrāts, Buda un Kristus neko citu nav mācījuši. Tieši tāpēc,

ka noraidīju mīlestību, esmu iekritis vēsturē.

♦

Tā Kunga lūgšana, Venēcijā Izaks Lakedems skaitīja

kafiru sianposhu un kafiru amazulu valodā

Babo vetu osezulvini. Malipatver egobunkvele egamalako. Ubakunkani bako Mabuphile. Itando yako mayenzibe. Emkhlya bērti, nye ukutiiyja kvety kvemikhala igemikhala. Usikcolele izono zetu nyengokuba nati sksolela abo basonaio tina. Unnga singekisi ekuligveki zudisindise enkokhalakalveni ngokuba bubobako ubukumkhanimnamdkhala nobungkvialisa, kude kuba igunapuakade. Amene.

♦

- Vai jus ticat? — Marija jautaja.

— Kam gan? — Simons atjautāja.

— Nē, es gribu sacīt… Vai jūs vispār ticat? Vai ticat, ka tas nelaimīgais, ko jūs atstūmāt, bija Dieva Dēls un Dievs pats? Vai jūs viņam ticat?

— Vai jūs man ticat? — Simons vaicāja.

— Tas nav tas pats, — Marija atbildēja.

— Jums taisnība, — Simons piekrita. — Tas nav tas pats. Es galu galā esmu tikai neticama persona, kaut kas līdzīgs ro­māna varonim, kas nemitīgi steidzas pa pasauli cauri gadsim­tiem. Bet visas šīs planētas vēstures izšķirīgākais notikums ir nāve, ko vienā pavasara piektdienā Iekšējās jūras krastos Tiberija — Augusta un Cēzara pēcteča — valdīšanas laikā piedzīvoja cilvēks, kas apgalvoja, ka ir nācis no citurienes, un viņa augšāmcelšanās trešajā dienā, par ko ir vairākas liecības.

— Vai tas bija svarīgāk nekā uguns, zemkopības, rakstības un pilsētas izgudrošana? Vai tas bija svarīgāk par lielo sprā­dzienu? Svarīgāk par pirmajiem smiekliem, pirmo dziesmu, pirmo mīlas skatienu, ko pārmija vīrietis un sieviete?

— Ja jūs būtu manī klausījušies, — Simons atbildēja,—vi­sus tos vakarus, ko esam pavadījuši kopā, jūs secinātu, ka vissvarīgākais ir cilvēces vēsture. Un ir kaut kas tāds, kas pa­ceļas tai pāri un pieder pie tās: tas, ko sauc par inkarnāciju. Esmu dārgi samaksājis, lai tam ticētu, un turklāt iztēlojos — jūs to varbūt esat nojautuši —, ka viss, kas notiek pasaulē, zināmā veidā ir mūsdienīgs un ka, paslēpusies laikā, kas ir mūsu valstība un mūsu likums, inkarnācija ik mirkli un nebeidzami turpinās. Tā pastāvēja jau lielajā sprādzienā, pir­majā mīlestībā, pirmajā upurī, pirmajās atmiņās, pirmajās gaidās un pirmajās cerībās. Tā bija jau pirmajos cilvēku izru­nātajos vārdos un pirmajos uz gliemežvākiem, māla plāksnī­tēm un papirusa uzrakstītajos vārdos. Tā pastāv pirms visa, kas ir, pirms jelkas parādās. Tā ir arī tad, kad nekā vairs nav un viss ir beidzies. Tieši ar inkarnāciju mēs esam pārāk lieli paši sev un arī pārāk mazi. Inkarnācijas dēļ es steidzos pa pasauli, esmu kopā ar jums pie Jūras muitas un atmiņās, kas vēl pastāv nākotnē, visā, kas norisinās vēsturē, norisinās vienlaicīgi.

— Ja jūs būtu es — vai jūs noticētu visiem tiem brīnu­miem, ko mums stāstāt? — Marija jautāja.

— Tā kā esmu es un esmu Mūžīgais Žīds, — Simons atbildēja, — es alkstu vienīgi pēc savas neiespējamās nāves. Bet, ja es būtu jūs un man vajadzētu pavadīt tikai zināmu laiku šajā rožu un asaru ielejā, ko saucat par dzīvi, es neticētu, ka laiks var izskaidrot pats sevi vai ka vēsture ir bērniem sacerēta pasaka, no kuras izlasāt dažas lappuses.

— Jūs tātad ticat kaut kam citam? — Marija jautāja.

— Tā ir. Es nekam lielam neticu, bet es ticu kaut kam citam. Es ticu kaut kam citam, nevis šim dēku krājumam, kurās es bez mitas esmu bijis iejaukts šajā pasaulē un ko es jums nakti pēc nakts stāstu Venēcijas krāšņumā — pilsētā, kas ir paradoksāls un trausls visas cilvēces vēstures tēls. Jā, es ticu kaut kam citam. Esmu sapņojis uzrakstīt par laiku un pāri laikam mūžības vēsturi. Un tas, kas tai vistuvāk, ir mocekļa seja, ko pavasara sākumā Tiberija valdīšanas laikā

mirkli ieraudzīju Jeruzalemes priekšpilsētā.

♦

_Lovakar musu Bučintoro pan­sijas istabiņā Marija paskatījās man acīs un sacīja:

— Manuprāt, esmu beigusi tevi mīlēt.

Es, protams, to jau zināju. Un jūs arī. Tomēr jutos kā no mākoņiem nokritis. Tas, ko izsakām, vienmēr ir aizkavējies salīdzinājumā ar to, ko jūtam. Bet tas, ko jūtam, sāk eksistēt tikai tad, kad esam to izteikuši. Es apsēdos uz gultas malas.

— Vainīgs ir Simons, — es nomurmināju. — Ko tu domā darīt?

Viņa paraustīja plecus.

— Es nezinu. Man reibst galva.

Visu nakti mēs runājām par sevi kā cilvēki, kas viens otru mīl, un kā tie, kuri viens otru vairs nemīl. Tika izrunāti neiz­bēgamie vārdi. Es viņai sacīju:

— Es tevi mīlu.

Viņa man sacīja:

— Tu man esi ļoti mīļš.

Tad es sapratu, cik nepatīkamas var būt gramatiskas for­mas. Lai skaidri parādītu, ka mūsu starpā viss beidzies, viņa piekļāva mani sev klāt.

Mēs runājām par Simonu. Viņa vēlējās iet tam līdzi. Es mēģināju ieskaidrot, ka Simons ir nemirstīgais, blēdis vai ārprātīgais. Jebkurā no šiem trim gadījumiem kopdzīve ar viņu varētu būt ļoti grūta. Viņa par to negribēja neko dzirdēt, viņa man pārmeta greizsirdību, viņa metās manās skavās un sāka raudāt.

Vislabākā narkotika ir brīvība no kaislībām. Nedz es, nedz Marija daudz negulējām. Saule lēca, kad iekritām miegā, kas bija vismaz tikpat nemierīgs — tikai citu iemeslu dēļ — kā to muļķu Izaka Lakedema vai Omara ibn Batūtas miegs. Es vi­ņus ienīdu no visas sirds. Man nebija nekādas daļas gar viņu dēkām, gar laika gaitu un topošo vēsturi. Manā galvā joņoja drūmas un visai banālas domas. Vismazākās mīlestības bēdas cilvēku padara kurlu pret sfēru mūziku. Kad pamodāmies, paraduma spēks iemeta Mariju manās skavās.

Lai vairītos no augumiem, kas stūrgalvīgi palika pie sava, mēs devāmies pastaigā. Venēcija joprojām bija skaista. Tā palīdzēja mums aizmirst pašiem sevi. Dodži, kurtizānes, sarkanmataina priestera ēnas, Negaiss, Svētās Ursulas sapnis, Kolleoni uz sava bronzas zirga laukuma vidū darīja, ko varēja musu labā, bet daudz tas nebija. Jutāmies gandrīz atviegloti, ka esam pārvērtuši vārdos slepeno un noklusēto. Sacīju Marijai:

— Paskaties, tāda ir Venēcija bez mūsu mīlestības.

Viņa atbildēja:

— Tā otrā man patika labāk.

Es teicu:

— Paldies. Cik tas ir bēdīgi!

Viņa klusēdama smaidīja, izskatījās nelaimīga, ka saka to, ko saka, un dara to, ko dara. Pēc maza brīža uz Nopūtu tilta es apstājos, apskāvu viņu un teicu:

— Magdalēna, Magdalēna, kas ar mums abiem notiks?

Viņa atraisījās mazliet par daudz steidzīgi un atbildēja:

— Nu, mēs dzīvosim! Mums tas vismaz neprasīs pārāk ilgu laiku.

Man Marijas rakstura vienmēr ir patikusi viņas vienkāršība. Viņa nebija daudz mainījusies. Viņa mani vairs nemīlēja. Tas

bija pavisam vienkārši. Tas bija parastāk par parastu.

♦

Cienkungi, man nav laika, Man projām jāsteidzas. Paldies par labo sirdi, Es jūtos pateicīgs. Bet apstāties man grūti,

Ir tālāk jāstaigā.

♦

Kad būšu aizgājis… — Simons Fusgengers teica.

— Neaizejiet! — Marija iesaucās.

Simons skatījās uz mums.

— Jūs labi zināt, ka man jāiet. Viss, ko esmu jums stāstī­jis, dod zīmi, ka jādodas tālāk. Visam, ko esmu stāstījis, ir jēga tikai tad, ja aizeju. Es jaušu runas un izjūtas, kādas mani vien­mēr pārņem pirms aiziešanas. Esmu runājis mazliet par daudz, laiks man likās ilgs, man skrien tirpas pa kājām, es dzirdu iekšējo balsi, kas aicina pazust. Kad būšu aizgājis, reizēm iedomājieties par mani.

— Es jūs nekad neaizmirsīšu, — Marija apgalvoja.

— Es jau vairākus gadus nebiju apstājies. Manuprāt, pēc jums es vairs neapstāšos. Kopš trim vai četriem gadsimtiem par mani daudz runā. Man gribētos izgaist un izdzēst pēdas, ko jums rādīju. Iespējams, pēc gadsimta vai diviem, pēc tūk­stoš vai divtūkstoš gadiem, ja būšu klusējis, pacelsies balsis, kas apgalvos, ka Mūžīgā Žīda nekad nav bijis. Es būšu atgrie­zies klusumā un tumsā, no kuras man nekad nebūtu vajadzējis iznākt. Kāda jēga rosīties, trokšņot, īstenot varu, izraisīt dziesmas un grāmatas, mēģināt nojaust neiespējamo un izteikt neizsakāmo? Kam tas vajadzīgs?… Mani pārņem liels nogu­rums. Manuprāt, jūs esat pēdējie, pie kuriem vērsies Mūžīgais Žīds. Izdariet man pakalpojumu: pieņemsim, ka es neko neesmu teicis.

Starp Jūras muitu un San Giorgio Maggiore ar velnišķīgu troksni aizdrāzās motorlaiva.

— Kad būšu aizgājis, pasaulei nekā nepietrūks.

— Tā nav taisnība, — Marija iebilda. — Mums jūsu pietrūks.

— Nekad neviena pasaulē nepietrūkst. Iespējams, ka rei­zēm kādam kāda pietrūkst. Bet pasaule turpinās. Kad aizverat grāmatu, kas jums patikusi, dzīve atgūst savas tiesības un Fabricijs del Dongo, Nane, Uliss vai Odeta de Kresi izgaist pagātnē. Man gribētos, lai dzīve stājas Mūžīga Žīda vieta un jūs mani, promesošu, atrodat visā, kas notiks. Nekas no tā, ko esmu jums stāstījis vakaros, kas aizritēja mums kopā pie Jūras muitas, nav lielākā mērā ārkārtējs kā tas, ko piedzīvojat katru dienu. Saule, kas lec, lai apspidētu jūru, laukus un cilvēku kaislibas, ir daudz brīnumaināka par Romas degšanu vai Alariha apbedīšanu. Ikviena no jūsu laimēm ir spožāka nekā im­pērijas slava. Un Amerikas atklāšana nav tik daudz vērta kā sirdspuksti un mīlestības gaisma, kas jūs saista vienu pie otra.

— Mēs viens otru vairs nemīlam, — Marija teica. — Tas esat jūs, ko…

— Es neesmu nekas, — Simons sacīja, ar roku aizseg­dams Marijas muti. — Es esmu visi un jebkurš. Esmu tas, kas iet un nekad neapstājas. Es esmu tas, kam mīlestība aizliegta tāpat kā nāve. Es esmu dzīvs posts, jo manam mūžam at­ņemta nāve un laupīta mīlestība. Vislabākais, ko var iesākt ar manu ēnu, kad būsim šķīrušies, ir mani aizmirst, jo man nav nekāda svara, un atcerēties pasauli, kas pieder arī jums un ko esmu tik daudz pārstaigājis. Man jāiet projām, un es pazudīšu, tādēļ atdodu jūs atpakaļ pasaulei. Nav aizraujošākas pasakas un leģendas par dzīvi. Visskaistākais stāsts ir tas, ko stāsta pasaule, ritēdama vēsturē. Tā jums sagādās vairāk pārsteigu­mu, vairāk šausmu un arī vairāk laimes nekā es jums jelkad būtu devis.

— Bet jūs?… —Marija jautāja.

— Es? — Simons atsaucās. ->— Es tik tikko esmu skatiens, roka, siluets. Es tik tikko esmu balss. Es esmu tikai vārds, kas paslēpts zem citiem vārdiem. Visvairāk es esmu tas, par kuriem neesmu runājis un kurus jūs nepazīstat. Es esmu vienkāršais nabags, kas veido vēsturi. Es esmu pirmais, kas pagadās ceļā, un pēdējais, kas ierodas. Es, protams, esmu jūs. Un esmu visi citi. Mani var aizstāt jebkurš cits. Es iznirstu no laika plūsmas, man ir grūti līdz nāvei, un es nekad nebeidzu atdzimt. Es ierodos, es pazūdu, es vienmēr esmu tepat. Es daudz lielākā mērā piederu klusumam neka vārdiem. Es vairāk piederēšu pie nākotnes, kas nezinās manu vārdu, nekā piederēju pie pagātnes, kura nemitīgi runaja par mani. Nebūs vairs neviena kaktiņa, neviena mirkļa, kurā manis nebūs klat — ka tukšuma, ka atmiņu, kā cerību. Mana prombūtne būs kopā ar jums līdz laika galam.

Venēcijas naktī, kur braukāja tik daudz laivu, kas devās nezināmā virzienā, kur bija tik daudz mežģīņu, stikla, mīlētāju un krustā sisto Kristu, Marija raudāja uz mana pleca.

♦

Starp mani un Mariju nogruva vesela pasaule. Cauri Venēcijai brāzās gadsimtu un plašumu murdoņa. Atmiņas, iztēle un sapņi paņēma savā varā istabiņu, kur pirms dažām nedēļām mēs abi bijām apmetušies — iemī­lējušies viens otrā, pilnīgi vienaldzīgi pret Visumu, bezrūpīgi un priecīgi.

Mēs ilgi domājām, ka pasaulē esam divi vien. Bijām tikai divi mazītiņi, ciešanu piemeklēti posmiņi bezgalīgā ķēdē, kura mūs savienoja ar karotājiem, gleznotājiem, zagļiem, prostitū­tām, kas bija dzīvojuši pirms mums un, tapat kā mēs, bija iemesti dzīves nepieciešamībā un nejaušībā, un arī pati nepie­ciešamība bija patvaļīgi radīts bezdibenis—, mēs bijām sais­tīti ar gaisu, ar sauli, ar jūru, no kuras nācām, no kokiem, kas mus ieskāva, ar augiem un dzīvniekiem, kuru mantinieki bijām, ar akmeņiem un planētām, ar kuriem dalam Visumu un kuri mūs pavada.

Viss beidzas. Viss sākās. Viss atkal un atkal sākās no jauna. Viss nemitējās beigties. Ir bijuši nogruvumi, kas sacēluši lielu troksni. Ir bijuši iesākumi, ko vēsture atceras. Ir bijis kads cil­vēkiem izšķirīgs iesākums, kas pāri mēnešiem deva pamatu veidam, kā skaitīt gadsimtus un gadsimtu simtus: tā bija tāda pati diena kā pārējās, laiks bija jauks, pie Iekšējās jūras, kas to­laik bija visas pazīstamās pasaules centrs, atkal bija atgriezies pavasaris. Un kāds Jeruzalemes kurpnieks ieelpoja svaigu gaisu pie Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta pils. Sajā par visiem vislielākajā piedzīvojumā, kas bija pati vēsture, bija neskaitāmi citi piedzīvojumi, kuri deva radīšanai tās krāsas un spēku. Dievs ir sīkumos. Viņš darbojas tikai caur būtnēm, to godkāri, mānijām, jūsmu un noziegumiem. Viss, kas bija aizmirsts, kas bija noslēpts, pagātne un nākotne, slaktiņi un vasaras vakari — viss saplūda Bučintoro pansijas istabiņā Skjavoni krastmalas galā.

— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija sacīja.

Pasaule griezās ap šo cilvēku, kas bija cilvēku virkne. Pa­pīru un piezīmju piekrautajā Bučintoro pansijas istabiņā mēs kopā ar viņu klīdām pa kara, zinību, baudu, tirdzniecības, mīlestības un ticības ceļiem. Mēs apmeklējām svētnīcas, iztu­rējām aplenkumus, iemantojām un zaudējām bagātības, kalnu pavasaros slēpojām starp puķēm, gājām pa upju krastiem un peldējām starp Iekšējās jūras salām, satricinājām troņus un klusībā raudājām par neuzticību mīlestībā. Tāpat kā ikviens no mums, ļoti parasta un tomēr neizdibināma noslēpuma dēļ mēs bijām šī universa centrs, būdami tikai tā daļiņa. Bet kopā ar mums Bučintoro pansijas istabiņā mājoja Mūžīgā Žīda sapņi.

— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija sacīja.

Visu nakti Bučintoro pansijas istabiņā Marija sapņoja

Simona sapņus. Viņa bija Simons un viņa sapņi, Nīkajas un Efesas koncili, Puatjē un Kādīsijas kaujas, Svētā Vitālija baz­nīcas mozaīkas, Goga un Magoga tautas, Ērika Asiņainā cirvja nocirstā roka, Tcodoriha baltais zirgs Adidžas krastā, Renē un Natalī mīlestība Granadas Alhambras Lauvu pagalmā. Viņa nokāpa alās, kur neredzama un tikai ticības acīm ierau­gāma atpūtās Šākjamuni ēna. Viņa šķērsoja Alpus, Kaukāzu, Gobi un Takla Makana tuksnesi, lielās upes, kas sākās Āfrikas un Himalaju vidienē. Viņa bija aizmirsta vēstule, skumjas, at­pūtas vai izmisuma brīdis, visgaistošākā un visbērnišķīgākā doma. Viņa bija Haidns un Spinoza brīdī, kad tika rakstīti pirmie Ētikas vārdi un Radīšanas pirmās notis. Viņa bija pūdelis, kas raugās svētajā Augustīnā, kad viņš dievišķā atklāsmē uzzina par svētā Jeremijas nāvi Karpačo gleznā.

Un viņa bija ilgstamība, pastāvība, universa noturētāja brīnumainā līdzsvarā. Viņa bija pāreja un maiņa. Viņa bija arī mirklis. Vienas pašas būtnes vienā pašā mirklī ir tikpat daudz bagātību, cik to sakrāts visu cilvēku paaudzēs gadu tūkstošos. Viens viņas sapņu uzplaiksnījums ietvēra sevī visus sapņus, ko jelkad sapņojis Mūžīgais Žīds un viss radības ko­pums ikvienā no tās daļām un tās vissīkākajās daļiņās. Viņa izpletās universālajā un nolaidās vissīkākajos un visvairāk nicinātajos sīkumos: tie bija bezgalīgā tēli, tā simbols, tā sekas un varbūt arī tā sakne.

— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija teica.

Ar milzīgo un sīksīko pie sāniem, starp mirkli un ilgstamibu Mūžīgais Žīds šķērsoja vēsturi no viena gala līdz otram un arī Marijas sapni. Viņš bija pasaules vēsture un nekas vairāk kā Marijas sapnis. Viņa smējās, viņa raudāja, viņa cieta un cerēja. Viņš nevarēja nomirt. Viņš bija laiks, kas ir tikai laika sapnis.

Doma, ka mēs nomirsim, piepeši aizcirta man elpu. Es mīlēju šajā dzīvē visu — pat tās skumjas un ciešanas. Sauli, jūru, kalnu sniegus, atmiņas un cerības, Toskānas vīna dār­zus, Kerija Granta un Laurensa Bakala filmas. Es mīlēju Mariju. Viņa mani vairs nemīlēja. Simonām Fusgengeram nebija izdevies panākt, lai iemīlu nāvi. Bet viņš lika man mīlēt dzīvi ar tādu spēku, ka es pieņēmu nāvi, kas nav nekas cits kā dzīves otra puse un tās zīmogs.

— Visu nakti es sapņoju par Simonu, — Marija sacīja, stāvēdama man pretī tēliem pārblīvētajā Bučintoro pansijas istabā.

Es pavadīju savu dienu, uzrakstīdams vēl dažas lappuses. Tās beidzās ar to, ka Marija stāv istabā un, pret mani pagrie­zusies, stāsta, ka visu nakti sapņojusi par Simonu. Kad satumsa, mēs, tāpat kā ik vakaru, devāmies uz Juras muitu, lai sastaptu Simonu. Bet tur neviena nebija.

No kaut kurienes parādījās gadus sešus vai septiņus vecs puisēns un piegāja pie Marijas. Viņš pajautāja, vai Marija esot gaišmatainā dāma. Viņa atbildēja, ka tā izskatoties gan. Tad puisēns ātri noskaitīja:

— Kungs man iedeva tūkstoš liru un lika jums pateikt, lai viņu negaidot. Viņam jāatstāj Venēcija, un viņš te vairs neat­griezīsies.

Paņēmu Mariju aiz rokas un pa Akadēmijas tiltu, pāri Svētā Marka laukumam un pa Skjavoni krastmalu cauri Ve­nēcijai, kas piepeši bija kļuvusi tukša, abi atgriezāmies Bučintoro pansijā.

♦

Marija apprecēja Šarlu — savu kādreizējo līgavaini. Viņš taisīja lielisku karjeru ministru kabinetā. Pateicoties "piepalīdzībai no ārpuses", kā to zinātāji sauc, viņš tika iecelts par Valsts padomes locekli vai Valsts kases locekli. Viņš ir kļuvis pašpārliecināts, viņš pazīst pasauli un tās problēmas, viņš ne par ko daudz nešaubās. Stāsta, viņš strādāšot kāda vēstniecībā. Laiku pa laikam ar viņiem satie­kos. Katrs par sevi mēs sapņojam par pagātni. Marija jopro­jām ir tikpat skaista, tikpat gaišmataina un naiva kā senāk. Bieži viņa man izskatās aizsapņojusies. Viss, ko esam kopa pārdzīvojuši, atmiņās man liekas līdzīgs smilšu saujai. Šarls mani ļoti kaitina, kad, skaļi smiedamies, apgalvo, ka Marija ir mīlējusi tikai vienu vienīgu vīrieti: kādu mazliet jukušu, lielīgu mītomānu vai klaidoni, ko satikusi Venēcijā. Manuprāt, viņš nav sevišķi gudrs. Man pašam ir maz godkāres, maz vajadzību un tik daudz sapņu, ka pietiks visam mūžam. Es zinu, ka miršu. Es gaidu. Staigāju pa pasauli tā pēdās, par kuru bez mitas do­māju, kura stāstus esmu klausījies pie Jūras muitas, turēdams klēpī Marijas galvu, un kurš sevi sauca par Mūžīgo Žīdu.

♦

Lorda Jagannata,

Tiberija pils, Castel del Montē un Adidžas līci uzceltās valdnieka Teodoriha pils piemiņai

Non solum in memoriam

sed in intentionem.