Pēdējais vienradzis

PĪTERS S. BĪGLS

PĒDĒJAIS VIENRADZIS

.

Vienradze dzīvoja savā ceriņu mežā pilnīgā vien­tulībā. Pati to neapzinādamās, viņa bija ļoti veca, tāpēc viļņas krāsa atgādināja drīzāk mēnesnīcā krītošu sniegu, nevis bezrūpīgas jūras putas. Tomēr vēl arvien viņa slīdēja kā ēna pār jūru un viņas skatiens bija skaidrs un nepaguris.

Būdama mazāka un ar šķeltiem nagiem, viņa nemaz nelīdzinājās tam ragainajam zirgam, kādu bieži redzam attēlos ar parakstu "vienradzis", turklāt viņai piemita tā senā, mežonīgā grācija, kādas zirgiem nekad nav bijis, kādu brieži tikai kautrīgi imitē, bet kazas pauž dejojošā apsmieklā. Garā un slaidā kakla dēļ viņas galva izskatījās mazāka, un krēpes, kas krita gandrīz līdz pusmugurai, bija mīkstas kā pieneņu pūkas un smalkas kā spalvu mākoņi. Viņai bija smailas ausis un tievas kājas ar baltām spalvām pie potītēm, bet garais rags virs acīm, trīsuļo­dams paša gliemežnīcas gaismā, spīdēja pat vistumšākajā naktī. Ar šo ragu viņa bija gan nogalinājusi pūķus, gan izdziedinājusi kāda karaļa saindēto, nedzīstošo vāti, gan notraukusi lācēniem gatavos kastaņus.

Vienradži ir nemirstīgi. Viņi mēdz dzīvot vienatnē un vienuviet: parasti kādā mežā ar skaidru dīķi, kur spo­guļoties, — apzinādamies, ka ir visskaistākie un turklāt maģiskākie radījumi pasaulē, jo viņi ir arī nedaudz iedomīgi. Viņi pārojas ļoti reti, un nav apburtākas vietas par to, kur dzimis vienradzis. Kopš tā laika, kad viņa pēdējo reizi redzēja citu vienradzi, pat valoda, kurā viņu uzrunāja turienes nevainīgās, viņu vēl aizvien šad un tad uzmeklējošās jaunavas, jau bija mainījusies; taču tad viņa vēl nepazina ne mēnešus, ne gadus, ne gadsimtus, pat ne gadalaikus. Viņas mežā valdīja mūžīgs pavasaris, jo tajā dzīvoja viņa — cauru dienu klejodama starp lielajiem dižskābaržiem un vērodama dzīvniekus, kas mitinās krū­mos un uz zemes, ligzdās, dobumos, alās un koku galot­nēs. No paaudzes paaudzē gan vilki, gan zaķi medīja, iemīlējās, apbērnojās un nomira, bet viņa, kas pati neko tādu nedarīja, varēja tos vērot, nekad nepagurdama.

Kādu dienu cauri viņas mežam jāja divi briežu med­nieki ar gariem stopiem pār pleciem. Vienradze viņiem sekoja tik piesardzīgi, ka pat zirgi nejuta viņas tuvuma. Ieraugot cilvēkus, viņu pārņēma sens, sērīgs, savāds šausmu un maiguma mistrojums. Viņai patika vērot, kā mednieki sarunādamies jāj tai līdzās, bet viņa nekad neļāva sevi ieraudzīt.

— Šī meža jutoņa man nepatīk, — kurnēja vecākais mednieks. — Vienradža meža iemītnieki laika gaitā ap­gūst dažādas burvestības, īpaši mākslu nozust. Šeit mēs medījumu negūsim!

— Vienradži sen ir izzuduši, — atbildēja otrs. — Ja tādi vispār ir bijuši. Bet šis mežs ne ar ko neatšķiras no citiem.

— "Tad kāpēc šeit nekad nekrīt ne lapas, ne sniegs? Tici vai ne, bet viens vienradzis uz pasaules vēl ir pa­licis — lai viņam veicas, vecajam vientuļniekam — bet, kamēr tas dzīvo šajā mežā, medniekam jāatgriežas mājās tukšā, i ne zīlīti pār sedliem nepārsviedušam. Jājam tālāk, jājam, gan redzēsi! Sitos vienradžu gājienus es pazīstu!

— Ja nu vienīgi no grāmatām, — iebilda otrs, — no visādām pasakām, parunām un pantiem. Pēdējo trīs karaļu valdīšanas laikā ne šajā, ne kādā citā valsti neviens ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējies, ka būtu redzējis vien­radzi. Tu par viņiem zini to pašu, ko es, — esam lasījuši vienas un tās pašas grāmatas, dzirdējuši vienus un tos pašus stāstus, bet nevienu nekad neesam manījuši.

Viņš drūmi sāka svilpot savā nodabā, bet pirmais mednieks, brīdi paklusējis, noteica: — Mana vecvec­māmiņa gan ir redzējusi. Viņa man zēna gados bieži par to stāstīja.

— No tiesas? Un viņa to sagūstīja ar zelta iemauktiem?

— Nē. Tādu viņai nebija. Tas ir pasakas; lai notvertu vienradzi, zelta iemaukti nav vajadzīgi. Nepieciešama vien skaidra sirds.

— Kā tad… — jaunākais nosmīnēja. — Un koku paēnā viņa jāja uz sava nesedlotā vienradža… Kā nimfa pasaules pirmsākumos.

— Mana vecvecmāmiņa baidījās no lieliem dzīv­niekiem, — pirmais mednieks iebilda. — Viņa nejāja — tikai sēdēja kā pamirusi, bet vienradzis, ielicis galvu viņas klēpī, aizmiga. Viņa pat neuzdrīkstējās izkustēties, kamēr tas nebija pamodies.

— Kāds tad viņš izskatījās? Plīnijs apraksta vienradzi kā ļoti mežonīgu, ar zirga ķermeni, brieža galvu, ziloņa kājām un lāča asti; ar zemu, rēcošu balsi un melnu ragu divu elkoņu garumā. Bet ķīnieši…

— Mana vecvecmāmiņa tikai stāstīja, ka vienradzis patīkami smaržojis. Viņa nepanesa pat kaķa vai govs smaku, par savvaļas dzīvniekiem nemaz nerunājot. Bet vienradža smaržu viņa dievināja. Reiz viņa, par to stāstīdama, pat apraudājās. Toreiz viņa gan bija ļoti veca un raudāja par visu, kas atgādināja viņas jaunību.

— Griežamies apkārt — pamedīsim citur! — pēkšņi iesaucās otrs mednieks. Kad viņi pagrieza savus zirgus,

Vienradze klusi atkāpās biezoknī, bet, kad tie jau bija gabalā, turpināja sekot. Vīri jāja klusēdami, bet, tuvojoties mežmalai, otrs mednieks mierīgi ievaicājās: — Kā tu domā, kāpēc viņi izzuda? Ja vispār tādi bija?

— Kas zina? Laiki mainās. Vai tu šo gadsimtu uzskati par piemērotu vienradžiem?

— Nē, un šaubos, vai kāds cits pirms mums tā būtu domājis. It kā jau atceros kaut kādus stāstus par viņu izzušanu — bet vai nu biju vīna nomiedzī, vai nepievērsu uzmanību. Nu, nav svarīgi. Ja pasteigsimies, pagūsim vēl pamedīt pie gaismas! Rikšos!

Viņi izspraucās cauri mežājiem, iecirta papēžus zir­giem sānos un rikšiem aizjoņoja. Bet, pirms izzust ska­tienam, pirmais mednieks pavērās pār plecu un, it kā ēnā stāvošo Vienradzi redzēdams, izsaucās: — Paliec te, na­baga lopiņ! Šī pasaule tev neder! Paliec savā mežā — lai tavi koki zaļo, lai taviem draugiem ilgs mūžs! Nepievērs uzmanību jaunām meitenēm — viņas kļūst par muļķīgām vecām! Un veiksmi tev!

Mežmalā stāvēdama, Vienradze piepeši skaļi iesau­cās: — Es esmu vienīgā vienradze pasaulē! — Vairāk nekā simts gados tie bija pirmie vārdi, kurus Vienradze bija izrunājusi.

Bet tā tas nevar būt, viņa nodomāja. Ne reizes nere­dzējusi savējos, Vienradze nesūdzējās par vientulību, jo vienmēr bija zinājusi, ka pasaulē ir viņai līdzīgie, un pat šī apziņa vien jau sasilda jebkuru vienradzi: — Ja visi pā­rējie būtu aizgājuši, es to zinātu. Tad arī es būtu prom. Viss, kas noticis ar viņiem, notiktu arī ar mani.

Izbijusies no pašas balss, viņa metās skriet. Atra un mirdzoša viņa slīdēja pa sava meža tumšajām takām, pa neizsakāmā zāles mirdzumā un ēnas maigumā klātiem klajumiem, pazīdama visu, kas bija visapkārt: smilgas, kas kutināja potītes, sudrabzilos kukaiņzibīgos zibšņus, vējam saceļot lapas. — Nē, es nemūžam to nespētu pa­mest, pat ja zinātu, ka esmu pēdējais vienradzis pasaulē! Es zinu, kā šeit jādzīvo, katram niekam zinu tā smaržu, garšu un esmi. Ko citu man pasaulē meklēt, ja ne visu šo?

Kad viņa beidzot mitējās skriet un, rāmi apstājusies, ieklausījās vārnu ķērkšanā un vāveru strīdā sev virs gal­vas, prātā iešāvās doma: — Bet ja nu viņi kaut kur tālumā l^opā aulekšo? Jeb ir paslēpušies un gaida mani?

No šā brīža viņa vairs nerada miera; no pirmā šaubu mirkļa, kad iedomājās pamest savu mežu, viņa vairs ne­spēja nostāvēt vienuviet, tūdaļ gribēdama būt kur citur. Tramīga un nelaimīga viņa rikšoja šurp un turp gar savu dīķi. Vienradžiem nav lemts pieņemt izšķirošus lēmu­mus. Dienu un nakti viņa sev teica gan nē, gan jā un atkal nē, un pirmo reizi sajuta mirkļus velkamies sev pāri kā gliemežus. — Es nekur neiešu! Ja cilvēki kādu laiku nav redzējuši vienradžus, tas vēl nenozīmē, ka viņi visi ir izzuduši. Un pat ja tā būtu, es neietu! Es dzīvoju šeit!

Taču beidzot, pamodusies kādā rēnā pusnaktī, viņa sev teica: — Jā, tagad un nekavējoties! — Steigdamās cauri savam mežam, viņa centās neko neredzēt, neko nesaost un nejust zemi zem šķeltajiem nagiem. Paceltām galvām nakts dzīvnieki — pūces, lapsas un brieži — sekoja viņai ar skatieniem, bet viņa izlikās tos neredzam un domāja: — Man jāsteidzas un jāatgriežas, cik ātri vien iespējams! Varbūt tik tālu nemaz nenāksies skriet. Vienalga — atradīšu viņus vai ne — es atgriezīšos, cik drīz vien spēšu!

Ceļš aiz mežmalas spīdēja mēnessgaismā kā ūdens, bet izspraukusies cauri kokiem un iznirdama uz tā, viņa sajuta, cik tas ir tvirts un garš. Viņa gandrīz vai nolēma atgriezties, taču dziļi ievilka meža elpu, kas vēl arvien plūda, un, cik ilgi spēdama, glabāja to mutē kā ziedu.

Garais ceļš steidzās uz nekurieni un tam nebija gala. Tas skrēja caur ciemiem un pilsētiņām, pār kalniem un līdzenumiem, pa klinšainiem tuksnešājiem un akmeņu starpās uzspurgušām pļavām, nekur nesaplūzdams ar tiem un nekur neapstādamies. Tas trenca Vienradzi uz priekšu, dzīdamies pa pēdām kā paisums, ņirbēdams un ne bridi neļaudams viņai apstāties un pēc sava paraduma ieklausīties gaisā. Un allaž viņas acis bija putekļu pilnas, bet krēpes — dubļu smagumā.

Ja mežā laiks vienmēr pagāja viņai garām, tad ceļā viņa tam gāja cauri. Koki mainīja savu krāsu, dzīvnieki apauga bieziem kažokiem un atkal tos nometa; mākoņi, te sārti zeltaini klājās saulē, te, draudot ar negaisu, apsteidza mainīgos vējus. Lai kur ari iedama, viņa meklēja savu cilti, bet neatrada nekādu pēdu, un pa ceļam dzirdētajās valodās par to nebija vairs ne zilbes.

Kādā agrīnā rītā, grasīdamās nogriezties no ceļa, lai atpūstos, viņa pamanīja, ka dārzā rušinās cilvēks. Zinā­dama, ka vajadzētu noslēpties, viņa tomēr mierīgi stāvēja un vēroja cilvēku strādājam, līdz tas iztaisnojās un pama­nīja Vienradzi. Cilvēks bija tik apaļīgs, ka viņa vaigi notrī­sēja pie katra soļa. — O, — viņš noteica, — tu gan esi skaista!

Un, kad viņš noņēma jostu, izveidoja cilpu un neveikli viņai tuvojās, Vienradze bija drīzāk iepriecināta nekā izbijusies. Jo cilvēks viņu bija pazinis un darīja to, kas cilvēkam pienākas: kaplēja runkuļus un centās noķert to, kas spīdēja un skrēja ātrāk par viņu. Viņa atvirzījās no pirmā sviediena tik viegli, kā aizpūsta no tā saceltā vēja. — Senāk mani medīja ar zīmotnēm un zvaniem, — viņa tam teica. — Cilvēki zināja, ka mani var nomedīt vienīgi ar tik brīnumainu līdzekli, lai es pati pienāktu to aplūkot. Bet, vienalga, mani ne reizes nesagūstīja.

— Man paslīdēja kāja, — taisnojās vīrs, — piesargies, skaistumiņ!

— Es nekad neesmu varējusi saprast, — prātoja Vienradze, kamēr vīrs cēlās, — ko jūs iesāktu, ja mani no­ķertu? — Vīrs lēca atkal, bet viņa izslīdēja tā tvērienam kā lietus. — Man liekas, jūs sevi nepazīstat, — viņa noteica.

— Nu, nu, mierīgi! — Pa vīra netīro seju lija sviedri, viņš elsoja aizrautu elpu: — Smukulīt. Smuko ķēvīt!

> — Ķēvīt? — Šo vārdu Vienradze notaurēja tik griezīgi, ka vīrs apstājās un aizspieda ausis. — Ķēvīte? — viņa uz­stāja: — Es un zirgs? Par to tu mani uzskati? Un to tu redzi?

— Labs zirdziņš, — resnis noelsās. Pieslējies pie žoga, viņš noslaucīja seju: — Tevi tikai jāizsukā, jānomazgā un tu būsi smukākā no visām vecajām ķēvēm! Atkal izstiepis siksnu, viņš noteica: — Jāaizved tevi uz gadatirgu. Nāc, zirdziņ!

— Zirgs? — bilda Vienradze. — To tu mēģini sagūstīt? Baltu ķēvi ar dadžainām krēpēm! — Kad vīrs tuvojās, viņa ar ragu aizķēra siksnu, izrāva to no viņa rokām un pārsvieda pāri ceļam margrietiņu pļavā. — Tad es esmu zirgs? — viņa nokrācās. — Zirgs, jā?

Uz brīdi vīrs bija tik tuvu, ka viņas milzu acis ielū­kojās viņa nogurušajās un izbrīnītajās ačelēs. Tad viņa pa­griezās un aizlaidās pa ceļu tik ātri, ka viņu redzējušie izsaucās: — Tas tik ir zirgs! Riktīgais! — Kāds večuks mie­rīgi pavēstīja sievai: — Arābiešu. Kādreiz es braucu uz kuģa, un tur bija viens arābiešu zirgs.

Kopš tā laika, izņemot gadījumus, kad nebija cita ap­kārtceļa, no pilsētām Vienradze izvairījās pat naktīs. Un tomēr atradās vīri, kas viņai dzinās pakaļ — bet ne jau pacilātā cienībā, kā piedienētos, tvarstot vienradzi, bet vienkārši, — kā ķerdami klaiņojošu baltu ķēvi. Svil­podami un saukādami viņu par Besu vai Nelliju, viņi nāca ar virvēm, tīkliem un cukura graudiem. Reizēm viņa palēnināja gaitu, lai tvarstītāju zirgi varētu viņu saost, un tad vēroja, kā tie saceļas pakaļkājās, apgriežas un metas prom ar saviem pārbiedētajiem jātniekiem. Zirgi viņu pazina vienmēr.

— Kā tas var būt? — viņa brīnījās. — Es vēl saprastu, ja cilvēki būtu vienkārši aizmirsuši vai pēkšņi sākuši nāvīgi ienīst visus vienradžus. Bet neredzēt tos vispār, skatīties uz tiem un redzēt pavisam ko citu — kādi gan izskatās viņi paši savās acīs? Kādi viņiem šķiet pašu bērni, koki, mājas vai zirgi?

Reizēm viņa iedomājās: — Ja cilvēki vairs nesajēdz, ko viņi redz, tad jau pasaulē vēl var būt neviena nepazīti vienradži, kas par to tikai priecājas. — Bet, zaudējusi cerības un iedomību, viņa saprata — cilvēki un pasaule reizē ar viņiem ir mainījusies tāpēc, ka vienradžu vairs nav. Tomēr viņa turpināja savu gaitu pa tvirto ceļu, ar katru dienu vairāk nožēlodama, ka pametusi savu mežu.

Reiz, pēcpusdienas vēja nests, viņas raga galā nosē­dās tauriņš. Viegls kā ziedlapa, tumši samtains, putekļiem klāts, ar zelta punktiņiem uz spārniem. Dejodams ap viņas ragu, viņš palocīja ūsiņas sveicienam: — Esmu klaidonis spēlmanis. Sveika!

Pirmo reizi sava ceļojuma laikā Vienradze iesmējās: — Tauriņ, kāpēc tu lidinies tik vējainā dienā? Tu saauk­stēsies un nomirsi pirms laika.

— Nāve cilvēkam atņem to, ko viņš paturētu, — atbil­dēja tauriņš, — bet atstāj to, ko cilvēks būtu ar mieru zaudēt. Pūt, vējiņ, ka vaigi trīc! Es sildu rokas pie dzīves ugunskura, un tas mani atdzīvina. — Viņš melnēja uz viņas raga kā krēslas gabaliņš.

Cerību pilna Vienradze vaicāja: — Tu zini, kas es esmu, taurenīt? — un tas atbildēja: — Pat ļoti labi zinu, tu esi zivju tirgotāja. Tu esi mana viskautkas, tu esi mana saulesgaisma, tu esi veca un pelēka miega pilna, tu esi mana skābģīmīte, diloņslimā Mērija Džeina. — Purinā­dams spārnus pretī vējam, viņš pieklusa, tad piebilda:

— Tavs vārds kā zelta zvans ir iekārts manā sirdī. Es būtu gatavs saplosīt savu ķermeni gabalos, lai tikai reizi varētu nosaukt tevi vārdā.

— Tad nosauc manu vārdu, — Vienradze lūdza. —i. Nosauc, ja zini!

— Rumpelstilcītis [1] , — tauriņš laimīgs atbildēja.

— Dabūji? Medaļu tev neredzēt! — Mirgodams viņš de­joja džīgu uz viņas raga un dziedāja:

Vai nenāksi mājās, Bil Beilij,

Vai nenāksi mājās, kur nespēji tikt?

Liecies zemāk, Vinsocki,

Noķer zvaigzni, kas krīt!

Klejs guļ beigts,

Bet asins kauc —

Mani par drosmīgu

Draudze sauc.

Raga spīdumā viņa acis sarkanīgi staroja. Viņa izbrīnā nopūtās un vīlusies brida tālāk. Tā man arī vajag, viņa sev teica. Nevar taču no tauriņa gaidīt, lai tas zinātu manu vārdu. Viņi zina vienīgi dziesmas, dzejas un visu pārējo, ko padzird. Viņi grib labu, bet iznāk greizi. Un kādēļ lai nebūtu greizi? Viņi taču tik drīz mirst!

Tauriņš plātījās viņas acu priekšā dziedādams:

— Viens, divi, trīs, olairī! — un virpuļoja vilkdams: — Nē, mait' palīdz', es neuzlūkošu to vientuļo ceļu! Jo, ak, cik nolādētas minūtes jāskaita tam, kurš bērna prātā iekritis, bet vēl šaubās! Pasteidzies, ak, līksmība, un atved neval­dāmas fantāzijas pulkus, kuru pavēlnieks esmu, tā būs pārdošanā trīs dienas, un ar vasaras atlaidi! Es tevi nulu, es tevi mīlu, ak, šausmas, šausmas, un atkāpies, ragana, atkāpies, tiešām un patiesi sliktu vietu savai klibošanai izvēlējies tu, vītols, vītols, vītols! — viņa balss šķindēja Vienradzes galvā kā sudraba nauda.

Dilstošās dienas atlikumu viņi ceļoja kopā, bet, kad norietošā saule piepildīja debesis rožainām zivtiņām, viņš atrāvās no raga, pakavējās gaisā viņas priekšā un pie­klājīgi noteica: — Man jāpārsēžas uz citu līniju! — viņa samtaino spārniņu melni trauslais dzīslojums vīdēja pret mākoņiem.

— Ardievu! Es ceru, tu vēl izdzirdēsi daudz dzies­mu! — viņasprāt, tās bija labākās atvadas tauriņam. Bet viņš neatstājās un zilajā vakara gaisā, nedaudz satraukti laidelēdamies virs viņas galvas, vairs neizskatījās tik žil­binošs.

— Lido prom! — viņa steidzināja. — Tev ārā paliks par aukstu! — Bet tauriņš, pie sevis dungodams, turpināja niekoties.

— Viņi jāj uz zirgiem, kurus jūs dēvējat par maķedo­niešiem, — viņš izklaidīgi dainoja, bet turpat tālāk ļoti skaidri izrunāja: — Vienradzis. Vecfranču unicorne. Latīņu unicornis. Burtiskā nozīmē — ar vienu ragu: unus — viens un cornu — rags. Teiksmains dzīvnieks, līdzīgs zirgam ar vienu ragu.

Ak, uz brigas "Nansī" es esmu gan pavārs, Gan stūrman's, gan kapteinis drosmīgs!

Vai te kāds ir redzējis Kelliju? — Priecīgs viņš balstījās gaisā, un pirmie jāņtārpiņi nopietnā izbrīnā un šaubās mirgoja tam apkārt.

Beidzot izdzirdusi savu vārdu, Vienradze bija tik pārsteigta un laimīga, ka piebildi par zirgu palaida nepa­manītu. — Tu mani pazīsti! — viņa iesaucās, un viņas sajūsminātā elpa aiznesa tauriņu divdesmit pēdas tālāk. Kad tas zvārodamies atgriezās, viņa palūdza: — Tiurenīt, ja^u patiesi zini, kas es esmu, tad pasaki, vai esi kādreiz reazējis man līdzīgos, pasaki, kurp man doties, lai tos atrastu? Kur viņi ir aizgājuši?

— Taurenīt, taurenīt, kur man noslēpties? — viņš dziedāja dziestošajā gaismā. — Tūlīt nāks iemīlējies skum­jais nelga. Dievs, kaut es atkal būtu savā gultā savas mīļotās apkampienos! — Kad tas atkal nosēdās atpūsties uz raga, viņa sajuta, kā tas trīc.

(j-ļ — Lūdzu! Es tikai gribu zināt, vai ir vēl citi vienradži 0q pasaulē! laurenīt, pasaki, ka man līdzīgie vēl ir — es tev ' . noticēšu un došos mājup uz savu mežu! Es tik ilgi esmu bijusi prom, bet solīju drīz atgriezties!

— Pār mēness kalniem, — iesāka tauriņš, — pa Ēnas ieleju dodies, droši dodies! — Tad viņš pēkšņi aprāvās un savādā balsī teica: — Nē, nē, neklausies manī, dzirdi? Ja būsi drosmīga, tu atradīsi savu tautu! Tas bija sen, kad viņi nāca pa visiem ceļiem, bet Sarkanais Bullis, izdzēsdams viņu pēdas, skrēja tiem cieši nopakaļ. Lai nekas tevi ne­baida, bet nejūties arī pārāk droša! — viņa spārniņi no­glauda Vienradzes ādu.

— Sarkanais Bullis? — viņa vaicāja. — Kas ir Sarka­nais Bullis?

Tauriņš iedziedājās: — Seko man! Seko man! Seko man! Seko man! — taču pēc brīža strauji pakratīja galvu un nodeklamēja

viņa sencis — varens bullis, un viņa ragi līdzinās savvaļas vērša ragiem.

Ar tiem viņš visas tau­tas aizdzīs līdz pat zemes robežām.

Klausies, klausies, klausies ātrāk!

— Es jau klausos, — Vienradze iesaucās. — Kur ir mana tauta, un kas ir Sarkanais Bullis?

Taču tauriņš, nolaidies cieši pie viņas auss, iesmējās: — Murgos es rāpoju pa zemi, — viņš dziedāja. — Trejs, Blanša un Sjū mani aprej, šie kranči; čūskulēni uz mani šņāc; ubagi velkas uz pilsētu. Un beigās vēl šļūc gliemeži.

Vēl brīdi krēslā padejojis viņas priekšā, tas aizplivinājās ceļmalas violetajās ēnās, sparīgi dziedādams: — Kurš te ir naktstauriņš — tu vai es! Roku rokā roku rokā roku… — Vienradze vairs saskatīja tikai sīku ņirboņu kokos, bet acis viņu varēja ari maldināt, jo nakts jau bija spārnu pilna.

Vismaz tauriņš mani pazina, viņa skumji nodomāja. Tas jau kaut ko nozīmē. Un pati sev iebilda: nē, tas neno­zīmē neko citu kā to, ka kādreiz kāds ir sacerējis dziesmu vai dzejoli par vienradžiem. Bet Sarkanais Bullis? Ko viņš ar to domāja? Laikam citu dziesmu!

Viņa gāja lēni, un nakts ap viņu sabiezēja. Debesis bija zemas un gandrīz pilnīgi melnas, vienīgi mēness, soļodams aiz biezajiem mākoņiem, sudrabaini dzeltēja. Vienradze savā nodabā maigi dziedāja sen savā mežā no kādas meitenes noklausītu dziesmu:

Drīzāk jau zivis staigāt te sāks, Nekā pie manis dzīvot viņš nāks. Zvirbulis ligzdu kurpē man vīs, Ne viņš ar mani gredzenus mīs.

Vārdus viņa nesaprata, bet dziesma lika ar ilgošanos domāt par mājām. Un, izgājusi uz ceļa, viņa šķitās sadzir­dam, kā rudens sāk pluinīt dižskābaržus.

Beidzot viņa nogūlās aukstajā zālē un aizmiga. Lai ari vienradži ir piesardzīgākie no visiem savvaļniekiem, taču iemiguši viņi guļ cieši. Un tomēr, ja viņa nebūtu sapņojusi par mājām, viņa noteikti būtu iztrūkusies no ratu riteņu un zvanu skaņām, kas tuvojās cauri naktij — pat tad, ja riteņi būtu aptīti lupatām un zvaniņi savīstīti vilnā. Taču viņa bija tālu prom, kur mīksto zvanu skaņas nesniedzās, un nepamodās.

» Deviņi melni liesi zirģeļi vilka melnām drapērijām pārklātus deviņus furgonus, un, kad tām uzpūta vējš, ik vezums savus sānus atņirdza kā zobus.

Drukna vecene vadīja priekšējo furgonu, uz kura sā­niem lieliem burtiem bija rakstīts: FORTŪNAS MAMMUČA PUSNAKTS KARNEVĀLS. Bet mazākiem apakšā:

Nakts radības, Vestas pie gaismības.

Kad pirmā kulba nonāca līdz Vienradzes guļasvietai, vecene piepeši apstādināja savu melni. Ari visas pārējās kulbas apstājās un klusi nogaidīja, kamēr vecene ar neveiklu grāciju izsvempās ārā. Pielavījusies tuvu Vien- radzei, viņa ilgi uz to noraudzījās, līdz teica: — Ta! Te tev nu bija! Un es vēl no visas sirds biju pārliecināta, ka esmu redzējusi pēdējo no viņiem! — viņas balss nesa medus un šaujamā pulvera smaržu.

— Ja tik viņš zinātu! — Nosmaidījusi viņa atklāja savus nodrupušos zobus. — Bet es jau nu viņam to ne­teikšu. — Viņa paraudzījās atpakaļ uz melnajām kulbām un divreiz noknikšķināja pirkstus. Otrās un trešās kulbas kučieri nokāpa no bukas un pienāca pie viņas. Viens — īss, tumšs un nežēlīgs kā viņa; otrs — garš, tievs un mūžam apjucis. Viņš bija zaļacains un valkāja melnu vecu apmetni.

— Teic man, ko tu redzi? — vecene noprasīja īsajam. — Rah, kā domā, kas tur guļ?

— Beigts zirgs. Nē, nav gan beigts. Var atdot mantiko- ram vai drakonam. — Viņš palaida smiekliņu, kas nošķīla kā sērkociņš.

— Muļķis, — Fortūnas Mammucis atteica. Tad griezās pie otra: — Un tu, gaišreģi, zīlniek, brīnumdari? Ko redz tava burvja acs? — viņa vienojās ar Rahu vētrainā smiek­lu šaltī, bet aprāvās, ievērojusi, ka garais vēl arvien uzlūko Vienradzi. — Atbildi, burvju mākslinieki — viņa norūca, bet garais pat nepagrieza galvu. Toties to pagrieza vecene, izstiepusi pēc viņa zoda savu krabjveidīgo roku. Vecenes nīgrā skatiena priekšā viņš nolaida acis.

— Zirgs, — viņš nomurmināja. — Balta ķēve. Fortūnas Mammucis ilgi viņu uzlūkoja. — Arī tu, burvi, esi muļķis, — viņa beidzot noķiķināja, — tikai slik­tāks un bīstamāks par Rahu. Viņš melo tikai aiz alkatības, bet tu — aiz bailēm. Vai varbūt aiz laipnības? — Vīrs neko neatbildēja, un Fortūnas Mammucis pati pie sevis no­smējās.

— Labs ir! Ta ir balta ķēve. Es to gribu savam karne­vālam. Devītais krātiņš ir tukšs.

— Man vajadzēs virvi, — Rahs jau griezās prom, bet vecene viņu apstādināja. — Tikai viena virve viņu spētu noturēt — tā, ar kuru senie dievi sasēja vilku Fenrisu. lā bija taisīta no zivs dvašas, putna spļaudekļiem, sievietes bārdas, kaķa ņaudiena, lāča cīpslām un vēl no kaut kā. Atceros — no kalnu saknēm! Mums nekā tāda nav, nav arī rūķīšu, kas to noaustu, — nāksies iztikt ar dzelzs stieņiem. Es viņai uzlaidīšu miegu, — un Fortūnas Mammucis, rokām adīdams nakts gaisu, rīkles balsī dārdināja dažus derdzīgus vārdus. Kad vecene bija beigusi savu buršanu, ap Vienradzi uzvirmoja zibens smarža.

— Tagad taisiet krātiņu, — viņa teica abiem vīriem. — Lai kādu troksni jūs arī saceltu, viņa gulēs līdz saullēk­tam — ja tikai jūs savā pierastajā stulbumā nepieskarsities viņai ar rokām. Sadaliet devīto krātiņu daļās un saceliet to ap viņu — tikai uzmanīgi! Roka, kas pieskaras viņas krē­pēm, acumirkli pārvēršas ēzeļa pakavā, ko tā arī ir pelnī­jusi! — Viņa vēlreiz pameta izsmiekla pilnu skatu uz tievo, garo vīru. — Un sīkie triki, burvi, tagad tev pado­sies vēl grūtāk, — nosēkdamās viņa izgrūda: — Pie darba! Tumsas palicis pavisam maz!

Kad vārdi vairs nespēja viņu sasniegt, jo, it kā būtu izlēkusi tikai noskandēt pulksteņlaiku, viņa ieslīdēja atpa­kaļ savas kulbas ēnā, virs, vārdā Rahs nospļāvies ziņkārīgi bilda: — Taisni jābrīnās, ko tā vecā grabaža uztraucas. Kāpēc lai mēs tam lopiņam nepieskartos?

Burvis atbildēja tik klusā balsī, ka to gandrīz nevarēja sadzirdēt: — Cilvēka rokas pieskāriens viņu uzmodinātu pat no visdziļākā miega, kādu var uzsūtīt tikai velns. Bet Fortūnas Mammucis jau nav nekāds velns.

— Viņa gan gribētu, lai mēs tā domājam, — noņir- dzās tumšmatainais. — Ēzeļa pakavs! Gha! — Rokas viņš tomēr sabāza dziļi kabatās: — Kāda tur atburšana? Kaut kāda veca, balta ķēve!

Taču burvis jau gāja pēdējās melnās kulbas virzienā.

Pasteidzies! — viņš nosauca pāri plecam. — Drīz ausīs diena!

Atlikušo nakti viņi pavadīja, noārdot devītā krātiņa jumtu, grīdu un stieņus un liekot tos apkārt Vienradzei. Kad Rahs pagrūda durvis, lai pārliecinātos, ka tās ir aiz­slēgtas, austrumu puses pelēkie koki sarkani nokvēloja, un Vienradze atvēra acis. Abi vīri steigšus lavījās prom, tikai garais burvis pagriezies ieraudzīja, kā Vienradze uzraušas stāvus un, šūpodama galvu kā vecs, balts zirgs, raugās dzelzs stieņos.

Pusnakts karnevāla deviņas melnās kulbas dienasgaismā izskatījās mazākas — trauslas kā sakaltušas lapas, tās it nemaz vairs neradīja draudīgu iespaidu. Drapēriju vairs nebija — tagad kulbas rotāja no segām izgriezti melni, skumji karogi un sarainas melnas lentes, kas plandīja vējā. Savāds bija to izvietojums krūmiem aizaugušajā laukā — krātiņu piecstūris apjoza trīsstūri, kura centrā zvilnēja Fortūnas Mammuča kulba. Vienīgi šā krātiņa saturu vēl aizklāja melns šķidrauts. Fortūnas Mammuci nekur nemanīja.

Vīrs, vārdā Rahs, vadāja paretu laucinieku pūli no viena krātiņa pie otra, drūmi stāstīdams par to iemīt­niekiem: — Šis te ir mantikors. Cilvēka galva, lauvas ķer­menis, skorpiona aste. Notverts pusnakti, elpas saldi­nāšanai mielojoties ar vilkaci.

Nakts radības, Vestas pie gaismības!

Tas ir pūķis. Šad un tad izvemj pa liesmai — parasti uz tiem, kas viņu biksta, puisīt! Iekšās viņam vārās elle, bet āda ir tik auksta, ka stindzina. Pūķis runā, bet pašvaki, septiņpadsmit valodās, sirgst ar podagru. Satīrs. Dāmas lai turas tālāk! Riktīgs nekauņa! Notverts dīvainos ap­stākļos, par piemaksu demonstrējam pēc izrādes tikai džentlmeņiem. Nakts radības! — Stāvēdams pie Vien- radzes krātiņa, kas bija viens no trim iekšējiem, garais burvis vēroja procesijas gaitu ap piecstūri. — Man te ne­klātos būt, — viņš teica Vienradzei. — Vecene brīdināja, lai turos tālāk no jums, — viņš patīkami nospurdza. — Kopš es viņai piebiedrojos, viņa mūžīgi mani ir izsmējusi — par to es savukārt viņu kaitinu!

Vienradze burvi knapi dzirdēja. Viņa nepārtraukti grozījās savā cietumā, saraudamās no pieskaršanās dzelzs stieņiem, kas viņu apjoza. Neviena nakts radība necieš aukstu dzelzi, un, lai gan Vienradze spēja ar to samie­rināties, tomēr tā nāvīgā smaka šķita pārvēršam viņas kaulus smiltīs un asinis — lietus ūdenī. Laikam viņas krātiņa stieņi bija noburti, jo tie nepārtraukti cits ar citu ļauni spīļainā ātrrunā sačukstējās. Smagā atslēga ķiķināja ucf šņukstēja kā traks mērkaķis.

— Teiciet man, ko redzat! — burvis atkārtoja Fortūnas Mammuča vārdus: — Paskatieties uz saviem leģendā­rajiem biedriem un teiciet, ko redzat!

Cauri tumsnīgajai pēcpusdienai nošķinda Raha tērauda balss: — Elles vārtsargs! Kā redzat, ar trim galvām un veselīgu čūsku kažoku. Pēdējo reizi virszemē redzēts Hērakla laikos, kurš to izvilka, pašaudams aiz paduses. Taču mēs viņu izvilinājām gaismā ar labākas dzīves solī­jumiem. Cerbers. Paraugieties viņa sešās sarkanajās pieviltajās acīs! Pienāks tā diena, kad jūs atkal tajās rau- dzīsities. Uz šo pusīti pie Midgarda Čūskas! Uz šo pusīti!

Vienradze palūkojās cauri stieņiem uz krātiņa iemītnieku. Viņa neticēja savām acīm. — Tas taču ir tikai suns, — viņa nočukstēja. — Izsalcis, nelaimīgs suns ar vienu vienīgu galvu un pavisam šķidru spalvu, nabadziņš. Kā viņi to var uzskatīt par Cerberu? Vai viņi visi ir akli?

— Ieskatieties vēlreiz, — bilda burvis.

— Bet satīrs, — Vienradze turpināja, — satīrs ir pēr­tiķis, vecs pērtiķis ar izmežģītu pēdu! Drakons ir kro- kodils, kas drīzāk izvemj zivis, ne liesmas. Un lielais man- tikors ir lauva — teicams lauva, bet nemaz ne briesmīgāks par citiem. Neko nesaprotu!

— Vesela pasaule ir viņas vēderā, — Rahs nobubi- nāja. Burvis atkārtoja: — Ieskatieties vēlreiz!

Un tad — kā mēdz gadīties, ja acis pierod pie tum­sas, — Vienradze katrā krātiņā saskatīja vēl pa kādam augumam. Kā milži tie vīdēja pāri Pusnakts Karnevāla gūstekņiem, tai pašā laikā būdami savienoti ar tiem: no patiesības graudiņa izauga vētrainas vīzijas. Blakus man- tikoram — kas badīgām acīm, slienainu muti rēkdams locīja savu nāvīgo asti, līdz tā ar visu indīgo dzeloni noka­rājās tieši virs viņa auss — bija ari lauva, salīdzinoši mazs un absurds. Tomēr tā bija viena un tā pati radība. Vien­radze izbrīnā piesita ar pēdu.

Tas pats atkārtojās ari citos krātiņos. Drakona ēna pavēra muti un izšņāca nekaitīgu liesmu, liekot garlaiko­tajiem apmeklētājiem šausmās novērsties, kamēr čūskām klātais Elles Sargsuns gaudoja, sludinādams trīskārtīgu postu un iznīcību saviem nodevējiem, bet klibais satīrs glūnēja caur stieņiem un aicināja jaunas meitenes uz neiedomājamām baudām turpat, uz līdzenas vietas. Kas attiecas uz krokodilu, pērtiķi un skumjo suni, tie pilnībā nobālēja brīnišķo parādību priekšā, kļūdami vien par ēnām pat Vienradzes apskaidrotajās acīs. — Savāda bur­vestība, — viņa maigi noteica, — lai drīzāk piemīt kāda nozīme, nevis maģija!

Burvis atviegloti un ar patiku iesmējās. — Labi teikts, tiešām labi teikts! Es zināju, ka vecā briesmone ar saviem lētajiem apvārdojumiem jūs neapžilbinās. — Viņa balss kļuva stingra un noslēpumaina — Nu viņa ir kļūdījusies trešoreiz. Vecā pagurusi krāpniece izdarījusi vismaz divas liekas kļūdas. Ta stunda tuvojas!

— Tā stunda tuvojas, — it kā noklausījies burvja vār­dus, Rahs teica pūlim. — Ragnaroks. Un tai dienā, kad dievi kritīs, Midgarda Čūska izspļaus savas indes vētru uz pašu vareno Toru, līdz tas apkritis kā noindēta muša!

Uz tiesas dienu gaidīdams, Sev lomu studē smīnēdams: To saku tikai minēdams. Nakts radības, Vestas pie gaismības!…

Čūska bija aizpildījusi visu krātiņu. No viena gala līdz otram, bez galvas un bez astes, ritēja apsūbējušas tumsas vilnis, atstājot telpu tikai savai pērkonīgajai elpai. Vienīgi \flenradze redzēja īstenībā stūrī saritinājušos drūmo žņaudzējčūsku, kas, iespējams, perināja savu Dieva Sodu pār Pusnakts Karnevālu. Taču Čūskas ēnā tā izskatījās maza un blāva kā tārpa spoks.

Kāds lempis pacēla roku un prasīja Raham: — Ja šī lielā čūska, kā tu saki, ir aptinusies ap pasauli, kā tad jums varēja trāpīties vesels gabals krātiņā? Un, ja tā izstiep­damās var aizskalot jūru, kāpēc viņa nepakar visu to jūsu izrādi sev kaklā? — Atskanēja piekrītoša murdoņa, un daži sāka piesardzīgi atkāpties.

— Draugs, man prieks, ka tu to pavaicāji, — drūmi pavērdamies, noteica Rahs: — Lieta tāda, ka Midgarda Čūska pastāv pavisam citā telpā, citā dimensijā. Tāpēc parasti tā ir neredzama, bet, mūsu pasaulē ievilkta — kā Tors reiz to izdarīja —, kļūst skaidri redzama, kā zibens, kas arī mūs apmeklē no citurienes, kur tas izskatās varbūt pavisam citādi. Protams, viņa varētu saniknoties, ja uzzi­nātu, ka gabals no viņas vēdera tiek izrādīts ik dienas, svētdienas ieskaitot, Fortūnas Mammuča Pusnakts Kar­nevālā. Bet viņa to nezina. Ne jau nu puncis nodarbina viņas domas, un tā nu mēs visi izmantojam šo viņas ne­traucēto mieru. — Pēdējo vārdu viņš staipīja un mīcīja kā mīklu, un viņa klausītāji piesardzīgi iesmējās.

— Līdzību burvestības, — noteica Vienradze. — Radīt viņa neprot neko.

— Un ari izmainīt, — pievienojās burvis. — Viņas noplukuši māka slēpjas prasmē nomaskēt. Un pat to viņa nespētu, ja šie vientieši nebūtu tik lētticīgi. Krējumu sviestā viņa neprot pārvērst, bet lauvai piešķirt līdzību ar mantikoru viņa spēj. Bet tas ir vienīgi to acīs, kuri grib tur saskatīt mantikoru — to acīs, kuri īstā mantikorā saskatītu lauvu, pūķī — ķirzaku, bet Midgarda Čūskā — zemestrīci. Un Vienradze — baltu ķēvi.

Vienradze pārtrauca savu lēno, izmisīgo riņķošanu pa krātiņu, pirmo reizi apjauzdama, ka burvis saprot viņas runu. Burvis pasmaidīja, un viņa ieraudzīja, ka tā seja, laika gudrības un bēdu neskarta, ir pārsteidzoši jauna pieaugušam vīrietim. — Es jūs pazīstu, — viņš teica.

Stieņi savā starpā nešķīsti sačukstējās. Rahs veda pūli pie iekšējiem krātiņiem. Vienradze vaicāja garajam vīram: — Kas tu esi?

— Mani sauc burvis Šmendriks. Neesat dzirdējusi par mani?

Vienradze gandrīz gribēja sākt skaidrot, ka diez vai viņai būtu jāpazīst katrs burvis, bet skumjā drošsirdība tā balsī viņu atturēja. Burvis turpināja: — Es kavēju laiku apmeklētājiem, kad viņi sanāk uz izrādi. Liekot lietā nedaudz maģijas un roku veiklības, es pārvēršu kaktusus par karogiem un karogus par karpām, pārliecinošā ātr- runā liekot viņiem saprast, ka, ja vien vēlos, varu pastrādāt daudz draudošākus darbus. Nekāds amats jau tas nav, bet man ir bijuši arī sliktāki, un gan jau kādreiz atradīšu ko labāku! Tas vēl nav beigas!

Bet, viņā klausoties, Vienradzei likās, ka ir sagūstīta uz mūžiem, un viņa atkal sāka soļot pa krātiņu, lai šaus­mās par šo ieslēgtību nepārplīstu sirds. Rahs stāvēja pie krātiņa, kurā nebija nekā vairāk par brūnu zirneklīti, kas stieņu starpās auda vienkāršu tīklu. — Lidijas Arahne, — viņš teica pūlim. — Pēc drošiem avotiem — pasaules labākā audēja — viņas liktenis tam ir liecinieks. Nelaimīgā kārtā aušanas sacīkstēs viņa uzvarēja dievieti Atēnu. Zau­dējums Atēnu aizvainoja, un nu Arahne zirnekļa izskatā auž savus darbus tikai Fortūnas Mammuča Pusnakts Karnevālam pēc speciāla pasūtījuma.

Sniega velki,

uguns diegs,

Meti mainās

tā, ka prieks.

Stieņu starpā novilktais tīkls bija pavisam vienkāršs un gandrīz bezkrāsains, vienīgi reizēm, zirneklienei izsteidzoties nostiept stīgu, noplaiksnīja varavīksne. Bet viņas šurpu turpu šaudīšanās piesaistīja apmeklētāju — kā arī Vienradzes — skatienus arvien pamatīgāk, līdz visiem sāka likties, ka tie ieskatās lielajās pasaules aizās, melnajās plaisās, kas nežēlīgi paplašinājās, bet tomēr nesagruva, kamēr vēl Arahnes tīkls saturēja pasauli kopā. Nopūzdamās viņa noskurināja no sevis šo iespaidu un atkal ieraudzīja īsto tīklu. Tas bija pavisam parasts un gandrīz bezkrāsains.

— Te kaut kas ir citādi, — viņa noteica.

— Jā, — neapmierināti piekrita Smendriks. — Tikai, ne jau pateicoties Fortūnas Mammucim. Redzat, tā zir- nekliene tic. Viņa saskata visas tās viltības, bet pieņem tās par sava darba augļiem. Šeit, atšķirībā no Fortūnas Mam­muča burvestībām, visa pamatā ir ticība. Pietiktu šim asprāšu bariņam pārstāt brīnīties, un no visām viņas bur­vībām paliktu pāri vien zirneklienes šņuksti. Un tos nu neviens nedzirdētu.

Viņa nevēlējās vairs raudzīties zirnekļa tīklā. Palūko­jusies sev blakus esošajā krātiņā, viņa pēkšņi sajuta, kā elpa plaušās sastingst aukstā dzelzī. Uz ozola laktas sēdēja radījums ar liela bronzas putna ķermeni un raganas seju — tikpat saspringtu un nāvīgu kā nagi, ar kuriem tas bija iekrampējies kokā. Tam bija apaļas spalvainas lāča ausis, bet pāri zvīņainajiem pleciem, aizķerdamies gai­šajos spalvojuma asmeņos, krita biezi un jaunavīgi mē­nesnīcas krāsas mati, ieskaudami atbaidošu cilvēka seju. Lūkojoties uz tā mirdzumu, likās, ka nozūd visa debesu gaisma. Pamanījis Vienradzes skatienu, radījums izdvesa dīvainu skaņu — šņācienu un klukstēšanu reizē.

Vienradze klusi noteica: — Šī gan ir īsta. 'Ia ir harpija Kelaeno.

Šmendrika vaigs tapa auzu miltu bālumā, viņš čuk­stēja: — Vecene viņu noķēra nejauši, miegā, tāpat kā jūs. Bet tas bija uz nelaimi, un viņas abas to zina. Ar Fortūnas Mammuča māku pietiek, lai noturētu šo briesmoni, taču tās pastāvīgā klātbūtne novājina visas viņas burvestības tiktāl, ka drīz viņai vairs nepietiks spēka izcept pat olu. Viņai to nevajadzēja darīt — saistīties ar īstu harpiju un īstu vienradzi! Patiesība vienmēr ir vājinājusi viņas bur­vestības, bet viņa par katru cenu grib, lai tā viņai kalpotu. Taču šoreiz…

— Ticiet vai neticiet — varavīksnes māsa, — atska­nēja Raha brēcieni satriektajiem apmeklētājiem. — Viņas vārds nozīmē "tumšā" — tā, kuras spārnu vēdas aptumšo debesis pirms vētras. Viņa ar abām savām mīļajām māsiņām gandrīz nomērdēja badā karali Fīneju, izkamp- damas un piegānīdamas viņa ēdienu. Bet Ziemeļvēja dēli piespieda viņas to izbeigt, vai ne, skaistulīt? — Harpija neizdvesa ne skaņas, un Rahs nosmēja savus krātiņa smieklus.

— Viņa pretojās vissīvāk no visiem, — viņš turpināja. — Likās, ka vesela elle jāapjož ar vienu vienīgu matiņu, bet mūsu Fortūnas Mammucim pietika spēka arī tam.

Nakts radības, Vestas pie gaismības!

— Pollijai gribas sausiņu? — Daži no pūļa iesmējās. I larpijas nagi tā iecirtās laktā, ka koks iekliedzās.

— Pirms viņa izlauzīsies no krātiņa, jums jau jābūt brīvībā, — teica burvis. — Viņa nedrīkst jūs te atrast!

— Es neuzdrošinos pieskarties dzelzim, — viņa at­teica. — Atslēgu varētu atvērt ar manu ragu, bet es ne­spēju to aizsniegt. Es netikšu ārā! — Lai gan viņa trīcēja bailēs no harpijas, tomēr balss bija gluži mierīga.

Burvis Smendriks iztaisnojās par dažām collām vai­rāk, kā likās iespējams. — Nebaidieties nenieka, — viņš vareni iesāka. — Lai ar kādām burvestībām es arī nodar­botos, mana sirds ir jūtīga. — Bet viņu pārtrauca Raha un viņa sekotāju tuvošanās, kuri vairs neķiķināja nevīžīgā barā, kā pie mantikora. Burvis steidzās prom, maigi sauk­dams: — Nebaidieties, Smendriks ir ar jums! Neko neda­riet bez manis! — Balss, kas sasniedza viņu, bija tik klusa un vientuļa, ka viņa nebija pārliecināta, vai to dzird vai tikai jūt tās pieskaršanos.

Satumsa. Pūlis stāvēja krātiņa priekšā, dīvainā kaut­rībā lūkodamies uz viņu. Rahs pavēstīja: — Vienradze, — un atkāpās sāņus.

Viņa dzirdēja, kā dauzās sirdis, redzēja, ka riešas asaras un aizraujas elpa, bet neviens nebilda ne vārda. Pēc skumjām, zaudējuma un maiguma visu sejās viņa sa­prata, ka tie ir pazinuši viņu, un pieņēma šīs alkas kā paš­saprotamas. Viņa atcerējās mednieka vecvecmāmiņu un mēģināja iedomāties, kā tas ir — kļūt vecam un raudāt.

— Citā vietā, — pēc brīža teica Rahs, — priekšnesums ar to arī beigtos, jo ko gan vairs citu viņi varētu parādīt pēc īsta vienradža? Taču Fortūnas Mammuča Pusnakts

Karnevālam tomēr ir vēl viens noslēpums — dēmons, kas ir vēl postošāks par pūķi, mežonīgāks par mantikoru, vienkāršāks par vienradzi un briesmīgāks par harpiju! — viņš pamāja ar roku pēdējās kulbas virzienā, un melnais aizkars sāka atvērties pats no sevis. — Uzlūkojiet viņu! — Rahs iekliedzās. — Uzlūkojiet beidzamo, Pašu Pēdējo! Uzlūkojiet Elliju!

Krātiņa iekšpuse bija tumšāka par apkārtējo no­vakari, un aiz stieņiem, kā dzīvs, drebinājās aukstums. Šai aukstumā kaut kas iekustējās, un Vienradze ieraudzīja Elliju — vecu, kaulainu, driskainu sarāvušos sievu — šūpojamies un sildāmies pie neesošas uguns. Ellija izska­tījās tik trausla, ka no tumsas svara viņai būtu vajadzējis sagrūt, un tik bezpalīdzīgi vientuļa, ka skatītājiem aiz žēluma būtu vajadzējis traukties Elliju atbrīvot. Taču tā vietā viņi sāka klusām atkāpties, it kā Ellija viņiem nāktu virsū. Bet viņa pat neskatījās uz tiem. Viņa sēdēja tumsā un savā nodabā dziedāja — tas līdzinājās zāģa skaņai vai koka čerkstoņai gāžoties:

— Tas, kas noplūkts — ataugs rīt, Nokauts — kājās stājis. Tas, kas nozagts — makā krīt, Gājis — prom aizgājis.

— Nu, sevišķi neiespaido? — vaicāja Rahs. — Bet ne­viens milzis nespēj ar viņu mēroties, neviens dievs nespēj viņu deldēt, neviena burvestība neaizsargās viņu — vai no viņas, jo viņa nav mūsu gūstekne! Kamēr mēs viņu šeit izrādām, viņa staigā jūsu starpā, pieskardamās un paņemdama savu. Jo Ellija ir Vecums.

Krātiņa aukstums sasniedza Vienradzi. Tam pieska­roties, viņa sajuta, kā pati vīst un novājē, kā skaistums iz­gaist līdz ar viņas elpu. Neglītums nokarājās viņas krēpēs, nolieca viņas galvu, retināja viņas asti, perinājās viņas ķermenī, lodāja pa viņas spalvu un plosīja viņas prātu ar atmiņām par to, kāda viņa reiz bijusi. Turpat netālu har­pija izdvesa savu zemo, dedzīgo skaņu, bet, lai noslēptos no šī pēdējā dēmona, viņa labprāt patvertos tās bronzas spārnu pavēnī. Ellijas dziesma aizzāģēja viņas sirdi:

— Jūrā dzimis — zemē mirst, Muļķis — elpot stājis. Tas, kas iedots rokā — irst, Gājis — prom aizgājis.

Izrāde bija beigusies. Pūlis zagās prom — ne pa vienam, bet pāros vai bariņos. Pat svešinieki saķērās rokās, bieži atskatīdamies, vai neseko Ellija. Rahs žēlīgi sauca: — Vai džentlmeņi neaizkavēsies un neuzklausīs satīra stāstu? — un, skāņi iesmējies, gaudoja tiem nopakaļ:

— Nakts radības, Vestas pie gaismības!

Raha smieklu dzīti un Ellijas dziesmas pavadīti, pār­varēdami sabiezējušo gaisu, viņi steidzās prom garām Vienradzes krātiņam.

Ta ir ilūzija, viņa sev teica. Ta ir ilūzija — ne bez pū­lēm pacēlusi nāves smaguma pielieto galvu, viņa dziļi ielūkojās pēdējā krātiņa tumsā un ieraudzīja nevis Vecumu, bet pašu Fortūnas Mammuci, kas savā parastajā pārda­biskajā cēlumā staipīdamās un smīkņādama rāpās zemē no kulbas. Un tad viņa saprata, ka nepavisam nav kļuvusi ne mirstīga, ne neglīta, taču skaista arī viņa vairs nejutās. Bet varbūt arī tā ir ilūzija, viņa pagurumā iedomājās.

— Man tā patika, — Fortūnas Mammucis teica Raham. — Kā jau vienmēr! Man liekas, īstenībā es esmu kā radīta skatuvei!

— Tu labāk uzmani to nolādēto harpiju! Šoreiz es pilnīgi jutu, ka viņa taisās atbrīvoties. It kā es būtu virve, kas viņu notur, bet viņa mani raisītu vaļā! — Rahs nosku­rinājās un, pazeminādams balsi, nogārdza: — Tiec vaļā no viņas! Kamēr vēl viņa nav mūs izmētājusi uz visām debess pusēm kā skrandu mākoņus. Viņa par to vien visu laiku domā. Es pilnīgi jūtu, ko viņa domā!

— Apklusti, muļķi! — Ari raganas balss izbīlī atska­nēja skarbi. — Ja viņa atbrīvotos, es viņu varētu pārvērst par vēju, par sniegu vai par septiņām mūzikas notīm. Bet es vēlos viņu paturēt! Neviena cita ragana uz pasaules vēl nav sagūstījusi harpiju un nekad arī nesagūstīs. Es viņu paturēšu, pat ja man katru dienu nāktos viņu iebarot ar tavām aknām.

— Cik mīļi, — atkāpdamies noteica Rahs. — Bet, ja viņa gribētu tikai tavējās? Ko tad tu darītu?

— Vienalga, barotu ar tavām, — atbildēja Fortūnas Mammucis. — Viņa nejustu atšķirību. Harpijas nav tik gudras.

Vientuļi slīdēdama mēnesnīcā no viena krātiņa pie otra, vecene grabinājās gar slēdzenēm un pārbaudīja sa­vus burvju vārdus, līdzinādamās tirgussievai, kas spaida arbūzus. Kad viņa piegāja pie harpijas krātiņa, briesmone caururbjoši kā bulta nokliedzās un izplēta biedējoši lieliskos spārnus. Vienu bridi Vienradzei jau sāka likties, ka krātiņa stieņi sāk ļodzīties un nolīs kā lietus, bet Fortūnas Mammucis noklikšķināja tievos pirks­tus, un redeles atkal kļuva par dzelzi, bet harpija nogai­doši notupās uz laktas.

Viņas raudzījās viena otrā vienādām acīm. — Vēl ne. Vēl ne. Tu esi mana! Pat, ja tu mani nogalināsi, tu būsi mana! — Fortūnas Mammucis teica. Harpija nepakustē­jās, bet mākonis aizsedza mēnesi.

— Vēl ne, — atkārtoja Fortūnas Mammucis un pagrie­zās pret Vienradzes krātiņu. — Nu, — viņa saldi dūma­kaini nodvesa, — es tevi drusku sabaidīju, ko? — Pievilk- damās tuvāk, viņa palaida smieklus, kas atskanēja kā čūsku lodāšana dubļos.

— Lai ko tavs draugs burvis teiktu, — viņa turpināja,

— kaut kāda prasme jau nu man ir! Lai vienradzis pēkšņi justos vecs un atbaidošs — tur, jāteic, tomēr māka vaja­dzīga! Un vai tas ir kāds lētais triks — noturēt ieslodzī­jumā Tumšo!? Neviens pirms manis…

Vienradze pārtrauca viņu: — Nelielies, vecā! Tai krātiņā sēž tava nāve un uzmanīgi klausās.

— Jā, — Fortūnas Mammucis mierīgi noteica, — bet es vismaz zinu, kur tā ir. Taču tu savējo meklēji pa visiem ceļiem. — viņa atkal iesmējās. — Un kur tā ir, es ari zinu! Tev vajadzētu būt pateicīgai, ka es neļāvu tev to atrast!

Aizmirsusi, kur atrodas, viņa atdūrās pret stieņiem. Tas bija sāpīgi, bet viņa neatkāpās. — Kur ir Sarkanais Bullis? — viņa prasīja. — Kur lai es to atrodu?

Fortūnas Mammucis cieši pietuvojās krātiņam. — Ka­raļa Hagarda [2] Sarkanais Bullis, — viņa nomurmināja.

— lalad tu par viņu zini, — un atņirdza abus priekš­zobus. — Nu viņš tevi nedabūs! Tu piederi man!

Vienradze pakratīja galvu. — Tu taču pati labi zini, — viņa maigi atbildēja. — Atbrīvo harpiju, kamēr nav par vēlu — viiiu un mani ari! Vari paturēt savas nabaga ēnas, bet mūs laid vaļā!

Raganas vecīgajās acīs iespīdējās tik mežonīga gaisma, ka pastaigā izkliedētie naktstauriņi, ielidojuši tajā, sadru­pa sniegpārslu pelnos. — Tad jau es drīzāk pamestu savu nodarbošanos, — viņa norūca. — Tu domā, ka vilkties cauri mūžībai kopā ar saviem paštaisītajiem biedēkļiem bija mans sapnis vēl tad, kad es biju jauna un ļauna? Domā — es izvēlējos šo muļķīgo, nožēlojamo maģiju tā­pēc, ka nezināju par īsto? Es noņēmos ar suņiem un pēr­tiķiem, jo nevaru pieskarties zālei, bet atšķirību es zinu! Nu tu man prasi, lai es atsakos no jums — no spēka, ko dod jūsu klātbūtne! Es teicu Raham, ka, ja vajadzētu, es viņa aknas izbarotu harpijai, un es to izdarītu! Bet, lai no­turētu tevi, es tavu draudziņu Šmendriku ņemtu un… — Aiz- svilusies viņa sāka nez ko muldēt, līdz beidzot apklusa.

— Ja runā par aknām, — ierunājās Vienradze, — tad ar svešām nekāda īstā maģija neiznāk. Tev jāizrauj savē­jās, necerot tās saņemt atpakaļ. īstās raganas to zina.

Lūkojoties uz Vienradzi, pāri Fortūnas Mammuča vaigiem noripoja daži smilšu graudiņi. Ta raud visas raganas. Viņa pagriezās un aizsteidzās savas kulbas vir­zienā, bet, pēkšņi atgriezusi galvu, akmeņaini nosmīnēja. — Bet divreiz es tevi tomēr apvedu ap stūri! Tu tiešām iedomājies, ka tie acu bolītāji būtu pazinuši tevi bez manas palīdzības? Nē — man nācās tev piedot paskatu, ko viņi saprastu, un ragu, ko viņi ieraudzītu. Mūsu dienās bez lētas karnevāla raganas vienkāršie ļaudis īstu vien­radzi nepazīs. Labāk jau nu paliec pie manis neīstā izskatā, jo visā šai pasaulē tikai Sarkanais Bullis tevi spēj pazīt! — Viņa nozuda savā kulbā, un harpija beidzot no mākoņiem izlaida mēnesi.

Smendriks atgriezās neilgi pirms rītausmas, slīdē­dams starp kulbām tik klusi kā ūdens. Tikai harpija nodvesās, kad viņš gāja garām. — Es ātrāk nevarēju at­nākt, — viņš teica Vienradzei. — Vecene likusi Raham mani novērot, bet viņš gandrīz nemaz neguļ. Taču es viņam uzdevu mīklu, un to atminēšanā viņam allaž paiet vesela nakts. Nākamreiz es viņam izstāstīšu anekdoti — tā viņam aizņems veselu nedēļu.

Viņa bija noskumusi un mierīga: — Es esmu noburta. Kāpēc tu man neteici?

— Es domāju, ka jūs zināt, — burvis maigi iebilda. — Galu galā, vai tad jūs neizbrīnīja tas, ka viņi jūs pa­zina? — Smaids padarīja viņu nedaudz vecāku. — Ak, protams, ne. Tas jūs nekad neizbrīnīs.

— Līdz šim es nekad neesmu bijusi noburta, — ilgstoši un dziļi notrīsēdama, viņa atbildēja. — Līdz šim pasaule mani pazina.

— Es pilnīgi saprotu jūsu izjūtas, — Smendriks dedzīgi ieteicās. Viņas tumšo acu bezdibeņa skatiena iespaidā nervozi pasmaidījis, viņš nodūra galvu. — Tikai retais tiek uzskatīts par to, kas viņš īstenībā ir. Pasaulē ir tik daudz nenovērtēšanas un pārvērtēšanas. Es, teiksim, uzreiz pazinu jūsos vienradzi un atzīstu, ka esmu jums draugs. Taču jūs mani uzskatāt par klaunu, nodevēju vai neaptēsto, un tādam man arī jājūtas, ja reiz jūs to tā redzat.

jums liktā burvība ir tikai burvība, Tā zudīs, tiklīdz būsit brīva. Uz mani vērstā kļūda — dzīva Vien jūsuprāt, un nesama man ilgi.

Ne vienmēr esam tādi, kādi liekamies, Pavisam reti, kādi sapnī tiekamies. Reiz lasīju vai dziesmā dzirdēts tika, Kā, Zemes sākumus kad lika, Vienradži prata atšķirt vienu, otru, No īstā — neīsto, no dailes — rotu, No skumjām dvēselē sirds smaidu dotu.

Debesīm kļūstot gaišākām, viņa balss atskanēja ska­ļāk, un kādu bridi Vienradze nedzirdēja ne stieņu čīkstoņu, ne harpijas spārnu vēdas.

— Es domāju, ka tu esi mans draugs, — viņa teica.

— Tu man palīdzēsi?

— Kam gan vēl citam, ja ne jums, — atbildēja burvis.

— Jūs esat mana pēdējā cerība.

Kratīdamies drebuļos, gaudodami un šķaudīdami, Pus­nakts Karnevāla skumjie zvēri pa kārtai sāka mosties. Viens bija sapņojis par klintīm, vabolēm un maigām lapām; otrs — par lēkāšanu augstā, sakarsušā zālē; trešais — par dubļiem un asinīm. Bet cits — par roku, kas kasa tam vientuļo vietiņu aiz auss. Tikai harpija nebija gulējusi un nu sēdēja, lūkodamās saulē bez mirkšķināšanas. Smen­driks turpināja: — Ja viņa atbrīvosies pirmā, mēs esam pagalam!

Netālu viņi izdzirda Raha balsi — tā vienmēr atska­nēja netālu: — Smendrik! Hei, Šmendrik, es uzminēju! Ta ir kafijas kanna, pareizi? — Burvis sāka palēnām doties prom. — Šonakt! — viņš nočukstēja Vienradzei. — Uzticieties man kaut līdz rītausmai, — un ar grūtībām trokšņaini nozuda — un atkal likās, ka daļu no sevis viņš ir atstājis. Pēc brīža pie krātiņa nāvīgi taupīgiem soļiem pielēkšoja Rahs. Savas melnās kulbas aizsegā Fortūnas Mammucis zem deguna murkšķēja Ellijas dziesmu:

— Te ir tur; un zems ir augsts, Zaudējis — ko krājis. Kas ir tiesa — netiek pausts, Gājis — prom aizgājis.

Drīzumā sāka pulcēties jaunsavervētie izrādes skatī­tāji. Rahs kā mehāniskais papagailis tos sasauca: — Nakts radības! — bet Smendriks, stāvēdams uz kastes, rādīja trikus. Vienradze viņu vēroja ar lielu interesi un pieau­gošu neticību viņa meistarībai, taču ne sirdij. No pūces auss viņš iztaisīja pūci; lūgšanu pārvērta akmenī, ūdens glāzi — saujā ūdens, pīķa piecinieku — pīķa trumpī un trusīti — slīkstošā zelta zivtiņā. Kļūdīdamies viņš ikreiz žigli palūkojās Vienradzē, it kā teikdams: — Ak, bet jūs taču zināt! — Reiz viņš pārvērta sakaltušu rozi sēkliņā. Kaut arī tā izrādījās tikai redīsa sēkla, triks viņai patika.

Sākās priekšnesums. Un atkal Rahs vadāja pūli no viena Fortūnas Mammuča nabaga spoka pie otra. Pūķis meta liesmas, Cerbers gaudodams piesauca sev palīgā Elli, bet satīra kārdināšana noveda sievietes līdz asarām. Šķielēdami viņi rādīja uz mantikora dzeltenajiem ilkņiem un samilzušo dzeloni; apklusdami aizdomājās par Mid- garda Čūsku; un apbrīnoja Arahnes jauno zirnekļa ti­numu, kas līdzinājās zvejnieku tīklam ar pilošu mēnesi tajā. Visi arī uzskatīja, ka tīkls ir īsts, taču par mēness patiesumu vienīgā pārliecinātā bija zirnekliene.

Šoreiz Rahs nestāstīja par karali Fineju un argonau­tiem, bet, cik ātri spēdams, steidzināja ziņkārīgos garām harpijas krātiņam, nomurminādams tikai viņas vārdu un tā nozīmi. Harpija nosmaidīja. To ievēroja tikai Vienradze un nožēloja, ka nebija lūkojusies kur citur.

Kad, klusi raudzīdamies, visi nostājās krātiņa priekšā, viņa rūgti nodomāja: — Viņu acis ir tik skumjas. Nez, cik vēl skumjākas tās kļūtu, ja es tiktu atburta, un viņi atklātu, ka skatās uz parastu baltu ķēvi? Raganai taisnība — ne­viens mani nepazītu! — Un maiga, kā burvja Smendrika, balss viņas iekšienē atkārtoja: — Bet viņu acis ir tik skumjas.

Kad Rahs noķērcās: — Laiks Pašām Beigām! — un melnie aizkari pavērās, atklādami aukstajā tumsā murmi­nošo Elliju, viņa, pat zinādama, ka tā ir vienīgi Fortūnas Mammucis, tomēr sajuta tās pašas bezpalīdzīgās bailes no vecuma, kuras lika pūlim mesties prom. Viņa nodomāja: — Ragana pat nezina, ka viņa zina vairāk nekā apzinās.

Nakts uznāca drīz — varbūt harpija to bija pastei­dzinājusi. Saule nogrima netīrajos mākoņos kā akmens jūrā — ar tikpat lielām cerībām reiz uzpeldēt — nebija ne mēness, ne zvaigžņu. Fortūnas Mammucis meta slīdošus līkločus ap krātiņiem. Harpija neizkustējās, un tas lika vecenei apstāties, ilgi viņā noraugoties.

— Vēl ne, — viņa beidzot nočukstēja. — Vēl ne, — bet nogurušajā balsī atskanēja šaubas. Taukainajā tumsā dzel­teni spīdošām acīm vecene uzmeta īsu skatienu Vien- radzei. — Nu, ko, diena pagājusi. — Čerkstoši nopūtu­sies, viņa atkal aizgriezās.

Pēc viņas aiziešanas Pusnakts Karnevālā iestājās klusums. Visi gulēja, izņemot zirneklieni, kas tina, un harpiju, kas gaidīja. Nakts sabiezēja arvien vairāk un vairāk, līdz Vienradzei likās, ka tā pārsprāgs, atraudama debesīs šuvi un atklādama kārtējos stieņus. Kur ir burvis?

Beidzot, steigdamies cauri klusumam, klupdams pāri ēnām, diedams un pieraudams pēdas kā kaķis uz ledus, viņš parādījās. Sasniedzis Vienradzes krātiņu, viņš līksmi paklanījās un lepni ziņoja: — Smendriks jūsu rīcībā!

Tuvējā krātiņā viņa izdzirda aso bronzas skrapstoņu.

— Liekas, mums ir ļoti maz laika, — viņa teica. — Tu patiesi vari mani atbrīvot?

Garais vīrs pasmaidīja, un pat viņa bālie un svinīgie pirksti ielīksmojās. — Es jau teicu, ka ragana ir pielai­dusi trīs lielas kļūdas. Jūsu sagūstīšana bija pēdējā, bet harpijas — otrā, jo jūs abas esat īstas, un Fortūnas Mammucis nespēj jūs padarīt par savām, tāpat kā nespēj paildzināt ziemu kaut par vienu dienu. Bet uzskatīt mani par tādu pašu šarlatānu kā viņa — tā bija viņas pirmā un liktenīgā kļūda. Jo arī es esmu īsts! Es esmu Burvis Smen­driks, pēdējais no dedzīgajiem svami, turklāt esmu ve­cāks nekā izskatos.

— Kur ir otrais? — viņa vaicāja.

Smendriks atrotīja piedurknes. — Par Rahu neraizē­jieties! Es viņam uzdevu mīklu bez atminējuma. Viņš i' neizkustēsies.

Noklikšķinājis pirkstus, burvis izrunāja trīs stūrainus vārdus. Krātiņš nozuda. Viņa attapās starp apelsīnu, cit­ronu, granātu un mandeļu kokiem, bumbierēm un akācijām; zem viņas kājām bija mīksta pavasara zeme, bet virs galvas auga debess. Sirds kļuva viegla, kā dūmi, un viņa sakopoja spēkus lielajam lēcienam maigajā naktī. Taču viņa neveica šo lēcienu, jo saprata, ka režģi, lai arī neredzami, tomēr bija savā vietā. Viņa bija pārāk veca, lai to nezinātu.

— Atvainojiet, — kaut kur tumsā noteica Smendriks. — Man gribējās jūs atbrīvot tieši ar šo burvību.

Viņš iedziedājās zemā, aukstā balsī, un dīvainie koki tika nopūsti kā pieneņpūkas. — Šie ir drošāki buram- vārdi. Stieņi tagad ir tik trausli kā vecs siers, kuru es dru­pinu un izsvaidu, lūk, tā! — leelsies viņš atrāva rokas. No garajiem pirkstiem pilēja asinis.

— Laikam būšu licis nepareizos uzsvarus, — viņš norūca, paslēpis rokas apmetnī, un mēģināja piešķirt bal­sij vieglumu: — Ta gadās.

Noskrapstēja trauslas frāzes, un Šmendrika asiņainās rokas nozibēja pret debesīm. Nez no kurienes izkliboja kaut kas pelēks un smīnošs, līdzīgs milzonīgam lācim, kas, dubļaini ņirgdams, bija gatavs saspiest krātiņu kā riekstu, lai kāriem nagiem ķeksētu ārā Vienradzes gaļas gabalus. Smendriks pavēlēja tam atgriezties naktī, bet tas neklausīja.

Atkāpusies stūrī, Vienradze nolaida galvu, bet harpija, maigi žvadzēdama, sakustējās savā krātiņā, un pelēkais apveids, pagriezis to, kas varēja būt galva, ieraudzīja viņu. Palaidis miglainu, ilgstošu šausmu kliedzienu, tas izgaisa.

Vēl trīcēdams, burvis lādējās: — Kādreiz, senos laikos, es jau viņu izsaucu. Arī toreiz es netiku galā. Nu mēs harpijai esam dzīvību parādā, un viņa to var pieprasīt vēl līdz rītausmai! — Apklusis un lauzīdams savainotos pirk­stus, viņš gaidīja, ko sacīs Vienradze. — Es pamēģināšu vēlreiz, — viņš beidzot noteica. — Pamēģināt?

Vienradzei likās, ka tur, kur vēl tikko bija pelēkais ap­veids, var saredzēt, kā vārās nakts. — Jā, — viņa atbildēja.

Dziļi ievilcis elpu, Smendriks trīsreiz nospļāvās un izteica vārdus, kas noskanēja kā zvani jūras dzelmē. Apmaisījis spļāvienu ar riekšavu pulvera, viņš uzvaroši pasmaidīja, kad tas klusi aizdegās ar zaļu liesmu. Kad tā nodzisa, viņš izteica vēl trīs vārdus. Tie nodūca kā bites uz mēness.

Krātiņš sāka sarukt. Stieņu kustību viņa gan nema­nīja, bet ikreiz, kad Smendriks izsaucās: — Ak, nē\ — viņai palika arvien mazāk vietas. Viņa jau vairs nevarēja pagriezties. Stieņi virzījās iekšup nežēlīgi kā paisums vai kā rīts, un tie viņu caururbtu, līdz aplenktu viņas sirdi mūža ieslodzījumā. Kad Šmendrika izsauktais smīnošais radījums bija virzījies tai virsū, viņa pat neiekliedzās, bet šoreiz izdvesa skaņu. Ta bija smalka, izmisīga, bet tomēr nepadevīga.

Viņa tā ari nekad neuzzināja, kā Smendriks stieņus apstādināja. Ja viņš bija teicis kādus burvju vārdus, tad viņa tos nebija dzirdējusi; bet krātiņš apstājās par elpas tiesu no viņas ķermeņa. Vienalga viņa sajuta katru badā ņerkstošo stieni kā auksta vēja pūsmu. Taču tie nespēja viņu aizsniegt.

Burvja rokas nolaidās. — Es vairs neuzdrošinos, — viņš smagi noteica. — Nākamreiz es varbūt pat nespētu… — viņa balss nodevīgi aizklīda, un acīs bija manāma tā pati sakāve, kas bija ķērusi gar sāniem nolaistās rokas. — Ra­gana nav manī kļūdījusies.

— Pamēģini vēlreiz, — Vienradze sacīja. — Tu esi mans draugs. Pamēģini vēl!

Bet Smendriks, rūgti smaidīdams, rakājās savās kabatās, kur kaut kas šķindēja un grabēja. — Es jau zināju, ka beigsies ar to, — viņš murmināja. — Es sapņoju, ka būs citādi, bet, vienalga, zināju, — un izvilka riņķi, kurā karājās vairākas sarūsējušas atslēgas. — Jums pienāktos lielā maga pakalpojumi, bet baidos, ka nāksies samierināties ar otršķirīga kabatzagļa palīdzību. Vienradži nepazīst nedz vajadzību, nedz kaunu, nedz šaubu, nedz parādu — bet mirstīgie, kā būsit ievērojusi, ņem, ko var! Savukārt Rahs vienlaikus spēj koncentrēties tikai uz vienu.

Vienradzi pēkšņi pārņēma pārliecība, ka visi Pus­nakts Karnevāla zvēri ir nomodā un klusi viņu vēro. Blakus krātiņā harpija sāka lēni stampāt no vienas kājas uz otru. — Pasteidzies, — teica Vienradze. — Pasteidzies!

Smendriks jau piemēroja zviedzošajai slēdzenei vienu no atslēgām. Pie šī mēģinājuma slēdzene klusēja, bet, kad viņš piemēroja citu, tā skaļi izkliedza: — Ho-ho, tas tik ir burvis! 1as tik ir burvis! — Tai bija Fortūnas Mammuča balss.

— Ai, aizrijies! — murmināja burvis, bet Vienradze sajuta, kā viņš nosarkst. Viņš pagrieza atslēgu, un slē­dzene, izlaizdama pēdējo naidīgo gārdzienu, atvāzās. Smendriks plaši pavēra krātiņa durvis un maigi sacīja:

— Nokāpiet, lēdij. Jūs esat brīva!

Viņa viegli nokāpa zemē, un burvis Smendriks pēk­šņā izbrīnā atkāpās. — O, — viņš nočukstēja. — Kad mūs šķīra stieņi, likās citādi. Jūs izskatāties mazāka un ne tik — o! Ak Kungs!

Viņa atradās savā mitrajā, melnajā un ilgās prom­būtnes dēļ sapostītajā mežā. Kāds no dziļas tālienes viņu sauca, bet Vienradze, sildīdama kokus un modinādama zāli, izjuta mājas.

Tad viņa izdzirda Raha balsi noskrapstam līdzīgi oļiem zem laivas dibena: — Nu, Šmendrik, es padodos! Kāpēc tad vārna līdzinās tāfelei? — Vienradze atkāpās ēnas dziļumā, un Rahs ieraudzīja tikai burvi pie tukšā sarukušā krātiņa. Viņa roka pieķēra kabatai, tad palaidās.

— Nu, tu, kārnais zagli! — Viņš dzelžaini smīnēja.

— Tagad viņa tevi savērs uz dzeloņstieples harpijas kakla­rotai! — Tad pagriezās un devās tieši uz Fortūnas Mam­muča kulbu.

— Skrieniet! — burvis sauca. Ar izmisīgi muļķīgu un lidojošu lēcienu viņš uzklupa Raha mugurai, savām garajām rokām aizspiezdams tumšmatim acis un muti. Viņi nogāzās reizē, bet Smendriks uzrausās pirmais, pie­naglodams ar saviem ceļgaliem Raha plecus pie zemes.

— Dzeloņstieple, — viņš dvesa. — Tu, akmeņu čupa, tu, atkritums, tu, postaža — es tevi piepildīšu ar niecību tā, ka tā spiedīsies tev ārā pa acīm! Es pārvērtīšu tavu sirdi zaļā zālienā un visu, ko tu mīli, — aitās! Es tevi pataisīšu par sliktu, sapņainu dzejdari! Es pavērsīšu tavus kāju nagus tā, lai tie aug uz iekšu! Dabūsi paostīt!

Papurinājis galvu, Rahs apsēdās, atsviezdams Smen- driku desmit pēdu attālumā. — Ko tu muldi? — viņš no- ņirdza. — Tu pat krējumu sviestā nespēj pārvērst! — Bur­vis sāka slieties kājās, bet Rahs nolieca tā muguru un uzsēdās virsū. — Nekad tu man neesi paticis! — viņš ap­mierināti noteica. — Svaks pulveris, bet tēlo no sevis nez ko! — Smagas kā nakts, viņa rokas saslēdzās ap burvja rīkli.

Viņa to neredzēja. Vienradze bija pie paša tālākā krā­tiņa, kurā, pieplacis pie zemes, gaudoja un rūca manti- kors. Ar raga galiņu viņa pieskārās slēdzenei un nepa- griezusies devās pie krātiņa ar pūķi. Citu pēc cita viņa atbrīvoja visus — gan satīru, gan Cerberu, gan Midgarda Čūsku. Sajutušas brīvību, lēkšodamas, slampādamas un slīdēdamas visas burvības — kā jautrais suns, tā lauva, pērtiķis, čūska un krokodils izzuda naktī. Neviens viņai nepateicās, bet viņa tos ari nevēroja.

Tikai zirnekliene nepievērsa uzmanību viņas maiga­jam saucienam atvērtajās durvīs. Arahne bija aizņemta ar savu zirnekļtīklu, kas tai likās sniegpārslām krītošs Piena Ceļš. Vienradze iečukstējās: — Audējiņ, brīvība ir labāka, brīvība ir labāka! — Bet zirnekliene neklausīdamās skraidīja šurp turp pa savām dzelzs stellēm. Viņa neap­stājās pat tad, kad Vienradze iesaucās: — Arahne, tas ir ļoti skaisti, bet tā nav māksla! — Jaunais zirnekļtīkls no­laidās gar stieņiem kā sniegs.

Sacēlās vējš. Nolidojis gar Vienradzes acīm, zirnekļ­tīkls izzuda. Vicinādama spārnus, harpija savāca spēkus, kā viļņa mugura savāc sevī ūdeni ar krastmalas smiltīm. No mākoņiem izlēca asiņains mēness, un Vienradze vēro­ja, kā, vijīgajiem matiem liesmojot, tā tricina krātiņu aukstām, lēnām spārnu vēdām. Zeltītā harpija smējās.

Vienradzes krātiņa ēnā Rahs un Smendriks bija nome­tušies ceļos. Burvis bija iespiedis rokās smago atslēgu saišķi, bet Rahs mirkšķinādams kasīja galvu. Šausmu aiz­miglotām acīm viņi uzlūkoja pacēlušos harpiju. Vējš tos klanīja, un sasizdamies viņu kauli nograbēja.

Vienradze tuvojās harpijas krātiņam. Mazs un pelēks, burvis Šmendriks vārstīja savu muti, un, pat nevarēdama sadzirdēt, viņa zināja, ko tas kliedz: — Viņa jūs nogalinās, viņa jūs nogalinās! Muļķā, bēdziet, kamēr viņa vēl ir ieslodzīta! Ja atbrīvosit, viņa jūs nogalinās! — Bet Vien­radze turpināja savu raga apspīdēto ceļu, līdz nostājās Tumšās — Kelaeno priekšā.

Uz bridi ledainie spārni klusi nokārās gaisā kā mā­koņi, un harpijas senējais dzeltenais skatiens iegrima Vienradzes sirdī, pievilkdams viņu tuvāk. — Ja tu mani atbrīvosi, es tevi nogalināšu, — teica šis skatiens. — At­brīvo mani!

Viņa nolaida galvu, ar ragu pieskardamās harpijas krātiņa slēdzenei. Durvis neatsprāga, un dzelzs režģi izkūstot nepārvērtās zvaigžņu gaismā. Bet, tiklīdz harpija pacēla spārnus, tā visas četras krātiņa malas lēni pavērās kā naktī pamodušās milzu puķes ziedlapas. No drupām, iekliegdamās un matiem plīvojot kā zobeniem, briesmīga un brīva, uzziedēja harpija. Mēness novīta un nozuda.

Vienradze izdzirda sevi izbrīnīti un bez bailēm ieklie­dzamies: — O, tu esi tāda pati kā es! — Ragam niknajā vējā noplandot, viņa izvairīdamās jautri atkāpās. Harpija sita, bet netrāpījusi, spārniem šķindot un izplatot savu silto un smirdošo elpu, atlidoja atpakaļ. Virs harpijas gal­vas vijās liesmas, bet viņas bronzas krūtežā Vienradze varēja spoguļoties, jauzdama briesmones atspīdumu no pašas ķermeņa. Viņas riņķoja viena ap otru kā dubult­zvaigzne un nebija zem sarukušajām debesīm nekā īstāka par viņām abām. Acīm medaini starojot, harpija sajūsmā smējās. Vienradze saprata, ka viņa sitis vēlreiz.

Sakļāvusi spārnus, harpija krita kā zvaigzne tik tuvu garām, ka ar vienu spalvu savainoja Vienradzes plecu līdz asinīm; gaišās ķetnas mērķēja tieši sirdī Fortūnas Mammucim, kura, it kā viesmīlīgi mājup aicinot, bija iz­plētuši savas šķautnainās rokas. — Tikai par abām! — ragana viņām uzvaroši kliedza. — Pa vienai jūs nebūtu atbrīvojušās! Jūs tomēr man piederējāt! — Kad harpija sasniedza raganu, tā pārlūza kā sauss zars un nogāzās. Aizsegdama raganas ķermeni, harpija tam uzklupa, un viņas bronzas spārni kļuva sarkani.

Vienradze aizgriezās. Blakus atskanēja bērna balss, kas teica, ka viņai esot jāskrien, jāskrien! Tas bija burvis. Viņa acis bija milzīgas un tukšas, bet jau tā pārāk jaunā seja bija kļuvusi pavisam bērnišķīga. — Nē! — viņa teica. — Nāc man līdzi!

Harpija izdvesa biezu, apmierinātu skaņu, kas at­miekšķēja burvja ceļgalus. Bet Vienradze atkārtoja: — Nāc man līdzi, — un viņi divatā devās prom no Pusnakts Kar­nevāla. Bija bezmēness nakts, taču burvja acīs par mēnesi bija kļuvusi viņa — par aukstu, bālu un ļoti senu mēnesi, kas dod gaismu viņa ceļam uz glābiņu vai ārprātu. Viņš tam sekoja, neatskatīdamies pat tad, kad izdzirda izmisīgi smagus soļus, bronzas spārnu atvēzienu un Raha aprauto kliedzienu.

— Viņš skrēja. Nekad nevajag skriet no nemirstīgajiem! Tas piesaista viņu uzmanību. — Viņas balss bija maiga un bez nožēlas. — Nekad neskrien! Dodies lēnām, izlikdamies, ka domā par ko citu! Uzsāc dziesmu, skaiti dzejoli, taisi savus trikus, un varbūt viņa nesekos! Tikai lēnām, burvi!

lā viņi kopā, soli pa solim, devās cauri naktij — bal­tais ragnesis un garais vīrs melnajā tērpā. Burvis kļāvās pie Vienradzes gaismas cik tuvu vien uzdrošinādamies, jo aiz tās klaiņoja badīgas ēnas — to skaņu ēnas, ar kurām harpija iznicināja no Pusnakts Karnevāla palikušo ma­zumu. Kad šīs skaņas jau bija izbalējušas, dīvainajā ceļā uz rītu viņiem sekoja kāda cita skaņa — zirneklienes smalkās, sausās raudas.

Kā tikko piedzimis bērns, burvis ilgi raudāja. Bei­dzot, spēdams parunāt, viņš nočukstēja: — Nabaga ve­cene. — Vienradze neko neatbildēja, un, pacēlis galvu, Smendriks dīvaini viņā noraudzījās. Sāka smidzināt pelē­cīgais rīta lietus, kurā viņa mirdzēja kā delfīns. — Nē, — viņa atbildēja šim skatienam. — Es nekad nenožēloju!

Klusēdams sakņupis ceļa malā, viņš vīstījās saliju­šajā lietusmēteli, līdz izskatījās pēc melna, salauzta lie­tussarga. Gaidīdama viņa juta, kā līdz ar lietu apkārt nolīst viņas dzīves dienas. — Es varu skumt, — viņa maigi iebilda, — bet tas nav viens un tas pats.

Atkal uz viņu paskatījies, Smendriks bija gandrīz sa­vācies, lai arī tas izdevās ar lielām pūlēm. — Kurp jūs tagad dosities? Kur jūs gājāt, pirms viņa jūs notvēra?

— Es meklēju savu tautu. Tu esi to redzējis, burvi? Viņi ir jūras baltumā un mežonīgi kā es.

Smendriks drūmi pakratīja galvu. — Kamēr vien esmu bijis nomodā, neesmu redzējis nevienu jums lī­dzīgu. Kad es biju zēns, uzskatīja, ka daži vienradži vēl ir palikuši, bet es pazinu tikai vienu cilvēku, kas bija to redzējis. Neapšaubāmi, ka aizgājuši ir visi, izņemot jūs, lēdij. Staigājot vietās, kur viņi uzturējušies, dzirdama atbalss.

— Nē, bet citi ari tos ir redzējuši! — viņu iepriecināja vēsts, ka vēl tik nesenā pagātnē, kā burvja bērnība, bijuši vienradži. — Taurenītis man izstāstīja par Sarkano Bulli, bet ragana — par karali Hagardu. Lai visu uzzinātu, man viņi jāatrod. Tu nezini, kur īsti Hagards valda?

Burvja vaibsti gandrīz aizšķobījās, taču viņš tos pār­tvēra un sāka smaidīt tik lēni, it kā mute būtu no dzelzs. Viņš vēl laikus paspēja to ieveidot, bet, vienalga, tas bija dzelžains smaids. — Es zinu kādu dzejoli:

Kur klintis smailas, naža asas, Nav zāles tur, ne rasas; Kur sirdis cietas tā kā krams — Tur karal's Hagards sastopams.

— Gan es uzzināšu, kad nokļūšu tur. — Viņai likās, ka Smendriks mēdās. — Varbūt zini kādu dzejoli par Sarkano Bulli?

— Tādu nav. — Bāls un smaidošs viņš piecēlās kājās. — Par karali Hagardu es zinu tikai pēc dzirdētā. Viņš ir vecs, dzelkšņains kā vēlīns novembris un pārvalda neauglīgu valsti pie jūras. Stāsta, ka, pirms Hagards atnācis, zeme esot bijusi mīksta un zaļa; bet zāle novītusi, līdzko viņš tai pieskāries. Zemniekiem ir tāds teiciens, ja viņi ierauga ugunsgrēka, vēja vai siseņu nopostītus lau­kus: — Beigts kā Hagarda sirds! — Saka arī, ka viņa pilī nav ne gaismu, ne uguns un ka viņš sūta savus ļaudis zagt cāļus, palagus un pīrāgus no palodzēm. Stāsta, ka pēdē­joreiz karalis Hagards esot smējies…

Vienradze piecirta pēdu. Smendriks aprāvās. — Par Sarkano Bulli zinu mazāk, nekā esmu dzirdējis, jo par viņu ir daudz kā pretrunīga. Bullis — dzīva radība, Bullis — spoks, Bullis — pats Hagards pēc saulrieta. Bullis vai nu bija tai zemē pirms Hagarda, vai atnāca līdz ar viņu, vai atnāca pie viņa. Tas aizstāv viņu no uzbruku­miem un revolūcijām un ļauj ietaupīt uz apbruņojuma rēķina. Bullis turot viņu ieslodzītu paša pilī. Tas esot sā­tans, kam Hagards pārdevis savu dvēseli. Viņš pārdevis savu dvēseli, lai to iegūtu. Bullis pieder Hagardam. Hagards pieder Bullim.

Kā ūdens apļi viņā izplatījās pārliecības viļņi. Atmiņā atkal ievidžinājās tauriņš: — Sen atpakaļ viņi nāca pa visiem ceļiem, un, izdzēsdams to pēdas, Sarkanais Bullis skrēja cieši nopakaļ. — Viņa saskatīja gaudojoša vēja nes­tus baltus tēlus ar trīsošiem dzelteniem ragiem. — Es došos turp, — viņa teica. — Tu mani atbrīvoji, burvi, un, pirms aiziet, es izpildīšu tavu vēlēšanos. Kāda tā būs?

Šmendrika iegarenās acis iezalgojās kā lapas saulē. — Ņemiet mani sev līdzi!

Neatbildējusi viņa mierīgā un dejojošā solī devās prom. Burvis teica: — Es varētu noderēt! Es zinu ceļu uz Hagarda valsti un valodas, kādās runā tā malās.

Likās, ka Vienradze tūlīt izzudīs lipīgajā miglā, un Šmendriks pielika soli. — Turklāt nevienam klejotājam burvja klātbūtne vēl nav kaitējusi, pat vienradžiem ne. Atceraties stāstu par vareno burvi Nikosu? Reiz viņš mežā uzdūries vienradzim, kurš gulēja, ielicis galvu klēpī ķiķi­nošai jaunavai, kamēr tiem tuvojušies trīs mednieki ar uzvilktiem lokiem, lai nogalinātu raga dēļ. Nikosa rīcībā bija tikai mirklis. Pamājis un izteicis vienu vārdu, viņš pārvērta vienradzi skaistā jauneklī, kurš, pamodies un ieraudzījis pārsteigtos strēlniekus, tos visus uzbrukumā nogalinājis. Viņa zobens bija koniski izvīts, un viņš mīdīja mirušo ķermeņus.

— Bet meitene? — viņa vaicāja. — Ari to viņš nogalināja?

— Nē, viņš to apprecēja. Viņš teica, ka viņa ir tikai bezmērķīgs, uz savu ģimeni sadusmojies bērns, kam vaja­dzīgs vienīgi vīrs. Kā tāds viņš arī palika uz visiem laikiem, jo pat Nikoss vairs nespēja tam atgriezt iepriekšējo apveidu. Visu cienīts viņš nomira dziļā ve­cumā no vijolīšu pārmērības — stāsta, ka to viņam nekad neesot pieticis. Bērnu viņiem nebija.

Stāsts iemājoja Vienradzes elpā. — Burvis viņam no­darīja lielu ļaunumu, nevis pakalpoja, — viņa maigi sacīja. — Cik šausmīgi, ja laipnie burvji būtu pārvērtuši visu manu tautu cilvēkos — izsūtītu un ieslodzītu kā degošās mājās! Tad jau labāk lai Sarkanais Bullis tos visus nogalina!

— Tur, kur jūs tagad dodaties, — atbildēja Smendriks,

— tikai retais nevēlēs jums ļaunu, un draudzīga, kaut muļ­ķīga, sirds kādu dienu var izrādīties vajadzīga kā ūdens. Ņemiet mani līdzi — smiekliem, veiksmei, nezināmajam! Ņemiet mani līdzi!

Kamēr viņš runāja, lietus bija izbalojis, debesis sāka skaidroties, un slapjā zāle iemirdzējās kā jūras gliemež­vāka iekšpuse. Viņa skatījās tālē — miglā tīto karaļu tēlos meklēdama to vienu vienīgo; bet cietokšņu un piļu sniegainajā spīdumā to, kura celta uz buļļa pleciem. — Vēl nekad neviens nav ceļojis kopā ar mani, — viņa teica,

— kaut gan neviens mani nebija arī iesprostojis vai uzskatījis par baltu ķēvi, vai piedevis man manis pašas izskatu. Liekas, vēl daudz kam ar mani jānotiek pirmo­reiz, un skaidrs, ka no visa tā tava sabiedrība nebūs ne pats dīvainākais, ne arī pēdējais. Ja vēlies, vari nākt man līdzi, kaut gan es gribēju, lai tu izšķiries par citu balvu!

Smendriks skumji pasmaidīja. — Es par to jau do­māju. — Viņš palūkojās uz saviem pirkstiem, un stieņu kodumu vietās Vienradze ieraudzīja pusmēness zīmes.

— Bet jūs nekad nespētu izpildīt manu īsto vēlēšanos.

Ta, lūk, viņa nodomāja, sajuzdama pirmo skumju zirneklīgo pieskārienu savas ādas iekšpusē. Ta tas arī būs visu laiku, ceļojot ar mirstīgo. — Nē, — viņa atbildēja, — ne ragana, ne es nespējam pārvērst tevi par to, kas tu neesi. Es nevaru pārvērst tevi par īstu burvi.

— Ta jau es ari domāju, — bilda Smendriks. — Nekas. Neuztraucieties par to!

— Es neuztraucos, — viņa atsaucās.

Pirmajā ceļojuma dienā virs viņu galvām aizšāvās zils sīlis un nosvilpās: — Nu gan, lai mani pataisa par izbāzeni aiz stikla! — , tad laidās taisnā ceļā mājup, lai izstāstītu sievai par redzēto. Ligzdā tupēdama, viņa saviem bērneļiem vienmuļi dūca:

— Circeņi, zirnekļi, ērcītes,

Kāpuri, vaboles, spārites,

Sienāži, tārpiņi, skudriņu rums —

Visi tiks atvemti, mīļotie, jums.

Zū-žū-žū, nerātņi, saulīte riet,

Lidot nemaz nav liels prieks, kā jums šķiet.

— Šodien redzēju vienradzi, — nosēdies teica zilais

silis.

— Kā noprotu, vakariņas gan tu neesi redzējis, — vēsi atbildēja sieva. — Neieredzu vīriešus, kuri runā ar tukšu knābi!

— Mazulīt, bet vienradze! — Atmetis savu parasto cie­nību, sīlis lēkāja pa zaru. — Es viņus nebiju redzējis kopš…

— Tu viņus vispār neesi redzējis, — viņa iebilda. — At­ceries, ar ko tu runā! Es jau nu zināšu, ko tu savā dzīvē esi redzējis un ko ne!

Bet sīlis nepievērsa uzmanību un turpināja tarkšķēt: — Viņai līdzi bija kāds dīvainis melnā. Viņi gāja pāri Kaķu Kalnam. Ka tik' viņi nedodas uz Hagarda zemi. — Viņš artistiski piešķieba galvu — savulaik tas viņa sievai bija sagrozījis visus prātus. — Kas par brokastīm sagaidāmas vecajam Hagardam, — viņš brīņojās. — Kā tev patīk, vien­radzis pats ierodas un droši klauvē pie viņa drūmajām durvīm: tuk-tuk-tuk. Es atdotu visu, lai tikai to redzētu…

— Nedomāju, ka visu cauru dienu jūs abi vērojāt vien­radžus, — knābi klakšķinādama, klukstēja sieva. — Cik man zināms, tad viņa brīvā laika pavadīšanā esot uzska­tāma par lielu meistariem. — Sabozusi apkakles spal­viņas, viņa tam tuvojās.

— Dārgā, es pat viņu redzējis neesmu… — iesāka zilais sīlis, bet, lai arī sieva zināja, ka viņš nav redzējis un pat neuzdrošinātos, vienalga, vienreiz viņam iezvēla. Viņa bija no tām sievietēm, kas mīlēja skaidrību pa morāles līniju.

Vienradze un burvis soļoja cauri pavasarim — pāri mīkstajam Kaķu Kalnam nolaizdamies violetajā ielejā ar ābelēm. Resni un piekļāvīgi kā avis zemie pakalni aiz iele­jas izbrīnā nolieca savas galvas, lai apostītu garāmejošo vienradzi, lālāk sekoja mierīgākas vasaras augstienes un izcepināti līdzenumi, virs kuriem gaiss biezēja spīdīgs kā karamele. Kopā ar Smendriku viņa rausās augšup un lejup pa kazenājiem klātiem krastiem un kraujām, pār­varēja upes un klaiņoja pa mežiem, kas viņai atgādināja savējo, bet līdzināties tam nespēja, jo pazina laiku. Ari manējais to tagad pazīst, viņa nodomāja, bet iestāstīja sev, ka tas nekas un viss būs, kā senāk, kad viņa atgriezīsies.

Naktīs, kad Smendriks izgulēja savu kājas noberzušā un izsalkušā burvja miegu, Vienradze notupās un nomodā gaidīja, kad no mēness iznirs uzbrūkošais Sar­kanā Buļļa milzu stāvs. Reizēm viņai likās, ka sajūt Buļļa smaku — tumšus, neķītrus izgarojumus, kas viņas mek­lējumu gaitā izplatās naktī. Tādās reizēs, savā gatavībā auksti iekliegdamās, viņa pielēca kājās, lai ieraudzītu vie­nīgi to, ka no bikla attāluma viņu vēro divas trīs stirnas. Stirnas mīl un apskauž vienradžus. Reiz, savu ķiķinošo draugu izstumts, viņai pavisam tuvu pienāca divgadīgs bucēns, kas, nodūris skatienu, murmināja: — Tu esi ļoti skaista! Tikpat skaista, kā mūsu māmiņas stāstīja.

Viņa tikai paraudzījās, bet nebilda ne vārda, jo zināja, ka atbildi viņš negaida. Pārējie stirnēni spurdza un čuk­stēja: — Nu, tālāk, tālāk! — Tad, pacēlis galvu, buciņš ātri un priecīgi izkliedza: — Bet es zinu vienu vēl skaistāku par tevi! — Aizgriezdamies viņš muka mēnesgaismā, un draugi metās nopakaļ. Vienradze atkal nogūlās.

Lāgu lāgiem sava ceļojuma gaitā viņi iegriezās ciematos, kur Smendriks stādījās priekšā kā ceļojošs burvis, pa visu ielu skaļi piedāvādams "uzdziedāt vaka­riņu tiesai, drusku iztraucēt, pavisam nedaudz izjaukt jūsu miegu un doties tālāk". Reti bija gadījumi, kad kāds nepiedāvātu naktsmājas viņam un stadulu viņa skaistajai baltajai ķēvei, un viņš sniedza savu priekšnesumu uz tir­gus plača laternu gaismā līdz pat bērnu gulētiešanas stundai. Nemaz necenzdamies paveikt ko lielāku, viņš lika lellēm sākt runāt vai ziepes pārvērta konfektēs, bet pat šie sīkumi viņam reizēm negāja no rokas. Taču bērniem viņš patika, viņu vecāki neskopojās ar maltīti, un vasaras vakari bija maigi un līgani. Vēl gadsimtiem ilgi Vienradze atcerējās stadulas savādo šokolādes smaržu un ņirbīgajā gaismā uz sienām, durvīm un skursteņiem dejojošo Šmen­drika ēnu.

Rītos viņi turpināja savu ceļu. Šmendrika kabatas bija pilnas ar maizi, sieru un apelsīniem, bet līdzās — jūras balta saulē vai jūras zaļa koku pavēnī — soļoja viņa. Šmendrika triki tika aizmirsti, vēl pirms viņš nozuda skatam, bet baltā ķēve daudziem cieminiekiem naktīs nedeva miera, un dažas sievietes, redzēdamas viņu sap­ņos, bija pamozdamās raudājušas.

Kādu vakaru viņi piestāja sātīgā un ērtā pilsētā, kur pat ubagiem bija dubultzodi un peles staigāja gāzelē­damās. Šmendriku tūdaļ aicināja vakariņot pie birģer­meistara un dažiem apaļākajiem padomniekiem; bet, kā allaž, nepazīto Vienradzi palaida ganībās ar piena saldu zāli. Vakariņu galds bija uzklāts laukumā, jo nakts bija silta, un birģermeistars vēlējās padižoties sava viesa priekšā. Cienasts bija pirmklasīgs.

Maltītes laikā Šmendriks atstāstīja savus klejojošā brīnumdara piedzīvojumus, piparodams tos ar karaļiem, pūķiem un augstdzimušām dāmām. Viņš nemeloja, vienīgi apkopoja notikumus sakarīgāk — tā ka pat manīgajiem padomniekiem tie izklausījās pēc patiesības. Ne tikai viņi, bet pat vienkārši cilvēki no ielas sliecās uzzināt, kādi tad varētu būt buramvārdi, kuri, ja tos pienācīgā veidā izrunā, atver visas slēdzenes. Un visi kā viens ar aizturētu elpu noskatījās savainotajos burvja pirkstos. — Atmiņa no manas tikšanās ar harpiju, — Smendriks mierīgi paskaidroja. — Viņas kož.

— Un jums ne reizes nav bijis bail? — kautri brīnījās jauna meitene. Birģermeistars viņu apklusināja, bet Šmendriks, aizkūpinādams cigāru, cauri dūmiem viņai uzsmaidīja. — Bailes un bads mani ir uzturējuši jaunu. — Palūkojies apkārt uz snaudošajiem vai pļāpājošajiem padomniekiem, viņš plati piemiedza meitenei.

Birģermeistars neapvainojās. — Tas taisnība, — viņš nopūtās, izstieptiem pirkstiem noglāstīdams savas vakariņas. — Mums šeit tiešām klājas labi, un, ja kāds domā citādi, tad es neko no dzīves nesaprotu. Es pat kādreiz domāju, ka nedaudz baiļu vai bada mums nāktu tikai par labu — dūšas uztaisīšanai, tā teikt. Tāpēc mēs vienmēr priečājamies par svešiniekiem ar visiem viņu stāstiem un dziesmām. Viņi paplašina mūsu redzesloku… noskaņo mūs ielūkoties sevi… — viņš nožāvājās un ieste­nēdamies izstaipījās.

Pēkšņi viens no padomniekiem iesaucās: — Ak mūžs, paskatieties ganībās! — Uz ļumīgajiem kakliem balstītās smagās galvas pagriezās, un visi ieraudzīja lauka tālākajā galā saspiedušos ciema zirgus, govis un aitas, kas lūkojās, kā burvja baltā ķēve rāmi ganās vēsajā zālē. Dzīvnieki neizdvesa ne skaņas. Pat cūkas un zosis bija mēmas kā ēnas. Kaut kur tālumā, kā ar oglīti pārsvītrodama saul­rietu, ieķērcās vārna.

— Apbrīnojami, — nomurmināja birģermeistars.

— Tiešām apbrīnojami!

— Jā, vai ne? — piekrita burvis. — Ja es jums vēl pastāstītu, ko tikai man par viņu nav piedāvājuši…

— Interesanti, — ierunājās pirmītējais padomnieks.

— Neizskatās, ka tie no viņas baidītos. Tadi kā godbijīgi, cieņas pilni pret viņu.

— Viņi redz to, ko jūs esat aizmirsuši prast saskatīt. — Smendriks bija krietni nobaudījis sarkanvīnu, un jaunā meitene viņā lūkojās gan maigākām, taču seklākām nekā Vienradzei. Sizdams ar glāzi pret galdu, Šmendriks pie­vērsās smaidošajam birģermeistaram: — Jums pat sapnī nerādās, cik viņa ir rets radījums! Viņa ir mīts, atmiņa, maldu un vēlmju uguns. Ja vien jūs spētu atcerēties, ja vien jūs būtu baudījuši badu…

Viņa balss izzuda pakavu dimdoņā un bērnu klaigās. Svilpdami un smiedamies kāds ducis rudens skrandās ģērbtu jātnieku iebrāzās laukumā, izkliedēdami pilsēt­niekus kā marmora bumbiņas. Izveidojuši ierindu, viņi drasēja pa laukumu, savā ceļā visu apgāzdami, nesa­karīgā lielībā klaigādami un nezin ko izsaukdami uz kau­tiņu. Viens no jātniekiem, stāvus piecēlies sedlos, uzvilka loku un ar bultu notrieca baznīcas torņa gaili; cits Smen- drikam nocēla cepuri un, uzbāzis to sev galvā, rēkdams aizjāja. Daži paķēra sev pie sedliem kliedzošus bērnus, citi nokampa vīna maisiņus un sviestmaizes. Viņu acis neprātīgi mirdzēja neskūtajās sejās, bet smiekli līdzinājās bungu rīboņai.

Resnais birģermeistars nostājās, un, saskatījies ar lau­pītāju vadoni, pacēla vienu uzaci. Vadonis noklikšķināja ar pirkstiem, un zirgi uz vietas nomierinājās, bet skran­daiņi apklusa kā ciema lopiņi Vienradzes priekšā. Viņi rū­pīgi nolaida bērnus zemē un atdeva gandrīz visus vīna maisiņus.

— Džeks Džingls [3] , lūgtum, — mierīgi noteica birģer­meistars.

Nolaidies no zirga, jātnieku vadonis lēni piegāja pie galda, kur vakariņoja padomnieki ar savu viesi. Gandrīz septiņas pēdas garais milzu tēviņš žvadzēja un džinkstēja pie katra soļa, jo viņa salāpītā jaka bija apšūta gredze­niem, zvaniņiem un sprādzēm. — L'vakar, Jūs' gaišīb', — viņš smiedamies nočukstēja.

— Sitam vienreiz jāpieliek punkts, — birģermeistars brīdināja. — Es nesaprotu, kāpēc jūs nevarētu iejāt mie­rīgi kā civilizēti ļaudis!

— Ai, zēni neko ļaunu negribēja, Jūs' gaišīb', — milzis miermīlīgi nomurkšķēja. — Visu cauru dienu zaļā mežā iespundēti, vajag mazliet atlaist grožus, tā teikt, nelielu katarsi. Labi, labi, viss, jā? — Un ar nopūtu, izvilcis no azotes paplānu zuteni ar monētām, viņš ielika to birģermeistara pavērtajā plaukstā: — Lūdzu, Jūs' gaišīb'. Nav daudz, bet vairāk nevaram atlicināt.

Izbēris monētas saujā, birģermeistars tām piedūrās ar savu trekno pirkstu un noņurdēja: — Pavisam maz, — viņš žēlojās. — Pat mazāk nekā pagājušajā mēnesī, un jau tad bija tīrā sīknauda! Nožēlojama laupītāju banda, nekas vairāk!

— Grūti laiki, — drūmi atbildēja Džeks Džingls.

— Mūs nevar vainot, ja ceļiniekiem nav vairāk zelta kā mums. No rāceņa, kā zināms, asinis neizspiedīsi.

— Es izspiedīšu, — pakratīdams dūri, birģermeis­tars bargi noraudzījās uz milzoni. — Bet, ja tu no manis slēp, — viņš iekliedzās, — ja tu piebāz savas kabatas uz mana rēķina, es tevi, draudziņ, tā izspiedīšu, tā izspai­dīšu, ka no tevis asakas vien paliks pāri, ko palaist vējā! Tagad vācies un pasaki to savam skrandu kapteinim! Arā, nelieši!

Kad Džeks Džingls murminādams aizgriezās, Šmen­driks nokrekšķinājās un nedroši iebilda: — Manu cepuri, lūdzu, esiet tik laipns!

Neko neteikdams, milzis uzlūkoja viņu savām asiņu pielietajām bifeļa acīm. — Manu cepuri! — jau stingrākā tonī noprasīja Šmendriks. — Viens no jūsu vīriem nocēla manu cepuri, un būtu prātīgāk, ja viņš to atdotu.

— Prātīgāk, ko? — beidzot noņurdēja Džeks Džingls.

— Un kas tu tāds, lūdzu, būtu, ka spriedelē par prātu?

Vīns vēl putoja Šmendrika acīs. — Es esmu burvis Šmendriks, un ar mani labāk nenaidoties! — viņš pa­ziņoja. — Es esmu vecāks un bīstamāks nekā izliekos. Manu cepuri!

Džeks Džingls viņā labu laiku noskatījās, tad piegāja pie sava zirga un pārsviedies iemetās sedlos. Viņš piejāja par bārdas tiesu no gaidošā Šmendrika. — Nu ta', — viņš noauroja, — ja tu i' tāds burvis, iztais' kād' trik'! Patais' man zaļu degunu, uzpildi seglu somas ar sniegu, novāc man' bārd'! Parādi kādu burvību vai šļūc pa diegu! — Izvilcis no jostas ierūsējušu dunci, viņš, ļauni svilpodams, svārstīja to aiz gala.

— Burvis ir mans viesis, — brīdināja birģermeistars, bet Šmendriks svinīgi noteica: — Nu, labi. Uz tavas galvas lai tā krīt! — Ar acu kaktiņu pārliecinājies, ka jaunā mei­tene viņu vēro, Šmendriks norādīja uz putnubiedēkļu bandu, kas smīkņāja aiz sava vadoņa, un noskaitīja kādu pantu. Mirklī viņa melnā cepure izrāvās no vīra pirkstiem un klusi kā pūce lēnām peldēja tumsā. Divas sievietes noģība, bet birģermeistars apsēdās. Laupītāji spiedza kā nepilngadīgie.

Pārpeldējusi pāri laukumam, melnā cepure ienira zirgu dzirdītavā, uzpildīdama sevi ar ūdeni līdz malām. Tad, ēnā gandrīz vairs neredzama, tā atgriezās, skaidri mērķēdama uz Džeka Džingla nemazgāto galvu. Rokām aizklājies, viņš murmināja: — Ne, ne, sauc atpakaļ! —, un pat viņa vīri nogaidoši ņirdza. Uzvaroši smaidīdams, Šmen­driks noklakšķināja pirkstiem, lai pasteidzinātu cepuri.

Bet, tuvodamās laupītāju vadonim, cepure pakāpe­niski sāka novirzīties arvien vairāk uz padomnieku galda pusi. Birģermeistars tikai paspēja pieslieties kājās, kad cepure ērti novietojās uz viņa galvas. Šmendriks laikus palīda zem galda, bet daži tuvākie padomnieki tika nedaudz aplaistīti.

Smieklu dārdoņā Džeks Džingls noliecās no sava zirga pēc burvja Šmendrika, kurš ar galdautu centās slaucīt aizrijušos birģermeistaru. — Šaubos, vai tevi te vēl izsauks uz bis! — milzis nodūca viņam ausī. — Labāk dodies mums līdzi! — Pārsviedis Šmendriku uz vēdera pāri sedliem, viņš aizjāja, savas skrandainās kohortas pa­vadīts. Viņu irgošanās, sprauslāšana un atraugas vēl ilgi kavējās laukumā, kaut pakavu dipoņa jau bija noklususi.

Pie birģermeistara pieskrēja vīri, vaicādami, vai neva­jag dzīties pakaļ un atbrīvot burvi, bet viņš, pakratījis slapjo galvu, noteica: — Diez vai tas ir nepieciešams. Ja mūsu viesis ir tas, par ko uzdodas, viņš pats spēs pilnībā parūpēties par sevi. Bet, ja nav — tad nevajag, — krāp­niekam, kas izmanto mūsu viesmīlību, nav tiesību uz mūsu palīdzību. Nē, nē, par viņu neuztraucieties!

Tercītes no birģermeistara pazodes saplūda strau­mītēs uz kakla, lai pēc tam ieplūstu upē uz krekla priekšas, bet viņš pats vērsa savu kautro skatu uz ga­nībām, kur tumsā balti vīdēja burvja ķēve. Bez skaņas viņa jādelēja šurp turp gar žogu. Birģermeistars klusi ierunājās: — Es domāju, mums drīzāk nāktos kārtīgi parūpēties par mūsu aizvestā drauga jājamo, reiz viņš to tik augstu vērtē, kā dzirdējām. — Un birģermeistars norī­koja divus vīrus saķert ganībās ķēvi un ievietot viņa staļļa drošākajā stadulā.

Bet vīri vēl nebija piegājuši pie ganību vārtiem, kad baltā ķēve pārlēca pāri žogam un nozuda naktī kā krītoša zvaigzne. Abi palika stāvam kā iemieti, paši nesapraz­dami, kāpēc tik ilgi noskatās burvja ķēvē un neklausa birģermeistara pavēlei atgriezties. Pēc tam viņi reižu reizēm dīvaini iesmējās pat visnopietnākajos brīžos un tā nu tika uzskatīti par vientiešiem.

Pēc mežonīgās jāšanas ar laupītājiem Smendrikam prātā palika vienīgi vējš, sedlu mala un milža šķindošie smiekli. Domājot par sava trika ar cepuri gala iznākumu, viņš bija pārāk aizņemts, lai ievērotu ko vairāk. Pār mēru angliski — iešāvās prātā. Pārākā kompensācija. Taču viņš pakratīja galvu, lai cik grūti tas viņa stāvoklī arī nāktos. Maģija zina, ko dara, viņš nodomāja, tajā pašā mirklī atsizdamies, jo zirgs lēca pār strautu. Bet es nekad nezinu to, ko maģija. Vismaz ne īstajā brīdī. Zinātu, kur maģija mīt, uzrakstītu tai vēstuli.

Krūmi un zari sitās viņam sejā, bet ausīs ūjināja pūces. Zirgi pārgāja riksī, tad solī. Griezīga, trīcoša balss izsaucās: — Stāt, paroli!

— Vellos, tie esam mēs! — nomurmināja Džeks Džingls. Ar skaņu, kas līdzinājās zāģēšanai, viņš pakasīja galvu un skaļi atbildēja:

— īsa, bet priecīga dzīve Mīļajā zaļajā mežā; Biedru kopības traukā Uzvara jaukā…

— Brīvība, — izlaboja griezīgā balss. — Brīvība jaukā. Sākas ar b.

— Paldies. Brīvība jaukā. Biedru kopība — nē, nē, to jau es teicu. īsa, bet priecīga dzīve; biedru kopība — nē, tā ne! — Džeks Džingls atkal pakasīja galvu un nodvesa: — Brīvība jaukā — nepalīdzēs' drusku?

— Viens par visiem, visi par vienu, — balss laipni noteica. — "Ialāk varēsi pats?

— Viens par visiem, visi par vienu — man neiznāk! — nokliedzās milzis.

— Viens par visiem, Visi par vienu, Kopībā spēks, Šķirti ne dienu!

Iespēris zirgam, viņš turpināja ceļu.

No tumsas izšāvās bulta, nošķēla gabaliņu no Džeka auss, noskrāpēja nākamā jātnieka zirgu un aizplēnēja tālumā kā sikspārnis. Laupītāji patvērās aiz kokiem, bet Džeks Džingls dusmās norēcās: — Pie velna, es taču des­mit reizes noskaitīju paroli! Nekas, es tevi dabūs rokā…

— Džek, kamēr jūs bijāt prom, mēs paroli nomai­nījām, — atskanēja sardzes balss. — Veco bija grūti atcerēties.

— Ak tad jūs nomainījāt paroli, ko? — Džeks Džingls ar Šmendrika mantijas stūri susināja asiņojošo ausi. — Un kā lai es, izķidātie ķēmi ar atšķaidītajām smadzenēm, to būtu zinājis?

— Neārdies, Džek! — samierinoši atbildēja sargs.

— Redzi, jaunā parole ir tik vienkārša, ka tam pat īstenībā nav nozīmes, ka tu to nezini. Vienkārši jāiekliedzas kā žirafei. Kapteinis pats to izdomāja.

— Jāiekliedzas kā žirafei! — Milzis tik ilgi lamājās, līdz pat zirgi uzbudinājumā sakustējās. — Tu, pintiķi, žirafes vispār ir mēmas! Tikpat labi kapteinis varētu pieprasīt, lai mēs atsauktos kā zivis vai tauriņi.

— Es zinu. Bet tāpēc jau neviens, pat tu, nevarēs paroli aizmirst. Kapteinis ir prāta vīrs, ne?

— Jo tālāk, jo trakāk, — Džeks Džingls izbrīnā no­teica. — Bet paklau, kas traucēs mežzinim vai kādam no karaļa vīriem iekliegties kā žirafei, kad tu tos uzrunāsi?

— A, — sargs nopriecājās. — Tur jau tā gudrība slēp­jas! Jāiekliedzas trīs reizes. Divreiz gari un vienreiz īsi.

Džeks Džingls klusēdams sēdēja zirgā un kasīja ausi.

— Divreiz gari un vienreiz īsi, — beidzot viņš nopūtās.

— Nav daudz muļķīgāk par to, kad vispār nebija paroles un šāva uz katru, kas atsaucās. Divreiz gari un vienreiz isi, labs i'! — Un, savu viru pavadīts, viņš iejāja mežā.

Kaut kur priekšā atskanēja neapmierinātas, murmi­nošas balsis, kas līdzinājās aplaupītu bišu sanoņai. Piejājot tuvāk, Šmendrikam likās, ka to starpā dzird ari sievietes balsi. Ar vaigu sajutis ugunskuru, viņš pacēla galvu. Viņi bija apstājušies nelielā izcirtumā, kur, satupuši ap uguns­kuru, savā starpā satraukti lamājās kādi desmit, div­padsmit cilvēki. Gaiss smaržoja pēc piedegušām pu­piņām.

Vasarraibumains sarkanmatis, tērpies pieklājīgākās skrandās nekā pārējie, cēlās viņus sveicināt. — Nu, Džek! — viņš iekliedzās. — Ko tu mums te atvedi — biedru vai gūstekni? — Pāri plecam viņš uzsauca: — Dārgā, pielej zupai ūdeni; mums ir ciemiņi!

— Es pats nezin', kas viņš ir, — Džeks Džingls no­burkšķēja. Viņš gribēja sākt stāstīt par birģermeistaru un cepuri, bet knapi tika līdz aurojošajam iebrukumam pil­sētā, kad plāna kā dzelksnis cauri vīriešu ielokam izsprau­cās sieviete un spiegdama viņu pārtrauca: — Es to necie­tīšu, Kallī, zupa jau tā ir šķidrāka par savu smaržu! — viņas bālo, kaulaino seju ar dedzīgajām bēša acīm ieskāva izkaltušas zāles krāsas mati.

— Un kas tas par grābekli? — viņa vaicāja, apska­tīdama Šmendriku kā kaut ko tādu, kas pielipis viņas pazolei. — Viņš nav pilsētnieks. Man nepatīk viņa izskats. Pāršķeliet viņa maģiju!

Viņa bija gribējusi teikt "māgu", taču šī sakritība kā mitras ūdenszāles noslīdēja gar Šmendrika mugurkaulu. Viņš nošļūca no Džeka Džingla zirga un nostājās laupī­tāju kapteiņa priekšā. — Es esmu burvis Šmendriks, — viņš paziņoja, abām rokām virpuļodams savu mantiju, līdz tā vārgi noviļņoja. — Un jūs patiešām esat drosmī­gākais starp drosmīgajiem un brīvākais starp brīvajiem slavenais mūžamežu Kapteinis Kallī?

Daži laupītāji nozviedzās, bet sieviete iestenējās. — 'Ia jau es zināju! — viņa paziņoja. — Kallī, uzšķērd viņu no žaunām līdz pat kaunam, pirms viņš vēl neizdarās, kā tas iepriekšējais! — Taču, uzrādīdams pliko pakausi, kaptei­nis lepni paklanījās un atbildēja: — Tas es esmu.

Kas kā draugs pie manis tīāks, Par draugu ari kļūs, Pēc manas galvas tīkot sāks — No savas šķirties būs!

Kā jūs šeit ieradāties, ser?

— Uz vēdera, — atbildēja Šmendriks, — un bez iepriekšēja nodoma, bet tomēr kā draugs. Kaut jūsu cienība to apšauba, — viņš piebilda, pamādams uz tievo sievieti. Viņa nospļāvās.

Kapteinis Kallī pasmīkņāja un vāri noglauda sievietes asos plecus. — Tāda nu viņa ir — Mollija Grū, — viņš pa­skaidroja. — Viņa apsargā mani labāk par mani pašu. Es viņai uzticos un esmu varbūt pat pārmērīgi devīgs, jo mans moto ir: sniegt palīdzīgu roku visiem tirānijas vajātajiem. Pilnīgi dabiski, ka Mollijai bija jākļūst aiz­domīgai, skarbai un pāragri novecojušai cietējai. Spoža­jam balonam vienā galā jābūt aizsietam, ne, Mollij? Taču viņai ir laba sirds, ļoti laba sirds. — Sieviete atkratījās no viņa, bet kapteinis pat nepagrieza galvu. — Laipni lū­dzam, ser burvi! — viņš teica Šmendrikam. — Nāciet pie uguns un pastāstiet kaut ko! Ko par mani stāsta jūsu pusē? Ko esat dzirdējis par brašo kapteini Kallī un viņa brīveilvēku bandu? Cienājieties ar tako!

Šmendriks ieņēma vietu pie uguns, izsmalcināti atrai­dīja atdzisušo drusciņu un atbildēja: — Esmu dzirdējis, ka esat draugs bezpalīdzīgiem, bet ienaidnieks varena­jiem, ka kopā ar saviem jautrajiem vīriem priecīgi dzīvojat mūžamežā, ka bagātajiem nozagto atdodat nabagajiem. Esmu dzirdējis, kā jūs ar Džeku Džinglu sasitāt viens otram galvas ar vālēm un tādējādi kļuvāt asinsbrāļi; un kā izpestījāt savu Molliju no tēva uzspiestās laulības ar bagātu vecu vīru. — Patiesībā Smendriks līdz pat šim vakaram par kapteini Kallī nekā nebija dzirdējis, taču, pateicoties labajām zināšanām anglosakšu folklorā, šis tips viņam nebija svešs. — Un, protams, — viņš riskēja,

— arī par to ļauno karali…

— Hagards, kaut jupis viņu rautu! — Kallī iekliedzās.

— O, ne vienam vien no mums vecais karalis Hagards ir ieriebis, gan aizdzīdams no piederošās zemes, gan atņem­dams titulu un ienākumus, gan noplēsdams mantojumu. Viņi dzīvo tikai ar vienu domu par atriebi — ievēro, burvi — un pienāks diena, kad Hagardam nāksies tā at­maksāt, ka…

Miglas mērkaķu vienība piekrītoši nočūkstēja, bet Mollijas Grū smiekli grabēdami un stindzinādami nobira kā krusa. — Varbūtās arī atmaksās, — viņa ņirgājās, — bet ne nu tādiem zaķpastalām un pļāpām. Lai ari viņa pils jau pūst un ļodzās un viņa vīri ir pārāk veci, lai bruņās spētu izslieties, — ja tas būtu atkarīgs tikai no kapteiņa Kallī, viņš turpinātu valdīt mūžīgi.

Šmendriks pacēla uzaci, un Kallī nosarka kā redīss.

— Jums jāsaprot, — viņš nomurmināja, — karalis Ha­gards ir tas Bullis…

— Ak, Sarkanais Bullis, Sarkanais Bullis! — Mollija noķērcās. — Es tev pateikšu, Kallī, pēc visiem šiem ga­diem kopā ar tevi šajā mežā esmu nonākusi pie slēdziena, ka Bullis nav nekas vairāk kā mīļvārdiņš tavam bai­līgumam. Ja es vēlreiz izdzirdēšu šīs pasaciņas, es pati iešu un pieveikšu veco Hagardu, lai pierādītu, ka tu…

— Pietiek! — ierēcās Kaili. — Svešinieku klātbūtnē! — Viņš pieķērās zobenam, bet Mollija, arvien vēl smie­damās, izstiepa tam pretī rokas. Taukaini pirksti pie uguns­kura sāka virpināt dunčus, slaidie loki it kā paši no sevis uzvilkās, bet tad ierunājās Šmendriks, censdamies glābt grimstošo Kallī liekulību. Viņš necieta ģimenes skandālus.

— Manā zemē par jums dzied balādi, — viņš iesāka. — Es tikai aizmirsu sākumu…

Kapteinis Kallī izlocījās kā kaķis, kas no slēpņa uzbrūk pats savai astei. — Kuru? — viņš vaicāja.

— Nezinu, — Šmendriks apjuka. — Vai tad ir vai­rākas?

— Tieši tā! — iekliedzās Kallī, lepnumā uzpūsdamies un spīdēdams. — Villij Džentl [4] ! Villij Džentl! Kur tas jauneklis ir?

Atkātoja pinkains, pūtains puisis ar lautu. — No­dziedi par kādu no maniem varoņdarbiem šim džentl­menim, — kapteinis Kallī izrīkoja. — Nodziedi, kā tu pievienojies manai bandai. Neesmu to dzirdējis kopš pagājušās otrdienas.

Trubadūrs nopūtās, pārlaida pirkstus stīgām un uz­sāka dziedāt drebelīgā kontrtenorā:

Tas bija kapteinis Kallī, kas mājup jāja, Nomedījis karaļa stirniņu, Un ko viņš ierauga, ja ne jaunekli Bālu, pa ceļu kas gāja.

Kas noticis, kas noticis, jaukais jaunekli? Kas sāpina tevi, ka nopūties dziļi? Vai zaudējis esi skaisto lēdiju? Vai tikai notūkušies šmiļi?

Lai kā ari tas nebūtu jāsaprot, Bet notūkušies nav mani šmiļi, Taču par lēdiju skaisto, ko aizveda Trīs brāļi mani, es nopūšos dziļi.

Es esmu kapteinis Kallī no smaržīgā meža, Vīri mani ir brīvi un droši. Kā atpelnīt taisies, ja lēdiju skaisto tev atbrīvošu?

Ja lēdiju skaisto tu atbrīvosi, Došu pa kaklu un varēsi slāt! Bet pie rīkles tai smaragds bij' kārts, Ko mani trīs brāļi ņēma turklāt.

Kapteinis gāja pie trim brašajiem zagļiem, Zobena asmenim mirdzot un dziedot. Meiču paturiet, bet akmens tiks man, Pat ķēnišķam karaļa kronim tas derot!

— Nu nāks pats labums, — Kallī iečukstēja Šmen­drikam. Pats sevi apkampis, viņš dedzīgi lēkāja.

Tiek nosviesti apmetņi trīs

Un izi'iikti zobeni trīs — kā tēja tie šņāc.

— Zvēru pie savas miesas, — teic kapteinis Kallī,

— Jums netiks ne akmens, ne šī — ja šaubas jūs māc!

Un viņš tos trenkāja šurpu un turpu, Un viņš tos gaiņāja kā aitas…

— Kā aitas, — Kallī noelsās. Atlikušo septiņpadsmit pantu laikā, aizmirsis Mollijas dzēlības un vīru vaļības, viņš dūca līdzi un šūpojās, ar roku atvairīdamies no trim

zobeniem. Kad balāde beidzot bija galā, Šmendriks skaļi un dedzīgi aplaudēja, uzteikdams Viliju Džentlu par viņa labās rokas tehniku.

— Es to saucu par Alana-e-Deila kniebienu, — atbil­dēja trubadūrs.

Viņš būtu izvērsis sarunu plašāk, bet Kallī viņu pār­trauca: — Labi, Villij, puisīt, tagad uzspēlē pārējās! — viņš staroja, vērodams Šmendrika iecerēto patīkamā pārstei­guma izteiksmi. — Es jau teicu — par mani ir daudz dziesmu! Precīzāk, trīsdesmit viena, taču šobrīd tās vēl nav iekļautas Cailda krājumā… — Pēkšņi viņa redzokļi paplašinājās, un viņš satvēra burvi aiz pleciem. — Jūs taču pats nebūsit misters Cailds, ko? — viņš noprasīja.

— Esmu dzirdējis, ka viņš bieži dodoties balāžu meklēju­mos, pārģērbies par vienkāršu vīru…

Smendriks pakratīja galvu. — Man ļoti žēl, bet tiešām ne.

Kapteinis nopūtās un palaida viņu. — Nekas, — viņš nomurmināja. — Vienmēr jau gribas, ari mūsdienās, pro­tams, lai apkopotu, apzinātu, anotētu, lai būtu dažādas versijas vai pat apšaubīts autentiskums… nu, nekas. Villij, dēliņ, nodziedi pārējās dziesmas! Kad tevi pierakstīs kāda ekspedīcija, tas tev nāks par labu.

Murdēdami laupītāji spārdīja akmeņus. Aizsega ēnas drošībā atskanēja rupja balss: — Ne-e, Villij, nodziedi mums riktīgu dziesmu! To, par Robiņu Hudu!

— Kas to teica? — Zobenam iemavā šķindot, Kallī griezās no vienas puses uz otru. Pēkšņi viņa seja kļuva nogurusi un bāla kā izspiests citrons.

— Es, — kaut gan viņa tā nebija, atbildēja Mollija Grū. — Vīriem ir apnikušas balādes par tavu drošsirdību, mīļotais kaptein! Pat ja tās visas esi sarakstījis tu pats.

Kaili notrīsēja un uzmeta sānskatienu Šmendrikam.

LII

— Tomēr tās taču var uzskatīt par tautas dziesmām, vai

ne, mister Čaild? — viņš klusi un bažīgi vaicāja. — Galu galā…

— Es neesmu misters Cailds, — atbildēja Smendriks. — Tiešām ne.

— Manuprāt, episkus notikumus nevar uzticēt ļau­dīm. Viņiem viss iznāks greizi.

Priekšplānā uzmanīgi iznāca pavecs laupītājs, tērpies novalkātā samtā. — Kaptein, ja mums ir vajadzīgas tautas dziesmas, un es domāju, ka ir vajadzīgas, tad tām, pēc mūsu uzskata, būtu jābūt patiesām dziesmām par īstiem noziedzniekiem, nevis par mūsu melīgo dzīvi. Bez ap­vainojumiem, kaptein, bet mēs diez kādu pacilātību neiz­jūtam…

— Es esmu pacilāts visas divdesmit četras stundas, Dik Fantazētāj, — Kallī auksti iebilda, — un tas nu ir fakts!

— Bet mēs neapzogam bagātos un neatdodam naba­gajiem, — Diks Fantazētājs steidza turpināt. — Mēs apzogam nabagos, jo tie pārsvarā nevar atkauties, bet mums atņem bagātie, jo tie mirklī spēj mūs iznīcināt. Resno, skopo birģermeistaru mēs uz lielceļa neapzagtu, jo mums ik mēnesi no viņa jāatpērkas, lai viņš mūs liktu mierā. Ne reizi mēs neesam nolaupījuši kaut vienu bīs­kapu — neesam turējuši kā gūstekni mežā, izklaidējuši un kopā dzīrojuši — Mollija jau lāgā neprot gatavot, bez tam diez vai mēs būtu piemērota sabiedrība bīskapam. Kad pārģērbušies ierodamies gadatirgū, mēs tur ne reizi neesam uzvarējuši ne stobra šaušanā, ne mietu kaujās. Tik vien ir, kā mūs uzliela par labajiem kostīmiem.

— Es reiz nosūtīju savu gobelēnu konkursam, — atcerējās Mollija. — Tas dabūja ceturto… Nē, piekto vietu. Bruņinieks sardzē — togad visas šūdināja bruņiniekus. — Pēkšņi viņa ar saviem kaulainajiem pirkstiem sāka rīvēt acis. — Velns tevi rāvis, Kallī!

— Ko, ko? — viņš aizvainojumā iekliedzās. — Es tur būtu vainīgs, ka tev nepaveicās ar savu gobelēnu? Tiklidz tu dabūji sev vīrieti, tu visu aizlaidi ratā! Ne tu vairs izšuj, ne dziedi, ne darini zīmējumus rokrakstiem — jau ga­diem — un kas notika ar to violu de gamba, ko es tev sadabūju? — viņš pievērsās Šmendrikam. — Viņa ir galīgi nogājusi no grauda, it kā būtu likumīgi precējusies! — Burvis pamāja un novērsa skatienu.

— Nebūtu jau slikti cīnīties par pilsoņu tiesībām un apkarot netaisnību, — teica Diks Fantazētājs, — jāsaka gan, es pats neesmu nekāds bruņinieks — kurš ir, kurš nav — bet tad mums nāktos dziedāt par tiem, kuri valkā Linkolnas zaļo vadmalu un palīdz apspiestajiem. Ta vietā mēs, Kallī, viņus aplaupām, un šīs dziesmas ir vismaz mulsinošas — tur tas suns aprakts!

Kapteinis Kallī, nepievērsdams uzmanību laupītāju piekrītošajai rūkoņai, sakrustoja rokas. — Dziedi, Villij!

— Nedziedāšu! — Trubadūrs pat nepieskārās lautai. — Un nekad tu neesi kāvies dārgakmens dēļ ar maniem brāļiem, Kallī! Tu viņiem uzrakstīji vēstuli, kuru pat neparakstīji…

Kallī atvēzējās, un vīru starpā, it kā kāds būtu uzpūtis kvēlojošas ogles, iemirdzējās nažu asmeņi. Šai brīdī, stei­dzīgi uzsmaidījis, priekšā atkal iznāca Šmendriks. — Es piedāvātu ko citu. Varbūt jūs varētu ļaut savam viesim atpelnīt izmitināšanu, jūs izklaidējot? Es gan nemāku ne dziedāt, ne spēlēt, toties pieprotu ko tādu, ko jūs varbūt neesat redzējuši.

Džeks Džingls tūdaļ piekrita. — Ei, Kallī — burvis! Zēniem tā būtu reta izdevība! — Mollija Grū norūca dusmīgu vispārinājumu par burvjiem kā tādiem, bet vīri, viens otru mezdami gaisā, pēkšņā sajūsmā auroja. Attu­rējās vienīgi pats kapteinis Kallī, sērīgi iebilzdams: — Jā, bet dziesmas — misteram Čāildam tās jānoklausās!

— Noteikti, — Šmendriks viņu mierināja. — Tikai vē­lāk. — Kallī uzreiz atplauka un uzkliedza saviem vīriem, lai tie atkāptos un atbrīvotu vietu. Izretinājušies un satu­puši ēnā, viņi vīpsnādami vēroja, kā Šmendriks taisa vecos pekstiņus, ar kuriem bija izklaidējis lauciniekus Pusnakts Karnevālā. Viņam šķita, ka šī kuslā maģija ir pietiekami laba tādiem skatītājiem kā Kallī komanda.

Taču viņš tos bija novērtējis par zemu. Viņi gan pieklājīgi aplaudēja gredzeniem un šallēm, zelta zivtiņām un trumpām pilnajām ausīm, taču izbrīnu neizrādīja. Ne­sniegdams viņiem īstu brīnumu, ari preti viņš to nesa­ņēma, kaut gan pat neveiksmes gadījumā — apsolot pār­vērst biszāles par bīskapu, ko varētu aplaupīt, viņš ieguva vien biskvītu sauju — tie aplaudēja tikpat vienaldzīgi laipni, kā kad triks būtu izdevies. Kā skatītāji viņi bija vienreizēji.

Kallī nepacietīgi smaidīja, Džeks Džingls snauda, taču burvi aizskāra neapmierinātība Mollijas Grū trauksmainajās acīs. Aizsvilies pēkšņās dusmās, viņš iesmējās. Apgāz­dams septiņas lodes, kuras viņš bija iegriezis tā, ka tās spīdēja arvien spilgtāk (veiksmīgākos vakaros viņš spēja likt tām aizdegties), Šmendriks aizvēra acis, nolādēdams savu arodu. — Dari, kā zini, — viņš čukstēja maģijai. — Dari, kā zini!

Ta izgāja viņam cauri kā nopūta, iesākdamās kādā noslēpumainā vietā — varbūt no lāpstiņām, bet varbūt no lielā liela kaula smadzenēm. Viņa sirds piepildījās un uzpūtās kā bura, un kaut kas viņā sakustējās daudz pār­liecinošāk kā jebkad. Tas pavēloši runāja viņa balsī. Sagumis no spēka, viņš noslīga ceļos gaidīdams, kad atkal kļūs Šmendriks.

Ko gan es izdarīju? Kaut ko es izdarīju.

Viņš atvēra acis. Vairums laupītāju, priekā par iespēju paņirgāties, smīkņāja un bāza pirkstus pie deniņiem. Kapteinis Kallī bija piecēlies gatavībā izziņot priekš­nesuma beigas. Pēkšņi Mollija Grū klusā, trīcošā balsī iekliedzās, un visi pagriezās. Izcirtumā iznāca vīrietis.

Izņemot brūno jaku un nošķiebto brūno cepuri ar slo­kas spalvu, viņš bija tērpies viscaur zaļā. Viņš bija ļoti garš, cilvēkam pat pārāk garš: pār plecu pārmestais loks likās tik milzīgs kā Džeks Džingls, bet viņa bultas kaptei­nim Kallī derētu par pīķiem. Neievērodams apklusušos skrandaiņus ap ugunskuru, viņš bez skaņas un elpas pārgāja pāri izcirtumam un nozuda naktī.

Pēc viņa pa vienam vai divatā sekoja citi, bez skaņas sarunādamies un smiedamies. Visi nesa garus lokus un bija ģērbušies zaļā, izņemot vienu — viscaur sārtā, bet otru — brūnā mūka tērpā, sandalēs, ar apjoztu virvi ap milzīgo vēderu. Kāds pa ceļam spēlēja lautu un klusi dziedāja.

— Alans-e-Deils! — iesaucās zaļoksnais Villijs Džentls, — paskat, kas par brīnumiem! — viņa balss bija atkailināta kā putnēns.

Strēlnieki šķērsoja izcirtumu nepiespiesti lepni un graciozi kā žirafes (ieskaitot garāko no viņiem, laipno acu īpašnieku Kļūmo Kalibru). Kā pēdējie roku rokā iznāca vīrietis un sieviete. Viņu sejas bija tik skaistas, it kā viņi nekad nebūtu pazinuši bailes. Sievietes smagie mati no­slēpumaini spīdēja kā mākonis, aiz kura slēpjas mēness.

— O, — izsaucās Mollija Grū. — Mariona!

— Robins Huds ir mīts, — nervozi paziņoja kapteinis Kallī, — klasisks piemērs nepieciešamībai radīt tautas va­roni. Tāds pats ir Džons Henrijs. Cilvēkiem ir vajadzīgi varoņi, tikai neviens nekad neatbilst to prasībām, tādēļ ap patiesības graudiņu, tāpat kā pērle, apaug leģenda. Pro­tams, es neapstrīdu, ka triks ir tiešām izdevies.

Pirmais sakustējās pagurušais dendijs Diks Fanta­zētājs. Kad visi tēli, izņemot divus pēdējos, bija nozuduši tumsā, viņš metās tiem nopakaļ, saukdams aizsmakušā balsi: — Robin, Robin, mister Hud, ser, pagaidiet mani! — Ne vīrietis, ne sieviete nepagriezās, taču visa Kaili ban­da — izņemot vienīgi Džeku Džinglu un pašu kapteini — klupdama un grūstīdamās, izmīdot ugunskuru tā, ka izcirtums ieslīga ēnās, skrēja uz mežmalu. — Robin! — viņi sauca. — Marion, Skārlet, Džonīt — atgriezieties! At­griezieties! — Šmendriks maigi un bezpalīdzīgi iesmējās.

Viņu balsis pārspēja kapteiņa Kaili spiegšana: — Stul­beņi, stulbie zīdaiņi! Tie bija meli, tāpat kā visa maģija! Tada Robiņa Huda nav! — Taču zaudējuma apdullinātie laupītāji, klupdami pār baļķiem, gāzdamies cauri ērkšķu krūmiem un badīgi kaukdami, metās mežā pēc spīdo­šajiem strēlniekiem.

Vienīgi Mollija Grū apstājās un paraudzījās atpakaļ. Viņas seja balti gailēja.

— Nē, Kallī, otrādi, — viņa tam uzsauca. — Nav ne tevis, ne manis, neviena no mums! Īstenībā ir Robins un Mariona, un mēs esam tikai leģenda! — Tad, atstādama Kapteini Kaili un Džeku Džinglu pie nīkulīgās ugunskura gaismas klausāmies burvja smieklos, viņa aizmetās ar pārējiem kliegdama: — Pagaidiet, pagaidiet!

Šmendriks pat nepamanīja, kā tie viņam uzklupa un satvēra aiz rokām; pat nenodrebēja, kad Kallī šņākdams kutināja viņa ribas ar dunci. — Ta bija rupja un bīstama diversija, mister Caild! Jūs varējāt pateikt, ka nevēlaties klausīties manas dziesmas! — Duncis slīga dziļāk.

Kaut kur tālumā viņš dzirdēja ierūcamies Džeku Džinglu: — Kallī, viņš nau ne Čailds, ne arī ceļojošs burvis. Tagad es viņu pazīstu. Viņš ir Hagarda dēls, prin­cis Lirs — tikpat sabojāts kā viņa tēvs un vēl arī, protams, iesvaidīts melnajā maģijā. Savaldi roku, kaptein, — beigts viņš mums nav vajadzīgs!

Kallī aizķērās elpa. — Džek, tu esi par to pārliecināts? Likās tīri patīkams tips!

— Tiri padumjš, tu gribēji teikt. Jā, es esmu dzirdējis, Lirām ir tāds paradums. Velnišķīgi viltigs, bet tēlo ne­vainīgu muļķīti. Kā viņš uzdevās par to čali, lai tikai tu zaudētu paškontroli.

— Es to nezaudēju, Džek, — Kallī protestēja. — Pat ne uz mirkli. Varbūt tā izskatījās, bet es pats esmu ļoti viltīgs.

— Un kā viņš izsauca Robiņu Hudu, lai zēni nepie­pildītās ilgās saceltos pret tevi! Bet ar to viņš arī iekrita, un tagad nu viņam nāksies pabūt ar mums, pat ja tēvs sū­tītu Sarkano Bulli viņu atbrīvot. — Pie šiem vārdiem Kallī atkal aizrāvās elpa. Milzis aizstiepa Šmendriku pie liela koka stumbra, nostādīja ar seju pret to un atplestām rokām piesēja. Smendriks nemitīgi pie sevis ķiķināja un mīļi, kā jaunu līgavu, aptvēris koku, atviegloja piesiešanu.

— Ia, — beidzot noteica Džeks Džingls. — Apsargā viņu, Kallī, pa nakti, kamēr es guļu, un no rīta redzēs, kā vecais Hagards vērtē savu zēnu. Varbūtās nepaies ne mē­nesis, kā mēs visi būsim bezrūpīgi džentlmeņi!

— Kur mūsu vīri? — norūpējies vaicāja Kallī. — Viņi atgriezīsies, kā tu domā?

Milzis nožāvājās un aizgriezās. — Pret rītu skumji un šķaudoši viņi jau būs atpakaļ, un tev kādu laiciņu nāksies tā vieglāk apieties ar viņiem. Viņi atgriezīsies, jo, tāpat kā es, nav no tiem, kas mainīs kaut ko pret neko. Ja mēs tādi būtu, Robins Huds varbūt būtu palicis. Arlabunakti, Kaptein!

Viņam aizejot, varēja sadzirdēt vairs tikai sienāžu čirk­stēšanu un Šmendrika pret koku vērstos klusos smieklus. Ugunskurs dzisa un, nopūzdamies reizē ar katru izgailē­jušo ogli, Kallī staigāja tam apkārt. Beidzot viņš nosēdās uz celma un pievērsās sagūstītajam burvim.

— Varbūt ari, ka tu esi Hagarda dēls, — viņš prātoja, — nevis folklorists Čailds, par kādu uzdodies. Bet, lai kas tu ari būtu, tu ļoti labi zini, ka Robins Huds ir pasakas, bet īstenība — tas esmu es! Un ap manu vārdu nevīsies ba­lādes, ja es pats tās neuzrakstīšu; neviens bērns neizlasīs par maniem piedzīvojumiem mācību grāmatā un netēlos mani brīvajā laikā pēc skolas. Un, kad profesori rakāsies vecās pasakās, bet zinātnieki sijās vecās dziesmas, lai uzzinātu, vai Robins Huds jebkad īstenībā ir dzīvojis, viņi izmeklēs puspasaules, bet nekad, nekad neuzdursies ma­nam vārdam. Tu to zini, un tieši tāpēc es tev nodziedāšu par kapteini Kallī. Viņš bija labsirdīgs, jautrs neģēlis, kurš izdāļāja nabagiem to, ko sazaga no bagātajiem. Savā pa­teicībā ļaudis sarīmēja par viņu šos vienkāršos pantus.

Tad viņš tos visus nodziedāja, ieskaitot arī to, kuru Villijs Džentls jau bija izpildījis. Viņš bieži pauzēja, lai ko­mentētu ritmu maiņu, asonanses un modālās melodijas.

Kapteinis Kallī aizmiga pie deviņpadsmitās dzies­mas trīspadsmitā panta, un Šmendriks, kas bija pārstājis irgot nedaudz agrāk, tūdaļ mēģināja atbrīvoties. Viņš no visa spēka atspiedās pret virvēm, bet tās bija stiprākas. Mezglus Džeks Džingls bija sasējis galvaskausa lielumā, un virve bija tik gara, ka tās pietiktu nelielam šonerim.

— Tikai mieru! — viņš sev teica. — Cilvēku, kas spēj izsaukt Robiņu Hudu — nē, radīt viņu — nevar piesiet uz mūžu! Pietiks ar pāris vārdiem vai stipru vēlēšanos, un šis koks atkal kļūs par zili zarā, bet virve sapūs purvā! — Taču, vēl nepamēģinājis, viņš saprata, ka tā mirkļa neiz­protamā apskaidrība bija zudusi, atstājot aiz sevis vien sāpes. Viņš jutās kā pamesta kūniņa.

— Dari, kā zini, — viņš maigi noteica. To izdzirdis, kapteinis Kallī sarosījās un nodziedāja četrpadsmito pantu:

— Pussimts šķēpu mājā ir, vēl pussimts vīru rokas skar,

Un, tiešām, baidos, kaptein, es, ka tie mūs nokaut var.

— Pie velna, — teica kapteins Kallī, — baiļu nedrīkst

būt mums,

Kaut simts — bet tie tik šķēpi, sešas drošas sirdis — jums!

— Kaut tevi piebeigtu! — burvis lādējās, bet Kallī bija aizmidzis no jauna. Lai atbrīvotos, Smendriks izrunāja dažus vienkāršus buramvārdus, taču, tā kā nevarēja lietot rokas, tad tālākiem trikiem aptrūka dūšas. Notika negai­dītais — koks viņā iemīlējās un sāka aizgrābti čukstēt par laimi mūžīgos sarkanās kļavas apkampienos. — Mūžīgi mūžam, — viņa nopūtās. — Uzticība, kādu neviens vēl nav baudījis. Es atcerēšos tavu acu krāsu, kad visa pasaule būs aizmirsusi pat tavu vārdu. Nav lielākas nemirstības par koka mīlestību!

— Es esmu saderināts, — Smendriks taisnojās, — ar rietumu lapegli. Jau kopš bērnības. Laulības pēc vecāku prāta, bez izvēles iespējām. Bezcerīgi. Mūsu romāns no­lemts neveiksmei!

Dusmu lēkmē kļava notrīcēja, it kā tai vienai būtu uzbrukusi vētra. — Miltrasu un pangābolus pār viņu! — kļava mežonīgi nočukstēja. — Nolādētā skujainā mīkst- koksnes maita, mūžzaļā krāpniece, nekad viņa tevi

neiegūs! Mēs abi iesim pretī iznīcībai, un mūsu traģēdiju visi koki glabās dārgā piemiņā!

Ar visu augumu Šmendriks juta, ka koks cilājas kā no sirdspukstiem, un baidījās, ka tas aiz dusmām tiešām ne- pāršķeļas uz pusēm. Virves ap viņu savilkās arvien ciešāk, bet nakts dzelteni sārtojās. Viņš centās paskaidrot kļavai, ka milas burvība slēpjas apstāklī, ka tā nekad nav ne­mirstīga; tad mēģināja sakliegt kapteini Kallī, taču spēja tikai sīki nokrekšķēt kā koks. — Viņa man vēl labu, — viņš nodomāja un atdevās'mīļotajai.

Tad reizē ar ieelpu virves atbrīvojās, un viņš atmugu­riski novēlās zemē, kampdams gaisu. Sev pāri viņš ierau­dzīja Vienradzi, kas viņa aptumšotajām acīm likās asiņu melnumā. Viņa tam pieskārās ar ragu.

Kad viņš jau spēja piecelties, viņa aizgriezās, un burvis sekoja, vairīdamies no kļavas, kaut tā atkal bija kļuvusi mēma kā jebkurš cits koks, kas nekad nav mīlējis. Cauri pašķidrajai tumsai Šmendriks ieraudzīja peldam violetu rīta blāzmu. Debesīm iesilstot, smagie sudraba mākoņi kusa, ēnas zaudēja asumu, skaņas — savus vei­dolus, vien paši veidoli vēl nebija izlēmuši, kādiem tiem šodien kļūt. Pat vējš brīnījās pats par sevi.

— Vai redzējāt? — burvis jautāja Vienradzei. — Vai vērojāt, vai pamanījāt, ko es izdarīju?

— Jā, — viņa atbildēja. — Ta bija patiesa burvestība!

Griezīgi auksta kā zobens, atgriezās zaudējuma sa­jūta. — Nu tā ir pagaisusi, — viņš noteica. — Bet man izdevās — es biju tai piederīgs — un nu tās vairs nav! Es nespēju to noturēt. — Vēja priekšgalā Vienradze klusi slī­dēja, kā spalva.

Turpat tuvumā atskanēja pazīstama balss: — Burvi, tik ātri jau mūs pametat? Vīriem būs žēl no jums šķirties. — ' Viņš pagriezās un ieraudzīja pret koku atbalstījušos

Molliju Grū. Driskainā tērpā, netīriem matiem, basām, asiņainām, gļotainām kājām, viņa veltīja tam platu sik­spārņa smaidu. — Tas tik bija pārsteigums! Ta jaunava Mariona!

Tad viņa ieraudzīja Vienradzi. Viņa nebilda ne vārda, pat nepakustējās, bet dzeltenbrūnās acis pēkšņi piepil­dījās asarām. Viņa sastinga, tad, saķērusi dūrēs svārku apakšmalu, sarieza ceļgalus tādā kā tricelīgā čokurā. Viņas potītes bija sakrustotas, acis nolaistas, bet pat ar visu to Smendriks tikai pēc brīža aptvēra, ka Mollija Grū taisa reveransu.

Viņš sāka smieties, bet Mollija, sasarkusi no matu saknītēm līdz pat kaklam, palēkdamās kliedza: — Kur tu biji? Nolādēts, kur tu biji? — viņa paspēra dažus soļus Šmendrika virzienā, bet raudzījās viņam pāri uz Vienradzi.

Kad viņa mēģināja paiet tam garām, burvis nostājās ceļā un vēl nesaprazdams, ka Mollija pazinusi Vienradzi, teica: — Ta nerunā. Neproti uzvesties, vai? Un nav jau arī jākniksē!

Bet Mollija, pagrūdusi viņu malā, devās pie Vienradzes, rādama to kā noklīdušu piena govi: — Kur tu biji? — Spīdošā raga un baltuma priekšā Mollija saruka kā sīcoša vabole, bet Vienradze raudzījās lejup ar savām senajām, tumšajām acīm.

— Nu esmu šeit, — viņa beidzot noteica.

Mollija nosmējās plakanām lūpām. — Un kāds man no tā labums, ka nu tu esi šeit? Kur tu biji pirms div­desmit, desmit gadiem? Kā tu uzdrīksties, kā tu uzdrīk­sties nākt pie manis tagad, kad esmu tāda? — Ar rokas mājienu viņa sevi rezumēja: tukša seja, tuksneša acis un dzeltējoša sirds. — Kaut tu nekad nebūtu nākusi — kāpēc tu atnāci tikai tagad? — Un gar viņas degunu sāka tecēt asaras.

Vienradze neatbildēja, un Šmendriks noteica: — Viņa ir pēdējā. Viņa ir pēdējais vienradzis pasaulē.

— Ta jau tam vajadzēja būt, — Mollija novīpsnāja.

— Tikai pēdējam vienradzim uz pasaules varēja ienākt prātā atvilkties līdz Mollijai Grū. — Viņa pasniedzās, lai uzliktu plaukstu uz Vienradzes vaiga, bet abas nedaudz sa­trūkās, un pieskāriens nonāca spēji pulsējošajā laukumā zem žokļa. Mollija noteica: — Ir jau labi. Es tev piedodu.

— Vienradži nav paredzēti piedošanai. — Burvis ju­tās kā apreibis no greizsirdības — ne tikai par pieskārienu, bet arī par to noslēpumu, kas it kā saistīja abas. — Vien­radži ir domāti pirmsākumiem, nevainībai, šķīstumam un visam jaunajam. Vienradži ir domāti jaunām meitenēm.

Mollija glāstīja Vienradzes kaklu tik bikli, kā akla būdama. Viņa nosusināja nokvēpušās asaras baltajās krēpēs. — Daudz vis' tu nezini par vienradžiem, — viņa noteica.

Debesis bija nefrīta pelēkas, un koki šalca rītausmas vējā. Raudzīdamies Vienradzē, Šmendriks vēsi sacīja:

— Mums jādodas.

Mollija tūlīt piekrita: — Jā, vēl pirms nabaga puiši mums nejauši neuzduras un nepārgriež tev rīkli par to, ka viņus piekrāpi! — viņa pameta skatienu pāri plecam.

— Gribējās vēl šo to paņemt, bet tam vairs nav nozīmes. Esmu gatava!

Šmendriks aizšķērsoja viņai ceļu: — Tu nevari nākt mums līdzi! Mēs dodamies meklējumos. — Viņa balss un acis bija tik bargas, cik vien iespējams, bet viņš juta, ka deguns bija samulsis. Nekad viņš nespēja novaldīt savu degunu.

Arī Mollijas seja pret viņu aizvērās kā cietoksnis, izveldams lielgabalus, katapultas un milzu katlus ar ver­došu svinu. — Un kas tu tāds būtu, lai teiktu "mēs"?

— Es esmu viņas pavadonis, — burvis svarīgi noteica. Vienradze klusi un izbrīnīti nodvesās kā kaķe, saukdama savus kaķēnus. Mollija skaļi iesmējās.

— Daudz vis tu nejēdz par vienradžiem, — viņa at­kārtoja. — Kas zina, kādēļ viņa tev ļauj ceļot sev līdzi, taču vajadzības pēc tevis viņai nav. Arī pēc manis viņai nav nekādas vajadzības — tas ir skaidrs — bet viņa pieņems arī mani. Pavaicā viņai! — Vienradze nodvesās kā iepriekš, un Mollijas sejas cietoksnis nolaida paceļamo tiltu un atvēra pat vistālāko torni. — Pavaicā viņai!

Šmendrika sirds pamira, un līdz ar to Vienradzes at­bilde bija skaidra. Viņš vēlējās rīkoties gudri, taču paša skaudība un tukšums viņu tā aizvainoja, ka izdzirda sevi skumji iekliedzamies: — Nekad! Es to aizliedzu — es, bur­vis Smendriks! — Viņa balss nomācās, un pat deguns tapa draudīgs. — Piesargies modināt burvja dusmas! Modināt. Ja vien man iegribētos tevi pārvērst par vardi…

— Es smietos kā traka, — jauki iebilda Mollija Grū. — Tev padodas pasakas, bet tu pat krējumu nespēj pār­vērst sviestā. — Viņas acīs pēkšņi atspīdēja zemiska iz­pratne. — Esi prātīgs. Ko gan tu grasījies iesākt ar pa­saules pēdējo vienradzi — iesprostot krātiņā?

Burvis aizgriezās, lai Mollija neieraudzītu viņa seju. Viņš arī tieši nelūkojās uz Vienradzi, bet meta uz viņu zaglīgus skatienus, it kā baidīdamies, ka tie viņam būtu jāatliek atpakaļ. Balta un noslēpumaina, ar rīta ragu pierē, viņa noraudzījās ar caururbjošu maigumu, taču viņš nespēja tai pieskarties. Kārnajai sievai viņš iebilda: — Tu pat nezini, kurp mēs dodamies.

— Tev gadījumā nešķiet, ka man ir vienalga? — Mollija noprasīja. Un atkal atskanēja kaķiskā skaņa.

Šmendriks atbildēja: — Sarkanā Buļļa meklējumos mēs ceļojam uz karaļa Hagarda valsti.

Lai ar! ko justu viņas sirds un kam ticētu viņas kauli, Mollijas āda uz brīdi izbijās; bet tad Vienradze maigi ieelpoja viņas sakļautajā plaukstā, un pasmaidījusi Mollija aptvēra šo siltumu ar saviem pirkstiem.

— Nu, jūs dodaties nepareizajā virzienā, — viņa noteica.

Un Mollija veda tos atpakaļ pa ceļu, ko tie jau bija mērojuši, — garām dziļā miegā uz sava celma nokritušajam Kaili, cauri izcirtumam un tālāk projām, pretī lecošajai saulei. Viri atgriezās: turpat rokas attālumā krakšķēja zari un skaļi lūza krūmāji. Reiz pat viņiem nācās pieplakt dzeloņkrūmos, jo garām aizkleberēja divi paguruši Kallī blēži, vēl arvien brīnīdamies, vai Robiņa Huda vīzija bijusi īsta vai ne.

— Es viņus saodu, — teica pirmais. — Acis var viegli piemānīt, vispār acis ir krāpnieces, bet ēnas taču ne­smaržos!

— Patiesībā acis ir viltus liecinieki, — atņurdēja otrs, kurš šķita ietērpies purvā. — Bet vai tu tiešām tici savu ausu, deguna vai mēles liecībai? Es, draudziņ, neticu. Visums melo mūsu sajūtām, bet tās melo mums, un kas gan cits mēs vairs esam, ja ne meļi? Es, piemēram, neticu ne "ziņai, ne ziņnesim, ne tam, ko man saka, ne tam, ko redzu. Var jau būt, ka patiesība arī kaut kur ir, bet līdz manīm tā nekad nenolaižas.

— Ai, ai, ai, — melni nosmaidīja pirmais. — Bet tu cauru nakti skrēji līdz ar mums visiem, lai pievienotos Robiņam Hudam; klaigādams un saukādams, dzinies vi­ņam pakaļ tāpat kā pārējie. Ko tad neaiztaupīji sev šis pūles, ja esi tik gudrs?

— Nu, nekad jau nevar zināt, — otrs biezi atbildēja, izspļaudams dubļus. — Varu būt arī kļūdījies.

Mežiem apaugušas ielejas strauta malā sēdēja princese un princis. Viņu septiņi kalpi zem koka bija uz- slējuši purpursarkanu baldahīnu, un karaliskais pāris pusdienoja lautas un arhilautas pavadījumā. Līdz maltī­tes beigām viņi gandrīz nepārmija ne vārda, tad princese nopūtās: — Nu, šķiet, man jātiek galā ar tām muļķībām. — Princis atšķīra žurnālu.

— Jūs varējāt vismaz… — iebilda princese, bet princis turpināja lasīt. Princese pamāja kalpotājiem, kas ar savām lautām uzsāka vēl senāku melodiju. Tad viņa paspēra da­žus soļus zālē, satvēra iemauktus sviesta gaišumā un sauca: — Šurp, vienradzi, šurp! Šurp, skaistumiņ, pie manis! Nācnācnācnācnāc!

Princis sāka ķiķināt. — Piedodiet, bet jums jau nav jā­sasauc cālīši, — pat nepaceldams acis, viņš piezīmēja. — Ta vietā, lai kladzinātu, jūs varētu drīzāk kaut ko uzdziedāt!

— Es jau cenšos, kā prazdama! — princese iesaucās. — Nekad agrāk es tos neesmu saukusi. — Bridi klusē­dama, viņa iesāka dziedāt:

— Es esmu ķēniņmeita, Un, ja viņi vēlētos, Tad vecpuisītis Mēness Man matos karātos. Neviens nedrīkst lolot To, ko mīlu es. Visu, ko vien gribu, Varu iegūt es.

Es esmu ķēniņmeita, Bet savā dvēselē Un savas ādas važās Es novecoju te.

Es labāk skrietu prom Un badā slapštītos, Lai tavu ēnu redzēt Kaut reiz man izdotos.

Ta nu viņa dziedāja vēl un vēl saukdama: — Vien- radzlt, dārgumiņ, dārgumiņ, dārgumiņ! — bet tad dus­mīgi noteica: — Nu man vienreiz pietiek! Es eju mājās!

Salocījis žurnālu, princis nožāvājās. — Jūs pilnībā iz­pildījāt šīs tradīcijas prasības, un vairāk arī neviens no jums negaida. Ta bija vienkārša formalitāte. Tagad mēs varam precēties.

— Jā, — princese piekrita, — tagad mēs varam pre­cēties. — Priecīgas kāzu mūzikas divu lautu pavadījumā kalpi sāka posties promiešanai. Nedaudz skumji un izai­cinoši princese noteica: — Ja tāds vienradzis vispār būtu, viņš pie manis atnāktu. Es taču saucu, cik saldi vien varē­dama, un man bija zelta iemaukti. Turklāt es taču esmu tīra un neskarta!

— Kas attiecas uz mani, es tam piekrītu, — princis vienaldzīgi atbildēja. — Kā jau minēju, jūs atbilstat tra­dīcijas prasībām.Jūs gan neatbilstat mana tēva prasībām, bet es jau tāpat. Tēvam būtu vajadzīgs vienradzis. — Viņš bija liela auguma, ar tik maigu un patīkamu seju kā zefīrs.

Kad viņi ar visu svītu bija aizgājuši, Vienradze Mol­lijas un burvja pavadībā iznāca no meža, lai turpinātu ceļojumu. Daudz vēlāk, klejojot pavisam citā zemē bez viena strauta un zaļuma, Mollija uzprasīja, kāpēc viņa to­reiz neatsaucās princeses dziesmai. Lai sadzirdētu atbildi, Šmendriks pietuvojās, tomēr palikdams savā Vienradzes pusē. Viņš nekad negāja pa Mollijas pusi.

Vienradze atbildēja: — Tā karaļmeita nekad nebūtu aizbēgusi, lai tikai ieraudzītu manu ēnu. Ja es parādītos un viņa mani pazītu, viņa pārbītos vairāk, nekā ierau­dzījusi pūķi — jo pūķim jau neviens solījumus nedod. Atceros, kādreiz man bija vienalga, vai princeses arī domā tā, kā dzied. Es gāju pie viņām visām, liku galvu klēpī; dažas kāpa man mugurā, lai gan vairums baidījās. Taču tagad man nav laika ne princesēm, ne virtuvenēm. Man vairs nav laika.

Tad Mollija, kura ik nakti bija vairākas reizes modu­sies, lai pārliecinātos, vai Vienradze vēl ir blakus, Mollija, kura sapņoja vienīgi par zelta iemauktiem un maigiem jauniem zagļiem, pateica ko savādu: — Princesēm jau nav laika. Debesis sagriež un aizvelk sev līdzi visu — prince­ses, burvjus, nabaga Kallī un pārējos, bet tu tikai stāvi. Nav nekā tāda, ko tu būtu redzējusi tikai vienu reizi. Es vēlētos, lai tu uz brīdi varētu būt princese vai puķe, vai pīle. Kaut kas tāds, kas nespēj gaidīt.

Viņa nodziedāja sērīgas un klibojošas dziesmas pantu, ik pēc rindiņas apstādamās, lai atcerētos nākamo:

— Izvēle — kam dots — tā zūd,

Diei's mums mv to klājis.

Mīlēt var vien to, kas trūd.

Gājis — prom aizgājis!

Smendriks pāri Vienradzes mugurai palūkojās Mollijas teritorijā un noprasīja: — Kur tu dzirdēji šo dzies­mu? — Kopš rītausmas, kad viņa pievienojās ceļotājiem, tā bija pirmā reize, kad viņš to uzrunāja.

Mollija pakratīja galvu. — Neatceros. Es jau sen to zinu.

Viņu ceļojuma gaitā augsne dienu no dienas bija ta­pusi arvien liesāka, un brūnās zāles iespaidā sastapto ļaužu sejas kļuvušas arvien skābākas; taču Mollija Vien­radzes acīs pārvērtās par arvien maigāku valstību, kur kvēlodamas izziedēja vecas puķes un kurā bija daudz dī­ķīšu un alu. Zem netīrumu un vienaldzības kārtas izrādī­jās, ka viņai ir tikai trīsdesmit septiņi vai trīsdesmit astoņi gadi — ne vairāk kā Šmendrikam, lai gan, protams, viņa sejā dzimšanas diena nebija salasāma. Viņas raupjie mati bija uzplaukuši, viņas āda kļuvusi mundrāka, un viņas balss arī pret visu apkārtējo bija gandrīz tikpat liega kā pret Vienradzi. Vienīgi acis, tāpat kā nespēdamas kļūt za­ļas vai zilas, nekad neiegailējās priekā — taču ari tās bija pamodinātas no pīšļiem. Bieži iedziedādamās, basām, tulznai­nām kājām, viņa dedzīgi devās pretī Hagarda karaļvalstij.

Un tālu otrā pusē Vienradzei, cēli klusējot, soļoja bur­vis Šmendriks. Viņa melnais apmetnis bija izdiedzējis caurumus un atpogājies, tāpat kā viņš pats. Lietus, kas bija atjaunojis Molliju, nebija nolijis pār viņu, un viņš šķita arvien izkveldētāks un pamestāks, kā zeme tiem visapkārt. Vienradze viņu nespēja izdziedināt. No nāves viņu spētu pamodināt viens viņas raga pieskāriens, bet pār bezcerīgumu viņai nebija varas, tāpat kā pār nākušu un aizgājušu maģiju.

Ta nu, sekodami bēgošajai tumsai, viņi devās tālāk vējā, kas garšoja pēc naglām. Zemes garoza plaisāja, un tās miesa lobījās, uz ieplakām un aizām vai čokurojās uz kreveļainajiem pakalniem. Debess bija tik augsta un bāla, ka pa dienu izzuda vispār, un Vienradze brīžiem nodo­māja, ka viņu trijotne izskatās tikpat bezpalīdzīgi un akli kā gliemji, kas saulgozī nometuši savu nesamo kā drēgnu ledeni. Bet tomēr viņa bija vienradzis, tikai ar vienradzim piemītošo spēju kļūt arvien skaistākam arī sliktos laikos un vietās. Pat grāvjos kurnošo krupju un kritušo koku elpa apstājās, kad tie ieraudzīja viņu.

Krupji ari būtu bijuši daudz viesmīlīgāki par Hagarda zemes drūmajiem ļautiņiem. Nažiem līdzīgo kailo kalnāju starpā viņu ciemati gulēja pliki kā kauli; un droši, ka viņu sirdis bija skābas kā uzvārīts alus. Apmētādami akme­ņiem, viņu bērni tos trenca uz pilsētu, no kurienes viņu suņi tos atkal padzina. Daži suņi gan tā arī neatgriezās, jo Smendriks bija piesviedis roku — kranči viņam iegar­šojās. Pat vienkārša zādzība nebūtu tā saniknojusi pilsēt­niekus. Viņi neatdeva neko un zināja, ka tie, kas atdod, ir viņu ienaidnieki.

Cilvēki Vienradzi bija nogurdinājuši. Vērodama savus aizmigušos ceļabiedrus, redzēdama viņu sapņu ēnas traucamies pār viņu sejām, viņa saguma no savas prasmes nosaukt tos visus vārdā. Lai atvieglotu smel­dzošo sāpi, viņa mēdza skriet līdz pat rītausmai, trauk­damās panākt to laiku, kad pazina vien saldmi būt pašai sev. Un tad, starp vienu elpas vilcienu un otru, viņai bieži izlikās, ka Šmendriks un Mollija ir jau sen miruši, tāpat karalis Hagards; bet Sarkanais Bullis sastapts un uzvarēts tik sen, ka to zvaigžņu, kas to visu bija redzējušas notiekam, mazbērni jau bija izsīkuši, pārvērsdamies oglēs, — un, ka viņa vēl arvien bija vienīgais vienradzis pasaulē.

Tad, kādā rudens bezpūču vakarā, apgājuši kalna korei, viņi ieraudzīja pili. Plāna un izvīta, sabozusi savus ērkšķainos tornīšus, tumša un robaina kā milža smaids tā slējās debesīs garās, dziļās ielejas viņā pusē. Mollija atklāti iesmējās, taču Vienradze notrīcēja, jo cauri krēslai šķita, ka satupušie tornīši grābstīdamies taustās pēc viņas. Otrpus pilij kā tērauds blāvoja jūra.

— Hagarda cietoksnis, — Šmendriks murmināja, izbrīnā kratīdams galvu. — Drausmīgais Hagarda tornis. Stāsta, ka to viņam uzcēlusi ragana, bet viņš tai nav samaksājis par padarīto darbu, un viņa uzlikusi pilij lāstu. Viņa apzvērējusi, ka kādudien pils nogrims jūrā reizē ar visu Hagardu, — jo tā pārplūdīs viņa alkatības dēļ. Tad, šausmīgi iespiegdamās pēc raganu paraduma, viņa izgaisusi sēra mutulī. Hagards esot iekravājies pilī tūlīt pat. Viņš esot teicis, ka tirānu pilis bez lāsta nemaz ne­mēdzot būt.

— Es viņu nemaz nevainoju, ka viņš nesamaksāja, — nicīgi noteica Mollija Grū. — Es pati varētu uzlēkt tai pilij virsū un izmētāt kā pērno lapu kaudzi. Es tik ceru, ka tai raganai pietiks, ar ko nodarboties, gaidot uz šā lāsta pie­pildīšanos. Jūra tomēr ir lielāka par jebkādu alkatību.

Ķērkdami: — Palīgā, palīgā, palīgā! — pār debesīm vilkās kaulaini putni, un melni veidoliņi norēgojās karaļa Hagarda pils bezgaismas logos. Vienradzi aizsniedza gausa, mitra smaka. — Kur ir Bullis? — viņa vaicāja. — Kur Hagards glabā Bulli?

— Sarkano Bulli neviens neglabā, — klusi atbildēja burvis. — Esmu dzirdējis, ka viņš naktī klejojot, bet pa dienu izguļoties milzu alā zem pils. Drīz mēs par to uz­zināsim, bet tagad tā nav mūsu problēma. Tuvākās bries­mas mums draud no turienes. — Viņš norādīja lejā uz iele­ju, kurā jau iemirgojās dažas gaismiņas. — No Hags- geitas [5] .

Mollija neatbildēja, bet pieskārās Vienradzei ar roku mākoņa aukstumā. Būdama noskumusi, nogurusi vai no­bijusies, viņa bieži aplika rokas Vienradzei.

— lā ir karaļa Hagarda pilsēta, — turpināja Smen­driks. — Pirmā, kuru viņš sagrāba, kad pārbrauca jūrai; tā, kura visilgāk pabijusi zem viņa stingrās rokas. Tai ir nelabs nosaukums, lai gan neviens no manis sastaptajiem nav varējis tieši pateikt, kāpēc. Uz Hagsgeitu neviens neiet un nekas cits no tās nenāk kā pasakas bērnu iebie­dēšanai — briesmoņi, vilkači, raganu nakts saieti, dēmoni gaišā dienas laikā un tamlīdzīgi. Domāju, kaut kāds ļaunums tai Hagsgeitā slēpjas. Fortūnas Mammucis ne­mūžam tur neietu: reiz viņa teica, ka pat Hagards neesot drošībā, kamēr Hagsgeita pastāv. Kaut kas tur ir.

Runādams viņš cieši lūkojās Mollijā, jo šais dienās ieraudzīt viņas izbīli, par spīti Vienradzes baltajai klāt­būtnei, bija kļuvis par viņa vienīgo rūgto prieku, lāču viņa, rokas gar sāniem nolaidusi, atbildēja gluži mierīgi: — Ir dzirdēts, ka Hagsgeitu dēvē par "pilsētu, kuru neviens vīrietis nezina". Varbūt, lai sevi atklātu, tās noslēpums gaida pēc sievietes — pēc sievietes un vienradža. Bet ko iesākt ar tevi?

Tad Smendriks pasmaidīja. — Es neesmu vīrietis. Es esmu burvis bez maģijas, un tas vispār nav nekas.

Vienradze vēroja, kā Hagsgeitas uguntiņas kļūst ar­vien gaišākas, taču karaļa Hagarda pilī neiešķīlās ne krams. Bija pārāk tumšs, lai pāri ielejai varētu izšķirt viru kustību gar pils sienām, bet viņa sadzirdēja klusu bruņu dunoņu un piķu šķindu pret akmeni. Sardze bija sati­kusies un atkal izšķīrusies. Dodoties uz Hagsgeitu pa nelielo, kazenājiem apaugušo taku, visapkārt Vienradzei dižojās Sarkanā Buļļa smaka.

Hagsgeitas pilsēta bija izveidojusies kā pēdas nospiedums — no platās ķepas izvērsās gari kāju pirksti, kas beidzās ar tumšiem zemesracēja nagiem. Un patiesi, kamēr citas Hagarda karaļvalsts pilsētas šķita uzšvī- kājušās kā bezdelīgas uz nabadzīgās zemes, Hagsgeita bija ierakusies labi dziļi. 1ās ielas bija līdzeni bruģētas, dārzi laistījās, un lepnie nami izauga no zemes kā koki. Ik logā dega gaisma, un trīs ceļotāji varēja sadzirdēt balsis, suņu riešanu un trauku bēršanu līdz gurkstoņai. Izbrīnā viņi apstājās pie augsta dzīvžoga.

— Jums nešķiet, ka mēs esam kaut kur nepareizi nogriezušies un šī nemaz nav Hagsgeita? — čukstēja Mollija. Viņa muļķīgi nogrābstījās gar savām bezce­rīgajām skrandām. — Es taču zināju, ka man vajadzēja uzvilkt labās drēbes. — Viņa nopūtās.

Šmedriks garlaikoti pakasīja aiz auss. — Šī ir Hags­geita. Tai jābūt Hagsgeitai, un tomēr te nav ne smakas no burvestības, ne vēsmas no melnās maģijas. No kā radušās visas tās leģendas, fabulas un teikas? Visai mulsinoši, īpaši, ja pusdienās noēsts pusrācenis.

Vienradze neatbildēja. Aiz pilsētas, tumšāka par tumšu, kā mēnessērdzīgais uz koka kājām, līgojās karaļa Hagarda pils, bet aiz pils slīdēja jūra. Naktī starp pilsētas dzīves un ēdienu garaiņiem auksta klīda Sarkanā Buļļa smarža. Šmendriks noteica: — Visiem labajiem ļautiņiem jau jābūt mājās un jāskaita savas galda lūgsnas. Es viņus sveicināšu!

Viņš paspēra soli, atsvieda apmetni, bet nebija vēl neko pateicis, kad gaisā atskanēja stingra balss: — Sve- šiniek, nedzisini muti, kamēr tev vēl tā ir! — No dzīvžoga izlēca četri vīri. Divi no viņiem vērsa savus zobenus pret Šmendrika rīkli, kamēr trešais ar pāris pistolēm apsargāja Molliju. Ceturtais tuvojās Vienradzei, lai saķertu to aiz krēpēm; bet viņa, kvēli spīdēdama, saslējās pakaļkājās un aizlēca.

— Kā tevi sauc? — vīrs, kurš bija jau runājis, nopra­sīja Šmendrikam. lapat, kā pārējie, ari viņš bija pusmūžā vai vecāks. Visi bija tērpušies garlaicīgi smalkās drānās.

— Giks, — zobenu iespaidā atbildēja burvis.

— Giks, — pārdomāja vīrs ar pistolēm, — savāds vārds.

— Dabiski. Hagsgeitā visi vārdi ir savādi. Nu, Gika kungs, — nedaudz nolaidis savu zobenu līdz vietai, kur sagāja Šmendrika atslēgas kauli, teica pirmais virs, — var­būt jūs un Gika kundze būtu tik laipni un pateiktu mums, kas jūs pamudināja te ielavīties…

Nu Šmendriks atguva valodu. — Es knapi pazīstu šo sievieti! — viņš auroja. — Mans vārds ir Šmendriks, bur­vis Šmendriks, un es esmu izbadējies, noguris un aizkai­tināts! Novāciet tos dzelžus, citādi katrs dabūsit pa skor­pionam pie otra gala!

Cetrotne paraudzījās cits citā. — Burvis, — noteica pirmais. — Tieši tas, kas mums vajadzīgs!

Divi no viņiem pamāja, bet virs, kas bija centies no­tvert Vienradzi, kurnēja: — Mūsdienās jau katrs var pateikt, ka ir burvis. Vecie standarti ir pagaisuši, bet vecās vērtības — atmestas. Turklāt īstam burvim jābūt bārdai.

— Nu, ja viņš nav burvis, — nevērīgi noteica pirmais, — tad drīz vien gribēs, ka tāds būtu. — Iebāzis zobenu makstī, viņš paklanījās Šmendrikam un Mollijai. — Es esmu Drinns, un varbūt man ir prieks jūs sveikt Hagsgeitā. Šķiet, jūs teicāt, ka esat izsalcis. To var viegli labot — un pēc tam varbūt jūs varētu mums labi pakalpot kā profesionālis. Nāciet man līdzi!

Pēkšņi kļuvis laipns un žēlīgs, viņš veda tos uz ap­gaismotu iebraucamo vietu, kamēr pārējie trīs sekoja cieši nopakaļ. Pametuši pusēstas pusdienas un kūpošas tējas glāzes, arvien vairāk pilsētnieku dedzīgi plūda no mājām, lai iesprauktos viesnīcā pa tās durvīm un logiem, un tobrīd, kad Šmendriks un Mollija tika apsēdināti, uz vies­nīcas garajiem soliem bija jau sadrūzmējušies kādi simts cilvēki. Vienradze — balta ķēve ar savādām acīm — ne­manīta lēni soļoja pūlim nopakaļ.

Kamēr Šmendriks un Mollija ēda, virs, vārdā Drinns, tērzēja un pildīja viņu glāzes ar vīnu kažokādas mel­numā. Mollija Grū dzēra ļoti maz. Viņa mierīgi sēdēja, vērodama apkārtesošo sejas un pamanīja, ka neviena no tām nebija jaunāka par Drinnu, dažas pat bija daudz vecākas. Kaut kādā viņai neizprotamā veidā visas hags- geitiešu sejas bija ļoti līdzīgas.

— Un nu, — kad maltīte bija galā, teica Drinns, — atļausit man paskaidrot, kāpēc mēs jūs tik nepieklājīgi sagaidījām.

— Pē, nav nekādas vajadzības, — vervelēja Šmen­driks. Vīns bija viņu padarījis atraisīti smaidīgu un zel­taini izgaismojis zaļās acis. — Es vienīgi gribētu uzzināt, no kurienes cēlušās visas tās baumas, ka Hagsgeita ir pilna vampīriem un vilkačiem. Neko absurdāku nebūšu dzirdējis!

Drinns pasmaidīja. Viņš bija mezglains vīrs ar bruņu­rupuča cietajiem, tukšajiem žokļiem. — Par to jau arī būs runa. Klausieties! Hagsgeitai ir uzlikts lāsts.

Pēkšņi telpa iegrima klusumā, un aluskrāsas gaismā pilsētnieku sejas izskatījās tik savilktas un bālas kā siers. Šmendriks atkal iesmējās. — Svētība, jūs gribējāt teikt. Šai kaulainajā vecā Hagarda karaļvalstī jūs esat pilnīgi kā no citas planētas — kā pavasaris, kā oāze! Es jums piekrītu, ka tai ir uzlikta kāda burvestība, bet es iedzeršu tieši par to!

Viņš pacēla glāzi, bet Drinns viņu apstādināja. — Mans draugs, tikai ne šo tostu! Vai jūs iedzertu par piecdesmit gadus ilgām ciešanām? Tieši tad, kad karalis Hagards uzcēla savu pili pie jūras, iestājās mūsu bēdu laiks.

— Kad burve to uzcēla, man domāt, — Šmendriks piedraudēja viņam ar pirkstu, — galu galā, gods ir jāat­dod, kam pienākas.

— A, tad jūs zināt šo stāstu, — iestarpināja Drinns. — Tad jau jūs zināsit ari, ka Hagards atteicās raganai samaksāt, kad darbs bija galā.

Burvis pamāja. — Jā gan, un par šo alkatību tā uzlika viņam — pareizāk sakot, pilij — lāstu. Bet kāds tam sakars ar Hagsgeitu? Pilsēta raganai nav nodarījusi nekā ļauna!

— Nē, — Drinns atbildēja. — Bet arī nekā laba. Pili iznīcināt viņa nevarēja — vai ari negribēja, jo bija augstās domās par savu mākslinieciskumu un lielījās, ka viņas veidojums ir stipri apsteidzis laiku. Lai nu kā, bet viņa atnāca pie Hagsgeitas vecajiem un uzstāja, lai viņi pie­spiež Hagardu samaksāt tās algu! — Paskatieties uz mani un jūs ieraudzīsit sevi! — viņa ķērca. — Lūk — īstais pārbaudījums pilsētai — vai tās karalim! Valdnieks, kurš piekrāpis vecu, neglītu raganu, ar laiku piekrāps arī savus paša ļaudis! Apstādiniet viņu, kamēr vēl neesat pie viņa pieraduši! — Drinns malkoja savu vīnu un domīgi pielēja Šmendrika glāzi vēlreiz.

— Hagards viņai nesamaksāja, — viņš turpināja, — un, ak vai, Hagsgeita viņai nepievērsa uzmanību. Ar viņu apgājās pieklājīgi un sūtīja uz attiecīgajām iestādēm, kas viņu tiktāl satracināja, līdz tā ķērca, ka savā centībā neiegūt ienaidniekus, nu būsim ieguvuši divus. — Apklusis, viņš pievēra plakstus, kas bija tik plāni, ka Mollijai likās, ka viņš tiem var redzēt cauri kā putns. Aiz­vērtām acīm viņš noteica: — Un tad viņa uzlika lāstu Hagarda pilij un arī mūsu pilsētai. Tādējādi viņa alkatība pazudināja mūs visus.

Nopūtu klusumā Mollijas Grū balss atskanēja kā āmura sitiens uz zirga pakava — kā kad viņa atkal rātu Kapteini Kallī. — Hagards ir mazāk vainīgs nekā jūs paši, — viņa izsmēja hagsgeitiešus, — jo viņš bija tikai viens zaglis, bet jūs — vesels bars! Ne jau karaļa, bet savas mantkārības dēļ paši iekūlāties nepatikšanās!

Drinns atvēra acis un dusmīgi paskatījās uz viņu.

— Mēs nekur neiekūlāmies, — viņš protestēja. — Tie bija mūsu vecāki un vecvecāki, kuriem ragana lūdza palī­dzību, un es jums pilnīgi piekrītu, ka savā veidā viņi bija vainojami tikpat, cik Hagards. Mēs to pašu būtu atrisi­nājuši pavisam citādi. — Un katra no pusmūža sejām telpā drūmi noraudzījās uz ikvienu no vecajām.

Viens no senekļiem ņaudoši iesēcās: — Jūs būtu rīko­jušies tieši tāpat. Tāpat kā tagad, bija jānovāc raža un bija jāapkopj lopi. Un, tāpat kā tagad, bija jāsadzīvo ar Ha­gardu. Mēs ļoti labi zinām, kā jūs būtu rīkojušies. Jūs taču esat mūsu bērni!

Drinns nikni uz viņu noraudzījās, un pārējie viri sāka spītīgi klaigāt, bet burvis viņus apklusināja, vaicādams:

— Kāds tas lāsts bija? Vai tam nebija sakars ar Sarkano Bulli?

Pat telpas gaišumā šis vārds auksti nozvanīja, un Mollija pēkšņi sajutās vientuļi. Tīri impulsīvi viņa piemetināja savu jautājumu, kam gan nebija nekāda sakara ar sarunu: — Vai kāds no jums kādreiz ir redzējis vienradzi?

Un tieši tobrīd viņa saprata divas lietas: atšķirību starp klusumu un pilnīgu klusumu; un to, ka viņai bijusi taisnība, uzdodot šo jautājumu. Hagsgeitiešu sejas centās nepakustēties, bet tās tomēr kustējās. Drinns piesardzīgi atbildēja: — Bulli mēs neesam redzējuši un nekad par viņu nerunājam. Gar viņu mums nav nekādas daļas. Kas attiecas uz vienradžiem, tad tādu nav. Un nekad nav bijuši. — Viņš atkal ielēja sev melno vīnu. — Es pateikšu jums lāsta vārdus, — un, sakrustojis rokas savā priekšā, sāka skandēt:

— Jums, kas vergi Hagardam, Jākrīt būs tāpat kā tam. Labvēlīgs jums liktens būs, Kamēr plūdi aizvāks jūs. Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.

Daži pievienojās viņa deklamētā vecā lāsta vārdiem. Viņu balsis bija skumjas un tālas, it kā tās nemaz nebūtu telpā, bet bezpalīdzīgi, kā mirušas lapas, augstu virs vies­nīcas dūmeņa lidinātos vējā.

Kas ir ar viņu sejām? Mollija brīnījās. Šķiet, es zinu. Virpinādams vīna glāzi savos garajos pirkstos, burvis mie­rīgi sēdēja viņai līdzās.

— Kad šie vārdi tika pirmo reizi izteikti, — iesāka Drinns, — Hagards vēl nebija ilgi uzturējies šai zemē, un, izņemot Hagsgeitas pilsētu, tā vēl bija maiga un ziedoša. Hagsgeita jau toreiz bija tāda, kāda tagad ir kļuvusi visa pārējā zeme: nabadzīga vieta, kur vīri lika milzu akmeņus uz būdu jumtiem, lai vējš tos neaizpūstu. — Viņš vērsa rūgtu smaidu pret vecajiem. — Jānovāc raža, jāapkopj lopi! Jūs audzējāt kāpostus, kāļus un pāris bālu kartupeļu, un pa visu Hagsgeitu bija labi ja viena nīkulīga govs. Svešinieki domāja, ka pilsētai ir uzlikts lāsts no kādas atriebīgas raganas par tās apvainošanu vai cita iemesla pēc.

Mollija sajuta, kā pa ielu garām paiet Vienradze, tad nemierīga, kā lāpu izlocīšanās pie māju sienām, pagriežas un nāk atpakaļ. Viņa gribēja skriet ārā tai pretī, bet no­rimusi klusi pavaicāja: — Un pēc tam, kad tas bija pie­pildījies?

— Kopš tā brīža mūs piemeklē viena liktens balva pēc otras, — atbildēja Drinns. — Mūsu bargā zeme kļuva tik laipna, ka sakņu un augļu dārzi izauga paši — ne mums tie bija jāstāda, ne jākopj. Mūsu ganāmpulki vairo­jas; mūsu amatnieki pieaug prasmē, kamēr guļ; gaiss, ko elpojam, un ūdens, ko dzeram, pasargā mūs no jebkādām slimībām. Visas bēdas met ap mums līkumu — un tas notiek laikā, kad agrāk zaļojošā karaļvalsts izplēnē zem Hagarda smagās rokas. Piecdesmit gadus tikai viņš un mēs esam zēluši un plaukuši. Ta, it kā visi pārējie būtu nolādēti.

— Jākrīt būs tāpat kā tam!

— Saprotu, saprotu, — Smendriks nomurmināja. Viņš iztukšoja vēl vienu melnā vīna glāzi un iesmējās. — Bet vecais karalis Hagards valda vēl arvien un valdis, līdz jūra pārplūdīs. Jūs pat nezināt, kas ir īsts lāsts. Ja es jums izstāstītu, kas man uz sirds! — Pēkšņi viņa acīs iemirdzējās ātras asaras. — Vispirms jau es nekad neesmu paticis savai mātei. Viņa gan izlikās, taču es zināju…

Drinns viņu pārtrauca, un tieši tobrīd Mollija saprata, kur slēpjas Hagsgeitas ļautiņu dīvainība. Ikviens bija labi un silti saģērbies, taču no smalkajām drānām lūkojās nabago ļaužu sejas — aukstas kā spoki un tik izsalkušas, ka nespēj ēst.

— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās,

noteica Drinns. — Kā gan mēs varam priecāties par savu laimīgo likteni, ja zinām, ka tam jābeidzas un ka tieši viens no mums būs tas, kas to izdarīs? Katra diena pa­dara mūs bagātākus un nes pretī mūsu nolemtajam lik­tenim. Burvi, mūsu dzīve ir bijusi liesa visus šos piecdesmit gadus, un, gatavodamies jūrai, mēs esam izvairījušies no jebkādas pieķeršanās un atradinājušies no visiem paradumiem. Ne mirkli mēs neesam priecājušies par savu bagātību vai ko citu — jo prieks ir tikai vēl viena lieta, ko zaudēt. Esiet žēlīgi pār Hagsgeitu, sveši­nieki, — visā nožēlojamajā pasaulē nav nelaimīgākas pil­sētas par šo!

— Pazudināti, pazudināti, pazudināti, — šņukstēja pilsētnieki. — Posts un bēdas, posts un bēdas! — Mollija Grū klusībā raudzījās uz viņiem, bet Šmendriks godbijīgi piebilda: — Teicams lāsts, profesionāli nostrādāts! Es vien­mēr esmu sacījis: lai ko tev arī nevajadzētu, griezies pie eksperta! Ilgākā laika periodā tas atmaksājas.

Drinns sarauca pieri, bet Mollija iebikstīja Šmen­drikam ar elkoni. Burvis samirkšķināja acis. — A. Nu, ko tad jūs vēlaties no manis? Man jūs jābrīdina, ka neesmu pārāk prasmīgs burvis, bet ar prieku mēģināšu noņemt no jums šo lāstu.

— Es neesmu jūs pārvērtējis, — Drinns atbildēja, — mums derētu jebkāds burvis, pat neprasmīgs. Bet lāstu liksim mierā. Ja to noņemtu, mēs nespētu vairs kļūt par nabagiem, bet mēs arī vairs nekļūtu arvien bagātāki, un tas būtu tikpat ļauni. Nē, mūsu īstais uzdevums ir pasar­gāt Hagarda torni no krišanas, un tas nebūtu neiespējami, jo varonim, kas to sagraus, jānāk no Hagsgeitas. Pat gal­venais, mēs šeit neļaujam apmesties nevienam svešinie­kam. Mēs viņus nelaižam pat tuvumā — retāk ar varu, vairāk ar viltu. Tas tumšās pasaciņas par Hagsgeitu, ko pieminējāt, ir mūsu pašu izdomātas un izplatītas, cik plaši vien iespējams, — lai tikai nodrošinātos pret apciemotā­jiem. — Viņš lepni pasmaidīja ar saviem iekritušajiem žokļiem.

Šmendriks, rimti smaidīdams, atbalstīja zodu uz pirk­stu kauliņiem un raudzījās Drinnā. — Un kā ar jūsu pašu bērniem? Kā jūs izvairīsities no tā, ka viens no viņiem iz­augtu un izpildītu lāstu? — Viņš paraudzījās apkārt iebrau­camajā vietā, miegaini studēdams krunkainās sejas, kas raudzījās viņam pretī. — Ienāca prātā, — viņš gausi teica.

— Vai tad šai pilsētā jaunu cilvēku nav? Cik agri jūs viņus liekat gulēt Hagsgeitā?

Neviens viņam neatbildēja. Mollija varēja sadzirdēt, kā asinis džinkst ausis un acis, un sajust, kā āda raustās kā vēja pluinīta ūdens virsma. Beidzot Drinns noteica:

— Mums bērnu nav. Kopš tās dienas, kad tika uzlikts lāsts, nav ari bijis. — Noklepojies dūrē, viņš piebilda: — Tas likās visdrošākais veids, kā izjaukt raganas plānus.

Atmetis galvu, Šmendriks smējās bez skaņas, likdams iedejoties lāpu ugunim. Mollija saprata, ka burvis ir galīgi piedzēries. Drinna mute nozuda, un viņa acis sacietēja kā ieplaisājis porcelāns. — Neredzu nekāda humora mūsu saistībās, — viņš klusi teica. — Pilnīgi nekāda.

— Nekāda, — Šmendriks gurguļoja un, pārliecies pār galdu, izlaistīja vīnu. — Nekāda, atvainojiet, nekāda, ga­līgi nekāda! — Divsimt acu dusmīgā skatiena iespaidā viņš mēģināja atgūties un pilnā nopietnībā atbildēt Drin- nam: — Tad jau, man domāt, jums nav par ko uztraukties. Tās ir, nekas jūs vairs nespēj satraukt. — Un, kā tvaiks no tējkannas, no viņa lūpām izspurdza smiekliņš.

— Ta varētu likties. — Drinns paliecās uz priekšu un diviem pirkstiem pieskārās Šmendrika delma locītavai.

— Bet es jums neesmu izstāstījis visu patiesību. Pirms divdesmit viena gada Hagsgeitā piedzima bērns. Mēs tā ari neuzzinājām, kam tas pieder. Es pats viņu atradu, kādā ziemas naktī šķērsodams tirgus laukumu. Tis gulēja uz miesnieka bluķa, un, kaut gan sniga, viņš nevis rau­dāja, bet gan omulīgi ķiķināja klaiņojošu kaķu kompānijā. Tā viņi visi kopā murrāja, bet šī skaņa bija smaga no apzināšanās. Sniegam krītot, es vēl ilgi stāvēju pie savādā šūpuļa un pārdomāju, bet kaķi murrāja savu pare­ģojumu.

Viņš apklusa, bet Mollija Grū dedzīgi ierunājās: — Un jūs, protams, paņēmāt bērnu sev līdzi, lai audzinātu kā sa­vējo. — Pavērstām plaukstām Drinns salika rokas uz galda.

— Es aizdzinu kaķus un devos mājās viens. — Mol­lijas seja aizmiglojās. Drinns viegli nodrebinājās. — Ierau­got dzimušu varoni, es spēju to pamanīt. 'lāpāt kā ļaunas zīmes, pareģojumus un čūskas bērnistabā. Nebijis kaķu, es vēl būtu to bērnu paglābis, bet viņi visu padarīja tik acīm redzamu, tik mitoloģisku. Ko man bija darīt — tīšu­prāt pieenkurot Hagsgeitas likteni? — Viņa lūpa norau­stījās, it kā tajā būtu ieķēries āķis. — Es nejauši kļūdījos, bet tas bija manas labsirdības dēļ. Kad es saullēktā atgrie­zos, bērns bija nozudis.

Smendriks ar pirkstu vilka zīmējumus vīna peļķē un varēja būt ari neko nedzirdējis. Drinns turpināja: — Da­biski, neviens nekad tā ari neatzinās, ka būtu atstājis bērnu tirguslaukumā, un, lai gan mēs pārmeklējām katru māju no pagrabiem līdz pat baložbūdām, mēs to vairs neatradām. Es būtu varējis arī nodomāt, ka knēveli savākuši vilki vai pat, ka es to visu esmu nosapņojis — ar visiem kaķiem un pārējo —, ja tieši nākamajā dienā pilsētā neiejātu karaļa Hagarda vēstnesis, pavēlēdams mums līksmoties. Beidzot, pēc trīsdesmit gadu gaidām, karalim esot dēls. — Viņš novērsās, redzot Mollijas sejas izteiksmi. — Starp citu, mūsu mīlulis bija puika.

Smendriks nolaizīja pirksta galu un pacēla acis. — Lirs, — viņš domīgi noteica. — Princis Lirs. Un cita iz­skaidrojuma tam, ka viņš parādījās, nebija?

— Diez vai, — Drinns nosprauslāja. — Pat Hagards uzteiktu jebkurai sievietei, kas būtu ar mieru viņu precēt. Viņš izplatīja pasakas, ka zēns ir brāļadēls, kuru viņš žēl­sirdīgi adoptējis pēc viņa vecāku nāves. Bet Hagardam nav ne radinieku, ne ģimenes. Daži stāsta, ka viņš piedzi­mis no apmākušām debesim, tāpat kā Venera no jūras putām. Neviens nebūtu atdevis savu bērnu karaļa Ha­garda audzināšanā.

Burvis mierīgi pastiepa savu glāzīti, bet, kad Drinns noraidoši pamāja, piepildīja to pats. — Tomēr viņš to dabūja — lieliski! Bet kā viņš tika klāt tam jūsu kaķu bēr­nam?

Drinns atbildēja: — Lāgu lāgiem naktīs viņš staigā pa Hagsgeitu. Daudzi no mums ir redzējuši garo Hagardu, pelēku kā krastā izsviests koks, ložņājam vienatnē un tērauda mēnesnīcā uzlasām visādas drazas — nokritušas monētas, saplēstus traukus, gredzenus vai samītus ābolus. Hagards arī paņēma bērnu. Es par to esmu tikpat drošs kā par to, ka princis Lirs būs tas, kas gāzīs torni un nogremdēs Hagardu reizē ar visu Hagsgeitu.

— Es ceru, ka tā būs, — iejaucās Mollija. — Es ceru, ka princis Lirs ir tas bērniņš, ko jūs atstājāt nāvei, un es ceru, ka viņš nogremdēs jūsu pilsētu, un vēl es ceru, ka zivis noknibinās jūs plikus kā kukurūzas vālītes…

Smendriks iespēra viņai pa potīti, cik stipri vien spē­dams, jo klausītāji sāka šņākt kā gailošas ogles un daži pat cēlās kājās. Viņš ievaicājās: — Un ko jūs vēlaties no manis?

— Šķiet, jūs dodaties uz Hagarda pili. — Šmendriks pamāja. — A. Nu, prātīgam burvim nebūtu grūti iedrau­dzēties ar princi Liru, kam ir dedzīga un zinātkāra jauna cilvēka slava. Prātīgam burvim būs zināmi visādi dīvaini pulveri, ziedes un zālītes. Prātīgam burvim — ievērojiet, es teicu "prātīgam", ne vairāk — prātīgam burvim zināmos apstākļos būtu pa spēkam… — Pārējo viņš palai­da gaisā neizteiktu.

— Par vienu maltīti? — Apgāzdams krēslu, Šmen­driks piecēlās. Smagi elpodams, viņš abām rokām balstījās pret galdu. — Tad tādas ir mūsdienu cenas? Pusdienas par noindētu princi? Drinn, draudziņ, jums nāksies pār­domāt. Par tādu cenu es pat skursteni netīrītu!

Mollija Grū satvēra viņa roku, kliegdama: — Ko tu runā!? — Burvis, lēni piemiegdams, nokratija viņas roku. Smaidīdams Drinns atgāzās krēslā. — Es nekad nestrīdos ar profesionāli. Divdesmit piecas zelta monētas.

Viņi kaulējās vēl pusstundu — Šmendriks pieprasīja simtu, bet Drinns nepiedāvāja vairāk par četrdesmit. Bei­dzot viņi vienojās par septiņdesmit, pusi uz vietas un pusi atgriežoties. Drinns izvilka no ādas tabakmaka naudu un noskaitīja to. — Nakti jūs, protams, pavadīsit Hagsgeitā. Es ar prieku jūs pats izmitināšu.

Bet burvis pakratīja galvu. — Domāju gan, ka ne. Mēs dosimies uz pili, ja jau esam tai tik tuvu. Jo ātrāk galā, jo ātrāk atpakaļ, vai ne? — Viņš viltīgi un sazvērnieciski pa­smaidīja.

— Hagarda pils ir bīstama vienmēr, — Drinns brī­dināja. — Bet it īpaši naktīs.

— To pašu saka arī par Hagsgeitu, — Šmendriks atbil­dēja. — Drinn, nevajag ticēt visam, ko padzird. — Viņš devās uz viesnīcas durvīm, un Mollija sekoja. Izejot viņš pagriezās un uzsmaidīja zem greznajiem tērpiem sagu- mušajiem Hagsgeitas ļaudīm. — Atvadoties es gribētu izteikt kādu domu. Visprofesionālākajam lāstam, kāds jebkad noķērkts, izkliegts vai noņurdēts, nebūs nekādas varas pār skaidru sirdi. Arlabunakti!

Ārpusē kā auksta saritinājusies un zvaigžņu zvīņām pārklāta kobra gulēja nakts. Mēness nebija. Šmendriks, ķiķinādams pie sevis un šķindinādams zelta monētas, droši izgāja ārā. Pat neparaudzījies uz Molliju, viņš iz­spēra: — Stulbeņi! Lai tik viegli noticētu, ka visi burvji nodarbojas ar indēšanu! Ja viņi būtu mani palūguši noņemt lāstu — es būtu varējis to izdarīt par vienu pašu maltīti! Es būtu varējis to izdarīt pat par glāzi vīna!

— Es priecājos, ka tu to neizdarīji, — Mollija me­žonīgi noteica. — Viņi ir pelnījuši savu likteni, viņi pat ir pelnījuši vairāk! Lai atstātu bērnu ārā, sniegā…

— Ja tas tā nebūtu noticis, viņš nebūtu kļuvis par princi! Tu nekad agrāk neesi bijusi pasakā? — Burvja balss bija laipna un piedzērusi, bet acis — gaišas kā viņa jaunā nauda. — Varonim ir jāīsteno pareģojums, bet nelietim viņš ir jāapstādina — citā variantā biežāk gan ir tieši otrādi. Un varonim jāiekuļas nepatikšanās jau kopš sava piedzimšanas brīža vai arī viņš nav nekāds īsts varonis. Tas, ko es uzzināju par princi Liru, man devis lielu mie­rinājumu. Es jau ilgi gaidīju, lai šim stāstam rastos galve­nais varonis.

Pēkšņi kā zvaigzne parādījās Vienradze un kā bura tumsā virzījās viņu priekšgalā. Mollija noteica: —Ja varo­nis ir Lirs, kas tad ir viņa?

— Tas ir citādi. Hagards, Lirs un Drinns, tu un es — mēs visi esam pasakā, un mums tajā jāpaliek. Bet viņa ir īsta. Viņa ir patiesa! — Šmendriks nožāvājās, nožagojās un noskurinājās reizē. — Mums jāpasteidzas. Varbūt arī vajadzēja pārnakšņot, bet tas vecais Drinns man krīt uz nerviem. Skaidrs, ka es viņu piekrāpu, bet vienalga.

Pusmiegā, pusnomodā soļojošajai Mollijai likās, ka Hagsgeita, izstiepusies kā ķepa, ir apvijusies visiem trim apkārt un viegli mētā viņus šurp un turp, — tā ka viņi no jauna min savās pašu pēdās. Pēc simt gadiem viņi sa­sniedza pēdējo māju un pilsētas galu; nākamos piec­desmit gadus viņi meimuroja caur drēgniem laukiem un pie zemes pieplakušiem augļu un vīna dārziem. Mollija sapņoja, ka aitas glūn uz viņiem no koku galotnēm un ka nelaipnas govis min tiem uz kājām un stumj viņus nost no kalstošās takas. Bet Vienradzes gaisma stalti soļoja priekšgalā, un Mollija tai sekoja kā nomodā, tā miegā.

Debesis kā melns akls putns, kas nakti zvejo ieleju, stiebroja karaļa Hagarda pils. Mollija pat varēja sadzirdēt tā spārnu šalkoņu. Tad viņas matos iejaucās Vienradzes elpa, un atskanēja Šmendrika jautājums: — Cik to vīru ir?

— Trīs, — atbildēja Vienradze. — Viņi mums seko, kopš pametām Hagsgeitu, bet nu strauji tuvojas. Ieklausies!

Soļi — pārāk maigi savam straujumam; balsis — par apslāpētu, lai solītu ko labu. Burvis izberzēja acis. — Var­būt Drinns sajuties vainīgs, ka nav pietiekami samaksājis savam indētājam, — viņš murmināja. — Un viņu moka sirdsapziņa. Viss ir iespējams. Man var uzaugt apma­tojums, piemēram. — Viņš paņēma Molliju aiz rokas un nostūma bargajā ieplakā aiz ceļa malas. Klusa kā mēness­gaisma tuvumā bija arī Vienradze.

Kā zivju muguras tumšā jūrā. nozibsnīja dunči. Pēkšņa, skaļa un dusmīga balss: — Es tev saku, mēs esam viņus pazaudējuši. Mēs viņiem pagājām garām vēl pirms jūdzes, kad es dzirdēju to čabēšanu. Pie velna, lai es vēl skrietu tālāk!

— Apklusti! — nikni nočukstēja otra balss. — Gribi, lai viņi izsprūk un mūs nodod? Tu baidies no burvja, ka­mēr tev drīzāk vajadzētu baidīties no Sarkanā Buļļa! Ja Hagards uzzinātu par to lāsta daļu, kas attiecas uz mums, viņš uzsūtītu Bulli, lai tas sabradā mūs visus drupatās!

Pirmais vīrs atbildēja maigākā tonī: — Es jau nebai­dos. Burvis bez bārdas vispār nav nekāds burvis. Bet mēs zaudējam laiku. Sapratuši, ka mēs sekojam, viņi nogāja no ceļa un devās pāri laukiem. Mēs te visu nakti varētu dzīties pakaļ, tā arī nekad viņus nesasniedzot.

Cita balss, nogurušāka par abām iepriekšējām: — Mēs jau visu nakti dzenamies viņiem pakaļ! Paskatieties tur! Jau tuvojas saullēkts.

Mollija atklāja, ka ir līdz pusei ielocījusies zem Šmen­drika apmetņa un paslēpusi seju dzelkšņainā nokaltušas zāles pudurī. Viņa neuzdrošinājās pacelt galvu, bet, pavērusi acis, ieraudzīja, ka gaiss kļuvis savādi gaišs. Otrais atcirta: — Tu esi muļķis. Līdz rītam vēl krietnas divas stundas, turklāt mēs dodamies uz rietumiem.

— Tādā gadījumā es eju mājās, — atbildēja trešais.

Atskanēja mundri attālinošies soļi. Pirmais vīrs no­sauca: — Pagaidi, neej! Pagaidi, es iešu tev līdzi! — Viņš steidzīgi nomurmināja otrajam: — Es mājās neiešu, es tikai gribu gabaliņu paiet atpakaļ. Man visu laiku liekas, ka es viņus dzirdēju, bez tam es kaut kur izkaisīju savas šķiltavas… — Mollija varēja sadzirdēt, kā viņš runādams attālinās.

— Nolādētie gļēvuļi! — lādējās otrais. — Pagaidiet, es izmēģināšu Drinna vārdus! — Aizejošie soļi samin- stinājās, un viņš skaļi noskandēja:

— Siltāks par vasaru, Nav nekāds malds, Dārgāks par asinīm, Sievietes salds.

— Ātrāk! — sauca trešā balss. — Ātrāk! Paraugies debesīs! Un kas tās bija par muļķībām?

Pat otrā vīra balss kļuva nervoza: — Tas nav muļ­ķības. Drinns ar savu naudu apietas tik labi, ka tā nespēj viņu pamest. Visaizkustinošākās attiecības, kādas jebkad redzētas. Un tādā veidā viņš to piesauc. — Nedaudz trīsēdams, viņš steidzīgi turpināja:

— Stiprāks par ūdeni, Laipnīgs, kā go's, Mīlai šai vārdu kā Ļautiņi dos?

— Drinn, — nošķindēja zelts Šmendrika makā, — drinn, drinn, drinn, drinn! — Tad ari viss notika.

Šmendriks, izmisīgi taustīdams pēc maka, novēlās uz ceļiem, un skrandainais melnais apmetnis atsitās pret Mollijas vaigu. Maks viņa rokās šņāca kā klaburčūska. Viņš iesvieda to dziļi krūmos, bet trīs vīri ar tik sarkaniem dunčiem, kā kad tie jau būtu lietoti, metās viņiem virsū. Aiz karaļa Hagarda pils, kā liels plecs ielauzdamies naktī, cēlās kvēlojošs spīdums. īzslējies burvis piecēlās un drau­dēja uzbrucējiem ar dēmoniem, metamorfozēm, paralizē­jošām kaitēm un slepeniem džudo paņēmieniem. Mollija paķēra akmeni.

Ar senu, priecīgu un briesmīgu sagrāves kliedzienu Vienradze izmetās no savas paslēptuves. Viņas nagi no- šļācās kā asmeņu lietus, viņas krēpes vilnījās, bet uz pie­res tā nesa zibens grīsti. Nosvieduši dunčus, algoto slep­kavu trijotne aizsedza sejas. Pat Mollija Grū un Šmen­driks sarāvās viņas priekšā. Bet Vienradze nevienu no viņiem neievēroja. Trakojoša, dejojoša un jūras balta viņa vēlreiz izaicinājumā ieaurojās.

Un spīdums atbildēja viņai ar auriem, kas līdzinājās ledus lūšanai pavasaros. Klupdami un kliegdami Drinna vīri metās bēgt.

Hagarda pils dega, mežonīgi mētādamās pēkšņajā aukstajā vējā. Mollija skaļi noteica: — Bet tai jau vajadzē­ja būt jūrai pēc ieceres! — Lai arī tik lielā tālumā, viņai likās, ka spēj saredzēt logu un pelēku seju aiz tā. Tad nāca Sarkanais Bullis.

Viņš bija ne sirdij pieplūstošo, bet zem vecām vātīm pulsējošu asiņu krāsā. Baiga gaisma lija no viņa kā sviedri, un viņa rēciena iespaidā zemes nobrukumi saplūda cits citā. Viņa ragi bija rētu bālumā.

Uz brīdi sastingusi, kā vilnis, kas tūlīt pāršķelsies, Vienradze pavērās uz viņu. Raga gaismai izdziestot, viņa pagriezās un metās skriet. Sarkanais Bullis iebaurojās atkal un lēkšoja nopakaļ.

Vienradze nekad ne no kā nebija baidījusies. Viņa bija nemirstīga, taču viņu spēja nogalināt harpija, pūķis, himēra vai uz vāveri mērķēta nomaldījusies bulta. Pūķi gan nespēja neko vairāk kā nogalināt — tie nespēja ne likt viņai aizmirst, kas viņa ir, ne aizmirst paši, ka pat mirusi viņa vienalga būs skaistāka par tiem. Sarkanais Bullis viņu nepazina, un tomēr viņa sajuta, ka tas meklē nevis balto ķēvi, bet tieši viņu. No bailēm viņa kļuva tumšāka, un, kamēr Buļļa trakojošā neziņa piepildīja debesis un izlija pār ieleju, viņa skrēja prom.

Kokiem klūpot virsū, viņa nikni izgrozījās starp tiem — viņa, kas tik maigi bija slīdējusi cauri mūžībai, ne reizes neatdurdamās ne pret ko. Aizmugurē no Sarkanā Buļļa smaguma tie lūza kā stikls. Viņš vēlreiz norēcās, un milzu zars uzgāzās viņai uz pleca tik spēcīgi, ka viņa sagrīļojās un pakrita. Viņa gan tūdaļ piecēlās, bet pēkšņi zem kājām skrējiena gaitā te vienas saknes sāka uzmest kuprus, te citas — rosīgi, kā kurmji — rakties pāri takai. Vīteņaugi apvijās viņai kā žņaudzējčūskas, ložņaugi tina savus tīmekļus starp kokiem, bet sausie zari visapkārt krakšķēja. Viņa paklupa otrreiz. Buļļa nagu atspērieni pret zemi nodunēja cauri kauliem, un viņa iekliedzās.

Tomēr, izlauzusies cauri biezoknim, viņa skrēja pa cieto, kailo līdzenumu, kas stiepās aiz leknajām Hags­geitas ganībām. Nu bija, kur izvērsties, bet vienradzis lēkšo vienīgi tad, ja ir ieraudzījis, kā mednieks spārda savu nosprāgušo zirgu. Ātrāka par jebko, kam dotas kājas vai spārni, ātra kā dzīve viņa zibināja starp līķiem un skrēja pa zobena smaili. Tomēr pat neatskatīdamās viņa zināja, ka Sarkanais Bullis, virzīdamies kā apmācies, pieaugošs med­nieku mēness, nāca arvien tuvāk. It kā viņš jau būtu uz­brucis, viņa sajuta tā līķa bālo ragu triecienu savos sānos.

Asi, nogatavojušies kukurūzas stiebri saliecās kopā, veidojot žogu pret krūtīm, bet viņa tos sabradāja. Kviešu lauki no Buļļa elpas kļuva salti lipīgi un vilkās kā sniegs gar kājām. Tomēr viņa skrēja savā sakāvē, dzirdēdama tauriņa ledaino zvārguļošanu: — Sen sen viņi virzījās pa visiem ceļiem, un Sarkanais Bullis skrēja tiem cieši nopa­kaļ. — Viņš tos visus būs nogalinājis.

Pēkšņi Bullis nostājās viņai pretī kā pa gaisu pārcelta šaha figūra, kas atkal nolikta lejā, lai aizšķērsotu ceļu. Viņš neuzbruka tūlīt, un viņa arī nebēga. Jau viņai pirmoreiz bēgot, viņš bija milzīgs, bet pakaļdzenoties tas bija pieaudzis tik bezgalīgs, ka viņa pat nespēja iedomāties viņu visu. Viņa kājas bija viesuļveidīgas, bet galva valstījās kā Ziemeļu gaismas, un šķita, ka viņš ir izliecies reizē ar asiņainajām debesīm. Nur kšķēdams sakrun­kotām nāsīm, tas meklēja viņu, un Vienradze aptvēra, ka Sarkanais Bullis ir akls.

Ja viņš tobrīd mestos virsū, viņa — niecīga un izmi­sumā aptumšojušos ragu — būtu viņu sagaidījusi, pat ja viņš to gabalos sastampātu. Viņš bija ātrāks; labāk stāties pretī tagad, nekā tikt notvertai skrienot. Bet Bullis virzījās uz priekšu lēnām, ar draudīgu eleganci, it kā mēģinādams neizbiedēt, un atkal viņa salūza tā priekšā. Ar zemu, skumīgu kliedzienu viņa aizdrāzās pa ceļu, pa kuru bija nākusi: cauri skrandainajiem laukiem un pāri līdzenu­mam, pretī allaž tumšajai un sakumpušajai karaļa Hagarda pilij. Un Sarkanais Bullis, sekodams viņas bailēm, devās nopakaļ.

Bullim paejot garām, Smendriks un Mollija tika at­mesti kā skaidas: Mollija bija gar zemi bez elpas un saprašanas, bet burvis — dzelkšņainā krūmājā, kas viņam izmaksāja pusi no apmetņa un astotdaļu viņa ādas. Savākuši spēkus, lai pieceltos, klibodami un balstīdamies viens pret otru, viņi sekoja tam pa pēdām. Abi nebilda ne vārda.

Viņu ceļš cauri biezoknim bija vieglāks nekā Vien­radzei, jo pāri bija gājis Sarkanais Bullis. Mollija un burvis rāpās pāri lielajiem, sašķaidītajiem un pat līdz pusei zemē iemītajiem koku stumbriem un rāpoja apkārt dziļām, neizdibināmām zemes plaisām. Tas nevarēja būt radušās ne no kādiem nagiem, apmulsumā nodomāja Mollija; zeme pati bija sevi uzplēsusi, sarukdama no Buļļa sloga. Viņas sirds nobāla, iedomājoties par Vienradzi.

Izgājuši līdzenumā, viņi to ieraudzīja — tālu un nie­cīgu balta ūdens šļakatu vējā, gandrīz nesamanāmu Sarkanā Buļļa žilbinošajā gaismā. No noguruma un bai­lēm gandrīz prātā sajukušajai Mollijai Grū izlikās, ka viņi kustas tāpat kā zvaigznes un akmeņi izplatījumā: mūžīgi krītot, mūžīgi sekojot un mūžam vieni. Kamēr vien Tagadne nepanāks Jauno, bet Pagājušais — Iesākto, Sarkanais Bullis nemūžam nenoķers Vienradzi. Mollija dzidri pasmaidīja.

Tikmēr liesmojošā ēna vīdēja pār Vienradzi, līdz viņai likās, ka Bullis ir visapkārt. Viņa saslējās pakaļkājās un novirzījās, lai galā atkal sastaptu Buļļa nolaisto galvu ar žokļiem, kas izdvesa pērkonu. Atkal un atkal viņa nogriezās, te kāpdamās atpakaļ, te mezdamās sānis, te izveicīgi izraudamās uz vienu vai otru pusi; bet katru reizi Sarkanais Bullis, mierīgi stāvēdams, viņu aizkavēja. Viņš neuzbruka, bet ari nedeva citu ceļu, kā to vienu vienīgo.

— Viņš viņu trenkā, — klusi teica Smendriks. — Gri­bētu nogalināt, sen būtu to varējis. Viņš trenc viņu turpat, kur aiztrenca pārējos, — uz pili, pie Hagarda. Es tikai brīnos, kāpēc.

— Dari kaut ko, — Mollijas balss bija savādi ikdie­nišķa un mieriga, un burvis atbildēja tādā pašā tonī: — Es tur nekā nevaru izdarīt.

Aizkustinoša savā nenogurdināmībā, Vienradze aizdrāzās vēlreiz, un Sarkanais Bullis ļāva viņai skriet, bet ne nogriezties. Nostājusies tam pretī trešoreiz, viņa bija pietiekami tuvu, lai Mollija varētu redzēt pakaļkājas, kas trīcēja kā izbiedētam sunim. Atglaudusi savas mazās, slaidās ausis, viņa nikni kārpīja kājām zemi. Bet viņa nespēja izdvest ne skaņas, un rags vairs neiegaismojās. Kad no Sarkanā Buļļa bauriem debesis noņirbēja un pār­šķēlās, kaut saraudamās viņa tomēr neatkāpās.

— Lūdzu, — Mollija Grū teica. — Lūdzu, dari kaut ko!

Smendriks pavērsa savu bezpalīdzīgā mežonībā pār­vērsto seju. — Ko lai es daru? Ko es varu izdarīt ar savu maģiju? Triku ar cepuri, triku ar peniju vai to, kur es sakuļu akmeņus, lai taisītu omleti? Tev šķiet, ka tas uz­jautrinātu Sarkano Bulli, vai labāk izmēģināt to — ar dzie­došiem apelsīniem? Izmēģināšu visu, ko vien teiksi, — es būtu laimīgs, ja spētu ko darīt!

Mollija neatbildēja. Bullis nāca virsū, un Vienradze pieplaka zemei arvien zemāk un zemāk, līdz šķita, ka viņa tūlīt pārtrūks uz pusēm. Smendriks sauca: — Es zinu, kas jādara! Ja varētu, es viņu pārveidotu par kādu citu radījumu, kādu zvēru, kas būtu pārāk necils, lai Bullis to ievērotu. Bet to spētu tikai liels mags, tāds burvis kā Nikoss, kurš bija mans skolotājs. Kas spētu pārvērst Vien­radzi, tas varētu ari žonglēt ar gadalaikiem un jaukt gadus kā kārtis. Bet man nav vairāk spēka kā tev: pat mazāk, jo tu vari viņai pieskarties, bet es ne! — Tad viņš pēkšņi iesaucās: — Paskaties! Tas ir beidzies!

Noliektu galvu un baltuma vietā notraipījusies ziepju pelēka, Vienradze mierīgi stāvēja Sarkanā Buļļa priekšā. Viņa izskatījās pamesta un maziņa; un pat Mollija, kura viņu mīlēja, nespēja neieraudzīt, ka, zaudējis spīdumu, vienradzis ir absurds dzīvnieks. Lauvas aste, stirnas kājas, kazas pēdas, vēsas un smalkas krēpes, pārogļojies rags, un acis — ak, šīs acis! No visa spēka iecirtuši nagus, Mol­lija ieķērās Šmendrika rokā.

— Tev piemīt maģijas spēks! — Dziļa un skaidra kā pareģei izklausījās viņas pašas balss. — Varbūt tu to ne­spēj atrast, bet tev tas ir! Tu izsauci Robiņu Hudu, un tāda Robiņa Huda nemaz nav, bet viņš ieradās un bija īsts! Un tā ir maģija! Tev tā piemīt, ja vien tu uzdrošinies to sevī uzmeklēt!

Klusēdams Šmendriks ar saviem zaļajiem redzokļiem ieurbās Mollijas Grū acīs, it kā tieši tur sākdams meklēt savu maģiju. Vairs nedzīdamies pakaļ, bet ar savas klāt­būtnes svaru pārvaldīdams viņu, Bullis viegli pietuvojās Vienradzei, kas paklausīgi un pakļāvīgi devās tā priekš­galā. Viņš sekoja tai kā aitu suns, vadīdams to jūras un karaļa Hagarda izrobotā torņa virzienā.

— Nu, lūdzu! — Tagad jau Mollijas balss bija sairusi. — Lūdzu, tas nav godīgi, tā nedrīkst notikt! Viņš to aizdzīs pie Hagarda, un neviens to nekad vairs neierau­dzīs, neviens! Lūdzu, tu esi mags, tu to nepieļausi! — Viņas pirksti iegrima vēl dziļāk Šmendrika rokā. — Izdari kaut ko! — viņa raudāja. — Neļauj viņam, dari kaut ko!

Šmendriks ar ziņkārīgi pētījošu viltīgu skatienu no­raudzījās uz viņas iekrampētajiem pirkstiem. — Es neko netaisos darīt, — viņš novilka caur zobiem, — kamēr tu neatlaidīsi manu roku!

— Vai, — Mollija bilda, — atvaino!

— Zini, tā jau var apstādināt asinsriti, — burvis dzē­līgi noteica. Viņš parīvēja roku un spēra dažus soļus uz priekšu tieši Sarkanā Buļļa pēdās. Tur nu viņš stāvēja — sakrustotām rokām un augsti paceltu galvu, lai arī tā ik pa brīdim noslīga aiz lielā noguruma.

— Varbūt šoreiz, — Mollija izdzirda viņa murminā­šanu. — Varbūt šoreiz. Nikoss teica — ko gan Nikoss teica? Neatceros. Tas bija tik sen. — lādas savādas un se­nas skumjas viņa balsī Mollija nekad agrāk nebija-dzirdē­jusi. Tad, viņam ierunājoties, kā liesma uzdzirkstīja jautrība: — Nu, kas zin, kas zin? Ja šis nav īstais brīdis, varbūt es to par tādu varu padarīt? Tik daudz nu mierinā­juma ir, draudziņ Šmendrik. Tikai šoreiz es nevaru iedo­māties, kā tu varētu stāvokli pasliktināt vēl vairāk, nekā tas jau ir, — un viņš maigi iesmējās.

Būdams akls, Sarkanais Bullis nesamanīja garo stāvu uz ceļa, līdz kamēr nebija tam gandrīz uzdūries. Ošņā­dams gaisu, viņš apstājās; viņa rīklē plosījās vētra, bet lielās galvas kustības rādīja zināmu apmulsumu. Apstājās arī Vienradze, un Šmendrikam, ieraugot viņu tik paklau­sīgu, aizrāvās elpa. — Skrieniet! — viņš sauca. — Tagad skrieniet! — Bet viņa ne reizes neparaudzījās ne uz viņu, ne Bulli, ne uz ko citu kā vienīgi uz zemi sev zem kājām.

Izdzirdot Šmendrika balsi, Buļļa dārdoņa pieauga skaļumā un draudīgumā. Izskatījās, ka viņš vēlējās būt jau pametis ieleju reizē ar visu Vienradzi, un magam šķita, ka zina tam iemeslu. Aiz Sarkanā Buļļa pieaugošā spožuma varēja samanīt divas vai trīs iedzeltenas zvaig­znes, un debesis deva piesardzīgu mājienu, ka tuvojas sil­tāka gaisma. Brieda rītausma!

— Viņš vairās no dienasgaismas, — Smendriks pats pie sevis noteica. — To der atcerēties! — Viņš vēlreiz uzkliedza Vienradzei, lai tā mestos prom, bet viņa atbil­dēja vienīgi ar bungu rīboņai līdzīgu rēcienu. Vienradze aizauļoja uz priekšu, un, lai netiktu samīts, Šmendriks atlēca nost no viņas ceļa. Bullis cieši sekoja, tagad dzīdams viņu arvien straujāk — tā vējš dzenā vieglu, sapluinītu miglas dūmaku. Viņš panesās garām ar tādu jaudu, ka Šmendriks tika pacelts gaisā un nosviests pilnīgi citā vietā, kur viņš neko neredzošām acīm un liesmojošu galvu vēlās un kūleņoja, lai tikai netiktu samīdīts. Viņam likās, ka dzird Mollijas Grū spiedzienu.

Uzrausies uz viena ceļa, viņš pamanīja, ka Sarkanais Bullis ir aizdzinis Vienradzi gandrīz līdz biezokņa malai. Ja vien viņa vēl kaut reizīti mēģinātu bēgt! Taču viņa vairs nepiederēja pati sev, bet gan Bullim. Mags tikai paspēja uzmest viņai — kā pazudušai starp bālajiem ragiem — mirklīgu skatu, kad, to aizšķērsodami, nobangoja mežo­nīgi sarkanie pleci. Tad līgodamies, paguris un nelabu dūšu viņš pievēra acis un ļāva savam bezcerīgumam iz­solot sev cauri, līdz kaut kur kaut kas pamodās. Kādreiz tas jau bija viņā modies. Aiz prieka un bailēm viņš skaļi iekliedzās.

To, kādus vārdus maģija izrunāja šo otro reizi, viņš tā ari īsti nekad neuzzināja. Tie pameta viņu kā ērgļi, un viņš ļāva tiem izlidot; bet, kad pēdējais bija prom, atmetās tukšums, iesviedies viņam sejā kā pērkona grāviens. Tik ātri tas bija noticis. Vēl nealžirdzis, viņš saprata, ka, tikko uzradušās, viņa spējas atkal bija zudušas.

Priekšā stāvēja Sarkanais Bullis, klusi kaut ko pa zemi ostīdams. Šmendriks nespēja ieraudzīt Vienradzi. Cik ātri vien varēdams, viņš devās uz priekšu; bet tā bija Mollija, kas pienāca gana tuvu, lai saskatītu, ko īsti Bullis ošņā. Un kā bērns viņa iebāza mutē pirkstus.

Nomesta pie Sarkanā Buļļa kājām kā gaismēnas kaudzīte gulēja jauna kaila meitene. Viņas āda bija kā sniegs mēnesnīcā. Balti kā ūdenskritums, smalkie, viļ­ņainie mati sniedzās gandrīz līdz jostasvietai. Viņas seja bija paslēpta rokās.

— Vai tu to esi izdarījis? — Aizmirsdama par bries­mām, Mollija pieskrēja pie meitenes un nometās ceļos. Pa­cēlis savu milzīgo, aklo galvu, Sarkanais Bullis lēni pa­grieza to Šmendrika virzienā. Lai gan viņš vēl arvien kā lēni plūstoša lava kvēloja mežonīgā spīdumā, likās, ka, pelēkajām debesīm izgaismojoties, viņš sadila un nobā­lēja. Mags apsvēra, kādi gan ir viņa īstie izmēri un krāsa, kad viņš ir vienatnē.

Badīdams ar savu stindzinošo dvašu, Sarkanais Bullis vēlreiz apošņāja mierīgo augumu. Tad bez vienas skaņas viņš aizlēkšoja atpakaļ biezoknī un, paspēris trīs gigan­tiskus soļus, nozuda no redzes loka. Šmendriks pēdējo­reiz viņu saskatīja, kad tas sasniedza ielejas malu: bez­veidīgs, kā vienvienīga virpuļojoša sarkana tumsa, kāda parādās, dziļās sāpēs aizverot acis. Ragi bija kļuvuši par diviem vissmailākajiem torņiem vecā karaļa Hagarda nedrošajai pilij.

Ielikusi baltās meitenes galvu sev klēpī, Mollija vēl arvien un arvien čukstēja: — Ko tu esi izdarījis? — Miegā gandrīz smaidošā, klusā meitenes seja bija skaistākā, kādu Šmendriks jebkad redzējis. Tā viņu vienlaikus gan sā­pināja, gan sildīja. Mollija glaudīja savādos matus, bet Šmendriks virs aizvērtajām acīm, uz pieres ievēroja ne­lielu, tumši izceltu zīmi. Tā nebija ne rēta, ne sasitums. Tā izskatījās pēc zieda.

— Ko tu ar to gribi sacīt — ko es esmu izdarījis? — viņš prasīja vaidošajai Mollijai. — Ar maģijas spēku pa­glābis viņu no Buļļa, tas ari viss! Ar maģijas spēku, dzirdi, ar savas patiesās maģijas spēku! — Un viņš kļuva bez­palīdzīgs aiz prieka, jo gribēja diet un stāvēt mierā vien­laikus; viņš trīcēja no apslāpētiem kliedzieniem un neizteiktām runām, un tajā pašā laikā nebija nekā, ko viņš gribētu pateikt. Iā nu viņš, apskaudams pats sevi, vien­kārši muļķīgi smējās, līdz sāka elsot, un, kad kājas kļuva slābanas, atgāzās lejā pie Mollijas.

— Dod man apmetni! — ieteicās Mollija. Mirkšķinā­dams mags staroja viņai pretī. Viņa pasniedzās un nelaip­ni norāva izdilušo apmetni no viņa pleciem. Tad viņa to aptina, cik nu bija iespējams, ap guļošo meiteni. Izdilu- mos meitene spīdēja kā saule caur lapām.

— Bez šaubām, tu domā, kā es grasos viņu atgriezt īstajā izskatā, — Smendriks bilda. — Nebrīnies! Kad vaja­dzēs, spēks manī atgriezīsies — tik daudz nu es tagad zinu. Kad es to piesaukšu, tas atnāks, bet ne jau nu šodien. — Viņš impulsīvi sagrāba Mollijas Grū galvu savās garajās rokās. — Bet tev bija taisnība, — viņš kliedza, — tev bija taisnība! Tas manī ir, un tas ir mans!

Samocītām ausīm un apsārtušu vaigu Mollija atrāvās no viņa. Meitene klēpī pārtrauca smaidīt un nopūtusies aizgriezās no saullēkta. Mollija bilda: — Smendrik, tu na­baga cilvēciņ, burvi, vai tu nesaproti, ka…

— Ko? Te nav ko saprast! — Taču pēkšņi viņa balss kļuva barga un piesardzīga, bet zaļās acis — izbijušās. — Sarkanais Bullis nāca pēc Vienradzes, tāpēc viņu vajadzēja pārvērst. Pati vēl lūdzies — ko nu tagad tā sa­bijies?

Drebelīgi, kā veca sieva, Mollija pakratīja galvu. — Es nezināju, ka tu grasies viņu pārvērst cilvēkbērnā. Tu labāk būtu varējis… — Nenobeigusi viņa aizgriezās. Viena viņas roka turpināja glaudīt baltās meitenes matus.

— Ne jau es izvēlējos veidolu, bet maģija, — Smen­driks atbildēja. — Kumēdiņu rādītājs var izvēlēties šādu krāpšanos vai tādu, bet burvis ir līdzeklis, ēzelis, kas nogādā savu pavēlnieku, kur nākas. Burvis gan izsauc, taču izvēlas maģija. Ja tā pārvērš vienradzi cilvēkbūtnē, tad tā ari bija vienīgā iespēja. — Viņa seja afektā kvēloja, kas to padarīja vēl jaunāku. — Es esmu pārnesējs, — viņš dziedāja. — Es esmu mājoklis, es esmu vēstnesis…

— Tu esi idiots, — Mollija Grū dedzīgi iebilda. — Vai dzirdi? Labi, tu esi burvis, bet tu esi stulbs burvis. — Tobrīd, virinādama plaukstas un plakstiem pulsējot kā putnēna krūtīm, meitene mēģināja pamosties. Kad Mol­lija un Smendriks paraudzījās viņā, viņa maigi nopūtās un atvēra acis.

Tās bija vairāk atstatu viena no otras, kā parasts, un arī dziļāk; tumšas kā dziļjūra, tās tomēr gaismojās no savādajām, mirgojošām radībām, kuras nekad neuzpeld līdz ūdens virsmai. Vienradzi varētu pārvērst par ķirzaku, gliemezi vai zosi, bet vienalga acis viņu nodotu, domāja Mollija. Mollija jau nu to pamanītu.

Meitene gulēja nepakustēdamās, redzēdama sevi tik­lab Mollijas, kā Šmendrika acīs. Tad vienā rāvienā viņa pielēca kājās, melnajam apmetnim ieslīdot Mollijas klēpī. Brīdi viņa griezās ap sevi, raudzīdamās uz rokām, kuras viņa kā liekas bija pierāvusi krūtīm. Ar muļķīgu, izmisušu jokdara upura izteiksmi sejā viņa šūpojās un gorījās kā pērtiķēns, taisot trikus. Neskatoties uz to, visas viņas kustības bija skaistas. Viņas iesprostotās šausmas šķita daudz jaukākas par jebkuru prieku, kādu Mollijai bija nācies redzēt, un tas arī bija pats baismīgākais visā.

— Ēzelis! — Mollija sauca. — Vēstnesis!

— Es varu viņu pārvērst atpakaļ, — aizsmacis atbil­dēja burvis. — Neuztraucies par to! Es varu viņu pārvērst atpakaļ!

Spīdēdama saulē, baltā meitene streipuļoja šurp un turp ar savām stiprajām, jaunajām kājām. Pēkšņi paklu­pusi, viņa pakrita — tas bija slikts kritiens, jo viņa nezi­nāja, kā balansēt ar rokām. Mollija piesteidzās, bet mei­tene, pieplakusi pie zemes un raudzīdamās viņā, klusā balsi vaicāja: — Ko jūs esat ar mani izdarījuši? — Mollija Grū sāka raudāt.

Sasalušiem sviedriem sejā, bet izlīdzinātu balsi Šmen­driks panāca uz priekšu. — Es jūs pārvērtu cilvēkā, lai izglābtu no Sarkanā Buļļa. Man nekas cits neatlika. Tiklīdz varēšu, es jūs pārvērtīšu atpakaļ.

— Sarkanais Bullis, — meitene čukstēja. — Ak! — Viņa mežonīgi trīcēja, it kā kāds no iekšpuses purinātu un dre­binātu viņas ādu. — Viņš bija pārāk spēcīgs, pārāk spē­cīgs. Viņa spēkam nebija ne sākuma, ne gala. Viņš ir ve­cāks par mani.

Meitenes acis iepletās, un Mollijai šķita, ka tajās kā liesmojoša zivs, tās šķērsodams visā dziļumā un beigās izzuzdams, ieiet Sarkanais Bullis. Meitene bikli sāka taus­tīt seju un, sajutusi tās apveidu, brīžam šausmās atrāva roku. Viņas sakrampētie pirksti sataustīja zīmi uz pieres, un, aizvērusi acis, viņa izdvesa zaudējuma, paguruma un galēja izmisuma smalkās, caururbjošās skaņas.