PIRMĀ DAĻA
«Vai tu dzirdi, Saksona? Nāc līdzi. Nu kas par to, ka tie ir mūrnieki? Man tur būs daži labi paziņas, un tev tāpat. Spēlēs Alvista kapela, tu zini, tā spēlē debešķīgi. Un tu tik labprāt dejo …»
Divdesmit soļu no viņām stāvēja resna vecīga sieviete, kas pārtrauca jaunās meitenes runu. Sieviete bija pavērsusi viņām muguru — salīkušu, nolaidīgu, nogurušu muguru, kas pēkšņi sāka krampjaini raustīties.
«Mans Dievs!» sieviete kliedza. «Ak mans Dievs!»
Sievietes acīs bija vajāta dzīvnieka drausmas, un viņas skatiens mežonīgās bailēs šaudījās pa lielo izbalsināto telpu, piekaitušu un pilnu tvaikiem, kas grīstīm kāpa augšup no mitrās veļas zem karstajiem gludekļiem. Tuvāk stāvošās meitenes un sievietes uzmeta ātru vērīgu skatienu nemiera cēlājai un tad atkal gludināja tālāk, un gludināja vēl steidzīgāk, jo ducis kustību bija norisušas nevienmērīgā rakstā vai arī izdarītas ne gluži tā, kā vajadzīgs. Vecīgās sievietes kliedziens bija atmodinājis bailes zaudēt izpeļņu, un šīs bailes kā nervozas trīsas pārskrēja strādnieču garajām rindām.
Meitene piespieda sevi saņemties un, satvērusi gludekli, kā akla badīja kruzuļaino veļas gabalu, kas atradās tās priekšā uz gludināmā dēļa.
«Man liekas, ka viņa jau atkal — tev ne?» viņa ierunājās.
«Tā ir kauna lieta sievietei viņas vecumā un — apstākļos,» atbildēja Saksona un pie tam nepārtraukti strādāja ar kruzuļu grieznēm pie kādas mežģīņu aproces. Viņas kustības bija vieglas, drošas un ātras; kaut gan meitenes seja bija bāla no lielā noguruma un tveices, viņa strādāja tālāk tai pašā steidzīgajā gaitā.
«Un pie tam viņai jau ir septiņi, divi no viņiem labošanas iestādē,» līdzjūtīgi ierunājās meitene pie blakus galda. «Bet tev, Sakson, katrā ziņā vajadzētu rit nākt uz Viselparku; mūrnieki vienmēr ir labā omā — vilks virvi, skries ar kavēkļiem — būs īsts īru džins un vēl daudz kas. Un dejas grīda tur ir lieliska …»
Bet vecīgā sieviete atkal iztraucēja abu meiteņu sarunu. Tai izslīdēja no rokām gludeklis un uzkrita uz gludināmā virskrekla baltās priekšas; satvērusi gludināmo dēli, tā īsu brīdi it kā ko tvarstīja rokām un tad kā salmu maiss nogāzās no kājām. Viņas gari vilktie kliedzieni atbalsojās sakaitušajā telpā, kur tagad tvaika izgarojumiem pievienojās vēl kodīgā apsvilušas drēbes smaka. Sievietes, kas strādāja vaimanātājai vistuvāk, piesteidzās vispirms pie gludekļa, lai glābtu svilstošo kreklu, un tikai tad pie nokritušās. Arī cīņai gatavā uzraudze gariem soļiem steidzās pa eju pie trokšņotājas. Tālāk stāvošās strādnieces turpināja gludināt, bet nevarēja ieturēt ritmu un tāpēc zaudēja daudz kustību.
«Te jau var nobeigties kā suns,» murmināja jaunā meitene un straujā kustībā uzsvieda uz galda gludekli. «Strādnieces dzīve ir pavisam citāda, nekā to iztēlo. Es to ilgi vairs necietīšu — jā.»
«Mērij,» Saksonas balsī bija dzirdams dziļš pārmetums, un, lai to vēl vairāk pasvītrotu, viņai vajadzēja uz mirkli atlaist gludekli, kas lika zaudēt veselu rindu kustību.
Mērija pusizbijusies paraudzījās uz Saksonu.
«Tā es nedomāju, Sakson,» viņa žēlabaini teica. «Dievs mans liecinieks, es tā tiešām nedomāju. To ceļu es nekad neiešu; bet saki pati, vai šāda diena nevar cilvēku padarīt traku. Klausies tikai!»
Sieviete, kas bija saslimusi ar krampjiem, gulēja augšpēdu un bungoja papēžiem pa grīdu, pie tam visu laiku kliedza, nepārtraukti un vienmuļi kā miglas sirēna. Divas sievietes satvēra viņu zem padusēm un vilka pa grīdu projām. Bet viņa tikai bungoja papēžiem un kliedza. Atvērās durvis, un bija dzirdama varena, bet klusināta lielu mašīnu dunoņa, un šai dunoņā izgaisa sievietes bungošana un kliedzieni; pēc tam durvis atkal aizvērās. Kā tikko piedzīvotā drausma atcere tveicīgajā telpā vēl bija jūtama kodīga sadegušās veļas smaka.
«Te jau cilvēks var palikt slims,» teica Mērija.
Bet tad pagāja ilgs laiks, gludekļiem vienmērīgi ceļoties un slīgstot, un maksimālais ātrums ne uz mirkli nekļuva lēnāks. Uzraudze vērīgu skatienu staigāja starp galdiem, un viņas acīs bija lasāmi draudi, kas vērsās pret strādnieču nogurumu un histēriju. Sad tad kāda gludinātāja uz īsu brīdi atlaida gludekli, nožāvājās vai nopūtās un, pārvarot nogurumu, atkal strādāja tālāk. Garā vasaras diena gāja uz beigām, bet tveice nepalika mazāka, un darbu turpināja spilgtajā elektrisko spuldžu gaismā. Ap pulksten deviņiem pirmā gludinātāja posās mājās. Lielie vejas kalni bija saplakuši. Vēl tikai viens otrs veļas gabals gulēja uz atsevišķiem gludināmiem dēļiem, kur strādnieces vēl turpināja gludināt.
Saksona nobeidza drusku ātrāk nekā Mērija un, ejot projām, mirkli apstājās pie biedrenes gludināmā dēļa.
«Sestdienas vakars, un atkal viena diena pagalam,» žēlojās Mērija.
Jaunā seja bija bāla un iekritusi, un zem melnajām nogurušajām acīm iezīmējās tumšas ēnas.
«Cik tu nopelnīji, Sakson?»
«Divpadsmit un vienu ceturtdaļu,» Saksona ar zināmu lepnumu atbildēja. «Un es nopelnītu vēl vairāk, ja būtu labāka ciete. Fabrikas vilto cieti.»
«Bet tas gan ir daudz,» Mērija apbrīnodama teica. «Tu spēj veikli strādāt — tu jau taisni aprij darbu. Es — es nopelnīju tikai desmit ar pusi — un tas par veselas nedēļas pūlēm. Tātad mēs satiksimies deviņos četrdesmit pie vilciena. Bet noteikti. Pirms sākas dejas, mēs vēl varam drusku paklaiņot. Pēcpusdienā atnāks daži mani paziņas.»
Divas ielas aiz gludinātavas stūra zem loka spuldzes bija nostājies bars slaistu un klaidoņu. Ejot viņiem garām, Saksonas seja kļuva stingra un salta. Viņa gan neuztvēra teiktos vārdus, bet noskārta tos no brutālajiem smiekliem, kas tos pavadīja; turpinot ceļu pa krēslaino novakari, kas jau kļuva manāmi vēsāka, viņas vaigos iesitās karsts dusmu sārtums.
Ielai abās pusēs bija strādnieku dzīvokļi, noplukuši koka namiņi, kas nebija gadiem ilgi krāsoti un kuru izbalējušai krāsai klājās pāri biezu netīrumu kārta. Vienīgais, kas tos darīja kaut cik ievērojamus, bija šo namiņu neglītums un lētums.
Bija jau tumšs, bet meitene zināja ceļu un nenomaldī- jās; atdarot durvis, atslēga kā parasti pārmezdama žēlabaini čīkstēja — cik labi viņa pazina šo sveicienu! Viņa iegāja virtuvē, kur dega vientuļa plīvojoša gāzes liesma. Tā bija neliela virtuve, ko nevarēja nosaukt par nekārtīgu, jo tur nebija nekā, kas to varētu tādā pārvērst. Balsinātie griesti, kurus vejas dienu tvaiks bija padarījis tumšus un neglītus, šķērsojās daudzām plaisām, tās lika atcerēties pagājušā pavasara lielo zemestrīci. Grīda bija nelīdzena, ar daudzām šķirbām, un pavarda priekšā izmīto dobumu pārklāja plāksne, kas bija pagatavota no divkārši saliektas skārda petrolejas kannas. Izlietne, netīrs rupja auduma dvielis, daži krēsli un galds, tas bija viss, kas atradās virtuvē.
Pievelkot krēslu pie galda, meitene uzmina uz grīdas nomestajai ābola serdei, kas nokraukšķēja zem viņas kājas. Uz galda virs nobružātas vaskadrānas bija noliktas vakariņas. Saksona nogaršoja aukstās, taukos iesalušās pupas, bet nevarēja tās ēst, paņēma maizi un ēda to.
Vecā mājele nodrebēja no smagiem šļūcošiem soļiem. Virtuvē ienāca Sāra, agri novecojusi sieviete ļenganām krūtīm un izspūrušiem matiem, sejā iegulušām rūpju un īgnuma grumbām.
«A, atnāci gan,» viņa rūca, ieraugot meiteni. «Es nespēju ēdienu saglabāt siltu. Kāda diena! Gandrīz vai nobeidzos no karstuma. Un mazais Henrijs pāršķēla sev lūpu. Ārstam bija jāšuj četrās vietās.»
Sāra pienāca tuvāk un visā savā kuplumā nostājās pie galda.
«Kas pupām vainas?» viņa izaicinoši iesāka.
«Nekas, tās tikai…» Saksona mēģināja atvairīt negaisu. «Man tikai negribas ēst. Šodien tik ārkārtīgi karsts. Gludinātavā bija šausmīgi.»
Negribot viņa iedzēra malku aukstās tējas, kas ilgi nostāvējusies garšoja taisni kā tinte. Brāļa sievai vērīgi skatoties, viņa to vienaldzīgi norija un tikpat vienaldzīgi izdzēra arī atlikušo tēju. Noslaucījusi kabatas lakatiņā muti, viņa piecēlās.
«Domāju iet gulēt,» meitene teica.
«Dīvaini, ka tu neej dejot,» Sāra kašķīgi iebilda. «Jā, tiešām jocīgi — katru vakaru tu līdz nāvei nogurusi pārnāc mājās, bet katru vakaru vari iet un dejot līdz rīta gaismai.»
Saksona jau taisījās atbildēt, bet apdomājās un cieši saknieba lūpas. Bet pēkšņi viņa tomēr zaudēja pašsaval- dību un dedzīgi iesaucās:
«Bet tu taču arī kādreiz biji jauna?»
Nenogaidot atbildi, viņa pagriezās, izgāja no virtuves un iegāja savā istabā, kas bija blakus virtuvei. Tā bija gluži maza istabiņa, un arī šeit zemestrīce bija atstājusi savas pēdas griestu apmetumā. Gulta, lēts priežu koka krēsls un ļoti veca kumode bija visa mazās istabiņas iekārta. Kumodi Saksona atminējās visu savu dzīves laiku. Tā saistījās ar viņas visagrākām atmiņām. Viņa zināja, ka tā ceļojusi ar viņas senčiem pāri prērijai ar «prēriju kuģi». Kumode bija masīva mahagoni koka, bet iesprāgušiem un noskrambātiem sāniem, kas bija noticis toreiz, kad Roka kanjonā apgāzās rati. Apaļais caurums virsējā atvilktnē liecināja par kaujām ar indiāņiem pie Mazās Tērces. Par visiem šiem notikumiem viņai bija stāstījusi māte un pastāstījusi arī to, ka šī kumode atceļojusi kopā ar viņas vecākiem no Anglijas sen pirms Džordža Vašingtona dzimšanas.
Saksona pašreiz grasījās noņemt cepuri, bet tad atsēdās uz gultas. Viņa raudāja, raudāja pavisam klusu, lai neviens to nedzirdētu. Bet durvis nebija cieši aizveramas un pēkšņi trokšņaini pavērās. Saksona sarāvās, atskanot brāļa sievas balsij.
«Nu kas tev atkal noticis? Ja tev negaršo pupas…»
«Nē, nē,» Saksona ātri mēģināja paskaidrot. «Es tikai esmu nogurusi, un man sāp kājas. Man vienkārši negribējās ēst, Sāra. Esmu tikai briesmīgi nogurusi.»
«Ja tev būtu ļārūpējas par visu māju,» skanēja brāļa sievas atbilde, «un jāvāra, un jācep, un jāmazgā, un vēl jāpiedzīvo tik daudz nepatīkama kā man — tad tev būtu iemesls justies nogurušai. Tu vari smieties! Bet pagaidi tikai.» Sāra apstājās un ļauni glūnēja. «Pagaidi vien, es tev saku, kādā jaukā dienā tu būsi tik neprātīga un apprecēsies, un tad nāks tava kārta. Radīsies bērni, bērni un bērni — un būs vējā balles, zīda zeķes un trīs pāri kurpju uzreiz. Tu dzīvo kā niere pa taukiem — ne par ko citu tev nav jābēdā, kā vienīgi par savu pašas dārgo es, un pie tam visi tie āksti, kas lēkā ap tevi un stāsta par tavām skaistajām acīm. U! Vienā jaukā dienā tu kādam no viņiem uzkārsies kaklā, un tad tev pārmaiņas dēļ būs izdevība skraidīt ar zilām acīm.»
«Nerunā tā, Sāra,» Saksona protestēja. «Mans brālis tevi nekad nav sitis, to tu ļoti labi zini.»
«Nē, bet ko viņš vispār dara? Nekad nekas prātīgs viņa galvā nav bijis, bet viņš katrā ziņā ir labāks nekā tie salašņas, ar kuriem tu skraidi apkārt, kaut arī nepelna tik daudz, lai varētu pieklājīgi dzīvot un nopirkt savai sievai trīs pārus kurpju. Varbūt šīsdienas meitenes ir gudrākas, ko es tur daudz zinu? Bet to es skaidri zinu, ka jaunai meitenei, kam ir trīs pāri kurpju un kas ne par ko citu nedomā kā tikai par izpriecām, kādreiz klāsies ļauni, to es tev varu teikt. Manās jaunības dienās bija pavisam citādi. Mana māte man būtu krietni sadevusi, ja es rīkotos tā, kā tu tagad dari, un viņai būtu taisnība; tas ir tikpat skaidrs, kā tagad visa pasaule apgriezta kājām gaisā. Paskaties uz savu brāli — skriet uz sociālistu sanāksmēm un klausīties visas tās blēņas, ko tur runā, to viņš var, un var maksāt ari biedra naudu arodbiedrībās, kas bērniem tikai izrauj maizi no mutes; to visu viņš dara, nevis labi saprotas ar savu priekšniecību. Par to naudu, ko tur izdod, viņš man bez pūlēm varētu nopirkt septiņus pārus kurpju gadā, ja es būtu tāda muļķe un tās sev vēlētos. Bet kādā jaukā dienā viņu iesēdinās, tu redzēsi, un ko tad mēs darīsim? Kā lai paēdina piecas mutes, ja nav nekā ko dot?»
Viņa apklusa, lai atvilktu elpu, un, kā rādās, bija pilna līdz malām ar jauniem runu plūdiem.
«Ak Sāra, vai tu nevarētu aizvērt durvis?» Saksona lūdza.
Durvis ar lielu troksni aizcirtās. Saksona raudādama atkal atsēdās uz gultas malas un dzirdēja, kā viņas brāļa sieva, pati ar sevi skaļi sarunādamās, rīkojās pa virtuvi.
Pie ieejas Viselparkā katra samaksāja par savu biļeti, un viņām abām bija gluži skaidrs, cik smalkveļas gabalu bijis jāizgludina, lai nopelnītu šo pusdolāru, cik maksāja biļete. Bija vēl agrs, un ļaudis nāca reti, bet mūrnieki ar savām ģimenēm jau sāka ierasties; tie bija apkrāvušies milzīgiem groziem ēdamā un veselu baru bērnu — veselīga, nekultivēta, labi atalgota un labi paēdusi strādnieku daļa. Viņu starpā bija arī vectēvi un vecmāmiņas, un, nevērojot viņu amerikāņu apģērbu, tos lielajā pūlī varēja viegli atšķirt. Viņi nebija arī tik labi baroti, un bija skaidri redzams, ka tas nav no vecuma vien, bet tās ir daudzo grūto darba gadu sekas vecajā Īrijā, kur tie ieraudzījuši dienasgaismu. Viņu sejas pauda apmierinātību un lepnumu, ejot blakus saviem pēctečiem, kas bija uzauguši pie spēcīgākas barības.
Tie nebija cilvēki, kuru lokam piederētu Mērija un Saksona. Viņas tos nemaz nepazina, un starp tiem viņām nebija neviena drauga. Viņām bija vienalga, kas svin svētkus — īri, vācieši, slāvi; mūrnieki, aldari vai miesnieki. Tas viņām nekrita svarā. Viņas, meitenes, piederēja dejotājiem, kas iepludināja kasē zināmu summu naudas, kas bija droša visiem svētku rīkotājiem.
Viņas pastaigājās starp teltīm, kur svētku reizē pārdeva grauzdētus zemes riekstus un maltus kukurūzas graudus, un tad devās apskatīt dejas grīdu. Saksona apskāva iedomātu dejas partneri un nodejoja vairākus lokus. Mērija plaukšķināja rokas.
«Ak Dievs!» viņa iesaucās. «Tu esi taisni lieliska. Un cik tev brīnišķas zeķes!»
Saksona apmierināta smaidīja un pastiepa uz priekšu kāju — viņai bija kājās mazas samta kurpītes ar augstiem papēžiem — pacēla drusku šauros melnos svārkus un parādīja skaistas potītes un maigi apaļu stilbu; baltā miesa mirdzēja caur plānām melnām zīda zeķēm, kas maksāja piecdesmit centu pārī. Viņa bija slaida, ne liela, bet sievišķīgi apaļām formām. Uz baltās blūzes viņa valkāja lētu mežģīņu kruzuli un tur iespraustu adatu ar imitētu koralli; pār blūzi bija uzvilkta maza jauka žakete un rokās neīstas ādas cimdi. Bet īstas, grieznēm nededzinātas bija matu cirtas, kas spraucās laukā no mazas koķetas melna samta cepures malām un aizēnoja viņas acis.
Mērijas tumšās acis kvēloja priekā. Steidzīgi pieskrējusi draudzenei, viņa to aptvēra rokām un noskūpstīja. Palaidusi Saksonu vaļā, viņa pati dziļi nosarka par savu aušību.
«Tu izskaties lieliski.» viņa iesaucās, it kā sevi atvainodama. «Ja es būtu vīrietis, es nevarētu izlaist tevi no rokām. Es tevi apēstu, noteikti.»
Roku rokā viņas atstāja dejas grīdu un lēni pastaigājās spožajā saules gaismā. Dziļā priekā abas meitenes mētāja rokas un bagātīgi atalgoja sevi par izciestajām nedēļas mokām. Viņas pārliecās pār lāča sprosta malu, šausminājās, skatoties uz svešo vareno viesi, desmit minūtes stāvēja un smējās mērkaķu būra priekšā. Pēc tam šķērsoja zāles laukumu, pa ceļam apskatot mazu arēnu, kas atradās dabīga amfiteātra ieplakā un kur pēcpusdienā vajadzēja norisināties sacīkstēm un cīņām. Tad abas devās dēku ceļojumā pa parka labirintu un takām, kur pastāvīgi atklāja jaunus pārsteigumus un brīnumus ēnainu stūrīšu un zaļi krāsotu galdu un solu veidā, no kuriem daudzus jau bija aizņēmušas izbraucēju ģimenes. Nonākušas pie kādas kokiem apaugušas nogāzes, meitenes izklāja laikrakstu un atsēdās zemajā zālē, ko jau bija izdedzinājusi un izkaltējusi Kalifornijas saule. Pēc sešu dienu nepārtraukta grūta darba bija patīkami tā sēdēt un nekā nedarīt, bez tam viņām vajadzēja tērzēt par gaidāmajiem deju priekiem.
Mērija pļāpāja. «Bērts Vanhops droši vien atnāks. Viņš teica, ka atvedīšot Biliju Robertsu. Viņi to sauc par lielo Bilu. Tas ir liels puisis, bet ļoti veicīgs. Pēc aroda bokseris, un visas meitenes skrej tam pakaļ. Man no viņa bail. Mutīgs viņš nav, apmēram tāds kā tas lielais lācis, ko pirmīt redzējām. Brrr-rf! Brrr-rf! — taisni tāpat. Patiesību sakot, viņš pēc sava aroda nebūt nav bokseris, bet važonis un arodbiedrību biedrs. Strādā pie Korberlija un Morisona. Bet dažreiz viņš uzstājas biedrībās. Briesmīgi dedzīgs, un tas viņam vienalga, vai notriekt kādu vīru pie zemes, vai ēst. Es nedomāju, ka viņš tev patiks, bet viņš lieliski dejo. Smags, vai zini. Bet pa dejas grīdu tā vien slīd. Raugies, ka dabū ar viņu dejot. Un viņš nav nekāds skopulis. Bet straujš — oho!»
Un sarunas turpinājās. Bet tā bija galvenokārt Mērija, kas runāja, un vienmēr viņas valodas noveda pie Berta Vanhopa.
«Jūs abi, redzams, esat ļoti draudzīgi,» Saksona teica.
«Jā, es rīt pat precētos ar viņu, ja tam tā jābūt,» meitene dedzīgi iesaucās. Bet pati gluži samulsa un nobāla; viņas sejas izteiksme bija gandrīz skarba bezcerīgā izmisumā. «Viņš tikai vēl nekā nav man teicis. Viņš ir …» viņa vilcinājās, bet tad kaislīgi turpināja: «Tu, Sakson, uzmanies, ja viņš grib tev piesmērēties. Tas ir derdzīgs puisis. Bet man vienalga, es viņu apprecētu labāk šodien nekā rīt. Citādi viņš mani neiegūs.» Viņa pavēra muti, lai vēl ko teiktu, bet tikai dziļi jo dziļi nopūtās. «Tā ir dīvaina pasaule, kur mēs dzīvojam, vai ne? Taisni jāsmejas. Un katra zvaigzne arī ir pasaule. Es labprāt vēlētos zināt, kur noslēpies Dievs. Bērts Vanhops saka, ka Dieva nemaz neesot. Bet viņš ir briesmīgs — viņš runā briesmīgas lietas. Kā tu, Sakson, domā, vai Dievs ir, vai nav?»
Saksona paraustīja plecus un smējās.
«Bet, ja darīsim to, ko nevajag, mēs taču par to saņemsim sodu, vai ne?» Mērija neatlaidās. «To viņi visi saka, izņemot Bertu. Viņš saka, ka viņam maza bēda, ko viņš darot, par to viņam tik un tā nekas nebūšot; jo, kad nomiršot, tad būšot beigts un pagalam, un viņš labprāt
gribētu redzēt, kas un kā spētu viņu uzmodināt. Nu, vai viņš nav briesmīgs cilvēks, ko? Bet tas viss ir tik jocīgi. Man dažreiz kļūst bail, kad padomāju, ka Dieva acis visu laiku mani vēro. Kā tu domā, vai viņš zina, ko es nupat šai brīdī teicu? Un kā tu domā, pēc kā viņš īstenībā izskatās?»
«Nezinu,» Saksona teica. «Varbūt tikai tā pieņemts domāt.»
No dejas laukuma līdz viņām atlidoja pirmās valša skaņas, un abas meitenes ātri uzšāvās kājās.
«Mēs varētu izgriezt pāris loku, pirms ejam ēst,» bija Mērijas priekšlikums. «Tad jau būs pēcpusdiena, un ieradīsies zēni. Lielākā daļa no viņiem ir skopuļi — tādēļ tie arī tik vēlu nāk, jo tad nav meitenēm jāizmaksā. Bet Bērts ir kārtīgs puisis, un Bilijs arī. Nāc, taisies ātrāk, Sakson!»
Paviljonā uz dejas grīdas bija tikai daži dejotāji, kad viņas ieradās, un abas meitenes pirmo valsi nodejoja viena ar otru.
«Tur ir Bērts,» Saksona čukstēja, dejojot otru loku.
«Izliecies, it kā viņu neredzētu,» Mērija tāpat čukstot atbildēja. «Dejosim tikai tālāk. Viņi nedrīkst domāt, ka mēs tiem skrējām pakaļ.»
Bet Saksona skaidri redzēja, ka Mērijas vaigi sārtojās un elpa kļuva straujāka.
«Vai tu to otro redzēji?» Mērija jautāja, vadot Saksonu uz dejas grīdas otru galu iepretim estrādei. «Tas ir Bilijs Robertss. Bērts teica, ka viņš būšot. Viņam jāmaksā par tevi un Bertām par mani. Būs skaista diena, gan tu redzēsi. Ak Dievs, kaut tikai vēl spēlētu mūzika, kamēr nonākam līdz viņam galam.»
Un viņas dejoja tālāk, dzenoties pēc kavalieriem un pusdienām — divas jaunas, svaigas meitenes, kas neapšaubāmi labi dejoja un bija patīkami pārsteigtas, kad, mūzikai apklustot, atradās sava kārotā mērķa tuvumā.
Bērts un Mērija sauca viens otru vārdos, bet Saksona teica Bertām «mister Vanhop», kaut gan tas viņu nesauca . citādi kā par Saksonu. Viņi visi bija pazīstami savā starpā, atskaitot Saksonu un Biliju Robertsu. Mērija viņus iepazīstināja, bet nervozā un paviršā steigā.
«Misters Robertss — mis Brauna. Tā ir mana labākā biedrene. Viņas vārds ir Saksona. Vai nav traki jocīgs vārds?»
«Es domāju, ka tas skan labi,» Bilijs atbildēja, noņēma cepuri un sniedza roku. «Labdien, mis Brauna.»
Viņu rokām saskaroties, Saksona sajuta, ka jaunekļa delnām ir cieta āda, kā jau visiem važoņiem, un tai pašā laikā vienā vienīgā ātrā skatienā ievēroja vēl daudz ko citu. Bet viss, ko viņš redzēja, bija meitenes acis, viņam likās, it kā tās būtu zilas. Tikai vēlāk, dienai ritot, viņš konstatēja, ka tās ir pelēkas. Viņa turpretim tūlīt redzēja jaunekļa acis un redzēja, kādas tās ir — tumši zilas, lielas un skaistas, ar īpatnu zēnisku izteiksmi. Viņa atrada, ka tās izskatās godīgas, un tās viņai labi patika, tāpat kā viņai patika jaunekļa roka un šīs rokas pieskāriens. Viņai arī bija laiks, kaut tikai īsu brīdi, ievērot īso taisno degunu, gaišo sejas krāsu un stingro īso virslūpu, pirms viņas žiglais skatiens labpatikā apstājās pie viņa labi veidotās mutes daiļajām līnijām un sārtajām smaidošajām lūpām, starp kurām vīdēja apskaužami balti zobi. Zēns* liels spēcīgs zēns, viņa domāja; apsveicinoties viņi uzsmaidīja viens otram, un, rokām raisoties, viņai vēl atlika laika apskatīt arī viņa matus; īsus, cirtainus, ļoti gaišus matus, gandrīz kā blāva zelta, tā viņai šķita, bet tie tomēr bija par gaišu, lai līdzinātos īstam zeltam.
Acu plaksti bija tumši, acis dedzīgas un it kā vieglu plīvuru segtas — tām nebija bērniem īpatnā izbrīnā blenžošā skatiena; brūnais uzvalks bija pēc mēra darināts, ne gatavs pirkts. Saksona to tūlīt novērtēja un klusībā lēsa, ka tas varētu maksāt mazākais piecdesmit dolāru. Pie viņa nevarēja novērot arī skandināviešu ieceļotāju neveiklās tūļības. Taisni otrādi, viņš bija viens no tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kuru muskuļi izstrāvo skaistumu, ko nevar apslāpēt civilizācijas izdomātais apģērbs. Katra viņa kustība bija lokana, apzināta un aplēsta. Bet to viņa neredzēja un arī neizprata. Viss, ko viņa redzēja, bija labi ģērbts vīrietis ar skaistām kustībām un uzvedību. Apvaldīto mieru, kas viņam bija tik savdabīgs, un muskuļu rotaļu viņa drīzāk izjuta nekā redzēja, un tāpat viņa juta, ka te ir tas, pēc kā tik ilgi ilgojās: atsvabinājums un miers, divkārši tīkams un apsveicams tam, kas sešas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram gludinājis smalk- veļu. Tāpat kā tai bija tīkams jaunekļa rokas pieskāriens, viņš izraisīja meitenē tikko jaušamu neskaidru tīksmi.
Kad Bilijs paņēma viņas dejas karti un sāka ar Saksonu ķircināties, kā jaunieši to mēdz darīt, viņa konstatēja, cik pēkšņi radusies šī tīksme. Nekad vēl neviens vīrietis to nebija tādā veidā ietekmējis. Viņa jutās spiesta sev jautāt: vai tas būtu viņš?
Viņš lieliski dejoja. Meitene par to priecājās, kā priecājas laba dejotāja, atradusi labu partneri. Veids, kā viņš pieskaņojās un saplūda ar dejas ritmu, bija taisni burvīgs. Nebija ne šaubu, ne vilcināšanās. Saksona paskatījās uz Bertu, kas «grieza» Mēriju un pastāvīgi sadūrās ar pārējiem dejotājiem, kuru bija saradies jau krietni daudz. Arī slaidais un labi noaugušais Bērts bija tīkams, un viņu uzskatīja par labu dejotāju. Bet Saksonai dejas prieks ar Bertu šķita apšaubāms. Visā jaunekļa būtībā bija kaut kas krampjains. Viņš bija par ātru vai arī grasījās tāds kļūt. Likās, it kā viņš vienmēr tiektos iziet no dejas ritma. Tas viss ļoti traucēja, pie viņa nebija rodama atpūta.
«Jūs dejojat kā sapnis,» Bilijs Robertss teica. «Es bieži esmu dzirdējis, ka jūs ļoti labi dejojot.»
«Es tik labprāt dejoju,» viņa atbildēja.
Veids, kā viņa to teica, skaidri rādīja jauneklim, ka meitene labprāt nerunātu, un viņi klusēdami dejoja tālāk; bet Saksona jutās priecīga un lepna par šo uzmanību, ko kā sieviete pilnīgi prata novērtēt. Uzmanība bija reta prece ^ tai sabiedrības daļā, kurai viņa piederēja. Vai tas būtu viņš? Viņa atcerējās Mērijas vārdus: «Es rīt pat ar viņu precētos» un pieķēra sevi pie domām, vai viņa rīt precētu Biliju Robertsu, ja tas viņai jautātu.
Aizvērt acis un sapņot šais rokās, kas tik brīnišķi prata vadīt! Bokseris! Saksona notrīsēja dīvainās trīsās, iedomājoties, ko gan teiktu Sāra, ja viņa šai brīdī varētu to redzēt. Bet viņš jau nebūt nebija bokseris, viņš bija važonis. ,
Mūzikas ritms pēkšņi mainījās, soļi kļuva garāki, viņa roku spiediens ciešāks, viņš to pacēla un nesa, kaut gan viņas mazās kājas melnajās samta kurpītēs ne brīdi neatstāja dejas grīdu. Un tad tikpat pēkšņi viņi atkrita atpakaļ vecajā ritmā. Viņa ievēroja, ka jauneklis tur viņu gabaliņu no sevis atstatu, lai varētu ieskatīties viņai sejā; tas izskatījās tik komiski, ka abiem bija par to sirsnīgi jāsmejas.
Beidzot mūzikas temps kļuva lēnāks, straujās kustības norima mierīgā lēnā ritmā, un viņi apstājās līdz, ar pēdējo gaistošo skaņu.
«Mēs kā dejotāji esam viens otram taisni kā radīti.»
«Tas bija kā sapnis,» viņa atbildēja.
Viņas balss bija tik klusa, ka tam vajadzēja noliekties, lai dzirdētu, ko viņa saka, un jauneklis pie tam ievēroja meitenes vaigos sārtumu — siltu sārtumu, kas bija ietekmējis arī viņas acis, tās bija silti mirdzošas un viegli jutekliskas. Viņš paņēma meitenes dejas karti un dziļi nopietns ierakstīja tur savu vārdu, lieliem burtiem šķērsām pāri visai kartei.
«Tā, un tagad tai nav vairs nekādas nozīmes,» viņš izaicinoši teica. «Tā jums vairs nav vajadzīga.»
Viņš to saplēsa un aizsvieda.
«Nākošo deju dejosim mēs, Sakson,» Bērts apsveica meiteni, kad atkal visi bija kopā. «Un tu, Bil, uz nākošo deju vari uzaicināt Mēriju.»
«Nekā nebūs, Bert,» bija atbilde. «Saksona un es atlikušo dienas daļu norunājām pavadīt kopā.»
«Uzmanies, Sakson,» Mērija pa jokam brīdināja. «Viņš vēl tevi var samīt.»
«Es jau neesmu akls, domāju, ka spēju atšķirt, ja ieraugu kādu labu lietu,» Bilijs galanti teica.
«Un es tāpat,» Saksona piebilda un pa jokam piebalsoja Bilijam.
Mērija šķietami norūpējusies paskatījās uz Saksonu, bet Bērts labsirdīgi teica:.
«Viss, ko es varu teikt, ir tas, ka viņi nav velti šķieduši laiku un ātri sapratušies. Bet vienalga, ja spējat kādu brīdi atrauties viens no otra un būsit vēl dažus lokus izgriezuši, Mērija un es, mēs ļoti priecāsimies kopā ar jums ieturēt pusdienas.»
«Taisni tā,» Mērija apstiprināja.
«Nu, diezgan aušoties,» Bilijs smējās un, pagriezis galvu tā, ka varēja ieskatīties Saksonai acīs, turpināja: «Neklausieties, ko viņi tur runā. Viņi dusmojas, ka tiem jādejo vienam ar otru. Bērts dejo briesmīgi, un Mērija ari nav daudz labāka. Tā, nu jau atkal sākas. Pēc divām dejām atkal redzēsimies.»
Viņi ieturēja maltīti laukā, koku paēnā, un Saksona ievēroja, ka Bilijs maksā par viņiem visiem. Viņi pazina daudzus jauniešus, kas sēdēja pie blakus galdiņiem, sveicieni un joki lidoja šurp un turp. Bērts bieži atļāvās sev daudz attieksmē pret Mēriju un dažreiz arī lempīgas vaļības, uzlika savu roku uz viņas rokas, turēja to stingri un vienreiz pat ar varu norāva tai no pirkstiem abus viņas gredzenus un ilgu laiku liedzās tos atdot. Dažreiz, kad viņš tai aplika roku, Mērija tūlīt atsvabinājās no viņa skāviena, bet dažbrīd neprotestēja un rūpīgi pūlējās izlikties, it kā nemaz to nemanītu, kaut gan nevienu ar to nepārliecināja.
Saksona, kas daudz nerunāja, bet visu laiku neuzkrītoši vēroja un pētīja Biliju Robertsu, klusībā domāja, ka viņš to lietu darītu pavisam citādi, ja vispār uz kaut ko tādu ielaistos. Viņš katrā ziņā neaizskartu meiteni rokām, kā to darīja Bērts un daudzi citi. Viņa mēroja acīm Bilija platos plecus. «Kādēļ jūs dēvē par Lielo Bilu?» viņa jautāja. «Jūs jau nemaz neesat tik briesmīgi liels.»
«Nē,» viņš piekrita. «Mans garums nav vairāk kā piecas pēdas un trīs ceturtdaļas collas. Man šķiet, ka būs vainīgs mans svars.»
«Viņa cīņas svars ir simts astoņdesmit,» Bērts iemeta starpā.
«Ak, liecies mierā,» Bilijs ātri ieteicās, un viņa acīs pavīdēja netīksmes ēna. «Es neesmu bokseris. Pēdējā pusgadā ne reizi neesmu uzstājies. Ar to esmu galā. Tas neatmaksājas.»
«Bet tai vakarā, kad uzveici Friskas bokseri, tu nopelnīji divus simtus,» Bērts lepni iesaucās.
«Rimsties, rimsties, es tev saku. Klausieties, Sakson, jūs pati arī neesat liela auguma, bet lieliski noaugusi, taisni tā, kā tas vajadzīgs, to jūs varat teikt kuram katram, kas jums to jautā. Jūs esat pilnīga un tomēr reizē slaida. Esmu ar mieru derēt, ka varu uzminēt jūsu svaru.»
«Lielākā daļa to saka par augstu,» viņa brīdināja, bet pati klusībā domāja par to, kādēļ gan tas, ka viņš vairs nav bokseris, viņu reizē priecina un skumdina.
«Es nē,» viņš teica. «Es uzminu katru svaru.» Viņš kādu brīdi to pētīdams vēroja, un bija redzams, ka viņa bezpartejiskumam jāizcīna neliela cīņa ar jūsmīgo silto apbrīnu, ko pauda viņa acis. «Pagaidiet vienu acumirkli.»
Viņš noliecās pie meitenes un palūkoja viņas rokas un muskuļus. Jaunekļa pirksti apskāva viņas delmu, un šis pieskāriens bija ciešs un godīgs, un Saksona pie tam sajuta vieglas trīsas. No šā lielā zēna dvesa savdabīgs burvīgums. Ja Bērts vai kāds cits tādā veidā lūkotu viņas delmu, tas viņu tikai ieērcinātu. Bet šis vīrietis! Vai tas būtu viņš? Viņa atkal sev klusu jautāja, klausoties jaunekļa spriedumu.
«Jūsu drēbes nesvērs vairāk par sešām mārciņām un seši atņemt no — nu — teiksim simts vienpadsmit — kaila jūs sverat simts piecas mārciņas.»
Viņa pēdējie vārdi lika Mērijai skaļi protestēt.
«Bet klausieties, Bilij Roberts, par tādām lietām taču nemēdz runāt.»
Bilijs nesaprazdams un augošā izbrīnā skatījās uz viņu.
«Par ko?» viņš beidzot teica.
«Te tev nu bija. Tev vajadzētu kaunēties. Skaties, Saksona ir gluži samulsusi.»
«Tas nav tiesa,» Saksona protestēja.
«Un, ja tā turpināsies, Mērij, tu mani beigu beigās arī samulsināsi,» Bilijs rūca. «Es izšķiru vēl gluži labi, kas klājas, kas ne. Nav tik svarīgi tas, ko saka, kā tas, ko domā, un es domāju tā, kā nākas, un to Saksona gluži labi zina. Un viņa un es, mēs nedomājam par to, par ko tu domā.»
«Oho, oho!» Mērija iesaucās. «Tu paliec arvien ļaunāks. Es nekad nedomāju par kaut ko tādu.»
«Cst, Mērij! Lēnāk!» Bērts viņu klusināja. «Tu sāc iet neceļus. Bilijs tādus numurus nekad nepalaiž.»
«Nevajag būt tik rupjam,» viņa turpināja.
«Nu, nu, Mērij, esi tik laba un beidz pļāpāt muļķības,» Bilijs viņu atvairīja un atkal pievērsās Saksonai. «Nu, vai uzminēju?»
«Simts desmit,» viņa atbildēja un piesardzīgi paraudzījās uz Mēriju. «Simts desmit ar drēbēm.»
Bilijs sāka sirsnīgi smieties, un Bērts viņam piebiedrojās.
«Un man tas vienalga,» Mērija protestēja. «Jūs abi esat riebīgi, un tu arī, Sakson. Nekad nebūtu no tevis to gaidījusi.»
«Nu klausies, bērniņ,» Bērts mierinādams teica un klusu aplika tai roku.
Bet Mērija jau bija iejutusies savā mākslīgi radītajā sašutumā un nikni atgrūda viņa roku. Bet, baidoties savu pielūdzēju aizvainot, viņa to tūlīt sāka visādi ķircināt un tā arī pati atguva labo omu. Viņš atkal drīkstēja tai aplikt roku, un viņi abi, sakļāvuši galvas cieši kopā, čukstus sarunājās.
Bilijs uzsāka klusu sarunu ar Saksonu.
«Bet vai zināt, jums ir gan jocīgs vārds. Nekad neesmu tādu dzirdējis. Bet tas skan labi. Man tas patīk.»
«To man izmeklējusi māte. Viņai bija laba izglītība, un tā pazina daudz svešvārdu. Viņa pastāvīgi lasīja grāmatas, gandrīz līdz savai nāves stundai. Arī rakstīja daudz. Man ir daži viņas dzejoji, kas iespiesti kādā no Sanžozē laikrakstiem. Ziniet, bijusi tāda tauta sakši — viņa man daudz stāstīja par tiem, kad vēl biju maza meitene. Mežonīgi vīri, tādi kā indiāņi, bet tikai baltie. Zilām acīm un gaišiem matiem, vareni karotāji.»
Viņai runājot, Bilijs svinīgi nopietni klausījās, un viņa acis neatlaidīgi vēroja Saksonu.
«Nekad neesmu par tiem dzirdējis,» viņš atzinās. «Vai viņi dzīvojuši kaut kur še tuvumā?»
Saksona smējās.
«Nē. Viņi dzīvoja Anglijā. Tie bija pirmie angļi, un jūs
taču zināt, ka amerikāņi cēlušies no angļiem. Mēs esam sakši, jūs un es, un Mērija, un Bērts, un visi amerikāņi, kas ir īsti amerikāņi, ziniet, ne itālieši, japāņi un citi tamlīdzīgi.»
«Mani piederīgie jau sen dzīvo Amerikā,» Bilijs domīgi teica. «Vismaz manas mātes ģimene. Jau pirms vairāk nekā simts gadiem tā apmetusies Menā.»
«Un mans tēvs arī bija no Menas,» viņa, priecīgi iesaukdamās, pārtrauca. «Mana māte ir no Ohaio jeb no tās vietas, kur tagad atrodas Ohaio. Kas bija jūsu tēvs?»
«Nezinu,» Bilijs paraustīja plecus. «Viņš pats arī to nezināja. Un arī cits neviens to nezināja. Bet viņš tomēr bija amerikānis; amerikānis caur un cauri, par to jūs varat būt droša.»
«Robertss ir vecs amerikāņu ģimenes vārds,» Saksona apliecināja. «Pašreiz ir kāds slavens angļu ģenerālis, kura ģimenes vārds arī ir Robertss. To es lasīju laikrakstā.»
«Jā, bet mans tēvs nebija Robertss. Viņš savu uzvārdu nekad nebija dzirdējis. Tas bijis kāds zeltracis Robertss, kas viņu pēc tam adoptējis. Redziet, lieta tāda. Toreiz, kad viņiem nācies cīnīties ar Modestas indiāņiem, tur bijis arī daudz zeltraču un kolonistu. Robertss bijis šāda korpusa vadonis, un reiz pēc cīņas tie saņēmuši gūstā daudz indiāņu sieviešu, bērnu un zīdaiņu. Un viens no šiem bērniem bijis mans tēvs. Viņi domājuši, ka tas apmēram piecus gadus vecs. Viņš runājis tikai indiāniski.»
Saksona sasita plaukstas, un tai staroja acis. «Viņš sagūstīts kādā indiāņu uzbrukumā?»
«Tā viņi to izskaidroja,» Bilijs pamāja. «Viņi dzirdējuši par kādu Oregonas kolonistu ratu karavānu, ko pirms četriem gadiem iznīcinājuši Modestas indiāņi. Robertss viņu adoptējis, un tādēļ nezinu viņa īsto ģimenes vārdu. Bet par to varat būt droša, ka viņš piedalījās lielajā prērijas pārgājienā.»
«Mans tēvs arī,» Saksona lepni teica.
«Un mana māte arī,» Bilijs piemetināja, pie kam viņa balsī skanēja lepnums. «Viņa pat agrā jaunībā devās pāri prērijai, jo piedzima ceļā pie Platas kādos ratos.»
«Jā, un arī mana māte!» Saksona teica. «Viņa bija astoņus gadus veca un lielāko daļu ceļa nogāja kājām, jo vērši bija sākuši nobeigties.»
Bilijs izstiepa roku.
«Dod to šurp, bērniņ,» viņš teica. «Iznāk tā, it kā mēs būtu veci draugi, mūsu ģimenes ir vienas izcelsmes ļaudis.»
Starojošām acīm Saksona sniedza viņam roku, un viņš to nopietni satvēra.
«Vai tas nav brīnišķi?» viņa murmināja. «Mēs abi esam cēlušies no senām Amerikas ieceļotāju ģimenēm. Un. ja jūs nepiederat sakšiem, tad tādu vispār nav bijis — jūsu mati, jūsu acis, jūsu āda, viss. Un jūs esat arī cīnītājs.»
«Man šķiet, ka mūsu senči visi gribot negribot bijuši cīnītāji, jo citādi viņi nebūtu varējuši dzīvot.»
«Par ko jūs tik nopietni runājat?» Mērija pēkšņi iejaucās viņu sarunā.
«Skaties, cik viņi ātri sadraudzējušies, un pie tam tik īsā laikā,» Bērts labsirdīgi jokoja. «Varētu gandrīz domāt, ka viņi vismaz nedēļu pazīstami.»
«0, mēs pazīstamies jau daudz ilgāk,» Saksona teica. «Mēs vēl nebijām nemaz dzimuši, kad mūsu vecāki kopīgi šķērsoja prēriju.»
«Bet jūsējie gaidīja, kamēr iekārtos dzelzceļu un apkaus visus indiāņus, tikai tad tie saņēma drosmi un devās uz Kaliforniju,» Bilijs smējās. «Mēs, zini, esam īstie, piederam pirmajiem celmlaužiem, Saksona un es, ja kāds tev vīzdegunīgi gribētu to jautāt.»
«Nu, es nezinu,» Mērija, gribēdama palielīties, teica. «Mans tēvs atpalika tikai tādēļ, lai piedalītos karā. Viņš bija bundzinieks. Lūk, kādēļ viņš šeit Kalifornijā ieradās tik vēlu.»
«Arī mans tēvs atgriezās, lai piedalītos karā,» Saksona teica.
«Un mans arī,» piebilda Bilijs.
Viņi līksmi raudzījās viens uz otru; bija atrasts jauns kopēju interešu punkts.
«Nu labi, bet tagad viņi visi miruši, vai ne?» Bērts drūmi iesaistījās sarunā. «Nav taču nekādas starpības, vai mirst kara laukā, vai nabagmājā. Galvenais ir tas, ka beigts. Manis dēļ mans tēvs varētu būt arī pakārts. Paies tūkstoš gadu, un nevienam tas vairs nebūs svarīgi. Sī lielīšanās ar senčiem mani nogurdina. Un bez tam mans tēvs nemaz nevarētu piedalīties karā, jo viņš piedzima divus gadus pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Bet divus manus tēvočus nogalināja pie Getisburgas. Man liekas, ka pietiek.»
«Gluži manas domas,» Mērija apstiprināja.
Berta roka atkal zagās ap Mērijas vidukli.
«Bet mēs esam šeit vai neesam?» viņš teica. «Tas ir galvenais. Mirušie ir miruši, un tādi arī paliks.»
Mērija uzlika tam roku uz mutes un rāja viņa bezdievību, bet Bērts noskūpstīja viņas delnu un pielieca galvu tuvāk viņas sejai.
Jautrais troksnis un trauku šķindoņa arvien pieauga, jo pusdienotāju bija salasījies jau krietni daudz. Sur tur atskanēja pa aprautai dziesmai. Vīriešu rupjie smiekli jaucās ar meiteņu spalgajām balsīm, kad abu dzimumu jaunieši uzsāka savu mūžīgo ķircināšanos un ķīviņu. Daudzi vīrieši jau atradās alkohola reibumā. Pie kāda galda netālu no viņiem dažas meitenes sāka uzrunāt Biliju, un Saksona, kas jau stipri vien bija iejutusies īpašnieka lomā, greizsirdīgi vēroja, ka viņš ir augstākā mērā kārota persona.
«Vai viņas nav riebīgas?» Mērija ļāva vaļu savam īgnumam. «Viņas krīt uz nerviem. Es zinu, kas tās ir. Neviena kārtīga meitene ar tām nedraudzēsies. Paklausieties, ko viņas saka!»
«O Bil!» iesaucās viena no viņām, skaista jauna tumšmataina meitene. «Ceru, ka nebūsit mani aizmirsis, Bil?»
«Ak jūs, cālīt,» viņš galanti atsaucās.
Saksona sevi mierināja ar to, ka manīja Bilija netīksmi, un viņai radās dziļš riebums pret tumšmataino meiteni.
«Vai dejosit?» meitene atkal sauca.
«Varbūt,» viņš atbildēja un tūlīt pievērsās Saksonai. «Vai zināt, mums, vecajiem amerikāņiem, patiesību sakot, vajadzētu turēties kopā. Kā jūs domājat? Mūsējo vairs nav daudz. Zeme pilna visādiem svešiniekiem.»
Viņš turpināja runāt klusā sirsnīgā balsī, pieliekdams galvu tuvu viņas galvai, it kā rādītu pārējām meitenēm, ka aizņemts.
Viņiem iepretim pie nākošā galda sēdošais jaunais vīrietis bija pamanījis Saksonu. Tas bija uzcirties kā īsts slaists, un visa viņa sabiedrība, kā vīrieši, tā sievietes, bija netīkama.
«Ei, tu tur!» viņš kliedza. «Tu ar tām samta kurpēm. Ko tu domā par mums abiem?»
Meitene blakus mēģināja to apklusināt, apskāva tam rokas ap kaklu un, kaut gandrīz nosmacēja to skūpstiem, dzirdēja to murminām:
«Es tev saku, viņa ir lieliska, un tu tūlīt redzēsi, ka es pieiešu pie viņas un noņemšu tam plikadīdam.»
«Bečertaunas klaidoņi,» Mērija nicīgi teica.
Saksonas acis sastapās ar meitenes stingo skatienu un lasīja tur naidu un sarūgtinājumu, bet Bilija acu dzīlēs viņa pamanīja gruzdam dusmas. Viņa acis vērtās saīgušas un reizē arī skaistākas nekā jebkad agrāk, tā Saksonai likās. Tuvojās negaiss. Zilajās acu dzīlēs mainījās gaisma un ēnas, un meitenei šķita, it kā tās būtu neizdibināmi atvari. Viņš vairs nerunāja un arī nepūlējās to darīt.
«Tikai necel traci,» Bērts mierināja. «Viņi nāk no līča otras puses un nezina, kas tu esi, tas ir viss.»
Bērts ātri piecēlās, piegāja pie kaimiņu galda, pačukstēja tiem dažus vārdus un atkal atgriezās. Visu sejas pievērsās Bilijam. Apvainotājs pēkšņi piecēlās kājās, pastūma sāņus meiteni, kas izstiepa roku, lai viņu atturētu, un tuvojās viņu galdam. Tas bija liels spēcīgs vīrietis, cietu ļaunu seju un niknām acīm. Bet viņš bija uzvarēts.
«Tātad tu esi Lielais Bils Robertss,» viņš aizsmakušā balsī teica un žagodamies atspiedās uz viņu galda. «Noņemu tavā priekšā cepuri. Es atvainojos. Apbrīnoju tavu gaumi attieksmē uz brunčiem, un tas ir kompliments, to es tev varu teikt. Bet es nezināju, kas tu tāds esi. Ja būtu zinājis, ka esi Bils Robertss, es nebūtu ne iepīkstējies. Saproti? Vēlreiz atvainojos. še mana roka.»
«Lai paliek, aizmirsīsim to,» strupi teica Bilijs un drūmi sarauktu pieri sniedza otram roku, aizgrūzdams pie tam svešo ar krietnu grūdienu atpakaļ pie viņa galda. Saksonas acis bija plaši ieplestas. Seit bija sargs, patvērums, vīrietis, no kā baidījās bečertaunieši, izdzirduši viņa vārdu vien.
Pēc maltītes bija vēl divas dejas, un tad mūzikas kapela rādīja ceļu uz arēnu, kur vajadzēja sākties sacīkstēm. Dejotāji gāja līdzi, un arī ēdāji cēlās no visiem galdiem un pievienojās gājienam. Pieci tūkstoši skatītāju pildīja zālaino amfiteātra nogāzi un spiedās tuvāk arēnai. Tur pašreiz lasījās vīri, kam bija jāvelk virve. Bija pieteikti Oklendas un Sanfrancisko mūrnieki. Izvēlētie sacīkšu dalībnieki smagām, platām kustībām nostājās pie virves. Viņi iemina ar zābaku papēžiem caurumus mīkstajā zemē un notriepa ar zemēm rokas, to viņi darīja smiedamies un jokodamies un sasaucoties ar skatītāju pūli. Kārtības sargi mēģināja atspiest paziņu, radu un draugu baru tālāk no arēnas. Ķeltu asinis kūsāja, ķeltu partijas gars jau sāka cilāt galvu. Gaisā virda urrā kliedzieni un bezgalīgi daudz labu padomu, brīdinājumu un draudu. Daudzi pameta paši savus partijas biedrus un pārgāja ienaidnieka pusē, lai uzraudzītu, vai tur nedara blēdības. Starp šiem uzbāzīgajiem palīgiem bija tikpat daudz sieviešu kā vīriešu. Daudzās kājas, mīņājot un stampājot zemi, sacēla veselus putekļu mākoņus, Mērija rīstījās, klepoja un lūdza Bertu, lai palīdz viņai izkļūt no drūzmas. Bet šķita, ka izredzes uz kautiņu atraisījušas Bertā vai pašu velnu, un viņam nebija citu domu, kā vienīgi virzīties uz priekšu. Saksona pieķērās Bilijam, kas viņai apdomīgi un metodiski ar elkoņiem atbrīvoja ceļu.
«Te nav vieta meitenēm,» viņš rūca un māksloti vienaldzīgi raudzījās uz viņu, dodams pie tam ar elkoni krietnu dunku sānos kādam īram, kas tūlīt pagrieza ceļu.
«Tiklīdz viņi sāks vilkt, tā arī sāksies. Ļaudis pārāk daudz dzēruši, un jūs droši vien zināt, ka tur, kur salasās krietnie īri, vienmēr iznāk kautiņš.»
Saksona nepavisam neiederējās šo sieviešu un vīriešu sabiedrībā. Visiem bija tik smagi locekļi, bet viņa izskatījās maza un bērnišķa, smalka un nevarīga kā citas pasaules būtne. Bet viņu sargāja Bilija spēcīgais ķermenis un cietie muskuļi. Atkal un atkal viņš raudzījās daudzo sieviešu sejās ap viņiem, lai tad pievērstos viņas sejai un uzmanīgi pētītu to, un viņa ļoti labi saprata, ka jauneklis izdara salīdzinājumus.
Te soļu divpadsmit no viņiem izcēlās strīds; bija dzirdami skaļi saucieni un troksnis, kas satrauca un lika nolīgoties visam skatītāju baram. Kāds resns vīrs, ko drūzma pagrūda sāņus, strauji uzgrūdās Saksonai un piespieda viņu cieši klāt Bilijam, kas satvēra vīra plecus un deva tam krietnu grūdienu, bet tas nebija tik miermīlīgs kā dažkārt. Upuris neviļus ierūcās un pievērsa viņiem seju — tā nepārprotami bija īra seja, saulē sarkanbrūni iedegusi un dusmās zvērojošām acīm.
«Ko tas nozīmē?» viņš šņāca.
«Vai tu nevari taisīties, ka tiec tālāk?» bija Bilija atbilde, un to pavadīja jauns iespaidīgs belziens.
īrs atkal ierūcās un par jaunu mēģināja pagriezties, bet stāvi, kas to spieda no abām pusēm, turēja viņu kā spailēs.
«Es tev tūlīt došu pa purnu,» īrs solīja dusmu aizžņaugtā balsī.
Bet tai pašā mirklī viņa paša seja saņēma pamatīgu belzienu. Viņa mute vairs nešņāca, un niknajās acīs at- plaiksnīja labsirdīga izteiksme.
«Tikai tagad redzu, kas tu esi. Es redzēju, kā tu piekāvi briesmīgo zviedru, kaut arī tevi apkrāpa un nepiešķīra uzvaru.»
«Nē, to tu gan nedarīji,» Bilijs jautri teica. «Tu to vakaru redzēji, kā mani krietni piepēra. Spriedums bija pareizs.»
Irs taisni staroja. Viņš bija mēģinājis pateikt komplimentu ar meliem, bet tas, ka to noraidīja, tikai palielināja viņa apbrīnu un cieņu.
«Nu jā, tas bija gan krietns pēriens,» viņš piekrita. «Bet tu turējies kā vesels bars meža kaķu. Tiklīdz varēšu atbrīvot roku, es tev paspiedīšu ķepu un palīdzēšu buksēt jauno dāmu.»
Sacīkšu vadītājs, kas bija velti pūlējies atvairīt pūli, tagad atmeta šo nodomu, izšāva pistoli, un nu sākās virves vilkšana. Bet tai pašā acumirklī likās, ka būtu pasprukuši visi pekles gari. Vīrieši vilka un rāva virvi, līdz viņu sejas no lielas piepūles kļuva zilsarkanas un locekļi brikšķēja. Virve bija jauna, un, kad tiem paslīdēja rokas, piesteidzās viņu sievas un meitas pilnām saujām zemes, lai ietrieptu vilcēju rokas un virvi, jo pēc tam tie varēs labāk pieķerties.
Kāda liela auguma sieva, cīņas gara iedvesmota, satvēra virvi un vilka kopā ar vīru, skaļiem saucieniem to vēl pamudinādama. Pretējās komandas uzraugs, pilnā kaklā bļaudams, vilka viņu nost, bet tai pašā acumirklī kā sitiena ķerts vērsis nogāzās no kājām, jo kāds sievietes komandas biedrs tam bija iezvēlis pa galvu. Bet ari viņu pašu tūlīt notrieca no kājām, un spēcīgiem muskuļiem apbalvotas sievas tagad cīnījās blakus saviem vīriem. Velti protestēja, kratīja dūres un kliedza tiesnesis un uzraugi. Vīrieši un sievietes juku jukām pielēca pie virves un palīdzēja vilkt. Te nebija vairs komanda pret komandu, bet visa Oklenda pret visu Sanfrancisko vispārējā jautrā cīņā. Roka pakaļ rokai cīņas sajūsmā pūlējās satvert virvi. Un tās rokas, kam neizdevās piekļūt virvei, pārvērtās par veseriem, kas dauzīja degunus uzraugiem, ja tie mēģināja atraut nelūgtos palīgus no virves.
Bērts no prieka kauca, bet Mērija ārkārtīgās bailēs tam cieši pieķērās. Cīnītājus, kas bija vistuvāk virvei, nogāza zemē un mina kājām. Gaisā sacēlās putekļu mākoņi, un visās malās bija dzirdami spalgi un nevarīgi kliedzieni un kaucieni, tie bija satracinātie vīrieši un sievietes, kas nevarēja piedalīties kaujā.
«Traka lieta, traka lieta,» Bilijs atkal un atkal murmināja; un, kaut arī viņš redzēja visu, kas notiek, viņš tomēr aukstasinīgi un droši ar draudzīgā īra palīdzību arās caur drūzmu un izveda Saksonu no kaušļu bara.
Beidzot izcēlās katastrofa. Zaudētāju komandu un visus tās labprātīgos palīgus pēkšņā rāvienā pārvilka pretējā pusē, un tai pašā acumirklī arēnu appludināja pūlis, un viss izgaisa cīnītāju jūklī.
Izvedis Saksonu no burzmas un atstājis to īra apsardzībā, Bilijs metās atpakaļ drūzmā. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, vezdams pazudušo pāri — Bertu, kas bija dabūjis belzienu pa ausi un asiņoja, bet starojošā omā, un saņurcīto un histērisko Mēriju.
«Tas nav nekāds sports,» viņa atkal un atkal atkārtoja. «Tas ir skandāls, netīrs skandāls.»
«Taisīsimies, ka tiekam no šejienes projām, tas vēl ir tikai sākums,» Bilijs teica.
«Nē, pagaidi drusku,» Bērts lūdza. «Tas ir savus astoņus dolārus vērts. Vienalga, cik tas maksātu, dārgi tas nav. Tik daudz asiņainu degunu un zilu acu nedabū redzēt pat veselā mēnesī.»
«Labi, ej atpakaļ un papriecājies,» Bilijs teica. «Es aizvedīšu meitenes uzkalnā. No turienes labi varēsim visu redzēt. Bet es daudz nedodu par tavu labo izskatu, ja tevi notvers īri.»
Pārsteidzoši īsā laikā viss tracis jau bija norimis, jo blakus arēnai no tiesneša paaugstinājuma ziņotājs kliedza, ka tagad sāksies sacīkšu skrējiens zēniem. Bērts, saīdzis un neapmierināts, pievienojās Bilijam un abām meitenēm, kas no uzkalna raudzījās lejā arēnā.
Bija zēnu skriešanās un meiteņu skriešanās, skriešanās jaunām sievietēm un vecām sievietēm, resniem vīriešiem un resnām sievietēm, skriešanās ar maisu un skriešanās uz trim kājām, un sacīkšu dalībnieki joņoja pa nelielo arēnas skrejceļu, bet viņu palīgi kliedza kā ārprātīgi. Virves vilkšana jau bija aizmirsta. Visur bija jūtama laba oma.
Pieci jauni vīrieši nostājās pie starta, noliecās tā, ka roku pirkstgali skāra zemi, un tādā stāvoklī gaidīja startera revolvera šāvienu. Trijiem bija kājās zeķes, bet abiem pārējiem dzeloņotas skrejkurpes.
«Skriešanās jaunekļiem,» Bērts skaļā balsī lasīja programmu. «Un tikai viena godalga — divdesmit pieci dolāri. Skaties to sarkanmataino ar dzeloņiem — to tur, kas stāv pēdējais ārmalā. Sanfrancisko liek uz to. Tas ir favorīts, uz viņu daudz liks.»
«Kā tu domā, kas uzvarēs?» Mērija griezās pie Bilija kā lietpratēja sporta lietās.
«Kā es to varu pateikt?» viņš atbildēja. «Neesmu nevienu no viņiem agrāk redzējis. Man viņi visi šķiet labi. Un labākais no viņiem uzvarēs, tas ir viss.»
Atskanēja starta šāviens, un pieci skrējēji aizdrāzās. Trīs no viņiem palika iepakaļ jau pie starta. Sarkanmatainais izvirzījās vadībā, bet tam cieši blakus turējās melnmatains jauns puisis, un bija skaidrs, ka sacīkstes norisināsies starp šiem abiem. Pusceļā melnmatainais pēkšņā izrāvienā pārņēma iniciatīvu, un bija redzams, ka viņš šo tempu nodomājis ieturēt līdz galam. Viņš aizgāja priekšā desmit pēdu, un sarkanmatainais netika tam ne par collu tuvāk.
«Tas puisis ir ko vērts,» Bilijs paskaidroja. «Un viņš pie tam neizlieto visus spēkus, bet sarkanmatainais būs drīz gatavs.»
Kad melnmatainais sasniedza mērķi, viņš vēl arvien bija desmit pēdu sarkanmatim priekšā; atskanēja mežonīgi gaviļu saucieni. Bet pēkšņi bija dzirdami arī svilpieni un kaucieni. Bērts kūsāja sajūsmā.
«Oi, oi, oi,» viņš tikko varēja parunāt. «Nu, vai Friska netrako? Tūlīt sāks uguņot, uzmanieties tikai. Skatieties, viņi ceļ iebildumus. Tiesnesis atsakās izmaksāt uzvarētājam naudu. Un ap viņu salasās visa banda. O! O! 01 Neesmu tik labi uzjautrinājies, kopš mana vecā lēdija salauza kāju.»
«Kādēļ viņi negrib tam maksāt, Bilij?» Saksona jautāja. «Viņš taču uzvarēja.»
«Friskas partija apgalvo, ka viņš esot profesionālis,» Bilijs paskaidroja. «Viņi strīdas par to. Bet tas nav taisnība. Viņi visi skrien naudas dēļ, tātad visi ir profesionāļi.»
Pūlis viļņoja, strīdējās un auroja. Tas viss notika šķīrējtiesneša paaugstinājuma priekšā. Tiesneša sēdeklis bija rahītiska divstāvu tribīne ar vaļēju virsējo platformu, kur tiesneši žestikulēdami strīdējās tikpat dedzīgi kā pūlis lejā.
«Tagad sāksies!» Bērts auroja. «Ak tu bandīts!»
Melnmatainais skrējējs, savu biedru atbalstīts, uzkāpa pa ārējām kāpnēm pie tiesnešiem.
«Godalgu piespriedējs ir viņa pusē,» Bilijs teica. «Skatieties, viņš dod tam naudu, arī daži tiesneši stāv par viņu, citi turpretim protestē. Un, lūk, kur rāpjas augšā pretējās komandas piekritēji — sarkanmatainā biedri.»
Bilijs pievērsās Saksonai un mierinādams smaidīja. «Labi, ka šoreiz neesam tur vidū. Nākošā minūtē tur lejā sāksies pamatīgs kautiņš.»
«Tiesneši mēģina viņu pierunāt atdot naudu,» Bērts paskaidroja. «Un, ja viņš to nedarīs, otra banda viņam to atņems. Skatieties! Tagad viņi tam grib atņemt naudu!»
Augstu pāri galvai uzvarētājs turēja papīra vīstoklīti ar divdesmit pieciem sudraba dolāriem. Viņa biedri to bija ielenkuši un pleciem atspieda tos, kas tam gribēja atņemt naudu. Sist vēl nesita, bet juceklis palielinājās, viegli celtā tribīne grīļojās un šūpojās. No pūļa lejā atskanēja saucieni: «Dod atpakaļ naudu, tu suns!» — «Turi to cieti, Tim!» — «Tu godīgi uzvarēji, Timij!» — «Dod atpakaļ, tu riebīgais laupītāj!» Nekrietni ķengājumi, kā arī draudzīgi padomi bira pār uzvarētāju.
Troksnis kļuva arvien trakāks. Tima biedri cīnījās, lai noturētu viņu augšā, un jaunekļa roka, kas turēja iegūto naudas balvu, bija pastāvīgi izstiepta gaisā, jo to nemitīgi tvarstīja daudzas rokas. Reiz, kaut arī tikai vienu mirkli, viņa roku norāva lejā. Atkal roka pacēlās. Bet papīrs jau bija pārplēsts, un Tims, saņēmis pēdējos spēkus, svieda naudas gabalus kā sudraba šalti lejā pāri pūļa galvām. Ilgāku laiku visi strīdējās un bārās.
«Es vēlētos, kaut viņi reiz beigtu un mēs varētu iet atpakaļ dejot,» žēlojās Mērija. «Tā nav nekāda izprieca.»
Gausi un ar lielām pūlēm beidzot bija atbrīvota tiesneša tribīne; kāds ziņotājs nostājās pie tribīnes malas un izstiepa rokas, lai apklusinātu pūli. Niknie kliedzieni lēni norima.
«Tiesneši nolēmuši,» viņš ziņoja, «ka šī diena veltīta biedriskumam un brālībai…»
«Klausieties! Klausieties!» Daudzi aukstasinīgākie aplaudēja. «Tā ir lieta!» — «Nevajag kauties un dusmoties!»
«Un tādēļ,» ziņotājs turpināja, kad saucieni norima, «tiesneši nolēma izsolīt jaunu godalgu divdesmit piecu dolāru apmērā un vēlreiz sarīkot skriešanos.»
«Un Tims?» daudzas balsis auroja. «Un kā ar Timu?» — «Viņš ir aplaupīts!» — «Tiesneši ir blēži!»
Atkal ziņotājs izstiepa rokas, un troksnis norima.
«Lai nodibinātu mieru un kārtību, tiesneši nolēma, ka Timotejs Makmanuss arī var piedalīties skrējienā. Ja viņš uzvarēs, nauda piederēs viņam.»
«Nu, vai nav aplami?» Bilijs saīdzis murmināja. «Ja Tims tagad ir pieņemams, tad arī pirmoreiz viņš tāds bija. Un, ja viņš bija pieņemams pirmoreiz, tad nauda pieder viņam.»
«Sarkanmatainais šoreiz lēks vai gaisā, lai uzvarētu,» Bērts gavilēja.
«Un tāpat arī Tims,» Bilijs teica. «Vari būt pārliecināts, ka viņš tagad ir nikns un šoreiz liks lietā visus spēkus, ko pirmoreiz nedarīja.»
Pagāja kāda ceturtdaļstunda, kamēr arēnu atbrīvoja no publikas, un šoreiz pie starta nostājās tikai Tims un sar- kanmatis. Pārējie trīs skrējēji sacīkstēs vairs nepiedalījās.
Atskanot revolvera šāvienam, Tims jau ar vienu lēcienu bija veselu jardu sarkanmatim priekšā.
«O jā, es domāju gan, ka viņš ir profesionālis, tas ir skaidrs,» Bilijs piezīmēja. «Skatieties, ko viņš spēj!»
Tims izvirzījās un bija sarkancekulainajam jau piecdesmit pēdu priekšā. Pilnā sparā skriedams, viņš tuvojās gala mērķim — tieši zem tās nogāzes, kur augšā stāvēja Bilijs ar savējiem — kad pēkšņi notika kaut kas gluži neticams un neiedomājams. Cieši klāt arēnai stāvēja kāds jauns cilvēks, un tam bija rokā tievs niedras spieķis. Viņš, redzams, nepiederēja svētku dalībniekiem, jo nekas viņa ārienē neliecināja, ka viņš būtu no strādniekiem. Bērts vēlāk apgalvoja, ka tas esot izskatījies pēc deju skolotāja, bet Bilijs viņu nosauca par dendiju.
Bet šis jaunais cilvēks k]uva par Timoteja Makmanusa likteni; jo, kad Tims skrēja tam garām, svešais acīmredzot pilnīgi apzināti iegrūda tam starp kājām spieķi. Tims uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un ar seju iekrita skrejceļa putekļos.
īsu mirkli visi it kā aizturēja elpu, un valdīja dziļš klusums. Šķita, ka arī jaunais cilvēks pats no sava darba pārvērties akmenī. Tāpat viņam, kā skatītājiem bija vajadzīgs laiks, lai apjēgtu un saprastu, ko viņš izdarījis. Skatītāji atjēdzās pirmie, un no tūkstoš rīklēm atskanēja mežonīgais īru kauciens. Vētras centrs tagad bija pārsviedies pie jaunā vīrieša ar niedras spieķi. Tiklīdz atskanēja kaucieni, jaunais cilvēks apsviedās un devās pa nogāzi augšup.
«Tam pakaļ! Tam pakaļ!» Bērts kā apsēsts kliedza un vicināja cepuri. «Tu man briesmīgi patīc! Kas to būtu domājis? Kas to būtu domājis? Sakiet! — Vai kāds to domāja? Kas to būtu iedomājies!»
«Jā! Tas arī ir labs skrējējs!» Bilijs apbrīnodams teica. «Bet kādēļ viņš to darīja? Viņš taču nav mūrnieks.»
Draudīgu rēcienu pavadīts, vainīgais kā nobijies trusītis drāzās pa nogāzi augšup, sasniedza koku puduri un vienā acumirklī pazuda kokos. Viņam pa pēdām sekoja simtiem asinskāru atriebēju.
«2ēl tikai, ka viņš vairs nedabū redzēt, kas te notiks,» Bilijs teica. «Un tagad, lūk, sāksies.»
Bērts bija gluži kā negudrs. Viņš lēkāja un klaigāja bez apstājas.
«Skatieties tikai! Skatieties tikai! Skatieties tikai!»
Oklendieši bija dziļi sašutuši. Jau otrreiz viņu favorītam atņem uzvaras laurus. Tas bez šaubām ir Sanfrancisko komandas jauns triks. Un Oklenda sažņaudza varenās brūnās dūres un pacēla tās pret Sanfrancisko, prasot atmaksu. Bet arī Sanfrancisko, kam bija tīra sirdsapziņa, vēlējās izšķirt šo lietu. Pieci tūkstoši dedzīgi metās cīņā. Tiem pievienojās sievietes. Viss amfiteātris bija kaujas dārdu pilns. Tur bruka virsū, atkāpās, atkal uzbruka un bēga. Vājāko cīnītāju grupas atspieda vairāk uz nogāzi. Nedaudzie kārtības sargi, ko parka pārvalde bija sarīkojuma gadījumā pieņēmusi, bez žēlastības saņēma belzienus no abu komandu piekritējiem.
«Neviens nav kārtības sargu draugs,» Bērts smējās, spiezdams kabatas lakatiņu pie auss, kas vēl arvien asiņoja no dabūtā belziena.
Aiz viņa krūmos bija dzirdami brikšķi, un Bērts atlēca sāņus, atbrīvojot vietu diviem cīnītājiem, kas cieši savi- jušies, sirsnīgi viens otru dūrējot, vēlās pa nogāzi lejup. Viņiem spiegdama sekoja sieviete, kas bēra sitienus kā krusu uz vienu no vīriem, kas, jādomā, nepiederēja viņas klanam.
Augšā uz tribīnes stāvēja tiesneši un varonīgi turējās pret uzbrucējiem, līdz grīļīgā celtne sazvēlās un sabruka.
«Ko tā sieviete tur dara?» jautāja Saksona un rādīja uz kādu gados vecāku sievieti, kas sēdēja uz paugura zem viņiem un pašreiz noāva no vienas savas kājas pamatīga apmēra kurpi.
«Viņa taisās peldēt,» ņirgājās Bērts, kad kurpei sekoja arī zeķe.
Kā sastinguši viņi vēroja sievieti. Kurpi atkal uzvilka basajā kājā; sieviete pacēla dūres lieluma akmeni, iebāza to zeķē un, vicinādama šo mūžseno briesmīgo ieroci, devās tuvākā cīnītāju barā.
«O! — O! — O!» Bērts katru reizi iekliedzās, kad sieviete laida savu ieroci darbā. «He, vecā asinskārā bestija, uzmanies! Tagad tu dabūsi! O! O! Vai jūs redzējāt? Urrā vecajai lēdijai! Skatieties, kā viņa raujas! Uzmanīgāk, vecā dāma!… Ā, ā, ā!»
Bērts apklusa, nožēlās redzēdams, kā sievieti pēkšņi no muguras satver aiz matiem kāda cita amazone un trakā ātrumā griež apkārt.
Velti Mērija bija pieķērusies Bertām pie rokas, raustīja un purināja to, pie tam skaļi protestēdama.
«Vai tu nevarētu būt prātīgāks? Tas ir briesmīgil Es tev saku, ka tas ir briesmīgi!»
Bet tas ne mazākā mērā neietekmēja Bertu.
«Uz priekšu, vecā dāma!» viņš uzmudinādams kliedza. «Tu uzvarēsi! Es deru uz tevi katrā laikā! Tagad tev ir izdevība! Tā! O! Ak tu velns! Trāpīja! Trāpīja!»
«Tas ir trakākais, ko jebkad esmu piedzīvojis,» Bilijs teica Saksonai. «To var tikai īri. Bet kādēļ tas dendijs to darīja? To nekādi nevaru saprast. Viņš nebija mūrnieks — pat ne strādnieks — tas bija īsts lellītis, kas še nepazina nevienas dzīvas dvēseles. Bet, ja viņam bija nodoms sacelt traci, tad tas pilnīgi izdevies. Skatieties vien. Nu tie kaujas visās malās.»
Pēkšņi viņš sāka smieties, smējās tik sirsnīgi, ka asaras sāka ritēt pa vaigiem.
«Kas ir?» jautāja Saksona, baidīdamās palaist kaut ko garām.
«Tas ir dendijs,» Bilijs tikko spēja no smiekliem parunāt. «Kādēļ viņš to darīja? To es nekādi nevaru izdomāt. Ko viņš gribēja panākt, to darīdams?»
Atkal brakšķēja krūmi, un šoreiz uz skatuves parādījās divas sievietes, viena bēga, otra tai dzinās pakaļ. Un, pirms viņi apjēdza, kas notiek, miermīlīgā grupa jau bija ievilkta kautiņā, kas plosījās ja ne arī pa visu pasauli, taču pa Viselparka lielāko daļu.
Bēdzēja mēģināja izvairīties, metot līkumu ap kādu solu, bet paklupa, un vajātāja būtu viņu sagūstījusi, ja tā, mēģinot noturēt līdzsvaru, nesatvertu Mērijas roku un neiegrūstu meiteni savai ienaidniecei tieši rokās. Tā, liela auguma sieviete, pārprata situāciju, satvēra ar vienu roku Mēriju aiz matiem un pacēla otru roku sitienam. Bet, pirms viņa paguva iesist, Bilijs bija satvēris viņas roku locītavas.
«Mierā, vecā dāma, lai tas paliek,» viņš nomierinādams teica. «Jūs esat pārskatījusies. Viņa nekā nedarīja.»
Bet tagad sieviete rīkojās pavisam dīvaini. Neizrādot ne mazāko pretestību, bet vēl arvien turot meiteni aiz matiem, viņa sāka mierīgi kliegt, šie kliedzieni bija riebīgi, tur izpaudās šausmas un bailes. Bet sejā sievietei nebija ne šausmu, ne baiļu. Viņa raudzījās uz Biliju saltām pētošām acīm, it kā gribētu redzēt, kā tas viņu ietekmēs. Viņas kliedzieni bija tikai signāls viņas klanam steigties palīgā.
«A! Vai laidīsi vaļā, vecais kara zirgs!» Bērts kliedza, satvēris viņu aiz pleca, un purināja to, velti mēģinādams atsvabināt Mēriju.
Sekas bija tādas, ka viņi visi četri mētājās uz priekšu un atpakaļ, bet sieviete tikmēr mierīgi turpināja kliegt. Viņas kliegšanā izpaudās gaviles, kad krūmos no jauna atskanēja brīkšķi.
Saksona redzēja, ka Bilija mierīgajās acīs iegailējas cieta tērauda mirdza, un viņa ievēroja, ka viņš ciešāk satver kliedzējas roku locītavas. Sieviete palaida Mērijas matus, un viņu aizgrūda prom. Bet tai pašā mirklī bija klāt pirmais vīrs, kas varēja stāties viņas vietā. Viņš nemaz nepūlējās jautāt, kas te notiek. Viņam pietika ar to, ka sieviete atlec no Bilija un izgrūž griezīgus sāpju kliedzienus — sāpes pa lielākai daļai gan bija tikai izlikšanās.
«Tas ir pārpratums,» Bilijs ātri steidzās paskaidrot. «Mēs tikai aizstāvējāmies …»īrs atvēzējās. Bilijs aši noliecās un pēkšņi pārtrauca atvainoties, bet, kad uzbrucēja dūre smagi kā kalēja āmurs nožvīkstēja pāri viņa galvai, viņš ar savu kreiso roku trieca tam pa zodu. Resnais īrs nogāzās uz sāniem un palika ķepurojoties nogāzes malā. Viņš mēģināja uzrausties kājās, bet nebija vēl atguvis līdzsvaru, kad viņu jau ķēra Berta dūre, un šoreiz viņš nošļūca uz visām četrām lejā pa slīpo nogāzi, kas bija slidena, jo to klāja īsa sausa zāle.
«Tas jums, mana vecā lēdija!» Bērts iesaucās un palīdzēja arī kareiviskajai sievietei noripot pa nogāzi lejup. No krūmiem iznāca vēl trīs vīri.
Bet Bilijs tikmēr bija novietojis Saksonu drošībā aiz galda, kur izbraucēji mēdza ieturēt maltītes. Arī Mērijai, kas paniskās bailēs grasījās ķerties tam klāt un turēties pie viņa, Bilijs lika nostāties aiz galda pie Saksonas.
Bērts taisni kūsāja cīņas priekā; viņa melnās acis mežonīgi liesmoja, un tumšajā sejā kvēloja karsto asiņu viļņi.
«Nāciet šurp, jūs mīkstčauļi!» viņš spiedza. «Arvien tuvāk uz priekšu, nožēlojamās vardes! Parunāsimies par Getisburgu. Mēs jums visiem rādīsim, ka amerikāņi vēl nav izmiruši.»
«Aizver muti — mēs nevaram sākt cīņu, ja pie mums ir meitenes,» Bilijs neapmierināts rūca, vēl arvien stāvēdams pie galda, aiz kura bija meitenes. Viņš pagriezās pret trijiem palīgiem, kas izbrīnā neredzēja šeit neviena, kam būtu vajadzīga viņu palīdzība. «Ejiet vien tālāk! Mēs nevēlamies plēsties. Jūs maldāties, domādami, ka meklējam ķīviņu. Mēs nevēlamies cīnīties — sapratāt?»
Viņi vēl arvien gudroja, ko darīt, un varbūt Bilijam būtu laimējies novērst jaunu kautiņu, ja vīrs, kas pirmīt bija nošļūcis pa nogāzi lejā, šai kritiskajā brīdī, uz rokām un ceļiem šļūkdams, atkal neuzraustos augšā un neparādītu savu asiņaino seju. Bērts atkal atvēzējās un notrieca to otrreiz pa nogāzi lejā, bet pārējie trīs kaukdami metās virsū Bilijam, kas dūrēja, mainīja stāvokli, noliecās un atkal trešoreiz dūrēja. Viņa sitieni bija labi tēmēti un cieti. Viņš tos izdalīja apdomīgi, lietpratīgi un no visa spēka.
Saksona vēroja jaunekļa acis un daudz mācījās no tā, ko tur redzēja. Viņa gan baidījās, bet tomēr asi un skaidri vēroja un redzēja, ka bija izgaisuši acu bezdibeņi, kur pirmīt mainījās gaisma ar ēnām. Viņa skatienā bija tikai virsma, cieta, skaidra, gandrīz sastingusi virsma, un tās būtu gandrīz bez izteiksmes, ja tur nevīdētu dziļa nopietnība. Berta acīs liesmoja ārprāts; īru acis bija mežonīgas un nopietnas, tomēr ne gluži nopietnas. Tajās bija jautrs, pārgalvīgs mirdzums, it kā šis kautiņš viņiem sagādātu prieku. Bet Bilija acīs tas nebija joks. Likās, ka viņš darītu darbu, kas tam noteikti jādara un ko viņš apņēmies pamatīgi padarīt.
Arī viņa sejā bija tā pati nejūtīgā izteiksme, un meitenei šķita, ka tai nav nekā kopēja ar to seju, ko viņa šodien visu laiku redzējusi. Viss zēniskais no tās bija izgaisis. Sī seja bija gandrīz baigi nobriedusi, mūžīgi veca un reizē arī mūžīgi jauna. Tur nebija dusmu, arī nežēlības ne. Tā bija sastingusi gluži tādā pašā veidā kā acis. Viņai ienāca prātā kaut kas no tām brīnišķīgajām teikām, ko tai bija stāstījusi māte par senajiem sakšiem, un viņš tai šķita viens no tiem. Viņa gara acīm redzēja garu melnu laivu, kuras priekšgals ir kā plēsīga putna knābis, redzēja lielus puskailus vīrus spārnotām bruņu cepurēm galvā — un viena šī vīra seja tik ļoti līdzinājās Bilija sejai. To viņa neapzinājās. Viņa redzēja un juta kā sapnī, nedomājot un neapzinoties. Tai pašā acumirklī viņa atviegloti uzelpoja, jo kaujas troksnis bija norimis. Tas bija ildzis tikai nedaudzas sekundes, Bērts lēkāja nogāzes malā un ņirgājās par uzvarētajiem, kas nevarīgi gulēja lejā. Bet tagad Bilijs pārņēma vadību savās rokās.
«Nāciet, meitenes,» viņš pavēlēja. «Atjēdzies, Bert. Mums jātiek no šejienes projām. Mēs nevaram cīnīties pret veselu armiju.»
Viņš vadīja atkāpšanos; Saksonu Bilijs bija paņēmis zem rokas, un Bērts, kas vēl arvien nerimās gavilēt un smieties, abi ar Mēriju tam sekoja. Mērija bija briesmīgi sašutusi, bet viņa protestēja nedzirdīgām ausīm.
«Nu, tas drīz beigsies,» Bilijs smiedamies teica Saksonai. «Es viņus pazīstu. Tāds kautiņš sagādā tiem vislielāko uzjautrinājumu. Un šīs dienas jandāliņš ir visu svētku vainags. Nu, ko es teicu? — Paraugieties tur uz to galdu.»
Bars sieviešu un vīriešu izspūrušiem matiem un saņurcītām drēbēm, smagi elpodami, draudzīgi kratīja viens otram rokas.
«Nāciet, iesim tagad dejot,» teica Mērija un virzīja visus uz dejas grīdas pusi.
Pa visu parku kareivīgie mūrnieki spieda viens otram rokas, un bāri drīz vien pildījās izslāpušiem cilvēkiem.
Saksona gāja cieši blakus Bilijam. Viņa lepojās ar to.
«Jūs esat drosmīgs,» viņa teica.
«Tas ir tas pats, kas zīdainim atņemt zīžamo,» viņš izvairīgi teica. «Viņi jau tikai dūrējās. Par boksu tiem nav ne jausmas. Tā, ziniet, nav nekāda cīņa.» Ar mazliet raižu pilnu zēnisku skatienu viņš apskatīja savas nobrāztās rokas. «Un ar tādām man rīt jābrauc,» viņš teica. «Tas nebūs nekāds joks, kad tās sapamps.»
Pulksten astoņos Alvista kapela spēlēja «Home, sweet Home», un, sekojot laužu straumei, viņi visi četri pa vakara mijkrēsli devās uz pikniku vilcienu, kur tiem laimējās dabūt divus brīvus solus vienu otram pretim. Kad visi soli, ejas un platformas bija stāvgrūdām pilni ar jautrajiem sarīkojuma dalībniekiem, vilciens sāka kustēties. Brauciens bija īss, jo vajadzēja tikai veikt attālumu, kas šķīra priekšpilsētu no Oklendas. Vagonā dziedāja, pie tam divas dziesmas vienā un tai pašā laikā, un Bērts, atspiedis galvu pie Mērijas pleca, un Mērija, apvijusi roku ap viņa plecu, uzsāka «Pie Vabaša krastiem». Viņš nodziedāja dziesmu no sākuma līdz beigām un nejāva sevi traucēt mežonīgajam troksnim, ko sācēla divas ģenerālkaujas turpat viņu tuvumā, viena norisa uz blakus platformas, otra viņu vagonā, tikai pretējā galā. Sievietēm kliedzot, logu stikliem plīstot, traci izbeidza divi policisti.
Bilijs dziedāja kādu garu un skumju kovboju dziesmu, un katrs pants nobeidzās ar refrēnu: «Apbediet mani vientuļā prērijā.»
«To jūs nekad neesat dzirdējusi; šo dziesmu mēdza dziedāt mans tēvs,» Bilijs teica Saksonai, kas priecājās, kad viņš bija beidzis.
Meitene bija atklājusi viņā pirmo trūkumu. Viņam nebija muzikālās dzirdes. No sākuma līdz beigām viņš bija dziedājis nepareizi.
«Es nedziedu bieži,» viņš vēl piebilda.
«Par to jūs varat būt pārliecināta,» Bērts iesaucās. «Biedri viņu vienkārši nosistu, ja viņš to darītu.»
«Viņi visi smejas par manu dziedāšanu,» Bilijs žēlojās Saksonai. «Sakiet vaļsirdīgi, vai jūs domājat, ka tā tik briesmīga?»
«Tā ir… varbūt mazliet nepareiza,» Saksona mēģināja izvairīties.
«Man tā neizklausās nepareiza,» viņš protestēja. «Tīrā sazvērestība pret mani. Esmu ar mieru derēt, ka jums to iegalvojis Bērts. Bet tagad dziediet jūs kaut ko, Sakson. Deru, ka jūs labi dziedat. To var redzēt, uz jums paskatoties.»
Viņa iesāka «Kad pagājušas pļaujas dienas», un Bērts un Mērija pievienojās; bet, kad arī Bilijs gribēja sākt dziedāt, Bērts brīdinādams iespēra tam ar kāju. Saksonai bija dzidrs un skanīgs soprāns, ne sevišķi spēcīgs, bet ļoti maigs, un viņa apzinājās, ka dzied Bilijam.
«Nu, lūk, t ā ir dziedāšana,» viņš iesaucās, kad viņa bija beigusi. «Dziediet to vēlreiz. Nu, sāciet! To jūs tiešām protat. Taisni lieliski.»
Bilija roka tuvojās meitenes rokai un satvēra to; sākdama atkal dziedāt, Saksona sajuta jaunekļa asiņu tīksmo siltumu.
«Skaties, kā viņi tur sēž roku rokā,» Bērts ķircinājās. «Viņi tur sēž un tur rokas, it kā tiem būtu bail vienam no otra. Skatieties uz Mēriju un mani. Drošāk, jūs gļēvuļi! Ciešāk kopā. Ja jūs to nedarīsit, būs ļoti aizdomīgi. Man jau sāk rasties aizdomas.»
Viņa mājienus nevarēja nesaprast, un Saksona juta, ka tai sāk kvēlot vaigi.
«Savaldies, Bert,» Bilijs viņu apsauca.
«Turi muti!» piebalsoja Mērija, kas arī bija sašutusi. «Tu esi briesmīgi rupjš, Bert Vanhop, un es nevēlos ielaisties ar tevi nekādās darīšanās — lūdzu!»
Viņa atvilka savu roku un aizbīdīja Bertu projām, bet tikai tādēļ, lai pēc desmit sekundēm tam piedotu un to atkal žēlīgi pieņemtu.
«Klausieties, jūs visi,» nelabojamais Bērts turpināja. «Vēl nav vēls. Izlietosim laiku — vispirms uz Pabsta kafejnīcu un tad kaut kur citur. Ko tu par to saki, Bil? Un jūs, Sakson? Mērija nāks līdzi.»
Saksona klusēja un gaidīja, pa pusei slima no bailēm, ko gan atbildēs vīrietis, kuru viņa tikko pazīst.
«Nē,» viņš lēni teica. «Man rīt agri jāceļas un visu dienu jāstrādā, un rādās, ka meitenēm tāpat.»
Saksona piedeva viņam, ka viņš ir nemuzikāls. Viņai vienmēr bija licies, ka šādi vīrieši ir pasaulē, šādu vīrieti viņa bija gaidījusi. Viņai bija divdesmit divi gadi, un pirmo precību piedāvājumu tā saņēma sešpadsmit gadu vecumā. Pēdējo vēl tikai pirms kāda mēneša — no veļas mazgātavas inspektora; tas bija labs un laipns, bet nebija vairs jauns. Bet šis cilvēks viņai blakus — tas bija spēcīgs, labs, laipns un jauns. Viņa pati bija pārāk jauna, lai neilgotos jaunības. Apprecoties ar inspektoru, viņai vairs nebūtu jāgludina, bet tur viņa negūtu dvēseles siltumu. Bet šis vīrietis viņai blakus … Viņa notvēra sevi tai brīdī, kad gribēja paspiest roku tam, kas turēja viņas roku.
«Nē, Bert, nemoki mūs; viņam taisnība,» Mērija teica. «Mums jāatpūšas. Rīt atkal visu dienu jāstāv kājās pie gludināmā dēļa.»
Saksona pēkšņi sastinga no bailēm, iedomājoties, ka viņa droši vien vecāka par Biliju. Zagšus paveroties uz viņu un redzot viņa sejas maigo apaļumu un zēnisko izteiksmi, meitene neviļus notrīsēja. Bez šaubām, viņš apprecēs meiteni, kas būs jaunāka gados nekā viņš pats, jaunāka nekā viņa. Cik viņš varētu būt vecs? Vai viņš būtu viņai par jaunu? Bet jo neaizsniedzamāks viņš tai šķita, jo vairāk viņa jutās pievilkta. Viņš bija tik spēcīgs, tik maigs. Viņa atsauca atmiņā visus šīs dienas notikumus. Tur nebija nevienas kļūdas. Visu laiku viņš bija uzmanīgs pret viņu un Mēriju. Un viņš saplēsa viņas dejas karti un nedejoja ne ar vienu citu. Droši vien viņa tam patīk, jo citādi viņš taču tā nebūtu darījis.
Saksona viegli pakustināja savu roku, ko turēja viņa i
roka, un sajuta raupjo pieskārienu viņa cietajai važoņa delnai. Tā bija brīnumaina izjūta. Tagad arī viņš pakustināja savu, lai pielāgotos viņas rokai, un meitene bailīgi gaidīja. Viņa nevēlējās, lai viņš mēģinātu darīt kā citi vīrieši, un viņa to ienīstu, ja tas izlietotu viņas pirkstu vieglo kustību un apliktu viņai roku. Bet viņš to nedarīja, un meitenē iekvēlojās siltas jūtas. Viņš bija smalkjūtīgs. Viņš nebija vējgrābslis līdzīgi Bertām, ne arī rupjš kā citi vīrieši, ko tā bija sastapusi. Viņai bija ne visai tīkami piedzīvojumi, un viņa bija izjutusi lielas alkas pēc tā, ko dēvē par bruņnieciskumu, kaut arī nezināja šo vārdu, lai izteiktu to, kas viņai trūka un pēc kā viņa ilgojās.
Un viņš bija bokseris. Sī doma lika gandrīz aizcirsties viņas elpai. Viņš nemaz neatbilda tam, kādu viņa bija iedomājusies bokseri. Bet viņš jau vairs nebija bokseris. Viņš taču pats teica, ka vairs neesot. Viņa nolēma tam to pajautāt, ja — ja viņš to uzaicinās kaut kur izbraukt. Bet par to viņa nešaubījās, jo, ja vīrietis dejo visu dienu ar vienu un to pašu meiteni, tad viņš to tūlīt nepamet. Viņa gandrīz gribēja, lai viņš būtu profesionālis. Sī doma izraisīja viņā tīksmas trīsas. Bokseris, tas bija kaut kas baismīgs un mistisks. Tie nav parasti strādnieki kā, piemēram, namdari un veļas mazgātāji, tie ir romantisma pārstāvji. Arī spēku tie reprezentē. Viņi nestrādā citiem, bet uzstājas lepni un vareni, tikai ar savu pašu spēku, tie cīnās ar lielo pasauli un izspiež no tās atvairīgajām rokām sev jauku dzīvi. Bija tādi bokseri, kam piederēja pašiem savs auto un kas ceļojot ņēma līdzi veselu pulku treneru un kalpotāju. Varbūt tā bija tikai Bilija kautrība, kas tam lika teikt, ka viņš vairs neuzstājas. Un tomēr — cietās delnas rādīja, ka viņš to vairs nedara.
Pie vārtiem viņi atvadījās. Bilijs acīmredzot jutās neveikli, un Saksonai tas sagādāja prieku. Viņš nepiederēja tiem jaunajiem vīriešiem, kam tas viss ir pati par sevi saprotama lieta. Brīdi iestājās klusums, un viņa it kā grasījās iet iekšā, bet patiesībā nepacietīgi gaidīja, ka viņš teiks vārdus, ko tā tik ļoti ilgojās dzirdēt.
«Kad mēs atkal redzēsimies?» viņš jautāja, turēdams viņas roku savējā.
Viņa piekrizdama iesmējās.
«Es dzīvoju Oklendas austrumos,» viņš paskaidroja. «Tur, ziniet, ir mūsu staļļi, un mēs galvenokārt braucam tai rajonā. Tādēļ es reti ierodos šai pusē. Mans ceļš neved te garām. Bet sakiet…» viņa roka ciešāk apskāva Saksonas roku. «Mums vajadzētu vēl kādreiz tā krietni padejot. Trešdien Orindora klubā ir balle. Ja jums tai dienā nekas cits nav padomā — vai varbūt ir?»
«Nē,» viņa teica.
«Nu tad trešdien. Cikos lai ierodos pēc jums?»
Un, kad viņi bija visu norunājuši un viņš bija ar mieru, ka viņa dejos dažas dejas arī ar citiem puišiem, vēlreiz sakot labu nakti, viņa roka ciešāk apskāva meitenes roku un vilka to sev klāt. Tāda bija paraža, bet viņai būtu labāk paticis, ja viņš tā nedarītu, jo Saksona baidījās, ka tas varētu radīt pārpratumus. Un tomēr viņa vēlējās to noskūpstīt, kā vēl nekad nevienu vīrieti nebija vēlējusies skūpstīt. Un, kad tas notika un Saksona pievērsa tam savu seju, viņa konstatēja, ka tas ir godīgi domāts skūpsts. Aiz tā nekas neslēpās. Tas bija tikpat neveikls un laipns kā viņš pats, gandrīz kautrs un neliecināja par sevišķi lielu praksi «ar labu nakti» teikšanā. Visi vīrieši tātad nav līdzīgi dzīvniekiem, viņa domāja.
«Labu nakti,» viņa murmināja; vārtiņi nočīkstēja zem viņas rokas. Viņa steidzās pa šauro celiņu, kas veda uz mājas ieeju.
«Trešdien,» viņš klusi iesaucās.
«Trešdien,» viņa atbildēja.
Bet, palikusi stāvot abu māju aizēnotajā šaurajā ejā, Saksona priecīga klausījās troksnī, ko sacēla viņa soļi uz cementētas ietves. Un tikai tad, kad troksnis bija pavisam apklusis, viņa gāja tālāk. Viņa klusu uzzagās pa virtuves kāpnēm, šķērsoja virtuvi un nemanīta iekļuva savā istabā, no sirds pateicīga, ka brāļa sieva aizgājusi gulēt.
Saksona aizdedza gāzi un, noņemot no galvas mazo samta cepurīti, juta, ka lūpās trīs tikko saņemtais skūpsts. Saprotams, ka tas nekā nenozīmēja. Starp jauniem ļaudīm tā bija parasts. Visi darīja tāpat. Bet skūpsts atsveicinoties nekad tai nebija radījis šīs trīsas ne smadzenēs, ne lūpās. Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Paklausot pēkšņai iedomai, viņa sāka sevi apskatīt spogulī. Acis bija laimīgas un starojošas. Sārtums, kas tik viegli radās un zuda viņas vaigos, šai acumirklī lika tiem ziedēt un kvēlot. Tas bija jauks attēls spogulī, kas lika tai laimīgi un pašapzinīgi smaidīt, un smaids kļuva vēl dziļāks, redzot divas rindas stipru, baltu un gluži vienādu zobu. Kādēļ lai Bilijam šī seja nepatiktu? Viņa sev jautāja. Citiem vīriešiem tā bija patikusi. Citiem vīriešiem tā patika. Pat citas meitenes atzina, ka viņa labi izskatās. Jādomā, ka tā bija patikusi Cārlijam Longam, jo citādi viņš taču nepadarītu viņas dzīvi tik mokošu.
Viņa pameta skatienu sāņus, kur spoguļa aplodā bija iesprausta viņa fotogrāfija, nodrebinājās un netīksmē savieba seju. Attēla acīs bija lasāma nežēlība un brutalitāte. Viņš bija īsta bestija. Jau veselu gadu viņš to tiranizēja. Citi puiši baidījās ar Saksonu iet. Visus viņš aizbiedēja. Veids, kā viņš to uzmanīja, gandrīz līdzinājās verdzībai. Viņa atcerējās jauno veļas mazgātavas grāmatvedi — tas nebija strādnieks, nē, bet smalks kungs baltām mīkstām rokām un maigu balsi — to Cārlijs Longs piekāva tikai tādēļ vien, ka viņš bija iedrošinājies atnākt tai pakaļ, lai vestu viņu uz teātri. Un viņa bija bezspēcīga. Paša jaunā grāmatveža dēļ meitene nekad nebija uzdrošinājusies paklausīt uzaicinājumam iet ar to pastaigāties.
Un nu tagad, trešdien, viņa ies ar Biliju. Bilijs! Sirds tai sāka strauji pukstēt. Droši vien būs tracis, bet Bilijs viņu pasargās no uzbāzīgā pielūdzēja. Viņa labprāt gribētu, lai viņš mēģina uzbrukt Bilijam, gan tad viņš redzēs!
Ar ātru, steidzīgu kustību viņa izņēma no spoguļa ap- lodas fotogrāfiju un nosvieda uz kumodes ar seju uz leju. Tā nokrita blakus kādam mazam četrstūrainam tumšas ādas futrālim, kur bija atstājis savas pēdas laika zobs. Tas meitenei šķita kā svētuma zaimojums, viņa atkal satvēra derdzīgo fotogrāfiju un iesvieda to istabas kaktā. Paņēmusi ādas futrāli, viņa uzspieda uz atsperes, un tas atvērās. Saksona raudzījās kādas mazas nogurušas sievietes attēlā, ar stingrām pelēkām acīm un cerību pilnu patētisku vaibstu ap muti. Futrāļa samtā bija iespiests zelta burtiem: Karltonam no Dēzijas. Viņa to bijīgi lasīja, tas bija viņas tēvs, ko tā nekad nebija pazinusi, un māte, ko viņa bija redzējusi tikai īsu laiku, kaut arī nekad neaizmirsa, ka šīs skumjās gudrās acis bijušas pelēkas.
Lai gan Saksonai trūka konvencionālās reliģijas, savā būtībā viņa bija dziļi reliģioza. Viņas jēdzieni par Dievu bija neskaidri un izplūduši, un tie viņu mulsināja. Dievu viņa nespēja iedomāties. Bet šeit, šai attēlā bija kaut kas konkrēts. Baznīcā viņa negāja. Tas te bija viņas augstais altāris, viņas svētākais svētums. Seit viņa guva mierinājumu un patvērumu bēdās, vientuļos brīžos, šeit meklēja padomu, iedvesmu un atbalstu. Viņa juta, ka atšķiras no pārējām pazīstamām meitenēm, un mēģināja rast izskaidrojumu attēla sejā. Viņas māte arī bija atšķīrusies no citām sievietēm. Sis attēls Saksonai nozīmēja to pašu, ko citiem cilvēkiem Dievs. Sā attēla priekšā viņa gribēja but patiesa, nedarīt citiem pāri un nesagādāt raizes. Cik daudz viņa patiesībā zināja par savu māti, cik daudz tur bija minējumu un pieņēmumu, par to viņa pati nebija skaidrībā. Jau ilgus gadus viņa veidoja savu mātes mītu.
Bet vai tas bija tikai mīts? Saskaitusies pati par savām šaubām, viņa atvēra kumodes augšējo atvilktni un izņēma stipri nolietotu nelielu ādas portfeli. No tā izbira nodzeltējuši, plāni manuskripti, un gaisā bija jūtama vāja salda smarža, kas lika atcerēties senos laikus. Rokraksts bija smalks un stipri līkumots; tā mēdza rakstīt pirms piecdesmit gadiem. Viņa klusu lasīja:
Par Eolkokli saldāka Šķiet tavas mūzas dziesma man, Un plašā Kalifornija No maigām atbalsīm vēl san.
Viņa jautāja sev, kā jau tūkstoškārt bija jautājusi, kas tā Eola kokle tāda varētu būt, bet nepazīstamā vārda skaistums un mistika lika tai miglaini atcerēties viņas skaisto māti. Kādu brīdi domājusi, viņa atritināja otru manuskriptu ar uzrakstu «Veltīts K. B.». Viņa zināja, ka tas nozīmē Karltonu Braunu, jo tas bija mīlas dzejolis, ko viņas māte bija veltījusi viņas tēvam.
Saksona apcerot lasīja dzejoļa pirmo pantu:
Reiz no ļaudīm man birzī bij aizzagties prieks. Kur redz statujas kailas un kur lapu jums liegs Salc ap Psīhi un Bakhu, kas efejām vīts, Un kur mīlnieku dieve un Pandora mīt.
Arī tas viņai bija neuzminama mīkla. Bet viņa it kā ieelpoja lasītā skaistumu. Bakhs un Psīhe — tas bija talismans, ar kura palīdzību var burties. Bet ak! Tikai viņas māte prata burvību atminēt. Dīvaini bezsatura vārdi, kas tik daudz nozīmē. Viņas brīnišķā māte bija zinājusi šo vārdu nozīmi. Saksona skaļā balsī burtoja šos trīs vārdus, burtu pēc burta, jo neuzdrošinājās tos izrunāt, un viņas apziņā pie tam pavīdēja cēli priekšstati, bezgalīgi dziļi un neaptverami. Samulsis un apžilbis viņas prāts apstājās augstu pāri viņas pasaulei, pie ieejas mirdzošā un zaigojošā pasaulē, kur bija mitusi viņas māte. Atkal un atkal viņa bijīgi lasīja šīs četras rindiņas. Tur bija starojoša gaisma un skaidrība, un viņa juta, ka tai vajadzētu klusināt arī tās pasaules sāpes un nemieru, kurā viņa mita. Seit, šais noslēpumainās rindiņās, bija mīklas atminējums. Ja viņa tikai spētu to izprast, viss kļūtu skaidrs. Par to viņa bija cieši pārliecināta. Tad viņa arī saprastu Sā- ras aso mēli, savu nelaimīgo brāli, Cārlija Longa nežēlību, nelaimīgā grāmatveža piekaušanu, dienām, mēnešiem un gadiem ilgās pūles pie gludināmā dēļa.
Saksona pārlaida acis nākamajiem pantiem, kas, kā viņa zināja, nebija viņas prātam pieejami, un mēģināja atkal:
Kā lapenes krēsla nu ugunīs viz,
Kas spulgo kā opāls un brīžam kā zelts,
Jo lēni dziest diena, un saulesriets drīz
Tik sārts kā vecs vīns, kad tas galdā ir celts,
Vij rožainu gaismu ap najādi stalto, !
Ko putainā fontānā peldamies redz,
Un brīžiem gan krūtis, gan roku sniegbalto
Kā ametistgraudi tai lāstekas sedz.
«Tas ir brīnišķi, taisni brīnišķi,» viņa nopūtās. Dzejas un neizprotamās mistērijas apburta, viņa saritināja un nolika manuskriptu. Atkal viņa rakņājās atvilktnē, meklējot starp atstātajām dārgajām piemiņas lietām mātes dvēseles mīklas atminējumu.
Šoreiz viņa izvilka zīdpapīrā ietītu un ar lentu apsietu nelielu sainīti. Viņa to rūpīgi atsēja, darīja to svinīgi nopietni kā augstais priesteris pie altāra. Parādījās neliela sarkana zīda spāniešu josta, gandrīz kā maza korsetīte, jo to saturēja zivjukauli; tādas nēsāja pirmo kolonistu sievietes, kad tās devās pāri prērijai. Tas bija rokdarbs, darināts seno pagājušo dienu Kalifornijas-Spānijas gaumē. Pat jostas zivjukaula turētāji bija darināti no tā neapstrādātā materiāla, ko vecie kolonisti iemainīja no valzivju medniekiem pret ādām un taukiem. Melno mežģīņu kruzuli viņas māte bija pati darinājusi. Trīskārt uzšūtā melnā samta lenta arī bija viņas mātes darbs — katrs dūriens tur bija viņas roku darbs.
Saksona iegrima domās un nodevās sapņiem. Tas bija kas konkrēts. To viņa saprata. To viņa bijīgi godāja, kā citi cilvēki godā dievus, kaut gan viņu esību zemes virsū var pierādīt mazāk taustāmi. * No viena gala līdz otram mērojot, josta bija divdesmit
divas collas gara. To viņa skaidri zināja, jo bija to ne vienreiz vien mērījusi.* Saksona piecēlās kājās un aplika jostu sev ap vidu. Tā bija rituāla viena daļa. Josta tai derēja. Dažās vietās tā pavisam cieši sagāja kopā. Bez drēbēm tā viņai derēja kā uzlieta, tikpat labi kā bija derējusi viņas mātei. Nekas Saksonu tā neietekmēja kā šis seno laiku pārpalikums. Viņai bija mātes stāvs. Arēji viņa bija mātes atveids. Savu veiklību un ātrumu darbā, par ko citi tik ļoti brīnījās, viņa bija mantojusi no mātes. Tāpat viņas māte bija likusi citiem cilvēkiem brīnīties — viņas māte, maza un niecīga kā rotaļlietiņa, kas tomēr, kaut gan jaunākā un mazākā no visiem, bija kā māte visam lielajam līdzcilvēku pulkam. Tā bija viņa, pie kuras visi meklēja atbalstu un palīdzību, pat viņas pašas brāļi un māsas, kas bija gadus divpadsmit vecāki par viņu. Tā bija Dēzija, kas cirta savu mazo kāju pie zemes un deva rīkojumu atstāt ļaunā drudža apdraudēto līdzenumu un doties
uz Ventanas kalnājiem, kur bija veselīgs gaiss; viņa bija uzvarējusi savu tēvu, pazīstamo indiāņu uzvarētāju, un uzsākusi sīvu cīņu ar visu ģimeni, lai Vila varētu apprecēties ar cilvēku, ko mīlēja; viņas māte bija saslējusies pret ģimenes un visas sabiedrības morāli, uzstājoties, lai Laura šķiras no sava noziedzīgi vājā rakstura vīra, bet viņa bija arī tā, kas turēja ģimeni vienkop ikreiz, kad to draudēja izklīdināt pārpratumi un cilvēcīgas vājības.
Miera nesēja un karotāja! Visi senie nostāsti kā dzīvi aizritēja Saksonas gara acīm. Viņa redzēja visu skaidri līdz pēdējam sīkumam, bieži jo bieži viņa bija to uzbūrusi savā iztēlē, kaut tās arī bija lietas, ko viņa savām acīm nekad nebija skatījusi. Visi sīkumi tiešām arī bija viņas pašas iztēles radīti, jo nekad viņa nebija redzējusi ne vēršu vilktus pajūgus, ne mežonīgus indiāņus, ne arī prēriju šoneri. Un tomēr viņa skaidri un nepārprotami redzēja garu zemes kāro angļu-sakšu karavānu, kas devās pārgājienā šķērsām pāri kontinentam no austrumiem uz rietumiem, un saules apmirdzēto putekļu mākoni, ko sacēla desmit tūkstošu vēršu kājas. Tā bija miesa no viņas miesas un asinis no viņas asinīm. Viņa bija iezīdusi šīs teikas un patiesos notikumus reizē ar mātes pienu, to viņai bija paudušas to cilvēku lūpas, kas paši bija visu piedzīvojuši. Viņas acis skaidri redzēja garu ratu karavānu, apbruņotos novājējušos vīrus karavānas priekšgalā, zēnus, kas bikstīja nogurušos vēršus; tie krita, bet atkal rausās kājās, lai vēlreiz kristu un celtos. Un caur visu šo fantāzijas audumu kā zelta pavediens vijās viņas mātes, viņas nenogurdināmās mazās, astoņus gadus vecās (kam palika deviņi gadi, pirms lielais ceļojums beidzās) mātes attēls, tās, kam piederēja burvības noslēpuma atslēga, likumdevējas un sava ceļa gājējas attēls, un viņas ceļi tāpat kā griba vienmēr bija pareizi un labi.
Visskaidrāk un tomēr arī visspilgtāk Saksonai tēlojās kauja pie Mazās Tērces un Dēzija, kas, it kā svētkiem sa- posusies, baltā ģērbā, ar zīda jostu ap vidu un greznu spraudi un zīda lentu matos, katrā rokā pa nelielam spainim, iznāk saules apmirdzētā ziedošā pļavā no ratu loka, kur ievainotie kliedz drudža karstumos un murgo par vēsiem dzidriem avotiem; viņa redzēja to ejam uz simts soļu attālo avotu un atgriežamies ar ūdeni, jo pārsteigums un izbrīns kavēja indiāņus ķerties pie ieročiem.
Saksona uzspieda dedzīgu skūpstu mazajai sarkanajai zīda jostai un, steidzīgi to saritinot, valgām acīm atvadī-
jās no mistiskā mātes kulta un visām dīvainajām un brīnišķīgajām dzīves mīklām.
Gultā, aizvērtām acīm viņa mēģināja atdzīvināt tās nedaudzās atmiņas, kas tai bija saglabājušās par māti no bērnības. Tas bija viņas iemīļotais veids iegrimt miegā. Tā viņa vienmēr bija darījusi: viņa nolaidās melnajās miega dzīlēs, līdzņemot mātes atveidu, kas tai it kā iezīmējās gaistošajā apziņā. Bet šī māte nebija ne ziedošās pļavas Dēzija, ne arī tā, kuras atveids tai glabājās ādas futrālī kumodes atvilktnē. Tā Dēzija, ko viņa redzēja naktīs, bija daudz vecāka, bezmiega mocīta māte, drosmīga kā cilvēks, kam nav svešas rūpes un raizes, bāla nevarīga būtne, maiga un pacietīga, kas dzīvoja tikai ar stipru gribu, bez šīs gribas viņa sen būtu zaudējusi prātu, jo neviens ārsts tai nevarēja dot ne brīdi atspirdzinātāja miega. Tā vilkās — vienmēr vilkās no slimības gultas līdz atzveltnim un atkal atpakaļ, sagurusi vilkās pa visu māju, un tā dienām un nedēļām ilgi, bet nekad nesūdzoties, kaut ari viņas nezūdošo smaidu bieži vien izķēmoja sāpes un gudrās pelēkās acis, vēl arvien gudras un pelēkas, kļuva nedabīgi lielas un bezgalīgi dziļas.
Bet šai naktī Saksonai nelaimējās ātri iemigt; mazā, nevarīgā māmiņa nāca un gāja; bet starpbrīžos Bilija seja ar aizplīvurotām, stūrgalvīgām un skaistām acīm tai dedzināja aizvērto acu plakstus. Un vēlreiz, kad to jau sāka pārvarēt miegs, viņa sev atkal jautāja: vai tas ir viņš?
Darbs mazgātavā norisa kā parasti, bet trīs dienas līdz trešdienas vakaram bija neparasti garas. Saksona klusu kaut ko dūca, gludinot cietināto smalkveļu, un darbs viņas rokās ļoti šķīrās.
«Es nesaprotu, kā tu to vari!» brīnījās Mērija. «Ja tā ies uz priekšu, tu šonedēļ viegli vien nopelnīsi trīspadsmit vai četrpadsmit.»
Saksona smējās, un tvaikā, kas cēlās augšup no gludekļa, viņa redzēja ņirbam zelta burtus, un, tos burtojot,
iznāca «trešdiena».
«Kā tev patīk Bilijs?» Mērija jautāja.
«Man viņš patīk,» skanēja vaļsirdīga atbilde.
«Labi. Bet tālāk par to arī neej.»
«Es iešu, ja gribēšu,» Saksona jautri iesmējās.
«Labāk ne,» skanēja brīdinājums. «Tu sagādāsi sev tikai nepatikšanas. Viņš par precēšanos nemaz nedomā. Daudzas meitenes dabūjušas par to pārliecināties. Viņas visas jau taisni krīt tam ap kaklu.»
«Nedomāju ne viņam, ne arī kādam citam krist ap kaklu.»
«Es tikai gribēju tev to pateikt,» Mērija piebilda. «Un tu labi darīsi, ja to ievērosi…»
Saksona bija kļuvusi nopietna.
«Viņš droši vien nav … nav.. » viņa iesāka un tai pašā acumirklī atskārta jautājuma nozīmi un nespēja to pateikt.
«Ak ne, nepavisam arī nē — kaut gan nezinu, kas viņu varētu no tā atturēt. Viņš ir caur un cauri godīgs. Bet viņš tikai nevēlas ar katriem brunčiem saistīties. Viņš dejo, ir jautrs — un tas arī ir viss. Daudzas viņš tādā veidā piemuļķojis. Varu derēt, ka arī tagad vismaz ducis meiteņu viņā iemīlējušās. Un viņš par tām tikai smejas. Tu taču pazīsti Liliju Sandersoni. Tu viņu redzēji pagājušā vasarā Selmondparkā slāvu izbraukumā — slaidā skaistā gaišmate, kas bija kopā ar Buču Vilovu?»
«Jā, es viņu atceros,» Saksona teica. «Kas ir ar viņu?»
«Viņa kādu laiku gāja ar Buču Vilovu, un šķita, ka viņiem laba saskaņa, bet Bilijs, tikai tādēļ, ka viņa labi dejo, sāka ar viņu diezgan daudz dejot. Bučām nav bail ne no kā. Turpat uz vietas viņš sacēla lielu traci, un visi, kas vien gribēja, varēja klausīties, kā viņš strostēja Bi- liju. Un Bilijs klausījās, klausījās savā īpatnā garlaikotā veidā, bet Bučs kļuva arvien niknāks un niknāks; visi gaidīja kautiņu.
Un tad Bilijs teica Bučām: «Vai tu beidzi?» — «Jā,»
Bučs teica, «es pateicu visu, kas man bija sakāms, un ko tu tagad domā darīt?» Un Bilijs atbildēja — un kā tu domā, ko viņš teica, visiem skatoties un klausoties, ko viņš teica Bučām, kam bija asiņu pieplūdušas acis? Lūk, ko viņš teica: «Labi, es nekā nedomāju, Buč.» Taisni tā viņš teica. Bučs bija tik pārsteigts, ka viņam vajadzēja piedurties tikai ar spalviņu un viņš apgāztos. «Un nekad ar viņu vairs nedejosi?» viņš jautāja. «Nē, ja tu teiksi, ka es to nedrīkstu darīt, Buč,» Bilijs teica. Lūk, taisni tā.
Cits neviens tā neuzdrīkstētu rīkoties, kā Bilijs to darīja — jo tad katrs būtu viņu nicinājis. Bet Biliju ne. Viņš tā drīkst darīt. Viņam ir laba cīnītāja slava, un, kad viņš pagāja sāņus, dodot Bučām ceļu, visi zināja, ka viņš to nedara baidīdamies vai slapstīdamies. Viņš nebūt neinteresējās par Liliju Sandersoni, lūk, kur bija iemesls, bet visi redzēja un saprata, ka meitene ir gluži kā traka pēc Bila.»
Dzirdētais notikums Saksonā viesa nemieru. Viņa bija ne vairāk, ne mazāk lepna, kā sievietes vispār mēdz būt, bet attieksmē uz vīrieša iekarošanu viņai nebija diez cik daudz pašpaļāvības. Bilijam bija paticis ar viņu dejot, un viņa sev jautāja, vai tas arī būtu viss. Gadījumā, ja Cār- lijs Longs uzsāktu ar viņu strīdu, vai Bilijs atteiktos no viņas kā no Lilijas Sandersones? Viņš nedomāja precēties, bet Saksona bija spiesta redzēt, ka viņš būtu ļoti vēlams vīrs. Tur nebija ko brīnīties, ka meitenes tam skrien pakaļ. Bet viņš bija tāpat vīriešu, kā sieviešu uzvarētājs. Vīrieši viņu labi ieredzēja. Šķita, ka Bērts Vanhops viņu taisni vai mīl. Viņa atcerējās Viselparkā redzēto Bečer- taunas slaistu, kas bija pienācis pie viņu galda atvainoties, un arī īru virvju vilcēju, kas tūlīt atmeta domu kauties ar Bilija, tiklīdz viņu pazina.
Ļoti izlutināts jauns vīrietis, viņa nodomāja, un šī doma bieži vien šaudījās Saksonas galvā. Bet viņa ikreiz to atvairīja kā zemisku. Viņš bija maigs savā īpatnā mokoši garlaikotā veidā. Nevērojot savu spēku, viņš nevienu neaizskāra un neapvainoja. To rādīja notikums ar Liliju Sandersoni. Saksona to atkal un atkal pārdomāja. Viņš nebija interesējies par meiteni un tūlīt atkāpies, lai nebūtu kavēklis starp Liliju un Buču. Bērts tā nekad nebūtu darījis; sajūsma, ko viņā izraisīja kautiņi un trači, būtu ietekmējusi viņu rīkoties citādi. Būtu notikusi cīņa un izaudzis naids, Bučs būtu kļuvis par viņa ienaidnieku, un Lilija nebūtu nekā ieguvusi. Bet Bilijs bija rīkojies pareizi — bija darījis to mierīgi un nepārsteidzoties, un nevienu pie tam neaizskarot. Tas viss viņu darīja Saksonas acīs vēl vēlamāku.
Viņa nopirka jaunu pāri zīda zeķu, viņa bija vilcinājusies ar šo pirkumu nedēļu no nedēļas, naktī no otrdienas uz trešdienu nogurusi un miegaina šuva sev jaunu blūzi, bet Sāra viņu visu laiku rāja, ka izdedzina tik daudz gāzes.
Trešdienas vakarā Orindora ballē viņa neizjūta tikai prieku vien. Bija taisni vai jākaunas, kā meitenes aplidoja Biliju, un dažbrīd Saksonu kaitināja tā uzmanība, kā viņš ar tām runājās. Bet Saksonai bija jāatzīst, ka Bilijs tā neaizskāra citu jauno vīriešu jūtas, kā jaunās meitenes lika ciest viņai. Meitenes gandrīz vai lūdzās, lai viņš ar tām dejotu, un Saksonai bija jāredz šīs medības, kas norisa viņas acu priekšā. Viņa nolēma nedarīt tā kā citas un dejoja drīz ar vienu, drīz ar otru, un slepeni priecājās, redzot, ka atradusi pareizo ceju. Viņa apzināti lika tam saprast, ka ir vēl arī citi vīrieši, kam viņa patīk, tāpat kā viņš, kaut gan negribot, demonstrēja tai savu varu pār sievietēm.
Viņa bija laimīga, kad viņš, neklausoties viņas iebildumos, neatlaidīgi uzstāja dejot ar viņu divas dejas vairāk, nekā viņa tam bija solījusi. Un viņa bija priecīga un reizē arī nikna, dzirdot, ko divas spēcīgas, lielas fabrikas strādnieces saka par viņu. «Skaties, kā tas mazais kvek- šķis viņu monopolizē!» viena no viņām teica. Un otra: «Vai tev neliekas, ka viņai labāk vajadzētu skriet pakaļ kādam viņas vecuma puisim?» — «Zīdaiņu zagle!» bija beidzamais indīgais vārds, ko Saksona vēl dzirdēja, abām meičām aizejot, un kas tai sadzina vaigos asinis.
Bilijs pavadīja viņu līdz mājām, pie vārtiņiem noskūpstīja un aiznesa līdzi viņas solījumu piektdienas vakarā iet ar viņu dejot Germanijā.
«Es nemaz nebiju domājis turp iet,» viņš teica, «bet ja jūs teiksit vārdu … Bērts arī tur būs.»
Nākošā dienā, stāvot pie gludināmā dēļa, Mērija teica Saksonai, ka esot solījusies Bertām iet ar viņu dejot Germanijā.
«Vai tu arī nāksi?»
Saksona pamāja.
«Bilijs Robertss?»
Atkal Saksona pamāja, un Mērija, turēdama paceltajā rokā gludekli, ziņkāri paskatījās uz viņu.
«Bet ja Cārlijs Longs sacels traci?»
Saksona paraustīja plecus.
Atri un klusēdamas viņas kādu laiku gludināja.
«Nu labi,» Mērija beidzot teica, «ja viņš tā darīs, varbūt saņems to, ko pelnījis. Par to es tikai priecātos. Bet viss atkarājas no tā, ko Billijs jūt — attieksmē pret tevi, es domāju.»
«Es neesmu Lilija Sandersone,» Saksona sašutusi iesaucās. «Nekad nedošu Bilijam Robertsam izdevību mani pamest.»
«Tomēr, ja Cārlijs Longs cels traci. Un to es tev saku, Sakson, tas nav džentlmenis. Kā viņš izturējās pret mis
teru Mjudiju! Tā bija briesmīga kaušanās. Un misters Mjudijs ir mazs jauks cilvēciņš, kas pat mušai nedara pāri. Nu ja, gan jau viņš pārliecināsies, ka Bilijs Robertss nav vairs nekāds piena puika.»
Tai vakarā Saksona sastapa pie mazgātavas durvīm Cārliju Longu, kas viņu tur gaidīja. Kad viņš panācās uz priekšu, lai pateiktu tai labvakaru, un sāka soļot blakus, Saksona juta bailes un pazīstamos sirdspukstus, ko viņš tik bieži bija licis tai sajust. Longu ieraugot, Saksonai no vaigiem izzuda krāsa. Meiteni biedēja viņa robustais, neaptēstais augums, brūno acu smagais skatiens, kas viņu tiranizēja un alka nevēlama tuvuma, viņa smagās kalēja rokas un resnie spēcīgie pirksti, kuru pirmais loceklis bija noaudzis biezām spalvām. Viņš bija nemīlams viņas acīm un pretīgs viņas labākām jūtām. Tas nebija viņa spēks pats par sevi, bet viņai derdzās veids, kā šis spēks rada izpausmi. Uzbrukums misteram Mjudijam bija sagādājis viņai daudzas nemiera un moku pilnas stundas. Ikreiz to atceroties, viņai vēl tagad bija netīksmē jānodreb. Un tomēr viņa mierīgi un nedrebot bija skatījusies, kā tai svētdienā Viselparkā Bilijs tai pašā primitīvajā veidā kā vīrs bija dūrējis vīru. Bet tā bija starpība. To viņa zināja, kaut gan nevarēja analizēt. Bet viņa skaidri apzinājās, ka šā cilvēka rokas un prāts ir bezcerīgi brutāli.
«Jūs esat tik bāla un nomocīta,» viņš teica. «Kādēļ jūs nemetat darbu pie malas? Tik un tā kādreiz to vajadzēs darīt. No manis jūs nekad netiksit vaļā, bērniņ.»
«Es vēlētos, kaut to varētu,» viņa atbildēja.
Viņš sāka smieties skaļiem platiem smiekliem.
«Neko darīt, Sakson. Jūs esat taisni kā radīta, lai kļūtu misis Longa, un, ka jūs tā būsit, tas ir skaidrs kā diena.»
«Es vēlētos, kaut visās lietās varētu būt tik pārliecināta, kā jūs,» viņa mēģināja būt sarkastiska, bet tas viņai neizdevās.
«Bet atļaujiet, lai jums pasaku,» viņš turpināja, «varat būt pārliecināta, ka no jums neaizbēgšu.» Viņam pašam patika tas, ko viņš bija pateicis, un viņš papriekšu krietni izsmējās, pirms atkal atsāka runāt. «Ja es kaut ko vēlos vai esmu nodomājis, tad labāk man ceļā nestāties, jo citādi var klāties ļauni. Vai sapratāt to? Nu? Esmu jums nolemts, un no manis jūs vaļā netiksit; tādēļ būs labāk, ja visu to pārdomāsit un atmetīsit darbu mazgātavā, bet tai vietā strādāsit manā mājā. Kādēļ tik daudz runāt? Tur daudz darba nebūs. Es pelnu labu algu, un jums nekā netrūks. Ziniet, es tikai nomazgāju darba melnumus un atnācu, lai jums vēlreiz visu to pateiktu. Lūdzu to neaizmirst. Es pat netiku ēdis, un tas ir pierādījums, cik labi par jums domāju un stipri interesējos.»
«Jūs darītu labāk, ja ietu atpakaļ un paēstu,» Saksona deva viņam padomu, kaut gan zināja, ka nav nekādu izredžu no viņa atbrīvoties.
Viņa tikko dzirdēja, ko viņš runā. Pilnīgi negaidot viņai uzmācās domas par savu nevarību, nogurumu un mazo augumu blakus šim kolosālajam vīrietim. Vai viņš vienmēr viņu tā tiranizēs? Viņa pati sev izmisusi jautāja, gara acīm skatīdama savu nākošo dzīvi, un visur tai neatlaidīgi sekoja resnā kalēja seja un stāvs.
«N'u, bērniņ, izšķirieties un sitiet saujā,» viņš turpināja. «Ir jauks vasaras laiks un īstā reize, lai precētos.»
«Bet es nemaz nedomāju ar jums precēties,» viņa protestēja. «Esmu jums to jau tūkstošreiz teikusi.»
«Ak, blēņas! Izmetiet šīs domas no savas skaistās galviņas. Protams, ka jūs mani precēsit. Tas ir skaidrs. Un es jums vēl ko teikšu. Mēs abi piektdienas vakarā dosimies uz Frisku. Tur būs liela padarīšana pie kalējiem.»
«Nē, es neiešu,» viņa noteikti paziņoja.
«Tomēr, jūs nāksit gan,» viņš pilnīgi pārliecināts teica. «Ar pēdējo kuģi mēs atgriezīsimies, un jūs tur jauki pavadīsit laiku. Es jūs iepazīstināšu ar dažiem labiem dejotājiem. O, es neesmu mazisks. Zinu, ka jūs labprāt dejojat.»
«Bet es jums saku, ka nevaru braukt,» viņa atkal atkārtoja.
«Kādēļ nevarat?»
«Man ir noruna.»
«Ar ko?»
«Tā nav jūsu darīšana, Cārlij Long. Man ir noruna, un ar to pietiek.»
«Gan es gādāšu par to, ka tā būs mana darīšana. Atcerieties vien šo piena puiku, grāmatvedi. Jā, atcerieties vien viņu un pērienu, ko tas saņēma.»
«Es vēlētos, kaut jūs liktu mani mierā,» Saksona aizvainota teica. «Vai jūs tiešām nekad nevarat būt pieklājīgs?»
Kalējs ļauni iesmējās.
«Ja kāds āksts iedomājas, ka spēj nostāties starp jums un mani, tad viņš ko labu redzēs. Un es, Cārlijs Longs,
būšu tas, kas viņam to rādīs. Tātad piektdienas vakarā — ā? Kur?»
«To es neteikšu.»
«Kur?» viņš atkārtoja.
Viņas lūpas bija cieši sakļautas, un viņa klusēja, bet dusmas tai bija sadzinušas vaigos asinis.
«Hū! It kā es pats to nevarētu iedomāties! Germanijā! Labi, es tur būšu. Un pēc tam pavadīšu jūs mājās. Vai tagad sapratāt? Un gudrāk būs, ja jūs tam piena puikam teiksit, lai labāk paliek mājās, ja nevēlas, ka viņam sabojā ģīmi.»
Savā sievietes lepnumā dziļi aizvainotā Saksona tikko noturējās, neizkliegusi sava jaunā drauga un sarga vārdu un varoņdarbus. Bet tad viņu sagrāba bailes. Šis te bija pieaudzis cilvēks, bet Bilijs vēl tikai zēns. Tā vismaz viņai likās. Viņa atcerējās pirmo iespaidu, ko guva no viņa rokām, un uzmeta ātru skatienu tā vīra rokām, kas gāja viņai blakus. Tās viņai šķita divtik lielas kā Bilija rokas, un apmatojums tām piešķīra it kā vēl lielāku, briesmīgāku spēku. Nē, ar šo lielo brutālo cilvēku Bilijs nedrīkst cīnīties. Viņam nevajag to darīti Bet tai pašā acumirklī Sak- sonā dzima nedroša un ļaunprātīga cerība, ka Bilijs ar savām noslēpumainām un neiedomājamām spējām, kas piemīt visiem bokseriem, varbūt uzveiks šo neaptēsto kluci un atsvabinās viņu no tā. Bet, uzmetot vēl vienu skatienu, tikko dzimušajā cerībā atkal iezagās šaubas, jo viņas acis redzēja varenos platos kalēja plecus, svārku drēbi, kur zīmējās muskuļu radītās rievas, un svārku piedurknes, kas stingri kļāvās ap varenajiem bicepsiem.
«Ja jūs atkal iedrošināsities aizskart kādu, ar ko es eju …» viņa iesāka.
«Jā, tiem klāsies ļauni, protams,» Longs grīnēja. «Un tie to arī pelnījuši. Katrs, kas nostājas starp kādu vīrieti un viņa meiteni, pelnījis, ka to krietni nozilina.»
«Bet es neesmu jūsu meitene, un visas jūsu runas ari nepārvērtīs mani par tādu.»
«Tas ir labi, dusmojieties labi krietni,» viņš atzinīgi teica. «Tāda jūs man patīkat. Jums ir cīņas gars. Labprāt to redzu. Tas ir tas, ko vīrs ciena sievā — bet ne šīs treknās govis. Tās ir nedzīvas. Tagad jūs esat ļoti dzīva, taisni tāda kā vajadzīgs.»
Viņa apstājās pie mājas vārtiņiem un uzlika roku rokturim.
«Labu nakti,» viņa teica. «Es eju iekšā.»
«Iznāciet vēlāk laukā, iesim Idora parkā pastaigāties,» kalējs piedāvāja.
«Nē, es nejūtos labi un tūlīt likšos gulēt, tiklīdz paēdīšu vakariņas.»
«Ahā,» viņš ņirgājās. «Lai rītvakar izskatītos spirgta un skaista, ko?»
Ar nepacietīgu kustību viņa atvēra vārtus un iegāja iekšā.
«Es jau jums teicu,» viņš turpināja. «Ja jūs rītvakar neiesit ar mani, tad kādam klāsies ļauni.»
«Jā, un cerēsim, ka jums,» viņa atriebīgi teica.
Viņš iesmējās un atmeta galvu, izgāza savas varenās krūtis un pacēla smagās rokas. Viņš šai brīdī atgādināja lielu pērtiķi, ko Saksona reiz bija redzējusi cirkā, un viņa sajuta bezgalīgu riebumu.
«Jā, nu tad ar labu nakti,» viņš teica. «Rītvakar redzēsimies Germanijas zālē.»
«Es jums neesmu teikusi, ka tā ir Germanija.»
«Bet jūs arī neteicāt, ka tā nav Germanija. Bet vienalga, es tur ieradīšos. Par to varat būt droša, un pataupiet man labi daudz deju. Tā, lūk, ir labi! Dusmojiet vien. Tas jums labi piestāv.»
Pašreiz beidzās mūzika, un izgaisa pēdējās valša skaņas. Saksona un Bilijs atradās pie dejas zāles galvenām durvīm. Viņas roka viegli dusēja uz Bilija rokas, un viņi pašreiz gribēja pastaigāties un pameklēt divus krēslus, kur atsēsties, kad Cārlijs Longs, kas, šķiet, tikko bija ieradies, spiedās caur ļaužu drūzmu tieši uz viņiem.
«Ak tā, šeit es jūs atrodu, ko?» viņš nikni teica, un viņa seja bija no dusmām pietvīkusi. «Jūs gribat celt traci, ja?»
«Kas? Es?» Bilijs maigi jautāja. «Te būs kāds pārpratums. Nekad to nedaru.»
«Jūs tūlīt pazaudēsit savu galvu, ja nepazudīsit uz karstām pēdām.»
«To es gan negribētu zaudēt,» Bilijs nodrebinājās. «Nāciet, Sakson. Sis kaimiņš mums nesola nekā laba.»
Viņš gatavojās iet projām, bet Cārlijs Longs nostājās tam ceļā.
«Jums vēl slapjš aiz ausīm, jaunais cilvēk,» viņš ņirgājās. «Jūs vajag drusku iesālīt. Vai jūs mani sapratāt?»
Bilijs it kā ārkārtīgi izbrīnījies pakasīja galvu.
«Nē, man rādās, ka nesaprotu,» viņš teica. «Ko jūs teicāt?»
Bet kalējs nicīgi novērsās no viņa un uzrunāja Saksonu.
«Nāciet šurp. Parādiet savu deju karti.»
«Vai jūs vēlaties ar viņu dejot?» Bilijs jautāja Saksonai.
Viņa noraidot purināja galvu.
«Man joti žēl, bet tur nekā nevar darīt,» Bilijs teica un atkal sakustējās, lai ietu tālāk.
Un jau trešoreiz kalējs stājās viņiem ceļā.
«Noņemiet savu kāju,» Bilijs teica. «Tā mūs traucē.»
Longs stāvēja lēcienam sagatavojies; rokas tam bija sažņaugtas dūrēs, viena roka atvilkta atpakaļ un gatava triecienam, pleci un krūtis uz priekšu. Bet Bilija nesatricināmais miers un viņa saltais un aizplīvurotais skatiens lika tam atjēgties. Bilijs nebija pakustējies ne soli un izskatījās pilnīgi mierīgs. Šķita, ka viņš nemaz neapzinās draudošās briesmas. Tas Longa praksē bija kaut kas jauns un neparasts.
«Varbūt jūs nezināt, kas es tāds esmu?» viņš ņurdēja.
«Tomēr,» Bilijs mierīgi teica. «Jūs esat rekordists traču celšanā. (Longa seja it kā kļuva līksma.) Jums vajadzētu izsniegt Policijas Vēstneša dimanta jostu par bērnu aizskaršanu. Esmu pārliecināts, ka nav neviena, ar ko jūs baidītos sasieties.»
«Liec viņu mierā, Cārlij,» teica viens no jaunajiem puišiem, kas bija salasījušies ap tiem. «Tas ir Bils Robertss, bokseris. Tu viņu pazīsti. Lielais Bils.»
«Man vienalga, kaut tas būtu pats Džims Džefrijs. Lai viņš man te nejaucas pa vidu.»
Un tomēr visiem bija skaidrs, arī Saksonai, ka viņa tiusmu liesmas apdzisušas. Šķita, ka Bila vārds trokšņotājus nomierinātu.
«Vai jūs viņu pazīstat?» Bilijs jautāja Saksonai.
Viņas acis to apliecināja, kaut šķita, ka tai vajadzētu izkliegt tūkstoš apvainojumu pret šo cilvēku, kas viņu tik neatlaidīgi terorizē. Bilijs atkal pievērsās kalējam.
«Klausieties, draugs, nav nekādas jēgas ar mani kauties. Es tādus vīrus kā jūs labi pazīstu. Un bez tam — kādēļ lai kaujamies? Vai arī viņai te nebūtu kāds vārds sakāms?»
«Nē, te viņai nav ko teikt. Tā ir mana un jūsu darīšana.»
Bilijs lēni pakratīja galvu.
«Nē, jūs maldāties, tā tas nav. Man šķiet, ka viņai te kas sakāms.»
«Labi, nu tad sakiet,» Longs ņurdēja, pagriezies pret Saksonu. «Ar ko jūs vēlaties iet — ar mani vai viņu? Izšķirieties.»
Atbildes vietā Saksona uzlika savu brīvo roku uz tās, kas mierīgi dusēja uz Bila piedurknes.
«Nu, vai vēl kas jāsaka?» Bilijs jautāja.
Longs blenza papriekš uz Saksonu, pēc tam uz viņas aizsargātāju.
«Man nekas nebūtu pretim jūs krietni pārmācīt,» viņš caur zobiem ņurdēja.
Viņi pagriezās, lai ietu projām. Saksona bija lepna. Viņa nebija piedzīvojusi Lilijas Sandersones likteni. Šis jaunais brīnišķais zēns, nedraudot ar sitieniem, bet ar savu lēno runas veidu un nesatricināmo mieru bija uzvarējis lielo kalēju.
«Viņš man visu laiku uzmācās,» viņa klusi teica Bilijam. «Visur sekoja man un solījās piekaut katru, kas iedrošināsies man tuvoties. Nevēlos nekad viņu vairs redzēt.»
Bilijs tūlīt apstājās. Stāvēja arī vēl Longs, kas nevarēja izšķirties — iet vai palikt.
«Viņa saka, ka nevēloties ar jums ielaisties nekādās darīšanās,» Bilijs viņam teica. «Un jābūt tā, kā viņa saka. Ja es kādreiz dzirdēšu, ka jūs viņai uzmācaties, tad jūs ko piedzīvosit. Sapratāt?»
Longs tikai blenza, bet neteica ne vārda.
«Vai sapratāt, ko es teicu?» Bilijs valdonīgi atkārtoja savu jautājumu.
Kalējs nepārtraukti kaut ko rūca.
«Nu tad labi. Tikai neaizmirstiet. Bet tagad taisieties, ka pazūdat man no kājām, jo citādi es jūs samīšu.»
Longs atkāpās, murminādams neskaidrus lāstus, un Saksona gāja tālāk, bet tas bija kā sapnī. Cārlijs Longs uzvarēts. Viņš baidās šā zilacainā zēna. Viņa tagad atbrīvota no tā — viņš izdarījis to, ko neviens vīrietis nebija iedrošinājies viņas dēļ darīt. Un viņa patikusi Bilijam labāk par Liliju Sandersoni.
Divreiz Saksona uzsāka valodas par to, kā pazīstas ar Longu, bet abas reizes viņš to pārtrauca.
«Tas man galīgi vienaldzīgi,» Bilijs otrreiz teica. «Jūs esat šeit, vai ne?»
Bet viņa nelikās mierā, un, kad satraukta un sarūgtināta nobeidza stāstīt par sevi, viņš mierinādams glāstīja viņas roku.
«Būs labi, Sakson,» viņš teica. «Tas ir īsts slaists. Es to tūlīt izpratu, tiklīdz ieraudzīju. Viņš jūs vairs nekad neapgrūtinās. Es šo sugu pazīstu. Viņš ir īsts suns. Kauslis? Viņš pat nespētu kauties ar piena ratiem.»
«Bet kā jūs to panākat?» viņa aizgūtnēm iesaucās. «Kādēļ visi no jums tā baidās? Jūs esat taisni lielisks.»
Viņš kautrīgi pasmaidīja un uzsāka citas valodas.
«Ziniet,» viņš teica. «Man ļoti patīk jūsu zobi. Tie ir tik balti, vienādi, un nav lieli, bet tie nav arī niecīgie bērna zobi. Tie ir… tie ir taisni tādi, kādiem tiem jābūt, un ļoti labi jums piestāv. Tos varētu taisni vai aprīt.»
Ap pusnakti viņi atvadījās no Berta un Mērijas, kas vēl arvien dejoja, un devās uz mājām. Bilijs bija tas, kas ierosināja tik agri doties mājās, un viņš dega nepacietībā paskaidrot viņai iemeslu. .
«To es iemācījos, būdams bokseris,» viņš teica, «iemācījos rūpēties par sevi. Neviens zēns nevar visu dienu strādāt, cauru nakti dejot un saglabāt spēkus. Tas ir tāpat kā ar dzeršanu — neesmu šai ziņā nekāds eņģelis. Es zinu, ko tas nozīmē. Esmu bijis pilns kā maks un man patīk alus — veselām mucām, ziniet. Bet es nedzeru tik daudz, cik man gribētos. Esmu mēģinājis to darīt, bet tas neatmaksājas. Ņemsim piemēram kaut vai to lielo slaistu, kas šovakar gribēja mums piesieties. Viņš ir suns caur un cauri, un bez tam viņam ir īsta alus drosme. To es tūlīt sapratu, tiklīdz viņš sāka ar mums ķīvēties.»
«Bet viņš ir tik liels,» Saksona protestēja. «Viņa dūres ir divreiz tik lielas kā jūsējās.»
«Tas nekā nenozīmē. Svarīgi ir tas, kas slēpjas aiz šīm dūrēm. Viņš būtu drāzies uz priekšu kā saniknots vērsis. Ja es nevarētu viņu tūlīt notriekt zemē, man nebūtu jādara nekas cits, kā viņš tikai jāatvaira no sevis, jānogurdina un jānogaida. Tad viņš pēkšņi eksplodētu — gluži izjuktu, ziniet; viņa sirds, elpošana, nekas nav kārtībā, un es būtu dabūjis viņu tur, kur to vēlos redzēt. Un galvenais ir tas, ka arī viņš pats to zina.»
«Jūs esat vienīgais bokseris, ko pazīstu,» Saksona, brīdi klusējusi, teica.
«Es tas vairs neesmu,» viņš steidzīgi iebilda. «Bokss man vēl kaut ko iemācīja — atmest to. Tas neatmaksājas. Cilvēks trenējas un kļūst gluži kā zīds — līdz kļūst īsts zīds, viņa āda un ari viss cits, un varētu domāt, ka viņš dzīvos simts gadu. Bet tad viņš kādā jaukā dienā iekāpj ringā un sastop tur kādu sīkstu puisi, tikpat labu kā viņš pats — divdesmit raundi — un šais divdesmit raundos viņš ieliek visu savu zīdu un aizmet gadu savas dzīves. Jā, dažreiz pat piecus gadus vai pat pusi savas dzīves var zaudēt vienā šādā reizē; gadās, ka ziedo arī visu dzīvi vienā vakarā. Es esmu viņus vērojis. Esmu redzējis puišus, stiprus un spēcīgus kā vēršus, bet tie nomira no diloņa vai nieru kaites, pirms vēl bija apkārt gads. Nu, un kas tur par labumu? Ar naudu nevar aizvietot to, ko tur zaudē. Tādē], lūk, atteicos no tā un nolēmu palikt par važoni. Ieguvu savu zīdu un esmu nodomājis to paturēt, un tas ir viss.»
«Bet tai vajag būt jaukai izjūtai — justies pārākam par citiem vīriem,» viņa maigi teica un arī pati lepojās ar viņa spēku un krietnumu.
«Tā tas ir,» viņš vaļsirdīgi teica. «Esmu priecīgs, ka piedalījos šai rotaļā — un priecājos arī tagad, kad no tās atteicos. Jā, jā, esmu daudz ko iemācījies, iemācījos turēt acis vaļā un paturēt skaidru galvu. O, esmu apveltīts no dabas ar negantu raksturu. Dažreiz baidos pats par sevi. Ir bijuši gadījumi, kad neesmu savaldījies, un tad tikai bijis tracis. Bet boksā iemācījos sevi valdīt un nedarīt to, kas vēlāk rūgti jānožēlo.»
«Bet jūs taču esat miermīlīgākais un apvaldītākais vīrietis, kādu jebkad esmu pazinusi,» viņa pārtrauca.
«Neticiet tam. Novērojiet mani un dažreiz piedzīvosit, ka nespēju savaldīties un pats nemaz neapzinos, ko daru. O, esmu tīrais velns, kad reiz esmu sācis.»
Teiktais lika saprast, ka viņš nedomā pārtraukt saistību ar viņu, un tas Saksonai lika izjust laimes trīsas.
«Sakiet,» viņš teica, kad tie bija jau tuvu Saksonas mājai, «ko jūs darīsit nākošo svētdien?»
«Nekā. Neesmu vēl nekā nolēmusi.»
«Jauki. Kā būtu, ja mēs ratos dotos izbraukumā kalnos?»
Saksona tūlīt neatbildēja, bet vienu acumirkli tai atņēma elpu atcere par pēdējo izbraukumu; viņas bailes, lēciens no ratiem, jūdzēm garais ceļš, ko tā klupdama krizdama bija gājusi melnajā tumsā viegliem apaviem kājās, kurus šķautņainie akmeņi pie katra soļa grieza kā ar nažiem. Bet tad meiteni kā silts prieka vilnis caurstrāvoja doma, ka vīrs, kas te iet tar blakus, nav tāds.
«Man patīk zirgi,» viņa teica. «Tie man patīk gandrīz labāk nekā dejot, bet es par tiem nekā nezinu. Manam tēvam bija liels bērs karazirgs. Viņš bija kavalērijas kapteinis, ziniet. Nekad viņu neesmu redzējusi, bet nezinu, kādēļ to vienmēr iedomājos zirga mugurā, ar zobenu pie sāniem un siksnu ap vidu. Manam brālim Džordžam ir viņa zobens, bet Toms — tas ir mans otrs brālis, pie kā es dzīvoju — saka, ka zobens piederot man, jo tas nebijis Džor- dža tēvs. Redziet, viņi ir mani pusbrāļi. Esmu vienīgais bērns mātes otrajā laulībā. Tās bija viņas īstās laulības — gribēju teikt, mīlas laulības.»
Saksona pēkšņi apklusa. Viņa bija samulsusi pati par savām pļāpām; un tomēr bija tik kārdinoši pastāstīt šim jaunajam cilvēkam par sevi, jo viņai šķita, ka šīs atmiņas ir liela daļa no viņas pašas.
«Turpiniet vien, pastāstiet man vēl kaut ko,» Bilijs mudināja. «Man tīk klausīties par bijušām dienām un cilvēkiem. Arī mani piederīgie izdzīvojuši visu to, un man gandrīz šķiet, ka toreiz bija labāka pasaule, nekā tā, kurā tagad dzīvojam. Viss bija vienkāršāks un dabīgāks, es gan īsti nezinu, kā to visu izteikt. Bet man tas viss liekas apmēram tā: es dzīvi vairs nesaprotu. Ir arodsavienības un darba devēju sabiedrības, streiki un darba trūkums, un viss cits. Senajās dienās tādu lietu nebija. Tad visi bija zemnieki, medīja paši sev, visiem bija diezgan ko ēst, un viņi rūpējās par veciem cilvēkiem. Bet tagad ir īsts sajukums, ko es nespēju saprast. Varbūt esmu muļķis, nezinu. Bet vienalga, turpiniet un pastāstiet man vēl kaut ko par savu māti.»
«Jā, redziet, kad viņa vēl bija jauna meitene, viņa un kapteinis Brauns iemīlēja viens otru. Toreiz viņš bija kareivis, tas bija pirms kara. Karam sākoties, viņu tūlīt nosūtīja uz austrumiem, bet viņa tai laikā kopa savu slimo māsu Lauru. Un tad pienāca ziņa, ka viņš kritis kaujā pie Silohas. Viņa apprecējās ar cilvēku, kas to bija ilgus gadus mīlējis. Viņš kā zēns bija atradies tai pašā ratu karavānā, kur mana māte, kad tie šķērsoja prēriju. Bet viņa to nemīlēja. Un tad pienāca ziņa, ka mans tēvs nebūt nav kaujā kritis. Tas viņu ļoti skumdināja, bet dzīvi tai neizjauca. Viņa bija laba māte, laba sieva un tā tālāk, bet vienmēr skumja, kaut gan vienmēr mīļa un laipna, un man šķiet, ka viņai bijusi vissaldākā balss pasaulē.»
«Jā, viņa droši vien bijusi lieliska,» Bilijs piebilda.
«Mans tēvs nebija precējies. Viņš nevarēja to aizmirst, nebija pārstājis viņu mīlēt. Man mājās ir mīlas dzejolis, ko viņa tam veltījusi. Tas ir brīnišķs un skan kā mūzika. Labi, pagāja ilgs ilgs laiks, un viņas vīrs nomira, un tad viņa un mans tēvs apprecējās, tās bija viņu mīlas laulības. Viņi apprecējās 1882. gadā, un viņa toreiz nebija vairs jauna.»
Pie vārtiem stāvot, viņa tam vēl daudz stāstīja, un Saksona vēlāk sev mēģināja iegalvot, ka Bilija labvakara skūpsts ildzis drusku vairāk nekā parasti.
«Vai deviņos varētu?» viņš jautāja pāri žogam. «Par brokastīm vai ko tamlīdzīgu nerūpējieties. To visu es pagādāšu. Tikai esiet gatava pulksten deviņos.»
Svētdienas rītā Saksona jau laikus bija gatava. Viņai atgriežoties virtuvē, kad tā jau otrreiz bija raudzījušies pa logu, vai nebrauc Bilijs, Sāra sāka savu kārtējo uzbrukumu.
«Kauns un grēks skatīties, ka daži cilvēki var atjauties valkāt zīda zeķes,» viņa iesāka. «Paskaties uz mani, es raujos dien' un nakti melnās miesās un nekad nedabūju zīda zeķes — kurpes arī ne, vismaz trīs pārus uz reizi ne. Bet Dievs vēl ir debesīs, un zināmi cilvēki piedzīvos lielus pārsteigumus, kad pastardienā saņems algu pēc nopelniem.»
Toms tikmēr smēķēja savu pīpi, un tam uz ceļiem sēdēja viņa jaunākā atvase; viņš skatījās uz māsu un zīmīgi mirkšķināja acis, ka Sārai atkal kaut kas «lēcies». Saksona pa to laiku pina vienai no meitenēm matos lentu. Sāra smagi soļoja pa virtuvi, mazgāja un nokopa brokastu traukus. Ievaidēdamās viņa atlieca nogurušo muguru un pablenza ļaunu skatienu uz Saksonu.
«Tev nav nekā ko teikt, vai ne? Un kādēļ? Tādēļ, ka vēl neesi zaudējusi visu kaunu — skriet ar bokseri. O, es jau dzirdēju, ka tu saejies ar Bilu Robertsu. Nekas, jauks puisis. Bet pagaidi, lai Cārlijs Longs viņu dabū savos nagos, tad tu redzēsi.»
«O, es nezinu,» Toms metās starpā. «Bils Robertss ir jauks zēns, tā man stāstīts.»
Saksona smaidīja, viņa smaidīja, jo zināja labāk, un Sāra, redzot viņu smaidām, kļuva pavisam nikna.
«Kādēļ tu neprecies ar Cārliju Longu? Viņš ir gluži traks pēc tevis un pie tam nemaz nav dzērājs.»
«Man gan rādās, ka viņš dzer tik, cik viņam patīk — pat vairāk, nekā drīkstētu dzert.»
«Jā, to viņš dara,» viņas brālis apstiprināja, «un es zinu, ka mājās viņam vienmēr stāv muca ar alu.»
«Un to tu laikam viņam esi palīdzējis izdzert,» Sāra šņāca.
«Varbūt esmu to darījis,» Toms teica un noslaucīja ar delnas virspusi muti.
«Bet to viņš var sev atļauties, turēt mājās mucu ar alu, ja viņam tas patīk,» Sāra bruņojās jaunam kara gājienam, un tas šoreiz bija vērsts arī pret viņas vīru. «Viņš apmaksā savus čekus un pelna daudz naudas, vairāk nekā dažs labs cits.»
«Jā, un viņam nav jārūpējas par sievu un bērniem,» Toms teica.
«Un viņam arī nav jāmaksā mūžīgie atvilkumi par labu visādām savienībām.»
«Nu jā,» Toms labsirdīgi teica. «Viņam būtu nolādēti maz ko strādāt, vai nu savā darbnīcā, vai kurā katrā citā Oklendas fabrikā, ja viņš nebūtu labās attiecībās ar kalēju arodsavienību. Tu, Sāra, maz ko saproti no darba politikas. Arodsavienībām jāpastāv, ja negrib, lai strādnieki nosprāgtu badā.»
«O, protams, ka ne,» Sāra teica. «Es nekā nesaprotu. Es esmu bez smadzenēm. Es esmu muļķe, un to tu saki, lai bērni dzird.» Viņa nikni apsviedās pret vecāko dēlēnu, kas nobijies gribēja aizlavīties projām. «Vilij, tava māte ir muļķe. Vai tu saproti? Tavs tēvs saka, ka viņa ir muļķe — saka to skaidriem vārdiem man un tev taisni acīs. Viņa gluži vienkārši ir muļķe. Citu reizi viņš teiks, ka tā ir traka, un ievietos viņu trako namā. Un kā tev tas patiktu, Vilij? Kā tev patiktu redzēt savu māti trako kreklā, iesprostotu kamerā, kur neiespīd neviens vienīgs saules stariņš un kur cilvēkus sit kā nēģerus pirms kara, Vilij, sit un grūž kā īstu melno nēģeri? Tāds, lūk, Vilij, ir tavs tēvs. Padomā, Vilij — tavu māti, kas tevi dzemdējusi, iegrūst trako namā, kur visapkārt kliedz un bļauj mēnessērdzīgie un līdz nāvei sasistie, kas …»
Viņa nepārtraukti turpināja runāt un tēloja drūmās ainās savu nākotni, kas tai draudēja vīra dēļ, bet mazais zēns tikmēr, lūpām trīsot un neskaidru baiļu izjūtu mākts, sāka klusu raudāt. Saksona īsu brīdi zaudēja spēju savaldīties.
«Dieva dēļ, vai mēs patiešām nevaram atrasties kaut piecas minūtes visi kopā un nestrīdēties?»
Sāra pārtrauca tēlot trako nama briesmas un pievērsās vīra māsai.
«Kas te strīdas? Vai es nedrīkstu pat muti ieplest, kad jūs tūlīt abi klūpat man virsū?»
Saksona rezignēti paraustīja plecus, un Sāra atkal devās uzbrukumā vīram.
«Ja tev māsa daudz mīļāka par sievu, kādēļ tu precēji mani, kas tev dzemdējusi bērnus, vergo tev, pūlas tavā labā un tevis dēļ aplauž darbā nagus; pateicību par to es nesaņemu, nē, mani bērnu priekšā izlamā, saka, ka es esot traka, un saka to tiem taisni acīs. Un ko tu manā labā vispār esi darījis? Tas, lūk, ir tas, ko labprāt gribētu zināt — ko labu tu esi darījis man, kas gatavo tev ēdienu, mazgā tavas smirdošās drēbes, lāpa tavas zeķes un cauras naktis sēž pie tavu bērnu gultām, kad tie ir slimi. Skaties! Vai gribi redzēt?»
Viņa pastiepa savu resno, sapampušo kāju izvalkātā un ārkārtīgi lielā kurpē, kuras nespodrinātā sausā āda bija saplaisājusi un grumbuļaina.
«Skaties! Es saku: skaties! Tās ir vienīgās kurpes, kas man ir. Man. Tavai sievai. Vai tev nav kauna? Kur ir mani trīs pāri kurpju? Paskaties, kādas manas zeķes!»
Balss tai aprāvās, viņa atkrita pie galda krēslā un ar dusmu un sarūgtinājuma izteiksmi sejā stingi blenza savā priekšā. Piecēlusies atkal kājās, viņa stīva kā koks automātiskām kustībām ielēja sev tasē auksto kafiju un tikpat stīvi atkal atsēdās. It kā kafija tai būtu par karstu, viņa ielēja tauko nenosakāmās kvalitātes šķidrumu apakštasē un atkal ar tukšu stingu skatienu, nekā neredzot, raudzījās savā priekšā; krūtis tai cilājās īsos, aprautos elpas vilcienos.
«Nu, nu, Sāra, esi nu mierīga,» Toms mierinādams nedroši teica.
Lēni un neizsakāmi uzmanīgi, it kā veselas valsts liktenis atkarātos no tā, kā viņa to izdarīs, Sāra nolika savu apakštasi uz galda. Tikpat lēni un gausi viņa pacēla labo roku un plati atvēzējusies zvēla pārsteigtajam Tomam pa vaigu. Un gandrīz tai pašā acumirklī viņa sāka kliegt mežonīgā histērijā, kliedza spalgi, monotoni un aizsmakušā balsī, atsēdās uz grīdas, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, iegrima bēdu un izmisuma bezdibenī.
Vilija klusās raudas kļuva skaļākas, un abas meitenes jaunajām, tikko iesietajām lentām matos piebalsoja brālim. Toms bija izbijies, bālu seju, kaut gan sasistais vaigs dega kā ugunī; Saksona labprāt būtu piegājusi tam klāt un aplikusi viņam ap kaklu rokas, bet neiedrošinājās to darīt. Viņš noliecās pār savu sievu.
«Sāra, tu nejūties labi. Ļauj man tevi noguldīt gultā, un par visu citu es parūpēšos.»
«Neskaries man klāt, neskaries man klāt!» viņa kliedza un grūda to no sevis projām.
«Ņem bērnus un ej laukā, Tom, pastaigājies vai dari ko citu, bet gādā, lai bērni tiek no šejienes projām,» Saksona teica. Viņa jutās gluži slima, bija bāla un visa trīsēja. «Ej, Tom, lūdzu, lūdzu. Te tava cepure. Es viņu uzmanīšu. Es zinu, kas jādara.»
Palikusi viena, Saksona sāka steidzīgi strādāt, un, salīdzinot ar trakojošo histēriķi, kas valstījās uz grīdas, viņa izlikās ļoti mierīga, lai gan patiesībā tāda nemaz nebija. Briesmīgākais bija tas, ka lielo traci varēja dzirdēt arī ārpus plānajām mājeles sienām; Saksona zināja, ka viss, kas še notiek, dzirdams blakus mājās un arī otrpus ielas. Viņa baidījās, ka pa šo laiku varētu ierasties Bilijs. Bez tam viņa bija arī ļoti sašutusi un jutās stipri apvainota. Katrs nervs viņā trīsēja, bet, savaldījusi savu satraukumu, Saksona viegli un mierinādama glāstīja brāļa sievas galvu un pieri. Apskaujot ar vienu roku viņas plecus, ar otru glāstot viņas galvu, Saksona panāca to, ka briesmīgie spalgie kliedzieni pamazām apklusa. Pēc īsa brīža Sāra jau gulēja gultā un smagi elsoja. Uz pieres un acīm tai bija uzklāts mitrs dvielis pret mokošajām galvas sāpēm, kā viņa un Sāra klusībā apzīmēja notikušo lēkmi, jo tas skanēja labāk nekā histērija.
Kad drīz pēc tam uz ielas atskanēja ratu troksnis, Saksona jau bija tiktāl nomierinājusi Sāru, ka varēja klusu aizzagties līdz virtuves durvīm un pamāt Tomam. Viņš sēdēja virtuvē, izskatījās izmisis un norūpējies.
«Viss kārtībā,» viņa teica. «Bilijs Robertss ir klāt, un nu man jāiet. Ej iekšā un pasēdi kādu brīdi viņai blakus. Varbūt viņa aizmigs. Bet nekaitini viņu. Lai viss notiek pēc viņas prāta. Ja viņa ļauj, ņem un paturi kādu laiciņu viņas roku, vismaz pamēģini. Bet galvenais, izliecies, it kā tā būtu nepieciešama un pati par sevi saprotama lieta, ka jāsaslapina dvielis un par jaunu jāuzliek viņai uz galvas.»
Toms pēc dabas bija laipns un mierīgs cilvēks; bet, kā daudziem rietumu cilvēkiem, viņam nebija viegli izrādīt savas jūtas. Viņš pamāja, pagriezās uz durvīm, bet tad vilcinādamies apstājās. Skatiens, kā viņš raudzījās uz Saksonu, atgādināja suņa skatienu. Tas bija aizkustinoši pateicīgs un pilns dzijas brāļa mīlas. Viņa to saprata, un sirds tai tiecās brālim pretim.
«Ir labi — viss kārtībā,» viņa ātri iesaucās.
Toms purināja galvu.
«Nē, nav labi. Tas ir kauns, briesmīgs kauns, lūk, kas tas ir.» Viņš paraustīja plecus. «O, par sevi es nedomāju. Bet tevis dēļ. Tev vēl visa dzīve priekšā, mazo māšelīt. Jaunība un viss cits paies ātri. Bet ir nejēdzīgi tā iesākt brīvo dienu. Papūlies visu to labi ātri aizmirst, ej pie sava drauga un lai tev labi klājas.»
Atvēris durvis un turēdams roku uz durvju roktura, viņš, sejai raustoties, teica: «Nolādēts! Padomā tikai! Bija laiks, kad arī es un Sāra devāmies izbraukumos. Un man rādās, ka arī viņai bija trīs pāri kurpju. Vai tu to vari saprast?»
Ienākusi savā istabiņā, Saksona ātri saģērbās un vienu mirkli uzkāpa uz krēsla, lai mazajā sienas spogulī uzmestu kritisku skatienu saviem gatavi pirktajiem linu audekla svārkiem. Kā svārkus, tā jaciņu viņa bija pati pielāgojusi savam augumam un, nošujot divkāršās vīles, dabūjusi «tailormade» fasonu. Redzētais viņu apmierināja. Viņa prata novērtēt smalkās potītes virspus brūno kurpju izgriezums, tāpat arī slaido kāju stingri spēcīgos, bet tomēr maigos ikrus, kas tik skaisti izskatījās plānajās flora zeķēs. Ātri nolēkusi no krēsla, viņa uzlika baltu matroža cepurīti, kuras lenta bija vienā krāsā ar kleitas jostu. Viņa steidzīgi paberza bālos vaigus, lai atgrieztos krāsa, ko no tiem bija padzinuši Sāra, un mirkli vēlāk jau bija uzvilkusi savus brūnos cimdus. Kādā svētdienas laikraksta pielikumā viņa bija lasījusi, ka labākā sabiedrībā nemēdz cimdus apvilkt ejot, bet tas jāizdara vēl mājās esot.
Noteikti saņēmusies viņa izgāja caur dzīvojamo istabu, pagāja garām Sāras guļamistabas durvīm, no kurienes cauri plānajām sienām bija dzirdamas dziļas nopūtas un apspiestas elsas, un viņai laimējās paturēt vaigos sārto krāsu un acīs starojošo mirdzu. Un Bilijam nebija ne jausmas, ka šis jaunais starojošais radījums, kas tik vieglā gaitā tipināja pa kāpnēm lejup, tikko izcīnījis smagu cīņu ar histēriju un neprātu.
Bet arī Saksonu, iznākot spožajā saules gaismā, gandrīz apžilbināja Bilija blondais skaistums. Viņa vaigi, maigi kā meitenei, bija viegli pietvīkuši. Acu zilums šķita vēl zilāks un arī dziļāks nekā parasti, un arī cirtainie gaišie mati vizēja saulē spožāk nekā citas reizes. Nekad viņa nebija to redzējusi tik karaliski jaunu. Kad viņš, Saksonu sveicinādams, pasmaidīja un starp viņa sārtajām lūpām mierīgi pavīdēja apžilbinošais zobu baltums, viņa atkal izjuta, ka te ir solītais miers un atpūta. Pēc brāļa sievas histēriskajiem kliedzieniem viņai bija divkārši tīkams Bilija līdzsvarotais miers, un Saksona klusībā smaidīja par «briesmīgo temperamentu», par ko viņš tai bija stāstījis.
Viņa arī agrāk bija devusies pastaigas braucienos, bet vienmēr vienjūgā, ar nonīkušu un vāju kleperi, smagos un netīros ratos, kādus tos mēdz izīrēt, jo tie ir stiprāki un izturīgāki. Bet tagad šeit stāvēja divi zirgi, galvas iecirtuši un nemierīgi raustīdami laužņus, un katra spalviņa uz viņu spīdošajām bērajām mugurām liecināja, ka tie vēl nekad visā savā īsajā mūžā nav izīrēti. Starp tiem bija neiedomājami tieva dīsele, viss aizjūgs bija skaists un smalks kā no diegu pavedieniem gatavots. Tur sēdēja Bilijs, un viņai šķita, ka viņš tur iederas pēc visiem elementāriem likumiem, likās, ka Bilijs ir daļa no šā skaistā veselā un kā zeme no debesīm atšķiras no citiem, kas bija aicinājuši viņu vizināties. Bilijs turēja grožus vienā rokā un valdīja jaunos nervozos dzīvniekus ar gribas spēku un maigumu, kas izpaudās viņa klusajā, mierīgi noteiktajā balsī, tos mierinot un apsaucot.
Bet nebija laika kavēties. Ar sievietes ātro un apķērīgo skatienu Saksona paspēja ievērot ne vien ziņkārīgos ielas bērnus, bet arī pieaugušo sejas, kas bija redzamas kā vaļējās durvīs un logos, tā arī aiz nolaistiem logu priekškariem. Ar brīvo roku Bilijs pacēla ratu ādas segu un palīdzēja tai novietoties sev blakus. Ērtais mīkstais ādas sēdeklis ar augsto atzveltni sagādāja tai neizsakāmu labsajūtu. Bet vēl lielāku un dziļāku labsajūtu izraisīja viņā vīrietis, kas tai sēdēja blakus, viņa tuvums, viņa ķermenis.
«Kā jums tie patīk?» viņš jautāja, satverot abām rokām grožus un ar lūpām pamudinot zirgus, kas tūlīt ar joni metās uz priekšu. Tas viss Saksonai bija jauns un neparasts. «Tie pieder manam šefam, ziniet. Tādus nevar īrēt. Viņš dažreiz man ļauj ar tiem izbraukt, lai zirgi dabūtu izkustēties. Ja tos regulāri katru dienu neizbrauc, tad tie vairs nav valdāmi. Paraugieties uz Karali, skatieties, kā iet! Tas ir stils, ko? Tas tik ir stils! Un tas ir Princis. Kas par zirgu! Tas prasa sevišķi stingru roku un laužņus, citādi nav valdāms. — Ā! Vai tu? — Vai jūs redzējāt, Sakson? Tie tik ir zirgi! Tie tik ir zirgi!»
Viņiem aiz muguras atskanēja bērnu apbrīna saucieni, un Saksona, dziļi un atviegloti nopūzdamās, priecīgi nodomāja, ka nu beidzot sākusies viņas laimīgā diena.
«Es nekā nesaprotu no zirgiem,» Saksona teica. «Nekad neesmu sēdējusi zirga mugurā, un ja esmu kādreiz izbraukusi, tad tikai vienjūgā, un zirgs tad vienmēr kliboja vai bija cita kāda nelaime. Bet es no zirgiem nebaidos. Es tos taisni mīlu. Man šķiet, ka tas man iedzimts.»
Bilijs uzmeta viņai apbrīna un sajūsmas pilnu skatienu.
«Tas, lūk, ir tas,» viņš teica. «Tas man pie sievietēm patīk — drosme. Dažas no tām meitenēm, kas man agrāk braukušas līdzi — varat man ticēt, viņas mani pataisīja gluži slimu. O, tās nav manā dabā. Nervozē, trīs, kliedz un bļauj. Man tā vien likās, ka viņas nebrauc man līdzi zirgu dēļ, bet drīzāk manis dēļ. Bet man patīk drosmīga meitene, kas mīl zirgus. Jūs, Sakson, esat krietna meitene, tas ir skaidrs. Ar jums varu runāt brīvi un vaļsirdīgi. Pārējās visas mani padara slimu. Kļūstu mēms kā zivs. Nekā viņas nesaprot un visu laiku tikai nepārtraukti baidās — man šķiet, ka jūs mani saprotat?»
«Es domāju, ka tas cilvēkam dots piedzimstot,» viņa atbildēja. «Varbūt man zirgi tik mīļi tādēļ, ka pastāvīgi domāju par savu tēvu un viņa salno kara zirgu. Bet lai nu kā, zirgus es mīlu. Kad biju maza meitene, es vienmēr zīmēju zirgus. Māte mani vēl pamudināja to darīt. Man ir vesela burtnīca ar tādiem zīmējumiem. Vai zināt, Bilij, es dažreiz sapņoju, ka man pašai pieder zirgs, savs zirgs. Un bieži jo bieži redzu sapnī, ka jāju vai braucu ar to.»
«Vēlāk, kad tie nomierināsies, došu jums drusku pabraukt. Tagad tie pārāk stipri velk. — Uzlieciet rokas uz grožiem, tūlīt aiz manējām — ciešāk, turiet ciešāk. Nu, vai manāt? Protams! Un pie tam tas, ko jūs sajūtat, vēl nebūt nav viss spēks. Es neuzdrošinos atlaist grožus, jo jūs esat viegla kā pūciņa.»
Viņas acis staroja, kad tā sajuta, ar kādu spēku skaistie ugunīgie dzīvnieki velk grožus; un arī Bilijs staroja, raugoties uz viņu un daloties viņas prieka izjūtā.
«Kur gan der sieviete, ja tā nevar iet soli solī ar vīrieti?» viņš sajūsmināts iesaucās.
«Cilvēkiem ar vienādu gaumi un uzskatiem ir labi būt kopā,» viņa atsaucās un tikko spēja valdīt prieka trīsas, redzot, cik labi viņi visās lietās saprotas.
«Vai zināt, ko jums teikšu, Sakson; es esmu daudzas reizes cīnījies ringā, sevi netaupot un ļaujot apstrādāt savu ādu par prieku bandai, kas smirdēja pēc viskija un tabakas un man neizsakāmi riebās. Un šie vīri, kas nespētu panest ne krietna belziena pa žokļiem vai vēdera dobumu, viņi kliedza urrā un brēca pēc asinīm. Pēc asinīm, vai jūs saprotat? Asinis, bet pašiem tiem dzīslās asinis nerit. Goda vārds, es tagad būtu ar mieru cīnīties viena vienīga skatītāja dēļ — piemēram, jūsu — vai cita kāda, kas man patiktu. Uz to es būtu lepns. Bet riebīgais tukšgal- vainais pūlis ar trusīša smadzenēm un šakāļa ādu, tas man uzgavilē un sauc pēc asinīm! Nē! Vai jūs varat man pārmest, ka esmu atstājis šo netīro darbu? Dieva vārds, es drīzāk būtu ar mieru cīnīties, ja skatītājos būtu veci klibi darba zirgi, derīgi varbūt tikai vēl gulašam, nekā tā riebīgā banda, kam dzīslās nerit nekas cits kā vienīgi ūdens.»
«Es… es nezināju, ka bokss ir tāds,» viņa stostījās un, atlaidusi grožus, atslīga pret sēdekļa atzveltni.
«Ne pati cīņa, bet skatītāji ir tādi,» viņš ātri paskaidroja. «Protams, jaunu spēcīgu puisi nevar sabojāt tas, ka viņš boksējas un viņam kādreiz krietni sadauza ādu. Bet tie ir bļāvēji, kas man riebjas. Mani apvaino viņu laipnība, uzslavas un viss cits, ko viņi man saka. Vai jūs to saprotat? Tas mani mulsina. Padomājiet — viskija žūpas, kas neiedrošinās piesieties pat slimam kaķim un kas nav vērti, lai kārtīgam vīram paturētu svārkus — iedomājieties tādu skatu, kad viņi, mani apsveicot un uzmudinot kliedz urrā — man — man!»
«Ha, ha! Kā viņš jums tagad patīk? Vai nav īsts velns?»
Kāds liels buldogs, kas šķērsoja ielu, bija piezadzies tik tuvu, ka Princis, par spīti stingri savilktajiem grožiem, lieca galvu un, zobus atņirdzis, mēģināja to satvert.
«Tas arī ir cīnītājs, mūsu mīļais Princis. Un viņš to nedara tādēļ, ka tur kāds nelga viņam uzgavilē un viņu mudina. Viņš to dara tādēļ, ka tas stājas viņam ceja. Ta tam arī jābūt. Tas ir dabiski. Bet šie sporta idioti, Dieva vārds, Sakson …»
Braucot pa ielām, kur norisa svētdienas rīta dzīvā satiksme, viņa uzmanība bija pilnīgi pievērsta zirgiem, un Saksona redzēja, ka viņš parāva tos spēcīgā rāvienā sāņus, lai izvairītos no sadursmes ar nelieliem ratiem, ko vadīja divi mazi zēni. Meitenei šķita, it kā viņai atklātos jaunekļa dvēseles dziļumi, ka viņa redzētu izpaužamies viņa intensīvo spēku, redzētu iedzirkstamies viņa snaudošo varmācību, pavīdam tumšas neizpētītas joslas, tālas un saltas kā zvaigznes, redzētu plēsīgu vilka mežonību un ērzeļa niknumu, tik nesamierināmu un nepielūdzamu kā nāves eņģeli, ugunīgu un dzīves spara pilnu jaunību, ko neietekmē ne laiks, ne telpa.
Tā viņa tur sēdēja, apburta un sajūsmināta, bet viņas sievišķīgās ilgas tikmēr pārsvieda šiem bezdibeņiem saprašanās tiltus, un viņa bija gatava tam ziedoties un mīlēt viņu ar visu savu būtni. «Mīļais, mīļais!» gavilēja viņas dvēsele.
«Dieva vārds, Sakson,» viņš atkal turpināja pārtraukto sarunu. «Bija mirkļi, kad es viņus nīdu, vēlējos pārlēkt pāri virvēm un sasist viņus visus smalkās druskās, ievilkt viņus aiz matiem ringā un parādīt, ko nozīmē cīnīties. Kā, piemēram, tai vakarā ar Biliju Merfiju. Bilijs Merfijs! — nezinu, vai viņu pazīstat. Tas ir mans draugs. Krietns un godīgs puisis, reti tāds vispār bijis ringā. Bilijs Merfijs un es esam skolas biedri. Esam kopā auguši un arvien bijuši labi draugi. Viņa cīņa bija arī mana cīņa. Manas bēdas bija viņa bēdas. Abi kļuvām bokseri. Mums vajadzēja abiem cīnīties. Ne jau pirmoreiz. Divas reizes bijām cīnījušies neizšķirti. Vienu reizi uzvarēja viņš, vienu reizi es. Tai vajadzēja būt mūsu piektajai cīņai, bija jācīnās diviem vīriem, kas viens otru mīlēja. Viņš ir trīs gadus vecāks par mani. Viņam ir sieva un divi vai trīs mazi bērni. Viņš ir mans draugs. Saprotat?
Esmu desmit mārciņu smagāks nekā viņš, bet smagā svara cīnītājiem tas nav tik svarīgi. Laika un distances ziņā esmu pārāks, bet viņš ir veiklāks un ātrāks. Es nekad neesmu bijis tik veikls kā viņš. Es pazīstu viņa sitienus, un viņš pazīst manus. Un mums ir cieņa un respekts vienam pret otru. Mēs cīnāmies vienādi. Divreiz neizšķirti un katram viena uzvara. Dieva vārds, man nebija ne jausmas, kurš no mums uzvarēs.
Bet tagad pastāstīšu par ciņu — bet vai jūs to varēsit panest?»
«Jā, jā,» viņa iesaucās. «Es labprāt klausīšos. Jūs esat
brīnišķs.»
Viņš saņēma šo uzslavu, paskatoties viņai cieši un atklāti acīs, nekas cits neliecināja, ka tā viņu priecinātu.
«Mēs sākām — gājām sešus raundus — septiņus raundus — astoņus raundus; visu laiku bijām vienādi. Es biju ievērojis viņa uzbrukuma sitienu sparu, apstrādāju to ar savu kreiso, atvairot viņa belzienu ar mazu zemo sitienu, bet viņš man tā iezvēla pa zodu, ka ausis sāka rūkt. Un visu to mēs darījām, būdami labi draugi. Visas zīmes rādīja, ka cīņa beigsies neizšķirti. Divdesmit raundi ir augstākais, ziniet.
Bet tad viņam nelaimējās. Mēs tobrīd taisni bijām saķērušies cīņai, pirmoreiz tai vakarā, un viņš tēmēja īsu sitienu manam žoklim — ar kreiso — tas ir īsts iemidzināšanas līdzeklis, ja izdodas iezvelt. Es saliecos, bet tomēr ne pietiekoši ātri. Un viņš man iezveļ, bums, pa galvu. Dieva vārds, Sakson, es toreiz redzēju zvaigznītes dejojam. Bet sāpēt nesāpēja, un tas arī nekā nenozīmēja, jo bija skarta vieta te augšā, kur kakls biezs. Un te, lūk, viņam nelaimējās; viņš satrieca pie mana cietā pakauša savu slimo īkšķi, tas viņam tāds vārgulis jau no tiem laikiem, kad vēl kā mazi puikas kāvāmies smiltīs. Tā es to nebiju domājis. Riebīgs paņēmiens — ļaut cīņā savam pretiniekam sasist slimo pirkstu pret savu galvu. Bet ne starp draugiem. Es to Bilijam Merfijam nespētu izdarīt arī ne par miljonu dolāru. Tas bija tikai gadījums, tādēļ ka esmu tik gauss, tādēļ ka pēc savas dabas esmu gauss.
Vai tas sāp? Tiešām, Sakson, to tikai tad var saprast, ja kāds pats izcietis, kad atveras kāda veca brūce, vai sasit vecu ievainotu vietu. Ko Bilijs Merfijs citu varēja darīt, kā uzdot? Viņš bija pagalam; viņam bija vairs tikai viena roka, ar ko cīnīties. Viņš to zina, es zinu, tiesnesis zina, bet cits neviens. Viņš turpina kustināt savu nabaga slimo roku, it kā viss būtu labākā kārtībā. Bet tā tas nav. Tas tā sāp, it kā grieztu ar nažiem. Viņš ne reizi neiedrošinās tā īsti dūrēt ar kreiso. Bet sāpēt tomēr sāp. Vai nu dūrē, vai ne, sāpēt sāp. Un katrs niecīgākais belziens, vai nu es to atvairu, vai ne, jo zinu, ka tajā neslēpjas spēks, katrs tāds belziens ar īkšķi skar viņu tieši sirdī un ir ļaunāks nekā tūkstoš punu un tūkstoš «nokautu».
Viņam jācīnās pavisam uzmanīgi, un mēs boksējamies tikai vairs pa jokam; es vismīļāk novilktu cimdus un uzliktu viņa slimajam pirkstam aukstu kompresi, lai tas nesāktu milzt. Bet nē. Mums jācīnās, jo skatītāji taču samaksājuši ieejas maksu, lai redzētu asinis, un tās taču ir asinis, ko viņi grib redzēt. Tie nav cilvēki. Tie ir plēsīgi vilki.
Es biju gluži apjucis. Biju zaudējis galvu un tiešām nezināju ko darīt. Cīnījos tikai šķietami, bet šie idioti sāka brēkt. «Kādēļ tu nesit?» viņi auro. «Tā ir krāpšana! Krāpšana! Sāciet taču skūpstīties! Vai tā ir tava sirdsmīļā, Bil Roberts?» Un daudz vēl tādu traku lietu.
«Cīnies!» tiesnesis klusu un nikni saka man. «Cīnies, citādi es tevi diskvalificēšu — tevi. Tu esi tas, ko es domāju.» To viņš saka man un pie tam aizskar manu plecu, kļūdīties nav iespējams.
Tas nav skaisti. Nav arī pareizi. Kā jūs domājat, kādēļ mēs cīnāmies? Simts spožu dolāru dēļ. Iedomājieties! Un mūsu pienākums bija darīt labāko, ko varējām, lai otru nosistu zemē, jo šie velni bija uz mums derējuši. Tā bija mana pēdējā cīņa. Es biju beidzis. Nekad vairs, nekad vairs!
«Padodies,» es saku Bilijam Merfijam. «Dieva dēļ, Bil, padodies.» Bet viņš man klusu atsaka: «Es nevaru, Bil, un to tu it labi zini.»
Tiesnesis mūs izšķir, un skatītāji atkal auro un bļauj.
«Sit viņu, nolādēts, Bil Roberts, nobeidz viņu,» tiesnesis man saka, bet es viņu sūtu pie velna. Atkal mēs abi ar Biliju Merfiju saķeramies, bet neviens no mums nesit. Bilijs sagrūž savu slimo īkšķi, un es redzu, ka viņa seja saviebjas lielās sāpēs. Vai tas ir sports? Bilijs ir ļoti drosmīgs. Bet skatīties acīs drosmīgam vīram, kad viņš jau gluži slims no sāpēm — mīlēt viņu un lasīt viņa acīs, ka viņš mīl arī tevi, un sagādāt viņam vēl ciešanas — vai tas ir sports? Es to nespēju redzēt. Bet publika bija derējusi uz mums. Mēs nekā tiem nenozīmējām. Mēs bijām sevi pārdevuši par piecsimt spožiem dolāriem, un mums bija jāpadodas.
Sakson, goda vārds, bija tādi brīži, kad biju gatavs lēkt pāri virvei un sist kā pats velns tos, kas kliedza pēc asinīm, lai rādītu viņiem, ko īsti nozīmē asinis.
«Dieva dēļ, Bil, nobeidz mani,» teica Bilijs, kad nākošo reizi saķērāmies, un pie tam draudzīgi skatījās man acīs, kad tiesnesis mūs beidzot izšķīra.
Un šie velni un vilki auro: «Krāpšana! Krāpšana! Krāpšana!» Nepārtraukti.
Labi. Es to izdarīju. Tā bija vienīgā izeja. Es to darīju. Man to vajadzēja darīt. Viņš atvēzējās ar savu kreiso, es noliecos, un viņa dūrē neskarot pārskrien man pār plecu. Mana labā ir viņam pie žokļa. Viņš pazīst šo triku. Tūkstoškārt viņš mani tā piemuļķojis, saņemot belzienu ar plecu, bet šoreiz viņš tā nedara.
Apzināti viņš saņem triecienu. Blaukš! Dūre skar žokli. Viņš ir gatavs tai pašā mirklī, nokrīt uz sāniem un paliek mierīgi un nekustīgi guļot, galvu uz leju; izskatās, it kā viņš būtu lauzis kaklu. To es darīju par simts spožiem dolāriem, lai uzjautrinātu veselu baru slaistu. Paņēmu Bilu uz rokām, aiznesu viņu kaktā un palīdzēju atdabūt pie samaņas. Jauki, viņi ir apmierināti. Viņi samaksājuši savu naudu un redzējuši asinis, redzējuši «nokautu». Un labāks, daudz labāks vīrs nekā viņi, vīrs, ko es mīlu, guļ te uz paklāja, guļ sadauzītu seju un gluži kā miris.»
Kādu brīdi viņš klusēja, skatījās taisni uz priekšu pāri zirgiem, un seja tam bija stingra un grīna. Tad viņš nopūtās, paskatījās uz Saksonu un pasmaidīja.
«Pēc tam neesmu vairs boksējies. Bilijs Merfijs mani tādēļ izsmēja. Viņš to vēl arvien piekopj — kā blakus nodarbošanos, zināt, jo viņam ir laba vieta. Bet šad un tad, kad vai nu jākrāso māja, jāmaksā ārsta rēķins, vai arī kāds no vecākiem bērniem grib divriteni, viņš kādā klubā par piecdesmit vai simts dolāriem iet ringā. Labprāt vēlētos, kaut jūs viņu kādreiz redzētu. īsts vīrs, to varu liecināt. Bet tai vakarā man bija šausmīgi smags prāts.»
Viņa seja atkal sadrūma, un Saksona notvēra sevi tai brīdī, kad neapzinoties gatavojās darīt to, ko sievietes, kas stāv augstāk par viņu uz sabiedriskās iekārtas kāpēm, dažreiz dara pilnīgi apzinīgi un atklāti. Impulsīvā kustībā viņa pastiepa roku, uzlika to viņa rokai, kas turēja grožus, ātri un cieši to saspieda un ļāva brīdi tur palikt. Viņas alga bija Bilija lūpu un acu smaids, un tad viņš pievērsa tai savu seju.
«Dīvaini!» viņš iesaucās. «Nekad vēl un ne ar vienu neesmu tā pļāpājis. Parasti mēdzu savas domas paturēt pie sevis. Nezinu kādēļ, bet man šķiet, ka mēs kļūsim labi draugi — jā, vai tas nav jocīgi? Un tādēļ es jums izstāstu, ko domāju. Dejot var katrs.»
Ceļš veda_ augšup, garām pilsētas valdes namam un Četrpadsmitās ielas debesskrāpjiem, pa Brodveju tālāk ārā uz kalniem. Pie kapsētas viņi nogriezās pa labi, devās pāri Pjemontas kalniem, cauri Blērparkam un iegrima Džekheja kanjona vēsajā zaļajā ielejā. Saksona nespēja savaldīt prieku, ko tai sagādāja ātrais brauciens.
«Cik tie skaisti,» viņa teica. «Nekad nebūtu sapņojusi, ka man kādreiz būs izdevība braukt ar šādiem zirgiem. Baidos, ka tūlīt pamodīšos, un tas būs bijis tikai skaists sapnis. Ziniet, es vienmēr sapņoju par zirgiem. Es nezin ko dotu, lai iegūtu tādu zirgu.»
«Jā, dīvaini, vai ne?» Bilijs atbildēja. «Man ari patīk zirgi tāpat kā jums. Mans šefs saka, ka es esot zirgu pazinējs. Un es zinu, ka viņš ir īstais ēzelis. Viņš nekā nejēdz no zirgiem. Un pie tam viņam ir divi simti smago darba zirgu bez abiem vieglajiem ratu zirgiem, un man nav neviena.»
«Jā, jā, tas jau ir tas joks,» Saksona smējās. «Man atkal patīk skaistas smalkas blūzes, un veselām dienām man tās jāgludina. Tas ir dīvaini, bet vai taisnīgi?»
Bilijs nikni grieza zobus.
«Kad iedomājos, kādā ceļā dažas sievietes iegūst šīs skaistās blūzes. Man paliek nelabi, kad domāju par to, ka jums tās jāgludina. Jūs zināt, Sakson, ko es domāju. Nav nozīmes šķiest vārdus. Jūs zināt. Es zinu. To katrs zina. Tā būtu nolādēti nejēdzīga pasaule, ja sievietes un vīrieši nevarētu par to savā starpā parunāt.» Viņš runāja it kā atvainodamies, bet reizē arī pārliecināts, ka tam taisnība. «Nekad neesmu ne ar vienu meiču par to runājis. Viņas tūlīt domātu, ka man ir kādas citas, blakus domas. Viņu bailes no šīm blakus domām var cilvēku padarīt gluži slimu. Bet jūs no tām stipri atšķiraties. Ar jums var brīvi runāt. Jūs esat kā Bilijs Merfijs vai kāds cits vīrietis, ar ko var runāt.»
Viņa svētlaimīgi nopūtās un, pati nemaz neapzinoties, raudzījās uz viņu acīm, kur skaidri un dzidri mirdzēja mīla.
«Ar mani ir tas pats,» viņa teica. «Ar saviem paziņām es nekad neuzdrošinos par tādām lietām runāt, jo bīstos, ka viņi varētu to pārprast un izlietot ļaunā nolūkā. Kad esmu ar tiem kopā, man, vaļsirdīgi sakot, arvien licies, it kā mēs viens otram melotu, viltu un spēlētu komēdiju, it kā mēs atrastos masku ballē.» Viņa apklusa, kādu brīdi vilcinājās un tad turpināja maigā un klusā balsī. «Es neesmu staigājusi aizvērtām acīm. Es esmu redzējusi… un dzirdējusi. Man ir bijusi izdevība, un dažreiz esmu tik nogurusi no mūžīgās gludināšanas, ka būtu ar mieru visu darīt. Es būtu varējusi iegūt šīs skaistās blūzes — un arī visu citu, varbūt arī zirgu un ratus. Bija kāds bankas kasieris — precēts vīrs pie tam, kādēļ gan ne? Viņš gluži atklāti runāja ar mani. Mani neviens neņēma vērā, vai jūs saprotat? Es nebiju jauna meitene ar jaunas meitenes jūtām. Es nebiju nekas. Tas bija veikala darījums. Viņš…»
Viņas balss izgaisa skumjās, un klusumā, kas tagad iestājās, viņa dzirdēja Biliju griežam zobus.
«Jums nav tālāk jāstāsta,» viņš iesaucās. «Es to pazīstu. Tā ir netīra pasaule — riebīga, nejēdzīga pasaule. Es to nesaprotu. Pasaulē nav taisnības. Sievieti pērk un pārdod kā zirgu, pārdod ar labāko, kas viņā ir. Es nesaprotu šos vīriešus. Pēc maniem ieskatiem vīrietis piekrāpjas, slēdzot tādu darījumu. Kā, piemēram, mans šefs un viņa zirgi. Viņam ir arī sievietes. Arī jūs viņš varētu iegūt, tikai tādēļ vien, ka ir diezgan bagāts. Un jūs, Sakson, esat radīta skaistām smalkām blūzēm un citām tādām lietām. Bet, Dieva vārds, es to neciestu, ka jūs par to tādā kārtā maksātu. Tas būtu noziegums.»
Viņš pēkšņi apklusa un savilka grožus.
Krasā ceļa pagriezienā viņiem drāzās pretim auto. Bremzēm čīkstot, šoferis to apstādināja, un iekšā sēdētāju sejās bija lasāma rosme un interese, ieraugot abus jauniešus un vieglos ratus, kas aizsprostoja viņiem ceļu. Bilijs pacēla roku.
«Pabrauciet vairāk Uz malu,» viņš teica šoferim.
«Nē, nē, bērniņ,» šoferis atbildēja, lietpratēja skatienu vērodams ceļa drupano malu un dziļo gravu lejā.
«Nu, tad mēs pagaidīsim,» Bilijs laipni teica. «Es zinu satiksmes noteikumus. Šie dzīvnieki drusciņ baidās no automobiļiem. Ja jūs domājat, ka vēlos viņus te augšā uz kalna sabiedēt, tad ļoti maldāties.»
Auto pasažieri neapmierināti protestēja.
«Jums jau tādēļ tūlīt nav jābūt lielceļa laupītājam, ja esat zemnieka tūļa,» šoferis teica. «Mēs jūsu zirgiem nekā nedarīsim. Pagrieziet, lai tiekam garām. Ja ne …»
«Tas jums jādara, draugs,» skanēja Bilija atbilde. «Tā jūs ar savu padevīgo kalpu nedrīkstat runāt. Es jūsu sugas vīrus pazīstu, mans dēls. Taisieties, ka tiekat projām. Brauciet atmuguriski līdz pirmajai vietai, kas tik plata, lai pabrauktu jums garām.»
Pēc nervozas sarunas ar pasažieriem šoferis paklausīja, un mašīna, atmuguriski braucot, pazuda aiz ceļa līkuma.
«Tā banda,» pagriezies pret Saksonu, teica Bilijs. «Ja viņi var sev atļauties dažus galonus gazolīna un automašīnu, viņi domā, ka vienīgi tiem pieder ceļi, ko taisījuši jūsu un mani senči.»
«Vai lai mēs visu nakti te gaidām?» atskanēja šofera balss no ceļa līkuma. «Taisieties, ka tiekat garām. Ceļš brīvs.»
«Turiet muti,» Bilijs nicīgi teica. «Kad es nākšu, tad nākšu un, ja nebūs vietas diezgan, braukšu jums un jūsu cāļu kravai taisni pāri.»
Straujie, nemierīgie zirgi sajuta, ka groži atlaisti mazliet vaļīgāk, un, negaidot mudinājuma, ātri aiztrauca vieglos ratus kalnā. Nedroši un bailīgi tie pašāvās garām rūcošajai mašīnai.
«Kur mēs palikām,» Bilijs turpināja šķetināt pirmīt pārtraukto pavedienu, kad ceļš bija atkal brīvs. «Jā, pie mana šefa. Kādēļ viņam var būt divi simti zirgu, sievietes un viss cits, un man un jums nekā?»
«Jums ir jūsu zīds, Bilij,» viņa maigi teica.
«Un jums savs. Bet mēs to pārdodam citiem, kā veikalā pārdod drēbi, tik un tik daudz metru. Es domāju, ka jūs gluži labi saprotat, ko daži spodrgludinātavā nostrādātie gadi no jums prasīs. Un es pats! Es katru dienu pārdodu savu zīdu, ja strādāju. Paskatieties uz manu mazo pirkstiņu.» Viņš paņēma grožus vienā rokā, lai otra tam paliktu brīva, un pacēla to augšā, lai viņa labāk varētu redzēt. «Es to nevaru izstiept taisnu tā kā citus, un ar katru dienu kļūst ļaunāk. Tas nāk no braukšanas. Vai esat kādreiz redzējusi vecu važoņu rokas? Tās ir saliektas un sakropļotas kā putnu nagi.»
«Tais dienās, kad mūsu tēvi devās pāri prērijai, viss bija citādi,» Saksona atbildēja. «Arī viņiem bija saliekti pirksti, bet zirgi, rati un viss cits piederēja viņiem pašiem.»
«Protams. Viņi strādāja sev. Viņu pirksti salīka pašu darbā. Bet es saliecu savus pirkstus sava šefa dēļ. Vai jūs, Sakson, varat iedomāties, ka viņa rokas ir mīkstas kā sievietei, kas nekad nav strādājusi. Un tomēr staļļi un zirgi pieder viņam, kaut gan viņš savā mūžā vēl ne reizi nav strādājis godīgu darbu, bet man jāstrādā melnās miesās, lai nopelnītu sev drēbes un maizi. Viss ir ievirzījies nepareizās sliedēs. Un kas pie visa tā vainīgs? Lūk, to es labprat velētos zināt. Laiki mainījušies. Kas tos mainījis?»
«Dievs to nav darījis.»
«Nē, varat likt savu galvu ķīlā, ka viņš to nav darījis. Un tas ir otrs jautājums, kas man neliek miera. Kas beigu beigās ir Dievs? Ja viņš kārto visas lietas — un ja viņš to nedara, kādēļ tad viņš ir? — Kādēļ viņš ļauj tādiem vīriem, kā manam šefam un bankas kasierim, par ko jūs stāstījāt, kādēļ viņš ļauj, lai tiem pieder zirgi, sievietes, kādēļ viņš ļauj tiem pirkt krietnas jaunas meitenes, kas arī vēlētos būt laimīgas, labprāt būtu mīlējušas pašas savus vīrus un vēlējušās sev bērnus, kuru dēļ tām nebūtu jākaunas?»
Zirgi, kas bieži drīkstēja apstāties un no lielām pūlēm bija visi vienās putās, beidzot sasniedza stāvā Moragas kalna virsotni, no kurienes viens ceļš aizlocījās uz Kontra Kostas augstieni, otrs veda stāvus lejup uz saules gaismas pielijušo zaļo Redvudas kanjonu.
«Nu sakiet, vai nav skaisti?» jautāja Bilijs un apvilka ar roku plašu loku, kas ietvēra koku pudurus, neredzama strauta čalas un bišu vasarīgo dūkoņu.
«Man te tā patīk,» Saksona sajūsmināta iesaucās. «Visu to redzot, rodas tieksme dzīvot uz laukiem, bet nekad vēl neesmu tur bijusi.»
«Es arī ne, Sakson.'Nekad vēl neesmu dzīvojis uz laukiem, visā savā mūžā vēl ne reizi, bet visi mani senči bijuši zemnieki.»
«Toreiz vēl nebija pilsētu, visi dzīvoja uz laukiem.»
«Jums droši vien taisnība,» viņš pamāja ar galvu. «Viņiem bija tur jādzīvo.»
Vieglajiem ratiem nebija bremzes, un Bilijam bija uzmanīgi jābrauc, lai novadītu pajūgu pa stāvo līču loču ceļu uz leju. Saksona atlaidās pret mīksto atzveltni un neizsakāmi tīksmā labsajūtā aizvēra acis.
«Kas ir?» Bilijs pēc kāda laiciņa norūpējies jautāja. «Vai nejūtaties labi?»
«Te ir tik skaisti, ka baidos skatīties,» viņa atbildēja. «Tas viss ir tik patiess, ka rada sāpes.»
«Patiess? — Nu, tas gan izklausās dīvaini.»
«Vai ne? Bet es to tā izjūtu. Tas ir patiess. Mājas, ielas un viss cits pilsētā nav patiess. Bet tas te ir. Es nezinu, kā tas ir. Bet tas vienkārši tā ir.»
«Tik tiešām, man tagad šķiet, ka jums taisnība,» viņš iesaucās. «Tagad, kad jūs to sakāt, arī es to redzu. Te nav ne sporta, ne streiku, ne krāpšanas, ne melu. Koki stāv dabīgi, stingri' un tīri kā jauni zēni pirmā laikā ringā, pirms vēl nav iemācījušies krāpt un ziedot sporta velnam un visai nolādēti sapuvušajai burvībai. Jā, te viss ir patiess. Tiešām, Sakson, jūs protat redzēt.» Viņš gandrīz bijīgi apklusa un vēroja viņu tik maigu skatienu, ka lika meitenei notrīsēt tīksmē. «Vai zināt, es vēlētos, kaut jūs mani kādreiz redzētu boksējamies. īstā cīņā, to jūs varētu novērtēt. Es būtu Joti lepns, ja jūs būtu skatītāja. Es uzvarētu, man liekas, ja jūs skatītos un visu saprastu. Tā tik būtu cīņa, ticiet man. Un dīvaini, nekad vēl līdz šim neesmu vēlējies, lai kāda sieviete mani redzētu cīnāmies. Viņas tikai kliedz, spiedz un nekā no visa tā nesaprot. Bet jūs saprastu. Skaidrs, gluži skaidrs, ka jūs saprastu.»
Drusku vēlāk, nonākot ielejā un braucot pa līdumiem, kur rīta saulē zeltaini mirdzēja zemnieku mājas un labības lauki, Bilijs atkal pievērsās Saksonai.
«Sakiet, vai jūs bieži esat bijusi iemīlējusies? Pastāstiet man to. Nu, kā ir?»
Viņa purināja galvu.
«Es tikai domāju, ka esmu iemīlējusies — un pie tam ne bieži, tikai…»
«Daudzas reizes!» viņš iesaucās.
«Nekad nopietni,» viņa apgalvoja, klusībā priecādamās par viņa greizsirdību, ko Bilijs, pašam neapzinoties, izrādīja. «Nekad vēl neesmu nopietni iemīlējusies. Citādi jau būtu apprecējusies. Jo, redziet, es cita nekā nezinātu darīt, kā apprecēties ar to cilvēku, kuru mīlētu.»
«Bet ja viņš jūs nemīlētu?»
«Ak, es nezinu,» viņa smaidīja, un smaidam netrūka pašapziņas. «Man rādās, ka es viņu ietekmētu mani mīlēt!»
«Jā, es arī tā domāju,» viņš sajūsmināts iesaucās.
«Nelaime tikai tā,» viņa turpināja, «ka tie, kas mani mīlējuši, man bijuši vienaldzīgi. — O, skatieties!»
Pār ceļu pārskrēja trusītis, un viegls putekļu mākonītis līdzīgi dūmu grīstei iezīmēja ceļu, pa kuru tas bēga. Nākošā ceļa līkumā, taisni zirgu galvu priekšā, gaisā uz- spurdza bars lauku irbju. Bilijs un Saksona skaļi iegavilējās priekā.
«Ak Dievs,» viņš teica, «es sākšu nožēlot, ka neesmu dzimis zemnieks. Mēs neesam radīti, lai dzīvotu pilsētās.»
«Mazākais tādi, kā mēs,» viņa vēl piebilda. Un pēc īsa brīža, dziļi nopūtusies, turpināja: «Viss te ir tik skaists. Tas būtu kā sapnis — dzīvot visu mūžu šeit. Dažreiz es vēlos, kaut būtu indiāniete.»
Bilijs vairākas reizes gribēja ko teikt, bet vienmēr aprāvās, beidzot tomēr neizturēja. «Bet šie puiši, kas bija jūsos iemīlējušies, par tiem jūs man neesat nekā stāstījusi.»
«Vai vēlaties to zināt?» viņa jautāja. «Tam nav nekādas nozīmes.»
«Protams, ka gribu zināt. Sāciet. Šaujiet vaļā.»
«Labi. Pirmais bija Als Stenlijs …»
«Kas viņš tāds bija?» Bilijs valdonīgi jautāja.
«Profesionāls kāršu spēlmanis.»
Bilija seja pēkšņi sadrūma, un viņa redzēja, ka jaunekļa skatienā, ko tas viņai uzmeta, pavīdēja šaubas.
«Jā, tas ir taisnība,» viņa smējās. «Es toreiz biju astoņus gadus veca. Jūs redzat, es sāku no paša gala. Tas bija pēc manas mātes nāves, kad Kadijs mani pieņēma pie sevis. Viņam bija viesnīca un dzertuve. Tas bija Los- andželosā, gluži maza viesnīciņa, kuru apmeklēja dzelzceļa strādnieki un tamlīdzīgi ļaudis. Un man rādās, ka Als Stenlijs pārtika no viņu algas. Viņš bija ļoti skaists, apbrīnojami mierīgs un brīnišķi maigu balsi. Viņam bija arī visskaistākās acis un mīkstas baltas rokas. Vēl tagad redzu tās savu acu priekšā. Dažreiz pēcpusdienās viņš ar mani rotaļājās, deva saldumus un nelielas dāvanas. Parasti viņš lielāko dienas daļu nogulēja. Toreiz es nezināju, kādēļ. Man likās, ka viņš ir apburtais princis. Un tad viņu dzertuvē nogalināja. Bet pirms tam viņš vēl paspēja nogalināt to vīru, kas viņam deva nāvīgo triecienu. Tā, lūk, beidzās mans pirmais mīlas piedzīvojums.
Nākošais bija pēc tam, kad atstāju patversmi, toreiz man jau bija trīspadsmit gadu, un es dzīvoju kopā ar savu brāli — no tā laika mēs arvien dzīvojam kopā. Tas bija kāds puika, kas izvadāja maizi. Es gandrīz katru ritu, ejot uz skolu, satiku viņu. Tai laikā viņš brauca no Vudielas un iegriezās Divpadsmitajā. Varbūt tas apstāklis, ka viņš brauca ar zirgu, bija galvenais, kas mani pievilka. Lai nu kā, bet vairākus mēnešus biju viņā iemīlējusies. Tad viņš zaudēja savu vietu — varbūt arī bija noticis kas cits, — bet viņa vietā brauca cits zēns. Un nekad nebijām runājuši ne vārda.
Trešais bija grāmatvedis, un man bija sešpadsmit gadu. Gandrīz varētu domāt, ka esmu grāmatvežiem piemērota. Arī tas, ko Cārlijs Longs piekāva, bija grāmatvedis. To pirmo es satiku toreiz, kad strādāju Hikmeiera konservu fabrikā. Arī viņam bija mīkstas baltas rokas. Bet man drīz vien viņš apnika. Viņš bija… nu labi, viņš bija līdzīgs jūsu šefam. Un es nekad viņu patiesi neesmu mīlējusi, Bilij, tā godīgi un vaļsirdīgi sakot. Jau pašā sākumā jutu, ka viņš nav tāds, kādam īstam cilvēkam vajadzīgs būt. Strādājot kartonāžas fabrikā, man kādu laiku likās, ka ēsmu iemīlējusies Kāna tirdzniecības nama pārdevējā, ziniet, Bilij, tā, kas Vienpadsmitās avēnijas un Vašingtona laukuma stūrī. Viņš izturējās nevainojami, bet bija neizsakāmi garlaicīgs. Viņā nebija īstas dzīvības. Viņš gribēja precēt mani. Bet es to lāgā nemaz nevarēju aptvert, un tas tikai pierāda, ka neesmu viņu nemaz mīlējusi. Viņš bija šauriem pleciem, izstīdzējis un vienmēr aukstām un mitrām rokām. Bet, ak debessl Kā viņš ģērbās! Kā no modes žurnāla izkāpis. Viņš gan teica, ka noslīcināšoties un daudz ko tamlīdzīgu, bet es tomēr ar viņu vairs nesagājos.
Un pēc tam… jā, pēc tam nekas vairs nav bijis. Varbūt biju palikusi izvēlīgāka, bet pēc tam neesmu satikusi neviena, ko varētu mīlēt. Ar vīriešiem, ko satiku pēc tam, manas attiecības izvērtās savā ziņā vai nu tādā kā rotaļā, vai arī cīņā. Un neviens no mums necīnījās gluži godīgi. Cārlijs Longs, tas bija godīgs, un bankas kasieris arī. Bet tie atkal savukārt lika man izjust, cik cīņa ir grūta. Un visi viņi mani mācījuši rūpēties pašai par sevi un sevi sargāt. Viņi to nedarīja. Tas ir skaidrs.»
Viņa apklusa un uzmanīgi vēroja Bilija tīro sejas profilu, kamēr viņš uzmanīja zirgus. Bet pēkšņi viņš pētoši paskatījās uz Saksonu, un viņa miegaini pasmaidīja, izstaipot rokas.
«Tas ir viss,» viņa nobeidza. «Es izstāstīju visu, ko līdz šim neesmu nevienam cilvēkam stāstījusi. Un tagad jūsu kārta.»
«Man nav nekā daudz ko stāstīt, Sakson. Par meitenēm nekad neesmu sevišķi interesējies — mazākais ne tā, lai būtu domājis par precēšanos. Vīrieši man vienmēr patikuši labāk — tādi kā Bilijs Merfijs. Bez tam mani ļoti nodarbināja bokss un treniņi, lai atliktu daudz brīva laika meitenēm. Goda vārds, Sakson, kaut arī neesmu vienmēr
bijis tāds, kā vajag — jūs saprotat, ko domāju, — es nevienai meitenei vēl neesmu atklājis mīlestību.»
«Bet meitenes mīlēja jūs,» viņa to ķircināja, un Saksonas sirds bija pilna priecīga izbrīna par viņa skaidro atzīšanos.
Visa viņa uzmanība bija veltīta zirgiem.
«Daudzas, vai ne?» viņa neatlaidās.
Viņš vēl arvien neatbildēja.
«Nu, vai nav taisnība?»
«Jā, bet tā nebija mana vaina,» viņš domīgi teica. «Ja viņām tīk uz mani skatīties, neviens to viņām nevar aiz- ; liegt. Bet man ir tiesības no viņām vairīties, vai ne tā?
Jūs nevarat iedomāties, Sakson, kā bokseriem skrien pakaļ sievietes! Dažreiz tiešām bija jādomā, ka sievietes zaudējušas kaunu. O, nekad neesmu baidījies no viņām, ticiet man, neesmu tikai skrējis tām pakaļ. Tas vīrietis ir aitasgalva, kas ļauj sevi notvert tādā veidā.»
«Bet varbūt jūs nemaz nespējat iemīlēties,» viņa ķircinādamās teica.
«Var jau būt, ka arī nevaru,» skanēja Bilija maznomie- rinošā atbilde. «Bet es nekādā ziņā nevarētu iemīlēties meitenē, kas man skrien pakaļ. Tas der tikai piena puikām, bet ne vīram; īstam vīram netīk, ka sievietes tam skrien pakaļ.»
«Mana māte vienmēr teica, ka mīlai esot lielākā vara pasaulē,» sacīja Saksona. «Par to viņa sarakstījusi arī dzejas. Dažas iespiestas Sanžozē laikrakstā «Merkūrijs».
«Un ko jūs par to domājat?»
«Ak, es nezinu,» vjņa viegli ieteicās un, sastopoties atkal ar viņa skatienu, laiski pasmaidīja. «Es tikai zinu, ka ir jauki piedzīvot tādu dienu kā šī.»
«Jā, un šādu izbraukumu — tur jums taisnība,» viņš ātri piebilda.
Pulkstenis bija viens, kad Bilijs nogriezās no ceļa un iebrauca nelielā meža klajumā starp kokiem.
«Šeit mēs brokastosim,» viņš paziņoja. «Es domāju, ka būs labāk pašiem sagatavot brokastis, nekā ēst tās kādā no ceļmalas viesnīcām. Vajag iekārtoties pēc iespējas ērtāk. Es vispirms nojūgšu zirgus. Laika mums daudz. Jūs varat izsaiņot grozu ar ēdamlietām un izklāt galdautu.»
Kad Saksona bija izņēmusi visu no groza, viņu pārsteidza Bilija izšķērdība. Tur bija vesels arsenāls sviest-
maizīšu ar gaļu, vēžu salāti, cieti vārītas olas, pipargur- ķīši ar dillēm, olīves, cūkas kājas želejā, Šveices siers, sālsmandeles, apelsīni un banāni, un vairākas pudeles alus. Sī bagātība viņu pārsteidza ne tikai daudzuma, bet arī dažādības ziņā. Likās, it kā viņš mēģinājis izpirkt veselu delikatešu veikalu.
«Jums gan nevajadzēja rīkoties tik izšķērdīgi,» viņa teica, kad Bilijs bija atsēdies tai blakus. «Te jau pietiktu pusducim mūrnieku.»
«Bet ir labi, vai ne?»
«Jā,» viņa piekrita. «Tikai par daudz, tur ir tā nelaime.»
«Nu tad ir labi,» viņš teica. «Man patīk, ka viss ir bagātīgi. Pirms sākam ēst, noskalosim ceļa putekļus ar kādu malku alus. Ar glāzēm apejieties uzmanīgi. Tās man jādod atpakaļ.»
Vēlāk, kad viņi bija paēduši, viņš atgulās uz muguras, smēķēja cigareti un izjautāja Saksonu par viņas pagātni. Viņa tam stāstīja par dzīvi brāļa mājā, kur maksāja četrus ar pus dolārus nedēļā par uzturu un istabu. Piecpadsmit gadu vecumā viņa beigusi pamatskolu, iestājusies džutas fabrikā un pelnījusi četrus dolārus nedēļā, no kuriem trīs maksājusi Sārai.
«Bet kā bija ar to viesnīcnieku?» Bilijs jautāja. «Kā tas gadījās, ka viņš jūs pieņēma?»
Viņa paraustīja plecus.
«Nemaz labi nezinu — varbūt tādēļ, ka mani piederīgie visi bija ļoti trūcīgi. Likās, ka viņi nespēj tikt uz priekšu. Viņi dzīvoja no rokas mutē, vairāk tiem nekā nebija. Ka- dijs — viesnīcnieks — bija cīnījies mana tēva rotā un gatavs iet vai ugunī par savu kapteini Kitu (tā bija mana tēva palama). Mans tēvs bija atturējis ārstus un neļāvis amputēt viņam kāju, un to viņš visu mūžu nespēja aizmirst. Viņš diezgan labi nopelnīja ar savu viesnīcu un dzertuvi, un vēlāk dabūju zināt, ka viņš palīdzējis maksāt manas mātes slimības laikā ārstu rēķinus un samaksājis visus izdevumus, apbedot manu māti blakus tēvam. Man, patiesību sakot, būtu bijis jādzīvo pie tēvoča Vila — tāda bijusi manas mātes griba; bet Ventanas kalnos sākušies nemieri, un tur bija mana tēvoča rančo. Dažus cilvēkus nosita. Tas bija robežu strīds vai lopu dēļ, katrā ziņā manu tēvoci apcietināja, un viņš ilgu laiku nosēdēja cietumā. Kad viņš izkļuva brīvībā, advokāti bija piesavinājušies viņa rančo. Viņš jau toreiz bija vecs un stipri nevarīgs, viņa sieva saslima, un viņš dabūja naktssarga
vielu par četrdesmit dolāriem mēnesī. Manā labā viņš nevarēja nekā darīt, un tādēļ mani pieņēma Kadijs.
Kadijs bija labs cilvēks, kaut arī dzertuves īpašnieks. Viņa sieva bija liela auguma, skaista sieviete. Es nedomāju, ka viņa bija kārtīga sieviete. Man vienalga, ko par viņu runā. Bet pret mani viņa bija ļoti laba. Kad Kadijs nomira, viņa galīgi nogāja no ceļa, un mani nodeva patversmē. Tur nebija sevišķi patīkami, un es tur paliku trīs gadus. Bet pa to laiku Toms bija apprecējies un dabūjis noteiktu darbu. Viņš mani izņēma no turienes, un kopš tā laika esmu vienmēr uzturējusi sevi.»
Saksona skumji raudzījās pāri laukiem, līdz viņas acis apstājās pie kāda žoga, pie kura ziedēja ļoti daudz sarkanu magoņu. Bilijs, kas visu laiku bija gulējis zālē uz muguras un pētoši un sajūsmināti vērojis meitenes skaidro sejas ovālu, izstiepa tagad lēni roku un klusā balsī teica:
«Ak jūs, mazā nabaga meitenīte.»
Viņa roka dziļā līdzjūtībā apskāva Saksonas rokas apakšdelmu, un, kad viņas skatiens sastapās ar Bilija acīm, viņa tur lasīja pārsteigumu un prieku.
«Vai, cik jūsu āda vēsa,» viņš teica. «Man tā arvien ir karsta. Palūkojiet manu roku.»
Roka bija silta un valga, un viņa redzēja uz Bilija pieres un gludi noskūtās virslūpas mikroskopiski sīkas sviedru • lāsītes.
«Bet jūs taču esat gluži nosvīdis.»
Viņa noliecās pār to un ar savu kabatas lakatiņu noslaucīja Bilija pieri un lūpas, pēc tam arī delnas.
«Es elpoju caur ādu, man rādās,» viņš paskaidroja. «Gudrinieki treniņa laukumā un vingrošanas zālēs saka, ka tas esot labi un veselīgi. Bet šoreiz es svīstu neparasti 1 stipri, vairāk nekā citkārt. Jocīgi, vai ne?»
Lai noslaucītu viņa sejai sviedrus, Saksonai bija vajadzējis atbrīvot savu roku, bet tagad viņš to atkal saņēma.
«Bet cik vēsa ir jūsu āda,» viņš atkārtoja tikpat izbrīnījies. «Mīksta kā samts un gluda kā zīds. Patīkami tai pieskarties.»
Maigi un uzmanīgi viņš ļāva savai rokai slīdēt no Saksonas rokas delnas līdz elkonim un atkal atpakaļ. Nogurusi un miegaina no garā priekšpusdienas brauciena siltajā saulē, viņa izjuta tīksmas trīsas un ļāvās šai labsajūtai; viņa notvēra sevi pusnomoda stāvoklī, pašai sev sakot, ka šis te ir tas vīrietis, ko viņa varētu mīlēt, viņu, viņa rokas, visu viņu.
«Tā, šai vietai nu visu vēsumu esmu atņēmis,» viņš teica un vairījās paskatīties uz Saksonu, bet viņa varēja redzēt šķelmīgo smaidu, kas bija iegulies viņa lūpās. «Pamēģināsim tagad citur.»
Maigi viņš ļāva savai rokai slīdēt augstāk, un, skatoties uz Bilija lūpām, viņa domāja par tām dīvainajām izjūtām, kas bija to caurstrāvojušas, viņiem pirmoreiz tiekoties.
«Runājiet; pastāstiet vēl kaut ko,» viņš mudināja pēc neilga laimes un maiguma pilna klusuma. «Man tīk raudzīties uz jūsu lūpām, kad jūs runājat. Tas ir jocīgi, bet katra lūpu kustība ir kā neliels ātrs skūpsts.»
Viņai nepavisam negribējās kustēties, bet tomēr viņa teica:
«Ja es runāšu, jums nepatiks tas, ko teikšu.»
«Sakiet vien,» viņš neatlaidās. «Jūs nevarat pateikt nekā tāda, kas man nepatiktu.»
«Labi, tur tālāk ir magones, un es ļoti vēlētos iet un noplūkt tās.»
«Jums taisnība,» viņš smējās. «Bet jūsu lūpas runājot kustējās, un iznāca divdesmit piecas skūpstu kustības. Es tās skaitīju. Bet es jums ko teikšu: dziediet tagad «Kad pagājušas pļaujas dienas» un ļaujiet man pa to laiku turēt otru jūsu vēso roku; pēc tam būs laiks doties atpakaļ.»
Viņa dziedāja, raugoties Bilija acīs, kas neatlaidīgi vēroja viņas lūpas. Beigusi dziedāt, tā klusu atvilka savu roku un piecēlās kājās. Bilijs jau taisījās iet pie zirgiem, kad Saksona pasniedza viņam savu jaciņu. Nevērojot patstāvību, kas īpatna meitenēm, kam pašām par sevi jārūpējas, viņai bija iedzimta mīlestība uz maziem pakalpojumiem un uzmanību, un bez tam viņa no savas bērnības atcerējās mātes nostāstus un ieceļotāju sievu runas par spāņu kavalieru uzmanību un laipnību.
Saule jau bija sākusi rietēt, kad viņi, apmetuši lielu loku uz austrumiem un dienvidiem, šķērsoja Kontra Kostas kalnus un sāka doties lejup pa garo kalnu grēdu garām Redvudas smailei uz Fruitvāli. Zem viņiem līdz pašam līcim izpletās līdzenums, iedalīts kā šaha galdiņš laukos un pilsētās — tur bija Elmhersta, Sanleandra un Haivarda. Dūmi virs Oklendas aizsedza visu rietumu debess pusi kā ar tumšu plīvuru, bet otrpus līcim viņi redzēja Sanfrancisko mirgojam pirmās ugunis.
Pār viņiem noslīga tumsa, un Bilijs bija neparasti kluss. Pēdējā pusstundā viņš bija it kā pavisam aizmirsis Saksonas klātbūtni, izņemot vienu reizi, kad tas viņu un sevi,
sargādams no aukstā vakara dzestruma, ciešāk ietina segā. Ne vienreiz vien Saksonai gribējās jautāt: par ko jūs domājat? Bet katru reizi viņa apslāpēja šo tieksmi. Viņa sēdēja tam ļoti cieši blakus. Viņu ķermeņu siltums saplūda kopā, un Saksonu caurstrāvoja dziļa miera un apmierinātības izjūta.
«Klausieties, Sakson,» viņš pēkšņi teica. «Nav nekādas nozīmes, ja es ilgāk klusēju. Jau kopš azaida man tas stāv mēles galā. Kādēļ mēs nevarētu precēties?»
Viņa zināja — un šai apziņā slēpās prieks un pārliecība — ka viņš runā nopietni. Bet Saksona instinktīvi izjuta dziņu viņam pretoties, drusku viņu pamocīt, kļūt ar to viņam dārgāka un iekārojamāka. Bez tam bija ievainota viņas sievietes smalkjūtība un lepnums. Bilija bildinājuma vienkāršība un tiešais veids viņu gandrīz sāpināja. Bet viņa tomēr ilgojās Bilija — cik ļoti ilgojās, to pati līdz šim nebija zinājusi.
«Nu sakiet taču kaut ko, Sakson. Vienalga — vai nu ļaunu, vai labu, bet gribu to zināt. Tikai vienu ņemiet vērā — es jūs mīlu. Taisni briesmīgi mīlu, Sakson, Dieva vārds! Tam tā vajag būt, jo citādi es ar jums tā nerunātu. Nekad un ne ar vienu meiteni neesmu līdz šim tā runājis.»
Atkal iestājās klusums, un Saksona, sēdot zem siltās segas, domās kavējās pie sava blakussēdētāja. Noskārstot, kādu virzienu sāk pieņemt viņas domas, meitene tumsā stipri nosarka.
«Cik vecs jūs esat, Bilij?» viņa pēkšņi jautāja un pārsteidza viņu ar savu jautājumu, tāpat kā viņš to pirmīt bija pārsteidzis. »
«Divdesmit divi.»
«Un man ir divdesmit četri.»
«It kā es to nezinātu. Ja zinu, kad jūs atstājāt bāreņu patversmi un cik ilgi strādājāt džutas fabrikā, konservu fabrikā un gludinātavā, vai jūs domājat, ka nespēju to aplēst? Zināju jūsu vecumu jau sen, tikai dzimšanas dienu vēl nezinu.»
«Tas nekā negroza, es tomēr esmu divus gadus vecāka.»
«Nu un tad? Ja tam būtu kāda nozīme, es jūs nemīlētu, vai ne tā? Jūsu mātei taisnība. Mīla pasaulē ir vissvarīgākā. Tikai tai ir nozīme. Vai jūs to nevarat saprast? Es jūs mīlu, un man vajag jūs iegūt. Tas taču ir tik dabiski, man rādās. Vērojot zirgus, suņus un cilvēkus, esmu vienmēr domājis, ka pareizs ir tas, kas dabisks. No tā, Sakson, nevar izvairīties. Jūs man esat nepieciešama, un no visas sirds vēlos, kaut arī es jums tāds būtu. Varbūt manas rokas nav tik maigas kā grāmatvežiem, pārdevējiem, bet tās jūsu dēļ spēj strādāt, cīnīties un galvenais, Sakson, jūs mīlēt.»
Instinktīvā dziņa sargāties un vairīties, ko Saksona līdz šim arvien bija izjutusi pret vīriešiem, pēkšņi saplaka. Sī te nebija cīņa. Tas bija tas, ko viņa bija gaidījusi, pēc kā ilgojusies. Pret Biliju viņa bija bezspēcīga. Viņam tā nespēja atteikt. Pat tādā gadījumā ne, ja viņš izrādītos tāds pats kā citi. Un no šīm spēcīgajām jūtām izauga cita, vēl lielāka — viņš nebija tāds kā citi.
Viņa neteica nekā. Viņa tikai uzlika savu roku viņa kreisajai rokai un lēni mēģināja to atvilkt no grožiem. Viņš nesaprata; bet, kad viņa neatlaidās, viņš pārlika grožus labajā un ļāva tai pilnu vaļu. Viņa noliecās pār to un noskūpstīja viņa cieto važoņa delnu.
īsu mirkli viņš sēdēja kā pārakmeņojies.
«Sakson, vai tas taisnība?» viņš murmināja.
Viņa vēlreiz noskūpstīja delnu un murmināja:
«Es mīlu tavas rokas, Bilij. Man tās ir visskaistākās pasaulē, un man vajadzētu daudz stundu, lai pateiktu tev, ko visu tās man nozīmē.»
«Tprrr!» Bilijs uzsauca zirgiem.
Tos apstādinājis, viņš piesēja grožus pie pātagas kāta. Tad pagriezās pret Saksonu, apskāva to un uzspieda savas lūpas viņas lūpām.
«Ak Bilij,» viņa elsoja, kad viņš to palaida, «es būšu tev laba sieva.»
«Tagad tu zini, ko pirmīt domāju un kādēļ tā svīdu, azaidu ieturot. Man tā vien likās, ka nespēšu vairs ilgāk izturēt un pateikšu tev. Tu taču zini, ka patiki man no pirmā acu uzmetiena.»
«Un man liekas, ka es tevi mīlēju jau no pirmās dienas, Bilij. Es visu dienu toreiz biju tik lepna uz tevi, jo tu biji tik labs, uzmanīgs un stiprs, visi vīrieši juta pret tevi respektu, un meitenes bija tevī iemīlējušās. Vīrieti, uz ko nevarētu būt lepna, es nespētu ne mīlēt, ne precēt. Un es esmu uz tevi tik lepna, tik lepna.»
«Bet ne pusi tik daudz, kā es pats ar sevi tagad lepojos,» viņš atbildēja, «un, proti, tādēļ, ka esmu tevi ieguvis. Tas viss ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi, un pēc divām minūtēm varbūt jau tarkšķēs modinātāja pulkstenis un mani modinās. Bet vienalga, pat ja arī tā, tad gribu mazākais no šīm divām minūtēm iegūt pēc iespējas vairāk.»
Viņš atkal ņēma to rokās un tik cieši sev piekjāva, ka gandrīz sagādāja viņai sāpes. Pēc īsa brīža, kas Saksonai šķita kā svētlaimes mūžība, viņš to atlaida un, redzams» tas viņam maksāja daudz pūļu.
«Un vēl modinātājs nav tarkšķējis,» viņa čukstēja tai pie vaiga. «Ir tumša nakts, tur mums priekšā atrodas Fruitvāle, tur ceļa vidū stāv Karalis un Princis. Es nekad nebūtu domājis, ka reiz pienāks laiks, kad nevēlēšos satvert grožus un vadīt divus skaistus zirgus. Es nevaru tevi izlaist no savām rokām, bet mums vēl gabals jābrauc. Piķis un zēvele, jābrauc vien būs.»
Viņš to atbrīvoja, rūpīgi aplika tai segu un ļāva nepacietīgajiem zirgiem rikšot.
Pēc pusstundas viņš atkal teica: «Tprrr!»
«Tagad es zinu, ka esmu nomodā, bet es neesmu pārliecināts, vai viss cits nav tikai sapnis, man vajag to noskaidrot.»
Un atkal viņš atsēja grožus un iekļāva viņu rokās.
Laiks Saksonai skrēja kā ar spārniem. Viņa strādāja gludinātavā, strādāja pat vairāk virsstundu nekā agrāk un visas brīvās stundas ziedoja, gatavojoties lielajai pārmaiņai un — Bilijam. Kā nepacietīgs Dieva izredzēts mīlētājs viņš bija gribējis kāzas svinēt otrā dienā pēc saderināšanās, bet tad piekāpās un bija ar mieru gaidīt, bet ne ilgāk kā vienu nedēļu.
«Kādēļ lai mēs gaidām?» viņš jautāja. «Jaunāki mēs nekļūstam, un padomā, ko visu zaudējam ar katru dienu, ko kavējam.»
Bet beidzās ar to, ka viņš bija ar mieru gaidīt vienu mēnesi, un tas bija ļoti labi, jo pēc divām nedēļām Biliju un kādus divpadsmit citus važoņus pārcēla uz Oklendas rietumiem, kur atradās Korberlija un Morisona lielie staļļi. Tagad vairs nebija jāmeklē dzīvoklis pilsētas otrā galā, Priežu ielā starp Ceturto un Piekto un netālu no Dienvidu dzelzceļa Saksona un Bilijs par desmit dolāriem mēnesī noīrēja patīkamu kotedžu ar četrām nelielām istabām.
«Tas ir smieklīgi lēti, ja salīdzina ar to, ko līdz šim maksāju par tām istabelēm, kur dzīvoju,» Bilijs paskaidroja. «Piemēram, par to, kur tagad dzīvoju — tā pat nav
tik liela kā mazākā no šīm istabām — maksāju sešus dolārus mēnesī.»
«Bet tā ir mēbelēta,» Saksona iebilda. «Tā, lūk, ir tā starpība, vai tu saproti?»
Bet Bilijs to nesaprata.
«Neesmu bijis nekāds labais skolnieks, bet vienkāršo matemātiku protu, Sakson. Ir gadījies, ka man bijis jāieķīlā pulkstenis, un es zinu, ko nozīmē procenti. Kā tu domā, cik varētu maksāt apmēbelēt šo māju, grīdsegas istabas grīdām, virtuvē linolejs un viss pārējais?»
«Par trīssimt dolāriem mēs to it jauki varam iekārtot,» viņa atbildēja. «Es par to esmu domājusi un esmu pārliecināta, ka ar to naudu tiekam galā.»
«Trīs simti,» viņš murmināja un apcerēdams savilka uzacis. «Teiksim trīs simti par sešiem procentiem — tas ir par katru dolāru seši centi, sešdesmit centu par desmit dolāriem, seši dolāri par simts dolāriem. Vai tu redzi, cik brīnišķi protu reizināt ar desmit? Tagad jāizdala astoņpadsmit uz divpadsmit, iznāk pusotra dolāra mēnesī.» Viņš apklusa, apmierināts, ka pierādījis sava apgalvojuma pareizību. Bet tad viņam ienāca kaut kas cits prātā. «Pagaidi! Tas vēl nav viss. Tik procentu iznāk, ja apmēbelē visas četras istabas. Cik iznāk, ja pusotra dolāra izdala uz četri?»
«Piecpadsmit izdalīt uz četri — trīs un trīs jāpatur galvā,» Saksona veikli lēsa. «Trīsdesmit uz četri būs septiņi, divdesmit astoņi, divi galvā un divas ceturtdaļas būs puse. Tā lūdzu.»
«Nu! Tu arī to lietu proti.»
Viņš brīdi domāja.
«Es nevarēju tev izsekot. Cik tu teici, ka iznāk?»
«Trīsdesmit septiņi un pus cents.»
«Ahā! Nu tagad paskatīsimies, cik man noplēsts par istabu. Desmit dolāru mēnesī par četrām istabām iznāk par vienu divi ar pus. Klāt trīsdesmit septiņi un pus cents par mēbelēm, iznāk divi dolāri un astoņdesmit septiņi ar pus centa, noņemt no sešiem dolāriem …»
«Trīs dolāri un divpadsmit ar pus centa,» viņa steidzās pateikt.
«Nu redzi! Trīs dolāri un divpadsmit ar pus centa man nevajadzīgi katru mēnesi jāmaksā par istabu. Iznāk, ka apprecoties cilvēks vēl ietaupa naudu. Vai ne tā?»
«Bet mēbeles taču nolietojas?»
«Jupis parauj! Par to gan nemaz nepadomāju. Bez šaubām, ari tas jāņem vērā. Bet vienalga, šeit mēs esam atraduši ko reti izdevīgu, un sestdienas pēcpusdienā lūdzu atstāj mazgātavu ātrāk, lai varam iet nopirkt vajadzīgās lietas. Vakar vakarā biju pie Salingera. Piecdesmit man jāiemaksā, un pārējais jānomaksā pa desmit dolāriem mēnesī. Divdesmit pieci mēneši, un viss piederēs mums. Bet vienu neaizmirsti, Sakson, pērc visu, ko vēlies pirkt, neskaties, cik tas maksā. Neskopojies, jo tas attiecas uz tevi un mani. Saprati?»
Viņa palocīja galvu, bet viņas sejā neizpaudās nekas no tā, ko viņa domāja par ietaupījumiem, kādus nolēmusi izdarīt. Acis tai k|uva valgas.
«Tu esi tik labs pret mani, Bilij,» viņa murmināja, pieejot tam klāt, un viņa rokas vienmēr bija gatavas to saņemt.
«Tātad tu tomēr to esi darījusi,» Mērija kādu rītu mazgātavā teica. Viņas nebija strādājušas vēl ne desmit minūtes, kad Mērijas acis jau ieraudzīja topāza gredzenu Saksonas kreisās rokas pirkstā. «Kurš tad ir tas laimīgais? Cārlijs Longs vai Bilijs Robertss?»
«Bilijs,» skanēja atbilde.
«Hū! Tu laikam tādēļ ņem tik jaunu zēnu, lai viņu vēl audzinātu, ko?»
Saksonas sejā bija skaidri lasāms, ka šī piezīme sasniegusi savu mērķi, un Mērija to tūlīt nožēloja.
«Vai tu nesaproti joku? Es taisni briesmīgi priecājos par jauno ziņu. Bilijs ir briesmīgi labs puisis, un man prieks, ka viņš tevi dabūs. Jūs esat kā radīti viens otram, un tu būsi viņam labāka sieva nekā kura katra cita meitene, ko pazīstu. Kad tad tam jānotiek?»
Dažas dienas pēc tam ceļā no mazgātavas uz mājām Saksona satika Cārliju Longu. Viņš tai nostājās priekšā uz ietves un aizsprostoja ceļu.
«Tātad jūs ejat ar bokseri?» viņš ņurdēja. «Kurp tas novedīs, to jau akls var redzēt.»
Pirmoreiz viņa nebaidījās no šā smagā tumšsejainā vīra ar melnajām uzacīm un spalvainajiem pirkstiem. Viņa pacēla savu labo roku.
«Vai redzat? To jūs man nevarējāt uzmaukt pirkstā, kaut gan esat liels un stiprs. Bet Bilijs Robertss to varēja, varēja to nedēļas laikā. Viņš jūs uzvarēja, Cārlij Long, un tai pašā laikā ieguva mani. Viņš nav tāds kā jūs. Viņš ir īsts vīrs, tīrs, skaidrs — tāds, kā īstam vīram jābūt.»
Longs aizsmacis smējās.
«Es jums varētu kaut ko citu pastāstīt par viņu. Vaļsirdīgi runājot, Sakson, viņš nav tas, par ko uzdodas. Ja es gribētu pastāstīt visu, ko zinu …»
«Būtu labāk, ja jūs nestāvētu man ceļā un ietu,» viņa to pārtrauca, «citādi pateikšu to viņam, un jūs zināt, kas tad notiks, jūs lielais vērsi!»
Negribot Longs gausiem šļūcošiem soļiem pagāja sāņus.
«Jūs esat bīstama,» viņš, pa pusei apbrīnodams, teica.
«Un Bilijs Robertss arī,» viņa smējās un gāja tālāk.
Pagājusi mazu gabaliņu, viņa apstājās. «Klausieties!» viņa iesaucās.
Lielais smagais kalējs tūlīt steidzīgi pagriezās.
«Tur uz stūra es redzēju klibu vīru. Jūs varat iet un piekaut to.»
Tikai reiz īsajā saderināšanās laikā Saksona sev atļāva nelielu izšķērdību. Viņa ziedoja pusi dienas algas par pusduci savu uzņēmumu. Bilijs bija teicis, ka dzīve tam esot nepanesama, ja vakaros gulēt ejot un rītā ceļoties nevarot redzēt viņas attēlu. Viņas spoguļa aplodā bija iesprausti divi Bilija uzņēmumi — viens parastā uzvalkā, otrs boksera cīņas ģērbā. Skatoties uz šo pēdējo, viņai ienāca prātā, ko māte tai bija stāstījusi par vecajiem sakšiem un viņu laupītāju braucieniem Anglijas krastos. Viņa izņēma no kumodes atvilktnes vienu no saviem svētumiem — dzeju albumu, kas bija piederējis viņas mātei un kur bija ielīmēti daudzi Kalifornijas rašanās laikos drukātu dzeju izgriezumi. Bija arī daudz gleznu un kokgriezumu reprodukciju, izgrieztu no laikrakstiem un žurnāliem, kas bija iznākuši vismaz vienu ģenerāciju agrāk.
Zinātājas pirkstiem Saksona ātri pāršķirstīja tos, līdz atrada to, ko meklēja. Starp varenām klintīm un zem pelēkām, zemiem vētras mākoņiem klātām debesīm bija kāds ducis laivu, garas šauras un tumšas laivas kā lieli dīvaini putni; tās pašreiz taisījās piestāt smilšainajā, baltputu viļņiem apšļāktajā krastā. Vīri laivās bija puskaili, muskuļaini, gaišmataini, un galvās tiem bija bruņu cepures ar spārniem. Šķēpiem un zobeniem rokās viņi lēca līdz pat gurniem bangotnē un brida uz krastu. Adās ģērbušies mežoņi, kas tomēr nelīdzinājās indiāņiem, stāvēja bariem krastā un, iebriduši līdz ceļiem ūdenī, gribēja aizkavēt atbraucējus izkāpt krastā. Pirmie cirtieni jau bija krituši, un bangotnē jau gulēja daži ievainotie un nonāvētie. Viens jauneklis gaišām cirtām gulēja pārkritis pār laivas malu, un bulta viņa krūtīs liecināja, ka tas jau miris. Bet tam pāri ar šķēpu rokā lēca viņas Bilijs. Kļūdīties nebija iespējams. Apbrīnojami gaišie mati, seja, acis, mute, viss tas pats. Arī sejas izteiksme tāda kā Bilijam tai svētdienā Vi- selparkā, kad viņš savaldīja trīs mežonīgos īrus.
Šiem kareiviskajiem milžiem jābūt Bilija senčiem, un maniem arī, viņa nodomāja, novietodama albumu atkal kumodes atvilktnē. Un kāds no šiem senčiem pagatavojis šo kumodi, kas atceļojusi pāri lielajai sālsjūrai un ienaidnieka lodes caururbta cīņā ar indiāņiem pie Mazās Tērces. Saksonai gandrīz likās, ka viņa redz tās sievas, kas glabājušas šais atvilktnēs pašu roku austos audeklus un savas greznuma lietas — to klejotāju paaudžu sievietes, kas bijušas viņas pašas mātes vecmāmiņas, vecvecmāmiņas un šo vecvecmāmiņu vecmāmiņas. Nu labi, viņa nopūzdamās domāja, tā katrā ziņā ir laba rase, no kuras esam cēlušies, derīga kā darbam, tā cīņai. Saksona sāka domāt par to, kā gan viņas dzīve būtu izvērtusies, ja viņa būtu piedzimusi kā ķīniete vai viena no šīm mazajām, laiskajām, tumšādainajām itālietēm, ko bieži redzēja nākam no krasta ar salātu grozu uz galvas. Bet tad viņai pašai bija jāsmejas par savu neprātīgo domu. Viņa sāka domāt par Biliju, savu četristabu mājiņu Priežu ielā, un galva tai rūca no domām par nākošo dzīvokli.
«Visi mūsu lopi bija aizdzīti,» Saksona teica, «un ziema jau bija tik tuvu, ka neiedrošinājāmies pat mēģināt tikt pāri lielajai Amerikas prērijai, un tādēļ mūsu karavāna palika pa ziemu Soltleiksitijā. Toreiz mormoņi vēl bija prātīgi un apgājās ar mums labi.»
«Tu runā tā, it kā pati būtu tur bijusi,» Bērts teica.
«Mana māte tur bija,» Saksona lepni sacīja. «Viņa toreiz bija astoņus gadus veca.»
Viņi sēdēja Priežu ielas mazā namiņa virtuvē pie galda un ieturēja aukstu azaidu — sviestmaizītes, tomātus un olu. Bija svētdiena, un viņi bija atnākuši agri, jo visiem bija brīva diena, šodien spodrināja logus, mazgāja sienas, vaskoja grīdas, izklāja grīdsegas un izlika linoleju, vajadzēja arī pielikt logiem aizkarus, izlabot pavardu, sakārtot virtuves piederumus un traukus, novietot mēbeles.
«Stāsti tālāk, Sakson,» Mērija lūdza. «Man tik briesmīgi gribas zināt, kas bija tālāk. Un tu, Bert, esi kluss un klausies.»
«Labi. Bija ziema, kad pēkšņi uzpeldēja Dels Hankoks. Viņš bija gan dzimis Kentuki, bet jau gadiem ilgi dzīvoja Rietumos. Viņš bija skauts, tāpat kā Kits Karsons, un pazina viņu labi. Daudzas reizes viņš un Kits Karsons bija segusies ar vienu segu. Viņi abi bija kopā arī Kali- fornijā pie ģenerāļa Frimonta. Nu labi, viņš bija iegriezies Soltleiksitijā tikai garāmejot, jo atradās ceļā uz Roki Montānas traperiem, ar kuriem kopā gribēja doties bebru medībās. Viņš bija skaists vīrs. Viņš nēsāja savus garos matus tā, kā to tagad vairs redz tikai vecās ilustrācijās, ap vidu tam bija zīda josta — to viņš bija iemācījies valkāt Kalifornijā no spāņiem — un aiz jostas divi revolveri. Tas bija vīrs, kurā sievietes iemīlas no pirmā skatiena. Labi; viņš ieraudzīja Sadiju, manas mātes vecāko māsu, un jādomā, ka tā viņam patika, jo viņš palika Soltleiksitijā. Viņš bija liels indiāņu ienaidnieks, un es no mazotnes atceros, mana mātes māsa Vila stāstīja, ka viņam bijušas vismelnākās, visliesmojošākās acis, un veids, kā viņš mēdzis lūkoties, atgādinājis ērgli. Viņš ne no kā nav baidījies.
Sadija bija īsta skaistule, Viņa flirtēja ar to un pataisīja viņu gluži traku. Varbūt viņa pati labi neizprata savas jūtas, to es nezinu. Bet tik viegli viņa nepadevās, kā es Bilijam. Beidzot viņš to vairs nespēja paciest. Tai vakarā viņš atjāja un bija mežonīgāks nekā jebkad. «Sadi,» viņš teica, «ja tu nesolies kļūt mana sieva, es vēl šovakar pat nošaušos tepat viņpus ratu karavānas.» Un viņš to arī būtu izdarījis, Sadija to gluži labi zināja un tādēļ teica jā. Nu, vai seno dienu mīlētāji nebija braši?»
«Ak, es nezinu,» Mērija nicīgi teica. «Nedēļu pēc tam, kad iepazinies ar Biliju, tu ar viņu jau saderinājies. Vai Bilijs teica, ka viņš nošausies turpat blakus gludinātavas dēlim, ja tu viņu neuzklausīsi?»
«Viņam nebija nemaz izdevības to teikt,» Saksona atzinās. «Bet Dels Hankoks un manas mātes māsa Sadija apprecējās vēl tai pašā dienā. Un viņi bija ļoti laimīgi. Bet tad viņa nomira, un daudzus gadus vēlāk Delu nogalināja indiāņi. Toreiz viņš jau bija vecs vīrs, bet man tomēr liekas, ka pirms savas nāves viņš vēl paspēja nogalināt daudz indiāņu. Tādi vīri kā viņš mirst cīņā un ņem līdzi nāvē tos, kas viņiem dod nāvīgo triecienu. Tā bija arī ar Alu Stenliju, ko pazinu, kad vēl biju gluži maza. Pie galda sēdot, viņu no muguras nošāva kāds dzelzceļu strādnieks. Un tas bija nāvīgs šāviens. Viņš mira pēc dažām sekundēm. Bet pirms nāves viņš paspēja vēl izraut revolveri un iešaut trīs lodes vīram, kas viņu nonāvēja.»
«Es nevaru ciest kaujas un cīņas,» Mērija protestēja. «Tas mani nervozē — Bērts vienmēr meklē strīdu. Bet kāda tur jēga!»
«Un es nedotu ne savu mazo pirkstiņu par vīru, kam nebūtu cīņas gara,» Saksona atbildēja. «Mēs šodien šeit nesēdētu, ja mūsu tēviem nebūtu bijis cīņas gars.»
«Bet tu jau arī dabūsi vīru, kas prot cīnīties,» Bērts apgalvoja. «Tas ir vīrs caur un cauri. Bilijs ir mohikānis ar skalpiem pie jostas, un, ja viņam uznāk trakums, tad labāk pēc iespējas ātri pazust no viņa acīm, jo citādi var kas gadīties — kā ar veseri pa galvu — bums!»
«Taisni tā,» Mērija apstiprināja.
Bilijs, kas sarunās nepiedalījās, pēkšņi piecēlās kājās un ieskatījās guļamistabā blakus dzīvojamai istabai; atnācis atpakaļ, viņš ielūkojās tai guļamistabā, kas atradās blakus virtuvei, un pieri saraucis palika stāvot.
«Nu kas tad tev iekoda, vecais puisi?» Bērts jautāja. «Tu jau izskaties, it kā krusa tev būtu sakapājusi visu sējumu. Nu, kas ir? Sauj vaļā!»
«Es tikai domāju par to, kur, visu svēto vārdā, ir gulta un visas citas šīs istabas lietas.»
«Sai istabai mums nemaz nav lietu,» Saksona atbildēja. «Mēs tās nemaz neesam pasūtījuši.»
«Tad rīt par to parūpēšos.»
«Mums tā nemaz nav vajadzīga,» Saksona teica Bilijam. «Es tai istabai mēbeles nemaz neieskaitīju. Nauda izgāja tādēļ, ka pirkām labākas grīdsegas un labāku pavardu.»
Bilijs pienāca viņai klāt, uzcēla viņu no krēsla un atsēdināja sev uz ceļiem.
«Tā ir pareizi, mazo meitenīt. Es priecājos, ka tu tā darīji. Vienmēr to labāko mums. Un rītvakar tu iesi ar mani pie Salingera un izmeklēsi gultu, grīdsegu un visu citu, kas vajadzīgs. Bet tam visam jābūt labam. Nav nozīmes skopoties.»
«Tas maksās piecdesmit dolāru,» Saksona pretojās.
«Labi,» viņš pamāja. «Lai maksā piecdesmit dolāru un ne centa mazāk. Mēs ņemsim to labāko. Kāds gan labums no tukšas istabas? Tas sabojā visu māju. Redzi, es dienu no dienas redzēju šo ligzdiņu topam pilnāku un mājīgāku, no paša pirmā brīža, kad samaksāju īres naudu un atslēdzu mājas durvis. Bet ja šī istaba, kad mēs būsim apprecējušies, stāvēs tukša un bez grīdsegas, es visu dienu, vadot zirgus, cita nekā neredzēšu, kā vienīgi kailo grīdu. Mājā būs meli. Paskaties uz aizkariem, ko tu esi pielikusi logam. Tas ir darīts nolūkā, lai kaimiņi domātu, ka istaba ir mēbelēta. Aizkari, Sakson, melo, tie visiem ar lielu troksni stāsta, ka istabā ir mēbeles. Tas mums neder. Es parūpēšos, lai aizkariem būtu taisnība.»
«Jūs to varat izīrēt,» Bērts deva padomu. «Jūs esat tuvu dzelzceļlīnijai, un arī restorāns no jums nav tālu.»
«Nekad. Es neprecu Saksonu, lai sagādātu sev īrniekus. Ja es nespētu par viņu rūpēties, vai zini, ko es darītu? Aizietu līdz molam, piesietu pie kakla akmeni un teiktu: «Kad tāds vīrs mirst, nav nekāda nelaime» un lēktu iekšā. Vai man nav taisnība, Sakson?»
Tas gan runāja pretim viņas piesardzībai un cilvēka veselam prātam, bet bija tīkami viņas lepnumam. Viņa apskāva sava mīļotā kaklu un pirms skūpsta teica:
«Tu, Bilij, vari visu noteikt. Kā tu teiksi, tā notiks, tagad un vienmēr.»
Sāra bija ļoti konsekventa. Pat vēl ļaunāk, viņas būtība bija izkristalizējusies stingā formā tai brīdī, kad bija izgaisis iemīlēšanās skurbulis, līdz ar pirmā bērna gaidām. Šī forma bija aizspriedumi un priekšstati, ko tā bija piesavinājusies jau bērnībā. Viņa bija tādā mērā ieraduma cilvēks, ka visniecīgākā pārmaiņa ikdienas dzīvē pieņēma veselas revolūcijas apmērus. Toms jau bija piedzīvojis vairākas šādas revolūcijas, starp citu arī katru reizi, kad tie pārkravājās uz jaunu dzīvokli. Trešoreiz pārkravājoties, viņam pietika, un no tās reizes viņš nekad vairs nemeklēja jaunu dzīvokli.
Tādēļ arī Saksona tikmēr vilcinājās runāt par savām kāzām, līdz tas kļuva nepieciešams. Viņa gaidīja scēnu un arī dabūja to.
«Bokseris, klaidonis, dienaszaglis!» Sāra šņāca pēc tam, kad bija izsmēlusi visus ļaunos un posta pilnos paredzējumus, kas, zaudējot Saksonas četrus ar pus dolāru lielo nedēļas maksu, apdraudēja viņas un viņas vīra nākotni.
«Es labprāt gribētu zināt, ko tava māte teiktu, ja viņa būtu dzīva un redzētu, ka tu preci tādu slaistu kā Bilu Robertsu. Bils! Ak, tava māte bija pārāk smalka, lai precētu cilvēku, kura vārds ir Bils. Varu tikai teikt, ka zīda zeķēm un trim pāriem kurpju nu ir beigas. Nepaies ilgs laiks, un tu varēsi būt laimīga, ja tev būs «kongresa» tupeles, ko valkāt, un kokvilnas zeķes, divi pāri par divdesmit pieciem centiem.»
«Ak, par to nemaz nebaidos. Bilijs ir īstais vīrs, lai nopirktu man tādus apavus, kādi man vajadzīgi,» Saksona atbildēja un lepni atmeta galvu.
«Tu nezini, ko runā,» Sāra īsu brīdi apklusa un tad sāka smieties — tie bija smiekli bez mazākās jautrības ieskaņas. «Pagaidi, lai sāk nākt bērni. Šajos laikos tie nāk ātrāk kā nauda.»
«Bet mēs negribam bērnus… tas ir, mazākais sākumā ne, kamēr būsim nomaksājuši dzīvokļa iekārtu.»
«Tātad tik gudra ir jaunā paaudze, ko? Manā jaunībā jaunas meitenes bija pārāk godīgas, lai kaut ko zinātu par tik nepieklājīgām lietām.»
«Vai par bērniem?» Saksona ar vieglu ironiju jautāja.
«Jā, par bērniem.»
«Tā ir pirmā reize, kad dzirdu, ka mazi bērni ir kaut kas nepieklājīgs. Ak Dievs, Sāra, tad jau tu ar saviem pieciem bērniem esi bijusi kaut kas pavisam nepieklājīgs! Bilijs un es, mēs nolēmām, ka nebūsim tik nepieklājīgi. Mums nebūs vairāk par diviem, vienu zēnu un vienu meiteni.»
Toms vislabprātāk būtu skaļi smējies, bet tā paša mīļā miera dēļ apslāpēja savus smieklus kafijas tasē. Sāra atvilka elpu un sāka uzbrukumu no citas puses.
«Un tik ātri apprecēties! Tādā steigā! Ja tas nav nepieklājīgi, tad es nezinu. Nezinu, ko šolaiku jaunās meitenes par to domā. Bet tas nāk no tā, ka svētdienās skrien dejot, un tā tālāk. Tas nav smalki. Es saku, ka tas nav smalki. Šolaiku jaunās meitenes ir taisni kā dzīvnieku bars. Nekad neesmu redzējusi tādu izlaidību …»
Saksona bija gluži bāla no dusmām, bet, kamēr Sāra turpināja nepārtraukti runāt, Tomam laimējās ar māsu saprasties, slepeni mirkšķinot tai ar acīm un lūdzot saudzēt mājas mieru.
«Ir jau taisnība, mazo māšelīt,» viņš teica, kad vēlāk ar Saksonu palika divi vien. «Tikai ar Sāru nav vērts par to runāt. Bils Robertss ir jauks puisis, esmu šo to par viņu dzirdējis. Tu dabūsi labu vīru un būsi ļoti laimīga ar viņu.» Viņa balss kļuva gluži klusa, un seja pēkšņi izskatījās veca un nogurusi, kad viņš nedroši turpināja: «Tikai nedari tā kā Sāra. Nešķendējies. Dari ko darīdama, tikai nešķendējies. Nenomāc viņu nepārtrauktām pamācībām. Ļauj arī viņam kādreiz runāt. Vīriešiem arī ir drusku prāts galvā, kaut gan Sāra domā, ka tā nav. Redzi, Sāra mani, taisnību sakot, mīl, lai gan to nekad neizrāda. Bet tev es dotu padomu mīlēt savu vīru un, pie joda, to arī izrādīt. Tad tu varēsi viņu liekt, kā tev patiks. Tev viņš tikai jāmīl — viņš nav muļķis — un viņš tevi nēsās kā uz rokām.»
«Tici man, Tom, es to darīšu,» Saksona pamāja ar galvu un smaidīja caur asarām, jo viņu bija dziļi saviļņojusi brāļa sirsnīgā mīla. «Darīšu vēl vairāk, rūpēšos par to, lai Bilijs mani mīl un lai tā paliek arvien. Un tad man nevajadzēs viņu ne skūpstīt, ne glāstīt, lai viņš darītu to, ko vēlos. Viņš darīs to tādēļ, ka mani mīl. Vai tu saproti?»
«Tu esi pareizi izpratusi. Paliec pie tā, un viss būs labi.»
Vēlāk, uzlikusi cepuri, viņa gāja uz mazgātavu un sastapa Tomu, kas to gaidīja pie stūra.
«Vai zini, Sakson,» viņš ātri teica, «to, ko es tev pirmīt teicu par Sāru — tu mani saproti, vai ne? Neuzņem to tā, it kā par Sāru būtu teikts kas ļauns. Viņa ir laba un uzticīga sieva; viņas dzīve nav bijusi viegla. Katram sava nasta jānes. Tas ir lāsts būt nabagam, to tev varu teikt.»
«Tu arvien esi bijis briesmīgi labs pret mani, Tom. To es nekad neaizmirsīšu. Un es jau zinu, ka Sāra nedomā to ļauni. Viņa dara labāko, ko var.»
«Es tev nekā nevaru uz kāzām dāvināt,» brālis atvainojās. «Sāra par to negrib ne dzirdēt. Viņa saka, ka mēs uz mūsu kāzām arī nekā neesot no ģimenes saņēmuši. Bet man tomēr ir kaut kas. Es nedomāju, ka tu to spēsi uzminēt.»
Saksona gaidīja.
«Redzi, kad tu man stāstīji, ka taisies precēties, man ienāca kaut kas prātā, un es aizrakstīju brālim Džordžam un lūdzu viņam to. Un, pie joda, viņš to tūlīt atsūtīja. Es tev nekā neteicu, jo nezināju, vai viņš nav to pārdevis. Viņš jau pārdeva sudraba piešus. Jādomā, ka viņam bija vajadzīga nauda. Bet to otru es aizsūtīju uz darbnīcu, lai velti neuztrauktu Sāru. Vakar vakarā es to pārnesu un nobēdzināju malkas šķūnītī.»
«O, vai tas ir kaut kas, kas piederējis manam tēvam? Kas tas ir? Ak, saki jel, kas tas ir?»
«Viņa kara zobens.»
«Vai tas, ko viņš valkāja, kad jāja uz sava salnā kara zirga? Ak Tom, tu nevarētu izdomāt man labāku dāvanu! Iesim tūlīt atpakaļ. Es to gribu redzēt. Mēs varam ieiet pa sētas durvīm. Sāra virtuvē mazgā, un agrāk kā pēc stundas viņa nenāks veļu žaut.»
«Es runāju ar Sāru, ka tev pienākas vecā kumode, kas piederēja mātei,» Toms čukstēja, abiem slapstoties pa šauro spraugu starp abām mājām. «Bet viņa tūlīt sacēlās uz pakaļkājām. Viņa teica, ka Dēzija tikpat labi bijusi mana, kā tava māte, kaut mums arī abiem bijis katram savs tēvs, un ka kumode piederējusi Dēzijas ģimenei un nevis kapteinim Kitam; tā piederot man, un, kas man piederot, par to arī viņai esot savs vārds sakāms.»
«Gan jau būs labi,» Saksona viņu mierināja. «Viņa man to vakar vakarā pārdeva. Viņa mani sagaidīja liesmojošām acīm, kad es pārnācu.»
«Jā, pēc tam, kad bijām runājuši, viņa visu dienu kašķējās. Cik tu viņai samaksāji par kumodi?»
«Sešus dolārus.»
«Tīrā laupīšana — tā nav tik daudz vērta,» Toms pukojās. «Vienā galā tā pavisam saplaisājusi un tikpat veca kā šie kalni.»
«Es labprāt dotu arī desmit dolārus. Maksātu par to, cik man prasītu. Tā piederēja mātei, tu zini. Es atceros, ka tā vienmēr stāvēja viņas istabā, kad viņa vēl bija dzīva.»
Malkas šķūnītī Toms izvilka noslēpto dārgumu un to izsaiņoja. Parādījās smags sarūsējis zobens tērauda makstī, tāds, kādus lietoja pilsoņu kara laikā kavalērijas virsnieki. Pie zobena bija kožu saēsta bieza zīda josta ar smagām zīda bārkstīm galā. Dedzīgi ilgojoties to iegūt, Saksona gandrīz izrāva to brālim no rokas. Viņa izvilka to no maksts un piespieda lūpas aukstajam tēraudam.
«Bet, Bert! — tu taču esi piedzēries!» Mērija pārmezdama teica.
Viņi visi četri sēdēja pie Barnuma atsevišķā kabinetā. Tikko bija nobeigts kāzu mielasts, pats par sevi diezgan vienkāršs, bet Saksonai tas šķita ļoti izšķērdīgs. Piecēlies kājās un paņēmis rokā glāzi ar Kalifornijas sarkanvīnu, Bērts gribēja teikt runu. Seja viņam bija sarkana, un melnās acis dega kā drudzī.
«Tu esi dzēris, vēl pirms nāci šurp,» Mērija turpināja. «To es skaidri redzu.»
«Ej pie acu ārsta, dārgā,» viņš atbildēja. «Bertrams jūtas šovakar labi. Un te nu viņš stāv piecēlies kājās, lai spiestu roku savam vecajam biedram. Bil, vecais zēn, es tevi apsveicu. Tu tagad esi precēts vīrs, Bil, un tāds jādomā arī paliksi. Nu tu vairs neskraidīsi ar zēniem. Tagad tu esi iebraucis laulības ostā, nu tev pašam sevi jāuzskata, jā, un jāapdrošina dzīvība pret nelaimes gadījumiem, jāiestājas par akcionāru kādā būvniecības sabiedrībā, par biedru krājaizdevumu un bēru kasē…»
«Bet tagad, Bert, diezgan,» Mērija viņu pārtrauca. «Kāzās nerunā par bērēm. Kaunies jel.»
«Jā, jā, Mērij, arvien prātīgi! To, ko teicu, es teicu tādēļ, ka tā domāju. Es nedomāju to pašu, ko Mērija. Ko es domāju, to jums tūlīt pateikšu. Es teicu bēru kasē, vai ne? Nu, to es neteicu, lai mazinātu šīs dienas svētku noskaņu. Nebūt ne …»
Skaidri bija redzams, ka viņš meklē izeju no kļūmīgā stāvokļa, un Mērija triumfēdama pasmaidīja. Bet tas runātājam deva drosmi.
«Un nu ļaujiet man pateikt, kādēļ,» viņš turpināja. «Tādēļ, Bil, ka tu esi dabūjis ellišķi skaistu sievu, jā, Bil, taisni tādēļ, ka tu esi dabūjis ellišķi skaistu sievu; jā, tikai tādēļ. Visi draugi kā traki uz viņu, un, kad tie sāks tai skriet pakaļ, ko tu darīsi? Tad tev būs darba diezgan. Un vai tev nevajadzēs bēru kasi, kad nāksies tos visus apglabāt? Tomēr. īsi sakot, tas bija kompliments, ko gribēju izteikt tavai labajai gaumei, kad Mērija man uzbruka.»
Viņa mirdzošās acis kādu brīdi labsirdīgā izsmieklā raudzījās uz Mēriju.
«Kas saka, ka es esmu piedzēries? Es? Nevienā acī ari ne. Es redzu visas lietas skaidrā baltā gaismā. Un te es redzu Bilu, savu veco draugu Bilu. Un es neredzu divus Bilus. Redzu tikai vienu. Bils nekad nav piederējis tiem cilvēkiem, kam ir divas sejas. Kad es redzu tevi te sēžam visā tavā jaunsalaulātā godībā, man žēl…» Viņš pēkšņi apklusa un pievērsās Mērijai. «Nu, vecā draudzene, nelec jau nu tūlīt gaisā. Es zinu, ko saku. Bil, kad redzu tevi te sēžam, es nevaru citādi, man ir žēl. Es atkārtoju: man ir žēl.» Viņš izaicinoši paskatījās uz Mēriju. «Man žēl sevis, kad skatos uz tevi un domāju par laimi, kas tevi gaida. Tici man, tu esi gudrs sātans, lai Dievs svētī visas sievietes. Tu esi labi sācis. Turpini tādā pašā garā tālāk. Lai precas, kam jāprecas. Bil, esi sveicināts. Tu esi mohikānis ar skalpiem pie jostas. Tu esi dabūjis sievu, kas ir īsta sieva. Esiet sveicināti jūs abi un bērniņi arī — jupis lai viņus rauj.»
Viņš steidzīgi izdzēra savu glāzi, atkrita krēslā un, acis mirkšķinādams, raudzījās uz jauno pāri, bet, pašam nemanot, tam ritēja pār vaigiem asaras. Mērija, viņu mierinot, uzlika savu roku uz viņa rokas, bet tagad viņš galīgi zaudēja spēju valdīties.
«Dieva vārds, man ir iemesls raudāt,» viņš elsoja. «Es zaudēju savu labāko draugu, nu, vai tā nav? Nekad vairs nebūs tā, kā bija agrāk… nekad. Kad domāju par visiem jokiem, plēšanos un jautro laiku, ko mēs ar Bilu esam kopā pieredzējuši, es tevi, Sakson, varētu gandrīz vai nīst, ka tu tur sēdi ar viņu roku rokā.»
«Stājies, Bert,» Saksona labsirdīgi smējās. «Skaties, kā roku tu turi.»
«Ak, tā jau ir tikai tāda raudu lēkme,» Mērija asi teica, bet viņas roka, kas maigi glāstīja Berta galvu, bija pilnīgā kontrastā ar aso balsi. «Saņemies, Bert. Viss ir vislabākajā kārtībā. Tagad Bilijam reize atbildēt uz tavu skaisto runu.»
Bērts izdzēra vēl vienu glāzi vīna.
«Sāc, Bil,» viņš sauca. «Tagad tava kārta.»
«Neesmu nekāds lielais runātājs,» Bilijs rūca. «Ko lai es saku, Sakson? Nav taču nekādas vajadzības viņiem stāstīt par to, cik laimīgi mēs esam, to viņi paši zina.»
«Saki viņiem, ka mēs ceram tādi vienmēr arī palikt,» viņa teica. «Pateicies viņiem par labajiem novēlējumiem, un mēs tiem vēlam to pašu. Saki viņiem, ka mēs turēsimies kopā tāpat kā agrāk un ka viņi svētdien ielūgti pusdienās Priežu ielā 507, un, Mērij, ja tev tīk, atnāc jau sestdien, tu varēsi pārgulēt mūsu brīvajā guļamistabā.»
«To tu visu pateici daudz labāk, nekā es būtu spējis,» Bilijs plaukšķināja rokas. «To tu pateici taisni lieliski, un es neticu, ka te būtu vēl kas piebilstams. Nu, bet vienalga — es arī gribu ko teikt.»
Viņš piecēlās kājās ar glāzi rokā. Viņa skaidrās zilās acis šķita vēl dziļākas nekā parasti zem tumšajām uzacīm un aizēnotas melnajam skropstām, kas vēl vairak pasvītroja viņa gaišos matus un balto ādu.
Vaigi tam bija viegli pietvīkuši — tas nebija no vīna, jo tā bija viņa otrā glāze — bet no veselības un prieka. Saksona raudzījās uz viņu, un sirds tai gavilēja priekā. Viņš bija tik labi ģērbies, tik spēcīgs, skaists un skaidrs — viņas zēns. Un tikpat lepna viņa bija arī uz sevi, savu sievišķības pievilcību, kas tai bija iekarojusi tik brīnišķu cilvēku.
«Labi. Bert un Mērij, tātad nu jūs sēžat šeit pie Saksonas un mana kāzu mielasta. Mēs ņemsim vērā jūsu labos novēlējumus un tos labi iegaumēsim, pie kam novēlam jums visu to pašu. Un, ja mēs to sakām, tad tā arī domājam, bet mēs vēlam jums vairāk, nekā jūs to varbūt zināt. Saksona un es, mēs ticam tam: kā tu man, tā es tev. Tādēļ vēlamies, lai drīz nāktu tā diena, kad atkal būtu klāts galds četrām personām un mēs sēdētu kā viesi pie jūsu kāzu mielasta. Un, kad jūs tad svētdienās nāksit pie mums pusdienot, tad varēsit abi pārgulēt brīvajā istabā. Nu, vai nebija gudri darīts, kad es to liku mēbelēt?»
«To es nekad no tevis, Bilij, nebūtu domājusi, tu esi tikpat rupjš kā Bērts,» Mērija iesaucās. «Nu, bet vienalga …»
Viņas acis bija pēkšņi kļuvušas valgas, un balss aprāvās. Viņa tam uzsmaidīja caur asarām un tad pievērsās Bertām, kas to apskāva abām rokām un piekļāva sev cieši klāt.
Izejot no restorāna, viņi visi četri gāja uz Brodveju, kur palika stāvot un gaidīja ielu dzelzceļu. Bērts un Bilijs bija samulsuši un klusi, viņus nomāca dīvaina atsvešinātības izjūta. Bet Mērija maigā gādībā apskāva Saksonu.
«Viss kārtībā, dārgā,» viņa čukstēja. «Nebaidies. Viss būs labi. Padomā par visām citām sievietēm pasaulē.»
Konduktors zvanīja, un abi pāri steidzīgi atsveicinājušies izšķīrās.
«Ak tu mohikāni! Ak tu Minnehahaha!»
«Atceries, ko es teicu,» bija beidzamais, ko Saksona dzirdēja no Mērijas šķiroties.
Ielu dzelzceļa vagons apstājās pie Priežu ielas stūra, tā bija gala piestātne. Līdz mājām nebija tālu. Pie nama durvīm Bilijs izvilka no kabatas atslēgu.
«Jocīgi, vai ne?» viņš teica, atslēdzot durvis. «Tu un es. Tikai tu un es.»
Kamēr Bilijs iededza gaismu dzīvojamā istabā, Saksona noņēma cepuri. Tad viņš iegāja arī guļamistabā un arī tur iededza spuldzi. Atnācis atpakaļ, viņš palika durvīs stāvam. Saksona vēl arvien ķibinājās ap savu cepures adatu un zagšus paskatījās uz viņu. Viņš izstiepa rokas.
«Nu?»
Viņa piegāja tam klāt, un Bilijs, apskāvis viņu, juta, ka viņa dreb tam rokās.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги