OTRĀ DAĻA
Pirmajā vakarā pēc kāzām Saksona sagaidīja Biliju pie durvīm, kad viņš pašreiz taisījās nākt iekšā. Apkampušies viņi roku rokā caur dzīvojamo istabu iegāja virtuvē, un Bilijs redzamā labsajūtā ievilka nāsīs patīkamo smaržu.
«Nē, cik jauki smaržo šī māja, Sakson! Tā nav kafija vien — to es tūlīt manīju. Visa māja smaržo. Tā smaržo… nu, es nezinu pēc kā, tā gluži vienkārši labi smaržo, tas ir viss.»
Viņš nomazgājās pie izlietnes un turpat arī slaucījās, bet Saksona tikmēr uzlika uz pavarda priekšējā cauruma pannu. Rokas slaucīdams, Bilijs uzmanīgi vēroja viņu un, redzēdams, ka Saksona uzliek uz nokaitētās pannas gaļu, skaji izteica savu atzinību.
«Kur tu iemācījies cept bifšteku uz sausas karstas pannas? Tas ir vienīgais pareizais veids, bet nolādēti maz sieviešu, kas to zina.»
Kad viņa noņēma otrai cepamai pannai vāku un sāka ar virtuves nazi apmaisīt tās smaržojošo saturu, viņš piegāja tai klāt un no mugurpuses apskāva viņu, piekjaujot savu vaigu viņas vaigam.
«Um, um, um-m-m-m! Cepti kartupeli ar sīpoliem, kā mana māte tos mēdza gatavot. Tas ir kaut kas tieši man. Tie garšo labi, un kā tie smaržo! Um, um, um-m-m-m!»
Viņa rokas atlaidās, un vaigs glāstot glaudās pie viņas vaiga, tad atkal viņa rokas to apskāva. Saksona sajuta Bilija lūpas pieskārāmies saviem matiem un dzirdēja viņu dziji un apmierināti elpojam.
«Um, um, m-m-m! Un tu arī smaržo labi. Es nekad agrāk nespēju saprast, ko tas nozīmē, ja par kādu meiteni teica, ka viņa esot salda. Bet tagad es to zinu. Un tu esi" saldākā no visām.»
Viņa prieks bija bezgalīgs. Sasukājis guļamistabā matus, viņš atgriezās virtuvē, un tie atsēdās pie šaurā galda viens otram pretim. Paņēmis nazi un dakšiņu, Bilijs brīdi
vilcinājās.
«Vai zini, būt precētu ļaužu kārtā ir daudz kas vairāk, nekā varētu domāt, klausoties citus precētos par to runājam. Dieva vārds, Sakson, mēs viņiem varētu ko parādīt, mēs abi divi! Tikai viena lieta man nepatīk.»
Pēkšņās izbailes viņas acīs lika tam jautri smieties.
«Tas ir tas, ka neesam ātrāk apprecējušies. Iedomājies tikai, es esmu zaudējis veselu nedēļu.»
Viņas acis iemirdzējās pateicībā un laimē, un savas sirds dziļumos viņa svēti apņēmās pūlēties, lai viss paliktu tāpat, kamēr vien viņi dzīvos.
Kad vakariņas bija paēstas, viņa nokopa galdu un sāka mazgāt traukus. Kad Bilijs grasījās tai palīdzēt traukus slaucīt, viņa satvēra to aiz svārku apkakles un atsēdināja krēslā.
«Tu tagad mierīgi sēdēsi te. Un nu klausies, ko teikšu. Tagad tu izsmēķēsi savu cigareti. Nē; uz mani tev nav jāskatās. Lūk, rīta laikraksts tev blakus. Un, ja nepasteigsies ar lasīšanu, es būšu ar savu darbu galā, pirms tu būsi sācis.»
Viņam smēķējot un lasot, Saksona šad tad pameta uz viņu acis. Viena lieta katrā ziņā vēl jāiegādājas — rīta kurpes; tās ir nepieciešamas, lai mājās būtu omulīgi un tīkami.
Pēc neilga laika Biļijs nopūtās un nolika laikrakstu sāņus.
«Nav nekādas nozīmes,» viņš paziņoja. «Es nevaru lasīt.»
«Kas tad tev kaiš?» viņa ķircinājās. «Vai acis nogurušas?»
«Jā. Man tās sāp, un tikai viena lieta tām var palīdzēt, un proti, man jāskatās uz tevi.»
«Jā, jā, nabaga mazais Bilij, es tūlīt būšu galā.»
Pabeigusi mazgāt traukus un uzkopusi virtuvi, Saksona noņēma priekšautu, piegāja pie Bilija, noskūpstīja papriekš vienu aci un tad otru.
«Tā, nu kā tās tagad jūtas? Vai veselas?»
«Nu jau daudz labāk.»
Viņa atkārtoja savu ārstēšanas metodi.
«Un nu?»
«Vēl labāk.»
«Un nu?»
«Gluži veselas.»
Kad ārstēšana bija beigusies, viņa aizveda Biliju uz dzīvojamo istabu, un tur viņi abi iesēdās ērtā šūpuļkrēslā pie vaļēja loga. Caur atvērto logu ieplūda sāļā jūras dzesma, kas pēc saules rieta jūtama visās ostas pilsētās. Skaidri bija sadzirdami manevrējošo lokomotīvju svilpieni un dārdi, ko sacēla pilsētas dzelzceļš ceļā no Mola uz Septīto ielu, pieturot Oklendas rietumu stacijā. Tepat uz ielas trokšņaini rotaļājās bērni, un uz kaimiņu māju kāpnēm sēdēja viņu mātes un klusu runājās siltajā vasaras vakarā.
«Vai zini,» Bilijs murmināja. «Ikreiz, kad atceros savu sešdolāru istabu, kļūstu gluži slims no domām, ko visu tai laikā esmu zaudējis. Bet viena doma mani apmierina. Izdarīdams šo pārmaiņu agrāk, es tevi nebūtu ieguvis. Pirms dažām nedēļām nemaz nezināju, ka tu vispār esi pasaulē.»
Viņa roka lēni virzījās pa Saksonas apakšdelmu uz augšu un virs elkoņa ieslīdēja piedurknē.
«Tev ir tik vēsa āda. Ne auksta, bet vēsa. Tik patīkami to aizskart.»
«Nepaies ilgs laiks, un tu mani dēvēsi par savu mazo atvēsināšanas aparātu,» viņa smējās.
«Un tava balss ir vēsa,» viņš turpināja. «Tā man dod to pašu izjūtu, ko tava roka, kad tu man to uzliec uz pieres. Tas ir dīvaini. Es to nevaru izskaidrot. Bet tava balss mani caurstrāvo vēsi un tīkami. Tā ir kā tikko jaušama pūsma. Kā viegls jūras vējiņš, kas pievakarē pēc svelmainas dienas jūtams pilsētā. Un dažreiz, kad tu klusu runā, tava balss ir tik maiga un salda kā čella skaņas Makdonava teātra orķestrī. Nekad tu nepacel balsi, tā tev nekļūst ne spalga, ne ķērcoša, ne spiedzoša, kā dažreiz sievietēm, kad tās ir niknas vai arī uztraucas; viņas man tad atgādina sabojātu fonogrāfu. Es domāju, ka eņģeļiem debesīs, ja tie vispār ir, jābūt tādai balsij kā tev.»
Pagāja dažas minūtes neizsakāmā laimē, un Saksona nespēja nekā cita, kā vienīgi ļaut rokai viegli slīdēt pa viņa matiem un tam cieši piekļauties. Viņš turpināja.
«Un tagad es tev pastāstīšu, ko tu man atgādini.—Vai esi redzējusi tīrasiņu ķēvi stallī, kad viņa spīd un laistās saulē? Spalva kā zīds, āda tik plāna un mīksta, ka visvieglākais pātagas pieskāriens tur atstāj svītru. Ārkārtīgi jūtīgiem nerviem, smalka un jutīga, bet pie tam izturības ziņā varētu mēroties ar stiprāko vērsi. Zibenīgā ātrumā tā var sastiept kādu dzīslu vai sasaldēties līdz nāvei, ja tikai vienu nakti paliks neapsegta. Gribu tikai teikt, ka pasaulē nav daudz ko redzēt, kas būtu tik skaists. Nu, lūk, tādēļ tu man to atgādini. Tu tāpat atšķiries no citām sievietēm kā tāda ķēve no smaga darba zirga. Tu esi tīrasiņu radījums. Tev ir līnija, gars un figūra. Nesaki man nekā par Aneti Kellermani. Tu esi pārāka par viņu. Viņa ir austrāliete, un tu esi amerikāniete, tikai ne ar savu figūru. Tu esi citāda. Tu esi skaista, es nezinu, kā to pateikt. Tu esi francūziete, lūk, kas tu esi. Tu esi noaugusi kā francūziete, bet daudz skaistāka — veids, kā tu kusties, ej, sēdi un kad nekā nedari.»
Un viņš, kas nekad nebija atstājis Kaliforniju, jā, pat nevienu nakti nebija pavadījis ārpus savas dzimtās pilsētas Oklendas, savā spriedumā nekļūdījās. Viņa bija skaists anglosakšu zieds, retumis, ar savām neparasti mazajām kājām un rokām, smalkajiem kauliem, svaigo ādas krāsu un grāciju — te runāja seno franču normaņu pārdrošo iebrucēju un drošsirdīgo sakšu asiņu sajaukums, kas cauri laikiem bija atradis savu izpausmi Saksonā.
«Un kā tu valkā savas drēbes! Tās tev stāv kā uzlietas. Tās šķiet kā daļa no tevis, tāpat kā tavas ādas un tavas balss vēsums. Tās vienmēr ir taisni tādas, kādām tām jābūt, un nevar būt labākas. Un tu zini, ka vīrietis labprāt iet ar tādu sievieti kā tu, kas prot valkāt savas drēbes, un viņam ir tīkami dzirdēt citus vīriešus sakām: «Kas ir Bilija jaunā simpātija? Jauka, vai ne? Nekas nebūtu pretim iet ar viņu.» Un tā tālāk.»
Piespiedusi vaigu pie viņa vaiga, Saksona jutās bagātīgi atalgota par tām daudzajām negulētajām nakts stundām, ko pēc grūtā darba bija pavadījusi šujot, kad galva smagi un gurdi līka pār šuvekli, darinot pēc dienā gludināto eleganto apģērba gabalu parauga sev piemērotas lietas.
«Vai es tev nekad neapnikšu?» viņa jautāja.
«Apnikt? Mēs taču esam radīti viens otram.»
«Vai mūsu satikšanās nav gluži kā brīnums, Bilij? Būtu varējis gadīties, ka mēs nemaz nesatiktos. Tas jau bija tikai gadījums, ka satikāmies.»
«Mēs esam dzimuši laimei,» viņš paziņoja. «Tas ir skaidrs.»
«Varbūt tas ir vairāk nekā tikai gadījums,» viņa teica.
«Protams. Tas ir liktenis. Nekas mūs nevarēja šķirt.»
Viņi sēdēja klusēdami, bet šis klusums bija mīlas caurstrāvots. Lēni viņš vilka Saksonu sev ciešāk klāt, viņa lūpas bija pavisam tuvu viņas ausij, kad tas čukstēja: «Kā būtu, ja mēs ietu gulēt?»
Tā viņi pavadīja daudzus vakarus. Dažreiz viņi aizgāja kaut kur padejot, dažreiz devās uz Orfeju, Bella teātri vai uz kino izrādēm, piektdienās pilsētas parkā arī uz koncertiem. Sestdienās bieži gadījās, ka viņi devās izbraukumā ārpus pilsētas kalnos ar Karali un Princi, ko Bilija šefs labprāt atļāva.
Katru rītu Saksonu modināja pulkstenis. Pirmo rītu Bilijs bija uzstājis, ka arī viņam jāceļas ar to reizē un jāiekur pavardā uguns. Pirmā rītā viņa tam to atļāva, bet vēlāk jau sakārtoja visu vakarā, tā ka rītos tai nekas vairāk nebija jādara, kā tikai jāuzvelk sērkociņš un jāpieliek uguns. Viņa Bilijam. lūdza palikt gultā un gulēt, kamēr to sauks brokastīs. Pirmajās nedēļās viņa tam deva ēdienu līdzi. Pēc tam kādu laiku viņš ieradās mājās pusdienot. Tad atkal vajadzēja dot līdzi. Tas viss bija atkarībā no tā, cik tālu no mājām viņam nācās strādāt.
«Tu nerīkojies pareizi,» Mērija teica Saksonai. «Tu viņu pārāk apkalpo. Tu jau viņu taisni lutini. Bet viņam būtu jālutina tevi.»
«Viņš ir pelnītājs,» Saksona atbildēja. «Viņam jāstrādā daudz grūtāk nekā man. Man ir tik daudz brīva laika, ka nemaz labi nezinu, ko iesākt. Un bez tam es viņu lutinu tādēļ, ka mīlu un … nu, tādēļ ka tā vēlos.»
Tiklīdz Saksona bija savu nelielās saimniecības vadību sistematizējusi, viņai atlika daudz brīva laika, kaut arī tā rūpīgi apkopa māju. Sevišķi tādās dienās, kad viņas vīrs ņēma ēdienu līdzi un viņai nevajadzēja gatavot pusdienas, dienas lielākā daļa tai bija brīva. Daudzie darba gadi fabrikās un spodrgludinātavā bija trenējuši viņu darbam, un tagad tai bija diezgan grūti nekā nedarīt. Bija netīkami tā sēdēt bez darba, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņas paziņas no agrākiem laikiem to nevarēja apciemot, jo vēl arvien strādāja vai nu fabrikā, vai spodrgludinātavā. Savas tagadējās kaimiņienes viņa nepazina, izņemot vienu vecu dīvainu sievieti, kas dzīvoja blakus namā. Sak- sona dažreiz apmainījās ar viņu nedaudziem vārdiem un sveicieniem pāri žogam, kas šķīra viņu pagalmus.
Bet viena lieta, kas paņēma kaut nelielu daļu Saksonas brīvā laika, bija ikdienas mazgāšanās. Bāriņu patversmē un Sāras mājā viņai bija jāapmierinās ar nedēļas vannu. Pieaugot viņa bija mēģinājusi iet biežāk vannā. Bet tas viņai nebija izdevies. Sāra dzīvoja stingrā pārliecībā, ka pietiek, ja iet vannā katru sestdienu, un katrs mēģinājums ārpus šīs kārtējās mazgāšanās tai šķita lieks un tāds, kas lika apšaubīt viņas personīgo tīrību. Bez tam ar to nevajadzīgi patērēja kurināmo, un veļā radās vairāk dvieļu, ko mazgāt. Bet šeit, Bilija mājā, kur pavards, vanna, dvielis un ziepes piederēja viņai un neviens to nevarēja liegt, Saksona ik dienas izbaudīja šo jaukumu. Kaut arī vanna bija tikai parastais veļas toveris, ko viņa novietoja virtuvē un pati piepildīja ar ūdeni; bet bija pagājuši divdesmit četri gadi, līdz viņa to sev varēja atļauties. Tā bija blakus nama dīvainā sieviete, kas kādu dienu nejauši ieminējās par kaut ko, kas Saksonai šo ikdienas mazgāšanos izvērta neizsakāmi tīksmā labsajūtā — ūdenī bija jāielej tikai daži pilieni ožamā spirta, bet viņa agrāk par to nekad nebija dzirdējusi.
Ar laiku viņa vēl daudz ko iemācījās no šīs dīvainās sievietes. Pazīšanās nodibinājās kādu dienu, kad Saksona izkāra pagalmā žāvēties savu jauno veļu — ņieburus un bagātīgi mežģīnēm rotātos kreklus. Sieviete, noliekusies pār savu virtuves lieveni, pamāja ar galvu; mājiens, cik Saksona attāluma dēļ varēja vērot, bija pa daļai domāts viņai, pa daļai viņas veļai.
«Jūs esat nesen precējusies, vai ne?» vecā sieviete jautāja. «Es esmu misis Higinsa. Bet uzrunājiet mani labāk vārdā, Mersedesa.»
«Es esmu misis Robertsa,» Saksona atbildēja. Tas viņai vēl bija tik neierasti, ka viņa nosarka, izrunājot savu jauno uzvārdu. «Mans vārds ir Saksona.»
«Jocīgs vārds jeņķa sievai,» kaimiņiene teica.
«Es neesmu jeņķa sieva,» Saksona iesaucās. «Es esmu kaliforniete.»
«Ha, ha,» Mersedesa Higinsa smējās. «Es piemirsu, ka atrodos Amerikā. Citās zemēs visus amerikāņus sauc par jeņķiem. Bet vai nav tiesa; jūs taču esat jaunlaulātā?»
Saksona laimīgi pamāja un pie tam nopūtās. Arī Mersedesa nopūtās.
«Ak, jūs laimīgais, jaukais, skaistais, jaunais radījums.
Es varētu jūs gandrīz nīst — tik ļoti jūs apskaužu. Visi vīrieši ļautu sevi ar vislielāko prieku aptīt ap jūsu mazo pirkstiņu. Bet jūs savu laimi nemaz neizmantojat. Tā neviens nedara, kamēr vēl nav par vēlu.»
Saksona, samulsusi un kautrīga, ātri atbildēja:
«Ak, es nemaz nespēju izteikt, cik esmu laimīga. Man ir jaukākais vīrs visā pasaulē.»
Mersedesa Higinsa atkal nopūtās un sāka runāt par ko citu. Viņa pamāja ar galvu uz Saksonas izkārto veļu.
«Redzu, ka jums patīk skaistas lietas. Jauna sieva dara gudri, tā rīkodamās. Tas ir labs pievilkšanas spēks, laba ēsma vīriešiem — spēcīgs ierocis cīņā. Tas uzvar vīriešus un patur tos gūstā.» Viņa pēkšņi apklusa un diezgan vaļsirdīgi jautāja: «Un jūs, vai jūs labprāt paturētu savu vīru? Vienmēr, vienmēr — ja varētu?»
«Jā, jā. Gribu darīt visu, lai viņš mani vienmēr mīl, arvien, arvien.»
Saksona apklusa, viņa bija samulsusi un izbrīnījusies, ka tik vaļsirdīgi runājusi ar svešu sievieti.
«Vīriešu mīla ir jocīga lieta,» Mersedesa teica. «Un tā ir visu sieviešu kļūda, ja viņas domā, ka pazīst vīriešus tik labi kā grāmatu. Un tādēļ tās pa lielākai daļai mirst sirdssāpēs, jo nekā nezina par vīriešiem un tomēr domā, ka tos pazīst. O la la, šīs mazās muļķes. Un jūs, mazā jaunsalaulātā sieva, sakāt, ka gribat darīt visu, lai vīrs jūs vienmēr mīlētu — vai ne? Un tā visi runā un iedomājas pazīstam cilvēkus un mīlas maldu ceļus. Vieglāk ir laimēt lielo laimestu loterijā. Bet to jūs, mazā jaunsalaulātā sieviņa, uzzināsit tikai tad, kad jau būs par vēlu. Bet jūs — jūs esat pareizi sākusi. Turieties tikai tālāk pie tā paša — pie savām skaistajām lietām un sava labā izskata. Ja vīrs iegūts, jums jāpūlas, ka varat viņu paturēt. Bet tas nav viss. Mums kādreiz abām jāparunājas, un tad es jūs pamācīšu to, ko maz sieviešu vēlas zināt, ko maz sieviešu vispār dabū zināt. — Saksona! — Skaists spēcīgs vārds sievietei. Bet tāda jūs neizskatāties. O jā, es jūs esmu novērojusi. Jūs esat francūziete, francūziete. Par to nav ko strīdēties, tas ir skaidrs. Pasveiciniet savu vīru un izsakiet viņam manu atzinību par labu gaumi.»
Viņa apklusa un kādu brīdi stāvēja ar roku uz durvju roktura.
«Apciemojiet mani kādreiz. Jūs to nenožēlosit. Varu jums daudz ko iemācīt. Nāciet pēcpusdienās. Mans vīrs ir naktssargs un priekšpusdienās guļ. Arī pašlaik viņš guļ.»
Samulsusi un domīga Saksona iegāja iekšā. Viņa bija tik dīvaina, šī kalsnā tumšādainā sieviete ar izkaltušo seju, kas izskatījās kā ugunī bijusi, un lielajām melnajām acīm, kas dega kā mūžīgās liesmās. Tā bija iekšēja uguns, kas lika tām liesmot. Viņa bija veca — Saksona lēsa, ka tai vajadzētu būt starp piecdesmit un septiņdesmit. Viņas matos, kas kādreiz, jādomā, bijuši ogļmelni, tagad rēgojās platas pelēkas svītras. Visvairāk Saksonu pārsteidza viņas valoda. Viņa runāja angliski un pie tam tīrā angļu valodā, tīrākā, nekā Saksona bija radusi dzirdēt. Un tomēr tā nebija amerikāniete. Bet viņa nerunāja izloksnē, tikai veids, kā viņa runāja, bija neparasts, bet tik nenosakāms, ka Saksona nezināja, kādas tautības viņa varētu būt.
«Ū, ū,» Bilijs teica, kad Saksona viņam vakarā pastāstīja dienā notikušo. «Ak tā, tad tā ir Higinsa sieva. Viņš ir naktssargs. Un viņam ir tikai viena roka. Vecais Hi- ginss un viņa, tas ir gan dīvains pāris. Ļaudis no viņas bīstas, mazākais daži. Itālieši un dažas vecās īrietes viņu dēvē par raganu. Viņas ar to negrib ielaisties. Tā man stāstīja Bērts. Viens no maniem darba biedriem — Hen- dersons, viņš dzīvo Piektās stūrī, tu zini — saka, ka viņa esot nobriedusi trako mājai.»
«O, es nezinu,» Saksona atbildēja, jo vēlējās aizstāvēt savu jauno paziņu. «Viņa gan ir drusku dīvaina, bet saka f to pašu, ko tu. Viņa saka, ka mana figūra nelīdzinoties
amerikānietes, bet gan francūzietes figūrai.»
«Nu, tad noņemu viņas priekšā cepuri,» Bilijs atbildēja. «Tad viņa nevar būt gluži tik traka. Pasaki viņai, ka viņa ir veca gudra kaza.»
«Viņa lūdza, lai pasveicinu tevi un izsaku atzinību par tavu labo gaumi, ko esi parādījis, mani apprecēdams.»
«Tiešām? Nu, tad pasveicini viņu sirsnīgi no manis, jo viņa zina, kas ir labs, un viņai vajadzētu izteikt arī tev atzinību par tavu labo gaumi attieksmē pret mani.»
Pēc dažām dienām Mersedesa atkal pamāja ar galvu pa daļai uz Saksonu, pa daļai uz veļu, ko tā pašreiz izkāra.
«Es skaišos par to, kā jūs mazgājat, jauno sieviņ,» viņa teica labrīta vietā.
«Bet es taču esmu četrus gadus strādājusi mazgātavā,» Saksona ātri atbildēja.
Mersedesa nicīgi smējās.
«Tvaika mazgātava, pateicos. Tas ir uzņēmums, un pie
tam muļķīgs. Tikai parastas lietas drīkst dot tvaika mazgātavā. Tas ir šo lietu sods par to, ka tās ir parastas. Bet skaistās! Smalkās! Plānās kā zirnekļa tīkls — la la, mans bērns, tās mazgāt ir māksla. Tur vajadzīga prasme, talants un piesardzība, tik smalka prasme kā pašas šīs lietas. Es jums iedošu recepti, kā pašai pagatavot ziepes. Tās nepadarīs veļu cietu, bet gan baltu, mīkstu un tīri kā dzīvu. Jūs varēsit to nēsāt ilgi, un smalka balta veļa dara cilvēkam prieku. Jā, skaista smalka veļa ir rafinēta lieta, māksla. Tas jādara tāpat, kā kad mākslinieks gleznotu gleznu vai dzejnieks sarakstītu dzejoli, jādara ar lielu mīlu. Tas ir skaistuma sakraments.
Es jums, mans bērns, iemācīšu šo mākslu, tā ir māksla, ko jeņķi neprot.» Viņa pamāja uz Saksonas izkārto smalko veļu. «Es redzu, jūs taisāt mazas mežģīnes. Es pazīstu visādas mežģīnes — o, daudz, daudz skaistu mežģīņu veidu! Es jums ierādīšu, kā pagatavot dažas vieglākās no tām, un jūs varēsit tās izstrādāt sev, savam vīram, ko gribat vienmēr mīlēt un kļūt no viņa mīlētai.»
«Vai jūs esat spāniete?» Saksona viņai nedroši jautāja.
«Nē un jā. Mans tēvs bija īrs, māte spāņu peruāniete, es līdzinos viņai pēc izskata un krāsas. Daudzējādā ziņā līdzinos arī savam tēvam, šim zilacainajam ķeltam, kas mīlēja dziesmas un kam bija tik karstas asinis, ka tās viņam nedeva mieru, bet lika klejot no vienas vietas uz otru. Tās ir viņa asinis, kas mani vedušas tālus ceļus, daudz tālāk nekā viņš paspēja nokļūt.»
«Ak, tad jūs esat no Dienvidamerikas.»
Mersedesa paraustīja plecus.
«Kaut kur taču cilvēkam jāpiedzimst. Tas bija liels rančo, kas piederēja manai mātei. Visu Oklendu varētu novietot vienā no šī rančo ganībām.»
Mersedesa Higinsa apmierināta nopūtās un uz laiku iegrima atmiņās. Saksona labprāt gribētu vēl vairāk ko zināt par šo sievieti, kuras dzīve droši vien daudzējādā ziņā atgādina seno dienu spāņu Kaliforniju.
«Jūs droši vien esat saņēmusi labu izglītību,» viņa drošsirdīgi turpināja. «Jūs runājat tik pareizā un labā angļu valodā.»
«Ak, angliski; tas nāca vēlāk un nevis skolā. Jā, es saņēmu labu izglītību visādā ziņā, tikai ne vienā un svarīgākā, proti — par vīriešiem. Arī tas nāca vēlāk. Mana māte — viņa bija lepna lēdija, tā, ko jūs saucat par lopu karalieni — viņa pat nesapņoja par to, ka es ar savu labo izglītību nobeigšu reiz dzīvi kā naktssarga sieva.» Šīs domas groteskums lika viņai sirsnīgi smieties. «Naktssargi, strādnieki — simtiem, jā, pat tūkstošiem strādāja mūsu labā. Tur bija peoni, taisnību sakot, tie nebija nekas vairāk kā tikai vergi. Un mūsu kovboji varēja nojāt divsimt jūdžu no viena gala līdz otram un vēl arvien atradās uz mūsu zemes. Tad vēl daudzie mājkalpotāji mūsu lielajā mājā. Jā, manas mātes mājā bija daudz, ļoti daudz kalpu.»
Mersedesa Higinsa aizmirsa visu citu un nogrima seno dienu atmiņās.
«Bet mūsu kalpi bija slinki un netīri. Ķīnieši ir lieliski kalpotāji. Tāpat japāņi, ja laimējas atrast īstos, bet viņi tomēr nav tik labi kā ķīnieši. Japāņu kalpones ir skaistas un jautras, bet nekad nevar zināt, vai otrā dienā jau ne- aizskries. Indieši nav stipri, bet ļoti paklausīgi. Viņi uzskata sahibus un memsahibas par dieviem. Es biju mem- sahiba — tas nozīmē sievieti. Reiz man bija virējs krievs, kas vienmēr spļāva virā, jo tas nozīmējot laimi. Tas bija ļoti jocīgi.»
«Jūs droši vien esat daudz ceļojusi, ja jums bijuši tik dažādi kalpi,» Saksona teica, jo vēlējās dzirdēt vēl vairāk.
Vecā sieviete smējās.
«Bet visdīvainākie tomēr bija melnie vergi Dienvidjūrā, mazi melnsprogaini mežoņi ar kaulu smailēm degunā. Ja viņi kaut ko aizmirsa vai arī nozaga, tos piesēja pie ko- kospalmas un pēra ar nīlzirgu ādas pātagām. Viņi nekad nekliedza. Tas bija viņu lepnums. Tur bija mazais Vibi, tikai divpadsmit gadu vecs — viņš bija mans kalps — kad viņa mugura bija jau gluži sakapāta un es raudāju, viņš tikai smējās un teica: «Pagaidīt mazs laiks es ņemt galvu piederēt liels fella balts kungs.» Bet mazais Vibi tomēr galvu nedabūja. Viņš aizbēga, un bušmeņi viņam pašam nogrieza galvu un apēda viņu līdz beidzamam kumosiņam.»
Saksona nodrebinājās, un seja tai bija nopietna. Bet Mersedesa Higinsa jautri turpināja:
«Ak, tas bija jautrs, traks, mežonīgs neprāta laiks! Varat ticēt, mana dārgā, ka trijos gados šie angļu planta- tori izdzēra veselu okeānu šampanieša un skotu viskija, un šī dēka viņiem maksāja trīsdesmit tūkstoš mārciņu. Ne dolāru, bet mārciņu, tas ir simts piecdesmit tūkstoš dolāru. Tai laikā viņi bija kā prinči. Tas bija lieliski, spīdoši. Tas bija ārprāts, ārprāts. Man vajadzēja Jaunzēlandē pārdot pusi savu dārgakmeņu, lai tiktu atkal uz ceļa. Brjūss Anstejs iešāva sev lodi galvā. Rodžerss salīga par stūrmani uz kāda tirdzniecības kuģa ar melno apkalpi un par astoņām mārciņām mēnesī. Un Džeks Gilbraits — tas bija īpatnākais no viņiem visiem. Viņš bija no bagātas, dižciltīgas ģimenes, aizbraucis atpakaļ pie savējiem Anglijā, viņš strādāja lielus nedarbus, līdz piederīgie tam deva pietiekoši daudz naudas, ar ko ierīkot gumijas plantāciju Austrumindijā, uz Sumatras salas, bet varbūt tas bija Jaungvinejā.»
Stāvot atkal savā virtuvē un gatavojot Bilijam vakariņas, Saksona sev jautāja, kādas gan iekāres un dziņas vedušas šo tumšādaino sievieti no lielā peruāņu rančo caur visu plašo pasauli un novedušas līdz Oklendas rietumiem pie Barija Higinsa. Vecais Bārijs droši vien nepiederēja tiem cilvēkiem, kas aizsviež savu daļu, ja tā ir simts piecdesmit tūkstoš dolāru liela, un vēl jo mazāk viņš varēja cerēt jebkad šādu bagātību iegūt. Bija dīvaini arī tas, ka Mersedesa arvien runāja par citiem vīriešiem un nekad par savu vīru.
Vēl daudz ko citu stāstīja Mersedesa, bet visu tikai īsiem fragmentiem, nekā tuvāk nepaskaidrojot. Šķita, ka nav tādas zemes, tādas pilsētas jaunajā un vecajā pasaulē, kur viņa nebūtu bijusi. Pat Klondaikā viņa bijusi pirms desmit gadiem. Mersedesa Higinsa arvien bijusi kopā ar vīriešiem, kam plūdusi nauda kā ūdens, Saksona domāja.
Saksonu, kas vēl arvien apcerēja problēmu, kā saglabāt Bilija mīlu, un negribēja, lai viņu savstarpējās jūtas zaudētu savu svaigumu, kā arī nevēlējās nokāpt no tiem augstumiem, kur tagad atradās, ļoti interesēja misis Higinsa. Ja vispār kāds zināja, tad tā bija viņa, jo vai tā nebija likusi manīt, ka zina daudz vairāk nekā parastās sievietes?
Pagāja vairākas nedēļas, un Saksona viņu bieži apciemoja. Misis Higinsa runāja par daudzām lietām, mācīja viņai darināt mežģīnes, pareizo mazgāšanas mākslu un arī kā iepirkties. Tad atkal nāca kāda pēcpusdiena, kad viņa bija runīgāka nekā parasti, vārdi tai plūda nemitīgā steidzīgā straumē, tik steidzīgā, ka tie gandrīz klupa viens pār otru. Viņas acis staroja, seja kvēloja. Gaisā bija jūtama vīna smarža, un Saksona manīja, ka vecā sieviete dzērusi. Nervoza un iebiedēta, bet tai pašā laikā arī ieinteresēta un apburta, Saksona klausījās vecās sievietes mežonīgajā vārdu plūsmā un cītīgi vīlēja Bilija kabatas lakatiņu.
«Klausieties, mana dārgā. Es jums pastāstīšu par vīriešu pasauli. Neesiet tikpat neprātīga kā jūsu tautieši un nedomājiet, ka esmu burve ar ļaunu skatienu. Ha! ha! ha! Kad iedomāju muļķīgo Megiju Donavanu, kas aizsedza sava bērna seju, kad mēs satiekamies, man tiešām jāsmejas. Taisnība, es esmu bijusi gan burve. Bet tie bija vīrieši, ko apbūru. O, es esmu gudra, mana dārgā, ļoti gudra. Pastāstīšu jums, kā sievietes pieiet vīriešiem un vīrieši sievietēm, es pazīstu labākos un pazīstu ļaunākos. Pastāstīšu par zvēru, kas ir sastopams katrā vīrietī, par vīriešu dīvainību, kas lauž muļķa sieviešu sirdis. Un visas sievietes ir muļķes. Tikai es neesmu tāda. Ha, ha, klausieties.
Es esmu veca sieva, bet, kā jau sieviete, nesaku, cik man gadu. Un tomēr vēl varu saistīt vīriešus. Jā, un, kad būšu simts gadu veca, bez zobiem, un deguns man karāsies pāri zodam, es tomēr vēl pratīšu saistīt vīriešus. Ne jau jaunus vīriešus. Tie man piederēja manās jaunības dienās. Bet vecos, kas piederas manam vecumam. Un labi, ka man ir tāds spēks. Man šai pasaulē nav ne draugu, ne naudas. Vienīgi gudrība un atmiņas — atmiņas, kas tagad pārvērtušās par pelniem, bet tie ir karaliski pelni, mirdzoši pelni. Vecām sievietēm, tādām kā man, jācieš bads un jāsalst, vai arī viņas nonāk nabagu mājās un tiek apraktas nabagu kapos. Bet es ne! Es cieši turu savu vīru. Tas gan ir tikai Bārijs Higinss — vecais Bārijs, smags un tūļīgs kā vērsis, bet viņš ir vīrs un tikpat dīvains kā visi vīrieši. Taisnība, viņam gan tikai viena roka,» viņa paraustīja plecus. «Arī savā ziņā labums. Viņš mani nevar sist, un veci kauli ir ļoti jūtīgi.
Mazā sieviņ, jums jāmācās. Pārmaiņa! Tas ir burvības noslēpums, zelta atslēga. Tā ir paijiņa, kas tos priecina. Ja sievietei tās trūkst, tad vīrietis kļūst pašā, ja ir — viņš top tās vergs, viņas padevīgais un uzticīgais vergs. Katrā sievietē vajag būt daudzām sievietēm. Ja vēlaties saglabāt sava vīra mīlu, jums jāiemieso sevī visas sievietes. Jums jāparādās vienmēr jaunā veidā, jābūt kā puķei, kas nekad pilnīgi neuzzied, lai nenovīstu. Jums jābūt kā veselam puķu dārzam, vienmēr dažādam, jaukam un svaigam. Un jūsu dārzā vīrs nedrīkst noplūkt pēdējo ziedu.
Klausieties, mazā sieviņ. Mīlas dārzā ir viena čūska — tas ir paradums. Saminiet tai galvu, citādi tā izpostīs jūsu dārzu. Atcerieties šo vārdu. Paradums! Vīrieši šķiet rupji, bet sievietes ir vēl rupjākas nekā vīrieši. — Nē, nerunājiet pretim, jaunlaulātā. Jūs vēl esat tīrais bērns. Sievietes ir mazāk smalkjūtīgas nekā vīrieši. Vai lai es to nezinātu? Vai viņas nestāsta citām sievām par savām intīmām attiecībām ar saviem vīriem? Vīrieši to nekad nedara. Vai jūs to varat izskaidrot? Ir tikai viens izskaidrojums: visās lietās, kas attiecas uz mīlu, sievietes ir mazāk smalkjūtīgas nekā vīrieši. Tā ir viņu kļūda. Tas ir paraduma tēvs un māte, un tas ir paradums, kas kā derdzīga čūska aptraipa mīlu ar dubļiem un to iznīcina.
Esiet smalkjūtīga. Nekad nerādieties savam vīram bez plīvura, bez daudziem plīvuriem. Ietinieties tūkstoš plīvuros, kas mirdz un laistās dārgakmeņos un burvīgā audumā. Neļaujiet nekad sev noraut pēdējo plīvuru. Aizsargājieties pret rītdienu jauniem plīvuriem, daudziem, bezgalīgi daudziem plīvuriem. Tikai daudzie plīvuri nedrīkst izskatīties pēc daudziem plīvuriem. Katram plīvuram jāizskatās kā vienīgam, kas šķir jūs no izsalkušā mīlētāja, kurš ilgojas jūs, negrib mazāk kā jūs visu iegūt sev. Ikreiz viņam jāgūst pārliecība, ka viņš saņem visu, ka viņš norauj pēdējo plīvuru, kas jūs sedz. Tā viņam jādomā. Bet tā tam nav jābūt. Nākošā dienā viņam jāatrod cits pēdējais plīvurs, ko viņš vēl nav redzējis.
Neaizmirstiet, katram žlīvuram jābūt šķietami vienīgam un pēdējam. Jums jāizliekas, it kā esat visu pametusi viņa rokās, bet vienmēr jāatstāj vēl kaut kas rezervē, ko dot rīt un nākošās dienās. Tādā veidā rodas dažādība, pārmaiņa, pārsteigums, un jūsu vīra ilgas nekad nebūs klusinātas, viņa acis nekad neuzlūkos citas sievietes. Jūsu skaistuma svaigums un jaunums, jūsu būtības noslēpumainība iekaroja jūsu vīru. Kad vīrietis noplūcis ziedu un izdzēris tā saldmi, viņš raugās pēc cita. Jums jābūt ziedam, ko gandrīz noplūc un tomēr nekad nevar noplūkt, ziedam, kas pilns neizsīkstošas saldmes, kaut arī to pastāvīgi dzer.
Muļķīgas sievietes — un viņas gandrīz visas ir mu]- ķes — domā: ja reiz ieguvušas vīru, tad uzvara ir mūžīga. Viņas nododas mieram, kļūst resnas un slinkas, un viņu sirdīs ir saltums un nāve. Ak, viņas ir muļķes, viņas ir tādas muļķes! Bet jums, dārgā, kas esat uzvarējusi pirmā mīlas cīņā, jums sava mīlas dzīve jāpārvērš par bezgalīgu virkni jaunu uzvaru. Katru dienu jums jāiekaro vīrs no jauna. Un, ja esat uzvarējusi beidzamo reizi un vairs nespējat gūt uzvaru, tad mīlai ir beigas. Jā, beigas, un jūsu vīrs meklēs citus dārzus. Neaizmirstiet, mīlu nekad nedrīkst piepildīt. Tai jābūt asi izsalkušai kā naža asmenim, un nekad to nedrīkst pilnīgi paēdināt. Jums jāklusina sava vīra alkas; ak, tās jums labi jāklusina; dodiet, dodiet viņam, bet sūtiet to projām ne pilnīgi apmierinātu, lai viņš nāk atkal pie jums atpakaļ gūt vairāk.»
Misis Higinsa pēkšņi piecēlās un izgāja no istabas. Saksona izbrīnā vēroja, ka tās kalsnais novītušais ķermenis vēl ir vingrs un graciozs. Viņa vēroja nākam to atpakaļ un pārliecinājās, ka tās nav tikai iedomas.
«Šodien es jums vēl tikko parādīju pirmos burtus mīlas alfabētā,» atkal atsēžoties, teica Mersedesa.
Rokās tai bija neliels smalka, silti brūna koka instruments. Tas līdzinājās ģitārai, bet tam bija tikai četras stīgas. Viņa lika slīdēt pirkstiem pār tām un sāka maigā, klusā balsī dziedāt nepazīstamā valodā kādu mīlas dziesmu ar daudzām, bezgalīgi daudzām mīkstām skaņām. Liegi vibrējot, balss un stīgu skaņas savijoties plūda kā kaisles viļņi, izgaisa čukstos un glāstos, aizmaldījās mīlas atvaros, izvērtās mežonīgos un pavēlošos barbaru mīlas saucienos, kur žēli saucieni savienojās ar neprātīgiem vilinājumiem un solījumiem. Saksona klausījās kā apburta, līdz pati bija kā trīsošas stīgas. Tas viņai šķita sapnis, un, kad Mersedesa beidzot apklusa, viņa bija kā noreibuši.
«Kad vīrs būs atminējis jūsu pēdējo mīklu un jūs viņam kļūsit tik pazīstama kā vecs stāsts, tad dziediet viņam šo dziesmu, ko nupat jums nodziedāju, un viņa rokas atkal sniegsies pēc jums, un viņa acīs degs agrākā alkainā liesma. Nu, vai sapratāt, mazo sieviņ?»
Saksona spēja tikai palocīt galvu. Viņas lūpas bija pārāk izkaltušas, lai varētu runāt.
«Zelta koa, mežu karalis,» klusi murmināja Mersedesa, noliekusies pār instrumentu. «Havajieši to dēvē ukulēlē, un tas, mana dārgā, nozīmē lecošu blusu. Zeltaina ir havajiešu vīru āda, tā ir mīlētāju rase tur siltajā tropu nakts vēsumā, kur šalc pasāta vēji.»
Atkal viņas pirksti strinkšķināja stīgas. Tagad viņa dziedāja citā valodā, Saksonai likās, ka franciski. Tā bija jautra, dzirkstoša dziesma, lēkājoša un pārgalvīga. Dzie- datajas lielās acis kļuva vēl lielākas. Beigusi viņa paskatījās uz Saksonu, it kā gaidot viņas spriedumu.
«Tā man tik labi netīk,» Saksona teica.
«Katrai sava vērtība, mazo sieviņ, kam vēl tik daudz jāmācās. Ir reizes, kad vīrieši jāapbur ar dziesmu vīnu, tik dīvaini viņi ir. Jā, ir tik bezgalīgi daudz veidu, tik daudz veidu. Arī jūsu smalkā skaistā veļa ir viens šāds veids. Tas ir burvju tīkls. Neviens zvejnieks jūrā nav noķēris savos tīklos tik daudz zivju, cik mēs noķeram vīriešu ar saviem niekiem. Jūs esat uz īstā ceļa. Esmu redzējusi, ka vīriešus uzvar veļa, tāda kā jūsu, ko redzēju izkārtu pagalmā.
Es jau jums stāstīju, ka smalkas skaistas veļas mazgāšana ir māksla. Bet tikai kā līdzeklis. Lielākā no visām mākslām ir iekarot vīrieti. Mīla ir visu mākslu kopums un katras mākslas eksistences tiesības. Klausieties, ko jums teikšu! Visos laikos un visos gadsimtos ir bijušas sievietes, lielas gudras sievietes. Viņām nemaz nebija jābūt skaistām. Viņu gudrība bija vairāk vērta nekā sieviešu skaistums. Pasaules valdnieki un šīs zemes varenie locījās viņu priekšā. Tautas cīnījās, valstis sabruka — tas viss viņu dēļ. Afrodīte, Astarte, nakts dievietes — klausieties, bērniņ, par sievietēm, kas iekarojušas veselas pasaules vīriešu.»
Un Saksona klausījās šai dīvainajā, dažreiz pavisam neprātīgajā un juceklīgajā stāstījumā, kas bija pilns noslēpumainu un neskaidru norādījumu. Vecās sievietes runa plūda kā karsta dedzinoša lavas straume, un Saksonas vaigus, pieri un kaklu klāja dziļš sārtums. Viņa trīsēja bailēs, īsu brīdi viņai kļuva nelabi un šķita, ka zaudēs samaņu; bet viņa nespēja atrauties. Šuveklis tai ieslīdēja klēpī, un viņa stingi, nekā neredzēdama, blenza savā priekšā. Bija tā, it kā viņu māktu briesmīgs lietuvēns. Kad viņa beidzot juta, ka vairs ilgāk nespēj, un bija jau apslapinājusi izkaltušās lūpas, lai to izkliegtu, Mersedesa apklusa.
«Un šeit beidzas mūsu pirmā stunda,» viņa pilnīgi mierīgi teica. Un tai pašā acumirklī sāka tik skaļi smieties, ka Saksonai sāpēja. «Nu, kas tad noticis? Vai es jūs nobiedēju?»
«Es baidos,» Saksona murmināja, jo tai žņaudza kaklu asaras. «Jūs mani biedējat. Esmu ļoti liela muļķe. Es tik maz zinu, visu to neesmu pat sapnī iedomājusies.»
Mersedesa saprazdama pamāja.
«Jā, tiešām jābaidās,» viņa teica. «Tas ir svinīgi; tas ir briesmīgi; tas ir brīnišķi!»
Saksonai arvien bija skaidrs skats, kaut arī agrāk viņas apvārsnis bija aprobežots. Tas jau bija skaidrs toreiz, bērnu dienās, kad viņa dzīvoja pie viesnīcnieka Kadija un viņa labsirdīgās, bet izlaidīgās sievas. Viņa bija vērojusi un no vērotā izdarījusi secinājumus par vīra un sievas attiecībām. Viņa saprata, cik svarīga ir problēma saglabāt sava vīra mīlu, ko saprot tikai nedaudzas, vienalga kādas šķiras sievietes; saprata to tāpat, kā bija sapratusi svarīgo problēmu izvēlēties sev vīru, ko zina tikai nedaudzas strādnieku meitenes.
Viņa bija pati sev izveidojusi ļoti prātīgu teoriju par mīlu. Instinktīvi un tomēr pa pusei apzināti viņa bija vairījušies briesmu, kas rodas, tiklīdz kaut kas kļūst ikdienišķs un parasts. Nekad viņu īsajā laulības dzīvē vēl Bilijs. nebija redzējis Saksonu nolaidīgi ģērbtu vai saīgušu. Apzināti viņa bija rūpējusies, lai tā svaiguma, laipnības un līdzsvarotības atmosfēra, kas bija īpatna viņai pašai, būtu jūtama arī visā viņu mājā. Viņai bija arī dziļa izpratne par tādiem jēdzieniem kā pārsteigums un šarms. Viņas fantāzija bija darbīga, un daba bija apveltījusi viņu ar gudrību. Iegūstot Bilija mīlu, viņa it kā izvilka lielo laimestu dzīves loterijā, un to viņa zināja. Viņa zināja, ka viņš ir spēcīgs mīlētājs, un tas viesa viņā lepnumu. Viņa devīgums, viņa tieksme dot tai labāko no labākā, viņa personīgā skaidrība un uzticamība pacēla to augstu pāri parastam mēram. Viņš nebija rupjš. Viņš atmaksāja smalkjūtību ar smalkjūtību, kaut arī Saksona saprata, ka viņai vienmēr vajadzīgs būt ierosinātājai visās šajās lietās.
Bet, kaut gan viņai vienmēr bija skaidrs priekšstats par to, kā vislabāk saglabāt sev Biliju kā mīlētāju, tas, ko Mersedesa Higinsa atklāja viņas acīm, bija daudz lielāka panorāma. Vecā sieviete bija apstiprinājusi viņas pašas paņēmienus, bija devusi tai jaunas idejas, piekritusi vecajām un aizrautīgā kaislībā pierādījusi visas šīs problēmas bēdīgo nozīmi. Saksona atcerējās daudzus sīkumus no visa trakā sprediķa. Kaut arī piedzīvojumu un izpratnes trūkuma dēļ tai daudz no teiktā gāja zudumā, viņa tomēr nojauta un uzminēja daudz ko, un tas viņai palīdzēja izstrādāt vēl lielāku un stiprāku mīlas teoriju.
Atjaunotā dedzībā Saksona metās pie saviem mājas darbiem, rūpējās par saviem tualetes piederumiem un visu citu, kas tai varētu palīdzēt iekarot un paturēt Biliju. Iepērkoties viņa juta, ka tai no visa jāiegūst labākais, kaut gan nekad neaizmirsa ievērot taupību. No laikrakstu svētdienas pielikumiem un sieviešu žurnāliem brīvlasītavās viņa iemācījās, kā saglabāt savu skaistumu. Viņa nodarbojās ar ķermeņa vingrinājumiem, ziedoja noteiktu laiku dienā sejas kopšanai un tamlīdzīgām lietām, lai paturētu savas stingrās, apaļās līnijas un svaigo sejas krāsu. Par visiem šiem tualetes noslēpumiem Bilijs nekā nezināja. Viņam bija domāti tikai panākumi. Viņa abonēja Karne- džija bibliotēkā grāmatas, lasīja par psiholoģiju un higiēnu, uzzināja pati par sevi miriādēm jaunu lietu, par to, kā sievietei saglabāt veselību, un daudz ko citu, ko nebija mācījusies ne pie Sāras dzīvojot, ne bāreņu patversmē, ne arī pie misis Kadijas.
Pamazām viņa apmainīja savu meitas dienu vienkāršo veļu pret labāku, kas, kaut arī vēl diezgan vienkārša, tomēr bija greznota franču izšuvumiem, mežģīnēm un iešu- vēm. Viņa pietamborēja mežģīnes lētajai vilnas veļai, ko valkāja ziemā; pašuva mazus ņieburus un kreklus no smalka, bet ne sevišķi dārga audekla, un viņas mazie puķu motīviem musturotie, brīnišķi skaisti izmazgātie un izgludinātie naktskrekli bija vienmēr jauki un svaigi. Kādā žurnālā viņa bija izlasījusi piezīmi, ka francūzietes mēdzot pie brokastgalda ierasties mazās skaistās rītcepurītēs. Lielā steigā viņa iegādājās metru punktota materiāla un drīz vien dedzīgi nodarbojās, pielaikojot daždažādus fasonus un pielāgojot tiem mežģīnes, ko pati bija tamborējusi, lai atrastu sev noderīgāko un piemērotāko. Skaistais, graciozais nieks — visu šo pūļu iznākums — ieguva misis Mer- sedesas Higinsas nedalītu atzinību.
Saksona pašuva sev arī vairākus mājas tērpus, kas nebija dārgi, bet izskatīgi un tīkami, ar mežģīņu apkaklītēm, kas vēl vairāk izcēla viņas skaisto kaklu.
Laikam ritot neaizēnotā laimē, viņa nekad neslimoja. Ari Bilijs netika aizmirsts. Iestājoties aukstākam laikam, viņa tam noadīja pulsusildītājus. Bilijs tos uzcītīgi arvien apvilka, ejot no mājas laukā, bet, tiklīdz aiz viņa aizvērās durvis, viņš tos novilka un iebāza kabatā. Bet abi svīteri,ko viņa tam noadīja, bija Bilijam ļoti derīgi, tāpat ari rītakurpes. Saksona uzstājās, ka tās viņam jāvalkā, kad viņi vakaros nekur negāja.
Mersedesas Higinsas praktiskie padomi un pieredzējumi bija Saksonai neatsverams palīgs. Vecā sieviete viņu tik pamatīgi izskoloja iepirkšanās mākslā, ka Saksona par pusdolāru nopirka tikpat, cik viņas kaimiņienes izdodot veselu dolāru.
Bez izņēmuma katru setdienu Bilijs iebēra viņai klēpī savu nedējas pejņu. Nekad viņš tai neprasīja nolēsumus, bet atkal un atkal atkārtoja, ka nekad vēl neesot tik labi dzīvojis. Un, naudai gujot viņas klēpī, viņa vienmēr uzaicināja Biliju ņemt no tās, cik viņam nākošās nedēļas izdevumiem vajadzīgs. Un viņa ne tikai pastāvēja uz to, ka viņam jāņem bagātīgi, bet arī vēl atsevišķi neparedzētiem izdevumiem, kas viņam nākamajā nedēļā varētu gadīties. Tāpat viņa stingri turējās pie ieskata, ka viņš tai nedrīkst stāstīt, kam viņam vajadzīga nauda.
«Tev arvien bijusi kabatā nauda,» viņa teica, «un tas, ka tu esi precējies, nedrīkst būt par iemeslu tam, ka tā vairs nebūs. O, es ļoti labi zinu, kā ir, kad vīrieši sanāk kopā. Papriekš izmaksā viens, tad otrs, un tas maksā naudu. Ja -tu tagad nevarēsi tikpat devīgi izmaksāt kā agrāk, tad nemaz neiesi līdzi, es tevi pazīstu diezgan labi, lai zinātu, ka tā ir. Un tas nebūtu pareizi, nebūtu pareizi attieksmē pret tevi. Es vēlos, lai tu satiktos ar citiem vīriem. Tas vīriešiem nāk tikai par labu.»
Un Bilijs piekļāva viņu sev cieši klāt un teica, ka viņa esot visbrīnišķīgākā sieviete, kāda jebkad staigājusi šai pasaulē.
«Jo,» viņš gavilēja, «es tagad ne vien labāk ēdu, labāk dzīvoju un iztieku tikpat labi kā mani biedri; es vēl ietaupu naudu, pareizāk sakot, to dari tu. Šeit es esmu — man ir mēbeles, ko katru mēnesi nomaksāju, ir mīļa maza sieviņa, pēc kuras esmu gluži traks, un bez tam man vēl ir nauda bankā. Cik tagad ir?»
«Sešdesmit divi dolāri,» viņa teica. «Nav par ļaunu nebaltai dienai. Var gadīties, ka tu saslimsti, vai tevi darbā ievaino, vai vēl kas cits.»
Reiz ziemā Bilijs, pārnācis no darba, sāka ar redzamu nepatiku runāt par naudu. Viņa vecais draugs Bilijs Merfijs bija saslimis ar influenci, bet viens no viņa bērniem uz ielas sabraukts un smagi ievainots. Merfijs vēl arvien vārga no ilgās slimošanas un, tikko piecēlies no divu mē-
nesu ilgās slimības gultas, lūdza aizdot piecdesmit dolāru.
«Neuztraucies,» Saksona pārmezdama teica. «Ja tu būtu neprecējies, vai tūlīt viņam to aizdotu?»
Bilijs palocīja galvu.
«Tad tas nedrīkst būt citādi arī tagad, tikai tādēļ vien, ka esi apprecējies. Tā ir tava nauda, Bilij!»
«Tā nav mana nauda, velns lai parauj,» viņš iesaucās. «Tā nav mana. Tā ir mūsu. Un vai tu domā, ka es to kādam došu, pirms nebūšu ar tevi par to runājis?»
«Bet to taču tu viņam neteici,» viņa izbijusies iesaucās.
«Nē,» Bilijs smējās. «Es zināju, ka tu būsi briesmīgi nikna, ja to darīšu. Es teicu, ka gribu aplēst, vai varēšu dot. Nu, es biju pārliecināts, ka tu būsi ar mieru, ja vien tev būs.»
«Ak Bilij,» viņa klusu teica, un balsī tai ietrīsējās dziļa maiga skaņa. «Tu varbūt pats nezini, bet tas ir skaistākais, ko tu man esi teicis, kopš esam precējušies.»
Jo biežāk Saksona satikās ar Mersedesu Higinsu, jo mazāk viņa to spēja izprast. Lai atklātu, ka šī sieviete ir briesmīgi skopa, viņai nevajadzēja daudz laika. Un Saksona nespēja šo viņas īpašību savienot ar visiem tiem stāstiem par bagātībām, ko viņa it kā izšķiedusi. Bet no otras puses viņu pārsteidza Mersedesas izšķērdība uz visu, kas attiecās uz viņas pašas personu. Mersedesas veļa, protams ar rokām darināta, bija ļoti dārga. Ēdiens, ko viņa deva Barijam, bija labs, bet tas, ko viņa pati ēda, nesalīdzināmi labāks. Un tomēr abi ēdieni stāvēja blakus uz galda. Arī tēju pagatavoja divos dažādos traukos. Tāpat bija ar kafiju. Barija tēja maksāja divdesmit pieci centi mārciņā, un viņš to strēba no lielas smagas krūzes, Mersedesa dzēra tēju par trīs dolāriem mārciņā, un viņas tase bija no smalka porcelāna, maza un niecīga kā olas čaumala. Bārijs dzēra savu lēto kafiju ar pienu, Mersedesa īstu moku ar krējumu.
«Tā vecajam laba diezgan,» Mersedesa teica. «Viņš nekā labāka nepazīst, un būtu grēks dot viņam šīs labās lietas.»
Abas sievietes pamazām sāka nodarboties savā starpā ar tirdzniecību. Kad Mersedesa bija Saksonu iemācījusi pavadīt dziedāšanu uz instrumenta, kas prasīja sevišķi lokanu rokas locītavu, viņa piedāvāja maiņu. Viņas laiks esot pagājis, kad tai patikuši un noderējuši šādi nieki, un Mersedesa piedāvāja instrumentu Saksonai par vienu no viņas rīta cepurītēm, ko viņa tik ļoti apbrīnoja.
«Tas ir vairākus dolārus vērts,» Mersedesa teica. «Man pašai tas maksāja divdesmit, bet tas, protams, bija pirms vairākiem gadiem.»
«Bet vai rītcepurīte arī nepieder šādiem niekiem,» Saksona teica, kaut gan bija ar notikušo maiņu ļoti apmierināta.
«Tā nav domāta manām sirmajām sprogām,» Mersedesa vaļsirdīgi paskaidroja. «Es to pārdošu un dabūšu par to naudu. Es pārdodu daudzas no tām lietām, ko pagatavoju, ja ģikts man nesavelk pirkstus. Jā, mana dārgā, par Barija piecdesmit dolāriem mēnesī es nevaru atļauties visas savas dārgās ieražas. Iztrūkumu sedzu pati. Un veciem cilvēkiem vajadzīga nauda tādām lietām, par ko jauniem cilvēkiem nav ne jausmas.»
«Es esmu apmierināta ar šo maiņu,» Saksona teica. «Un es sev pagatavošu citu, tiklīdz sakrāšu naudu materiālam.»
«Pagatavojiet labāk tūlīt vairākas,» Mersedesa deva padomu. «Es tās pārdošu jūsu vietā, protams, pret nelielu atlīdzību. Došu jums sešus dolārus par katru. Par to mēs vēl varam parunāt. Par to, ko tādā veidā nopelnīsit, varat nopirkt materiālu un pagatavot sev citu.»
Šai ziemā gadījās četri ievērojami notikumi: Bērts un Mērija apprecējās un noīrēja viņu tuvumā mājiņu. Bilija nedēļas algu, tāpat kā visu citu važoņu algas Oklendā, pazemināja. Bilijs sāka skūt bārdu. Un beidzot Saksona izrādījās vājš pravietis, bet Sāra labs.
Saksona gribēja būt pavisam skaidrībā, pirms runāja par to ar Biliju. Sākumā, kad tā vēl nebija pārliecināta, viņa tikai izjuta bailes un nemieru, domājot par nepazīstamo un jauno. Tad gadījās saimnieciskas grūtības, un viņai bija tikai viena doma: palielinātie izdevumi. Bet ar laiku, pārliecinoties par to, ka viņas aizdomas pilnīgi pamatotas, silta prieka vilnis aizskaloja visas rūpes. Viņas un Bilija! Par to viņai bieži vien bija jādomā, un ikreiz tā sajuta sirdī dūrienu no lielas laimes.
Tai vakarā, kad viņa Bilijam izstāstīja lielo jaunumu, viņš noklusēja savas jaunās ziņas par algas pazeminājumu, ko tikko bija gribējis viņai stāstīt, un bija tikpat laimīgs kā Saksona par gaidāmo mazo radībiņu.
«Ko mēs darīsim? — Vai iesim uz teātri par godu lielajam notikumam?» viņš jautāja un palaida vaļīgāk savas rokas, kas bija cieši, cieši apskāvušas Saksonu, lai viņa varētu atbildēt. «Jeb paliksim mājās, tikai tu un es, un — mēs visi trīs!»
«Paliksim mājās,» viņa piekrita. «Es tikai vēlos, lai tu mani turētu, turētu cieši, jo cieši!»
«Arī es pats to vēlējos, bet nezināju, vai tu, visu dienu pavadījusi mājās, negribēsi pastaigāties.»
Gaisā bija jūtams sals, un Bilijs piebīdīja lielo atzveltni pavarda priekšā. Saksona ieritinājās viņa rokās, atspieda galvu pret viņa plecu, un Bilijs piekļāva savu vaigu viņas matiem.
«Mēs neesam kļūdījušies, kad precējāmies, tikai nedēļu būdami pazīstami,» viņš domīgi teica. «Jā, vai zini, Sakson, mēs mīlam viens otru vēl vairāk, nekā pirmajā laikā — un tagad — mīļais Dievs, Sakson, tagad taču ir pārāk skaisti, lai tas varētu būt īstenība. Iedomājies tikai! Mēs trīs! Mazais resgalis! Varu derēt, ka tas būs zēns! Un es viņu mācīšu likt'lietā savas dūres un nejaut sev darīt pāri! Arī peldēt. Ja viņš neiemācīsies līdz sešiem gadiem peldēt …»
«Bet ja v i ņ š būs meitene?»
«Viņam jābūt zēnam,» Bilijs pretojās.
Viņi abi sāka smieties, skūpstījās un dziļi nopūtās lielā apmierinātībā un laimē.
«Un tagad es sākšu skopoties,» viņš paziņoja, kad abi kādu laiku bija klusējuši. «Nebūs vairs iedzeršanas ar zēniem. Tagad kāpšu augšā uz ūdensvāģa. Arī ar tabaku apiešos taupīgāk. Hfil Kādēļ gan nevarētu tīt pats sev cigaretes? Tās iznāk desmit reizes lētāk nekā pirktās. Varu audzēt arī bārdu. Tā ir vesela kaudze naudas, kas gada laikā jāatstāj pie friziera. Jā, par to gandrīz varētu vai bērnu uzturēt.»
«Ja jūs, mister Roberts, audzēsit bārdu, es no jums šķiršos,» Saksona draudēja. «Tu tik labi izskaties ar savu gludi skūto seju. Man tava seja pārāk mīļa, lai to aizsegtu bārda. — Ak dārgais! Dārgais, tu! Bilij, es līdz mūsu kopdzīvei nekā nezināju par laimi.»
«Es arī ne.»
«Un tā tas būs vienmēr, vai ne?»
«Vari būt pārliecināta,» viņš tai apgalvoja.
«Es cerēju, ka kļūšu laimīga, kad mēs precējāmies,» viņa turpināja, «bet nekad nedomāju, ka mana laime būs
^ tik liela.» Viņa pagrieza galvu un noskūpstīja Bilija vaigu.
«Bilij, tā vairs nav laime — tā ir paradīze.»
Bilijs vēl arvien viņai nekā neteica par to, ka alga pazemināta. Tikai pēc divām nedēļām, kad jaunie noteikumi stājās spēkā un viņš tai iebēra klēpī samazināto algu, Bilijs pastāstīja par notikušo pārmaiņu. Bērts un Mērija, kas jau veselu mēnesi bija precējušies, otrā dienā — svētdienā — atnāca pie viņiem pusdienot. Bērts bija ļoti pesimistiskā noskaņojumā un pareģoja drīzu dzelzceļnieku streiku.
«Ja jūs tik daudz nerunātu, tad viss būtu labi,» Mērija rājās. «Aģitatori pataisījuši dzelzceļniekus gluži trakus. Kļūstu gluži slima, redzot, kā viņi kūda šos ļaudis. Ja es būtu uzņēmējs, es visiem arodbiedrību biedriem pazeminātu algas.»
«Bet tu taču pati piederi veļas mazgātavu strādnieku savienībai,» Saksona maigi pārmezdama teica.
«Man vajadzēja to darīt, lai dabūtu darbu. Bet nekādu labumu tas man nav devis.»
«Bet redzi, Bilij,» Bērts turpināja. «Važoņi neteica ne vārda, pat neiepīkstējās, viss šķita ļoti skaisti, un tad piepeši, baukš, pa kaklu — un nogrieza uzreiz desmit procentus. Velns ar ārā, kāda mums ir iespēja? Mēs zaudējam. Mums nav vietas zemē, ko mēs, mūsu tēvi un mātes sagādājuši. Mūs samin. Mēs varam paredzēt savu galu — mēs, kas esam iekarotāju atvases, dēli un meitas, to balto cilvēku pēcnācēji, kas atstāja Angliju, iekaroja šo zemi, atsvabināja vergus, cīnījās ar indiāņiem un ieguva Rietumus!»
«Bet ko mēs tur varam darīt?» Saksona ar bažām jautāja.
«Cīnīties. Tas ir viss. Zeme ir blēžu bandas rokās. Paraugieties uz Dienvidu dzelzceļu. Tas pārvalda visu Kali- forniju.»
«Ak Bert, tie ir nieki,» Bilijs viņu pārtrauca. «Dzelzceļš taču nevar valdīt pār Kaliforniju.»
«Tev gan ir krama galva,» Bērts norūca. «Kādā jaukā dienā tu un visi pārējie kramgalvainie atjēgsities, bet tad ^ būs par vēlu. Viss te ir sapuvis! Smird, es tev saku. Jā, —katram, kas grib iekļūt parlamentā, vispirms jāatbrauc uz Sanfrancisko un Dienvidu dzelzceļa birojā pazemīgi jālūdz atļauja. Es jums saku, Kalifornijas gubernatori ir bijušie dzelzceļa direktori, un jau sen pirms tam, kad tu un es piedzimām. Hū! To tu nevari noliegt. Mēs esam pa-
galam. Mūs samals miltos. Bet es labprāt palīdzētu pakārt kādus no šiem netīrajiem zagļiem, pirms pats aizeju pie tēviem. Vai zināt, kas mēs esam? Mēs, seno balto karotāju cilts atvases, viņu dēli un meitas? Es jums to pateikšu. Mēs esam pēdējie mohikāņi. Tie mēs esam.»
«Viņš mani biedē līdz nāvei ar savu nesavaldību,» Mērija sarūgtināta teica un nemaz to nepūlējās slēpt. «Beigsies ar to, ka viņu izsviedīs no darbnīcas. Un ko tad mēs darīsim? Par mani viņš nemaz nedomā. Bet vienu es jums saku, un tā ir svēta nopietnība. Spodrgludinātavā atpakaļ vairs neiešu.»
«O, es zinu, ko tu domā,» Bērts cieti teica. «Un to es tev saku, vai dzīvs vai miris, vai man būs darbs vai ne, jā, un vienalga, kā man klāsies, ja tu iesi to ceļu — visam būs beigas.»
«Es domāju, ka esmu bijusi krietna, pirms tevi sastapu,» viņa atbildēja un atmeta galvu. «Esmu bijusi krietna ari pēc tam, kad iepazinos ar tevi, un tas daudz ko nozīmē.»
Bertām jau bija atbildei asi vārdi uz mēles, bet Saksona novērsa strīdu un nodibināja mieru. Viņai darīja rūpes abu šo tuvo cilvēku laulība. Abi viņi bija ar neapvaldītu un dedzīgu temperamentu, viegli ieērcināmi un ātri. Viņu mūžīgie strīdi nesolīja nākotnē nekā laba.
Bārdas skujamais bija Saksonas lielais varoņdarbs. Viņa slepeni apspriedās ar kādu pazīstamu pārdevēju Pīrsa tirgotavā un tad nopirka to. Kad svētdienas rītā pēc brokastīm Bilijs gribēja doties pie friziera, viņa ieveda to guļamistabā, atsedza dvieli un parādīja viņam žileti, ziepju trauciņu, ziepes, otu un ūdeni — visu sagatavotu. Bilijs soli atkāpās, bet tad ziņkāri sāka visu apskatīt.
«Hū! Un tos sauc par vīrieša ieročiem!»
«Tie ir labi,» viņa teica. «Tūkstošiem vīriešu tos lieto katru dienu.»
Bet Bilijs pakratīja galvu un pagriezās sāņus.
«Tu trīs reizes nedēļā ej pie friziera,» viņa neatlaidās. «Tas iznāk četrdesmit pieci centi. Teiksim, pusdolārs nedēļā, un gadā ir piecdesmit divas nedēļas. Divdesmit seši dolāri gadā tikai frizierim vien. Nāc šurp, dārgais, un pamēģini. Bezgala daudz vīriešu taisni sajūsmināti par to.»
Viņš noraidīdams papurināja galvu, un viņa dziļās pelēkās acis kļuva tumšākas. Viņa mīlēja šo spītīgo izteiksmi Bilija acīs, kas vērta viņu tik zēnisku, smiedamās un skūpstīdama viņa to nosēdināja uz krēsla, novilka tam svārkus, atpogāja svīteri un kreklu.
Un, draudēdama: «Ja tu pavērsi muti, es tev ielikšu ziepes mutē», viņa sāka to ieziepēt.
«Tā,» viņa teica, kad bija pamatīgi ieziepējusi viņa seju. «Nu tu vari sākt, bet neiedomājies tikai, ka es to katru reizi darīšu.»
Pa pusei nopietni, pa pusei jokojot viņš pāris reizes pārbrauca ar žileti pār zodu.
«Ak, svētais Jāzep!»
Viņš paraudzījās spogulī un redzēja, ka uz sejas starp ziepju putām parādās daži asins pilieni.
«Iegriezu! Ar žileti, ar ko nevar iegriezt, Dieva vārds! Un vīrieši par to esot sajūsmināti! Man gan jābrīnās! Iegriezu! Ar nazi, kas drošs pret iegriezumiem!»
«Pagaidi taču vienu acumirkli,» Saksona lūdza. «Tas jānoregulē. Tā man pārdevējs teica. Skaties šīs mazās skrūvītes. Šeit tās ir … pagriez tās.»
Atkal Bilijs pielika žileti pie vaiga. Dažas reizes pārbraucis pār seju, viņš papētīja to spogulī un smīnēdams turpināja skūties. Atri un veikli viņš notīrīja no sejas putas. Saksona plaukšķināja rokas.
«Lieliski!» Bilijs sajūsmināts iesaucās. «Lieliski. Dod savu roku — palūko, cik labi strā<^.»
Viņš paberzēja viņas roku pie sava zoda. Viegli iekliegušies, viņa atrāva roku un sāka uzmanīgi pētīt Biliju.
«Bet bārdas rugāji stāv kā stāvējuši,» viņa teica.
«Tā ir krāpšana, lūk, kas tas ir. Žilete tikai skar ādu un bārdu nemaz neņem. Es iešu pie friziera.»
Bet Saksona vēl negribēja padoties.
«Tu nebūsi pareizi visu izdarījis. Droši vien par stingru piegriezts. Ļauj man pamēģināt. Tā — tagad būs pareizi — vidēji. Nu, ieziepējies vēlreiz un sāc no jauna.»
Šoreiz bija skaidri dzirdams skrāpējošs troksnis, it kā kāds berzētu smilšpapīru — tika nogriezti bārdas rugāji.
«Nu, kā tagad ir?» Saksona bažās jautāja.
«Tagad ņem — au — bārdu,» Bilijs rūca, saraukdams pieri un šķobīdams seju. «Bet — ak velns! Saki — au — tas jau nolādēti plēš!»
«Turpini vien,» viņa to uzmudināja. «Neatsakies tūlīt no cīņas, tu lielais indiāni ar skalpa nazi. Atceries, ko Bērts saka, un esi pēdējais mohikānis.»
Ceturtdaļstundu vēlāk viņš nomazgāja no sejas ziepes un slaucīdamies atviegloti nopūtās.
«Tas ir viens no skūšanās veidiem, bet nevaru teikt, ka esmu sajūsmināts par to, Sakson.»
Viņš skaļi ievaidējās, it kā pēkšņi atceroties kādu jaunu nelaimi.
«Nu, kas tad nu atkal?» viņa jautāja.
«Mans kakls. Kas noskūs manu kaklu pakausī? Man tomēr vēl būs jāiet pie friziera un jāmaksā viņam par to.»
Saksonas samulsums bija gandrīz traģisks, bet tas vilkās tikai vienu īsu mirkli. Tad viņa pati paņēma rokā otu.
«Sēdies, Bilij.»
«Ko! Tu?» viņš izbrīnījies jautāja.
«Jā, es. Ja kurš katrs frizieris to var izdarīt, tad arī es varu.»
Bilijs stenēja un vaidēja, ļaujoties viņas rokām, lai tās dara ko grib.
«Tā, tagad ir labi,» viņa teica, kad bija beigusi. «Tas jau pavisam viegli. Un bez tam ietaupa katru gadu divdesmit sešus dolārus. Par to naudu var nopirkt bērna gultu, ratiņus un vēl daudzas citas lietas. Tā, pasēdi vēl drusku mierīgi.»
Viņa nomazgāja, noslaucīja un beidzot iepūderēja viņa kaklu ar talku.
«Tu tagad esi tik jauks kā mazs tīrs bēbītis, Bilij, manu zēn.»
Negaidītais un ilgstošais skūpsts uz kakla pakausī lika viņam sarauties un grozīties kā sāpēs, un kaut arī viņa izjūtas bija diezgan dažādas, bet par netīkamām tās nevarēja saukt.
Divas dienas vēlāk viņš atkal skuvās, kaut gan starplaikā bija zvērējis vairs nepieskarties šai elles mašīnai. Šoreiz gāja jau labāk. Arī Saksona palīdzēja.
«Nav nemaz tik ļauni,» viņš piekrita. «Nu es sāku šo lietu saprast. Viss atkarīgs no tā, kā noregulē. Var dzīt, kā vien patīk. Frizieris tā nevar. Bet šad tad tomēr iegriežu ādā.»
Pēc trešās reizes Bilijs bija jūsmīgs skuvekļa piekritējs. Viņš nevarēja sagaidīt, kamēr Bērts ieradīsies pie viņa, un ar visu aizgāja pie Berta, lai tam to parādītu.
«Mēs gan esam bijuši muļķi visus šos gadus, Bert, skriedami pie friziera un riskēdami dabūt visādas kaites. Skaties. Paskaties, kā tas strādā. Mīksts kā zīds. Un tik viegli… Lūk! Jāskujas tikai sešas minūtes. Vai tu to vari pārspēt? Kad būšu ievingrinājies, veikšu to trijās minūtēs. Var strādāt arī tumsā. Un bez tam tas ietaupa divdesmit sešus dolārus gadā. Saksona to aplēsa, un to viņa prot, taisni brīnums, es tev saku.»
Tirdznieciskie darījumi starp Saksonu un Mersedesu notika arvien biežāk. Redzams, pēdējā varēja pārdot katru smalko rokdarbu, ko Saksona tai iedeva, un Saksona bija priecīga un laimīga par savu darbu. Bērns, ko viņa gaidīja, un Bilija samazinātais atalgojums lika viņai vairāk nekā agrāk domāt par saimnieciskiem apstākļiem, uz kuriem dibinājās viņu eksistences pamati. Viņi ļoti maz noguldīja krājkasē, un Saksona juta sirdsapziņas pārmetumus, domājot par to, cik daudz izdod sīkām mājas vajadzībām un pati savām personīgām vajadzībām. Un bez tam tā bija pirmā reize, kad viņa tērēja cita pelnītu naudu. Jau no savas agrās jaunības viņa bija radusi izdot tikai pašas pelnīto naudu, un tagad, pateicoties Mersedesas starpniecībai, viņas rīcībā bija atkal līdzekļi, un tā varēja sev iegādāties par pašas peļņu vēl skaistāku un dārgāku veļu.
Saksona pēc Mersedesas pasūtījuma pagatavoja no viegliem, gaisīgiem audumiem un mežģīnēm skaistas lietas. Viņa šuva skaistus batista kreklus ar pašas darinātām mežģīnēm un franču izšuvumiem uz krūtīm un pleciem, veselas batista garnitūras, un tik plāna auduma naktskreklus kā zirnekļa tīkls, visu to rotāja izšuvumi un īru mežģīnes. Paklausot Mersedesas priekšlikumam, viņa pagatavoja ļoti komplicētu un brīnumskaistu rītcepurīti, par ko vecā sieviete viņai samaksāja divpadsmit dolārus.
Viņa bija laimīga un darbīga, izlietoja darbam katru brīvo stundu. Arī gaidāmā bērna pūriņš netika aizmirsts. Vienīgie gatavie apģērba gabali, ko viņa nopirka, bija trīs mazas smalkas adītas jaciņas. Visu pārējo viņa pagatavoja pati ar savām rokām — jostiņas izšuva ar cilpu dūrieniem, noadīja jaciņas un dūrainīšus, pašuva cepurīti, gludas, ne pārāk garas kleitiņas, krekliņus, ar zīdu izšūtus flaneļa svārciņus; viņa adīja zeķes un mazas mīkstas kurpītes. Tās adot, viņa redzēja valkātāja mazās kājiņas ar rožainiem sīkiem pirkstiņiem un apaļiem sārtiem gurni- ņiem. Vēlāk viņa pagatavoja savu meistardarbu — balta zīda mētelīti ar izšuvumiem. Bet, kad Saksona labi padomāja, viņa saprata, ka mīlas pilnās domas, ko viņa visās šais lietās iešuva un ieadīja, drīzāk piederēja Bilijam, nekā šai miglainajai, netveramajai, jaunajai dzīvībai, kas par spīti visām pūlēm to saskatīt nekad neļāvās sevi tvert.
«Hm!» teica Bilijs, kad bija apskatījis visu nākošā mazā pilsoņa garderobi, un norādīja uz trim adītām jaciņām. «Tās izskatās taisni kā zēna apģērbs. Es jau viņu redzu īstās vīriešu drēbēs.»
Saksona pēkšņā kustībā piespieda vienu no jaciņām viņam pie lūpām, bet pašai acis bija pilnas neraudātām prieka asarām. Viņš to svinīgi nopietni noskūpstīja, un viņa acis raudzījās Saksonas acīs.
Saksonas naudas pelnīšana drīz izbeidzās, un pie tam diezgan bēdīgā un pazemojošā veidā. Kādu dienu, kad viens no lielajiem tirdzniecības namiem rīkoja izpārdošanu, Saksona pārbrauca pāri līcim uz Sanfrancisko, lai iepirktos. Ejot pa Sutera ielu, viņas skatiens neviļus apstājās pie kāda neliela veikala skatlogā izliktām lietām. Sākumā viņa nemaz negribēja ticēt; vitrīnas goda vietā bija izlikta brīnišķīgā ritcepurīte, par ko viņa bija saņēmusi no Mersedesas divpadsmit dolārus. Bet te cepurītes cena bija divdesmit astoņi dolāri. Saksona iegāja iekšā un gribēja runāt ar veikala īpašnieci. Tā bija kalsna sieviete vidējos gados, asu skatienu un, kā redzams, sveštautiete.
«O, es nedomāju nekā pirkt. Bet es pati pagatavoju smalkus rokdarbus, līdzīgus tiem, kādi jums te izlikti logā. Labprāt vēlētos zināt, cik jūs maksājat — piemēram, par rītcepurīti skatlogā.»
Sieviete uzmeta ātru vērīgu skatienu Saksonas kreisajai rokai un redzēja sadurstīto rādītājpirkstu, tad viņa vērīgi apskatīja Saksonas apģērbu un seju.
«Vai jūs protat tādas pagatavot?»
Saksona pamāja.
«Es tai sievietei, kas to šuvusi, samaksāju divdesmit dolāru.»
Saksona rīstījās pēc gaisa, bet tad savaldīja sevi un kādu bridi domāja. Mersedesa bija iedevusi viņai divpadsmit, tātad astoņus dolārus paturējusi sev, bet materiāls un darbs bija Saksonas.
«Vai jūs, lūdzu, varētu parādīt man citas ar roku šūtas lietas — naktskreklus, dienas kreklus un tamlīdzīgas lietas — un pateikt, cik par tām esat maksājusi?»
«Vai jūs visu to protat?»
«Jā.»
«Un jūs man tās pārdosit?»
«Protams,» Saksona atbildēja. «Tādēļ jau esmu šeit.»
«Mēs sev ņemam nelielu atlīdzību no tā, ko pārdodam,» veikala īpašniece teica. «Jo mums taču jāmaksā īre, apgaismošana un citi izdevumi, un beidzot mums kaut kas ari jāpelna, jo citādi mēs nevarētu pastāvēt.»
«Tas, protams, pilnīgi pareizi,» Saksona piekrita.
Starp daudzām skaistām lietām, ko Saksona tagad redzēja, viņa atrada vienu naktskreklu un vienu veļas komplektu, ko bija pati šuvusi. Par naktskreklu Mersedesa tai bija samaksājusi astoņus dolārus, bet šeit tas bija nocenots par astoņpadsmit dolāriem, un Mersedesa bija saņēmusi četrpadsmit; par otru Saksona bija dabūjusi sešus dolārus, Mersedesai bija izmaksāti vienpadsmit, un šeit veikalā tas tagad maksāja piecpadsmit dolārus.
«Pateicos,» Saksona teica un uzvilka cimdus. «Es jums labprāt pārdošu savus darbus par šādām cenām.»
«Un man būs prieks tos no jums pirkt, ja… ja tie būs tikpat labi kā šie te.» Sieviete nopietni paskatījās uz viņu. «Bet neaizmirstiet, tiem jābūt tikpat labiem, un, ja tie tādi būs, es bieži varēšu dot jums pasūtījumus.»
Mersedesa nemaz nesamulsa, kad Saksona viņai izteica pārmetumus.
«Jūs teicāt, ka atskaitīsit sev tikai nelielu procentu,» Saksona sūdzējās.
«Tā es teicu un tā arī darīju.»
«Bet visu darbu padarīju es un pirku arī materiālu; jūs te nopelnījāt vairāk nekā es. Jūs ieguvāt lauvas tiesu.»
«Jā, mana dārgā, kādēļ lai to nedarītu? Es biju starpnieks. Tā nu reiz pasaulē iet. Starpnieks vienmēr saņem lauvas tiesu.»
«Bet tas ir ļoti nepareizi,» Saksona teica vairāk skumji nekā dusmīgi.
«Par to jums jādusmojas uz pasauli, nevis uz mani,» Mersedesa asi atbildēja, bet tad kā parasti pēkšņi mainīja toni un jau mīkstāk piebilda: «Nestrīdēsimies, dārgā. Jūs man esat mīļa. Jā, ko gan tas jums nozīmē, jums, kas esat tik jauna un stipra un kam ir tik jauks un stiprs vīrs. Klausieties. Es esmu veca sieviete. Vecais Bārijs man maz ko var dot. Viņš jau stāv ar vienu kāju kapā. Padomājiet par to, ka man viņš jāapbedī. Es viņam parādīšu lielu godu, jo ļaušu tam gulēt mūža miegu sev blakus. Kapa vieta jau nopirkta un samaksāta — pēdējos maksājumus nokārtoju ar to naudu, ko saņēmu par starpniecību, pārdodot jūsu darbus. Tad vēl apbedīšanas izdevumi. Visam jābūt ļoti skaistam. Man tādēļ daudz jākrāj. Un kuru katru dienu Bārijs var nolikt karoti.»
Saksona uzmanīgi paostīja gaisu un saprata, ka vecā sieviete atkal dzērusi.
«Nāciet, mana dārgā, es jums kaut ko parādīšu.»
Viņa ieveda Saksonu guļamistabā pie kādas jūrnieku kastes un pacēla tās vāku. Tīkama smarža kā no vītušu rožu lapām plūda no kastes. «Skatieties, tas ir mans miršanas apģērbs. Tā mani atdos iznīcībai.»
Saksonas izbrīns vērtās arvien lielāks, redzot gabalu pēc gabala, ko vecā sieviete izņēma no kastes un tai rādīja. Tā bija īsta līgavas rota, skaista, smalka un viegla. Beigās vecā izņēma ziloņkaula vēdekli.
«To es dabūju Venēcijā, mana dārgā. Skatieties, šo bru- ņurupučkaula matspraudi man pagatavoja Brjūss Anstejs nedēļu pirms tam, kad izdzēra savu pēdējo šampanieša pudeli un ietrieca ar četrdesmit ceturtā kalibra Kolta revolveri sev lodi galvā. Sis plecu lakats. Jā, īsts zīds.»
«Un visu to apraks kopa ar jums?» Saksona izbrīnījusies teica. «O, kāda izšķērdība.»
Mersedesa smējās.
«Kādēļ ne? Es gribu mirt tāpat kā dzīvoju. Tas ir mans prieks. Gribu savienoties ar zemi kā līgava. Es nevēlos sev aukstu šauru gultu. Es gribētu, kaut tas būtu plats dīvāns ar mīkstajām Austrumu segām un spilveniem, bezgalīgi daudz spilveniem.»
«Par to, kas jums te ir, jūs varētu nopirkt un samaksāt par divdesmit apbedīšanas ceremonijām un kapa vietām,» Saksona protestēja, jo viņu šausmināja kaimiņienes uzskati par nāvi. «Tas jau ir taisni grēks.»
«Taisni tā, kā es dzīvoju,» Mersedesa svinīgi teica. «Un tā būs smalka līgava, kas gulēs blakus vecajam Barijam.» Viņa aizvēra kasti un nopūtās. «Man gan labāk patiktos, ja tas būtu Brjūss Anstejs vai kāds no tiem lepnajiem jaunajiem cilvēkiem, kas man gulētu blakus kapa tumsā un kopā ar mani pārvērstos putekļos, kas patiesībā ir īstā nāve. Senās dienās zemes varenos guldīja kapā līdz ar saviem vergiem, dzīviem vergiem. Bet es ņemu līdzi tikai savus skaistos niekus, mana dārgā.»
«Bet vai jūs nemaz nebaidāties?.. Nemaz arī ne?»
«Nāve ir laipna, spēcīga un laba. Es no tās nebaidos. Tie ir cilvēki, no kā baidīšos vēl pēc savas nāves. Tādēļ arī pūlos visu to nokārtot. Viņi mani nedabūs, kad būšu mirusi.»
Saksona nekā nesaprata. .
«Viņi jūs tad nemaz negribēs,» viņa teica.
«Tomēr, daudzi mani gribēs,» skanēja atbilde. «Vai jūs zināt, kas notiek pēc nāves ar veciem nabaga cilvēkiem, kam nav naudas, ar ko samaksāt apbedīšanas izdevumus? Viņus neaprok. Paklausieties, es jums pastāstīšu. Mēs stāvējām pie lielām durvīm. Tas bija dīvains cilvēks, viņam vajadzētu būt pirātam, bet viņš bija profesors un lasīja studentiem lekcijas, nevis uzbruka nocietinātām pilsētām un izlaupīja bankas. Viņš bija slaids, līdzīgs Donam Hu- anam. Rokas tam bija kā no tērauda. Tāds bija arī viņa gars. Un viņš bija traks, mazliet traks, kā visi man zināmie jaunie cilvēki bijuši. «Nāc, Mersedesa,» viņš teica, «apskatīsim savus brāļus un būsim pazemīgi un priecīgi, ka neesam tādi kā viņi — mazākais pagaidām ne. Un vēlāk, vakarā, mēs vakariņosim un ēdīsim ar vēl velnišķīgāku ēstgribu un uzdzersim par viņiem zeltainu vīnu, kas būs jo zeltaināks tādēļ, ka mēs viņus redzējām. Nāc, Mersedesa.»
Viņš atvēra lielās durvis, saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā. Tā bija skumja sabiedrība. Divdesmit četri gulēja uz marmora galdiem vai arī sēdēja, pret kaut ko atbalstīti. Daudzi jauni cilvēki liesmojošām acīm un liesmojošiem maziem nažiem rokās ziņkāri paskatījās uz mums.»
«Tie bija mirušie?» Saksona, gandrīz bez elpas viņu pārtrauca.
«Mirušie, kam nav bijis naudas apglabāšanai, mana dārgā. «Nāc, Mersedesa,» viņš teica. «Te ir vēl vairāk ko redzēt, kas mūs priecinās, ka esam vēl dzīvi.» Un viņš mani veda pie kubuliem. Pie sāls kubuliem, mana dārgā. Es nebaidījos. Bet man bija jādomā, kā būs ar mani, kad nomiršu. Un viņi tur gulēja kā beigtas cūkas. Pienāca pasūtījums: «Sievieti, vienu sievieti.» Un vīrs, kas tur strādāja, sāka zvejot pa kubuliem. Pirmais, ko viņš izvilka, bija vīrietis, to viņš atgrūda atpakaļ. Atkal viņš meklēja un jauca. Atkal vīrietis. Zvejotājs kļuva nepacietīgs un dusmojās par savu neveiksmi. Un tad viņš izvilka no sāls kausējuma sievieti, pēc sejas varēja redzēt, ka tā ir veca sieviete, un viņš bija apmierināts.»
«Tā nevar būt taisnība!» Saksona iekliedzās.
«Es to redzēju, mana dārgā, es zinu. Un es jums saku: nebīstieties Dieva dusmu pēc nāves. Jābaidās vienīgi no sāls kubuliem. Un, man tā stāvot un skatoties, viņš mani smaidīdams uzlūkoja, izprašņāja un padarīja gluži vai neprātīgu ar savām trakajām, melnajām un no lielas 3a- sišanas nogurušajām acīm, un es zināju, ka manai dārgajai miesai nebūs lemts tāds liktenis. Jo man tās ir dārgas, šīs manas miesas, tikpat dārgas, kā tās bijušas citiem. Jā, sāls kubuls nav īstā vieta šīm tik bieži skūpstītajām lūpām un mīlētajam ķermenim.» Mersedesa pacēla kastes vāku un uzmeta ilgu maigu skatienu savam miršanas apģērbam. «Un tādēļ es gribu sataisīt savu guļas vietu, un drīz es tur dusēšu. Kāds filozofs saka: «Mēs zinām, ka mums jāmirst, bet mēs tam neticam.» Bet veci cilvēki tic. Es ticu.
Mana dārgā, atcerieties sāls kubulus un nedusmojieties par manu lielo starpnieces peļņu. Lai izbēgtu no tiem, esmu gatava darīt visu — nozagt atraitnes artavu, sērdieņa maizes garozu un miroņa penijus no acu vākiem.»
«Vai jūs ticat Dievam?» Saksona pēkšņi jautāja un turējās drosmīgi par spīti bailēm, kas tai lika trīcēt.
Mersedesa aizvēra kastes vāku un paraustīja plecus.
«Kas zina? Es dusēšu labi.»
«Un sods?» Saksona turpināja jautāt, atceroties dzīvi viņpus kapa.
«Nav iespējams, mana dārgā. Kā kāds vecs dzejnieks teicis: «Dievs ir krietns puisis». Nekad nebaidieties no viņa. Vienīgais, no kā jums jābaidās, ir sāls kubuli un tas, ko vīrieši pēc nāves var nodarīt jūsu skaistajam ķermenim.»
Bilijam gandrīz šķita, ka tam klājas pārāk labi. Viņam bija izjūta, ka, salīdzinot ar algu, ko viņš saņem, viņš dzīvo par daudz labi. Viņš nespēja saprast, kā Saksona var katru mēnesi nolikt naudu krājkasē, nomaksāt par saņemtajām mēbelēm, samaksāt īres naudu, dot viņam bagātīgu kabatas naudu, tik labi ēdināt un tad vēl iegādāties materiālu savām skaistajām lietiņām. Vairākas reizes viņš bija teicis, ka nespējot saprast, kā viņa to varot, un ikreiz Saksona bija smējusies, un šie Saksonas noslēpumainie smiekli viņu vēl vairāk mulsināja.
«Es nesaprotu, kā tu ar to naudu vari visu nokārtot,» viņš kādu vakaru teica.
Viņš gribēja vēl ko teikt, bet savaldījās un pieri saraucis minūtes piecas domāja.
«Saki,» viņš beidzot teica. «Kas noticis ar to skaisto rītcepurīti, ko tu tik cītīgi šuvi? Neesmu nekad redzējis, ka tu to valkātu, un bērnam tā taču bija par mazu.»
Saksona brīdi vilcinājās, viņa bija cieši sakniebusi lūpas, un acis šķelmīgi smaidīja. Netaisnību runāt viņai nekad nebija paticis, un pret Biliju viņa to nemaz nespēja. Viņa redzēja, ka Bilija zilajās acīs rodas vētras mākoņi un tam sastingst seja, kā vienmēr, kad viņš kļuva dusmīgs.
«Saki, Sakson, tu — tu — tu taču nepārdod savu darbu?»
Un viņa tam visu izstāstīja, arī p-ar Mersedesas Higin- sas dalību šai darījumā un par Mersedesas Higinsas brīnišķo miršanas apģērbu. Bet Bilijs negribēja attālināties no lietas kodola. īsos un skaidros vārdos viņš aizliedza Saksonai pārdot viņas darbus.
«Bet man ir tik daudz brīva laika, mīļais Bilij,» viņa lūdzās.
Bilijs purināja galvu.
«Nekā darīt. Par to es nekā negribu dzirdēt. Es esmu tevi apprecējis un arī rūpēšos par tevi. Neviens nedrīkst teikt, ka Bila Robertsa sievai jāstrādā. Un arī man pašam negribas tā domāt.»
«Bet Bilij …» viņa atkal iesāka.
«Nē. Tas ir vienīgais, Sakson, ko es tev nevaru atļaut. Ne tādēļ, ka man nepatiktu tavi skaistie rokdarbi. Tie man patīk. Bet es vēlos redzēt, ka tu pati tos valkātu. Turpini strādāt un šūt, kas tev patīk, bet tikai pati sev. Redzi, es esmu tik laimīgs, ka varu cauru dienu svilpot no prieka, domājot par zēnu un tevi, redzu tevi sēžam mājās un uzcītīgi šujam visas tās skaistās lietas, jo zinu, ka tu esi laimīga, tā strādādama. Bet, Dieva vārds, Sakson, man tas viss būtu sabojāts, ja zinātu, ka tu strādā par naudu. Bila Robertsa sievai nav jāstrādā.»
«Tu esi tik labs, Bilij,» viņa čukstēja un, kaut arī vīlusies, tomēr bija laimīga.
«Es vēlos, lai te.v būtu viss, kas vien patīk,» viņš turpināja. «Un tas tev arī jādabū, kamēr vien man būs spēks dūrēs. Zinu, ka man ļoti patīk tās skaistās lietas, ko tu valkā. Man ir sauss aiz ausīm, un var būt, ka, pirms mēs iepazināmies, esmu iemācījies daudz ko tādu, ko man labāk nevajadzētu zināt. Bet es zinu, ko runāju, un neesmu redzējis nevienu sievieti, kuras veļa varētu mēroties ar tavu. O …»
Viņš pacēla abas rokas gaisā, it kā izmisis par to, ka nespēj izteikt savas domas un jūtas vārdos. Un tad viņš mēģināja atkal:
«Un ne tikai tīrība ir galvenais, kaut gan tai liela nozīme. Ir |oti daudz sieviešu, kas ir tīrīgas. Bet tas nav tas. Tas ir kaut kas vairāk un kaut kas pavisam cits. Tas ir… labi, tas ir izskats, tik balts, tik skaists, tik kārdinošs. Tas ietekmē cilvēka iztēli. Tas ir kaut kas, ko esmu spiests vienmēr atcerēties, domājot par tevi. Jā, tu esi man kā brīnums, un jo vairāk tev būs skaistu lietu, jo apmierinātāks būšu.
Un tādēļ, Sakson, turpini vien. Var nopelnīt bezgalīgi daudz naudas, un pavisam vieglā veidā. Bilijs Merfijs saņēma septiņdesmit piecus spožus dolārus — un tikai pirms nedēļas — par to, ka uzveica «Ziemeļkrasta lepnumu». No tās naudas viņš mums atmaksāja aizdotos piecdesmit dolārus.»
Bet šoreiz tā bija Saksona, kas protestēja.
«Jeb padomā par Kārli Hensenu,» Bilijs turpināja. «Viņi to dēvē par otru Šarkeju, šie idiotiskie sporta reportieri. Un viņš pats sevi apzīmē par «Savienoto Valstu flotes čempionu». Nu, es viņu tagad pazīstu. Tas ir īstais lācis. Esmu viņu redzējis cīnāmies un varu viņu noguldīt pavisam viegli. Sporta kluba sekretārs apsolīja iekārtot mums vienu maču, un uzvarētājs iegūs simts spožus dolārus.»
«Ja es nedrīkstu par naudu strādāt, tad tu arī nedrīksti boksēties,» bija Saksonas noteikums, bet viņa no tā tūlīt atkāpās. «Bet tas jau nemaz nenozīmē, ka mums jābūt līdzīgiem. Ja arī tu atļautu man strādāt par naudu, es tev tomēr neļautu boksēties. Un, ja tu neboksēsies, tad arī es nestrādāšu par naudu — jā, tā es domāju. Un vēl vairāk — es nekad nedarīšu nekā tāda, kas tev nepatiks, Bilij!»
«Esmu ar mieru,» Bilijs piekrita, «kaut gan man nāvīgi gribas reiz krietni izskolot šo četrstūraino vērsi Hensenu.» Viņš omulīgi smaidīja, par to domādamg. «Bet zini ko, aizmirsīsim visu to, un tu man padziedi «Pļaujas dienas», pavadot uz tās, nu — kā to sauc.»
Saksona dziedāja savu dziesmu, pavadot to uz instrumenta, un, kad bija beigusi, aicināja Biliju dziedāt skumjās «Kovboja žēlabas». Mīlas ceļi ir dīvaini un neizskaidrojami — Saksona bija iemīlējusi sava vīra vienīgo dziesmu, ko viņš kādreiz mēdza dziedāt. Tādēļ ka viņš to dziedāja, viņai patika bezsatura dziesmas monotonā gar
laicība; bet visvairāk viņai patika, tā viņai pašai likās, Bilija bezcerīgi nepareizā dziedāšana. Viņa pat varēja ar to kopā dziedāt tikpat skaisti un pamatīgi nepareizi kā viņš pats. Un viņa nesatricināja Bilija svēto pārliecību.
«Man rādās, Bērts un visi citi mani tikai ķircinājuši, ka neprotu dziedāt,» viņš teica.
«Jā, tu un es, mēs abi kopā to lietu izdarām labi,» viņa atsaucās, apejot taisnībai ar līkumu, jo šādos gadījumos viņai nelikās, ka nepatiesība būtu Jauna lieta.
Pavasarī izsludināja dzelzceļdarbnīcu strādnieku streiku. Svētdienā pirms streika pieteikuma Saksona un Bilijs pusdienoja pie Berta. Bija arī Saksonas brālis, bet bez Sāras, jo viņš nebija spējis to pierunāt pārtraukt ierasto dienas kārtību un darbu. Bertu nomāca vismelnākais pesimisms, un atnācēji atrada viņu dziedot:
Miljonārs mūžam ir ienīsts un viens — Skaudīgi uzlūko
Draugs to un ienaidnieks, un neviens Nedala rūpes ar to — Taupība kļuvusi noziegums, Jo mantu ikviens nu šķiež. Jocīgā laikmetā jādzīvo mums, Kad naudu ugunī sviež.
Mērija rūpējās par pusdienām, un viņas seja skaidrāk par vārdiem runāja, cik tā strīdīgi noskaņota. Saksona atlocīja piedurknes, aizsēja priekšautu un sāka mazgāt brokastu traukus. Bērts atnesa no stūra dzertuves krūzi putojoša alus, un visi trīs vīrieši smēķēja un sarunājās par gaidāmo streiku.
«Tam vajadzēja jau notikt pirms dažiem gadiem,» Bērts noteikti sacīja. «Jo agrāk, jo labāk, tādas ir manas domas, bet tagad par vēlu. Tagad mēs esam sasisti gabalos. Pēdējie mohikāņi tagad saņems to, kas viņiem pienākas, un taisni pa kaklu, jā, tā tas būs.»
«Ak, es nezinu,» Toms pūlējās izlīdzināt, viņš visu laiku • bija cietis klusu un svinīgi nopietni smēķējis savu pīpi. «Strādnieku organizētās savienības kjūst jo dienas jo stiprākas. Es vēl atceros tos laikus, kad Kalifornijā nebija nevienas savienības. Un, lūk, tagad — algas, noteikts darba laiks, un viss.»
«Tu jau runā kā aģitators,» Bērts norūca, «apmēram tā, kā to dara tie idioti. Bet mēs zinām labāk. Ar visām arod
biedrībām un normētajām algām mēs nevaram nopelnīt tik daudz kā agrāk, kad vēl nebijām organizēti. Paskatieties uz Frisku — tur strādnieku vadoņi piekopj vēl netīrāku politiku nekā vecās partijas, plūcas par dzeramnaudām un ļaujas piekukuļoties, bet tikmēr — jā, kā namdari rīkojas Sanfrancisko? Es tev ko teikšu, Tom Braun, ja tu klausīsies, ko tev stāsta, tad dzirdēsi, ka visi Friskas namdari ir namdaru arodbiedrības biedri un saņem pilnu arod- biedra algu. Vai tu tam tici? Tie ir nolādēti melil Nav neviena namdara, kam nevajadzētu katru sestdienas vakaru maksāt uzņēmējam zināmu procentu no savas algas, bet vadoņi tikmēr brauc uz Eiropu par naudu, ko izspiež no šiem muļķiem, ja tā tiem nav jāizšķiež advokātiem, lai nebūtu jāvalkā svītrotais uzvalks.»
«Jā, tas ir pareizi,» Toms piekrita. «To neviens nevar noliegt. Ļaunākais ir tas, ka strādnieki vēl nav atvēruši acis. Viņiem vajadzētu vairāk interesēties par politiku, bet tai jābūt īstai politikai.»
«Sociālisms, ko?» nicīgi iesaucās Bērts. «Vai viņi mūs nepārdos tāpat kā pārdeva Rufi un Šmiti?»
«Vajag atrast godīgus vīrus,» Bilijs teica. «Tas ir galvenais. — Negribu ar to teikt, ka esmu sociālists. Es neesmu. Visi mūsu senči jau tik sen ieceļojuši Amerikā, un, kas attiecas uz mani, es nevēlos, ka bars resnu vāciešu vai netīru Krievijas žīdu man stāsta, kā lai valdu savā zemē, un pie tam viņi pat neprot pareizi runāt manas zemes valodā.»
«Tavas zemesl» Bērts iesaucās. «Ak tu ēzeli, tev jau nemaz zemes nav. To tev iestāsta cilvēki, kas dzīvo no kukuļiem, un to viņi dara ikreiz, kad atkal grib ko iegūt.»
«Bet tad mēs nedrīkstam balsot par vīriem, kas ņem kukuļus,» Bilijs dedzīgi iesaucās. «Ja mēs ievēlētu godīgus un krietnus cilvēkus, tie tādi būtu arī pret mums.»
«Es gribētu, lai tu kādreiz atnāktu uz mūsu sapulcēm, Bilij,» Toms nopietni teica. «Ja tu to darītu, tev atvērtos acis, un nākamās vēlēšanās tu balsotu par sociālistiem.»
«Nē, es to nedarīšu, par to varat būt pārliecināti,» Bilijs teica. «Es neskriešu pie sociālistiem uz viņu sapulcēm, pirms tie neiemācīsies runāt, kā baltiem vīriem klājas runāt.»
Bērts dūca:
«Jocīgā laikmetā jādzīvo mums, Kad naudu ugunī sviež.»
Mērija bija briesmīgi noskaitusies uz savu vīru. Tur bija vainīgs gaidāmais streiks un arī viņa grūtsirdīgās piezīmes. Viņa nespēja sarunāties ar Saksonu, un Saksona bija spiesta klausīties vīriešu runās.
«Bet kā tas viss beigsies?» viņa jautāja; un jautāja šķietami bezbēdīgi, jo šai bezbēdībai bija jāslēpj viņas nemiers.
«Beigsies?» Bērts rūca. «Ir jau beidzies.»
«Bet gaļas un petrolejas cenas atkal cēlušās,» viņa sašutusi iesaucās. «Un Bilija alga samazināta; dzelzceļniekiem algu samazināja pagājušajā gadā. Kaut kam jānotiek.»
«Vienīgais, ko varam darīt — mums jācīnās kā velniem,» Bērts atbildēja. «Cīnīties un cīnoties iet bojā. Tas ir viss. Mums ir beigas tā kā tā, un tādēļ varam sev atļauties par to pašu naudu drusku papriecāties.»
«Tā nedrīkst runāt,» Toms pārmezdams teica.
«Laiks runām sen jau beidzies, tu vecais vēja rādītāj. Tagad atliek tikai cīnīties.»
«Un tu domā, ka tev būs labi panākumi, cīnoties pret karaspēku un ložmetējiem,» Bilijs ierunājās.
«O, ne tādā ceļā. Ir tādi eļļaini spieķīši, kas sprāgst gaisā ar lielu troksni un izrauj bedres. Ir tāds smirģeļ- pulveris…»
«Oho,» Mērija viņu pārtrauca, rokas sānos iespiedusi. «Ak tad to tas nozīmē. Tad tādiem nolūkiem tu nēsā vestes kabatā smirģeli?»
Viņas vīrs to nemaz neievēroja. Toms norūpējies sūca savu pīpi. Bilijs bija sašutis. Tas bija skaidri lasāms viņa sejā.
«To taču tu, Bert, nedarīsi?» viņš jautāja, un varēja redzēt, ka viņš gaida drauga «nē».
«Bez šaubām, ka es to darīšu, ja vēlies zināt. Es vismīļāk gribētu redzēt viņus ellē, ja varētu — jā, visu to bandu, pirms aizeju.»
«Viņš ir īsts asinskārs anarhists,» Mērija sūdzējās. «Tādi cilvēki kā viņš bija tie, kas nokāva Makinliju un Gār- fīldu un — un — un visus citus. Viņu vēl pakārs. Gan jūs redzēsit, ka man būs taisnība.»
«Ak, viņš kā parasti tikai niekojas,» Bilijs mierināja Mēriju.
«Viņš tikai grib tevi ķircināt,» Saksona izlīdzinot teica. «Tu jau zini, ka viņam patīk ķircināties.»
Bet Mērija purināja galvu.
«Es zinu. Dzirdu viņu miegā runājam. Lamājas, lādas,
taisni bail klausīties, un griež zobus. Paklausieties viņu.»
Berta skaistajā sejā bija iegulusi rūgta izteiksme un velnišķa bezbēdība, kad, atgāzies krēslā pret sienu, viņš sāka dziedāt:
Miljonārs mūžam ir ienīsts un viens — Skaudīgi uzlūko
Draugs to un ienaidnieks, un neviens Nedala rūpes ar to.
Toms kaut ko ieteicās par prātīgumu un taisnību, un Bērts, pārtraucis dziedāšanu, metās viņam virsū.
«Taisnība, ko? Tā arī ir tikai iedoma. Es tev pastāstīšu, kā strādniekiem iet ar taisnību. Vai atceries Forbesu — Alistonu Forbesu, kas nogremdēja Alta Kalifornia trestu un iebāza kabatā divus miljonus? Es viņu vakar redzēju braucam lielā automobilī, taisnā ceļā uz elli. Ko viņš par to dabūja? Astoņus gadus. Cik ilgi sēdēja? Pat ne divus gadus. Pārējo sodu viņam atlaida vājas veselības dēļ. Ellē! Mēs jau sen būsim beigti un sapuvuši, pirms viņš noliks karoti. Skatieties! Skatieties pa šo logu. Vai varat redzēt tās mājas dibensienu, kur lievenim salauztas margas? Tur dzīvo Donavana atraitne. Viņa mazgā citiem veļu. Viņas vīru nonāvēja uz dzelzceļa. Viņa nesaņēma ne pliku grasi pabalsta — neuzmanība, nolaidība vai kas tamlīdzīgs. To viņai tiesā pateica. Viņas dēls Arčijs bija toreiz sešpadsmit gadus vecs, īsts mazs klaidonis. Viņš ieradās Fresā un nozaga tur kādam piedzērušam naudu. Vai gribat zināt, cik viņš nozaga? Divus dolārus un astoņdesmit centus. Vai jūs sapratāt — divus dolārus un astoņdesmit centus. Un kā jūs domājat, ko tiesneši viņam piesprieda? Piecdesmit gadus. Tagad viņš jau astoņus gadus sēž cietumā — Sankventinā. Un tur viņš arī paliks, kamēr izlaidīs garu. Viņa māte saka, viņam esot tuberkuloze. To viņš dabūjis tur cietumā. Bet neviens nerūpējas, lai viņu vājas veselības dēļ atsvabinātu no cietuma. Arčijs, tāds puika, nozog piedzērušam divus dolārus un dabū piecdesmit gadus, Alistons Forbess apkrāpj Alta sabiedrību par diviem miljoniem un dabū nepilnus divus gadus. Nu, kam pieder šī zeme, ja drīkstu jautāt? Jums un Arčijam? Nē, jums gan ne. Tā pieder Alistonam Forbesam — oh:
Miljonārs mūžam ir ienīsts un viens — Skaudīgi uzlūko
Draugs to un ienaidnieks, un neviens Nedala rūpes ar to.»
Pie izlietnes, kur Saksona pašreiz beidza mazgāt pēdējos traukus, Mērija noņēma viņai priekšautu un sirsnīgi noskūpstīja viņu, kā to dara vienīgi sievietes, kas dziļi jūt līdzi otrai — topošai mātei.
«Atsēdies tagad, dārgā. Tu nedrīksti nogurdināt sevi — tev vēl ilgs ceļš priekšā līdz tam laikam. Es tev tagad atnesīšu tavu rokdarbu, vari šūt un klausīties vīriešu runās. Bet neklausies, ko Bērts runā. Viņš ir gluži traks.»
Saksona šuva un klausījās, un Berta seja sadrūma, redzot mazbērna veļu, ko viņa turēja klēpī.
«Jā, tā jūs darāt,» viņš negaidīti iesaucās. «Jūs laižat pasaulē bērnus, bet jums nav ne mazākās drošības, ka varēsit tos paēdināt.»
«Laikam vakar vakarā krietni vien sameties,» Toms ņirdza.
Bērts kratīja galvu.
«Ak, kas tur par jēgu bojāt garastāvokli,» Bilijs mēģināja pārējos uzjautrināt. «Tā taču ir varen jauka zeme.»
«Tā bija varen jauka zeme,» Bērts atbildēja, «tad, kad mēs visi vēl bijām mohikāņi. Bet ne tagad. Mēs esam apkrāpti. Mēs esam iespiesti kaktā. Mani senči cīnījušies par šo zemi, arī jūsējie, visu jūsu. Mēs atsvabinājām nēģerus, izkāvām indiāņus, cietām badu, salām, svīdām un cīnījāmies. Sī zeme mums patika. Mēs to nolīdām, apstrādājām, taisījām ceļus, cēlām pilsētas. Un visiem mums bija diezgan. Un mēs turpinājām cīnīties par to. Man bija divi tēvoči, tie krita pie Getisburgas. Bet visiem mūsu senčiem bija savas lauku sētas, zirgi un lopi, un viss cits. Visiem, arī Mērijas …»
«Un viņi būtu gudri darījuši, ja to visu paturētu,» Mērija iekrita viņam valodā.
«Taisnība!» Bērts turpināja. «Tas ir galvenais. Bet mēs esam visu zaudējuši. Mēs esam aplaupīti. Mēs nepratām spēlēt ar iezīmētām kārtīm, paslēpt dūžus piedurknēs, kā citi to darīja. Mēs esam baltie, kas nonākuši postā. Redziet, laiki mainījās, radās divējādas cilvēku šķiras — darba zirgi un lauvas. Zirgi tikai strādāja, lauvas tikai rija. Tie aprija zemnieku mājas, raktuves, fabrikas, un tagad tie aprijuši arī valdību. Mēs esam apkrāpti un aplaupīti. Vai sapratāt?»
«No tevis iznāktu labs sapulču runātājs,» Toms teica. «Tikai loģika drusku klibo.»
«Izklausās pareizi, Bert,» Bilijs teica, «bet tikai tā nav. Katrs var kļūt bagāts arī tagad vēl…»
«Jā, vai arī Savienoto Valstu prezidents,» Bērts ieērci- nāts atbildēja, «bez šaubām, ka to var. Bet es neesmu dzirdējis, ka tev būtu izredzes kļūt miljonāram vai prezidentam. Kādēļ ne? Tādēļ, ka tev nav tas dots. Tu esi ēzelis. Darba zirgs. Tā, lūk.»
Ēdot pusdienas, Toms stāstīja par lauku dzīves priekiem, ko bija pazinis kā jauns zēns. Viņš atzinās, ka viņa sapnis ir pāriet dzīvot laukos, rentēt gabalu zemes un dzīvot tā, kā dzīvojuši viņa senči. Bet nelaimīgā kārtā, kā viņš paskaidroja, Sāra esot tā iesakņojusies pilsētā, ka šim sapnim lemts palikt tikai sapnim.
Vēlāk, kad Bērts atkal iesāka žēloties, Bilijs neviļus sāka salīdzināt. Šī māja nelīdzinājās viņu mājai. Te nebija mājīga un nomierinoša atmosfēra, šķita, ka pāri visam plestos nemiers un ķildas. Viņš atcerējās, ka šī rīta brokastu trauki vēl nebija nokopti, kad viņi atnāca. Vīrieši reti kad ievēro tādus sīkumus, un Bilijs arī parasti to nedarīja, bet visu priekšpusdienu viņš no bezgalīgi daudz sīkām lietām vēroja, ka Mērija nav tik priekšzīmīga namamāte kā Saksona. Jā, tā tik ir sievietei Viņa domu gājienu iztraucēja Bērts.
«He Bilij, tu laikam domā, ka esmu sabozies. Nu protams, ka esmu. Man ir savi piedzīvojumi. Tu vienmēr esi, važonis un bokseris būdams, pelnījis krietnu naudiņu. Tu neesi piedalījies nevienā streikā, tev nav bijusi jāuztur veca nespēcīga māte, un tādēļ neesi bijis spiests pieņemt kuru katru darbu. Tikai tad, kad viņa bija mirusi, es varēju rīkoties, kā man likās labāk.
Piemēram, toreiz, kad mēģināju dabūt darbu ielu dzelzceļu sabiedrībā. Varu jums pastāstīt, kas viss tādam darba zirgam nav jāņem par labu. Lielākais bonza nomēra mani no galvas līdz kājām, jautā bezgalīgi daudz jautājumu un iedod izpildīt anketu. Es to izpildu, pēc tam samaksāju veselu dolāru ārstam, lai dabūtu apliecību par veselības stāvokli. Tad pie fotogrāfa — tur atkal jāmaksā dolārs par fotogrāfiju sabiedrības noziedznieku albumam. Pirmais bonza paņem izpildīto anketu, ārsta atsauksmi, fotogrāfiju un sāk no jauna izprašņāt. Vai es piederu strādnieku arodsavienībai? — Es? Bez šaubām pateicu nepatiesību, ka nepiederu. Man vajadzēja darbu. Pārtikas preču tirgotavā man nedeva vairs uz parāda, un man bija jāuztur māte.
Hm, es sev saku, nu esmu īsts konduktors. Nu varu stāvēt uz pakaļējās platformas un noraidīt smalkās dāmas. Pateicos, nekā tamlīdzīga. Divus dolārus, lūdzu. Vēl divus — par vienkārša skārda gabaliņu. Tad formas apģērbs, deviņpadsmit ar pus dolāri, visur to var dabūt par piecpadsmit dolāriem. Tas man bija jānomaksā no pirmās mēnešalgas. Un man vajadzēja turēt kabatā piecus dolārus sīkā naudā — maiņai — viss pēc likuma. Tos piecus dolārus aizņēmos no Donavana, kārtībnieka. Un tālāk? Divas nedēļas man bija jāstrādā bez algas, lai iemācītos amatu.»
«Vai nāca daudz skaistu dāmu?» Saksona ķircinādamās jautāja.
Bērts drūmi pakratīja galvu.
«Es strādāju tikai vienu mēnesi. Mēs organizējāmies, un viņi mūs visus aiztrieca pie velna.»
«Un tāpat būs ar dzelzceļu, ja sāksit streikot: viņi jūs izsviedīs, un arodsavienību likvidēs,» Mērija teica.
«To jau es visu laiku saku,» Bērts atbildēja. «Mums nav ne mazāko izredžu.»
«Bet kādēļ tad jūs to darāt?» Saksona jautāja.
Viņš īsu brīdi paskatījās uz viņu. Viņam bija dīvaini nedzīvs skatiens, un tad viņš teica:
«Kādēļ mani tēvoči krita pie Getisburgas?»
Saksona kā parasti apkopa savu māju, bet bija ļoti noraizējusies. Viņa vairs negatavoja sev skaistos nieciņus. Materiāls maksāja naudu, un viņa neiedrošinājās to darīt. Viņu bija ietekmējuši Berta pesimistiskie pareģojumi. Tie neizzuda no viņas satrauktās apziņas un kā griezīgs šķēps pastāvīgi lika sevi just. Viņa un Bilijs abi bija atbildīgi par šo topošo jauno dzīvību. Vai viņi galu galā varēja būt tik cieši pārliecināti, ka spēs to paēdināt un apģērbt, un nolīdzināt tam ceļu pasaulē? Viņa neskaidri atcerējās grūtos laikus agrāk, kad veselu ģimeņu eksistence bija apdraudēta un tās gāja bojā; tai atkal uznira atmiņā tēvu un māšu žēlabas, tās ieguva jaunu nozīmi. Tagad viņai gandrīz šķita, ka tā spēj saprast Sāras mūžīgās žēlabas.
Grūtie laiki jau bija jūtami kaimiņos, kur dzīvoja streikojošie dzelzceļnieki. Mazajos veikaliņos, kur Saksona iepirkās savām ikdienas vajadzībām, bija jūtama stipra nospiestība. Likās, ka visur zudis prieks un jautrība. Visus māca drūma jutoņa. Bērniem uz ielas rotaļājoties, viņu
mātes rādīja skumjas sejas. Kad viņas sarunājās vakaros, pie vārtiem vai uz mājas kāpnēm sēžot, balsis tām bija klusas un smiekli reti.
Megija Donavana, kas parasti pirka trīs litrus piena, tagad ņēma tikai vienu. Nekur vairs nedzirdēja runājam par to, ka visa ģimene apmeklētu kino. Gaļas atgriezumi pie miesnieka gandrīz nekad vairs nebija dabūjami. Nora Delanija, kas dzīvoja divas mājas tālāk, nepirka vairs katru piektdienu svaigas zivis. Tagad uz viņu galda parādījās sālītas zivis, un ne jau pirmā labuma. Veselīgie bērni, kas skraidīja rotaļādamies pa ielu un bija paraduši ēdienreižu starplaikā saņemt varenu riku maizes ar biezu kārtu sviesta un cukura, tagad parādījās ar daudz mazākām rikām, plānu kārtiņu sviesta un gluži bez cukura. Jā, šķita, ka šis paradums jau sāk iznīkt, un daži bērni jau nesaņēma parastās rikas.
Visur skopojās un taupīja, un arvien vairāk sašaurināja izdevumus. Visi bija viegli ieērcināmi, un visos kaktos rūga. Sievietes tagad sastrīdējās daudz ātrāk nekā agrāk f un bija neiecietīgākas viena pret otru un arī pret bērniem. Saksona zināja, ka arī Mērija un Bērts dzīvo mūžīgā karā.
«Kaut jel viņa gribētu saprast, ka arī man ir savas rūpes,» viņš žēlojās Saksonai.
Vērīgi viņu uzlūkojusi, Saksona pēkšņi izjuta neprātīgas bailes viņa dēļ. Berta melnajās acīs gailēja ārprāta ugunis. Brūnā seja bija novājējusi un vaigu kauli izspiedušies uz āru; ap muti bija iezīmējies viegls spīta smīns, un tā bija kā rūgtumā sastingusi. Viss, pat tas, kā viņš valkāja cepuri, norādīja uz daudz lielāku vienaldzību un bezbēdību nekā agrāk.
Garajās pēcpusdienās Saksona, pie loga sēdēdama un , bezdarbīgi rokas slēpī salikusi, bieži sevi notvēra, ka domās izseko un mēģina atdzīvināt savu senču pārgājienu pār prērijām un kalniem uz saules rieta zemi pie Rietumu krastiem. Vaļējām acīm viņa varēja sapņot par savu senču idillisko dzīves veidu, kad tie vēl nedzīvoja pilsētās, kad tos vēl nenomāca ne arodsavienības, ne darba devēju savienības. Viņa atcerējās veco ļaužu nostāstus, ka viņi paši audzējuši savas saknes, paši bijuši kalēji un namdari, pa- L gatavojuši savus apavus — jā, un auduši audeklus un vadmalu savām drēbēm. Un viņai likās, ka tā redz Toma sejas sapņaino izteiksmi, kad tas runāja par to, ka viņa lielākā tieksme esot nomāt gabalu zemes un to apstrādāt.
Jā, lauku dzīve droši vien ir skaista, viņa domāja tālāk. Kādēļ cilvēki dzīvo pilsētās? Kā tas gadījies, ka viss tā pārvērties? Ja senās dienās visa bija diezgan, kādēļ tagad nav? Kādēļ vīriem jāstrīdas un jāplēšas, jāstreiko un jācīnās, un tikai tādēļ,.lai dabūtu darbu? Kādēļ nepietiek darba visiem?
Vēl tikai šorīt, un Saksona nodrebēja, to atceroties, viņa bija redzējusi, kā ceļā uz darbu streikotāji briesmīgi sita divus streiklaužus, tie bija vīri, ko viņa pazina dažus pēc izskata, citus pēc vārda, jo dzīvoja viņiem kaimiņos. Tas bija briesmīgi, tas bija cietsirdīgi — ducis vīru pret diviem. Bija sācies ar to, ka bērni sāka streiklaužus apmētāt akmeņiem un lamāt vārdiem, ko bērni nemaz nedrīkstētu zināt. Bija piesteigušies palīgā policisti paceltiem revolveriem rokās, un streikotāji noslēpās mājās un šaurajās ejās starp mājām. Vienu no streiklaužiem bezsamaņas stāvoklī aizveda uz slimnīcu, otrs stiprā dzelzceļa policijas apsardzībā aizgāja uz darbnīcām. Megija Dona- vana ar bērnu rokās stāvēja uz savas mājas kāpnēm un apmētāja viņu tādiem netīriem vārdiem, ka Saksonai vaigi no kauna pietvīka tumši sarkani. Uz otras mājas kāpnēm Saksona redzēja Mersedesu, kas, dīvaini smaidīdama, vēroja cīnītājus. Likās, ka viņa dedzīgi vērotu cīņas gaitu, un viņas nāsis trīsēja, tai ātri elpojot. Saksonu pārsteidza tas, ka vecā sieviete nebūt neizskatījās satraukta, tikai ziņkāra.
Pie Mersedesas, kas bija tik gudra mīlas lietās, Saksona gāja uzzināt, kas noticis ar pasauli. Bet vecās sievietes zināšanas saimnieciskās un rūpniecības nozarēs bija pārāk tumšas un neizprotamas.
«Jā, mana dārgā, tas ir tik vienkārši. Lielākā daļa cilvēku piedzimst muļķi. Tie ir vergi. Maz ir tādu, kas piedzimst gudri. Tie ir pārējo kungi. Dievs cilvēkus tādus radījis, man rādās.»
«Bet ko Dievs saka par šārīta kautiņu pāri ielai?»
«Baidos, ka tas Dievu neinteresē,» Mersedesa smaidīdama atbildēja. «Šaubos, vai viņš vispār par to kaut ko zina.»
«Es biju tik briesmīgi nobijusies,» Saksona teica. «Man kļuva gluži nelabi. Bet jūs — es jūs redzēju — jūs skatījāties gluži mierīgi, it kā tā būtu teātra izrāde.»
«Tā jau arī bija teātra izrāde, mana dārgā.»
«Ak, kā jūs varat tā runāt.»
«Ha, esmu jau agrāk redzējusi, kā nogalina vīrus. Tas nav nekas sevišķs. Visi cilvēki reiz mirs. Muļķi mirst kā vērši, tie paši nezina, kādēļ. Ir diezgan jocīgi to noskatīties. Viņi dūrēm un rungām iedauza viens otram pakaušus. Tas ir rupji. Viņi līdzinās_ dzīvnieku baram. Tie ir kā suņi, kas plēšas viena kaula dēļ. Darbs ir tie kauli, kā dēļ viņi cīnās. Redziet, ja viņi cīnītos kādas sievietes dēļ vai arī ideālu, lielu bagātību un pasakainu dārgumu dēļ, tad tas būtu lieliski. Bet nē, viņi ir tikai izsalkuši un cīnās maizes garozas dēļ, ar ko remdēt savu badu.»
«O, ja es tikai to spētu saprast!» Saksona murmināja un cieši saspieda rokas, it kā izmisumā par to, ka nespēj to saprast.
«Tur nav nekā sevišķa, ko saprast. Tas ir tik skaidrs kā diena. Vienmēr ir bijuši muļķi un gudri cilvēki, vergi un kungi, zemnieki un karaļi. Un tā vienmēr būs.»
«Jā, bet kādēļ?»
«Kādēļ zemnieks ir zemnieks, mana dārgā? Kādēļ muša ir muša?»
Saksona ieērcināta atmeta galvu.
«O, mana dārgā, es jau atbildēju. Visa pasaules filozofija nevar jums dot labāku atbildi. Kādēļ jūsu vīrs jums patīk labāk par kuru katru citu vīru? Tādēļ ka viņš jums patīk tāds, kāds viņš ir. Kādēļ jums patīk? Tādēļ, ka patīk. Kādēļ uguns dedzina un sals saldē? Kādēļ ir gudri un kādēļ muļķi cilvēki? Kungi un kalpi? Darba devēji un darba ņēmēji? Kādēļ melns ir melns? Atbildiet visu to, un jūs varēsit atbildēt katru jautājumu.»
«Bet nav pareizi, ja cilvēkiem jācieš bads un jādzīvo bez darba, kad tie labprāt strādātu, saprotams daudzmaz piemērotos apstākļos,» Saksona protestēja.
«Bet tas ir gluži pareizi, tikpat pareizi kā akmens nevar degt tā kā malka, un jūras smiltis nav cukurs, ka ērkšķi dur, ūdens ir slapjš, dūmi kāpj augšup, un visas lietas krīt uz leju, nevis uz augšu.»
«Bet tad taču mēs neesam ne brīvi, ne neatkarīgi,» Saksona aizrautīgi iesaucās. «Viens nav tikpat labs kā otrs. Manam bērnam nav tādu pašu tiesību dzīvot kā bagātas mātes bērnam.»
«Saprotams, ka ne,» Mersedesa atbildēja.
«Un tomēr mani senči par visu to te cīnījušies un karojuši,» Saksona tomēr nepiekāpās, viņa atcerējās vēstures stundās dzirdēto un arī sava tēva zobenu.
«Demokrātija — muļķu sapnis. O la la, mana dārgā, demokrātija ir meli, lai uzjautrinātu darba zirgus un radītu tiem labu omu. Kad tie sāk pagurt no lielām pūlēm un grūtībām, viņus pierunā paciesties un izturēt, stāsta viņiem par zemi viņpus mākoņiem, kur tie dzīvos vienos priekos un laimē, bet gudros tikmēr cepinās uz mūžīgas uguns. Ak, kā gudrie gan būtu smējušies, to dzirdot! Kad meli jau bija izlietoti un vairs nelīdzēja un cilvēki sāka sapņot par demokrātiju, gudrie parūpējās par to, lai tas tiešām arī paliktu par sapni, nekas vairāk kā tikai sapnis. Pasaule pieder lielajiem un gudrajiem.»
«Bet jūs taču pati piederat strādnieku šķirai,» Saksona teica.
Vecā sieviete stalti izslēja augumu un gandrīz sadusmota teica:
«Es? Strādnieku šķirai? Mana dārgā, ja man nav laimējies naudas lietās, ja esmu veca un nespēju iekarot lepnos jaunos cilvēkus, un tie, ko pazinu savā jaunībā, visi ir miruši, ja atrodos šeit, šai nabagu kvartālā pie Barija Higinsa un gatavojos mirt — es tomēr esmu dzimusi starp valdniekiem, nevis vergiem; visu savu mūžu esmu likusi kāju uz muļķu kakliem. Esmu dzērusi dārgus vīnus, piedalījusies mielastos, ar ko varētu paēdināt mūsu kaimiņus visu viņu mūžu. Diks Goldens un es — tā bija Dika nauda, bet tikpat labi būtu varējusi būt arī mana — Diks Goldens un es, mēs pazaudējām vienā nedēļā četrsimt tūkstošus franku Montekarlo spēļu zālēs. Viņš bija žīds, bet prata izdot naudu. Indijā es valkāju dārgakmeņus, ar ko varētu izglābt tūkstošiem cilvēku no bada nāves — tos tūkstošus, kas mira manā acu priekšā.»
«Jūs to redzējāt?..,. Un nekā nedarījāt viņu labā?» Saksona iesaucās šausmās.
«Es paturēju savus dārgakmeņus — jā, un vēl nebija pagājis gads, kad man tos nozaga kāds krievu virsnieks.»
«Un jūs ļāvāt tiem mirt?» Saksona atkārtoja.
«Tā bija lēta prece. Tie čum un mudž, vairojas kā tārpi. Viņi nebija vairāk vērti, kā strādnieki šeit, kuru lielākā muļķība ir tā, ka tie laiž pasaulē bērnus, lai arī tie vergotu savu kungu labā.»
Nedēļas ritēja, un dzelzceļdarbnīcu streikotāji kļuva arvien niknāki un sarūgtinātāki. Bilijs purināja galvu un teica, ka nespējot saskatīt jēgu šai nelaimē, kas draudīgi aptumšoja visu strādnieku apvārsni.
«Es nevaru te nekā saprast,» viņš teica Saksonai. «Viss ir sajucis. Tas man atgādina cīņu tumsā. Piemēram, važoņi! Tie tagad sāk gudrot, vai nesākt atbalsta streiku un nepievienoties dzelzceļniekiem. Tie tagad jau nedēļu kā nestrādā. Viņu vietas pa lielākai daļai jau aizņemtas, un, ja mēs turpināsim fabrikām piegādāt preces, tad viņi būs streiku zaudējuši.»
«Bet, kad jums samazināja algu, jūs par streiku nedomājāt,» Saksona pieri saraukusi teica.
«O, toreiz mēs par to nevarējām ne domāt. Bet tagad mūs atbalstīs Sanfrancisko važoņi un visa Friskas ostas strādnieku federācija. Mazākais par to notiek sarunas. Bet ja mēs pievienosimies dzelzceļniekiem, iespējams, ka saņemam savus desmit procentus atpakaļ.»
«Tā ir nekur nederīga politika,» viņš kādu citu reizi teica. «Arī cilvēki ir samaitāti. Ja mēs būtu tik gudri un spētu vienoties par krietniem un gudriem vīriem …»
«Bet, ja nu tu un Bērts, un Toms nevarat vienoties, kā tu vari gaidīt, lai visi citi apvienojas?» Saksona jautāja.
«Tā jau ir tā lieta,» viņš piekrita. «Par visu to domājot, var kļūt gluži traks. Un pie tam viss ir tik vienkārši, cik vienkārši vien var būt. Tikai dažus godīgus cilvēkus, un politiskā dzīvē viss ies citādi. Godīgi cilvēki dos godīgus likumus. Un tad citi godīgie saņems to, kas tiem pienākas. Bet Bērts grib visu iznīcināt, Toms tikai smēķē savu pīpi un sapņo par nākotni, kur katrs cilvēks pats lems par savu likteni.»
Viņš pēkšņi apklusa un neziņā raudzījās uz Saksonu.
«Kas ir?» viņš jautāja, un viņa balss no bailēm bija gluži aizsmakusi. «Tu taču neesi slima … vai… Kaut kas tamlīdzīgs?»
Viņa bija piespiedusi vienu roku pie sirds, bet no viņas skatiena drīz vien izzuda izbailes un pārsteigums, dodot vietu dziļam sirsnīgam priekam, un ap lūpām tai rotājās kluss noslēpumains smaids. Šķita, ka viņa aizmirsusi vīra klātbūtni un klausītos no liela attāluma kādu vēsti, kas nav domāta viņa ausīm. Tad arī viņas sejā izplauka prieka un izbrīna smaids. Viņa pastiepa savu roku Bilijam.
«Viņš dzīvo,» viņa čukstēja. «Es sajūtu dzīvību … Esmu tik priecīga, tik priecīga.»
Bilijam nākošā vakarā pārnākot no darba, Saksona iesāka runāt par kādu lietu, kas viņam spēcīgāk lika izjust un saprast nākošā tēva pienākumus un atbildību.
«Esmu par to daudz domājusi, Bilij,» viņa iesāka, «un esmu tik vesela, spēcīga sieviete, ka tam nevajadzētu daudz maksāt. Te, piemēram, ir Marta Skeltona — viņa ir krietna vecmāte.»
Bet Bilijs purināja galvu.
«Nē, Sakson, nekā nebūs. Tu ņemsi ārstu Hentliju. Tas ir Bila Alerfija ārsts, Bils saka, ka uz viņu varot paļauties.»
«Viņa palīdzēja arī Megijai Donavanai,» Saksona neatlaidās. «Un paskaties tikai uz viņu un viņas bērnu.»
«Labi, labi, bet tev viņa nepalīdzēs — un tas ir viss.»
«Bet ārsts ņems divdesmit piecus dolārus,» Saksona turpināja, «un viņš gribēs, lai ņemu kopēju, jo man nav nevienas sievietes, kas man tai laikā palīdzētu. Marta Skel- tona pati visu padarītu, un būtu daudz lētāk.»
Bilijs maigi saņēma viņu savās rokās un teica:
«Paklausies, mazā sieviņa. Robertsu ģimene nepieder tiem cilvēkiem, kas skatās uz lētumu. To nekad neaizmirsti. Tev stāv priekšā dzemdības. Tev jādomā par tām, un tas nav maz. Mans uzdevums ir gādāt, lai būtu nauda, un rūpēties par tevi. Labākais vēl nav labs diezgan, ko varētu tev dot. Es neiedrošinos riskēt un redzēt tevi varbūtējās briesmās — pat par miljonu dolāru arī ne. Tā esi tu, par ko jādomā un jārūpējas. Dolāri ir mēsli. Kā tu domā, vai es mazo drusku mīlu? Jā. Viņš man prātā vien stāv. Domāju par viņu visu cauru dienu. Ja mani padzīs, tā būs viņa vaina. Esmu gluži traks pēc viņa. Un tomēr, Sakson, Dieva vārds, es labāk gribētu viņu redzēt mirušu un apraktu nekā piedzīvot, ka tev notiek kaut mazākā nelaime. Tas tev varbūt liks sajust kaut drusku no tā, kas tu man esi. Ar katru jaunu dienu mīlu tevi vairāk un vairāk. Pašreiz tagad mīlu tevi vairāk nekā mīlēju pirms piecām minūtēm. Un kopēju tev nevajadzēs. Ārsts nāks katru dienu, Mērija padarīs mājas darbus un apkops tevi, tāpat kā tu to būtu darījusi, ja viņai vajadzētu.»
Dienām un nedēļām ritot, Saksona izjuta visu topošās mātes laimi. Doma, ka tā kļūs māte, deva tai dziļu, kvēlu prieku. Bija arī mirkļi, kad viņu māca bailes, bet tie bija tik reti un maznozīmīgi, ka, salīdzinot ar pārējo, neaptumšoja viņas laimi, bet vērta to vēl dziļāku.
Tikai viena lieta viņai tiešām darīja rūpes, un tās bija briesmas, kas draudēja visai strādnieku šķirai un ko neviens, sevišķi viņa, neizprata.
«Tagad vienmēr runā par to, ka ar mašīnām var ražot vairāk, nekā agrāk ar vecajiem paņēmieniem,» viņa teica savam brālim Tomam, «bet kādēļ tad mums nemaksā par mūsu darbu vairāk?»
«Tagad tu esi uz pareiza ceļa,» Toms atbildēja. «Nepaies ilgs laiks, un tu izpratīsi sociālismu.»
Bet Saksonas domas kavējās tikai pie pašreizējām vajadzībām.
«Tom, cik ilgi jau tu esi sociālists?»
«Astoņus gadus.»
«Un nekā ar to neesi sasniedzis?»
«Nē, bet gan jau … ar laiku.»
«Bet, ja tā turpināsies, tu pirms tā laika būsi jau miris.»
Toms nopūtās.
«Baidos, ka tā būs. Viss noris pārāk gausi.»
Atkal viņš nopūtās. Viņa ievēroja brāļa sejā nogurušo, pacietīgo izteiksmi, salīkušo muguru, sastrādātās rokas, un tas viss viņai šķita simbolizējam sociālistu ticības apliecinājuma veltīgumu.
Tas sākās gluži mierīgi, kā bieži mēdz sākties liktenīgi un negaidīti notikumi. Uz ielas rotaļājās visdažādākā vecuma un auguma bērni, un Saksona, stāvot pie vaļēja loga, raudzījās uz tiem un sapņoja par savējo, kam drīz vajadzēja ierasties pasaulē. Saule lēni tuvojās rietam un viegls vējš no līča atnesa uz pilsētu sāļo jūras dvesmu. Pēkšņi viens no bērniem rādīja Septītās ielas virzienā. Visi pārtrauca rotaļāties. Viņi salasījās grupās, lielākie zēni — desmit un divpadsmit gadus vecie — par sevi, bet lielākās meitenes nobijušās pievāca mazākos, satverot tos pie rokas vai paņemot klēpī.
Saksona nevarēja redzēt, kas notiek, bet viņa to noskārta, jo lielākie zēni pēkšņi steidzās pie ietves malas, salasīja akmeņus un noslēpās šaurajās ejās starp mājām. Meitenes, savākušas mazākos bērnus, steidzīgi vilka tos projām, atrāva dārzu vārtiņus un rausās pa mazo namiņu kāpnēm augšā. Durvis aiz viņām aizcirtās, un drīz vien iela bija klusa un pamesta, kaut gan šur tur pacēlās logu priekškari un norūpējušās sievietes raudzījās, kas notiek. Saksona dzirdēja, ka no Centra ielas stacijas, šņākdams un dārdēdams, atiet vilciens. Un tad no Septītās ielas puses atskanēja daudzu dziļu balsu rēcieni. Saksona vēl arvien nekā nevarēja redzēt, un viņai ienāca prātā Merse-
desas Higinsas vārdi: «Viņi ir kā suņi, kas plēšas kaulu dēļ. Un šie kauli ir — darbs.»
Rēcieni tuvojās, un Saksona, izliecoties pa logu, redzēja pa pretējo ietves malu nākam kādu duci streiklaužu, ko apsargāja tikpat daudz detektīvu un policistu. Viņi gāja slēgtās rindās kā disciplinēts spēks, bet aiz viņiem, skaļi rēkdami un barā, nāca ap simts streikotāju. Sad tad viņi apstājās, lai paceltu no ielas pa akmenim. Saksona juta» ka viņu krata baiļu drebuļi, bet viņa valdīja sevi. Arī tas, ka viņa redzēja Mersedesu Higinsu, Saksonu pa daļai nomierināja. Vecā sieviete atvēra mājas durvis, iznesa krēslu» mierīgi atsēdās un sāka vērot.
Policisti bija apbruņoti gumijas nūjām. Detektīviem ieročus neredzēja. Likās, ka streikotāji savu niknumu izgāzīs tikai rēcienos un draudos; tie bija bērni, kas deva zīmi kautiņam. No ejas starp abām mājām, kur dzīvoja Olsenu un Išamu ģimenes, Saksonas mājai tieši pretim» izlidoja akmeņu krusa. Lielākā daļa akmeņu nesasniedza mērķi, bet viens trāpīja kāda streiklauža galvai. Vīrietis nebija ne divdesmit soļus no Saksonas. Viņš sagrīļojās» atsitās pret viņas dārza žogu un izrāva revolveri. Ar vienu roku slaukot no acīm asinis, kas tam kavēja redzēt, viņš ar otru izšāva pret Išamu māju. Viens no detektīviem satvēra viņa roku, aizkavēja otru šāvienu un aizvilka ievainoto sev līdzi. Bet tai pašā acumirklī no streikotāju pūļa atskanēja mežonīgi rēcieni, un no ejas starp Saksonas un Megijas māju bira akmeņu krusa. Streiklauži un viņu sargi palika stāvot un izvilka revolverus. No viņu cietajām un apņēmīgajām, sejām Saksona noprata, ka tie gatavojas izliet asinis un nāvēt. Kāds vecāks vīrietis, acīm redzot, viņu barvedis, noņēma savu melno cepuri un noslaucīja no plikā pakauša sviedrus. Tas bija liels vīrs ar resnu vēderu un izskatījās neparasti nevarīgs. Pleci tam bija nošļukuši, un uz viņa svārku apkakles Saksona redzēja blaugznas.
Kāds no vīriem rādīja uz ielas vidu, un vairāki viņa biedri smējās. Viņu smieklu iemesls bija no mātes rokām aizmukušais mazais, tikko četrus gadus vecais Olsenu zēns, kas tagad tipināja pretim saviem ekonomiskās eksistences naidniekiem. Labajā rokā viņš nesa akmeni, tik smagu, ka tikko spēja pacelt. Bērna mazā roka nevarīgā draudā pacēla akmeni; sejiņa bija dusmās pietvīkusi gluži sarkana, un viņš atkal un atkal kliedza: «Nolādētie streiklauži! Nolādētie streiklauži!» Tas, ka viņu saņēma smejoties, vēl vairāk saniknoja mazo. Viņš pietipināja tuvāk, saņēma visus spēkus un svieda akmeni. Tas nokrita kādus sešus soļus no metēja rokas.
Tik daudz Saksona redzēja, kā arī to, ka uz ielas izsteidzās zēna māte, lai pievāktu bērnu. Tajā brīdī atskanēja streikotāju šāvieni, un Saksonas uzmanība pievērsās vīriem viņas logu priekšā. Viens no tiem izgrūda niknu lāstu un taustīja savu kreiso roku, kas bezspēcīga nokarājās gar sāniem. Viņa redzēja, ka no rokas lāso asinis. Saksona zināja, ka nedrīkst te stāvēt un skatīties, bet viņu iedrošināja atmiņas par senčiem, kas bija tik varonīgi cīnījušies, un viņa nebaidījās vairāk, kā kurš katrs cits cilvēks šādos apstākļos būtu baidījies — drīzāk mazāk. Redzot cīņu, kas tik pēkšņi bija iesākusies citkārt tik klusajā ielā, viņa aizmirsa savu bērnu. Viņa aizmirsa streikotājus un visu citu, tikai izbrīnā skatījās, kas notiek ar resno barvedi, kam nesen mutē bija cigārs. Dīvainā kārtā viņa galva bija iesprūdusi starp viņas žoga mietiem. Ķermenis karājās otrpus žoga, un ceļi nebija gluži pie zemes. Cepure tam bija nokritusi, un pliko pakausi apspīdēja saule. Arī cigārs bija pazudis. Saksona redzēja, ka vīrieša skatiens pievērsts tieši viņai. Ar vienu roku, kas bija izbāzta caur žoga dēļiem, tas it kā māja viņai un arī šķita jautri mirkšķinām acis, kaut gan viņa zināja, ka tās ir drausmīgas sāpes, kas likušas viņa sejai savilkties grimasē.
Sekundi, varbūt divas, viņa stingi blenza uz to, bet tad viņu iztraucēja Berta balss. Viņš līdz ar vairākiem streikotājiem skriešus tuvojās pa ietvi Saksonas mājai un skriedams pilnā balsī kliedza:
«Uz priekšu, mohikāņi! Mēs tagad viņus esam dabūjuši pie krusta!»
Kreisajā rokā tam bija dzelzs stienis, labajā revolveris, bet Bērts velti mēģināja nospiest revolvera mēlīti, visas lodes jau bija izšautas. Pēkšņi savā skrējienā apstājies, viņš nosvieda stieni, sagriezās ar seju pret Saksonas mājas durvīm un sagrīļojās. Viņš grasījās slīkt ceļos, bet tad izstiepās un iesvieda savu revolveri sejā kādam streiklauzim, kas pašreiz metās pie viņa. šūpojoties un tai pašā laikā līkstot ceļos, viņš lēni, ar bezgalīgām pūlēm tvēra ar labo roku žoga mietu, bet viss streikotāju bars, kuru barvedis viņš bija, tikmēr paskrēja viņam garām.
Tā bija cīņa bez žēlastības — asinspirts. Streiklauži un viņu sargātāji bija pilnīgi ielenkti un ar mugurām pret Saksonas māju cīnījās kā ārprātīgi, bet nespēja atvairīt
gandrīz simts cilvēku lielo uzbrucēju baru. Rungas un mieti griezās pa gaisu, revolveri sprakšķēja, un no ielas bruģa izrautie akmeņi bija nāvīgs ierocis nelielā attāluma dēļ. Saksona redzēja, ka Franks Dēviss, Berta draugs, kas vēl tikai pirms dažiem mēnešiem bija kļuvis tēvs, pieliek kādam streiklauzim pie vēdera revolveri un nospiež. Skaļi lāsti, nikna rūkoņa, mežonīgi saucieni un sāpju kliedzieni skanēja juku jukām. Tie nebija cilvēki. Tie bija bestijas, kas cīnījās kaulu dēļ, viņi iznīcināja viens otru kaulu dēļ.
Viņu kauli ir darbs; viņu kauli ir darbs. Atkal un atkal tas skanēja Saksonai galvā. Ja arī viņa gribētu, pat tad vairs nespētu aiziet no loga. Viņa bija kā triekas ķerta. Smadzenes vairs nestrādāja. Stingu skatienu, nespējīga pakustēties vai kaut ko darīt, viņa vēroja šausmīgo ainu, kas kā dzīva mežonīga glezna norisa viņas acu priekšā. Viņa redzēja krītam detektīvus, policistus un streikotājus. Vienam no streiklaužiem, kas nokritis ceļos un nāvīgi ievainots lūdza žēlastību, kāds ar zābaku sadragāja seju. Kādam citam, ko uzbrucējs turēja aiz rīkles un bija piespiedis ar muguru pret žogu, ar revolvera spalu pilnīgi sašķaidīja seju. Atkal un atkal bez apstājas cēlās un krita revolveris, un Saksona pazina cilvēku, kas cilāja revolveri — tas bija Cesters Džonsons. Pirms savām kāzām viņa to bija satikusi ballēs un bieži ar viņu dejojusi. Viņš arvien bija laipns un labsirdīgs cilvēks. Tas nevarēja būt tas pats Cesters Džonsons. Tā stāvot un skatoties, Saksona pēkšņi redzēja, ka resnais barvedis, kas vēl arvien gulēja ar galvu iesprūdis viņas žogā, ar brīvo labo roku izvelk revolveri un, drausmīgi šķielēdams sāņus, pagriež to pret Cesteru. Viņa mēģināja kliegt un brīdināt Cesteru. Tas bija tikko dzirdams vājš kliedziens, Cesters paskatījās augšup un ieraudzīja Saksonu. Bet tai pašā acumirklī atskanēja šāviens, un viņš sabruka pār streiklauzi. Tagad viņas žogā karājās trīs vīri.
Lai notiktu tagad kas notikdams, Saksonu nekas vairs nespētu pārsteigt. Viņa nemaz nebrīnījās, kad redzēja streikotājus lecam pāri žogam un saminam viņas pelargonijas un atraitnītes, kad tie, no vajātājiem bēgdami» skrēja pa eju starp viņas un Mersedesas māju. Pa Priežu ielu no dzelzceļa puses, skriešus un visu laiku šaujot, tuvojās lielāks skaits dzelzceļa policistu un detektīvu. Bet no otras puses, zvaniem šķindot, zirgu pakaviem dimdot, joņoja trīs rati ar policistiem. Streikotāji bija lamatās. Vienīgā iespēja bēgt bija pāri žogiem, pa māju starpām
un pāri māju pagalmiem. Bet šaurajās ejās bija pārāk daudz bēdzēju, un visi nepaguva pārlēkt žogam. Kāds ducis streikotāju palika iespiesti starp viņas mājas ielas fasādi un kāpnēm. Un tāpat kā viņi bija darījuši, tā darīja ar viņiem. Neviens pat nemēģināja viņus apcietināt. Kārtības sargi, saniknoti par savu cilvēku noslepkavošanu, bez žēlastības viņus nošāva vai nosita ar gumijas rungām.
Viss bija beidzies; cieši turoties pie margām, Saksona kā sapnī nogāja lejā pa kāpnēm un pieķērās ar abām rokām pie žoga. Resnais barvedis vēl arvien šķielēja uz viņu un māja ar roku, kaut gan divi policisti pūlējās izvilkt viņu no žoga. Vārtiņi bija norauti, un Saksona brīnījās par to, jo bija sekojusi visai cīņas norisei, bet nebija redzējusi, ka kāds būtu tos izgāzis.
Bērts gulēja aizvērtām acīm. Viņa lūpas bija asiņainas, un no kakla lauzās gārdzošas skaņas, it kā viņš gribētu kaut ko teikt. Saksonai noliecoties pār viņu un ar kabatas lakatiņu slaukot asiņaino vaigu — tam bija uzkāpis kāds ar zābaku — Bērts atvēra acis. Tās vēl arvien spītīgi dega kā senās dienās. Viņš nepazina Saksonu. Lūpas kustējās, un viņš gluži klusi, kā kaut ko atcerēdamies, murmināja: «Pēdējie mohikāņi! Pēdējie mohikāņi!» Tad ievaidējās, un acis atkal aizvērās. Viņš vēl nebija miris. To viņa zināja. Krūtis vēl arvien cēlās un krita, un kaklā bija dzirdamas gārdzošas skaņas.
Saksona paraudzījās augšup. Bija pienākusi Mersedesa. Vecās sievietes acis bija platas un mirdzošas, vaigos radusies krāsa.
«Vai jūs man palīdzēsit ienest viņu iekšā?» Saksona jautāja.
Mersedesa pamāja, pagriezās pret kādu policijas seržantu un lūdza viņu palīdzēt. Paskatījies uz Bertu, seržants sadrūma un nikni iesaucās:
«Lai viņš iet pie velna! Mums pietiek ko ņemties pašiem ar saviem.»
«Var būt, ka mēs abas varēsim,» Saksona teica.
«Neesiet neprātīga,» Mersedesa pamāja misis Olsenai viņpus ielai. «Ejiet tagad iekšā, jūs mazā topošā māte. Tas jums neder. Gan mēs viņu ienesīsim. Misis Olsena nāks, un mēs pasauksim arī Megiju Donavanu.»
Saksona parādīja viņām ceļu uz mazo guļamistabu pagalma pusē, ko Bilijs katrā ziņā bija gribējis apmēbelēt. Atverot istabas durvis, viņai šķita, it kā grīdsega paceltos augšup un iesistos viņai sejā. Tas Saksonai lika atcerēties, ka tas bijis Bērts, kas to izklājis. Sievietēm ceļot viņu gultā, Saksonai ienāca prātā, kā Bērts un viņa vienu svētdienu te ienesa šo gultu.
Un tad tā sajuta dīvainu reiboni un izbrīnā redzēja, ka Mersedesa viņu pētoši vēro. Reibonis kļuva arvien dziļāks, un viņa nolaidās sāpju dzīlēs, ko lemts pazīt vienīgi sievietēm. Viņu aizveda, pa daļai aiznesa otrā istabā un noguldīja gultā. Daudz seju bija ap viņu — Mersedesa, misis Olsena, Megija. Viņai likās, ka tai vajadzētu pajautāt misis Olsenai, vai viņa izglābusi savu bērnu, mazo Emīlu, bet Mersedesa aizsūtīja kaimiņieni pie Berta; Megija aizgāja atvērt durvis, jo kāds bija pieklauvējis. No ielas bija dzirdama daudzu balsu rūkoņa, ko pārtrauca komandas saucieni un pavēles, un starp tām šķinda sanitāro un pat- ruļratu zvani. Tad parādījās Martas Skeltonas apaļā jautrā seja, un drīz pēc tam atnāca ārsts Hentlijs. Reiz, sāpēm kādu brīdi norimstot, viņa caur plāno sienu dzirdēja Mērijas spalgo balsi, kas histēriski kliedza un pastāvīgi atkārtoja: «Nekad vairs neiešu atpakaļ mazgātavāl Nekad! Nekad!»
Bilijam šai briesmu laikā nācās grūti pārvarēt bailes par Saksonu. Rītu pēc rīta, vakaru pēc vakara, uz darbu ejot un no darba nākot, viņam bija jāizcīna smaga cīņa ar sevi, lai, ieejot istabā, kur viņa gulēja, varētu slēpt savu saviļņojumu un izlikties jautrs un bezrūpīgs. Tā guļot, viņa izskatījās ar savu mazo augumu tik maza, sakritusi un vārga, gluži kā bērns. Atsēdies pie gultas, viņš maigi un uzmanīgi saņēma viņas balto roku un glāstīja šaura caurspīdīgo delmu, brīnoties par to, cik gan smalki un trausli viņas kauli.
Viens no viņas pirmajiem jautājumiem — jautājums, ko nesaprata ne Bilijs, ne Mērija — bija:
«Vai viņi izglāba mazo Emīlu Olsenu?»
Un, kad tā viņiem pastāstīja, kā mazais zēns viens pats gājis uzbrukumā pret visiem divdesmit četriem cīnītājiem, Bilija seja taisni staroja sajūsmā.
«Ak tu mazais resgali!» viņš teica. «Ar tādu zēnu var lepoties.»
Viņš samulsis apklusa, viņa rūpes, ka tas būtu varējis viņu sāpināt, bija tik lielas, ka tas izraisīja Saksonā dziļu saviļņojumu. Viņa pastiepa tam savu roku.
«Bilij,» viņa iesāka, bet tad pagaidīja, līdz Mērija bija izgājusi no istabas.
«Es tev netiku jautājusi — un tas jau vienalga … tagad. Bet es gaidīju, ka pats man to teiksi. Vai tas bija?..»
Viņš pakratīja galvu.
«Nē; tā bija meitene. Lieliska maza meitenīte. Tikai… par agru.»
Viņa cieši spieda Bilija roku, likās, ka Saksona mierinātu Biliju viņa bēdās.
«To es tev nekad netiku teikusi, Bilij — tu jau katrā ziņā gribēji zēnu. Bet es gudroju; ja tā būs meitene, saukt viņu par Dēziju. Atceries, tas bija rnanas mātes vārds.»
Viņš piekrizdams pamāja.
«Sakson, tu zini, ka es briesmīgi gribēju zēnu… nu jā, bet tagad man vienalga. Es tikpat labprāt vēlētos meitenīti, un cerēsim, ka nākošo sauks… jā, tev taču nekas nav pretim?»
«Pret ko?»
«Ka viņu sauks tāpat: Dēzija?»
«Ak, Bilij, es taisni par to domāju.»
Bet tad viņa seja kļuva nopietna un stingra.
«Nebūs nekāda «nākošā». Es agrāk nezināju, ko nozīmē — gaidīt bērnu. Tu nedrīksti vairs uzņemties tādu risku.»
«Te runā lielais bailīgais vīrs!» viņa, vārgi smaidīdama, to ķircināja. «No tā tu nekā nesaproti. Kā gan lai vīrietis arī to saprot? Es esmu stipra, vesela sieviete. Viss būtu bijis labi… ja nebūtu notikusi tā cīņa. Kur viņi apraka Bertu?»
«Tu zini?»
«Visu laiku jau. Un kur ir Mersedesa? Jau divas dienas viņa nav rādījusies.»
«Vecais Bārijs ir slims. Viņa to kopj.»
Viņš neteica Saksonai, ka vecais sargs mirst aiz divām plānām sienām un dažus desmitus soļu no viņas.
Saksonai trīsēja lūpas, un viņa sāka raudāt, turot ar abām rokām Bilija roku.
«Es — es nekā nevaru darīt,» viņa elsoja. «Tūlīt atkal pāries… Mūsu mazā meitenīte, Bilij. Padomā! Un es viņu ne reizes neredzēju.»
Kļūstot spēcīgāka, Saksona vēlējās vairāk ko zināt par traģēdiju, kas bija norisinājusies viņu rnājas priekšā. Bi-
lijs viņai pastāstīja, ka drīz pēc tam izsaukts karaspēks f un novietots Priežu ielas galā uz neapbūvētā laukuma
blakus dzelzceļa darbnīcām. Piecpadsmit streikotāji sēdēja cietumā. Policija bija pārmeklējusi visas mājas tuvākā apkārtnē un apcietinājusi šos piecpadsmit vīrus, kas visi bija ievainoti. Viņiem klāsies ļauni, Bilijs drūmi stāstīja. Laikraksti prasa asinis pret asinīm, un visi Oklendas garīdznieki turot bargus sprediķus pret streikotājiem. Dzelzceļu sabiedrība pieņēmusi jaunus strādniekus, un vispār kļuvis zināms, ka streikotāji ne vien pazaudējuši savas vietas, bet tos nepieņems ne uz viena dzelzceļa visās Savienotajās Valstīs. Viņi jau bija sākuši izklīst uz visām pusēm. Dau
dzi no viņiem devās uz Panamu, citi uz Ekvadoru.
Velti mēģinādama slēpt savas bailes, Saksona pūlējās izzināt Bilija domas par notikušo.
«Te nu var redzēt, kur noved varas darbi, par ko arvien iestājās Bērts,» viņa teica.
Bilijs domīgs un nopietns purināja galvu.
«Cesteru Džonsonu viņi katrā ziņā pakārs,» viņš atbildēja, bet nekā vairāk nepateica. «Tu taču viņu pazīsti. Tu pati man stāstīji, ka bieži esot ar viņu dejojusi. Viņu notvēra nozieguma vietā, sabrukušu pār streiklauzi, ko viņš bija sitis, līdz nositis. Vecais resnais Dželijs nemirs, kaut arī viņā iešautas trīs lodes, un Džonsonu pakārs uz Dželija liecības pamata. Par to rakstīja visi laikraksti. Un Dželijs viņu sašāvis, kaut gan pats karājies uz mūsu žoga.»
Saksona nodrebinājās. Dželijs droši vien bija vīrs ar kailo pakausi un ar tabaku nosmulētajām ūsām.
«Jā,» viņa teica, «es visu to redzēju. Man likās, ka viņš tur karājās vairākas stundas.»
«Bet tas viss norisa piecās minūtēs.»
«Man tā šķita mūžība.»
«Jādomā, ka resnajam Dželijam arī tā likās, kad tas karājās uz žoga,» Bilijs grūtsirdīgi smīnēdams teica. «Bet viņš ir sīksts. Jau neskaitāmas reizes viņš sadurts un sašauts. Tagad stāsta, ka viņš uz mūžu palikšot kroplis — vai nu būs jāiet uz kruķiem, vai jābrauc slimnieku krēslā. Nu viņš vairs nevarēs darīt nelietības dzelzceļa sabiedrības labā. Tas bija viens no viņu revolveru vīriem — vienmēr viņš bija klāt, kad uz ielas kaut kas notika. Bailīgs viņš nebija — nekad no neviena divkājainā viņš nav baidījies, tas man par viņu jāsaka.»
«Vai viņš ir precējies?»
«Jā. Viņa sievu nekad neesmu redzējis, bet viņam ir dēls Džeks. Es viņu kādreiz pazinu; labs bokseris, kaut ari nekad negāja ringā. Viņam ir vēl otrs dēls — Pauls. Tas ir skolotājs augstskolā. Mēs esam viena vecuma. Bija liels beisbolists. Pazīstu viņu no bērnu dienām.»
Saksona atlaidās pret atzveltni, jo gribēja atpūsties un padomāt. Problēma kļuva arvien sarežģītāka. Vecīgajam resnvēderim ar pliko pakausi tātad arī ir sieva un bērni. Un Frankam Dēvisam, kas tikko gadu precējies, arī ir mazs dēls. Varbūt tam streiklauzim, kam viņš iešāva lodi vēderā, arī ir ģimene. Šķita, ka viņi visi ir vienas lielas ģimenes locekļi, un tomēr viņi sita un nokāva viens otru savu ģimeņu dēļ. Viņa bija redzējusi, kā Cesters Džonsons nosita vienu no streiklaužiem, un tagad Cesteru pakārs. Cesters Džonsons bija Kitijas Bredijas vīrs, bet ar Kitiju viņa pirms vairākiem gadiem bija strādājusi kopā kartonāžas fabrikā.
Velti Saksona gaidīja, lai Bilijs vēl kaut ko vairāk pastāstītu par notikušo traģēdiju.
«Tas bija nepareizi,» viņa beidzot uzmanīgi ierunājās.
«Viņi nošāva Bertu,» viņš atbildēja, «un vēl daudzus citus. Un Franku Dēvisu. Vai tu zināji, ka viņš miris? Viņam bija sašķaidīts viss apakšējais žoklis — viņš mira ceļā uz slimnīcu. Nekad vēl vienā laikā Oklendā nav bijis tik daudz nonāvēto.»
«Bet tā bija viņu pašu kļūda,» Saksona turpināja. «Viņi iesāka. Tā bija slepkavība.»
Bilijs neatbildēja, bet viņa dzirdēja to klusi kaut ko pie sevis murminām. Viņa zināja, ka Bilijs saka: «Nolādētā banda,» — bet, kad viņa jautāja: «Ko tu teici?», viņš tai neatbildēja. Viņa acīs bija tumši rūpju mākoņi, bet mutes vaibsti cieti un sejas izteiksme barga un nopietna.
Saksona sajuta sirdī sāpīgu dūrienu. Vai arī viņš ir tāds pats kā visi citi? Vai arī viņš nonāvētu citus vīrus, ģimenes tēvus, kā to darīja Bērts, Franks Dēviss un Cesters Džonsons? Vai arī viņš ir mežonīga bestija, suns, kas nikni ņurd kaula dēļ?
Viņa nopūtās. Dzīve bija dīvaina mīkla. Varbūt Merse- desai Higinsai taisnība, runājot tik cietsirdīgi par eksistences būtību.
«Un kas par to?» Bilijs skumji smējās, it kā atbildot uz viņas klusajām domām. «Viens suns plēš otru, tā tas vienmēr bijis.»
«Bet tādā veidā strādnieki nekad negūs uzvaru, Bilij! Tu pats saki, ka viņi sabojājuši savas izredzes uz uzvaru …»
«Nē, to viņi gan nevarēs,» viņš negribot piekrita. «Bet es neredzu nevienas citas iespējas. Nākošie būsim mēs.»
«Taču ne važoņi?» viņa iesaucās.
Viņš drūmi pamāja.
«Uzņēmēji visi kā norunājuši un grib mūs nosmacēt. Viņi saka, ka gribot mūs redzēt ceļos nometušos un ubagojam pēc darba. Kopš pēdējā kautiņa viņi palikuši varen uzpūtīgi. Tas, ka ieradies karaspēks, ka sprediķotāji un laikraksti ir viņu pusē, tāpat arī sabiedriskā doma — tas viss viņus iedrošina. Visu laiku tie dzisina mutes, stāstīdami, ka visu darīs … jā, viņi gatavojas. Vispirms viņi pakārs Cesteru Džonsonu un tos no apcietinātajiem piecpadsmit streikotājiem, kam tiks klāt. To viņi saka nekautrējoties, skaidriem vārdiem. Tas lasāms dienu no dienas «Tribune», «Enquirer» un citos laikrakstos. Viņi nodomājuši iznīcināt arodsavienības. Paskaties uz mums. Tagad nav vairs runa par atbalsta streiku dzelzceļniekiem. Mums pašiem savas rūpes. Viņi izsvieduši četrus mūsu labākos cilvēkus — tie bija valdes locekļi komitejā. Un to viņi darījuši bez kāda iemesla. Viņi meklē kašķi, un to viņi arī atradīs, ja neuzmanīsies. Mēs jau esam saņēmuši slepenus norādījumus no Friskas ostas strādnieku federācijas. Ar tādu aizmuguri mēs kaut ko sasniegsim.»
«Tātad tu domā, ka iznāks … streiks?» Saksona jautāja.
Viņš nolieca galvu.,
«Bet vai tas nav taisni tas, ko viņi vēlas? Kur viņi vēlas jūs redzēt?»
«Kāda tur starpība?» Bilijs paraustīja plecus un turpināja. «Labāk streikot nekā tikt padzītam. Mēs aizsteigsimies viņiem priekšā un notversim tos nesagatavotus. Vai tu domā, ka mēs nezinām, kas viņiem padomā? Pa visiem štatiem vāc važoņus un mūļu dzinējus. Četrdesmit jau viņiem salasīti, un tiem viņi maksā uzturu un dzīvokli — tie pašreiz dzīvo Stoktonā kādā viesnīcā. Tos un citus tamlīdzīgus slaistus viņi kurā katrā brīdī var laist darbā mūsu vietā — tādu viņiem būs simtiem. Tātad iespējams, ka alga, ko šo sestdienu pārnesīšu, būs pagaidām pēdējā.»
Saksona aizvēra acis un domās iegrimusi sēdēja gluži klusu. Viņas dabā nebija par visu ātri uztraukties. Mierīgā līdzsvarotība, ko Bilijs pie viņas tā apbrīnoja, nepameta to arī kritiskos brīžos. Viņa saprata, ka pati ir tikai niecīgs atoms šai neizprotamajā, prātu mulsinošajā daudzu citu atomu cīņā.
«Nu tad mums šoreiz īres nauda būs jāņem no ietaupītā,» viņa mierīgi teica.
Bilija seja apmācās.
«Tur nav tik daudz, kā tu domā,» viņš beidzot teica. «Bertu vajadzēja apglabāt, un man bija jāpieliek iztrūkstošais.»
«Cik tas bija?»
«Četrdesmit dolāru. Beidzamā laikā biju palicis miesniekam un pārējiem drusku parādā. Viņi zināja, ka esmu kārtīgs maksātājs. Bet tad viņi ar mani vaļsirdīgi izrunājās. Streikotāji visu laiku ņēmuši uz parāda, un tagad pašiem veikalniekiem klājoties grūti. Un tā es izņēmu naudu. Es zināju, ka tev nebūs iebildumu. Tev nav, vai ne?»
Viņa drosmīgi smaidīja un tikpat drosmīgi uzvarēja arī bailes, kas grasījās nomākt viņas sirdi.
«Tas bija vienīgais pareizais ceļš, kā tu rīkojies, Bilij. Es darītu gluži tāpat, un Bērts darītu mums to pašu, ja nelaime būtu skārusi mūs.»
Bila seja staroja.
«Jā, Sakson, uz tevi vienmēr var paļauties. Tu esi kā mana labā roka. Un tādēļ es.saku: neviena bērna vairāk. Ja es tevi zaudētu, es kļūtu kroplis uz visu mūžu.»
«Tagad mums būs jātaupa,» viņa domīgi teica. «Cik mums vēl ir bankā?»
«Ap trīsdesmit dolāriem. Redzi, man bija jāmaksā arī Martai Skeltonai un par… un citām lietām. Ārsts var gaidīt. Tā viņš teica. Kā viņš tev patika?»
«Labi. Bet es jau par ārstiem nekā nezinu. Tas ir pirmais ārsts, ko vispār redzu — atskaitot to reizi, kad man potēja bakas, un toreiz to darīja pilsēta.»
«Liekas, it kā tramvajnieki arī grib streikot. Dans Fa- Ions ieradies mūsu pilsētā. Tieši no Ņujorkas. Gribēja klusu ielavīties, bet Ņujorkas puiši bija paziņojuši un visu laiku paturējuši to acīs. Un bija arī vajadzīgs. Viņam ir vesela armija streiklaužu, un viņš tos sūta pa visu zemi speciālos vilcienos, kur vien tie vajadzīgi. Nekad vēl Ok- lendā nav pieredzēti tādi strādnieku nemieri, kādi ir tagad un kādi vēl būs. Liekas, ka pati elle spruks vaļā.»
«Uzmanies labi, Bilij. Es arī nevēlos tevi zaudēt.»
«Ak, par to nebēdā. Gan es uzmanīšos. Es nedomāju, ka mūs uzveiks. Mums ir labas izredzes.»
«Bet jūs tās zaudēsit, ja kādu nogalinās.»
«Jā, un tādēļ mums jāraugās, lai tas nenotiktu.»
«Bez patvarībām.»
«Bez šaujamiem un dinamīta,» viņš piekrita. «Bet būs vesela kaudze streiklaužu, kam iedauzīs pakaušus. Bez tā neiztiks.»
«Bet tu taču tā nedarīsi, Bilij?»
«Ne tā, lai kāds nelietis varētu tiesnesim apliecināt, ka to redzējis.» Bet tad viņš ātri izvēlējās citu tematu. «Vecais Bārijs Higinss miris. Negribēju tev to tejkt, kamēr vēl gulēji slima gultā. Viņu paglabāja pirms kādas nedēļas. Viņa vecā sieva pāries dzīvot uz Frisku. Teicās ienākt pie tevis atvadīties. Pirmo laiku viņa par tevi ļoti rūpējās un gādāja. Martai Skeltonai viņa parādīja šo to, ko tā vēl neprata. Martai no brīnumiem palika mute vaļā.»
Kopš Mersedesa bija aizbraukusi un Bērts miris, bet Bilijs streikoja un bieži stāvēja sardzē, Saksona tik bieži bija viena, ka par spīti viņas līdzsvarotajam raksturam un veselajiem nerviem to sāka mocīt slimīga izjūta. Arī Mērija bija aizbraukusi, it kā darbā pie kādas ģimenes Pje- montā.
Sai laikā Bilijs nespēja Saksonai viņas bēdās daudz līdzēt. Viņš neskaidri nojauta, ka viņa cieš, bet nespēja izprast ne šo ciešanu dziļumu, ne iemeslu. Viņa lietišķā, tīri vīrietiski praktiskā daba bija pārāk tālu no tā, lai izprastu Saksonas dvēseles traģēdiju, kas bija izlauzusies viņas dzīvē. Te viņš bija ārpusē, draudzīgs un laipns skatītājs, kas tomēr redzēja maz. Saksonai mazais bērns bija bijis dzīva un reāla būtne, viņai tas tiešām bija eksistējis. Un tāds tas Saksonai šķita vēl tagad. Te slēpās viņas nelaime. Ar vislielāko gribasspēka piepūli viņa nespēja aizpildīt tukšumu, ko mazais cilvēciņš aizejot bija atstājis viņas dzīvē. Viņa esības izjūta Saksonu dažbrīd noveda līdz halucinācijām. Tam tepat kaut kur jābūt, un viņai tas tikai jāpameklē. Bija tādi brīži, kad viņa sevi notvēra, sasprindzināti klausoties bērna kliedzienā, ko patiesībā ne reizi nebija dzirdējusi, bet tajos laimīgajos mēnešos pirms beigām viņai domās bija licies, ka dzird to tūkstošām reižu.
Kādu dienu ielu dzelzceļa vagonā viņai blakus nosēdās jauna māte ar bērnu rokās. Saksona viņai teica:
«Man arī reiz bija bērns. Viņš nomira.»
Jaunā māte izbijusies paskatījās uz viņu un ciešāk piespieda bērnu sev klāt, varbūt greizsirdībā, varbūt arī bailēs, bet tad viņas sirds iežēlojās, un viņa teica:
«Ak, jūs nabaga dvēsele.»
«Jā,» Saksona pamāja. «Viņš nomira.»
Viņai sakāpa acīs asaras, bet tad tai šķita, ka vārdos izteiktās bēdas tai devušas zināmā mērā atvieglojumu. Un visu dienu viņai vajadzēja sevi valdīt, lai ikvienam garāmgājējam nestāstītu par savām bēdām — bankas kasierim, Salingera universālveikala vecīgajam inspektoram, aklajai sievietei, kas spēlēja pagalmos un ko vadāja mazs zēns, visiem, izņemot policistus. Policisti Saksonas acīs tagad bija izvērtušies par ļauniem un briesmīgiem radījumiem. Viņa bija redzējusi, ka tie tikpat nežēlīgi izrēķinās ar streikotājiem, kā streikotāji ar streiklaužiem. Un bez tam, pretstatā streikotājiem, policisti pēc profesijas bija sitēji. Viņi necīnījās, lai dabūtu darbu. Tie cīnījās tādēļ, ka tas bija viņu darbs. Tai dienā pie viņas mājas tie būtu varējuši streikotājus apcietināt, bet viņi to nedarīja. Katru reizi, nonākot policistu tuvumā, viņa neviļus piegāja uz ietves ciešāk mājām, lai atrastos pēc iespējas tālāk no tiem. Kādēļ tas tā, par to viņa neprātoja, bet kaut kur zemapziņā viņai bija iegulusi izjūta, ka fie ir naidīgi viņai un visiem viņas tuviniekiem.
Astotās un Brodveja stūrī, kur viņai nācās gaidīt ielu dzelzceļa vagonu, stāvēja policists, kas viņu pazina un sveicināja. Viņa kļuva balta kā sniegs, un tai sāpīgi sita sirds. Tas bija tikai Neds Hermanmanis, vēl resnāks un platāku, omulīgāku seju nekā agrāk. Veselus trīs gadus viņi bija deldējuši vienu skolas solu. Vēlāk Neds bija kļuvis par policistu un apprecējis Lenu Heilandi, un Saksonai bija stāstīts, ka viņiem esot pieci bērni.
Bet tagad viņš bija policists un Bilijs streikotājs. Vai nevarēja gadīties, ka Neds Hermanmanis kādā dienā ar revolveri un gumijas sitamo uzbrūk Bilijam, tāpat kā tie policisti bija uzbrukuši streikotājiem viņas mājas dārziņā?
«Nu, kas kaiš, Sakson?» viņš jautāja. «Vai tu esi slima?»
Viņa pamāja, bet nespēja runāt, jo it kā kāds žņaudza kaklu. Par laimi tuvojās vagons.
«Es tev palīdzēšu,» viņš piedāvājās.
Saksona atraujoties izvairījās no viņa rokas pieskāriena.
«Nē, nekas, jūtos gluži vesela,» viņa steidzīgi teica. «Es vēl nebraukšu. Esmu vēl kaut ko aizmirsusi.»
Un steidzīgi, gluži noreibuši, viņa nogriezās no Brodveja pa Devīto. Gabalu pagājusi, viņa iegriezās Kleja ielā, aizgāja pa to līdz Astotai un palika gaidīt nākošo vagonu.
Vasaras mēnešiem ritot, stāvoklis rūpniecībā kļuva arvien ļaunāks. Likās, it kā visas zemes kapitāls izvēlējies taisni šo pilsētu, lai izcīnītu savu cīņu ar strādnieku organizācijām. Tik daudzi nestrādāja streika, lokauta dēļ vai arī tāpēc, ka viņu savienības bija ciešā kontaktā ar streikotāju savienībām un bija gandrīz neiespējami atrast kādu gadījuma darbu. Sad tad Bilijam izdevās kaut ko nopelnīt, bet tas bija tik maz, ka nepietika visnepieciešamākiem izdevumiem, kaut arī viņi sākumā ik nedēļas no streika komitejas kases saņēma nelielu pabalstu un Bilijs ar Saksonu ierobežojās cik spēdami.
Ēdiens, ko viņa tam tagad pasniedza, stipri atšķīrās no tā, ko viņi bija ēduši savā pirmajā kopdzīves gadā. Ne vien labuma ziņā tas bija mainījies uz ļauno pusi, bet dažas lietas no viņu ēdienu saraksta bija pavisam nozudušas. Gaļa, pat vislētākā, reti kad parādījās viņu galdā. Svaigā piena vietā bija stājies kondensētais. Ja vispār pirka sviestu, tad ar pusmārciņu bija jāiztiek piecas sešas reizes ilgāk nekā agrāk. Bilijs agrāk brokastīs bija izdzēris trīs tases kafijas, tagad pietika ar vienu. Lai šo kafiju uzvārītu, Saksonai vajadzēja ļoti daudz laika, un viņa maksāja par to divdesmit centus mārciņā.
Grūto laiku slogs bija uzgūlies visam kvartālam. Tās ģimenes, kas tieši necieta no streika sekām, tomēr spilgti izjuta tā ietekmi vai arī cieta darba trūkumu savā arodā. Daudzie neprecētie vīrieši, kas agrāk bija īrējuši istabas ģimenēs, tagad bija izklīduši pa visiem vējiem, un mājas īre smagāk gulās uz ģimenes pleciem.
«Ak Dievs!» miesnieks teica Saksonai. «Mēs, strādnieku cilvēki, ciešam visi. Mana sieva nevar pat pie zobārsta aiziet. Arī man draud bankrots.»
Kādreiz, kad Bilijs gatavojās ieķīlāt savu pulksteni, Saksona deva padomu aizņemties drusku naudas no Bilija Merfija.
«Tā jau biju domājis,» Bilijs atbildēja. «Bet tagad nevar. Es tev netiku stāstījis, kas otrdien notika sporta klubā. Vai atceries, es tev reiz stāstīju par kādu puisi, kas sevi dēvē par Savienoto Valstu flotes čempionu? Nu redzi, šo vīru klubs nozīmēja par Bilija pretinieku. Nauda viņam jau gandrīz bija rokā. Sestajā raundā Bilija pretinieks gandrīz jau bija gatavs. Septītajā Bilijs cerēja viņu gluži pieveikt. Bet vajadzēja gadīties nelaimei — Dievs vien to zina, kā tas varēja notikt — un Bilijs salauza labo roku. Nu protams, pretinieks to izmantoja savā labā, un Bilijs pateica ar labunakti. — O! Neveicas gan mums, pēdējiem mohikāņiem, beidzamā laikā.»
«Nesaki tā!» Saksona iesaucās un neviļus nodrebēja.
«Ko tad?» Bilijs jautāja, un viņam pat mute palika vaļā no brīnumiem*
«Nesaki vairs nekad šo vārdu. To pastāvīgi atkārtoja Bērts.»
«Ak, mohikāņi. Labi, neteikšu. Tu esi kļuvusi māņticīga?»
«Nē. Un tomēr šai vārdā ļoti daudz patiesības. Tādēļ es to nevēlos dzirdēt. Dažbrīd liekas, it kā viņam būtu bijusi taisnība. Laiki mainījušies. Tie ir citādi, pat citādāki nekā toreiz, kad vēl biju maza meitene. Mēs esam šķērsojuši prēriju un atklājuši šo zemi, un tagad mums pat noņem iespēju nopelnīt sev maizi. Un tā nav ne tava, ne mana vaina. Izdodas — labi, neizdodas — ej bojā; tīrā laimes spēle. Cita izskaidrojuma man nav.»
Saksona bija atteikusies no rīta laikraksta, bet Megijas Donavanas mazais zēns, kas' iznēsāja «Tribune», vienmēr nolika uz viņas lieveņa «ekstra» numuru. Pēc laikraksta ievadrakstiem spriežot, Saksona guva iespaidu, it kā strādnieku organizācijas mēģinātu diktēt zemei savu gribu, saceļot pie tam briesmīgas jukas. Tas viss bija strādnieku organizāciju nopelns — valdošo strādnieku organizāciju — tā diendienā vēstīja ievadrakstu slejas, un Saksona gan ticēja, gan šaubījās. Dzīve bija tik sarežģīta, un mīkla, ko uzdeva sociālisms, šķita neatrisināma.
Smago važoņu streiks, ko finansiāli atbalstīja Sanfrancisko važoņi un Sanfrancisko apvienoto ostas strādnieku federācija, šķita ievelkamies garumā. Oklendas staļļu puiši un zirglietu mazgātāji bija solidāri ar važoņiem. Pārvadājumu firmas nespēja pildīt ne pusi savu pienākumu, bet tām palīdzēja uzņēmēju savienības.
Saksona bija palikusi parādā īri par veselu mēnesi, taisnību sakot, par diviem mēnešiem, jo īres naudu maksāja arvien uz priekšu. Tāpat par diviem mēnešiem nebija maksāts arī mēbeļu parāds, bet Salingera firma laimīgā kārtā sevišķi nespieda.
«Mēs nākam jums pretim, cik vien varam,» aģents teica.
«Man ir dots rīkojums ņemt no jums, cik vien var dabūt, bet arī teikts jūs pārāk neapgrūtināt. Salingeri grib būt tik humāni, cik vien iespējams, bet tagadējie laiki arī mūsu firmai nav izdevīgi. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik daudz ir tādu kontu kā jūsējais. Vai nu agrāk, vai vēlāk firmai tomēr nāksies iekasēt jeb tā pati lauzīs kaklu. Bet jūs tikmēr mēģiniet savākt kaut piecus dolārus, es nākošā nedēļā atkal atnākšu. Parādiet mazākais savu labo gribu.»
Viens no staļļa puišiem, kas nebija pievienojies streikotājiem, vārdā Hendersons, strādāja tai pašā firmā, kur Bilijs. Kaut gan viņa šefi bija to brīdinājuši, lai viņš tāpat kā pārējie ēd un guļ stallī, Hendersons tomēr katru rītu bija gājis uz savu mazo mājiņu Piektajā ielā, garām Bilija un Saksonas mājai. Viņa šad tad bija redzējusi to izaicinoši ejam un vicinām savu ēdiena groziņu, bet bērni nelielā atstatumā sekoja tam un, korī kaukdami, zākāja viņu, saukdami par streiklauzi un briesmīgu cilvēku. Kādu vakaru, būdams sevišķi pārgalvīgā omā, viņš bija iegājis dzertuvē uz Septītās un Priežu ielas stūra. Tur viņam gadījās nelaime sastapt tā paša staļļa važoni Otto Franku, kas bija pievienojies streikotājiem. Un tikai dažas minūtes vēlāk Hendersonu ar ielauztu galvaskausu aizveda uz slimnīcu, bet Otto Franku policijas ratos uz pilsētas cietumu.
Tā bija Megija Donavana, kas, acīm starojot, pastāstīja to Saksonai.
«Tā viņam vajadzēja, tam nelietim,» Megija nobeidza.
«Bet viņa nabaga sieva,» Saksona teica. «Viņa nav sevišķi spēcīga. Un bez tam bērni. Viņa nespēs tos apgādāt, ja viņas vīrs nomirs.»
«Alga pēc nopelna šai nolādētajai smulei!»
Saksonu šausmināja īrietes brutalitāte. Bet Megija bija nesamierināma savā naidā.
«To'viņa pelnījusi un visas citas sievietes, kas dzīvo ar streiklaužiem. Un bērni! Lai viņi cieš badu, ja viņas vīrs atņem citu bērniem pēdējo maizes kumosu.»
Misis Olsena uz to raudzījās citādi. Atskaitot vāju sentimentālu līdzjūtību Hendersona ģimenei, viņa par tiem vairs nedomāja. Galvenās rūpes tai bija par Franka sievu un bērniem — viņa un misis Franka bija māsas.
«Ja viņš nomirs, Otto pakārs,» viņa teica. «Un ko tad darīs nabaga Hilda? Viņai abās kājās iekaisušas vēnas, strādāt ārpus mājas viņa nevar. Un es — es viņai nevaru līdzēt. Vai Kārlis arī nav bez darba?»
«Tas nāk streikam par ļaunu,» Bilijs, mājās pārnācis, teica. «Ja vien viņi varēs, tie katrā ziņā pakārs Franku. Mums būs jāņem advokāts un Dievs zina cik daudz jāmaksā — tas ieraus krietnu robu mūsu kasē. Ja Franku nebūtu dabūjis savā varā viskijs, viņš to nekad nedarītu. Viņš ir viens no miermīlīgākiem un labsirdīgākiem cilvēkiem, kādu vien var iedomāties.»
Divas reizes tai vakarā Bilijs izgāja ievākt ziņas par Hendersonu. Rīta laikraksti deva maz cerību uz izveseļošanos, un vakara laikraksti paziņoja par viņa nāvi. «Tri- bune» pieprasīja ātru un bargu tiesu, liekot nākošiem zvērinātiem pie sirds apzinīgi pildīt savu uzdevumu, un sīki iztirzāja šādas rīcības morālo ietekmi uz patvaļīgo strādnieku šķiru. Laikraksts gāja vēl tālāk un uzsvēra, cik labi patšauteņu uguns ietekmētu šo pūli, kas pielicis savu ķetnu skaistās Oklendas rīklei.
Saksonu visi šie notikumi skāra personīgi. Viņa, kam pasaulē nebija vairāk nekā, kā tikai Bilijs, juta, ka apdraudēta viņas dzīve, Bilija dzīve, jā, un arī viņu mīlestība. No tā mirkļa, kad viņš izgāja no mājām, līdz tam brīdim, kad atkal pārnāca, viņa nekur nerada mieru. Viens varas darbs sekoja otram, bet viņš par to Saksonai nekā nestāstīja, un tomēr viņa zināja, ka Bilijs tur piedalījies. Viņa vairākas reizes to bija redzējusi pārnākam ar noskrambātiem roku kauliņiem, un tādās reizēs viņš bija neparasti kluss, varēja sēdēt un gudrot, ne vārda nerunādams, vai arī gāja tūlīt gulēt. Viņa baidījās, ka šāda klusēšana tam nepaliek par paradumu, un visādi pūlējās iegūt viņa uzticību. Iesēdusies Bilijam klēpī, viņa tam piekļāvās, aplika vienu roku ap kaklu, ar otru atglauda no pieres matus vai arī pūlējās izgludināt saraukto pieri.
«Tagad klausies, Bilij, dārgais,» viņa viegli iesāka. «Tas vairs nav godīgi, un es to negribu. Nē!» Viņa uzlika tam savu roku uz lūpām. «Tagad es runāju viena, tu visu laiku klusē. Vai atceries mūsu norunu vienmēr visu pārrunāt? Es pirmā to lauzu, klusībā pārdodot misis Higinsai savus rokdarbus un tev nekā par to nesakot. Es jutos ļoti nelaimīga. Tāda esmu vēl tagad. Bet es nekad to vairs neesmu darījusi. Tagad tava kārta. Tu kaut ko dari un nekā man par to negribi stāstīt.
Bilij, tu man esi dārgāks par visu citu pasaulē. Tu to zini. Katram no mums ir daļa gar otra dzīvi, bet taisni tagad notiek kaut kas, kur tu man neļauj ņemt dalību. Ja tu nevari man uzticēties, nebūs neviena cita cilvēka, kam
lu varētu. Un bez tam, es tevi tik joti mīlu, ka vienalga ko tu izdarīsi, es nemitēšos tevi mīlēt.»
Bilijs raudzījās uz viņu mīļi, bet neticīgi.
«Neesi auša, Bilij,» viņa neatlaidās. «Atceries, es vienmēr būšu tavā pusē, lai tu darītu ko darīdams.»
«Un neķepurosies pretim?» viņš jautāja.
«Kādēļ lai to darītu? Neesmu taču tavs šefs, Bilij. Nekad arī negribētu pār tevi valdīt. Un, ja tu pieļautu, ka pār tevi valdu, es tevi vairs nevarētu mīlēt.»
Brīdi apcerējis viņas vārdus, viņš pamāja ar galvu.
«Un vai tu nebūsi nikna?»
«Uz tevi? Vai tu mani kādreiz esi tādu redzējis? Nu, bet tagad esi prātīgs un pastāsti, kā esi noskrambājis savas rokas. Skrambas gluži svaigas. To jau katrs var redzēt.»
«Nu labi, pastāstīšu, kā tas notika.»
Viņš apklusa un, it kā kaut ko atceroties, klusi smējās, tie bija jautri zēna smiekli.
«Nu redzi, bet vai tu tiešām nedusmosies? Mums tas jādara, bez tā mēs nekā nevaram iesākt. Tas bija gluži kā filmā. Nāk tāds garš slīmests, pa gabalu jau var saost, ka nāk no laukiem, rokas kā šķiņķi, kājas kā Misisipi lielgabalu laivas. Svara droši vien par pusi vairāk nekā man, arī jauns vēl. Neizskatās, ka gribētu celt traci, izskats tik nevainīgs kā … vārdu sakot, nevainīgs streiklauzis, tāds, kāds vēl nekad nav uzdūries streikotāju postenim. Pat ne īsts streiklauzis, tikai tāds lauku lācis, kas izlasījis laikrakstos uzņēmēja sludinājumu un ieradies pilsētā, lai nopelnītu lielu algu.»
«Un te nu nākam mēs, Buds Stroderss un es. Mēs vienmēr ejam pa diviem, dažreiz pat vēl vairāki kopā. Es pieeju garajam puisim klāt.» — «Nu, vai tu meklē darbu?» es prasu. — «Vari būt par to pārliecināts,» viņš atbild. — «Vai proti braukt?» — «Bez šaubām, ka protu.» — «Ar četrjūgu?» — «Parādi man to.» — «Bet vai esi pārliecināts, ka vēlies braukt?» — «Tādēļ jau arī ierados pilsētā,» viņš saka. — «Tu esi taisni tas vīrs, kas mums vajadzīgs,» es saku. «Nāc līdzi, mēs tev dosim darbu, un tūlīt.»
«Redzi, Sakson, mēs tūlīt nevaram ar viņu tikt gala, jo dažas ielas tālāk stāv Toms Skanlons — sarkanmatainais kāravs, zini — un svilpo, kaut gan pēc izskata mūs nepazīst. Un tā nu mēs ejam visi trīs, Buds un es, bet, ja tu domā, ka ļausim tam puisim atņemt sev darbu, tad maldies. Mēs iegriežamies klusā ieliņā aiz Kampvela tirgotavas. Neviens nav redzams. Buds apstājas, un mēs abi ari.
«Es nedomāju, ka tev patīk braukt,» Buds domīgi saka. Bet puisis atbild: «Tomēr, es gribu.» — «Bet vai esi skaidri pārliecināts, ka gribi šo darbu darīt?» es jautāju. Jā, viņš ir par to pārliecināts. Nekas viņu neaizkavēs darbu pieņemt. Tādēļ jau viņš ieradies pilsētā.
«Labi, mans draugs,» es viņam saku, «mans pienākums tev pateikt, ka tu esi maldījies.» — «Kā tā?» viņš jautā. — «Skaties,» es saku, «tu esi uzkāpis uz savas kājas.» Un, Dieva vārds, Sakson, šis tūļa skatījās uz savām kājām, lai redzētu. «Es tevi nesaprotu,» viņš saka. — «Mēs tev tūlīt to paskaidrosim,» es atbildu.
Un tad — pliuks, plauks, žvikt, žvakt! Uguņošana, ceturtais jūlijs, taisni uz priekšu, zilas ugunis, ellē iekšā — taisni tā. Tas neiet ilgi, ja cilvēkam ir vajadzīgās zināšanas un ja strādā divi. Protams, dūrēm jācieš. Bet vai zini, Sakson, ja tu to puisi būtu redzējusi pirms un pēc tam, tu varētu domāt, ka viņš ir burvju mākslinieks. Viņš bija tā pārvērties, ka viņu nevarēja vairs pazīt. Vai bija jāsmejas? Tu būtu dabūjusi galu no smiekliem.»
Bilijs pats smējās kā negudrs. Arī Saksona smējās, bet savā sirdī šausminājās. Mersedesai taisnība. Muļķa strādnieki kaujas un plēšas darba dēļ. Gudrie kungi brauc automobiļos, nekaujas un neplēšas. Viņi īrē muļķus, lai tie kautos un plēstos viņu vietā. Tie ir tādi vīri, kā Bērts un Franks Dēviss, kā Cesters Džonsons un Otto Franks, kā Dželijs ar resno vēderu un detektīvi, Hendersons un visi citi streiklauži, ko nosit, nošauj, sakropļo vai pakar. O, gudrie ir ļoti gudri. Tiem nekad nekas nevar notikt. Viņi tikai brauc savos automobiļos.
Bet Bilijs stāstīja tālāk.
«Ak, jūs bandīti!» šņukstēja puisis, kad beidzot bija uzrausies atkal kājās. «Vai tu vēl arvien vēlies darbu?» es jautāju. Viņš purina galvu. «Tev tikai atliek viens, tu vecais kamiel, un tas ir — taisies, ka pazūdi. Vai tu saproti? Taisies, ka pazūdi. Atpakaļ uz laukiem. Un, ja vēl kādreiz rādīsies pilsētā, tad mēs tevi nopietni ņemsim priekšā. Tagad tas bija tikai joks. Ja notversim tevi nākošo reizi, tad miesīga māte vairs nepazīs tevi, kad būsim beiguši.»
«Un — ak! — Sakson, tev vajadzēja redzēt, kā viņš metās projām. Es domāju, ka viņš vēl tagad skrej. Kad viņš nonāks mājās un pastāstīs, kā viņu Oklendā saņēma,
esmu ar mieru derēt, ka neviens lauku puisis no viņa apriņķa nenāks šurp, lai brauktu, kaut tiem solītu vai desmit dolāru stundā.»
«Tas bija briesmīgi,» Saksona teica un smējās, labi tēlojot apbrīnu.
«Ak, tas vēl nav nekas,» Bilijs turpināja. «Daži no mūsējiem šorīt bija notvēruši kādu citu puisi. Nepilnās divās minūtēs viņš bija pārvērsts par tādu vraku, ko pat nebija vērts vest uz slimnīcu. Vakara laikraksti uzskaitīja viņa ievainojumus — salauzts deguns, galvā trīs krietni caurumi, priekšējie zobi izsisti, salauzts plecu kauls un divas lauztas ribas. Nu jā, tas viss viņam noderēja. Bet tas vēl nav nekas. Vai tu zini, ko streikotāji darīja Sanfrancisko pirms lielās zemestrīces? Viņi katram streiklauzim, ko notvēra, pārlauza abas rokas. Ar dzelzs lauzni. Lai viņš vairs nevarētu braukt, saprati? Visas slimnīcas bija pilnas. Un važoņi toreiz uzvarēja.»
«Bet, Bilij, vai jābūt tik briesmīgi nežēlīgiem? Es saprotu, tie ir streiklauži, viņi rauj streikotāju bērniem maizi no mutes laukā, lai sniegtu to saviem bērniem, un tas nav pareizi darīts, to es zinu. Bet vai tad jābūt tik — tik nežēlīgiem?»
«Skaidra lieta,» Bilijs pārliecināts atbildēja. «Mums viņiem jāiedveš bailes — ja varam tā, lai mūs nenotver.»
«Un ja jūs notvers?»
«Tad arodsavienības pieņems advokātus, lai mūs aizstāvētu, kaut arī tie daudz nekā nevar darīt, jo tiesneši noskaņoti mums naidīgi, tādēļ ka laikraksti diendienā skandina, lai tie mūs bargi soda. Nu, bet vienalga, pirms šis streiks būs beidzies, daudzi nelieši nožēlos, ka kļuvuši par streiklaužiem.»
Nākošā pusstundā Saksona ļoti uzmanīgi un piesardzīgi mēģināja izpētīt sava vīra uzskatus, jo dedzīgi vēlējās zināt, vai viņš tiešām tik cieši pārliecināts par savām un pārējo važoņu tiesībām tik patvarīgi rīkoties. Bet Bilija ticība savas lietas taisnīgumam bija stipra kā klints. Viņam nekad nebija ienākusi prātā doma, ka te varētu būt kaut kas netaisns. Tāda bija spēle. Reiz sācis, viņš neredzēja cita ceļa, kā to, kuru viņi visi gāja. Viņš neatzina ne dinamītu, ne slepkavības, nekādā ziņā. Bet to negribēja arī arodsavienības. Viņa paskaidrojumi bija nedzirdēti naivi, slepkavības un dinamīts neatmaksājoties, tas uztraucot sabiedrību un sabojājot streikotāju izredzes. Bet
krietns pēriens jeb, kā viņš izteicās, «iedzīt streiklaužiem velnišķas bailes» — tas esot pilnīgi pareizi un korekti.
«Mūsu vecāki tādas lietas nekad nedarīja,» Saksona beidzot domīgi teica. «Toreiz nebija ne streiku, ne streiklaužu.»
«Jā, tā tas bija gan,» Bilijs piekrita. «Tie bija senie labie laiki. Es labprāt būtu toreiz dzīvojis.» Viņš dziļi ievilka elpu un nopūtās. «Bet tie laiki nekad vairs neatgriezīsies.»
«Vai tev patiktu dzīvot uz laukiem?» viņa jautāja.
«Jā, protams.»
«Arī tagad tur dzīvo daudz cilvēku,» viņa turpināja.
«Jā, un nāk uz pilsētu atņemt mums darbu,» skanēja Bilija atbilde.
Kā gaismas stars bija tas, ka Bilijs sāka braukt peļņā pie lielā tilta, ko cēla pie Nailsas. Pirms tam viņš pārliecinājās, ka te nodarbināti tikai arodsavienibu biedri. Viņš paguva nostrādāt tikai divas dienas, kad cementa strādnieki nolika savus darbarīkus. Uzņēmēji, jādomā, bija paredzējuši šādu varbūtību, jo nekavējoties aizvietoja streikotājus ar nearodniekiem itāļiem. Sekas bija tās, ka streikam pievienojās arī namdari, dzelzstrādnieki un važoņi, un Bilijs, kam nebija naudas dzelzceļa biļetei, pārējo dienas daļu pavadīja, staigājot uz mājām.
«Es nevarēju strādāt par streiklauzi,» viņš nobeidza savu stāstu.
«Nē,» Saksona teica, «lu nevarēji strādāt par streiklauzi.»
Bet viņai bija jādomā par to, kā tas var būt, ka vīrietis, kas grib strādāt un kam arī ir darbs, nedrīkst strādāt, jo arodsavienības to noliedz. Kādēļ vispār ir arodsavienības? Un, ja tās nepieciešamas, kādēļ visi strādnieki nav šo savienību biedri? Tad nebūtu streiklaužu, un Bilijam būtu darbs katru dienu. Viņa gudroja, kā iegādāties maisu miltu. Tas pats bija ar kaimiņu namamātēm, jo tirgotājs bija aizvēris savas maiznīcas durvis un ar sievu un savām divām mazajām meitenītēm aizbraucis. Nemieri rūpniecības pasaulē bija atstājuši smagas pēdas visur, kur vien paraudzījās.
Kādu pēcpusdienu pie viņas durvīm pieklauvēja kāds svešinieks. Vēl tai pašā vakarā Bilijs pārnesa jaunu dīvainu ziņu. Viņš bija saņēmis piedāvājumu. Viss, kas viņam jādara, viņš stāstīja Saksonai, ir tikai piekrist, un viņš varētu tūlīt sākt strādāt par staļļa priekšstrādnieku par simts dolāriem mēnesī.
Izredzes iegūt šādu summu gluži apstulbināja Saksonu, kas pašreiz ēda vakariņās sālsūdenī novārītus kartupeļus, sildītas pupas un mazu sakaltušu sīpoliņu, ko tie ēda zaļu. Nebija ne maizes, ne kafijas, ne sviesta. Sīpoliņu Bilijs bija izvilcis no kabatas — viņš to bija pacēlis uz ielas. Simts dolāru mēnesī! Viņa apslapēja ar mēli lūpas un mēģināja sevi valdīt.
«Kādēļ viņi tev to piedāvāja?» viņa jautāja.
«Diezgan vienkārši saprotams,» bija viņa atbilde. «Viņiem ir daudz iemeslu to darīt. Puisis, kam uzdots rūpēties par Karali un Princi, ir gatavais ēzelis. Karalis jau klibo. Tad vēl viņiem ir diezgan skaidra nojauta, ka es esmu tas, kas lielu daļu viņu streiklaužu izņem no apgrozības. Maklins ir bijis viņu priekšstrādnieks ilgus ilgus gadus — es vēl staigāju īsās bikšelēs, kad viņš jau bija priekšstrādnieks. Tagad viņš ir slims un vairs nespēj strādāt. Viņiem vajadzīgs cits, kas ieņemtu viņa vietu. Un es jau arī esmu daudzus gadus tur strādājis. Bet galvenais, es protu šo darbu un varu to pieņemt. Viņi zina, ka protu ar zirgiem rīkoties.»
«Padomā tikai, Bilij, simts dolāru mēnesī,» Saksona tikko dzirdami teica.
«Un zēnus visus pamest,» viņš teica.
Tas nebija jautājums. Nebija arī paskaidrojums. Saksonai bija atļauts uzņemt to, kā viņa vēlas. Viņi skatījās viens uz otru. Viņa gaidīja, lai Bilijs vēl kaut ko teiktu, bet viņš tikai skatījās. Viņai šķita, ka šis ir viens no izšķirošiem brīžiem viņas dzīvē, un viņa piespieda sevi raudzīties aukstasinīgi un mierīgi. Bilijs pat nedomāja viņai palīdzēt. Viņa domas slēpa neizteiksmīga, sastingusi seja. Arī acis nekā nepauda. Viņš tikai skatījās un gaidīja.
«Tu … tu nevari to pieņemt, Bilij,» viņa beidzot teica. «Tu nevari pamest biedrus.»
Viņa roka straujā kustībā tiecās pēc viņas rokas, un sejā tagad staroja laimīgs smaids.
«Surp roku!» viņš sauca, un viņu rokas sastapās ciešā spiedienā. «Tu esi visuzticīgākā, labākā sieva, kāda vīrietim jebkad bijusi. Ja visas būtu tādas kā tu, mēs uzvarētu vienalga kādā streikā.»
«Ko tu darītu, ja būtu neprecējies, Bilij?»
«Labprāt redzētu viņus visus karājamies!»
«Tādēļ, ka esi precējies, tas nedrīkst būt citādi. Man jādalās ar tevi visās lietās. Kas es būtu par sievu, ja tā nedarītu?»
Saksona atcerējās svešinieku, kas bija šodien pieklauvējis pie viņu durvīm, un nolēma par to pastāstīt, jo saprata, ka pašreiz ir izdevīgs brīdis, lai par to runātu.
«Šodien pēcpusdienā te bija kāds vīrietis, Bilij. Viņš meklē īrēt istabu. Viņš saka, ka gribot maksāt sešus dolārus par mūsu mazo guļamistabu, kas iziet uz pagalmu. Tad mēs varētu samaksāt par pusmēnesi Salingeram un nopirkt vēl maisu miltu, jo mūsu miltu krājums jau beidzies.»
Saksona zināja Bilija nepatiku pret istabu īrniekiem un ,
nu bažās gaidīja, ko viņš teiks.
«Droši vien tas ir viens no dzelzceļnieku streiklaužiem?»
«Nē, viņš ir Sanžozē preču vilciena kurinātājs. Har- mons, viņš saka, ka esot Džemss Harmons. Viņš tikko pārnācis uz šejieni. Lielāko dienas daļu viņš guļot un tādēļ labprāt gribētu dzīvot klusā mājā, kur nav bērnu.»
Beidzot Bilijs piekāpās, bet tikai pēc tam, kad Saksona viņam bija izskaidrojusi, cik maz rūpju tai sagādāšot jaunais īrnieks. Bet pat tad viņš vēl protestēja un piebilda, it kā tikai vēl tagad to būtu iedomājies: «Bet es nevēlos, ka tu uzpos gultu svešam vīrietim. Tas nav pareizi. Man jārūpējas par tevi.»
«To jau tu varētu,» viņa ātri steidzās teikt, «ja tu pieņemtu priekšstrādnieka vietu. Bet to taču tu nevari darīt. Un, ja man ar tevi jādalās visās lietās, tad tev jāatļauj man darīt, ko spēju.»
Džemss Harmons Saksonai sagādāja vēl mazāk rūpju un pūļu, nekā viņa bija domājusi. Viņš bija neparasti tīrīgs kurinātājs un pārnāca mājās jau mašīntelpās nomazgājies. Viņam bija virtuves durvju atslēga, un viņš nāca un gāja pa tām. Saksonai viņš tikai padeva labrītu un apjautājās, kā tai klājas. Tā kā Džemss Harmons dienu gulēja un nakti strādāja, viņš bija nodzīvojis jau veselu nedēļu viņu mājā, kad Bilijs viņu pirmoreiz redzēja.
Jau kopš ilgāka laika Bilijs nāca diezgan vēlu mājās un arī pēc vakariņām vēl mēdza iziet, bet viens. Nekad viņš Saksonai nestāstīja, kurp iet, un Saksona arī nejautāja. Bet nevajadzēja sevišķi daudz gudrības, lai to uzminētu. Viņa lūpas tādās reizēs oda pēc viskija. Viņa apdomīgā gaita bija vēl lēnāka, vēl apdomīgāka. Alkohols
neietekmēja viņa kājas. Viņš gāja tikpat stingri kā visi citi. Alkohols iezīdās viņa smadzenēs, acu plaksti kļuva smagi, un acīs blīvējās vētras mākoņi. Viņš nebija ne īdzīgs, ne arī meklēja ķildu, un nebija arī runīgs. Taisni otrādi, alkohols viņa prāta procesiem piešķīra neparastu dziļumu un svinīgumu. Viņš runāja maz, bet tas, ko viņš teica, bija drūms un pravietisks. Tādās reizēs nebija iespējams ar viņu diskutēt, ne arī viņu pārliecināt.
Tā nebija viņa būtības pievilcīgā puse, ko viņš tagad rādīja Saksonai. Viņai gandrīz likās, it kā pie viņas būtu atnācis dzīvot kāds svešs cilvēks. Pašai nemaz neapzinoties, viņa sāka no Bilija vairīties. Agrāk viņš arvien bija pūlējies izvairīties no strīdiem un kautiņiem. Tagad tie viņu sajūsmināja, un viņš bija laimīgs, ka var tajos piedalīties, un pats tos meklēja. Visu to pauda viņa seja. Viņš nebija vairs jautrais, smaidošais zēns. Tagad viņš smaidīja reti. Viņa seja bija vīra seja. Viņa lūpas, acis, mutes vaibsti bija nežēlīgi, tādi paši kā viņa domas.
Viņš reti kad bija pret Saksonu nelaipns, bet arī reti kad īsti laipns. Viņš bija kļuvis vienaldzīgs. Viņš par sievu vairs neinteresējās. Nevērojot cīņu, ko viņi plecu pie pleca izcīnīja arodsavienību dēļ, viņa ieņēma maz vietas Bilija domās. Kad viņš pret to bija laipns, viņa redzēja, ka tas notiek tīri mehāniski, tikpat ierasti un mehāniski bija arī viņa glāsti. Viss spontānais, viss siltums viņu attiecībās bija izgaisis, šad un tad, skaidrā prātā būdams, viņš atkal varēja būt senais jaukais Bilijs, bet pat šie retie mirkļi palika arvien retāki. Pa lielākai daļai viņš klusēja, iegrimis drūmās domāš. Viņu ļoti nomocīja grūtie laiki un smagā cīņa starp darba devējiem un arodsavienībām. Tas sevišķi dūrās acīs, viņam guļot; miegā viņu mocīja baigi, mežonīgi sapņi, viņš vaidēja un murmināja, vīstīja dūres un grieza zobus, nemierīgi svaidījās pa gultu, seja tam bija ļaunu kaislību saraukta, bet kaklā virda un mutuļoja briesmīgi lāsti, kas meklēja ceļu uz lūpām. Guļot viņam blakus, Saksona baidījās šā svešā vīra, ko nemaz nepazina, un atcerējās, ko Mērija viņai bija stāstījusi par Bertu. Ari viņš bija miegā lādējies, vīstījis dūres un naktīs miegā vēlreiz izcīnījis dienas cīņas.
Bet viens Saksonai bija skaidrs — tā nebija Bilija vaina, ka viņš kļuva citāds, netīkams Bilijs. Ja nebūtu streika, strīdu un plēšanās darba dēļ, viņš būtu tas pats vecais jaukais Bilijs, ko viņa tik bezgalīgi mīlēja. Varmāka, kas slēpās viņa būtības dzīlēs, nemaz nebūtu atmodies. Bet, ja streiks ieilgs, viņa ne bez pamata baidījās, ka šis Bilija otrais drausmīgais es varētu attīstīties un izaugt vēl atbaidošāks. Un viņa zināja, ka tas nozīmētu viņu mīlas pasaules bojāeju. Tādu Biliju viņa nespētu mīlēt, un tāds Bilijs pēc savas būtības nespēja ne mīlu izraisīt, ne to dot. Un, iedomājoties, ka varētu rasties bērni, viņa visa nodrebēja. Tas būtu pārāk šausmīgi. Šādos skumjos pārdomu brīžos viņas dvēselē radās izmisīgs, neizbēgams jautājums: «Kādēļ? Kādēļ? Kādēļ?»
Arī Bilijam bija savas problēmas — jautājumi, ko tas nespēja atrisināt.
«Kādēļ būvgaldnieku arodsavienība negrib streikot?» bija viens no jautājumiem, ko viņš velti un sarūgtināts izkliedza noslēpumainajam nezināmam, kas aizsedza cilvēka i dzīves un pasaules ceļus. «Bet nē; Obriens nevēlas piedalīties, un viņš ir vienīgais noteicējs būvgaldnieku arodbiedrībā. Bet kādēļ viņi no tā neatsvabinās un mums nepie- . biedrojas? Tad mēs uzvarētu. Ja visi dzelzceļnieki būtu sākuši streikot, darbnīcu strādniekus nesakautu. Ak Dievs! Jau vesela mūžība pagājusi, kopš neesmu smēķējis pieklājīgu tabaku vai dzēris tasi labas kafijas. Esmu aizmirsis, kā izskatās urt kā garšo labas pusdienas. Vakar es nosvēros — piecpadsmit mārciņu mazāk. Ja tā turpināsies, drīz varēšu cīnīties pussmagā svarā. Vai tādēļ es visus šos daudzos garos gadus maksāju arodbiedrībām biedra naudu? Es nevaru sev nopelnīt kārtīgas pusdienas, un manai sievai jāpoš citiem vīriem gultas. Tas mani padara gluži traku. Kad saskaitīšos, kādu dienu ņemšu un izsviedīšu to īrnieku laukā.»
«Bet tā taču nav viņa vaina, Bilij,» Saksona protestēja.
«Kas tad saka, ka tā viņa vaina?» Bilijs atrūca. «Vai es vispār nedrīkstu rūkt, ja man tas patīk? Vienalga, vai viņš ir vainīgs vai nav, tas mani kaitina. Kāda nozīme arodsavienībām, ja tās neturas kopā? Es vismīļāk visu to meslu pie malas un pārietu pretējā pusē. Bet es to nedarīšu, lai Dievs viņus soda! Ja viņi domā, ka tie var mūs piespiest mesties ceļos, lai tik viņi pamēģina — vairāk nekā negribu teikt, tas ir viss. Bet es to tomēr nesaprotu. Visa pasaule ir trako māja. Visi ir kā bez prāta. Kāda nozīme atbalstīt savienību, ja tā nevar uzvarēt streikā? Kāds labums iedauzīt streiklaužiem pakaušus, ja vienmēr rodas jauni klāt?»
Tāds uzliesmojums bija retums, un tā bija pirmā reize, kad Saksona dzirdēja viņu tā runājam. Viņš vienmēr klusēja, bija drūms un stūrgalvīgs; tikai viskijs atdzīvināja viņa smadzenēs pašpārliecības tārpus un lika tiem kustēties.
Kādu vakaru Bilijs pārnāca mājās tikai pēc divpadsmitiem naktī. Gāja baumas, ka dienā notikusi sadursme starp policistiem un streikotājiem. Kad Bilijs pārnāca, pēc viņa izskata Saksona redzēja, ka baumām bijusi taisnība. Viņa svārku piedurknes bija pa pusei norautas, kaklasaite pazudusi, un kreklam uz krūtīm norautas visas pogas. Bilijam noņemot cepuri, Saksona izbijusies redzēja, ka tam uz galvas liels puns, ābola lielumā.
«Vai zini, no kā es to dabūju? No tā nolādētā vācieša Hermanmaņa, un ar gumijas sitamo. Bet gan es viņu kādā dienā skološu, un tā, lai viņš to tik drīz neaizmirst. Un vēl vienu citu puisi es iezīmēju; kad streiks būs beidzies, es viņu uzmeklēšu. Viņu sauc par Blanšaru, tas ir Rojs Blanšars.»
«Taču ne tas no firmas Blanšars, Perkins un biedri?» Saksona jautāja, gādīgi izmazgājot Bilija ievainojumu un pūloties viņu nomierināt.
«Jā, tikai ne vecais, bet viņa dēls. Kā tu domā, ko viņšr kas visā savā mūžā nav darījis nekā cita, kā tikai svaidījies ar tēva naudu, ko viņš darīja? Viņš tēloja streiklauzi! Jā. Viņu aprakstīs laikraksti, un visi brunči, kam viņš skrien paka), tagad degs gaišās liesmās un teiks: «Ak Dievs! Rojs Blanšars, tas tik ir puisis!» īsts vīrs — šis nelga! Kādu dienu es viņu mīcīšu kā mālus savos pirkstos. Nekad man nav tā niezējuši pirksti kādu piekaut, kā šo vīru.»
«Un — o, šo vācu kāravu es arī neaizmirsīšu. Bet viņš- jau dabūja tagad arī. Viens viņam pārsita galvu ar ogles gabalu, tik lielu kā ūdens spainis. Karaspēku viņi neiedrošinājās izsaukt. Baidījās šaut. Mēs krietni viņus apstrādājām, slimnieku un policijas patruļas ratiem bija jāstrādā virsstundas. Vai zini — mēs apturējām visu procesiju uz Četrpadsmitās un Brodveja, taisni pretim pilsētas valdes namam; sākām ar beidzamiem, sagriezām pieciem pajūgiem zirglietas un garāmejot universitātes zēniem pāris reizes mīlīgi uzplaukšķinājām.»
«Bet ko darīja Blanšars?» Saksona viņam atkal atgādināja.
«Viņš bija procesijas priekšgalā un brauca manā pajūgā. Visi bija no mana staļļa. Viņš bija salasījis veselu baru šos universitātes puišus — dienaszagļus, kas dzīvo uz sava tēva kabatas. Viņi atbrauca pie staļjiem un, pusei Oklendas policistu piepalīdzot, izvilka ratus. Tā tik bija izrāde! Bruģa akmeņi bira kā krusa, un gumijas nūjas lēkāja pa mūsu pakaušiem — rat-tat-tat-tat, rat-tat-tat-tat! Astoņus no mūsējiem apcietināja un kādu duci Sanfrancisko važoņu, kas bija piesteigušies tiem palīgā. Šie Fris- kas važoņi ir gatavie velni. Likās, ka puse Oklendas strādnieku ieradusies mums palīdzēt, un tagad droši vien lielākā daļa sēž cietumā. Mūsu advokātiem būs jāaizstāv arī viņi.
Bet par to vari būt pārliecināta, ka Rojs Blanšars un viņam līdzīgie mūsu darīšanās vairs nemaisīsies. Blanšars brauca pirmais, viņu noslaucīja no sēdekļa, bet viņš tomēr neatlaidās.»
«Viņš, jādomā, ir drosmīgs vīrs,» Saksona teica.
«Drosmīgs?» Bilijs iesaucās. «Ar policiju, armiju un floti aizmugurē? Man rādās, ka tu arī nostājies viņu pusē. Drosmīgs? Izņem no mūsu bērnu un sievu mutēm maizi. Vai pagājušā naktī nenomira Džonesa mazais? Viņam pietrūka mātes piena, jo mātei nav pietiekoši ko ēst. Es zinu, un tu zini, ka vecas krustmātes un svainienes tagad dučiem ved uz nabagmājām, jo viņu piederīgiem nav iespējams par tām gādāt.»
Rīta laikrakstos Saksona lasīja par veltīgo mēģinājumu pārtraukt važoņu streiku. Roju Blanšaru cildināja kā varoni un nostādīja par labu priekšzīmi visiem bagātajiem pilsoņiem. Un Saksona nevarēja citādi, viņa apbrīnoja šā cilvēka drosmi. Tas bija kaut kas lielisks, kā viņš bija nostājies pret kaucošo pūli.
Vakarā Saksona un Bilijs devās uz pilsētu. Pārnācis mājās un neatradis nekā ko ēst, viņš bija paņēmis Saksonu zem rokas un uzlicis uz otras mēteli. Mēteli viņš bija ieķīlājis, un viņi abi drūmā jutoņā bija ēduši vakariņas kādā japāņu restorānā, kur par desmit centiem neizprotamā kārtā varēja savā ziņā pieklājīgi paēst. Paēduši viņi gribēja iet uz kino, kas katram maksāja piecus centus.
Pie Centrālbankas ēkas Biliju aizturēja divi važoņi, arī streikotāji. Bilijs aizgāja viņiem līdzi, bet Saksona palika uz stūra gaidot. Kad viņš pēc trīsceturtdaļstundas ieradās, Saksona vēroja, ka viņš ir dzēris.
Puskvartālu tālāk pie Foruma Bilijs pēkšņi palika stāvot. Ietves malā stāvēja kāds privātauto un jauns cilvēks palīdzēja divām eleganti ģērbtām dāmām tur iekāpt. Pie stūres sēdēja šoferis. Bilijs uzlika savu roku jaunajam vīrietim uz pleca. Viņš bija tikpat platiem pleciem kā Bilijs
un nedaudz lielāks. Zilām acīm un stingriem sejas vaibstiem, pēc Saksonas domām skaists vīrietis.
«Uz vienu vārdu,» Bilijs teica lēnā, klusā balsī.
Jaunais vīrietis uzmeta ātru skatienu Bilijam, tad Saksonai un nepacietīgi teica: ( «Kas ir?»
«Jūs esat Blanšars,» Bilijs iesāka. «Es jūs vakar redzēju. Jūs bijāt procesijas priekšgalā.»
«Jā, vai es to labi neizdarīju?» Blanšars jautri jautāja un atkal paskatījās uz Saksonu.
«Kā ne. Bet par to es negribēju ar jums runāt.»
«Kas jūs tāds esat?» otrs iejautājās, jo tam pēkšņi bija radušās aizdomas, i «Streikotājs. Bija taisni gadījies, ka jūs braucāt manā:
pajūgā, un tas ir viss. — Nē, atstājiet vien savu šaujamo!» (Blanšars jau bija iebāzis roku pa pusei kabatā.) «Es še nekā neuzsākšu. Gribēju jums tikai kaut ko pateikt.»
i «Bet tad, lūdzu, ātri.»
Blanšars pacēla kāju, lai kāptu automobilī.
«Jā,» Bilijs turpināja, bet runāja tāpat nesteigdamies un lēni. «Es gribēju tikai teikt, ka es jūs uzmeklēšu. Ne- tagad, kamēr streiks vēl nav beidzies, bet vēlāk es jūs tik pamatīgi iepēršu, kā neviens jūs vēl nekad nav pēris.»
Blanšars vērīgi paskatījās uz Biliju, viņā bija pamodusies jauna interese un acīs lasāms apbrīns. 1 «Jūs esat varens puisis,» viņš teica. «Bet vai jūs do
mājat, ka spēsit to izdarīt?»
«Protams. Mīcīšu jus kā mālus.»
«Nu labi, mans draugs. Kad streiks būs beidzies, atnāciet pie manis. Tad jau redzēsim.»
«Neaizmirstiet,» Bilijs piebilda. «Es jūs mīcīšu.»
Rojs Blanšars palocīja galvu, laipni pasmaidīja abiem,, noņēma Saksonas priekšā cepuri un iekāpa automobilī.
Tagad Saksonai dzīve šķita pilnīgi bez jēgas un sakarības. Viņa dzīvoja kā ļaunā murgā. Viss bija iespējams, pat visneiespējamākās lietas. Nebija nekādas atelpas šai anarhistiskajā plūsmā, kas viņu nesa pretim katastrofai — kādai, to viņa pati nezināja. Ja varētu paļauties uz Biliju, viņa no nekā nebītos. Bet viņš tai bija atrauts, pa-
kļauts vispārējam ārprātam. Šī pārmaiņa bija tik radikāla, ka viņš šķita svešinieks pats savā mājā. Tas bija cits cilvēks, kas raudzījās ar viņa acīm — svešs vīrietis ar varmācīgām un naida pilnām domām; vīrietis, kas neredzēja nekur nekā laba, šolaiku derdzīgo patvarību dedzīgs cienītājs. Šis cilvēks vairs nenosodīja Bertu, bet tagad jau pats klusu murmināja par dinamītu un revolūciju.
Saksonai maksāja daudz pūļu palikt līdzsvarotai, kā arī saglabāt sava gara un miesas svaigumu un pievilcību, ko Bilijs agrāk bija tik augstu vērtējis. Tikai reiz viņa zaudēja spēju sevi savaldīt. Bilijs bija neparasti īgnā jutoņā, un kāda viņa sevišķi brutāla un netaisna piezīme dziļi aizvainoja Saksonu.
«Ar ko tu runā?» viņa sašutusi iesaucās.
Bilijs bija tik pārsteigts, ka palika kā bez valodas un spēja tikai raudzīties viņas sejā, kas bija gluži bāla.
«Neiedrošinies ar mani nekad vairs tā runāt,» viņa pavēloši teica.
«Ak, vai tad tu nesaproti, ka man ir nejēdzīgs garastāvoklis?» viņš teica, pa pusei atvainojoties, pa pusei spītīgi. «Dievs vien zina, man ir pietiekoši daudz iemeslu tādam būt.»
Kad viņš bija aizgājis, Saksona iekrita gultā un raudāja, it kā tai taisītos lūzt sirds. Jo viņa, kas varēja tik nesavtīgi un pazemīgi mīlēt, bija lepna sieviete. Tikai lepnie spēj būt patiesi pazemīgi un stiprie īsti maigi. Bet ko līdzēja būt lepnai un drosmīgai, ja viņas vienīgais cilvēks pasaulē bija zaudējis savu lepnumu, cīņas gatavību, taisnības jēdzienu un uzvēla viņas pleciem kopējas nelaimes smagāko daļu. Un tāpat kā viņa bija nesusi savas dziļās bēdas par zaudēto bērnu, tāpat viņa bija viena arī tagad šai jaunajā, savā ziņā varbūt vēl lielākajā nelaimē. Viņa Biliju varbūt nemīlēja mazāk, bet viņas mīla kļuva mazāk lepna, mazāk paļāvīga; mīlai piejaucās līdzcietība — līdzcietība, kas nestāv tālu no nicināšanas, un tas viņai lika nodrebēt.
Viņa cīnījās ar sevi, lai gūtu drosmi raudzīties acīs arī šai jaunajai situācijai. Viņai iezagās sirdī piedošanas jūtas, un tās viņai sagādāja atvieglojumu, līdz ienāca prātā, ka īstā, cēlā mīlā nedrīkstētu būt vietas piedošanai. Viņa raudāja atkal, un atkal cīnījās. Viena lieta bija skaidra: šis Bilijs nav tas Bilijs, ko viņa mīlējusi. Šis ir cits vīrietis, slims un tikpat nespējīgs atbildēt par saviem darbiem kā drudža slimnieks par savām murgu vīzijām. Viņai vajadzēja kļūt par Bilija kopēju, bez lepnuma, bez nicināšanas un bez domām par piedošanu. Un bez tam viņš tiešām atradās cīņas degpunktā un bija kā apreibis no sitieniem, ko vērsa pret citiem, kā arī no tiem, ko citi vērsa pret viņu.
Un tā Saksona cēlās un bruņojās cīņai, visgrūtākai cīņai, kāda jebkad pasaules arēnā izcīnīta — sievietes cīņai. Viņa atmeta visas šaubas, visas aizdomas. Piedot viņa nekā nepiedeva, jo nebija nekā tāda, kas prasītu piedošanu. Viņa apņēmās ticēt, absolūti ticēt savas un Bilija mīlas skaidrībai un dzidrumam — ticēt, ka tā ir tikpat nesatricināma, kā vienmēr bijusi, kāda tā atkal kļūs un vienmēr paliks, kad pasaule atgūs zaudēto līdzsvaru.
Vakarā, kad Bilijs pārnāca mājās, Saksona izteica domas, ka, ievērojot ārkārtējos apstākļus, viņa varētu atkal sākt šūt un tā palīdzēt uzturēt pavardā uguni līdz tam laikam, kamēr streiks beigsies. Bet Bilijs par to negribēja ne dzirdēt.
«Būs jau labi,» viņš atkal un atkal apgalvoja. «Tev nav jāstrādā. Es naudu pagādāšu, nedēļa vēl nebūs beigusies, kad nauda būs mājās, un tu varēsi visu iegādāties. Sestdienas vakarā mēs iesim uz rēviju — īstu rēviju, nevis kino. Sestdienas vakarā mēs iesim. Līdz tam laikam man nauda būs, tas ir skaidrs.»
Piektdienas vakarā viņš nepārnāca mājās uz vakariņām, un Saksona to ļoti nožēloja, jo Megija Donavana bija atnesusi pagājušā nedēļā aizlienētos kartupeļus un miltus, un viņa bija pagatavojusi labas vakariņas. Līdz pulksten deviņiem viņa neļāva apdzist pavarda ugunij, bet tad negribot devās pie miera. Viņa labprāt būtu palikusi nomodā, bet neiedrošinājās, jo labi zināja, ka tas viņam nepatiks, ja viņš pārnāks piedzēries.
Pulkstenis bija tikko nositis vienu, kad viņa izdzirda aiz- cērtamies dārza vārtiņus. Smagā, gausā gaitā, kas nevēstīja nekā laba, viņš nāca pa kāpnēm augšā, un viņa dzirdēja to grābstāmies ap atslēgas caurumu. Viņš ienāca guļamistabā un, smagi nopūzdamies, atsēdās. Viņa gulēja nekustēdamās, jo zināja, cik viņš ir pārspīlēti jūtīgs, kad dzēris, un baidījās viņu aizskart ar to, ka ir nomodā un gaidījusi viņu pārnākam. Tas nebija viegli. Viņa tā sažņaudza rokas, ka nagi dziļi iespiedās delnās un ķermenis gandrīz sastinga no lielām pūlēm gulēt nekustīgi. Nekad viņš vēl nebija šādā stāvoklī pārradies mājās.
«Sakson!» viņš aizsmacis iesaucās. «Sakson!»
Viņa staipījās un nožāvājās.
«Jā, kas ir?» viņa atsaucās.
«Vai tu neiededzinātu spuldzi? Man neklausa pirksti, tie visi ir tādi kā īkšķi.»
Uz viņu neskatīdamās, Saksona paklausīja, bet viņai tik stipri trīcēja rokas, ka spuldzes cilindrs tinkšķēdams sitās pret stikla kupolu un sērkociņš nodzisa.
«Es neesmu piedzēries,» viņš runāja tumsā, un viņa aizsmakusi balss trīcēja. «Es tikai dabūju divus vai trīs belzienus … krietnus belzienus.»
Otrais mēģinājums aizdedzināt spuldzi izdevās. Apgriezušies un paskatījusies uz viņu, Saksona no bailēm skaļi iekliedzās. Kaut gan viņa bija dzirdējusi viņa balsi un zināja, ka tas ir Bilijs, viņa to tomēr nepazina. Šo seju viņa nekad nebija redzējusi. Sapampusi, sasista, asins izplūdumu plankumiem noklāta, tā bija zaudējusi līdzību tai sejai, ko viņa labi pazina. Viena acs bija pilnīgi ciet, otra raudzījās pa šauru šķirbiņu, ko ieskāva zili sarkana sapampusi miesa. Vienai ausij bija norauta gandrīz visa āda. Visa seja bija kā sapampis asiņains gaļas gabals, un viņa labais žoklis izskatījās divreiz lielāks nekā kreisais. Nav brīnums, ka Bilija balss tik dobja, viņa domāja, kad ieraudzīja viņa briesmīgi sasistās un sapampušās lūpas, kas vēl arvien asiņoja. Viņai gandrīz kļuva nelabi, raugoties uz viņu, un sirdī atplauka silta līdzjūtība. Viņa ilgojās apskaut to savām rokām, glāstīt un apmīļot, bet veselais prāts to liedza.
«Ak, tu nabaga, nabaga zēns,» viņa iesaucās. «Saki, ko lai es daru. Es nekā no šādām lietām nesaprotu.»
«Ja tu man palīdzētu noģērbties,» viņš aizsmacis pazemīgi teica. «Esmu gluži stīvs.»
«Un tad karstu ūdeni — tas tev darīs labu,» viņa piebilda un sāka uzmanīgi novilkt svārku piedurkni pāri sa- pampušai un nevarīgai rokai.
«Es jau tev teicu, ka tie man visi kā īkšķi,» viņš saviebies teica, pacēla roku un šķielēja uz to pa šauro spraugu.
«Atsēdies, atsēdies un pagaidi, kamēr aizkuršu uguni un sasildīšu ūdeni. Tas būs ātri. Tad es tev palīdzēšu noģērbties.»
No virtuves viņa dzirdēja to klusi murminām:* «Mums vajadzēja tās naudas, Sakson; mums tās vajadzēja.»
Dzēris viņš nebija, to viņa redzēja, un no viņa nesakarīgi šļupstētiem vārdiem Saksona noprata, ka viņš murgo.
«Tas tik bija pārsteigums,» viņš stāstīja, kamēr Saksona viņam palīdzēja noģērbties, un drusku pa druskai viņa dabūja zināt visu, kas bija noticis. «Tas bija kāds nepazīstams Čikāgas bokseris. Viņi man to uzlaida kaklā. Akmes kluba sekretārs jau mani brīdināja, ka man būšot darba pilnas rokas. Es būtu uzvarējis, ja būtu labā formā. Bet piecpadsmit mārciņu mazāk, netrenējies — kāda tur var būt forma. Bez tam es pēdējā laikā esmu daudz dzēris, nebija vairs vecā spara.»
Bet Saksona, kas uzmanīgi novilka viņa kreklu, vairs neklausījās. Tāda pati kā viņa seja bija arī Bilija skaistā muskuļainā mugura — to nevarēja vairs pazīt. Zīda gludā baltā āda bija saplēsta asinīs. Asiņainās svītras pa lielākai daļai šķērsoja muguru, bet dažas bija arī gareniskas.
«Kur tad tu tās ņēmi?» viņa jautāja.
«Tur vainīgas virves. Atrados uz tām biežāk, nekā patīk atcerēties. O! Viņš man krietni sadeva. Bet tomēr nolikt nevarēja. Es izturēju visus divdesmit raundus un varu tev tikai teikt, ka arī viņš mani atcerēsies. — Aptausti manu galvu. Sapampusi, vai ne? Protams. Viņš visu laiku tur vien tēmēja. — O, bet kā viņš velēja! Kā viņš velēja! Savu mūžu nebiju nekā tāda piedzīvojis. «Čikāgas briesmas», tā viņi to dēvē, un es noņemu savu cepuri viņa priekšā. Viņš ir krietns puisis. Bet es ar viņu tiktu galā, ja būtu formā un nebūtu zaudējis veco sparu. — O! Uh! Uzmanīgi! Tas svilina kā uguns!»
«Tas ir sitiens pa nierēm,» Bilijs paskaidroja. «Uz tiem viņš bija kā velns. Ikreiz kad saķērāmies, viņš tur vien trieca dūri. Beidzot kļuva tik sāpīgi, ka katru reizi sarāvos … līdz sāku grīļoties un nekā vairs nesajēdzu. Tie nav «nokauta» sitieni, bet ilgā cīņā briesmīgi nogurdina. Tas atņem spēku.»
Saksonai saskrēja acīs asaras, un viņa būtu varējusi vai raudāt par to, kā saplosīta viņas skaistā slimā zēna miesa.
Kad viņa paņēma vīra bikses un nesa pāri istabai, lai pakārtu, kabatā žvadzēja nauda. Viņš pasauca Saksonu atpakaļ un izvilka no kabatas sauju sudraba naudas.
«Mums tā nauda bija vajadzīga, mums tā bija vajadzīga,» viņš atkal un atkal murmināja, pūloties saskaitīt naudas gabalus, un Saksona noskārta, ka viņš atkal murgo.
Tas viņai dūrās sirdī, jo tā atcerējās visas rūgtās domas, kas pēdējā laikā to bija mocījušas un gandrīz sagrāvušas viņas ticību Bilijam. Beigu beigās šis fiziskā ziņā lieliskais vīrietis bija vēl tikai zēns, viņas zēns. Viņš šo briesmīgo sodu bija izcietis viņas dēļ, mājas dēļ, mēbeļu dēļ, kas bija viņu mājā, viņu mēbeļu. Tā viņš teica tagad, kad tikko pats vairs sajēdza, ko saka: «Mums tā nauda bija vajadzīga.» Viņa nav izslēgta no viņa domām, kā tai bija licies. Tagad, pusnemaņas stāvoklī, kad viņa dvēseles saites šķita atraisītas, domas par viņu atkal bija pirmā vietā. Mums bija vajadzīga nauda! Mums!
Saksonai ritēja pār vaigiem asaras, kad viņa noliecās pār to, un tai šķita, ka viņa nekad nav to mīlējusi tik karsti, kā pašreiz.
«Ņem, saskaiti tu to naudu,» viņš teica, netikdams ar grūto uzdevumu galā, un pasniedza naudu Saksonai. «Cik tur ir?»
«Deviņpadsmit dolāri un trīsdesmit pieci centi.»
«Pareizi… tik daudz saņem zaudējušais… divdesmit dolārus. Izdzēru dažas glāzes, pacienāju arī citus, un brauciens uz mājām — dzelzceļa biļete. Ja es būtu uzvarējis, saņemtu simts dolārus. Par to es cīnījos. Tas būtu mūs uz kādu laiku atsvabinājis no visām rūpēm. Ņem to naudu pie sevis. Tomēr labāk kā nekas.»
Iegūlies gultā, viņš nevarēja aizmigt, jo cieta briesmīgas sāpes. Saksona stundu pēc stundas mainīja siltās kompreses un mīkstināja sasistās vietas ar krēmu, saudzīgi un viegli aizskarot tās tikai pirkstu galiem. Bet viņš tikmēr runāja, šad tad sāpīgi ievaidējās un vēlreiz pārdzīvoja visu briesmīgo cīņu, žēlojās par zudušo naudu un nevarēja samierināties ar apvainojumu, kas bija nodarīts viņa lepnumam. Skaudrāk par fiziskām sāpēm smeldza ievainotais lepnums.
Beidzot, dienai austot, viņš aizmiga. Viņš stenēja un vaidēja, seja tam raustījās sāpēs, viņš nemierīgi mētājās pa gultu, velti mēģinādams rast mieru un miegu.
Tad tāds ir bokss, Saksona domāja. Tas jau ir daudz ļaunāk, nekā viņa bija domājusi. Viņai pat nebija ienācis prātā, ka ar boksa cimdos tērptām rokām var nodarīt tādus miesas bojājumus. Viņš nekad vairs nedrīkst boksēties. Tad jau trači uz ielas ir pieņemamāki. Viņa domāja par to, cik sava zīda zaudējis Bilijs, kad izdzirda viņu murminām un redzēja, ka viņš atver acis.
«Kas ir?» viņa jautāja, bet tai pašā acumirklī saprata, ka viņa acis nekā neredz un viņš runā drudža murgos.
«Sakson! Sakson!» viņš sauca.
«Jā, Bilij. Kas ir?»
Viņš ar roku taustīja gultu tai vietā, kur parasti viņa mēdza gulēt.
Un atkal viņš sauca, un Saksona atsaucās, bet šoreiz skaļāk un pie pašas auss, ka esot tam blakus. Viņš atviegloti nopūtās un saraustīti murmināja:
«Man vajadzēja tā darīt… mums tā nauda bija vajadzīga.»
Viņš aizvēra acis un gulēja tagad mierīgāk, kaut gan vēl turpināja murmināt. Viņa bija dzirdējusi par smadzeņu iekaisumiem un bija ļoti nobijusies. Viņa atcerējās, reiz. viņš tai bija stāstījis, ka Bilijs Merfijs tam licis uz pakauša ledu.
Uzmetusi uz galvas lakatu, viņa aizsteidzās uz tuvējo dzertuvi. Tā bija tikko kā atvērta, un apkalpotājs pašreiz to slaucīja. Viņš tai iedeva tik daudz ledus, cik tā vēlējās, un saskaldīja to nelielos gabalos. Atgriezusies mājās, viņa uzlika ledu Bilijam uz galvas un siltu gludekli pie kājām. Seju viņa tam iezieda ar krēmu, ko iepriekš atvēsināja uz ledus.
Bilijs nogulēja līdz vēlai pēcpusdienai, bet tad, Saksonai par lielām izbailēm, gribēja celties augšā.
«Man jāparādās,» viņš paskaidroja. «Es nevēlos, lai viņi mani izsmej.»
Viņa palīdzēja tam apģērbties. Ģērbšanās tam sagādāja lielas mocības, un, ciešot lielas sāpes, viņš izgāja no mājām, lai viņa pasaules vīri redzētu, ka tas pēriens, ko viņš vakar saņēmis, nespēj viņu noguldīt gultā.
Tas bija lepnums, kas nebija līdzīgs sievietes lepnumam, un Saksonai bija jādomā par to, vai tādēļ tas būtu mazāk apbrīnojams.
Nākošās dienās sapampumi apbrīnojami ātri atslāba. Tas, ka brūces tik ātri dzija, pierādīja, cik Bilijam laba veselība. Vienīgais, kas vēl lika atcerēties notikušo, bija zilumi ap acīm, sevišķi uzkrītoši viņa ļoti gaišajā sejā. Bija vajadzīgas divas nedēļas, līdz miesa acu tuvumā atguva savu normālo krāsu, un šo divu nedēļu laikā notika vairākas ievērojamas lietas.
Otto Franks nebija tiesāts ilgi. Pēc tam, kad zvērinātie — gandrīz visi viņi bija veikalnieki un uzņēmēji — atzina viņu vainīgu, Franku nekavējoties aizveda uz San- kventinu, lai izpildītu sodu.
Cesteru Džonsonu un pārējos četrpadsmit streikotājus tiesāja ilgāk, bet arī tas beidzās šo divu nedēļu laikā. Cesteru Džonsonu notiesāja uz nāvi, divus streikotājus uz mūžu cietumā, trijiem piesprieda katram pa divdesmit gadiem. Tikai divus attaisnoja, pārējie septiņi dabūja no diviem līdz septiņiem gadiem katrs.
Tas viss dziļi nomāca Saksonu. Bilijs kļuva vēl drūmāks, bet viņa cīņas gars nebija saplacis.
«Karā vienmēr kādu nogalina,» viņš teica. «Citādi nemaz nav iespējams. Bet veids, kā viņi notiesāti, to es vienkārši nespēju saprast. Viņus varēja atzīt par vainīgiem visus vai arī nevienu. Un, ja visi vainīgi, arī sodam vajadzēja būt vienādam. Viņus vajadzēja visus pakārt tāpat kā Cesteru Džonsonu, vai arī nedrīkstēja kārt nevienu.»
«Es tik bieži esmu dejojusi ar Cesteru Džonsonu,» Saksona teica. «Pirms daudz, daudz gadiem es pazinu viņa sievu Kitiju Brediju. Kartonāžas fabrikā mēs strādājām blakus. Viņa tagad ir pie savas precētās māsas Sanfrancisko. Bērnu arī gaida. Viņa bija ļoti skaista. Ap viņu vienmēr vijās vesels pielūdzēju bars.»
Bargie spriedumi ļoti nelabvēlīgi ietekmēja arodsavie- nību biedrus. Tie nekļuva vis mazdūšīgāki, ko ar bargajiem spriedumiem cerēja panākt, bet gan vēl naidīgāki. Bilija nožēlas par boksa cīņu, viss jaukais un mīļais, kas bija atplaucis tais dienās, kad Saksona viņu kopa, atkal izgaisa. Mājās viņš vai nu drūmi klusēja un perināja savas naida domas, vai arī runāja, kā pēdējā laikā pirms savas nāves bija runājis Bērts, šis pēdējais mohikānis. Mājās viņš nāca tagad vēlu un arī dzēra daudz.
Saksona jau gandrīz bija zaudējusi cerību. Viņa negribot sāka gatavoties neizbēgamajai traģēdijai, ko viņas slimīgi satrauktā fantāzija tai uzbūra tūkstoš drausmās ainās. Visbiežāk viņas iztēle tai rādīja, ka Biliju pārnes mājās uz nestuvēm, vai arī viņu aicina pārtikas veikalā pie tālruņa un kāda sveša balss tai strupi paziņo, ka viņas vīrs nogādāts vai nu slimnīcā vai morgā. Kad pēdējā laikā notika mīklainie zirgu noindēšanas gadījumi un vienam no lielāko transporta firmu īpašniekiem ar dinamītu
saspridzināja māju, viņa jau redzēja Biliju cietumā valkājam svītroto cietumnieka tērpu vai arī uz Sankventinas ešafota, bet savu māju Priežu ielā reportieru un preses fotogrāfu ielenktu. Un tomēr viņas dzīvā iztēle nebija varējusi atrast to veidu, kādā katastrofa beidzot izpaudās. Kurinātājs Harmons, viņu īrnieks, uz darbu iedams, bija palicis virtuvē stāvot, lai pastāstītu Saksonai par Alvizo* purvos notikušo dzelzceļa katastrofu. Viņš jau gandrīz, bija beidzis stāstīt, kad ienāca Bilijs, un Saksona, redzot drūmo liesmu viņa acīs zem smagajiem plakstiem, saprata,, ka viņš ir dzēris. Nikni paskatījies uz Harmonu, viņš ne- pasveicināja Saksonu, bet atslējās pret sienu.
Harmons izjuta stāvokļa neveiklumu un pūlējās izlikties it kā to nemaz nemanītu.
«Es jūsu sievai pašreiz stāstīju…» viņš iesāka, bet Bilijs viņu nikni pārtrauca.
«Man nav nekādas daļas par to, ko jūs viņai stāstījāt. Bet tagad es jums kaut ko pastāstīšu, godātais kungs.. Mana sieva tik bieži posusi jūsu gultu, ka man tas vairs nepatīk.»
«Bilij!» Saksona kliedza, un viņas seja liesmoja no dusmām un apvainojuma.
Bilijs viņu neievēroja. Harmons teica:
«Es nesaprotu …»
«Nu, man nepatīk jūsu ģīmis,» Bilijs paskaidroja viņam. «Ejiet projām. Taisieties, ka pazūdat. Nu, vai sapratāt?»
«Es nesaprotu, kas ar viņu noticis,» Saksona ātri teica kurinātājam. «Viņš nav pie pilna prāta. Ak, es tā kaunos» tā kaunos.»
«Bet tu turi muti un nerunā,» Bilijs teica pagriezies pret Saksonu.
«Bilij!» viņa mēģināja iebilst.
«Un ej no šejienes laukā. Ej otrā istabā.»
«Klausieties,» Harmons teica. «Tā nu gan ar cilvēku ne- apietas.»
«Esmu jums devis pārāk lielu vaļu,» bija Bilija atbilde.
«Es savu īres naudu esmu arvien kārtīgi maksājis, vai tā nav?»
«Man, taisnību sakot, vajadzēja jums ielauzt pakausi» un nemaz lāgā nezinu, kādēļ nevarētu to darīt.»
«Ja tu, Bilij, iedrošināsies to darīt…» Saksona iesāka.
«Vai tu vēl esi šeit? Ja tu neiesi iekšā, es tev palīdzēšu.»
Viņa roka apskāva Saksonas delmu. Vienu acumirkli viņa mēģināja pretoties, bet tai brīdī, kad Bilija pirksti saspieda viņas delmu, tā nojauta viņa neparasto spēku.
Dzīvojamā istabā sēžot, viņa spēja tikai raudāt un klausīties, kas notiek virtuvē.
«Es palikšu līdz nedēļas beigām,» kurinātājs teica. «Esmu samaksājis uz priekšu.»
«Kad tik tu nemaldītos,» Bilijs teica, un kaut runāja gausi, it kā vilcinoties, balss tam drebēja dusmās. «Ja vēlies saglabāt savu veselību, tu nevari vien pietiekoši ātri izvākties no šejienes — un ar visām savām paunām. Es kuru katru acumirkli varu sākt.»
«Es zinu, ka jūs esat kauslis …» kurinātājs iesāka.
Saksona dzirdēja sitienu — kļūdīties nebija iespējams; plīsa stikls; cīņas troksnis pie virtuves durvīm, un beidzot kāds ķermenis smagi noripoja pa kāpnēm pagalmā. Viņa dzirdēja Biliju ienākam atpakaļ virtuvē, dzirdēja viņu staigājam — viņa saprata, ka Bilijs saslaucīja stikla šķembas. Beidzis šo darbu, viņš pie izlietnes nomazgājās un slaukoties sāka svilpot, tad ienāca dzīvojamā istabā. Viņa neskatījās uz Biliju, jo jutās gluži slima, un viņu māca bezgalīgas skumjas. Viņš apstājās, it kā neziņā ko darīt.
«Iešu uz pilsētu,» viņš beidzot teica. «Mums ir arodbiedrības sapulce. Ja neierodos, tad tas nelga būs nodevis mani policijai.»
Viņš atvēra mājas priekšdurvis un apstājās. Saksona zināja, ka Bilijs skatās uz viņu. Tad durvis aizvērās, un viņa dzirdēja to kāpjam lejup.
Saksona bija gluži apstulbusi. Domāt viņa nespēja. Viņa nezināja ko domāt. Viss bija tik neticams, neiedomājams. Aizvērtām acīm viņa atlaidās pret krēsla atzveltni. Galvā tai nebija nevienas skaidras domas. Viņu nomāca neskaidra doma, ka nu visam pienācis gals.
Bērni, kas rotaļājās uz ielas, atmodināja viņu īstenībai. Bija vakars. Viņa aiztaustījās līdz spuldzei un iededza to. Virtuvē viņa trīcošām lūpām ilgi skatījās uz nabadzīgajām pusgatavajām vakariņām. Uguns pavardā bija izdzisusi. Odens no kartupeļiem novārījies. Paceļot katla vāku, tai sitās pretim nejauka piedeguma smaka. Viņa pa paradumam rūpīgi izberza un izmazgāja katlu, nokopa visu, nomizoja kartupeļus un sagrieza šķēlēs, lai rīt varētu uzcept. Tikpat mehāniski viņa noģērbās un aizgāja gulēt.
Viņas saltais miers bija nedabīgs, tik nedabīgs, ka, nolikusi galvu uz spilvena un aizvērusi acis, viņa tūlīt aizmiga un gulēja ciešā miegā, līdz viņu uzmodināja gaišā rīta saule.
Tā bija pirmā nakts, ko viņa kopš kāzām pavadīja viena, bez Bilija. Viņa bija gluži pārsteigta, ka nav gulējusi nomodā un baiļojusies par viņu. Plaši ieplestām acīm, gandrīz nekā nedomājot, viņa palika guļot, līdz viņas uzmanību pievērsa sāpes rokā. Sāpēja tā vieta, kur Bilijs to bija sakampis. Apskatījusi to, viņa redzēja, ka Bilija pirksti tur atstājuši zilus un melnus plankumus. Saksona bija pārsteigta, ne tik daudz par to faktu, ka to izdarījis cilvēks, ko viņa par visu vairāk pasaulē mīlēja, bet gan par viņa tīri fizisko spēku, viņu pārsteidza tas, ka spiediens, kas bija ildzis tikai vienu īsu mirkli, atstājis tādas briesmīgas pēdas. Vīrieša spēks bija briesmīga lieta. Viņa notvēra sevi domājot par to, vai Cārlijs Longs ir tikpat stiprs kā Bilijs.
Tikai, apģērbusies un iekūrusi uguni, viņa sāka domāt par tuvāk stāvošām lietām. Bilijs nebija atgriezies. Tātad viņš ir apcietināts. Kas viņai būtu darāms? Atstāt viņu cietumā, aiziet un sākt dzīvi no jauna? Protams, dzīvot tālāk ar cilvēku, kas rīkojies tā, kā viņš to darījis, nebija iespējams. Bet tad uzpeldēja cita doma: vai tiešām nebija iespējams? Beigu beigās viņš taču bija viņas vīrs. Labās un ļaunās dienās — šo frāzi viņa sevī atkārtoja pastāvīgi, un tā atradās visu viņas domu aizmugurē. Viņu pamest bija tikpat kā padoties. Viņa cēla visu šo lietu priekšā tribunālam, kur tiesnesis bija viņas atmiņas par māti. Nē, Dēzija nekad nebūtu padevusies. Dēzija bija cīnītāja. Tādēļ arī viņai, Saksonai, jācīnās. Un bez tam — to viņa labprāt atzina, kaut arī veids, kā viņa to darīja, bija salts un vienaldzīgs — Bilijs bija labāks, nekā vīri parasti mēdz būt. Labāks nekā lielais vairums citu vīru, par ko viņa bija dzirdējusi, un Saksona atcerējās viņa agrāko dienu smalkjūtību un takta izjūtu, kā arī pastāvīgi atkārtoto teicienu: mums nekas nav labs diezgan, Robertsu ģimene neskopojas.
Pulksten vienpadsmitos pie viņas atnāca viesis. Tas bija Buds Stroderss, Bilija streika posteņu biedrs. Viņš pastāstīja Saksonai, ka Bilijs liedzies iemaksāt drošības naudu, nevēlējies aizstāvi un lūdzis viņu nodot tiesai. Viņš atzīts par vainīgu un sodīts ar sešdesmit dolāriem vai nemaksāšanas gadījumā ar trīsdesmit dienām cietuma soda.
Tāpat viņš liedzies pieņemt no biedriem naudu, ar ko samaksāt piespriesto soda naudu.
«Viņš ir gluži traks,» Stroderss beidza stāstīt. «Viņš saka, ka gribot savu laiku nosēdēt. Pēdējā laikā viņš diezgan stipri dzēra, un galvā tam nav viss kārtībā. Lūk» vēstule, to viņš iedeva, lai nododot jums. Ja jums kaut kā trūkst, nāciet tikai kurā katrā laikā pie manis. Visi zēni ir ar mieru palīdzēt Bilija sievai. Jūs piederat pie mums» ziniet. Kā ir ar naudu?»
Viņa lepni atteicās no naudas un, nogaidījusi, kamēr viesis aiziet, sāka lasīt vēstuli:
«Dārgā Sakson — Buds Stroderss solīja, ka aiznesīs tev vēstuli. Par mani neraizējies. Es saņēmu savas zāles. Tās man nepieciešamas — tu zini. Man šķiet, ka esmu bijis gluži traks, tā darīdams. Bet vienalga, nožēloju, ka esmu tā darījis. Nenāc mani apmeklēt. Es nevēlos, lai tu to darītu. Ja tev vajadzīga nauda, to tu dabūsi no savienības. Pēc mēneša es būšu mājās. Sakson, tu zini, ka es tevi mīlu, un saki pati sev, ka šoreiz piedod man, un nekad tev nevajadzēs to atkārtot.
Bilijs.»
Pēc Buda Strodersa ieradās Megija Donavana un misis Olsena; kā labas kaimiņienes viņas bija atnākušas pasērst un mierināt, un, ne vārda neminot par notikušo» smalkjūtīgi piedāvāja viņai savu palīdzību.
Pēcpusdienā ieradās Džemss Harmons. Viņš drusku kliboja, un Saksona noprata, ka viņš to labprāt būtu slēpis viņas acīm. Viņa sāka atvainoties, bet Harmons to pār- trauca.
«Es jūs nevainoju, misis Robertsa,» viņš teica. «Es zinu» ka tā nav jūsu vaina. Man šķiet, ka jūsu vīrs tajā vakarā nebija pie pilnas sajēgas. Viņam neprātīgi gribējās kauties, un es par nelaimi gadījos viņam ceļā, un tas bija viss.»
«Nu, bet vienalga …»
Kurinātājs pakratīja galvu.
«Es to visu zinu. Es arī agrāk labprāt iedzēru un esmu izdarījis dažu labu muļķību. Man tagad žēl, ka uzrādīju viņu policijai. Bet es arī biju pārskaities. Tagad esmu nomierinājies un nu nožēloju, ka to darīju.»
«Jūs esat ļoti laipns un labs,» viņa teica un tad, vilcinoties un stostoties, sāka runāt par to, kas tai nedeva mieru. «Jūs… jūs nevarat še ilgāk palikt, kad viņa… nav mājās, jūs zināt.»
«Protams, ka nevaru, tas ir skaidrs. Es jums ko teikšu. Es tūlīt sakravāšos un tā ap pulksten sešiem atsūtīšu pakaļ savām lietām. Te būs virtuves durvju atslēga.»
Nevērojot viņa protestus, Saksona tam atdeva naudu par nenodzīvotām pēdējām nedēļas dienām. Viņš tai atvadoties sirsnīgi pakratīja roku un mēģināja viņu pierunāt, lai uzmeklē to, ja tai nepieciešama palīdzība.
«Viss ir kārtībā,» viņš tai apgalvoja. «Esmu precējies, un man ir divi zēni. Vienam nav veselas plaušas, un mana sieva ar abiem bērniem dzīvo Arizonā. Dzelzceļš mums to izgādāja.»
Viņam ejot pa kāpnēm lejā, Saksona brīnījās, kā gan tik labs cilvēks varēja būt šajā ļaunajā un briesmīgajā pasaulē.
Mazais Donavanu zēns nometa uz viņas lieveņa vakara laikrakstu, un Saksona redzēja, ka pussleja veltīta Bilijam. Tas nebija glaimojoši. Bija teikts, ka viņš nostājies tiesas priekšā ar skaidri redzamām agrāko kautiņu pēdām. Viņu apzīmēja par bandītu, kausli, profesionālu bokseri, un katrai arodsavienībai esot kauna lieta skaitīt viņu par savu biedru. Notikušo uzbrukumu laikraksts apzīmēja par brutālu varas darbu, un pie tam bez mazākā iemesla. Ja visi streikotāji esot tādi, tad prātīgākais, ko Oklenda varot darit, esot likvidēt visas arodsavienības un iztriekt šo savienību biedrus no pilsētas. Un beidzot laikraksts žēlojās, ka spriedums neesot pietiekoši bargs. Vismazākais soda mērs būtu bijis seši mēneši. Laikraksts citēja, ko teicis tiesnesis, nožēlodams, ka nav varējis piespriest viņam sešus mēnešus, jo visi cietumi esot pārpildīti ar streikotājiem, kas sodīti par patvarībām.
Vakarā ejot gulēt, Saksona pirmoreiz juta, ko nozīmē vientulība. Galva tai rūca un dūca, un viņa pastāvīgi modās, lai satvertu Biliju, kam, kā viņai šķita, vajadzēja atrasties tai blakus. Beidzot viņa iededza spuldzi un gulēja, platām acīm raugoties griestos, nepārtraukti domājot un pūloties atcerēties visos sīkumos šo nelaimi, kas bija viņu tā satriekusi. Viņa varēja piedot un tomēr to nespēja. Pret viņas mīlu vērstais sitiens bija pārāk mežonīgs, pārāk brutāls. Viņas lepnums bija pārāk dziļi ievainots, lai tā varētu atgriezties domās pie tā otra Bilija, ko bija mīlējusi. Tā, vientuļi guļot un cīnoties, viņa raudāja un pūlējās aizmirst Bilija cietsirdību; jā, viņa maigi uzlika savu vaigu saspiestajam delmam, bet atkal un atkal iedegās un kā gaiša protesta liesma pret Biliju sacēlās tas viss, ko viņš bija darījis. Rīkle viņai bija izkaltusi, krūtis sajuta trulas sāpes, kas negribēja rimt, un viņu nomāca domas,, ka nu ir viss galā. Kādēļ? Kādēļ? — Bet šo dzīves mīklu viņa nespēja atminēt.
Nākošā rītā viņu ieradās apmeklēt Sāra — otru reizi pēc kāzām; nebija grūti uzminēt brāļa sievas apciemojuma iemeslu. Saksonai nevajadzēja pūlēties un aicināt talkā savu lepnumu. Viņa nolēma neaizstāvēties. Te nebija nekā ko aizstāvēt, nekā ko paskaidrot. Viss bija tā, kā tam jābūt, un nevienam gar to nebija nekādas daļas. Bet tas Sāru ieērcināja vēl vairāk.
«Es tevi brīdināju, tu nevari teikt, ka es nebūtu to darījusi,» plūda viņas pārmetumu straume. «Es zināju, ka viņš nav krietns cilvēks, ka viņš ir kauslis, slaists, bandīts. Mana sirds ieslīdēja kurpēs, kad dzirdēju, ka tu saejies ar bokseri. Tā jau es tev toreiz teicu. Bet nē; tu, protams, negribēji par to ne dzirdēt, tu ar savu smalkjūtību un daudzajiem kurpju pāriem — vairākiem nekā pieklājīgai sievietei drīkst būt. Tu zināji labāk. Un tad es teicu Tomam: «Tom,» es teicu, «tagad Saksonai ir beigas.» Tie bija mani vārdi. Kas darvu aizskar, tas nosmulējas. Kaut taču tu būtu apprecējusies ar Cārliju Longu! Tad ģimenei nebūtu jāpiedzīvo tāds kauns. Un tas vēl ir tikai sākums, ievēro to, tikai sākums. Ar ko tas beigsies, to tikai Dievs zina. Viņš vēl kādu nositīs, un tad viņu pakārs, to tavu bandītu. Jā, sēdi un gaidi, gan tu pieminēsi manus vārdus. Kādu gultu sev pataisa, tādā jāguļ …»
«Labāku es nemaz nevēlos,» Saksona iekrita tai valodā.
«Nu jā, nu jā, tā tu tikai runā,» Sāra ņirgājās.
«Es to nemainītu pat pret karalienes gultu,» Saksona vēl piebilda.
«Cietumnieka gulta,» Sāra nicīgi teica.
«Ak, ko nu tagad,» Saksona bezbēdīgi iesaucās. «Tagad jau tas modē. Gandrīz katram iepaticies cietums. Vai arī Tomu neapcietināja kādā sociālistu ielas sanāksmē? Šajos laikos visi sēž cietumos.»
Bulta bija sasniegusi mērķi.
«Bet Tomu attaisnoja,» Sāra teica.
«Vienalga, bet viņš tomēr bija cietumā.»
To nevarēja noliegt, un Sāra pārgāja uz savu iemīļoto taktiku — uzbrukumu no sāniem.
«Jā, jauki gan, kur tu ar savu labo un skaisto audzināšanu esi nonākusi — flirtēt ar savu īrnieku!»
«Kas to saka?» Saksona iedegās svētās dusmās, bet ātri savaldījās.
«To jau pat aklais var izlasīt starp rindiņām. Istabas īrnieks, jauna precēta sieviete, kas zaudējusi pašcieņu un apprecējusi bokseri — kāda cita iemesla dēļ viņi būtu plū- kušies?»
«Uz mata tāpat kā parastie ģimenes strīdi, vai ne?» Saksona mierīgi smaidīdama teica.
Sāra tā pārskaitās, ka pirmajā acumirklī nespēja izrunāt ne vārda.
«Un es gribētu, lai tu saprastu,» Saksona turpināja. «Sieviete var būt lepna, ja vīrieši cīnās viņas dēļ. Es esmu lepna. Vai tu dzirdi? Es esmu lepna. Gribu, lai tu pastāsti to visiem saviem kaimiņiem, stāsti to visiem cilvēkiem. Es neesmu govs. Vīrieši mani mīl. Vīri cīnās manis dēļ. Manis dēļ viņi iet cietumā. Un tagad ej, Sāra; un ej tūlīt, stāsti visiem cilvēkiem, ko tu esi izlasījusi starp rindiņām. Stāsti viņiem, ka Bilijs ir katordznieks, ka es esmu nekrietna sieviete, ko iekāro visi vīrieši. Vari to skandināt no jumtiem, labu veiksmi tev. Un tagad atstāj manu māju. Nekad nesper savu kāju šeit. Tu esi pārāk krietna, lai naktu šurp. Tas var kaitēt tavai labajai slavai. Padomā par saviem bērniem. Un tagad ej! Ej!»
Tikai tad, kad pārsteigtā un izbiedētā Sāra bija aizgājusi, Saksona iekrita gultā un sāka nevaldāmi raudāt. Līdz šim viņa bija kaunējusies tikai par Bilija brutalitāti un netaisno rīcību. Bet tagad viņa zināja, kā citi skatās uz šo notikumu. Tas līdz šim Saksonai nebija ienācis prātā. Viņa bija pārliecināta, ka arī Bilijs par to nebija iedomājies. Jau no paša sākuma Saksona zināja viņa uzskatus šai lietā. Viņš vienmēr bija pretojies pieņemt īrnieku, jo bija par lepnu likt savai sievai strādāt. Tikai grūtais laiks to piespieda padoties, un tagad, Saksonai raugoties atpakaļ, viņa redzēja, ka ieguvusi Bilija piekrišanu ar viltību.
Bet tas viss nevarēja grozīt ne viņu kaimiņu, ne arī pārējo paziņu viedokli. Un te atkal bija Bilijs vainīgs. Tas bija daudz briesmīgāk nekā tas viss, ko viņš agrāk bija izdarījis. Viņa tagad vairs nevarēs raudzīties nevienam acīs. Megija Donavana un misis Olsena bija ļoti laipnas, bet ko gan viņas domāja tai laikā, kamēr sarunājās ar viņu? Un, Dievs zina, ko viņas runāja savā starpā? Ko vispār ]audis teica? Ko tie runāja pie dārza vārtiņiem, pie māju durvīm? Ko runāja vīri uz ielas stūriem vai dzertuvēs?
Vēlāk, daudzo asaru nogurdināta, viņa sāka uz visu raudzīties it kā zināmā perspektīvā, sāka atcerēties visas nelaimes, ko bija pieredzējušas tik daudzas sievietes, kopš streiks sācies — Otto Franka sieva, Hendersona atraitne, skaistā Kitija Bredija, visas tās sievas, kuru vīri pašreiz Sankventinā valkāja svītroto cietumnieka tērpu. Viņas pasaule sabruka. Neviens netika žēlots. Viņa pati ne tikai neizglābās, bet viņas nelaime bija vēl lielāka, jo tai pievienojās kauns. Izmisusi viņa pūlējās sev iegalvot, ka gul un tas ir tikai ļauns sapnis, ka nākošā acumirklī modinātāja pulkstenis izraus viņu no miega un tai būs jācejas un jāgatavo Bilijam brokastis.
Tai dienā viņa nemaz nepiecēlās no gultas. Bet arī aizmigt nevarēja. Galva griezās kā virpulī, domās viņa ilgi kavējās vispirms pie nelaimes, kas tai bija uzbrukusi, tad viņa mēģināja analizēt un izprast to fantastisko jucekli, ko tā uzskatīja par savu kaunu, un beidzot tā atgriezās pie bērnu dienās piedzīvotā un pieredzētā. Domās viņa veica atkal visus tos aroddarbus, ko kādreiz bija strādājusi, izdarīja visas mehāniskās kustības, kas īpatnas katram darbam — veidoja un līmēja kārbiņas kartonāžas fabrikā, auda džutas fabrikā, gludināja gludinātavā, un strādāja ar augjiem un saknēm konservu fabrikā. Atmiņā tai pavīdēja visi deju vakari un izbraukumi zajumos, kur viņa bija piedalījusies; viņa pārdzīvoja senās skolas dienas, atcerējās visus savus skolas biedrus, kā kurš izskatījās, kā katru sauca un kur tas sēdēja. Atmiņā uzpeldēja bāreņu patversmē pavadītie skumjie gadi; viņa atsvaidzināja atmiņas par māti, atcerējās katru viņas stāstīto stāstu un domās vēlreiz pārdzīvoja savu kopdzīvi ar Biliju. Bet vienmēr — un te slēpās viņas mokas — lai cik tālu aizklīda viņas domas — tās vienmēr atgriezās pie pašreizējās nelaimes, lika sajust trulās sāpes krūtīs, sauso dedzinošo sajūtu kaklā un izjust mokošo apziņu, ka nu visam ir beigas.
Visu nakti Saksona nogulēja ar vaļējām acīm un neiz- ģērbusies. No rīta piecēlusies, nomazgājusi seju un sakārtojusi matus, viņa sajuta dīvainu spiedienu galvā, it kā tai būtu aplikta ap pieri smaga dzelzs stīpa. Tā varēja sākties kāda slimība, ko viņa pati neuzskatīja par slimību. Viņa zināja tikai to, ka jūtas neparasti dīvaini. Tas nebija drudzis. Tā nebija arī saaukstēšanās. Viņas ķermenim nekas nekaitēja, un padomājusi viņa secināja, ka tie ir tikai nervi — nervi, kam, pēc viņas un tās kārtas domām, kurai viņa piederēja, nebija nekā kopēja ar veselību.
Viņai bija dīvaina izjūta, it kā viņa būtu kļuvusi pati sev sveša, un pasaule, kur tā kustējās, šķita neskaidra un miglas plīvuros tīta, tur nebija vairs ne kontūru asuma, ne arī krāsainā dzidruma. Atmiņā radās lieli robi, un bieži gadījās, ka viņa darīja kaut ko tādu, ko nemaz nebija gribējusi darīt. Tā, piemēram, reiz viņa atjēdzās pagalmā, kur izžāva tikko izmazgāto veļu. Viņa neatcerējās, ka būtu veļu mazgājusi, un tomēr viss bija izdarīts tā, kā viņa to parasti mēdza darīt. Palagi, spilvenpārvalki un galda veļas gabali bija izsutināti; Bilija vilnas veļa bija izmazgāta siltā ūdenī ar pašpagatavotām ziepēm, ko tā gatavoja pēc Mersedesas iedotās receptes. Apskatot tuvāk virtuvi, viņa redzēja, ka ēdusi brokastīs ceptu gaļu. Tas nozīmēja, ka viņa bijusi pie miesnieka, lai gan nevarēja to atcerēties. Ziņkāra viņa iegāja guļamistabā. Gulta bija uzposta un viss kārtībā.
Mijkrēslī viņa atjēdzās, ka sēd dzīvojamā istabā pie loga un raud, raud no lielas laimes. Pirmā brīdī viņa nesaprata, par ko tā priecājas, bet tad tai pēkšņi atausa atziņa: tādēļ, ka zaudējusi savu bērniņu. «Kāda laime, kāda laime!» viņa skaļā balsī skaitīja un lauzīja rokas, bet no prieka — viņa zināja, ka dara to no prieka.
Dienas nāca un gāja. Viņa neskaidri apzinājās laika ritumu. Dažbrīd tai likās, ka pagājuši jau gadsimti, kopš Bilijs sēž cietumā. Tad atkal, ka tas noticis tikai vēl vakar vakarā. Bet visam tam cauri pastāvīgi uzpeldēja divas domas: viņa nedrīkst Biliju apmeklēt cietumā, un kāda laime, ka tā zaudējusi savu bērnu.
Reiz viņu ieradās apmeklēt Buds Stroderss. Viņš sēdēja viesistabā un sarunājās ar viņu, bet Saksonas acis kā apburtas kavējās pie Strodersa noskrandušo bikšu galiem. Kādu citu dienu ieradās savienības darbvedis. Arī tam, tāpat kā Budam Strodersam, viņa paziņoja, ka tai klājoties ļoti labi, nekas nekaišot un varēšot iztikt, līdz pārnākšot Bilijs.
Tad viņu sāka vajāt bailes. Kad viņš pārnāks. Nē; tas nedrīkst notikt. Bērnu viņai vairs nedrīkst būt. Bērns
varētu piedzimt un dzīvot. Nē, nē, tūkstošreiz nē. Tas nedrīkst notikt. Tad labāk bēgt! Viņa negribēja vairs satikties ar Biliju! Visu, tikai ne to! Tikai ne to!
Bailes nezuda. Naktīs baigajos sapņos tās kļuva par neapgāžamu tiešamību, un viņa, aukstiem sviedriem klāta, šausmās kliegdama atmodās. Miegs tai kļuva arvien nemierīgāks, arvien baigu sapņu ietekmēts. Dažreiz viņai likās, ka tā vispār nemaz neguļ, viņa zināja, ka cieš no bezmiega, un no bezmiega sekām bija mirusi viņas māte.
Kādu dienu viņa atjēdzās ārsta Hentlija pieņemamā istabā. Ārsts skatījās uz viņu, it kā nezinātu, ko lai īsti domā.
«Vai jums ir pietiekoši ko ēst?» viņš jautāja.
Viņa pamāja.
«Vai kāda nopietna vaina?»
Viņa purināja galvu.
«Viss ir kārtībā, doktor … tikai…»
«Jā, jā,» viņš to drošināja.
Un nu viņa pēkšņi zināja, kādēļ ieradusies. Viņa skaidri un vaļsirdīgi tam visu izstāstīja. Viņš lēni kratīja galvu.
«Tā lieta neiet, mazā sieviete,» viņš teica.
«Tomēr, tā iet!» viņa iesaucās. «Es zinu, ka iet.»
«Tā es nedomāju,» viņš atbildēja. «Gribēju teikt, ka nevaru jums to stāstīt. Es nedrīkstu. Tas runā pretī likumam. Pašreiz viens ārsts sēž par to Livenvortas cietumā.»
Saksona dedzīgi lūdzās. Viņš savukārt tai pastāstīja, ka tam ir ģimene, kuras dēļ nedrīkst uzņemties risku.
«Un bez tam, pašreiz nav iemesla domāt par to,» viņš teica.
«Bet būs, noteikti būs,» viņa neatlaidās.
Bet ārsts tikai skumji purināja galvu.
«Kādēļ jūs gribat to zināt?» viņš beidzot jautāja.
Saksona izkratīja viņam savu sirdi. Viņa tam pastāstīja par pirmo laimīgo kopdzīves gadu ar Biliju, par grūtajiem laikiem sakarā ar strādnieku nemieriem, par pārmaiņām, kas bija notikušas ar Biliju, un par savām briesmīgajām bailēm. Ne tas, ka viņš varētu atkal nomirt. To viņa varētu pārciest. Bet ja viņš dzīvotu! Bilijs drīz nāks no cietuma laukā, un tad sāksies briesmas. Tie jau ir tikai nedaudzi vārdi. Viņa to nestāstīs nevienam cilvēkam. Pat ar mežonīgiem zirgiem to no viņas neizraus.
Bet ārsts vēl arvien purināja galvu.
«Es nevaru, mazā sieviete. Tā ir kauna lieta, bet es nevaru uzņemties risku. Manas rokas ir saistītas. Mūsu
likumi ir aplami. Man jādomā par tiem, kas man mīļi un dārgi.»
Tikai kad Saksona jau piecēlās, lai ietu, viņš mainīja savus ieskatus.
«Nāciet šurp,» viņš teica. «Tuvu klāt.»
Viņš gribēja viņai ko iečukstēt ausī, bet ārkārtīgā piesardzībā pēkšņi piecēlās, šķērsoja istabu, atvēra durvis un paskatījās laukā. Atkal atsēžoties, viņš pievilka viņai tik tuvu klāt krēslu, ka viņu rokas saskārās. Kad viņš pieliecās Saksonai, viņa bārda kutināja viņas ausi.
«Nē, nē,» viņš to atvairīja, kad viņa gribēja tam izteikt savu pateicību. «Es jums nekā neesmu teicis. Jūs bijāt atnākusi pie manis parunāt par savu vispārējo veselības stāvokli. Jūs esat ļoti nonīkuši, jums vajag…»
Runādams viņš to pavadīja līdz durvīm. Kad ārsts tās atvēra, priekšnamā stāvēja kāds pacients. Doktors Hen- tlijs turpināja runāt paceltā balsī.
«Lai stiprinātu veselību, jums nepieciešams tas līdzeklis, ko jums parakstīju. Neaizmirstiet to! Un, kad rodas ēstgriba, neēdiet daudz vienā reizē. Bet ēdiet spēcīgu, barojošu ēdienu. Uz redzi!»
Dažbrīd mazās mājas klusums Saksonai kļuva nepanesams; uzmetusi uz galvas lakatu, viņa gāja uz Oklendas molu pāri dzelzceļa sliedēm un šķērsām caur duīnbraini uz Smilšlīča krastu, kur Bilijs, kā viņš tai bija stāstījis, mēdza peldēties. Reizēm viņa rausās pa nedrošām dzelzs kāpnēm pāri baļķu grēdām un kurināmās malkas kaudzēm, iegūstot brīvu pieeju pie mola, kas iestiepās tālu līcī, norobežojot kuģu ceļu no dumbrainās kanāla ietekas jūrā. Šeit juta svaigo jūras vēja dzesmu, un Oklenda ietinās neskaidrā dūmu mākonī, bet viņpus līča viņa redzēja tādu pašu dūmaku, un tā bija Sanfrancisko. Okeāna tvaikoņi gan ienāca līcī, gan devās projām jūrā, un augstu mastu buriniekus vilka mazi velkoņi sarkaniem skursteņiem.
Viņa redzēja uz šiem kuģiem matrožus, domāja par viņu ilgajiem braucieniem, tālām zemēm, ko tie apmeklēja, un viņu brīvo dzīvi. Vai vide, kurā tiem nācās dzīvot, bija tikpat nežēlīga kā tā, kurai pakļauti Oklendas iedzīvotāji? Tā nelikās, un dažreiz viņa vēlējās atrasties uz kāda no aizslīdošiem kuģiem, braukt vienalga kurp, tikai tālu projām no tās pasaules, kam viņa bija devusi labāko, kas tai bija ko dot, bet kas savukārt bija mīdījusi viņu kājām.
Viņa ne vienmēr apjēdza, kad iziet no mājām vai kurp viņu kājas nes. Reiz viņa bija nonākusi tādā vietā Ok- lendā, ko nemaz nepazina. Ielas bija platas, gar abām pusēm ielas malās auga divās rindās kupli ēnaini koki un samtaini zaļi mauri, ko šķērsoja cementētas ietves. Mājas bija celtas savrup, un tās bija lielas. Viņa savās domās dēvēja tās par pilnām. Kas viņai lika atjēgties, bija jauns vīrietis, kurš sēdēja pie stūres lielā sporta mašīnā kādas mājas priekšā. Vīrietis ziņkāri noraudzījās viņā, un Saksona pazina Roju Blanšaru. Tas bija tas pats, kam Bilijs bija draudējis pie Foruma. Blakus automobilim stāvēja kāds cits jauns vīrietis. Arī to viņa atcerējās. Tas bija tas, kas tai svētdienā, kad viņa pirmoreiz tikās ar Biliju, bija iegrūdis sacīkšu skrējējam starp kājām spieķi un tā izprovocējis vispārēju kaušanos. Tāpat kā Blanšars arī viņš ziņkāri uzlūkoja Saksonu, un viņa noskārta, ka droši vien būs sarunājusies ar sevi balsī. Viņas pašas vārdi tai vēl skanēja ausīs. Samulsusi un kaunā pietvīkusi, viņa paātrināja soļus. Blanšars izlēca no automobiļa, sveicinot noņēma cepuri un nāca tai pretī.
«Vai kaut kas noticis?» viņš jautāja.
Saksona purināja galvu, un kaut arī palika stāvot, viņas izturēšanās skaidri rādīja, ka tā vēlas turpināt savu ceļu.
«Es jūs labi atceros,» viņš teica un pētoši skatījās tai sejā. «Jūs bijāt kopā ar to streikotāju, kas man solīja kāvienu.»
«Tas ir mans vīrs,» viņa teica.
«O! Viņam tik ir laime,» Blanšars iesaucās, tīksmi un vaļsirdīgi skatoties uz viņu. «Bet kas jums kaiš? Vai varu kaut ko darīt jūsu labā? Jums kaut kas noticis.»
«Nē, man nekas nekaiš. Es biju slima,» viņa teica un domāja, ka melo, jo tai neienāca prātā doma nosaukt savu dīvainību par slimību.
«Jūs izskatāties nogurusi,» viņš neatlaidās. «Es jūs kādu gabalu pavadīšu. Pasakiet tikai, kur vēlaties nokļūt. Mani tas netraucēs. Laika man diezgan.»
Saksona purināja galvu.
«Ja… ja tikai jūs man pateiktu, kā man iet, lai nokļūtu līdz Astotās ielas tramvajam. Šī pilsētas daļa man sveša.»
Viņš tai paskaidroja, kā jāiet līdz tramvajam un kur jāpārkāpj. Saksona bija izbrīnījusies, cik tālu atnākusi.
«Pateicos,» viņa teica, «un sveiki.»
«Un vai esat pārliecināta, ka es jūsu labā nekā nevaru darīt?»
«Jā.»
«Nu labi, sveiki,» viņš, labsirdīgi smaidīdams, teica. «Un pasakiet savam vīram, lai viņš turas labā formā. Viņam būs krietni jāsaņemas, kad ar viņu satikšos.»
«O, jūs nedrīkstat ar viņu cīnīties,» viņa brīdināja. «Jūs nedrīkstat. Tā nebūs tikai patīkama izrāde vien.»
«Tas ir jauki,» viņš to apbrīnoja. «Tā katrai sievai vajadzētu iestāties par savu vīru. Parasta sieviete baidītos, ka viņas vīrs nedabū pērienu …»
«Es nebaidos — viņa dēļ. Tikai jūsu dēļ. Viņš ir lielisks bokseris. Jums nav ne mazāko izredžu. Tas būs… tas būs …»
«Tas pats, kas bērnam noņemt saldumus,» viņš nobeidza teikumu viņas vietā.
«Jā,» viņa pamāja. «Viņš to nosauktu taisni tā. Un tādēļ ieteicu jums būt uzmanīgam. Tagad man jāiet. Dzīvojiet veseli, un vēlreiz pateicos.»
Viņa devās pa ietvi uz priekšu, un ausīs tai vēl skanēja Blanšara draudzīgais sveiciens. Viņš bija labs — to viņa sev godīgi atzinās; un tomēr viņš bija viens no gudrajiem, viens no valdošajiem, kas pēc Bilija domām atbildīgi par visu ļauno un netaisno, ko strādniekiem nākas izciest; atbildīgi par sieviešu ciešanām un sodu, ko izcieš vīri svītrainos cietumnieku tērpos Sankventinā vai arī nāvei nolemtie, kas savās vieninieku kamerās gaida soda izpildīšanu. Un tomēr viņš bija laipns, draudzīgs, skaidrs un labs. Jaunā vīrieša raksturu pauda viņa seja. Bet kā viņš varēja tāds būt, ja tam jāatbild par tik bezgalīgi daudz ļaunuma un cietsirdības? Nogurusi viņa purināja galvu. Nevarēja ne izprast, ne arī izskaidrot pasauli, kas nogalina mazus bērnus un dragā sieviešu krūtis.
Tas, ka viņa aizmaldījusies pilsētas lepnajā kvartālā, viņu nepārsteidza. Tas saderēja ar viņas dīvainību. Viņa darīja tik daudz, ko pati nemaz neapzinājās. Bet tomēr vairāk jāuzmanās. Labāk šķērsot dumbraini un doties uz molu.
Sevišķi molu viņa bija iemīļojusi. Te bija tik liels plašums, brīvība un miers, ka viņa instinktīvi mēģināja ieelpot to sevī, rokas izplešot, mēģināja to apskaut un pārvērst par daļu no sevis. Tā bija daudz dabiskāka pasaule, daudz reālāka. Viņa to saprata — saprata zaļos krabjus, kas muka, viņai tuvojoties, un ko tā bēguma laikā redzēja uz jūras zāļu noklātajām klinšu sienām. Kaut arī akmens valnis neapšaubāmi bija cilvēku roku darbs, nekas te tomēr nelikās mākslīgs. Šeit nebija cilvēku, nebija likumu, un nebija arī cilvēka sadursmes ar likumu. Jūras līmenis cēlās un kritās, bija vai nu paisums vai bēgums. Saule lēca un rietēja; katru pēcpusdienu pa Zelta vārtiem attrauca stingrais rietumu vējš, sabangoja ūdeņus tumšākus, vainagoja nelielos viļņus baltputu vainagiem un lika buru laivām lidot pa ūdens virsmu. Te bija brīvība. Te gulēja izkaisīta malka, ko vajadzēja tikai uzlasīt. Te nebija neviena, kas stāvētu ar maisiem un to pārdotu. Mazi zēni stāvēja uz klintīm un makšķerēja; neviens viņus ne- trieca projām: tie ķēra zivis, tāpat kā to zēna gados bija darījis Bilijs.
Te bija arī barība, katram brīvi pieejama un iegūstama barība. Kādu dienu, kad viņa nebija nekā ēdusi, tā redzēja mazus zēnus bēguma laikā lasām gliemjus. Arī Saksona sekoja viņu piemēram, lasīja gliemjus, sakūra uz mola uguni un cepināja tos uz karstajām oglēm. Tie garšoja sevišķi labi. Viņa iemācījās atraut no klintīm mazās austeres un reiz atrada auklā uzvērtas, tikko izvilktas zivis, ko bija aizmirsis kāds zēns.
Bet arī līdz šejienei atklīda cilvēku ļauno darbu liecinieki — tie nāca no tālienes, no pilsētām. Kādu dienu paisuma laikā visa ūdens virsma bija kā nosēta ar melonēm. Tūkstošu tūkstošiem tās lēkāja un šūpojās plašajā ūdens virsmā. Kad tas piedzīs pie klintīm, viņa varēs kādu izzvejot. Bet visas kā viena — viņa pacietīgi izmēģināja meloni pēc melones, un tā dučiem — bija ar nazi dziļi iešķeltas un tās bija sabojājis sāļais jūras ūdens. Viņa to nevarēja saprast un jautāja kādai vecai portugālietei, kas turpat zvejoja no ūdens malku.
«To dara tie, kam ir pārāk daudz,» vecā sieviete paskaidroja un tik lielām pūlēm atstiepa darbā salīkušo muguru, ka Saksonai likās, viņa dzird to krakšķam. Vecās sievietes melnās acis nikni spīguļoja, un krunkainās lūpas, kas kļāvās ap bezzobu žokļiem, ņirdzīgi savilkās dusmās. «Cilvēki, kam ir par daudz. Lai uzturētu cenas. Viņi tās Sanfrancisko iesviež ūdenī.»
«Bet kādēļ viņi tās neatdod nabagiem?» Saksona jautāja.
«Viņiem jāuztur cenas.»
«Bet nabagi tās tik un tā nespēj nopirkt,» Saksona iebilda. «Tas cenām nevarētu kaitēt.»
Vecā sieviete raustīja plecus.
«Es nezinu. Tā viņi dara. Viņi iegriež katru meloni, lai trūcīgie nevarētu tās izzvejot un apēst. Tāpat viņi dara ar apelsīniem un āboliem. Arī ar zivīm. Jā, šie zvejnieki! Tas ir trests. Ja laivas izzvejojušas pārāk daudz zivju, tās turpat ostā sagāž jūrā. Laivu pakaļ laivai, laivu pakaļ laivai — visskaistākās zivis. Skaistās zivis nogrimst un ir projām. Un nevienam nekas netiek, jo tās nav vairs dzīvas un der tikai ēšanai.»
Saksona nespēja izprast pasauli, kur notiek tādas lietas — pasauli, kurā dažiem cilvēkiem tik daudz ko ēst, ka viņi met barību projām un maksā ļaudīm, lai viņi to vēl sabojā, pirms aizmet. Bet tai pašā pasaulē ir cilvēki, kam nav pietiekoši ko ēst; kur zīdaiņi mirst, jo viņu mātēm nav piena, ar ko tos barot; kur jauni vīrieši cīnās un nogalina viens otru, lai dabūtu darbu; kur veciem vīriem un sievām jāiet nabagu mājās, jo tiem nav ko ēst viņu nožēlojamos caurumos, no kuriem tie šķiras ar asarām. Un tā tas ir visā plašajā pasaulē. Jo vai tad Mersedesa tālajā Indijā nebija redzējusi desmitiem tūkstošus ģimeņu ciešam badu, kaut gan viņa, kā pati teica, būtu varējusi klusināt šo cilvēku ciešanas, atsakoties no saviem dārgakmeņiem? Vai tiešām ir tā, ka gudriem ir dārgakmeņi un automobiļi, muļķiem tikai nabagmāja un sāls kubuli?
Kādu brīdi Saksona sēdēja izmisusi un nevarīga. Bet tad viņā sāka mosties dziņa protestēt, sacelties. Velti viņa sev jautāja, kādēļ Dievs ar viņu tā apietas. Kādēļ tai lemts tik bargs liktenis? Viņa bija klausīga meita savai mātei, tāpat Kadijam, viesnīcniekam, un viņa sievai. Tāpat viņa bija klausījusi bāreņu patversmes priekšniecei un pārējām patversmes sievietēm. Dzīvojot pie Toma, viņa nekad nebija skrējusi uz ielas, ja viņš to neļāva, un klausījusi tam visās lietās. Skolā viņa pārgāja no vienas klases otrā, vienmēr iegūstot uzslavu, un viņas uzvešanās bija priekšzīmīga. No tās dienas, kad viņa atstāja skolas solu, līdz savai kāzu dienai viņa bija nepārtraukti strādājusi. Un bijusi krietna strādniece. Mazais žīds, kam piederēja kar- tonāžas fabrika, gandrīz vai raudāja, kad viņa gāja projām. Tāpat bija arī konservu fabrikā. Džutas fabrikā viņa bija viena no labākām audējām, kad fabriku slēdza. Un viņa bija turējusi sevi tīru un skaidru. Tad ieradās Bilijs — viņas atalgojums. Un viņa ziedoja sevi viņam, viņa mājai, visam, kas varēja uzturēt viņa mīlu; bet tagad viņa un Bilijs grima šai bezgalīgajā cilvēku darinātās pasaules posta un izmisuma virpulī.
Nē, Dievs te nebija atbildīgs. Viņa pati būtu varējusi radīt labāku pasauli — skaistāku, taisnīgāku pasauli. Bet, ja tā ir, tad taču Dieva nemaz nav. Dievs taču nevar tā kļūdīties. Bāreņu patversmes priekšniecei nav bijusi taisnība, viņas mātei arī ne. Bet tad jau nemirstības nemaz nav, un Bērts, trakais mežonīgais Bērts, kas ar drausmo kliedzienu lūpās sabruka pie viņas mājas durvīm, runājis taisnību.
Apcerot dzīvi, kam bija nolaupīts viss pārdabiskais, Saksona iestiga pesimisma purvā, kur nespēja vairs rast zem kājām cietu pamatu. Visā universā nebija nekā tāda, kas pamatoti liktu cilvēkam izturēties tā un ne citādi, viņai nebija nekādu izredžu sagaidīt atalgojumu par saviem labajiem darbiem, tāpat kā tiem daudzajiem miljoniem, kas strādāja kā lopi, mira kā lopi un palika miruši mūžīgi mūžos. Tāpat kā daudzie vairāk attīstītie domātāji pirms viņas, arī Saksona secināja, ka universs ir amorāls un tam nav daļas gar cilvēkiem.
Bet tagad viņa te sēdēja un bija vēl vairāk izmisusi un nevarīga, nekā agrāk, kad vēl atzina Dieva daļu visā šai lielajā netaisnībā. Kamēr Dievs eksistēja, arvien varēja cerēt uz brīnumu, kaut kādas pārdabiskas varas iejaukšanos un atalgojumu bezgalīgas svētlaimes veidā. Bet, ja Dieva nav, tad jau pasaule ir kā lamatas. Dzīve ir lamatas. Viņa ir kā kaņepju putniņš, ko mazi zēni noķēruši un ielikuši sprostā. Tas tādēļ, ka tāds putnēns ir neprātīgs. Bet viņa sacēlās. Viņa sitās un plivinājās, ievainodama savu dvēseli pret nežēlīgās īstenības sprosta režģiem, kā mazais kaņepju putnēns spārnus pie sava būra stieplēm. Viņa nav muļķe, viņas vieta nav lamatās. Viņa grib izkļūt no lamatām. Jābūt ceļam, kas ved laukā no tām. Ja kuģpuikas un malkas cirtēji, niecīgākie un neievērojamākie no visiem zemajiem, kā viņa to lasījusi savās skolas grāmatās, atraduši ceļu augšup, kļūstot par veselas nācijas prezidentiem, un valdījuši kā gudrie, kam pieder savi automobiļi, tad arī viņai jāatrod ceļš ārā no šīm lamatām un jāiegūst neliels atalgojums, pēc kā viņa tik ļoti tīko: Bilijs, mazdrusciņ mīlas, mazdrusciņ laimes.
Ak, kā viņa strādātu šīs laimes dēļ! Kā prastu to novērtēt, ja iegūtu! Bet kur ir šis ceļš? Viņa to neredzēja. Viņas acis tikai saskatīja Sanfrancisko dūmaku un Oklendas dūmaku, kur cilvēki cīnījās un nogalināja viens otru» kur mira mazi bērni, dzimuši un vēl nedzimuši, un kur raudāja sievietes ar sakropļotām krūtīm.
Saksonas neapzinātā, nereālā dzīve turpinājās. Viņai šķita, ka tā bijusi kāda viņas iepriekšējā dzīve, kad Bilijs no viņas aizgāja, un ka var paiet vēl otra, pirms viņš atgriežas. Vēl arvien Saksonu mocīja bezmiegs. Viņai pagāja daudzas naktis, ne reizi neaizverot acis. Bet bija arī tādi periodi, kad viņa novārdzināta gulēja ilgas stundas ciešā miegā, pamodās apstulbusi un stīva, tikko spēja atvērt smagos acu plakstus un pakustināt sastingušos locekļus. Dzelzs stīpas spiedienu viņa juta ik brīdi. Viņa dzīvoja gandrīz badā, naudas nebija ne sarkana graša. Bieži dienām ilgi viņas lūpām nepieskārās ēdiens. Viņa lasīja dumbrainē gliemjus, atsita no klintīm mazās austeres un vāca gliemežus.
Un tomēr, kad ieradās Buds Stroderss, viņa apgalvoja, ka iztiekot gluži labi. Kādu vakaru pēc darba atnāca Toms un piespieda Saksonu pieņemt no viņa divus dolārus. Māsa tam darīja lielas rūpes, un viņš labprāt palīdzētu tai, bet Sārai tuvākā nākotnē vajadzēja dzemdēt. Arī viņa arodā bija smagi darba apstākļi, jo streika sekas bija jūtamas visās rūpniecības nozarēs. Toms nevarēja saprast, kas visā zemē notiek. Un pie tam viss ir tik vienkārši. Vajag tikai uz visu skatīties tā, kā viņš pats to dara, un balsot tā, kā viņš balso. Tad katram būtu sava taisnā daļa. Arī Kristus bijis sociālists, viņš Saksonai stāstīja.
«Bet Kristus nomira jau pirms diviem tūkstošiem gadu,» Saksona teica.
«Nu, un?» Toms jautāja, jo nesaprata, ko māsa grib teikt.
«Padomā,» viņa teica, «padomā par visiem tiem vīriem un sievām, kas miruši šai laikā, un sociālisma valstība vēl arvien nav atnākusi zemes virsū. Paies vēl divi tūkstoši gadu, un tā būs tālāk nekā jebkad bijusi. Tom, tavs sociālisms tev nemaz nav līdzējis. Tas ir tikai sapnis.»
Skumja izteiksme iegula Toma nogurušajā sejā, viņš palocīja galvu un nopūtās.
«Jā, jā, Sakson; ja tas ir sapnis, tad tas ir skaists sapnis.»
«Bet es nevēlos sapņot. Es gribu tiešamību. Un gribu to tagad.»
Toma divus dolārus viņa izlietoja, nopērkot maisu miltu un pusmaisu kartupeļu. Tie viņu paglāba no vienveidīgās barības, jo viņa bija pārtikusi visu laiku tikai no gliemjiem un mazām austerēm. Tāpat kā itālietes un portugā- lietes, arī viņa vāca krastā izskaloto malku un nesa to mājās, kaut gan no tā cieta viņas lepnums, un viņa iekārtojās tā, ka atgriezās ar savu nastu tikai vakaram tum- stot. Kādu dienu krastā bija izvilkta itāliešu zvejas laiva mola dumbraines pusē. Saksona sēdēja uz akmens sienas un raudzījās lejā uz vīriem, kas bija salasījušies ap ugunskuru un ieturēja pusdienas, ēdot cieto itāliešu maizi, sutinātas saknes un gaļu, noskalojot visu to ar plānu skābu sarkanvīnu. Vēlāk viņi izmeta tīklus un sazvejoja duļķainajā ūdenī lielu daudzumu zivju. Izlasījuši sev lielākās, viņi atkal aizburāja, pametot krasta smiltīs tūkstošiem mazu sardīnes lieluma zivtiņu. Saksona pielasīja pilnu maisu, un tai bija jānes divas reizes, līdz tā aizvāca visas uz mājām, kur tās koka traukā iesālīja.
Bet vēl arvien bija posmi, kad viņa pati neapzinājās, ko dara. Dīvainākais, kas viņai šai laikā gadījās, bija tas, ka kādā vētrainā pēcpusdienā viņa atjēdzās Smilšlīča krastā kādā bedrē, ko pali bija izrakuši un izklājusi maisiem. Arī jumtu viņa bija pagatavojusi no izskalotiem kokiem un dumbraines zālēm. Zāles bija noklātas smiltīm, lai vējš tās nenestu projām.
Reiz viņa atguva apziņu, ejot pa dumbraini un nesot uz muguras virves galā iesietu izskalotas malkas nastu. Viņai līdzās gāja Cārlijs Longs. Saksona varēja redzēt viņa seju zvaigžņu gaismā. Viņas nogurušās smadzenes velti pūlējās atcerēties, cik ilgi viņš ar to sarunājies. Viņa labprāt būtu vēlējusies zināt, ko viņš tai teicis. Viņa nebaidījās, kaut gan pazina viņa spēku un ļauno dabu, un zināja, cik vientuļa un tumša ir dumbraine.
«Tas ir kauns, ka tādai meitenei kā jūs jādara tādi darbi,» viņš pašreiz teica un, jādomā, atkārtoja jau agrāk teikto. «Nu, Sakson, ko jūs tagad teiktu? Jums tikai jāsaka viens vārds.»
Saksona apstājās un mierīgi raudzījās viņam sejā.
«Cārlij Long, klausieties, ko es jums teikšu. Bilijam jānosēž tikai trīsdesmit dienas, un šis laiks būs drīz beidzies. Kad viņš izkļūs brīvībā, jūsu dzīvība nebūs vairs ne sarkana graša vērta, ja es viņam pateikšu, ka jūs man uzmācāties. Nu, un tagad dzirdiet! Ja jūs tūlīt mani atstāsit un liksit mierā, es viņam nekā neteikšu. Tas ir viss, kas man sakāms.»
Lielais kalējs stāvēja drūms un neziņā ko darīt, bija gandrīz aizkustinoši vērot, kā viņa sejā izpaužas mežonīgas ilgas pēc mīļotās sievietes un rokas neapzināti sažņaudzas dūrēs, it kā gribētu kaut ko tvert.
«Ak jūs mazais, vājais nieks,» viņš strauji iesaucās. «Es tevi varētu saspiest ar vienu roku. Es varētu, jā — es varētu darīt visu, ko vien vēlos. Es nedomāju jūs, Sakson, aizskart un darīt jums ļaunu. To jūs gluži labi zināt. Sakiet tikai to vārdu …»
«Es jums jau pateicu visu, kas man sakāms.»
«Velns un ellei» viņš negribētā apbrīnā iesaucās. «Jūs nebaidāties. Nē, tiešām, jums nav bail.»
Viņi kādu brīdi stāvēja seju pret seju un nerunāja ne vārda.
«Kādēļ jūs nebaidāties?» viņš beidzot jautāja, pametis acis sev apkārt, lai pārliecinātos, ka tai tiešām še tumsā nav neviena sabiedrotā.
«Tādēļ ka esmu apprecējusies ar īstu vīru,» Saksona strupi atbildēja. «Nu, un tagad labāk ejiet.»
Kad viņš bija aizgājis, viņa uzmeta savu nastu uz otra pleca un gāja tālāk, bet sirds tai trīsēja lepnā priekā par Biliju. Kaut arī tas sēdēja cietumā, viņa varēja balstīties uz viņa spēka. Pietika tikai ar viņa vārdu, lai aizdzītu tik brutālu vīru kā Cārliju Longu.
Tai dienā, kad pakāra Otto Franku, viņa neizgāja no mājas. Vakara laikraksti ziņoja, ka sods izpildīts. Nebija pat ierosināts, lai soda izpildīšanu atliek. Sakramento gubernators bija kāds dzelzceļu sabiedrības direktors, kas spēja panākt, ka sodu atliek vai pat pilnīgi atbrīvo cilvēkus, kas izlaupījuši bankas vai ņēmuši kukuļus, bet strādnieka dēļ viņš neiedrošinājās pat pakustināt pirkstu.
Nākošā dienā Saksona atkal devās uz molu, un tai blakus soļoja Otto Franka rēgs. Bet viņai līdzās bija vēl kāds, taču vēl neskaidrāks rēgs, kurā viņa pazina Biliju. Vai tā būtu likteņa griba, ka arī Bilijam būs jāpiedzīvo tāds pats gals kā Otto Frankam? Droši vien tā būs, ja asinsizliešana un cīņa turpināsies. Bilijs pēc savas dabas ir cīnītājs. Viņš jūt, ka cīnās par taisnu lietu. Tik viegli varēja gadīties, ka gluži nejauši nogalina cilvēku. Pārmācot kādu streiklauzi, gluži neviļus streiklauža galva varēja atsisties pret ietves malu vai akmens šķautni un tā iedragāt galvaskausu. Un tad Biliju pakārs. Tā paša iemesla dēļ pakāra Otto Franku. Viņš nebūt negribēja nogalināt. Tas bija tikai gadījums, ka Hendersonam ielauza pakausi. Un tomēr Franku pakāra.
Saksona lauzīja rokas un skaļi raudāja, grīļīgā gaitā ejot pa vēju apšalktajām klintīm. Stundas ritēja, bet viņa bija zudusi sev un savām bēdām. Atguvusi apziņu, viņa redzēja, ka atrodas pašā ārējā dambja galā, kur tas ieslīd līcī, starp Oklendas un Alamedas moliem. Bet viņa dambi nemaz neredzēja. Bija pilns mēness un neparasti spēcīgs paisums; ūdens bija applūdinājis klinšu dambi. Saksona līdz ceļiem brida ūdenī, un tai visapkārt šņācot un pīkstot cīnījās vesels bars lielu klinšu žurku, kas pūlējās uzrāpties uz viņas pleciem un paglābties no plūdiem. Viņa skaļi iekliedzās bailēs un šausmās, un sāka no tām atgaiņāties. Dažas žurkas atstājās, ienira ūdenī un aizpeldēja; citas gabaliņu aizpeldējušas turpināja mest lokus ap viņu. Kāda liela žurka iecirta zobus viņas kurpē. Tai viņa iespēra ar kāju un samina to. Vēl arvien stipri trīsēdama, viņa jau spēja mierīgi apsvērt savu stāvokli. Viņa aizbrida nedaudzus soļus tālāk, kur ūdenī peldēja krietna milna, un ir tās palīdzību drīz vien atbrīvojās no žurkām.
Kāds mazs zēns spilgtās krāsās izkrāsotā pussegtā laivā burāja tieši uz dambi un atlaida vaļīgāk šoti.
«Vai gribat kāpt laivā?» viņš sauca.
«Jā,» Saksona atbildēja. «Te ir tūkstošiem lielu žurku. Man bail no tām.»
Viņš pamāja ar galvu un piebrauca tuvāk. Atlaižot vaļīgāk šoti, buras saplaka, un straume laivu viegli piedzina krastam.
«Atgrūdiet priekšgalu,» viņš pavēlēja. «Tā ir pareizi. Nevēlos nolauzt laivas ķīli… Un tad Ieciet stūres galā — ātri! — man blakām.»
Viņa paklausīja, viegli ielēca laivā un nosēdās tam blakus. Zēns turēja stūri ar elkoņa palīdzību, pievilka šoti, un, kad buras piepūtās, laiva aizlidoja pa viegli krokoto ūdens virsmu.
«Jums laivas nav svešas,» zēns atzinīgi teica.
Tas bija slaids zēns smalkiem kauliem, divpadsmit trīspadsmit gadu vecs, veselīga izskata, vēja appūstu un vasaras raibumiem noklātu seju. Lielās pelēkās acis bija skaidras un ilgu pilnas. Kaut arī laiva bija skaista, Saksona tūlīt saprata, ka tas ir viņas aprindu bērns.
«Tā ir pirmā laiva, kurā vispār esmu iekāpusi, atskaitot pārceltuvju laivas,» viņa smējās.
Viņš to pētot uzlūkoja.
«Nu jā, jūs esat kā zivs ūdenī, tas ir viss, ko varu teikt. Kur lai jūs izlieku malā?» «Vienalga kur.»
Zēns atvēra muti, lai kaut ko teiktu, atkal uzmeta tai ilgu vērīgu skatienu un, brīdi padomājis, teica:
«Vai jums ir laiks?»
Viņa pamāja.
«Visu dienu?»
Atkal viņa pamāja.
«Ziniet, es jums ko teikšu. Līdz ar bēgumu es došos uz Kazu salu zvejot mencas. Vakarā ar paisumu burāšu atkal atpakaļ. Auklu un ēsmas man ir bagātīgi. Vai nāksit līdzi? Mēs varam abi zvejoti Tas, ko jūs izvilksit, piederēs jums.»
Saksona brīdi domāja. Mazās laivas mierīgās šūpas bija tik tīkamas, laiva trauca uz priekšu brīvē tāpat kā tie kuģi, ko viņa bija redzējusi aizslīdam jūrā.
«Bet varbūt jūs mani noslīcināsit?» viņa teica.
Zēns lepni atmeta galvu.
«Es jau sen burāju, bet vēl nekad neesmu slīcis.»
«Nu labi,» viņa piekrita. «Bet neaizmirstiet, es nekā no laivām nejēdzu.»
«Ā, tas nekas. — Bet tagad man jāpagriež. Kad es teikšu «cieši pie vēja», tad jums ātri jānoliec galva, lai jūs neskartu bomis, pārsviežoties uz otru pusi, un jums jāpārvietojas otrā malā.»
Viņš veikli manevrēja, un Saksona darīja, kā tai teica. Nākošā acumirklī viņa sēdēja tam blakus otrā pusē pie reliņa, bet laiva trauca pāri uz Garo krastu, kur bija novietoti ogļu bunkuri.
«Kur jūs visu to iemācījāties?» Saksona jautāja.
«Pats, visu to iemācījos pats. Tas man patīk, un, ja kādam kas patīk, tas to ātri vien iemācās. Kā jūs domājat, cik es samaksāju par laivu? Tāda, kā jūs to tagad redzat, tā ir vērta divdesmit piecus dolārus. Kā jūs domājat, cik es par to samaksāju?»
«Atsakos minēt,» Saksona teica. «Cik?»
«Sešus dolārus! Iedomājieties — tādu laivu par sešiem dolāriem! Bez šaubām, es daudz esmu te pielicis, buras maksāja divus dolārus, airi vienu dolāru četrdesmit un krāsošana vienu dolāru septiņdesmit piecus centus. Bet arī par vienpadsmit dolāriem piecpadsmit tā ir lēti pirkta. Man nācās ilgi krāt, kamēr to dabūju. Es iznēsāju rīta un vakara laikrakstus — kāds cits zēns manā vietā šodien iet ar pēcpusdienas laikrakstiem — es viņam maksāju desmit centus un visus «ekstra», ko viņš pārdod, atstāju vi- ņ_am. Es būtu ieguvis laivu daudz ātrāk, ja man nebūtu jāmaksā par stenogrāfijas stundām. Mana māte vēlas, lai kļūstu tiesas reportieris. Tie dažreiz nopelna divdesmit dolāru dienā. O, bet es to nevēlos. Kauna lieta izsviest naudu par šīm stundām.»
«Bet ko jūs vēlaties?» viņa jautāja pa daļai aiz laiskuma, pa daļai, lai nodarbinātu savas domas, un pa pusei tādēļ, ka tiešām vēlējās zināt. Viņu pievilka šis zēns, kas bija tik atklāts un tai pašā laikā tik dīvaini sapņains.
«Ko es vēlos?» zēns atkārtoja.
Lēni pagriežot galvu, zēns ar acīm sekoja apvāršņa līnijai, ilgāk pakavējoties pie Kontra Kostas brūnajiem uzkalniem, tad tālāk pāri jūras līmenim, garām Alkatracai uz Zelta vārtiem. Ilgas viņa acīs bija tik bezgalīgas, ka dziļi aizkustināja Saksonas sirdi.
«To,» viņš teica, apvelkot ar roku loku, kas ietvēra visu zemeslodi.
«To?» viņa jautāja.
Zēns raudzījās uz viņu pārsteigts, ka nav vēl pietiekoši skaidri izteicis savu domu.
«Vai jūs šīs izjūtas nepazīstat?» viņš jautāja, mēģinādams iegūt viņas simpātijas saviem sapņiem. «Vai jums kādreiz neliekas, ka būs jāmirst, ja nedabūsit zināt, kas atrodas viņpus tiem kalniem un kas aiz to kalnu kalniem. Un Zelta vārtil Aiz tiem izplešas Klusais okeāns, tur ir Ķīna, Japāna, Indija un — Koraļļu salas. Caur Zelta vārtiem var visur nokļūt — Austrālijā, Āfrikā, var aizbraukt uz roņu salām, uz Ziemeļpolu, Kapragu. Un visas šīs vietas gaida mani, lai nāku un visu to redzu. Esmu dzīvojis visu šo laiku Oklendā, bet nedomāju te nodzīvot visu savu mūžu. Es gribu tikt projām … projām …»
Un atkal, it kā nespētu to izteikt vārdos, viņš iezīmēja ar roku gaisā plašu loku.
Saksona notrīsēja līdz ar viņu. Izņemot agros bērnības gadus, viņa nebija izkustējusies no Oklendas. Un tur bija labi dzīvot… līdz šim. Un tagad, ar visām savām drausmām, tā bija vieta, no kurienes jāiet projām, tāpat kā viņas senčiem Austrumi bija tā vieta, ko viņi pameta. Un kādēļ gan ne? Plašā pasaule viņu aicināja, un viņa juta sevī atbalsojamies zēna ilgas. Viņas domas atgriezās pie mirušās mātes stāstiem un kokgriezumiem dzeju albumā, kur viņas puskailie senči ar šķēpu rokā izlec no savām šaurajām garajām laivām, lai cīnītos asiņu piesātinātajās smiltīs Anglijas krastā.
«Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par anglosakšiem?» viņa jautāja.
«Un kā vēl!» Zēna acis mirdzēja, un viņš pieaugošā interesē raudzījās uz Saksonu. «Esmu viņu pēctecis, tīrs šīs rases pēctecis. Palūkojiet manu acu krāsu, ādas krāsu. Esmu briesmīgi balts tais vietās, kur nav tikusi klāt saule. Mazam man bijuši dzelteni mati. Mana māte saka, ka tie kļūšot tumši brūni, kad es pieaugšot, tas man nemaz nepatīk. Bet vienalga, es tomēr esmu anglosakšu cilts pēctecis. Esmu karotāju cilts loceklis. Mēs nekad neesam baidījušies. Sis līcis — un domāt, ka es no tāda baidos!» Viņš starojošām acīm nicīgi raudzījās pāri ūdenim.
Saksona pamāja ar galvu; arī viņas acis mirdzēja, jo viņa pēkšņi saprata, kas par laimi būt šāda zēna mātei. Viņa sajuta savā ķermenī sāpes, un tai gandrīz šķita, ka kāda nedzimusi būtne kļūst viņā dzīva. Jauna cilts, krietna cilts, viņa sevī domāja. Un viņa domāja par sevi, par Biliju — abi viņi bija šīs cilts pēcnācēji un tomēr nolādēti dzīvot bez bērniem, jo pasaule, cilvēku rokām celtā pasaule, bija ievilinājusi viņus slazdā un viņi bija nosodīti dzīvot muļķu barā.
Viņa atkal pievērsās zēnam.
«Mans tēvs pilsoņu karā bija kareivis,» viņš tai stāstīja. «Tekuzinātājs un spiegs. Divas reizes viņu ienaidnieks gribēja pakārt kā spiegu. Kaujā pie Vilsona Krīka viņš pus- jūdzi nesis uz muguras savu ievainoto kapteini. Pirms kara viņš bija bifeļu mednieks un trapers. Par sava apriņķa šerifu viņš bija iecelts tikko divdesmit gadu vecumā. Nav gandrīz neviena štata, kur viņš nebūtu bijis. Viņš gandrīz ar visiem cīnījies savas jaunības gados. Viņa tēvs stāv- cīņā nogalinājis savu pretinieku ar dūres triecienu, un pie tam sešdesmit gadu vecumā. Kad viņš bija septiņdesmit četrus gadus vecs, viņa sieva dzemdēja dvīņus. Viņš mira, arot lauku, toreiz viņam bija deviņdesmit deviņi gadi. Viņš bija tikko paspējis nojūgt vēršus un atsēsties zem koka, kad nomira. Un mans tēvs ir gluži tāds pats. Viņš jau diezgan vecs, bet ne no viena nebaidās. Tas ir īsts anglosakšu pēcnācējs, vai zināt.»
Viņš apklusa un gandrīz bez elpas raudzījās uz Saksonu.
«Mans vārds ir Saksona,» viņa teica.
«Uzvārds?»
«Tas ir mans vārds.»
«O, jūs varat būt laimīga! Ak, ja mani sauktu par Er- lingu — jūs zināt, Erlings Drošsirdīgais — vai Vilku, Svenu vai arī Jarlu!»
«Bet kā tad jūs sauc?»
«Tikai Džons,» viņš skumji atzinās. «Bet man netīk, kad mani sauc par Džonu. Visiem mani jādēvē par Džeku. Esmu jau nozilinājis kādu duci zēnu, kas mani saukuši par Džonu vai Džoniju — vai tas arī jūs nevarētu pataisīt gluži traku? — Džonijsl»
Viņi tagad bija iepretim ogļu bunkuriem, un zēns mainīja virzienu, pagriežoties uz Sanfrancisko pusi. Viņi bija diezgan tālu atklātā līcī. Vakarvējš bija pieņēmies, un spēcīgā straume balti putoja. Laiva viegli traucās uz priekšu. Kad putu šļakatas pār malu iešļāca laivā un viņu samērcēja, Saksona tikai smējās. Zēns atzinīgi paskatījās uz < viņu. Viņi pabrauca garām krasta tvaikonim, un visi augšējā klāja pasažieri pulcējās pie reliņa, lai redzētu abus burātājus. Kad tvaikoņa saceltie viļņi sasniedza mazo laivu, tie to līdz pusei piešļāca ar ūdeni. Saksona satvēra kādu tukšu kārbu un paraudzījās uz zēnu. I
«Tā ir pareizi,» viņš teica. «Smeliet tikai.» Un kad viņa bija beigusi: «Nākošā paņēmienā mēs sasniegsim Kazu salu. Lūk, taisni pretim Torpedo stacijai ir vieta, kur mēs zvejojam — tur ir piecdesmit pēdu dziļš un spēcīga straume. Jūs esat slapja līdz ādai, vai ne? O! Jūsu vārds jums īsti piemērots. Vai jūs esat precējusies?»
Saksona pamāja, un zēns sarauca pieri:
«Kādēļ jūs to darījāt? Tagad jūs nevarat apceļot pasauli tā, kā es to darīšu. Jūs esat piesaistīta vienai vietai. Jūs esat izmetusi enkuru un vienmēr paliksit uz vietas.»
«Un tomēr, ir ļoti jauki, ja cilvēks apprecējies,» viņa smaidīja.
«Jā, protams. Visi cilvēki precas. Bet tādēļ jau nevajag tā steigties. Kādēļ jūs nevarējāt drusciņ pagaidīt, tā kā es? Es arī precēšos, bet tikai tad, kad būšu jau vecs vīrs un visur bijis.»
Kazu salas aizvējā, Saksonai mierīgi sēdot, zēns ievilka buru un, kad laiva bija ar straumi aiznesta tik tālu, cik viņam šķita vajadzīgs, izmeta vieglu enkurīti. Izvilcis makšķeru auklas un sālītus grunduļus, viņš Saksonai ierādīja, kā uz āķa jāuzliek ēsma.
«Zivis ātri vien kodīsies,» viņš drošināja. «Tikai divas reizes man bija jābrauc tukšā uz mājām. Kā jūs domājat, vai neēdīsim pa to laiku, kamēr mums jāgaida?»
Saksona protestēja un teica, ka nemaz neesot izsalkusi, bet tas nelīdzēja. Viņš ar zēniem īpatnu taisnīguma izjūtu sadalīja savas brokastis divās vienlīdz lielās daļās un iedeva Saksonai vienu, arī pus olu un liela sārta ābola pusi.
Bet zivis vēl arvien nekodās. Viņš izvilka no stūres sēdekļa apakšas kādu grāmatu, kas tur bija noglabāta.
«Brīvbibliotēka,» viņš paskaidroja un sāka lasīt, ar vienu roku turot atvērto grāmatu, otru pielicis pie makšķeres auklas un gaidot, līdz zivs sāks to raustīt.
Saksona izlasīja virsrakstu: «Ar plostu caur mežiem.»
«Klausieties,» viņš pēc brīža teica un izlasīja vairāk lappuses garu lielas mūžameža upes aprakstu. Pa šo upi vairāki zēni brauca ar plostu.
«Padomājiet tikai!» viņš teica. «Tā ir Amazones upe Dienvidamerikā plūdu laikā. Un pasaule ir pilna šādām vietām — viscaur ir līdzīgas vietas pasaulē, izņemot Ok- lendu. Man šķiet, ka Oklenda ir laba starta vieta. Bet tā tik ir dēka, es jums saku. Un padomājiet, kāda šiem zēniem laime! Bet vienalga, kādu dienu es tomēr šķērsošu Andus un nokļūšu līdz Amazones iztekai, laidīšos kanoe laivā caur gumijkoku mežiem tūkstošiem jūdžu pa upi uz leju līdz tās ietekai jūrā, kur upe ir tik plata, ka no viena krasta nevar saredzēt otru, un kur saldūdeni var smelt jūrā vēl simts jūdžu no zemes.»
Bet Saksona vairs neklausījās. Viens vienīgs teikums bija satraucis viņas* fantāziju. Oklenda ir laba starta vieta! Nekad viņa nebija redzējusi pilsētu šādā gaismā. Viņa to bija uzskatījusi par vietu, kur jādzīvo. Bet kādēļ ne par starta vietu? Kādēļ gan ne? Kādēļ ne par dzelzceļa staciju vai kuģa piestātni? Bet kurp? Se viņu iztraucēja no pārdomām, auklu spēcīgi parāva un tad nepārtraukti raustīja. Zēnam mudinot, viņa sāka vilkt auklu, vilka ātri un veicīgi, līdz laivas dibenā, muti plātot, iekrita liela menca. Zivi noņēma no āķa, uzlika jaunu ēsmu un auklu iemeta ūdenī. Zēns atzīmēja vietu, līdz kurai aiz- lasījis, un aizvēra grāmatu.
«Drīz tās tikpat ātri kodīsies, kā spēsim ievilkt,» viņš teica.
Bet lielie zivju bari tik ātri nemaz nenāca.
«Vai jūs esat lasījusi kādu Maina Rīda grāmatu?» zēns jautāja. «Vai Mariota? Varbūt Balantina?»
Saksona purināja galvu.
«Un jūs esat anglosaksiete un neesat lasījusi šīs grāmatas!» viņš pārmezdams iesaucās. «Brīvbibliotēkā šo grāmatu ir liels krājums. Man ir divas kartes, mātei un pašam. Es grāmatas ņemu arvien pēc stundām, pirms man jāskrej ar laikrakstiem. Es aizbāžu grāmatas uz krūtīm aiz krekla. Bikšturi tās satur. Reiz, izdalot laikrakstus uz Otrās un Marķēta ielas — tur ir briesmīga puiku banda — man iznāca kautiņš ar viņu barvedi. Viņš trieca dūri, lai mani pieveiktu, un tieši pa grāmatu. Jums vajadzēja redzēt viņa seju! Un tad es metos viņam virsū. Bet nu visa banda gribēja klupt man seglos, bet pienāca daži dzelzs- griezēji un gādāja, ka viss norit, kā cīņā vajadzīgs. Es viņiem devu paturēt savas grāmatas.»
«Un kas uzvarēja?» Saksona jautāja.
«Neviens,» zēns negribot atzinās. «Es domāju, ka būtu viņu pieveicis, bet dzelzsgriezēji teica, ka esot neizšķirts, jo policija ieradās, kad mēs vēl tikai pusstundu bijām cīnījušies. Bet jums vajadzēja redzēt pūli. Nebija mazāk kā pieci simti skatītāju …»
Viņš pēkšņi apklusa un sāka ievilkt savu auklu. Arī Saksonai bija jāvelk sava, un nākošās divās stundās viņi abi kopā izzvejoja ap divdesmit mārciņu zivju.
Vakarā, jau lielā tumsā, mazā pussegtā buru laiva iegriezās Oklendas upes grīvā. Vējš bija pa ceļam, bet ļoti niecīgs, un laiva tikko kustējās. Laivai vilkās līdzi liels baļķis, ko zēns bija tur piesējis. Gaišajā mēnesnīcā mierīgi viļņoja ūdens, un Saksona pazina daudzas vietas, kurām viņi brauca garām — krasta tvaikoņu piestātni, Smilšlīča krastu, kuģu būvētavas. Zēns piegrieza laivu pie kādas pussagruvušās piestātnes pretim Kastro ielai, kur krastā bija garā rindā izvilktas liellaivas ar visu kravu — smiltīm un granti. Viņš neatlaidās un pastāvēja uz to, ka zivju loms jādala uz pusēm, jo viņa tam palīdzējusi zvejot; viņš tai arī sīki izskaidroja likumu, lai pierādītu, ka izzvejotais baļķis pieder viņam vienam.
Uz Septītās un Poplarielas stūra viņi šķīrās, un Saksona ar savu lomu devās viena uz Priežu ielu. Kaut gan garā diena bija viņu nogurdinājusi, viņa izjuta neparasti tīksmu labsajūtu un, iztīrījusi zivis, tūlīt aizmiga. Aizmiegot pēdējā doma tai bija, vai Bilijs būtu ar mieru, iestājoties labākiem laikiem, noīrēt laivu un kādu svētdienu izbraukt tur, kur viņa šodien bijusi.
Nakti Saksona pavadīja mierīgi, bez sapņiem un pirmoreiz pēc ilgām nedējām pamodās dabīgi un miegā atspirgusi. Viņai bija tāda izjūta, it kā tai noņemta no pleciem smaga nasta, it kā tā atsvabinājusies no ēnas, kas stāvējusi starp viņu un sauli. Galva tai bija skaidra. Dzelzs stīpa, kas to visu laiku neganti spieda, bija izgaisusi. Viņa bija jautra un notvēra sevi pat skaļā balsī trallinām, kad dalīja zivis trijās līdzīgās daļās — misis Olsenai, Megijai Donavanai un sev. Viņa priecājās par to, kā tērzēs ar katru no viņām, un, mājās pārnākusi, labā omā sāka post savu ilgi nekopto māju. Strādājot viņa dziedāja, un visu i laiku kā maģiska skaņa dejoja un sprēgāja zēna teiktie
vārdi: Oklenda ir laba starta vieta.
Viss likās skaidrs un vienkāršs. Viņas smadzenes bijušas slimas, un tā nav spējusi atbildēt par saviem darbiem. Ļoti jauki. Pie visa vainīgas rūpes — rūpes, pie kurām viņa nav vainojama. Un ar Biliju ir tāpat. Viņš ir dīvaini uzvedies, bet nav par to atbildīgs. Un visās viņu rūpēs vainīgs tas apstāklis, ka viņi noķerti slazdā. Oklenda ir slazds. Oklenda ir laba starta vieta.
Viņa pārdomāja visu, kas bija noticis viņas laulības dzīves laikā. Pie visa vainīgi streiki un grūtie laiki. Ja dzelzceļdarbnīcu strādnieki nebūtu streikojuši un neizceltos cīņa viņas mājas priekšā, viņa nebūtu zaudējusi savu bērnu. Ja važoņi nestreikotu un necīnītos bez cerībām uz uzvaru, Bilijs nebūtu spiests dzīvot laiskā bezdarbībā un nenonāktu alkohola varā. Ja viņus nespiestu trūkums, viņi nebūtu ņēmuši īrnieku, un Bilijs tagad nesēdētu cietumā. Saksona bija izšķīrusies. Pilsēta nav īstā vieta ne viņai, ne Bilijam, tā nav piemērota ne mīlai, ne bērniem. Tādēļ ir tikai viena izeja. Viņi atstās Oklendu. Tikai muļķi paliek un padevīgi noliec galvas likteņa sitienu priekšā. Bet viņa un Bilijs nav muļķi. Viņi ies projām un cīnīsies ar likteni. — Kurp, to viņa nezina. Bet gan tas noskaidrosies. Pasaule ir plaša. Viņpus kalniem, kas ieskauj pilsētu, aiz Zelta vārtiem, kaut kur viņi atradīs to, pēc kā ilgojas. Vienā ziņā zēns maldījās. Viņa nav saistīta pie Oklendas, kaut gan ir precējusies. Viņai un Bilijam pasaule ir plaši atvērta, tāpat kā tā bija atvērta klejotāju paaudzēm pirms viņas. Kad ciltis gāja tālāk, tie bija muļķi, kas palika iepakaļ. Stiprie devās uz priekšu. Viņa un Bilijs pieder stiprajiem. Labi, viņi dosies projām, pāri brūnajiem Kontra Kostas kalniem vai cauri Zelta vārtiem.
Dienu pirms tam, kad Bilijam bija jāpārnāk no cietuma, Saksona kārtoja savus pēdējos pieticīgās sagaidīšanas darbus. Viņai nemaz nebija naudas, un ja viņa nebūtu nolēmusi Biliju tādā veidā nesāpināt, aizņemtos desmit centus no Megijas Donavanas un aizbrauktu pāri līcim uz Sanfrancisko, lai pārdotu kaut ko no saviem skaistajiem veļas gabaliem. Viņai nebija mājās nekā cita kā kartupeļi, maize un mazās sālītās zivtiņas, un tādēļ viņa pēcpusdienā bēguma laikā aizgāja līdz līcim un salasīja gliemjus. Saksona savāca arī malku, un pulkstenis jau bija deviņi vakarā, kad viņa, vienā rokā nesot spaini ar gliemjiem, otrā lāpstu ar īsu kātu un malkas nastu uz muguras, atgriezās no dumbraines. Viņa izvēlējās ielas tumšākās puses un ļoti steidzās, šķērsojot elektrisko spuldžu apgaismotās vietas, jo nevēlējās, ka viņu redz kaimiņi. Bet kāda sieviete tai nāca tieši pretim, cieši paskatījās uz viņu un palika stāvot. Tā bija Mērija.
«Mans Dievs, Sakson?» viņa iesaucās. «Vai jau tik ļauni?»
Saksona pētoši skatījās uz savu veco biedreni un tai pašā acumirklī skaidri izprata visu viņas traģēdiju. Mērija bija palikusi daudz tievāka, kaut gan vaigi tai bija daudz sārtāki nekā agrāk — sārtums, kura dabiskumu Saksona apšaubīja. Mērijas gudrās acis bija skaistākas un lielākas — pārāk lielas un drudžaini mirdzošas; acu skatiens klīstošs. Viņa bija labi ģērbusies — pārāk labi, un, redzams, ļoti nervoza. Viņa bailīgi pagrieza galvu un uzmanīgi raudzījās aiz sevis tumsā.
«Mans Dievs!» Saksona tikko dzirdami teica. «Untu…» Viņa saknieba lūpas un tad turpināja: «Vai nenāksi man līdzi?»
«Ja tu kaunies, ka tevi kāds te var redzēt ar mani kopā …» Mērija nesavaldīgi iesaucās, viņu, redzams, bija tikpat viegli sakaitināt kā senās dienās.
«Nē, nē!» Saksona protestēja. «Tās malkas nastas un gliemju dēļ. Es negribu, ka mani redz kaimiņi. Nāc.»
«Nē, es nevaru, Sakson. Es labprāt ietu, bet nevaru. Ar nākošo vilcienu man jābrauc atpakaļ uz Sanfrancisko. Es tevi šeit gaidīju. Klauvēju pie tavām virtuves durvīm, bet visi logi bija tumši. Bilijs vēl arvien cietumā, vai ne?»
«Jā, bet rīt viņš nāks laukā.»
«Es lasīju laikrakstos,» Mērija teica un steidzīgi pameta acis apkārt. «Es biju Stoktonā, kad tas notika.» Viņa pagriezās un gandrīz nikni teica Saksonai: «Tu taču mani tādēļ nenosodīsi, vai ne? Es nevarēju atgriezties gludinā- tavā pēc tam, kad biju kādu laiku precējusies. Man darbs bija tik briesmīgi apnicis. Ja tu zinātu, kā man derdzās gludinātavas darbs jau pirms precībāml Ak, pasaule ir netīra. Tu nevari ne iedomāties. Dieva vārds, Sakson, tu nevarētu iedomāties ne simto daļu no visām tām netīrām lietām, kas notiek pasaulē. Ak, es vēlētos, kaut būtu mirusi — vēlētos, kaut būtu mirusi un atsvabinājusies no visa tā. Saki — nē, tagad es nevaru. Vilciens jau svilpj pie Adelaines. Man jāskrej, ja gribu tikt uz to. Bet vai es varu nākt…»
«Nu, vai būsi reiz?» aiz viņām pēkšņi atskanēja vīrieša balss un pārtrauca runātāju.
Runātājs pa pusei iznira no tumsas, kur visu laiku bija slēpies. Tas nebija strādnieks, to Saksona tūlīt redzēja. Bet, kaut arī viņam bija labas drēbes, viņš pasaules acīs stāvēja daudz zemāk par jebkuru strādnieku.
«Es tūlīt nākšu, pagaidi vienu minūti,» teica Mērija, vēlēdamās viņu nomierināt.
No viņas balss skaņas Saksona saprata, ka viņa bīstas no šā vīra, kas, vairīdamies gaismas, stāvēja uz tumsas un gaismas robežas.
Mērija pievērsās Saksonai.
«Man jāiet, dzīvo vesela!» viņa teica un taustījās pēc kaut kā, kas bija paslēpts viņas cimdā. Tad viņa satvēra Saksonas brīvo roku, un Saksona sajuta, ka tai saujā iespiež mazu siltu naudas gabalu. Viņa mēģināja pretoties un panākt, lai devēja ņem to atpakaļ.
«Nē, nē,» Mērija lūdzās. «Mūsu senās draudzības vārdā. Varbūt tu kādreiz varēsi man palīdzēt. Es tevi vēlreiz redzēšu. Ardievu!»
Viņa pēkšņi apskāva Saksonu un elsojot piespieda savu vaigu pie viņas krūtīm. Tad atrāvās, pagāja soli atpakaļ un dziļā saviļņojumā uzlūkoja Saksonu.
«Nu, taisies, taisies ātrāk,» no tumsas atskanēja valdonīga balss.
«Ak, Sakson,» Mērija elsoja un nākamajā acumirklī bija prom.
Iededzinājusi istabā spuldzi, Saksona apskatīja naudas gabalu. Pieci dolāri — viņai tie nozīmēja veselu kapitālu. Tad viņa atcerējās Mēriju un vīrieti, no kā tā baidījās. Tas atkal bija viens tumšs traips Oklendas vēsturē. Arī
Mērija piederēja tiem, ko tā iznīcinājusi. Viņas dzīvojot ne ilgāk kā piecus gadus — Saksona kaut kur bija lasījusi. Viņa paskatījās uz naudas gabalu un iesvieda to izlietnē. Mazgājot gliemjus, viņa dzirdēja naudas gabalu skanam izlietnes caurulē.
Domas par Biliju bija tās, kas Saksonai otrā rītā lika palīst zem izlietnes, atgriezt caurules savienojumu un izņemt naudas gabalu. Cietumā labi nebaro, un pārāk mokoša bija doma, ka pēc trīsdesmit dienām cietumā Bilijam jāpiedāvā sausa maize, sālītas zivtiņas un gliemji. Viņa zināja, ka tas mīl sviestu un maizi, biezu kārtu sviesta, Bilijam patika arī biezās šķēlēs cepta vēršgaļa un garšoja laba kafija, ko viņš varēja izdzert ļoti daudz.
Bilijs ieradās tikai pēc pulksten deviņiem, un Saksona, viņu gaidīdama, bija apģērbusi savu labāko mājas kleitu. Viņa slepus to vēroja, kad viņš lēni tuvojās, un būtu izskrējusi tam pretim, ja viņā pusē uz ielas nestāvētu vesels bars kaimiņu bērnu, kas ziņkāri pavadīja viņu skatieniem. Bet durvis atvērās, tikko viņš bija uzlicis roku uz durvju roktura, un ienācis iekšā viņš tās aizvēra, atspiežoties pret tām ar muguru, jo rokas bija nodarbinātas, turot Saksonu. Nē, viņš nebija brokastojis, un viņam arī nekā nevajadzēja, jo tagad viņam bija Saksona. Viņš tikai bija nodzinis bārdu un tad nācis visu ceļu kājām, jo nebija piecu centu tramvajam. Bet viņš labprāt nomazgātos un uzvilktu tīru veļu. Viņa nedrīkst tam nākt tuvumā, pirms viņš nav tīri nomazgājies un apģērbies.
Kad tas viss bija padarīts, Bilijs atsēdās virtuvē un lūkojās, kā Saksona gatavo ēdienu; viņš pamanīja no ūdens izzvejoto malku un apjautājās par to. Visu laiku veicīgi strādājot, viņa tam pastāstīja, kā vākuši malku, kā iekārtojusies, lai nebūtu jālūdz nauda no arodsavienības, un, kad beidzot ēdiens bija gatavs un uzlikts galdā, viņa bija nonākusi savā stāstā līdz iepriekšējam vakaram, kad satika Mēriju. Par pieciem dolāriem viņa neminēja nekā.
Bilijs, kas tikko bija iebāzis mutē pirmo kumosu gaļas, paskatījās uz viņu ar tādu izteiksmi sejā, ka Saksona nobijās. Tad viņš izspļāva gaļu uz šķīvja.
«Tu naudu gaļai dabūji no viņas,» viņš lēni un pārmezdams teica. «Naudas tev nav, pie miesnieka kredīta arī ne» un tomēr gaļa galdā. Vai tā nav?»
Saksona pamāja ar galvu.
«Un ko tu vēl esi pirkusi?» viņš jautāja — ne brutāli»
ne nikni, bet tikai briesmīgi salti, šo drausmo saltumu radīja ārkārtīgas dusmas, ko viņš nespēja izteikt vārdos.
Sev pašai par pārsteigumu viņa palika mierīga kā bijusi. Kāda tam nozīme? Ko citu, Oklendā dzīvojot, lai gaida? Tas bija kaut kas, kas izzudīs un piederēs pagātnei, ja Oklenda būs bijusi vieta, no kurienes startēts citai dzīvei.
«Kafiju,» viņa atbildēja, «un sviestu.»
Viņš sabēra savu un Saksonas šķīvju saturu pannā» iesvieda tur vēl pārējo gaļu, sviestu, kas atradās uz galda, un beigās vēl visu, kas bija kafijas kārbiņā. Visu to viņš iznesa laukā un iesvieda atkritumu kastē. Uzvārīto kafiju viņš ielēja izlietnē.
«Cik tev vēl no tās naudas palicis?» viņš jautāja.
Saksona jau bija atnesusi savu maciņu un izņēmusi naudu.
«Trīs dolāri astoņdesmit.»
Viņa pasniedza naudu Bilijam. «Par gaļu samaksāju četrdesmit piecus centus.»
Viņš pārlaida acis naudai, saskaitīja to un gāja uz durvīm. Viņa dzirdēja, kā atver un atkal aizver durvis, un saprata, ka viņš izsviedis naudu uz ielas. Kad viņš atgriezās, Saksona viņam uzlika uz galda kartupeļus.
«Nekas nav pietiekoši labs mums abiem, Sakson,» viņš teica, «bet Dievs vien zina, kaut ko tādu es nespēju sagremot. Tas ir tā samaitāts, ka taisni smird.»
Viņš skatījās uz kartupeļiem, sauso maizes šķēli un glāzi ar ūdeni, ko Saksona bija nolikusi pie viņa šķīvja.
«Vari būt pilnīgi mierīgs,» viņa smaidīja, redzēdama» ka viņš vēl vilcinās. «Te nav vairs nekā netīra.»
Bilijs uzmeta viņai steidzīgu skatienu, it kā baidoties» ka viņa par to smejas, un nopūzdamies atkal atsēdās. Bet nākošā acumirklī viņš atkal uzlēca kājās un izpleta rokas, lai viņu apskautu.
«Es tūlīt ēdīšu, bet papriekš gribu ar tevi runāt,» viņš teica un atsēdies cieši piekļāva sev Saksonu. «Tātad klausies! Tu esi vienīgais cilvēks, kas man zemes virsū ir tuvs un mīļš. Tu pirmīt nenobijies ne no manis, ne no tā, ko es darīju, un tas mani priecina. Bet tagad mēs vairs par Mēriju nedomāsim, kaut arī man viņas bezgalīgi žēl. Man viņas nav mazāk žēl kā tev. Es viņas labā varētu darīt visu. Es varētu mazgāt viņas kājas, kā to Kristus darījis. Es atļautu viņai ēst pie sava galda un gulēt savā mājā. Bet tādēļ man nav jāaizskar tas, ko viņa nopelnījusi. Labi, bet nedomāsim vairs par viņu. Tikai tu un es, Sakson, tikai tu un es, un lai velns rauj visus pārējos. Gar pārējiem mums nav daļas. Tev nekad vairs nebūs manis dēļ jābaidās. Viskijs un es, mēs abi labi nesaderam kopā, un tādēļ atsakos no tā. Esmu bijis gluži kā bez prāta, un tev nācies daudz ciest manis dēļ. Bet tas viss ir pagājis un nekad vairs neatkārtosies. Es sākšu jaunu dzīvi.
Nu, un tagad pat. Man nevajadzēja būt tik straujam. Bet tāds nu es biju. Vajadzēja ar tevi pārrunāt. Tas viss nāca tik negaidīti. Tas ir kaut kas tāds, ko nevaru sagremot, ko nekad neesmu varējis sagremot. Un tu arī nevēlētos, lai es to spētu, tāpat kā es negribētu likt tev sagremot kaut ko, ko tu nevarētu.»
Sēdot uz Bilija ceļiem, Saksona izslējās un raudzījās viņam acīs, visu laiku nodarbināta ar jauno ideju, kas tai pēkšņi bija ienākusi prātā.
«Vai tu to nopietni domā, Bilij?»
«Protams, ka domāju nopietni.»
«Tad es tev teikšu, ko nevēlos ilgāk darīt. Man būs jāmirst, ja vēl ilgāk būs tas jādara.»
«Un kas tas ir?» viņš jautāja, kādu brīdi viņu pētoši uzlūkojis.
«Tev vispirms jāizšķiras,» viņa teica.
«Nu, šauj tik vaļā.»
«Tu nezini, uz ko ieej,» viņa brīdināja Biliju. «Varbūt tu gribi atkāpties, pirms vēl nav par vēlu.»
Viņš stūrgalvīgi purināja galvu.
«Ko tu nevari sagremot, tas tev arī nav jāvar,» Bilijs atbildēja. «Sāc stāstīt.»
«Pirmkārt,» viņa teica, «tu nedrīksti vairs pārmācīt streiklaužus.»
Viņš jau neviļus pavēra muti, lai protestētu, bet tad savaldījās.
«Un otrkārt — projām no Oklendas.»
«Es tevi labi nesaprotu. Ko tu teici?»
«Projām no Oklendas. Mēs vairs Oklendā nepaliksim. Man jāmirst, ja mums šeit jāpaliek. Mums jānojauc šeit sava telts un jādodas projām.»
«Bet uz kurieni tad?» viņš beidzot jautāja.
«Kaut kur. Visur. Izsmēķē tagad savu cigareti un padomā.»
Viņš purināja galvu un pētoši raudzījās viņai acīs.
«Vai tu to nopietni domā?» viņš beidzot jautāja.
«Jā. Es tāpat nevaru panest Oklendu, kā tu to gaļu, sviestu un kafiju nevarēji panest.»
Viņa redzēja, ka Bilijs cīnās ar sevi, viņa pat sajuta savelkamies viņa muskuļus, pirms tas saņēmās un atbildēja.
«Nu labi, ja jau tu katrā ziņā vēliesl Pametīsim Oklendu. Pametīsim to gluži mierīgi. Nolādēts, tā nekā manā labā nav darījusi, un es beigu beigās esmu pietiekoši krietns vīrs, lai nopelnītu savu uzturu arī citur. Un tagad, kad tas viss norunāts, tu vari pastāstīt, kas tev ir pret Oklendu.»
Un viņa tam stāstīja visu, par ko bija domājusi, uzskaitīja visus apsūdzības punktus pret Oklendu, stāstīja visu» nekā neizlaižot, pat ne savu gājienu pie ārsta Hentlija un Bilija dzeršanu. Bet viņš to spieda arvien ciešāk sev klāt un apgalvoja, ka esot jau izšķīries. Laiks ritēja. Kartupeļi atdzisa, un pavardā izdzisa uguns.
Kad viņi bija izrunājušies, Bilijs piecēlās kājās. Viņš. paskatījās uz kartupeļiem.
«Auksti kā akmeņi,» viņš teica un pievērsās Saksonai. «Bet vai zini ko, ej tagad un apģērb savas labākās drēbes. Iesim uz pilsētu, paēdīsim un nosvinēsim šo dienu. Man liekas, ka mums ir iemesls svinēt svētkus, ja šķiramies no šejienes un pametam aiz sevis vecos pilsētas mūrus. Kājām mums nebūs jāiet, varu no bārddziņa aizņemties desmit centus, un man ir diezgan vecu krāmu, ko pārdot.»
Vecie krāmi bija zelta medaļas, ko viņš bija ieguvis amatieru boksa sacīkstēs. Pilsētā viņi uzmeklēja augļotāju, un, kad no tā aizgāja, Bilijam skanēja bikšu kabatā vesela sauja sudraba naudas.
Viņš bija nebēdīgs un jautrs kā mazs zēns, un arī Saksona bija labā omā. Uz stūra tabakas veikalā viņš kā parasti gribēja nopirkt Durhama tabaku, bet apdomājās un nopirka Imperiāla cigaretes.
«Ak, es šodien esmu gluži traks,» viņš smējās. «Nekas nav labs diezgan — pat ne gatavas cigaretes. Un es nekā negribu zināt ne par lētajiem ēdienu namiem, ne japāņu restorāniem. Mēs iesim pie Barnuma.»
Viņi gāja uz lielo restorānu Septītās un Brodveja stūrī» kur bija pusdienojuši savā kāzu dienā.
«Izliksimies, it kā mēs nebūtu precējušies,» Saksona jautri teica.
«Lieliski,» Bilijs piekrita, «pasūtīsim atsevišķu kabinetu, lai apkalpotājam ienākot būtu ikreiz jāpieklauvē.»
Bet Saksona to noraidīja.
«Tas būs par dārgu, Bilij. Tev būs jāmaksā par to, ka viņš klauvēs. Iesim parastajā ēdamzālē.»
«Pasūti, ko vien tik vēlies,» Bilijs augstsirdīgi teica, kad viņi bija atsēdušies. «Te ir bifšteks, viens dolārs piecdesmit. Ko tu teiksi?»
«Jā,» viņa dedzīgi teica, «un pēc tam moku, bet papriekš austeres — es labprāt tās salīdzinātu ar mola austerēm.»
Bilijs lasīja teātra sludinājumus. Viņš pacēla acis no laikraksta. «Bella teātrī ir dienas izrāde. Par divdesmit pieciem centiem varam dabūt rezervētas vietas. — Ak tu velns!»
Viņa izsauciens bija tik sašutis un tik sarūgtināts, ka Saksona gluži nobijās.
«Kaut taču es būtu par to padomājis,» viņš pukojās. «Mēs būtu varējuši iet pusdienot uz Forumu. Tas ir tas smalkais restorāns, ko apmeklē tādi puiši kā Rojs Blanšars un notriec tur naudu, kas mums citiem sūri grūti jānopelna.»
Viņi nopirka numurētas biļetes izrādei Bella teātrī; bet līdz izrādei vēl bija daudz laika, un viņi nolēma ieiet kinoteātrī noskatīties kādu filmu. Pirmo rādīja kovboju filmu, tad franču komēdiju un pēc tam drāmu no lauku dzīves kaut kur Amerikas vidienē. Drāma sākās ar skatu lauku sētā. Saule apmirdzēja kāda šķūņa stūri un žogu, bet pār zemi klājās kuplu koku ēna. Tur bija vistas, pīles un tītari, visi tie kašņājās, skrēja un gāzelēdamies staigāja pa pagalmu. Liela cūka, septiņu lielisku sivēntiņu pavadīta, lepni soļoja caur cāļu baru, kas pajuka uz visām pusēm, bet vistas atriebās sivēniem, sparīgi cērtot tiem ar knābjiem, tiklīdz tie atgāja no savas mātes. Aiz žoga stāvēja zirgs, kas gurdi un miegaini nolūkojās uz visu to, laiku pa laikam laiski sitot ar asti.
«Ir silta diena, tur ir mušas — vai tu redzi?» Saksona čukstēja.
«Protams. Un zirga astei Nekā dabīgāka par to nevar būt.»
No kaut kurienes izskrēja suns. Sivēnu māte pasitās sāņus un, suņa trenkta, īsiem smieklīgiem rikšiem ar visiem saviem pēcnācējiem pazuda no lentas. Iznāca jauna meitene, uz muguras tai nokarājās liela saules platmale, priekšautā tā nesa graudus, ko pilnām saujām kaisīja putniem. No jumta nolaidās baloži un pievienojās spārnotajiem knābātājiem. Parādījās jauns vīrietis, un skatītāji, kas bija raduši tādas filmas redzēt, tūlīt saprata, kādēļ viņš ieradies. Bet Saksona neinteresējās ne par viņu, ne arī jaunās meitenes koķeto kautrību. Viņas acis atkal un atkal atgriezās pie spārnotās saimes, trīsošās koku ēnas, saules sasildītās šķūņa sienas un gurdā, miegainā zirga.
Saksona pievirzījās tuvāk Bilijam, un viņas roka meklēja viņa roku.
«O Bilij,» viņa nopūtās, «es nomirtu no laimes, ja varētu dzīvot šādā vietā.» Un, kad filma bija beigusies, viņa piebilda: «Mums vēl ļoti daudz laika līdz teātra izrādes sākumam. Paliksim un noskatīsimies visu vēlreiz.»
Viņi palika un noskatījās visu izrādi vēlreiz, un, kad rādīja skatu lauku sētā, Saksonas sajūsma vērtās arvien lielāka. Šoreiz viņa ievēroja arī citus sīkumus. Viņa redzēja laukus, kas ieskāva mājas, redzēja viļņojošos kalnus aiz tiem un atsevišķus mākoņus zilajās debesīs. Viņa redzēja cāļus, ko pirmīt bija ievērojusi, un sevišķi tai dūrās acīs veca vista, kas atriebjoties nikni cirta ar knābi sivēniem, kad tie gadījās tai tuvāk, jo cūku māte viņu ar snuķi vienmēr padzina tālāk no graudiem. Saksona atkal ļāva skatienam slīdēt pāri laukiem, līdz kalnu augstienēm un debesīm, un ieelpoja sevī visu šo lielo plašumu un apmierinātību, kas klājās visam tam pāri. Acīs tai sakāpa asaras, un viņa no prieka sāka klusi raudāt.
«Tagad es zinu, kurp mēs dosimies no Oklendas,» viņa teica.
«Kur tad?»
«Tur.»
Bilijs paraudzījās uz Saksonu un tad sekoja viņas skatienam, kas vēl arvien bija kā piekalts pie ekrāna audekla.
«O,» viņš teica un, brīdi domājis, piebilda: «Nu jā, kādēļ gan ne?»
«Ak, Bilij, vai tu tiešām gribi?»
Saksonas lūpas satraukumā trīsēja, un balss tik ļoti drebēja, ka Bilijs tikko varēja dzirdēt viņas čukstus.
«Protams,» viņš teica. Tā bija viņa karaliskās devības un augstsirdības lielā diena. «Tu dabūsi visu, ko vēlies, kaut pirksti man kļūtu asiņaini strādājot. Arī man pašam vienmēr gribējies dzīvot uz laukiem.»
Bija vēl agrs vakars, kad viņi devās no Bella teātra mājās un apstājās uz Septītās un Priežu ielas stūra. Bilijs un Saksona abi kopā iepirkās un tad uz stūra izšķīrās — Saksona gāja mājās gatavot vakariņas, bet Bilijs gribēja paskatīties, ko dara viņa biedri — streikojošie važoņi — kas visu to mēnesi, kamēr viņš sēdēja, bija uzticīgi turpinājuši cīņu.
«Tikai labi uzmanies, Bilij!» viņa tam nosauca paka].
«Skaidra lieta,» viņš atbildēja, iedams pagrieza galvu un atskatījās atpakaļ.
Viņas sirds sāka strauji sist, redzot Bilija smaidu.* Tas bija smaids, neaptraipītais mīlas smaids, ko viņa vienmēr ilgojās redzēt Bilija sejā, smaids, ko tā bija vēlējusies saglabāt, par ko, savām un no Mersedesas iegūtām zināšanām bruņota, gribēja cīnīties visiem spēkiem. Tāda doma iešāvās viņai galvā, un, atceroties visas savas skaistās lietiņas, kas tai mājās glabājās kumodes atvilktnē, viņa laimīga un lepna pasmaidīja. Trīsceturtdaļstundu vēlāk viss bija vakariņām sagatavots, jēra gaļas kotletes Saksona gribēja cept tikai tad, kad dzirdēs Biliju jau nākam. Viņa dzirdēja dārza vārtiņus aizcērtamies, bet Bilija soļu vietā bija dzirdama daudzu kāju dipoņa. Saksona steidzās atvērt durvis. Tur stāvēja Bilijs, bet tas, kas te stāvēja, stipri atšķīrās no tā, ar ko viņa pirms neilga laika bija izšķīrusies. Viņam blakus mazs zēns turēja viņa cepuri. Bilija seja bija tikko kā mazgāta vai, pareizāk sakot, aplieta ar ūdeni, jo krekls un pleci bija slapji. Gaišie mati bija mitri un pielipuši galvai un dažās vietās tumši piesūkušies asinīm. Abas rokas viņam bezspēcīgi nokarājās gar sāniem, bet seja bija mierīga un viņš smējās.
«Viss kārtībā,» viņš mierināja Saksonu. «Ar mani noticis joks. Esmu drusku cietis, bet vēl arvien gatavs stāties ringā.» Viņš uzmanīgi ienāca istabā. «Nāciet iekšā, zēni. Mēs visi esam nelgas.»
Aiz viņa nāca zēns, kas nesa Bilija cepuri, Buds Stroderss, vēl kāds važonis, ko viņa pazina, un divi sveši vīri. Svešie bija lieli, skarbi, muļķīgu skatienu acīs, un viņi skatījās uz Saksonu, it kā no tās baidītos
«Neuztraucies, Sakson,» Bilijs atkal iesāka, bet viņu pārtrauca Buds Stroderss.
«Pirmā lieta, mums viņš jādabū gultā iekšā, lai varētu pārgriezt un novilkt viņam drēbes. Viņam lauztas abas rokas, un šeit ir abi idioti, kas to izdarījuši.»
Viņš rādīja uz abiem svešajiem, kas ārkārtīgi samulsuši mīņājās kājām un izskatījās vēl muļķīgāki.
Bilijs atsēdās uz gultas, un, Saksonai turot spuldzi, Buds un abi svešie atsvabināja viņu no drēbēm, pārgriežot viņam svārkus, kreklu un svīteri.
«Viņš negribēja iet uz slimnīcu,» Buds Saksonai teica.
«Nemūžam arī ne,» Bilijs paskaidroja. «Es liku viņiem atsaukt ārstu Hentliju.. Viņš kuru katru brīdi būs klāt. Šīs abas rokas ir viss, kas man pieder. Tās man uzticīgi kalpojušas un bijušas man labi draugi, un es tāpat vēlos tām atmaksāt. — Negribu, lai medicīnas studenti mācās pie manām rokām savu amatu.»
«Bet kā tas gadījās?» jautāja Saksona un skatījās no Bilija uz abiem svešajiem — acīm redzot, neizprotot viņu draudzīgās attiecības.
«Ak, tā nav viņu vaina,» Bilijs ātri ierunājās. «Viņi labi domāja. Tie ir Sanfrancisko važoņi, kas atnākuši mums palīdzēt — viņu ir vesels bars.»
Likās, it kā abi svešie atdzīvotos, dzirdot Biliju tā runājam, un viņi palocīja galvas.
«Jā, misis,» viens no viņiem teica dziļā, aizsmakušā balsī. «Mēs pārskatījāmies — jā, mēs esam briesmīgi kļūdījušies.»
Saksona nebija uztraukusies. To, kas bija noticis, varēja sagaidīt. Tas atbilda visam tam, ko Oklenda bija viņai un viņas piederīgajiem jau nodarījusi, un bez tam Bilijs nebija bīstami ievainots. Roku kaulu lūzumi un brūce galvā bija ievainojumi, kas ātri sadzīs. Viņa atnesa krēslus un lūdza visus atsēsties.
«Bet tagad pastāstiet, kā tas viss notika,» viņa lūdza. «Es nekā nesaprotu visā šai lietā. Kā tas varēja gadīties, ka jūs abi vispirms pārlaužat manam vīram rokas, pēc tam pārvedāt viņu mājās un nu esat lieli draugi.»
«Jā, jums taisnība,» Stroderss pasteidzās atbildēt pārējo vietā. «Redziet, viss notika tā …»
«Turi muti, Bud,» Bilijs viņu pārtrauca. «Tu nekā no visa tā neredzēji.»
Saksona raudzījās uz Sanfrancisko važoņiem.
«Mēs ieradāmies, lai viņiem palīdzētu, jo Oklendas puiši vieni netiek galā,» viens ierunājās, «un mēs viņiem arī krietni palīdzējām skolot streiklaužus, rādot tiem, ka pasaulē vēl ir daudz citu skaistu amatu bez važoņa aroda.
Nu labi, mēs abi ar Džeksonu šeit okšķerējām, vai nav kas redzams, un taisni nāk jūsu vīrs …»
«Pagaidi,» Džeksons iejaucās un pārtrauca stāstītāju. «Ja stāsti, tad stāsti visu no sākuma. Mēs domājām, ka pazīstam visus no izskata. Bet jūsu vīru mēs nebijām redzējuši, jo viņš …»
«Jo viņš, kā sacīt jāsaka, nebija kādu laiku šeit bijis,» pirmais važonis atkal turpināja. «Un, kad nu mēs redzam kādu puisi, ko esam noturējuši par streiklauzi, aizslīdam un iegriežamies …»
«Aiz Kampbela pārtikas preču tirgotavas,» Bilijs papildināja.
«Redziet,» Džeksons turpināja Saksonai stāstīt, «tā mēs bijām gluži droši, ka tas ir viens no tiem nolādētajiem streiklaužiem, kas zagšus grib ielavīties staļļos.»
«Jā, tur mēs, Bilijs un es, arī reiz vienu notvērām,» Buds iekrita viņam valodā.
«Un mēs viņam tūlīt virsū,» važonis turpināja. «Mēs jau agrāk kādas reizes bijām šādā lietā piedalījušies un zinām, kas jādara, un pie tam pamatīgi. Un tā nu mēs notvērām jūsu vīru …»
«Es apskatījos pēc Buda,» Bilijs teica. «Puiši man stāstīja, ka atradīšot viņu ielas otrā galā. Un uzreiz pienāk šis pats Džeksons un lūdz iedot sērkociņu.»
«Un tad, lūk, es padarīju savu skaisto darbu,» pirmais važonis atkal uzsāka.
«Ko tad?» Saksona jautāja.
«To tur.» Vīrs parādīja brūci Bilija galvā. «Es viņam zvēlu. Viņš nogāzās kā vērsis, tad uzrausās kājās un kaut ko muldēja par kādu, kas laikam neesot pie pilna prāta. Viņš nebija īsti pie samaņas. Un tad mēs viņu arī apstrādājām.»
Vīrs apklusa — viņš bija beidzis stāstīt.
«Un salauza viņam abas rokas ar dzelzs stieni,» Buds piemetināja, redzēdams, ka Saksona vēl arvien nekā nesaprot.
«Jā, abas rokas,» Bilijs apstiprināja. «Kad roku stilbi nobrīkšķēja, es atžilbu no dabūtā sitiena pa galvu. Un tie abi stāv un ņirgājas. «Ar to tev ilgam laikam pietiks,» saka Džeksons. Un Ansons saka: «Ar šitādām rokām es labprāt gribētu tevi redzēt turam grožus.» Džeksons atkal saka: «Se tev kaut kas līdzi ceļam» un tai pašā acumirklī zveļ man pa žokļiem …»
«Nē,» Ansons viņu pārlaboja, «tas biju es.»
«Nu jā, un es atkal biju ieaijāts sapņu valsti,» Bilijs nopūtās. «Un, kad pēc tam atjēdzos, pie manis stāvēja Buds, Ansons un Džeksons un lēja man uz galvas ūdeni. Un tad mēs visi aizmukām no kāda ziņkārīga reportiera un visi kopā atnācām šurp uz mājām.»
«Tas nelga katrā ziņā gribēja iepazīties ar to te,» Buds teica un, pacēlis roku, parādīja svaigi nobrāztos roku kauliņus, tad pagriezās pret Biliju un turpināja: «Tādēļ es jums pievienojos tikai pie Septītās.»
Pēc dažām minūtēm atnāca ārsts un izdzina visus vīriešus no istabas. Viņi nogaidīja izmeklēšanas rezultātus un pēc tam aizgāja. Virtuvē ārsts Hentlijs mazgāja rokas un deva Saksonai pēdējos norādījumus, kā rīkoties. Rokas slaukot, viņš sāka ostīt gaisu un raudzījās uz pavarda pusi, kur vārījās kāds katls.
«Gliemeži?» viņš jautāja. «Kur jūs tos pirkāt?»
«Es tos nepirku,» Saksona atbildēja. «Es pati tos salasīju.»
«Taču ne dumbrainē?»
«Tomēr.»
«Sviediet tos projām. Metiet tos laukā. Tur slēpjas nāve un posts. Tīfs — man jau bijuši trīs slimības gadījumi, un visi no dumbraines gliemežiem.»
Kad ārsts bija aizgājis, Saksona darīja, kā viņš bija licis. Atkal jauns punkts apsūdzības rakstā pret Oklendu, Saksona domāja — Oklenda, slazdu pilsēta, kas saindē savus iedzīvotājus, ja nespēj tos nomērdēt badā.
«Nu, vai tas nevar padarīt cilvēku par dzērāju,» Bilijs žēlojās, kad Saksona ienāca pie viņa istabā. «Vai tu pat sapņos esi varējusi izdomāt tādu ķibeli? Cīnoties ringā, man nav salauzts neviens kauliņš. Un tagad — viens, divi, trīs — un abas rokas pagalam.»
«O, varēja būt vēl ļaunāk,» Saksona teica un jautri smaidīja.
«To es gan labprāt gribētu zināt. Kad tad?»
«Nu, vai nebūtu ļaunāk, ja roku vietā būtu pārlauzts kakls?»
«Būtu labāk. Varu tev tikai teikt, ka tu nespēj nekā ļaunāka iedomāties.»
«Spēju gan,» viņa noslēpumaini teica.
«Ko tad?»
«Būtu ļaunāk, ja tu gribētu palikt Oklendā, kur tas varētu atkārtoties atkal un atkal.»
«Labs zemnieks ar diviem tādiem pīpes kātiem, kā šīs te,» Bilijs pretojās.
«Ārsts saka, ka saaugušie kauli lūzuma vietās būšot vēl stiprāki nekā agrāk. Tu pats arī to zini. Bet tagad esi tik laipns, aizver acis un nogulies. Tu esi noguris un izmocīts, atpūtini smadzenes un nelauzi velti galvu.»
Bilijs paklausīgi aizvēra acis, un viņa tam uzlika uz pieres savu vēso roku.
«Tā ir jauka sajūta,» viņš murmināja. «Tu esi tik vēsa, Sakson — tava roka un tu, visa tu. Būt ar tevi ir tas pats, kas iznākt no tveicīgas deju zāles veldzējošā nakts vēsumā.»
Viņš gulēja kādu brīdi klusi un tad sāka ķiķināt.
«Nu, kas ir?» viņa jautāja.
«Ak, nekas — es tikai domāju par tiem idiotiem, kas mani piekāva, — mani, kas iepēris vairāk streiklaužu, nekā vispār spēju atcerēties.»
Nākošā rītā Bilijs atmodās daudz labākā omā. Virtuvē strādājot, Saksona dzirdēja, ka viņš liek savai balsij izdarīt pavisam dīvainus akrobātiskus dziedāšanas vingrinājumus.
«Es zinu vienu dziesmu, ko tu nekad neesi dzirdējusi,» viņš teica Saksonai, kad viņa tam ienesa brokastis. «Zēl, ka atceros vairs tikai piedziedājumu. Vecais runā ar savu kalpu, kas grib precēt viņa meitu. Mamija — meitene, ar ko Bilijs Merfijs pirms kāzām sagājās — mēdza to bieži dziedāt. Tā ir ļoti aizkustinoša. Mamija vienmēr raudāja, to dziedot. Klausies.»
Svinīgi un tik nepareizi, kas bija mokoši viņā klausīties, Bilijs dziedāja:
Ak, manu meitu saudzējiet!
Lai viņai labi klājasl
Kad nomiršu, tad atstāšu
Jums savas lauku mājas —
Ar zirgu, arklu, aitām, govīm
Un visiem maziem cāļiem dā-ā-rzā.
«Tie mazie cālēni, lūk, ir tie, kas mani visvairāk aizkustina,» viņš paskaidroja. «Un vakardienas filmā cāļi bija tie, kas man lika atcerēties šo dziesmu. Un kādu dienu mums būs savi cāļi, kas staigās pa mūsu dārzu, vai ne, manu vecenīt?»
«Jā, un meita ari,» Saksona piebilda.
«Jā, un es būšu vecais saimnieks, kas tāpat teiks kalpam, kā tas tai dziesmā,» Bilijs turpināja vērpt fantāzijas pavedienu. «Neiet ilgi uzaudzināt meitu, ja tikai laikā sāk.»
Saksona paņēma savu ilgi novārtā atstāto instrumentu un sāka to noskaņot.
«Es ari zinu dziesmiņu, ko tu nekad neesi dzirdējis, Bilij. Toms to agrāk vienmēr mīlēja dziedāt. Viņš ir kā negudrs un katrā laikā gatavs rentēt gabalu valsts zemes un apmesties laukos uz dzīvi, bet Sāra negrib par to ne dzirdēt. Viņš dziedāja tā:
Mums reiz lauku mājas būs, Zirgs, cūka un govs turklāt, Un pajūgu tu vadīsi, Bet arklu es labprāt.»
«Man rādās, ka šai gadījumā tas būšu es, kas vadīs arklu,» Bilijs teica. «Vai zini, Sakson, padziedi «Pļaujas dienas», tā arī ir zemnieku dziesma.»
Bet viņa baidījās, ka kafija gluži atdzisīs, un piespieda Biliju to izdzert. Viņš bija nevarīgs kā mazs bērns ar savām abām lauztajām rokām, un Saksonai vajadzēja viņu barot, un tā viņi abi sarunājās.
«Bet vienu lietu es tev teikšu,» Bilijs starp diviem malkiem sacīja. «Tiklīdz būsim iedzīvojušies laukos, tu tūlīt dabūsi zirgu, pēc kā visu mūžu esi tīkojusi. Un tas būs tavas pašas zirgs, uz kā varēsi jāt, to braukt vai pārdot, vārdu sakot, darīt ko gribi.»
Kādu laiku viņš klusu domāja.
«Viena laba lieta uz laukiem būs tā, ka es tik labi pazīstu zirgus. Tam ir liela nozīme. Es vienmēr dabūšu darbu pie zirgiem — protams, ja tur nebūs arodbiedrību algu. Un visus citus zemnieka darbus droši vien ātri iemācīšos. — Saki, vai vēl atceries to dienu, kad man pirmoreiz teici, ka vienmēr esot vēlējusies jāt?»
Saksona atcerējās, un viņai vajadzēja valdīties, lai atturētu asaras, kas tai kāpa acīs. Viņa bija laimes pārpilna un atcerējās daudz ko — atcerējās savas cerības uz laimīgu un harmonisku dzīvi ar Biliju tais dienās, pirms iestājās grūtie laiki. Un tagad šīs cerības atdzima par jaunu. Dzīve nebija savu solījumu turējusi, un tāpēc viņi tagad gribēja doties no šejienes projām un paši meklēt šā solījuma piepildījumu; viņi gribēja pārvērst īstenībā to, ko bija redzējuši filmā.
Bailes, kas tomēr nebija gluži īstas, lika viņai paslepšus ielavīties istabā blakus virtuvei, kur bija miris Bērts, un pie spoguļa rūpīgi pētīt savu seju. Nē, viņa nav ļoti pārvērtusies. Skaista viņa nav. To viņa zina. Bet vai Mersedesa nebija stāstījusi, ka vēsturē minētās sievietes, kas iekarojušas slavenu vīru sirdis, nav bijušas skaistas? Skatoties spogulī savā attēlā, viņa pati sev teica, ka drīzāk ir viss kas cits, tikai ne neskaista. Viņa redzēja savas lielās pelēkās acis, kas bija tik dziļi pelēkas un vienmēr mirdzošas un dzīvības pilnas, kuru virsmā tāpat kā dzīlēs arvien vīdēja neizteiktas domas, domas, kas grima un zuda dzīlēs, lai dotu vietu jaunām domām. Uzacis viņai bija skaistas, to viņa labi apzinājās — kā ar smalku otu zīmētas, tās bija nedaudz tumšākas par gaišbrūnajiem matiem un brīnišķi saskanēja ar viņas nepareizi veidoto degunu, kas, lai gan īpatni sievišķīgs, drīzāk izskatījās pikants un pārdrošs, nekā vārgs. Viņa redzēja, ka seja drusku novājējusi un lūpas nav vairs tik sārtas kā agrāk; viņas svaigās krāsas bija drusku nobālējušas. Bet to visu varēja atkal atgūt. Viņas mute nebija rožu pumpurs — kā tēloja veikalos. To viņa sevišķi vērīgi apskatīja. Tā bija jautra mute, mute, kas radīta smiekliem un lai smīdinātu citus. Un viņa zināja, ka viņas smaids mēdz izvilināt smaidu arī citiem. Viņa prata smieties ar acīm vien — tas bija viens no viņas mazajiem trikiem. Atmetusi galvu, viņa smējās ar acīm un muti reizē, un pusatvērto lūpu starpā pavīdēja abas balto stipro zobu rindas.
Un viņa atcerējās, kā Bilijs tai vakarā Germanijas zālē, ticis galā ar Cārliju Longu, slavēja viņas zobus. «Ne lieli un arī ne muļķīgi mazi bērna zobiņi,» Bilijs bija teicis. «Taisni tādi, kādiem tiem jābūt, un tie jums ļoti piemēroti.»
Atkal viņa ļāva skatienam slīdēt pār savu attēlu spogulī. Jā, viņa varēja sacensties ar dažu labu. Ja Bilijs bija lielisks savā vīrišķībā, viņa jutās tam līdzvērtīga kā sieviete. Viņa labi izprata savu vērtību un tikpat labi Bilija. Ja viņš ir tāds, kā agrāk bijis — rūpju nenomākts, slazdu nenomocīts, dzeršanas nesaindēts, ja viņš ir viņas zēns un mīļotais cilvēks, tad tas ir visa tā vērts, ko viņa tam dod vai var dot.
Aizejot Saksona uzmeta vēl pēdējo skatienu savam attēlam spogulī. Nē, viņa nav nedzīva. Viņa dzīvot tāpat, kā dzīvo Bilija mīla, kā dzīvo viņas pašas mīla. Viss, kas viņiem nepieciešams, ir īstā zeme — tad atkal zels un ziedēs viņu mīla. Un tagad viņi pagriezīs muguru Oklendai un dosies projām meklēt sev īsto zemi.
«Ak Bilij,» viņa sauca caur sienu, vēl arvien stāvēdama uz krēsla un grozīdama šurp un turp spoguli, lai redzētu sevi visu no kāju potītēm līdz pat sejai, kas tvīka siltās krāsās un dzīvībā.
«Jā?» viņa dzirdēja to atsaucamies.
«Es mīlu pati sevi,» Saksona sauca.
«Kas tad nu noticis?» viņš pārsteigts sauca. «Kādēļ tad tu sevi tā mīli?»
«Tādēļ, ka tu mani mīli,» viņa atbildēja. «Es mīlu katru drusciņu no sevis, Bilij, tādēļ… tādēļ… nu tādēļ, ka tu mīli katru manu drusciņu.»
Barojot Biliju, kopjot viņu, pošot māju un kaļot nākotnes plānus, kā arī likvidējot savu nelielo smalko rokdarbu krājumu, Saksonai ritēja dienas dzidrā laimē. Bija diezgan grūti piedabūt, lai Bilijs atļauj pārdot rokdarbus, bet beidzot tai tomēr laimējās to izvilt.
«Tās jau ir lietas, kas man pašai nav vajadzīgas,» viņa neatlaidās. «Un es katrā laikā varu pagatavot citas, tiklīdz būsim kaut kur apmetušies.»
To, ko viņa nepārdeva — visu saimniecības veļu, viņas un Bilija liekās drēbes — viņa nodeva uzglabāt Tomam.
«Turpini vien,» Bilijs teica. «Tas ir tavs pikniks. Kā tu teiksi, tā lai notiek. Tu esi Robinsons Krūzo un es — tavs Piektdienis. Vai jau esi nolēmusi, kurp mēs dosimies?»
Viņa purināja galvu.
«Un kā?»
Saksona pacēla vienu kāju, tad otru, kas bija apautas izturīgās ielas kurpēs, ko viņa tikai šorīt vēl bija nopirkusi.
«Ar savu divjūgu, ko?»
«Tāpat kā mūsu senči ieradās Rietumos,» viņa lepni teica.
«Bet tad jau mēs būsim īstie klaidoņi,» viņš it kā protestēja. «Nekad neesmu dzirdējis, ka arī sievietes klaiņo.»
«Nu tad vienu tu šeit redzi. Un bez tam, Bilij, nav nekāds kauns klaiņot. Mana māte kājām pārstaigājusi gandrīz visu prēriju. Un tais laikos gandrīz visas mātes kājām šķērsojušas lielus attālumus. Es nebēdāju par to, ko ļaudis runā.»
Pēc dažām dienām brūce galvā bija sadzijusi, Bilijs piecēlās no gultas un sāka staigāt. Viņš vēl arvien bija pilnīgi nevarīgs, jo abas rokas tam bija vēl ieģipsētas.
Ārsts Hentlijs ne tikai bija ar mieru, bet pats izteica priekšlikumu, ka pagaidīs savu honorāru, līdz iestāsies labāki laiki. Uz Saksonas dedzīgajiem jautājumiem par valsts zemi viņš teicās nekā nezinām, viņam tikai likās kaut kur dzirdēts, ka jau sen pagājis tas laiks, kad dalīta valsts zeme.
Toms turpretim bija svēti pārliecināts, ka valstij vēl ir bezgalīgi daudz zemes.
«Bet šai gadalaikā jums par to nav ko domāt. Ziema jau pie durvīm,» viņš teica Saksonai. «Jums jādodas uz dienvidiem, līdz nonāksit tur, kur siltāks, piemēram, gar piekrasti. Tur nav sniega. Es jums teikšu, kas jums jādara. Ejiet pāri Sanžozē un Saliņai uz piekrasti pie Mon- terejas. Uz dienvidiem no turienes būs valsts zeme izklaidus starp mežiem un meksikāņu rančo. Tas ir diezgan mežonīgs apvidus, un ceļu tur arī nav. Cilvēki tur zina tikai vienu — lopkopību. Bet tur ir daži jauki kanjoni ar skaistiem sarkankoku mežiem un labu aramzemi, kas stiepjas gandrīz vai līdz pašai piekrastei. Pagājušā gadā es runāju ar kādu cilvēku, kas to visu pats savām acīm redzējis. Es arī labprāt dotos turp, bet Sāra par to negrib ne dzirdēt. Arī zelts tur ir. Daudzi dodas turp meklēt zeltu, un tur atrastas vairākas labas zelta dzīslas. Bet tas ir tālāk no krasta un dziļāk zemes iekšienē. Bet jūs jau varat visu apskatīt.»
Saksona purināja galvu. «Mēs neiesim meklēt zeltu, mēs meklējam cāļus un vietu, kur audzēt saknes. Mūsu senčiem daudzkārt bija izdevība meklēt zeltu, un kas no tā iznācis?»
«Jā, tur tev taisnība,» Toms piekrita. «Viņi vienmēr spēlēja pārāk augstu spēli un palaida garām tūkstoš mazu izdevību, kas tiem bieži atradās deguna priekšā. Piemēram, tavs tēvs. Esmu dzirdējis, ka viņš Sanfrancisko Mar- ketielā pārdevis trīs zemes gabalus par piecdesmit dolāriem katru. Tagad tie ir piecsimt tūkstoš dolāru lielā vērtībā. Un tēvocis Vils. Viņam bija tik daudz rančo, ka viņš pats nezināja, ko ar tiem iesākt. Bet vai viņš bija apmierināts? Nē, protams, ka nē, viņš gribēja kļūt par lopu magnātu un nomira kā naktssargs Losandželosā, kur pelnīja četrdesmit dolāru mēnesī. Ir kaut kas, ko dēvē par laika garu, un laika gars ir mainījies. Tagad ir lieltirgotāju laiki, un mēs esam tikai mazie kartupeļi. Agrāk katrs varēja dabūt zemi — vajadzēja tikai iejūgt ratos vēršus un iet tiem pakaļ. Klusais okeāns bija tūkstošiem jūdžu uz rietumiem, un miljons lauku sētu gaidīja atnācēju. Tāds bija toreizējais laika gars — brīva zeme un lielos daudzumos. Bet, kad mēs ieradāmies pie Klusā okeāna, šie laiki jau bija pagājuši. Sākās lieltirdzniecības laiki. Un līdz ar lieltirdzniecību radās arī lieltirgotāji, un katrs lieltirgotājs nozīmē tūkstoš mazu cilvēciņu, kam nav savu uzņēmumu un kas strādā lieltirgotājam. Ja tie nevēlas, var arī nestrādāt, bet no tā viņiem nav liela labuma. Viņi nevar iejūgt savu vērsi un izceļot, jo tiem nav kurp doties.»
«Jā, bet lielie vīri bija uzņēmīgāki,» Saksona ierunājās.
«Viņiem vairāk laimējās,» Toms apgalvoja. «Daži ieguva, bet daudzi zaudēja, un tie, kas zaudēja, bija tikpat krietni kā tie, kas ieguva. Nu protams, bija arī tādi, kas skatījās tālāk nākotnē..Redzi, ja tavam tēvam būtu bijusi sirds vai nieru kaite, vai arī ģikts, viņš nebūtu piedalījies ekspedīcijās, kara gājienos un cīņās, bet apmeties Sanfrancisko — viņš būtu spiests to darīt — pircis zemes gabalus, dibinājis tvaikoņu sabiedrības un spēlējis biržā, racis tuneļus un cēlis dzelzceļus, un vēl daudz ko citu.
Jā, viņš būtu kļuvis liels veikalnieks. Es viņu pazinu. Viņš bija enerģiskākais vīrietis, kādu jebkad esmu pazinis, viņam bija zibenīgi ātras domas, pats salts kā lāsteka un mežonīgs kā tīģeris. Bet viņš bija tik pārpilns laika gara, ka gandrīz vai plīsa, viņš dega kā ugunī un nekur nerada miera. Tavs tēvs, Sakson, nesaslima īstā brīdī ar ģikti — un tas ir viss.»
Saksona nopūtās, bet tad atkal pasmaidīja.
«Bet tādēļ man ir kaut kas, kā tiem citiem nav,» viņa teica. «Viņi nevar apprecēties ar bokseri, un es to izdarīju.»
Toms skatījās uz viņu, it kā nezinādams, kā to uzņemt, bet tad viņa seja sāka taisni starot apbrīnā.
«Jā, es tikai vienu varu tev teikt,» viņš svinīgi sacīja, «un proti, Bilijam ir laime; kāda — to viņš pats nemaz nezina.»
Tikai ar ārsta Hentlija atļauju no Bilija rokām noņēma ģipša pārsējus, un Saksona nepiekāpās, līdz bija nolemts, ka Bilijs vēl divas nedēļas atpūtīsies, lai nerastos nekādas komplikācijas. Ieskaitot šīs divas nedēļas, viņi bija parādā divu mēnešu īri, bet saimnieks bija ar mieru gaidīt, līdz Bilijs būs atkal ticis pie naudas.
Salingeri nogaidīja līdz Saksonas norādītajai dienai un tad ieradās pēc mēbelēm. Viņi Bilijam vēl atmaksāja septiņdesmit piecus dolārus. «Pārējo mēs paturam par mēbeļu lietošanu kā īres naudu,» iekasētājs paskaidroja Saksonai. «Un mēbeles jau arī vairs nav jaunas. Tās mēs varēsim pārdot tikai kā lietotas. Tas Salingeriem ir zaudējums, un viņiem nemaz nebūtu tā jādara — to jūs labi zināt. Bet neaizmirstiet, ka vienmēr esam nākuši jums pretim, un atcerieties mūs citu reizi, ja rodas vajadzība.»
Ar šo naudu un to, ko Saksona saņēma par pārdotajiem rokdarbiem, viņi varēja samaksāt visus savus sīkos parādus, un tiem vēl atlika daži dolāri.
«Es neciešu parādus — es tos nīstu kā mēri,» Bilijs teica Saksonai. «Un tagad mēs neesam vairs nevienam parādā, kā tikai saimniekam un ārstam Hentlijam.»
«Un nevienam no viņiem nebūs jāgaida ilgāk, cik būs nepieciešams, lai sagādātu naudu,» Saksona teica.
«Jā, to viņiem nevajadzēs,» Bilijs mierīgi atbildēja.
Saksona piekrizdama smaidīja. Arī viņai bija tādas pašas paniskas bailes no parādiem kā Bilijam. Šai ziņā viņi abi turējās pie tās stingrās morāles, kas bija īpatna pirmajiem rietumu apguvējiem.
Kad Bilijs reiz nebija mājās, Saksona izlietoja brīvo laiku, sakārtojot veco kumodi, kas uz burinieka bija šķērsojusi Atlantijas okeānu un vēršu vilktos ratos ceļojusi pa prēriju. Viņa vēlreiz apskatīja kokgriezumu ar vikingu attēliem. Un atkal viņai likās, ka vienā no šiem vikingiem viņa redz Biliju. Kādu laiku viņa sēdēja un domāja par to, cik gan brīnumaini izkaisīta tā sēkla, no kuras tā cēlusies. Viņas senči vienmēr bijuši zemnieki, un vai viņā, kas visu mūžu nodzīvojusi pilsētā, tagad nav pamodušās ilgas pēc zemes? Vai viņa tagad nedodas prom no šejienes, lai klusinātu šīs ilgas, tāpat kā bija darījuši viņas senči senajās dienās, kā darīja viņas tēvs un māte? Viņa atcerējās savas mātes nostāstus par apsolīto zemi, kas tiem smaidījusi, dodoties pāri agrās ziemas sniegā ieskautajai Sjerras augstienei pretim Kalifornijas saulainajām un ziedošajām tālēm. Un savā iztēlē viņa raudzījās no
sniegā ieskautajām virsotnēm lejā uz ziedošajām ielejām, tāpat kā, jādomā, būs skatījusies viņas māte, kad tā bija deviņus gadus veca meitene. Viņa atcerējās un balsī noskaitīja mātes vārsmas:
Par Eolkokli saldāka Šķiet tavas mūzas dziesma man, Un plašā Kalifornija No maigām atbalsīm jau san.
Viņa laimīga nopūtās un izslaucīja acis. Varbūt grūtie laiki tagad būs aiz muguras. Varbūt tās būs bijušas viņu «plašās Kalifornijas tāles», un varbūt viņa un Bilijs tagad jau laimīgi tikuši pāri un šai acumirklī kāpj lejā no Sjerras augstienes saulainajās apsolītās zemes ielejās.
Ziņkāri kaimiņi, aiz logu priekškariem aizslēpušies, noraudzījās pakaļ Bilijam un Saksonai, kas soļoja pa Priežu ielu uz augšu, bet bērni uz ielas viņus pavadīja izbrīna un pārsteiguma pilniem skatieniem. Bilijam bija uz muguras viņu segas, veļa un citas vajadzīgās lietas, iesaiņotas eļļotā un krāsotā buru audeklā. Sainim bija piesieta pauna un katliņš, bet rokā viņš nesa kafijas kannu. Saksonai vienā rokā bija melnā vaska drānā ietīts neliels tālskatis, bet uz muguras soma ar instrumentu.
«Mēs droši vien izskatāmies bīstami,» Bilijs rūca un vienmēr sarāvās, tiklīdz kāds uz viņiem paskatījās.
«Neviens nesmietos, ja mēs uz nedēļu vai divām dotos kājām kalnos.»
«Bet mēs to nedarām.»
«Bet to taču viņi nezina,» Saksona turpināja. «Tu esi tas, kas to zina, un viņi nemaz nedomā tā, kā tev šķiet. Viņiem varbūt liekas, ka mēs dodamies kaut kur laukā zaļumos. Un labākais ir tas, ka mēs tiešām ejam. Jā, mēs ejam! Mēs ejam!»
Tas Biliju uz īsu brīdi nomierināja, kaut gan viņš paklusām murmināja, ka iedauzīšot pakausi katram, kas iedrošināšoties ņirgāties. Viņš slepšus paskatījās uz Saksonu. Viņas vaigi ziedēja, un acis staroja.
«Vai zini,» viņš pēkšņi teica. «Es reiz dzirdēju kādu operu, un tur puiši staigāja pa laukiem ar ģitārām uz muguras, taisni tāpat kā tu tagad ar savu strinkšķināmo.
Tu man to atgādināji. Viņi visu laiku staigāja dziedādami.»
«Tādēļ jau to paņēmu līdzi,» Saksona atbildēja. «Kad būsim no pilsētas laukā, mēs dziedāsim, ejot pa lauku ceļiem un arī pie ugunskura. Mēs dodamies ceļojumā, un tas ir viss. Mēs esam ņēmuši sev atvaļinājumu un gribam apskatīt pasauli. Kādēļ lai mums neklātos labi? Mēs pat nezinām, kur šonakt un arī citas naktis gulēsim. Vai tas nav joks?»
«Jā, tas tiešām ir jocīgi,» Bilijs domīgi teica. «Bet es labprāt vēlētos iet pa sānielām. Uz nākošā stūra stāv daži puiši, ko es pazīstu, un es nevēlos iedauzīt viņiem pakaušus.»
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги