Pēdējais vienradzis

— Es neteikšu, — nedaudz izbijusies, bet savādi pie­sarkusi, viņa attrauca. — Es atceros, bet nevienam, pat ne jums, milord, nekad to neteikšu, pat ja man par to nāk­tos mirt. — Runādama viņa neraudzījās viņā, bet Šmen­drika.

Atlaidis arī viņas roku, karalis Lirs tik mežonīgi iesvie­dās seglos, ka zirgs, ietaurēdamies kā briedis un aizšķēr- sodāms saullēktu, saslējās pakaļkājās. Noturējies seglos, Lirs nikni noraudzījās Mollija un Šmendrikā ar tik iekri­tušu, nežēlīgu un zobgalīgu sejas izteiksmi, it kā būtu bijis karalis tikpat ilgi, cik Hagards pirms viņa.

— Man viņa nepateica neko, — viņš čukstēja. — Sa­protat? Neko, pilnīgi neko!

Tad viņa seja atmaiga, līdzīgi kā, jūrā vērojot vien­radžus, nedaudz atmaiga pat karaļa Hagarda seja. Tai brīdi viņš atkal bija jaunais princis, kuram tā patika sēdēt Mollijas skabūzī. — Viņa uz mani skatījās. Sapnī viņa ska­tījās uz mani un neteica ne vārda.

Neatvadījies viņš aizjāja, un abi palikušie raudzījās nopakaļ staltajam skumjajam jātniekam, kas devās mā­jup, lai būtu karalis. Kad viņu aizsedza pauguri, Mollija noteica: — Ak, nabadziņš! Nabaga Lirs!

— Tik slikti viņam nemaz nav gājis. Lieliem varoņiem piedien lielas bēdas un lieli pienākumi, citādi viņu diže­nums netiek pamanīts. Ta nu tas pasakās notiek. — Tomēr burvja balsī bija manāmas arī šaubas. — Ja kāds ir mīlējis vienradzi, par nelaimi to nevarētu saukt. Ta ir vislielākā iespējamā, lai ari vissmagāk panesamā veiksme.

Pamazām atlaizdams, līdz tikai pirkstu galiem skar­dams Molliju, burvis vaicāja: — Tagad tu man izstāstīsi, ko viņa tev teica? — Atbildes vietā vienīgi iesmiedamās, Mollija Grū kratīja galvu, līdz viņas mati izrisa, padarī­dami to skaistāku par lēdiju Amalteju. — Nu, labi. Tādā gadījumā es atkal uzmeklēšu Vienradzi, un varbūt viņa man to pateiks. — Mierīgi pagriezies, burvis uzsvilpa rumakiem.

Kamēr viņš segloja savējo, viņa nebilda ne vārda, taču, kad ķērās pie Mollijas zirga, uzlika savu roku vi­ņējai.

— Tu domā — tu tiešām ceri, ka mēs viņu varētu atrast? Es tomēr vēl kaut ko aizmirsu viņai pateikt.

Šmendriks paraudzījās pāri plecam. Rīta saules gais­mā viņa acis izskatījās priecīgas kā zāle, bet, noliecoties zirga ēnā, viņa skatienā sakustējās dziļāks, vēsi rūgts priežu skuju zaļums. — Es baidos par to — viņas pašas dēļ. Tas nozīmētu, ka tagad arī viņa ir klejotāja, taču tāds likten's paredzēts vienīgi cilvēciskām būtnēm, ne vien­radžiem. Taču es ceru, es tomēr ceru! — Uzsmaidījis Mollijai, viņš saņēma tās roku savējā. — Katrā ziņā, ja jau no daudzajiem ceļiem, kuri vienalga nonāk vienā un tajā pašā vietā, mums ar tevi jāizvēlas viens, tad tikpat labi to varētu būt izvēlējusies ari Vienradze. Varbūt mēs viņu nekad neieraudzīsim, taču vienmēr sapratīsim, kur pabi­jusi viņa. Nāc! Dodies man līdzi!

Ta nu viņi uzsāka savu jauno ceļojumu, kas, laika gaitā izvadījis viņus krustām šķērsām pa saldās, ļaunās un krunkainās pasaules gandrīz visām krokām, beidzot no­veda līdz pat viņu pašu savādajam un brīnišķajam likte­nim. Taču tas viss bija vēlāk, bet vispirms i ne desmit minūšu attālumā aiz Lira karaļvalsts robežām viņiem pretī steidzās jaunava. Lai ari viņas tērps bija saplēsts un notraipīts, tā darinājuma bagātīgums vēl bija skaidri saskatāms, lai ari viņas mati bija sajaukti un kazenājiem pilni, rokas saskrāpētas un daiļā seja netīra, viņu nevarē­ja sajaukt ne ar vienu citu kā smagu ciešanu pārņemtu princesi. Nolēcis no zirga, Šmendriks gribēja viņu atbalstīt, bet viņa sagrāba to abām rokām kā pampelmūža mizu.

— Glābjait! — viņa izsaucās. — Glābjait, au secours[8]!

Ja esait drosmības un līdzcietības pārpilns, tak palīdzait jel man! Es ceļojos kā princese Alisone Zoslēna, labā ķēniņa Gilesa meita, kuru nekrietni nogalēja viņa brālis, asi­ņainais hercogs Vulfs, kurš manus trīs brāļus, prinčus Korinu, Kolinu un Kalvinu, ieslodzījis drūmā cietumā kā ķīlniekus, lai tikait es apprecētu viņa resno dēlu, lordu Dadliju, tak es piekukuļoju sardzi un…

Burvis Šmendriks pacēla roku, un viņa apklusa, izbrīnā raudzīdamās savām platajām ceriņkrāsas acīm. — Daiļā princese, cilvēks, kas jums vajadzīgs, tikko aizjāja tai vir­zienā, — viņš svarīgi paziņoja, norādīdams atpakaļ uz zemi, kuru tikko bija pametis. — Ņemiet manu zirgu un jūs viņu panāksit vēl, kamēr jūsu ēna klājas aizmugurē.

Salicis rokas riekšavā, viņš palīdzēja samulsušajai prin­cesei Alisonei Zoslēnai ierāpties seglos. Apgriezis zirgu, Šmendriks piebilda: —Jums nenāksies grūti viņu panākt, jo viņš jās lēnām. Viņš ir labs vīrs un neizmērojams va­ronis. Es visas savas princeses sūtu pie viņa. Viņa vārds ir Lirs.

Tad, iepliķējis zirgam pa pēcpusi un aizsūtījis to ka­raļa Lira pēdās, viņš sāka tik gardi smieties, ka nespēja uzrausties Mollijai aiz muguras un bija spiests kādu laiku iet līdzās. Beidzot atguvis elpu, viņš uzsāka dziesmu, un Mollija tai pievienojās. Lūk, ko abi dziedāja, dodamies prom no šī stāsta un iekšā nākamajā:

— Es neesmu karavīrs, — pateica viņš,

— Es neesmu ķēniņš, es neesmu pērs;

Es esmu vien arfists, vājš arfists pie tam,

Tik kāzām ar tevi kas durvis še vērs.

— Vai zaglis, vai pērs, — viņam atteica tā,

— Tu būtu mans zaglis, tu būtu mans pērs,

Ja esi tu arfists, tad arfists tu mans,

Vienalga man, liktenis saujā ko bērs, Man liktenis saujā ko bērs.

— Bet arfists ja, izrādās, neesmu es, ja melojis tev, par ko sods mani ķers?

— Tad dziedāt un spēlēt tev mācīšu es, jo mīlu es arfu — tās skaņas sirds tvers.

[1] Tēls no tāda paša nosaukuma brāļu Grimmu pasakas Rutnm- pclstilzchen. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] i inggnrd — izvārdzis, nomocīts. (Angļu vai.)

[3] ļinglc — šķindoņa. (Angļu vai.)

[4] gcntlc — maigs. (angļu vai.)

[5] hagsgnte— raganas vārti. (angļu vai.)

[6] nemīlētais kavalieris. (Franču vai.)

[6] Varoņpoēma. (Franču vai.)

[6] Parasts vīns. (Franču vai.)

[7] teiksmains skandināvu jūras briesmonis.

[8] palīgā! (franču vai.)