Pēterburgas stāsti

PORTRETS

Nekur neapstājās tik daudz laužu kā Sčukina tirdzniecības kvartālā pie gleznu veikala. Te patiesi varēja atrast visdažādākos retumus: lielākoties eļļas krāsu gleznas, noklātas ar tumšzaļu laku, tumšdzeltenos vizuļzelta ietvaros. Ziema ar baltiem ko­kiem, pilnīgi sarkans vakars, līdzīgs ugunsgrēka atblāzmai, flāmu zemnieks ar pīpi un izlauztu roku izskatījās vairāk pēc tītara ar aprocēm nekā pēc cilvēka — tie bija parastie gleznu sižeti. Pie tā vēl jāpievieno dažas gravīras: Mirza Hosrevs aitādas cepuri galvā, nez kādu ģenerāļu portreti, kur viņi no­tēloti ar līkiem deguniem, trlsstūrenēm galvā. Turklāt šādu bodīšu durvis parasti nokarinātas ar lielām lapām, uz kurām iespiestas liepu kokā grieztas bildītes, kas apliecina krievu cilvēka īpatnējo talantu. Uz kādas no šim lapām redzama cara meita Miliktrisa Kirbitjevna, uz citas — Jeruzalemes pilsēta, pār kuras namiem un baznīcām bez žēlastības gāzta sarkanā krāsa, kas ķērusi ari daļu zemes un divus dievlūdzējus — krievu zemniekus ar dūraiņiem rokās. Pircēju šim gravīrām parasti

nav daudz, toties skatītāju — bariem. Kāds izlaidīgs sulainis, nesdams no traktiera pusdienas savam kungam, noteikti rēgojās pie tām ar traukiem rokās; un tā nu kungam būs jāstrebj ne visai silta zupa. Pie tām droši vien neiztrūkst zaldāts šineliļ mugurā, šis sīkumtirga kavalieris, kas pārdod divus atvāžamos nazīšus; vēl tur ar kurpju kārbu rokā stāv tirgone no Ohtas. Katrs jūsmo, kā nu māk: laucinieki parasti baksta ar pirkstu; kavalieri skatās nopietni; sulaiņpuikas un amatnieku mācekļi smejas un ķircina cits citu ar karikatūrām; gados vecie sulaiņi rupjvilnas šineļos skatās tikai tāpēc, lai kaut kur noslaistītos; bet tirgones, jaunās krievu sievas, piestājušas, ziņkārības dzītas, paklausīties, par ko runā ļaudis un ko tur skatās.

Tobrīd, garām ejot, veikala priekšā neviļus apstājās jaunais mākslinieks Cartkovs. Vecais mētelis un vienkāršās drēbes lie­cināja, ka šis jauneklis pašaizliedzīgi nododas darbam un viņam nav laika rūpēties par švītu tērpu, kas vienmēr tik noslēpu­maini vilina jaunatni. Apstājies viņš pirmāk klusībā pasmējās par šīm kroplajām bildēm. Tad pamazām iegrima domās par to, kam vajadzīgi šādi ražojumi. Ka vienkāršajiem krievu ļaudīm patīk Jeruslani Lazareviči, izēdēji un izdzērēji, Fomas un Je- romi', tur nebija ko brīnīties: attēlotais bija tautai saprotams; bet kas pērk šīs raibās, netīrām eļļas krāsām uztrieptās bildes? Kam vajadzīgi šie flāmu zemnieki, šīs sarkanās un zilās ainavas, kuras it kā liecina par pretenzijām uz kaut ko augstāku mākslā, bet kur patiesībā izpaužas tās dziļš pagrimums? Šķiet, tās ne­bija darinājis nemākulis amatieris. Citādi te no šīs nejūtīgās karikatūras izlauztos kāda kvēla tieksme. Te varēja skatīt vie­nīgi stulbumu, nevarību, vārgulīgu gara nabadzību, kas pat­varīgi ielauzusies mākslas rindās, kaut gan tai vieta starp zemas kvalitātes amatnieku darinājumiem; šī gara nabadzība, būdama uzticīga pati sev, bija ieviesusi mākslā amatnieciskumu. Tās pašas krāsas, tā pati maniere, ievingrinātā, ieradusi roka, kas drīzāk piederēja rupji taisītam automātam, nevis cilvēkam… Ilgi viņš stāvēja šo netīro bilžu priekšā, beidzot vairs par tām nemaz nedomādams; taču pa to laiku veikala saimnieks, pelēks vīrelis rupjā mētelī, kopš svētdienas neskūtu, bārdas rugājiem apaugušu seju, jau sen viņam kaut ko stāstīja, kaulējās un noteica galīgo cenu, nemaz neuzzinājis, kas viņam paticis un ko vajag.

— Lūk, par tiem tur zemnieciņiem un par ainaviņu ņemu divdesmit piecus rublēnus. Kādas krāsas! Taisni acis žilbst; tikko kā dabūju no biržas; vēl laka nav nožuvusi. Vai arī, lūk, kur

' Lubu bildes, plaši izplatītas XVIII gs. beigās un XIX gs. sākumā.

ziema, ņemiet ziemu! Piecpadsmit rubļu! Ietvars vien cik ne­maksā! Paskat, kas par ziemu! — Te tirgonis iesita vieglu knipi pa audeklu, varbūt lai parādītu ziemas stiprumu. — Pavēlēsit tās sasiet kopā un aiznest jums līdzi? Kur dzīvojat? Ei, puis, padod auklu!

— Pag, ne tik strauji, — mākslinieks atmodies teica, re­dzēdams, ka veiklais tirgonis ne pa jokam tās sien kopā. Tik ilgi nostāvēt veikalā un neko nenopirkt kļuva neērti, un viņš teica: — Acumirkli, es paskatīšos, vai te neatradīsies kaut kas man derīgs. — Un pieliecies sāka celt no grīdas kaudzē sa­sviestos, nobružātos, noputējušos vecos mālējumus, kuri acīm­redzot netika cienīti. Te bija veci ģimenes portreti, kuru pēc­nācējus diezi vai vairs varēja sameklēt pasaulē, pilnīgi nezināmi attēlojumi uz saplēsta audekla, ietvari bez zeltījuma — vārdu sakot, visāda veca draza. Taču mākslinieks ņēmās meklēties, pie sevis domādams: «Varbūt kaut kas arī atradīsies.» Viņš ne vienu reizi vien bija dzirdējis nostāstus par to, ka dažreiz krāmos pie lubu bildīšu pārdevējiem atrastas lielu mākslinieku gleznas.

Tirgotājs, redzēdams, kur rakņājas pircējs, nomierinājās un, pieņēmis savu parasto cienīgo izskatu, nostājās pie durvīm, aicinādams iekšā pircējus un norādīdams ar vienu roku uz veikalu: «Šurpu, cienītais; palūk, kur bildes! Nāciet, nāciet; nupat kā no biržas.» Viņš bija jau papilnam noklaigājies un lielākoties bez panākumiem un ar lupatu tirgoni, kas stāvēja iepretī pie savas bodes, notērgājies līdz apnikumam, un, bei­dzot atcerējies, ka viņam veikalā ir pircējs, uzgrieza ļaudīm muguru un iegāja iekšā. «Nu, cienītais, vai izvēlējāties kaut ko?» Mākslinieks jau labu laiku nekustīgi stāvēja pie kāda portreta lielā, kādreiz greznā ietvarā, uz kura tagad tikai vie­tumis spīdēja apzeltījuma paliekas.

Portretā bija redzams vecs vīrs ar vāju seju bronzas krāsā, lieliem vaigu kauliem; viņa vaibsti, šķiet, bija tverti drudžainas kustības brīdī un pauda ziemeļniekam nepiemītošu spēku. Tur atspoguļojās pusdienas kvēle. Viņš bija platā, krokainā aziātu tērpā. Lai cik portrets bija bojāts un noputējis, kad noslaucīja no sejas putekļus, kļuva redzams, ka tas ir liela mākslinieka darbs. Šķiet, tas nebija pabeigts; taču otas spēks bija pārstei­dzošs. Visneparastākās bija acis: šķiet, mākslinieks tajās bija ielicis visu savas otas spēku un neatlaidīgo centību. Tās skatī­jās un skatījās no portreta, ar savu dīvaino dzīvīgumu it kā sagraudamas tā harmoniju. Kad portretu pienesa pie durvīm, acis skatījās vēl neatlaidīgāk. Gandrīz tādu pašu iespaidu tās atstāja arī uz ļaudīm. Sieviete, kas stāvēja māksliniekam aiz muguras, iesaucās: «Viņš skatās, viņš skatās!» Un atkāpās at­pakaļ. Jauno cilvēku pārņēma nepatīkama, neizprotama sajūta, un viņš nolika portretu zemē.

— Nu, vai ņemsit portretu? — saimnieks jautāja.

— Cik maksā? — mākslinieks painteresējās.

— Neko jau vis neplēsīšu. Dodiet trīs kvartus!

— Nē.

— Bet cik tad?

— Divdesmit kapeikas, — mākslinieks atbildēja, posdamies uz iešanu.

— Kas nu tā par cenu! Par divdesmit kapeikām ietvaru ari nenopirksit. Varbūt rit domājat pirkt? Ei, cienījamais, nāciet atpakaļ! Piemetiet kaut desmit kapeikas! Ņemiet, ņemiet par divdesmit kapeikām! Nudien, tas rokasnaudai — tikai tāpēc, ka pirmais pircējs.

Pēc tam viņš atmeta ar roku, it kā teikdams: «Lai tad ar iet tā bilde par velti!»

Tā Cartkovs pilnīgi negaidīti nopirka vecu portretu un no­domāja: «Kāpēc es to nopirku? Kam man tas vajadzīgs?» Taču neko vairs nevarēja darīt. Viņš izvilka no kabatas divdesmit kapeikas, atdeva tirgonim, paņēma portretu padusē un nesa uz māju. Pa ceļu viņš atcerējās, ka atdotās divdesmit kapeikas bija pēdējās. Viņš sadrūvējās; tobrīd viņu pārņēma īgnums un vienaldzības tukšums. «Kaut nelabais to rāvis! Nelāga ir šī pasaule!» viņš teica kā daždien neveiksmju piemeklēts krievu cilvēks. Un tā viņš gāja ātriem, gandrīz mehāniskiem soļiem, pilns nejūtlbas pret visu. Dziesnas sarkanā gaisma vēl kavējās debesu malā; vēl uz to pusi pavērstos namus mazliet apspīdēja tās siltā gaisma; bet saltā, zilganā mēness mirga pa to laiku jau kļuva spēcīgāka. Namu un gājēju kāju mestās blāvās, vieg­lās ēnas staraini krita uz zemes. Jau mākslinieks pamazām sāka vērot debesis, kuras apgaismoja dzidra, smalka, mānīga gaisma, un gandrīz vai reizē no viņa lūpām atskanēja vārdi: «Cik viegls tonis!» —un vārdi: «Nepatīkami, kaut nelabais to rāvis!» Un, ciešāk saturēdams portretu, kas slīdēja laukā no paduses, viņš pielika soli.

Noguris, caurcaurēm nosvīdis, viņš atvilkās mājās uz Piec­padsmito līniju Vasilija salā. Aizelsies, ar pūlēm viņš uzkāpa pa kāpnēm, nolaistītām ar samazgām un izrotātām ar suņu un kaķu mēsliem. Uz klauvējienu nekādas atbildes: sulaiņa nebija mājās. Viņš piespiedās pie loga un pacietīgi sāka gaidīt, kamēr beidzot atskanēja kāda nācēja soļi; tas bija puisis zilā kreklā, viņa izpalīgs, modelis, krāsu jaucējs un grīdas slaucītājs, kurš šo grīdu turpat arī piebradāja ar saviem zābakiem. Puisi sauca par Ņikitu, un, kad kunga nebija mājās, viņš visu laiku pavadīja pie vārtiem. Ņikita ilgi pūlējās ielikt slēdzeni caurumā, kuru tumsā nevarēja redzēt. Beidzot durvis atvēra. Cartkovs iegāja neciešami saltā priekšnamā, kādi vienmēr mēdz būt māksli­niekiem, kaut gan viņi to nemaz nemana. Neatdevis Ņikitam mēteli, viņš iegāja savā istabā ar aizsalušiem logiem, piesvaidltā ar visādiem krāmiem, kas vajadzīgi māksliniekiem: ģipša roku gabaliem, ietvariem ar uzvilktu audeklu, iesāktām un pamestām skicēm, uz krēsliem samestiem drapējumiem. Viņš bija stipri noguris, nometa mēteli, izklaidīgi nolika atnesto portretu starp diviem nelieliem audekliem un atkrita uz šaura dīvāna, par kuru nevarēja teikt, ka tas apvilkts ar ādu, tāpēc ka rinda vara nagliņu, kas agrāk piestiprināja ādu, jau sen kopš bija palikusi pati par sevi un pa virsu āda ari pati par sevi, un tāpēc Ņikita bāza zem tās netīrās zeķes, kreklus un citu nemazgātu veļu. Pasēdējis un pagulšņājis, cik nu ērti varēja pagulšņāt uz ši šaurā dīvana, viņš beidzot paprasīja sveci.

— Sveces nav, — Ņikita teica.

— Kā nav?

— Nu, vakar jau ari nebija, — Ņikita atbildēja.

Mākslinieks atcerējās, ka patiesi arī vakar nebija sveces,

nomierinājās un apklusa. Viņš ļāvās noģērbties un uzvilka savu stipri savalkāto ķiteli.

— Jā, un bija ienācis saimnieks, — Ņikita teica.

— Bija atnācis pēc naudas? Zinu, — mākslinieks sacīja, at­metis ar roku.

— Viņš bija ar kādu kopā, — Ņikita teica.

— Ar ko tad?

— Nezinu, ar ko … laikam ar kvartāla uzraugu.

— Kāpēc ar uzraugu?

— Nezinu, kāpēc; teica tāpēc, ka nemaksājot par dzīvokli.

— Un kas no tā iznāks?

— Nezinu, kas iznāks, viņš teica, ja negrib, sak, lai vācas laukā no dzīvokļa; rīt vēl abi taisījās atnākt.

— Lai viņi nāk,—Cartkovs skumjā vienaldzībā izmeta. Un viņu pārņēma pagalam drūms noskaņojums.

Jaunais Cartkovs bija talantīgs, daudzsološs mākslinieks: aizrautības mirkļos viņa ota pauda novērošanas spējas, apķērību, kvēlu tieksmi vairāk tuvoties dabai. «Skaties, draugs,» viņam ne vienu reizi vien teica profesors, «tev ir talants, grēks būs, ja tu to izniekosi. Tu esi nepacietīgs. Ja tevi kaut kas vilina, kaut kas iepatīk — tu ar to noņemies, bet cits viss tev slikts, cits viss tev nieki, tu uz to vairs negribi skatīties. Pieraugi, ka no tevis neiznāk modes kalps. Jau tagad tavas krāsas kliedz pārāk skaļi. Zīmējums tev nav stingrs, brīžiem pat pavisam vājš, līnija nav redzama; tu jau dzenies pēc moderna apgaismo­juma, pēc tā, kas pirmais duras acīs. Tā vien skaties, sāksi strādāt angļu manierē. Sargies, tevi jau pievelk izpriecas; es dažreiz manu tev ap kaklu švītu lakatu, galvā spožu platmali. .. Tas ir vilinoši, tu vari likties uz modē nākušu bildīšu glezno­šanu, par naudu taisīt portretus. Bet talants taču no tā iet bojā, neattīstās. Pacieties! Apdomā katru darbu, met nost dižošanos — lai naudu grābj citi. Tava daļa nekur nepaliks.»

Profesoram bija sava taisnība. Patiesi — dažreiz mūsu māksli­niekam gribējās uzdzīvot, padižoties, vārdu sakot, izrādīt jau­nību. Taču viņš tomēr varēja sevi saņemt rokās. Palaikam viņš aizmirsa visu, kad ķērās pie otas, un atrāvās no tās kā no skaista sapņa. Viņa gaume redzami attīstījās. Vēl viņš nesa­prata visu Rafaēla dziļumu, taču jau aizrāvās ar veiklo, plašo Gvido manieri, apstājās pie Ticiāna portretiem, jūsmoja par flāmiem. Tumšās vecās gleznas vēl daudz ko slēpa viņam, taču viņš tajās jau šo to varēja saskatīt, lai gan iekšēji nepiekrita profesoram, ka vecie meistari no mums aizgājuši tik neaizsnie­dzami tālu; viņam pat šķita, ka deviņpadsmitais gadsimts dažā ziņā tiem ievērojami aizsteidzies priekšā, ka dabas atdarināšana kļuvusi kaut kā spilgtāka, dzīvāka, tuvāka; vārdu sakot, šai gadījumā viņš domāja tā, kā domā jaunatne, kura jau kaut ko sapratusi un jūt to ar lepnu iekšēju apziņu. Dažreiz viņam sanāca dusmas, kad viņš redzēja, ka atbraucējs gleznotājs — francūzis vai vācietis, kurš pēc aicinājuma dažreiz nemaz ne­bija gleznotājs, vienīgi ar ievingrinātu roku, drošu otu un spilg­tām krāsām sacēla vispārīgu troksni un acumirklī sakrāja kapi­tālu. Tas viņam nāca prātā ne jau tad, kad, iegrimis darbā, viņš aizmirsa ēdienu, dzērienu un visu pasauli, bet tad, kad beidzot stipri uzmācās vajadzība, kad nebija naudas, par ko nopirkt otas un krāsas, kad uzmācīgais saimnieks reizes desmit dienā nāca piedzīt īri. Tad izsalkusi iztēle apskaužami notēloja bagāta gleznotāja likteni; tad prātā iešāvās doma, kāda bieži dzimst krievu cilvēka galvā: pamest visu un, par spīti visam, no bēdām uzdzīvot. Un tagad arī viņš gandrīz bija tādā stāvoklī.

— Jā! Pacieties, pacieties! — viņš pikti teica. — Bet pacietībai jau arī pienāk gals. Pacieties! Bet par kādu naudu es rīt ēdīšu pusdienas? Neviens jau naudu neaizdos. Un, kaut vai visas savas gleznas un zīmējumus aiznestu pārdot, par tām vairāk nekā divdesmit kapeiku nedabūšu. Tās ir vērtīgas, es to jūtu: neviena no tām nav veltīgi uzsākta, katrā no tām ir kaut kas ielikts. Tikai kāda tam jēga? Etīdes — tāpat par etīdēm paliks, uzmetumi — tiem gala nav. Un kas tad pirks, nezinot manu vārdu? Un kam vajadzīgas antīku kopijas? Vai arī mana nepa­beigtā Psihes mīla, vai manas istabas perspektīva, vai mana Ņikitas portrets, kaut gan tas, nudien, labāks par daža laba modes gleznotāja darinātu portretu? Kāpēc? Kāpēc es mokos un kā skolnieks noņēmos ar ābeci, es taču varu spīdēt ne sliktāk kā dažs labs un, tāpat kā viņi, iegūt naudu.

To teicis, gleznotājs sāka drebēt un nobāla: izliekusies no pieslietā audekla, uz viņu noraudzījās kāda drudžaini izķēmota seja. Divas baismīgas acis cieši viņu uzlūkoja, it kā gatavo­damās aprīt; uz lūpām varēja lasīt bargu pavēli klusēt. Izbijies viņš gribēja iekliegties un pasaukt Ņikitu, kurš savā priekšiņā jau laida vaļā varenu krācienu, bet pēkšņi apstājās un sāka smieties. Baiļu sajūta tūliņ izgaisa. Tas bija nopirktais portrets, kas pavisam aizmirsies. Mēness gaisma, kas piepildījusi istabu, apspīdēja arī to, piešķirdama tam divainu dzīvīgumu. Viņš sāka portretu aplūkot un tīrīt. Apmērcēja ūdenī sūkli, pārvilka ar to vairākas reizes, nomazgāja gandrīz visus putekļus un netīrumus, pakāra pie sienas un vēl vairāk izbrīnījās par neparasto darbu — gandrīz visa seja bija atdzīvojusies, un acis paskatījās tā, ka viņš beidzot nodrebēja un, atkāpies atpakaļ, pārsteigts iesaucās: «Viņš skatās, viņš skatās ar cilvēka acīm!» Viņam ienāca prātā . . . no profesora dzirdētais nostāsts par kādu slavenā Leonardo da Vinči1 portretu, pie kura lielais meistars strādājis vairākus gadus un arvien uzskatījis to par nepabeigtu un kuru, pēc Vazari2 iz­teicieniem, visi uzskatījuši par mākslas pilnību un kalngalu. Vispilnīgākās tajā bija acis, par kurām brīnījās laika biedri; uz audekla bija redzamas pat to vissīkākās, tikko pamanāmās dzīsliņas. Taču šai viņa priekšā stāvošajā portretā bija kaut kas dīvains. Tā vairs nebija māksla: tas jau grāva paša portreta harmoniju. Tās bija dzīvas, tās bija cilvēka acis! Šķita, tās izgrieztas dzīvam cilvēkam un ieliktas audeklā. Te vairs nebija tās augstās baudas, kura pārņem dvēseli, kad skatāmies māksli­nieka darbu, lai cik drausmīgs būtu uzgleznotais priekšmets; tas, kas te bija uzgleznots, viesa neizprotamas, slimīgas, no­gurdinošas jūtas. «Kas tas ir?» mākslinieks neviļus sev jautāja. «Tas izskatās pēc dzīva, tā ir dzīva daba: kāpēc gan rodas šīs dīvaini nepatīkamās jūtas? Varbūt verdziska, pārlieku tieša dabas atdarināšana ir jau ļauns nodarījums un šķiet kā tāds skaļš, haotisks brēciens? Vai arī, ja priekšmetu uztver vienal­dzīgi, bezjūtīgi, nedzīvojot tam līdzi, tas obligāti parādās tikai

' Te ir runa par lielā itāļu mākslinieka Leonardo da Vinči (1452—1519) portretu «Mona Liza» («Džokonda»).

2 Vazari (1511 —1574) itāļu gleznotājs un arhitekts.

savā drausmīgajā īstenībā, to neapgaismo neizdibināma tajā pa­slēpta domas gaisma, tas paveras tai īstenībā, kāda atklājas, kad, vēlēdamies izdibināt skaisto cilvēkā, apbruņojies ar anato­mijas nazi, pāršķel tā iekšas un redzi pretīgo cilvēkā? Kāpēc gan parastā, nicināmā daba vienam māksliniekam paveras tādā gaismā, ka nerada nekādu zemisku iespaidu; gluži otrādi —esi it kā veldzējies, un pēc tam viss plūst un kustas ap tevi rāmāk un mierīgāk. Un kāpēc tā pati daba citam māksliniekam šķiet zemiska, netīra, lai gan viņš dabai tāpat palicis uzticīgs? Taču nav, nav tajā tā, kas apmirdz. Tas tāpat kā dabā: lai ainava būtu cik krāšņa, tai kaut kā trūkst, ja debesīs nav saules, kas to apspīd.»

Un viņš atkal piegāja pie portreta, lai apskatītu šīs neiz­protamās acis, un ar šausmām pamanīja, ka tās patiesi raugās uz viņu. Tā vairs nebija ne dabas kopija, tas bija tas dīvainais dzīvīgums, kas apgaismotu seju mironim, kurš izcēlies no kapa. Vai nu mēness gaisma, kas nes sev līdzi murgainu sapni un piešķir visam citu izskatu, nekā tas rādās dienu, vai arī iemesls bija cits, tikai pēkšņi viņam nez no kā sametās bail vienam istabā. Viņš klusu atgāja nost no portreta, pagriezās uz otru pusi un centās tajā neskatīties, tomēr acis blenza tajā pašas no sevis. Beidzot viņam kļuva bail pat staigāt pa istabu; šķita, tūliņ kāds cits sekos viņam pa pēdām; un viņš ik mirkli at­skatījās. Viņš nebija bailīgs; taču iztēle un nervi bija jutīgi, un tovakar viņš pats nesaprata, no kā neviļus baidās. Viņš ap­sēdās kaktā, bet arī te likās, nupat, nupat kāds pār plecu pa­skatīsies sejā. Bailes neaizdzina pat Ņikitas krākšana priekš­namā. Beidzot viņš bikli, acis nepaceldams, piecēlās, aizgāja aiz aizslietņa un apgūlās gultā. Pa aizslietņa spraugām viņš redzēja mēnesnīcas apgaismoto istabu un tieši pretī pie sienas pakārto portretu. Acis vēl baismīgāk, vēl izteiksmīgāk cieši raudzījās viņā un, rādījās, negribēja skatīties ne uz ko citu kā vienīgi uz viņu. Pilns mokošu jūtu, viņš saņēmās, piecēlās no gultas, paķēra palagu un, piegājis pie portreta, ietina to.

To paveicis, viņš mierīgāk nolikās gultā, sāka domāt par trūkumu un mākslinieka nožēlojamo likteni, par ērkšķaino ceļu, kas ejams šai pasaulē; vien acis pa to laiku neviļus raudzījās pa aizslietņa spraugu uz palagā ietīto portretu. Mēness gaisma vērta palagu vēl baltāku, un viņam šķita, ka baismīgās acis skatās pat caur audumu. Ar šausmām viņš cieši ieurbjas acīm portretā, it kā gribēdams pārliecināties, ka tās ir blēņas. Tomēr beidzot viņš jau redz patiesi.. . viņš redz, skaidri redz: palaga vairs nav. .. portrets ir atsegts un skatās pāri visam, kas ap­kārt, tieši uz viņu, skatās viņam dvēselē. .. Sirds sastingst. Un

viņš redz: vecis sakustas, pēkšņi atspiežas ar abām rokām iet­varā. Beidzot paslejas uz rokām un, izbāzis abas kājas, izlec no ietvara… Pa aizslietņa spraugu redzams tikai tukšs ietvars. Istabā atskan soļu troksnis, kurš beidzot nāk arvien tuvāk aizslietnim. Nabaga māksliniekam sirds dauzās kā negudra. Ar bailēs aizturētu elpu viņš gaida, ka nupat, nupat vecais ieskatī­sies pie viņa. Un tas patiesi ieskatās aiz aizslietņa ar to pašu bronzas seju, lielās acis grozīdams. Cartkovs pūlas kliegt — un jūt, ka zudusi balss, pūlas pakustēties, pakustināt kaut lo­cekli, taču nejaudā. Ar pavērtu muti un aizturētu elpu viņš noraugās uz šo gara auguma baigo fantomu[7] platā aziātu svārkā un gaida, ko tas darīs. Vecis apsēžas viņam gandrīz pie pašām kājām un tūliņ kaut ko izvelk no sava platā apģērba krokām. Tas ir maiss. Vecis to atraisa un, satvēris to, apgriež un iz­purina: ar dobju būkšķi no tā izkrīt smagi, gari tīstokļi, katrs ietīts zilā papīrā, un uz katra uzrakstīts «1000 červoncu». Pa­bāzis savas garās, kaulainās rokas no platajām piedurknēm, vecis ņemas attīt tīstokļus. Paspīd zelts. Lai gan mākslinieku stindzina un šausmās iedzen bailes, taču ar acīm viņš viss piesūcas zeltam, raudzīdamies nekustīgi, kā to attin kaulainās rokas, kā tas mirdz, tinkšķ smalki un dobji un kā to atkal satin. Te viņš pamana vienu tīstokli, kas aizslīdējis tālāk no citiem pie gultas kājas galvgalī. Viņš to krampjaini satver un baiļu pilns skatās, vai vecis nepamanīs. Taču, šķiet, vecais ir ļoti aizņemts. Viņš vāc kopā visus savus tīstokļus, saliek atpakaļ maisā un, uz viņu nepaskatījies, aiziet prom no gultas. Cart- kovam sirds stipri sit, kad viņš izdzird, kā istabā nošvīkst aizejoši soļi. Viņš jo stiprāk spiež rokās savu tīstokli, pie visām miesām par to drebēdams, un uzreiz dzird, ka soļi atkal nāk uz aizslietņa pusi, redzams, vecais attapies, ka trūkst viena tīstokļa. Un nu viņš ieskatās aiz aizslietņa. .. Izmisuma pilns, mākslinieks sažņaudz rokā savu tīstokli, pielikdams visus spēkus, lai pakustētos, iekliedzas — un pamostas.

Viss viņš mirka saltos sviedros; sirds sita tik stipri, cik vien var sist; krūtis bija tā sažņaugušās, it kā no tām taisītos aiz­lidot pēdējā elpa. «Vai patiesi tas bija sapnis?» viņš teica, sat­vēris galvu abām rokām, taču redzētā drausmīgā realitāte ne­izlikās pēc sapņa. Jau atmodies, viņš redzēja, ka vecais ieiet ietvarā, pazibēja pat platā apģērba mala, un mākslinieka roka skaidri sajuta, ka mirkli agrāk tā turējusi smagumu. Mēness gaisma apspīdēja istabu, izraudama no tumšajiem kaktiem te audeklu, te ģipša roku, te uz krēsla pamestu drapējumu, te bikses un netīrītus zābakus. Tikai nu viņš pamanīja, ka neguļ gultā, bet stāv tieši pretī portretam. Kā viņš te bija ticis — to nekādi nevarēja saprast. Vēl vairāk bija jābrīnās, ka portrets atsegts un palaga patiesi virsū nav. Ar stingām bailēm viņš skatījās uz to un redzēja, kā viņā cieši noraugās dzīvas cilvēka acis. Salti sviedri izspiedās uz sejas; viņš gribēja paiet nost, bet juta — kājas it kā ieaugušas zemē. Un viņš redz: tas vairs nav sapnis, veča vaibsti sakustas un lūpas pastiepjas pret viņu, it kā gribētu viņu izzīst… Ar šausmu kliedzienu viņš atlēca nost — un pamodās. ,

«Vai patiesi arī tas bija sapnis?» Sirds dauzījās, vai pārplīst gribēdama, kad viņš ar rokām aptaustīja sevi visapkārt. Jā, viņš guļ gultā tieši tādā stāvoklī, kā aizmidzis. Viņam priekšā aizslietnis; mēness gaisma pielējusi istabu. Pa spraugu aizslietnī redzams portrets, kas aizsegts ar palagu, tāpat kā pats to iz­darījis. Tātad tas bijis tikai sapnis. Taču sažņaugtā roka vēl līdz šim jūt, ka tajā kaut kas bijis. Sirds sita tik stipri, gandrīz baismīgi; krūtīs neciešami spieda. Viņš cieši skatījās pa spraugu uz palagu. Un skaidri redz, ka palags veras vaļa, it kā zem tā ķepurotos rokas un pūlētos to nomest. «Ak dievs kungs, kas tad tas!» viņš iebrēcās un, izmisis krustīdamies, atmodās.

Un tas arī bija sapnis! Gluži kā negudrs, bez saprašanas — viņš izlēca no gultas un vairs nevarēja pateikt, kas ar viņu notiek: vai viņu moka lietuvēns vai mājas gars, vai tie ir kar­soņa murgi vai dzīva parādība. Pūlēdamies kaut cik apklusināt satraukumu un nomierināt virmojošās asinis, kas saspringtā pulsā sitās dzīslās, viņš atvēra vēdlodziņu. Uzpūta salts vējš un lika viņam atgūties. Mēness joprojām lēja savu gaismu pār jumtiem un baltajām nama sienām, lai gan nelieli mākoņi sāka biežāk parādīties pie debesim. Viss bija klusu: paretam atlidoja tāla šķindoņa, kaut. kur ratos snauda ormanis, sava slinkā ādinieka ieaijāts, un gaidīja vēlīnu braucēju. Ilgi māksli­nieks skatījās, izbāzis galvu pa vēdlogu. Jau debesīs uzradās tuvās ausmas pazīmes; beidzot uznāca snaudiens, viņš aizsita vēdlogu, atgāja nost, iegulās gultā un drīz vien aizmiga kā nosists visciešākā miegā.

Atmodās viņš vēlu un sajutās nelabi kā pēc tvana; galva nepatīkami sāpēja. Istaba bija kā apsūbējusi, netīkams mitrums sijājās gaisā un spiedās iekšā pa šķirbām logā, kas aizkrauts ar gleznām vai nogruntētiem audekliem. Samācies, īgns kā sa­mircis gailis — viņš apsēdās uz sava nodriskātā dīvāna un pats nezināja, pie kā ķerties, ko darīt, un beidzot atcerējās visu sapni. Atmiņā šis sapnis notēlojās tik mokoši dzīvi, ka radās pat aizdomas, vai tas maz ir bijis sapnis un murgi, vai te nav bijis kas cits, vai tā nav bijusi parādība. Norāvis palagu, viņš dienas gaismā apskatīja šo drausmīgo portretu. Tiesa, acis pār­steidza ar neparastu dzīvīgumu, bet kaut ko ipaši biedinošu viņš neatklāja, vienīgi dvēselē bija palikusi neizsakāmi nepa­tīkama sajūta. Turklāt viņš tomēr nevarēja īsti sevi pārliecināt, ka tas bijis sapnis. Šķita, ka sapnim pa vidu bijis kāds baismīgs īstenības gabals. Šķiet, vecā skatiens un izteiksme teica, ka tas šo nakti bijis pie viņa; roka joprojām sajuta smagumu, kas tikko kā atradies tajā, šķita, ka nupat kāds to viņam izrāvis. Viņam šķita, ja tikai stiprāk būtu turējis tīstokli, tas noteikti būtu palicis rokā arī pēc atmošanās.

«Ak dievs, kaut tikai daļu no tās naudas!» viņš teica, smagi nopūties; un iztēlē no maisa sāka birt visi redzētie tīstokļi ar vilinošo uzrakstu: «1000 červoncu». Tīstokļi atritinājās, zelts spīdēja, tie atkal satinās, un viņš sēdēja, nekustīgi un stulbi ar acīm ieurbies tukšā gaisā, nespēdams atrauties no redzētā, līdzīgi bērnam, kurš sēž pie saldā ēdiena un, siekalas rīdams, vēro, kā citi ēd. Beidzot pie durvīm atskanēja klauvējiens, kas lika viņam nepatīkami atmosties. Ienāca saimnieks ar iecirkņa uzraugu, kura parādīšanās, kā zināms, mazajiem ļautiņiem vēl netīkamāka nekā bagātniekam lūdzēja seja. Šis saimnieks, kam piederēja nelielā māja, kurā dzīvoja Cartkovs, bija viens no tiem radījumiem, kādi parasti mēdz būt Vasilija salas Piec­padsmitās līnijas, Pēterburgas puses vai tālā nostūra Kolomnas[8]namu īpašnieki, — tas bija radījums, kādu daudz Krievzemē un kuru raksturu tikpat grūti noteikt kā novalkāta svarka krāsu. Jaunībā viņš bijis kapteinis un bļauka, noņēmies ari ar civilām lietām, bijis liels pēršanas meistars, bijis gan izmanīgs vīrs, gan švīts, gan muļķis; vecumā visas šis krasās īpašības viņā savienojušās vienkop blāvā nenoteiksmē. Nu jau viņš bija at­raitnis, jau atvaļinājies, vairs neuzcirtās, nelielījās, necēla degunu; viņam tikai patika dzert tēju un gvelzt visādas muļķī­bas; parasti viņš staigāja pa istabu un pieskatīja tauku sveces galu; katra mēneša beigās akurāti ieradas pie saviem īrniekiem pēc naudas; ar atslēgu rokā mēdza iziet uz ielas, lai apskatītu savas mājas jumtu; vairāk reižu dzina laukā sētnieku no tā būdas, kur tas nolīda gulēt; vārdu sakot, tas bija atvaļināts kapteinis, kuram pēc delverīgās dzīves un kratīšanās pasta ratos palikušas vienīgi rupjas paražas.

— Jūs nu pats, Varuh Kuzmič, redzat, — saimnieks teica, vērsdamies pie uzrauga, un noplātīja rokas, — nemaksā par dzī­vokli, nu nekādi nemaksā.

— Ko lai dara, ja nav naudas? Pagaidiet, gan samaksāšu.

— Es, cienījamais, gaidīt nevaru, — saimnieks pikti teica, pavicinādams atslēgu, kuru turēja rokās. — Redz še, man jau septiņus gadus dzīvo apakšpulkvedis Potogonkins; Anna Pe- trovna Buhmisterova īrē gan šķūni, gan stallī divus steliņģus, viņai ir trīs saimes cilvēki; tādi, lūk, man ir īrnieki. Atklāti sakot, pie manis nav tādas kārtības, lai nemaksātu par dzīvokli. Maksājiet tūliņ un vācieties prom.

— Ja reiz līgts, jāmaksā ir, — iecirkņa uzraugs teica, mazliet pakratīdams galvu un aizbāzdams pirkstu aiz mundiera pogas.

— Ar ko lai maksā? Nezinu. Man tagad nav ne graša.

— Tādā gadījumā atlīdziniet Ivanam Ivaničam parādu ar savas profesijas darinājumiem, — uzraugs teica. — Varbūt viņš būs ar mieru ņemt bildes.

— Nē, cienījamais, par bildēm pateicos. Ja vēl bildes būtu ar cildenu saturu, lai varētu piekārt pie sienas, ja būtu kāds ģenerālis ar zvaigzni vai arī kņaza Kutuzova portrets, bet, re, uzzīmējis zemnieku zemnieku kreklā, to kalpu, kas krāsas berž. Tā tikai vēl trūkst — tā cūkauša portretu zīmēt! Es viņam sa­došu pa kaklu: tas blēdis izvilcis man visas naglas no aizbīd­ņiem. Nu, paskatiet, kādas tās bildes, — te viņš zīmē istabu. Kaut jel būtu ņēmis uzpostu, kārtīgu istabu, bet viņš, palūk, ko uzzīmējis — ar visiem gružiem un drazām, kas te mētājas. Paskatiet vien, kā pieķērnājis man to istabu! Man pa septiņiem gadiem dzīvo īrnieki, pulkveži, Buhmisterova Anna Petrovna. .. Nē, es jums teikšu: nav sliktāka īrnieka par gleznotāju — dzivo kā sivēns, lai dievs pasarg.

Un tas viss pacietīgi bija jānoklausās nabaga gleznotājam. Pa to laiku iecirkņa uzraugs bija sācis apskatīt gleznas un etīdes un uz vietas pierādīja, ka viņam iejūtīgāka sirds nekā saimniekam un ka viņš prot baudīt mākslu.

— He, — viņš ar pirkstu parādīja uz kādu audeklu, kur at­tēlota kaila sieviete, — šis priekšmets, tā sacīt. . . varen rotaļīgs. Bet tam tur kāpēc melna padegune? Vai ar tabaku nobēries?

— Ēna, — Cartkovs strupi atbildēja, nepievērsdams uzma­nību saimniekam.

— To ēnu taču varēja aiznest uz citurieni, zem deguna vieta ir pārāk redzama, — uzraugs teica. — Bet kā portrets ir šis? — viņš jautāja, pieiedams pie veča portreta. — Pārāk jau nu baigs. It kā viņš patiesi bijis tik baismīgs. Ui, kā viņš ska­tās! Kas par Gromoboju1 ! No kā jūs zīmējāt?

'2.ukovska balādes «Divpadsmit gulošu jaunavu» v'aronis, kas dvēseli pār­devis velnam.

Te viens tāds ir . . . — Cartkovs atbildēja un nepabeidza teikumu: atskanēja brīkšķis. Uzraugs, šķiet, ar savām rupjajām policista rokām bija par stipru piespiedis portreta ietvaru; dē­līši sānos ielūza, viens nokrita zemē un kopā ar to, smagi nošķindēdams, tīstoklis zilā papīrā. Cartkovam pazibēja acīs «1000 červoncu». Kā negudrs viņš metās klāt pacelt to, satvēra tīstokli, drudžaini sažņaudza rokā, ko smagums vilka uz leju.

— It kā nauda nošķindēja, — uzraugs teica, izdzirdīs kri­tiena troksni, un nepaguva saskatīt, kad jau Cartkovs zibenīgā kustībā metās satvert.

— Kāda jums daļa par to, kas man ir?

Tāda daļa, ka jums tūliņ jāsamaksā saimniekam par dzī­vokli; un jums ir nauda, tikai negribat maksāt, lūk, kas.

— Nu, es taču viņam šodien samaksāšu.

Nu, bet kāpēc tad jūs pirmīt negribejāt maksāt, kāpēc liekat saimniekam pūlēties; un policijai ari jānoņemas ar jums.

— Tāpēc, ka šo naudu man negribējās aiztikt; es viņam šovakar pat samaksāšu un rit izvākšos no dzīvokļa, tāpēc ka negribu palikt pie tāda saimnieka.

— Nu, Ivan Ivanič, viņš jums samaksās, — uzraugs teica, vērsdamies pie saimnieka. — Bet, ja nu šovakar visu, kas pie­nākas, nesaņemsit, tad lai gleznotāja kungs vaino pats sevi.

To pateicis, viņš uzlika galvā savu trīsstūreni un izgāja priekšnamā, aiz viņa soļoja saimnieks, galvu nodūris, šķiet, par kaut ko domādams.

— Paldies dievam, nelabais viņus aiznesa! — Cartkovs teica, kad izdzirda priekšnamā aizveramies durvis.

Viņš paraudzījās priekšnamā, aizsūtīja pēc kaut kā Ņikitu, lai paliktu viens pats, aiztaisīja aiz viņa durvis un, ienācis atpakaļ istabā, ar stipri drebošu sirdi ņēmās attaisīt tīstokli. Tajā bija červonci, visi kā viens jauni, kvēli kā uguns. Gandrīz vai prātu zaudējis, viņš sēdēja pie zelta kaudzes, vēl arvienu jautādams sev, vai tas nav sapnis. Tīstoklī to bija tieši tūkstotis; tie izskatījās gluži tādi paši, kā rādījās sapnī. Labu brīdi viņš tos pārcilāja, apskatīja un joprojām nevarēja atjēgties. Atmiņā atdzīvojās visi nostāsti par apslēpto mantu, par lādēm ar slepe­nām atvilktnēm, kurās senči atstāj naudu saviem izputējušiem mazdēliem stingrā pārliecībā, ka tā uzlabos viņu stāvokli. Viņš domāja tā: vai arī te kāds sencis nav atstājis dāvanu savam mazdēlam, paslēpdams to ģimenes portreta ietvarā? Romantisku murgu pārņemts, viņš sāka pat domāt, vai arī te nav kāds slepens sakars ar paša likteni, vai portrets kaut kā nav saistīts ar viņa dzīvi un vai tā nav predestinācija. Ziņkārīgi viņš ap­skatīja ietvaru. Tā vienā pusē bija izdobta grope, kas aizdari- nāta ar dēlīti tik veikli un nemanāmi, ka červonci gulētu mierā līdz pastardienai, ja ietvaru nesalauzusi iecirkņa uzrauga pa­matīgā roka. Portretu apskatīdams, viņš atkal pabrīnījās par teicamo darbu un neparasto acu veidojumu; tās viņam vairs nelikās biedējošas, taču neviļus dvēselē joprojām saglabājās nepatīkamas jūtas.

«Nē,» viņš teica pats sev, «lai tu būtu, vienalga, kā vectēvs, es tevi ielikšu aiz stikla un iztaisīšu tev par to zelta ietvaru.» Te viņš uzlika roku uz zelta kaudzes, kas gulēja priekšā, un sirds spēcīgi sāka sist no tāda pieskāriena. «Ko lai dara ar to?» viņš domāja, skatīdamies uz červonciem. «Tagad esmu nodroši­nāts vismaz uz trim gadiem, varu dzīvot mājās, strādāt. Krāsām man tagad pietiks, tāpat' pusdienām, tējai, dzīvoklim un visam citam; tagad man vairs neviens neuzbāzīsies un ne ar ko ne­traucēs; nopirkšu sev labu manekenu, pasūtīšu ģipša torsu, pie­lāgošu kājas, būs Venera, sapirkšos labāko oriģinālu gravīras. Un, ja trīs gadus pastrādāšu nesteigdamies, sev, nevis pārdo­šanai, uzvarēšu visus un kļūšu slavens mākslinieks.»

Tā viņš runāja saskaņā ar to, ko diktēja saprāts; taču sirdī cēlās cita—labak sadzirdama, skaļāka balss. Un, kad viņš vēl­reiz paskatījās uz zeltu, pavisam ko citu sāka runāt divdesmit divi gadi un karstā jaunība. Tagad viņam piederēja tas viss, uz ko līdz šim bija skatījies ar skaudīgām acīm, ap ko tīksminā­jies iztālēm, siekalas rīdams. Ak, kā sāka pukstēt sirds, tikai iedomājoties vien! Apģērbties pēc modes šūtā uzvalkā, kārtīgi paēst pēc ilgā gavēņa, noīrēt jaunu dzīvokli, tūliņ braukt uz teātri, uz konditoreju, uz… u. t. jpr. Un, naudu satvēris, jau bija laukā uz ielas.

Vispirms viņš devās pie drēbnieka, apģērbās no galvas līdz kājām un kā bērns nemitīgi apskatīja sevi spogulī; sapirka smar­žas, pomādes, nekaulēdamies noīrēja pirmo vislabāko dzīvokli, kas pagadījās Ņevas prospektā, ar spoguļiem un platiem logiem; nejauši veikalā nopirka dārgu lorneti, tāpat nejauši vairāk, nekā vajag, sapirka kaudzi visādu kaklasaišu, pie friziera sa- cirtoja matus, bez kādas vajadzības divreiz izbraukājās pa pil­sētu karietē, konditorejā bez jēgas pārēdās konfektes, iegāja franču restorānā, par kuru līdz šim bija dzirdējis tikai pa ausu galam kā par Ķīnas valsti. Tur viņš pusdienoja dižodamies, uzmezdams diezgan lepnus skatienus citiem un pret spoguli nemitīgi uzčubinādams sacirtotos matus. Tur viņš izdzēra pudeli šampanieša, kuru arī līdz šim pazina tikai pēc nostāstiem. Vīns mazliet apskurbināja, un viņš izgāja uz ielas rosīgs, drošs, kā krievi par tādu saka: tam nu gan ne paša velna nav bail! Pa ielu viņš staigāja kā pāvs, pavērsdams pret visiem lorneti. Uz tilta viņš pamanija savu agrāko profesoru un braši aizšmauca garām, it kā to nemaz neredzējis, un apstulbušais profesors vēl ilgi ar jautajošu sejas izteiksmi palika nekustīgi stāvam uz tilta.

Visu, kas viņam bija — molbertu, audeklus, gleznas, to pašu vakaru viņš pārveda uz lielisko dzīvokli. Labāko viņš izlika redzamā vietā, kas sliktāks, sasvieda kaktā un pastaigājās pa skaistajām istabām, nemitīgi skatīdamies spoguļos. Viņā pamo­dās nepārvarama tieksme tūliņ satvert slavu aiz astes un parādīt sevi pasaulei. Viņš jau dzirdēja izsaucienus: «Cartkovs, Cart­kovs! Vai esat redzējis Cartkova gleznu? Kāda strauja ota Cart- kovam! Kāds talants šim Cartkovam!» Sajūsmas pārņemts, viņš staigāja pa istabu, domās aizklīzdams nezin kur. Nākamajā dienā, paņēmis kādus desmit červoncus, viņš aizgāja pie kāda popu­lāras avīzes izdevēja, lūgdams augstsirdīgu palīdzību; viņu laipni saņēma žurnālists, uzrunādams tūliņ ar «godātais», spiezdams abas rokas un sīki izjautādams par vārdu, tēvavārdu un dzīves vietu. Un tūliņ nākamajā dienā aiz sludinājuma par jaunizgudro- tām tauku svecēm avīzē parādījās raksts ar šādu virsrakstu: «Par Cartkova neparastajiem talantiem». «Steidzam iepriecināt galvaspilsētas izglītotos iedzīvotājus ar skaistu, var teikt, vi­sādā ziņā skaistu ieguvumu. Visi ir vienis prātis, ka mums ir daudz skaistu fizionomiju un skaistu seju, taču līdz šim nav bijis iespējamības tās attēlot uz brīnumdarītāja audekla, lai atstātu pēctečiem; tagad šis trūkums novērsts: atradies māksli­nieks, kas apvieno sevī visu, ko vajag. Tagad skaistule var būt pārliecināta, ka viņa tiks attēlota ar visu savas grācijas daiļumu, gaisīgu, vieglu, burvīgu, brīnišķīgu, līdzīgu tauriņam, kas lidinās pa pavasara puķēm. Cienījams ģimenes tēvs sevi redzēs ģimenes vidū. Tirgonis, karavīrs, pilsonis, valstsvīrs — ikviens ar jaunu centību turpinās darboties savā jomā. Stei­dzieties, steidzieties, ienāciet, atgriežoties no grezna veikala apmeklēšanas, no pastaigas, no izbraukuma kopā ar draugu, ar māsīcu, steidzieties vienalga no kurienes. Mākslinieka lieliskās darbnīcas (Nevas prospektā, tādā un tādā numurā) sienas no vienas vietas noklātas ar viņa darinātiem portretiem, kas cie­nīgi van Deika un Ticiāna. Nemaz nevar saprast, par ko brīnī­ties: vai par portreta atbilstību un līdzību oriģinālam vai arī par krāsu neparasto spilgtumu un svaigumu. Suminām jūs, mākslinieki Loterijā jūs esat izvilcis laimīgo biļeti. Vivat, Andrej Petrovič (žurnālists, kā redzams, cienīja familiaritāti)! Dariet slavenu sevi un mūs! Mēs protam jūs cienīt. Vispārības uzmanība un reizē ar to arī nauda, lai gan daži no mūsu — žurnālistu brālības saceļas pret to, būs jūsu balva.»

Ar slepenu labpatiku mākslinieks izlasīja šo sludinājumu; viņa seja laistījās. Par viņu runā prese — tas bija kas jauns; vairākas reizes viņš pārlasīja šīs rindas. Salīdzinājums ar van Deiku un Ticiānu stipri glaimoja. Teikums: «Vivat, Andrej Petrovič!» — arī ļoti patika; pre^ē viņu godā vārdā un tēva- vārdā — tas bija līdz šim nepieredzēts gods. Viņš ātri sāka soļot pa istabu, bužināja sev matus, gan apsēdās atzveltnī, gan lēca kājās, sēdās uz dīvāna, ik brīdi iztēlodamies, kā pieņems ap­meklētājus un apmeklētājas, gāja pie audekla, braši uztriepa uz tā krāsas, iemēģinādams, lai roka taisa graciozas kustības. Nākamajā dienā atskanēja durvju zvans; viņš steidzās atvērt. Ienāca dāma, kuru pavadīja sulainis ar kažokādu oderētā liv­rejā, un kopā ar dāmu jauniņa astoņpadsmitgadīga meitene, tās meita.

— Jūs esat msjē Cartkovs? — dāma jautāja.

Mākslinieks palocījās.

— Par jums tik daudz raksta; jūsu portreti, kā raksta, esot pilnības kalngali. — To teikusi, dāma pielika pie acs lorneti un žigli steidzās apskatīt sienas, pie kurām nekā nebija. — Bet kur tad jūsu portreti?

— Nav pielikti, — mazliet samulsis, teica mākslinieks, — es nupat pārvācos uz šo dzīvokli, tie ir ceļā. .. nav vēl atvesti.

— Jūs esat bijis Itālijā? — dāma jautāja un, neatradusi neko citu apskatāmu, pavērsa lorneti pret viņu pašu.

— Nē, neesmu bijis, bet gribu būt. . . kaut gan pagaidām esmu atlicis… Lūdzu, tur ir atzveltnis; būsit piekususi?

— Pateicos, es ilgi sēdēju karietē. A, beidzot redzu jūsu darbu! — dāma teica, piesteigdamās pie pretējās sienas un pa­vērsdama lorneti pret etīdēm, programmām, perspektīvām un portretiem, kas bija nolikti uz grīdas. — C'est charmant! Lise, Lise, venez ici!1 Istaba Tenjera2 gaumē, redzi: nekārtība, ne­kārtība, galds, uz tā krūšutēls, roka, palete; lūk, putekļi — redzi, kā uzgleznoti putekļi! C'est charmant\ Bet, lūk, uz cita audekla sieviete mazgā seju, — quelle jolie Iigure3 \ Ak, zem- nieciņš! Lise, Lise, zemnieciņš krievu kreklā! Skaties: zem- nieciņš! Tātad jūs gleznojat ne tikai portretus?

— Ai, tās ir blēņas … Tāpat vien niekojos . . . etīdes …

— Sakiet — kādas ir jūsu domas par tagadējiem portretis- tiem? Vai ne, tagad nav tādu kā Ticiāns? Nav tā spēka kolorītā,

' Burvīgi! Līze, Lize, nāc šurp! (Franc.)

2 Tenjers Dāvids (1610—1690) — holandiešu mākslinieks, kas attēloja sa­dzīves un žanra ainas.

3 Cik skaista seja! (Franc.) nav tā. . . cik žēl, ka nevaru jums to izteikt krieviski (dāma bija glezniecības cienītāja un ar lorneti pie acs apskrējusi visas galerijas Itālijā)! Tomēr msjē Nols… ai, kā viņš glezno! Cik neparasti! Manuprāt, viņam ir izteiksmīgākas sejas nekā Tici- ānam. Vai jūs pazīstat msjē Nolu?

— Kas ir šis Nols? — mākslinieks jautāja.

— Msjē Nols! Ai, kāds talants! Viņš gleznoja manu meitu, kad viņai bija tikai divpadsmit gadu. Jums katrā ziņā vajag mūs apmeklēt. Lise, tu parādi viņam savu albumu! Vai zināt, mēs atbraucām pie jums, lai jūs uz pēdām sāktu gleznot viņas portretu.

— Ak jā, esmu gatavs tūliņ!

Acumirklī viņš piestūma molbertu ar gatavu audeklu, pa­ņēma rokā paleti, ieurbās ar acīm meitas bālajā sejiņā. Ja viņš pazītu cilvēka dabu, tūliņ izlasītu tajā bērnišķu kaislību uz ballēm, skumjas un gaušanos par garlaicību pirms un pēc pusdienām, vēlēšanos skraidīt jaunā kleitā pa izpriecām, sa­skatītu pēdas, ko bija atstājusi piespiedu noņemšanās ar dažādām mākslām, uz kurām to mudināja māte nolūkā pacilāt dvēseli un jūtas. Taču mākslinieks šai maigajā sejiņā saskatīja vienigi otai tik vilinošo, gandrīz porcelānam līdzīgo caurspīdīgo miesu, valdzinošo vieglo gurdenumu, redzēja tievo, gaišo kaklu un auguma aristokrātisko vieglumu. Un jau iepriekš viņš domāja visus pārsteigt, parādīt savas otas vieglumu un spožumu, jo līdz šim viņam bija darīšana tikai ar rupju modeļu cietajiem vaibstiem, ar striktajiem antīkās mākslas darbiem un ar klas.iķu darbu kopijām. Domās viņš jau iztēlojās, kāda iznāks šī maigā sejiņa.

— Vai zināt, — dāma teica ar mazliet aizkustinātu seju, — es gribētu .. . viņa tagad ir kleitā; atzīstos, es negribētu, ka viņa ir kleitā, pie kuras tā esam pieraduši; es gribētu, lai viņa ir vienkārši apģērbta un sēdētu zaļas lapotnes ēnā — ar laukiem perspektīvā, lai tālē būtu ganāmpulki vai birztala… lai nema­nītu, ka viņa dodas uz dejām vai vakara viesībām. Mūsu balles, atzīstos, tā nokauj dvēseli, tā nonāvē pēdējās jūtas… vien­kāršības, vienkāršības lai būtu vairāk!

Ak vai! Uz mātes un meitas sejām bija rakstīts, ka viņas tā nodejojušās ballēs, ka abas kļuvušas gandrīz vai līdzīgas vaska figūrām.

Cartkovs ķērās pie darba, apsēdināja oriģinālu, šo to ap­svēra galvā; pavicināja gaisā otu, domās salikdams punktus; mazliet piemiedza aci, atkāpās, paskatījās no attāluma — un acumirklī iesāka un pabeidza pagleznojumu. Ar to apmierināts, sāka gleznot, darbs viņu aizrāva. Nu jau viņš visu bija aiz­mirsis, aizmirsis, ka tepat ir aristokrātiskas dāmas, sāka pat izrādit šādus tādus mākslinieku paņēmienus, izdvešot dažādas skaņas, dažubrīd padziedot, kā gadās ar mākslinieku, kas ar visu sirdi iegrimis darbā. Bez kādām ceremonijām ar otas kus­tību viņš lika oriģinālam pacelt galvu; un beidzot oriģināls sāka stipri grozīties, izpauzdams pilnīgu nogurumu.

— Diezgan pirmajai reizei, diezgan, — dāma teica.

— Vēl mazdrusciņ, — mākslinieks aizmirsies atbildēja.

— Nē, pietiek! Lise, pulkstenis ir trīs! — viņa teica, izņem­dama mazu pulksteni, kas karājās zelta važā pie jostas, un iesaucās:—Ai, cik vēls!

Vēl brītiņu,—Cartkovs teica vientiesīgā, lūdzošā bērna balsi.

Taču dāma, šķiet, šoreiz nemaz nebija noskaņota izdabāt māksliniekam un apsolīja nākamreiz pasēdēt ilgāk.

«Tomēr tas ir nepatīkami,» sevī nodomāja Cartkovs, «roka tikko kā ielocījās.» Viņš atcerējās, ka neviens viņu nebija pār­traucis un apstādinājis, kad strādāja savā darbnīcā Vasilija salā; Ņikita parasti nekustēdamies sēdēja savā vietā — zīmē, cik gribi; tas pat aizmiga, sēdēdams noteiktā pozā. Un neap­mierināts viņš nolika otu un paleti uz krēsla un apmulsis apstājās audekla priekšā. Aristokrātiskās dāmas kompliments atsauca viņu īstenībā. Viņš metās pie durvīm tās pavadīt, kāpņu telpā saņēma ieaicinājumu apmeklēt, atnākt nākošnedēļ uz pus­dienām; ar jautru seju viņš atgriezās istabā. Aristokrātiskā dāma viņu bija galīgi apbūrusi. Līdz šim uz šādām būtnēm viņš bija noraudzījies kā uz kaut ko neaizsniedzamu; šīs būt­nes, viņaprāt, bija dzimušas, lai lepnos ratos ar livrejotu su­laini un švītu kučieri pamestu vienaldzīgu skatienu uz cilvēku, kas velkas kājām, trūcīgā apģērbā. Un nu pēkšņi viena no šīm būtnēm ienākusi viņa istabā; viņš glezno portretu, viņš ieaici­nāts uz pusdienām aristokrātiskā namā! Viņu pārņēma nepa­rasts apmierinājums, viņš bija pilnīgā sajūsmā un par to ap­balvoja sevi ar teicamām pusdienām, vakarā ar teātra izrādi, un atkal bez kādas vajadzības pabraucās karietē pa pilsētu.

Visā šai laikā parastais darbs viņam nemaz nenāca prātā. Viņš tikai gatavojās un gaidīja mirkli, kad atskanēs zvans. Beidzot aristokrātiskā dāma ar savu bāliņo meitu atbrauca. Viņš nosēdināja tās, pievilka audeklu un nu jau veikli, ar pretenzijām uz smalkām manierēm sāka gleznot. Saulainā diena un teicamais apgaismojums viņam labi palīdzēja. Savā gaisīgajā oriģinālā viņš ieraudzīja daudz tāda, ko uztverot, atdarinot uz audekla, rastos augstas kvalitātes portrets; viņš redzēja, ka var iznākt kaut kas izcils, ja izpildītu visu tādā līmenī, kādā viņam rādījās oriģināls. Viņa sirds sāka pat mazliet drebēt, kad sa­juta, ka izteiks to, ko vēl nav pamanījuši citi. Darbs viņu pil­nīgi aizrāva, viņš nodevās tam viss, atkal aizmirsis oriģināla aristokrātisko izcelsmi. Ar aizturētu elpu viņš vēroja, kā izdodas vieglie vaibsti un septiņpadsmitgadīgās meitenes gaisīgais augums. Viņš tvēra ikvienu niansi, liego gaišdzeltenumu, tikko pamanāmu zilganumu zem acīm un jau gribēja satvert pat ne­lielo pūtīti uz pieres, kad pēkšņi izdzirda pār sevi mātes balsi. «Ai, kam to vajag? To nevajag,» dāma teica. «Un jums… lūk, dažās vietās… šķiet pārāk dzeltens, un te ir pilnigi tumši plankumiņi.» Mākslinieks sāka skaidrot, ka šie plankumiņi un dzeltenums tieši ir vajadzīgi, ka tie veido sejas patīkamos un vieglos toņus. Taču viņam atbildēja, ka tie neveido nekādus toņus un nepavisam nav vajadzīgi, un ka viņam tikai tā liekas. «Bet atļaujiet šeit tikai vienā vietā pieskarties ar dzelteno krāsu,» mākslinieks vientiesīgi teica. Taču to viņam neatļāva. Dāma sacīja, ka Lise tikai šodien mazliet nav noskaņota, bet nekāda dzeltenuma viņai nav un seja tieši pārsteidz ar svaigām krāsām. Ar skumjām viņš ņēmās notušēt to, ko ota bija uz­triepusi. Pazuda daudz gandrīz nemanāmu līniju, un līdzi tam pa daļai pazuda arī līdzība. Nejūtīgi viņš ņēmās veidot to vis­pārējo kolorītu, kas neatbilda oriģinālam un kas dzīvas sejas pārvērš salti ideālās, kādas vērojamas skolu programmās. Bet dāma bija apmierināta, ka aizdzīts apvainojošais kolorīts. Viņa vienīgi brīnījās, ka darbs velkas tik ilgi, un piebilda, šī esot dzirdējusi, ka mākslinieki portretu beidzot divos seansos. Māksli­niekam uz to nebija ko atbildēt. Dāmas piecēlās un posās prom. Viņš nolika otu, pavadīja viņas līdz durvīm un pec tam ilgi samulsis stāvēja portreta priekšā. Viņš stulbi uz to skatī­jās, bet iztēlē rādījās glezni, sievišķīgi vaibsti, tās nianses un gaisīgie toņi, kurus bija pamanījis un kurus bez žēlastības iznīcināja paša ota. Pārņemts no redzētā, viņš atlika malā por­tretu un pameklējis atrada nomestu Psihes galvu, kuru kādreiz sen bija uzmetis uz audekla. Tā bija veikli uzgleznota sejiņa, taču pilnīgi ideāla, salta, kas sastāvēja tikai no vispārīgiem vaibstiem un neizteica dzīvu miesu. Aiz gara laika viņš tagad ņēmās to zīmēt, atcerēdamies visu, ko pamanījis aristokrātiskās apmeklētājas sejā. Uztvertie vaibsti, nianses un toņi gulās tai tīrajā veidā, kādā tie rādās, kad mākslinieks, diezgan vērojis dabu, jau attālinās no tās un rada kaut ko tai lidzvērtīgu. Psihe sāka atdzīvoties, un tikko pavīdējusī doma pamazām ieguva redzamu- veidolu. Jauniņās aristokrātiskās meitenes tipiskie vaibsti neviļus parādījās Psihes seja, vērsdami to pa­tiesi oriģinālā darbā. Šķiet, viņš izmantoja gan pa daļām, gan veselu to, ko sniedza oriģināls, un pilnīgi pieķērās savam dar­bam. Vairākas dienas viņš noņēmās tikai ar to. Un pie šī darba viņu atrada pazīstamās damas. Viņš nepaguva noņemt gleznu no molberta. Abas dāmas priecīgi izbrīnījušās iesaucās un sa­sita plaukstas.

— Lise, Lise! Ai, cik līdzīgi! Superbe, superbe!1 Cik labi jūs esat izdomājis, ka ietērpāt viņu grieķu ģērbā! Ai, kāds pārsteigums!

Mākslinieks nezināja, kā likt dāmām saprast to maldus. Kaunēdamies, galvu nodūris, viņš klusu teica:

— Tā ir Psihe.

— Psihes izskatā? C'est charmant! — māte teica pasmaidī­dama, turklāt pasmaidīja arī meita. — Vai ne, Lise, tev visvairāk piestāv tikt attēlotai Psihes izskatā? Ouelle idee delicieuse!J Bet kāds darbs! Tas ir Korredžo! Atzīstos, esmu lasījusi un dzirdē­jusi par jums, tomēr nezināju, ka jums ir tāds talants. Nē, jums katrā ziņā jāglezno arī mans portrets.

Dāmai, kā redzams, ari gribējās parādīties Psihes izskatā.

«Ko lai es ar viņām iesāku?» mākslinieks nodomāja. «Ja viņas pašas tā grib, lai notiek. Psihei nebūs nekas pretī,» — un skaļi teica:

— Lūgtu mazliet piesēsties, gribu vietu vietām vēl mazliet pieskarties.

— Ai, es baidos, ka jūs varētu… viņa tagad ir tik līdzīga!

Mākslinieks saprata, ka dāma baidās no dzeltenuma, un no­mierināja, sacīdams, ka acīm tikai piešķirs vairāk spožuma un izteiksmes. Patiesībā viņu mocīja sirdsapziņa un gribējās kaut cik lielāku līdzību ar oriģinālu, lai kāds viņam nepārmestu galīgu nekaunību. Un patiesi — bālās meitenes vaibsti beidzot skaidrāk iezīmējās Psihes attēlā.

— Pietiek! — māte teica, baidīdamās, ka līdzība var kļūt pā­rāk liela.

Mākslinieku apveltīja ar visu ko: ar smaidu, naudu, kompli­mentiem, sirsnīgiem rokas spiedieniem, ielūgumiem pusdienās, vārdu sakot, viņš saņēma tūkstošiem glaimojošu dāvanu. Por­trets pilsētā sacēla troksni. Dāma to parādīja draudzenēm; visi brīnījās, kā mākslinieks pratis saglabāt līdzību un reizē ar to oriģinālam piešķirt skaistumu. Pēdējo piezīmi, protams, izteica ne bez skaudības. Un pēkšņi mākslinieku ielenca darbi. Šķiet, visa pilsēta gribēja viņam pasūtīt portretus. Pie durvīm ik brīdi skanēja zvans. No vienas puses, tas bija labi, radās liela prakse strādāt ar daudzām un dažādām sejām. Taču, kā par postu, šiem ļaudīm bija grūti izdabāt — viņi bija aizņemti, steidzās vai ari piederēja pie augstākajām aprindām, tātad bija vēl vai­rāk aizņemti nekā visi citi un tāpēc ārkārtīgi nepacietīgi. No visām pusēm tikai prasīja, lai būtu labi un ātri. Mākslinieks redzēja, ka darbu pabeigt nepavisam nav iespējams, ka jāpa­ļaujas vienīgi otas raitumam un veiklībai. Vajadzēja tvert tikai kopumu, ārējo izteiksmi un neiedziļināties sīkumos; vārdu sakot, absolūti nebija iespējams pilnībā izpētīt oriģinālu. Jāpiebilst arī, ka gandrīz visiem portretu gribētājiem bija daudz dažādu pretenziju. Dāmas prasīja, lai portretos attēlo galvenokārt dvēseli un raksturu, bet pārējo lai gandrīz nemaz neievēro, lai noapaļo visu aso, notušē trūkumus un, ja iespējams, izvairās no tiem pilnīgi. Vārdu sakot, lai seja būtu saistoša, ja arī ne tāda, kurā pilnīgi iemīlas. Un tāpēc, nosēdušās pozēt, viņas dažreiz sataisīja tādu seju, kas pārsteidza mākslinieku: viena centās attēlot savā sejā melanholiju, cita sapņainību, trešā katrā ziņā gribēja samazināt muti un sarauca to tā, ka mute beidzot pārvērtās vienā punktā, ne lielākā par kniepadatas gal­viņu. Un tomēr prasīja līdzību un nepiespiestu dabiskumu. Vīrieši nemaz nebija labāki par dāmām. Viens prasīja attēlot viņu ar spēcīgi, enerģiski pagrieztu galvu, cits — ar augšup paceltām iedvesmas pilnām acīm; gvardes poručiks prasīja, lai katrā ziņā acīs būtu redzams Marss; civildienesta augstmanis gribēja, lai sejā vairāk manītu taisnprātības, cildenuma un lai roka balstītos uz grāmatas ar skaidri salasāmiem burtiem: «Vienmēr stāvēja par taisnību.» Iesākumā mākslinieks svīda vien no šādam prasībām: visu taču vajadzēja apdomāt, apsvērt, bet laika bija maz. Beidzot viņš atrada izeju un nemaz vairs neraizējās. Pat no diviem trim vārdiem viņš jau uzminēja, kā katrs grib izskatīties. Ja kāds gribēja Marsu, viņš piešķīra Marsa vaibstus, ja kāds pretendēja uz Baironu, viņš nolika to Bairona pozā. Ja dāmas gribēja būt Korinnas, Undīnes vai Aspa­zijas1 , viņš jo labprāt piekrita visam un katru vēl apveltīja ar cēlu izskatu, jo zināms, ka tāds izskats neko nemaitā un par to māksliniekam dažreiz piedod līdzības trūkumu oriģinālam. Drīz vien viņš pats sāka brīnīties par savas otas neparasto ātru­mu un drosmi. Bet portretējamie, pats par sevi saprotams, bija sajūsmā un izsludināja viņu par ģēniju.

Cartkovs izvērsās par caur un cauri modernu mākslinieku.

Viņu visur aicināja pusdienās, viņš pavadīja dāmas uz mākslas galerijam un pat pastaigās, švītīgi ģērbās un skaļi apgalvoja, ka māksliniekam jābūt sabiedrības degpunktā, ka jāceļ māksli­nieka profesija, ka mākslinieki ģērbjas nejēdzīgi, nemāk pie­klājīgi uzvesties, nepieprot smalko toni un ir pavisam neizglītoti. Savās mājās un darbnīcā viņš ieviesa teicamu kārtību un tīrību, pieņēma divus lieliskus sulaiņus, švītus skolniekus, vairākas reizes dienā pārģērbās dienas uzvalkos, cirtoja matus, nopūlē­jās ar savu manieru uzlabošanu, kā pieņemt apmeklētājus, ar visādiem līdzekļiem izdaiļoja savu ārieni, lai atstātu tīkamu iespaidu uz dāmām; vārdu sakot, īsā laikā tā pārvērtās, ka vairs nevarēja pazīt pieticīgo mākslinieku, kurš kādreiz, neviena nemanīts, stradāja savā trūcīgajā mājoklī Vasilija salā. Par māksliniekiem un par mākslu viņš tagad izteicās skarbi: ap­galvoja, ka agrāko laiku māksliniekiem piedēvēts pārāk daudz, ka tie visi pirms Rafaēla gleznojuši nevis figūras, bet siļķes; ka vienīgi aplūkotāju iztēle tiem piedēvējusi kaut kādu svētumu; ka pats Rafaēls visu nebūt nav gleznojis labi un ka daudziem viņa darbiem slava piedēvēta nepelnīti; ka Mikelandželo ir lielībnieks, tāpēc ka gribējis tikai palielīties ar anatomijas zinā­šanām, ka viņā nav nekā gracioza un ka īsto spožumu, otas spēku un kolorītu vajag meklēt tikai tagad — šai gadsimtā. Dabiski, ka neviļus iznāca runa par viņu pašu.

— Nē, es nesaprotu, — viņš teica, — kā citi tā var pūlēties un kvernēt pie darba. Tas, kurš vairāk mēnešu noņemas ar bildi, manuprāt, nav mākslinieks, bet darbarūķis. Neticu, ka viņam ir talants. Ģēnijs rada droši, ātri. Bet es, — viņš parasti teica, vēršoties pie apmeklētājiem, — šo portretu es uzgleznoju divi dienās, šo galviņu vienā dienā, to dažās stundās, to glez­noju mazliet vairāk par stundu. Nē, es… es, vai zināt, nevaru uzskatīt par mākslu to, ko veido rindu pēc rindas; tā ir amat­niecība, nevis māksla.

Tā viņš stāstīja saviem apmeklētājiem, bet apmeklētāji ap­brīnoja viņa otas spēku un raitumu, uzgavilēja pat, izdzirduši, cik ātri viņš glezno, un pēc tam stāstīja cits citam: «Tas ir talants, patiess talants! Pavērojiet, kā viņš runā, kā spīd viņa acis! Ily a quelque chose d'extraordinaire dans toute sa fi- gure!1 »

Māksliniekam glaimoja tādas valodas. Kad žurnāli iespieda slavinājumus, viņš priecājās kā bērns, lai gan šie slavinājumi bija pirkti par paša naudu. It kā netīšām tādu iespiestu lapu viņš nēsāja apkārt, rādīja paziņām un draugiem un pats līdz sirds dziļumiem naivi priecājās. Viņa slava auga, darbs un pa­sūtījumi vairojās. Viņam jau sāka apnikt vieni un tie paši portreti un sejas, kuru pozas un pavērsienus viņš zināja no galvas. Nu jau viņš tās zīmēja bez lielas patikas, kaut kā cenz­damies uzmest tikai galvu, bet pārējo deva pabeigt skolniekiem. Agrāk viņš tomēr meklēja kādu jaunu stāvokli, centās pārsteigt ar spēku, ar efektu. Tagad arī tas bija kļuvis garlaicīgi. Prāts pagura izdomāt un apdomāt. To viņš nespēja, un nebija jau ari laika: laiks, ko viņš dīki pavadīja sabiedrībā, kur centās tēlot augstāko aprindu cilvēku, tas viss aizveda tālu no darba un domām. Viņa ota stinga un notrulinājās, un viņš bez jūtām ieslēdzās vienmuļās, noteiktās, sen novalkātās formās. Vien­muļas, saltas, mūžīgi uzpostas un, tā sacit, samākslotas mili­tāro un civilo ierēdņu sejas sniedza maz ierosmes otai: viņš aizmirsa gan lieliskos drapējumus, gan spēcīgās kustības, gan kaislības. Par grupām, par māksliniecisku drāmu, par tās cil­deno sākotni nebija ko runāt. Viņa priekšā bija tikai mundieri un korsetes, un frakas, no kuriem māksliniekam pretī dveš aukstums un zūd katra iztēle. Viņa darbos vairs nemanīja pat pieticīgākās vērtības, tomēr tos joprojām slavēja, lai gan īsti lietpratēji un mākslinieki tikai raustīja plecus, skatīdami viņa pēdējos darbus. Bet tie, kuri pazina Čartkovu agrāk, nevarēja saprast, kā viņš spējis zaudēt talantu, kura pazīmes bija tik spožas pašā sākumā, un veltīgi mēģināja uzminēt, kā cilvēkā var zust talants, kad sasniegta visu spēku pilna attīstība.

Taču apskurbušais mākslinieks nedzirdēja šos spriedumus. Viņš jau tuvojās solīdiem gadiem un prāta briedumam; kļuva resnāks un acīm redzot pletās platumā. Jau avīzēs un žurnālos viņš lasīja apzīmējumus: «mūsu godātais Andrejs Petrovičs», «mūsu nopelniem bagātais Andrejs Petrovičs». Jau viņam pie­dāvāja pagodinošas vietas iestādēs, aicināja piedalīties eksā­menos, komitejās. Un, kā tas medz būt gadu ritējumā, viņš stipri nosvērās uz Rafaēla un seno mākslinieku pusi — ne tāpēc, ka pilnīgi pārliecinājies par viņu augsto vērtību, bet tāpēc, lai bakstītu ar viņiem acīs jaunajiem māksliniekiem. Pēc citu šādus gadus sasniegušo parauga viņš sāka pārmest jaunatnei netiku­mību un sliktu garīgo ievirzi. Viņš jau sāka ticēt, ka pasaulē viss notiek vienkārši, augstākas iedvesmas nav un ka viss jā­pakļauj stingrai akurātibas un vienveidības kārtībai. Vārdu sakot, viņa dzīve jau iegāja tais gados, kad viss, kas izdvesis trauksmi, cilvēkā saplok, kad varenais vijoles lociņš vājāk skar dvēseli, ar griezīgām skaņām neurda sirdi, kad daiļuma pieskāriens jaunos spēkus nepārvērš ugunī un liesmā, bet kad visas izkvēlojošās jūtas kļūst pieejamākas zelta skaņai, uzmanī­gāk ieklausās tās vilinošajā mūzikā un pamazām atļauj tai sevi pilnīgi iemidzināt. Slava nevar sniegt mierinājumu tam, kas to ir nevis nopelnījis, bet gan nozadzis; slava pastāvīgi šalko tikai tās cienīgā sirdī. Un tāpēc visas viņa jūtas un tieksmes pie­vērsās zeltam. Zelts kļuva viņa kaislība, ideāls, bailes, bauda, mērķis. Asignāciju saiņi vairojās lādēs, un kā ikviens, kam liktenis piešķir šo drausmīgo dāvanu, viņš kļuva garlaicīgs, nekam nepieejams, vien tikai zeltam, bez jēgas skops, bija ar mieru pievākt visu bez izņēmuma un jau gatavs pārvērsties par vienu no tām dīvainajām būtnēm, kuru mūsu saltajā pa­saulē ir daudz un uz kurām ar šausmām noraugās cilvēks, kam krūtīs ir sirds un dvēsele; dzīvam cilvēkam tie šķiet staigājoši akmens zārki ar mironi sirds vietā. Taču kāds notikums stipri satricināja un uzmodināja viņā visu, kas bija palicis dzīvs.

Kādudien viņš ieraudzīja uz sava galda zīmiti, kurā Mākslas akadēmija uzlūdza viņu, savu cienījamo locekli, atbraukt un izteikt spriedumu par jaunu — no Itālijas atsūtītu darbu, ko gleznojis krievu mākslinieks, kas tur pilnveidojās. Sis māksli­nieks bija viens no viņa agrākajiem biedriem, kurš no mazotnes glabāja sevī kaislibu uz mākslu un ar darbarūķa liesmaino dvēseli bija pilnīgi tajā iegremdējies, atteicies no draugiem, no tuviniekiem, no mīļām paražām un aiztraucies uz turieni, kur zem skaistajām debesīm ikviens var gūt iedvesmu un no­briest par mākslinieku, — uz brīnišķīgo Romu, no kuras vārda tik brīvi un spēcīgi sit mākslinieka liesmainā sirds. Kā vientuļ­nieks tur viņš iegrima darbā un nodarbībās bez izpriecām. Viņš nelikās zinis, ko runā par viņa raksturu, par to, ka viņš ne­saietas ar cilvēkiem, ka neievēro smalkos pieklājības likumus, par to, ka viņš apkauno mākslinieka vārdu ar savu trūcīgo, neizskatīgo apģērbu. Viņam nebija daļas, vai brāļi dusmojas vai nedusmojas uz viņu. Visu viņš noniecināja, visu atdeva mākslai. Nepagurdams viņš apmeklēja galerijas, veselām stun­dām nostāvēja lielu mākslinieku darbu priekšā, tverdams un pētīdams brīnišķīgās otas virzību. Neko viņš nepabeidza, iekams vairāk reižu nepārbaudīja sevi pie šiem diženajiem māksli­niekiem, iekams viņu darbos neizlasīja klusu un daiļrunīgu padomu. Viņš nepiedalījās skaļās sarunās un strīdos; viņš ne­aizstāvēja pūristus un arī nevērsās pret tiem. Viņš visu no­vērtēja pēc nopelniem, ņemdams no visa tikai daiļo, un, beidzot, atstāja sev par skolotāju vienu pašu dievišķo Rafaēlu. Līdzīgi tam kā lielais dzejnieks un mākslinieks, kas, izlasījis daudz visādu sacerējumu, pilnu daudziem jaukumiem un dižena skais­tuma, atstāja beidzot sev par rokasgrāmatu vienīgi Homēra «īliādu», atklādams, ka tajā ir viss, ko vēlies, un ka nav nekā tāda, kas te neatspoguļotos tik dziļā un varenā pilnībā. Par to viņš no savas skolas ieguva cēlo jaunrades ideju, vareno domas skaistumu, debešķīgās otas cildeno jaukumu.

Ienācis zālē, Cartkovs tur atrada jau milzīgu baru apmeklē­tāju, kas pulcējās pie gleznas. Dziļš klusums, kāds reti mēdz būt, kad sapulcējies daudz mākslas cienītāju, šoreiz valdīja visur. Kā jau lietpratējs, viņš pasteidzās sataisīt svarīgu sejas izteiksmi un tuvojās gleznai; bet, ak dievs, ko viņš ierau­dzīja!

Skaidra, daiļa, kā neskarta līgava viņa priekšā nostājās mākslinieka radītā glezna. Kautri, dievišķīgi, nevainīgi un kā ģēnijs vienkārši tā pacēlās pār visu. Šķiet, debesu tēli izbrīnā par tik daudziem viņiem pievērstiem skatieniem kaunīgi no­laiduši daiļās skropstas. Neviļā pārsteigumā lietpratēji vēroja jauno, neredzēto otas veidojumu. Likās, ka te viss savienojies vienkopus: Rafaēla studēšana, kas atspoguļojās pozu augstajā cildenumā, Korredžo studēšana, kas jautās viņa mākslas spožajā pilnibā. Tači valdonīgāk par visu bija redzams radīšanas spēks, kas nāca no paša mākslinieka dvēseles. Itin viss bija tā caur­strāvots, visur izprasts likums un iekšējs spēks. Visur bija uztverts tas līniju plūstošais apaļums, kas piemīt dabai un ko redz tikai radoša mākslinieka acs, un kas kopētajam iznāk stūrains. Varēja redzēt, ka visu no ārējās pasaules ņemto māksli­nieks vispirms ieslēdzis savā dvēselē un, no turienes — no dvē­seles avota smeldamies, vērtis to vienotā, harmoniskā, svinīgā dziesmā. Un pat nezinātājam kļuva skaidrs, kāds neizmērojams bezdibenis ir starp jaunradīšanu un vienkāršu dabas kopēšanu. Gandrīz neizsakāms bija neparastais klusums, kas neviļus ap­tvēra visus, kuri bija pievērsuši acis gleznai, — ne čauksta, ne skaņas; un glezna ik brīdi šķita paceļamies augstāk un augstāk; tā aizvien gaišāk un jaukāk atdalījās no visa un beidzot pār­vērtās acumirklī, tā bija materializējusies doma, ko māksli­niekam sūtījušas debesis, acumirklis, salīdzinājumā ar kuru visa cilvēka dzīve ir tikai gatavošanās. Neviļas asaras bija gatavas noritēt pār gleznu ielenkušo apmeklētāju sejām. Šķiet, visu gaumes, visi pārdrošie, aplamie ieskāti, pretišķības un novirzieni bija apvienojušies savādā, vārdos neizteiktā himnā dievišķīgajam darbam. Nekustīgi, ar pavērtu muti Cartkovs stāvēja gleznas priekšā, un beidzot, kad apmeklētāji un liet­pratēji pamazām sakustējās un sāka spriedelēt par gleznas vērtī­bām un kad pēdigi vērsās pie viņa ar lūgumu pateikt savas domas, viņš atjēdzās; gribēja pieņemt vienaldzīgu, parastu izskatu, gribēja izsacīt parasto, vulgāro iesīkstējušu mākslinieku spriedumu, līdzīgu šim: «Jā, protams, tiesa, māksliniekam ir talants; kaut kas ir; redzams, kaut ko viņš ir gribējis izteikt; tomēr, kas attiecas uz galveno…» — un pēc tam pievienot tādu uzslavu, no kuras labi neklātos nevienam māksliniekam. Gribēja tā darīt, taču vārdi pamira uz lūpām, par atbildi iz­lauzās asaras un šņuksti, un viņš kā negudrs izskrēja no zāles.

Nekustīgs, neko nejuzdams, viņš bridi stāvēja savas lieliskās darbnīcas vidū. Vienā acumirklī bija atmodināta visa viņa būtība, visa dzīve, šķita, atgriezusies jaunība, šķita, apdzisušās talanta dzirkstis atkal iekvēlojušās. No viņa acīm pēkšņi nokrita apsējs. Ak dievs! Tik nežēlīgi pazudināt savas jaunības labākos gadus; iznīcināt, izdzēst uguns dzirksti, kas varbūt gailēja krūtīs, kas varbūt tagad būtu attīstījusies varenā skaistumā, kas varbūt tagad tāpat spētu izraisīt apbrīnas un pateicības asaras! Un to visu pazudināt, bez žēlastības pazudināt! Šķiet, šai brīdī dvēselē atdzīvojās visas dziņas un tieksmes, kuras viņš kādreiz pazinis. Viņš satvēra otu un tuvojās audeklam. Piepūles sviedri izspiedās uz pieres; viss viņš pārvērtās vienotā vēlmē un aiz­degās no vienas vienīgas domas: viņam gribējās attēlot iz­stumto eņģeli. Sī ideja visvairāk saskanēja ar viņa dvēseles stāvokli. Bet ak vai! Viņa figūras, pozas, grupas, domas atveido- jās piespiesti un nesakarīgi. Viņa ota un iztēle bija pārāk nonivelējušās, un pārkāpt robežu un važas, ko pats sev uzlicis, nebija spēka. Viņš bija noniecinājis nogurdinošās, garās pa­kāpenisku zināšanu iegūšanas kāpnes un pirmos nākamā lie­luma pamatlikumus. Viņu pārņēma sašutums. Viņš lika iznest no darbnīcas visas pēdējā laika gleznas, visas nedzīvās modes bildītes, visus huzāru, dāmu un valsts padomnieku portretus. Viens pats ieslēdzās savā istabā, pavēlēja neviena neielaist un iegrima darbā. Viņš sēdēja pie darba kā pacietīgs jauneklis, kā skolnieks. Taču cik nežēlīgi nepateicīgs bija viss, ko veidoja viņa ota! Uz katra soļa nācās apstāties: viņš nezināja elemen­tāro stihiju; vienkāršas lietas atvēsināja trauksmi un nostājās priekšā kā slieksnis, kuru nespēja pārlēkt iztēle. Ota neviļus pievērsās formām, kuras bija iemācījies ņo galvas, roka darbo­jās vienā un tai pašā manierē, galva nedrīkstēja taisīt neparastu pagriezienu, pat drēbju krokas krita ierastajā manierē un ne­gribēja pakļauties un sagult neparastā stāvoklī uz auguma. Un viņš juta, viņš juta un redzēja to pats!

«Bet vai man maz ir bijis talants?» viņš beidzot sev jau­tāja. «Vai neesmu Aialdījies?» Unr to pateicis, viņš piegāja pie saviem agrākajiem darbiem, kurus bija gleznojis tik tīri, tik nesavtīgi tur, trūcīgajā, vientuļajā Vasilija salas mājoklī, tālu no ļaudīm, pārticības un iegribām. Tagad viņš piegāja pie tiem un visu uzmanīgi aplūkoja — un atmiņā atausa visa agrākā nabadzīgā dzīve. «Jā,» viņš izmisis noteica, «man ir bijis talants. Itin visā un visur redzamas tā pazīmes un pē­das …»

Viņš apstājās un sāka drebēt pie visām miesām: viņa acis sastapās ar citām nekustīgām acīm, kas urbās viņā. Tas bija tas neparastais portrets, kuru viņš nopirka Ščukina veikalā. Visu laiku tas bija stāvējis aizsegts, aizkrauts ar citām bildēm un pagaisis no atmiņas. Tagad kā tīšām, kad bija iznesti visi pēc modes gleznotie portreti un bildes, kas pieblīvēja darbnīcu, tas līdz ar jaunības darbiem bija parādījies virspusē. Tiklīdz viņš atcerējās to dīvaino atgadījumu, tiklīdz atcerējās, ka dažā ziņā viņš, šis neparastais portrets, bija par iemeslu visām pār­vērtībām, ka naudas tīstoklis, kuru saņēma tik brīnumainā kārtā, radīja viņā visas tukšās tieksmes, kas pazudināja talantu, dvē­seli sagrāba niknums. Viņš tūliņ lika iznest laukā nīstamo portretu. Taču dvēseles satraukums no tā nenorima: visas jūtas, visa viņa būtne bija satricināta līdz pamatiem, un viņš iepa­zina tās drausmīgās mokas, kas dabā parādās ārkārtīgi reti, kad vājš talants pūlas izteikt to, ko tas nespēj; tās mokas, kas jauneklī rada lielumu, bet tam, kas ticis pāri sapņu robežai, pārvēršas neauglīgās slāpēs; tās drausmīgās mokas, kuru ietekmē cilvēks spējīgs izdarīt baigu ļaundarību. Viņu sagrāba neganta skaudība, skaudība līdz ārprātam. Dusmas un rūgtums parādījās sejā, kad viņš redzēja talantīgu darbu. Viņš grieza zobus un aprija to ar vampīra acīm. Viņa dvēselē dzima ellišķīgi nodomi, kādus jel kad pazinis cilvēks, un ar traku spēku viņš steidzās tos piepildīt. Viņš sāka uzpirkt visu labāko, ko vien radījusi māksla. Nopircis gleznu par dārgu naudu, viņš piesardzīgi to ienesa savā istabā un metās tai virsū kā satracināts tīģeris, viņš to plēsa un plosīja, graizīja gabalos un mīdīja kājām, pavadot savas izdarības ar tlksmīgiem smiekliem. Neskaitāmās bagātības, ko viņš bija savācis, deva iespēju apmierināt šis ellišķīgās vēlmes. Viņš atraisīja visus savus zelta maisus un atvēra lādes. Nekad neviens tumsonības izdzimums nebija iznīcinājis tik daudz skaistu darbu, cik iznīcināja šis niknais atriebējs. Visās ūtrupēs, kur viņš tikai parādījās, ikviens tūliņ zaudēja cerību iegūt mākslas darbu. Šķita, it kā saniknotās debesis tīši uzsūtījušas pasaulei šo drausmīgo sodību, vēlēdamās tai atņemt visu harmo­niju. Šī drausmīgā kaisle piešķīra viņam baismīgu kolorītu: žults pastāvīgi bija redzama viņa sejā. Viņa vaibsti vienmēr pauda pasaules noliegumu un zaimus. Šķiet, viņā iemiesojies tas drausmīgais dēmons, kuru tik ideāli attēlojis Puškins. Viņa lūpas neizrunāja neko citu kā vienīgi indīgus vārdus un mūžīgu nopēlumu. Līdzīgi harpijai[9], viņš uzradās ielās, un pat paziņas, ieraudzidami viņu iztālēm, centās aizgriezties un izvairīties no satikšanās, teikdami, ka ar to pietiek, lai visa diena būtu sa­bojāta.

Par laimi pasaulei un mākslai, tāda saspringta un varmācīga dzīve nevarēja turpināties ilgi. Kaislību apjoms bija pārāk nesa­mērīgs un milzīgs vājajiem spēkiem. Trakuma un ārprāta lēkmes sāka izpausties biežāk, un beidzot tas viss pārvērtās nejaukā slimībā. Lieli karstumi līdz ar ātro diloni pārņēma tik nikni, ka trijās dienās no viņa palika tikai ēna. Tam pievienojās nedziedējama ārprāta pazīmes. Dažbrīd vairāki vīri viņu nejau­dāja noturēt. Viņam sāka rādīties sen aizmirstās neparastā por­treta acis, un tad viņa trakums drausmīgi pieņēmās. Visi cilvēki, kas stāvēja pie gultas, šķita viņam baigi portreti. Tie divkāršo­jās, četrkāršojās viņa acīs; visas sienas šķita nokarinātas ar portretiem, kuri urbās viņā ar nekustīgām, dzīvām acīm. Bais­mīgie portreti raudzījās no griestiem, no grīdas, istaba pletās plata un stiepās bezgalībā, lai jo vairāk ietilpinātu šo nekustīgo acu. Ārsts, kas bija apņēmies viņu dziedēt un jau daudzkārt dzirdējis par pacienta dīvaino likteni, visiem spēkiem centās sameklēt slepenos sakarus ar rēgiem, kas viņam rādījās, un saistīt tos ar notikumiem viņa dzīvē, taču neko nepanāca. Sli­mais neko nesaprata un nejuta neko citu kā vien tikai savas mokas, un tikai drausmīgi vaidēja un kaut ko neskaidri murmi­nāja. Beidzot viņa dzīvība pārtrūka beidzamā — mēmā ciešanu lēkmē. Viņa līķis bija atbaidošs. No viņa milzīgās bagātības neko nevarēja atrast; bet, redzot gabalos saplosītos izcilos mākslas darbus, kuru vērtība pārsniedza miljonus, saprata, kādu baigu ceļu aizgājusi viņa nauda.

Daudz kariešu, ratu un drošku stāvēja pie tā nama parādes durvīm, kur ūtrupē pārdeva kāda bagāta mākslas cienītāja man­tību; šis bagātnieks piederēja pie tiem ļaudīm, kuri saldi noguļ savu dzīvi zefīra un amoru skavās; viņi nepamatoti izdaudzināti par mecenātiem un šim vaļaspriekam vientiesīgi izdevuši mil­jonus, ko krājuši viņu prātīgie tēvi un ko bieži vien arī paši ieguvuši ar savām pūlēm. Kā zināms, tagad šādu mecenātu vairs nav, un mūsu XIX gadsimts jau sen izskatās pēc gar­laicīga baņķiera, kurš tīksminās ar saviem miljoniem, kas ar cipariem uzrakstīti uz papīra. Garo zāli pildīja bars raibu ap­meklētāju, kuri bija saskrējuši kā plēsīgi putni pie maitas. Te bija vesels bars tirgoņu zilos vāciešu svārkos no Tirdz­niecības kvartāla un pat" no sīkumtirga. Te viņi izskatījās stin­grāki, brīvāki — bez tās salkanās pakalpības, kāda piemīt krievu tirgonim viņa bodē pircēja priekšā. Te viņi neko nekautrējās, lai gan tai pašā zālē bija daudz aristokrātu, kuru priekšā citā vietā, zemi klanoties, viņi bija gatavi ar saviem matiem noslau­cīt putekļus, kurus paši sanesuši ar saviem zābakiem. Te viņi izturējās pavisam vaļīgi, bez ceremonijām taustīja grāmatas un gleznas, vēlēdamies uzzināt preces izturību, un droši uzsita cenu, kuru nosauca grāfi lietpratēji. Te bija daudz pastāvīgo ūtrupju apmeklētāju, kuri labāk nāca te, nevis gāja brokastot; te bija lietpratīgie aristokrāti, kuri uzskatīja par savu pienā­kumu nepalaist gadījumu vairot savu kolekciju un kuri neatrada citu nodarbību no pulksten divpadsmitiem līdz vieniem; beidzot, te bija tie cildenie, slikti ģērbtie kungi ar tukšām kabatām, kuri katru dienu ierodas bez kādiem savtīgiem nolūkiem, vie­nīgi paskatīties, kā tas beigsies, kas dos vairāk, kas mazāk, kas ko pārsolīs un kam kas paliks. Daudz gleznu bija izmētāts nekārtīgi un juku jukām ar mēbelēm un grāmatām, kurās gan bija agrākā īpašnieka monogrammas, bet kurās varbūt nepa­visam nebija vērts ieskatīties. Ķīnas vāzes, marmora plāksnes galdiem, vecas un jaunas mēbeles ar izliektām līnijām, ar grebu­miem, sfinksām un lauvu kājām, ar apzeltījumiem un bez tiem, lustras, kenketes[10] — viss bija sasviests, taču ne tādā kārtībā kā veikalos. Tas bija mākslas haoss. Vispār ūtrupe atstāj^ no­mācošu iespaidu: te viss atgādina apbedīšanas procesiju. Ūtru­pes zāles vienmēr ir drūmas; logi, aizkrauti ar mēbelēm un gleznām, skopi ielaiž gaismu; klusējošie apmeklētāji un ūtrup- nieks, kas klaudzina veseri un kapa balsī notur dvēseles aiz­lūgumu nabaga mākslas darbiem, kas tik dīvaini te pagadīju- šies^ Šķiet, tas viss pastiprina nepatīkamo iespaidu.

Ūtrupe gāja pilnā sparā. Vesels bars kārtīgu ļaužu, kopā sa­spiedušies, noņēmās aizgūtnēm. «Rublis, rublis, rublis,» — tie bija vārdi, kas atskanēja no visām pusēm un neļāva ūtrup- niekam atkārtot paaugstināto cenu, kas jau tā četrkārt pār­sniedza sākotnējo. Blīvais pūlis ņēmās ap portretu, kurš ne­varēja nepievērst to cilvēku uzmanību, kuri kaut jel ko saprata no mākslas. Mākslinieka talants bija spilgti redzams. Šķiet, portrets jau vairākas reizes bija restaurēts un atjaunots un rādīja kādu platās drēbēs ģērbušos Āzijas vīru ar tumšiem vaibstiem un neparastu, dīvainu sejas izteiksmi; taču apkārt stāvošie visvairāk bija pārsteigti par neredzēti dzīvajām acīm. Jo vairāk tajās skatījās, jo vairāk, šķiet, tās ietiecās skatītājam dvēselē. Sī dīvainība, šis neparastais mākslinieka triks nodarbi­nāja gandrīz visu prātus. Jau daudzi, kas tīkoja iegūt portretu, bija atkāpušies, tāpēc ka cena sacelta neiedomājama. Palika tikai divi pazīstami aristokrāti, mākslas cienītāji, kuri neparko negribēja atteikties no tāda ieguvuma. Viņi iekaisa un, iespē­jams, saceltu cenu vēl pārliecīgāk, ja pēkšņi viens no klāteso­šajiem neteicis:

— Atļaujiet uz brīdi pārtraukt jūsu strīdu. Varbūt man vairāk nekā kuram katram ir tiesības uz šo portretu.

Sie vārdi uzreiz pievērsa visu uzmanību. Tas bija gadus trīsdesmit pieci vecs slaids cilvēks ar garām, melnām cirtām. Patīkamajā sejā vīdēja gaiša bezrūpība, tā liecināja, ka viņa dvēselei ir sveši augstāko aprindu apgurdinošie pārdzīvojumi; viņa apģērbā nemanīja nekādu modes tīkojumu, taču viss no­rādīja, ka viņš ir mākslinieks. Tas patiesi bija mākslinieks B., kuru pazina daudzi klātesošie.

— Lai cik dīvaini jums šķiet mani vārdi, — viņš turpināja, redzēdams vispārējo uzmanību, — taču, ja jums patiktu uzklau­sīt nelielu stāstu, varbūt jūs saprastu, ka man bija tiesības teikt šos vārdus. Viss liecina, ka portrets ir tas pats, kuru es meklēju.

Pilnīgi dabiska ziņkārība iedegās gandrīz visu sejās, un pat ūtrupnieks, muti paplētis, apstājās ar paceltu veseri rokā, gatavo­damies klausīties. Stāsta sākumā daudzi ar acīm neviļus pie­vērsās portretam, bet pēc tam visi sāka skatīties tikai uz stāstī­tāju, jo stāsts kļuva arvien interesantāks.

— Jūs jau gan pazīstat to pilsētas daļu, kuru sauc par Kolomnu, — tā viņš iesāka. — Tur nekas nav līdzīgs citām Pēterburgas daļām; ne tā ir galvaspilsēta, ne province; ja cil­vēks iet pa Kolomnas ielām, šķiet, viņu pamet visas vēlmes ūn tieksmes, kādas ir jaunībā. Te neienāk nākamība, te viss ir kluss un apstājies uz vietas; te mīt tie, kas pametuši galvas­pilsētas kustību. Seit uz dzīvi pārvācas atvaļināti ierēdņi, at­raitnes, trūcīgi ļaudis, kam bijusi pazīšanās ar senātu, un tāpēc viņi te nomitinājuši sevi gandrīz uz visu mūžu; te mājo izdienē­jušas virējas, kuras cauru dienu slaistās pa tirgiem, sīkum- tirgotavā gvelž niekus ar pārdevēju un katru dienu par piecām kapeikām nopērk kafiju un par četrām — cukuru, un, beidzot, visa tā ļaužu šķira, kuru īsi var nosaukt par pelnu pelēku, — ļaudis, kuriem apģērbs, seja, mati, acis — visa ārpuse ir duļķainā pelnu krāsā, tie ir kā diena, kad pie debesīm nav saules un nav arī vētras, kad ir ne šis, ne tas: sijājas migla un priekš­metiem atņem asumu. Pie viņiem var pieskaitīt izdienējušus teātra kalpotājus, atvaļinātus titulārpadomniekus, atvaļinātus Marsa audzēkņus ar izdurtu aci un uztūkušu lūpu. Sie ļaudis pret visu ir vienaldzīgi, viņi staigā, nekam nepievēršot uzma­nību, klusē, ne par ko nedomājot. Viņu istabā nav daudz mantu; dažreiz ir tikai stops krievu tīrītā šņabja, kuru viņi visu dienu vienmuļi sūc bez dulnuma galvā, kas rastos, ja šo pašu stopu izrautu uz reizi, kā to pa svētdienām dara jauns vāciešu amat­nieks vai Pilsoņu ielas brašulis, kuram vienam pašam pieder ietve, kad laiks sniedzas pāri pulksten divpadsmitiem naktī.

Dzīve Kolomnā ir drausmīgi vientulīga: reti kad parādās kariete, varbūt vienīgi tā, kurā braukā aktieri; šī kariete ar savu rīboņu, šķindoņu in žvadzoņu viena pati iztraucē vispārējo klusumu. Te visi iet kājām; bieži vien bez braucēja velkas ormanis, vezdams sienu savam bārzdainajam zirģelim. Dzīvokli te var atrast par pieciem rubļiem mēnesī — pat ar kafiju no rītiem. Pensionētas atraitnes te pieder pie aristokrātiskām ģimenēm, viņas uzvedas labi, bieži slauka savu istabu, ar drau­dzenēm spriedelē par vērša gaļas un kāpostu dārdzību, kopā ar viņām dzīvo jauniņa meita, klusa, nerunīga, dažreiz visai glīta būtne, nejauks šunelis un sienas pulkstenis ar skumīgi tikšķošu vēzēkli. Pēc tam seko aktieri, kuriem alga neļauj pamest Kolomnu; viņi ir brīvi ļaudis, kā jau visi aktieri, kuri dzīvo, lai baudītu. Izmetušies halātos, viņi labo pistoles, no papes līmē dažādas mājai derīgas lietiņas, ar draugiem spēlē dambreti un kārtis un tā pavada rīta cēlienu, tāpat viņi pa­vada arī vakaru, dažreiz vēl visam pievienojot arī punšu. Pēc šiem Kolomnas dūžiem un aristokrātiem nāk visādi neiedomā­jami sīkmaņi. Viņus ir tikpat grūti nosaukt kā saskaitīt to daudzumu kukaiņu, kas savairojas vecā etiķī. Te ir večas, kas lūdz dievu; večas, kas plītē; večas, kas pielūdz dievu un plītē; večas, kas pārtiek no neiedomājami maziem līdzekļiem, kā skudras viņas velk lupatas un veļu no Kaļinkina tilta uz sīkum­tirgu nolūkā pārdot savu mantību par piecpadsmit kapeikām; vārdu sakot, te mājo visnelaimīgākās cilvēces padibenes, un neviens labdarīgs politekonoms nav atradis līdzekļus, kā uz­labot viņu stāvokli.

Sos ļaudis minēju tāpēc, lai parādītu jums, ka bieži vien viņiem uznāk pēkšņa vajadzība pēc īslaicīga pabalsta, kad jāķeras pie aizņēmumiem; un tad viņu vidū apmetas īpaša veida augļotāji, kas aizdod nelielas summas pret ķīlām un uz lieliem procentiem. Sie sīkie augļotāji ir daudzkārt cietsirdīgāki par visiem lielajiem augļotājiem, tāpēc ka viņi uzrodas starp naba­giem, kur visapkārt redzamas skrandas, ko neskata bagāts augļo­tājs, kam darīšana tikai ar tādiem, kas piebrauc karietē. Un tāpēc pārāk agri viņu dvēselēs nomirst ikviena cilvēcības jūta. Starp šādiem augļotājiem bija viens. .. taču nav lieki pasacīt, ka notikums, par kuru esmu sācis stāstīt, atgadījās pagājušajā gadsimtā, mirušās ķeizarienes Katrīnas Otrās laikā. Jūs paši sapratīsit — kopš tiem laikiem Kolomnas izskats un dzīve šai vietā krietni vien mainījusies. Un tā starp augļotājiem bija viens — visādā ziņā neparasts cilvēks, kas sen jau dzīvoja šai pilsētas daļā. Viņš valkāja platas aziāta drēbes; tumšā ādas krāsa norādīja uz dienvidniecisku izcelsmi, bet, kas viņš bija pēc nacionālās piederības: indietis, grieķis, persietis, — to ne­viens droši nevarēja pateikt. Gara, gandrīz neparasti gara auguma vīrs melnīgsnēju, vāju, apsvilinātu seju, un tās neiz­protami baigā krāsa, lielās, ārkārtīgi ugunīgās acis, nokarenās, biezās uzacis krasi atšķīra viņu no visiem pelnu pelēkajiem galvaspilsētas iedzīvotājiem. Arī viņa mājoklis nebija līdzīgs citiem koka namiņiem. Tā bija akmens celtne, līdzīga tām, kādas kādreiz lielā daudzumā sacēla Dženovas tirgoņi, — ar nepareizas formas, nevienāda lieluma logiem, ar dzelzs aizvirtņiem un aizšaujamiem. Sis augļotājs atšķīrās no citiem augļotājiem ar to, ka visiem, sākot ar ubaga veceni un beidzot ar izšķērdīgu galma augstmani, varēja aizdot, kādu grib summu. Viņa mājas priekšā bieži vien parādījās visspožākās ekipāžas, kuru logos varēja redzēt švītas aristokrātiskas dāmas galvu. Kā jau parasts, ļaudis melsa: viņa dzelzs lādes, ka ne saskaitīt, esot pilnas ar naudu, dārglietām, briljantiem un visādām ķīlām, bet ka viņš tomēr neesot tik alkatīgs kā citi augļotāji. Naudu viņš deva labprāt un, šķiet, visai izdevīgi izkārtoja samaksas ter­miņus, bet ar dīvainiem aritmētiskiem aprēķiniem sacēla ne­iedomājami augstu procentu. Tā vismaz ļaudis baumoja. Taču, kas visdīvainākais un kas nevarēja nepārsteigt daudzus, — tas bija neparastais liktenis, kas piemeklēja visus naudas saņēmē­jus: visi tie beidza dzīvi nelaimīgi. Vai nu tās bija tikai iedo­mas, aplama māņticība, vai ar nolūku palaistas baumas, tas palika nezināms. Taču vairāki notikumi, kas norisinājās visu acu priekšā, bija dzīvi un spilgti.

Starp toreizējiem aristokrātiem drīz vien pievērsa sev uz­manību jauneklis no labākajām ģimenēm; pavisam jauniņš — viņš izcēlās valsts dienestā, kvēli cienīja visu patieso, cildeno, viņš bija visādu mākslu un cilvēka prāta darbības pabalstītājs, nākamais mecenāts. Drīz vien viņu pienācīgi novērtēja pati ķeizariene, uzticēdama ievērojamu vietu, kas pilnīgi atbilda viņa tieksmēm, vietu, kur viņš daudz varēja darīt zinātnes labā un pievērsties labdarībai. Jaunais augstmanis pulcināja ap sevi māksliniekus, dzejniekus, zinātniekus. Viņam gribējās, lai visi darbojas, gribējās visus pabalstīt. Uz sava rēķina viņš uzsāka daudz derīgu izdevumu, pieteica daudz pasūtījumu, iz­sludināja veicināšanas balvas, par ko izdeva kaudzi naudas, un beidzot bankrotēja. Taču, cēlu dziņu vadīts, viņš negribēja pamest savu pasākumu, visur meklēja aizdevumu un galu galā griezās pie pazīstamā augļotāja. Aizņēmies no tā lielāku summu, šis cilvēks īsā laikā pilnīgi pārvērtās: kļuva par jauno zināt­nieku un talantu vajātāju un nīdēju. Visos sacerējumos viņš redzēja ļaunumu, katru vārdu iztulkoja greizi. Toreiz, kā par postu, notika franču revolūcija. Tā viņam noderēja par ieganstu visādām nelietībām. Visur viņš redzēja revolūcijas iedīgļus, visur viņam rēgojās mājieni. Viņu pārņēma aizdomu mānīja tādā mērā, ka pats sevi turēja aizdomās, sacerēja drausmīgus, nepatiesus apmelojumus, padarīja daudzus nelaimīgus. Pats par sevi saprotams, ka ziņas par tādu rīcību beidzot nevarēja ne­aizsniegt troni. Cēlsirdīgo valdnieci pārņēma šausmas, un viņa, pilna dvēseles cildenuma, kas rotā kronētās galvas, teica vārdus, kuri gan pilnībā nevarēja atnākt līdz mums, taču to dziļā jēga iespiedās daudzu sirdīs. Valdniece teica, ka nevis monarhu valdība apspiež dvēseles augstās, cēlās dziņas, nevis tā nicina un vajā prāta, poēzijas un mākslas darbus, ka — gluži otrādi — vien monarhi bijuši to aizbildņi, ka Šekspīri un Moljēri uz­plaukuši viņu augstsirdīgajā aizsardzībā, turpretī Dante nav varējis atrast kaktiņu savā republikāniskajā dzimtenē, ka patiesi ģēniji rodas valdnieku un valsts varenības uzplaukuma laikā, nevis nejēdzīgu politisku parādību un terora laikā, kad valda republikāņi, kuri līdz šim pasaulei nav uzdāvinājuši nevienu dzejnieku, ka jāmāk izcelt dzejniekus un māksliniekus, jo viņi ievieš dvēselēs mieru un daiļu klusumu, nevis satraukumu un kurnēšanu, ka zinātnieki, dzejnieki un mākslinieki ir pērles un briljanti ķeizaru kronī, ar tiem rotājas un vēl lielāku spo­žumu iegūst diža valdnieka laikmets. Vārdu sakot, valdniece, teikdama šos vārdus, bija dievišķīgi skaista. Atceros, ka veci ļaudis par to nevarēja runāt bez asarām. Sai lietā visi ņēma dalību. Par godu mūsu tautas lepnumam jāatzīmē, ka krievu sirdī vienmēr mājo teicamas jūtas nostāties apspiestā pusē. Augstmani, kas bija pievīlis uzticību, stingri sodīja un atstādi­nāja no vietas. Taču daudz baismīgāku sodu viņš lasīja savu tautas brāļu sejās. Tas bija noteikts un vispārīgs nicinājums. Nevar izteikt, kā cieta uzpūtīgā dvēsele; lepnums, pieviltā god­kārība, sabrukušās cerības — viss apvienojās kopā, un baiga neprāta un trakuma lēkmē pārtrūka viņa dzīvība.

Cits vērā liekams notikums tāpat risinājās visu acu priekšā:

starp skaistulēm, kuru nav trūkums mūsu ziemeļu galvaspilsētā, viena ieguva noteiktu uzvaru pār citām. Viņa bija brīnišķīgs mūsu ziemeļu un dienvidu daiļuma savienojums, briljants, kāds pasaulē gadās reti. Mans tēvs atzinās, ka savu mūžu nav redzējis neko līdzīgu. Šķiet, viņā apvienojās viss: bagātība, prāta un dvēseles jaukums. Pēc viņas rokas tīkoja vesels bars, taču starp pielūdzējiem visizcilākais bija kņazs R., viscēlākais, labākais no visiem jaunajiem ļaudīm, skaists no sejas un skaists savu bruņ­niecisko un cēlo tieksmju dēļ, romānu un sieviešu augsts ideāls, Grandisons[11] caur un cauri. Kņazs R. bija kaislīgi un neprātīgi iemīlējies; tikpat liesmainu mīlu viņš saņēma pretī. Taču radi­niekiem partija šķita nepiemērota. Kņaza dzimtmuižas viņam sen vairs nepiederēja, dzimta kritusi nežēlastībā, un sliktais mantas stāvoklis visiem zināms. Pēkšņi kņazs uz laiku pamet galvaspilsētu it kā nolūkā uzlabot apstākļus un pēc neilga laika uzrodas neticamas greznības un spožuma ielokā. Spožās balles un svētki satuvina viņu ar galmu. Skaistules tēvs kļūst labvēlīgs, un pilsētā nosvin visinteresantākās kāzas. Kā radusies tāda līgavaiņa pārvērtība un nedzirdēta bagātība, to neviens droši nevarēja paskaidrot; taču paklusām runāja, ka viņš sa­līdzis ar kādu neizprotamu augļotāju un aizņēmies no tā. Lai nu kā, bet kāzas nodarbināja visas pilsētas prātus. Un visi apskauda līgavaini un līgavu. Visi zināja par viņu karsto, uz­ticīgo mīlestību, ilgo cerēšanos un tvīkšanu, abu cildenās īpašī­bas. Kvēlas sievietes laikus iztēlojās paradīzes svētlaimi, kuru baudis jaunlaulātie. Taču iznāca citādi. Gada laikā vīrs baismīgi pārvērtās. Agrāko cēlo un teicamo raksturu tagad sagandēja aizdomu un greizsirdības, neiecietības un nebeidzamu untumu inde. Viņš kļuva savas sievas tirāns un mocītājs un, ko neviens agrāk nevarēja paredzēt, ķērās pie visnecilvēcīgākiem līdzek­ļiem, pat sitieniem. Pēc gada neviens vairs nepazina sievieti, kura vēl nesen starot staroja un kurai sekoja padevīgu pielū­dzēju bari. Nespēdama ilgāk paciest savu likteni, viņa beidzot pirmā ierunājās par šķiršanos. Vīrs kļuva ārprātīgs no tādas domas vien. Pirmajā trakuma lēkmē viņš ielauzās sievas istabā ar nazi un, bez šaubām, uz vietas to būtu nodūris, ja viņu nesatvertu un neaizkavētu. Neprātīgu dusmu un izmisuma lēkmē viņš pavērsa nazi pret sevi un beidza dzīvi drausmīgās mokās.

Bez šiem diviem piemēriem, kas risinājās visas sabiedribas acu priekšā, stāstīja vēl par daudziem citiem notikumiem zemā­kās šķirās, kur tāpat visi ņēma drausmīgu galu. Tur godīgs atturībnieks pārvērtās par dzērāju; tur tirgoņa komijs apzaga savu saimnieku; tur važonis, kurš gadiem pārvadājis godigi, par grasi nokāva braucēju. Nav iespējams, ka šādi notikumi, kurus dažreiz gan izpušķoja, neiedvestu vienkāršajiem Kolom­nas iedzīvotājiem šausmas pret pašu gribu. Neviens nešaubījās, ka tai cilvēkā iemājo nešķīsts gars. Stāstīja, ka viņš piedāvājis tādus noteikumus, no kuriem mati cēlušies stāvus, un ka šos noteikumus pēc tam nelaimīgais nekad nav iedrošinājies at­stāstīt citam; ka tā naudai piemītot dedzinošas īpašības, tā sa­karstot pati no sev; 3 un uz tās esot redzamas dīvainas zīmes… vārdu sakot, visādu nejēdzīgu baumu bija daudz. Vērā liekams bija arī tas, ka visi Kolomnas iedzīvotāji, visa nabadzīgo veceņu, sīko ierēdņu, mazo aktieru, vārdu sakot, visu sīkmaņu pasaule, kuru mēs nosaucām, labāk pacieta un izturēja vislielāko trū­kumu nekā gāja aizņemties pie baismīgā augļotāja, atrada pat bada nāvē mirušas vecenes, kuras labāk bija ar mieru zaudēt dzīvību nekā zaudēt dvēseli. Satiekot augļotāju uz ielas, neviļus uzmācās bailes. Kājāmgājējs piesardzīgi kāpās malā un vēl ilgi atskatījās, pavadīdams tālē tā nesamērīgi garo augumu. Tā izskats vien bija tik neparasts, ka ikvienu spieda piedēvēt tam pārdabisku dzīvi. Sie asie vaibsti, kas iegriezti tik dziļi, kā cilvēkam nemēdz būt, šī kvēlā bronzas sejas krāsa, šīs nepa­rasti biezās uzacis, neizturamās, biedinošās acis, pat tā aziā- tiskā apģērba platās krokas — viss, šķiet, runāja, ka iepretī kaislībām, kas mājoja šai miesā, nobālēja visas citu ļaužu kaislības. Mans tēvs vienmēr nekustīgi apstājās, kad gadījās viņu sastapt, un katru reizi nevarēja noturēties neteicis: «Sā­tans, pilnīgs sātans!» Taču vajag jūs ātrāk iepazīstināt ar manu tēvu, ar kuru patiesībā saistās ša stāsta īstais sižets.

Mans tēvs bija ievērojams daudzā ziņā. Viņš bija māksli­nieks, kādu nav daudz, viens no tiem brīnumiem, kurus no sava bagātā klēpja izrada vienīgi Krievzeme, mākslinieks auto­didakts, kas bez skolotājiem un skolas savā dvēselē atradis noteikumus un likumus, aizrāvies vienīgi ar alkām pilnveido­ties, un, varbūt neapzinīgi iedams pa ceļu, kuru norādīja viņa dvēsele, bija viens no tiem brīnumainajiem pašradņiem, kurus laikabiedri bieži vien apveltī ar apvainojošo vārdu «analfabēts» un kuri neatsalst no paļām un pašu neveiksmēm, bet gūst arvien jaunas ierosmes un spēkus un savā dvēselē tālu pārsniedz tos darbus, par kuriem dabūjuši analfabēta iesauku. Ar nepār­spējamu iekšēju instinktu viņš katrā priekšmetā nojauta domas klātbūtni; pats no sevis izprata, ko nozīmē vārdi: «vēsturiskā glezniecība», izprata, kāpēc Rafaēla, Leonardo da Vinči, Tici- āna, Korredžo vienkāršu galviņu, vienkāršu portretu var pie­skaitīt vēsturiskajai glezniecībai un kāpēc milzīga vēsturiska satura bilde būs tikai tableau de genrelai gan mākslinieks pretendējis uz vēsturisku glezniecību. Kā iekšķīgā dziņa, tā pārliecība lika viņam pievērsties kristietības tematikai, kas ir vislielākā, pēdējā un augstākā pakāpe. Viņš nebija godkārīgs vai īgns, kādi bieži vien mēdz būt daudzi mākslinieki. Viņam bija stingrs raksturs, viņš bija godīgs, taisnprātīgs cilvēks, pat rupjš, no ārienes segts ar diezgan cietu mizu, ne bez lepnuma dvēselē, un par cilvēkiem viņš atsaucās gan iecietīgi, gan skarbi. «Nav ko skatīties uz viņiem,» viņš parasti runāja, «es taču viņiem nestrādāju. Viesistabā jau nenesīšu savas gleznas, tās noliks baznīcā. Tie, kas mani sapratīs, pateiks paldies, kas nesapratīs, dievu tomēr pielūgs. Smalkos ļaudis nav ko vainot, ka viņi nesaprot mākslu: toties viņi māk spēlēt kārtis, ir speciā­listi vīnu šķirnēs un zirgu lietpratēji; kāpēc kungam vajag zināt ko vairāk? Un, ja sapratīs ko vairāk, kas zina, ņemsies spriedelēt, tad no viņiem nebūs glābiņa. Katram sava daļa, lai katrs noņemas ar savu darbu. Manuprāt, labāks ir tas cilvēks, kurš atzīstas nezināšanā, nekā tas, kurš liekulīgi izliekas un sakās zinām to, ko nezina, un tāpēc tikai maitā un bojā.» Viņš strādāja, saņemdams nelielu atlīdzību, tas ir, par naudu, kur^ viņam bija vajadzīga ģimenes uzturam un kura deva iespēju nodarboties ar mākslu. Turklāt viņš nekad neatteicās palīdzēt otram un pasniegt palīdzīgu roku trūcīgam māksliniekam; pie­turējās pie vienkāršas dievbijības un senču ticības, un varbūt tāpēc viņa gleznotajās sejās pati no sevis parādījās tā cēlā izteiksme, kādu nespeja sasniegt spoži talanti. Un, beidzot, ar darba mīlestību un stingrību iedams pa nosprausto ceļu, viņš ar laiku pat ieguva to cieņu, kuri bija godājuši viņu par analfa­bētu un pašmāju autodidaktu. Baznīcas vienmēr deva pasūtī­jumus, un tāpēc darba viņam netrūka. Kāds darbs viņu stipri aizrāva. Neatceros vairs, kāds bija tā sižets, zinu tikai — gleznā vajadzēja tumsas garu. Ilgi viņš domāja par to, kādu veidu tam piešķirt; viņam gribējās tā sejā ielikt visu smago, to, kas no­spiež cilvēku. Par to prātojot, galvā viņam pazibēja noslēpu­mainā augļotāja tēls, un viņš neviļus nodomāja: «Lūk, kādu man vajadzētu gleznot velnu!» Padomājiet, kā viņš izbrīnījās, kad, strādādams savā darbnīcā, reiz izdzirda klauvējam pie durvīm un pēc tam tūliņ pie viņa ienāca drausmīgais augļo­tājs. Viņš sajuta iekšējus drebuļus, kas neviļus pārskrēja pār visu augumu.

— Tu esi mākslinieks? — Bez ceremonijām viņš vērsās pie mana tēva.

— Jā, mākslinieks,—tēvs neizpratnē atbildēja, gaidīdams, kas būs tālāk.

— Labi. Uzzīmē manu portretu! Varbūt es drīz miršu, bērnu man nav, taču pavisam nomirt negribu, gribu dzīvot. Vai tu vari uzzīmēt tādu portretu, kas būtu pilnīgi kā dzīvs?

Tēvs nodomāja: «Ko vēl vairāk? Viņš pats prasās velnos manā gleznā.» Tēvs apsolījās. Abi norunāja par laiku un maksu, un tūliņ nākamajā dienā, paķēris paleti un otas, tēvs bija jau pie viņa. Augstā sēta, suņi, dzelzs durvis un aizbīdņi, lok­veidīgie logi, lādes, apsegtas ar senatnīgiem paklājiem, un, beidzot, pats neparastais saimnieks, kas nekustīgi nosēdās viņa priekšā, — tas viss atstāja dīvainu iespaidu. Logi, kā par spīti, no apakšas bija aizkrauti tā, ka ielaida gaismu tikai no aug­šas. «Velns rāvis, cik labi tagad apgaismota viņa seja!» tēvs sevī nodomāja un negausīgi ņēmās gleznot, it kā baidīdamies, ka laimīgais apgaismojums var zust. «Kas par spēku!» viņš at­kārtoja sevī. «Ja es kaut uz pusi tā uzzīmēšu, kāds viņš ir patlaban, viņš pārspēs visus manus svētos un eņģeļus; tie no­bālēs viņa priekšā! Kāds ellišķīgs spēks! Viņš man izlēks no audekla, ja tikai kaut mazliet būšu uzticīgs oriģinālam. Cik neparasti vaibsti!» Tēvs nemitīgi atkārtoja, arvien vairāk iedeg­damies, un jau pats redzēja, kā uz audekla atdzimst daži vaibsti. Taču, jo tuvāk viņš piekļuva oriģinālam, jo vairāk viņu pār­ņēma mokošas, smagas jūtas, ko pats nevarēja saprast. Lai nu kā, tomēr viņš nolēma ar burtisku precizitāti izzīmēt katru — visniecīgāko līniju un izteiksmi. Vispirms viņš noņēmās ar acīm. Šais acis bija tik daudz spēka, ka, šķiet, nav ko domāt tās uzgleznot tādas kā oriģinālā. Bet, lai vai kas, viņš apņēmās līdz pēdējam izdibināt katru sīkumu un niansi, izzināt šo acu noslēpumu . . . Taču, tiklīdz sāka iedziļināties un atdarināt tās ar otu, dvēselē atmodās tik dīvains pretīgums, iegula tik ne­izprotams smagums, ka uz laiku vajadzēja pamest darbu un tad atkal sākt no jauna. Beidzot tēvs vairs nevarēja izturēt, viņš juta, ka šīs acis ieurbjas dvēselē un saceļ tajā neaptveramu ne­mieru. Nākamajā un aiznākamajā dienā šī sajūta kļuva vēl spēcīgāka. Tēvam sametās baigi. Viņš nometa otu un kate­goriski pateica, ka vairāk negleznos. Vajadzēja redzēt, kā pie šiem vārdiem izmainījās dīvainais augļotājs. Viņš nokrita tēvam pie kājām un lūdza pabeigt portretu, sacīdams, ka no tā atka­rīgs viņa liktenis un dzīve pasaulē, ka tēvs jau ar savu otu aizskāris viņa dzīvos vaibstus un, ja viņš tos atveidos pareizi, viņa dzīvība ar pārdabiskiem spēkiem noturēsies portretā, un ka līdz ar to viņš pavisam nenomirs, ka viņam jābūt klāt šai pasaulē. No šādiem vārdiem tēvu pārņēma šausmas: vārdi šķita tik dīvaini un baigi, ka viņš pameta kā otas, tā paleti un pa galvu pa kaklu izskrēja laukā no istabas.

Doma par to urdīja viņu visu dienu un visu nakti, bet no rīta viņš saņēma no augļotāja portretu, kuru atnesa kāda sie­viete, vienīgais cilvēks, kas to apkalpoja, paziņodama, ka šās saimnieks negrib portretu, nemaksās par to neko un atsūta to viņam. Tās pašas dienas vakarā tēvs uzzināja, ka augļotājs miris un ka to pošas apglabāt pēc tā ticības ceremonijām. Tēvam tas viss šķita neizskaidrojami, dīvaini. Kopš šī laika tēva rak­sturs jūtami pārveidojās: viņam mācās virsū nemierīga, trauk­smaina sajūta, kurai pats neredzēja iemesla. Un drīz vien viņš izdarīja ko tādu, ko neviens no viņa nevarēja sagaidīt. Pirms kāda laika viena viņa mācekļa darbi sāka pievērst nelielā liet­pratēju un cienītāju pulciņa uzmanību. Tēvs šai māceklī vienmēr redzēja talantu un par to veltīja tam īpašas simpātijas. Tad pēkšņi tēvam radās skaudība pret mācekli. Neciešama kļuva visu interese un runas par šo mācekli. Beidzot, sev par lielām dusmām, viņš dabū zināt, ka viņa skolniekam piedāvāts darināt bagātai, nupat celtai baznīcai gleznu. Tas viņu galīgi nokaiti­nāja. «Nē, neļaušu šim pienapuikam triumfēt!» viņš teica. «Par agru, brāl, esi iedomājies sēdināt vecos vīrus dubļos! Paldies dievam, spēka man vēl diezgan. Gan mēs redzēsim, kurš kuru iesēdinās!» Un agrākais taisnprātīgais, dvēselē godīgais cilvēks sāka intriģēt, pret ko agrāk sajuta riebumu; viņš panāca, ka izsludināja konkursu, kurā varēja piedalīties arī citi māksli­nieki ar saviem darbiem. Pēc tam viņš ieslēdzās savā istabā un dedzīgi ķērās pie krāsām. Šķiet, gleznā viņš gribēja ielikt visus spēkus, visu sevi. Un patiesi — radās viens no viņa vis­labākajiem darbiem. Neviens nešaubījās, ka priekšroka pieder viņam. Gleznas izstādīja, un visas pārējās salīdzinājumā ar šo vienu atšķīrās kā nakts no dienas. Te pēkšņi viens no klātesoša­jiem žūrijas locekļiem, ja nemaldos, garīdznieks, izteica pie­zīmi, kas visus pārsteidza. «Mākslinieka gleznā patiesi daudz talanta,» viņš teica, «taču sejās nav svētuma; gluži otrādi, acīs ir kaut kas dēmonisks, it kā mākslinieka roku būtu vadījušas netīras jūtas.» Visi paskatījās un pārliecinājās par šo vārdu patiesību. Mans tēvs metās pie savas gleznas it kā nolūkā pār­liecināties par šo aizvainojošo piezīmi un ar šausmām redzēja, ka viņš gandrīz visām figūrām ielicis augļotāja acis. Tās skatī­jās tik dēmoniskas un satriecošas, ka viņš pats neviļus nodre­bēja. Gleznu noraidīja, un, sev par neaprakstāmām dusmām, viņam nācās dzirdēt, ka priekšroku ieguvis viņa skolnieks. Nav aprakstāmas tās trakās dusmas, ar kādām viņš atgriezās mājās. Viņš gandrīz vai piekāva manu māti, izdzenāja bērnus, salauza otas un molbertu, norāva no sienas augļotāja portretu, paprasīja nazi un lika iekurt kamīnā uguni, nolēmis to sagriezt gabalos un sadedzināt. Pie šis nodarbības viņu pārsteidza istabā ienāku­šais draugs, ari mākslinieks, taču jautrs, vienmēr ar sevi ap­mierināts cilvēks, kas netīkoja ne pēc kā tāla, jautri darīdams to, kas pagadījās, un vēl jautrāk sēzdamies pie pusdienām un dzīru galda.

«Ko tu dari, ko tu taisies dedzināt?» viņš jautāja un pie­gāja pie portreta. «Apžēliņ, tas taču ir viens no taviem labā­kajiem darbiem! Sis augļotājs nesen nomira; šī taču ir izcila glezna. Tu taču esi trāpījis naglai uz galvas, ielīdis viņam pašās acīs. Tā dzīvē nekad nav skatījušās acis, kā tās skatās tev.»

«Nu, nekas, es paskatīšos, kā tās raudzīsies ugunī,» tēvs atbildēja, pasniegdamies, lai bildi iemestu kamīnā.

«Stājies, dieva dēļ!» draugs teica, aizkavēdams viņu. «Labāk atdod man, ja jau tev tās nedod miera!»

Tēvs no sākuma pretojās, beidzot piekrita; un jautrais cil­vēks, ārkārtīgi apmierināts ar savu ieguvumu, aiznesa portretu sev līdzi.

Pēc drauga aiziešanas tēvs pēkšņi sāka justies mierīgāk. It kā kopā ar portretu būtu novēlies smagums no dvēseles. Viņš pats brīnījās par savām dusmām, skaudību un rakstura pārvēršanos. Pārdomājis savu rīcību, viņš noskuma un ne bez iekšējam skumjām teica:

«Nē, tas bija dievs, kas mani sodīja; pareizi vien ir, ka mana glezna tika apkaunota. Tā bija iecerēta, lai pazudinātu brāli. Manu otu vadīja dēmoniskas skaudības jūtas, tāpēc arī dēmoniskas jūtas atspoguļojās tajā.»

Viņš tūliņ gāja meklēt savu bijušo skolnieku, apskāva to cieši, lūdza tam piedošanu un visiem spēkiem centās nolīdzināt savu vainu. Atkal viņa darbs ritēja netraucēti, taču seju jo bieži sedza domīgums. Viņš biežāk pielūdza dievu, gremdējās domās un par ļaudīm neizteicās tik skarbi; pat viņa raupjais raksturs kļuva it kā maigāks. Drīz kāds notikums vēl vairāk viņu satricināja. Viņš jau sen nebija saticis savu draugu, kurš izlūdzās no viņa portretu. Jau bija saposies to apciemot, kad pēkšņi tas pats ienāca istabā. Pēc dažiem vārdiem un jautā­jumiem, ar kuriem abi apmainījās, tas teica:

«Nu, draugs, ne jau velti tu gribēji sadedzināt portretu. Velns viņu rāvis, tajā ir kaut kas dīvains… Mošķiem es ne­ticu, bet saki, ko gribi, tajā iemājojis nešķīsts gars.»

«Kā tā?» mans tēvs jautāja.

«Kopš pakāru portretu savā istabā, sajutu neizprotamas tieksmes… it kā gribētu kādu nogalināt. Savu mūžu neesmu pazinis bezmiegu, bet nu esmu izbaudijis ne vien bezmiegu, man rādās tādi sapņi… nemaz nemāku pateikt, vai tie ir sapņi vai kas cits: it kā lietuvēns žņaugtu, un visu laiku rēgojas nolādētais vecis. Vārdu sakot, nevaru izstāstīt savas sajūtas. Nekas tāds ar mani nav bijis. Visas šīs dienas kā dulns esmu klaiņājis: mani māc bailes, gaidu kaut ko nelabu. Jūtu, ka nevienam nevaru pateikt priecīga un sirsnīga vārda, it kā man blakus atrastos spiegs. Un tikai pēc tam, kad portretu atdevu radiniekam, kurš pēc tā uzplijās, sajutu, ka man it kā akmens nokritis no pleciem. Kā redzi, atkal esmu .k|uvis jautrs. Nu, vai zini, draugs, tu esi uzmālējis velnu!»

Šo stāstu mans tēvs uzklausīja ar neatslābstošu uzmanību un beidzot jautāja:

«Un portrets tagad ir pie tava radinieka?»

«Kur nu pie radinieka! Neizturēja,» jautrais mākslinieks atbildēja, «jādomā, tajā iemitinājusies augļotāja dvēsele: viņš lec laukā no ietvara, staigā pa istabu; un to, ko stāsta radi­nieks, ar prātu nemaz nevar aptvert. Es viņu noturētu par jukušu, ja daļēji pats ko tādu nebūtu izbaudījis. Viņš to pārdeva kādam gleznu kolekcionāram, un tas arī nav izturējis un atkal kādam iegrūdis.»

Šis stāsts atstāja spēcīgu iespaidu uz manu tēvu. Viņš ne pa jokam sāka domāt, kļuva grūtsirdīgs un beidzot pilnīgi pār­liecinājās, ka viņa ota noderējusi sātanam par ieroci, ka daļa no augļotāja dzīves patiesi pārgājusi portretā un tagad neliek ļaudīm miera, iedvesdama ellišķīgas tieksmes, novezdama māk­slinieku no ceļa, radīdama drausmīgas greizsirdības mokas u.t. jpr., t. jpr. Trīs pēc tam notikušās nelaimes, trīs pēkšņās nā­ves— sievas, meitas un mazgadīgā dēla nāvi, viņš uzskatīja sev par debesu sodu un apņēmās katrā ziņā pamest laicīgo dzīvi. Tikko man apritēja deviņi gadi, viņš mani iekārtoja Mākslas akadēmijā un, norēķinājies ar saviem parādniekiem, aizgāja uz kādu vientuļu klosteri, kur drīz vien kļuva par mūku. Ar stingro dzīvi un nenogurdināmu visu klostera likumu ievērošanu viņš pārsteidza brāļus. Klostera priekšnieks, uzzinā­jis, ka viņš ir mākslinieks, pieprasīja, lai uzglezno galveno svētbildi baznīcā. Taču pazemīgais brālis kategoriski atteicās, ka esot necienīgs ķerties pie krāsām, ka šā ota esot apgānīta, ka ar darbu un lieliem upuriem vispirms vajagot šķistīt dvē­seli, lai būtu cienīgs ķerties pie tāda darba. Piespiest viņu negribēja. Viņš pats visiem spēkiem vēl pastiprināja klostera dzīves stingrību. Beidzot ari tā viņam šķita nepietiekami stingra. Ar klostera priekšnieka svētību viņš aizgāja tuksnešainā vietā, lai būtu pavisam viens. Tur no koku zariem viņš uzcēla sev celli, pārtika no nevārītām saknēm, pārnēsāja no vienas vietas uz otru akmeņus, no saules lēkta līdz rietam stāvēja vienā un tai pašā vietā pret debesīm paceltām rokām, nemitīgi skaitī­dams lūgsnas. Vārdu sakot, visādi pārbaudīja savu pacietību un neaptveramo pašuzupurēšanos, kam piemērus var atrast vienīgi svētajo dzīves stāstos. Tā viņš ilgi — vairākus gadus no vietas mērdēja savu miesu, stiprinādams to vienīgi ar lūgsnu dzīvi­nošo spēku. Beidzot kādu dienu viņš atnāca uz klosteri un ap­ņēmīgi teica priekšniekam: «Tagad esmu gatavs. Ja dievam labpatiks, es veikšu savu darbu!» Viņa izvēlētais sižets bija Jēzus piedzimšana. Veselu gadu viņš nostrādāja pie tā, ne­iziedams no savas celles, pārtikdams ar mazu drusku liesas barības, nemitīgi pielūgdams dievu. Pēc gada glezna bija ga­tava. Tas patiesi bija krāsu brīnums. Jāteic, ka ne brāļiem, ne priekšniekam nebija lielas jēgas glezniecībā, taču visus pār­steidza figūru neparastais svētums. Dievišķās pazemības un lēnprātības izteiksme sejā visušķīstajai mātei, kura bija no­liekusies pār bērnu, dziļais saprāts dievišķā mazuļa acis, kuras it kā kaut ko saskatīja tālē, svinīgais klusums, kādu ieturēja no dievišķā brīnuma pārsteigtie, pie viņa kājām nokritušie austrumu zemes gudrie, un, beidzot, svētais, neizsakāmais klu­sums, kas apņēmis visu gleznu, — tas viss pauda tādu saskaņotu spēku un varenu skaistumu, ka iespaids bija maģisks. Visi brāļi nokrita uz ceļiem jaunās svētbildes priekšā, un aizkustinā­tais priekšnieks teica: «Nē, cilvēks nespēj ar cilvēciskas mākslas palīdzību vien uzgleznot tādu gleznu; svētais, augstākais spēks vadījis tavu roku, un debesu svētība ir nolaidusies pār tavu darbu.»

Tobrīd es beidzu mācības Akadēmijā, ieguvu zelta medaļu un kopā ar to priecīgas cerības par ceļojumu uz Itāliju lielāko divdesmitgadīga mākslinieka sapni. Man vienīgi atlika atvadīties no tēva, no kura biju šķirts jau divpadsmit gadu. Jāatzīstas, pat viņa izskats sen jau bija izzudis no atmiņas. Biju jau šo to dzirdējis par tēva dzīves skarbo svētumu un laikus iedomājos satikt izdēdējušu vientuļnieku, kam pasaulē viss ir svešs, kas zina tikai savu celli un lūgšanas, kas nonīcis un izžuvis no mūžigā gavēņa un nomodas. Bet cik pārsteigts es biju, kad manā priekšā nostājās skaists, gandrīz dievišķīgs sirmgalvis! Viņa sejā nemanīja panīkuma pēdas: tā laistījās debesu prieka gaismā. Sniegbaltā bārzda un smalkie, gandrīz gaisīgie mati tādi paši sudraboti izklaidus krāšņi krita uz krū­tīm no melnā svārka ieloka līdz pašam valgam, kas sajoza viņa trūcīgo mūka apģērbu; taču visvairāk mani pārsteidza vārdi un domas par mākslu, kurus dzirdēju no viņa lūpām un kurus, atzīstos, ilgi glabāšu dvēselē, un no visas sirds vēlos, lai ik­viens mans mākslas brālis darītu to pašu.

«Es gaidīju tevi, mans dēls,» viņš teica, kad es piegāju, lai viņš svētītu. «Tavā priekšā pavēries ceļš, pa kuru turpmāk ritēs tava dzīve. Tavs ceļš ir skaidrs, nenovērsies no tā. Tev ir talants; talants ir dieva visdārgākā dāvana — nepazudini to! Izpēti, iepazīsti visu, ko redzi, pakļauj visu otai, taču visā proti atrast iekšēju domu un visvairāk centies saprast radības augsto noslēpumu. Svētīts ir izredzētais, kas to apguvis. Tādam nav zemu priekšmetu dabā. Niecīgajā mākslinieks jaunradltājs ir tikpat liels kā lielā; nicināmajā viņam nav nicinājuma, jo tajā neredzami vīd daiļā radītāja dvēsele un nicināmais jau ieguvis diženu izteiksmi, tāpēc ka gājis caur viņa dvēseles šķīstītavu. Dievišķo debesu paradīzi cilvēks var nomanīt mākslā, un tāpēc vien tā ir par visu augstāka. Un, tā kā svinīgais miers ir augstāks par katru pasaulīgo zūdlšanos, radīšana ir augstāka par postī­šanu; tā kā tikai vienas skaidras dvēseles eņģelis ir augstāks par visiem sātana neskaitāmajiem spēkiem un lepnajām kaislī­bām, tad visu augstāks pasaulē ir tas, ko veido māksla. Tai visu ziedo un kvēli iemīli! Nevis ar kvēli, kas izdveš zemu iekāri, bet ar klusu debess kaisli; bez tās cilvēks nespēj pa­celties no zemes un nevar sniegt mierinājuma brīnišķīgās ska­ņas. Jo visa nomierinājumam un samierinājumam pasaulē no­laižas mākslas augstais veidojums. Tas nevar ieviest dvēselē kurnēšanu, bet gan ar skanošu lūgsnu mūžīgi tiecas uz dievu. Bet ir brīži, tumši brīži…»

Viņš apklusa, un es pamanīju, ka pēkšņi apmiglojas viņa gaišā seja, it kā tai uzpeldējis acumirklīgs mākonis.

«Ir manā dzīvē kāds notikums,» viņš teica. «Līdz šim nesa­protu, kas bija tas dīvainais vīrs, kura portretu es zīmēju. Tā patiesi bija elles parādība. Zinu, pasaule noliedz velna eksis­tenci, un tāpēc nerunāšu par to. Vienīgi teikšu, ka es ar rie­bumu to gleznoju un tobrīd nejutu nekādu mīlestību uz savu darbu. Gribēju sevi ar varu pakļaut un bezjūtīgi, visu noslāpējis, būt uzticīgs dabai. Tas nebija mākslas darbs, un tāpēc jūtas, kas visus aptver, to skatot, ir jau dumpīgas, uzbudinošas jū­tas— tās nav mākslinieka jūtas, jo mākslinieks arī satraukumā izstaro mieru. Man stāstīja, ka šis portrets ejot no rokas rokā un viešot nomācošu sajūtu, izraisot māksliniekā skaudību, drūmu naidu pret brāli, niknas alkas vajāt un apspiest citus. Lai tevi visuaugstais sarga no šīm kaislībām! Nav par tām drausmīgāku. Labāk paciest iespējamo vajāšanas rūgtumu nekā kādam nodarīt kaut niecīgu vainu. Glāb savu dvēseles skaidrību!

Kam ir dots talants, tam dvēselē jābūt par visu skaidrākam. Kādam citam piedos daudz ko, bet viņam nepiedos. Ja cilvēkam, kas iznācis no mājas gaišās svētku drānās, ritenis uzšļakstīs tikai vienu dubļu traipu, to tūliņ ielenks visi ļaudis, rādīs uz viņu ar pirkstiem un spriedelēs par to, ka viņš ir netirigs, turpretī tie paši ļaudis nepamana daudz traipu citiem garām­gājējiem, kas ģērbušies darbdienas drēbēs. Jo uz darbdienas drēbēm traipi nav pamanāmi.»

Viņš mani svētīja un apskāva. Nekad mūžā neesmu bijis tik augsti pacelts. Svētlaimīgi — vairāk nekā ar dēla jūtām es piekļāvos pie viņa krūtīm un noskūpstīju viņa sudrabainos, izrisušos matus. Asara pamirdzēja viņa acīs.

«Izpildi, mans dēls, vienu manu lūgumu,» viņš teica atvado­ties. «Varbūt tev gadīsies kaut kur ieraudzīt šo portretu, par kuru tev stāstīju. Tu uzreiz to pazīsi pēc neparastajām acīm un acu nedabiskās izteiksmes; par katru cenu iznīcini šo por­tretu …»

Spriediet paši, vai es varēju nezvērēt, ka izpildīšu šādu lūgumu. Veselu piecpadsmit gadu laikā man nav gadījies sa­stapt neko tādu, kas kaut mazliet atgādinātu to portretu, ko aprakstīja mans tēvs, kad uzreiz šeit ūtrupē…

Te mākslinieks, nepateicis līdz galam, pavērsa acis uz sienu nolūkā vēlreiz paskatīties uz portretu. To pašu kustību acumirklī izdarīja visi, meklējot ar acīm neparasto portretu. Taču, par lieliem brīnumiem, tā vairs nebija pie sienas. Neskaidra mur­doņa un troksnis pārskrēja pār baru, un pēc tam skaidri at­skanēja vārdi: «Nozagts!» Kāds jau bija paspējis to noraut, izmantodams uzmanību, ar kādu ļaudis klausījās nostāstu. Ilgi visi klātesošie brīnījās, nezinādami, vai viņi patiesi redzējuši šīs neparastās acis vai arī tā bijusi vīzija, kas noplaiksnijusies viņiem priekš acīm, kas piepūlētas, ilgi aplūkojot vecas gleznas.

1842