Pēdējais vienradzis

— Ko jūs ar mani esat izdarījuši? — viņa žēlojās. — Es te nomiršu! — Un viņa skrāpēja savu gludo augumu, līdz gar pirkstiem sāka tecēt asinis. — Es te nomiršu! Es nomiršu! — Bet, lai gan bailes slējās un kāpa viņas balsī, rokās, kājās un baltajos matos, kas ieskāva viņas jauno augumu, tās nemanīja viņas sejā. Iā palika netraucēti mierīga.

Mollija, cik tuvu vien uzdrīkstēdamās, pārliecās viņai pāri un lūdza to nesavainot sevi. Bet Šmendrika vārdi nobrīkšķēja kā zari rudenī: — Esiet mierīga! Maģija zināja, ko dara. Esiet mierīga un uzklausiet!

— Kāpēc tu neļāvi Bullim mani nogalināt? — baltā meitene ievaimanājās. — Kāpēc neatstāji mani harpijai? Tas būtu daudz labāk, nekā iesprostot mani šādā būrī! — Burvis saviebās, atcerēdamies Mollijas Grū ņirdzīgos apvainojumus, bet atbildēja bezcerīgā mierā: — Pirmkārt, šis ir visai pievilcīgs veidols. Vismaz cilvēcīgai būtnei neko labāku nevarētu vēlēties!

Viņa noraudzījās uz sevi: sāniski pār plecu un gar rokām, tad lejup uz sakasīto, sašvīkāto augumu. No­stādamās uz vienas kājas, viņa pārbaudīja otras pēdu, piemiedza acis, lai ieraudzītu sudrabainās uzacis, pašķielēja uz vaigiem, lai pamanītu degunu, un pat pētoši nolūkojās delma zaļajās vēnās, kas pulsēja tik jautri kā ūdrēni. Beidzot viņa pavērsa seju pret burvi, un atkal viņš aizturēja elpu. Esmu paveicis ko maģisku, viņš nodomāja, taču skumjas kā piecirsts makšķerāķis asi nozibsnīja viņa rīklē.

— Jums jau vienalga, — viņš iesāka. — Es jūs būtu varējis pārvērst arī par degunradzi, no kura viss šis muļķīgais mīts ir sācies. Bet zem šīs maskas jums vismaz ir cerības sasniegt karali Hagardu un uzzināt, kas noticis ar jūsu tautu. Paliekot par vienradzi, jūs sagaidītu tāds pats liktenis kā pārējos — ja vien jūs nedomājat, ka varētu sakaut Bulli, nākamreiz tiekoties.

Baltā meitene pakratīja galvu: — Nē, nemūžam. Otr­reiz es pat tik ilgi neizturētu. — Viņas balss bija tik klusa, it kā tās kauli būtu salauzti: — Mana tauta ir pagaisusi, un ari es tai driz sekošu, lai kādā veidolā tu mani neiespros- totu! Vienīgi šo es būtu izvēlējusies kā pēdējo. Degun­radzis ir tikpat neglīts un mirstīgs kā cilvēks, bet tas vis­maz nemūžam neiedomāsies, ka ir skaists.

— Protams, ka ne, — burvis piekrita. — Tieši tāpēc viņš arī mūžīgi paliks degunradzis un nekad netiks uzai­cināts uz Hagarda galmu. Taču jauna meitene — kuru nenodarbina domas par to, ka viņa nav degunradzis, — tāda meitene pa to laiku, kamēr karalis un viņa dēls centīsies viņu atminēt, pati spēs atšķetināt savu mīklu līdz galam. Jo degunradži jau meklējumos nedodas, bet jau­nas meitenes gan.

No lielā karstuma debesis jau bija sakupušas, saule — izkususi par peļķi lauvas krāsā, un Hagsgeitas līdzenumā rosījās vienīgi smags un sasmacis vējš. Kailā meitene ar zieda zīmi pierē klusi lūkojās uz zaļacaino vīru, kamēr sie­viete vērās abos. Dzeltenbrūnajā rītā karaļa Hagarda pils neizskatījās ne tumša, ne nolādēta, vienīgi nokvēpusi, panīkusi un vāji būvēta. Tas kārnās smailes nemaz nelī­dzinājās buļļa ragiem, drīzāk gan āksta mices radziņiem. Vai arī dilemmas ragiem, Šmendriks nodomāja. Vienīgi dilemmai gan nevarētu būt divi ragi.

Baltā meitene ierunājās: — Es tomēr vēl esmu es pati. Šis ķermenis mirst. Es jūtu, kā tas pūst man visapkārt. Kā gan jebkas mirstīgs var būt īsts? Kā to var uzskatīt par patiesi skaistu? — Mollija Grū atkal uzmeta viņai plecos bezcerīgo burvja apmetni — ne jau aiz kautrības vai pie­klājības, bet aiz savāda žēluma, it kā lai viņa pati sevi neieraudzītu.

— Es jums ko pastāstīšu, — ierunājās Šmendriks. — Kā jau minēju, bērnībā es gāju mācībā pie varenākā no visiem burvjiem — lielā Nikosa. Bet pat Nikoss, kas spēja kaķpēdiņas pārvērst kaķos, sniegpārsliņas — sniegpulk- steriīšos un vienradžus — cilvēkos, mani spēja pārvērst tikai par karnevāla kāršu krāpnieku. Beidzot viņš atzina: — Mans dēls, tava nemākulība ir tik neaptverama un tava neziņa — tik neizmērojama, ka pilnīgi droši tevī iemājo lielāki spēki, kādus jebkad esmu pazinis. Diemžēl tas man tagad atspēlējas, un pat es nezinu, kā visu pārvērst atpa­kaļ. Noteikti tev pašam ar laiku jānonāk līdz sava spēka pilnbriedam; un, atklāti runājot, uz to tev vēl ilgi nāksies gaidīt. "Iādēļ es paģēru, ka no šīs dienas tu vairs nenove­cosi, bet nesekmīgi ceļosi apkārt pa pasauli, līdz beidzot nonāksi pats pie sevis un apzināsies, kas īsti esi. Nevajag pateicības! Tavs liktenis mani baida.

Nepieradušajā sejā Vienradzes skaidrās, amarantu krāsas acis, ar kurām baltā meitene palūkojās burvī, izska­tījās pārsteidzoši maigas, bet viņa neko neteica. Iā bija Mollija Grū, kas ievaicājās: — Un ja nu tu atrastu savu maģiju — ko tad?

— Tad burvestība būs atburta, un es sākšu mirt, kā es to jau darīju, kad piedzimu. Pat lielākie burvji, tāpat kā visi pārējie, arī noveco un mirst. — Garais, tievais, noplu­kušais, pēc putekļiem un iedzeršanas smaržojošais vīrs sāka šūpoties un bezmaz iemiga, līdz atžirba atkal. — Es jau minēju, ka esmu vecāks nekā izskatos. Es piedzimu kā mirstīgais, bet nu jau pārāk ilgi un muļķīgā kārtā esmu nemirstīgs, taču kādudien atkal kļūšu mirstīgs un tieši tāpēc es zinu to, ko vienradži nespēj zināt. Viss mirstīgais ir skaists — vēl skaistāks par vienradžiem, kas, būdami skaistākie radījumi pasaulē, dzīvo mūžīgi. Vai sapratāt?

— Nē, — meitene atbildēja.

Burvis garlaikoti nosmaidīja. — Gan sapratīsit. Bet, ja ne, vienalga, jums jāseko šai pasakai, ja jau reiz kopā ar mums visiem esat tajā. Ja vēlaties atrast savu tautu, ja vēlaties atkal kļūt par vienradzi, jums jāseko šai pasakai līdz pat karaļa Hagarda pilij vai vienalga līdz kurienei. Pasaka nevar beigties bez princeses.

— Es nesekošu! — Vēsajiem matiem noslīgstot ze­māk, baltā meitene piesardzīgām kustībām atkāpās. — Es neesmu ne princese, ne mirstīgā, un es nekur nedošos. Kopš es pametu savu mežu, mani piemeklējušas vienīgi nelaimes, un vienradžus šai valsti vispār nekas labs nevar būt piemeklējis. Atdod manu īsto veidolu, un es atgrie­zīšos savā mežā pie saviem kokiem un dīķa. Tavai pasakai nav varas pār mani. Es esmu vienradze. Es esmu pēdējais vienradzis.

Vai senāk koku zili zaļajā klusumā viņa to jau reiz nebija teikusi? Mollija Grū uzrunāja Šmendriku, kas tur­pināja smaidīt: — Pārvērt viņu atpakaļ! Tu teici, ka vari. Ļauj viņai doties mājup!

— Es to nespēju. Es jau teicu, ka man nav varas pār maģiju — vismaz pagaidām. Un tāpēc arī man jādodas uz pili, lai vai kāds likten's vai laime mūs tur gaidītu. Ja es tagad mēģinātu viņu pārveidot, varētu iznākt arī degun­radzis. Tas būtu labākajā gadījumā. Ļaunākajā… — Viņš noskurinājās un apklusa.

Meitene aizgriezās un raudzijās uz pili, kas bija nošķiebušies pār ieleju. Viņa nespēja saskatīt ne mazāko kustību tās logos vai ļodzīgajos tornīšos, ne mazākās Sarkanā Buļļa zīmes. Taču viņa apzinājās, ka tas perinās pie pils saknēm, gaidīdams, līdz uznāk nakts: stiprāks par stipru un neuzveicams kā pati nakts. Un viņa otrreiz pieskārās vietai pierē, kur agrāk bija rags.

Kad viņa pagriezās, gan vīrietis, gan sieviete bija sē­dus aizmiguši. Pavērtām mutēm viņu galvas balstījās gaisā. Satvērusi pie kakla melno apmetni, viņa raudzījās, kā tie elpo. Pirmo reizi pavisam vāri viņa sajuta jūras smaržu.

Sardze pamanīja viņu tuvošanos neilgi pirms saul­rieta, kad jūra bija kļuvusi žilbinoši līdzena. Sargi soļoja gar otru lielāko no visiem greizajiem tornīšiem, kas izdīga no pils un piedeva tai līdzību ar savādajiem kokiem, kuru saknes aug uz augšu. No turienes abi vīri varēja pārredzēt visu Hagsgeitas ieleju līdz pat pilsētai un smailajiem kal­niem aiz tās, kā ari ceļu, kas nāca no ielejas malas līdz pat lielajiem, nošļupušajiem karaļa Hagarda pils parādes vārtiem.

— Vīrietis un divas sievietes. — Pirmais sargs pār­skrēja uz otru torņa galu — no šāda pārskrējiena visas iekšas varēja apgriezties otrādi, jo tornis bija tik ļoti sašķie­bies, ka tagad pusi no sarga debesim aizņēma jūra. Pils bija uzsēdusies uz klints, kura kā naža asmens cirtās lejup pretī šaurajai dzeltenajai piekrastei, kas vietās, kur pa­cēlās zaļganmelni akmeņi, bija noskurinājusies kaila. Uz tiem mīņājās mīksti maisveidīgi putni un zvaigoja: — Vai- neteic?! Vaineteic!?

Otrs sargs sekoja mierīgākā solī. — Jā, vīrietis un sie­viete. Bet par trešo, tai apmetni, par to gan es neesmu drošs. — Abi sargi bija tērpušies pašdarinātos bruņu- kreklos — uz pusģērētām ādām uzšūti zvaniņi, pudeļu vāciņi un ķēdes posmi; sarūsējušās ķiveres viņu sejas padarīja neredzamas, taču pēc balss un gaitas otrs likās vecākais. — Par to, kas melnajā apmetnī, tā uzreiz nevar tikt skaidrībā.

Pret margām nobrāzdams un atstādams dažas knie­des no savām nabadzīgajām bruņām, pirmais sargs izlie­cās pāri otrādi apgāztās jūras žilbinoši oranžajai gaismai un ziņoja: — Ta ir sieviete. Drīzāk es varētu sākt šaubīties pats par savu dzimumu.

— To tu varētu gan, — sardoniski piezīmēja otrais. — Bez tā, ka tu jāj uz zirga, nekā cita, kas vīram pienāktos, tu nedari. Es tevi brīdināju: nesteidzies ar secinājumiem par to trešo! Pagaidi un tad redzēsi!

Nepagriezdamies pirmais sargs atbildēja: — Pat ja es būtu uzaudzis, ne reizes nesapņodams par abiem pasau­les noslēpumiem, pat ja es katrā sastaptajā sievietē ne­būtu samanījis kādu atšķirību no sevis, pat tad es sapras­tu, ka šī būtne atšķiras no visa, ko esmu redzējis līdz šim. Man vienmēr bijis žēl, ka nespēju tev izpatikt, bet tagad, raugoties viņā, man žēl, ka nekad neesmu izpaticis pats sev. Patiesi žēl!

Viņš vēl vairāk pārliecās margām, pūlēdamies labāk saskatīt lēnīgo ceļinieku trijotni. Aiz viņa sejsega no- šķinda smiekliņš: — Otra sieviete izskatās neganta, lai­kam ari noberzusi papēžus. — Viņš turpināja ziņot: — Vīrie­tis gan — tīri patīkams, vienīgi viņš ir no tiem klaidoņiem. Kaut kāds spēlmanis vai menestrelis. — Labu laiku apklu­sis, viņš vēroja to tuvošanos.

— Bet trešā? — beidzot apvaicājās vecākais. — Tava saulrieta fantāzija ar savādajiem matiem? Vai šī stundas ceturkšņa lūkošanās viņā jau nav piebeigusi un izvārdzi­nājusi tevi — tu viņu esi redzējis vēl tuvāk, nekā mīlētā­jam pienāktos! — Viņa balss ķiverē čabēja kā nagainas pēdiņas pieskārieni.

— Lai cik tuvu viņa arī pienāktu, man šķiet, ka pa īstam es tā arī nekad viņu neieraudzišu. — Sarga klusi­nātā balss bija nožēlas pilna, un tajā atskanēja zaudētās iespējas. — Viņā ir kaut kas jauns. Pirmreizējs. Ievēro, kā viņa kustas, kā staigā, kā pagriež galvu — it kā neviens agrāk to vēl nebūtu darījis. Kā viņa ieelpo un izelpo — it kā pārējie visā pasaulē nezinātu, cik gaiss ir gards. Tas viss radīts viņai vienīgai. Ja izrādītos, ka viņa piedzimusi tikai šorīt, es vienīgi pabrīnītos, cik viņa jau veca.

Klusēdams otrs sargs noraudzījās uz trim klejotājiem. Pirmais viņu ieraudzīja garais vīrs, tad negantā sieva. Viņu acīs atspoguļojās vienīgi sarga tukši bargās un čūlai- nās bruņas. Bet tad galvu pacēla meitene melnajā, izpostī­tajā apmetnī, un viņš atkāpās no margām, aizsargādamies no viņas skata ar skārdā cimdoto roku. Pēc brīža viņa ar ceļabiedriem jau nonāca pils ēnā, un, roku nolaidis, viņš mierīgi teica:

— Var būt, ka ārprātīga. Tikai traka meitene vēl tā varētu skatīties. Diezgan nepatīkami, bet vismaz daudz labāk par to otru iespēju.

— Un kāda tā būtu? — pēc klusuma brīža mudināja jaunākais.

— Tāda, ka viņa patiesi ir šorīt piedzimusi. Tad jau tomēr labāk traka. Kāpsim nu lejā!

Kad vīrietis un abas sievietes bija sasnieguši pili, tad, sakrustojuši savas trulās, greizās āvas un novietojuši savā priekšā liektos sirpjveida zobenus, abi sargi jau stāvēja katrs savā vārtu malā. Saulei norietot un jūrai izbalējot, viņu absurdās bruņas izskatījās arvien draudošākas. Sav­starpēji saskatīdamies, ceļinieki vilcinājās. Aiz viņiem ne- slējās tumši torņi, un viņu acis bija bez aizsegiem.

— Nosauciet savus vārdus, — atskanēja otrā sarga izkaltusi balss.

Garais vīrs paspēra soli uz priekšu. — Es esmu burvis Smendriks. Ta ir Mollija Grū, mana izpalīdze — un šī ir lēdija Amalteja. — Viņš stostījās, kā mēdz gadīties pirmajā reizē. — Mēs vēlamies audienci pie karaļa Hagarda, — viņš turpināja. — Esam mērojuši tālu ceļu, lai viņu sa­staptu.

Otrs sargs gaidīja, līdz atbildēs jaunākais, bet tas tikai raudzījās lēdijā Amaltejā. Vecākais nepacietīgi izgrūda: — Ziņojiet par savu vajadzību pie karaļa Hagarda!

— Es ziņošu par to pašam Hagardam, — burvis atbil­dēja. — Kas nu tā būtu par vajadzību karaļa līmenī, ko varētu uzticēt durvju sargiem un šveicariem? Vediet mūs pie viņa!

— Kādi gan karaliski jautājumi klaidonim muldoņām burvim būtu apspriežami ar pašu Hagardu? — drūmi atvaicāja otrs sargs. Tomēr viņš pagriezās un lieliem so­ļiem iegāja pils vārtos, un karaļa viesi izklaidus sekoja. Kā pēdējais, tikpat maigiem soļiem kā lēdijai Amaltejai, neapzināti imitēdams katru viņas kustību, ieklejoja jaunā­kais sargs. Noraudzīdamās uz jūru, viņa bridi pakavējās pie vārtiem, un sargs darīja to pašu.

Biedrs dusmīgi viņam uzsauca, taču jaunais sargs jau bija citā dienestā un par savu pienākumu neizpildi jau bija atbildīgs citam kapteinim. Viņš iegāja pa vārtiem, kad lēdija Amalteja to jau bija izdarījusi. Sekodams viņš savā nodabā sapņaini dūca:

— Kas gan tāds notiek ar mani?

Kas gan tāds notiek ar mani?

Nobijies, laimīgs — nemāku teikt!

Kas gan tāds notiek ar mani?

Viņi šķērsoja bruģētu pagalmu, kurā izžautā, aukstā veļa aptaustīja viņu sejas, un caur mazām durtiņām iegāja tik milzīgā zālē, ka tumsā nevarēja saskatīt ne tās sienas, ne griestus. Viņi vilkās pāri zālei, kuras lielie akmens pīlāri slējās augšup, neredzami kaut kur aizliekdamies. Milzī­gajā zālē viņu elpa atbalsojās, un tikpat skaidri kā viņējos varēja sadzirdēt arī kādu mazāku radību soļus. Mollija Grū cieši turējās Šmendrikam blakus.

Lielās zāles galējās durvis veda uz trepju telpu. Logu tajā bija maz, bet gaismas nekādas. Kāpjot augšup, plānās trepītes vijās ap sevi arvien ciešāk un ciešāk, līdz likās, ka pat katrs pakāpiens jau ir apgriezies sev apkārt un ka tor­nis viņus apskauj kā sviedraina dūre. Viņus apņēma un viņos noraudzījās tumsa. Tai bija salijuša suņa smaka.

Dziļumā kaut kas iedārdējās. Tornis nodrebēja kā pret sēkli uzdūries kuģis un atbildēja ar dobjiem akmeņu vaidiem. Iekliegušies trīs ceļinieki centās noturēties uz trīcošajām kāpnēm, bet viņu ceļvedis nevilcinādamies un bez vārda runas turpināja kāpt. Jaunākais kaislīgi čukstē­ja lēdijai Amaltejai: — Viss kārtībā, nebaidieties! Tas ir tikai Bullis. — Atbalss viņa vārdiem nebija.

Otrais sargs pēkšņi apstājās, izvilka no slēptuves at­slēgu un iebakstīja to, kā likās, taisni plikajā sienā. Daļa sienas pavērās, un nelielā procesija ieslīdēja zemā, šaurā telpā ar vienu logu un krēslu pašā tālākajā tās galā. Nekā cita nebija: ne mēbeļu, ne paklāju, ne aizkaru, ne gobe­lēnu. Telpā bija vienīgi pieci cilvēki, lielais krēsls un uzle­cošā jaunā mēness miltainā gaisma.

— Šī ir karaļa Hagarda troņa istaba, — teica sargs.

Burvis satvēra viņu aiz bruņotā elkoņa un pagrieza

pret sevi. — Šī ir celle. Tīrais kaps. Dzīvs karalis te nesē­dēs. Ved mūs pie Hagarda, ja viņš vēl ir dzīvs!

— Spriediet paši. — Atraisījis ķiveri un nocēlis to no sirmās galvas, sargs šaudīgā balsī atbildēja: — Karalis Hagards esmu es!

Viņa acis bija Sarkanā Buļļa ragu krāsā. Viņš bija ga­rāks par Šmendriku, un viņa skarbi konturētā seja nelikās ne jauka, ne muļķīga. Tā bija līdakas seja: gariem, aukstiem žokļiem, stiegriem vaigiem un krampīgu kalsnu kaklu. Viņam varēja dot septiņdesmit, astoņdesmit vai pat vai­rāk gadu.

Turēdams padusē ķiveri, priekšplānā iznāca pirmais sargs. Pavērtu muti Mollija Grū blenza viņā — tā bija tā pati draudzigā, izspūrušā jaunā prinča seja, kurš lasīja žurnālu, kamēr viņa princese centās sasaukt vienradzi. Karalis Hagards iepazīstināja: — Šis ir Lirs.

— Sveiki! Prieks iepazīties! — Prinča Lira smaids, kā cerību pilns kucēns izgrozījās starp viņu kājām, kamēr dziļās, miglaini zilās acis aiz spurainajām skropstām mie­rīgi vērās lēdijā Amaltejā, saskatīdamas viņu tikpat patiesi, kā cilvēks redz vienradzi. Arī viņa klusa kā dārg­akmens paraudzījās pretī. Taču princi apņēma savādi laimīga pārliecība, ka viņa ir ieskatījusies dziļi viņa iekšienē — līdz pat alām, par kuru esamību viņš nekā nezināja un kurās viņas skatiens dziedoši atbalsojās. Kaut kur dienvidrietumos no divpadsmitās ribas sāka mosties brīnumi — līdz viņš pats, vēl aizvien atspoguļodams lē­diju Amalteju, sāka spīdēt.

— Kāds ir jūsu nāciena iemesls?

Nokrekšķinājies burvis Šmendriks paklanījās bālacai-

najam vecim. — Mēs vēlamies iestāties jūsu dienestā. Karaļa Hagarda leģendārais galms ir tālu izslavēts…

— Man kalpotāju nevajag. — Pēkšņi karaļa seja un augums vienaldzīgi atslāba, un viņš aizgriezās. Tomēr Šmendriks sajuta, ka šai akmens krāsas ādā un pie sirmo matu saknēm vēl kavējās ziņkārība, un viņš piesardzīgi ieminējās: — Bet jums taču ir sava svīta, savi pavadoņi. Vienkāršība gan ir bagātākā karaļa rota, taču tādam kara­lim kā Hagards…

— Es sāku zaudēt jebkādu interesi par jums, — čabošā balss pārtrauca, — un tas jau ir ļoti bīstami. Paies vēl brīdis, un es būšu jūs pilnībā aizmirsis un pat neatce­rēšos, ko esmu ar jums izdarījis. Un tas, ko es aizmirstu, ne tikai pārtrauc eksistēt, bet pirmām kārtām nekad īsti nav ari eksistējis. — To pateicis, viņš tāpat kā dēls vērsa savu skatu pret lēdiju Amalteju.

— Mans galms, — viņš turpināja, — kā jūs to nodē­vējāt, sastāv no četriem bruņnešiem. Ja spētu, es iztiktu ari bez viņiem, jo viņi izmaksā vairāk, nekā ir vērti, tāpat kā viss pārējais. Taču viņi pamīšus ir gan sargi, gan pavāri un no attāluma piedod arī līdzību ar armiju. Kādi gan vēl pavadoņi man būtu vajadzīgi?

— Bet visi galma prieki, — burvis iesaucās, — sarunas, sievietes, strūklakas, mūzika, medības, maskarādes un varenās dzīres…

— Priekš manis tam nav nozīmes, — karalis Hagards atbildēja. — Es tam visam esmu izgājis cauri un laimīgāks neesmu kļuvis. Es netaisos uzturēt neko tādu, kas nepa­darītu mani laimīgu.

Lēdija Amalteja klusi pagāja viņam garām un caur logu raudzījās naksnīgajā jūrā.

Uztaustījis pareizo stīgu, Smendriks paziņoja: — Es pilnībā jūs saprotu! Cik visi šie pasaulīgie labumi jums šķiet nogurdinoši, banāli un sekli! Laime jums jau apni­kusi, izjūtas un neauglīgie prieki jūs pārsātinājuši un izvārdzinājuši. Ta ir visu karaļu nelaime, tāpēc nevienam citam kā karalim tik ļoti vajadzīgi burvja pakalpojumi. Jo tikai burvim šī pasaule ir mūžīgi mainīga, bezgalīgi plūs­toša un allaž jauna. Tikai viņam ir zināms pārmaiņu noslēpums, tikai viņš patiesi izprot, ka par visu augstāka ir kāre kļūt par kaut ko citu, kuras dēļ visi ir gatavi ver­dziski zemoties, un tieši no šī universālā sprieguma burvis gūst savu spēku. Jo burvim marts ir maijs, sniegs ir sārts, zāle — zila; šis ir tas vai jebkas cits. No šodienas lai jums tiek burvis!

Viņš beidza, nometies uz viena ceļa un plaši izpletis abas rokas. Nervozi atkāpdamies, karalis Hagards murmi­nāja: — Celieties, celieties, man no jums jau galva reibst! Turklāt man jau ir karaliskais burvis!

Ar tukšuma izteiksmi piesarkušajā sejā Smendriks smagi uzrausās kājās. — Jūs netikāt minējis. Kā viņu sauc?

— Par Mabruku, — karalis Hagards atbildēja. — Es reti viņu pieminu. Pat mani bruņneši nezina, ka viņš dzīvo šai pilī. Mabrukam piemīt visas jūsu jau minētās īpašības un vēl tādas, kas jums pat sapņos nav rādījušās. Savā arodā viņš tiek dēvēts par "burvju burvi". Neredzu nekādu va­jadzību viņu aizvietot ar kādu klaiņojošu bezvārda klaunu…

— Taču es redzu! — izmisīgi iestarpināja Smendriks. — Šo vajadzību jūs pats izteicāt vēl pirms minūtes. Šis brī­nišķais Mabruks nedara jūs laimīgu!

Karaļa nežēlīgo seju aizēnoja gausa neapmierinātība un aizdomas par nodevību. Uz acumirkli viņš izskatījās pēc apmulsuša jaunekļa. — Tik tiešām, tā ir taisnība, — karalis Hagards nomurmināja. — Mabruka maģija mani nav iepriecinājusi jau ilgi. Nez, cik ilgi tas varētu būt? — Mundri sasitis plaukstas, viņš iekliedzās: — Mabruk! Mabruk! Parādies, Mabruk!

— Esmu šeit, — no istabas tālīnā stūra atskanēja zema balss. Tur stāvēja vecs vīrs tumši vizuļojošā talārā un smailā, mirdzīgā cepurē, un neviens nevarētu droši ap­galvot, ka viņš pilnā augumā jau tur nestāvēja, viņiem ienākot. Viņa bārda un uzacis bija sirmas, gudrā seja — maigi veidota, bet acis — cietas kā krusas graudi. — Ko jūsu majestāte vēlas?

— Mabruk, šis kungs ir no jūsu brālības. Viņa vārds ir Šmendriks.

Vecā burvja ledainās acis viegli iepletās, un viņš cieši nopētīja noplukušo vīru. — Ei, tik tiešām! — šķietami iepriecināts, viņš izsaucās. — Šmendrik, dārgo zēn, cik patīkami tevi sastapt! Tu jau mani neatcerēsies, taču es biju tava dārgā skolotāja, vecā Nikosa, tuvs draugs. Na­baga vīrs lika tik lielas cerības uz tevi! Ta, tā, tas tik ir pār­steigums! Un tu tiešām vēl esi mūsu arodā? Vai, tu gan esi apņēmīgs puisis! Es vienmēr esmu teicis — neatlaidība ir deviņas desmitdaļas no jebkuras mākslas — cita lieta, pro­tams, ka būt par mākslinieka deviņām desmitdaļām nav nekādas jēgas. Bet kas gan tevi atvedis šurp?

— Viņš ir ieradies, lai ieņemtu tavu vietu, — karalis Hagards kategoriski un viennozīmīgi paziņoja. — Tagad viņš būs mans karaliskais burvis.

Lai arī burvis nemaz nešķita pārsteigts par karaļa lē­mumu, Šmendrika izbrīna pilnā satrūkšanās nepagāja Mabruka acīm secen. Bridi apsvērdams, vai vērts izrādīt dusmas, to vietā viņš tomēr izvēlējās sirsnīga ieprieci­nājuma toni. — Kā jūsu Majestātei labpatīk, mūžīgi mūžos, — viņš murrāja. — Varbūt vienīgi Jūsu majestāte vēlēsies uzzināt ko vairāk par savu jauno burvi. Noteikti dārgajam Šmendrikam nekas nebūs iebilstams, ja piemi­nēšu, ka savā arodā viņš ir bezmaz leģendārs. Adeptu starpā viņu visbiežāk atceras kā "Nikosa Neprātu". Viņa apburošā un pilnīgā nespēja apgūt pat visvienkāršāko rūnu; viņa radošā pieeja maģijas visbērnišķīgākajiem šļupstiem, nemaz jau nerunājot par…

Princis Lirs iespurdzās. Mabruks pēkšņi apklusa, jo pa­manīja karaļa 1 lagarda rokas vieglo brīdinājumu. — Mani nevajag pārliecināt par viņa nepiemērotību šim postenim. Tam pietika ar vienu manu acu uzmetienu, tāpat kā, uz­metot acis tev, var pateikt, ka tu esi viens no pasaules lielajiem burvjiem. — Saraucis laipno uzaci, Mabruks viegli uzpūtās un apmīļoja savu lielisko bārdu.

— Taču ari tas man neko nenozīmē, — Karalis Ha­gards turpināja. — Senāk tu tiki izpildījis jebkurus brinu- mus, kādus tik prasīju, bet visa tā rezultātā mana gaume ir sabojāta. Nekas taviem spēkiem nav par sarežģītu — bet tajā pašā laikā, kad brīnums ir sasniegts — tā ari nekas nav mainījies. Laikam iznāk tā, ka lielais spēks man nespēj dot to, ko es īstenībā vēlos. Pats burvju meistars nav pada­rījis mani laimīgu. Redzēsim, ko iespēs nemākulis. Vari iet, Mabruk. — Ar galvas mājienu viņš atlaida veco burvi.

Mabruka laipnības līdzība izzuda kā dzirkstele sniegā, turklāt ar tādu pašu skaņu. Visa viņa seja sāka līdzināties acīm. — Mani tik viegli nevar padzīt, — viņš uzsvērti maigi atteica. — Un ne jau nu aiz untuma, kaut tas būtu karaļa untums, un ne jau nu par labu muļķim. Hagard, piesargies! Mabruka dusmas var viegli aizsvilt!

lumšajā telpā sacēlās vējš. Tikpat labi tas varēja nākt kā no loga, tā no pusatvērtajām durvīm — taču tā patie­sais avots bija burvja saspringtais stāvs. Kā draisks dzīv­nieks, kas atklājis cilvēcisko būtņu trauslumu, aukstais, smirdošais, mitrais un taurējošais purva vējš lēkāja šurp turp pa istabu. Mollija Grū pierāvās pie Šmendrika, kas jau tā jutās ne savā ādā. Princis Lirs žvadzināja makstī savu zobenu.

Pat karalis Hagards atkāpās vecā Mabruka triumfē­jošā smīna priekšā. Telpas sienas šķita izkūstam un aizbē­gam, bet burvja zvaigžņotais talārs pārvērtās milzu gau­dojošā nakti. Mabruks pats neizrunāja ne vārda, taču vējš, pieaugot spēkā, sāka izdvest ļaunu un rukšķošu skaņu. Vēl mirklis, un tas iegūtu apveidu, kļūdams saredzams. Šmendriks pavēra muti, taču, ja ari viņš izkliedza atbura­mos vārdus, tie nebija dzirdami un neiedarbojās.

Tumsā Mollija Grū pamanīja, kā, tālu aizgriezusies, lēdija Amalteja izstiepa roku, kuras vidējais pirksts un zeltnesis bija vienādā garumā. Savādā vieta uz viņas pie­res mirdzēja gaiši kā zieds.

Vējš piepeši norima, kā kad tā nemaz nebūtu bijis, un akmens sienas atkal apjoza drūmo telpu, kas pēc Mab­ruka nakts likās spilgta kā dienasvidus. Verdziski raudzī­damies lēdijā Amaltejā, burvis gandrīz pieplaka zemei. Viņa gudrā, labestīgā seja atgādināja slīkoņa ģīmi, un viņa bārda tievā strūkliņā nokarājās no zoda kā stāvošs ūdens.

Princis Lirs paņēma viņu aiz rokas un laipni teica: — Ejam, vectētiņ, izeja ir šeit. Es uzrakstīšu jums reko­mendāciju.

— Es jau dodos, — Mabruks atbildēja. — Bet ne jau aiz bailēm no tevis — tu, novadējies mīklas pikuci — un arī ne no tava trakā, nepateicīgā tēva; un arī ne no jūsu jaunā burvja — lai jums tiek tā laime! — Sastapis karaļa Hagarda izsalkušo skatienu, viņš iesmējās kā kaza.

— Hagard, par visu mazāk pasaulē es vēlētos būt tavā vietā, — viņš paziņoja. —Tu savu likteni esi ielaidis pa pa­rādes durvīm, taču aizies tas pavisam citādi. Es varētu to paskaidrot plašāk, taču neesmu vairs tavā dienestā. Žēl, jo pienāks laiks, kad vienīgi meistars spēs tevi izglābt — bet tai stundiņā tu varēsi piesaukt vienīgi Šmendriku! Ar­dievu, nabaga Hagard, ardievu!

Joprojām smiedamies, viņš nozuda, bet viņa līksmība kā dūmu vai vecu, aukstu putekļu smarža mūžam iemā­joja telpas stūros.

— Labi, — pelēkajā mēnessgaismā noteica karalis Ha­gards. Bezmaz rotaļīgi grozīdams galvu, viņš klusiem so­ļiem lēni panācās pie Šmendrika un Mollijas. — Stāviet mierīgi! — viņš pavēlēja, kad tie izkustējās. — Vēlos re­dzēt jūsu sejas.

Pārmetot skatu no viena uz otru, viņa elpa čirkstēja kā nazis uz galodas. — Tuvāk! — šķielēdams caur tumsu, viņš nokurnēja. — Nāciet tuvāk — tuvāk! Es vēlos jūs saskatīt!

— Tad iededziet gaismu, — noteica Mollija Grū. Pašas balss mierīgums viņu izbiedēja vairāk par vecā burvja dus­mām. Ir viegli būt drosmīgai viņas dēļ, viņa nodomāja, bet, ja sākšu izrādīt drosmi savā labā, — ar ko tas beigsies?

— Es nekad neiededzu gaismu. Kāds labums no gaismām?

Pie sevis murminādams, viņš no tiem novērsās. — Viena seja ir gandrīz bez viltus — pamuļķa, bet ne pil­nībā. Otra gan līdzinās manējai, un tas jau ir bīstami. Taču es to visu pamanīju jau pie vārtiem — ko tad es viņus ielaidu? Mabrukam bija taisnība — esmu kļuvis vecs, traks un ķerts. Tomēr, raugoties viņu acīs, es varu saskatīt vienīgi Hagardu.

Kad karalis devās pāri troņa istabai pie lēdijas Amal- tejas, princis Lirs nervozi sakustējās. Viņa atkal raudzījās pa logu, un, kad karalis Hagards bija pienācis pavisam tuvu, savādi nolaizdama galvu, viņa ātri apgriezās. — Es jums nepieskaršos, — viņš noteica, un viņa nomierinājās.

— Kāpēc jūs kavējaties pie loga? Uz ko jūs skatāties?

— Uz jūru, — atbildēja lēdija Amalteja. Viņas balss bija zema un trīsēja — taču ne aiz bailēm, bet no dzīvī­guma — kā saulē driblējošs taurenis.

— Ā. Jūra vienmēr ir brīnišķīga. Es nekur tik ilgi ne­varu noraudzīties kā jūrā. — Karaļa skatiens ilgi neatrā­vās no lēdijas Amaltejas sejas; pretēji princim Lirām, viņa seja neatstaroja nekā no viņas gaismas, bet ieņēma to un nez kur noglabāja. Viņa elpa bija iepelējusi kā burvja vējš, taču lēdija Amalteja nenovērsās.

Pēkšņi viņš iekliedzās: — Kas ir ar jūsu acīm? Ias ir pilnas ar strautiem, dzīvniekiem, kokiem un zaļām lapām. Kur es atrodos? Kāpēc es neieraugu pats sevi jūsu acīs?

Lēdija Amalteja neatbildēja. Karalis Hagards apsvie­dās, lai ieraudzītu Šmendriku un Molliju. Līki asmeņotais smaids nolaida savu auksto malu gar viņu rīklēm: — Kas viņa ir?

Sendriks vairākkārt ieklepojās. — Lēdija Amalteja ir mana brāļameita, — viņš piedāvāja. — Es esmu vienīgais viņas dzīvais radinieks un līdz ar to arī aizbildnis. Nav šaubu, ka viņas ietērps jūs mulsina, taču to var viegli iz­skaidrot. Ceļojuma laikā mums uzbruka bandīti un no­zaga visu mūsu…

— Ko tu tur tarkšķi? Kāds tam sakars ar viņas tērpu? — Karalis atkal pagriezās, lai noraudzītos baltajā meitenē, un pēkšņi Smendriks saprata, ka ne karalis Hagards, ne viņa dēls nebija ievērojuši, ka zem apmetņa paliekām viņa ir kaila. Lēdija Amalteja turējās tik graciozi, ka viņas skrandas šķita kā vienīgais piemērotais ietērps princesei; turklāt viņa neapzinājās, ka ir kaila. Drīzāk jau bruņotais karalis izskatījās kails viņas priekšā.

Karalis Hagards turpināja: — Ko viņa valkā, kas ar jums atgadījies, kas jūs viens otram esat — tas mani lai­mīgā kārtā galīgi neinteresē. Iadās lietās jūs varat man melst, cik uziet. Es gribu zināt, kas viņa ir! Es gribu zināt, kā viņa, ne vārda neteikdama, salauza Mabruka maģiju! Es gribu zināt, kāpēc viņas acis ir lapsu mazuļi un zaļas lapas. Runā ātri un nepadodies kārdinājumam melot, īpaši jau par tām zaļajām lapām! Atbildi man!

Smendriks neatbildēja uzreiz. Viņš gan izdvesa kādas nopietni iecerētas skaņas, bet to starpā nebija neviena sakarīga vārda. Tad dūšu saņēma Mollija Grū, gan apzinā­damās, ka karalim Hagardam taisnību teikt nedrīkst. Kaut kas viņa ziemīgajā klātbūtnē nosaldēja visus vārdus, sa­jauca nozīmes un godīgus centienus salieca tikpat samo­cītās formās kā pils torņi. Viņa tomēr būtu runājusi, taču drūmajā telpā atskanēja cita — jaunā prinča Lira gaišā, laipnā un vientiesīgā — balss:

— Tevs, kāda gan ir atšķirība? Galvenais, ka viņa ir šeit.

Karalis Hagards izdvesa nopūtu. Zema un skrāpējoša

tā neatgādināja maigu padošanos, bet gan dārdošu tīģera meditāciju saspringumā pirms lēciena. — Protams, tev taisnība. Viņa ir šeit, viņi visi ir šeit, un vienalga, vai vi­ņiem padomā mana bojāeja vai ne, es bridi uz viņiem pa­raudzīšos. Viņus pavada tāda patīkama nelaimes priekš­nojauta. Varbūt tas ir tas, ko es vēlos?

Šmendrikam viņš strupi noteica: — Kā manam bur­vim tev nāksies visdažādākajās frivolās vai nopietnās izpausmēs kavēt man laiku, kad vien es to vēlēšos. Tev nāksies zināt, kad un kādā izskatā tu esi nepieciešams, jo es nevarēšu mūžam klasificēt savus garastāvokļus un vēlmes tevis paša labā. Nekādas algas jūs nesaņemsit, jo skaidrs, ka ne jau algas dēļ jūs šurp nācāt. Kas attiecas uz tavu nevīžu, tavu izpalīdzi vai, vienalga, kā tu viņu dēvē, tad viņa ari man kalpos, ja vēlas palikt pilī. No šī vakara viņa būs gan pavāre, gan apteksne, gan apkopēja, gan trauku mazgātāja.

Viņš ieturēja pauzi, šķietami gaidīdams, ka Mollija protestēs, taču viņa vienīgi pamāja. Mēness logā vairs nebija redzams, taču princis Lirs pamanīja, ka tādēļ tumšā istaba nebija kļuvusi tumšāka. Lēdijas Amaltejas vēsais gaišums pieauga lēnāk par Mabruka vēju, taču princis gluži labi saprata, ka tas bija daudz bīstamāks. Pie šīs gaismas gribējās rakstīt dzeju — neko tādu savā dzīvē viņš nebija vēlējies.

— Jūs varat nākt un iet, kā jums labpatīk, — karalis Hagards teica lēdijai Amaltejai. — Varbūt no manas puses bija muļķīgi jūs uzņemt, bet tik dumjš es neesmu, lai liegtu jums pārvietošanās brīvību. Mani noslēpumi apsargā paši sevi — un kā būs ar jūsējiem? Uz ko jūs raugāties?

— Uz jūru, — lēdija Amalteja atkal atbildēja.

— Jā, jūra vienmēr ir brīnišķīga. Kādudien mēs uz to paskatīsimies kopā. — Karalis lēni piegāja pie durvīm:

— Cik savādi, ka radījums, kura dēļ Lirs pirmo reizi kopš piecu gadu vecuma nosauca mani par tēvu, dzīvos šai pilī.

— Kopš sešu, — iestarpināja princis Lirs. — Man bija seši gadi.

— Pieci vai seši — arī pirms tam tas man nenesa ne­kādu prieku, tāpat kā nenes to tagad. Pagaidām vēl nekas šeit nav mainījies viņas klātbūtnes dēļ. — Karalis nozuda gandrīz tikpat klusi kā Mabruks, vienīgi kāpnēs šķindēja viņa skārda zābaki.

Mollija Grū piegāja pie lēdijas Amaltejas un nostājās līdzās pie loga. — Kas tur ir? Ko tu tur redzi? — Atbal­stījies pret troni, Smendriks ar savām iegarenajām, zaļa­jām acīm pētīja princi Liru. Tālumā, Hagsgeitas ielejā, atkal atskanēja aukstie rēcieni.

— Es ierādīšu jums istabas, — ieminējās princis Lirs.

— Vai neesat izsalkusi? Es sagādāšu ko ēdamu. Es zinu, kur atrodas audums, smalks satīns. No tā jūs varētu pa­gatavot sev tērpu.

Neviens neatbildēja. Smagā nakts bija aprijusi vār­dus, un princim izlikās, ka lēdija Amalteja viņu ne dzir­dēja, ne redzēja. Viņa neizkustējās, taču princis bija pārliecināts, ka tā attālinās no viņa kā mēness. — Ļaujiet jums palīdzēt, — princis Lirs iebilda. — Ko es varu izdarīt jūsu labā? Ļaujiet jums palīdzēt!

— Ko es varu izdarīt jūsu labā? — vaicāja princis Lirs.

— Pagaidām neko daudz, — Mollija Grū atteica. — Man tikai vajadzēs ūdeni. Un man nebūtu iebildumu, ja jūs būtu ar mieru nomizot kartupeļus.

— Nē, es to nedomāju tā. Tas ir, jā, es varu jums palī­dzēt, ja vajadzīgs, bet es uzrunāju viņu. Tas ir, es tā vien­mēr prasu, kad sarunājos ar viņu.

— Sēdieties un nomizojiet man kādu kartupeli, — Mollija aicināja. — Tad jums būs kur likt savas rokas.

Viņi atradās skabūzl — drēgnā telpiņā, kas stipri oda pēc pūstošiem runkuļiem un rūgstošām bietēm. Vienā kaktā bija sakrauts kāds ducis māla trauku, bet zem trijkāja trīsuļoja trausla liesmiņa, kas mēģināja uzvārīt lielo podu ar pelēku ūdeni. Mollija sēdēja pie netēsta galda ar kar­tupeļiem, sīpoliem, puraviem, pipariem, burkāniem un ci­tiem dārzeņiem — vairums no tiem bija savītuši un plan­kumaini. Princis Lirs, lēni pēdās šūpodamies un savīdams kopā savus garos, maigos pirkstus, stāvēja viņas priekšā.

— Es šorīt nogalināju vēl vienu pūķi, — beidzot viņš atzinās.

— Tas ir labi, — Mollija viņu uzlielīja. — Tas ir jauki. Cik daudz tad tagad sanāk?

— Pieci. Šis bija mazākais no visiem, bet ņemšanās bija varena. Tāpat vien viņam nevarēja piekļūt, tad nu nācās lietot šķēpu, bet mans zirgs diezgan krietni apdedzinājās. Ar zirgu bija taisni jocīgi…

Mollija viņu pārtrauca: — Apsēdieties, Jūsu Augstība, un pārstājiet šūpoties. Citādi man piemetīsies krampji, jūs vērojot. — Princis Lirs nosēdās viņai iepretī. Izvilcis no jostas dunci, viņš kaprīzi sāka mizot kartupeļus. Rēni smaidīdama, Mollija viņā noraudzījās.

— Galvu es atnesu viņai. Kā parasti, viņa bija savā istabā. Es vilku to galvu pa trepēm, lai varētu nosviest pie viņas kājām. — Nopūzdamies viņš ar dunci savainoja pirkstu. — Nolādēts! Bet kas iznāca? Vēl uz trepēm tā bija pūķa galva — lepnākā dāvana, kādu vispār kādam var pienest. Bet pietika viņai paraudzīties uz to, lai tā pēkšņi pārvērstos par nožēlojamu, apbružātu zvīņu, ragu, skrim- šļainas mēles un asiņainu acu čupiņu. Es jutos kā lauku miesnieks, kas kā mīlestības pierādījumu savai meičai at­nesis teicamu gaļas kluci. Kad viņa manī paskatījās, man kļuva žēl, ka biju to nogalējis. Žēl, ka nogalināju pūķi! — Viņš iešķēla gumijaino kartupeli, bet atkal trāpīja pirkstā.

— Pamēģiniet mizot prom no sevis, nevis otrādi, — Mollija pamācija. — Zināt, man tiešām liekas, ka jums vajadzētu izbeigt slaktēt tos pūķus lēdijai Amaltejai. Ja jau pieci viņu nav aizkustinājuši, tad diez vai vērts turpināt. Izmēģiniet ko citu!

— Bet kas tad vairs ir palicis uz pasaules, ko es nebūtu izmēģinājis? — princis Lirs vaicāja. — Es esmu pārpel­dējis četras jūdzi platas upes pilnos uzplūdos. Esmu uzrā­pies septiņās neviena neiekarotās kalnu virsotnēs, trīs nak­tis pārgulējis Pakārto Purvā un dzivs iznācis no tā meža, kurā puķes apdedzina acis, bet lakstīgalas izpogo indi. Es atcēlu saderināšanos ar princesi, kuru biju piekritis pre­cēt, — un, ja jūs iedomājaties, ka tas nebija varoņdarbs, tad jūs nepazīstat viņas māti. Es pārspēju veselus piec­padsmit melnos bruņiniekus, kuri, savās melnajās teltīs gaidīdami, izaicināja jebkuru, kas uzdrošinātos šķērsot braslu. Un es pat esmu aizmirsis skaitu visiem milžiem, stikla kalniem, liktenīgām mīklām, raganām dzelkšņainos mežos un par jumpravām pārģērbtiem dēmoniem; burvju āboliem, gredzeniem, lampioniem, mikstūrām, zo­beniem, zābakiem, apmetņiem, kaklautiem un naktsmi- cēm. Nemaz nerunājot par spārnotiem zirgiem, jūras čūskām, ķirzakām un pārējiem lopiem. — Viņš pacēla galvu — tumši zilās acis bija skumju apmulsinātas. — Un tas viss veltīgi! Lai ko arī es būtu izdarījis, viņai pieskarties es nevaru. Viņas dēļ esmu kļuvis par varoni — es, mie­gainais Lirs, sava tēva luteklis un negods — bet tikpat labi es būtu varējis palikt tas pats garlaikotais muļķis, kāds biju. Mani lielie varoņdarbi viņai neko nenozīmē.

Moilija paņēma nazi un sāka griezt piparus. — Tad jau var būt, ka lēdiju Amalteju nemaz nevar iekarot ar lieliem varoņdarbiem. — Apmulsumā saraucis pieri, prin­cis palūkojās viņā.

— Ir kāds cits veids, kā iekarot jaunavu? — viņš no­pietni vaicāja. — Mollij, jūs zināt kādu citu veidu? Jūs man to pateiksit? — Pārliecies galdam, viņš satvēra tās roku. — Man tīri labi patīk būt drosmīgam, taču es varu atkal atgriezties slinkā gļēvuļa lomā, ja jūs domājat, ka tā būtu labāk. Ieraugot viņu, es vēlos uzsākt cīņu ar visu ļauno un riebīgo, bet tikpat labi es arī vēlos sabrukt kā nelaimes čupiņa. Ko lai es daru, Mollij?

— Nezinu, — viņa ar grūtībām izmocīja. — Pieklā­jība, laipnība, labi darbi, kaut kas tamlīdzīgs. Laba hu­mora izjūta. — Dārdonīgi ņurrādams, viņas klēpī ielēca pelnu un kapara krāsas kaķēns ar atlocītu ausi un sāka snaikstīties gar viņas roku. Cerībā mainīt tēmu viņa vai­cāja: — Un kas bija ar jūsu zirgu? Kas tur bija tik jokains?

Taču princis Lirs skatījās uz kaķēnu ar atšaupto ausi. — No kurienes tas uzradies? Jūsējais?

— Nē. Es tikai reizēm viņu pabaroju un paturu klēpī. — Mollija glaudīja kaķēna tievo kakliņu, un tas pie­vēra acis. — Es domāju, ka viņš te dzīvo.

Princis pakratīja galvu. — Mans tēvs neieredz kaķus. Viņš saka, ka tādu kaķu nemaz nav — tas ir tikai veidols, kādā iemiesojas dažādi velnēni un elfi, lai vieglāk iekļūtu cilvēku mājās. Ja viņš zinātu, ka jums tāds ir, viņš to pie­beigtu.

— Kā tad bija ar to zirgu? — Mollija pārvaicāja.

Prinča Lira seja atkal kļuva īdzīga. — 1ās bija savādi.

Kad viņa nekādu prieku par pašu dāvanu neizrādīja, es nodomāju, ka viņu ieinteresēs, kā es to pieveicu. Tā nu es visu izstāstīju — gan par kaujas lauku, gan pašu uzbru­kumu — jūs jau zināt — par šņākšanu, kailajiem spār­niem, par to, kā pūķi smird, īpaši jau lietainos rītos, un par to, kā melnās asinis izšļācās pret šķēpu. Bet viņa nemaz manī neklausījās. Es turpināju stāstīt par uguns jūru, kas gandrīz sadedzināja mana nabaga zirga kājas. Tad — jā, tad gan viņa atgriezās no tās vietas, kurp allaž dodas, kad es ko stāstu, teikdama, ka grib apskatīt manu zirgu. Tā mēs aizgājām uz stalli, kur nabaga lops aiz sāpēm zvie- dza, un viņa uzlika roku uz viņa kājām. Un tas pārtrauca vaidēt. Tā ir briesmīga skaņa, kad viņi tiešām ir ievainoti. Un, kad tā beidzas, klusums skan kā dziesma.

Mirdzēdams prinča duncis gulēja starp kartupeļiem. Visapkārt pils mūriem dārdēja milzīgas lietus brāzmas, bet skabūzī esošie to varēja vienīgi sadzirdēt, jo vēsajā telpā nebija neviena loga. Nebija arī gaismas, izņemot trijkāja liesmiņas vājo kvēlojumu. Ta spīdumā Mollijas klēpī snaudošais kaķēns izskatījās pēc rudens lapu kau­dzītes.

— Un kas notika tālāk? — viņa vaicāja. — Kad lēdija Amalteja pieskārās jūsu zirgam?

— Nekas nenotika. Pilnīgi nekas. — Pēkšņi princis Lirs aizsvilās dusmās. Viņš trieca dūri pret galdu tā, ka puravi un lēcas pašķīda uz visām pusēm. — Jūs domājāt, ka kaut kas notiks? Viņa jau nu gan domāja. Jūs cerējāt, ka lopiņa apdegumi mirklī sadzīs — saplaisājusī āda savilk- sies, un pārogļotā miesa izveseļosies? Viņa gan cerēja — es zvēru pie savām ilgām pēc viņas! Un, kad no šī rokas pieskāriena zirga kājas neatlaba, viņa aizskrēja. Es nezinu, kur viņa ir tagad.

Viņa balss bija atmaigusi, un roka skumji savilkās līdz galda malai. Viņš piecēlās, lai paskatītos podā uz trijkāja.

— Vārās — vai jūs liksit tos dārzeņus? Kad mana zirga kājas nesadzija, viņa ieraudājās — es dzirdēju, kā viņa raud — taču, skrienot prom, viņas acīs asaru nebija. Tajās bija viss, izņemot asaras.

Mollija vieglītēm novietoja podu uz grīdas un sāka to pildīt ar dārzeņiem. Princis Lirs vēroja viņas šurp turp staigāšanu pa norasojušo grīdu. Viņa dziedāja:

— Ja spētu es diet, Kā sapnī to daru, Tik daiļi, kā varu, Kā Nāve, man šķiet — Tad varētu smiet Un būt jaunības alkās Vai gredzena šalkās Ar jaunu svaru?

Princis pajautāja: — Kas viņa ir, Mollij? Kas tā ir par sievieti, kura tic — kura zina, es taču redzēju viņas seju —, ka spēj izdziedēt ievainojumus ar pieskārienu, un kura raud bez asarām? — Mollija, vēl arvien dūkdama savā no­dabā, turpināja darboties.

— Katra sieviete spēj raudāt bez asarām, — viņa pār plecu atbildēja, — un vairums spēj dziedināt ar pieskā­rienu. Tas atkarīgs no ievainojuma. Viņa ir sieviete, Jūsu Augstība, un tā jau ir mikla pati par sevi.

Aizšķērsodams ceļu, princis piecēlās. Matiem noslīg­stot pār acīm un garšaugiem pilnu priekšautu viņa apstā­jās. Princis Lirs pietuvināja viņai seju: kļuvusi vecāka par veseliem pieciem pūķiem, tā tomēr vēl bija skaista un vientiesīga: — Jūs dziedat. Mans tēvs norīko jūs pie vis­garlaicīgākā darba, bet jūs vēl dziedat. Nekad šai pilī nav bijis ne dziesmu, ne kaķu, ne gardu ēdienu smaržu. Un tam visam par iemeslu ir lēdija Amalteja, tāpat kā tam, ka man katru ritu jāaizjāj briesmu meklējumos.

— Es vienmēr esmu bijusi laba pavāre, — Mollija maigi noteica. — Pa septiņpadsmit gadiem, dzīvojot mū­žamežā kopā ar Kaili un viņa vīriem…

Neieklausīdamies princis Lirs turpināja: — Es vēlos viņai kalpot tāpat kā jūs, lai palīdzētu atrast to, pēc kā viņa te ir nākusi. Es vēlos kļūt par jebko, pēc kā viņai ir lielāka vajadzība. Pasakiet viņai to! Vai pateiksit?

Viņš runāja, līdz acīs atskanēja bezskaņas soļi, un seju iztraucēja satina tērpa nopūta. Durvis stāvēja lēdija Amalteja.

Karaļa Hagarda saltajā valdījumā pavadītais laiks nebija viņu ne aptumšojis, ne padarījis blāvāku. Ziema drīzāk bija saasinājusi viņas skaistumu tā, ka tas caururba skatītāju kā dzelkšņaina bulta, kuru vairs nevar izvilkt. Viņas mati bija uzsieti ar zilu lentīti. Ceriņu krāsas tērps viņai īsti nederēja. Mollija Grū bija viduvēja šuvēja, un satīns viņu padarīja nervozu. Taču gan vājais pie­griezums, gan aukstie akmeņi, gan runkuļu smaka lēdiju Amalteju padarīja tikai skaistāku. Viņas matos bija lietus.

Princis Lirs strauji paklanījās, it kā kāds viņam būtu iezvēlis pakrūtē. — Milēdij, — viņš murmināja,—jums gan nāktos apsegt galvu, pirms dodaties ārā — tādā laikā…

Lēdija Amalteja apsēdās pie galda, kur, ātri un maigi jo maigi murrādams, viņas priekšā uzreiz izlēca rudens krāsas kaķēns. Viņa izstiepa roku, taču kaķēns, arvien mur­rādams, aizslīdēja prom. Viņš neizskatījās sabijies, taču savu rūsaino spalvu viņai glaudīt neļāva. Lēdija Amalteja pamāja, kaķēns izlocījās ar visu augumu kā šunelis, taču klāt nenāca.

Princis Lirs aizsmakušā balsī ierunājās: — Man jādo­das prom. Divu dienu attālumā no šejienes ir ciemats, kurā kāds milzu cilvēkēdājs rij nost jaunavas. Runā, ka viņu spēj nogalēt tikai tas, kas prot rīkoties ar hercoga Al­bāņa Lielo Cirvi. Diemžēl pats hercogs bija viens no pirma­jiem, kuru aprija — lai piemānītu briesmoni, viņš bija pār­ģērbies par ciema jaunavu — un Lielā Cirvja atrašanās vieta nerada šaubas. Ja es neatgriežos, atcerieties mani! Ardievu!

— Ardievu, Jūsu Augstība, — Mollija atņēma. Vēlreiz paklanījies, Princis pameta skabūzi, lai dotos savā cēlajā misijā. Viņš atskatījās tikai vienreiz.

— Tu esi pārāk barga pret viņu, — Mollija pārmeta. Lēdija Amalteja pat nepacēla galvu. Viņa bija izstiepusi plaukstu kaķēnam ar atšaupto ausi, un tas, trīcēdams no vēlēšanās pieiet tuvāk, tomēr palika uz vietas.

— Barga? Kā es varu būt barga? Tas piedien mirstī­gajiem. — Viņa pacēla savas aiz bēdām vai varbūt aiz iz­smiekla lielās acis. — Tāpat kā laipnība.

Maisīdama zupu un piebērdama garšvielas, Mollija Grū stīvi rosījās gar grodo podu. Zemā balsī viņa piezī­mēja: — Tu vismaz varēji veltīt viņam kādu laipnu vārdu. Tevis dēj viņš ir izturējis milzu pārbaudījumus.

— Bet ko lai es viņam saku? — vaicāja lēdija Amalteja.

— Es vēl neko neesmu pateikusi, bet viņš katru dienu nāk pie manis, nesdams arvien vairāk ādu, astu, ragu, galvu, ieroču un apburtu dārgakmeņu. Ko vēl viņš pasāks, ja es sākšu runāt?

— Viņš grib, lai tu domā par viņu, — atbildēja Mollija.

— Prinči un bruņinieki pazīst tikai vienu veidu, kā atgā­dināt par sevi. Tā nav viņa vaina. To, ko viņš dara, es at­zīstu par labu esam. — Lēdija Amalteja atkal pievērsās kaķēnam. Viņas garie pirksti spēlējās gar satina tērpa šuvi.

— Nē, viņš nevēlas manas domas, — viņa maigi iebil­da. — Viņš vēlas mani tāpat kā Sarkanais Bullis — un ar tikpat lielu saprašanu. Taču viņš mani baida vēl vairāk par Sarkano Bulli, jo viņam ir laipna sirds. Nē, es nedošu viņam nekādas cerības!

Skabūža mijkrēslī bālā zīme uz viņas pieres bija neredzama. Pieskardamās tai, viņa ātri atrāva roku, it kā būtu savainojusies. — Zirgs nomira, — viņa teica kaķē­nam. — Es neko nevarēju izdarīt.

Mollija ātri pagriezās un uzlika rokas lēdijas Amal- tejas pleciem. Zem gludās drēbes miesa bija auksta un cieta kā karaļa Hagarda pils akmeņi. — Ak, lēdij, — viņa čukstēja, — tas tāpēc, ka tu neesi savā patiesajā veidolā. Kad to atgūsi, viss atgriezīsies — viss tavs spēks un vara, visa tava pārliecība. Ta atgriezīsies pie tevis! — Ja vien uzdrīkstētos, viņa paņemtu balto meiteni rokās un aijātu kā bērnu. Agrāk viņa par to nebija pat sapņojusi.

Taču lēdija Amalteja atbildēja: — Šmendriks man piedeva tikai līdzību ar cilvēcisku būtni — šķietamību, nevis garu. Ja es toreiz būtu nomirusi, es vienalga paliktu vienradze. Vecais burvis to zināja. Viņš zināja, taču neko neteica, lai ieriebtu Hagardam.

Aizsteigdamies lejup pa kaklu un pāri pleciem, zem zilās lentes paši no sevis izspruka viņas mati. Pilnīgi pārņemts no šīs trauksmes, kaķēns pacēla ķepiņu, lai spēlētos, taču atkal aprāvās un, asti apvijis priekšķepām un savādo galviņu piešķiebis, nosēdās uz pakaļķepām. Viņa zaļajās acīs mirdzēja zeltīti plankumiņi.

— Bet tas jau bija tik sen, — meitene turpināja. — Ta­gad manī sadzīvo divas — es pati un tā otra, kuru jūs dē­vējat par "milēdiju". Nu viņa ir šeit tikpat patiesi kā es pati, kaut agrāk bija tikai kā plīvurs pār mani. Viņa staigā pa pili, guļ, ģērbjas, gatavo ēst un domā pati savas domas. Viņai gan nav spēju izdziedēt vai nomierināt, bet viņai piemīt cita maģija. Vīrieši viņu uzrunā kā "lēdiju Amal- teju", un viņa vai nu atbild, vai klusē. Karalis viņu mūžīgi vēro no savu bālo acu kaktiem, brīnīdamies par to, kas viņa īsti ir; arī karaļa dēls brīnās, kas viņa ir, un, būdams iemīlējies, pats sevi ievaino. Un ik dienas gan jūrā, gan debesīs, gan pilī un tās pagalmā, gan pils galvenajā tornī un karaļa sejā viņa meklē kaut ko, ko pati ne vienmēr spēj atcerēties. Kas tas ir, kas ir tas, ko viņa meklē šai savādajā vietā? Vēl pirms mirkļa viņa to zināja, bet nu ir atkal aizmirsusi.

Viņa pagriezās pret Molliju Grū. 1ās vairs nebija Vienradzes acis — tās bija skaistas sievietes pievilcīgās acis. To dzīles varēja izzondēt un izstudēt, un to tumšuma pakāpi — pilnībā aprakstīt. Bez bailēm, zaudējuma, apmulsuma un pašas attēla nekā cita Mollija tajās ne­redzēja.

— Vienradži, — viņa atgādināja. — Sarkanais Bullis tos visus aizdzina prom, visus, izņemot tevi. Tu esi pēdē­jais vienradzis. Tu nāci šurp, lai atrastu un atbrīvotu pā­rējos. Un tu to izdarīsi!

Palēnām atgriezdamās, dziļā un noslēpumainā jūra piepildīja lēdijas Amaltejas acis, līdz tās kļuva tikpat vecas, tumšas, nezināmas un neaprakstāmas kā pati jūra. Izbijusies Mollija vēroja šo procesu un vēl ciešāk aptvēra noliektos plecus, it kā rokas spētu pievilkt izmisumu kā zibens novedējs. Tajā pašā laikā skabūža grīdā sarosījās kāda skaņa, kas atgādināja dzerokļu trīšanos. Viņa to bija jau dzirdējusi: miegā grozījās Sarkanais Bullis. Nez, vai viņš sapņo, nodomāja Mollija.

Lēdija Amalteja ierunājās: — Man jādodas pie viņa. Cita ceļa nav, nav arī laika. Pat ja visa mana tauta jau ir mirusi un nav nekā, ko glābt, man viņš atkal jāsatiek — šai vei­dolā vai savējā. Man jāiet pie viņa, citādi es sevi pavisam aizmirsīšu, bet es nezinu ceļu un jūtos tik vientuļa. —

Pamājis ar asti, kaķēns izdeva savādu skaņu, kas nebija ne ņaudēšana, ne murrāšana.

— Es došos tev līdzi, — pieteicās Mollija. — Es tāpat nezinu ceļu līdz Sarkanajam Bullim, bet tam taču ir jābūt! Arī Šmendriks nāks. Ja ne mēs, tad viņš jau nu to atradīs.

— Es uz burvja palīdzību negaidu, — lēdija Amalteja nicīgi atbildēja. — Esmu lieciniece — kā viņš, kļūdīdamies pat pie visvienkāršākajiem trikiem, ar savām neveiksmēm ik dienas izklaidē Karali Hagardu un tēlo muļķi. Viņš gan saka, ka tas esot vienīgais, ko viņš spēj darīt, līdz viņa spēki atkal modīsies. Bet tas nekad nenotiks. Tagad viņš vairs nav nekāds burvis, bet gan karaļa klauns.

Mollijai pēkšņi iesāpējās seja, un viņa pievērsās zupas katlam. Norīdama rūgtumu, viņa atbildēja: — Viņš to dara tevis dēļ. Kamēr tu pārdomā, nīksti un pārtopi par ko citu, viņš, novērsdams Hagarda uzmanību, šķobās un gorās tā priekšā, lai tev pietiktu laika atrast savu tautu — ja tas vispār ir iespējams. Bet tas nevilksies ilgi — drīz viņš kā viss pārējais karalim apniks, un viņš tiks nogrūsts pils kazemātos vai vēl kādā tumšākā vietā. Tāpēc nevajag viņu izsmiet.

Viņas balss bija sīka, skumja un bubinoša kā bērnam. — Savukārt ar tevi tas nenotiks nekad. Jo tevi visi mīl.

Vēl mirklis, un abas sievietes — zemajai, aukstajai tel­pai neatbilstīgā skaistule, un dusmīgā vabolīte ar ķēkšas šarmu, kas šais apstākļos jutās kā mājās, — paspēja pa­raudzīties viena otrā. Atskanēja zābaku čīkstoņa, bruņu­tērpu šķindoņa un veču aprautās balsis. Skabūzī iemaršēja karaļa Hagarda četri bruņneši.

Visiem bija pāri septiņdesmit — klibi, izdēdējuši un trausli kā sērsna, tie vienalga no galvas līdz kājām bija ietērpti karaļa Hagarda nožēlojamajās bruņās un valkāja savus greizos ieročus. Moži sasveicinājušies ar Molliju un pavaicājuši, kas gaidāms vakariņās, viņi ieraudzīja lēdiju Amalteju un, pēkšņi apklusuši, sāka tik dziļi klanīties, ka

aizelsās.

— Milēdij, — iesāka vecākais. — Jūsu kalpi gaida jūsu pavēles. Mēs gan esam nolietojušies un iztērējuši savus spēkus, taču, ja vēlaties redzēt brīnumus, jums tikai atliek tos pieprasīt. Ja vēlaties, varam atkal kļūt jauni. — Viņa ieroču biedri piekrītoši nomurkšķēja.

Lēdija Amalteja atčukstēja: — Nē, nē, jūs nekad vairs nekļūsit jauni. — Mežonīgajiem, žilbinošajiem matiem aizsedzot seju, viņa aizmetās prom tā, ka satina tērps no­šalca vien.

— Cik prātīga! — atzina vecākais bruņnesis. — Saprot, ka pat viņas skaistumam nav varas pār laiku. Tik jaunai būtnei reti skumja gudrība. Mollij, zupa smaržo vienreizēji!

— Daudz par garšīgu šādai vietai! — visiem sēžoties ap galdu, nokurnēja otrais. — Hagards neieredz labu ēdienu. Viņš saka, ka neviena maltīte nevar attaisnot tajā ieguldītos līdzekļus un pūles. Ta ir ilūzija un tukša šķie­šanās. Dzīvojiet kā es, bez pašapmāniem! Brr! — Nodrebi- nājies viņš vaikstījās, līdz pārējie iesmējās.

— Dzīvot kā Hagardam, — saņemdams savu bļodu ar Mollijas ielieto kūpošo zupu, ieminējās cits bruņnesis,

— tāds liktens man būs lemts tikai viņā saulē, ja šamajā nepratīšu uzvesties.

— Kāpēc tad jūs paliekat viņa dienestā? — piesēdu­sies blakus un atbalstījusi zodu plaukstās, vaicāja Mollija.

— Algu viņš jums nemaksā un baro tik švaki, cik vien uzdrīkstas. Viņš neiztērē ne penija no savām noslēptajām bagātībām, bet pat lietū un vējā sūta jūs zagt uz Hags­geitu. Viņš aizliedz visu —

no gaismām līdz liesmām, no lautām līdz dziesmām,

iio niekiem līdz priekiem, no alus, spēlēm, dzejas ar', līdz mīlai svētai — vai tā var?

Ko nepametat viņu? Kas tāds uz pasaules var jūs te aizkavēt?

Nopūzdamies un kāsēdami četri vecie vīri nervozi saskatījās. Ierunājās pirmais: — Pie visa vainīgs vecums. Kur lai mēs vēl ietu? Esam par vecu, lai klaiņotu pa ceļiem darba un pajumtes meklējumos.

— Pie visa vainīgs vecums, — piebalsoja otrs bruņ­nesis. — Kad kļūsti vecs, tad viss, kas tevi nesatrauc, jau rada ērtības sajūtu. Aukstums, tumsa un garlaicība jau sen kā mums zaudējuši savu asumu, bet siltums, dziesmas un pavasarīgas izjūtas — nē, tas tikai radītu satraukumu. Ir arī trakākas lietas par dzīvi pie Hagarda.

Trešais piebilda: — Hagards ir vecāks par mums. Pēc kāda laika Princis Lirs būs karalis šai valstī, un es netaisos pamest šo pasauli, līdz neesmu to pieredzējis. Man tas puika jau kopš bērnības ir paticis.

Mollija pēkšņi saprata, ka nemaz nav izsalkusi. Rau­dzīdamās apkārt uz veco vīru sejām, viņa klausījās, kā tie ar savām vīļveidīgajām lūpām strebj zupu izkaltušajās rīklēs, un nopriecājās, ka karalis Hagards allaž pusdienoja vienatnē. Mollija neizbēgami rūpējās par visiem, ko baroja.

Piesardzīgi viņa ievaicājās: — To stāstu, ka princis Lirs nemaz nav Hagarda adoptētais brāļadēls, esat kād­reiz dzirdējuši? — Bruņneši neizrādīja ne mazāko izbrīnu par šo jautājumu.

— Mhm, — atbildēja vecākais, — esam gan. Iā tas pil­nīgi varētu būt, jo princim pēc ģīmja tak nav nekādas līdzības ar karali. Un kas par to? Labāk jau lai nozagts sve­šinieks valda pār šo zemi nekā īstens karaļa Hagarda dēls.

— Bet, ja princis tika izzagts no Hagsgeitas, — iesaucās Mollija, — tad viņš būs tas, kas īstenos pilij uz­likto lāstu! — Un viņa atkārtoja Hagsgeitas iebrauktuvē dzirdēto Drinna rimi:

— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.

Taču, atklādami smaidam tikpat sarūsējušus zobus kā viņu ķiveres un krūšu bruņas, vecie vīri kratīja galvas.

— Tikai ne princis Lirs, — ierunājās trešais. — Princis va­rētu noslaktēt tūkstošiem pūķu, bet viņš negāzīs ne karali, ne pili. Tas nav viņa dabā. Viņš ir paklausīgs dēls, kurš diemžēl cenšas vienīgi izpatikt vīram, ko sauc par savu tēvu. Ne jau nu princis Lirs. Tai rīmē būs domāts kāds cits.

— Un pat ja princis Lirs tas būtu, — piebilda otrais,

— pat ja lāsts būtu izvēlējies viņu par savu sūtni, ari tad viņam nekas neiznāktu. Jo starp karali Hagardu un jeb­kādu liktenīgo stundu stāv Sarkanais Bullis.

Aptumšodams visu sejas ar savu nežēlīgo ēnu un ar savu elpu atdzesēdams karsto viru, telpā ieplūda klusums un sarīkojās uz palikšanu. Rudenīgais kaķēns Mollijas klēpī pārstāja murrāt, un kuslā pavarda liesmiņa sarāvās. Šķita, ka skabūža sienas saspiežas ciešāk.

Līdz šim klusējušais ceturtais bruņnesis cauri tumsai sauca Mollijai Grū: — Ir arī patiesais iemesls, kāpēc mēs paliekam Hagarda kalpībā. Viņš nevēlas, lai mēs viņu pa­mestu, bet karaļa Hagarda vēlmes ir Sarkanā Buļļa acu­raugs. Mēs esam Hagarda favorīti un Sarkanā Buļļa gūstekņi.

Mollijas roka noteiktām kustībām turpināja glaudīt kaķēnu, taču viņas rīkle bija kļuvusi sausa, bet balss — izmocīta: — Kas karalim Hagardam ir Sarkanais Bullis?

Atbildēja vecākais bruņnesis: — Mēs nezinām. Bullis vienmēr šeit ir bijis. Viņš Hagardam ir kā balsts un ar­mija, kā spēka avots un pats spēks; un laikam ari vienī­gais līdzbiedrs, jo esmu pārliecināts, ka palaikam karalis pa kādām slepenām trepēm nokāpj viņa midzenī. Bet, vai tas klausa Hagardam pats pēc savas gribas vai spaidu kārtā, un kas ir pavēlnieks — Bullis vai karalis —, to mēs nekad neesam zinājuši.

Pēkšņi, apsārtušajām un miklajām acīm iedegoties, ceturtais — jaunākais no visiem, pieliecās pie Mollijas Grū. — Sarkanais Bullis ir dēmons un kā atmaksu par savu kalpību Hagardam pieprasīs Hagardu pašu. — Viņu pārtrauca cits, uzstādams, ka ir skaidri pierādījumi tam, ka Bullis ir karaļa Hagarda apburtais vergs, kurš tāds arī paliks, līdz netiks atburts, kas vienlaikus iznīcinās arī viņa bijušo pavēlnieku. Izlaistīdami savus šķīvjus, viņi sāka bļaustīties.

Tad pavisam klusi, bet tā, ka visi palika mierīgi, Mol­lija uzdeva kādu jautājumu: — Vai jūs zināt, kas ir vien­radzis? Esat kādreiz viņu redzējuši?

Šķita, ka no visa dzīvā, kas bija telpiņā, tikai kaķēns un klusums atskatījās uz viņu kaut cik saprotoši. Atraugājusies vīru četrotne sāka blisināt un berzēt acis. Kaut kur dziļumā atkal nemierīgi nogrozījās guļošais Bullis.

Paēduši bruņneši salutēja Mollijai Grū un pameta ska- būzi: divi devās gulēt, divi — uz saviem posteņiem lietū un vējā. Vecākais nogaidīja, līdz pārējie aiziet, un klusi sacīja Mollijai: — Piesargies no lēdijas Amaltejas! Kad viņa pirmoreiz te ieradās, viņas skaistuma iespaidā pat šī nolādētā pils kļuva glīta — tāpat kā mēness, kas arī ir tikai spīdīgs akmens. Bet viņa šeit ir jau pārāk ilgi. Lai ari viņa ir tikpat skaista, kā allaž, tomēr no šīs klātbūtnes gan istabas, gan jumti, kas viņu ieskauj, kļuvuši tādi kā ļaunāki.

Viņa garā nopūta izčākstēja smilkstienā. — Tādu skaistumu es pazīstu, bet tieši šitādu zorti redzu pirmo reizi. Piesargies! Viņai jādodas prom no šejienes!

Palikusi vienatnē, Mollija iebāza seju kaķēna izspū- rušajā kažokā. Pavarda uguns lēnām dzisa, taču viņa to nepiebaroja. Veiklas radībiņas šaudījās pa telpu, un to sa­celtais troksnis atgādināja karaļa Hagarda balsi; savukārt, līdzinādamies Sarkanā Buļļa balsij un sizdamies pret pils sienām, grandēja lietus. Tad kā atbilde noskanēja paša Buļļa baurošana. Ta satricināja akmeņus zem kājām, un Mollija izmisīgi pieķērās galdam, lai noturētu sevi un ka­ķēnu no gāšanās lejup, pretī Bullim. Viņa iekliedzās.

Kaķēns ierunājās: — Viņš iet ārā. Viņš iziet pēc katra saulrieta, lai medītu savādo, balto dzīvnieku, kas tam iz­muka. Pati ļoti labi zini. Neesi jau dumja.

No jauna atskanēja izsalkušie rēcieni, šoreiz jau no attāluma. Ievilkusi elpu, Mollija paraudzījās uz kaķēnu. Cita būtu daudz pārsteigtāka, taču viņu nu jau bija daudz grūtāk pārsteigt nekā vairumu sieviešu. — Un tu ari agrāk runāji? Vai ari tevi iedvesmoja lēdijas Amaltejas klātbūtne?

Kaķēns domīgi laizīja priekšķepu, līdz beidzot atbil­dēja: — Ieraugot viņu, man sagribējās runāt. Pie tā ari pa­liksim. Tad tas ir vienradzis. Viņa ir ļoti skaista.

— Kā tu zini, ka viņa ir vienradzis? — Mollija nopra­sīja. — Un kādēļ tu neļāvi viņai sev pieskarties? Es re­dzēju. Tev bija bail no viņas.

— Šaubos, vai man te ilgi gribēsies runāt, — neturē­dams ļaunu prātu, kaķēns atbildēja. — Tavā vietā es netē­rētu laiku muļķībām. Atbildot uz tavu pirmo jautājumu — pat pirmo spalvu nometušu kaķi nevar apmānīt ar pa­skatu. Cilvēciskām būtnēm, tieši otrādi, ļoti patīk ārējais izskats. Atbildot uz otro… — viņš saminstinājās un pēkšņi tik ļoti aizrāvās ar mazgāšanos, ka nerunāja, līdz nebija sevi nolaizījis vispirms pūkainu, tad atkal gludu. Pat pēc tam viņš neskatījās uz Molliju, bet gan iedziļinājās savos nadziņos.

— Ja viņa man pieskartos, — kaķēns ļoti maigi iesāka, — es uz mūžiem piederētu viņai, nevis sev. Es gribēju, lai viņa man pieskaras, bet nevarēju to atļaut. Neviens kaķis to nebūtu ļāvis. Cilvēkiem mēs ļaujam sevi glaudīt, jo tas ir tīri patīkami un viņus nomierina, — bet viņai gan ne. Tāda likme jebkuram kaķim ir par augstu.

Mollija atkal paņēma kaķēnu, kas tik ilgi murrāja viņai pie kakla, ka viņa sāka baidīties, vai saruna jau nav galā. Taču beidzot viņš turpināja: — Tev ir pavisam maz laika. Drīz viņa vairs neatcerēsies, kas viņa ir vai kāpēc ir nākusi šurp, un Sarkanais Bullis vairs naktīs neauros pēc viņas. Var gadīties, ka viņa apprec labo princi, kas viņu tik ļoti mīl. — Kaķēns stipri ietriecās ar savu galviņu Mollijas pēkšņi nekustīgajā plaukstā un pavēlēja: — Dari to! Princis ir ļoti drosmīgs, ja mīl vienradzi. Kaķi spēj novēr­tēt varonīgu aplamību.

— Nē, — Mollija Grū atbildēja. — Nē, tas nedrīkst notikt. Viņa ir pēdējā.

— Tādā gadījumā viņai jāizdara tas, dēļ kā viņa iera­dās, — kaķēns atteica. — Viņai jāseko pa karaļa taku lejā pie Buļļa.

Mollija tik nevaldāmi viņu piekļāva sev, ka tas sāka protestēt, iepīkstēdamies kā pele. Tikpat dedzīgi kā prin­cis Lirs viņa vaicāja: — Tu ceļu zini? Pasaki man ceļu, saki, kur mums jāiet! — un, atlaidusi rokas, nolika dzīvnieciņu uz galda.

Kaķis ilgi neatbildēja, bet zeltītajiem plankumiem pārņemot atlikušo zaļumu, viņa acis iespīdējās arvien spožāk un spožāk. Noraustījās vienīgi atšauptā auss un melnais astes galiņš, nekas vairāk.

— Kad vīns izdzers pats sevi, kad ierunāsies miroņ- galva, kad pulkstenis nositis īsto stundu — tikai tad tu atradīsi eju uz Sarkanā Buļļa midzeni. — Viņš pabāza ķepiņas zem krūtežas un piebilda: — Tam visam pamatā, protams, ir vēl viens triks.

— Varu saderēt, — Mollija drūmi noteica, — ka drausmīgā, drūpošā, vecā miroņgalva ir uzstutēta augstu gaisā uz staba lielajā zālē, bet jau kādu laiku tai nav bijis nekā ko teikt. Netālu stāvošais pulkstenis ir aptracis un nosit, kad vien tam ienāk prātā, — pusnakti ik pēc stun­das, septiņpadsmit — pulksten četros vai varbūt klusē cauru nedēļu. Bet vīns — ai, kaķīt, vai nebūtu vienkāršāk man parādīt to eju? Tu taču to zini, vai ne?

— Protams, zinu, — nospīdinādams garo žāvu un muti savilkdams rozītē, atbildēja kaķis. — Protams, ka man būtu vienkāršāk tev to parādīt. Ietaupītos tik daudz laika un pūļu.

Viņa balss miegaini izstiepās, un Mollija saprata, ka, tāpat kā karalis Hagards, arī viņš sāk zaudēt interesi. Viņa ātri noprasīja: — Tad pasaki man vēl ko. Kas notika ar vienradžiem? Kur viņi ir?

Atkal nožāvājies, kaķis murmināja: — Tuvi un tāli, tāli un tuvi. Tava lēdija spēj tos saskatīt, taču viņas atmiņa līdz tiem gandrīz nesniedzas. Viņi nāk tuvāk un tad slīd prom. — Viņš pievēra acis.

Rīvēdama raupjo rīkli, Mollijas elpa vilkās kā virve.

- Nolādēts, kāpēc tu man nepalīdzi?! — viņa kliedza. — Ko tu man visu laiku runā līdzībās?!

Lēni pavēris vienu zaļi zeltainu kā saulesgaisma mežā aci, kaķis atbildēja: — Es esmu tas, kas esmu. Ja varētu, es pateiktu visu, ko vēlies uzzināt, jo esi bijusi laipna pret mani. Taču es esmu kaķis, un neviens kaķis nekad un nekur vēl nevienam nav devis skaidru atbildi.

Pēdējie vārdi pārgāja dziļā, vienmērīgā murrāšanā, un viņš tā arī aizmiga ar puspavērtu aci. Mollija to klēpī glaudīja, kamēr viņš miegā murrāja, neizrunādams vairs ne vārda.

Princis Lirs, pārmetis pār plecu Lielo Hercoga Al­bāņa Cirvi, atgriezās pēc trim dienām: pie seglu loka nokarājās pēc jaunavām kārojušā milzu cilvēkēdāja galva. Lēdijai Amaltejai viņš gan nepasniedza šo balvu, un, nenomazgājis no briesmoņa asinīm brūnās rokas, arī ne­steidzās viņu uzmeklēt. Spriežot pēc sava tāvakara paskaidrojuma skabūzī Mollijai Grū, viņš bija pārdomājis un nolēmis nekad vairs netraucēt lēdiju Amalteju ar saviem uzmanības pierādījumiem un, domājot par viņu, bet, nemeklējot ne viņas sabiedrību, ne apbrīnu, ne mīlu, klusi dzīvot, kaislīgi viņai kalpojot līdz pat savai vien­tuļajai nāvei. — Es būšu tikpat anonīms kā gaiss, ko viņa elpo, un tikpat neredzams kā spēks, kas viņu notur uz zemes. — Nedaudz padomājis, viņš piebilda: — Šad un tad es varbūt uzrakstīšu pa dzejolim, paslidināšu to zem viņas durvīm vai atstāšu tā, lai viņa tam uzdurtos. Taču es tos nekad neparakstīšu.

— Tas ir ļoti cēli, — piekrita Mollija. Viņa sajuta atvieglojumu, ka princis pārtraucis savus uzmanības apliecinājumus — tas viņu gan uzjautrināja, gan nedaudz apbēdināja. — Dzejoļi meitenēm patīk daudz vairāk par beigtiem pūķiem vai maģiskiem zobeniem. Katrā ziņā vis­maz man tā bija jaunībā, ja man kāds vaicātu, kāpēc es aizbēgu ar Kaili…

Taču princis Lirs viņu pārtrauca, cieši noteikdams: — Nē, nedodiet man nekādas cerības! Man jāiemācās dzīvot bez cerībām, kā to dara mans tēvs, un varbūt tad mēs beidzot viens otru sapratīsim. — Viņš iebāza rokas kabatās, un Mollija izdzirda papīra čaukstoņu. — Patie­sībā, es jau esmu uzrakstījis vairākus dzejoļus — par viņu, par cerībām un tā tālāk. Ja vēlaties, varat ieskatīties.

— Ar lielāko prieku! Tad nu jūs vairs nekad neiesit cīņās ar melnajiem bruņiniekiem un neaulekšosit caur uguns apļiem? — Iesākusi ķircināt, Mollija aptvēra, ka pašai būtu nedaudz žēl, ja tā notiktu, jo piedzīvojumi viņu bija padarījuši daudz glītāku, viņš bija arī krietni nokrities svarā, turklāt tie bija piedevuši viņam to nāves muskusa aromātu, kāds virmo ap katru varoni. Taču prin­cis apmulsumā kratīja galvu.

— O, šķiet, grožus es tomēr no rokām neizlaidīšu, — viņš murmināja. — Bet ne jau izrādīšanās pēc vai lai viņa par to uzzinātu. Ta tas bija sākumā — taču pie ļaunu her­cogu izaicināšanas uz taisnīgu cīņu, cilvēku izglābšanas un burvību laušanas pierod, un ir grūti vairs nebūt varo­nim, ja reiz tāds esi bijis. Jums patīk pirmais dzejolis?

— Tas, protams, ir ļoti izjusts. Bet vai tad ziedošs un brukuši ir pareiza atskaņa?

— Jā, vajag nedaudz pieslīpēt, — princis Lirs piekrita. — Mani vairāk satrauc tas brīnums.

— Jā, mani arī pārsteidza tas zījuks.

— Nē, es domāju pareizrakstību. Tur ir viens r un divi n vai otrādi?

— Katrā ziņā, viens r, es domāju. Smendrik! — Mol­lija izsaucās, jo tieši tobrīd sakumpis durvīs spraucās bur­vis. — Cik r jāraksta vārdā brīnums?

— Viens, — viņš saguris atbildēja. — Tā pati sakne, kas brīvībai. — Mollija ieblieza bļodā buljonu, un viņš ap­sēdās pie galda. Viņa skatiens bija ciets un mākoņains kā nefrīts, bet viens plakstiņš raustījās.

— Es tā vairs ilgi nevarēšu, — viņš lēnām iesāka.

— Un runa pat nav par šo briesmīgo vietu vai par to, ka man visu laiku viņā jāklausās — ar to jau es tīri labi tieku galā —, bet par to, ka man tās nožēlojamās blēņas ir jāatkārto stundām, bet vakar — pat visu nakti. Man nekas nebūtu pretī, ja viņš pieprasītu īstu maģiju vai kaut vien­kāršu apvārdošanu, bet man visu laiku jāatkārto tās zelta zivtiņas un kārtis, lakatiņi un auklas — viss tas pats, kas bija Pusnakts Karnevālā. Es to nevaru! Es ilgi vairs neiz­turēšu!

— Bet tieši tādēļ viņš tevi arī ņēma, — Mollija protes­tēja. — Ja viņš vēlētos īstu maģiju, viņš būtu paturējis veco burvi, Mabruku. — Gandrīz uzjautrināts, Šmendriks pacēla galvu. — Es nedomāju tā, — viņa taisnojās. — Tur­klāt, cik vairs ilgi, un mēs atradīsim ceļu pie Sarkanā Buļļa, — man par to stāstīja kaķis.

Izrunājot pēdējos vārdus, viņa pārgāja uz čukstiem, un abi aši paraudzījās uz princi Liru; bet tas, savā kaktā uz ķebļa sēdēdams, acīm redzami sacerēja jaunu dzejoli.

— Gazele, — viņš murmināja, ar zīmuli durstīdams lūpas.

— Mamzele, citadele, asfodele, paralēle… — viņš izvēlējās vācele un žigli skribelēja tālāk.

— Ceļu mēs neatradīsim nemūžam, — pavisam klusi ieteicās Šmendriks. — Pat ja kaķis runāja taisnību, par ko es stipri šaubos, Hagards parūpēsies, lai mums nekad nebūtu laika izpētīt ne miroņgalvu, ne pulksteni. Kā citādi lai izskaidro to, ka viņš jo dienas uzkrauj tev vairāk darba? Vienīgi ar to, lai atturētu tevi no ložņāšanas un okšķerēšanas pa lielo zāli! Un kā tev šķiet, kāpēc viņš nepārtraukti liek sevi izklaidēt ar tiem karnevāla trikiem? Jā, un kāpēc viņš no sākta gala vispār mani pieņēma par savu burvi? Mollij, viņš zina — es par to esmu pārlie­cināts! Viņš zina, kas viņa ir, lai arī pagaidām vēl nespēj tam noticēt, bet, kad noticēs, gan sajēgs, kas jādara. Viņš zina! Reizēm es to saredzu pēc viņa sejas.

Atskanēja prinča Lira balss:

— Cik ilgu pacilāts un zaudējuma sists,

Tik rūgti tramtatā un trādirīdi ists.

Brists, krists, dzists. Nolāpīts!

Šmendriks pārliecās pāri galdam. — Mēs nevaram te palikt un gaidīt uz viņa triecienu. Mūsu vienīgā cerība ir nozust naktī — varbūt pa jūras ceļu, ja man kaut kur izdo­tos sadabūt laivu. Ieroču nesēji lūkosies citā virzienā, un vārti…

— Bet pārējie? — viņa maigi iesaucās. — Kā mēs varam aiziet, ja viņa ir mērojusi tādu ceļu, lai atrastu pā­rējos vienradžus, un, ja zinām, ka tie ir šeit? — Tomēr kā­dai maigi nodevīgai viņas būtnes daļiņai pēkšņi iegribējās būt pārliecinātai par meklējumu izgāšanos — to apzinā­damās, viņa dusmojās uz Šmendriku: — Un kā tad ar tavu maģiju? Kā ar taviem paša meklējumiem? Arī no tiem tu atsakies? Un viņa nomirs cilvēka paskatā, bet tu dzīvosi mūžam? Tikpat labi tu būtu varējis viņu atdot Bullim jau toreiz!

Burvis atslīga krēslā — viņa seja bija sakrunkota un izbalējusi kā vešerienes pirksti. — Īstenībā vienalga — tā vai citādi, — gandrīz pie sevis viņš noteica. — Tagad viņa vairs nav vienradzis, bet mirstīga sieviete, kurai tas lempis var raidīt savas nopūtas un rakstīt dzejas. Varbūt beigu beigās Hagards viņu neatklās. Taisni vai jocīgi! — Nenogaršojis buljonu, viņš to atbīdīja malā un atbalstīja galvu rokās. — Pat ja mēs tiešām atrastu pārējos, es nespētu viņu vairs pārvērst par vienradzi. Manī vairs nav maģijas!

— Smendrik… — viņa iesāka, bet tieši tobrīd viņš pie­lēca kājās un izmetās no skabūža, lai arī viņa nedzirdēja, ka karalis būtu to aicinājis. Pat nepacēlis galvu, princis Lirs turpināja dungot pantmērus un piemērot atskaņas. Mollija virs pavarda pakāra podiņu sargkareivju tējai.

— Es jau pabeidzu, ja neskaita pēdējo kupleju, — bei­dzot Lirs ierunājās. — Gribat noklausīties tūlīt vai vēl pa­gaidīsit?

— Kā vien vēlaties. — Un viņš iesāka lasīt, taču viņa no tā visa nedzirdēja ne vārda. Par laimi, vēl pirms dze­joļa beigām ienāca ieroču nesēji, un viņš bija par kautrīgu, lai prasītu viņas domas to klātbūtnē. Kad tie devās prom, princis jau strādāja pie nākamā dzejoļa, bet, kad viņš atvadījās, bija ļoti vēls. Turēdama savu raibo kaķi, Mollija sēdēja pie galda.

Jaunais dzejolis bija iecerēts kā sestīne, un, traucoties augšup pa trepēm uz savu istabu, prinča Lira galva laimīgi šķindēja no žonglēšanas ar tās beigu atskaņām. — Pirmo es atstāšu pie viņas durvīm, — nodomāja prin­cis, — bet pārējās paturēšu rītam. — Viņš sāka pārdomāt savu pirmītējo lēmumu par darbu neparakstīšanu, spēlē­damies ar tādiem pseidonīmiem kā Ēnu Bruņinieks un Le Chevalier Mal-Aimt'[6], kad aiz stūra ieraudzīja lēdiju Amalteju. Tumsā viņa veikli kāpa lejup, bet, ieraudzīdama viņu, izdeva savādu, blējošu skaņu un sastingusi apstājās trīs pakāpienus augstāk.

Ap pleciem apmesto talāru kāds no karaļa vīriem bija speciāli viņai nozadzis Hagsgeitā. Izlaistiem matiem, basām kājām — viss viņas izskats uz trepēm uzdzina tādas skumjas, ka tās apvijās prinča Lira kauliem, un viņš izlaida no rokām gan savas dzejas, gan visu izlikšanos un patiesībā jau gribēja mesties prom. Taču, būdams varonis viscaur, viņš drosmīgi pagriežas, lai seju sejā mierīgi un goddevīgi pateiktu: — Lai jums jauks vakars, milēdij.

Cauri pustumsai raudzīdamās viņā, lēdija Amalteja izstiepa roku, taču, vēl nepieskārusies, atrāva to atpakaļ.

— Kas tu esi? — viņa čukstēja. — Vai Rahs?

— Es esmu Lirs, — pēkšņi izbijies, viņš atbildēja.

— Vai tad jūs mani nepazīstat? — Taču viņa atkāpās, prin- čaprāt, tik plūstošiem soļiem kā dzīvnieks, nolaizdama galvu kā kaza vai stirna. — Es esmu Lirs, — viņš atkārtoja.

— Vecene! Mēness izdzisa! Ak! — Reizi nodrebinā- jusies, lēdija Amalteja pazina viņu. Taču viņas augums vēl arvien palika mežonīgi vērīgs, un tuvāk viņa nenāca.

— Jūs sapņojat, milēdij. — Viņš bija atguvis bruņi­nieka stāju. — Par ko gan — gribētos man zināt!?

— Man tas ir rādījies arī agrāk, — viņa lēni atbildēja.

— Es biju būrī, vēl bija kāda veca sieviete un iesprostoti dzīvnieki. Bet es jūs neapgrūtināšu ar šo stāstu, milord princi. Šis sapnis man arī agrāk ir bieži rādījies.

Viņa jau būtu to pametusi, taču princis ierunājās balsī, kāda piemīt vienīgi varoņiem — līdzīgi kā dau­dziem dzīvniekiem attīstās īpašs sauciens, kad tie ir ap- bērnojušies. — Sapnis, kas tik bieži atgriežas, visdrīzāk ir kā ziņnesis, kas nācis brīdināt par nākotni vai atgādināt par nelaikā aizmirstām lietām. Ja vēlaties, pastāstiet vēl, un es mēģināšu to jums atminēt!

Apstājusies viņa viegli pagrieza galvu un noraudzījās viņā, vēl arvien līdzinādamās spalvainam radījumam, kas lūr cauri brikšņiem. Taču acīs atspoguļojās kas cilvē­cisks — it kā viņa būtu zaudējusi ko nepieciešamu vai pēkšņi aptvērusi, ka šis nepieciešamais viņai nekad nav bijis. Ja viņš būtu pamirkšķinājis, viņa aizskrietu; taču viņš ne tikai nepamirkšķināja, bet ar savu nesatricināmo skatienu piekala viņu nekustīgu, kā bija iemācījies to darīt ar grifiem un himērām. Viņas basās kājas ievainoja princi sāpīgāk par jebkādiem ilkņiem vai plosošiem nagiem, taču viņš to varonīgi izcieta.

Lēdija Amalteja sāka stāstīt: — Šai sapni ir melni, restoti furgoni; dzīvnieki, kuri reizē ir un nav; un spār­nota būtne, kas mēnesnīcā metāliski mirdz. Garš vīrs ar zaļām acīm un asiņainām rokām.

— Garais vīrs būs jūsu tēvocis, burvis, — pārdomāja princis Lirs. — Vismaz tiktāl ir skaidrs, un asiņainās rokas mani nepārsteidz. Piedodiet, bet viņa izskats man nekad nav sevišķi paticis. Tas arī viss?

— Visu es izstāstīt nevaru. Tas nekad nebeidzas. — Viņas acīs kā dīķī krītošs milzu akmens atgriezās bailes: virpuļodams viss aizvilkās ar mākoņiem, un visriņķī rosī­jās žiglas ēnas. — Es skrienu prom no vietas, kur biju drošībā, un man visapkārt deg nakts. Bet tā ir arī diena, un es, mirkdama siltā, skābenā lietū, staigāju zem diž­skābaržiem; un tur ir tauriņi, medainas skaņas, izraibināti ceļi un pilsētas kā zivs asakas; bet lidojošā būtne nogalina veco sievu. Lai kā nogriezdamās, es atkal un atkal skrienu sastingušajā ugunī ar savām dzīvnieka kājām…

— Lēdij, — princis Lirs pārtrauca, — milēdij, ar jūsu atļauju, pietiek! — Satumsdams viņas sapnis pieņēma veidolu un nostājās starp abiem, un pēkšņi viņš vairs ne­vēlējās zināt tā nozīmi. — Nevajag turpināt!

— Bet man jāturpina, jo tas nekad nebeidzas! Pat kad es pamostos, kustos, runāju vai pusdienoju, es nespēju atšķirt, kas ir reāls, kas — sapnis. Aizmirsdama to, kas ar mani notiek patlaban, es atceros to, kas nevar būt bijis. Cilvēki raugās uz mani tā, it kā man viņus vajadzētu pa­zīt, un es viņus arī pazīstu, bet tikai sapnī, un, kaut esmu nomodā, uguns nāk arvien tuvāk…

— Nevajag turpināt! — viņš izmisīgi lūdza. — Šo pili uzbūvēja ragana, un, ja šeit pārāk bieži piemin murgus, tie var īstenoties! — viņu stindzināja ne pats sapnis, bet tas, ka viņa, to stāstot, neraudāja. Būdams varonis, viņš iz­prata raudošas sievietes un zināja, kā tās mierināt — pār­svarā bija kāds jānogalina —, taču viņas klusais ārprāts gan mulsināja, gan atbruņoja; bet seja sagrāva drupās to attālināto cienību, ko viņš tik ļoti mīlēja uzturēt. Beidzot atkal ierunājies, viņš stostījās kā jauneklis:

— Es jums izrādītu uzmanību ar daudz lielāku grā­ciju, ja vien zinātu, kā īsti. Mani varoņdarbi un pūķi jūs nogurdina, bet tas ir viss, ko varu jums piedāvāt. Par va­roni es kļuvu nesen, bet pirms tam es vispār nebiju nekas cits kā sava tēva garlaicīgais, mīkstčaulīgais dēliņš. Varbūt tagad es atkal esmu garlaicīgs, tikai citā veidā, bet, ja reiz esmu šeit, tad jūs nerīkojaties pareizi, izsviezdama mani mēslainē. Es gribētu, lai jūs kaut ko vēlētos no manis. Ja ne varoņdarbus, tad vismaz kaut ko noderīgu.

Tad — pirmo reizi kopš savas ierašanās karaļa Ha­garda pilī — lēdija Amalteja uzsmaidīja viņam. Viegls smaids kā tikko dzimis mēness, niecīgs gaišuma lociņš uz neredzamā malas, bet princis Lirs noliecās pret to, lai sa­sildītos. Ja uzdrīkstētos, viņš būtu aplicis plaukstas šim smaidam un uzpūtis to gaišāku.

— Uzdziediet man! Tas būtu drosmīgi no jūsu puses — atraisīt balsi šai tumšajā, vientulīgajā vietā, un no tā būs arī labums. Uzdziediet man, dziediet skaļi — apslāpiniet ma­nus sapņus, neļaujiet man atcerēties to, kas tā vēlas, lai es to atceros! Dziediet, mans lord princi, ja jums tīk! Tas jums ne­liksies varoņa cienīgs uzdevums, taču es būtu priecīga par to!

Un princis Lirs iedziedājās aukstajā trepju telpā, bet daudzas drēgnas, līdz šim neredzētas radībiņas būkšķēdamas šaudījās, meklējot patvērumu no viņa balss dienasgaismas jautrības. Viņš dziedāja pirmo, kas ienāca prātā, un tas izklausījās šādi:

— Kad biju vēl jauns es un mīlēts pārlieku, Un nebij' nekā, ko man dāmas spēj liegt, Kā saulpuķu sēklas es grauzu to sirdis

Un neteicu "mīlu" — to nespēju sniegt.

Bet teicu pats sev, ka tās domā tik šauri, Un mīklai par mani te nekritīs mats. Es gaidīšu to, kura redzēs man cauri, Un pazīšu mīlu — to jutīšu pats.

Un gadi kā mākoņi klīda man pāri, Un dāmas kā sniegpārslas, vējš kuras nes Man slīdēja garām tik vāri, tik vāri, Krāpdams grēkoju, grēkoju, grēkoju es.

Bet es teicu pats sev, ka tās neredz nekā, Cik tīrs es, redz vienīgi likteņa rats, Cik uzticams esmu, to ieraudzīs Tā, Un es pazīšu mīlu — to jutīšu pats.

Un atnāca viņa — tik gudra un maiga — Un teica, ka esot es labāks, kā melš. Vel pirms viņa pabeidza, pievīlu viņu, Indi iedzēra tā, metās jūrā, kas elš.

Un es saku pats sev, kļūdams gaumīgi vecāks Un samaitāts, uzdzīvi nebeigdams, šo:

— Ak, mīla ir stipra, bet ieradums stiprāks, jo es pazinu mīlu, kad izjutu to.

Kad viņš pabeidza, lēdija Amalteja iesmējās, un šķita, ka no šīs skaņas pils vecum vecā tumsa šņākdama atlēca nost no abiem. — Man prieks! Paldies jums, milord!

— Nezinu, kāpēc nodziedāju tieši šo, — princis Lirs neveikli iebilda. — Viens no tēva vīriem man to mēdza dziedāt. Patiesībā, es tam nepiekrītu. Es domāju, ka mīla ir stiprāka par ieradumu vai apstākļiem. Es domāju, ka ir iespējams sevi kādai saglabāt ilgu laiku un, kad viņa bei­dzot ierodas, neaizmirst, kāpēc esi gaidījis. — Neatbil­dējusi lēdija Amalteja atkal viņam uzsmaidīja, un princis paspēra soli viņas virzienā.

Izbrīnīts pats par savu uzdrīkstēšanos, viņš maigi noteica: — Ja varētu, es ieietu jūsu sapnī, lai tajā jūs sar­gātu un nogalinātu to, kas jūs vajā, tāpat, kā es to būtu izdarījis, ja tam pietiktu drosmes stāties man pretī skaidrā dienas laikā. Taču es nevaru tajā ieiet, kamēr jūs par mani nesapņojat.

Pirms viņa paspēja atbildēt — ja vispār grasījās to da­rīt —, viņi izdzirda no lejas pa vītņu kāpnēm nākam soļus un karaļa Hagarda aizplīvuroto balsi: — Es dzirdēju, kā viņš dzied! Kādā sakarā viņam būtu bijis jādzied? — Un tad Šmendrika, karaliskā burvja, lēnprātīgo ātrrunu: — Majestāte, tā bija tikai tāda heroiska dziesmiņa, chanson dc gestc*, kādas viņš bieži dzied, izjādams pretī varoņdar­biem vai atgriezdamies pēc slavas. Varat būt mierīgs, Jūsu Majestāte…

— Šeit viņš nekad nedzied, — iebilda karalis. — Sa­vos muļķīgajos klejojumos viņš dzied nepārtraukti, par to es nešaubos, jo tā jau varoņi mēdz darīt. Bet viņš dziedāja šeit un ne jau nu par kaujām vai drosmi, bet par mīles­tību. Kur ir viņa? Vēl neko nedzirdēdams, es jau zināju, ka viņš dzied par mīlu, jo drebēja pat akmeņi, kā tas mēdz notikt, kad pazemē grozās Bullis. Kur ir viņa?

Princis un lēdija Amalteja tumsā saskatījās, un tajā pašā brīdī jau bija viens otram līdzās, kaut neviens no tiem nebija izkustējies. Tas uzdzina bailes no karaļa, jo varbūt tieši to, kas tobrīd bija piedzimis abu starpā, viņš arī gaidīja. Kāpņu platforma veda uz koridoru; viņi pagriezās un skrēja kopā, kaut tālāk par savu elpu nekā nespēja saskatīt. Viņas soļi bija tikpat nedzirdami kā vi­ņam dotais solījums, bet viņa smagie zābaki atskanēja, kā jau zābakiem uz akmens grīdas jāatskan. Karalis Hagards nesekoja, bet viņa balss šalca tiem nopakaļ pa koridoru un to pārmāca vienīgi burvja vārdi: — Peles, milord, nešau­bīgi! Par laimi, man ir īpaši buramvārdi…

— Lai skrien! — teica karalis. — Man tīri labi patīk, ka viņiem jāskrien.

Apstājušies skriet, viņi atkal saskatījās.

Un ziema smilkstēdama vilkās pretī ne jau pavasa­rim, bet īsajai, kāri ilgotajai karaļa Hagarda zemes vasarai. Dzīve pilī turpinājās tai klusumā, kas piepilda vietas, kurās neviens ne uz ko necer. Mollija Grū gatavoja ēst, mazgāja veļu, berza akmens sienas un grīdu, laboja bru­ņas un asināja zobenus, skaldīja malku, mala miltus, ap­kopa zirgus un tīrīja staļļus, kausēja zagto zeltu un sud­rabu karaļa lādēm un gatavoja ķieģeļus bez salmiem. Bet vakaros, pirms gulētiešanas, parasti gan lielīdama, gan labodama pareizrakstību, pārlasīja jaunos prinča Lira dzejoļus lēdijai Amaltejai.

Šmendriks pēc karaļa pavēles gan ākstījās, gan krāpās, pats to visu ienīzdams un apjauzdams, ka Ha­gards to zina un tādējādi gūst vēl papildu baudījumu.

Viņš vairs nepiedāvāja Mollijai bēgt no pils, pirms vēl Hagards nav pārliecinājies par lēdiju Amalteju; un ari sle­peno ceļu lejā pie Sarkanā Buļļa viņš vairs necentās atklāt pat tad, ja viņam atlika brīvs bridis. Šķita, ka viņš ir pade­vies nevis karalim, bet kādam daudz vecākam un nežēlī­gākam ienaidniekam, kas šoziem šai vietā viņu beidzot panācis.

Jo drūmāka un bargāka tapa nākamā diena, jo lēdija Amalteja kļuva skaistāka. Izmirkuši un drebinādamies no staigāšanas savos posteņos vai pēc mantu zagšanas kara­lim, atgriezās ieroču nesēji, bet, satikdami trepēs vai kori­doros viņu, tie klusu atvērās kā ziedi. Viņa tiem uzsmai­dīja un maigi aprunājās; taču, kad viņa bija aizgājusi, pils allaž likās vēl tumšāka kā jebkad; bet ārpusē vējš kā palags uz auklas grabināja biezās debesis. Jo viņas skais­tums bija cilvēciski nolemts, un vecie vīri tajā nespēja rast sev mierinājumu. Viņi vienīgi varēja ciešāk sajozt pilošos apmetņus un klibot lejā pie vārgās skabūža guntiņas.

Bet lēdija Amalteja un princis Lirs kopā pastaigājās, sarunājās un dziedāja tik dzīvespriecīgi, it kā karaļa Ha­garda pils būtu pārvērtusies par pavasarīgi zaļu, mežo­nīgu un ēnainu mežu. Viņi rāpās līkajos torņos kā klintīs, rīkoja piknikus akmeņainajās pļavās zem akmeņainās de­bess un bangoja augšup un lejup pa kāpnēm, kas bija atdzīvojušās par straumēm. Viņš stāstīja visu, ko zināja vai domāja, un laimīgs izgudroja viņas dzīvi un pat viņas spriedumus par to — uzklausīdama viņa tam palīdzēja šai procesā. Tak viņa to nekrāpa, jo patiesi nekā neatcerējās, kas bijis pirms pils un viņa. Viņa iesākās un nobeidzās ar princi Liru — ja neskaita sapņus, taču, kā jau viņš bija paredzējis, tie drīz izbaloja.

Sarkanā Buļļa nakts medību rēcieni atskanēja arvien retāk, bet, kad badīgās skaņas tomēr sasniedza dzirdi, viņa pārbijās, un ap viņiem atkal uzauga sienas un ziema, it kā abu pavasaris būtu viņas veidota prieka dāvana princim. lādos brīžos viņš būtu viņu apskāvis, taču labi ilgi jau zināja viņas bailes no pieskārieniem.

Kādu pēcpusdienu lēdija Amalteja stāvēja uz pils augstākā torņa, vērodama, kā princis Lirs atgriežas no ka­ragājiena pret jau agrāk nogalinātā milzu cilvēkēdāja svaini, — kā jau paredzējis, viņš vēl arvien reižu reizēm devās klejojumos. Netīras ziepju krāsas debesis blāķiem stāvēja virs Hagsgeitas ielejas, taču lietus nelija. Tālu lejā brūnaļģu brūnām un sudrabainām strēmelēm jūra slīdēja pretī dūmakainajam horizontam. Ķēmīgajiem putniem nebija miera: tie bieži izlidoja pa pāriem vai trim, apmeta žiglu loku virs ūdens un atgriezās, lai sprauslādami, ka­raļa Hagarda pils virzienā lepni stāvus saceltām galvām soļotu pa smiltīm. — Vaineteic, vaineteic! — Bēgums driz solījās pāriet paisumā.

Lēdija Amalteja uzsāka dziedāt, un viņas balss balan­sēdama kā vēl kāds putns lidinājās gurdi gausajā gaisā:

— Es esmu ķēniņmeita, Bet savā dvēselē Un savas ādas važās Es novecoju te. Es labāk skrietu prom Un badā slapstītos…

Viņa neatcerējās, ka agrāk būtu dzirdējusi šo dziesmu, taču tās vārdi knaibīja un raustīja kā bērni, kas mēģina aizvilkt uz kādu vietu, ko tie vēlas atkal ieraudzīt. Viņa noskurinājās, lai tiktu no tiem vaļā.

— Bet es nenovecoju, — viņa sev teica, — un nejūtos kā važās. Es esmu lēdija Amalteja, Lira mīļotā, kurš ir ienācis manos sapņos, lai mani ari tajos nemāktu šaubas. Kur es būtu varējusi iemācīties tik skumju dziesmu? Es esmu lēdija Amalteja un zinu vienīgi prinča Lira iemācītās dziesmas.

Viņa pacēla roku, lai aptaustītu zīmi uz pieres. Mierīgi kā Zodiaks virpuļoja jūra, bet ķēmīgie putni klaigāja. Tas, ka zīme neizzuda, viņu nedaudz uztrauca.

— Jūsu Majestāte, — kaut nebija atskanējusi ne skaņa, viņa teica. Tad sev aiz muguras izdzirda čabošo nosmējienu un pagriezās pret karali. Bruņu kreklam viņš bija uzvilcis pelēku apmetni, bet galva bija kaila. Melnās līnijas uz sejas rādīja, kur laika nagi bija vilkušies pāri cie­tajai ādai, taču viņš izskatījās stiprāks un arī mežonīgāks par savu dēlu.

— Tam, kas jūs esat, jūs esat par ātru; bet par lēnu tam, kas reiz esat bijusi, man domāt. Stāsta, ka mīla pa­dara vīrus veiklākus, bet sievietes — mierīgākas. Ja mīlēsit vēl vairāk, es jūs beidzot pieķeršu!

Neatbildējusi viņa tam uzsmaidīja. Viņa nekad nezi­nāja, ko sacīt bālacainajam vecajam vīram, kuru tik reti redzēja, — un ari tad vienīgi kā kādu kustību gar tās vien­tulības malu, kurā viņa dalījās ar princi Liru. Tad dziļi ielejā nomirgoja bruņutērps un atskanēja skrapstoša skaņa, nogurušajam zirgam paklūpot pret akmeni. — Jūsu dēls atgriežas mājup! Sagaidīsim viņu kopā!

Karalis Hagards lēnām pienāca pie margām, bet mirguļojošajai figūriņai, kas jāja mājup, neveltīja vairāk, kā vienu acu uzmetienu. — Nē, tiešām — kāda daļa jums vai man gar viņu? Viņš nav mans ne pēc dzimšanas, ne mantības. Es viņu savācu, atcerēdamies, ka nekad neesmu bijis laimīgs un ka man nekad nav bijis dēla. No sākuma tas bija tīri patīkami, bet drīz vien viss padzisa. Viss, ko es savācu, nomirst. Nezinu, kāpēc, bet tā tas vienmēr ir bijis, izņemot vienu dārgumu — kas manā apsardzībā nav ne atdzisis, ne izbalojis — vienīgo, kas jebkad man piede­rējis. — Viņa bargā seja pēkšņi kā aizcirties slazds badīgi nozibsnīja: — Taču Lirs nespēs jums palīdzēt to atrast. Viņš pat nekad nav īsti zinājis, kas tas ir.

Bez brīdinājuma visa pils noskanēja kā noraustīta stīga — pie tās pamatiem guļošais lops bija izkustinājis savu šausmīgo svaru. Jau pie tā pieradusi, lēdija Amalteja viegli nobalansēja un gaiši ieteicās: — Sarkanais Bullis. Bet kāpēc jūs iedomājaties, ka esmu ieradusies to nozagt? Man nav ne apsargājamas karaļvalsts, ne ari vēlmes pēc iekarojumiem. Ko es ar viņu iesāktu? Un cik vēl viņš noēd!?

— Neizsmejiet mani! — karalis atteica. — Sarkanais Bullis pieder man ne vairāk kā zēns, un tas neēd, un to nevar nozagt. Viņš kalpo ikvienam, kam nav baiļu, un man ir tikpat maz baiļu kā miera. — Tomēr lēdija Amalteja ievēroja ļaunas nojautas slīdam pa garo, pelēko seju un nomūkam uzacu un kaulu paēnā. — Neizsmejiet mani! Kāpēc jums jātēlo, ka esat aizmirsusi par saviem meklēju­miem un ka man būtu par tiem jāatgādina? Es zinu, pēc kā esat nākusi, un jūs ļoti labi zināt, ka man tas ir. Tad ņemiet to, ja varat, — tikai neuzdrošinieties padoties! — Melnās grumbas pavērsa savas malas kā naža asmeņus.

Jādams princis Lirs dziedāja, taču lēdija Amalteja vēl nevarēja sadzirdēt vārdus. Viņa mierīgi vērsās pie karaļa: — Milord, visā jūsu pilī, visā karaļvalstī, visos valdījumos, kādus vien Sarkanais Bullis spētu jums sagādāt, es vēlos tikai vienu, un tikko jūs teicāt, ka viņš nepieder jums — lai jūs to paturētu vai atdotu. Lai kas tas būtu, ko jūs tā lolojat, ja vien tas nav viņš, es patiesi novēlu jums gūt prieku no tā! Arlabudienu, Jūsu Majestāte!

Viņa devās uz torņa kāpnēm, bet karalis nostājās ceļā, un, raudzīdamās savām tumšajām, kā nagu nospiedumi sniegā, acīm, viņa apstājās. Pelēkais karalis pasmaidīja, un uz brīdi viņu sasaldēja savāds laipnums, jo pēkšņi likās, ka abi ir līdzīgi. Bet tad viņš ierunājās: — Es jūs pazīstu. Es jūs gandrīz jau pazinu, kad ar savu pavāri un klaunu nācāt pa ceļu. Kopš tā brīža nav bijis nevienas kustības, kas nebūtu jūs nodevusi. Solis, skatiens, galvas pagrie­ziens, kakla noplaiksnījums elpojot, pat tas, kā jūs pilnīgi nekustīgi stāvat — tie visi bija mani spiegi. Uz īsu mirkli jūs mani izbrīnījāt, un par to es savā vīzē esmu pateicīgs. Bet jūsu laiks ir pagājis.

Ar jaunekļa bezdomu grāciju viņš pēkšņi piegāja pie margām un pāri plecam raudzījās jūras virzienā. — Tūlīt būs paisums. Nāciet skatīties! Nāciet šurp! — viņš teica pavisam maigi, taču pēkšņi viņa balss ieņēma sevī ari pretīgo piekrastes putnu klaigas. — Nāciet, es jums nepie- skaršos!

Princis Lirs dziedāja:

— Tevi mūžīgi mīlēšu es, Cik vien mūžība ilga ir…

Briesmīgā galva pie viņa segliem piebalsoja tādā kā basa falsetā. Lēdija Amalteja piegāja pie karaļa.

Pāri jūrai, zem biezajām, virpuļojošajām debesīm, kā koki, lēni pieaugdami, vēlās viļņi. Tuvojoties krastam, tie izlieca savas muguras arvien augstāk un augstāk, tad pie- plaka un lēca tam virsū tik nikni kā slazdā iesprostoti dzīvnieki, kas metas pret sienu un ar elsojošiem rūcie­niem atkrīt atpakaļ, lai lēktu atkal un atkal; bet ķēmīgie putni sērīgi klaigāja. Pirms pāršķelšanās viļņi bija pelēk- zaļi, bet pēc tās — viņas acīm pāri vēja plandīto matu krāsā.

— Tur, — viņas tuvumā atskanēja savāda, spalga balss. — Tur viņi ir. — Plati smaidīdams, karalis Hagards rādija uz balto ūdeni. — Tur viņi ir, — viņš iesmējās kā pārbiedēts bērns. — Tur viņi ir! Vēl pasakiet, ka tie nav jūsējie, vēl sakiet, ka nenācāt šurp, viņus meklēdama! Vēl pasakiet, ka cauru ziemu palikāt pilī mīlas dēļ!

Nespēdams sagaidīt atbildi, viņš aizgriezās, lai raudzītos viļņos. Viņa seja bija neticami pārmainījusies: prieks bija iekrāsojis drūmo ādu, noapaļojis vaigu kaulus un atslābinājis kā stopa stiegru novilkto muti. — Tie ir mani, — viņš maigi noteica. — Tie pieder man! Sarkanais Bullis man tos savāca pa vienam, un es viņus pavēlēju iedzit jūrā. Vai gan var būt labāka vieta, kur turēt vien­radžus, un kāds gan cits krātiņš tos spētu noturēt? Jau sen kā iebiedējis viņu sirdis, Bullis tos apsargā, būdams no­modā vai gulēdams. Nu tie dzīvo jūrā, un ik paisums neaiznes tos līdz zemei par vienu vienīgu soli, kuru tie neuzdrošinās spert, jo neuzdrīkstas iznākt no ūdens. Viņi baidās no Sarkanā Buļļa.

Tuvumā iedziedājās princis Lirs:

— Citi grib piedāvāt vairāk, kā spēj, Visu uz mūžiem, ko liktens tiem sēj…

Cieši aptvērusi margas, lēdija Amalteja vēlējās, kaut viņš drīzāk ierastos, jo nu viņa zināja, ka karalis Hagards ir ārprātīgs. Zem viņiem klājās šaurā, dzeltenbālā pie­kraste, akmeņi, paisums un nekas vairāk.

— Man patīk tos vērot. Tie piepilda mani ar prieku! — Bērnišķīgā balstiņa gandrīz iedziedājās. — Es esmu pār­liecināts, ka tas ir prieks. Kad es to pirmoreiz izjutu, do­māju, ka nomiršu. Es redzēju divus. Agrajā rīta ēnā viens dzēra no strauta, bet otra bija uzlikusi galvu tam uz muguras. Man likās, ka nomiršu! Es teicu Sarkanajam Bullim: — Man tos vajag! Man vajag visus, cik vien to ir, jo mana vajadzība ir milzīga! — lāpēc ari Bullis viņus izķēra — vienu pēc otra. Bullim bija vienalga. Tikpat labi tie varēja būt skarabeji vai krokodili. Viņš vienīgi spēj atšķirt to, ko es vēlos, no tā, ko nevēlos.

Pārliecies zemajām margām, viņš uz brīdi bija viņu aizmirsis, un viņa būtu varējusi aizbēgt no torņa. Taču viņa palika, kur bijusi, jo, kaut ari bija diena, visapkārt viņai uzmodās vecs, slikts sapnis. Paisuma viļņi sašķīda uz akmeņiem un, atkal savienojušies, atkrita atpakaļ; bet princis Lirs jādams dziedāja:

— Bet tevi mūžīgi mīlēšu es, Vienalga, vai mīli vai ne.

— Kad pirmoreiz tos ieraudzīju, šķiet, es vēl biju jauns, — karalis Hagards turpināja. — Tagad gan man jābūt vecam — vismaz es esmu pievācis daudz ko vairāk, nekā man bija toreiz, atkal gan atlikdams visu atpakaļ. Es vienmēr esmu zinājis, ka nekur nav vērts ieguldīt savu sirdi, jo nekas nav mūžīgs, un man bija taisnība — līdz ar to es vienmēr esmu bijis vecs. Un tomēr ikreiz, kad es vēroju savus vienradžus, tas līdzinās tam ritam mežā, un, par spīti pats sev, es kļūstu patiesi jauns, jo pasaulē, kurā ir tāds skaistums, viss ir iespējams.

Sapni es raudzījos lejup uz četrām baltām kājām un sajutu zemi zem šķeltajiem nagiem. Laukums virs manām uzacīm dega, tāpat kā tagad. Taču tajā nebija nekādu vien­radžu, kas nāktu ar paisumu! Karalis ir ārprātīgs, viņa no­domāja. Hagards turpināja: — Nez, kas ar tiem notiks, kad manis vairs nebūs. Skaidrs, ka Sarkanais Bullis tos mirklī aizmirsīs un dosies prom jauna saimnieka meklējumos, bet šaubos, vai pat tad tie atgūs savu brīvību. Ceru, ka ne, jo tādā gadījumā tie man piederēs mūžīgi.

Tad viņš pagriezās, lai atkal raudzītos viņā tikpat maigi alkatīgām acīm kā princis Lirs: — Jūs esat pēdējā. Bullis jūs palaida, jo tikāt pārveidota par sievieti, taču es zināju tāpat. Starp citu, kā jums izdevās šī pārvērtība? Jūsu burvis to nebūtu spējis. Šaubos, vai viņš pat krējumu varētu pārveidot sviestā.

Pietiktu atlaist rokas no margām, lai nokristu, taču tā vietā viņa gluži mierīgi atbildēja: — Milord, es nesaprotu. Ūdenī nekas nav redzams.

Karaļa seja notrīsēja, it kā viņa raudzītos caur uguni. — Vai jūs vēl arvien sevi noliedzat? — viņš čukstēja. — Jūs uzdrīkstaties sevi noliegt? Nē, tas ir tikpat māksloti un gļēvi kā tas, ka esat cilvēks! Ja vēl sevi noliegsit, es pats sa­vām rokām nogrūdīšu jūs lejā pie jūsu tautas! — Viņš paspēra soli, bet viņa, nespēdama pakustēt, plati atvērtām acīm vēroja viņu.

Viņas galvu pildīja jūras troksnis reizē ar prinča Lira dziedāšanu un Raha pinkšķošajām nāves vaimanām. Murminādama pelēkā karaļa Hagarda seja slējās pāri viņai kā āmurs. — Tam tā jābūt, es nevaru būt kļūdījies! Tomēr šīs acis ir tikpat muļķīgas kā viņam — kā jebkuras acis, kas nekad nav redzējušas vienradžus, bet vienīgi savu attēlu spogulī. Kas tas ir par apmānu, kā tas var būt? Tagad tajās nav nekādu zaļo lapu!

Tad viņa aizvēra acis — tajās bija ieslēgts vairāk, nekā tās izrādīja. Smiedamies un buldurēdams, garām nošū- pojās radījums ar bronzas spārniem un raganas seju, bet tauriņš sakļāva spārniņus, lai viņai iebelztu. Ar bālajiem ragiem pašķirdams zarus, Sarkanais Bullis klusi virzījās cauri mežam. Viņa zināja, ka karalis Hagards aiziet, taču acis neatvēra.

Ilgi pēc tam vai varbūt tikai pēc brīža viņa izdzirda burvja balsi sev aiz muguras: — Apklustiet, nomierinie­ties, viss beidzies! — Viņa ij nezināja, ka bija ko teikusi.

— Jūrā! Jūrā! Ak, nesatraucieties! Vērojot šos paisu­mus, arī es tos neredzēju — ne šoreiz, ne agrāk. Taču viņš gan — un, ja Hagards ko redz, tad tas ari tur ir! — Viņa smiekli nošķīla, kā skaldot malku. — Neraizējieties! Dzī­vojot šai raganas pilī, ir grūti ieskatīties lietu būtībā. Ne­pietiek ar gatavību saskatīt — jāskatās visu laiku! — Viņš atkal iesmējās, šoreiz gan maigāk. — Labi. Tagad mēs tos atradīsim! Nāciet! Ejam abi!

Pagriezusies viņa kustināja lūpas, lai izrunātu vārdus, taču tie neatskanēja. Ar savām zaļajām acīm burvis viņu pētīja. — Jūsu seja ir mitra, — nobijies viņš teica. — Es ceru, ka tas ir no šļakatām. Ja jūs esat kļuvusi tik cilvē­ciska, lai raudātu, tad nekāda pasaules maģija — nē, tām jābūt šļakatām! Nāciet man līdz! Kaut tās būtu šļakatas!

Pils lielajā zālē pulkstenis nosita seši. Patiesībā bija vienpadsmit minūtes pāri pusnaktij, taču zāle bija tikai nedaudz tumšāka nekā sešos vai pat dienvidū. Un pils iemītnieki bija iemanījušies noteikt laiku tieši pēc tumsas pakāpes. Bija stundas, kad zāle bija auksta un drūma sil­tuma un gaismas trūkuma dēļ, kad gaiss bija sasmacis un mierīgs, bet akmeņi smakoja kā sastāvējies ūdens, jo nebi­ja logu, kas ielaistu spirgto vēju. Ta bija dienā.

Taču naktīs — gluži kā daži koki cauru dienu tver dzī­vinošo gaismu un saglabā to savu lapu apakšās vēl ilgi pēc saulrieta — tātad naktīs pils bija tumsas pārlādēta, tā ņudzēja un mudžēja no tumsas. Tad vismaz aukstumam lielajā zālē bija iemesls, un, pamodušās no dienas snau­das, pa kaktiem sāka dipēt un čirkstēt sikas skaņas. Tieši naktīs šķita, ka senā akmeņu smarža ceļas no daudz ze­mākiem slāņiem nekā grīda.

— Iededz gaismu! — sauca Mollija Grū. — Nu, lūdzu, vai tu nevarētu iedegt gaismu?

Smendriks īsi nomurmināja dažas profesionālas frāzes. Pirmajā mirklī nenotika nekas, bet tad, izkai- sīdamies pa telpu spīdošu, pīkstošu un steidzīgu lausku tūkstošos, pāri grīdai sāka izplatīties dzeltenbāls gaišums. Pils nakts kustonīši kvēloja kā jāņtārpiņi. Aiz savām slimīgajām gaismiņām veidodami žiglas ēnas un krustām šķērsām mētādamies pa zāli, tie padarīja tumsu vēl auk­stāku, nekā tā bija.

— Labāk jau nu nebūtu to darījis. Nevari atkal iz­slēgt? — vaicāja Mollija. — Vismaz tās purpursarkanās, ar tām — kājiņām?

— Nē, nevaru, — dusmīgi atbildēja Šmendriks. — Ne- čauksti! Kur ir miroņgalva?

Maza kā citrons, atvāzusies platā smaidā, tā blāvoja pīlāra ēnā kā rīta mēness — lēdija Amalteja to redzēja, bet nekā neteica. Pēc nokāpšanas no torņa viņa vēl nebija runājusi.

— Lūk! — Lēni mādams ar galvu un pie sevis izdves­dams svinīgas skaņas, burvis plati piesoļoja pie miroņgal- vas, ilgi un pētoši lūkodamies tās ieplaisājušajos un iedrupušajos acu dobumos. Līdzīgā nopietnībā raudzī­damās, Mollija Grū tomēr bieži pameta skatu uz lēdiju Amalteju. Beidzot Šmendriks noteica: — Labi. Nestāviet tik tuvu!

— Vai tiešām ir tādi buramvārdi, kas liktu miroņgal- vai sākt runāt? — vaicāja Mollija. Izpletis pirkstus, burvis veltīja viņai lietpratēja smaidiņu.

— Ir buramvārdi, kas liek ierunāties visam! Būdami izcili klausītāji, Meistarburvji izgudroja, kā apvārdot visu dzīvo un nedzīvo pasauli, lai tā ar viņiem runātu. Jo dzir­dēt un redzēt ari ir burvju būtības pamats! — Dziļi ievilcis elpu, viņš pēkšņi aizgriezās un saberzēja rokas. — Pārē­jais ir tehnikas jautājums. Labi! Sāksim!

Strauji pagriezies pret miroņgalvu un viegli uzlicis roku uz bālā galvvidus, viņš to uzrunāja pavēlnieciskā, dziļā balsi. Vārdi no viņa mutes izmaršēja kā zaldāti, kuru soļi, šķērsojot tumšo gaisu, spēcīgi atbalsojās, taču miroņ- galva neizdvesa ne skaņas.

— Es tikai painteresējos, — burvis maigi noteica. At­rāvis roku no miroņgalvas, viņš to uzrunāja atkal. Šoreiz buramvārdi izskanēja mēreni pieglaimlgi un gandrīz žēla­baini. Miroņgalva turpināja klusēt, taču Mollijai izlikās, ka, driz vien izgaisdama, pāri bezsejas priekšai pārslīd no­moda atblāzma.

Mirdzošo nešķīstenīšu drebelīgajā gaismā lēdijas Amaltejas mati laistījās kā ziedi. Mierīga, kā reizēm mie­rīgs mēdz būt kaujaslauks, viņa neieinteresēti, bet arī ne vienaldzīgi, vēroja, kā Šmendriks tuksneškrāsas kaulu kamolam deklamē vienu apvārdojumu pēc otra, uz ku­riem tas nereaģēja tāpat kā viņa. Ar katru buršanos Šmen­drika tonis kļuva arvien izmisīgāks, taču atbildes vietā miroņgalva tikai klusēja. Un tomēr Mollija Grū bija pārlie­cināta, ka tā, apzinādamās visu apkārtnotiekošo, uzjaut­rināti klausās. Pārāk labi viņa pazina izsmiekla pilnu klu­sēšanu, lai sajauktu to ar nāvi.

Pulkstenis nosita divdesmit deviņus — vismaz pie šī skaitļa Mollijai tas nojuka. Rūsainie sitieni vēl nebija no- žvadzējuši līdz grīdai, kad Šmendriks, kratīdams abas dūres pret miroņgalvu, pēkšņi iekliedzās: — Labi jau labi, tu, pretenciozais skrimsli! Pa aci negribi dabūt? — Ar šiem vārdiem viņa balss pārgāja nožēlojamā, niknā ņurdoņā.

— Klaigā vien! — miroņgalva noteica. — Uzmodini vēl veco Hagardu! — Balss skrapstēja kā vējā kopā sasitu­šies zari. — Pakliedz skaļāk! Vecais virs droši vien tepat kaut kur ir. Viņš neko daudz neguļ.

Mollija aiz prieka vai iekliedzās, un pat lēdija Amal­teja tuvojās par soli. Bez triumfa pazīmēm sejā Šmendriks stāvēja sažņaugtām dūrēm. Miroņgalva turpināja: — Vari sākt! Vari man uzprasīt, kā atrast Sarkano Bulli! Atbilde būs nekļūdīga! Ceļā pie Buļļa esmu nolikta par karaļa sargkareivi. Pat princis Lirs nezina slepeno eju, bet es gan!

Mollija Grū kautrīgi pavaicāja: — Ja jau tiešām esat sardzē, ko tad neceliet trauksmi? Un tā vietā, lai izsauktu bruņnešus, piedāvājat savu palīdzību?

Miroņgalva graboši nozviedzās: — Es jau ilgi esmu uz ši pīlāra. Es biju Hagarda galvenais rokaspuisis — līdz viņš bez kāda īpaša iemesla nocirta man galvu. Tās vēl bija tais laikos, kad viņš bija tik negants, ka vienkārši gribēja pārliecināties, vai tas ies pie sirds. Izrādījās, ka ne, taču viņš nolēma, ka manu galvu varētu vismaz kaut kā izmantot, un tādēļ uzstutēja to šeit kā savu sargu. Ņemot vērā iepriekš­minēto, es pret karali Hagardu neesmu tik lojāls, kā varē­tu iedomāties.

Šmendriks klusi pavaicāja: — Tad atklāj mums šo mīklu! Atklāj mums ceļu pie Sarkanā Buļļa!

— Nē, — traki iesmiedamās, miroņgalva atbildēja.

— Kāpēc tad ne? — Mollija neganti iekliedzās. — Kas tās par spēlītēm? — Lai ari miroņgalvas izstieptie dzelte­nie žokļi vairs nepakustējās, pagāja vēl laiks, līdz vibrē­jošie ļaunie smiekli nostāja. Tikmēr, savīstījušās savā lede- nīgajā gaismā, pierima pat šaudīgās nakts radības.

— Es esmu miris, — atbildēja miroņgalva. — Es esmu miris un karājos tumsā, pārraudzīdams Hagarda īpašumu. Mans vienīgais prieciņš ir kaitināt un izvest no pacietības dzīvos, bet pat tas gadās reti. Žēl, jo dzīves laikā tas man īpaši gāja pie sirds. Tāpēc ceru uz jūsu sapratni, ja, pats sev izdabādams, jūs nedaudz izmantošu. Pienāciet rit! Varbūt ari pateikšu!

— Bet mums nav laika! — Mollija lūdzās. Smendriks iebikstīja ar elkoni, bet viņa, piemetusies pavisam tuvu miroņgalvai, apelēja pie tukšuma apdzīvotajām acīm.

— Mums nav laika! Varbūt jau tagad ir par vēlu!

— Man gan ir laiks, — miroņgalva domīgi atbildēja.

— Patiesībā nemaz nav tik labi, ka ir laiks. Steiga, juceklis, izmisums; nepabeigti darbi, kaut kas palaists garām, kaut kas par lielu, lai vispār būtu apgūstams, — dzīvei tādai ari jābūt. Ir jau paredzēts, ka kaut kas būs ari jānokavē. Neuztraucieties par to!

Mollija būtu vēl turpinājusi lūgties, taču burvis, žigli satvēris to aiz rokas un pavilcis malā, nikni noteica:

— Stāvi mierā! Ne vārda vairs, ne vārda! Tas sasodītais taču ierunājās! Varbūt mīklas atminēšanai ar to ir gana!

— Nav gan! — miroņgalva informēja. — Es runāšu, cik vien vēlēsities, bet neko nepateikšu. Tīri draņķīgi, ne? Būtu jūs mani dzīvu redzējuši!

Nepievērsdams uzmanību, Šmendriks tincināja Molliju: — Kur ir vīns? Paskatīsimies, kā man izdosies ar vīnu!

— Es nevarēju atrast, — viņa nervozi atbildēja. — Pār­meklēju visur, bet neizskatās, ka pilī būtu kaut lāsīte. — Bezgalīgā klusumā burvis viņā nikni noraudzījās. — Es skatījosl — viņa taisnojās.

Šmendriks lēni pacēla abas rokas un ļāva tām atkal nokrist. — Nu ko, ja mēs nevaram atrast vīnu, tad ir cauri! Vēl jau atliek mani triki, bet no gaisa vīnu es neuzburšu!

Miroņgalva klaboši iespurdzās: — Matēriju nevar ne radīt, ne iznīcināt. Vismaz vairumam burvju tas neizdodas.

No tērpa krokām Mollija izvilka blašķlti, kas tumsā blāvi nospīdēja. — Man ienāca prātā — ja tev iesākumam būtu ūdens… — Smendriks un miroņgalva viņā parau­dzījās gluži līdzīgi. — Nu, kaut kas tāds jau ir darīts, — viņa skaļi paziņoja. — Tev nenāktos radīt no jauna! To es nemaz no tevis neprasītu!

Ieklausījusies sevis teiktajā, viņa paraudzījās sāņus uz lēdiju Amalteju, bet Smendriks, paņēmis no viņas rokām blašķi un pie sevis murminādams dīvaini trauslas frāzes, sāka to, dziļdomīgi grozīdams, pētīt. Beidzot viņš seci­nāja: — Kāpēc ne? Tev taisnība, tas ir standarta triks. Atce­ros, savulaik tas bija traki modē, tikai mūsdienās skaitās novecojies. — Lēni pārlaidis blašķei plaukstu, viņš ieauda gaisā kādu vārdu.

— Ko tu dari? — dedzīgi ievaicājās miroņgalva. — Ei, dari to tuvāk, te! Es nekā neredzu! — Taču, pārliecies pie krūtīm piespiestajai blašķei, burvis aizgriezās. Viņš uz­sāka monotoni čukstošu skandējumu, kas Mollijai atgādi­nāja skaņu, ko turpina radīt izdzisis ugunskurs vēl ilgi pēc pēdējās oglītes izgailēšanas.

— Zini, — pats sevi pārtraucis, viņš atzinās, — tas nebūs nekas sevišķs. Vin ordinaire*, labākajā gadījumā. — Mollija svinīgi pamāja. — Un parasti sanāk pārāk salds, bet, kā lai es tam lieku izdzert pašam sevi — nav ne ma­zākās jausmas. — Miroņgalvai rūgti žēlojoties, ka tai nekas nav ne redzams, ne dzirdams, apvārdošana tika atsākta vēl maigākos toņos. Pateikusi ko cerīgi nomierinošu lēdi­jai Amaltejai, Mollija nesagaidīja ne tās skatienu, ne atbildi.

Strupi aprāvis skandējumu, Smendriks piecēla blašķi pie lūpām. Iepriekš paostījis, viņš nomurmināja: — Švaks, švaks, galīgi nekādas buķetes! Nekad vēl ar maģijas palī­dzību nav iegūts labs vīns. — Viņš to sasvēra, lai iedzertu, tad paskatījās, pakratīja un, stindzinoši smaidīdams, ap- vāza otrādi. No tās neiztecēja ne piles.

— Tas to ir izdarījis, — priecīgi noteica Smendriks. Pārlaidis sauso mēli vēl sausākajām lūpām, viņš atkārtoja:

— 1ās to ir izdarījis, beidzot tas to ir izdarījis! — Turpi­nādams smaidīt, viņš pavērsa blašķi, lai sviestu to pāri zālei.

— Nē, pagaidi — ei, nevajag! — miroņgalvas klabošā balss protestēja tik mežonīgi, ka Šmendrika roka metienā apstājās. Abi ar Molliju reizē pagriezās pret miroņgalvu, kura aiz milzu ciešanām savos centienos atbrīvoties jau bija sākusi izlocīties uz sava āķīša un, ar savu izdēdējušo pakausi smagi belzdama pa pīlāru, iegaudojās: — Nedari to! Cilvēki, jūs esat traki — sviest prom tādu mantu! Ja negribat, atdodiet man, bet nesviediet taču prom! — Šņukstēdama tā grīļīgi šūpojās uz pīlāra.

Gluži kā pār izkaltušu zemi dreifējošs lietus mākonis, Šmendrika seju šķērsoja sapņaini izbrīnīts skatiens. Viņš lēni pavaicāja: — Un kāds tev labums no vīna, ja tev nav ne mēles to nogaršot, ne rievoto aukslēju — to izbaudīt, ne barības vada — to norit? Vai tiešām piecdesmit gadus pēc nāves tu vēl atceries un vēlies…?

— Piecdesmit gadi nelaiķa kārtā — kas cits man vēl atliek? — beigusi savu grotesko raustīšanos, miroņgalva aiz vilšanās ierunājās gandrīz cilvēciskā balsī. — Es atceros ne tikai vīnu. Dod man vienu malku, kaut vienu lāsi, un es to tā izgaršošu, kā jūs ar visām savām sulīgajām miesām, orgāniem un garšas kārpiņām nemūžam nespētu. Man pietika laika pārdomāt. Es zinu, kāds ir vīns! Dod man to!

Plati smaidīdams, Šmendriks pakratīja galvu.

— Gana daiļrunīgi, tomēr es pēdējā laikā esmu kļuvis tāds spītīgs. — Miroņgalvai iestenoties nāvīgās ciešanās, viņš atvēzējās ar tukšo blašķi trešo reizi.

Aiz līdzjūtības Mollija Grū jau iesāka: — Bet tā jau ir… — , taču burvis uzmina viņai uz kājas. — Protams, ja tu gadījumā tāpat kā vīnu atcerētos ari ieeju Sarkanā Buļļa alā, tad mēs vēl varētu pakaulēties. — Skaļi apcerē­dams, viņš pavirši, ar diviem pirkstiem uzsāka grozīt blašķi.

— Līkop! — miroņgalva mirklī iekliedzās. — Saru­nāts, par vienu malku, bet dod to tūlīt! No domām par vīnu es esmu vairāk izslāpis, nekā biju, dzīvs būdams, kad man vēl bija rīkle, kurai izkalst. Dod man vienu malciņu, un es pateikšu visu, ko gribēsi. — Sarūsējušie žokļi sāka trīties viens pret otru. Trīcēdami drupanie zobi sāka plaisāt.

— Dod taču, — Mollija čukstēja Šmendrikam. Viņu šausmināja doma, ka kailie acu dobumi sāktu pildīties asarām. Bet Šmendriks tikai pakratīja galvu.

— Es tev atdošu visu, tikai pasaki, kā mums atrast Bulli.

Nopūtusies miroņgalva nevilcinādamās atbildēja:

— Ceļš iet cauri pulkstenim. Vienkārši izejiet tam cauri un būsit tur. Nu tad varu iedzert?

— Cauri pulkstenim. — Pagriezies burvis nolūkojās lielās zāles tālajā kaktā, kur tas stāvēja — garš, melns un tievs — tīrā saulrieta ēna no pulksteņa. Tā ciparnīcas stikls bija sasists, bet stundeņa nebija vispār. Kaprīzi kā zivs raustošos un grozošos mehānismu aiz pelēkā stikla knapi varēja saredzēt. — Tu gribi teikt — kad pulkstenis nosit īsto stundu, tas atveras un atklāj tuneli vai slēptas trepes. — Šmendrika balss bija šaubu pilna, jo pulkstenis izskatījās daudz par šmaugu, lai sevī slēptu vēl kādu gaiteni.

— Par to es nekā nezinu, — miroņgalva atbildēja.

— Ja gaidīsit, līdz tas nosit īsteno stundu, paliksit tikpat plikpauraini kā es. Kāpēc sarežģīt vienkāršus noslēpu­mus? Ejiet cauri pulkstenim, un otrā pusē būs Sarkanais Bullis. Do' šu'!

— Bet kaķis teica… — Iebildis Smendriks pagriezās un devās pulksteņa virzienā. Tumsā izskatījās, ka, arvien samazinādamies un salikdams, viņš dodas lejup no kalna. Pietuvojies pulkstenim, viņš neapstājās un turpināja iet, it kā pulkstenis tiešām būtu vienīgi ēna. Taču viņa degun­gals atdūrās.

— Tas ir stulbi! — atgriezdamies viņš ledaini secināja.

— Tu te gribi mūs piemānīt! Var jau būt, ka ceļš pie Buļļa ved cauri pulkstenim, taču jābūt vēl kaut kam! Pasaki, vai ari es izlaistīšu vīnu pa grīdu, lai tu vēl ilgi atcerētos tā izskatu un smaržu! Atri!

Šoreiz miroņgalva iesmējās domīgi un gandrīz laipni.

— Atceries, ko teicu par laiku! Kad biju dzīvs, tad, tāpat kā jūs visi, ticēju, ka laiks ir vismaz tikpat vai pat vēl reālāks un stabilāks nekā es pats. Es teicu "pulkstenis viens", it kā to varētu atrast uz kartes — un es ļāvu, lai mani steidzina no minūtes uz minūti, no dienas uz dienu, no gada uz gadu — it kā es tiešām pārvietotos no vienas vietas otrā. 'tāpat kā visi pārējie, es dzīvoju no sekundēm, minūtēm, nedēļas nogalēm un Jaungadiem mūrētā mājā, ne reizes no tās neiziedams, — līdz nomiru, jo citu durvju tur ne­bija. Nu es zinu, ka varēja staigāt arī caur sienām.

Mollija apmulsumā mirkšķināja, bet Šmendriks māja ar galvu. — Jā. īstie burvji tā ari dara. Bet tad jau pulk­stenis…

— Pulkstenis nekad nenositīs īsto stundu, — miroņ­galva turpināja. — Hagards jau sen kā sabojāja mehā­nismu — vēl kad viņš centās notvert un saturēt laika ri­tumu, kas tā steidzās garām. Bet jums svarīgākais būtu sa­prast, ka nav no svara, cik pulkstenis nositīs nākamreiz — desmit, septiņus vai piecpadsmit. Jūs varat iezvanīt paši savu laiku un uzsākt skaitīšanu, kur vien iepatīk. Kad būsit to izpratuši — tad jebkurš laiks jums būs īstais.

Tobrīd pulkstenis nosita četri. Vēl nebija izdzisis pēdē­jais sitiens, kad zem lielās zāles grīdas noskanēja atbilde. Ta nebija ne neganta dārdoņa, ne baurošana, kādu Sar­kanais Bullis bieži palaida miegā, bet gan zema, jautājoša skaņa, it kā tas būtu pamodies, sajuzdams naktī ko jaunu. Ik akmens plāksne nošņācās kā čūska, un, blāzmojošajām nakts radībām mežonīgi drāžoties uz zāles malām, pati tumsa šķitās nodrebam. Pēkšņi Mollijai radās pārliecība, ka tuvumā ir karalis Hagards.

— Dod vīnu! — miroņgalva sauca. — Savu solījumu esmu turējis! — Klusēdams Smendriks piešķieba tukšo blašķi tukšajai mutei, bet miroņgalva čāpstināja un gul- dzināja, līdz beidzot nopūtusies teica: — Ak, tā tik bija manta, īsts vīns! Tu esi lielāks burvis, nekā es domāju! Tad nu par to laiku tu mani saprati?

—Jā, — Smendriks atbildēja. — Domāju, ka sapratu. — Sarkanais Bullis atkal palaida ziņkārīgo skaņu, un miroņ­galva nograbēja pret pīlāru. — Nē. Tomēr nesapratu. Cita ceļa nav?

— Kā gan lai būtu? — Mollija izdzirda soļus, tad klu­sumu un tad sīkas, piesardzīgas ieelpas un izelpas. Viņa nespēja pateikt, no kurienes tās nāk. Smendriks pagriezās pret viņu ar seju, kas aiz bailēm un apmulsuma šķita no iekšpuses apdūmota, tāpat kā laternas stikls. Tajā bija ari gaisma, taču tā drebinājās kā laterna vētrā.

— Man šķiet, ka saprotu, — viņš bilda, — taču īste­nībā tomēr ne. Es pamēģināšu.

— Izskatās, ka tas ir īsts pulkstenis. Nekas. Es varu iziet cauri ari īstam pulkstenim, — daļēji Mollija to teica, lai viņu nomierinātu, taču apjauzdama, ka tas, ko bija pateikusi, ir taisnība, sajuta savā ķermenī gaišumu. — Es zinu, kur mums jāiet, un tas jau ir tikpat labi, kā zināt laiku jebkurā diennakts stundā.

Miroņgalva viņu pārtrauca: — Ta kā vīns bija tik labs, tad mūsu norunas sakarā es jums došu vēl vienu pa­domu. — Smendriks vainīgi paskatījās. — Sašķaidiet mani! Notrieciet uz grīdas, lai es sadruptu gabalos! Neprasiet, kāpēc — vienkārši izdariet to! — lielā ātrumā balss gandrīz čukstēja.

Smendriks un Mollija reizē iesaucās: — Ko? Kāpēc? — Miroņgalva atkārtoja savu prasību. Smendriks nerimās.

— Ko tu runā? Kāpēc gan mums vajadzētu tevi sašķaidīt?

— Izdariet to! — miroņgalva uzstāja. — Izdariet! — Elpa tuvojās no visām pusēm, lai gan dzirdami bija tikai vieni vienīgi soļi.

— Nē! Tu esi traks! — Šmendriks uzgrieza tai muguru un devās otrreiz pie tumšā, izdēdējušā pulksteņa. Paņē­musi lēdiju Amalteju aiz aukstās rokas un vilkdama balto meiteni aiz sevis kā gaisa pūķi, Mollija sekoja.

Skumji noteikdama: — Nu, labi. Es jūs brīdināju, — miroņgalva briesmīgā, kā krusa pa dzelzi balsī sāka kliegt.

— Palīgā, karali! Šurp, sardze! Šeit kramplauži, bandīti, marodieri, laupītāji, slepkavas, paļātāji, plaģiatori! Karali Hagard! Ei, karali Hagard!

Tad šķindēdami virs viņu galvām un no visām pusēm tuvojās soļi, un viņi izdzirda skrējienā savstarpēji sasau­cošās padzīvojušo bruņnešu svelpjošās balsis. Vienīgi — nemirgoja lāpas, jo bez karaļa pavēles uzšķilt gaismu pilī nedrīkstēja, bet Hagards pagaidām nebija dzirdams. Kā pazudināti un bezpalīdzīgi blenzdami uz miroņgalvu, trīs zagļi stāvēja apmulsumā.

— Piedodiet, bet nodevīgums ir manā dabā. Es taču brīdināju… — miroņgalva nepabeidza, jo tā izzudušās acis pēkšņi ieraudzīja lēdiju Amalteju: plati atpletušās, tās iezaigojās — kaut gan lāgā tā nevarēja būt. — Ak, nē, — balss maigi noteica. — Nē, jūs … Es gan esmu neuzticams, bet ne jau nu tik foti…l

— Skrien! — Smendriks sauca, kā jau ļoti sen reiz bija saucis jūras putu baltajai mežonīgai leģendai, kuru tikko bija atbrīvojis. Kamēr bruņneši trokšņaini meimuroja tumsā, viņi metās pāri lielajai zālei, bet miroņgalva ķērca:

— Vienradze! Vienradze! Hagard, Hagard, lūk, viņa aiziet lejā pie Sarkanā Buļļa! Atceries par pulksteni, Hagard — kur tu esi? Vienradze! Vienradze!

Tad vispārējā kņadā mežonīgi nošalca karaļa balss:

— Muļķis, nodevējs, tu viņai pateici! — Viņa ātrie, slepeni spertie soļi bija dzirdami tik tuvu, ka Smendriks jau tai­sījās pagriezties, lai cīnītos, — bet tad atskanēja skrap- stoņa un pret veciem akmeņiem spēcīgi nokrakšķēja veci kauli. Burvis turpināja skriet.

Kad viņi stāvēja pulksteņa priekšā, šaubīties, vai ko saprast, vairs nebija lemts. Bruņneši jau bija zālē, un viņu žvadzošie soļi dunoši atbalsojās starp sienām, bet karalis Hagards šņākdams un lādēdamies viņus steidzināja. Lēdija Amalteja nevilcinājās ne mirkli. Viņa iegāja pulk­stenī un nozuda kā mēness mākoņu aizsegā — ne tajos iekšā, bet tūkstoš vientulības jūdžu attālumā.

It kā viņa būtu driāda, bet viņas koks būtu laiks, ār­prātā nodomāja Mollija. Caur blāvo, plankumaino stiklu viņa varēja saskatīt atsvarus, pendeli un aprūsējušos zva­nus, kas visi šūpodamies dega. Tālāk nekādu durvju, pa kurām lēdija Amalteja būtu varējusi iziet, nebija. Bija tikai rūsaina mehānismu aleja, kas aizveda viņas acis projām lietū. Atsvari plīvoja no vienas puses uz otru kā jūraszāles.

Karalis Hagards kliedza: — Apstādiniet viņus! Sašķai­diet pulksteni! — Mollija jau iesāka pagriezt galvu, lai Šmendrikam atklātu, ka laikam sapratusi miroņgalvas teikto, taču burvis bija izzudis tāpat kā karaļa Hagarda zāle. Ari pulkstenis bija nozudis, un viņa atradās kādā vēsā vietā blakus lēdijai Amaltejai.

Karaļa balss viņu sasniedza no liela tāluma, ne tik daudz dzirdama, cik atcerama. Turpinādama galvas pa­griezienu, viņa ar skatienu atdūrās prinča Lira sejā. Aiz viņa, drebinādamās kā zivs sāni, krita spoža migla, ne ar ko neatgādinādama korozijas skarto pulksteņa mehā­nismu. Šmendriks nekur nebija manāms.

Princis Lirs nopietni paklanījās Mollijai, taču pirmo uzrunāja lēdiju Amalteju: — Un jūs būtu aizgājusi bez manis! Jūs neko neesat klausījusies!

Ne ar Molliju, ne burvi iepriekš nerunājusi, viņa at­bildēja princim Lirām zemā, skaidrā balsi: — Es būtu atgriezusies. Es nezinu, kāpēc šeit esmu un kas es esmu. Bet es būtu atgriezusies.

— Nē, — princis atbildēja, — jūs nekad nebūtu atgriezusies.

Pirms vēl viņš spēja ko piemetināt, pati sev par lielu izbrīnu kliegdama sarunā iestarpinājās Mollija: — Neuz­traucieties par to! Kur ir Šmendriks? — Pieklājīgā izbrīnā, ka šai pasaulē bez viņiem vēl kāds spēj runāt, abi parau­dzījās viņā, un Mollija sajuta, kā notrīc no galvas līdz kājām. — Kur viņš ir? Ja jūs ne, es pati atgriezīšos! — Un viņa atkal griezās atpakaļ.

Viņš iznāca no miglas, noliecis galvu kā stiprā vējā. Roku viņš turēja pie deniņiem, bet, kad to noņēma, pa tiem lēnām tecēja asinis.

— Viss kārtībā, — pamanījis, ka asinis uzpil Mollijas Grū rokām, viņš noteica. — Viss kārtībā, ievainojums nav dziļš. Es citādi nevarēju iziet. — Šmendriks drebelīgi pa­klanījās princim Lirām. — Es nodomāju, ka tas bijāt jūs, kas man tumsā pagāja garām. Sakiet, kā jūs tik viegli izgā­jāt cauri pulkstenim? Miroņgalva teica, ka jūs ceļu nezinot.

Princis izskatījās apmulsis. — Kādu ceļu? Kas tad bija jāzina? Redzēdams, kurp aiziet viņa, es sekoju.

Šmendrika pēkšņie smiekli norīvējās jēli pret zarai­najām sienām, kas, viņu acīm pierodot pie jaunās tumsas, tagad uzpeldēja viņiem visapkārt. — Protams! Dažām lietām jau no dabas ir nolikts pašām savs laiks. — Galvu kratīdams, viņš turpināja smieties, un viņam atkal sāka tecēt asinis. Mollija izplēsa gabalu no savām drēbēm.

— Nabaga vecie vīri! Viņi nemaz negribēja mani ievainot, un, ja varētu, arī es to nebūtu darījis. Tā nu, nepārtraukti klanīdamies viens otram, mēs atvainojāmies, Hagards kauca, bet es tik sitos pret pulksteni. Es zināju, ka pulkstenis nav īsts, bet mani uztrauca, ka tas tomēr tāds šķiet. Tad pienāca Hagards un iecirta man ar savu zo­benu. — Burvis pievēra acis, kamēr Mollija saitēja viņa galvu. — Hagards. Man jau viņš bija sācis iepatikties. Pat tagad vēl man viņš patīk. Viņš izskatījās tik izbiedēts. — Likās, ka karaļa un viņa vīru neskaidrās, attālās balsis top skaļākas.

— Es nesaprotu, — iesāka princis Lirs, — kādēļ viņš bija izbijies? Ko mans tēvs …? — Bet tieši tobrīd no tālā pulksteņa gala viņi izdzirda triumfa bezvārdu kliedzienu un varena sabrukuma iesākumu. Mirgojošā dūmaka mirklī izzuda, un pāri viņiem visiem noplaka melns klusums.

— Hagards sadragāja pulksteni, — beidzot noteica Šmendriks. — Atpakaļceļa vairs nav; nav arī izejas, izņemot ceļu pie Buļļa. — Sāka mosties lēns, biezs vējš.

Ceļš bija pietiekami plats visiem, taču viņi gāja cits aiz cita. Lēdija Amalteja pati bija izvēlējusies iet pirmā. Sekojošajiem princim Lirām, Šmendrikam un Mollijai

Grū par laternu kalpoja vienīgi viņas mati. Lai ari priekšā nebija nekādas gaismas, viņa soļoja tik viegli, it kā šo ceļu būtu gājusi jau agrāk.

Viņi tā ari nesaprata, kur atrodas. Aukstais vējš, tāpat kā aukstie izgarojumi, kas to dzina, šķita īsts, bet tumsa tiem ļāva sevi šķērsot daudz negribīgāk par pulksteni, laka, būdama pietiekami reāla, lai nobrāztu pēdas, vietām pati cieta no īstiem akmeņiem un īstas zemes, kas bija nobrukuši no alas sienām. Taču takas gājums bija neiespē­jams, kā sapnī — slīps un šķībs, pats griezdamies ap sevi, te gandrīz stāvus gāzdamies lejā, te šķietami celdamies, te vezdams prom un lēni lejup, te klīzdams atpakaļ, lai var­būt atkal vestu viņus zem lielās zāles, kur vecais karalis Hagards droši vien vēl trakoja par sabradāto pulksteni un sašķaidīto miroņgalvu. Raganas darbs — skaidra lieta, prātoja Smendriks, jo nekas, ko veidojusi ragana, neiz­rādās reāls beigu beigās. Tad viņš domās piemetināja: bet šim jau ari jābūt beigu galam. Un, ja tas nav beigu gals, tad viss kļūs pietiekami reāls.

Kamēr pārējie klupdami turpināja gājienu, viņš stei­dzīgi klāstīja princim Lirām pasaku par viņu piedzīvoju­miem — sākot ar savu paša savādo vēsturi un vēl savādāko likteni — uzskaitot Pusnakts Karnevāla sagrāvi un bēgšanu kopā ar Vienradzi, turpinot par sastapšanos ar Molliju Grū, ceļojumu uz Hagsgeitu un Drinna stāstu par dubulto lāstu pilsētai un tornim. Te viņš pieklusa, jo tālāk sekoja Sarkanā Buļļa nakts: nakts, kura, uz labu vai ļaunu, beidzās ar maģiju un kailu meiteni, kas cīnījās savā ķermenī kā govs plūstošās smiltīs. Viņš cerēja, ka princi vairāk ieinteresēs paša heroiskā piedzimšana, nevis lēdi­jas Amaltejas izcelsme.

Princis Lirs aizdomīgi brīnījās: — Man sen zināms, ka karalis nav mans tēvs. Bet vienalga, esmu centies būt viņam labs dēls. Es esmu naidnieks katram, kas pret viņu perina kādus plānus, un, lai viņa bojāejas veicināšanā iesaistītu mani, būtu nepieciešams kas daudz vairāk par kādas vecenes buldurēšanu. Kas attiecas uz pārējo, tad es domāju, ka nekādu vienradžu vairs nav, un es zinu, ka karalis Hagards nekad nevienu nav redzējis. Kā gan jebkurš cilvēks, kas kaut reizi — nerunājot par tūkstošiem ar katru paisumu — ir uzlūkojis vienradzi, varētu būt tik skumjš kā karalis Hagards? Ak, ja es būtu redzējis viņu kaut vienu vienīgu reizi… — Samulsis viņš apklusa, jo arī pats sajuta, ka viņa runa vedināja uz skumjām, no kurām viņu vairs nekad nevarētu atsaukt atpakaļ. Mollijas kakls un pleci klausījās uzmanīgi, taču par to, vai lēdija Amalteja varēja sadzirdēt abu vīru sarunu, viņa nedeva nekādas zīmes.

— Tomēr kaut kur karaļa dzīvē ir noslēpts arī prieks, — Smendriks piezīmēja. —Jūs nekad neesat pamanījis tā at­stātās pēdas? Nekad tās neesat manījis viņa acīs — tiešām? Es gan esmu. Padomājiet labi, princi Lir!

Princis apklusa, un viņi devās tālāk netīrajā tumsā. Ne vienmēr viņi spēja pateikt, vai nolaidās vai kāpa aug­šup, vai eja atkal aizliecās vai ne, līdz akmens grubuļai­nais tuvums viņu pleciem pēkšņi nepārvērtās sienas drūmajā slīpnē pret viņu sejām. No Sarkanā Buļļa nebija ne mazākās skaņas, no ļaunās gaismas — ne mazākā uz­plaiksnījuma, bet pietika Šmendrikam pieskarties savai miklajai sejai, lai Buļļa smaka jau pilētu no viņa pirkstiem.

Princis Lirs ierunājās: — Reizēm pēc uzturēšanās tornī viņa sejā kaut kas bija. Ne īsti gaisma, bet skaidrība. Es atceros. Kad biju maziņš, tad ne uz mani, ne uz ko citu viņš nekad tā neraudzījās. Bet man bija savs sapnis. — Stipri palēninājis gaitu, princis sāka šļūkāt: — Man rādījās viens un tas pats sapnis — kas atkārtojās un atkārtojās — ka nakts vidū es stāvu pie loga un redzu Bulli, redzu, kā Sarkanais Bullis… — Viņš pieklusa.

— Redzat, kā Bullis dzen vienradžus jūrā, — Smen­driks nobeidza. — Tas nebija sapnis. Hagardam par prieku tagad viņi visi paisumā dreifē turp un atpakaļ — visi, izņemot vienu. — Burvis dziļi ievilka elpu. — Tas viens ir lēdija Amalteja.

— Jā, — atbildēja princis Lirs. — Jā, es zinu.

Cieši uzlūkojis viņu, Smendriks dusmīgi noprasīja:

— Kā to saprast — zināt? Kā jūs vispār varat zināt, ka lē­dija Amalteja ir vienradzis? Viņa to jums nevarētu atklāt, jo pati neatceras. Kopš jūs esat aizņēmis viņas fantāzijas, viņa domā vienīgi par to, kā būt mirstīgai sievietei. — Viņš ļoti labi apzinājās, ka īstenībā viss ir otrādi, bet tobrīd tam nebija nozīmes. — Kā jūs varat zināt? — viņš pārprasīja.

Apstādamies princis Lirs pavērsa pretī seju. Bija pā­rāk tumšs, lai Šmendriks saskatītu ko vairāk kā vēso, pie- naino spīdumu vietā, kur bija viņa platās acis.

— Līdz pat šim brīdim es nezināju, kas viņa ir, — skanēja atbilde, — bet, pirmoreiz ieraugot, es sapratu, ka viņa ir kas vairāk par to, ko saskatu. Vienradze, nāra, ra­gana, burve, Gorgona — nekas mani neizbiedētu un ne­pārsteigtu. Ko es mīlu, to mīlu.

— Tās ir ļoti skaistas jūtas, — Šmendriks atbildēja.

— Bet, kad es pārvērtīšu viņu atkal īstajā būtnē, lai tā varētu cīnīties ar Sarkano Bulli un atbrīvot savu tautu…

— Ko es mīlu, to mīlu, — princis Lirs stingri atkārtoja.

— Jums nav varas pār to, kam ir kāda nozīme.

Pirms burvis spēja ko atbildēt, starp viņiem nostājās lēdija Amalteja, lai arī neviens no vīriem nebija ne re­dzējis, ne dzirdējis viņu atgriežamies no ejas. Tumsā at­spīdēdama un trīsuļodama kā tekošs ūdens, viņa teica:

— Es tālāk neiešu.

Viņa to teica princim, taču atbildēja Šmendriks: — Iz­vēles nav. Mēs varam vienīgi turpināt ceļu. — Pienāca Mol­lija Grū — viena nemierpilna acs un bāls vaigukaula iesā­kums. Burvis atkārtoja: — Mēs varam vienīgi turpināt iet.

Lēdija Amalteja vairījās viņu uzlūkot. — Viņš nedrīkst mani pārveidot. — Viņa uzrunāja princi Liru: — Neļaujiet viņam lietot savu maģiju. Bullim nav nekādas daļas gar cilvēciskām būtnēm — mēs varam paiet tam garām un tikt ārā. Bullis vēlas vienīgi vienradzi. Sakiet, lai viņš ne­pārvērš mani vienradzī!

Princis Lirs izgrieza pirkstus, līdz tie nokrakšķēja. Šmendriks piekrita: — Tas taisnība. Ari šoreiz, tāpat kā iepriekš, mēs varam mierīgi izbēgt no Sarkanā Buļļa. Bet, ja mēs to izdarīsim, citas iespējas nebūs vairs nekad. Visi pasaules vienradži paliks viņa gūstekņi uz mūžiem. Visi, izņemot vienu, kura palēnām novecos un tad nomirs.

— Viss nomirst, — viņa arvien vēl vērsās pie prinča Lira, — un tas ir labi. Arī es vēlos nomirt, kad mirsi tu. Neļauj mani noburt, neļauj mani padarīt par nemirstīgo. Es neesmu vienradze, neesmu maģisks radījums. Es esmu cilvēks, un es tevi mīlu.

Viņš tai maigi atbildēja: — Es neko daudz nezinu par burvestībām — izņemot to, kā tās pieveikt. Es zinu ko citu. Pret diviem, ja tie abi turas kopā, ir bezspēcīgi pat varenākie burvji — bet šis, galu galā, ir vienīgi nabaga Šmendriks. Nebaidies! Nebaidies ne no kā! Lai arī kas tu būtu bijusi, tagad tu esi mana! Es spēšu tevi noturēt!

Beidzot viņa pagriezās pret burvi, un pat cauri tum­sai viņš spēja sajust šausmas tās acis: — Nē, mēs neesam pietiekami stipri! Viņš mani pārvērtīs, un, lai notiktu, kas notikdams, mēs zaudēsim viens otru! Būdama Vienradze, es tevi nemīlēšu, un tu mani mīlēsi vienīgi tāpēc, ka citādi nevarēsi. Es būšu skaistāka par jebko zemesvirsū un dzī­vošu mūžīgi.

Pēkšņā Šmendrika balss lika viņai sarauties, kā sveces liesmai. — Es to neizturēšu! Es to visu nepārcietīšu! — Pār­mezdama skatienu te uz princi, te burvi, viņa saturēja savu balsi kopā kā brūces malas. —Ja pirms tā, kad viņš mani pārvērtīs, būs atlicis kaut mirklis mīlai, tu to sajutīsi, jo es ļaušu Sarkanajam Bullim iedzīt sevi jūrā pie pārē­jiem. lād es vismaz būšu tavā tuvumā.

— Tas nebūs vajadzīgs, — piespiesti viegli Šmendriks iesmējās. — Šaubos, vai es spētu veikt šo pārvērtību, pat ja jūs to gribētu. Pat varenais Nikoss tā arī nekad neie­spēja cilvēcisku būtni pārvērst vienradzī — bet tagad jūs patiesi esat cilvēks. Varat mīlēt, baiļoties, pārspīlēt un liegt lietām būt tam, kas tās īsteni ir. Lai tad ar to arī visi me­klējumi beidzas! Vai pasaule ir kļuvusi sliktāka, ka zau­dējusi vienradžus, un vai tā kļūtu labāka, ja tie atkal brīvi skrietu? Par vienu krietnu sievieti pasaulē vairāk — tas ir visu aizgājušo vienradžu vērts! Lai nu beidzam! Appre­ciet princi un dzīvojiet laimīgi tālāk!

Šķita, ka eja kļūst gaišāka, un Šmendriks iedomājās, kā viņiem pretī, likdams nagus zemē tik stīvi kā gārnis, groteski piesardzīgi zogas Sarkanais Bullis. Pagriežoties blāvais Mollijas Grū vaigukaula mirgojums bija izdzisis. — Jā, — lēdija Amalteja piekrita, — tā ir mana vēlēšanās.

Bet tajā pašā mirklī atskanēja prinča Lira: — Nē.

Tas viņam izspruka tik pēkšņi kā šķaudiens, kas uz­rodas ar jautājošu pīkstienu, — muļķīga jaunekļa balss, kas nāvīgi samulsis par bagātīgu un baigu dāvanu. — Nē, — viņš atkārtoja, un šoreiz tas nozvanīja citā — karaļa balsī — ne Hagarda — bet karaļa, kas skumst nevis par to, kā tam nav, bet par to, ko tas nespēj dot.

— Milēdij, es esmu varonis. Tas ir amats, ne vairāk — tāpat kā aušana vai alus darīšana —, un, tāpat kā tiem, tam ir savi triki, stiķi un viltībiņas. Ir paņēmieni, kā pazīt raganas vai indīgus strautus; ir vājās vietas visiem dra­koniem un parastās mīklas, kādas cenšas uzdot svešinieki kapucēs. Taču īstenais varonības noslēpums ir zināt lietu kārtību. Pirms cūkganiņš nav uzsācis savus piedzīvoju­mus, viņš nevar jau būt apprecējis princesi, tāpat kā zēns nevar klauvēt pie raganas durvīm, kad tai ir brīvdienas. Ļauno onkuli nevar sazīmēt un viņa plānus izjaukt, pirms viņš neko ļaunu nav nodarījis. Lietām jānotiek, kad pie­nācis laiks. Pareģojumus nevar atstāt sapūšanai kā neno­vāktus augļus; meklējumus nevar tā vienkārši atmest; un vienradži var tikt neizglābti ilgi, bet ne mūžīgi. Laimīgas beigas nevar pienākt stāsta vidū.

Lēdija Amalteja neatbildēja. Tad vaicāja Smendriks: — Kāpēc ne? Kas to teicis?

— Varoņi, — princis Lirs skumji atsaucās, — varoņi zina par kārtību, laimīgām beigām un to, kas labs vai slikts. Savukārt galdnieki zina par šķiedrām, skaidām un svērteņiem. — Izstiepis rokas pret lēdiju Amalteju, viņš pietuvojās par soli. Neatkāpdamās un nenovērsdamās pa­tiesībā viņa pacēla galvu vēl augstāk, un princis aizgriezās.

— Tu biji tā, kas man to iemācīja. Ne reizes es uz tevi neparaudzījos, lai nepamanītu, cik pasaule jauki harmonē, vai lai nenoskumtu par tās samaitātību. Es kļuvu par varoni, lai kalpotu tev un visam, kas tev līdzinās. Arī lai atrastu iemeslu sarunas uzsākšanai. — Taču lēdija Amal­teja nebilda ne vārda.

Bāla kā kaļķis alā cēlās gaisma. Savādus un aiz bailēm taukaini spīdošus, viņi jau skaidri varēja saskatīt cits citu. Pie šīs blāvās, badīgās gaismas pat lēdijas Amaltejas skaistums bija izsīcis. Viņa izskatījās vairāk mirstīga par pārējiem trim.

— Bullis nāk! — noteica princis Lirs, pagriezās un drosmīgiem, platiem varoņa soļiem devās uz priekšu.

Lēdija Amalteja sekoja tik viegli un lepni, kā tas tiek mēģināts iemācīt princesēm. Saņēmusi viņa roku, Mollija Grū palika burvja tuvumā — tāpat kā, juzdamās vientuļa, mēdza pieskarties Vienradzei. No saviem augstumiem viņš tai uzsmaidīja, izskatīdamies gluži apmierināts ar sevi.

Mollija ierunājās: — Lai viņa paliek, kāda ir! Lai tā būtu!

— Saki to Lirām! — viņš priecīgi attrauca. — Vai tad es teicu, ka galvenais ir lietu kārtība? Vai tad es teicu, ka viņai jāizaicina Sarkanais Bullis — jo tā būtu pareizāk un pienācīgāk? Man nav nekādas daļas gar reglamentētām izglābšanām un oficiālām laimīgām beigām. Tas bija Lirs.

— Bet tu viņam liki to darīt. Tu zini, ka vienīgais, ko viņš pasaulē vēlas, ir, lai viņa atteiktos no saviem meklē­jumiem un viņi abi paliktu kopā. Un viņš to būtu panācis, taču tu atgādināji, ka varonim jādara, kas varonim klājas. Viņš mīl viņu, bet tu viņu piekrāpi.

— Nemūžam, — Šmendriks attrauca. — Klusāk, viņš to izdzirdēs!

Mollija sajuta, ka Buļļa tuvums viņu padara viegl­prātīgi apstulbušu. Gaisma un smaka bija kļuvušas par lipīgu jūru, kurā viņa mūžīgi un bezcerīgi viļņojās kā vienradži. 'laka sāka liekties lejup piesātinātās gaismas virzienā; un tālu priekšā princis Lirs ar lēdiju Amalteju soļoja pretī nelaimei tik klusi kā izdziestošas sveces.

Mollija Grū nospurdza: — Es arī zinu, kāpēc tu to izdarīji. Kamēr neesi viņu pārvērtis, tu pats nevari kļūt mirstīgais. Vai tad tā nav? Kamēr tu beidzot nekļūsi par īstu burvi, tev ir vienalga, kas notiks ar viņu vai pārējiem. Ta taču ir? Tad nu lūk — tu nekad nebūsi īsts burvis, pat ja pārvērtīsi Bulli buljonā, jo tavā izpildījumā tas būs vienīgi triks. Tev nekas cits nerūp, izņemot maģiju — un kas tad tas par burvi? Šmendrik, man palika slikti! Es apsēdīšos!

Laikam Šmendriks bija kādu laiku viņu nesis, jo pati jau nu viņa negāja, un viņai šilierējās burvja zaļās acis.

— Tas tiesa. Nekas cits, izņemot maģiju, man nav svarīgs. Ja tas palielinātu manas spējas kaut par mata tiesu, es pats Hagardam sadzītu tos vienradžus. Tiešām. Nekam citam es priekšroku nedodu, nekam citam neesmu uzticīgs. Ti­kai maģijai. — Viņa balss skanēja noteikti un skumji.

— Tiešām? — sapņaini drebinādamās pati savās šausmās, viņa noprasīja, vērojot garāmslidošo spīdumu.

— Cik briesmīgi. — Tas viņu bija ļoti iespaidojis. — Tu tiešām tāds esi?

— Nē taču, — tūlīt vai varbūt vēlāk viņš atbildēja. — Nē, tā nav taisnība. Kā gan es tāds varētu būt, ja esmu iekūlies visā šai ķezā? Mollij, tagad tev jāiet pašai. Viņš ir tuvu. Viņš ir tepat!

Pirmos Mollija ieraudzīja ragus. Pat ar rokām aizklā­jot seju no gaismas, bālie ragi asi caurdūra plakstus līdz pat viņas saprāta dziļumiem. Viņa redzēja, kā princis Lirs un lēdija Amalteja stāv ragu priekšā, kamēr uz alas sie­nām, paceldamās nenosegtajā tumsā, ziedēja liesmas. Princis Lirs bija izvilcis zobenu, taču tas uzliesmoja, un viņš ļāva tam nokrist uz takas, kur tas sadrupa kā ledus. Sarkanais Bullis piesita savu pēdu, un visi nokrita pie zemes.

Šmendriks bija cerējis atrast Bulli savā midzenī vai kādā pietiekami plašā vietā kaujai. Taču tas bija klusi uz­nācis viņiem pretī pa eju un nu, aizšķērsodams skatu, stā­vēja ne tikai no vienas liesmojošās sienas līdz otrai, bet pat sienās pašās un vēl aiz tām, izvirzīdamies projām mūžībā. Tak tā nebija nekāda mirāža, bet pats Sarkanais Bullis, kas, kratīdams aklo galvu, iztvaikoja garaiņus un šņurk- stēja. Pāri viņa briesmīgajai elpai vārstījās žokļu šmak- stināšana.

Tagad. Ir pienācis laiks — vai nu es izraisu sagrāvi, vai radu lielu labumu. Šīs nu ir gala'bcigas. Kā jūras gliemežnīcā, ieklausīdamies vienīgi sevī un ignorēdams Bulli, burvis lēni piecēlās kājās. Taču nekāds spēks viņā neiekustējās un neierunājās; viņa auss neko citu nedzirdēja kā vienīgi tukšuma tālās, smalkās gaudas — laikam vienīgo, ko no rīta līdz vakaram saklausīja vecais karalis Hagards. Tas mani nepiemeklēs. Nikoss kļūdījās. Es esmu tas, pēc kā iz­skatos.

Atkāpusies par vienu vienīgu soli, lēdija Amalteja mierīgi skatījās, kā Bullis, no savām plašajām nāsīm iz- sprauslādams varenas, dārdošas lietus brāzmas, kārpās ar priekškājām. Izskatījās, ka viņa to samulsinājusi — kas likās gandrīz muļķīgi. Bullis nebauroja. Atsviedusi galvu, lai saskatītu viņu visu, lēdija Amalteja stāvēja tā saltajā gaismā. Galvu nepagriezusi, viņa izstiepa roku pretī princim Lirām.

Labi, labi. Es neko te nevaru padarīt un pat priecājos par to. Bullis viņu palaidīs garām, un kopā ar Liru viņi aizies protu. Tas ir tikpat pareizi kā jebkas cits. Man vienīgi žēl vienradžu. Princis vēl nav pamanījis piedāvāto roku, taču pēc brīža pagriezīsies, ieraudzīs to un pirmo reizi viņai pieskarsies. Viņš nekad neuzzinās, ko tā viņam devusi, un viņa jau tāpat. Nodūris galvu, Sarkanais Bullis uzbruka.

Tas notika bez brīdinājuma — viņa nagu skrapstoņas kā vienīgās skaņas pavadījumā — un, ja vien būtu vēlē­jies, ar šo kluso uzbrukumu viņš būtu varējis nospiest vi­sus četrus. Taču viņš ļāva tiem izklīst savā priekšā un pie- plakt grubuļainās sienas iedobēm; un — lai arī ar savu ragu viegli būtu varējis tos izķeksēt ārā no seklajiem patvērumiem kā gliemežus — nenodarīdams nekā ļauna, pagāja viņiem garām. Lokans kā liesma, viņš pagriezās tur, kur nemaz nebija vietas pagriezties, un — purnam gandrīz skarot zemi un kaklam pieaugot kā vilnim — atkal nostājās pretī. Tad arī Bullis iebaurojās.

Viņi bēga, un tas sekoja — ne tik strauji kā savā uz­brukumā, bet pietiekami ātri, lai mežonīgajā tumsā viņi izkaisītos un paliktu bez drauga pleca. Zemei plaisājot zem kājām, viņi kliedza, taču nespēja sadzirdēt paši sevi. Sarkanā Buļļa bauri izraisīja milzu akmens nogruvumus, no kuriem nodrebēja zeme zem kājām; tomēr viņi tur­pināja savu ceļu kā aizlauzti kukaiņi, bet Bullis joprojām sekoja. Pa starpu tā neprātīgajai taurēšanai bija dzirdama cita skaņa: pašas pils dziļie smilksti, tai saspringstot pie pamatiem un kā karogam plandot Buļļa dusmu vējā. Vēl pavisam viegli augšup pa eju plūda jūras smarža.

Viņš zina, viņš zina! Reiz jau es tā viņu apmuļķoju, bet šoreiz tas neizdosies. Šoreiz, kā pavēlēts, viņš iedzīs viņu - sievieti vai vienradzi - jūrā, un nekāda mana maģija no tā neatturēs. Hagards ir uzvarējis!

Tā skriedams domāja burvis, pirmo reizi savā garajā, savādajā dzīvē zaudējis jebkuru cerību. Pēkšņi eja papla­šinājās un viņu priekšā uzradās grota, kas varēja būt vie­nīgi Buļļa midzenis. Virs tās karājās tik bieza, veca un guloša smaka, ka tai pat piemita riebīgs saldenums; ala bija sarkana kā barības vads, it kā gaisma būtu notrinusies pret sienu krokām un krunkām kā krevele. Tālāk atkal veda tunelis ar plīstošu viļņu miglaino atblāzmu.

Lēdija Amalteja nokrita tikpat negrozāmi, kā lūz­dams zieds. Paraudams Molliju Grū sev līdzi, Šmendriks atlēca sāņus. Stipri nobrāzušies pret atšķēlušos klints bluķi, abi pieplaka zemei, kamēr nepagriezdamies garām aizdrāzās Sarkanais Bullis. Taču starp vienu soli un nā­kamo viņš apstājās; un šis pēkšņais klusums, ko pārtrauca vienigi Buļļa elpa un attālā jūras dzirnu malšana, būtu absurds, ja tam nebūtu iemesla.

Pašāvusi zem sevis ievainoto kāju, viņa gulēja uz sā­niem. Neradīdama nekādu troksni, viņa lēni pakustējās. Bez ieročiem, bet paceltām rokām, it kā tās vēl turētu zobenu un vairogu, starp viņas ķermeni un Bulli stāvēja princis Lirs. Un vēlreiz šai bezgalīgajā naktī princis atkārtoja: — Nē.

Viņš izskatījās visai neaizsargāts un varēja tikt no­mīdīts plakans. Neredzīgais Bullis pat īsti neapzinātos, ka kāds ir bijis ceļā. Tai brīdi burvi Šmendriku pārņēma mīla, izbrīns un milzu skumjas — savienojoties kopā viņa iekšienē, tās piepildīja viņu, līdz viņš pats jutās piepildīts un pārpludināts līdz malām ar kaut ko, kas nebija ne viens, ne otrs, ne trešais. Viņš neticēja, taču tomēr tā bija pie viņa atnākusi — tāpat kā agrāk, kad tā divas reizes viņam pieskārās, lai pēcāk pamestu vēl iztukšotāku, nekā viņš jau bija. Šoreiz tās bija pārāk daudz, lai spētu noturēt: tā izsvīda no viņa ādas, sariesās roku un kāju pirkstos, vienādā mērā saskrēja viņa acīs, matos un atslēgkaula iedobumos. Pārāk daudz nācās saturēt, pārāk daudz, lai to jebkad izlietotu; bet vienalga viņš atklāja, ka pats raud aiz savas neremdināmās alkatības sāpēm. Tad viņš nodomāja, pateica vai nodziedāja: Es nezināju, ka esmu tik tukšs, lai spētu kļūt tik piepildīts!

Vēl arvien gulēdama, kur pakritusi, lēdija Amalteja tomēr sāka mēģināt uzslieties, bet princis Lirs, pacēlis kailās rokas pretī pāri vīdošajam neizmērojamam apvei­dam, turpināja viņu apsargāt. Izbāzis mēles galiņu mutes kaktiņā, princis līdzinājās bērnam, kas pilnā nopietnībā cenšas kaut ko izjaukt pa daļām. Ilgus gadus vēlāk, kad Šmendrika vārds bija aizēnojis Nikosu un kļuvis tik varens, ka pie tā skaņas vien padevās dēmoni, viņam ne reizes nesanāca pat ne niecīgākā burvestība, ja iepriekš nebija iztēlojies princi Liru no spožuma samiegtām acīm un izbāztu mēles galiņu.

Sarkanais Bullis atkal piesita ar pēdu, un princis Lirs nokrita ar seju gar zemi — pieceļoties viņš asiņoja. Bullis uzsāka dārdināt un aklā, piepūtusies galva noliecās kā lik- ten's svaru kauss. Gandrīz vai nopilēdama no to galiem, Lira drošsirdīgā sirds karājās starp bālajiem ragiem, un viņš pats bija tikpat kā sašķaidīts un izsvaidīts pa malām; taču, viegli iešķiebis muti, viņš ne brīdi neizkustējās. Ra­giem noliecoties, Buļļa balss pieauga skaļumā.

Tad Smendriks izgāja līdzenākā vietā un izsauca da­žus pavisam īsus vārdus. Tie neizcēlās ne ar savu melodis­kumu, ne bardzību un Sarkanā Buļļa briesmīgo bļāvienu dēļ pašam bija knapi sadzirdami. Taču viņš zināja gan to nozīmi, gan pareizo intonāciju, gan to, ka pie vajadzības tos varētu atkārtot tāpat vai sagrozītā veidā. Šoreiz, iz­teicis tos maigi un priecīgi, viņš pēcāk sajuta nemirstību nokrītam no sevis kā bruņas vai līķautu.

Jau pie pirmajām frāzēm lēdija Amalteja sarūgti­nājumā smalki iekliedzās. Viņa atkal sniedzās pēc prinča Lira, taču, aizstāvēdams viņu, tas bija pagriezis muguru un nekā nedzirdēja. Mollija Grū grūtsirdīgi pieķērās Šmendrika rokai, taču tas turpināja burt. Tomēr pat tad, kad viņas vietā uzziedēja jūras baltiņ balts brīnums, kas bija tikpat neizmērojami daiļš, cik Bullis — varens, lēdija Amalteja vēl mirkli neizgaisa. Viņas vairs tur nebija, to­mēr viņas seja lidinājās kā elpa aukstajā, piekvēpušajā gaismā.

Būtu labāk nogaidījis, līdz viņa izgaist, taču princis Lirs pagriezās. Viņš ieraudzīja Vienradzi, kas spīdēja viņā kā stiklā, bet sauca to otru — izstumto — lēdiju Amalteju. Šī balss ari kļuva par viņas beigām: kā gailis, iedzie- dādams rītausmu, viņš izsauca tās vārdu, un viņa iz­zuda.

Viss notika reizē ātri un lēni — kā sapnī — kur patiesībā tas ir vienalga. Noraudzīdamās visos ar citurie­nes acīm, Vienradze stāvēja gluži mierīga. Lai gan neviens nespēj ilgi paturēt prātā vienradzi, Šmendrikam likās, ka viņa kļuvusi vēl skaistāka — vismaz citāda nekā bijusi — tāpat kā viņš. Vervelēdama maigas muļķības, Mollija Grū metās pie viņas, bet Vienradze nelikās to pazīstam. Burvīgais rags bija kļuvis nespodrs kā lietus.

Ar rēcienu, kas midzeņa sienas zvanveidīgi uzpūta kā šapito un lika tām ieplaisāt pa šuvēm, Sarkanais Bullis uzbruka otrreiz. Vienradze metās pāri alai un ieskrēja tumsā. Pakaļdzīdamies Bullis notrieca gar zemi princi Liru, kas, pat nepaspējis pagriezties, nu apdullināts gu­lēja pavērtu muti.

Mollija būtu viņam piegājusi, taču Šmendriks viņu saķēra un vilka sev līdzi pakaļ Bullim un Vienradzei. Tos gan vairs nevarēja saredzēt, taču tunelis vēl arvien dārdēja no viņu izmisīgā skrējiena. Apmulsusi un apstul­busi Mollija klunkuroja līdzās nevaldāmajam sveši­niekam, kurš neļāva ne pakrist, ne palēnināt soli. Vis­apkārt viņa izdzirda, kā klintī cirstā pils čīkst un vaid kā izļurkājies zobs. Un viņas atmiņā atkārtoti šķindēja ra­ganas pantiņš:

— Un tikai viens no Hagsgeitas Spēj pili satriekt lupatās.

Pēkšņi viņu soļus palēnināja smilts un jūras smarža — tikpat auksta kā tā cita, taču tik jauka un draudzīga, ka, apstājušies skriet, abi skaļi iesmējās. Pretī pienainiem spalvu mākoņiem nosētām pelēkzaļām rīta debesīm, augstu virs viņu galvām klintsgalā slējās karaļa Hagarda pils. Mollija bija pārliecināta, ka kādā no trīceklīgajiem tornīšiem viņus vēro pats karalis, taču saskatīt to nespēja.

Smagi zilajās debesīs virs ūdens vēl mirgoja dažas zvaigznes. Paisuma nebija, un plikajai piekrastei piemita atkailinātu mīkstmiešu miklais mirdzums, taču tālumā pie krasta līnijas jūra jau izliecās kā loks, un Mollija sa­prata, ka bēgums beidzies.

Pašā šī loka izliekumā ar muguru pret jūru stāvēja Vienradze, bet viņai pretī — Sarkanais Bullis. Ne reizes nepieskardamies un neuzbrukdams, Bullis lēni virzījās, gandrīz maigi spiezdams viņu ūdens virzienā. Nodūrusi galvu, viņa nepretojās. Rags bija aptumšots, un, tāpat kā Hagsgeitas līdzenumā, pirms pārvēršanās par lēdiju Amalteju, Bullis atkal bija viņas pavēlnieks. Nebijis jūras, tā varētu būt tā pati bezcerīgā rītausma.

Tomēr pilnībā viņa vēl nebija sakauta. Atkāpusies, līdz viena pakaļkāja jau skāra ūdeni, viņa aizlēca no Sar­kanā Buļļa drūmā kvēlojuma. Viņa aizskrēja pa liedagu tik ātri un viegli, ka saceltais vējš smiltīs izdzēsa viņas pēdas. Bullis devās nopakaļ.

— Dariet kaut ko! — tāpat, kā senāk Mollija Grū, Šmendriku uzrunāja aizsmakusi balss. Neprātīgām acīm un asinīm notrieptu seju aiz burvja stāvēja princis Lirs. Viņš izskatījās līdzīgs karalim Hagardam. — Dariet kaut ko! Jums piemīt spēks! Jūs viņu pārvērtāt vienradzī — tagad dariet kaut ko, lai viņu izglābtu! Citādi es jūs noga­lināšu! — Viņš jau izstiepa pret burvi rokas.

— Es nevaru, — Šmendriks mierīgi atbildēja. — Ta­gad pat visa pasaules maģija nespētu palīdzēt. Ja viņa necīnīsies, viņai jāaiziet jūrā pie pārējiem. Nelīdzēs ne maģija, ne slepkavība.

Mollija izdzirda viļņu šļakstoņu smiltīs — sākās pai­sums. Lai kā viņa centās, bet ūdenī kūleņojošus vien­radžus viņa nesaskatīja. Un, ja nu ir par vēlu? Ja nu tie ir aizpeldējuši līdz ar pēdējo bēgumu tālu aiz apvāršņa, kur jūras pūķu, krakenu [7] un jūras mēslu džungļu dēļ — ku­ros pat šie sapinas un noslīkst — neiet pat kuģi? Tādā ga­dījumā viņa tos nekad neatradīs! Vai viņa paliktu ar mani?

— Tad kāda jēga no maģijas? — mežonīgā balsī noprasīja princis Lirs. — Kāda jēga no burvju mākslas, ja tā nespēj izglābt vienradzi? — Lai nenogāztos, viņš cieši satvēra burvja plecu.

Smendriks pat nepagrieza galvu. Ar skumjas ironijas pieskaņu viņš noteica: — Tam, kā reize, ir paredzēti varoņi!

Buļļa milzu stāvs bija aizsedzis Vienradzi, taču pēkšņi, apmetuši loku, viņa lidodama nesās tiem pretī pa pludmali. Ar nagiem iespiezdams mitrajā smiltī dziļas gravas, pacietīgs kā jūra aklais Bullis sekoja viņai. Vienādi savos spēkos, kā dūmi un uguns, kā šļakatas un vētra tie sagāja kopā, un princis Lirs saprotoši klusām noņurdēja:

— Jā, protams. Tieši tam ir paredzēti varoņi. No burvjiem nav nekādas jēgas, tāpēc to pašu viņi saka par visu pārējo, un tāpēc vienradžu dēļ jāmirst varoņiem. — Sevī smaidīdams, viņš atlaida Šmendrika plecu.

— Jūsu spriedumu pamatā ir dziļi maldi, — sašutumā iesāka Šmendriks, taču princis palika, tos nedzirdējis. Milzu augstumā saceltu galvu un pludinot zili baltu elpu, viņiem garām noplaiksnīja Vienradze, un princis Lirs iz­lēca ceļā Sarkanajam Bullim. Uz brīdi viņš pilnībā no­zuda — kā spalva ugunī. Bullis pārskrēja tam pāri un atstāja guļam zemē. Puse sejas bija dziļi iespiesta smiltīs, vienīgi kāja vēl trīs reizes noraustījās gaisā.

Viņš bija nokritis neiekliegdamies, un ari Šmendriks un Mollija tika klusuma nolēmēti, taču Vienradze pa­griezās. Apstājies ari Sarkanais Bullis pagriezās, lai viņu vēlreiz nostādītu jūras un savā ielenkumā. Viņš atkal uzsāka savu dejojošo uzbrukumu, taču Vienradze viņam veltīja tikpat daudz uzmanības kā pāroties sadomājušam zvirbulim. Nekustīgi stāvēdama, viņa raudzījās uz prinča Lira samežģīto augumu.

Dārdēdams tuvojās paisums, un krastmala kļuva par sloksni šaurāka. Zeļošajā rītausmā šļakstījās viļņu baltās krēpes, taču Mollija Grū vēl arvien nesaskatīja citus vien­radžus kā vienīgi savējo. Purpursarkanas debesis klāja pili, uz kuras augstākā torņa kā koks ziemā skaidri un melni izdalījās karaļa Hagarda stāvs. Mollija varēja saskatīt taisno rētu mutes vietā un to, kā, stingrāk satverot reliņus, viņa nagi kļuva tumšāki. Pils taču nevar krist tagad! Tikai Lirs to var paģērēt!

Pēkšņi Vienradze iekliedzās. Neatgādinādamas izaici­nošos aurus, ar kādiem tā pirmoreiz sastapa Sarkano Bulli, šīs skumju, zaudējuma un dusmu neglītās, žēlabai­nās gaudas nelīdzinājās nevienai līdz šim no nemirstīgas būtnes dzirdētai skaņai. Pils nodrebēja, un, ar roku aizsedzis seju, karalis Hagards atrāvās atpakaļ. Šļūkā­dams smiltīs un šaubās pieliecis galvu, Sarkanais Bullis vilcinājās.

Sasliedamās pakaļkājās un līdzinādamās līkam zobe­nam, Vienradze iekliedzās atkal. Šis jaukais auguma plūdums lika Mollijai pievērt acis, taču, laikus tās atvē­rusi, viņa ieraudzīja, kā Vienradze lec virsū Sarkanajam Bullim, un tas aizvirzās. Atkal iegaismojies un degdams, Vienradzes rags trīsuļoja kā tauriņš.

Buļļa ragi arī pēc krāsas līdzinājās zibenim, un galvas vieglākais mājiens lika viņai sagrīļoties, taču viņa uzbruka vēlreiz. Arvien vēl zibsnīgs kā zivs, bet pilns apjukuma, viņš atkal atkāpās, tāpat kā iepriekš viņa. Cenzdamās nogalināt, viņa metās tam virsū, taču nespēja sasniegt.

Tikpat labi viņa būtu varējusi censties nodurt ēnu vai atmiņas.

Ta nu Sarkanais Bullis atkāpās bez cīņas, līdz viņa to bija aizdzinusi pie ūdens malas. Tur viņš arī apstājās, ban­gām virpuļojot ap viņa nagiem un smiltīm skalojoties prom no to apakšas. Viņš nevarēja ne cīnīties, ne lidot, taču viņa saprata, ka iznīcināt to nespētu nekad. Kamēr viņš izbrīnīti gurguļoja, viņa tomēr saņēmās vēl vienam uzbrukumam.

Šai glāžainajā mirklī Mollijai Grū visa pasaule nekustīgi nokarājās. It kā stāvēdama par karali Hagardu augstākā tornī, viņa noraudzījās lejup uz bālo zemes mi­ziņu, kur spēļu vīriņš un sieviņa ar savām tamborētajām actiņām lūkojās uz māla bullīti un ziloņkaula vienradzīti. Pamestās rotaļlietas — tur bija vēl viena pusaizbērta lel­līte; un smilšu pils, kuras nošķiebtajā tornītī bija atstutēts kociņš — karalis. Mirkli to visu aizvāks paisums, aiz sevis atstājot vienīgi pa riņķi lēkājošus, ļumīgus putnus.

Tad, sapurinājis un pievilcis sev tuvāk, Šmendriks viņu uzrunāja: — Mollij! — No jūras tālumiem sāka nākt garas un smagnējas bangas, kas, balti savērpušās pār savām zaļajām sirdīm, sašķaidīja sevi dūmakā virs smilšu sēkļiem un glumajām klintīm, čirkstēdamas izsējoties pa krastmalu kā lodājoša uguns. Brēcošiem puduriem uzspurdza putni, taču viņu griezīgie apvainojumi izzuda viļņu kliedzienos kā adatiņas.

Un baltumā — no baltuma ziedēdami sadriskātajā ūdenī; no viļņos ievilkto marmora dobumu dēļ sāpošiem ķermeņiem; saules gaismā degošām krēpēm, astēm un trauslajām tēviņu bārdām; kā dziļjūra tumšām un dārgakmeņu pilnām acīm — un ragu spīdumā, ragu per­lamutra spīdumā!… Ragi slīdēja tuvāk kā sudraba kuģu varavīkšņaini masti.

Taču viņi nepiezemējās, kamēr tur bija Bullis. Vir­puļodami kopā tikpat neprātīgi kā izbiedētas zivis, iz­velkot tīklu — ne vairs jūrā, bet jau zaudējot to, — tie viļņojās sēkļos. Katra viļņošanās pienesa klāt jaunus sim­tus un uzsvieda tiem, kas jau cīnījās, lai netiktu izgrūsti krastā, un tie savukārt klupdami, tālu atpakaļ atsvieduši savus garos, mākoņainos kaklus, izmisīgi saslējās pakaļ­kājās.

Vēl pēdējo reizi Vienradze nolieca galvu un metās virsū Sarkanajam Bullim. Šāds sitiens gan īstu miesu, gan vējainu spoku būtu pāršķēlis kā sapuvušu augli. Taču viņš, neko nemanījis, aizgriezās un lēni devās jūrā. Vien­radži centās to palaist sev garām — mežonīgi klupdami, spārdīdami un šķeldami bangas, viņi pārvērta tās saduļ­ķotā miglā, kurā slaidie ragi veidoja varavīksnes; taču zeme kā pludmalē, tā klints virsū un visā Hagarda karaļ­valstī atviegloti nopūtās, kad Buļļa svars bija zudis.

Viņš ilgi soļoja, līdz iesāka peldēt. Varenākie viļņi sašķīda, nesasniedzot pat kāju cīpslas, bet kautrīgais paisums izbēga no viņa. Taču, kad beidzot viņš ļāvās iegrimt straumē, aizmugurē sacēlās milzu bangas — zaļi melns viļņojums — dziļš, līdzens un ciets kā vējš. Saslēdzies no viena apvāršņa līdz otram un uz mirkli pat nosegdams Sarkanā Buļļa kupri un nolaideno muguru, tas savācās klusumā. Šmendriks pacēla mirušo princi, tad kopā ar Molliju metās skriet, līdz klints seja tos neap- stādināja. Vilnis sašķēlās kā ķēžu lietusgāze.

Tad no jūras sāka nākt vienradži.

Mollija tā arī skaidri viņus nesamanīja — tie bija kā gaisma, kas lēca tai pretī, un kā kliedziens, kurš apžil­bināja. Būdama pietiekami gudra, lai saprastu, ka nevie­nam mirstīgam nav dots redzēt visus pasaules vienra­džus, viņa mēģināja atrast savējo un raudzīties vienīgi viņā. Taču to bija pārāk daudz, un tie bija pārāk skaisti. Izstiepusi rokas, akla kā Bullis, viņa devās tos satikt.

No brīvības apreibušie vienradži noteikti viņu sabra­dātu — tāpat kā Sarkanais Bullis samīdīja princi Liru. Taču ierunājās Smendriks, un tie, apliekdamies apkārt vai pat pārlēkdami pāri visiem trim, sāka plūst kā jūra, kas virpuļodama sašķist pret klinti, lai atkal saietu kopā. Tūk­stošiem šķellnadžu aizdziedāja garām kā cimbals, vis­apkārt Mollijai plūda un ziedēja tik neiespējama gaisma kā aizdedzies sniegs. Ne raudādama, ne smiedamās, viņa stāvēja pavisam mierīga, jo prieks bija par lielu, lai miesa to uztvertu.

— Paskaties augšā! — Smendriks mudināja. — Pils

gāžas!

Pagriezusies viņa ieraudzīja, kā, vienradžiem lecot augšā pa klinti un plūstot ap torņiem, tie izkūst kā smilšu veidojums, ko aprij jūra. Pils sagāzās lieliem aukstiem gabaliem, kas, virpuļodami gaisā, kļuva arvien plānāki un vaskotāki, līdz izzuda pavisam. Neatstādama nekādu drupu ne zemē, ne abu sagrāves vērotāju atmiņās, tā sa­šķīda un izzuda bez skaņas. Pēc minūtes viņi pat neat­cerējās, kur tā stāvējusi vai kā izskatījusies.

Bet gluži reālais karalis Hagards, kā mākoņos no rokām izlaists nazis, gāzās cauri savas atburtās pils paliekām. Mollija izdzirdēja, kā viņš iesmējās, — it kā to visu jau būtu gaidījis. Visai maz kas bija spējis pārsteigt karali Hagardu.

Kad jūra bija paņēmusi atpakaļ viņu dimantveida pēdas — tāpat kā no karaļa Hagarda pils — nepalika ne zīmes, ka tie reiz šeit vispār bijuši. Vienīgā atšķirība, ka vienradžus Mollija Grū atcerējās ļoti labi.

Viņa uzrunāja pati sevi: — Labi, ka viņa aizgāja neat­vadījusies. Citādi es kļūtu muļķīga. Pēc minūtes es vien­alga kļūšu muļķīga, bet labāk, ka notika tieši tā. — Tad kā sauleszaķītis pār viņas matiem un vaigu pārslīdēja sil­tums, un pagriezusies viņa aplika rokas Vienradzes kaklam.

— Ai, tu paliki! — viņa čukstēja. — Tu paliki! — Viņa jau grasījās kļūt pavisam muļķīga un vaicāt: — Vai tu pa­liksi? — , bet Vienradze maigi aizslīdēja pie prinča Lira, kurš gulēja, palēnām zaudēdams savu tumši zilo acu krāsu. Viņa stāvēja tam pāri, tāpat kā toreiz viņš, apsar­gādams lēdiju Amalteju.

— Viņa spēj atjaunot, — Smendriks maigi noteica. — Vienradža rags var izaicināt pat nāvi! — Cieši viņā pa­skatīdamās — ko sen nebija darījusi —, Mollija pamanīja, ka beidzot viņš bija pietuvojies pats saviem pirms- sākumiem un spēkiem. Viņa gan neprata pamatot savu gaišredzību — slavas oreols ap viņu negailēja, un arī nekādas pazīstamas zīmes viņam par godu neuzradās. Tas bija burvis Smendriks — kā allaž — un tomēr it kā pirmo reizi…

Pirms pieskarties ar ragu, Vienradze ilgi stāvēja pie prinča Lira. Lai arī meklējumi bija beigušies laimīgi, viņa izskatījās nogurusi, un viņas skaistumā vīdēja skumjas, kādas Mollija vēl nekad nebija manījusi. Likās, ka Vien­radze bēdājas nevis par princi Liru, bet par neatgriežami zudušo meiteni, lēdiju Amalteju, kura būtu varējusi laimīgi dzīvot tālāk kopā ar princi. Vienradze nolieca galvu un tikpat neveikli kā pirmo skūpstu vai skatienu pārlaida savu ragu pār Lira zodu.

Smaidīdams kaut kam sen pagājušam, viņš piecēlās sēdus. — Tēti, — viņš izbrīnā nobēra. — Tēvs, es redzēju sapni! — Ieraudzījis Vienradzi, viņš piecēlās, un viņa sejā sārtodamas atkal sāka plūst asinis. — Es biju miris.

Pieskardamās otrreiz — šoreiz virs sirds — Vienradze uz mirkli ļāva ragam tur palikt. Abi trīcēja. Kā vārdus viņai pretī princis Lirs izstiepa rokas. Viņa atbildēja: — Es tevi atceros. Atceros.

— Kad es biju miris… — princis Lirs iesāka, taču Vien­radze jau bija prom. No zemes neizrāvusi ne stiebriņu un nenoripinājusi ne akmeni, viņa aizlēca augšup pa klinti tik viegli kā putna ēna: pacēlusi pēdu, saulesgaismas apspīdētiem sāniem, ar raga slogam smieklīgi trauslo galvu un kaklu, viņa atskatījās uz trim lejā palikušajiem, kas sāpju pilnām sejām centās viņu sasaukt. Viņa pa­griezās un nozuda; taču Mollija Grū pamanīja, ka šīs bal­sis viņu bija ķērušas kā bultas — un pat vairāk, lai kā vēlēdamās Vienradzes atgriešanos, viņa nožēloja, ka bija saukusi.

— Tiklīdz es ieraudzīju viņu, tā sapratu, ka esmu bijis miris. Toreiz, kad pamanīju viņu no sava tēva torņa, bija tāpat. — Paraudzījies augšup, princis Lirs ievilka elpu. Tā arī bija vienīgā skumjām pildītā skaņa, kādu jebkad par karali Hagardu izdvesa kāda dzīva būtne.

— Vai tiešām es? — viņš čukstēja. — Lai gan lāstā ir minēts, ka tas būšot es, kas gāzīs pili, es to nekad neda­rītu! Viņš gan mani lāgā nemīlēja — bet vienīgi tāpēc, ka es nebiju tāds, kādu viņš vēlējās. Tā būtu mana vaina, ka viņš ir kritis?

Šmendriks atbildēja: — Ja jūs nebūtu mēģinājis glābt Vienradzi, viņa nekad nebūtu vērsusies pret Sarkano Bulli un iedzinusi to jūrā. Viņa dēļ pārplūzdama, jūra at­brīvoja pārējos vienradžus, kas arī sagrāva pili. To zinā­dams, jūs rīkotos citādi?

Neatbildēdams princis Lirs pakratīja galvu. Mollija ievaicājās: — Bet kāpēc Bullis skrēja prom no viņas? Kāpēc nepalika un necīnījās?

Viņi vairs nespēja to jūrā saskatīt, kaut Bullis bija pā­rāk milzīgs, lai tik īsā brīdī aizpeldētu no redzesloka. Vēl ilgi neviens no viņiem neuzzināja, vai ūdens beidzot ieņē­mis sevī tā milzu apmērus vai arī tas sasniedzis kādu citu krastu — šai karaļvalstī Bullis nekad vairs neparādījās.

— Sarkanais Bullis nekad necīnās. Tas var pakļaut, bet ne cīnīties. — Pagriezies pret princi Liru, Smendriks uzli­ka roku viņa plecam. — Tagad jūs esat karalis! — Līdzīgi pieskāries Mollijai, viņš izteica vārdu, kas vairāk atgādi­nāja svilpienu, un visi trīs pacēlās gaisā kā pieneņu pūkas. Viņa neizbijās. Maģija pacēla Molliju tik viegli kā mūzikas noti, ko tā uzņēmusi. Mežonīgu sajūtu pārņemta, viņa tomēr nožēloja, ka tik ātri jau atradās klintsaugšā.

No pils pāri nebija palicis nekā — ne šķembu, ne rētu; un zeme tās vietā ne par toni neizskatījās bālāka. Pavēr­tām mutēm blenzdami, pa izgaisušajiem koridoriem klai­ņoja četri jaunekli rūsaini skrandainās bruņās. Riņķodami tukšumā, kas reiz bija lielā zāle, un ieraudzījuši Liru, Molliju un Šmendriku, viņi iesmiedamies skrēja tiem pretī. Nokrituši ceļos Lira priekšā, viņi reizē iesaucās: — Jūsu Majestāte! Lai dzīvo karalis Lirs!

Lirs piesarka un murminādams: — Ko jūs! Ko jūs! Kas jūs būtu? — centās visus atkal dabūt kājās. Pārsteigts viņš ciešāk ielūkojās katrā sejā. — Es jūs pazīstu — īstenībā es jūs pazīstu — bet kā tas var būt?

— 'Iā nu tas ir, Jūsu Majestāte, — pirmais jauneklis laimīgi noteica. — Mēs tiešām esam karaļa Hagarda bruņ­neši — tie paši, kas tik ilgus, aukstus un apnicīgus gadus viņam kalpoja. Kad jūs nozudāt pulksteni, Sarkanais Bullis iebaurojās, un visi torņi sāka trīcēt. Mēs nobijāmies un aizbēgām no pils, jo sapratām, ka senais lāsts beidzot piepildīsies.

— Pili pārņēma milzu vilnis… — turpināja otrs bruņ­nesis, — tieši kā ragana to bija pareģojusi. Tā nobira no klints tik lēni kā sniegs, taču kādēļ lai līdzi neaizgājām arī mēs, es nemāku teikt.

— Vilnis sadalījās, lai mūs apietu, — iebilda trešais,

— nebiju redzējis, ka kādreiz viļņi tā darītu. Ūdens bija tik savāds — tas vārījās varavīksnes gaismās kā viļņa spoks, un uz brīdi man likās… — Saberzējis acis un papurinājis plecus, viņš bezpalīdzīgi nosmaidīja. — Nemāku teikt. Tas bija kā sapnī.

— Bet kas jums visiem lēcies? — noprasīja Lirs.

— Kad es piedzimu, jūs jau bijāt veči, bet tagad esat jaunāki par mani! Kas tie par brīnumiem?

Trijotne samulsumā ieķiķinājās, bet ceturtais atbil­dēja: — Brīnums slēpjas tur, ka mūsu teiktais ir piepil­dījies. Reiz mēs ieminējāmies lēdijai Amaltejai, ka, ja viņa vēlētos, mēs atkal kļūtu jauni, un laikam jau būsim teikuši taisnību. Kur viņa ir? Mēs ietu viņai palīgā pat tad, ja nāktos stāties priekšā pašam Sarkanajam Bullim!

Skarba, it kā izsalkusi, atskanēja karaļa Lira balss:

— Viņa ir prom. Atrodiet manu zirgu un apseglojiet to! Veikli! — Bruņneši steidzās paklausīt jaunajam valdniekam.

Taču Šmendriks, stāvēdams aiz viņa, klusi noteica:

— Jūsu Majestāte, tas nedrīkst notikt! Jums nav jāseko viņai!

Pagriezies karalis atgādināja Hagardu. — Burvi, viņa ir mana! — Uz bridi apklusis, viņš turpināja maigākā, gandrīz lūdzošā tonī: — Viņa mani ir divas reizes augšāmcēlusi no mirušiem, un kas gan es būšu bez viņas, ja ne miris trešo reizi? — Burvis pat neizkustējās, kaut Lirs saķēra to aiz delma tik spēcīgi, ka nokrakšķēja visi kauliņi.

— Es neesmu karalis Hagards. Un nevēlos viņu sagūstīt, es vienīgi vēlos vadīt savu dzīvi, sekojot viņai, — varbūt atpaliekot par jūdzēm, par gadiem — un tā arī nekad viņu neieraugot — toties gandarīts. Tas ir manas varoņa tie­sības. Laimīgās beigas ir jāizbauda, ja tās reiz pienākušas!

Smendriks iebilda: — Šīs nav beigas ne jums, ne viņai. Izputinātā zemē, kurā valdījušas vienīgi bailes, karalis ta­gad esat jūs. Jūsu īstais uzdevums ir tikko sācies, un to, vai gūsit panākumus, savas dzīves laikā varat arī neuzzināt — uzzināsit tikai, ja tos negūsit. Kas attiecas uz viņu, tad tas ir stāsts bez laimīgām vai skumjām beigām. Viņa nekad nespēs piederēt kaut kam tik mirstīgam, kas viņu vēlētos.

Tad pavisam savādā kārtā viņš uz brīdi aplika rokas jaunajam karalim. — Un tomēr — esiet gandarīts, mans kungs, — viņš zemā balsī turpināja. — Nekad nevienam cilvēkam nav licis vairāk viņas žēlastības kā jums, un ne­viens cits nekad netiks aplaimots ar viņas atcerēšanos. Jūs esat viņai kalpojis un mīlējis — esiet gandarīts un topiet karalis!

— Bet es to nemaz nevēlos! — Lirs kliedza. Neatbil­dējis burvis viņā noraudzījās. Zilās acis ieskatījās zaļajās; kalsnā un majestātiska kļuvusī seja — ne tik skaistajā un ne tik drosmīgajā. Kā saulē lūkodamies, piemiedzis acis, karalis sāka mirkšķināt, līdz drīz, tās nolaidis, piekrita: — Lai būtu. Palikšu šai zemē, kuru ienīstu, un vienatnē valdīšu pār tās nožēlojamo tautu. Taču no šīs valdīšanas man būs vēl mazāk prieka nekā nabaga Hagardam.

No kādām slepenām gaisa krokām izlavījās rudenīgs kaķēns ar atšauptu ausi un nožāvājās Mollijai sejā. Viņa pieglauda to pie vaiga, bet viņa ķepiņas sapinās tās matos. Pasmaidījis Šmendriks uzrunāja karali: — Mums nu jāiet. Vai draudzīgi nepavadīsit mūs līdz savu īpašumu galam? Mums priekšā ir daudz kā izpētes vērta — varu apsolīt, ka būs arī vienradžu atstātas zīmes.

Karalis Lirs sauca pēc sava zirga, un, kad beidzot viri to bija atraduši, Šmendriks un Mollija vienalga palika bešā. Karaļa pēkšņā izbrīna iespaidā pagriezušies, viri ieraudzīja vēl divus paklausīgi sekojošus, jau apseglotus zirgus ar iemauktiem. Sev paņēmis melni, brūno Šmen­driks atdeva Mollijai.

Sākotnēji viņa izbijās. — Tie ir tavējie? Tu viņus radīji? Tagad tu tā vienkārši vari radīt, kas iepatīk? — Karaļa čuksts atbalsoja viņas izbrīnu.

— Es tos atradu. Bet tas, ko es saprotu ar atrašanu, stipri atšķiras no tā, ko saproti tu. Vairs netaujā! — Iecēlis viņu seglos, burvis uzlēca savam zirgam mugurā.

Trijotne aizjāja, bet bruņneši sekoja kājām. Neviens neatskatījās, jo nebija jau nekā uz ko atskatīties. Nepa­griezies karalis Lirs izmeta: — Savādi — sasniedzot vīra gadus bez pēdām nozudušā vietā, pēkšņi kļūt par tās ka­rali! Vai tas vispār īstenībā bija? Un vai es pats esmu īsts tādā gadījumā? — Šmendriks neatbildēja.

Karalis Lirs vēlējās rikšot, taču Šmendriks vadīja zir­gus nesteidzīgi un pa apkārtceļiem. Kad karalim apnika lēnā gaita, viņam tika aizrādīts, ka jāņem vērā gājēji, kuri gan brīnumainā kārtā visa ceļojuma laikā ne reizes neju­tās noguruši. Drīz vien Mollija saprata, ka burvis vilcinās tīšām, ļaujot Lirām pamatīgāk iepazīt savu karalisti. Pašai par izbrīnu viņa atklāja, ka tas ir to vērts.

Jo neauglīgajā bijušā Hagarda zemē pavisam lēni iesākās pavasaris. Svešinieks to nemanītu, taču Mollija spēja saskatīt, kā no kautrīgā kā dūmi zaļuma atdzīvojās izkaltusi augsne. Drukni, kraupaini koki, kas nekad vēl nebija ziedējuši, raisīja pumpurus tik piesardzīgi kā armi­ja, izsūtot izlūkus; sen izžuvuši strauti sāka šalkt savās gultnēs; bet dzīvnieciņi savā starpā sasaucās. Straumēm vien garām plūda bālas zāles, melnu dubļu, pūstošu ābeļu, medus, valriekstu, piparmētru vai siena smarža; un pat pēcpusdienas saulei piemita maigā, degunu kutinošā smarža, kuru Mollija pazītu jebkur. Jādama līdzās Šmen­drikam un vērodama pavasara maigo atnākšanu, viņa prātoja, ka arī pašai tas iestājies — gan vēls, taču ilglaicīgs.

— Te būs gājuši vienradži, — viņa čukstēja burvim. — Tad tas būtu izskaidrojums vai arī tā būtu Hagarda bojāeja un Sarkanā Buļļa aiziešana? Kas tas ir, kas notiek?

— Viss kas, — viņš atbildēja. — Viss vienlaikus. Tas nav tikai viens pavasaris, bet veseli piecdesmit; un izgai­sušas nav vis vienas šausmas, bet tūkstoš sīku ēnu pame­tušas zemi. Gan redzēsi!

Lai dzirdētu arī Lira auss, viņš piemetināja: — Nav jau pirmais pavasaris šai valstī. Senlaikos šī bij' jauka zeme, un, lai par tādu atkal kļūtu, tā vēlas vienīgi īstu ka­rali. Redzat, cik mīksti tā klājas jūsu priekšā!

Neatbildējis karalis Lirs turpināja jāt, kliedēdams ska­tienu uz visām pusēm — acīmredzot ari pamanīdams, kā viss nobriest. Pat Hagsgeitas ļauno atmiņu ieleja viļņojās visa veida lauku puķu bagātībā — tur bija gan pulk­stenītes, gan ozolītes, gan lavandas, gan lupinās, gan uzpirkstītes, gan pelašķi. Pateicoties altejām, Sarkanā Buļļa pēdu grambas bija kļuvušas samtainas.

lāču dziļā pēcpusdienā ierodoties Hagsgeitā, viņus sagaidīja savāds un mežonīgs skats. Uzartie lauki bija ne­žēlīgi izpostīti, bagātie augļu un vīna dārzi nomīdīti tā, ka nekas nebija palicis pāri. Tik satriecošu postažu varētu atstāt vienīgi Bullis; taču Mollijai Grū likās, ka Hagsgeitu vienlaikus piemeklējušas visas piecdesmit gados no mērķa novirzītās nelaimes, kamēr tikpat daudz pavasaru beidzot apsildīja visu pārējo zemi. Nomīdītā augsne vē­lajā gaismā izskatījās savādi pelēkbāla.

Karalis Lirs klusi vaicāja: — Kas gan…?

— Jāsim tālāk, Jūsu Majestāte, — burvis atbildēja. — Jāsim vien tālāk.

Saulei jau rietot, viņi izjāja caur sagāztajiem pilsētas vārtiem un lēni virzīja savus zirgus pa ielām, kas bija piegāztas ar sienu fragmentiem, stikla lauskām, tualetes galdiņiem, iedzīvi, jumtiem, dēļiem, logiem, skursteņiem, traukiem, vannām, gultām, kamīniem un krēsliem. Visas Hagsgeitas mājas bija drupās, viss iespējamais — salauzts. Izskatījās, ka pilsētai kāds uzminis ar pēdu.

Hagsgeitas ļaudis sēdēja uz savu durvju sliekšņiem, ja tos bija atraduši, un apsvēra postijumu apmērus. Tā kā pat pārpilnības gados viņiem piemita nabagu paskats, tad patiesā postažā viņi neizskatījās ne druskas nabagāki — tā viņus drīzāk bija atvieglojusi. Lirām vajadzēja ieru­nāties, lai tie beidzot viņu pamanītu: — Es esmu karalis. Kas jums šeit atgadījies?

— Tā bija zemestrīce, — kāds vīrs sapņaini murmi­nāja, bet cits viņam iebilda: — Tā bija vētra, austrumu ziemelis, tieši no jūras. Tā saplosīja pilsētu gabalos, un lejā nāca tāda krusa kā nagi. — Savukārt cits uzstāja, ka Hags­geitu noskalojis milzu paisums — tik balts kā kizils un tik smags kā marmors — kas, neko nenoslīcinot, sašķaidījis visu. Karalis Lirs viņos klausījās, drūmi smaidīdams.

— Klausieties! Karalis Hagards ir miris, un viņa pils ir kritusi. Es esmu Lirs, Hagsgeitas dēls, kurš kā zīdainis tika pamests, lai šis raganas lāsts neīstenotos. — Viņš pārlaida roku pār sagruvušajām mājām. — Nožēlojamie, muļķīgie ļautiņi! — ir atgriezušies vienradži — vienradži, kurus medija Sarkanais Bullis, kamēr jūs izlikāties, ka to nere­dzat. Tieši viņi sagrāva pili un arī pilsētu. Bet jūs ir sagrā­vusi jūsu alkatība un bailes.

Pilsētnieki rezignēti nopūtās, bet priekšā iznāca pus­mūža sieviete, kas sparīgi noprasīja: — Neizskatās pārāk godīgi, milord, ar jūsu atļaušanu. Ko mēs būtu varējuši iesākt, lai glābtu vienradžus? Mēs baidījāmies no Sarkanā Buļļa. Ko mēs būtu varējuši darīt?

— Varētu būt pieticis ar vienu vārdu, — karalis Lirs atbildēja. —Tagad to vairs neuzzināt.

Viņš jau būtu apgriezis zirgu, ja neieskanētos vārgi ķērcoša balstiņa: — Lir — Liriņ — manu bērniņ, manu ka­rali! — Mollija ar Smendriku pazina vīru, kas šļūkādams, sēkdams un klibodams, it kā būdams vecāks nekā bija, tuvojās atplestām rokām. Tas bija Drinns.

— Kas tu esi? — karalis noprasīja. — Ko tev no manis vajag?

Drinns gramstījās gar kāpsli, līdz pieglaudās viņa zābakam. — Tu mani nepazīsti, manu zēn? Tiešām — kā gan tu to varētu! Vai gan es būtu pelnījis, lai tu mani pazītu! Es esmu tavs tēvs — tavs nabaga vecais, no prieka vai sajukušais tēvs. Es esmu tas, kas tevi toreiz, tai ziemas naktī atstāja tirgus laukumā, nododams tavam varonīgajam lik­tenim. Cik es biju gudrs, bet cik ilgi pēcāk nācās skumt — toties, cik lepns esmu tagad! Manu puisīt, manu puisēn! — Patiesi ieraudāties viņš nespēja, taču vismaz degungals tecēja.

Nebildis ne vārda, karalis Lirs pievilka pavadu un manevrēja zirgu ārā no pūļa. Vecais Drinns ļāva savām izstieptajām rokām nokrist gar sāniem. — Lūk, kas notiek, kad ir bērni! — viņš spalgi iekliedzās: — Nepateicīgais dēls, tu pametīsi tēvu viņa posta stundā, kad pietiktu ar vienu tava mīļotā burvja vārdu, lai visu atkal nokārtotu? Ja vēlies, nicini mani, bet bez manas līdzdalības tu nebūtu tas, kas esi, un neuzdrīksties to noliegt! Ari zemiskumam ir savas tiesības!

Karalis gribēja griezties prom, taču Šmendriks, pielie­cies tuvāk un skardams viņa roku, čukstēja: — Ta ir tais­nība, zināt. Bet tā pasaka gan viņam, gan visiem pārējiem varēja izvērsties citāda, un kas pateiks, vai beigas būtu kaut par pusi tik laimīgas kā šīs? Jums jābūt viņu karalim un jāvalda pār viņiem tikpat žēlīgi, kā būtu valdījis pār drosmīgāku un uzticamāku tautu. Jo viņi ir daļa no jūsu likteņa.

Tad Lirs izstiepa roku pret Hagsgeitas ļaudīm, un tie sāka grūstīt un bikstīt cits citu, lai iestātos klusums. Viņš teica: — Man jāpavada mani draugi. Taču es šeit atstāšu savus bruņnešus, un viņi jums palīdzēs uzsākt pilsētas atjaunošanu. Pēc laika atgriezies, ari es palīdzēšu. Kamēr Hagsgeita nebūs atjaunota, es pie savas pils vēl ne- ķeršos.

Taču viņi sāka gauduļot, ka Smendriks ar savas ma­ģijas palīdzību to visu varētu mirklī izdarīt. Uz to Lirs atbildēja: — Pat ja gribētu, es to nevarētu, lāpāt kā pār gadalaikiem un jūrām, ari pār burvju mākslu valda savi likumi. Toreiz, kad visi pārējie šai zemē bija nabagi, ma­ģija darīja jūs bagātus, taču jūsu pārticības gadi ir beigu­šies, un nu jums viss jāsāk no jauna. Hagarda laiku atmata sazaļos un atkal dos augļus, bet Hagsgeita piedāvās tikpat sikstulīgu iztikšanu, cik sīkstulīgas būs tās iemītnieku sirdis. Jūs varat atkal apstādīt savus hektārus, atjaunot kritušos vīna un augļu dārzus, taču tie nekad nesaplauks tik koši, kā agrāk, kamēr vien jūs neiemācīsities priecāties par tiem vienkārši tāpat, bez kāda iemesla!

Bez dusmām, drīzāk gan ar nožēlu burvis norau­dzījās apklusušajos pilsētniekos. — Jūsu vietā es gādātu bērnus! — Karalim Lirām viņš vaicāja: — Ko teiks Jūsu Majestāte? Nakšņosim šeit, lai dotos ceļā līdz ar saullēktu?

Taču karalis pagriezās un, piecirzdams piešus, lielā ātrumā aizjāja no izpostītās Hagsgeitas. Pagāja krietns lai­ciņš, līdz Mollija un burvis viņu panāca, un vēl ilgāks, līdz viņi likās gulēt.

Ceļojumā caur karaļa Lira īpašumiem pagāja neskai­tāmas dienas — katra nākamā tos atklāja arvien nepa­zīstamākus, sajūsminot viņus vēl vairāk. Skardams zemi, kā reiz Vienradze bija skārusi Liru, ietērpdams visu, kas bija kails, un, atraisīdams visu, kas tik ilgi bija cieši aiz­vēries, pavasaris viņu priekšā izplatījās strauji kā uguns. Visa dzīvā radība — sākot no lāča un līdz pat melnajām vabolēm — draiskuļojās un skraidelēja viņu ceļā, bet augstās debesis, kas līdz šim bija tikpat smilšainas un izkaltušas kā pati augsne, nu bija uzziedējušas ar putnu bariem, kuri virpuļoja tik biezā slāni, ka dienas lielākā daļa līdzinājās saulrietam. Putās sakultajās straumēs ņirbēja un izlocījās zivis, bet lauku puķes brāzās augšā un lejā pa pauguriem kā izbēguši cietumnieki. Visa zeme trokšņoja savā dzīvīgumā, bet tieši ziedu klusā līksmība neļāva trim ceļiniekiem naktīs iemigt.

Ciematnieki sveica viņus piesardzīgi, tomēr vairs ne tik sapīkuši kā Šmendrika un Mollijas pirmajā nācienā. Vienīgi ciematu vecajie jebkad bija redzējuši pavasari — pārējiem bija aizdomas, ka trakojošais zaļums ir kāda sērga vai iebrukums. Karalis Lirs tiem ziņoja, ka Hagards ir miris, bet Sarkanais Bullis aizgājis uz mūžiem; aicināja apciemot, kad viņa jaunā pils būs uzcelta, un devās tālāk. — Paies laiks, līdz viņi sāks justies mājīgi puķu ielen­kumā, — viņš bilda.

Apstādamies viņš ikreiz palaida ziņu, ka visi ārpus likuma esošie tiek apžēloti, un Mollija cerēja, ka tā sa­sniegs kapteini Kallī un viņa komandu. 1a arī notika, un jautrā banda nekavējoties pameta mūžamežu. Pats Kaili un Džeks Džingls sāka piekopt klejojošo menestreļu arodu, un ir zināms, ka attālākos nostūros viņi kļuvuši tīri populāri.

Kādu nakti trijotne pārlaida augstā zālē pie karalistes vistālākās robežas. No rīta atsveicinājies, Lirs gatavojās at­griezties Hagsgeitā. — Būs vientulīgi, — viņš pustumsā teica.

— Es labāk dotos jums līdzi, nevis pildītu karaļa pienākumus!

— Gan jums tas iepatiksies, — Smendriks atbildēja.

— Kad labākie ciematu jaunekļi tiks līdz galmam, jūs tiem mācīsit bruņinieku un varoņu mākslas. Gudrākais no ministriem sniegs jums padomus, jūsu labvēlību meklēs prasmīgākie mūziķi, žonglieri un stāstnieki! Un ar laiku uzradīsies ari princese, kas vai nu bēgs no sava neizsa­kāmi ļaunā tēva un brāļiem, vai, tieši otrādi, viņu labā meklēs taisnību. Bet varbūt izdzirdēsit, ka viņa ir ieslēgta dimantcietā krama cietoksnī ar līdzjūtīgu zirnekli kā savu vienīgo kompanjonu…

— Tas man ir vienaldzīgi. — Karalis Lirs tik ilgi klu­sēja, ka Šmendrikam jau likās, ka viņš ir aizmidzis: — Es vienīgi vēlētos viņu sastapt vēlreiz un pateikt visu, kas man uz sirds. Citādi viņa nekad neuzzinās, ko es īstenībā gribēju sacīt. Jūs taču apsolījāt, ka es viņu ieraudzišu!

Burvis atbildēja asi: — Es vienīgi solīju, ka ieraudzīsit vienradžu atstātās zīmes, un tā ari bija. Jūsu karaliste ir aplaimota, kā neviena cita, jo to brīvības pilni ir šķērsojuši viņi. Kas attiecas uz jums, jūsu sirdi un to, ko pateicāt vai netikāt teicis, viņa atcerēsies pat tad, kad cilvēki būs kļu­vuši par pasaku varoņiem zaķu sarakstītās grāmatās. Atcerieties to un nomierinieties! — Karalis vairs neatbil­dēja, un Šmendriks nožēloja savus vārdus.

— Viņa jums pieskārās divreiz, — pēc brītiņa viņš centās atjaunot sarunu. — Pirmoreiz — lai jūs atdzīvinātu, bet otrs pieskāriens bija veltīts tieši jums. — Lirs neatbil­dēja, un burvis tā arī nekad neuzzināja, vai ticis dzirdēts, vai ne.

Šmendriks sapņoja, ka, parādoties mēnesim, atnākusi Vienradze un apstājusies pie viņa. Plānais nakts vējš cilāja un bužināja viņas krēpes, un mēness apspīdēja no snieg­pārslām veidoto nelielo galvu. Zinādams, ka tas ir sapnis, viņš priecājās par šo tikšanos. — Cik jūs esat skaista! Es tā arī nekad jums to nepateicu. — Viņš būtu pamodinājis pārējos, taču viņas acis brīdinādamas skaidri iedziedājās kā pāris izbiedētu putnēnu, un viņš saprata — tikko izkustēsies, lai pasauktu Molliju un Liru, tā uzmodinās pats sevi, un viņa izzudīs. la nu viņš vienīgi noteica: — Domāju, ka viņi jūs mīl vairāk, lai gan ari es cenšos.

— Tieši tāpēc, — viņa pateica, taču viņš neizprata, kam domāta atbilde. Gulēdams pavisam mierīgi, viņš ce­rēja, ka no rīta spēs precīzi atcerēties viņas auss formu. Viņa piebilda: — Tagad tu esi īstens un mirstīgs burvis, kā to allaž biji vēlējies. Vai jūties laimīgs?

— Jā, — viņš klusi iesmējās. — Neesmu jau nekāds Hagards, lai, ieguvis savas sirds karstāko vēlēšanos, to pazaudētu. Taču ir burvji un burvji — ir melnā un baltā maģija ar bezgalīgām pelēkā nokrāsām pa starpu, bet tagad es redzu, ka tas viss ir viens. Vai nu es nolemju kļūt par labo un gudro burvi — kā ļaudis to dēvētu — kas palīdz varoņiem, ieriebj raganām, ļauniem pavēlniekiem un nesaprātīgiem vecākiem; izsauc lietu, dziedina no tra­kiem reiboņiem un vilnas kārsēju kaites, dabū lejā no ko­kiem kaķus — vai ari dodu priekšroku vārdā nemināmā ādā iesietām, slēdzamām melnās maģijas grāmatām, elik­sīru un esenču retortēm, pulverīšiem, zālītēm, indēm un dubļainā dūmakā tumstošam kambarim, kurā kāds sal­deni šļupst: kāda atšķirība — dzīve ir īsa, un cik gan daudziem es varētu palīdzēt vai kaitēt? Beidzot man ir spēks, bet pasaule joprojām ir par smagu, lai es spētu to izkustināt, kaut mans draugs Lirs varētu būt citādās do­mās. — Un atkal nedaudz skumji viņš iesmējās savā miegā.

Vienradze atbildēja: — Tas tiesa. Tu esi cilvēks, un cil­vēka spēkos nav izdarīt ko nozīmīgu. — Taču viņas balss bija savādi lēna un nomākta. — Ko tad tu izvēlēsies?

Burvis iesmējās trešo reizi. — Ak, bez šaubām, laipno maģiju, jo jums tā patiktu vairāk. Šaubos, vai vēl kādreiz jūs redzēšu, taču centīšos darīt to, kas labpatiktu jums, ja jūs par to zinātu. Bet jūs pati — kur būsit atlikušo manas dzīves daļu? Šķiet, ap šo laiku jūs jau varētu būt sasnie­gusi savu mežu?

Viņa nedaudz novērsās, un pēkšņais viņas kamiešu zvaigžņotais gaismojums piedeva visām viņa runām par maģiju smilšainu piegaršu rīklē. Naktstauriņi, knišļi un citi nakts kukaiņi, kas bija pārāk mazi, lai vispār būtu kas īpašs, ieradās, lai dietu ap gaišo ragu, bet tā dēļ viņa neiz­skatījās muļķīgi, toties tie likās gudri un jauki, jo cildināja viņu. Izlocīdamies gar viņas priekškājām, glaudās Mol­lijas kaķis.

— Pārējie ir prom, — viņa atbildēja. — Pa vienam aizklīduši uz saviem mežiem, un cilvēkiem nenāksies vi­ņus vieglāk pamanīt, kā kad tie joprojām būtu jūrā. Arī es atgriezīšos savā mežā, taču šaubos, vai tur vai jebkur citur gūšu mierinājumu. Es esmu bijusi mirstīgā, un vēl arvien daļa manis ir mirstīga. Es esmu pārpildīta ar asarām, slāpēm un bailēm no nāves, lai gan nespēju raudāt, neko nevēlos un neceru nomirt. Tagad es vairs nelīdzinos pārējiem, jo vienradzis, kas spētu nožēlot, vēl nebija pie­dzimis, taču es to spēju. Es nožēloju.

Kaut būdams liels burvis, Šmendriks noslēpa seju kā bērns. — Piedodiet man, piedodiet! — viņš murmināja sev delmā. — Labu gribēdams, tāpat kā Nikoss tam citam vienradzim, esmu nodarījis jums ļaunu — un izmainīt es nevaru neko — tāpat kā viņš. Fortūnas Mammucis, kara­lis Hagards un Sarkanais Bullis kopā ņemti ir bijuši labāki pret jums nekā es.

Taču viņa tam maigi atbildēja: — Mana tauta atkal ir uz pasaules. Nekādas skumjas — izņemot vienas, mani nemitīs tik ilgi, cik šis prieks, bet arī par tām es tev patei­cos! Ardievu, labais burvi! Es mēģināšu doties mājup.

Viņa to pameta bez mazākā trokšņa, taču viņš pa­modās; kaķēns ar atšaupto ausi vientulīgi ņaudēja. Pa­griezis galvu, viņš pamanīja, kā karaļa Lira un Mollijas Grū atvērtajās acīs trīc mēnessgaisma. Visi trīs gulēja nomodā līdz rītam, nebilzdami ne vārda.

Rītausmā piecēlies, karalis Lirs segloja savu zirgu. Pirms kāpt seglos, viņš griezās pie Šmendrika un Mollijas: — Es priecātos, ja jūs kādreiz mani apciemotu. — Abi piekrita, ka tā arī darīs, tomēr, vīstīdams ap roku noka­reno pavadu, viņš vēl kavējās, līdz atzinās: — Es šonakt viņu redzēju sapnī!

Mollija iesaucās: — Es arī! — Pavēris muti, Šmendriks to atkal aizvēra.

Karalis Lirs turpināja aizsmakušā balsī: — Es jūs lū­dzu mūsu draudzības vārdā — izstāstiet, ko viņa jums teica. — Viņš cieši satvēra abu plaukstas savā aukstajā un sāpīgajā rokasspiedienā.

Šmendriks vāji uzsmaidīja. — Milord, es tik reti atce­ros sapņus. Šķiet, mēs svinīgi pārcilājām visādas muļķī­bas, kā jau tas mēdz būt — tukšas un gaistošas nopietnas blēņas… — Palaidis viņa roku, karalis vērsa savu pustrakā skatienu uz Molliju Grū.