Pavana

Piekta tūre BALTAIS KUĢIS

Bekija allaž bija dzīvojusi namiņā, pa kura logiem varēja redzei juru.

Līcis bija melns; melns tapee, ka līdz ūdenim sniedzās klinšu josla, kas bija gandrīz melna, jo gadiem ilgi to bija grauzusi jūra, kremtusi un lauzusi, sadalot seno dzīvnieku un augu palieku kārtu smalka, tumšā granti, kas klajās par liedagu un kumpainajiem, slīpajiem zemesragiem. arī zāle bija pieņēmusi šo krasu, un mazās mājiņas, kas greizas raudzijas ūdeņos, izskatījās tikpat nokvēpušas; tas pats bija noticis ar laivām un steķiem, kazenājiem un irbulenem; pat truši, kas vasaras vakaros lēkāja pa klinšu takām, šķiet, arī bija ieguvuši to pašu dūmaino nokrāsu. Sasniegušas klinšu virsotnes, takas stāvi liecās lejup un ienira jūra; likās, ka visa zeme ir gatava ar plunkšķi iegāzties ūdeni un ar troksni iešļakties okeāna.

Bija vasaras nakts, kad Bekija pirmo reizi ieraudzīja Balto kuģi. Meitene bija aizsūtīta vieglajā laiviņa, tēva vienīgajā manliba, izņemt šīsdienas lomu no omāru mur­diem, kas rinda stiepās gar krastu. Viņa stradaja čakli, irdamas gar ūdeni lēkājošajām bojām; laivas dibenā novietotie grozi čumēja un mudžēja no lielajiem, melnajiem un klinšpelēkajiem vēžveidīgajiem, kas knaibijas un staipijas, cilādami drebuligas, niknās spīles. Bekija domīgi tos vēroja. Krietns loms: ģimenei nakamnedeļ būs labs paēdiens.

Viņa uzvilka augša pēdējo murdu, juzdama, ka lcnic paisuma viļņi apgrūtina izcelt smagumu. Murds bija tukšs, iekšā redzamas tikai baltpclekas ēsmas skrandas. Meitene pārmeta darvoto pinumu pāri laivas malai atpakaļ un palie­cas, lai redzētu, ka tā spokainie apveidi pazūd duļķaini zaļajā ķīļudeni. Viņa sēdēja, juzdama, ka iesāpas pleci un roku dilbi un samiedzas acis pret saules dziesnu vakarpuse. Un ieraudzīja Kuģi.

Tikai tobrīd viņa nezināja, ka tā vārds ir Baltais kuģis.

Tas atri un klusi peldēja uz. piestātni, priekšgals šķēla juru, saceļot baltas putu vērpetes. Grotbura bija nolaista un satīta, augstajā kliverī ieskreja viegls vējš. Klusi, bet skaidri pāri ūdeņiem bija sadzirdama komandas vīru sasauk­šanās. Meitene nojauta, ka no lielā kuģa jābēg pro jām, un saka atri airēt mazo čaumalu, lai patvertos krastmala. Viņa nokļuva tur pie Rifa, dabiska akmens mola, kas iesniedzas tālu jūra, izlēca ārā, saplēsdama svārkus, tā ka atklājās garas, brūni iedegušas kājas, un steiga pulējas izvilkt laivu krasta un piesiet, tā saslapinadamas līdz jostas vietai.

Sveši kuģi līcī ieradās reti. Parasti te bija redzamas zvejas laivas ar platiem priekšgaliem, apaļvēderainas; tas bija izmantojamas krasta tuvuma. Šis kuģojamais bija citāds. Bcki ja piesardzīgi vēroja to tagad šūpojamies noenkurotu jūras viļņu bālajā, nelīdzenajā viļņu vairogā. Kuģis bija slaids un garš, ar gludu klaju un ātru gaitu; garais masts ar takelāžas apaļkokiem leni šūpojās, līdzīgi zīmulim durdamies krēslainajās debesis. Bekijai vērojot, tika nolaista laiviņa, viņa redzēja iekāpjam taja kadu vīru, kura uzde­vums bija pārbaudīt ārējo bortu. Bekija uzrāpās augstāk klinti, vilkdama smago grozu ar omāru lomu, un notupās bai līgi kā Irusitis aiz irbuleņu pudura, platām, brūnām acīm lūkodamas lejup. Viņa redzēja kuģīša kajīte iedegamies gaismu, tāatblāzmojas ūdeni ka līgani, dzelteni šķēpi. Viņai tur guļot, vēl iedzirkstījās pēdējie rieta saules stari un tad apdzisa.

Krastmala bija mežonīga un drūma. Šķita, ka par klinšu bluķiem nokarajas mūžīgas skumjas: skumjas un vēl kaut kas launaks. Kada mīklaina un sena grēka ēna. Jo te reiz bija ieradies kāds ievērojams traks priesteris un uzrunājis viļņus, vē ju un ūdeni —sava ārprātā lieciniekus. Sēdēdama mātei klēpī, lieki ja bija pietiekami bieži dzirdējusi šo stāstu: ka priesteris paņēmis laivu un izbraucis jūra pretī nāvei un ka ciemats ņudzējis pilns karavīru un priesteru, kas iera­dušies, lai izdzītu ļaunos garus, uzklausītu sūdzības un iztaujātu vietējos iedzīvotājus par piedalīšanos bruņotajā dumpi. Tincināšana neko daudz nedeva, un ciemats pama­zam nomierinājās, vētras nāca un gāja, laivas brauca jūrā un atgriezās krasta; tas nodarvoja un brauca no jauna. Viļņi bija vienaldzīgi, un gan vējš, gan klintis nedz zināja, nedz. arī raizējas, kam pieder — Kristus vikāriem vai angļu ka­ralim.

Bekija tovakar parnāca vēlu; tēvs rūca un ladcjas, draudēja meitu iekaustīt, apsūdzēdams visos pasaules grēkos. Viņai palika sēdēt uz Rifa, tcvs to zināja labāk par visiem citiem; sēdēt un aptaustīt fosilijas, kas, klintis sagla­bājušas, izskatijas pēc saritinātām atsperēm, ļauties vēja glāstiem un verot ūdens šļakstus, aizmirstot, ka laiks iet uz priekšu, bet mājās tak jābaro mazie, jāgatavo ēdiens, jātīra islabas un japalīdz viņam, tēvam, jo māte slimo un kāsē bez apstājas. Skuķis nekām neder, slinka bez gala un malas. Iedomājas sevi nezin par ko, laiskojas; to varbūt var atļau­ties Londinijas bagātnieki, taču viņam jāpelna maize.

Bekiju nenopēra. Un par Kuģi viņa neko neteica.

Tonakt viņa gulēja nomoda, būdama nogurusi, taču ne­spēdama iemigt. Viņa dzirdēja māti kāsējam, vēroja pa logam priekšā aizvilkto aizkaru spraugu šauro, naksnīgo tirkīzkrasas debesu ķīli; redzēja to rītausmā nobalam un redzēja arī vienīgo planētu sarūkam līdz dzirksteles ap­jomam, un tad to aprija austoša saule. Majiņa bija dzirdamas klusas šalkas, gandrīz tik nemanāmas ka asinsritums ausīs.

Netālu elpoja jūra, viļņi leni veļas judžu garumā, tur ne­skaidri no neatminamiem laikiem dunēja ūdens klajš.

Ja arī Kuģis bija palicis līcī, no tā nedzirdēja ne skaņu; ataustot ritam, tas vairs nebija redzams. Heki ja nogāja jūr­mala jau liela diena, laipodama slarp akmeņu bluķiem, kas rindojas gar piekrastes smilšu joslu, ieelpodama pazīstamo sīvo sals smārdu, klausīdamās ūdens šļakatas un murdoņa, kurai pievienojas nebeidzamais, skumjais urdziņu lāsojums no klintīm. Varbūt pirmo reizi viņas apziņa iezagas vientu­lības sajūta, nomāktība, ko izraisīja judz.em plašie, glasmainie vasaras ūdeņi, zemesragu garas, melnas strēles, akmens pirksti, kas bija iestiepušies tālu jūra. Ne jau pirmo reizi viņa ievēroja, ka Rifs izlokās, it ka paklausīdams kadai Visuma pavēlei, parvērzdamies par akmeņu rindām, kas uzkāpušas tumšajā liedaga un izvijas pa vidu ūdens apska­lotajam klinšu radzēm. Bērnība viņa Ic bija lasījusi sen izmirušo jūras gliemju paliekas, kas bija noselas ārāizlaiku noslēpumainajām zīmēm, un tēvs Antonijs bija rājies un brīdinājis, teicis, ka reizi par visam reizēm jāsaprot: ja Dievs radī jis klintis septiņas dienās, lad Viņš radījis arī šis zīmes. Lai viņa nesākot nodarboties ar ķecerībām, labāk to visu aizmirst. Tā nu viņa prātoja, berzēdama ūdeni iemērktos kaju pirkstus prel asajiem klints gabaliņiem. Bckija bija četrpadsmit gadu veca, slaida, tumsnēja, zem apģērba saka iezīmēties krūtis.

Pagāja mēneši, līdz viņa atkal ieraudzīja Kuģi. bija pie­nākusi un aizgājusi pelēka ziema, vējš trokšņaini Iriecies pret klintīm, raustīdamies ap tam, sizdams ārā no akmeņiem dzintarainas lauskas, dimdinot aizlecinādams tas uz. liedagu. Šad tad Bcki ja lūkojas uz ūdeņiem, brūnajam acīm spoži mirdzot vajaja, brūnganaja seja. pāri jūras klaidam viņa pūlējās saskatīt kaut ko tadu, ko pali ncapzinajas. Pavasari Baltais kuģis atgriežas.

Bija aprīļa vakars, gandrīz jau maijs. Kaut kas iečukstēja Bekijai. lai viņa vēl nebeidz darbu, lai cila vēl lielos, melnos murdus, lai met klakstošo dzīvību grozos, ko paņēmusi lidzi. Tikmēr Baltais kuģis, pukšķoša motora dzīts, sāniski iznira no krēslas un tuvojās pa ūdens klaidu, augdams arvien lielāks.

— Laiva, ahoi!…

Bekija stāvēja zvejas laiviņa un platam acīm vēroja. Aiz viņas uz zemesraga slejas klintis, it ka cilādamās līdz ar jūras kustībām; meitenes priekšā slīdēja Kuģis — tagad tuvumā tas izskatījās garš un draudīgs; baltais priekšgals šķēla viļņus, saceldams sīkus putu kāsīšus, kas aizslīdēja projām un pazuda mijkrēslī. Bekija gandrīz ar sāpēm apzinajās, kādi izskatas dēļi zem viņas kājām un netīrā kleita, kas plandās ap ceļgaliem. Kuģis pagriezās uz priekšu, kāds skrandains virs priekšgala, ar vienu roku turēdamies pie fokmasta, māja ar roku un kliedza:

— iMiva, ahoi!…

Bekija redzēja grotburu kārtīgi aptītu ap kliverkoku, dažādos kajīšu luku paaugstinājumus uz klaja ūdens atturēšanai un takelažu; jahtai tuvojoties, viņa jutās gandrīz pārsteigtā, ievērodama, ka Balta kuģa krāsojums laikam nobirzis, bet buras appluinītas. Itin ka jahta nebūtu bijusi nekās cits, tikai vīzija vai sapnis, ko nevar ne svērt, ne sataustīt.

Zvejas laiviņa, iegrimdama dziļāk, nošņirkstēja gar jahtas korpusu, Bekija sagrīļojās un pieķeras pie klaja reliņiem. Jūrnieki satvēra viņu aiz rokam un palīdzēja noturēties; lielais tērauda masts biedējot slejas par viņu, Baltais kuģis, paisuma nests, leni slīdēja gar krastu.

— IIzmanīgi… Meitemt, ko tu pārdod? — kāds noprasīja.

Nez no kurienes atlidoja smieklu šalts. Bekija, skatī­damas augšup, norija kakla sakāpušo kamolu. Viri bija sanakuši pie reliņiem, tumšie augumi iezīmējas pret vakara debesīm.

— Omārus, ser. Skaistus omārus…

Tēvs priecāsies. Ka, viņa pārdevusi lomu, nemaz neiz­cēlusi to krasta, turklāt par labu cenu? Nebūs jākaulējas ciematā ar uzpircēju Smaitu un jāgaida pārvadātāji, lai tie aizgādā preci projām. Jūrnieki samaksāja viņai labi, iemez­dami laivā īsta zelta naudas gabalus, smiedamies, kad viņa notupās, lai tos sagrabstitu, smiedamies atgrūda mazo laiviņu no jahtas sana un kaut ko nosauca vēl nopakaļ, kad Bekija ieiras atkal līcī. Meitenei iegula atmiņa vīru balsis, mežonīgas, rupjas, spjvas. Nekād viņa nebija sasniegusi krastu tik atri; art laivu novietot likās vieglāk. Viņa steidzas mājup, nesdama līdzi atlikušo lomu, karstaja sauja sažņaugusi naudas gabalus. Kad Baltais kuģis leja mijkrēsli pagriezās, arī Bekija apsviedās apkart un paklausījās, ka nošļāksi un nodun enkurs, nolaizdamies lejā, jūras dibena. Uz klaja varēja saredzēt gaismas, spožie punktiņi dzirkstī ja ka acis; virs tiem tumsnēja slejas takelaža, asi iezīmēdamās uz sudrabpelēka jūras klaida lona.

Tēvs lādējās, ka viņa lomu pārdevusi. Bekija neizpratnē platam acīm vērās viņa.

— Bermudietim… — Viņš nospļāvās, lačodams pāri virtuvei, lai iekrautu netīros šķīvjus izlietne, un nikni grozīja veca, augstā krāna kloķi. —Turies no tā talak…

— Bet, t…

Viņš pagriezās atpakaļ — seja aiz niknuma bija drūma ka negaisa mākonis. —Turies no tā talak… Neko vairāk man neprasi…

Bekija jau toreiz bija iemācījusies arēji neko neizrādīt, pieņemt tumša, neizdibināma kaķa izskatu. Viņa nodūra acis un ka piekalta raudzījās šķīvī, dzirdēdama, ka augšā, guļamistabā, mati moka klepus. Viņa zināja, ka no rīta uz palagiem būs sarkani traipi. Meitene apvija vienu kāju ap otru un, ar visu gribasspēku izmetusi jebkuru domu no gal­vas, berzēja no apakšstilbiem netīrumus.

Lai arī saskare ar svešiniekiem neko neizšķīra, tā nedēļām ilgi palika Bekijas uzmanības loka; nepazīstamā jahta kļuva par tīro apsēstību. Meitene retizeja Balto kuģi sapņos, iz.tele viņa itin ka, uzveikdama pretvēju, lido ja, līdzīgi lielajam kaijām, kas riņķoja virs liedaga un zemesragiem. No rītiem to klaigas atbalsojas no klintīm; Bekijai, kas vēl atradas miega vara, putnu kliedzieni likās ka atbalsis no tauvu berzēšanas vai no buru vinču klakstoņas. Tādās reizēs dažkart zemesragi it ka maigi sašūpojās un veļas ka jūras viļņi, apreibinādami galvu. Bekija mēdza tupēt, berzet stilbus un drebuļol, gaidīdama, līdz pariet apmatiba; viņa ļāvās bailēm no nāves, līdz dīvaini ritmiskas kustības un nesa­protamais izmisums sasniedza augstāko pakapi, un šai mirkli viņa, kāpdamās atpakaļ, uzmina nazim, kas ar asmeni uz. augšu bija atstats laivas dibena, un sāpes no iecirstas brūces un asinis acumirkli padarīja meiteni par sievieti. Zēli činkstēdama, viņa notīrījās. Neviens to nebi ja redzējis; Bekija šo noslēpumu — tapat ka visus citus noslēpumus — noglabaja sevi, savā kalsnaja auguma. Noglabāja 1o līdzīgi domām un sapņiem.

Reiz mazajā, tumšajā ciematā nelielajā, tumšajā bazniciņa nolika laulības. Šim laika Bekija neizskaidrojamā kārta bija apjautuši, ka cilvēki iekrāsojušies savas dzīvesvietas toni: viņus visus pārvērtis neredzamu kvēpu pilnais gaiss. Iztēles lidojumi ieguva jaunu, drumāku izskatu, visi pazīs­tamie ļaudis viena jūkli sakusa kopa ar apkartejo ainavu, līdz klintis partapa par miesu, kauliem un lūdzot pastieptām rokam, pārtapa par zobiem, acīm un sadēdošiem galvas­kausiem. Tagad viņa reizēm baidi jas no līča, tomēr tas ar savu pievilkšanas spēku meiteni vienmēr atvilināja pie sevis. Nevarēja sacīt, ka viņa, vientulībā lur sēdēdama un nokaudamas ar vērojumiem, domātu ko sakarīgu; viņa spilgti sevī pārdzīvoja to, kas nebija viegli saprotams.

Viņa apgrieza savus melnos matus, apjukusi sēdēdama ieplīsušā, plankumainā spoguļa priekšā un grozīdama galvu gan uz. vienu, gan uz otru pusi, šķērējot tos arvien īsākus, līdz beidzot kļuva gandrīz līdzīga zēnam — piekrastes nevaldāmajiem zvejnieku puikam. Glaudīdama un bužinadama sasuku, viņa ar lielajām, miklajām acīm šaubī­damas lūkojās uz savu spoguļa attēlu. Likās, ka viņa ie­kļuvusi lamatās un to režģi ir resni un melni ka viņas cilāto omāru murdu pinumi. Viņas pasauli apņem un ieslēdz līča zemesragi, priestera balss un tēva soļi. Brīvs ir vienīgi Bal­tais kuģis, un brīvs tas ienāks viņas domās slīdēdams, vizē­dams un izjaukdams dzelžaino kartību. Likās, Kuģim bija arī sava nozīme agras jaunības kritiskajos notikumos, lepnajās bailes par asins noplūdi. It ka viņa pēkšņi par vizošo, noslēpumaino apvarsni būtu ieraudzījusi paceļamies kaut ko tadu, ko spēja saprast.

Bekija joprojām skrēja skatīties, vai neparādīsies Kuģis. Novērošanas punkts bija kazenāju čusklajs klintis augstu par līci.

Tagad viņu vilināja pati jūra. Naktis vai agros svina pelē­kos rītos viņa mēdza klinšu bluķu spraugas novilkt par galvai kleitu, iegremdēties svilinoši ledainajā jūras ūdeni un gulēt tur, ļaujot viļņiem viņu pacelt un šļakstot ai jat. Tādās reizes gadījās, ka licis saka virzīties viņai virsu, iespiezdams it kā noslēgtā telpā, zemesragu pauguri pelēki slējās zem milzīgajiem gaisa blāķiem, šķita, ka kailums nodod viņu šīs vietas vara, itin ka akmeni spētu nakamaja mirkli vinu sagūstīt un iedzīt slazda. Sados brīžos viņa izskrēja no ūdens, uzmeta drebes miklajam augumam, un tas sniedza lielu atvieglojumu: klintis atkapas, nostājās savrup pienā­cīgā attālumā, drošības sajūta atgriezās.

Turklāt Bekija mācījās arī peldēt.

Šī nodarbība pati par sevi šķita noslēpumaina; viņa ne­apzināti nojauta, ka tēvs un Baznīca to nosodīs. Viņa vairījās no tēva Antonija; taču svētbildes un lielais Kristus attēls virs altara dievkalpojumu laika joprojām viņu ļaužu puli sameklēja, vēroja un apsūdzēja. Peldēdama viņa nesa­protama kārtā pakļava savu augumu uzbrukuma iespējai; mistiski sasaisti jas ar Balto kuģi, kas taču arī peldēja. Viņa tiecas pēc piepildījuma, pcc neskaidri jaušama jūras sniegta piepildījuma. Viņa pārdzīvoja savādu mulsumu, grēka apziņu, kas bija pārāk bezveidīga, lai tai piešķirtu kādu noteiktu vietu; tapēc tā jo vairāk biedēja un jo vairāk val­dzināja. Uz grēksūdzi viņa vairs negāja; viņa nošķīrās no citiem, piesardzīgi staigādama pa enu valsts trauslo stikla grīdu. Viņa vairījās no pieskārieniem, neatļāvās nekur atbalstīties vai nejauši ļauties fiziskam ērtībām, kas stai­gājot, kustoties un strādājot bija gandrīz neizbēgamas. Viņa vēlējās ar kādu neskaidru paņēmienu apzīmēt robežas (kaut arī nenoteiktas) ļaunumam un samazināt pašas radītos draudus, kas tagad savukārt nelaida viņu vairs vaļā.

Atbilde šķita atnākam pati no sevis, ne gribēta, ne aici­nāta. Vērojot jahtu noenkurotu šūpojamies tumšajos, no­slēpumainajos ūdeņos, neviļus izveidojās pārliecībā, ka viņu, Bekiju, pašu no sevis var paglābt tikai Baltais kuģis. Tikai tas var pārcelt viņu no zemesragu dzelžainajam spīlēm plašaka pasaule. No kurienes kuģis te ierodas? Kurp tas noslēpumaini nozūd, no kurienes atgriežas?

Priesteris noturēja aizlūgumu pie mātes kapa, Dievs no­raudzījās no debesim, taču Bekija zinaja, ka zeme mati paņēmusi, lai pakļautu savam nežēlīgajam spiedienam un tad pārvērstu vēl melnākā slānekli.

Kuģis atgriezās.

Bekiju pārņēma bailes un nedrošība. Agrāk savā mazāk satricinātajā bērna ticībā viņa nebulu šaubījusies. Kuģis aizbraucis, kuģis atgriezīsies. Tagad viņa zināja, ka viss uz zemes mainās — un Pārmaiņas nekād nebeidzas. Kada jauka diena Kuģis aizbrauks un vairs neatgriezīsies.

Ļaunuma izpratne bija aiz muguras, Bekija izjuta tikai vienaldzību; viņa jau apzinajas, ka irtai nolemta.

Tas, ko viņa bija nemitīgi pārcilājusi prata un par ko sapņojusi, tā savijas ar īstenību, ka viņa dzīvoja atkal cita sapnī. māja bija tumšs, dzirdēt varēja vienīgi bralīša dziļo kasu. Bekija klusu pieceļas. Ģērbjoties rokas drebeja, krūtis kaut kas atri un trauksmaini trīsēja, viņu itin kā vadīja kāds spēks, kuram nebija iespējams pretoties, un Bekija, zaudējusi pašas gribu, devās uz priekšu. Meitenes izjūtas un neprātīgie sirdspuksti it ka daļēji atšķēla viņu no saitēm ar zemes dzīvi, no pazīstamu priekšmetu apveidiem — krēslu atzveltnēm, kumodes virsmas, durvju aizbīdņa; pirkstgaliem tas viss šķita neskaidrs un svešāds. Viņa piesardzīgi atvilka aizbīdni un, elpu aizturējusi, veras tumsa. I.ikās, ka pašlaik viņa virzas no viena punkta uz otru līdzenā solī, ne reizes nepaklupdama un neapstadamas. Viņa apzinājās, ka ies uz lici un noraudzīsies, kā jahta paceļ enkuru un aizslīd projām, taču prata aiz šī teļa nekārtīgi drūzmējās citi, kas savukart bija gatavi iznirt virspuse un novest pie negaidīta gala iznākumā.

Ciemats ka izmiris grima tumsa, neredzēja ne mazāko gaismas stariņu. Gaiss skaudri sitas prel seju un rokam, mitruma piesātinātās vēja pūsmas gandrīz vai pi leja. Debe­sis, melnas ka darva, smagi guļas uz galvas, vienīgi aus­trumos bezdibeniga strele, pelēcīga ka dzelzs, norādīja, ka kaut kur augstāk plājas rītausma. Tās fonā melns un tais iezīmējās baznīcas tornis ar fantastiskajām zvēru galvam, pa kuru ausīm noplūda lietus ūdens.

Līča vidu sekla iedobe stiepās uz krastmalu, ieskalojot tajā tālo Lakfordas dīķu ūdeņus; straumītei pāri stiepās dēļu laipa ar margām viena pusē; pakapieni, kas veda lejup, bija mikli un slideni. Reiz Bekija paslīdēja uz kada apaļa ak­mens, citreiz manīja zem pēdas atri aizlokāmics kaul ko glumu, līdzīgu tārpam. Tikko saskatāma pelēcīgājā kleitā, Bekija pargaja par tillu, zem kura skalojas ūdens. Priekšā nespodrajā jūras spoguli tumsa pclecigais Kuģa siluets. Meitene, kāju pirkstiem grimstot smilšainajā granti, devās pāri liedagam, pēdām sāpīgi atsitoties pret šurp atskalotajam klinšu šķembām. IJdens, pacēlies pāri potītēm, ieskāva lielus, taču viņa to samanīja tikai tad, kad it ka līdzīgus klusam saucienam saklausīja metāliskos vinčas šņirkstus.

Rītausmas vējš atnesa līdzi smalku birdu, kas samitrināja Bekijas matus, bet meitene, nepievērsdama tam uzmanību, tapat, neko nedomājot, devās talak. Mols, šaurais akmeņu krāvums, lēni slīga le jup, ūdens šļakstījas un, grimdams jūrā, meta gaisa baltas putas. Meitene, līdz pusei ūdeni, ķepuro jas viļņos, kājām pinoties ūdenszāļu čukslajos. Drīz vien viņa iepeldēja plašajas, salta jas bangas. Zemei paliekot arvien talak aizmugurē, Bekijas kustības pa pusei neapzināti kļuva arvien ritmiskākās; likās, ka viņa nenogurdama sekos Baltajam kuģim līdz pasaules malai. Viņa nedz manīja, nedz grasījās pievērst uzmanību saperu, kas plecos un delmos kļuva aizvien ne­ciešamākās. Kuģa apveidi tumšajās aizas starp viļņiem mai­nījās. Iegriezies pret juru, tas likās īsāks. Virs korpusa paradi jas augstāka ena — tas bija viegli līganais klīveris.

Beki jai likās, ka viņa te alrodas nejauši, nez. kāpēc tikai jūra ir tik dziļa, klintis tik augstas un Kuģis pārāk tālu, lai to varētu sasniegt. Viņa miegaini piekļava seju ūdenim, taču pirmais asais dūriens plaušās izraisīja gandrīz tādu ka lieglaimes sajūtu, viņa iekliedzas, aizrijas ar ūdeni un cīnījās pēc elpas.

I Jz klaja atskanēja balsis, cita caur citu mijas skaņas un pavēles, Kuģa apveidi atkal parmainījās, un tas pagriezās atpakaļ vēja virziena.

Vīri saķēra Beki ju aiz. pleciem un roku dilbiem, nez kas parāva viņu aiz kleitas, drāna parplisa, un viņa atkal iegrima atpakaļ un saka rīt ūdeni. Viņa valstījās pelēkmelnu viļņu kalnos un baltas putas, kas nez kapēc atspīdēja sarkana krasa. Meiteni, tapat spārdoties, izvilka ārā, noguldīja uz slīpa klaja, un viņa ar vaļēju muti gulēja, izbaudīdama gludo koku. Apkārt virmoja balsis, kas šķila šļacam un šļakstāmies ka uzplūstošie un atplustošie viļņi.

— Tā pati…

— Dulnais zvejniekskuķis…

Sadi vārdi likās gluži nevajadzīgi pieskandinām ausis. Tad tie savukārt noklusa. Viņa palika mēmi guļam, tikai elsoja, ūdens tecēja no drānām un miesas, sešas pēdas zemāk varēja manīt šūpojamies jum. Bekija gulēja mēma un klusa, aptverdama, ka izdarījusi ko briesmīgu.

Viri atnesa segu un ietina Bekiju taja. Viņa piecelas sē­dus, izspļāva vēl ūdeni, tad dzirdēja, ka nošņirkst tauvas un dun un plakšķ viļņi. Domas joprojām likās atšķirtas no ķermeņa — las atgādināja aukstu, pelēku priekšmetu, kas vērojis otru Beki ju spļaudāmies un slīkstam. Viņa neskaidri saklausīja jautājumus, taču parava raupjo segu sev uz kakla un purināja galvu, nikna uz sevi un apkārtējiem ļaudīm. No kustības noreiba »alva un kļuva škebeni: meitene manīja, kā viņu paceļ, un, laivai sasveroties uz sāniem, Bekija pēdējo reizi pameta skat ienu uz jūdzēm talo, melno zemes strēli. Vīriem nolaižot viņu leja, viena kāja aizķērās aiz lūkas malas; sāpes atbalsojās smadzenēs. 'Iad norima. Gar acīm nesakarīgi aizslīdēja dažadi tēli; virs galvas baltoja griesti, ap segu un viņas drebem darbojās kadas rokas. Viņa sarauca pieri un kaut ko nomurmināja, pūlēdamās sakopot domas, taču iespaidi cits pēc cita izgaisa, viss apklusa un iegrima pelecibā.

("iesi ietītai segas, viņai negribējās atvērt acis. Drīz būs jaccļas, jāiet leja, jāiekur uguns pavārda, jāuzliek sildīties un vārīties brokasta putras katlus. māja jocīgi zvalstījās, drebēdama ka dzīva; turpat zem dzegām šļakstoties sitas ūdens. Bekija grozīja galvu uz spilvena, kaut ko dusmīgi murmināja, tad izvilka no segas apakšas roku, lai pārlaistu par matiem, ko joprojām bija saķepinājusi sals. Pirksti noslīdēja lejāk, viņa manīja, ka ir kaila. Jau pats par sevi bija grēks ievelties gultā bez drēbēm. Viņa nokrekstējās un saritinājās čokura, nolemdama cīnīties pret sapni ar miega palīdzību.

Ūdens pieskandināja kajīti ar nezin cik trokšņiem. Kaut kas burbuļoja, kaut kas it ka smējās, pret Balta kuģa sāniem kaut kas strinkšķēja un triecas. Beki jas acis pēkšņās bailes atkal atveras. Līdz ar atveršanos uzvilnīja atmiņas un sagraba šausmas. Viņa piclcca kājas, galva atsitas pret griestiem, līdz kuriem bija tikai divas pēdas. Viņa apstulbusi paberzēja acis, ieraudzīdama zemajos griestos rotaļājamies saules zaķīšus un pazibam gaismas svītras, ka arī izdzirdē­dama trinkšķus un šķindoņu. Kajīte viegli šūpojās; viņa pamanīja līgani zvārojamies gaiši dzeltenu lietusmēteli, kas bija pakārts uz āķa. Kaut kas nebija kartība ar redzes leņķi; viņa bija piespiesta pie sešas collas plata koka dēļa, kas neļava noripot leja no guļamtikla.

Viegli turēdamies pie balsta, viņu vēroja jauns puisis. Acis virs bārdas bija spožas un zibēja smieklos. — Uzvelc drēbes! — viņš sacīja. — Tevi gaida kapteinis. Nāc uz. klaja. Vai tagad juties labi?

Viņa platām acīm tramīgi lūkojās puisi.

— Viss būs labi, — viņš sacīja. — Tikai uzvelc kaut ko mugura. Viss būs labi.

Tad viņa saprata, ka sapnis vai murgs ir īstenība. Viņa nemācējā rīkoties ar sīkam ierīcēm. Viņai nācas taustīt un grūstīt guļvietas sanu dēļa aizbīdņus, un tik un tā nebija iespējams tos atbīdīt. Bckija mēģinaja pārcelt kājas dēlim pāri. Augumam uzpūta vējš. Viņa grābstījās pēc segām, ar būkšķi novēlās uz. grīdas, segas alkal pazaudēdama. Mei­tenei bija atstātas dranas: džīnas un vecs džemperis. Pūz­dama elsdama viņa tvēra pēc tam. Pirksti atteicas kalpot, lie slīdēja un drebēja; likās, ka pagājis nez. cik ilgs laiks, līdz viņa beidzot uzstīvēja kajas bikses.

Virvju kāpnes, kas veda uz klaju, pasviedās sānis, un Bckija iekrita starp katliem un pannām. Viņa pieķeras pie kāpnēm, turēdamās pretī jahtas lielajai sānsverei, un uzvilkās augša, kur acis apžilba saule.

Zemi neredzēja. Neaptveramā tāluma aiz zaļganas putas sakultā jūras klaja vīdēja likai šaura strēle. Viņa ievaidē­jusies samiedza acis; palīgos atkal nāca jaunais puisis.

Kapteinis, apvilcis ūdeni necaurlaidīgu apģērbu, sedeja nekustīgi ka koka tēls. Pelēkas acis kalsnajā sejā vēroja kaut ko uz Kuģa Bekijas aizmugure. Vējš par viņu bija piepūtis milzīgās buras; aiz tam kaut ko nesa un vilka ko­manda. Viri nekāutrīgām acīm vēroja meiteni. Viņa redzēja bārdainās mutes smīnam, nolaida plakstus, lauzīdama klēpi sakrustotos pirkstus.

Šo ļaužu klātbūtnē viņa gandrīz zaudēja valodu, sēdēja klusuciešot, raudzīdamās, ka pirksti lokās un kustas, sajuz­dama ūdens tuvumu un Kuģa atro gaitu. No sarunas nekās nciznāca. Kapteinis neatrāva skatienu no kompasa, vienu roku viegli apliecis ap stūres sviru, klausīdamies Bekija tikai pa ausu galam. Citu vēja appūstās, vienaldzīgās sejas smīkņāja. Skuķis tīši iejaucies viņu dzīvē, vajadzētu parto dusmoties, bet viņi tikai smejas. Bekijai gribējās uz līdzenas vietas izlaist garu.

Viņa saka raudāt.

Kāds aplika viņai roku ap plecu. Viņa manīja, ka pati dreb; viri atnesa utleni necaurlaidīgo apģērbu un uzstīvēja to viņai mugura. Cietā apkakle berzās gar matiem un skrapēja ausis. Viņai jabrauc tiem līdzi, viņi nevar griezties atpakaļ — tik daudz viņa no teikta aptvēra. To jau viņa izsenis visvairāk bija vēlējusies. Turpretī tagad gribējās atgriezties Ieva virtuve un pašai sava istaba. Piesieta pie kuģa, iekļauta noslēgta pasaulē, kur valda vīriešu noteiktā kārtība, viņa nav nekām derīga. Šo cilvēku vienaldzība lika acis icriesties dusmu asarām, savukārt viņu laipnība šķita asi dzeļam. Viņa pulējās palīdzēt mazajā virtuvītē, taču pat gatavojamās maltītes bija dīvainas, radās sarežģījumi, gar­šas īpatnības bija pilnīgi svešas. Baltajā kuģi viņa cieta sakavi.

Viņa žagas projām no citiem, apķēra ar vienu roku masta lejasdaļu, kas bija no metāla, un klausījās, ka sitas un dauzās garās tauvas, un skaujas, ka ceļas un kril jahtas priekšgals un ka tas šķeļ viļņus. Atpakaļ lidoja ūdens šaltis, cietas kā dimanti, kailas kajas uz. klaja gandrīz vienā mirkli sasala ragā. Aukstums spiedās cauri ūdeni necaurlaidīgajam apģērbam, drīz vien viņa trīcēja, tiklīdz laivu apēnoja kāds mākonis, aptumšodams jūras putaino zaļganumu. Sapnis bija izgaisis, to aizpūtis vējš. Baltais kuģis bija neželigs, bargs un milzīgs, tas spēja pakļaut sev udeņus. Bekija prata izvadīt teva mazo, vieglo laiviņu cauri paisuma viļņiem un piekrastes straumēm. Te viņa bija neveikla un tikai inaisijas citiem pa kājām. Nez cik reižu viņa bija mēģinājusi paiet malā, kad komanda skrē ja pārvilkt buras. Viņa dzirdēja neskaidrus saucienus: paej mala, nelien kur nevajag, lai buras plandās, tad nodārdēja klīveris, un atskanēja kāju šļūkoņa pa dēļiem, Baltajam kuģim mainot ik jaunu halzi. Mainījās klāja leņķis, saule un mākoņu ēnas pēkšņi atradas pretēja puse, un kur tad nu vēl ledaino šļakatu triecieni! Apvārsnis saslejas no jauna augšup ka kalns, kas te grima, te cēlās; Bekija lūkojās, ka tur, kur tikko bijušas redzamas debesis, nu trako ūdens.

Viņai atnesa ēdienu, bet viņa saknieba lūpas un atteicās. Viņa īgņojās un — pats ļaunakais —jutas slima. Bekijai bija tagad pārvarēm vajadzīga tēva mājiņa un līcis; meitene bezgala ilgojas pēc kaut kā tāda, kas stāvētu stingri, nevis valstītos un kustētos. Taču tadas lietas bija zudušas uz visiem laikiem, te bija vienīgi brāzmainais, zaļganais ūdens (kas dažreiz vērtās arvien pelēcīgāks, kad saule slēpās mākoņos), nebeidzama tauvu plīkšķēšana un džinkstoņa un piedevām vēl nelaime ar vcderu.

Vēlāk pēcpusdiena vīri piesolīja viņai, ka ļaus pagrozīt stūres ratu. Viņa atteicās. Agrāk Baltais kuģis bija viņas sapnis, tagad tas galēja nost.

Tādā skābūzītī, kur bija pārāk zemi griesti, lai varētu stāvēt, bija iekārtota neliela jūras mazmājiņa. Meitene aizvēra vaku, parāva rezervuāra auklu un noskatījās, ka ūdens aizplūst pa līkumoto stikla cauruli. Jūra atvēra kuņģi, Bekija izvēma pirmo ieēsto barību, pēc tam caurspīdīgo, glumo masu, kas notecēja pa zodu. Viņa nospļāvās, noslau­cījās, parava ūdens rezervuāra auklu velreiz un vēma atkal, līdz sānos iemetās trula sape un galva it ka dunēja reize ar viļņu triecieniem. Vclak viņa atcerejas pa starpsienu dzirdē­tas balsis, atsevišķas teikumu daļas un vārdus. Tā atceras nesakarīgus teicienus no sapņa.

— Kaptein, tad tak mēs to izdarīsim. Apliksim paris mārciņu smagu važu ap kājām un lēnītēm pārvelsim par bortu…

Tad atskanēja cita balss, ko viņa pazina. Tas bija jaunais puisis, kas iepriekš nācis palīga. Otra runātājā velsiešu dialekts skanēja nikni, tādu viņa nebija dzirdējusi.

lJ ec tam sekoja vārdi, kurus nevarēja saklausīt.

Pēc tam atkal ierunājās puisis. — Ka ta' viņa ko izpļāpās, ja ne velna nezina! Viņa tak ir dumjš bērns…

— Sagatavo ātruma baļķi! — grīni noteica kapteinis.

— Bet vai ta' tu neapjēdz, cilvēk?

— Sagatavo ātruma baļķi…

Bekija atbalstīja galvu uz rokam un ievaidējas.

Viņai neizdevās aizsniegt guļamtiklu. Neveikli izliekusi augumu, meitene mēģināja velreiz. Segas bija gatava para­dīze. Viņa ierušinājās tajas, vēders bija pārāk tukšs, lai meitene raizētos, ka odis pēc vēmekļiem. Iemiga viņa vienā mirkli, taču miegā rādījās spilgti sapņi; Kristus seja, tēvs Antonijs, līdzīgs vecam, izkāmējušam dzīvniekam, čapstināja muti lādēdams un svētīdams; pirmsausmas svīdumā milža baznīcas tornis ar briesmoņu ausīm. Tad paradijas ogļu putekļiem klatas puķes kādas mājiņās darza, atskanēja mātes pirmsnāves kliedzieni un žēlabas, ūdens pieskārieni gurniem, Balta kuģa siluets, kas pazūd migla. Visi sīkumi, rūpes un raizes, bēgoši omāri, darva un oļi, jūras vēja nakts brazma, saplēstais Lielais katehisms, ko viņa bija nospērusi. Beidzot Beki ja ieslīga dziļākā sapni, kurā likās, ka ar viņu runā pats Kuģis. Tā balss bija atra un skanīga, tomēr tā arī smējās, kaul ko šļupstēja un it ka izskatijas krasaina — zila un sulīgi zaļa. Tā stāstīja par mazajiem cilvēkiem, kas staigā tam pa mugurai, par saviem pienākumiem, steidzīgo gaitu pāri jūrai un ciņu ar vēju; tā skaidroja cildenas patie­sības, kas, tikko izrunātas, izgaisa, aizpūstas projām un apraktas tumsā. Bekija, grozīdamas gultā, vīstīja dūres, pamodās, joprojām dzirdēja jūras šļakslus un viļņu dunu un atkal iemiga.

Viņa uztrūkās, kad kāds maigi papurinaja viņu aiz pleca. arī šoreiz viņa neaptvera, kur atrodas. Kuģis bija apstājies; kajīte dega lampas; ostā mirgoja citas ugunis, kuru atspulgi gandrīz sasniedza kajīšu apaļo lodziņu stiklus. Ārpuse bija dzirdama skaņa, ko viņa pazina, tauvu atra klaudzoņa pret mastiem, ostas naksnīgie trokšņi. I ,aga nepamodusies, viņa parccla kajas par malu, izberzēja acis, neapjēgdama, kur atrodas. Un neuzdrošinādamās to pajautāt.

Kajītē bija uzklāts galds, lielas bļodas ar rīsiem, krevetēm, sēnēm un olam. Tīrais brīnums: viņai gribējās ēst; viņa apsēdās cieši līdzās jaunajam puisim, kas bija par viņu aizrunājis. Vai viņa bija sapratusi, ka jauneklis agra pēc­pusdiena uzstājis, lai ļauj meitenei palikt dzīvai? Viņa ēda atri, neko nedomādama, neatraudama skatienu no šķīvja, ap viņu virmoja sarunas, viņai nepievērsa uzmanību. Bekija sarāvās vēl mazaka, priecīga, ka viņu aizmirsuši.

Viri paņēma viņu līdzi, kad devas krasta. Mazajā laiviņa viņa jutas brīvāk. Tā bija Francija, un viņi salēja krastmalas bara, citu pēc citas tukšodami vīna pudeles, līdz Bckijai atkal noreiba galva un balsis likās saplustam omulīgā murdoņa. Viņa ieritinājās Velsas puisim klēpī, juzdamās tur atkal droša un kadam vajadzīga. Tad viņa mēģināja pastastīt par senajām augu un dzīvnieku paliekam klintis, par savu tevu, baznīcu, ka devusies peldēt un gandrīz no­slīkusi; vīri, smiedamies un laga nesaprazdami, bužinaja viņas matus. Vīns pāri kaklam aiztecēja Bekijai aiz džem­pera; viņa atsmēja vīriem pretī un vēroja, ka lampas ugunis griežas. Tad galva nokārās un plaksti pa pusei aizsedza bruņās acis ar tumšajām skropstām.

— Baltais kuģi, ahoi…

Heki ja stavcja trīsēdama, vērodama, ka lampas met izstīdzējušas gaismas strēlēs uz ūdeņiem, un klausījas, ka viri streipuļo gar krastmalu, dzirdēja saucienus, joprojām pārsteigtā juzdama, cik tas viss svešs. Tad Baltais kuģis paklusi atsaucas pāri citu viļņu šķeleju jūklim, un vicnmastnieks, viļņus šļakstinādams, izbrauca ārā nakti.

Meitenes kajas joprojām bija basas. Viņa juta, ka ūdens dzeļ potītes, un viņa steidzīgi metās uz. laiviņas priekšgalu.

— Piesargies! — sacīja Deivids. — Divreiz viena diena es tevi vis neguldinašu…

Bekija manīja galvu atslīgstam uz saritinatas segas, kura kalpoja par spilvenu, kaut ko nomurmināja, pavīpsnaja, pusmiegā centas atsprādzēt džinu jostu, atmeta šim nodo­mam ar roku un iegrima miegā.

Sapnī, ūdenim čalojot, Kuģis nobrauca pa juru nez cik judžu.

Bija tumšs, kad viņa pēkšņi atkal atmodas, nešaubīda­mās, ka ir vēlreiz apmanita. Viņi nakti izgājuši no ostas. Celšanās un grimšana, ūdens čalas un ciešais nostiprinājums guļvietā liecināja, ka jahta brauc pa atklatu juru.

Baltais kuģis un tā ļaudis gan laikam nekād neguļ.

Alkal atskanēja balsis. Paspīdēja uguns, nolaižoties nošvikstēja buras, kaut kas noskrāpejās, šļūkdams gar korpusu. Atkal kāds čāpoja, kaut kas krita. Bekija sariti­nājusies palika guļvieta, pagriezusi seju pret sienu.

— Nē, skuķis guļ…

— Cel uzmanīgāk, puis…

Bekija klusi iespurdzas. Nošķindeja pudeles, nobūkšķēja noslēpumaini saiņi, meiteni uzjautrinādami. Acīmredzot nebija vairāk nekā tāda, no ka baidīties: šie ļaudis ved

neatļautu kravu, viņi ir kontrabandisti.

> ' >

Velak viņa pamodās ar smagu galvu un saskaitusies. Dusmu cēlonis kadu bridi palika neskaidrs. Viņa negribīgi mēģināja atšķetinat savas izjūtas: tā viņa nebi ja radusi darīt.

Izrādījās, ka vistrakakas un romantiskākās nojautas par Balto kuģi ir skaidra patiesība, taču Bekija jutās piekrāptā. To viņa neapzināti noprata. Acu priekšā atausa ciemata iela, mazo, melno majeļu puduris, baznīca. Priesteris, kas ne­dzirdami čāpstina muti, Bekiju nolādēdams; drūmais tēvs, kas leni atspradze plato siksnu ar spradzi. Var nešaubīties, ka nekās cits viņu negaida, sapnis izsapņots.

Te jau slēpjas sāpju cēlonis, to īsta būtība un visbriesmī­gākais dzelonis. Viņa neiederas Baltajā kuģi. Un nekād neiederēsies. Pēkšņi viņa aptvēra: viņa ienīst komandu, jo tie atklati likuši viņai to manīt. Viņiem būtu vajadzējis Beki ju sist, mīlēt, līdz sāk plūst asinis, sasiet kajas un iemest dziļaja, zaļajā jūrā. Taču viņi nav darījuši nenieka, jo Bekija viņiem nav neko vērta. Pat nāvi viņa nav pelnījusi.

Viņa otrreiz atraidīja edienu. Un nodomāja, ka kapteinis nolūkojas viņa ar rūpju pilnām acīm. Meitene nepievērsa tam uzmanību, atkal nostājās vecajā vieta, apskāvusi resno, draudzīgo mastu. Diena bija gaiša un saulaina; Kuģis airi slīdēja zem lielās, pialas, baltās fokburas sparna, lēkādams pa viļņiem, aizvēja pusē iegremdēdams ūdenī reliņus. Beki jai gandrīz gribējās izjust tādu pašu nelabumu ka vakar, tam stunda, kad izmisīgi gribējās mirt. Balta kuģa priekšā leni iznira Angli jas krasts.

Apziņa it ka sašķeļas uz pusēm, viena puse gribēja, lai ceļojums nekād nebeidzas, otra tiecās triekties iekšā postā, lai viss tiklu pārdzīvots un nonāktu gala. Dienu leni no­mainīja krēsla, krēslu — dziļa nakts. Tumsā viņa saskatīja signaltorņa lapas, liesmojošus, kusligus punktiņus, kuriem otrs tornis sūtīja atbildes; vēl cits iezīmējās tālu aizmugurē. Tie droši vien signalizē par viņu, suta saucienus par tīreļiem, par visiem garajiem līčiem. Viņa uzmeta lupu. Meitene bija iemācījusies izturēties izaicinoši.

Pār jūru brazas salts vējš.

Masta priekšā lūka veras uz nodalījumu, kur glabājās buras. Bekija nolaidas leja un, sarāvusies čokura, nogulas uz lielajiem, saritinatajiem audekliem. Čīkstošās starpsienas durvis bija vaļa, un gaisma no kajītes lampām, iespīdēdama pa tām, atstarojas priekšēja telpa. Te bija skaļak dzirdams viļņu troksnis; Bekija saīgusi klausījās, ka tie čalo un mu­tuļo, sava rūgtumā daļēji vēlēdamās, lai Kuģis uzskrietu kādam rifam un nogrimtu. Gaismai slīdot šurpu lurpu pa slīpajam, krāsotajām sienām, viņa pa pusei neapzinati saka lupināt atlobījušās krasas plāksnītes sauja.

Viņu ieinteresēja vaļīgie dēļi.

Lampas gaismā viņa redzēja, ka daļa koka apšuvuma viegli kustas, izgājusi no balsla, kas to turēja. Turpat bija sprauga un aiz tās tukšums, kura meitene varēja iebāzt delmu. Viņa vilcinādamas pataustīja un izvilka nelielu ūdeni necaurlaidīgā drānā ievīstītu sainīti. Pēc tam vēl vienu. Du­bulti apšutaja kaste to bija sakrauts daudz; priekšmeti izskatījās mazi, neko daudz, lielāki par sērkociņu kārbiņām, kuras viņa dažreiz pirka ciemata veikalā.

Pakļavusies nez kadam pamudinājumam, viņa iebaza vienu no tam bikšu jostas kabatiņa. Tad pārejās atkal stei­dzīgi noslēpa, aizdarīja spraugu un, pieri saraukusi, apsēdas. Paberzejusi mazo sainīti un juzdama, ka tas sāk leni sildīt adu, viņa nolēma, ka pinno reizi mūžā kaut ko nozags. Varbūt lai no Balta kuģa paliktu kada atmiņa, kaut kas tāds, ko varētu nakti paņemt pirkstos un atcereties. Kaut kas vērtīgs.

Kads bija rīkojies visai nevērīgi.

Virs viņas atskanēja balss, uz. klāja nodipēja soļi. Viņa, vainīga juzdamas, uzrausās kājās un izrāpās pa luku ārā. Taču viri nepievērsa viņai uzmanību. Priekšā, samtaini melna, stiepās blīva cietzemes josla; viņa ieraudzīja abus vienādos zemesragus. Ap garajiem akmens krāvumiem spīguļoja viļņi. Saltu tirpuļu satriekta, viņa aptvēra, ka ir nokļuvusi mājas.

Taču tad viņa ieraudzīja ko citu: ķecerības, no kuram aizrāvās elpa. Vadības nodalījuma, patlaban atsegti vaļa, duča un tikšķēja instrumenti. Zibsnīja sārtas gaismas svītras, virzīdamās pa skaitļu skalu; viņa dzirdēja, ka, kuģim iegrie­žoties licī, dziedoša balss noskaita: septiņas asis, piecas, četras. Velnišķīgais kuģis tuvojās krastam, bet pie vadības stūres neviena nebija…

Laiviņa, nocelta no savas vietas virs vadības tiltiņa, noplunkšķeja jūra. Bekija norāpās leja, sažņaugusi pirkstus ap jostā iebāzto kārbiņu. Laiviņa nolaida vēl vienu saini, smagāku — taja kaut kas melodiski skanēja. Viņai pateica: tas esot tēvam; lai sakot, ka no Kuģa. Grib piekukuļot, lai klusē, vai arī divkāršs apmāns: atzīšanas mazā nozieguma, lai noslēptu patiesi drausmīgu. Viri viņai klusas balsīs uz­sauca sveicienu, viņa aiz paraduma tiem atmāja, pagriez­damas projām, vēl saskatīdama, ka pēdējo reizi nolaižoties pavēcinās priekšēja bura. Laiviņa leni ieslīdēja līci. Stūrēja jaunais velsietis. Bekija, taisni izslietu muguru, tupēja laivas dibena, līdz braucamais atsitas pret molu, nošņirkstēja pret oļiem un sazvarojas. Meitene viena mirkli izlēca ārā un metas projām. Kad viņa jau bija takas gala, pu isis uzsauca. Bekija, līdzīgi trauslai ēnai nakts tumsa, pagriezās un gaidīja.

Likās, ka jauneklis nezina, ko sacīt tālāk. — Redzi, tev janojauš, — viņš gluži nelaimīgs iesaka, — tā tu nekād vairs nedrīksti darīt. Vai saproti, Bckij?

— Ja, — viņa atteica. — Ardievu. — Un pagriezu­sies uzskrēja pa celiņu līdz strautam un devās pāri laipai mājās.

Logu, kas atradās virs veļas mazgātavas piebūves, allaž pameta vaļa. Viņa atstāja saiņus priekšnama; aizverot durvis, tas iečīkstējās, tomēr neatskanēja neviens cits trok­snis. Bekija piesardzīgi uzrāpās augšā un tumsā aizzagās līdz savai istabai. Nogulusies gulta, viņa manīja to viegli šūpojamies: noslēpumaina karta viņa joprojām bija saistīta ar lielo kuģi līci. Beidzama skaidra doma paskubinaja izvilkt kārbiņu no vidusjostas un pabazt zem matrača.

Atausušajā gaismā tevs izskatījās pēc svešinieka. Bekija ncgrasijas viņam neki) skaidrot; ko gan lai viņa teiktu? Meitene vēl nebija arī īsti pamodusies; viņa vienaldzīgi vēroja, ka tēvs atpogā viņas bikses, dzirdēja izlaižam caur pirkstiem siksnu. Samiegojusies viņa iztēlojās, ka pērienam nebūs speķa nodarīt sāpes; tomēr viņa maldījās. Sāpes līdzīgi sprādzienam ķēra visu augumu, acu priekšā nošķīda sarkani plankumi. Viņa ieķērās gultas gala. Gribējās mirt, jo neskaidra apjēga iečukstēja, ka vārdi nelīdzēs. Viņas augums taču radies no klinšu slanekļa, no drūmajiem lauku klajumiem, siksna palago nevis viņas miesu, bet zemes­ragus, klintis, juru. Lai izdzen no viņas vientulību, izmi­sumu, bezcerību un sāpes. Beidzot tevs meta mieru, aiz­griezās projām un aiztaustījās ārā pa durvīm. Neliela namiņa apakšstāvā, juzdams gaisa virmojam naidu un bailes, ierau­dājās bērns; Bekija mazliet pakustināja uz spilvena galvu, itin ka saklausījusi tāluma jūras viļņu šļakstu elpu.

Pirksti izvilka no gultas aptīto kārbiņu. Bekija lēni un vienaldzīgi ņēmās raisīt vaļa mezglus: viņa tos skrāpēja, raustīja un vilka, līdz iesaiņojums padevas. Meitenei iešāvās prata iztēloties, ka viņa ir akla, viss jaizpeta ar taustes un sajūtas palīdzību… Bezgala jutīgie pirksli spaidīdami slīdē ja, grozot mazo lietiņu, nosakot dažādos izejmateriālus, siltos un aukstos punktus. Pamazam viņa iztēlojās mazo ķecerības paraugu. No acs noritēja pirmā asara un apstājās uz vaiga. Uz brūnganas ādas palika vizošas pēdas.

Atnāca priesteris un smagiem soļiem uzklumzaja pa kāpnēm. Tēvs iespraucas istaba pirms viņa un meitu šā tā apsedza. Bekijas roka gulēja viņai gar sāniem un palika neredzama. Tēvs Antoni js saka runāt. Bekija gulēja mēma, seju pavērsusi lejup, skropstas nolaidusi uz. vaigiem: viņa zinaja, ka nekustīgums un pacietība ļau j vislabāk aizstā­vēties. Priesterim tur sēžot, logs pamazām satumsa, un, kad viņš devās projām, bija jau gandrīz nakls.

Bekija, neko neredzēdama, sataustī ja nozagto lietiņu un pieskaras ar to vaigam. Tā smaržoja ķecerīgi — pēc vaska, mākslīgajiem sveķiem un vara — un viegli satrauca prātus. Viņa pilna mīlas atkal to noglaudīja; šķita, ka tikmēr, kamēr viņa tur to roka, ir iespējams izsaukt Balto kuģi, lai tas paņem viņu līdzi un tad pēc laika atved no jauna atpakaļ.

Nākamajas dienas saule slēpās mākoņos. Bekija gulēja uz klintīm un redzēja Kuģi pārvietojamies un aizbraucam. Tagad viņu no tā šķira lielāks šķērslis nekā jūra, ko viņa bija iemācījusies pārpeldēt, — šķērslis, ko nav radījis neviens cits ka vienīgi viņas pašas muļķība.

Meitene nonāvēja lielu, zilu omāru — leni un nodarī­dama sāpes, ieķeroties ar nagiem čaula iecirstās spraugas un ļaujot jūras vēzim mētāties un locīties. Tad viņa to lēni sadalīja, ienizdama gan pati sevi, gan visu pasauli. Gabalus meitene iemeta jūra ka rugtu, nevienam nevajadzīgu upuri. Viņa darīja gan to, gan vēl citu, lai atbrīvotos no iekšējas tukšuma sajūtas, piepildītu savas pelēkas pēcpusdienas. Naktis vai ārā uz klintīm varēja mācīties šādus tādus netiku­mus, gut sīkus, sāpīgus prieciņus. Juzdama sava veida nicību, viņa izdabāja pašas augumam, jo Baltais kuģis bija ieradies, nesdams brīvību un pieglaimodamies, bet tad Bcki ju smiedamies atgrūdis, vienaldzīgs pret to, ka viņai tas sāpējis. Dzīve nakanuba tagad tēlojās ka viens vienīgs būris; viņa sev jautāja, kur ir Pārmaiņas, kur ir dižie notikumi, ko reiz bija pareģojis brālis Džons. Kur ir Zelta laikmets, ko varēja gaidīt atnesam pulkiem citu Baltu kuģu, citādas dienas un cerību; pat aukainus gaisa viļņus, kas pratīs runāt un dziedāt…

Melnajā tumsā Bekija glāstīja Kuģa mazo sirdi, taustīja stieples, vijumus un mazas spuldzītes.

Baznīca bija klusa un auksta, aiz nelielas koka grieztas grēksūdzes telpas sienas varēja redzēt priestera elpas mutu­ļus. Bekija nogaidīja, līdz viņš beidz savu sakamo un. neko īsti nedzirdēdama, kaut ko nomurmulēja; nosvīdušas plauk­stas viņai te saspiedas, te atliecās no kārbiņas.

Un nu tas bija izdarīts—bezcerīgi un drūmi. Viņa piespieda mazo aparātiņu pie koka režģa un grīni gaidīja, lai garīdznieks ievelk elpu un aiz bailēm uzlrukstas kājas, un metas prom.

Tēva Antonija seju šaja brīdī nav iespējams attēlot.

Ciematu bija pārņēmis nemiers, visi čukstējās un murinuleja, ļaudis skraidelēja turp un atpakaļ, no mājas uz. māju, platām acīm nopētīdami karavānas iela, klaigātājus jāt­niekus un virsniekus. Sapieri strādāja nenogurdami, uz­stādot gar klinšu grēdu lielgabalu paceļamos trijkājus un aprīkojot ap smagajiem baļķiem resnas virves. Garnizoni stāvēja kau jas gatavība no Elērtas līdz. pašai Dērnoverijai; šis apgabals bija sacēlies arī iepriekš, komandieri negribeja riskēt. Signalizētāji, ironiskiem smīniem seja, lika cilāties piecdesmit semalbru spārniem; ziņneši aulekšoja, nogadadami jautājumus un pavēles bez mitas, tā ka zirgiem no mutes dzelžiem asiņoja lūpas. Ciematā izsludināja koman­danta stundu, cilvēkus dzina iekšā mājās, taču nekās nespēja apklusinat baumas, čukstus un nemieru. Līdzīgi spokam plaiksnījās ķecerība, atskrēja kopa ar jūras vēju, līdz beidzot kāds virs ieraudzīja arī veco muku ar bargu seju un tukšu skatienu, ģērbušos sava apskrandušaja tērpa, cienīgi soļo­jam pa kalnu grēdas virsotni. Ielejās bija novietotas kavalcrijas nodaļas, taču atrast neko ka nevarēja, tā nevarēja. Naktis un tumšākajās stundas pirms rītausmas ciemata ielas atbalsojās karavīru soļi. Tad viss noklusa un sakas gaidī­šana. No līča atlidoja vēja brāzma, sašupoja irbuleņu pu­durus, gaudojot pārskrēja pār jumtiem, kamēr Bekija, gulēdama gluži klusu, klausījās, kad atskanēs pirmais čuksts, sauciens, kas pavēstīs, lai karavīri ieņem posteņus un notēmē gaidošos lielgabalus.

Bekija gulē ja uz vēdera par spilvenu atrīsušiem matiem un klausījās nakts vējā, leni savelkot rokas dure un atlaižot atkal vaļa. Viņai galva vēl it ka atbalsojas bļāvieni, tinci­nāšana, duru zvēlieni pa galdu, kņada, ko sacēla priesteri ar sarkanām sejām. Viņa atsauca atmiņa, ka levs stāvējis saīdzis un nikns, kamēr kobaltzilā svārkā ģērbies majors tirdījis viņu bcz gala un malas, mēģinādams kaut ko izdabūt, uzstādams, līdz visa šai posta pilna jūkli jautājumi kļuvuši par atbildēm un atbildes viesušas vēl lielāku sajukumu. Meitenes galva viļņojas jūra, notrulinot apziņu, bet, rau, tur aiz mūļiem, kas visiem spēkiem pulējas pavilkt liel­gabalu, tasatripoja, dragādams nelīdzeno zemi, iespiezdams tajā dziļu sliedi un dardinadams virzīdamies uz priekšu, līdz rīboņa pieskandinaja visu ciematu, bet Bekijapiespieda abas rokas pie ausīm un iekliedzas, lai aptur, lai taču aptur…

Pratinātāji pa visiem kopa izspieda no viņas visu, ko gri­bēja. Viņa pastāstīja to, ko nebija stāstījusi nevienam citam, proti, līča un piekrastes noslēpumus un to, ko šļakstoties stasta viļņi, pastāstīja par savām bailēm un sapņiem — to visu viņi ar nekustīgām sejām noklausījās, bet rakstveži pierakstīja un semafori pārraidī ja no kalna uz kalnu. Beidzot viņi atstāja meiteni mājās viņas pašas istaba, tikai karavīri sargāja durvis, viņas tevs leja dzēra un lādējās, bet kaimiņi dunkaja un bikstīja paši savus bērnus, un, ja tie runāja par Bekiju un viņas ģimeni, tad meta krustus. Viņa nogulēja, līdz atgriezās saprašana un notikumi kļuva daudz skaidrāki, bet nagu pēdas plaukstās palika, un no acīm leni ritēja karstas asaras. Vējš auroja, iešalkdamies zem dzegām, tas puta spēcīgi un bija vēss un vienmērīgs, vezdams Balto kuģi preli nāvei.

Nekād iepriekš Bekija nebija jutusi tik ciešu saikni ar Kuģi. Viņa redzēja to tik skaidri ka ļaunā sapni. Izliektais klājs mazgājas mēness staros, buras tumši spīgoja pret ciet­zemes neskaidrajiem apveidiem. Viņa izmisuma mēģināja sūtīt domas pāri jūrai; viņa lūdzās, lai kuģis pagrieztos, brauktu atpakaļ, bēgtu projām. Baltais kuģis dzirdēja, bet nedeva atbildi; saniknots un nepielūdzams, tas nelokāmi nāca tuvāk un tuvāk.

Bekija klusu pieceļas sēdus, pietipinaja pie loga, redzēja skaidru nakti; mazajā, nekārtīgajā pagalma spoži iespīdeja mēnessgaisma. Ielā atskanēja soļu troksnis, tad tas noklusa. Izlidojis medībās, iekliedzās kāds putns, tad atskrēja mā­koņu vali un sabiezēja tumsa.

Beki ja trīcēdama atvēra vaļa logu. Jau reiz agrāk viņa bija rīkojusies tikpat svešatnīga noteikliba, ar vēsu pratu, kas piešķīra viņas kustībām veiklību un vesu mieru. Viņa uzmanīgi nolaida kaju uz piebūves jumta kārniņiem, iz­liecas pa logu un nolaidas tumšajā ēnā pie mājas sienas. Ieklausīdamās klusuma, viņa bridi pagaidīja.

Sie pāvesta karavīri nebija nekādi muļķi. Viņa drīzāk nojauta nekā redzēja, ka darza viņā gala stāv sargs, tāpēc sluleja cauri tumsai līdzīgi garam, lulz bija viņam pietie­kami tuvu, lai varētu skart viņa apmetni. Gandrīz acis iz­skatīdama, viņa pacietīgi gaidīja, līdz mēness izspraucas no mākoņiem un tad atkal aptumšojas. Jaunais puisis, kas stāvēja turpat priekšā, nožāvājās, atsleja musketi pret sienu, kaut ko miegaini nokliedza un Pagāja soļus desmit pa ceļu uz. priekšu.

Beki ja vienā mirkli parleca pāri mūrim. Kajas paslīdēja, svārki aizķeras, viņa atkabinaja tos vaļa. Viņa drāzās skrie­šus pa ceļu. sagaidīdama uzsaucienu, šautenes uzzibsnī jumu un sprakšķi. Sapni nekās neiztraucēja.

Plašais licis gulē ja sidrabotas gaismas apspīdēts. Bekija piesardzīgi, pašķirdama papardes, gaja gar pašu klinšu malu. Zemāk, divdesmit jardu atstatumā, drūzmējās viri pīpēdami un runādamies. Pīpes viņi kupinaja uzmanīgi, pagriezuši muguras pret juru un aizslēpuši aiz. apmetņiem, lai nebulu redzams ne inazakais gaismas atspīdums. Pai­suma viļņi skalojas pāri slīpumam un sitās augšup pret klintīm; mēness patlaban apspīdēja lalako zemesragu, asi izceldams to no pienbaltas dūmakas.

Meitenes priekšā slējās lielgabali.

Platām acīm viņa noraudzījās uz tiem. Seši smagi mil­zeņi, kupraini un drūmi, blenza pāri jūrai. Meitene saprata viltīgo novietojumu; gan lode, gan šrapnelis — šāviņš ar laika degli, gan karteča, raidīti tuvu ūdens līmenim, sasniegs mērķi. Kuģim nekā nebūs iespējams izvairīties. Tas nāks tuvāk, pret lielgabaliem, un tie šaus. Nebūs nekāda brī­dinājumā, nekādās žēlastības; pēkšņi no cietzemes nograndis oranžs pērkons, un šāviņš visu sagraus un saplosīs…

Bekija sasprindzināti vērās jurā. Tālu priekšā, tur, kur saplūda neskaidra debesmala ar jūru, parādījās lēkājošs punktiņš, pazuda un tad atkal stūrgalvīgi atgriezās — tumši pelēks pret pelēcīgo debesjumu. Kļuva saredzama bura. Kuģis tuvojās krastam.

Bekija atkal saka skriet, pa reizei lēkdama, pa reizei rapdamās. Viņa iegremdējās straume tur, kur ūdens čalas neļava saklausīt viņas kustības, tad notupās liedaga mala. arī karavīri bija to saskatījuši, tie drudžaini sakustējās, viss bars melno stāvu atrāvās no klintīm. Viri metas uz zemes­ragu, pavērsa nakts binokļus pret jūru, uzgriezuši liel­gabaliem muguru.

Nebija laika domāt; jānorij tikai kaklā sakāpušais kamols un jāpapūlas nomierināt skaļos sirdspukstus. Tad viņa jau skrēja — skrēja izmisīgi, spārdīdama ar kājām oļus, klup­dama pret akmeņiem un smiltīs iegrimušām radzēm. Aiz­mugure atskanēja saucieni, norībēja muskešu šāvieni, kāds virsnieks izgrūda lāstu. I ,ode atsitas pret klinti, Bekijai par muguru un kājām nobira šķēpeļu krusa. Viņa lēca, sagrī­ļojās, nokrita uz ceļgaliem. Redzēja skrienam vīrus, redzēja nozibsnijam zobenu. Atkal atskanēja rībiens, il ka tāls — acīmredzot tas nevērsās pret Bekiju. Viņa dziļi ievilka elpu un apvēlās uz muguras līdzās pirmajam lielgabalam.

Nebija svarīgi, ka miesa svilst ka ugunis. Pirksti satvēra degauklu, maigi to pavirpināja un parāva.

Milzīga liesma, rīboņa, grāviens; uguns atblāzmojās klintis, atspīdums stiepās pāri jūrai. Lielgabals, dzīvs un nikns, atsitās atpakaļ; nu jau šava visa rinda, šāviņi izklaidus trakas dusmas svilpa pāri ūdeņiem. Kanonāde atbalsojās no zemesraga, nodūca pār ciemu un uzmodināja kadu mei­teni, kas sava gultā, savā istaba ņemas tos izsmiet un par tiem zoboties, kaut arī rtbieni mežonīgā niknuma cēlās naksnīgajās debesis.

Pa to laiku Baltais kuģis, apgriezies otrādi, smejas par lielgabaliem.

Nicības pilns las aizbrauca no cietzemes.