Pēterburgas stāsti

šinelis

Departamentā, kas pārzināja . . . taču labāk neminēt, kādā īsti departamentā. Nav nekā negantāka par visāda veida de­partamentiem, pulkiem, kancelejām un, vārdu sakot, visāda veida ierēdņu kārtas ļaudīm. Tagad jau kurš katrs uzskata, ka viņa personā tiek aizvainota visa sabiedrība. Stāsta, ka visai nesen no kāda — neatceros, kuras pilsētas, — apriņķa policijas priekšnieka ienācis lūgums, kurā viņš skaidri iz­klāsta, ka valdīšanas nolikumi iet postā un ka viņa svētais vārds top nelietīgi velti valkāts. Par pierādījumu viņš lūgumam pievienojis jo biezu nez kāda romantiska sacerējuma sējumu, kurā ik pēc desmit lappusēm parādās apriņķa policijas priekš­nieks— vietumis pat pilnīgi iereibušā stāvoklī. Tātad, lai iz­vairītos no dažādām nepatikšanām, departamentu, par kuru būs runa, labāk dēvēsim par kādu departamentu. Tātad kādā de­partamentā kalpoja kāds ierēdnis, nevar teikt, ka ļoti ievēro­jams ierēdnis, pamaza auguma, mazliet bakurētains, mazliet

pasarkans, pēc izskata pat tā kā mazliet tuvredzīgs, ar nelielu plikumu virs pieres, ar grumbām ap vaigiem un tādu sejas krāsu, ko mēdz apzīmēt par hemoroidālu… Ko lai dara! Vai­nīgs Pēterburgas klimats. Pēc dienesta pakāpes (jo pie mums vispirms jāmin dienesta pakāpe) viņš bija tas, ko dēvē par mūžīgo titulārpadomnieku, par kuru, kā zināms, līdz apnikumam zobojušies un ņirgājušies dažādi rakstnieki, kuriem piemīt slavējamais paradums uzkrist tiem, kas nevar atkosties. Ierēdņa uzvārds bija Bašmačkins. Jau no paša vārda redzams, ka tas savā laikā cēlies no kurpes1 ; taču, kad, kurā laikā un kādā veidā tas cēlies no kurpes, par to nekas nav zināms. Ir tēvs, ir vectēvs un pat svainis, un itin visi Bašmačkini valkāja zā­bakus, kuriem tikai reizes trīs gadā piesita jaunas pazoles. Vārds viņam bija Akakijs Akakijevičs. Varbūt lasītājam tas liksies mazliet dīvains un sameklēts, taču varu apgalvot, ka to nepavisam nemeklēja, bet paši par sevi sagadījās tādi apstākļi, ka nekādi nebija iespējams dot citu vārdu, un tas notika, re­dziet, tā: piedzima Akakijs Akakijevičs naktī, ja vien atmiņa mani neviļ, uz 23. martu. Nelaiķe māmiņa, ierēdņa sieva un ļoti krietna sieviete, kā pieņemts, gatavojās bērnu nokristīt. Māmiņa vēl gulēja gultā iepretim durvīm, un pa labi roki stāvēja kūms, pārlieku jauks cilvēks, Ivans Ivanovičs Jeroškins, kas kalpoja senātā par galda priekšnieku, un kūma, iecirkņa oficiera sieva, neparasti tikumīga sieviete, Arina Semjonovna Belobruškova. Nedēļniecei ieteica pēc sirds patikšanas izvēlē­ties kādu no trim vārdiem — Mokija, Sosija vai arī nosaukt bērnu svētā mocekļa Hozdazata vārdā. «Nē,» nelaiķe nodomāja, «šie vārdi visi tādi vien, ka ne šis ne tas.» Lai viņai iztaptu, atšķīra kalendāru citā vietā; tur atkal bija trīs vārdi: Trifilijs, Dula un Varahasijs. «Tīrā sodība,» vecā sieva noteica, «kas tie par vārdiem, nudien, savu'mūžu tādus neesmu dzirdējusi! Bijis nu vēl Varadats vai Varuhs, bet, skat, — Trifilijs un Varaha­sijs.» Pāršķīra vēl lappusi — tur lasāms: Pavsikahijs un Vahti- sijs. «Nu, es jau gan samanu,» vecā sieva sacīja, «acīmredzot tāds viņa liktenis. Ja jau tā, lai tad labāk saucas tāpat kā viņa tēvs. Tēvs bija Akakijs, lai tad arī dēls būtu Akakijs.» Tā arī radās Akakijs Akakijevičs. Bērnu nokristīja, pie tam viņš sāka raudāt un tā izvaikstīja seju, it kā nojaustu, ka būs titulārpa- domnieks. Redzat, tā tas viss notika. Mēs to pastāstījām tālab, lai lasītājs varētu pats pārliecināties, ka tas viss notika aiz pilnīgas nepieciešamības un dot citu vārdu nekādi nebija iespē­jams. Kad un kurā laikā viņš iestājies departamentā un kas

' Bauimak fkriev.) — kurpe.

viņu tur iekārtojis, to neviens vairs nevarēja atcerēties. Lai cik mainījās direktoru un visādu priekšnieku, viņu allaž redzēja vienā un tai pašā vieta, tai pašā stāvoklī, tai pašā amatā, tai pašā rakstu darbu ierēdņa postenī, tā ka vēlāk radās pārliecība, ka viņš acīmredzot tā jau nācis pasaulē pilnīgi gatavs — vic- mundieri un ar pliku pauri. Departamentā viņam neizrādīja nekādu cieņu. Durvju sargi ne tik vien nepiecēlās kājās, kad viņš gāja garām, bet pat neskatījās uz viņu, it kā caur pie­ņemamo istabu būtu lidojusi gluži parasta muša. Priekšnieki pret viņu izturējās tā vien kā salti un despotiski. Sāds tāds galda priekšnieka palīgs ar grūšanu pagrūda viņam zem deguna papīrus, nepateicis pat «pārrakstiet» vai arī «redziet, te ir jauks, interesants rakstiņš», vai vēl kaut ko patīkamu, kā to mēdz darīt pieklājīgās darbavietās. Un viņš ņēma, paskatījies tikai uz papīru, pat nepalūkojies, kas viņam to noliek priekšā un vai tam maz ir šādas tiesības. Viņš ņēma un tūliņ uz vietas ķērās pie rakstīšanas. Jaunie ierēdņi zobojās un trina mēles gar viņu kā vien mācēdami, ar visu savu kancelejisko asprā­tību, turpat, viņam klāt esot, melsa par viņu dažādus izdomā­tus niekus, par viņa saimnieci, septiņdesmit gadus vecu veceni, stāstīja, ka ta viņu sitot, taujāja, kad viņiem būšot kāzas, bār­stīja viņam uz galvas papīra plūksnas, teikdami, ka tas esot sniegs. Taču Akakijs Akakijevičs uz to neatbildēja ne puš­plēsta vārda, it kā neviena tur nebūtu; tas pat nekādi neietek­mēja viņa darbošanos: ar visām šīm apnicīgajām valodām viņš vēl nebija pieļāvis rakstā nevienu kļūdu. Tikai, ja nu joks kļuva pārlieku neciešams — kad viņam grūstīja elkoni, traucē­dami darīt darāmo, — viņš palaikam izteica: «Lieciet jel mani mierā — kāpēc jūs man darāt pāri?» Un kaut kas dīvains ieska­nējās šais vārdos un balsī, kādā tie tika teikti. Tanī jaudās kaut kas tāds, kas tik ļoti raisīja žēlumu, ka viens jauns cil- ēks, kas nesen bija iestājies darbā un pēc citu priekšzīmes at­ļāvies par viņu pasmieties, pēkšņi kā dzelts aprāvās, un kopš šā laika tam viss it kā pārvērtās un parādījās citā gaismā. Kaut kāds pārdabisks spēkp atgrūda viņu no biedriem, ar kuriem viņš bija iepazinies, uzskatīdams tos par pieklājīgiem augstāko aprindu ļaudīm. Un vēl ilgi pēc tam pašos jautrākajos brīžos viņš pēkšņi šķita redzam maza auguma ierēdnīti ar plikumiņu virs pieres, ar aizkustinošajiem vārdiem «lieciet jel mani mierā — kāpēc jūs man darāt pāri» — un šais aizkustinošajos vārdos skanēja citi vārdi: «Es esmu tavs brālis.» Un nabaga jaunais cilvēks piesedza ar roku acis un vēlāk daudzkārt savā mūžā nodrebēja, redzēdams, cik daudz cilvēkā mīt necilvēcī­bas, cik daudz negantas rupjības slēpjas izsmalcinātajā un izglītotajā labāko aprindu uzvedīgumā un — ak dievs! — pat tai cilvēkā, ko sabiedrībā atzīst par cildenu un godīgu.

Diez vai vēl kur varētu sameklēt cilvēku, kas tik ļoti būtu nodevies savam amatam. Vēl vairāk: viņš kalpoja dedzīgi, nē, viņš kalpoja ar milestību. Tur, šai pārrakstīšanā, viņam aino- jās kaut kāda daudzveidīga un tīkama pasaule. Tīksme plaiksnī­jās viņa sejā; daži burti bija viņa mīluļi, un, nonācis pie tiem, viņš it kā pārvērtās: gan klusu smējās, gan mirkšķināja acīm, gan piepalīdzēja ar lūpām, tā ka viņa sejā, šķiet, varēja iz­lasīt ikkatru burtu, ko uz papīra vilka viņa spalva. Ja samērīgi ar viņa centību viņam izsniegtu apbalvojumus, tad viņš, sev pašam par brīnumu, būtu varbūt ieticis pat valsts padomniekos; taču viņš, kā izteicās asprāši, viņa biedri, bija izkalpojis tikai cilpiņu pogcaurumā un iedzīvojies krustu sāpēs. Nevar tomēr sacīt, ka viņam netiktu veltīta gluži nekāda uzmanība. Kāds direktors, būdams labs cilvēks un vēlēdamies viņu atalgot par ilgo kalpošanu, pavēlēja dot viņam kaut ko svarīgāku nekā parastā pārrakstīšana; proti, no jau izlemtas' lietas viņam lika izgatavot iesniegumu kādai citai iestādei; vajadzēja tikai pār­grozīt uzrakstu titullapā un vietumis pārmainīt darbības vārdus no pirmās uz trešo personu. Tas viņam sagādāja tādu piepūli, ka viņš pilnīgi nosvīda, berzēja pieri un pēdīgi pateica: «Nē, labāk jau dodiet man kaut ko pārrakstīt!» Kopš tās reizes viņu atstāja uz visiem laikiem pie pārrakstīšanas. Ārpus šās pār­rakstīšanas, šķiet, viņam nekas neeksistēja. Par savām drēbēm viņš nemaz nebēdāja: vicmundieris viņam nebija vairs zaļš, bet tādā kā rūsgani palsā krāsā. Apkaklīte šauriņa, zema, tā ka viņa kakls, kaut arī nebija nekāds garais, izslējies pāri ap­kaklītei, izskatījās neparasti garš — kā tiem ģipša kaķēniem ar grozāmām galvām, kurus veseliem desmitiem nēsā apkārt krievu ārzemnieki. Un allaž viņa vicmundierim bija kaut kas pielipis: vai nu siena šķipsniņa, vai kāds diega galiņš; turklāt viņam piemita īpaša māka, ejot pa ielu, pakļūt zem loga tieši tobrīd, kad pa to meta laukā visādu drazu, un tāpēc viņš mūždien aiznesa uz savas platmales meloņu un arbūzu mizas un citus tādus krikumus. Ne reizi mūžā viņš nebija pievērsis uzmanību tam, kas diendienā notiek uz ielas un uz ko, zināms, arvien palūkosies viņa amata brālis, jaunais ierēdnis, kura ņiprā ska­tiena vērīgumam nepaslīdēs garām pat tas, ja otrpus ietves kādam atirusi bikšu saitīte, kas vienmēr izraisa viņa sejā viltīgu smīnu.

Taču Akakijs Akakijevičs, ja arī skatījās uz ko, tad visur redzēja savas tīrās, līdzenā rokrakstā rūpīgi uzrakstītās rin­diņas, un varbūt tikai, ja nez kur gadījies zirga purns uzgula

viņam uz pleca un no nāsīm uzpūta viņa vaigam vēja šalti,— tikai tad viņš pamanīja, ka atrodas nevis rindiņas vidū, bet drīzāk gan ielas vidū. Pārnācis mājās, viņš tūda| sēdās pie galda, uz ātru roku strēba savus kāpostus un ēda vērša gaļas gabalu ar sīpoliem, nepavisam nemanīdams, kā tie garšo, ēda to visu kopā ar mušām un ar visu, ko dievs tobrīd uzsūtīja. Pamanījis, ka vēders sāk uzpūsties, cēlās no galda, salūkoja tintes pudelīti un sāka pārrakstīt līdzpaņemtos papīrus. Ja tur­pretim tādu negadījās, viņš tīšuprāt — tīra prieka pēc izgatavoja norakstu sev pašam, it īpaši, ja papīrs bija izcils ne jau ar savu stila daiļumu, bet ar to, ka adresēts kādai jaunai vai svarīgai personai.

Pat tais stundās, kad pilnīgi apdziest Pēterburgas pelēkās debesis un visi ierēdņu ļaudis paēduši pusdienas, kā kurš varē­dams, saskaņā ar saņemamo algu un paša iegribu, kad visi jau atpūtušies pēc spalvu čirkstināšanas departamentā, pēc skraidī­šanas, pēc saviem un citu nepieciešamajiem darbiem un visa ko labprātīgi un pat vairāk, nekā vajadzīgs, uzņemas nerimtī­gais cilvēks, kad ierēdņi steidz atlikušo laiku veltīt baudai: kas mundrāks, traucas uz teātri, dažs iziet uz ielas pakavēt laiku, vērojot šādas tādas sieviešu cepureles, cits dodas uz viesībām šķiest vaļas brīdi komplimentos kādai glītai meičai, nelielās ierēdņu saimes zvaigznei, dažs cits — un tas gadās vis­biežāk — vienkārši iegriežas pie sava darbabiedra ceturtajā vai trešajā stāvā divās nelielās istabiņās ar priekšnamu un virtuvi un zināmām pretenzijām uz modernu iekārtojumu, ar lampu vai citu kādu lietiņu, kas maksājusi daudzus upurus, atteik­šanos no pusdienām, no izpriecām; īsi sakot, pat tai laikā, kad visi ierēdņi izklīst pa savu paziņu mazajiem dzīvoklīšiem sa- spēlēt ātrā vista partiju, iedzerdami pa malkam no tējas glāzes, piekožot lētus sausiņus, vilkdami dūmu no gariem čubukiem, kārtis dalot, stāstīdami dažu labu tenku, kas ievazāta no aug­stākās sabiedrības, no kuras krievu cilvēks nekad un nekādos apstākļos nespēj atteikties, vai pat, ja nav ko runāt, lieku reizi pārstāstīdami mūžīgo anekdoti par komandantu, kuram atnākuši ziņot, ka Falkonē monumenta zirgam nocirsta aste, — vārdu sakot, pat tad, kad ikviens rauga izklaidēties, Akakijs Akakijevičs nenodevās nekādām izpriecām. Neviens nevarēja sacit, ka būtu viņu kādreiz redzējis kādās viesībās. Izrakstījies pēc sirds patikšanas, viņš likās gulēt, jau iepriekš smaidīdams, domājot par rītdienu: ko gan dievs dos pārrakstīt rīt? Tā mie­rīgi ritēja dzīve cilvēkam, kas, saņemdams četri simti rubļu algas, prata būt apmierināts ar savu likteni, un būtu varbūt aizritējusi līdz sirmam vecumam, ja nebijis dažādu likstu, kas pakaisītas dzīves ceļā ne tikai titulārpadomniekiem vien, bet pat slepenpadomniekiem, īsteniem un galma, un visvisādiem citiem padomniekiem, pat tiem, kuri nevienam padomus nedod un paši ne no viena tos nepieņem.

Pēterburgā ir kāds spēcīgs ienaidnieks visiem, kas saņem četri simti rubļu algas gadā vai aptuveni tik daudz. Šis ienaid­nieks nav neviens cits kā mūsu ziemeļu sals, kaut gan, starp citu, mēdz arī apgalvot, ka tas esot ļoti veselīgs. Ap pulksten deviņiem no rīta, tieši tai stundā, kad ielas pildās ar ierēdņiem, kas dodas uz departamentu, tas sāk dalīt tik stiprus un dzēlīgus knipjus pa visiem deguniem bez izšķirības, ka nabaga ierēdņi tiešām nezina, kur tos grūst. Šai laikā, kad pat tiem, kas ieņem augstākus amatus, sals kniebj pierē, tā ka asaras sprāgst no acīm, nabaga titulārpadomnieki dažkārt ir gluži neaizsargāti. Vienīgais glābiņš ir — izdilušajā šinelītī cik iespējams ātrāk noskriet piecas sešas iel is un tad krietni pamīņāties šveicara istabiņā, līdz atkusis visas pa ceļam sasalušās spējas un dotumi amata pienākumu veikšanai. Akakijs Akakijevičs kopš kāda laika sāka manīt, ka viņam tā kā sevišķi stipri svilina muguru un plecu, kaut gan viņš centās iespējami ātri noskriet vaja­dzīgo ceļa gabalu. Pēdīgi viņš iedomājās, vai tikai vaina nebū­šot šinelī. Mājās to labi aplūkojis, viņš atklāja, ka divās trijās vietās, proti, uz muguras un pleciem, tas izdilis kā siets, vad­mala tiktāl sadrimējusi, ka spīd cauri, un odere izšķīdusi. Jā­zina, ka arī Akakija Akakijeviča šinelis bija ierēdņu zobgalības priekšmets; to pat neapzīmēja vairs ar cēlo šineļa vārdu, bet bija iedēvējuši par kapotu. Patiesībā tas bija kaut kā dīvaini ierīkots: apkakle tam gadu no gada saruka mazāka un mazāka, jo tika izlietota citu tā daļu pielāpīšanai. Lāpījums neliecināja par drēbnieka māku un bija iznācis tiešām kumurains un ne­glīts. Noskaidrojis, kas par vainu, Akakijs Akakijevičs nolēma, ka šinelis būs jāaiznes pie drēbnieka Petroviča, kas dzīvoja kaut kur ceturtajā stāvā pa sētspuses kāpnēm un, kaut arī bija vienacis un viscaur bakurētainu seju, diezgan sekmīgi laboja gan ierēdņu, gan arī visādas citas bikses un frakas, protams, kad pats bija skaidrā prātā un tam galvā neperinājās kādi citi nodomi. Par šo drēbnieku, protams, nebūtu daudz ko runāt, taču, tā kā ir pieņemts, ka stāstā jebkuras personas raksturam jābūt pilnīgi skaidri ie/.īmētam, tad, neko darīt, dodiet vien šurp arī Petroviču. Agrāk viņu sauca vienkārši par Grigoriju un viņš bija kāda lielkunga dzimtcilvēks; par Petroviču viņš sāka saukties kopš tā laika, kad bija saņēmis brīvlaišanas grāmatu un pasācis diezgan stipri iedzert pa visādiem svētkiem, vispirms pa lieliem, bet vēlāk jau bez jebkādas izšķirības pa visiem baznīcas svētkiem, kas vien kalendārā atzīmēti ar krus­tiņu. Sai ziņā viņš palika uzticīgs tēvu tēvu paražām un strīdos ar sievu saukāja viņu par pasaulīgu sievieti un vācieti. Tā kā jau ieminējāmies par sievu, tad vajadzēs ari par viņu pateikt pāris vārdu; diemžēl par viņu nekas liels nav zināms, varbūt tikai tik daudz, ka Petrovičam ir sieva, valkā pat aubi, nevis lakatiņu; taču ar skaistumu, šķiet, viņa nevarēja lepoties; sa­stopot viņu cejā, vienīgi gvardes zaldāti mēdza ielūkoties viņai zem aubes, noskurinājuši ūsas un palaiduši kaut kādu īpašu izsaucienu.

Iedams augšā pa kāpnēm, kas veda uz Petroviča dzīvokli un — teiksim vien patiesību — bija caur un cauri iesvaidītas ar ūdeni, samazgām un piesātinātas ar to sīvo smaku, kas kož acīs un, kā zināms, sīksti turas visās Pēterburgas namu sēts­puses kāpnēs, iedams augšā pa šīm kāpnēm, Akakijs Akaki­jevičs sāka jau pārdomāt, cik gan PetroVičs prasīs, un klusībā noņēmās nedot vairāk par diviem rubļiem. Durvis bija vaļā, jo saimniece, cepdama sazin kādu zivi, bija pielaidusi virtuvi tik pilnu dūmiem, ka pat tarakāni vairs nebija saredzami. Akakijs Akakijevičs izgāja cauri virtuvei, pašas saimnieces nepamanits, un pēdīgi nonāca istabā, kur ieraudzīja Petroviču, kas sēdēja uz plata, nekrāsota koka galda, sakrustojis sev apakšā kājas tīri kā turku pašā. Kājas, kā parasti, drēbniekiem sēžot pie darba, bija basas. Vispirms dūrās acīs lielais pirksts, ko Akakijs Akakijevičs labi pazina, ar tādu kā sakropļotu nagu, kas bija biezs un ciets kā bruņurupuča bruņas. Kaklā Petrovičam karā­jās zīda un citu diegu šķetere un uz ceļiem bija izplāts kāds pagalam nonēsāts apģērba gabals. Viņš jau labu brīdi vēra diegu adatā, nevarēja trāpīt un tāpēc gaužām sirdījās uz tumsu un pat uz pašu pavedienu, pusbalsī pukodamies: «Nelien, ne­gantnieks! Nomocījis tu mani esi, nelietis tāds!» Akakijam Akakijevičam bija nepatīkami, ka ieradies tieši šai brīdi, kad Petrovičs dusmojas: viņam labāk patika Petrovičam kaut ko pasūtīt tādā reizē, kad pēdējais bija mazliet iesviķojies vai, kā mēdza izteikties viņa sieva, — «pielējies sīvā, vienacis velns!». Tādā stāvoklī Petrovičs parasti ļoti labprāt piekāpās un bija visādi ar mieru, ikreiz pat klanījās un tencināja. Tiesa, pēc tam nāca sieva, gauzdamās, ka vīrs, sak, bijis pilnā un tāpēc lēti paņēmies šūt; taču tad dažkārt piesvied desmitkapeiku — un viss kārtībā. Turpretim pašlaik Petrovičs, likās, bija skaidrā prātā un tāpēc strups, nepiekāpīgs, un tīkoja uzsist velns zina kādu cenu. Akakijs Akakijevičs to uzreiz noskārta un jau gri­bēja, kā mēdz sacīt, griezt ilksis atpakaļ, taču bija jau par vēlu. Petrovičs ļoti vērīgi piemiedza uz viņu savu vienīgo aci, un Akakijs Akakijevičs neviļus izteica: «Sveiks, Petrovič!» — «Vēlu veselību, cienītais kungs,» atsaucās Petrovičs un pa­šķielēja uz Akakija Akakijeviča rokām, raudzīdams noskatīt, kāda veida guvumu tas nes.

«Es, rau, pie tevis, Petrovič, tā teikt…» Jāzina, ka Akakijs Akakijevičs mēdza izteikties galvenokārt ar prepozīcijām, adverbiem un, beidzot, ar tādām partikulām, kuras itin neko nenozīmē. Ja turklāt bija kārtojams kas visai grūts, tad viņam piemita paradums teikumu pat nemaz nepabeigt, tā ka ļoti bieži, uzsācis valodu ar vārdiem «tas tiešām pilnīgi, tā teikt…», tālāk vairs netika, pats aizmirsa, domādams, ka jau visu izteicis.

«Kas tad būtu?» Petrovičs apjautājās un tai pašā laikā ar savu vienīgo aci nopētīja visu viņa vicmundieri no apkakles līdz piedurknēm, mugurai, ļipām un pogcaurumiem, kas viss viņam bija labi pazīstams, jo bija viņa paša roku darbs. Tāds jau drēbniekiem paradums: tas ir pirmais, ko viņi satiekoties mēdz darīt.

«Tad es, rau, Petrovič, tā teikt… šinelis, sacīt, vadmala … vai redzi, visās citās vietās pavisam stipra, mazlietiņ pieputējusi gan, un liekas, ka vai būtu veca, bet nemaz nav veca, tikai, rau, vienā vietā mazliet, tā teikt… uz muguras un vēl, rau, uz viena pleca mazliet padilusi, un, rau, uz tā pleca mazlietiņ — redzi, tas arī viss. Un darba nav daudz…»

Petrovičs paņēma kapotu un vispirms izklāja to uz galda, ilgi pētīja, nogrozīja galvu un pasniedzās ar roku uz palodzi pēc apaļas tabakdozes ar kaut kāda ģenerāļa ģīmetni — kāda īsti, nav zināms, jo tai vietā, kur vajadzēja atrasties sejai, ar pirkstu bija izbakstīts caurums un pēc tam aizlipināts ar četr­stūrainu papīra gabaliņu. Iešņaucis tabaku, Petrovičs izpleta kapotu rokās un aplūkoja pret gaismu, un atkal nogrozīja galvu. Tad viņš pagrieza kapotu ar oderi uz āru un vēlreiz nogrozija galvu, vēlreiz nocēla vāciņu ar ģenerāli, kas bija aizlipināts ar papīriņu, un, ierāvis nāsīs šņaucienu, aiztaisīja un noglabāja tabakdozi un pēdīgi pateica:

«Nē, nevar izlabot: trūcīga garderobe!»

Akakijam Akakijevičam pie šiem vārdiem nodrebēja sirds. «Kāpēc tad nevar, Petrovič?» viņš ierunājās gandrīz lūdzošā bērna balsi. «Tik vien kā uz pleciem padilis, tev tak ir kaut kādas lupatiņas…»

«Lupatiņas jau nu tad varētu sameklēt, lupatiņas atradīsies,» Petrovičs sacīja, «bet uzšūt nevar: pagalam satrupējusi būšana, piedursi adatu — raugi, šis jau šķīst laukā.»

«Lai šķīst, tu tūdaļ ielāpiņu virsū!»

«Tad nav jau uz kā to ielāpiņu likt, nav šim pie kā turēties, pārlieku nodzīts. Tik tā slava, kā vadmala, bet papūtīs vējš, tā ir izkūpēs.»

«Nu, ta jel piestiprini! Kā tad tā, patiešām, tā teikt…»

«Nē,» Petrovičs palika pie sava, «tur nekas nav darāms. Galīgi saputējusi būšana. Tad jau labāk, kolīdz uznāks auksts ziemas laiks, iztaisiet no tā sev kājautus, tāpēc ka no zeķes nav nekāda siltuma. Tās vācieši izdomājuši, lai sev vairāk nau­das pagrābtu (Petrovičs labprāt pie izdevības uzknāba vācie­šiem); bet šineli jau nu, redzams, jums vajadzēs šūdināt jaunu.»

Pie vārda «jaunu» Akakijam Akakijevičam acis aizmiglojās — un viss, kas vien bija istabā, tā ir sagriezās vienā jūklī. Skaidri viņš redzēja vienīgi ģenerāli ar aizlipināto seju uz Petroviča tabakdozes vāciņa. «Kā tad tā — jaunu?» viņš izdabūja aizvien vēl kā pa miegam. «Man taču tādai vajadzībai pat naudas nav.»

«Jā gan, jaunu,» Petrovičs nežēlīgā mierā atkārtoja.

«Nu, bet, ja nāktos jaunu, ko tad viņš, tā teikt…»

«Tas ir, cik maksās?»

«Jā.»

«Savi trīs pussimtiņi apmēram būs jāizliek,» sacīja Petrovičs un svarīgi saknieba lūpas. Viņam ļoti patika stipri efekti, pa­tika piepeši šā vai tā cilvēku pilnīgi samulsināt un tad pa­šķielēt, kādu seju samulsinātais pēc tādiem vārdiem rādīs.

«Pusotra simta rubļu par šineli!» nabaga Akakijs Akakije­vičs iekliedzās, iekliedzās varbūt pirmo reizi mūžā, jo viņam piemita īpatnība allaž runāt klusā balsī.

«Jā gan, cienītais,» Petrovičs apstiprināja, «un kāds nu vēl šinelis. Ja liek caunādas apkakli un uzlaiž kapuci ar zīda oderi, tad ir pāri diviem simtiem sanāks.»

«Petrovič, esi tik labs,» Akakijs Akakijevičs lūdzošā balsī runāja, nedzirdēdams un necenzdamies dzirdēt Petroviča teiktos vārdus un visus viņa efektus, «kaut kā pielabo, lai cik necik turētos!»

«Nē, nē, tad būs tā: gan darbs izniekots, gan nauda kā zemē nosviesta,» Petrovičs atvairīja, un Akakijs Akakijevičs pēc tādiem vārdiem aizgāja pilnīgi iznīcināts. Bet Petrovičs pēc viņa aiziešanas vēl ilgi stāvēja, svarīgi sakniebis lūpas, un neķērās pie darba, apmierināts, ka ir sevi nav pazeminājis, ir drēbnieka mā'islu nav licis kaunā.

Izgājis uz ielas, Akakijs Akakijevičs jutās kā apmāts. «Tad šitenāda, sacīt, tā lieta,» viņš savā nodabā murmināja. «Es, nudien, pat nedomāju, ka tas iznāks, tā teikt…»— un tad, brītiņu klusējis, piebilda: «Tad redz, kā! Pēdīgi, skat, kas iz­nāca, bet es tik tiešām ne iedomāties nevarēju, ka tas būtu tā.» Siem vārdiem atkal sekoja ilga klusēšana, un tad viņš atsāka: «Tad tā gan! Redz, kāds, patiešām nekādi negaidits, tā teikt… to nu nekādi… šitādu te apstākli!» To izteicis, viņš negāja vis uz mājām, bet, pats to neapzinādamies, devās pavisam pretējā virzienā. Ceļā viņu aizķēra ar savu netīro sānu skursteņ­slauķis un notriepa viņam visu plecu melnu; vesela cepure kaļķu sabira viņam virsū no kāda jaunceļama nama augšas. Viņš nekā no tā nemanīja un jau pēc tam, uzgrūdies sardzes policistam, kas, pieslējis līdzās savu āvu, no radziņa kratīja uz tulznainās dūres tabaku, mazliet attapās un arī tikai tāpēc, ka policists uzsauca: «Ko lien taisni pašā ģīmī, ar tritivāru tev nepietiek?» Tas lika viņam palūkoties apkārt un griezt soļus uz mājas pusi. Tikai te viņš sāka sakopot domas, skaidri un īstā gaismā ieraudzīja savu stāvokli, sāka aprunāties ar sevi ne vairs aprauti, bet prātīgi un vaļsirdīgi kā ar saprātīgu drau­gu, ar kuru var pārrunāt to, kas sirdij vistuvāks. «Nu nē,» Akakijs Akakijevičs sacīja, «tagad ar Petroviču nav ko runāt: viņš pašlaik, tā teikt. .. sieva, redzams, būs viņu iekaustījusi. Es labāk aiziešu pie viņa svētdienas rītā: pēc sestdienas vakara viņš šķielēs, būs nomiegojies, tā ka viņam vajadzēs paģiras lāpīt, bet sieva naudu nedos, tai brīdī es viņam desmitkapei- ciņu rokā un tā, viņš tad būs pielaidīgāks un šineli tad, tā teikt. . .» Tā Akakijs Akakijevičs pats savā prātā nosprieda, sadrošināja sevi un nogaidīja pirmo svētdienu, un, iztālēm no­skatījis, ka Petroviča sieva nez kur aiziet no mājām, devās taisni vien pie viņa. Petrovičs tiešām pēc sestdienas stipri vien šķielēja, galvu turēja nokārtu un bija pagalam nomiegojies, taču ar visu to, līdzko uzzināja atnācēja vajadzību, tīri vai nelabais viņam piegrūda. «Nevar,» viņš pateica, «pasūtiet jaunu.» Te nu Akakijs Akakijevičs iespieda viņam saujā desmitkapei- ciņu. «Tencinu, cienītais, iestiprināšos maķenītiņ uz jūsu vese­lību,» Petrovičs sacīja, «bet par šineli, lūdzami, neraizējieties: nekam derīgam tas vairs neder. Jaunu šineli es jums uzšūšu godam, pie tā tad arī paliksim.»

Akakijs Akakijevičs vēl raudzīja tā kā iebilst par lāpīšanu, bet Petrovičs likās to nedzirdam un turpināja: «Jaunu es jums uzšūšu visādā ziņā, uz to, lūdzami, varat paļauties, pūles ne­taupīsim. Varēs pat tā kā pašreiz modē — apkakli aiztaisāmu ar sudraba aplikē āķīšiem.»

Te nu Akakijs Akakijevičs atskārta, ka bez jauna šineļa iztikt nevarēs, un dūša viņam pavisam saplaka. Kā tad — patie­šām— par ko, par kādu naudu lai to šūdina? Protams, zināmā mērā varētu paļauties uz nākamajos svētkos paredzamo apbal­vojumu, taču šī nauda jau sen izvietota un sadalīta uz priekšu. Vajadzēja iegādāties jaunas bikses, samaksāt kurpniekam senu parādu par jaunu galvu pielikšanu veciem zābakstulmiem, tur­klāt pie šuvējas bija pasūtāmi trīs krekli un pāris gabalu tās veļas, ko rakstos neklājas minēt, vārdu sakot, visa nauda bija cauri, un pat tad, ja direktors būtu tik žēlīgs, ka četrdesmit rubļu vietā piešķirtu četrdesmit piecus vai piecdesmit, tomēr pāri paliks tīrais nieks, kas šineļa kapitālā būs piliens jūrā. Kaut gan, protams, viņš zināja, ka Petrovičam piemīt niķis uzprasīt piepeši velns zina kādu pārlieku augstu cenu, tā ka dažkārt pat sieva nevarēja nociesties, neiesaukusies: «Ko tu, prātu esi izkūkojis, muļķa galva tāds! Citā reizē paņemas strā­dāt par baltu veiti, bet tagad vai nelabais uzkūdījis prasīt tādu naudu, kādas ir pats nav vērts.» Kaut gan, protams, viņš zināja, ka Petrovičs ņemsies uzšūt arī par astoņdesmit rubļiem; tomēr kur lai rauj tos astoņdesmit rubļus? Pusi nu vēl varētu sa­grabināt; puse gan atrastos; varbūt pat mazliet vairāk; bet kur lai ņem otru pusi? … Taču iepriekš lasītājam jāzina, kur radās pirmā puse. Akakijam Akakijevičam bija paradums no katra izdodamā rubļa pa grasim noglabāt nelielā aizslēgtā kastītē ar vāciņā iegrieztu spraudziņu, kur iemest naudu. Pēc katra aiz­ritējuša pusgada viņš revidēja sakrājušos vara naudiņu un ap­mainīja to pret sudraba sīknaudu. Tā viņš turpināja kopš ilgiem laikiem, un tā pa vairākiem gadiem viņam, izrādījās, bija ie­krājusies branga summiņa — vairāk par četrdesmit rubļiem. Tātad puse būtu rokā; taču kur lai ņem otru pusi? Kur lai ņem otrus četrdesmit rubļus? Akakijs Akakijevičs domāja, domāja un nolēma, ka vajadzēs samazināt kārtējos izdevumus kaut vai uz vienu gadu: atteikties pa vakariem no tējas, nededzināt pa vakariem sveci, bet, ja ievajadzēsies ko darīt, iet saimnieces istabā un strādāt pie viņas svecītes; ejot pa ielu, staigāt cik vien iespējams viegli un piesardzīgi pa akmeņiem un flīzēm — gandrīz vai uz pirkstgaliem, lai tik ātri nenodiltu pazoles; cik iespējams retāk dot mazgāšanā veļu un, lai tā nesavalkātos, ikreiz, pārnākot mājās, to novilkt un palikt tikai vienos demi- kotona rīta svārkos, kas ir gaužām veci un paša laika saudzēti. Atklāti sakot, sākumā bija pagrūti pierast pie tādiem ierobežo­jumiem, taču vēlāk viņš pamazām pierada un iegāja sliedēs; iemanījās pat pa vakariem badoties; toties viņš guva garīgu barību, auklēdams domās savu mūžīgo sapni par nākamo šineli. Kopš šā laika pati viņa eksistence bija kļuvusi it kā pilnīgāka, it kā viņš būtu apprecējies, it kā vēl kāds cilvēks būtu pie viņa, it kā viņš nebūtu viens, bet kāds tīkams mūža draugs būtu devis piekrišanu ar viņu kopā nostaigāt dzīves ceļu, — un šis draugs nebija neviens cits kā tas pats šinelis ar biezu vatē­jumu, ar stipru, nenovalkājamu oderi. Viņš bija kļuvis tāds kā mundrāks, pat stingrāku raksturu, kā daždien cilvēks, kas jau noteicis un nospraudis sey mērķi. No viņa sejas un rīcības tīri nemanot bija izgaisušas šaubas, nedrošība, vārdu sakot, visas svārstīgās un nenoteiktās iezīmes. Brīžam uguns iekvēlo­jās viņa acīs un prātā pazibēja vispārgalvīgākās un drosmīgā­kās domas: un ja nu tiešām liktu caunādas apkakli! Šīs pār­domas bezmaz padarīja viņu izklaidīgu. Reiz, pārrakstot papīrus, viņš tikko neielaida kļūdu, tā ka gandrīz dzirdami iesaucās «vai!» un pārmeta krustu. Katru mēnesi viņš vismaz vienu reizi piestaigāja pie Petroviča apspriesties par šineli, kur labāk pirkt drānu un kādā krāsā, un cik dārgu, un, kaut ari mazliet noraizējies, taču allaž apmierināts atgriezās mājās, pārdomā­dams, ka reiz taču pienāks laiks, kad to visu varēs nopirkt un šinelis tiks uzšūts. Cerības piepildījās pat ātrāk, nekā viņš bija domājis. Pārspējot visu gaidīto, direktors piešķīra Akakijam Akakijevičam nevis četrdesmit vai četrdesmit piecus, bet ve­selus sešdesmit rubļus: vai nu viņš nojauta, ka Akakijam Akaki­jevičam vajadzīgs šinelis, vai ari tā gadījās nejauši, taču ar to radās lieki divdesmit rubļi. Sis apstāklis paātrināja notikuma gaitu. Vēl divi trīs mēneši nelielas pabadošanās — un Akakijam Akakijevičam tiešām sanāca ap astoņdesmit rubļu. Viņa vispār gaužām mierīgā sirds iepukstējās straujāk. Tūliņ pirmajā dienā viņš kopā ar Petroviču devās uz veikaliem. Nopirka virsdrēbi — ļoti labu, un nav brīnums, jo par to bija domāts jau pusgadu iepriekš un retu mēnesi viņi neiegriezās veikalos apjautāties par cenām; toties tagad pats Petrovičs apgalvoja, ka labākas vadmalas nemaz nemēdzot būt. Oderei izraudzījās kalikonu, bet tik labas kvalitātes un izturīgu, ka tas, pēc Petroviča iz­teikuma, bija vēl labāks par zīdu un pat pēc izskata lepnāks un spīdīgāks. Caunādu nepirka, jo tā patiešām bija dārga, bet tās vietā izvēlējās kaķādiņu, vislabāko, kāda vien veikalā bija, kaķādiņu, ko iztālēm droši varēja noturēt par caunādu. Petro­vičs pie šineļa nostrādāja pavisam divas nedēļas, jo iznāca daudz, ko vatēt, citādi tas būtu gatavs ātrāk. Par darbu Petro­vičs paņēma divpadsmit rubļus — mazāk nekādi nevarēja: viss, itin viss tika šūts ar zīdu, ar divkāršu, smalku šuvi, un ikkatru šuvi Petrovičs pēc tam pielīdzināja pats ar saviem zobiem, iespiezdams dažādus rakstus. Tas bija. .. grūti pateikt, tieši kurā dienā, taču droši vien tā bija pati svinīgākā diena Aka­kija Akakijeviča mūžā, kad Petrovičs beidzot atnesa šineli. Viņš to atnesa no rīta, īsi pirms tam, kad bija jāiet uz depar­tamentu. Nekad citā laikā šinelis nebūtu varējis nākt tik īstā reizē, jo sākās jau diezgan stiprs sals, kas, likās, draudēja vēl pieņemties. Petrovičs ieradās ar šineli, kā labam drēbniekam klājas. Viņa sejā parādījās tik svarīga izteiksme, kādu Akakijs Akakijevičs nekad vēl nebija redzējis. Likās, viņš pilnā mērā apzinājās, ka veicis lielu darbu un ka piepeši atklājis bezdi­beni, kas šķir drēbniekus, kuri tikai apmaina oderi un pārtaisa, no tiem, kuri šuj jaunu. Viņš izņēma šineli no lakatiņa, kurā to bija atnesis; lakatiņš bija nupat kā no mazgātājas; vēlāk viņš to atkal salocīja un noglabāja kabatā lietošanai. Iztinis šineli, viņš visai lepni to aplūkoja un, turēdams abās rokās, veikli uzmeta Akakijam Akakijevičam uz pleciem, tad saraustīja un nobraucīja mugurpusē uz leju, pēc tam kārtoja krokas, šineli neaizpogājot. Akakijs Akakijevičs, kā jau cilvēks gados, gribēja iemēģināt piedurknēs; Petrovičs palīdzēja uzvilkt pie­durknēs— iznāca, ka arī tā šinelis pieguļ labi. Vārdu sakot, izrādījās, ka šinelis ir bez vainas un kā uzliets. Petrovičs ne­palaida garām izdevību šai gadījumā atgādināt, ka viņš tikai tāpat vien, tāpēc ka strādā bez izkārtnes un mazā ieliņā, turklāt sen pazīst Akakiju Akakijeviču, tikai tāpēc šuvis tik lēti, bet Ņevas prospektā viņam par darbu vien būtu paņēmuši septiņ­desmit piecus rubļus. Akakijs Akakijevičs negribēja ar Petro­viču šo jautājumu apspriest un arī baidījās no tām sāļajām summām, ar kādām Petrovičs mēdza pūst miglu acīs. Viņš tam samaksāja, pateicās un tūliņ ar jauno šineli mugurā c^vās uz departamentu. Petrovičs izgāja viņam nopakaļ un, apstajies uz ielas, vēl ilgi iztālēm noraudzījās uz šineli un tad tīšuprāt pagriezās sāņus, lai, apmetis līkumu pa šķērsieliņu, atkal iz- skrietu pretim uz ielas un vēlreiz palūkotos uz savu šineli no otras puses, proti, taisni no priekšas. Pa tam Akakijs Akaki­jevičs soļoja vissvinīgākajā jūtoņā. Ik mirkli viņš izjuta, ka uz pleciem viņam ir jaunais šinelis, un vairākkārt pat iesmējās no iekšēja prieka. Patiešām — ir divi labumi: viens tas, ka silti, un otrs — ka glīti. Ceļu viņš pat nemanīja un pēkšņi jau atradās departamentā; šveicara istabiņā viņš nometa no pleciem šineli, apskatīja to no visām pusēm un nodeva šveicaram se­višķā uzraudzībā. Nav noskaidrots, kādā veidā departamentā visi uzreiz bija uzzinājuši, ka Akakijam Akakijevičam jauns šinelis un. kapota vairs nav. Visi tai pašā brīdī saskrēja šveicara istabiņā aplūkot Akakija Akakijeviča jauno šineli. Ņēmās viņu apsveikt, vēlēt laimes, tā ka viņš sākumā smaidīja vien, bet pēc tam viņam sametās kauns. Bet, kad visi, viņu apstājuši, sāka runāt, ka jauno šineli vajagot apslacīt, ka viņam vismaz jāsarīkojot viņiem visiem vakars, Akakijs Akakijevičs galīgi apjuka, nezinādams, ko darīt, ko atbildēt un kā atrunāties. Jau pēc maza brītiņa gluži sasarcis viņš sāka diezgan vien­tiesīgi iegalvot, ka tas nemaz neesot jauns šinelis, ka tas tāpat

vien, ka tas esot vecs šinelis. Pēdīgi viens no ierēdņiem, lai­kam pat kāds galda priekšnieka palīgs, droši vien lai parādītu, ka viņš it nemaz nav lepns un saietas pat ar zemākiem par sevi, teica: «Lai notiek, es Akakija Akakijeviča vietā rīkoju vakaru un uzlūdzu jūs visus šovakar uz tēju; taisni tā ir sagadījies, ka man šodien vārda diena.» Ierēdņi, protams, tūliņ apsveica galda priekšnieka palīgu un labprāt pieņēma viņa uzaicinājumu. Akakijs Akakijevičs gan sāka tā kā atrunāties, bet visi ņēmās pierādīt, ka tas būtu nepieklājīgi, ka tas . vienkārši kauns un negods, un viņš vairs nekādi nevarēja atteikties. Jāsaka gan, ka pēc tam viņam kļuva tīri patīkami, kad viņš iedomājās, ka ar to radīsies izdevība pat vēl pievakarē pastaigāties ar jauno šineli mugurā. Visa šī diena Akakijam Akakijevičam bija gluži kā vislielākie, vissvinīgākie svētki. Viņš atgriezās mājās vis­laimīgākajā noskaņojumā, nometa no pleciem šineli un saudzīgi pakāra to pie sienas, vēlreiz iztīksminājies par virsdrēbi un oderi, un tad, lai salīdzinātu, lieku reizi izvilka gaismā savu agrāko — gluži izšķīdušo kapotu. Viņš palūkojās uz to un pat iesmējās: tik liela bija starpība! Un vēl ilgi pēc tam, jau pus­dienodams, viņš joprojām smaidīja, tiklīdz viņam ienāca prātā, kādā stāvoklī atradās kapots. Viņš līksmi ieturēja pusdienas un pēc pusdienām vairs neko nerakstīja, nekādu papīru, bet tāpat vien izvaļīgi pazvilnēja gultā, līdz satumsa. Tad, nevilk- dams laiku garumā, apģērbās, uzmeta plecos šineli un izgāja uz ielas. Kur tieši dzīvoja ierēdnis, kas viņus bija ielūdzis, diemžēl nemākam pateikt: atmiņa mums pēdējā laikā sak stipri klibot, un viss, kas vien ir Pēterburgā, visas ielas un mājas galvā tā sajukušas un saplūdušas kopā, ka grūti no turienes . kaut ko daudzmaz prātīgu izdabūt. Lai nu būtu kā būdams, taču droši ir vismaz tas, ka ierēdnis dzīvoja labākajā pilsētas daļā, tātad ne visai tuvu pie Akakija Akakijeviča mitekļa. Vispirms Akakijam Akakijevičam vajadzēja iziet pa kaut kā­dām tukšām, vāji apgaismotām ielām, taču, jo tuvāk ierēdņa dzīvoklim, jo kustība ielās kļuva dzīvāka, ļaužu vairāk un ap­gaismojums labāks. Aizvien biežāk pavīdēja gājēji, starp tiem jau pagadījās skaisti ģērbušās dāmas, dažs labs vīrietis lepojās ar bebrādas apkakli, retāk varēja sastapt parastos važoņus ar režģotajām, zeltītām nagliņām apsistajām kamaniņam, toties aizvien vairāk pagadījās vieglo ormaņu ar aveņkrāsas samta cepurēm galvā, lakotās kamanās ar lāčādas kamansegām; rite­ņiem pa sniegu čīkstot, garām traucās karietes izgreznotām bukām. Akakijs Akakijevičs uz to visu raudzījās kā uz ko jaunu. Viņš jau vairākus gadus nebija pa vakariem iznācis uz ielas. Ziņkāri viņš apstājās pie apgaismota veikala loga aplūkot

bildi, kurā bija attēlota kāda daiļa sieviete, kas patlaban āva nost kurpi, uzreiz atsegdama visu ļoti glīto kājiņu; viņai aiz muguras pa blakus istabas durvīm pabāzis galvu kāds virs ar vaigu bārdu un skaistu ķiļbārdiņu zoda galā. Akakijs Akaki­jevičs pašūpoja galvu un iesmējās, un gāja tālāk savu ceļu. Kāpēc viņš iesmējās — vai tāpēc, ka bija sastapies ar kaut ko gluži nepazīstamu, par ko tomēr ikvienam glabājas kaut kāda nojauta, vai viņš, tāpat kā daudzi citi ierēdņi, nodomāja: «Ir nu gan tie francūži! Ko tur runāt, ja jau ko iegribēs, tad jau nu patiešām, tā teikt…» Bet varbūt pat tā viņš nepadomāja — nevar taču ielīst otra cilvēka dvēselē un izdibināt visu, ko tas domā, ko nedomā. Beidzot viņš sasniedza namu, kurā dzīvoja galda priekšnieka palīgs. Galda priekšnieka palīgs dzīvoja plaši: uz kāpnēm spidēja laterna, dzīvoklis bija otrajā stāvā. Iegājis priekštelpā, Akakijs Akakijevičs ieraudzīja uz grīdas veselas rindas galošu. Starp tām istabas vidū, mezdams garaiņu mutuļus, šņāca patvāris. Pie sienām no vienas vietas karājās šineļi un apmetņi, starp kuriem daži bija pat ar bebrādas apkakli vai ar samta atlokiem. Aiz sienas bija dzirdama kņada un čala, kas uzreiz kļuva skaidra un skaļa, kad atvērās durvis un iznāca sulainis ar paplāti, uz kuras bija sarindotas tukšas glāzes, krē­juma trauciņš un sausiņu groziņš. Redzams, ka ierēdņi jau sen sanākuši un izdzēruši pa glāzei tējas. Akakijs Akakijevičs pats pakāra savu šineli, iegāja istabā, un viņa acu priekšā vienlaikus pazibēja sveces, ierēdņi, pīpes, kāršu galdi, un viņa dzirdi neskaidri satrauca no visām malām plūstošā sarunu čala uņ grūstīto krēslu rīboņa. Viņš visai neveikli apstājās istabas vidū, meklēdams un pūlēdamies izdomāt, ko viņam darīt. Taču viņu jau sen bija pamanījuši, saņēma ar klaigām — un visi tūliņ uz vietas sabruka priekštelpā un vēlreiz aplūkoja viņa šineli. Akakijs Akakijevičs, kaut ari zināmā mērā samulsis, taču, būdams vaļsirdīgs cilvēks, nevarēja nepriecāties, redzot, kā visi uzslavē šineli. Pēc tam, protams, visi pameta ir viņu, ir šineli un, kā klājas, pievērsās galdiem, kas bija sagatavoti vista spēlei. Tas viss — troksnis, čala un ļaužu pūlis—, tas "viss Akakijam Akakijevičam šķita kaut kā ērmoti. Viņš tīri vien­kārši nezināja, kā uzvesties, kur likt rokas, kājas un visu savu augumu; pēdīgi viņš piesēdās pie spēlētājiem, skatījās kārtīs, ielūkojās vienam otram sejā un pēc kāda laiciņa sāka žāvāties, just, ka ir garlaicīgi, jo vairāk tāpēc, ka sen jau bija iestājies laiks, kad viņš parasti likās gulēt. Viņš gribēja atvadīties no namatēva, taču viņu atturēja, teikdami, ka visādā ziņā jāiz- dzerot pa kausam šampanieša par godu jaunajam šinelim. Pēc stundas pasniedza vakariņas: vinegretu, aukstu teļa cepeti, pastēti, konditorejas pīrādziņus un šampanieti. Akakiju Akaki- jeviču piespieda izdzert divus kausus, kurus iztukšojis viņš juta, ka istabā kļuvis jautrāk, tomēr neparko nevarēja aiz­mirst, ka pulkstenis ir jau divpadsmit un ka sen laiks uz mā­jām. Lai namatēvs šā vai tā nesadomātu viņu aizturēt, viņš klusītēm izslīdēja no istabas, sameklēja priekštelpā šineli, ko ar žēlām ieraudzīja nosviestu uz grīdas, nopurināja to, no­lasīja tam katru pūciņu, uzmeta šineli plecos un devās pa kāp­nēm lejā uz ielas. Uz ielas aizvien vēl bija gaišs. Šādas tādas sikpreču bodeles — šie pastāvīgie sētnieku un dažādu kalpo­tāju klubi — vēl bija vaļā, bet citas, kas jau bija slēgtas, tomēr pa durvju spraugu rādīja garu gaismas strēli, kas liecināja, ka tanīs joprojām netrūkst sabiedrības un, jādomā, tur kalpones un sulaiņi nevar vien beigt savas tenkas un valodas, atstājot savus kungus pilnīgā neziņā par savu atrašanās vietu. Akakijs Akakijevičs soļoja jautrā omā, pēkšņi pat nez kāpēc paskrējās pakaļ kādai dāmai, kura kā zibens aizšāvās garām un kurai katra ķermeņa daļiņa bija neparastas kustības pilna. Taču, lai kā, viņš tūliņ atkal apstājās un gāja, kā iepriekš, ļoti lēni, pats brīnīdamies par savu nejaušo riksi. Drīz vien priekšā jau stiepās tās pašas tuksnesīgās ielas, kuras pat dienas laikā nav necik iepriecinošas, kur nu vēl vakarā. Tagad tās bija vēl klusākas un vientulīgākas: laternas pazibēja retāk, šķiet, eļļu te piešķīra skopāk; sākās koka mājas, žogi; nekur ne dzīvas dvēseles; tikai sniegs mirgoja ielās — un skumīgi melnoja iesnaudušās zemās būdiņas ar aizdarītiem slēģiem. Viņš tuvojās tai vietai, kur ielu kā baisms tuksnesis pārtrauca bezgalīgs laukums ar tikko samanāmām mājām viņā pusē.

Tālumā, dievs zina kur, spīgoja uguntiņa kādā sargbūdā, kas šķita atrodamies pasaules malā. Akakija Akakijeviča jautrā oma šeit krietni vien saplaka. Viņš izgāja uz laukuma ar tādām kā nevijām bailēm, it kā sirds viņam nojaustu ko nelabu. Viņš paraudzījās atpakaļ un uz visām pusēm: tīri kā jūra visapkārt. «Nē, labāk gan neskatīties,» viņš nodomāja un gāja, acis aiz­miedzis, un, kad atkal tās atvēra, lai uzzinātu, vai laukumam drīz būs pāri, piepeši ieraudzīja, ka viņam tepat vai deguna galā stāv nez kādi ūsaiņi, — kādi īsti, to viņš pat nevarēja iz­šķirt. Acis viņam aizmiglojās un sirds krūtīs sāka dauzīties. «Šinelis taču pieder man!» viens no vīriem pērkonīgā balsī iedārdinājās, sagrābis viņu aiz apkakles. Akakijs Akakijevičs jau gribēja iekliegties «palīgā», kad otrs piegrūda viņam pie pašas mutes dūri ierēdņa galvas lielumā un pateica: «Mēģini tikai pīkstēt!» Akakijs Akakijevičs tik vien juta, ka viņam novelk šineli, iesper ar celi, tad viņš pakrita augšpēdu sniegā un vairāk nekā nejuta. Pēc kāda brītiņa viņš atžirba un piecēlās kājās, bet neviena vairs nebija. Viņš juta, ka laukā ir auksts un ka šineļa nav, sāka kliegt, taču balss, šķiet, pat nedomāja aizlidot līdz laukuma galam. Izmisis, kliegdams vienā klieg­šanā, viņš skriešus likās pāri laukumam tieši uz sargbūdu, pie kuras stāvēja policists un, atbalstījies uz savas āvas, šķita ar interesi vērojam, kāda velna pēc tur no tālienes uz viņu klieg­dams skrien cilvēks. Akakijs Akakijevičs, pieskrējis viņam klāt, sāka aizelsies saukt, ko šis guļot un neko neuzmanot, un neredzot, ka cilvēku aplaupa. Policists atbildēja, ka neka ne­esot redzējis, ka redzējis gan, kā viņu uz laukuma apturējuši nez kādi divi cilvēki, bet domājis, ka tie viņa paziņas; un lai viņš te velti neklaigājot, bet rīt aizejot pie iecirkņa uzrauga, un uzraugs gan tad sameklēšot, kas šineli paņēmis. Akakijs Akakijevičs atskrēja mājās pilnīgā sajukumā: mati, kas vēl nelielā daudzumā turējās viņam ap deniņiem un pakausī, bija pilnīgi izpūruši; sāni, krūtis un bikses viscaur novārtītas ar sniegu. Vecīte, viņa dzīvokļa saimniece, izdzirdusi briesmīgo dauzīšanos pie durvīm, steigšus izlēca no gultas un ar kurpi vienā kājā skrēja atvērt durvis, aiz kautrības ar roku pieturē­dama uz krūtīm kreklu; taču, atvērusi durvis, atsprāga atpakaļ, ieraudzījusi Akakiju Akakijeviču tādā izskatā. Bet, kad viņš pastāstīja, kas noticis, vecīte sasita rokas un teica, ka vajag iet pie paša pristava, ka iecirkņa uzraugs piešmauks, sasolīs un tad tik vazās aiz deguna; bet vislabāk iet taisni pie pris­tava, ka tas viņai pat pazīstams, tāpēc ka Anna, somiete, kas agrāk kalpojusi pie viņas par virēju, tagad esot iestājusies pie pristava par bērnaukli, ka viņa bieži redzot pašu pristavu braukājam viņu mājai garām un ka tas ik svētdienas ejot baz­nīcā, lūdzot dievu un tai pašā reizē jautri visus uzlūkojot, un tātad no visa redzams, ka labs cilvēks. Noklausījies šādu secinājumu, Akakijs Akakijevičs bēdīgs aizvilkās uz savu istabu, un, kā viņš tur pavadīja nakti, ļausim spriest tam, kas spēj daudzmaz iejusties otra ādā. Rīta agrumā viņš devās pie pris­tava; viņam pateica, ka pristavs guļot; viņš atnāca desmitos — atkal pateica: guļ; viņš atnāca vienpadsmitos, pateica — nav pristava mājās; viņš atnāca pusdienas laikā, bet rakstveži uz­gaidāmajā istabā neparko negribēja viņu pielaist un par varī­tēm lūkoja izdibināt, kādā lietā viņš nācis un kāda vajadzība viņu atvedusi, un kas īpaši noticis. Tā ka beigu beigās Akakijs Akakijevičs reizi mūžā gribēja parādīt raksturu un atcirta, ka viņam vajagot personiski satikt pašu pristavu, ka šie nedrīkstot viņu nelaist, ka viņš atnācis no departamenta kroņa lietā un ka viņš par tiem žēlosies, un tad tikai tie redzēs. Uz to rakst­

us vēži neko nepadrikstēja iebilst, un viens no viņiem iegāja pa­aicināt pristavu. Pristavs stāstu par šineļa nolaupīšanu uzņēma kaut kā ārkārtīgi dīvaini. Viņš vis nepievērsa uzmanību šā gadījuma galvenajam punktam, bet sāka pratināt Akakiju Akaki­jeviču: kāpēc īsti tik vēlu nācis uz mājām, vai tikai neesot bijis kādā nepieklājīgā namā, tā ka Akakijs Akakijevičs galīgi sakaunējās un iznāca no kabineta, pats nezinādams, vai šineļa lieta tiks pienācīgā veidā virzīta vai nē. Visu to dienu viņš nebija darbā (vienīgais gadījums viņa mūžā). Otrā dienā viņš ieradās gluži bāls, ģērbies savā vecajā kapotā, kas bija kļuvis vēl nožēlojamāks. Vēsts par šineļa nolaupīšanu daudzus aiz­kustināja, kaut gan atradās arī tādi ierēdņi, kas pat šo gadījumu nepalaida garām nepasmējušies par Akakiju Akakijeviču. Tūliņ nolēma samest viņam naudu, tomēr savāca tīro nieku, jo ie­rēdņi arī tā jau bija stipri iztērējušies, parakstīdamies uz direk­tora portretu un uz vienu nez kādu grāmatu, ko bija ieteicis nodaļas priekšnieks, kas bija sacerētājam draugs, — tātad iz­rādījās, ka summa ir visai niecīga. Kāds, līdzjūtības vadīts, nolēma palīdzēt Akakijam Akakijevičam vismaz ar labu padomu, teikdams, lai viņš neejot vis pie iecirkņa uzrauga, tāpēc ka var jau gan gadīties, ka iecirkņa uzraugs, gribēdams izpelnī­ties priekšniecības atzinību, šādā vai tādā veidā šineli sadzīs rokā, tomēr šinelis tik un tā paliks policijā, ja viņš neiesniegs likumīgus pierādījumus, ka tas pieder viņam; bet vislabāk lai viņš griežas pie vienas svarīgas personas, ka svarīgā persona, sarakstīdamās un sazinādamās, ar ko vajadzīgs, var lietu pa­steidzināt. Neko darīt — Akakijs Akakijevičs nolēma iet pie svarīgās personas. Kāds īpaši un ar kādiem pienākumiem sais­tīts bija svarīgās personas amats, līdz šim palicis nenoskaidrots. Jāzina, ka svarīgā persona tikai nesen bija kļuvusi par svarīgu personu, bet līdz tam laikam bija nesvarīga persona. Jāsaka gan, ka viņa amats arī tagad netika uzskatīts par svarīgu sa­līdzinājumā ar citiem vēl jo svarīgākiem. Taču allaž atradīsies zināmu aprindu ļaudis, kuriem tas, kas citu acīs nesvarīgs, jau liekas svarīgs. Viņš gan centās savu svarīgumu pasvītrot ar daudziem citiem līdzekļiem, proti, nodibināja tādu kārtību, lai zemākie ierēdņi viņu sagaidītu jau uz kāpnēm, kad viņš ieradās darbā; lai ieiet tieši pie viņa neviens neuzdrīkstētos, bet viss lai notiktu visstingrākajā kārtībā: kolēģiju reģistrators ziņotu guberņas sekretāram, guberņas sekretārs — titulārpadom- niekam vai kādam citam, kam pienākas, un tādā veidā tad lieta nonāktu pie viņa. Tā jau svētajā Krievzemē viss ir sa­indēts ar atdarināšanu, ikviens vaikstās un lauzās, tēlodams savu priekšnieku. Stāsta,, pat, kāds titulārpadomnieks, kad viņu iecēluši par kādas nelielas atsevišķas kancelejas priekšnieku, tūdaļ esot nošķīris sev īpašu istabu, nosaucis to par «pieņe­mamo istabu» un nolicis pie durvīm tādus kā parādes sulaiņus ar sarkanām apkaklēm un tresēm, kuri tad ķērušies pie durvju roktura un vēruši tās ikvienam ienācējam, kaut gan «pieņe­mamā istabā» ar mokām novietojies parastais rakstāmgalds. Svarīgās personas paņēmieni un paradumi bija solīdi un maje­stātiski, taču nekādi sarežģītie. Viņa sistēmas galvenais pamats bija stingrība. «Stingrība, stingrība un stingrība,» viņš allaž mēdza atkārtot un pie pēdējā vārda parasti ļoti zīmīgi raudzījās sejā cilvēkam, ar kuru runāja. Kaut gan jāsaka, tam nebija nekāda iemesla, jo tas desmits ierēdņu, kas bija viss kancelejas pārvaldes mehānisms, jau arī bez tā tika turēts pienācīgā bijā­šanā: ieraudzījuši viņu iztālēm, visi pameta darbu un stāvēja izstiepušies, kamēr priekšnieks izgāja cauri istabai. Viņa pa­rastā saruna ar zemākajiem pauda stingrību un aprobežojās gandrīz tikai ar trim frāzēm: «Kā jūs uzdrošināties? Vai jūs zināt, ar ko runājat? Vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā?» Savā sirdī viņš tomēr bija labs cilvēks, jauks biedru pulkā, pakalpīgs; tikai ģenerāļa pakāpe bija viņam galīgi sakāpusi galvā. Saņēmis ģenerāļa pakāpi, viņš tā kā samulsa, noklīda no ceļa un nemaz vairs nezināja, ko darīt. Ja viņam gadījās būt kopā ar sev līdzīgiem, viņš vēl bija cilvēks kā daždien cilvēks, ļoti kārtīgs, daudzējādā ziņā pat tīri prātīgs cilvēks, taču, līdzko viņam gadījās būt sabiedrībā, kur bija cilvēki kaut vienu die­nesta pakāpi zemāki par viņu, tur viņš kļuva, nu, vienkārši nekur liekams: klusēja, un viņa stāvoklis izraisīja žēlumu jo vairāk tāpēc, ka arī viņš pats juta, ka būtu varējis pavadīt laiku nesalīdzināmi labāk. Viņa acīs reizēm bija lasāma stipra vēlēšanās piedalīties kādā interesantā sarunā, pievienoties kā­dam pulciņam, taču viņu atturēja doma: vai tikai tas nebūs pārlieku daudz no viņa puses, vai tas neliksies familiāri, un vai viņš ar to nezaudēs savu nozīmīgumu? Sādu prātojumu rezultātā viņš palika mūžam vienā un tai pašā klusētāja lomā, tikai retumis izmezdams pa kādai aprautai skaņai, un tādā veidā bija ieguvis visgarlaicīgākā cilvēka slavu. Pie šādas svarī­gas personas tad nu ieradās mūsu Akakijs Akakijevičs un ie­radās visneizdevīgākajā laikā, visai nelaikā sev pašam, kaut gan, jāsaka, īstajā brīdī svarīgajai personai. Svarīgā persona sēdēja savā kabinetā, iegrimis ļoti, ļoti jautrā sarunā ar kādu nesen atbraukušu senu paziņu un bērnības biedru, ar kuru vairākus gadus nebija ticies. Tobrīd viņam pieteica, ka atnācis kaut .kāds Bašmačkins. Viņš aprauti iejautājās: «Kas tas tāds ir?» Viņam atbildēja: «Kāds ierēdnis.»—«Ā, lai pagaida, pat­laban nav laika,» pateica svarīgā persona. Seit jāpiebilst, ka svarīgā persona pilnīgi samelojās — laiks viņam bija, jau sen viņi abi ar draugu bija visu pārrunājuši, un jau sen viņi sarunā ievija visai garus klusuma brīžus, tikai viegli paplikšķinādami viens otram pa gurnu un atkārtodami: «Tā jā, Ivan Abramo- vič!»—«Šitā gan, Stepan Varlamovič!» Taču ar visu to viņš tomēr lika ierēdnim gaidīt, lai parādītu draugam, cilvēkam, kas sen nebija dienējis un bija iesīkstējis savās mājās uz lau­kiem, cik ilgi ierēdņi gaida viņa priekštelpā. Pēdīgi, kad abi bija tiku tikām izrunājušies un jo vairāk izklusējušies, un iz­smēķējuši pa cigāram, zvilnēdami mīkstos krēslos ar atvāžamām atzveltnēm, viņš beidzot it kā pēkšņi atcerējās un teica sekre­tāram, kas ar ziņojumu papīriem bija palicis stāvam pie dur­vīm: «Ak jā, tur taču laikam gaida ierēdnis; pasakiet viņam, ka var ienākt.» Ieraudzījis Akakija Akakijeviča pazemīgo seju un gaužām veco vicmundieri, viņš uzreiz pievērsās ienācējam un jautāja: «Ko jūs vēlaties?» — cietā un aprautā balsī, kā jau iepriekš speciāli bija vingrinājies savā istabā vientulībā un pie spoguļa kādu nedēļu pirms savas tagadējās vietas un ģenerāļa pakāpes saņemšanas. Akakijs Akakijevičs jau aizlaikus juta pienācīgu biklumu, mazliet samulsa un kā mācēdams, cik jau nu viņa runas dāvanas atļāva, izstāstīja, pat biežāk nekā cit­kārt piebilstot vārdiņu «tā teikt», ka bijis, sak, šinelis, pilnīgi jauns, un tagad viņš aplaupīts visai necilvēcīgā kārtā, un nu nākot pie viņa ekselences lūgt, lai tas ar savu gādibu kaut kā, tā teikt, sarakstītos ar virspolicijmeistara kungu vai ar citu kādu un sadabūtu šineli rokā. Ģenerālim nez kāpēc tāda izturē­šanās likās familiāra. «Ko jūs, cienītais kungs,» viņš aprauti turpināja, «nezināt kārtību? Kur jūs esat ienācis? Nezināt, kā lietas kārto. Jums par to vajadzēja iepriekš iesniegt lūgumu kancelejā; tas nonāktu pie galda priekšnieka, pie nodaļas priekš­nieka, pēc tam tiktu nodots sekretāram — un sekretārs to savu­kārt nogādātu man…»

«Bet, jūsu ekselence,» iebilda Akakijs Akakijevičs, pūlē­damies sakopot visu nelielo drosmes saujiņu, cik viņam vispār tās bija, un tai pašā laikā juzdams, ka šausmīgi nosvist, «es atļāvos apgrūtināt jūsu ekselenci tāpēc, ka sekretāri tā kā… neuzticami ļaudis …»

«Ko, ko, ko?» svarīgā persona aizsvilās. «No kurienes jūs esat ieņēmušies šādā garā? Kur jūs esat rāvuši tādas domas? Kas tā par nekaunību, ar kādu tagad jauni cilvēki pasākuši izturēties pret priekšniecību un augstāk stāvošām personām!» Svarīgā persona, liekas, nepamanīja, ka Akakijam Akakijevičam gadu skaits jau pārslīdējis pāri piecdesmitajam. Tātad, ja arī viņu varētu nosaukt par jaunu cilvēku, tad varbūt tikai rela­tīvi, tas ir, attiecībā pret tādu, kam jau būtu septiņdesmit. «Vai jūs zināt, kam jūs to sakāt? Vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā? Vai jūs to saprotat, vai saprotat? es jums vaicāju.» Te viņš piespēra ar kāju, paceldams balsi līdz tik spēcīgiem dārdiem, ka bailes būtu pārņēmušas ne tikai Akakiju Akaki­jeviču vien. Akakijs Akakijevičs tā ir pamira, sagrīļojās, sāka trīcēt pie visām miesām, nekādi nejaudāja turēties kājās: ja tūdaļ nepiesteigušies sargi viņu pieturēt, viņš būtu nogāzies uz grīdas; viņu iznesa gandrīz paģlbušu. Bet svarīgā persona, apmierināts, ka efekts pārsniedzis pat cerēto, un pilnīgi ap­skurbis no domām, ka viņa vārds var cilvēkam laupīt pat sa­maņu, pašķielēja uz draugu, lai redzētu, kā tas šo gadījumu uzņēmis, un ar prieku vēroja, ka draugs ir gluži apjucis un arī pats savukārt sāk izjust bailes.

Kā ticis lejā pa kāpnēm, kā izkļuvis uz ielas, Akakijs Akaki­jevičs nekā no tā nesamanīja. Viņš nejuta ne roku, ne kāju. Savu mūžu viņš nebija saņēmis tādu brāzienu no ģenerāļa — turklāt vēl no sveša. Pavērtu muti, noklīzdams no ietvēm, viņš kluburoja pa sniegputeni, kas svilpoja ielās; vējš pēc Pēter­burgas paražas pūta uz viņu no visām četrām pusēm, no visām šķērsielām. Vienā mirklī tas viņam kaklā sapūta angīnu, un viņš aizkūlās mājās, nespēdams vairs ne vārda dabūt pār lū­pām, gluži sapampušu kaklu nolikās gultā. Tik spēcīgs dažkārt var būt pienācīgs brāziens! Jau otrā dienā izrādījās, ka viņam ir stiprs drudzis. Ar Pēterburgas klimata augstsirdīgo palīdzību slimība pieņēmās ātrāk, nekā varēja gaidīt, un, kad ieradās ārsts, tad tas, pataustījis pulsu, neattapa neko citu darīt kā parakstīt sautējošus apliekamos, vienīgi jau tālab, lai slim­nieks nepaliktu bez medicīnas labdarīgās palīdzības, bet, starp citu, turpat arī pareģoja pēc pusotras dienas nenovēršamas bei­gas. Pēc tam viņš uzrunāja saimnieci: «Bet jūs, cienījamā, laiku velti netērējiet, tūliņ pasūtiet viņam priedes koka zārku, tāpēc ka ozolkoka viņam būs par dārgu!» Vai Akakijs Akakijevičs dzirdēja šos viņam liktenīgos vārdus un, ja arī dzirdēja, vai tie atstāja uz viņu satricinošu iespaidu, vai viņu pārņēma žē­lums par savu grūtdieņa mūžu — nekas no tā nav zināms, jo viņš visu laiku murgoja karsonī. Parādības, cita par citu dīvai­nākas, nemitīgi mācās viņam virsū: te viņš redzēja Petroviču un pasūtīja šineli ar kaut kādām lamatām zagļiem, kas viņam nepārtraukti spokojās pagultē, un viņš ik pa brīdim sauca saimnieci izvilkt vienu zagli viņam pat no segas apakšas; te jautāja, kālab viņam tepat acu priekšā karājoties viņa vecais kapots, ka viņam taču esot jauns šinelis; te viņam šķita, ka

viņš stāv ģenerāļa priekšā, klausīdamies pienācīgo brāzienu, un vienā laidā atkārto — atvainojiet, jūsu ekselence; te, bei­dzot, pat neķītri lamājās, runādams visbriesmīgākos vārdus, tā ka vecīte saimniece krustus vien meta, savu mūžu nedzirdē­jusi no viņa nekā līdzīga, jo vairāk tāpēc, ka šie vārdi sekoja tieši vārdam «jūsu ekselence». Tālāk viņš muldēja pilnīgas aplamības, tā ka nekā nevarēja saprast; varēja tikai redzēt, ka nesakarīgie vārdi un domas grozās ap vienu un to pašu šineli. Beidzot nabaga Akakijs Akakijevičs izlaida garu. Ne viņa istabu, ne viņa mantas neaizzimogoja, jo, pirmkārt, nebija mantinieku un, otrkārt, mantojuma palika gaužām maz, proti: saišķītis zosu spalvu, grāmata balta kroņa papīra, trīs pāri zeķu, divas trīs biksēm notrūkušas pogas un lasītājam jau pazīstamais kapots. Kam tas viss palika, dievs vien to zina: par to, atzīstos, šā stāsta autors netika pat painteresējies. Akakiju Akakijeviču aizveda un apglabāja. Un Pēterburga palika bez Akakij^ Akaki­jeviča, it kā viņa tur nekad nebūtu bijis. Izgaisa un nozuda neviena neaizsargāts radījums, kurš nevienam nebija dārgs, nevienam nebija interesants, kuram nepievērsa uzmanību pat dabas pētnieks, kas nepalaiž garām izdevību uzdurt uz kniep­adatas parastu mušu un aplūkot to mikroskopā; radījums, kurš bija pazemīgi panesis kancelejas zobgalības un bez jebkāda ārkārtēja veikuma aizgājis kapā, bet kuram tomēr, kaut arī pašā mūža galā, bija pavīdējis gaišs viesis šineļa veidā, uz mirkli apmirdzējis viņa nabaga dzīvi un kuram pēc tam uzbruka nelaime tikpat neatvairāmi, kā tā uzbrūk valdniekiem un pa­saules pavēlniekiem… Vairākas dienas pēc viņa nāves no departamenta pie viņa uz dzīvokli aizsūtīja ziņnesi ar pavēli bez kavēšanās ierasties: priekšnieks, sak, pieprasa; taču ziņ­nesis bija spiests atgriezties, neko nepanācis, un darīt zināmu, ka nevar vairs ierasties, un uz jautājumu «kāpēc?» izteicās šādiem vārdiem: «Nu tā, viņš jau nomiris, aizaizvakar apbedīts.» Tādā veidā departamentā kļuva zināms par Akakija Akaki­jeviča nāvi, un jau nākamajā dienā viņa vietā sēdēja jauns ierēdnis — daudz garāka auguma — un vilka burtus ne vairs tik stāvā rokrakstā, bet daudz slīpāk un greizāk.

Taču kas gan būtu varējis iedomāties, ka tas vēl nav viss par Akakiju Akakijeviču, ka viņam lemts pēc savas nāves trokšņaini nodzīvot vēl dažas dienas, it kā lai tiktu atalgots par neviena nepamanīto dzīvi? Tā tomēr notika, un mūsu naba­dzīgais stāsts negaidīti gūst fantastiskas beigas. Pēterburgā pie­peši paklīda baumas, ka pie Kaļinkas tilta un vēl lielu gabalu tālāk pa naktīm sācis rādīties mironis ierēdņa izskatā, meklē­dams nez kādu nozagtu šineli, un šā nozagtā šineļa vietā visiem bez dienesta pakāpes un amata izšķirības raujot nost visvisādus šineļus: kaķādas, bebrādas, jenotādas, lapsādas, lāčādas kažo­kus, vārdu sakot, visāda veida kažokus un ādas, kādas vien cilvēki izdomājuši savējās apsegšanai. Kāds no departamenta ierēdņiem pats savām acīm bija redzējis mironi un uz vietas tajā pazinis Akakiju Akakijeviču; taču tas viņam iedvesis tādas bailes, ka viņš laidies mukt, ko kājas nes, un tāpēc neesot varējis īsti labi saskatīt, bet redzējis tikai, kā tas iztālēm pa­draudējis viņam ar pirkstu. No visām malām bez mitas nāca sūdzības, ka — lai nu vēl titulārpadomnieku, bet ari pašu sle- penpadomnieku muguras un pleci padoti negantas saaukstē­šanās briesmām, tāpēc ka nakti tiem norauti šineli. Policijai tika dots rīkojums notvert mironi, lai tur vai kas, dzīvu vai mirušu, un citiem par biedināšanu sodīt visbargākajā veidā, un tas ari gandrīz vai būtu izdevies. Proti, kāda iecirkņa poli­cists Kirjuškas šķērsielā jau sagrāba mironi aiz apkakles pašā ļaundarības vietā, kad tas mēģināja noraut biezas vadmalas šineli kādam atvaļinātam mūziķim, kas savā laikā bija spēlē­jis flautu. Nogrābis mironi aiz apkakles, viņš ar savu klieg­šanu atsauca divus citus policistus, kuriem uzdeva paturēt no­tverto, kamēr pats tikai uz vienu mazu mirklīti iebāza roku aiz zābakstulma, lai izvilktu no turienes tabakdozi un uz brī­tiņu atsvaidzinātu savu reizes sešas mūžā apsaldēto degunu; taču tabaka droši vien bija no tādām, ko nevar panest pat mironis. Nepaguva policists, ar pirkstu aizspiedis labo nāsi, ieraut kreisajā pussaujas tiesu, kad mironis nošķaudījās tik stipri, ka piesprauslāja visiem trim pilnas acis. Kamēr šie cēla dūres tās izberzēt, no miroņa vairs nebija palicis ne pēdu, tā ka viņi pat īsti nezināja, vai tas tiešām bijis viņiem rokās. Kopš tā laika policistiem bija tādas bailes no miroņiem, ka viņi pat vairījās tvarstīt arī dzīvos un tikai iztālēm paklaigāja: «Ei tu, taisies, ka tiec!» —un mironis ierēdnis sāka parādīties pat aiz Kalinkas tilta, uzdzīdams lielu lielās bailes visiem bikla­jiem cilvēkiem. Taču mēs esam pavisam pametuši vienu svarīgu personu, kas diez vai nebija īstais cēlonis šā, vispār ņemot, pilnīgi patiesā stāsta fantastiskajai novirzei. Vispirms patiesības labad jāteic, ka svarīgā persona drīz pēc nabaga pīšļos satriektā Akakija Akakijeviča aiziešanas sajuta kaut ko līdzīgu žēlumam. Lidzcietība viņam nebija sveša; viņa sirds bija pieejama dau­dzām labām jūtām, kaut arī dienesta pakāpe bieži traucēja tām izpausties. Tiklīdz no viņa kabineta bija izgājis atbraucējs draugs, viņš pat iegrima pārdomās par nabaga Akakiju Akaki­jeviču. Un kopš tā brīža viņam gandrīz ik dienas acu priekšā nostājās bālais Akakijs Akakijevičs, kas nebija izturējis amat­personas brāzienu. Doma par to viņu tik ļoti satrauca, ka pēc kādas nedēļas viņš pat apņēmās aizsūtīt ierēdni uzzināt, kas ar viņu noticis un vai patiešām nevar viņam kaut kā palīdzēt; un, kad viņam ziņoja, ka Akakijs Akakijevičs nomiris pēkšņā nāvē karsoni, viņš bija gluži satriekts, juta sirdsapziņas pārmetumus un visu dienu bija nelabā omā. Gribēdams daudzmaz izklaidēties un aizmirst nepatīkamo iespaidu, viņš devās uz viesībām pie kāda no saviem draugiem, kur atrada pieklājīgu sabiedrību, un, kas vislabākais, visi tur bija gandrīz vienas un tās pašas die­nesta pakāpes, tā ka viņš varēja justies pilnīgi brīvi. Tas ap­brīnojami ietekmēja viņa garastāvokli. Viņš atplauka, kļuva patīkams sarunā, laipns, vārdu sakot, pavadīja vakaru ļoti pa­tīkami. Pēc vakariņām izdzēra pāris glāžu šampanieša — kā zi­nāms, tas ir līdzeklis, kas tīri labi iedarbojas attiecībā uz jaut­rību. Šampanietis viņam izraisīja slieksmi uz dažādām ārkārtē­jām izdarībām, proti, viņš nolēma mājās vēl nebraukt, bet iegriezties pie kādas pazīstamas dāmas Karolinas Ivanovnas — dāmas, kura, šķiet, bija vāciskas izcelšanās un ar kuru viņam bija pavisam draudzīgas attiecības. Jāsaka vēl, ka svarīgā per­sona bija cilvēks jau gados, labs vīrs, cienījams ģimenes tēvs. Divi dēli, no kuriem viens jau kalpoja kancelejā, un patīkama izskata sešpadsmit gadus veca meita ar nedaudz izliektu, taču jauku deguntiņu katru dienu nāca skūpstīt viņam roku, sakot: bonjour, papa1 . Viņa laulātā draudzene, vēl spirgta un pat diez­gan glīta sieviete, deva viņam vispirms noskūpstīt roku un tad, pagriezusi to uz otru pusi, skūpstīja viņa roku. Taču svarīgā persona, blakus minot, gan pilnīgi apmierināts ar ģimenes pa­varda siltumu, uzskatīja par pieklājīgu turēt draudzīgām at­tiecībām draudzeni citā pilsētas daļā. Sī draudzene nebija ne par matu labāka, ne jaunāka par viņa sievu, taču tā jau tas augstākajās aprindās iegājies, un par to spriest nav mūsu darī­šana. Tātad svarīgā persona nokāpa lejā, iesēdās kamanās un pateica kučierim: «Pie Karolinas Ivanovnas!» — bet pats, visai lepni ietinies siltā šinelī, palika tai patīkamajā stāvoklī, par kuru labāka krievu cilvēkam nemaz nevar izdomāt, tas ir, kad pats ne par ko nedomā, bet domas pa to laiku pašas lien galvā cita par citu patīkamākas un nav pat jāpūlas dzīties tām pakaļ un tās meklēt. Pilns labpatikas viņš vieglītēm pārcilāja atmiņā visus pavadītā vakara jautros brīžus, visus vārdus, kas bija likuši nelielajam pulciņam skaļi smieties; daudzus no tiem viņš pat pusbalsī atkārtoja un atzina, ka tie joprojām tikpat jocīgi kā iepriekš, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka ari pats no sirds nosmējās. Reizumis viņu tomēr traucēja brāzmains vējš, kas, pēkšņi izrāvies dievs zina no kurienes un sazin aiz kāda ie­mesla, graizīt graizīja seju, sviezdams acīs sniega pītes, plandī­dams šineļa apkakli kā buru vai arī pēkšņi ar pārdabisku spēku uzmezdams to viņam uz galvas, tā ka visu laiku bija ko no­pūlēties, lai no tās atkal izvīstītos laukā. Piepeši svarīgā persona juta, ka viņu kāds visai cieši satver aiz apkakles. Pagriezies viņš ieraudzīja neliela auguma cilvēku vecā, novalkātā vicmun- dierī un ar šausmām pazina tajā Akakiju Akakijeviču. Ierēdņa seja bija balta kā sniegs un izskatījās pilnīgi kā mironim. Taču svarīgās personas šausmas pārsniedza visas robežas, kad viņš pamanīja, ka miroņa mute izvaibstās un, uzdvesdama viņam kapa elpu, runā šādu valodu: «A, tad te nu tu man beidzot esi! Beidzot es tevi, tā teikt, notvēru aiz apkakles! Taisni tavs šine­lis man vajadzīgs! Neparūpējies par manējo, turklāt vēl sa- brāzi — tagad dod šurp savējo!» Nabaga svarīgā persona tikko nenomira. Lai cik stingru raksturu viņš bija kancelejā un vispār pret zemāk stāvošajiem, kaut arī, palūkojies vien uz viņa vī­rišķīgo izskatu un stāvu, ikviens nodvesās: «0, kas par rak­sturu!»— taču te viņš, tāpat kā ļoti daudzi no tiem, kas apveltīti ar spēkavīra ārieni, sajuta tādas šausmas, ka tīri pamatoti sā­ka baidīties, ka viņu neķer kāda ļauna lēkme. Viņš pats aši nosvieda no pleciem savu šineli un nebalsī uzbrēca kučierim: «Drāz, cik jaudas, uz mājām!» Kučieris, izdzirdīs balsi, kāda parasti tika lietota izšķirošos brīžos un pat pavadīta ar kaut ko krietni iedarbīgāku, drošības pēc ierāva galvu plecos, at­vēzējās ar pātagu un aizšāvās kā bulta. Pēc minūtēm sešām vai mazliet vairāk svarīgā persona jau bija pie savas mājas vārtiem. Bāls, pārbijies un bez šineļa — viņš nebija vis braucis pie Karolinas Ivanovnas, bet uz mājām — viņš ar mokām aiz­steberēja līdz savai istabai un pavadīja nakti lielā sajukumā, tā ka otrā rītā pie tējas meita viņam bez aplinkiem pateica: «Tu šodien esi gluži bāls, papu!» Taču papus klusēja un nebilda nevienam ne vārda par to, kas viņam lēcies un kur viņš bijis, un kurp gribējis braukt. Sis notikums atstāja uz viņu stipru iespaidu. Viņš pat daudz retāk sāka teikt padotajiem— «kā jūs uzdrošināties, vai jūs saprotat, kas stāv jūsu priekšā»; ja arī teica, tad vismaz ne ātrāk, iekams nebija uzklausījis, ko no viņa vēlas. Taču vēl brīnišķīgāk ir tas, ka kopš šā laika ierēd­nis mironis vairs it nekad netika rādījies: acīmredzot ģenerāļa šinelis viņam bija pašā laikā; vismaz nekur vairs netika dzir­dēti tādi gadījumi, ka būtu kādam norauts šinelis. Jāsaka gan, ka daudzi rosīgi un gādīgi ļaudis neparko negribēja apmierinā­ties un melsa, ka tālās pilsētas nomalēs ierēdnis mironis aizvien vēl parādoties. Un tiešām — viens Kolomnas sardzes policists pats savām acīm bija redzējis, ka gar kādas mājas stūri parādās spoks; taču, būdams pēc savas dabas mazliet nevarīgs, tā ka reiz pat parasts pusauga sivēns, ar joni izšāvies no kāda ie­cirkņa, bija nogāzis viņu no kājām par gardiem smiekliem ap­kārt stāvošajiem ormaņiem, no kuriem viņš par tādu ņirgā­šanos izplēsa pa grasim tabakai, — tātad, būdams nevarīgs, viņš nebija uzdrīkstējies mironi aizturēt, bet tāpat vien sekojis tam tumsā, līdz spoks piepeši atskatījies un apstājies nopra­sījis: «Ko tu gribi?» — un parādījis tādu dūri, kādu pat pie dzīvajiem negadās sastapt. Sardzes policists atteicis: «Neko,» — un uz vietas griezies atpakaļ. Šis spoks tomēr bijis daudz garāka auguma un ar pārlieku lielām ūsām un, soļodams, kā licies, uz Obuhovas tilta pusi, pavisam nozudis nakts tumsā.

1842