Pavana

Otra tūre SIGNALIZĒTĀJS

Zeme visās pakalna puses stiepās augšup garas, planku­mainās svērdas, pamazam gaistot saltaja miglā, līdz talo kalnu apveidi saplūda ar kūpinātam pienam līdzīgajām debesīm. Pāri klajumam nenorimdams auroja salts vējš, dzīdams sev pa priekšu sniega vērpetes. Sniega virpuļi atri sagriezās un tad izgaisa ka regi, vienīgie kustīgie teli lielajā tukšumā.

Nedaudzie koki auga skupsnas, mazas birzitēs un locījās vēja, ka sargājoties savijuši zarus kopa, atgādinādami gludus, izliektus, trulus lemešus. Kāda birzite auga paša pakalna virsotne, un zem zemakajiem zariem, kas sargāja no vēja, ar seju sniega gulēja kāds jaunietis. Viņš nekustējās, tomēr nebija gluži nesamaņa, laiku pa laikam augums nodrebēja krampjos. Viņam varēja būt gadu sešpadsmit vai septiņpadsmit. Viņš bija gaišmatains, no galvas līdz kājām ģērbts tumšzaļas adas formas tērpā. Apģērbs daudzās vietas, sakot ar pleciem pāri mugurai līdz jostas vietai un talak pār gurniem un kāju augšstilbiem, bija pārplēsts. Caurumos vīdēja gaišbrūna ada, un pa to lēni ritēja gaišsarkanas asinis. Tas bija iesukušās apģērba zaļajā ādā. Jaunieša garie mati savēlušies. Viņam līdzās atradās somiņa ar binokli, bez. Ceisa stikliem neviens Signalizētāju ģildes darbinieks vai māceklis nekād negaja arā no mājas. Līdzās gulēja arī duncis; ieroča asmens bija aptraipītas ar asinīm, spals atradās netālu no izstieptas labās rokas. Roka pati bija ievainota, virspusē pāršķelti visi pirksli un visdziļāk īkšķa pamatne. Ap roku sniega bija izplūdis sarkans asiņu aplis.

Zaros nošviksteja asaka vēja brāzma, un tie pretodamies gari nokrakšķēja. Jaunietim vēl vairāk reižu pārskrēja drebuļi, tad viņš bezgalīgi leni saka kusleties. Izstieptā roka saka sprīdi pa sprīdim virzīties uz priekšu, lai palīdzētu pacelties krušukurvim. Pirksti iezīmēja sniega loku ar iesār­tam maļam. Viņš izgrūda kadu skaņu — pa pusei iekunk­stēdamies, pa pusei ievaidēdamies, tad atspiedas ar elko­ņiem un pagaidīja, līdz mazliet atgūs speķus. Pēc tam nevarīgi pagriezās uz. sāniem un atbalstījās uz. kreisās rokas: tā nebija ievainota. Galva nokaras, acis aizvēras; smagā elpa bija dzirdama visa birze. vēl viens krampjains rāviens, un viņš piecēlās sēdus, atbalstīdamies pret kada koka stumbru. Seju kapāja sniegs, palīdzēdams mazliet atgūt apziņu.

Jaunietis atvēra acis. Tās aizmigloja sāpes un mežonīgas bailes. Viņš paveras augšup uz koku, norija siekalas, mēģināja aplaizīt lūpas un pagrieza galvu, lai paskatītos uz tukšo sniega klajumu ap sevi. Kreisā roka piekļāvās vēderam, labās locītavu viņš uzlika tai virsu, cenzdamies, lai lai nepieskartos ievainota, lād jauneklis atkal uz. mirkli pievera acis, pavirzīja roku lejāk, satvēra mitro adas apģērba sloksni un atrāva no augšstilba. Pēc tam jaunietis atkrita atpakaļ; redzētais izraisīja drudžainas elsas. Roka ļengani nolaidās, skardama koka mizu. Kāds stumbrs pieskaras īkšķa brūcei, un nežēlīga sape atdeva apziņu.

No turienes, kur viņš gulēja, duncis nebija sasniedzams. Viņš stīvi un smagnēji paliecas uz. priekšu, kaut arī kusleties negribējās, gribējās tikai paliki miera un pēc iespējas ātri nomirt. Beidzot pirksli aizsniedzās līdz nazim. Jaunietis aizvilkās atpakaļ līdz kokam un ar mokām atkal apsēdas. Brīdi smagi elpodams, viņš atpūtas, tad pabaza kreiso roku zem ceļgala un, lai saliektu, pievilka sev tuvāk. Sakopojis spēkus, viņš saņēma spalu abas rokas, pielika naža smaili pie biksēm un leni pargrieza tas līdz pat potītei. Tad netālu no pirmā griezuma izdarīja pāri gurnam otru, tā ka vesela adas strēmele tagad bija brīva.

Nu viņš jutās ļoti vārgs un it kā manī ja, ka viņu atstāj pēdējie spēki un acu priekšā ka melns spārns plivinās bez­galīgs nogurums. Viņš pievilka zaļo adas strēmeli sev klat, saņēma galu zobos, iekodas laja un ņēmās graizīt šaurakas slejas. Tas bija lens darbs, kas neparko neveicās, divreiz, viņš sev iegrieza, nemaz nejuzdams, ka sāpes kļutu stip­rākās. Galu gala viņš beidza un saka siet strēmeles ap kaju, mēģinādams nostiprināt tās pietiekami augstu, lai pārsegtu garas brūces stilba. Vējš auroja nepārtraukti; citas skaņas nedzirdēja — vienīgi jaunieša paša atro elpu. Seja, kuru klaja sviedru lāses, bāluma atgādināja debesis.

Nu viņš sava laba bija darījis visu, ko spējis. Brūces mugura skaudri sapeja, un koka miza bija vienas asins sverdas, taču šis brūces viņš nejaudaja aizsniegt. Sasējis pēdējo mezglu ap kaju, viņš nodrebēja: slarp apsējiem joprojām sūcās asinis. Viņš nometa duci un pulējās pie­celties.

Vēlreiz mēģinājis kunkstot uzslieties kājās, viņš saprata, ka tas joprojām atsakās klausīt, smagums bija par lielu. Sāpēs viebdamies, nelaimīgais pacēla augšup pirkstus, taustīdams koka stumbru. Divas pēdas virs galvas viņš samanīja nolauzta zara stumbeni. Asinīm klata lipīgā roka noslīdēja leja, tomēr viņš atkal stūrgalvīgi sataustī ja stum­beni. Juzdams, ka plauksta, brucem atveroties un aizve­roties, pulsē asinis, viņš tik un tā rāvās augšup. Dilbi un pleci viņam bija stipri un muskuļaini no ilgajam stundām, kas pavadītas pie semaforiem; bridi viņš sasprindzis sla­vēja, galvu atspiedis pret stumbru, drebošo augumu izliecis; tad papēži atrada sniegā balstu, un jaunietis uzvilkās stāvus.

Nemanīdams vēju, viņš grīļojas, cīnoties pret tumsas viļņu uzplūdiem un atplūdiem. Tagad reize ar asiņu pulsējumu kaut kas dunēja galva. Viņš juta atkal siltas strūklas ritam par vēderu un augšstilbiem un reize kakla kāpjam drausmīgu nelabumu. Noliektu galvu viņš pagriežas un saka iet tik gausi un smagnēji ka ūdenslīdējs. Pēc sešiem soļiem viņš, joprojām grīļodamies, apstajās un neveikli pagriezās. Sniega nokritusi, gulēja somiņa ar tālskati… Viņš zvārodamies devās atpakaļ, jo katrs solis tagad prasīja īpaši piepūlēties smadzenēm un sakopot gribasspēku, lai pie­spiestu ķermeni paklausīt. Viņš miglaini nojauta, ka nedrīkst liekties pēc tālskata; ja to darīs, tad nokritīs visa garuma zemē un droši vien vairs nespēs pakustēties. Ar pūlēm viņš iebāza pēdu plecu siksnas cilpa. Tas bija pats labākais, ko varēja darīt, jo kustoties siksna pavirzījās uz. augšu un cieši aptvēra pēdas pacēlumu. Ejot lejup pa kalnu projām no meža, somiņa vilkās aizmugure.

Pavērt acis platak viņš vairs nejaudāja. Pēdu sešu apkartmera viņš saredzēja sniega ieloku, kura malas redzes trau­cējumi krasoja melnas. Sniegs, jauneklim ejot, it ka kus­tējās, te grūzdamies virsu, te palikdams aizmugurē. Tajā tik tikko bija redzami pēdu nospiedumi, viņa paša pēdu nospiedumi. Jauneklis akli tiem sekoja. Nez. kada apziņas dzirksts smadzeņu dzīlēs mudināja kustēties; pārējā apziņas daļa bija izgaisusi, aiz sāpēm notrulināta. Viņš ar grūtībām cilāja ka jas, adas somiņa, brīžiem raustīdamās, slīdēja pakaļ papēdim. Kreiso roku pielicis zemu pie cirkšņa, viņš balstī ja to, laba lēni vēcinājās, palīdzēdama saglabat nedrošo līdzsvaru. Sev aizmugurē viņš atstāja asins traipu celiņu, ik lase — spilgti sarkanu prīmulu krasā — nokrita sniega, izplūda, pārvērzdamās par lielāku sārtu plankumu, un tad sasala ledus kristālos. Asiņu notraipītas kaju pēdas lauzta līnijā veda alpakaļ uz birzi. Priekšā pāri klajumam spalgi gaudoja vējš; sniegs cirtas jauneklim seja un plānā kārtā klājas uz ādas kamzoļa.

lēni, pārvarot nežēlīgas sāpes, kustīgais punktiņš atrāvās no kokiem. Tic slejās aizmugurē, un, sabiezējot krēslai, nez kapēc šķita, ka atpaliekot klust aizvien augstāki. Vējš, saldēdams gajcju, mazliet mazināja sāpes; jauneklis pacēla galvu un ieraudzīja acu priekšā virs zemas būdiņas slejamies semalbra torni. Signalizācijas punkts atradās pazema pa­kalna; ķermenis manīja, ka ceļš ved kalnup, elpa atkal kļuva strau jāka, jaunieša smagie soļi lēnāki. Viņš atkal ieraudājās, klusi smilkstēdams ka nesapratigs dzīvnieciņš; zods noklājās ar spīdīgām siekalam. Kad viņš sasniedza budiņu, aizmugure, pelēcīga sliedamas pret debesīm, vēl bija redzama birzite. Krampjaini rīdams siekalas, viņš atslejas pret dēļu durvīm, tik likko saredzēdams koka šķiedru rakstu. Roka sataustīja aizbīdņa auklu, parava to, durvis atveras, un atnācējs, ieklupis iekšā, noslīga uz ceļgaliem.

Ara, sniega apkartne bija likusies gaiša, turpretī būdas iekšiene valdī ja tumsa. Jaunietis uz visam četrām pārrāpoja pāri dēļu grīdai. Otra puse atradās trauku skapis, viņš, neko neredzēdams, taustī jās, apgāzdams glazēs un krūzītes. Jau­nietis neskaidri saklausīja to šķindoņu. Atradis meklēto, viņš ar zobiem izvilka pudeles aizbazni, atslejas pret sienu un pulējas iedabūt šķidrumu mutē. Alkohols teceja par zodu, nolija uz krūtīm un vēdera. Tomēr rīkle nokļuva pietiekami daudz šķidruma, lai dzērējs uz mirkli atjēgtos. Viņš iekle­pojas un pulējās izvemties, tad piespiedās piecelties kajas un sameklēja birzi pamestā naža vieta citu. Koka lāde pie sienas atradās segas un gultas veļa; viņš izvilka vienu no palagiem, sagrieza to strēmelēs — šoreiz garakas un platakas —, lai varētu apsaitēt ap augšstilbu. Noņemt adas žņaugus viņš nespēja sevi piedabūt. Balta drana tūdaļ iekrāsojās sarkana, plankumi pletās lielāki, savienojas kopa, un šķidrums kļuva laistigs. Atlikušo palaga drānu viņš saritināja vīstoklī un pielika pie vēdera.

Atkal uznāca nelabums, viņš atraugājās, zaudēja līdz­svaru un nogāzās uz grīdas. Paceļot acis, viņš neskaidri saskatīja guļvietu — savu miera ostu. Ja vien viņš spētu to sasniegt un tad mierīgi pagulēt, līdz izgaist šķermā duša… Viņš ar pūlēm pārrāpās pāri istabai, atgulas uz. lažas malas, pavilkas talak. Tur, dziļš ka jūra, viņam pāri pārvēlas tumsas vilnis.

Ta viņš nogulēja ilgi, līdz pamodās mazumiņš atlikušā gribasspēka. Viņš ar pūlēm piespiedās pavērt smagos plak­stus. Nu jau istaba bija gandrīz pilnīgi tumšs; līdzīgi pelē­kam četrstūrim melnuma iezīmējas patalakais logs. Tā priekšā šķita šūpojamies semat'ora rokturi; gaismas atspidumos ievizējās gludi pulētais koks. Jauneklis skatījās platam acīm, atjēgdams, ka tas ir iedomas, un lad mēģinaja likt leja no lažas. Segas, pielipušas pie muguras, to neļāva. Viņš mēģinaja vēlreiz, tagad drebēdams no aukstuma. Krāsniņa nebija iekurta, būdas durvis plati vaļa, iekšā iepūsto sniegpārslu kaila noklājusi dēļu grīdu. ārā nebija rimusies vēja auri. Ievainotais mēģināja velreiz; sāpes atsākas no jauna, atkal pārņēma nelabums, galva dunēja un dārdēja. Semafora rokturi it ka dubultojas, seškaršo jas, pašķiras, izveidodami sudrabā mirdzošu staru kuli. Jaunietis smagi elpoja, asaras tecēja mutē, un tad aizveras acis. Viņš iekrita trokšņainā bezdibenī, kurā šaudījās krasaini plankumi, dzirksteles un gaismas zibšņi. Viņš gulēja, zobus atņirdzis, lūkodamies liesmiņas, samanīdams, ka no mu­guras atkal lek asinis un izplūst gulta. Pēc brīža duna apklusa.

Puisēns gulēja garajā zale, juzdams saules svelmi spiežamies cauri adas kamzolim un kaitējam plecus. Viņa priekšā pakalna smailajā virsotne plivinājās kāds burvju valsts radījums, kura spārni kustējās lepni un lēni līdzīgi lidojošam putnam. Tas kustējās sava torni paša kalna gala; un likās, ka likko dzirdama, tāla klaboņa krīt lejup no vasarīgo debesu zilgmes. Spārnu kustības zenu gandrīz pilnīgi paņēma sava varā; viņš gulēja, galvu klanīdams un acis mirkšķinādams, zodu atspiedis plaukstas, pavisam iegrimis vērojumos. Augša leja, augša leja, khizj… tad atkal leja un apkārt, augša un atpakaļ, paklusējot, pamājot, nekād pilnīgi neapstājoties. Semafors šķita dzīvs, apdveseļots radījums, apmeties tur, augša; tas runa dīvainus vārdus, kurus neviens nesaprot. Tomēr tie ir vārdi, kas pilni ar nozīmēm un noslēpumiem ka vārdi viņa mācību grāmatā «Moderna angļu valoda pamatskolām». Puisēnam griezās galva. Vārdi veido stāstus. Kādus stāstus vērpj tornis, vienalnc stāvēdams pakalnā? Stāstus par karaļiem un kuģu bojāejām, kaujām un pakaļdzīšanos, fejām, apslēptu zeltu… Viņš zināja: tā ir runa, par to šaubu nav; ši čukstēšana un klaboņa, ziņu sūtīšana un pieņemšana no citiem, kas strādā lielajos torņos, kuru rindas stiepjas pāri Angli jai uz ikvienu vietu, kas ienāk prātā, visos virzienos, kur vien acis rāda.

Zens vēroja, ka vadības stieņi līdzīgi tvirtiem muskuļiem griezās savās ieeļļotajās iedobēs. No Eivberijas, kur viņi dzīvoja, bija redzami daudzi citi torņi; tie soļoja uz dien­vidiem, pāri I jēlajam klajumam, rapas krita kapās rietumos no Marlboro. Tie gan bija lielāki — īsti milzeņi, kurus apkalpoja veseli vīru pulki un kuru signāli skaidras dienās bija redzami pat vairāk nekā desmit judz.u attālumā. Šo kustības bija majestātiskas un lokanas, kad tas dārdināja savas posmainās rokas; citi, tādi ka šejienes semafors, mazie vietējie torņi, likās draudzīgāki un pļapaja un plātījās no ausmas līdz rietam.

llgajas vasaras stundas bems pats ar sevi izspēlēja daudz rotaļu; šis stundas parasli tika nočieptas, jo viņam allaž varēja atrast darbu. Skolas mācības, mājas uzdevumi, saimniecības darbi pie vecākiem vai brāļu mazajā zemes pleķīti pilsētiņas viņa gala; ja gribējās palikt vienam un pasapņot, nācās aizlavities vakaros vai agri no rītiem. Rei­zēm viņu aicinaja pie sevis akmeņi, lielas, it ka dejai gatavās rombveida plāksnes, kas ietvēra loka mazo pilsētiņu. Zens mēdza skraidi! gar grāvjiem, aiz kuriem reiz. bija atradušas senas svētnīcas, kapaļāt pa kraujam terasēm, kur akmeņi dejoja, pagriezušies pret rīta sauli, vai arī viņš soļoja pa garo, procesijām domāto ceļu, kas stiepās pāri laukiem uz austrumiem, iztēlojoties sevi par priesteri vai dievu, kurš atnācis upurēt lietum vai saulei. Neviens nezināja, kurš uzstādījis pirmo akmeni. Daži sacīja, ka laumas savas val­dīšanas laikos, citi — ka senie dievi, tie, kuru vārdus, pēc valdošajiem uzskatiem, bija grēks pat čukstus pieminēt. vēl citi apgalvoja, ka tas ir velna darbs.

Mate Baznīca uz. sātana ticības palieku iznīcināšanu skatījās caur pirkstiem — to vietējie ļoti labi zināja. Tēvs Donovens tam gan bija pretī, taču darīt spēja visai maz; ikviens, kam nebi ja slinkums, pielika šai darbā roku. Arkli grauza krāvumu pamatus; treša un otrā gadu tūkstoša celtnes tika postītas ar uguni un ūdeni un atsevišķas daļas izman­totas sīkam sienu remontam un caurumu aizlāpīšanai; tas bija darīts gadsimtiem ilgi, un akmeņu loki gaja mazuma, to rindas rēgojās robi. Taču tik un tā akmeņu bija daudz; loki palika, vēju vara nodotos kalngalus vainagoja kapu lauki, zem kuriem pacietīgi atdusējās seno aizgajeju pussabirzušie kauli. Puisēns mēdza rāpties pakalnos un sapņot par adas ģērbtiem un dārgakmeņiem greznotiem karaļiem, tomēr, kad jutās noguris, allaž atgriežas pie semaforiem un to noslēpumainas dzīves. Viņš klusi gulēja, zodu iespie­dis rokas, miegainām acīm, kamēr augša, savā pakalna, klaudzēja un grabēja Si Ibērija 973.

No sapņiem iztraucēja roka, kura nogulās uz. viņa pleca. Viņš saspringa, pasitās atpakaļ un gribēja skriet pa galvu, pa kaklu projām, taču nebija, kur skriet. Mazais apaļvaidzis bija notverts un, siekalas rīdams, garajiem matiem krītot par pieri, no to apakšas platam acīm veras ķeraja.

Vīrietis bija garš; bērnam šķita, ka briesmīgi garš. Seja bruņa, iedegusi saule un vēja, un acu kaktiņos vidēja grumbiņas. Acis bija dziļi iegrimušas un spilgti zilas, salī­dzinājumā ar adas krasu visai neparastas; zēnam šķita, ka tieši tādu krasu redz visdziļākajos debesu augstumos. Viņa paša tēva acis jau sen bija aizslēpušas aiz biezum bieziem stikliem; šīs izskatījās citādas. Tās itin ka izstaroja varas apziņu, pieradušas raudzīties ļoti tālu un saskatīt kaut ko tadu, kas citiem cilvēkiem varētu paslīdēt garām. Acu īpaš­nieks bija ģērbies viscaur zaļa formas apģērba ar izbalēju­šam plecu uzšuvem un signalizētāju seržanta tresēm. Pleca siksna nokarajas Ceisa talskatis — ikviena signalizētāja neatņemamais darbarīks. Somiņa nebi ja cieši aizpogāta, un zēns varēja laja saskatīt lielos stiklus un spīdīgi noberztos vara ieliktņu cilindrus.

Ģildes loceklis smaidīja, un viņa runa bija stiepta un lena: tāda cilvēka runa, kas zina visu par laiku — ka laiks ir mūžīgs un steiga un kņada var pagaidīt. Tas bija kads, kurš varētu zināt par vecajiem akmeņiem kaut ko tadu, ko tēvs nezina.

— Nu — nu, — viņš noteica. — Laikam tak esam noķē­ruši mazu spiegu. Kas tu esi, puis?

Zēns aplaizī ja lūpas un izbi jies nopīkstēja: — Rā — als Biglends, ser…

— Un ko ta' tu te dari?

Rafs atkal aplaizīja lūpas, palūkojās uz torni, nelaimīgs pastiepa lūpas, paskatījās uz zāli, tad alkal uz signalizētāju un atri novērsās. — Es… ese…

Nezinādams, ka paskaidrot, viņš apklusa. Kalngala krakšķeja un klabēja tornis. Seržants notupas un, joprojām viegli smaidīdams un miegdams acis pret zenu, pacietīgi gaidīja. Roka nesto somu viņš nolika blakus zale. Rāfs no­sprieda, ka seržants bijis pilsētiņa paņemt pēcpusdienas maltīti; viena no Eivberijas vecajām kundzēm bija nolīgta gatavot ēdienu dežurējošajiem signalizētājiem. Par Silbcrijas stacijas darbu puika zināja tikpat ka visu.

Sekundes pārvērtās minūte, vajadzēja atbildei. Rafs, juzdamies gandriz, vai izmisis, saņēmās un lad klusībā brīnījās par vārdiem, kas, šķietami neko neapdomājot, neapzinali pagadījās uz mēles. — Ludzu piedošanu, ser,

— viņš smalka balstiņā izgrūda, — es skatī jos uz. I—torni…

— Kāpēc?

— Es…

Alkal jaunas grūtības. Ka lai izskaidro? Ģildes no­slēpumus tak nedrīkst atklat pirmajam pretimnācējam. Signalizētāju kodus un citus dziļākus noslēpumus nodod tālāk bezgalīgi piesardzīgi — ģimenēm, kam pieder priekšrocība nēsāt zaļos formas tērpus. Seržanta apvai­nojumam spiegošana bija sava taisnība, taču skanēt tas skanēja baigi.

Ģildes loceklis nāca viņam palīga. —Vai tu maki lasīt zīmes, Rāf?

Rafs sparīgi papurināja galvu. Neviens vienkāršs cilvēks tak neprot lasīt no torņiem raidītās zīmes. Neviens vienkāršs cilvēks to nemūžam arī nedarītu. Duša saskrēja papēžos, taču balss atkal, neprasīdama atļauju, ierunājās. — Nē, ser, — tā drebot un tomēr apņēmīgi izdvesa. — Bet man dikti gribētos iemācīties…

Seržants sarauca uzacis. Viņš iekārtojās crtak, uzlika rokas uz ceļgaliem un iesmejas. Un tad pagrozīja galvu.

— Tātad tu gribētu mācīties… .lā, arī desmitiem karaļu un laba tiesa augstdzimušo džentlmeņu naktis labāk gulētu, ja mācētu lasīt semafora zīmes. — Runātāja seja pēkšņi kļuva barga.

— Puis, — viņš sacīja, — lu par mums zobojies…

Rāfs jaudāja tikai atkal mēmi pakratīt galvu. Seržants,

joprojām tupēdams, lūkojās pāri zēnam tale. Ratam gribējās paskaidrot, ka viņš nekād pat apslēptākajos sapņos nav iztēlojies sevi par signalizētāju, mele pali ņēmusi un atrai­sījusies, izpļāpājot kaut ko neiespējamu un aplamu. Tomēr nu viņš vairs to nespeja pakustina!; zaļa vira klātbūtne atņēma valodu. Klusums ieilga. Zēns izklaidīgi vēroja, ka pa zāles stiebru zvalstīdamās rāpo vabolīte.

— Kas ir tavs tevs, zēn? — Zaļais pēkšņi noprasīja.

Rāts nori ja kakla sakāpušo kamolu. Nu viņš nešaubījās,

ka dabūs sukas un viņam aizliegs spert kaju torņa tuvuma vai verot zīmes. Acis it ka kaut kas iedzēla, tātad nav tālu no asarām, tas jau gatavas līt straumēm. — Tomass Biglends no Eivberi jas, ser, — viņš sacīja. — Sera Viljama M—Maršala rakstvedis.

Seržanls palocīja galvu. — Un tu gribētu mācīties, ka strada torņi? Tev prāts nesas uz signalizēšanu?

— Ja gan, ser…

Zaļais, protams, runaja modernajā angļu valoda, ka runaja amatnieki un tirgotāji, nevis ka rupjie bezdzimtenes klaidoņi, kas verveleja caur degunu. Taču zens viegli iejutās arī signalizētāju vecmodīgajos izteicienos, ko tie dažkārt lietoja sava vidū.

Seržants pēkšņi ievaicājās: —Vai grāmata esi ielauzī jies, Rāt"?

— Ja gan, ser… — Tad viņš nedroši piebilda: — Ja tie vārdi nav dikten gari…

Ģildes loceklis atkal iesmejas un papliķcja zēnam pa muguru. — Nu, Rāt' Biglenda jaunskungs, tu, kas gribētu but signalizētājs un kas prot lasīt gramatu, ja vārdi taja nav dikten gari, tad, lai arī — Dievs ir mans liecinieks — manas gramatu zinības nav visai plašas, tomēr varbūt es varēšu tev palīdzēt, ja neesi melsis muļķības. Nāc! — Viņš piecēlās un devās torņa virziena. Ral's pavilcinājas, sa­mirkšķināja acis, tad uztrūkās kājās un aizrikšoja Zaļajam nopakaļ. Aiz. brīnumiem griezās galva.

Viņi devas augšup pa laku, kas slīpi izvijas ap pakalnu. Seržants iedams pastāstīja, ka SiIbēri ja 973 esot piederīga (' posma līni jai, kas sākoties Londīnijas tuvuma no lielas Pontesas releju stacijas un tālāk stiepjoties uz. Aquae Sulis. Apkalpe… taču apkalpi Rāts pazina ka piecus pirkstus. Kopa ar seržantu pieci cilvēki. Viņu mājiņas slejās atstatu no citam, neliela pakalna prom no ļaudīm. Signalizētāju mā­jiņas vienmēr ceļa patalak, las palīdzēja glahat Ģildes noslēpumus. Ģildes locekļi nemaksāja desmito tiesu vietejai zemes īpašumu pārvaldei, nepakļāvās nevienam citam kā vienīgi saviem priekšniekiem un. lai gan teorētiski bija atbildīgi kopīgo likumu priekšā, īstenībā baudīja ne­aizskaramību. Viņu pašpārvalde darbojās pēc pašu bar­gajiem likumiem; un vajadzēja but vai nu izcili drosmīgam, vai pilnīgam muļķim, lai uzdrīkstētos ķerties klal bagātakajai Ģildei Anglijā. Seržants bija sacījis skaidru pa­tiesību: ja jau karaļi gaidīja uz viņu vēstīm tikpat dedzīgi ka parastie ļautiņi, tad signalizētājiem nebija no ka baidīties. Pāvesti, skauzdami viņu neatkarību, varēja pieķerties sīku­miem, taču pati Roma bija pārāk atkarīga no semaforu torņu tīkliem, kas pārklājā visu kontinentu. Tai atlika vienīgi lugt un sūdzēties. Līdz šim Ģilde bija nosargājusi brīvību, cik nu kaut ko tādu Karojošas Baznīcas pārvaldītajā puslodē vispār varēja nosargāt.

Lai gan Rāts pietiekami bieži bija redzējis signalstacijas iekšpusi sapņos, īstenība viņš spēra kaju tur pirmoreiz. Pie koka sliekšņa viņš spēji apstājās: līdzīgi rokam taustāmam šķērslim sirdi auga bijība. Zēnam aizravas elpa. Agrāk viņš nekād nebija lik tuvu pienācis tornim; spārnu šalkoņa un klaudzoņa, desmitiem sīko savienojumu švīkstoņa viņa ausīs skanēja ka muziķa. No šis vietas varēja saredzēt tikai virs celtnes jumta uzstādītās lielās signālierīces augš­galu. Lakotās koka spāres spīdēja oranžas ka kuģa masti; semafora spārni ceļas augšup un laidas lejup, tumši iezīmē­damies debesis. Viņš varēja saredzēt nostiprinājumu lig­zdas un cilpas netālu no spārnu galiem, kur slikla laika vai nakti (ja nācas nosutil kadu ārkārtīgi svarīgu vesti) varēja ievietot lapas. Viņš bija tādas ugunis redzējis me­tam gaismu jūdzēm tālu pāri klajumam tonakt, kad no­mira vecais karalis.

Seržants atvēra durvis un mudinaja, lai zens iet iekšā. Puika staveja ka piekalts pie sliekšņa. Gaiss telpa bija svaigs, taču reize te vēdīja arī vīrišķīgi smārdi, laku, eļļu un tabakas dūmu sajaukums. arī iekštelpa nez kapee atgā­dināja kuģi. Tā bija plaša un zema, ietilpīgākā nekā likās, skatoties no kalna pakajes. Te atradās krāsns, patlaban tukša, spīdīgi melna ar spoži noberztiem vara rotājumiem. Iekšā bija ielikts stingri izstiepts, gluds, sarkans kreppapīrs; durtiņas atstatas mazliet pavērtas, lai redzetu, cik iekšā tīrs. Dēļu sienas bija nokrāsotas gaišpelēkas; tai vieta, kur zem dēļiem atradās dūmvads, bija akurāti piesprausts dežūru saraksts. Viena (elpas kaktā karājās spilgtkrāsaini diplomi ietvaros, zem tiem vīdēja stipri pabalejusi dagerotipija; kura varēja saskatīt vīru pulciņu, kas stāvēja ļoti augsta signāltorņa priekšā. Cita telpas stun atradās guļvieta ar glīti salo­cītu segu kaudzi kājgalī; virs guļvietas karajas ar roku zīmēts attēls — smejoša meitene ar Ģildes locekļu zaļo cepuri galva un visai maz drēbēm mugura. Rata skatiens drusku mulsā bērnišķīga vienaldzība paslīdēja tai pari.

Telpas vidu atradās balti krāsotā, četrstūrainā signalmasta pamatne; apkart tai stiepās neliels, gluds, viru pazoļu no­berzts paaugstinājums, uz kura stāvēja divi Ģildes locekļi. Rokas viņi turēja garas sviras, kas cilaja semafora spārnus, — no svirām augšup stiepās vilces tauvas. Vietas, kur tās gāja cauri griestiem, bija aptītas ar baltu buraudeklu. Gaismas lūkas abas mehānismā pusēs bija atvērtas, lai ielaist u iekšā jūli ja silto gaisu. Trešais dežurējošais signalizētājs staveja pie austrumpuses loga, pielicis pie acīm talskali un ne­pārtraukti mierīgā balsi skaitīdams: — Pieci… vienpa­dsmit… trīspadsmit… deviņi… — Sviru viri atkārtoja kombinācijas, drebinādami milzīgos rokturus, uzguļoties tiem ar visu ķermeņa svaru, lai paceltos augšējie signālsparni, un veikli izmantoja lejupslīdes speķu nakamā numura pārraidei. Vīri strādāja, sakopojuši visu uzmanību, taču gaisotne nebija sasprindzināta; viss šķita ritam ļoti viegli un ierasti. No statņiem uz jumta nokarājās parbaudes ierīce, kas turpat vīriem priekšā atkārtoja spārnu stāvokli, taču signalizētāji tikai retumis pameta uz to skatienus. Gadiem ilgais darbs bija piešķīris viņu kustībām tādu veiklību, ka tas šķita gandrīz tikpat vijīgas kā baleta soļi un pozas. Augumi izliecas, sastinga, izrakstīja sarežģītas ārābeskas, koku kraksti, signālu klusa dūkoņa piepildīja telpu līdzīgi vienmuļai bišu dūkoņai, kas ieai ja miegā.

Neviens neveltīja uzmanību ne Ratam, ne seržantam. Ģildes loceklis atkal mierīgi atsāka stāstīt, kas še notiek. Gara vests, kas nu jau turpinājusies gandrīz stundu, ir no Londīnijas saņemtais graudu un gaļas pašreizējo cenu saraksts. Ģildes sistēma bija nenovērtējams palīgs visas valsts tautsaimniecības vadīšanā; zemkopji un tirgotāji, ņemot Londīnijas cenas par mērauklu, zinaja, tieši cik jamaksa, pārdodot citiem un pērkot sev. Ral's aizmirsa, ka jutis vilšanos; ausis dzirdēja vārdus, prāts tos iegaumēja un noglabāja sava krātuvē, acis vēroja, ka rakstus maina Ģildes viri, kas it ka bija pašu vadītas čīkstošās, klaudzošās mašīnas daļa.

Sini bridi pārraidītās ziņas, ko seržants nodēvēja par «cenu palagu», aizņēma likai daļu signalizēšanas laika; bieži teksts, lai nodrošinātu, ka to neizmantos nepareizos nolūkos, bija gandrīz pilnīgi šifrēts. Pašreizējiem skaitļiem, piemēram, bija līdz tumsai jānokļūst zināmos centros, to vidu Aquae Sulis. Ka lai tie tur nokļūst, pa kadu ceļu lai dodas, bija galvenokārt atkarīgs no signalizācijas atzara, caur kura staci jam skaitļi izgāja. Bija nepieciešama pieredze līdz ar zināmu intuīciju, lai vadītu signālus tāda virziena, kas ļautu izvairīties no informācijas pārslogotām līnijām; un, protams, kamēr līniju izmantoja viena virzienā kā pašreiz, kad sīka informācija virzījās no austrumiem uz rietumiem, lielas grūtības radītu vajadzība raidīt arī uz citu pusi. īstenībā bija iespējams pārraidīt divus ziņojumus dažādos virzienos vienlaicīgi, un A klases torņos to bieži darīja. Kad tas notika, katrs trešais cipars no vests, ko sūtīja uz ziemeļiem, varēja kļul par daļu ziņa, kas virzījās uz dienvidiem; stacijas raidīja šādu vesti pa daļām — te uz vienu pusi, te uz otru. Taču vienlaicīgu signalizēšanu nevarēja ciest pat Ģildes vīri. Lai to darītu, līnija jaattīra no visa cita, javienojas par piemērotu šifru; janostada divi uzraugi, kas pcc kailas izkliedz norādījumus signali­zētajiem; tomēr pat vislabāk vaditajas staci jās pēc visneno­zīmīgākās pārskatīšanās varēja izcelties pilnīgs sajukums, un tad bija nepieciešams atsaukt visu iepriekšējo un sākt no gala.

Seržants ar rokam paradīja atsaukuma signālu, ko tāda reize lietotu tornis, kas pieļāvis kļudu: semafora spārni trīsreiz līmeniski pavezejas uz sāniem. Drūmi pasmīk­ņādams, viņš sacīja: ja tā kaut kas notiekot, tad kaut kur varot noripot galva. A klases torņa komandierim jābūt vismaz majoram, vīram ar divdesmit gadu vai pat ilgāku pieredzi. No tāda sagaida darbu bez. kļudam, un viņam savukārt jāraugās, lai kļūdas nepieļautu padotie. Rāfam alkal saka reibt galva; viņš ar jo lielāku cieņu pavēras uz seržanta nonēsāto zaļas adas mundieri. Nu viņš saka neskaidri apjaust, ko īsti nozīme but par signalizētāju.

Beidzot ziņas ar semafora spārnu skaļu klaboņu bija noraidītas. Uzraugs palika stāvam sava vietā, turpretī signalizētāji nokapa leja un pirmoreiz pievērsa uzmanību puišelim. Atgajuši nost no semafora svirām, viņi šķita daudz normālāki un nekādās bailes neiedvesa. Rāfs viņus labi pazina: viens bija Robins Videns, kas, iedams uz. staciju un nākdams no tas mājās, bieži ar viņu sarunajas; otra vārds bija Bobs Kami, un viņš svētkos ķegļu speles laika mēdza iebelzi dažam labam ciematniekam pa galvu. Šie abi parā­dīja Ratam šifru grāmatas, kuras melnos, numurētos kvad­rātos bija iespiestas neskaitāmas sarkanas zīmes. Viņu arī pacienaja ar pusdienām. Mājas gandrīz vairs nebi ja prata. Pret vakaru pienāca vēl viena ziņa no rietumiem; viri sacīja zēnam, ka tā domāta policijai, un spārni vezedamics un klaudzēdami aizsūtīja to tālāk. Rafs tikai krēslā devās pro­jām no stacijas, degunu gaisā — un kas to būtu domājis? — ar diviem šķindošiem pensiem kabata! Tikai krietni vēlāk, guļot gulta un pūloties iemigt, viņš aptvēra, ka piepildījies senlolotais sapnis. Beidzot viņš tomēr iemiga, bet sapņoja atkal par semaforiem — ka naktis lapas to spārnos rūkdamas liesmo prel tumšzilajām debesim. Pensi palika kabata uz. visiem laikiem.

Tā ka bija pagadījusies neapstrīdama iespēja, vēlēšanās kļūt par signalizētāju auga auguma, un zēns, ja vien varēja, pavadīja laiku noslēpumainā, aizvēsturiska, augstā pakalna uzceltajā SiIbērijas stacija. Tēvs uz viņa prombūtni lūkojas pavisam greizi. Ar mistera Biglenda ierēdņa algu tikko pietika, lai paēdinātu septiņus dēlus; ģimene bija spiesta pati sev izaudzēt pārtiku, un tādam darbam svarīgs bija katrs roku paris, taču nevienam nebija ne jausmas, kur Rāts tik bieži pazūd; viņš pats par to neieminējās ne puš­plēsta vārda.

Slepus nočieptajās stundas viņš iemācījās vairāk par trīsdesmit signālspārnu pamatpozīcijam un kaut ko no visparastākajam grupēšanas virknēm: vēlāk viņš varēja nogulties pie Silberijas pakalna un noskaitīt lielāko daļu numuru sev pašam, kaut gan, nepazīstot šifrus, joprojām nebija saprotams saturs. Reiz. seržants Grejs lika viņam nostāties uzrauga vietā, un viņš pavadīja svētlaimīgu pusstundu, kuras laika tika pieņemts ziņojums no Marlboro kapam. Rafs stāvēja ka sastindzis, ar nosvīdušiem pirkstiem aptvēris Ceisa stiklus, un lasīja numurus tik skaidra un skaļa balsi, cik vien spēja, lai aizmugurē stāvošie signalizētāji tos saprastu. Seržants no telpas otra gala nemanāmi sekoja viņa ziņojumam. Kļudu nebija.

Desmit gadu vecumā Rafs bija apguvis visas zināšanas, kas bērnam šaja vecumā bija paredzētas. Vajadzēja izlemt svarīgo jautājumu, ko darīt lalak. Sapulcējās visa ģimene: tevs, māte un trīs vecākie deli. Rats nepamirkšķināja ne aci; viņš zināja — bija to zinājis jau nedēļām ilgi —, kādu likteni ģimene viņam izvēlējusies. Viņu nodos par mācekli vienam no četriem pilsētiņas drēbniekiem, tie visi bija maza auguma salikuši vecīši, kuri, kajas sakrustojuši, sēdēja līdzīgi vientuļniekiem aiz drēbju baķu mūriem un vājā sve­ces gaisma šuva tik cītīgi, il ka no tā būtu atkarīga dzīvība. Rals gandrīz nemaz arī negaidī ja, ka viņam ko vaicās, tomēr «formas pcc» aizsūtīja viņam pakaļ un noprasīja, ko viņš gribot darīt. Tad nu pienāca mirklis, kad spert visu ārā.

— Es pilnīgi noteikti zinu, par ko gribu kļul, — Rafs noskaldīja. — Par signalizētāju.

Bridi valdīja klusums; lad uzbrazmoja skaļi smiekli. Ģilde tak nevienu svešu nelaiž! Rāta tēvs lik tikko saskrabinašot, lai samaksatu par mācībām skrodera amata. Un, ja runa par signalizētājiem, neviens Biglends savu mūžu neesot bijis signalizētājs un nebūšot ari. Nu bet… Tas tak ļautu visai ģimenei pakapties augstāk! Ja viens no dēliem valkatu zaļo mundieri, pilsētniekiem vajadzētu lūkoties uz. viņiem no apakšas uz augšu. Ne, tas nu esot aplamības!

Rafs, piesarkušiem vaigiem, lūpas sakniebis, sēdēja klusu un lava, lai viņi pabeidz. Viņš jau bija zinājis, ka tā bus, un lieliski aptvēra, kas jādara. Viņa savaldība iedzina ģimeni apjukumā. Viņi tiktai nomierinājās, ka zobgalīgā nopietnībā noprasī ja zēnam, ka tad viņš grasoties savu dižo plānu īstenot. Nu bija īstais laiks otram pārsteigumam.

— Iesniegšu Ģildei lugumu atļaut man kārtot iestājeksā­menus pcc vispārējiem noteikumiem, — viņš noskaitīja no galvas iemācītos vārdus. — Par mani aizliks vārdu seržants Grejs no SiIbēri jas torņa.

Atkal iestājās klusums. Tad tēvs neveikli noklepojās. Sēžot mirkškinadams acis aiz brillu stikliem un košļādams planas ūsas, misters Biglends izskatijas pēc veca teķa.

— hm, es nu gan nezinu, — viņš teica. — Hm… — Bet Rafs jau bija pamanījis, ka, iztēlojoties tādu galvu reibinošu godu, tēvam iezibas acis. Ja kails no viņa dēliem patiešām valkātu zaļo mundieri…

Pirms ģimenes locekļi paspēja pārdomāt, Rats uzrakstī ja oficiālu vēstuli, ko pats nogādaja Silberi jas stacija; taja ļoti pieklājīgi bija lūgts, vai seržants Grejs nchutu tik laipns un neiegrieztos pie mistera Biglenda apspriesties par dēla iestā­šanos signalizētāju koledža Londinijā.

Seržants turēja vārdu. Viņš bija bezbemu atraitnis; varbūt Rāfs daļēji aizstāja dēlu, kurš viņam nekād nebija dzimis, varbūt arī viņš saskatīja zēna pats savu kādreizējo jaunek­līgo sajusmu. Viņš atnāca nakamaja vakara, mierīgi, ka pastaigādamies soļodams pa ielu un pieklauvēdams pie Biglendu durvīm; Rafs, vērodams viņu no guļamistabas, kas bija kopīga ar brāļiem un atradās virs lieveņa, snukņaja par kaimiņiem: tie, kaklus izstiepuši, blenza uz atnacēju. Visa ģimene bija ka spārnos; no saimniecības līdzekļiem saskrabinata nauda vīnam un svecēm, ēdamistabā galds apklāts ar tīru galdautu un greznots ar sudrablietām, un visi centas atstāt pēc iespējas labu iespaidu. Misters Biglends, protams, jutas ļoti jauki, un. kad seržants pēc stundas devas projām, viņam kabata bija teva parakstīta piekrišana. Rāfs pats redzēja, ka noraida signālu, kura l.ondīnija tika lūgta alsulit nepieciešamos norādījumus, ka gatavoties koledžas gadskartejiem eksāmeniem.

Ģilde ik gadu uzņēma divpadsmit zēnus, un sacensoņu skaits bija liels. Nedaudzajās nedēļas, kas bija palikušas Rāta nciba, viņam bez žēlastības dzina galva zināšanas; seržants mācīja visus iespējamos signalizacijas veidus, kuru zinašanu pamatoti varēja prasīt, un pilsētiņas garīdznieks, kam pasākums, par spīti paša ieskatiem, arī iedvesa cieņu, uzspodrināja Rāfa skolas grāmatu zināšanas un pulējās pat piebāzt zena sāpošo galvu ar normaņu runātās franču valodas pamatlikumiem. Ratam deva atļauju kārtot eksā­menus; viņš arī ne mirkli nebija pieļāvis, ka varētu to ne­dabūt, galvenokārt tapēc, ka tāda doma būtu bijusi neciešama. Pārbaudījums notika Sorviodunā, apgabala centra, kas bija vistuvāk dzimtajai pilsētiņai; pēc nedēļas atlidoja vests, ka viņš uzņemts, un norādī jumi, kādas drēbes un grāmatas būs vajadzīgas, ka arī pavēle ierasties Signalizācijas koledžā mēneša laika. Kad viņš, silti ietinies jaunaja apmetnī, Ģildes sagādātā zirga mugurā, divu brūn­ganas livrejās ģērbtu Ģildes kalpu pavadībā devās uz. Londiniju, visi pilsētnieki bija aiz. skaudības gluži zaļi. SiIbērijas torņa spārni bija nekustīgi, taču, kad Rāfs jaja garām, tos pēkšņi iedarbinaja, un tūdaļ sekoja zīmes: «Sākt!», «Uzmanību tuvakajai apkaimei!» Rāfs, asarām acis, pagriežas seglos un nolūkojās, ka atri liek noraidīti nešifrēti vārdi: «Labu veiksmi!…»

Pēc Eivberijas Londīnija šķila netīra, trokšņaina un veca. Koledža atradās Sitijas muru iejoztā, sena, apdrupuša nama, kaut gan Londīnija jau labu laiku ka bija izplētusies pāri sākotnējām robežām, dienvidos pārmezdamās pāri upei un ziemeļos sasniegdama gandrīzTaibemtn. Ģildes koledžas audzēkņi bija tādi paši trokšņaini, puņķaini puišeļi ka jeb­kura cita amata mācekļi. Būdami Zaļo mundieru pēcteči, viņi no iedomātas pārākuma apziņas augstumiem nicīgi noraudzījās uz «vienkāršo ļautiņu» bērniem; Rāfs dabūja krietni ciest, līdz virknē guļamistabas kautiņu (kas visi beidzas vairāk vai mazāk asiņaini) pierādīja pārējiem reiz par visam reizēm, ka vismaz jauno Biglendu labāk liki miera. Puikas uzņēma viņu savā vidu ka līdzīgu.

Ģilde — it īpaši pēdējos gados — bija sliekusies piešķirt arvien lielāku uzmanību teorētiskajām zināšanām, un divu gadu ilga apmācība bija ļoti saspringta. Audzēkņiem nācas labi apgūt franču valodu, jo talakajai izglītībai neizbēgami bija viņi jāieved bagātnieku namos. Praktiskas zināšanas vajadzēja arī citas valstī lietotajās korniešu, geļu un vidusangļu valodās; neviens Ģildes loceklis nevarēja paredzēt, kur galu gala viņu nosūtīs strādāt. Zēnus iepazīstinaja arī ar Ģildes vēsturi, mehanikas un kodēšanas pamatiem, kaut gan lielāko daļu praktisko darbu šaja virzienā bija paredzēts veikt uz vietas, mācību stacijās, kas bija izkaisītas pa Angli jas dienvidu un rietumu krastu, ka arī gar Velsas robežām. Zēniem bija nepieciešams kaut cik iepazīties ar «maģi ju»; piemēram, prasme saberzēt dzintaru, kas pcc tam pievilka papīru, varēja noderēt signalizētāja darbā.

Tomēr slrādāt viņš strādāja čakli, tā ka pabeidza kursu ar pietiekami labām atzīmēm, lai profesori justos gluži ap­mierināti. Prakse viņu nosūtīja tieša ceļa uz. A klases praktisko apmācību kompleksu — Sentadhelmshedas pakalna staciju Dorseta. Rāfam par lielu prieku viņš turp devas ar savu vienīgo īsto koledžā iegūto draugu Džosu Koupu, draisku, melnmatainu zenu, kada Daremas kalnrača delu, tātad arī «ienācēju no malas».

Viņi ieradās Sentadhelmā pēc tradicionālas paražas — «nobalsodami», lai viņus uzņem karavana, kuru vilka spa­rīga laulera sistēmas tvaika mašīnas darbinata lokomobile. Rāfs nekād neaizmirsa, ka pinnoreiz ieraudzī jis staciju. Tā bija daudz lielāka, ne ka viņš iedomājies, izplētusies varenas klints lezenaja virsotne. Krtibas labad semaforu līni jas dalī ja pēc prāvāko torņu apjoma, un Sentadhelma bija arī mezgla stacija B, C un D klases torņiem. Ap A klases torņu ap­vienotajām būvēm virknējās rinda mazāku semaforu, kas klabēdami griezās, zibot saules staros. Tiem līdzās bija redzama rinda spilgtu apļu un taisnstūru, kuros, vinčās pacelti, vidēja stacijas lietotie kodu skaitļi. Rāfs, plati ieple­tis acis, lūkojās, ka viens no tiem rotēja, pagriežot rietumu virziena dzeltenu vairogu ar diagonālu līniju, kas stiepās no kreisas puses augšējā stūra uz labas apakšējo, brīdinot, ka semafors pārraides vidu pārslēdzies no ncšifrcla raidījuma uz divdesmit trešo šifrēto kodu. Viņš pašķielēja uz Džošu, un draugs mundri pacēla īkšķus. Tad abi uzmeta plecos somas un devās uz galvenajiem vārtiem, lai paziņotu, ka ieradušies un stājas ierinda.

Dažas pirmās nedēļas zēni nespēja vien nopriecāties, ka abi ir kopa. Lielas signalstacijas gaisotne ļoti atšķiras no tās, kas valdī ja koledža. Lai cik trokšņaina un trakulīga tā bija šķitusi, tagad likās, ka tā bijusi gatavais klosteris. Mācībās Signalizācijas ģilde bija nebeidzamas cirka spēles: kāpnes ar lejupklumburojošo kazu; Rafs ar Džošu atkal bija nobraukuši paša apakša. Dzīve nu šķita gandrīz ne­pārtraukta rosīšanās pa virtuvi, kur vajadzēja berzt un spodrināt, skrāpēt un tīrīt ar smilšpapīru. Vajadzēja turēt kārtībā visas telpas, ravēt grantētos darza celiņus un misiņa margas (kas šķita stiepjamies jūdžu garumā) trīt, līdz tas spīdēja un laisti jas. Sentadhelma bija paraugstacija, vienmēr gatava apskatīšanai. Reiz to ar savu vizīti «aplaimoja» pats signalizētāju liēlmestrs ar lordu vietnieku; tad trišana un pulēšana ilga vairākas nedēļas. Un jāuztur kartība tak bija arī torņi, vajadzēja apaļus buraudekla oderējumus maukt uz. lielajiem vadības mehānisma stieņiem un apziest šos stieņus ar balto mālu; jākrāso bija semaforu spārni, jatira to gultņi un jāieziež ar eļļu, jānolaiž leja un jāpaceļ atkal augša kustīgie stieņi, un tas jādara vienādi vien tumsa, pēc tam kad dienas signalizācija beigusies, — un gaužām bieži visnejaukakajos laika apstākļos. Ģildes pusmilitārajā iekārtā noteikti bija jāietver paukošana un šaušana ar loku un stopu, kurus nu jau saka uzskatīt par vecmodīgiem ieročiem, bet kurus Eiropas karos tomēr vēl bieži lietoja.

Pati stacija parspeja Rāta visdrosmīgākos sapņus. Līdz ar duci mācekļu — mazāk to nekād nebija — apkalpe stradaja pāri par simt viru, no kuriem sešdesmit līdz astoņ­desmit vienmēr dežurēja vai atradas norīkojumā. Ar kairu no lielajiem A klases semaforiemdivpadsmit viru komanda, seši pie katras lielas sviras, un signalizētāju priekšnieks pārbaudīja, vai darbs rīt saskaņoti, un parraidija talak cipa­rus, ko skaitī ja uzraugi. Kad stacija strādāja pilna gaita, aina bija iespaidīga: viru rindas pie svirām kustējās tik sa­skanīgi ka dejolāju grupas; signalizācijas priekšnieki izsauca skaitļus, dunēja kāju soļi pret baltajiem dēļiem, rībēja un čīkstēja vilces stieņi. Simt pēdu augstumā virs jumtiem skaļi atskanēja signāli. Tomēr tas netraucēja žultai­najam virsniekam klaigai, ka tā esot nevis signalizēšana, bet «nezinātniskā, stulba koku cilašana». Majors Stouns bija pavadījis gandrīz visu savu darba mūžu mazā C klases staci jā Peninu kalnu grēda, līdz negaidīts paaugstinājums bija apveltījis viņu ar tik atbildīgu pienākumu.

A ziņas vispirms aizlidoja no Sentadhelmas likai līdz Svairhedai un no turienes uz Gcdklifu, kas bija uzcelta kalngala, no kura varēja pārredzēt Vorberovas līci. No tā ceļš turpinājās gar piekrasti uz Gouldenkepu, staci ju, kas atradās sešsimt pēdu augstāk parl.aim.sas zvejniekciematu, lai ar lieliem soļiem aizskrietu uz. rietumiem, uz Somersetu, Devonu un talo Kornvolu, vai ziemeļu virzienā pāri Liela klajuma augstienēm un talak uz. Velsu. Rāfs zināja, ka tur tās ceļo garam Eivbcrijas senajiem akmeņu apļiem. Viņš bieži ar mīlestību domāja par vecākiem un seržantu Greju, tomēr ilgas pēc mājām nejuta. Dienas bija pārāk piepildītas, lai to darītu.

Gadu pēc zēnu ierašanas Sentadhelma un trīs gadus pēc iestašanas Ģildes koledža mācekļiem atlava ar rokām pieskarties semafora stieņiem. Patiesība Džošam bija licies neiespējami gaidīt, un viņš pirms dažiem menešiem bija atveldzējis dvēseli, nosūtīdams draiskulīgu ziņu uz vienu no mazajiem vietējiem torņiem, cerēdams, ka nakts vidu tā paliks nepamanīta. Par savu grēkā krišanu viņš bija tuvu un sāpīgi iepazinies ar kadas zaļas ādas siksnas spradzi, kuru roka turēja neviens cits ka pals majors Stouns. Divi drukni kapraļi pieturēja ogļrača dēlu, kas centas izrauties un brēca. Tas pat Džošu pārliecināja, ka zināmos disciplīnas jautajumos Ģilde nav pielūdzama.

Signalizēšanas apguve bija vēl viens sakums. Ral's drīz saprata, ka semafora svira nav pasīva lieta, kuru var pavilkt ka rotaļājoties; vējam ieklūpot spārniem piestiprinātajās, lielajas, melnajās buras, trīsdesmit pēdu gara mehānisma atsitiens viegli spēja signalizētāju pilnīgi notriekt leja no paaugstinajuma, tapēc A klases komandas koordināci jas trukums varēja nozīmēt un dažkart agrāk bija arī nozīmējis bojāeju. bija kāds paņēmiens, ko varēja iemācīties tikai garas sūra darba stundas: proti, vajadzēja uzmesties uz svi­rām ar visu augumu, nevis sasprindzināt tikai muguras un roku muskuļus, un izmantot spārnu grudienu, un it ka pašu no sevis ievēzēt sematbru nākama cipara pozīcija. Mēģinot pretoties un neizmantojot atgrudienu, stiprs virs īsā bridi pārvērstos par sviedros piemirkušu lupatu, turpretī iestrādā­jies signalizētājs nostrādātu pusi dienas un justu visai mazu piepūli. Rafs uzcītīgi ķeras pie darba un pēc sešiem mēne­šiem, vienreiz salauzis atslēgas kaulu, varēja lepoties, ka iemaņas apgūtas. Taču lad viņš pirmoreiz saduras ar div­virzienu signalizacijas drausmīgajiem sarežģījumiem…

Pēc diviem staci ja pavadītiem gadiem mācekļus beidzot uzskatī ja par gataviem papildinat signalizētāju rindas. Bija jāiztur visstingrākais pārbaudījums. Tā notikuma vieta vai skatuve bija kails zemes uzkalniņš apmēram pusjudzi no Sentadhelmhedas. Tur bija uzcelti viens otram pretī divi I) torņi ar raidīšanas kabīnēm. Džošam parhaude vajadzēja bul Rāta partnerim. Agra rīta viņus aizveda uz šo vietu un pateica uzdevumu: proti, viņiem vajadzēja abiem pārraidīt no Vecas Derības visu Nehemijas grāmatu, nešifrējot, raidot pēc kartas vienam vienu pantu, otram nākamo un tā līdz galam. Kopa ar atbilstošajiem raidījuma sākuma un beigu vārdiem «Uzmanību! Uztverto apstiprinu!» un «Ziņojuma beigas» līdz ar cipariem katras daļas sākuma un beigās. Bija atļauti vairāki desmit minušu ilgi pārtraukumi, kaut gan abus paklusām bridinaja, ka būtu labāk tos neizmantot; ja viņi reiz nokāps no paaugstinājumiem, diez vai varēs piespiest nogurušos locekļus uzrāpties atpakaļ pie svirām.

Ap mazo pakalnu parasti novietojās novērotāji, kas mi­nūti pēc minūtes darbu parbaudija, atzīmēdami paviršības vai nevīžības. Kad ziņojumi beidzas un novērotāji bija apmierinali, mācekļi drīkstēja doties projām un dēvēties par signalizētajiem. Priekšlaicīgi tas nebija iespējams. Nekās neaizkavetu mācekļus, ja viņi gribētu pārtraukt uzdevuma pildīšanu, pirms to pabeidza. Neviens ne ar vārdu viņiem nepārmestu, neviens arī nesodītu, tikai viņiem tanī paša dienā būtu jāpamet Ģilde, un atpakaļceļa uz to nebija. Daži zēni — nedaudzi — patiešām aizgaja. Citi darba laika sabruka; tiem deva vēl vienu iespēju.

Rāfs nedz sabruka, nedz. aizgāja, kaut arī bija brīži, kad viņam gribējās darīt ka vienu, tā otru. Kad viņš uzsāka raidījumu, saule bija tikko uzlēkusi, kad devas projām, tā rietumos grima aiz apvaršņa. Pirmās divas trīs stundas raizes nedarīja; tad sākās sāpes. Plecos, mugura, pēcpusē un lielos. Pasaule sašaurinājās, viņš vairs nesaredzēja nedz sauli, nedz tālo jūru. Bija tikai semafors, tā rokturi, teksts acu priekšā, logs. pāri klajumam, kas šķira abas būdas, viņš redzeja, kā Džošs stīvi veras uz nebeidzamo, nevaja­dzīgo darbu. Pamazām Rafu parņema naids pret torņiem, Ģildi, sevi pašu, visu, ko viņš bija darījis, atminam par Silvberiju un veco seržantu Grcju, bet visvairāk viņš ienīda Džošu artā stulbo sieraģīmi, ienīda signālus, kas klaudzēja viņam virs galvas, nez kada ķēmīgā kārtā tie bija kļuvuši par viņa paša auguma pagarinājumu. Līdz ar nogurumu pārņēma transam līdzīga sajūta, kura trūka loģikas un bija pazudusi rīcības jēga. Dzīvē nebi ja nekā, ko darīt, un nekād neko citu arī nebija vajadzējis darīt ka vienīgi stāvēt uz paaugstinājuma, strādāt ar svirām, sajust signālu atgrūdienus, uz kuriem ķermenim bija jāatsaucas, gaidot jaunu grudienu… Priekšmeti acis dubultojās, trīskāršojās, hdz rindas saka drebel un kļuva ncsalasamas; un tomēr parbaude leni virzījās uz priekšu.

Saja pēcpusdienā viņš bez. vārda runas būtu varējis nogalina! draugu, ja vien spētu tam piekļūt klāt. Bet tas nebi ja izdarāms, viņa kajas bija ieaugušas paaugstinājuma, rokas pielipušas pie semafora svirām. Signāli krakšķēja un grabēja, ausis skaļi šalca elpa — gluži ka mašīna. Acis satumsa, teksts un pretējais semafors peldēja tukšuma. Ķermenis it ka zaudēja svaru, locekļus varēja samanīt tikai tapēc, ka tie tikko jūtami nesaprotama karta sūrstēja. Nez ka parraide ar mokām beidzas. Viņš noklabināja pēdējo grāmatas panlu, pavēstīja: «Ziņojuma beigas!», uzgula uz rokturiem, kamēr daļa no viņa, kas vēl spēja domāt, miglaini apjēdza, ka viņš drīkst apstāties. Un tad briesmīgas dusmas viņš izdarīja to, ko staci jas vēsturē bija izdarījis vēl viens vienīgs māceklis. Viņš ieslēdza no jauna signālu «Uzma­nību !», necilvēciska skaidrībā burtu pēc burta noraidī ja ziņu «Dievs, sargi karalieni]», noklaudzinaja: «Ziņojuma bei­gas!», atbildi uz to viņš nesaņēma, pagrūda sviras uz augšu un nostiprināja miera stāvokli: «Avārija: kontakts partrūcis.»Signaltorņu līnija šo trauksmes vēsti nosutis uz sākuma staci ju, turpmākās informācijas virziens mainīsies, un liks atsūtīta brigāde bojājuma novēršanai.

Rafs truli lūkojas uz svirām. Tagad viņš attapa, ka mul­sinošas spīdīgas svītras uz tām ir viņa paša asinis. Viņš ar pūlēm atrava nost savainotas plaukstas, atgrūda durvis vaļa ar elkoņiem, paspraucas garām vīriem, kas bija atnākuši pēc viņa, un, nogājis divdesmit jardus, nokrita zālē. Viņu ratos aizgādāja atpakaļ uz Sentadhelmu un nolika gulēt. Viņš nogulēja divdesmit četras stundas un pamodās ar apziņu, ka abiem ar Džošu tagad ir tiesības apmainīt mā­cekļa rūsganas jakas ar kapucēm pret Signalizētāju ģildes pilnu zaļo formas tērpu. Vakara viņi dzēra alu, aptvēruši kausus ar abām pārsaitētajām rokām, un vajadzēja otro un pēdējo reizi izmantot ratus, lai atgādātu viņus mājās, gulta.

Nākamais mācību posms bija t īra izprieca. Rafs atvadījās no Džoša un devas uz. mājām divu mēnešu atvaļinājumā; tam beidzoties, viņu nosūtīja darbā pie 1 'icgibonu ģimenes. Si bija viena no senākajām dzimtām valsts dienvidrietumu daļa, un tur viņam vajadzēja nostrādāt divpadsmit mēnešus par pāžu — signalizētāju.

Tas bija vairāk parades darbs, kaut gan nacionalās krīzes laika tas acīmredzot varēja prasīt daļu atbildības. Vairums dižciltīgo ģimeņu — ja vien varēja atļauties — pirka no Ģildes tiesības pašiem savu mazu staciju būvei kaut kur personiskajā īpašumā; nelielie li klases torniši bija pat mazāki par l) klases raidpunktiem, kuros Rāfs ar Džošu bija kārtojuši gala eksāmenus.

Tādās vietās, kur tuvuma nebija signallīnijas, netālā apkārtne drīkstēja celt vienu vai vairākas stacijas un nolīgt tām klejojošus signalizētāju mācekļus, kam neļāva šifrēt, taču Ficgibonu lielais, II burta veida celtais nams atradās gandrīz Svairhcdas pakājē, lezena nogāze ar skatu uz. juru. Tam rītā, kad Rāfs te ieradas un palūkojās leja pāri muižas jumtiem, lūpas atiezas smīna. Viņš redzēja savu semalbru uztupinātu starp dūmeņiem: virs tā nepilnas jūdzes atsta­tuma atradās A klases torņa retranslantors, viņa vecas Sentadhelmas stacijas īsdistances palīgtornis. Pašu Scntadhelmas staci ju aizsedza pakalns.

Viņš iespieda piešus zirga sānos, un tas saka rikšot. Sig­nālus viņš raidīs tieši uz A klases torni, cita maršruta nav. To iztēlojoties, sanāca smiekli, domas skatot majora seju, kad pienāks Sentadhelmas vai Ciouldcnkcpas pasutījums ar lugumu pagādat kurpniekmeistaru. Atdevis militāru godu stacijai, kas viņu izaudzinājusi, jauneklis devas pa nogāzi uz ieleju uzņemties jaunos pienākumus.

Izrādījās, ka tie ir vieglāki, nekā viņš domājis. Ficgibons pats uzturējās augstas aprindas galmā un mājās bija reti, saimniecību vadīja viņa sieva un divas pusaugu meitas. Ka Rāfs bija gaidī jis, lielākā daļa noraidāmo ziņojumu bija saimnieciskas dabas līgumi. IJn viņš baudīja jebkura jauna šādā amata iecelta Ģildes locekļa priekšrocības; vakaros viņu allaž gaidīja silis kaktiņš virtuvē, pirmais kumoss cepeša un visglītākās kalponitcs, kas lāpīja viņa drebēs un apgrieza matus. jūra, kur peldēties, bija ar roku sasnie­dzama, un svētkos varēja apciemot Dērnovēriju vai Bornmaulu. Reiz muižas robežas savas teltis uzcēla neliels gadatirgus — acīmredzot tā te bija parasts —, un Rāfs pavadīja jauku pusstundu, signalizēdams A klases tornim pieprasījumu piegādāt degvielu tvaika dzinējiem un gaļu danču lāčiem.

Gads aizritēja ātri; vēla rudeni jaunekli, kas tagad bija paaugstinals par signalizētāju kaprali, pārcēla uz citurieni, un viņa vietā atnāca jauns. Lai statos sava pirmajā albildigaja darba, Rāfs devās uz rietumiem, uz kalnu grēdu, kas slejas Dorsetas dienvidu stūrī.

Stacija bija daļa no kādas 1) klases līni jas, kas pāri aug­stienei stiepās uz rietumiem līdz Somersetai. Ziemā ar tas īsajām dienām un slikto redzamību torņi stāvēs dīka — to Rafs labi zināja. Viņš paliks pilnīga vienatnē. Iespējams, ka kalnu ziemas būs bargas, ceļi dziļajā sniega gandrīz neizbrienami, un sals turesies nedēļām ilgi. No lielceļu laupītājiem laikam nebūs ko bīties, kaut arī klīda baumas, ka saltajos mēnešos tie rietumos strādājot briesmu darbus. Stacija atradās tālu no ceļiem, un mājiņa nebija nekā, ko ņemt, — varbūt vienīgi kails bandīts varētu iekarot Ceisa talskati, ko signalizētāji mēdza nēsāt līdzi. Vairāk būs jabaidas no vilkiem un laumām, kaut arī zvēri dienvidos bija ganilnz iznicināti un par burvju butnem viņš, jauns būdams, tikai pasmietos. Viņš pārņēma darbu no garlaicības mākta kaprāļa, kura darba posms nupat beidzas, nosūtī ja pa līni ju signālus par savu ierašanos un apsēdas pārdomāt stā­vokli.

Visi stāstīja, ka pirmā ziema stacijā, kur mīt tikai viens cilvēks, esot ļaunaka par gala pārbaudījumu izturībā. Jo tas liešamesot pārbaudījums. Pienāks reize, kad tumšajos mēnešos, kas viņu gaida, kaila dienā noteikta stunda pa mēmo līni ju no rietumiem vai austrumiem pārraidīs ziņu, un tai mirklī Ralam jābūt te, lai to pieņemtu un sūtītu talak.

Vajag likai atsaukties minūti par veļu, kad no Londīnijas sekos rājiens, kas uz ilgiem gadiem vai uz visu mūžu aiz­kaves iespēju saņemt paaugstinājumu. Ģildes prasības ir augstas, un uz žēlastību nav ko ceret; ja jau nežēlastībā viegli var krist majors, kas vada A klases staciju, tad ar nepazīstamu un nepārbaudītu kaprali neauklesies ne tik. Ikdienas darba laiks ir īss, tikai sešas stundas, tumšākajos mēnešos — decembrī un janvarī — pat tikai piecas, tomēr tam laikā —ja neskaita vienu īsu parlraukumu — Ratam patstāvīgi vajadzēs but modram.

Palicis vienatne, viņš vispirms uzkāpa mazajā signali­zācijas torni li. tā būve bija neparasta. Lai atsvērtu mazo pacēlumu, zem jumta šķērsam pāri telpai bija uzbuvēts paaugstinājums, kura vidū iekārtotā vēl augstākā darba platforma. Abos telpas galos blāvoja dubultstikla logi, pa kuriem paveras skals gan uz. rietumiem, gan uz austrumiem. Starp logiem gar semafora svirām bija puscollas dziļš, koka dēļos iemīdīts celiņš. Nākamajos paris mēnešos Rāl's to iestaigas vēl dziļāku, jo būs japaskraida no viena loga pie otra, lai uzmestu acis citiem līnijas torni šiem. Sērkociņiem līdzīgiesemaforu spārni bija likkoredzami; Rafs nosprieda, ka torņi atrodas krietnu divu jūdžu atstatuma. Kad debesis būs apmākušās, vajadzēs piepūlei redzi līdz pēdējam un ņemt vēl palīga lieliskos Ceisa stiklus, lai kaimiņu būves vispār saredzētu; taču tas nāksies verot nepārtraukti, turklāt katra dežūra, jo agrāk vai vēlāk kada no tām sakustēsies. Rafs pasmīnēja un pataustīja sava paša semafora rokturus. Kad tas notiks, viņš atsauksies arsviru klaudzieniem, pirms otrs būs paspējis signalizēt: «Uzmanību!»

Rafs talskati kritiski aplūkoja kaimiņu stacijas. Pavasari izjājot pa jaunu laku, viņš varbūt saliks kadu no signali­zētajiem, bet pirms tam gan ne. Gaišas dienas stundās gan kaimiņi, gan viņš kvernēs pie savām darba platformām, bet tumsā, kājām ejot, varētu draudēt briesmas. Lai nu kā, to no viņa neviens negaida; nerakstīts likums ir turēšanas vienatne. Vajadzības gadījumā — izmisīgas vajadzības gadījumā — viņš varēs izsaukt palīdzību, izmantojot semal'oru, bet tikai lad, ja bez. tas pavisam nevarēs iztikt. Tāda nu bija Ģildes viru dzīves īstenība. Londīnijas burzma, I 'iegibona mājas'siltums un ērtības bi jušas vienīgi epizodes. Te nu tam visam ir gala iznākums: klusums, vientulība, sena, mūžīga saskarsme ar kalniem. Viss signalizētāja ceļš noiets.

dzīve ieshdeja vienmuļas sliedēs: miegs, nomods, vēro­šana. Dienām kļūstot īsākām, laiks pasliktinājās, ap staciju svilpoja salti vēji, un uzsniga pirmais sniegs. Stundām ilgi torņi austrumos un rietumos ietinās it ka dūmakā; ja tagad naktu kada ziņa, signalizētājiem vajadzētu iedegt lapas. Rāl's gadīgi sagatavoja žagaru buntes, apvija tas arstieplein un iebāza dzelzs turekļos, novietodams pie durvīm līdz ar paratineļļu, kura saišķus pamērcēs, lai tie iedegtos. Viņu apsēda doma, ka ziņojums patiesība pienācis, bet viņš to drūmajā mijkrēsli nav ieraudzījis. Pcc kāda laika bailes norima. Ģilde bija gan barga, taču godīga; neviens ne­gribēja, lai kāds signalizētājs — il īpaši ziemā — būtu pārcilvēks. Ja staci ja pēkšņi iejātu kapteinis un noprasītu, kāpēc viņš nav atbildējis uz to vai šito, viņš ieraudzītu lāpas un eļļu noliktas gatavība un vismaz zinalu, ka Rals darī jis, ko varējis. Neviens neieradas. un, kad laiks noskaidrojas, kaimiņu torņi stāvēja nekustīgi.

Ik nakti pēc dziesnas Rāl's pārbaudīja signālierīces, likdams svirām pavēcinaties, lai tās atbrīvotos no vēja sasaldētās sarmas kartas; bija labi sajust tumsā pavelkamies un uzplīvojam plānos spārnus. Vēstis, ko viņš sūtīja iekšā melnajā pekle, bija visai neparastas: zīmītes vecākiem un sirmajam seržantam Grcjain, kvēli apliecinājumi kadai l 'icgibonu saimes meitenei, kura viņš bija nopietni iemīlē­jies. Divreiz nedēļā viņš izmantoja pusdienu pārtraukumu, lai uzkāptu torni un pārbaudītu, vai mehānismu daļas ir labi ieeļļotas. Kādā pārbaudē viņš nobīli pamanīja, ka viena no vadības stieņiem parādījusies plaisa, tieva ka matiņš, pirmā zīme, ka draud metala nogurums. Tonakt viņš apmai­nīja visu posmu ar rezerves daļām, ko atrada pieliekamajā. Viņš pacēla stieni uz augšu un rokas luktura gaisma ielika jauno vecā vietā. Tas bija neparocīgs, bīstams darbs. Pirksti sala, un mugurā sitās vējš, mēģinādams atraul jaunieti no jumta, uz. kura viņš bija aptupies. Viņš būtu varējis staciju izslēgt dienas laika, aizsūtīt signālu «Remonts» un izmantot gaismas stundas, tomēr to liedza lepnums. Viņš pabeidza darbu divas stundas pirms ausmas, pārbaudīja torni, ierak­stīja notikušo darba žurnālā un likās gulēt, paļaudamies uz signalizētāju paradumu mosties agra rītausma. Paradums nepievīla.

Garas tumsa pavadāmās stundas saka apnikt. Lāpīšana un mazgāšana aizņēma mazu daļu no brīva laika; Rats lasī ja savu grāmatu krājumu, pārlasīja vēlreiz, nolika sānis un ņēmās gudrot sev darbus, pārbaudīdams vienreiz, un tad otrreiz pārtikas un kurināmā krājumus. Tumsa, kad pāri jumtam joņoja vēja auri, stāsti par laumām un tīreļa vilk­ačiem nemaz nelikās tik apšaubāmi. Šobrīd bija pat grūti iztēloties vasaru un torņu lēnos klakstus, kas ceļas pret spoži zilajam un saules pielietajām debesim. Būdā bija divas pistoles. Ral's parūpējās, lai to mehānismi būtu kartība, un abas pielādēja. Pēc tam viņš divreiz pamodās no trokšņiem uz jumta, šķita, ka tur skrāpējas kāds tumšas krasas radī­jums. lai tiktu iekšā, taču abas reizes izrādījās, ka augšējos logos tikai sitas vējš. Viņš aizdrīvēja spraugas ar brezentu; tad saka salt, visas plaisas aizsala, un Rātu vairs nekās ne­traucēja.

Viņš uznesa augša novērošanas galerija pārvietojamo krāsniņu un atklaja, ka visu var izdarīt, reize ar vienu aci uzmanot logus. Dežūras laika viegli varēja uzvārīt teju un kafiju, un nepagāja ilgi, kad viņš jau iemanījās pagatavot karstas uzkodas. Pusdienas pārtraukumus viņš nolēma labāk izmantot kaut kam interesantākam par ediena gatavošanu.

Visvairāk viņu biedēja bezdarbība, jo slinkuma bija iespēja aptukl; nebija gan manams, ka tā varētu noliki, tomēr viņš uzskatī ja par labāku piesargāties. Kad sniegs nebija pārāk dziļš, viņš ātri aizstaigāja kaut kur tālāk no mājiņas. Kadu dienu viņa skatienu piesaistīja neliels pakalns ar lezenu virsolni, kur auga koku puduris. Viņš raitā soli devas turp. Saltajā gaisa elpa pārvērtās garaiņos. Pret sanu, ka allaž, sitas tālskatis. Birzi viņu gaidīja Liktenis.

Lūsis bija pieplaeis pie kadas egles stumbra un vēroja zēnu tuvojamies; piemiegtas acis ļauni dzalkstija, vēršot purnu līdzīgu draudīgai maskai. Neviens nebulu varējis saprast, ko viņš domā. Varbūt iztēlojas, ka viņam uzbruks; varbūt taisnība bija ļaudīm, kas stāstīja par tādiem zvēriem, kuri ziemas spelgoņa zaudē pratu… Rietumos vairs daudz tādu nebi ja: lielākā daļa atkapusies uz Velsas kalnu klinšu smailēm tālu ziemeļos. Tadas vietās ka ši lūsis bija retums, agrāko laiku palieka.

Koks, kura zvērs slēpās, bija pārkaries lakai, pa ko Rātām vajadzēja iet. Galvu pieliecis, viņš brida pa sniegu, lūko­damies, kur vieglāk tikt cauri. Viņam tuvojoties, lūsis alšiepa lūpas un klusi ieņurdējās, plati pavērdams sarkano rīkli un paradīdams zobus, asus ka piķi. Acis liesmoja, ausis pieglaudās galvai, tā ka tā izskatījās pēc apaļas, pūkainas bumbas. Raf's šo mežakaķi nebija pamanījis, jo svītras pil­nīgi saplūda ar rēpuļainajiem zariem un sniegu. Tiklīdz viņš paspēra soli zem koka, zvērs uzlēca viņam uz pleciem, spļaujot siekalas, aptinās ilin ka ap kaklu, saplosīdams jau­nekļa adu gan tur, gan uz muguras lupatu lēveros, pirms sāpju sajūta paspēja aiziet līdz smadzenēm.

Ral's no negaidīta trieciena sagrīļojās. Sazvarojies viņš saka kliegt un atkratījās no mežakaķa, tomēr tas mirkli apsitas apkart un ieķērās ar nagiem Rātam vedera. Karsts asiņu izšļaciens ieliņa pasauli sarkana šaušalu miglā. Gaisu pildīja zvēra rēkoņa. Ral's pulējas satvert dunci, taču roka iecirtās zobi, un ierocis nokrita zeme. Jaunietis pieliecās, sataustīja spalu, atvēzējās un manī ja, ka asmens ieduras lūša miesa. Zvērs iekaucas un, sāpes locīdamies, saka vārI it ies sniega. Saņēmis spēkus, Rafs iespieda asiņojošo ceļ­galu lūsim mugura un, turēdams dzīvnieku ciet, dura vēl un vel, līdz satrakotais radījums, pēdējo reizi noraustījies, izrāvās un, asinīm noplūdis, metās begl, droši vien izlaižot garu kaut kur biezokni. Tad sekoja tumsa un drausmīga rapšanas atpakaļ uz. signalizācijas staciju, un nu Rafs sa­prata, ka arī pats mirst: līdz semaforam aizkļūt nav iespejams, tatad galu gala viņš ir zaudējis. Viņš izmisuma ievaidējās un grima aizvien dziļāk biezajā tumsā.

Tumsā bija dzirdamas skaņas. Omulīgas skaņas. Vien­mērīgi atkārtojās «skrap — kling», «skrap — kling»: tā rītos skan krāsns bigulis, ko velk pār kamīna režģi. Rāfs, kaut ko murminādams, sagrozījās, pēc tam, telpai sasilstot, kļuva mierīgs. Parādījās oranžas gaismas zibšņi. Rata plak­sti bija aizvērti, taču mirdzums iespiedās acu iekšiene. Drīz viņu sauks māte. būs pienācis laiks celties un iet uz. skolu vai ārā uz tīrumiem.

Tīkami skanīgs tinkšķis rosināja viņu pagriezt galvu. Joprojām sāpēja visas malas no augšas līdz apakšai, bet dīvaina kārtā sāpes vairs nebija tik briesmīgas. Rafs samirkšķināja acis. Viņš bija gaidī jis, ka ieraudzīs savu agrāko istabu Eivberijas mājā, varbūt aizkaru, kas plandās vējā, un saules starus iespīdam pa vaļejiem logiem. Pagāja bridis, līdz viņš aprada ar signalizācijas budu; tad pēkšņi atgriezās atmiņa. Acis iepletis, viņš lūkojas uz. signalizācijas tiltiņu zem semafora svirām, stangām, kas stiepās cauri jumtam ārā, to starplikām, kuras pats iepriekšējā diena bija noziedis ar baltajiem māliem. Logiem priekšā bija aizaķeti brezenta četrstūri, lai nelaistu iekšā nakts saltumu. Durvīm aizgrūsti aizbīdņi, dega abas lampas; plīts kurējās, tas durtiņas bija vaļa, un pa tām plūda ārā siltums. Uz plīts burbuļoja katli un čurkstēja pannas, un par tiem bija noliekusies kāda meitene.

Kad Rāl's pagrieza galvu, viņa apsviedas apkart, un jauneklis ielūkojas viņas dzelmainajās acis ar melnām skropstām; acis šaudijas atri un tramīgi un likās līdzīgas dzīvnieku redzokļiem. Garajiem matiem neļāva krist uz sejas saite vai lente, kas aiz mazajām, smailajām ausīm tos saturēja kopā. Mugurā viņai bija savāda čaukstoša, gaišzila kleita, un ada viņai bija bruņa: riekstbruna, kaut gan Dievs vien zina, kāpēc — te taču nedēļām ilgi nebija spīdējusi saule, kas ļautu adai tā iedegt. Kad meitene palūkojas uz Rātu, viņš novērsās, kaut kas dziļi sirdi nolnseja, un jau­nietis gandrīz iekliedzās. Viņš saprata, ka tādā vientuļa vietā šāda būtne nevarētu atrasties. Šai meitenei ar dzintaraino adu un dīvaino, vasarīgo kleitu jābūt vienai no Senajiem Gariem, Tīreļa Ļaudīm, kam ci Ivcki pa pusei ticēja, pa pusei ne; viņai jābūt vienai no tiem, kas aizvilina sev līdzi cilvēku dvēseles, ka apgalvoja Matc Baznīca. Rafa lūpas mēģināja izrunāt vārdu «lauma», tomēr nespēja. Sakostas līdz asi­nīm, tās lik tikko kustējās.

Redze alkal apmiglojas. Meitene viegliem soļiem pienāca viņam klāt, šūpodamās un vizēdama ka liesma, vismaz tā viņa aptumšota jam prātam likās. tādu nedabisku liesmu var izdzēst pat vari izdvesta elpa. Taču viņas rokas bija stingras un cietas, tas noslaucīja Rala muti un noglastija sakarsušo seju. Kad viņa atkāpās atpakaļ, Rāl's samanīja vēsumu un saprata, ka meitene uzklājusi viņam uz pieres mitru drānu. Viņš mēģināja tai velreiz uzsaukt, taču meitene tikai uzsmaidīja — vai viņam likās, ka uzsmaida, un viņš aptvēra, ka tā dzied. Dziesmai nebi ja vārdu, brīnumaina skaņa veidojās rīklē, tā līdzinājās vērpjamā ratiņa dūkoņai, kas spej ieaijāt miegainu bērnu; vārdi visu laiku gandrīz bija gatavi izlauzties cauri kādam krāsainam plīvuram, tomēr ne reizi to nedarīja. Rātam tagad ļoti gribējās runāt, pastastīt viņai par lūsi, par bailēm no tā ķetnām, kuru nagi atgādinājuši stikla šķembas, taču likās, ka viņa jau zina, par ko Rāts domā. Atgriezdamās viņa atnesa kupošu trauku ar ūdeni, ko novietoja uz krēsla līdzas guļvietai. Viņa mitējas dungot un dziedāt un saka ar viņu runāt; tomēr vārdiem nebija nekādas jēgas, tie, neskaidri dunot, šļakstēja ka ūdens, kas krīt par klintīm. Rafu atkal parņēma bailes, jo tā bija Seno Garu runa, taču vainojamas laikam bija viņa ausis, jo nu balsieni pamazam pārveidojās Ģildes lietotājā modernajā angļu valodā. Tie bija jauki un trauksmaini, pilni jēgas, kas gan nebi ja jēga, bet norādījums uz. kaut kadu dziļāku saturu, ko viņa izmocītais prāts nespēja aptvert. Tie apcerēja Likteni, kas Ral'u gaidījis meža un pēkšņi uzkritis virsu no koka. — Nomas [2] vērpj katra cilvēka vai zvēra likteni, — balss dziedoši skandēja. — Viņas strada, sēdēdamas zem lgdrasila, milzīga Pasaules Oša; viena vērpj pavedienu, otrā to nomēra, treša to «ala nogriež… — IJn viņas rokas ne brīdi nepalika mierā, tas jaunekli glasti ja un mierināja.

Rālam iešāvās prata, ka meitene ir vai nu apmāta, vai ārprātīga. Viņa runaja par Seno, par to, ko Māte Baznīca aizliegusi, ko uz mūžu mūžiem nogrudusi tumsā un sala. Ar lielam mokām viņš pacēla roku un turēja to meitenes priekšā, lai pārmestu krusta zīmi, bet viņa, klusi smiedamās, satvēra Rāfa locītavu, noguldīja roku atkal atpakaļ un maigi apkopa ievainoto plaukstu, notīrīdama asinis no pirkstu apakšējām locītavām. Viņa atsprādzēja jaunietim vidusjostu, atlaida vaļīgāk rūtainās bikses; sagrieza strēmelēs zaļo adu, samērcēja to un pa maziem gabaliņiem noņēma no dziļajām brūcēm gurnā un augšstilbos. — Ai… — viņš ievaidējās, — ai… — To dzirdot, viņa apstājās, sarauca pieri, atnesa kaul ko no plīts, uzmanīgi pacēla viņa galvu un iedeva padzerties. Šķidrums atviegloja sāpes, tas it ka ieplūda no kakla ķermeni un locekļos līdzīgi sāpes remdē­tajai zaļu strūklai. Viņš alkal iegrima siltumā, kura reizēm iedzēla savādi raiba, asa sape. Rāfs dzirdēja meiteni atkal dūdojam, apsaitējot viņa ievainotas kājas. Tad ieslīdēja miegā pavisam dziļi.

Leni atausa diena, vēl Ienāk satumsa nakts, ko nomainī ja atkal jauna diena un tumsa. Likās, ka viņš ir atšķirts no Laika, guļ, bridi icsnauzdamics, bridi pamozdamies, juz­dams ap augumu tīkamās apsaitēs un tīro gultas veļu, redzē­dams simtiem judžu tālumā uzspīdam semalbru sviras, vēlēdamies, kaut varētu nokļūt pie tām, bet nespēdams kustēties. Reizēm, kad meitene pienāca klat, viņš (bet varbūt tās bija iedomas?) pievilka to sev tuvāk, iespieda seju siltajā klēpi, un meitene tikmēr glāstīja viņa matus un runāja, un dziedāja. Cian miega, gan nomoda šķila, ka dziedāšana ne mirkli nepārtrūksi. Palaikam viņš apzinājās, ka dzird to ar ausīm, palaikam vārdi atbalso jās galvā drudža murgos. Tie veidoja varenu sagu, stāstu, kādu līdz šim neviens nekād nebija izdomājis un arī nekād nespētu izdomai.

Tas bija stāsts par Pasauli; Pasauli un kadu zemi, par vietu, ko viņas tauta dēvēja par Angļu zemi. Tikai kādreiz lāda Angļu zeme vispār nebija pastāvējusi, jo nebi ja pasla­vējušas ne planētas, ne saule. Nebi ja nekā cila ka vien Laiks; Laiks un tukšums. Taču Laiks bija tukšums, un tukšums bija Laiks, l aja gan ņirbēja krasas, zibšņi, pēkšņas gaismas šautras. Bijadudošana, kliedzieni, varbūt muzikālas skaņas, kas līdzinājās erģeļu bazūnēm, kuras dunēja viņa miesas, līdz tas saka drebēt šīm skaņām līdzi un sakusa ar tam. Dažkart viņam sapni gribējās raudāt; tomēr viņš joprojām nespēja runāt, un brīnišķie zaimi turpinājās. Viņš redzēja brūnganos miglājus pacēlušos paveļamies čukstot atpakaļ un caur tiem paspīdam ūdeņus; tā bija barga jūra, auksta, bez. gala un malas, bez robežām: tas bija jaunas pasaules okeāns. Taču pats sapnis bija plūstošs; teli uzmirdzēja un mainījās, glasmaini sakusdami cits ar citu, majestātiski atdodami vielu, izkaisdami tumsā. It kā vilcinādamies atvelas kalni, un lie staipījās, le bīdīdami augšup miklos, dre­bošos sānus, te aizgrimdami atpakaļ un atgriezdamies sa­nesas. Sanesas, jūras gultne, bagātinājās ar gadu miljonu gaita vētru sapūstajam mazu, mirstošu radījumu kritalām. Sīko, krītošo gliemezīšu pikstoņa bija daļa no varena kora, kura ieplūda klusā, saldi saskanīga dziesma.

Un tad jau bija Dievi, Senie Dievi, vareni un lieli; viņi noskatījās lejup, vēroja, bakstīja ar pirkstiem sanesas, stum­dami brūnganos virpuļus atpakaļ pāri ūdenim. Tas viss norisinājās mijkrēslī, salta pirmsausmas svīduma. Kalni sadrebēja, atkapas, uzvilnīja no jauna līdzīgi kuprainiem, zeltaini mirdzošiem dzīvniekiem, kas nopurina ūdens krelles no sāniem. pāri tiem ceļas saule, sildīdama, klīdinā­dama iztvaicētās miglas, un tajas saka dejot neskaitami vizoši gaismas atspulgi no jūras. Dievi sme jas, un alkal un atkal, bikli, nedroši paceldamies no sanesām un no jauna tajās iegrimdami, staipījās kalni, veidojot bezveidīgo zemi. Ka ritenī griezdamās dziedāja balss, nebija nekādu «uz priekšu» un «atpakaļ», bija tikai varenas nepārtrauktas att īstības, milzīgu parmaiņu un ap jomā neaptverama Laika mūžības apziņa. Kalni cēlās un krita, koku lapas aizsedza sauli, to ēnas viļņojas ūdenī, nogrima paši koki, lie valstījās un ceļas augšup, atgāzās atpakaļ un atkal pilēdami cēlās augša un auga no jauna. Veidojās klintis, sadrupa, parādījās cilā izskala, sacietēja, atkal izkusa, līdz no bezveidibas nez. ka radas zeme. Angļu zeme, vēl bez. vārda, zeme ar plašām ganībām, tīrumiem un klusiem, zaļi apaugušiem pakalniem, kals redzēja nebeidzamus lopu barus, kas šķērsoja zemi, riņķodami zem riņķojošas saules, un pirmās būtnes, kas atgadinaja cilvēkus. Pilni niknuma, viņi, vētrām aurojot, kala un tēsa, veidoja tukšos klajumos savus akmeņu apļus, krita kalnos atkal at.raz.dami seno Dievu paliekas. Līdz tas viss beidzās, Dievi nogura un no ziemeļiem dunēdami un dārdēdami atnāca ledāji, saule nogrima un nomira savās asinis, un valdīja aukstums un tumsa, un nebūtība, un ziema.

Tukšuma ienāca Viņš; tikai Viņš nebi ja Kristus, Mātes Baznīcas Dievs. Tas bija Baldurs", Baldūrs Skaistais, Baldūrs Jaunais. Viņš soļoja pāri zemei ar seju, kas bija gaiša ka saule, un Senie Gari viņam zemojās un viņu pielūdza. Vējš drazās pāri akmeņu apļiem, dvesdams sve­lošu saltumu, un cilvēki tumsa raudāja, ilgodamies pēc pava­sara. Tad Baldurs pienāca pie koka Igdrasila. Kāda koka. Rats domas izmisīgi kliedza, un balss pārtrauca stāstu un iesmējās, un bez kādam dusmām sacīja: — Igdrasila, Pa­saules Oša, kura zari sniedzas cauri pasaulei un visam de­besu joslām, kura saknes iz.vijas pa visiem elles lokiem… — Baldūrs pienāca pie koka, kur viņam bija lemts mirt par Dievu un cilvēku grēkiem, un pie ši koka viņu pienagloja, un tā viņš karājās, pienaglots cauri delnām, un tie nāca viņu pielūgt, viņa asins lāsēm ritot un pilot, un gaiši strūklojot, bet viņš karajās virs troļļu, Sala, Uguns un Kalnu milzu Ellēm zem Septiņām Debesīm, kur Vallialla, noraugoties visu šo notikumu varenība, drebēja Tīvs* un I unors, un vecais Votans.

Un no Viņa asinīm atkal izstaroja siltums un saules gais­ma, auga zāle un pļavu puķes un dziedāja putni, meklējot pāriniekus. Un beidzot smagiem soļiem atnāca Baznīca ar zvanu skanam — no austrumiem, celdama augšup savu allaru kara spīdumu, kamēr cilvēki (raka niknuma kāvās un dumpojas, līdz zeme nomelnēja no viņu asinīm, un velak cēla savas pilsētas un signalizacijas torņus, un spožas pilis. Senie Gari atkapās, tapat ka laumas, Tīreļa Ļaudis, A kmens Cilvēki, paņemot līdzi savu asiņojošo Valdnieku, un priesteri

Baldurs — seno ģermāņu gaismas dievs. Tīvs kara dievs.

Tunors (senaugšvācu Donnr) — latv. Pērkons. Votans (senaugšvācu Vuoltin) seno skandināvu Odins.

izmisumā pielūdza Viņu, dēvējot par Kristu, apgalvojot, ka viņš nomiris pie krusta tāda vieta, ko sauca par Golgātu, Pieres Vietu. Romas kuģi brauca pa pasauli; pamodās Angli ja, ik sīka ciemata šņāca tvaiks, viss klabēja un dārdēja, bet katru pavasari zemi atmodina Baidura asinis, kas tā arī nav beigušas lasot. I In tā nu pēc dienām un nedēlam gara stāsta varenu leģenda apstājās, saritinājās pati sevi un beidzās.

Pliti uguns bija izdzisusi, vēsā būda spirgta gaisa pilna. Rāfs, zinādams, ka bijis ļoti slims, mierīgi gulēja. Telpā galvenokart valdīja bruņas un dzidri zi las krasas. Koka daļas bija tumši bruņas, vadības sviras — oranžas, grīda — gaišbruna. Zila krasa plusmoja no debesīm, starodama iekšā pa logiem un durvīm, mezdama uz nelietoto semaforu blāvas gaismas strēlēs. Un pati meitene arī bija brūni zila: bruņa ada, bet lente un ģērbs ledus zilganumā. Smaidīdama viņa noliecas par jaunekli. Viss satraukums bija pazudis. — Labāk, — viņa dziedoši teica. — Tev ir labāk. Tu esi vesels.

Rāfs pieceļas sēdus. Viņš jutās ļoti vārgs. Meitene pabī­dīja sānis segas, ļaudama gaisam ka salta ūdens šalti j atvel­dzēt adu. Rats nolaida kājas par gultas malu, un meitene palīdzēja viņam piecelties. Viņš atšļuka atpakaļ, iesmejas, grīļodamies pieslejas atkal kajas, kas sajūta raupjo grīdu, noskatīja savu augumu, sārtās retas uz vēdera un augš­stilbiem un dzimumlocekli, kas mundri slejas āra no ap­matojuma. Meitene atrada viņam mundieri, smiedamās palīdzēja to apvilkt, paraustīja zemāk un nogludināja. Tad atnesa viņam apmetni, sapogaja apkakli un nometas ceļos, lai apģērbtu apavus. Rāfs, viegli elsodams, atbalstījas pret gultu, tomēr jutās jau stiprāks. Viņš uzmeta skatienu semaIbram, bet meitene papurināja galvu un rotaļīgi mudinaja viņu doties uz durvīm: — Nāc, — balss sacīja. — Kaut vai uz mazu bridi.

Ara viņa atkal noslīga ceļos, pieskardamās sniegam. No rietumiem atskrēja mitrs vējš. Visapkart mierīgi slējās atkusni atsilušie mirdzošie kalni. — Baldūrs ir miris, — viņa skandēja. — Baldūrs ir miris…— Un Ratam tūdaļ šķita, ka viņš dzird kustošu ūdens tercišu balsis un redz sērsnai pieskārāmies puķu krāsainos pumpurus. Viņš paskatijas augšup uz signālierīcēm tornī. Tas tagad šķila viņam svešas, tapai ka ziema likās aizgrimstam Pagājība. Droši vien tas viss izkusīs un aizplūdīs, un neatstās nekādās pēdas. Tas bija daļas no agrākas dzīves, agrākajām paražam; pirmo reizi viņš spēja uzgriezt tam visam muguru bez mazākas nožēlas. Meitene aizsoļoja vieglas kurpēs, pret sniegu izceļas potītes, un Rafs viņai sekoja, sakuma vilci­nādamies, tad drošāk, ar katru soli juzdams, ka pieņemas spēka. Aiz. viņa pamesta palika čurnam signalizācijas būda.

Abi jātnieki virzījās vienmērīgā soli, ļaudami zirgiem pašiem atrast ceļu. Jaunakais, ietinies apmetnī, turējās mazliet priekšā; acis no cepures naga apakšas vēroja apvārsni. Viņa biedrs, mazliet salicis, rāmi sedeja seglos. Viņš bija sirms, ar vēja nobruninatu sejas adu. Viņam priekšā uz seglu loka bija uzkarinata somiņa ar Ccisa tālskati. Otrā puse vīdēja musketes maksts; stobrs balstijas uz zirga kakla; jātnieks turēja roku uz laides.

Kreisajā puse neliels pakalns bija pacēlis pret debesīm koku puduri. Priekšā nolaidena ielejas iedobē melnoja signalizācijas mājiņa ar tievu lorniti. Virsnieks mierīgi pievilka grožus, izņēma no somiņas tālskati un pavēroja posteni. Tajā neredzēja nevienu kustību, arī dūmi no skur­steņa necēlas. Tālskata lēcās viņam pretī lūkojas cieši aizdarīti logi; semafora roku melnais tri jstūris bija sakļavies ka miruša putna spārni. Kaprālis nepacietīgi gaidīja, viņa zirgs dīžājās un sprausloja, taču Signalizētāju ģildes kap­teini nedrīkstēja steidzināt. Beidzot viņš atrāva no acīm talskati un paskubināja zirgu. Dzīvnieks no jauna saka soļot, cilādams apkaltos nagus un uzmanīgi brizdams pa sniegu.

Sniegs le bija dziļāks, ieleja pieputinātā, un šīsdienas atkusnī kupenas pārvilkusi trausla ledus kartiņa. Soļodami augšup pa piekalni, zirgi klupa. Pie durvīm kapteinis nokapa no zirga, ļaudams pavadai nokaraties lejup. Viņš devās uz priekšu, neatraudams skatienu no durvju dēļu pārseguma.

Zīme. tā rēgojas visur, virs durvīm, uz stenderēm, uz­spiesta uz sienam. Aplis un tam vidu vēža attēls; rēbuss vai piktogramma, vienīgais, ko Tīreļa Ļaudis pazina; šķita, tā ir vienīga vests, ko tie atstaj cilvekiem. Kapteinis bija redzējis to jau agrāk, daudz reižu; tā vairs nespēja viņu pārsteigt. Turpretī kaprali varēja. Vecakais virs dzirdēja, ka jaunais strauji noelšas, ka, uzvelkot gaili, noklikst pistole; vecais redzēja viņa ātro, instinktīvo kreisās rokas kustību, mājienu, kas pasarga no Ļaunas Acs. Kapteinis nemanāmi, gandrīz izklaidīgi pasmaidīja un atgrūda vaļā durvis. Viņš zinaja, ko tur atradis un ka nekādās briesmas nedraud.

Telpas iekšiene bija vēsa un tumša. Rokas sānos iespie­dis, Ģildes loceklis leni palūkojas apkart, izplestas kajas stingri atbalstījās pret grīdu. ārā viens no zirgiem kodīja laužņus, tā ka tie šķindēja, un aiz aukstuma sprauslāja. Kapteinis redzēja, ka talskatis ir pakarts uz aķa, redzēja tīri izslaucīto grīdu, nospodrināto plīti, glīti un kārtīgi uz rež­ģiem uzlikto iekuru; un laumu zīmi, kas rēgojas pretī no visām pusēm.

Viņš pagājas uz priekšu un paskatījās lejup uz to, kas gulēja gulta, lzpludušas asinis bija sala samelnējušas, brūces vēdera izskatījās pēc kliedzienā pavērtām mutēm, acis — blāvas un dziļi iegrimušas, viena roka vēl pastiepta pēc signalsviram, kas atradās astoņu pēdu augstumā.

Aizmugure, ņemdams palīgā dusmas, lai uzveiktu bailes, skarbi ierunājās kaprālis:

Te ir bijuši tie… Gari. Tie ir vainīgie…

Kapteinis pakratīja galvu. — Nē, — viņš lēni noteica. — Tas bijis mežakaķis.

— liet tik un tā viņi te bijuši, — kapralis aizsmacis pretojās.

Kaprāli atkal uzbangoja niknums, jo viņš atcerējās neskarto sniegu. — Nebija tak pēdu, ser. Ka viņi varēja atnākt?…

— Ka atskrien vējš? — pa pusei vēršoties pie sevis, pajautaja kapteinis. Viņš atkal palūkojas uz. mirušo. Vecais virs šo to zinaja par ša puiša dzīvi, zinaja, kadas atsauksmes par viņu dotas. Ģilde pazaudējusi labu cilvēku.

Ka viņi atnākuši? Šie Tīreļa Ļaudis… Kapteinis vairījās lietot vārdus, kādos tos iekrustijuši parastie cilvēki… Kādi viņi izskatās, kad atnak? Ko viņi saka tāda aizslēgtā mājoklī mirstošam cilvēkam? Kāpēc viņi atstajuši savu zīmi…

Likās, ka atbildes rodas smadzenes pašas no sevis. Tas ieguva veidu no telpas vēsa, viegli saldena gaisa, tas atnesa vēja šalkas. Tas viss paies, iečukstēja prāts, un izgaisis ka sapnis. Kokam vairs nebūs jānoplūst asinīm, vadot sviras. Zēniem vairs nebūs jasalst savos vientuļajos sargtorņos. Signāli pārlidos cietzemes un jūras ka uz. domu spārniem. Tas viss paies, vienalga, vai tas būtu uz. labu vai uz. ļaunu…

Viņš ka liels lacis noskurinājās, it ka lai atbrīvotos no apmatibas, ko uzvēdīja šī vieta. Kāda pēkšņa nojauta iečukstēja, ka neko vairāk viņš neuzzinās. Tīreļa Ļaudis, Senie Gari aiziet atpakaļ ar visu savu maģiju un zintīm. Atpakaļ vēl joprojām pastāvošajā tumsā. Līdz kādu dienu pazudis arī viņi paši. 'lic, kas bi juši un varbūt arī nav bi juši…

Viņš izvilka no jostas piezīmju bloknotu, kaut ko uzšvīkāja un lapu noplēsa. — Kapral, — viņš rāmi sacīja. — Ja jūs varētu… Noraidiet to caur Gouldenkepu.

Tad sirmais vīrs picgaja pie durvīm un nostājās, lai palūkotos uz. austrumu torni, ko tikko varēja saskatīt slejamies pret debesīm, sīku ka sērkociņš. Domās viņš iztēlojās vaļā attītu karti un redzēja, kā ziņa traucas pa līni ju; katra stacija to pieņem un noraida uz. nākamo, un tādējādi tā aizklab līdz galam. To uztver Gouldenkepa, kur lielās signālierīces slejas augstu pār jūru, kur aukstie viļņi veļas krastā; tad tā lido pa A līni ju uz ziemeļiem, uz Aquae Sulis, bet tad atpakaļ gar l-ielo rietumu ceļu. Pēc stundas tā sa­sniegs galamērķi pakalna pie Silberijas, un zaļa mundierī ģērbts nopietns vīrs dosies pa Eivberi jas ielu un pieklauvēs pie durvīm…

Kaprālis uzkāpa augša uz platformas, iesprauda ziņojumu ietvara, uzmanīgi izkustināja sviras, parbaudot, vai tas nav stipri iesalušas. Tad iztaisnoja plecus un strauji pavilka rokturus. Mirušais tornis atdzīvojās, klusuma ieklaudzējās spami. Uzmanību, uzmanību… Tad sekoja signāls «Sāku pārraidi» un austrumu līnijas signalsparnu vēziens lika uzvirmot gaisa mazam ledus kristālu mākonītim; viznīši krita, mierīgi uzzibsnīdami, uz pelēko debesu fona.