Profesora Dovela galva

EKSPONĀTS AIZBĒDZIS

Beidzot Brikes dzīvē pienāca lielā diena. Viņai noņēma pēdējos pārsējus, un profesors Kerns atļāva tai celties.

Brike piecēlās un, balstīdamās uz Lorānas roku, mazliet pagājās pa istabu. Viņas kus­tības bija nedrošas un it kā saraustītas. Daž­brīd dīvaini bija viņas žesti: līdz zināmai robežai roka kustējās vienmērīgi, tad it kā apstājās, noraustījās, līdz beidzot kustība at­kal izlīdzinājās.

— Tas viss pāries, — Kerns pārliecināti teica.

Viņu nedaudz uztrauca vienīgi nelielais ievainojums Brikes pēdā. Rēta dzija lēnām.

Taču pamazām tā bija sadzijusi tiktāl, ka Brike nejuta pat sāpes, sperot soli ar slimo kāju. Pēc dažām dienām Brike jau mēģināja dejot.

— Es nesaprotu, kas tas ir, — viņa teica. — Dažas kustības man iznāk brīvi, ar citām iet grūti. Droši vien es vēl neprotu pārvaldīt savu jauniegūto ķermeni… Taču tas ir lie­lisks! Paskatieties uz manām kājām, Lorā­nas jaunkundz. Arī auguma garums ir ļoti labs. Vienīgi šīs rētas uz kakla … Nāksies tās aizsegt. Toties dzimumzīme uz pleca ir burvīga, vai nav tiesa? Es uzšūšu tērpu ar tādu piegriezumu, lai to varētu redzēt… Nēr ar savu augumu es esmu pilnīgi apmierināta.

«Ar savu augumu!» Lorāna domāja. «Na­baga Andželika Gaja!»

Viss, ko Brike sevī tik ilgi bija apslāpējusi, pēkšņi izlauzās" uz āru. Viņa nomocīja Lo­rānu ar prasībām, pasūtījumiem, lūgumiem pēc tērpiem, vejas, kurpēm, cepurēm, modes žurnāliem, kosmētikas piederumiem.

Tērptu jaunā, pelēkā zīda kleitā, Kerns viņu stādīja priekšā profesoram Dovelam. Tā kā tā bija vīrieša galva, Brike nevarēja no­ciesties, mazliet nepakoķetējusi, un viņa ju­tās loti glaimota, kad Dovela galva nokārca:

— Lieliski! Jūs teicami esat ticis galā ar savu uzdevumu, es jūs apsveicu, kolēģi!

Kerns ar Briki zem rokas, starodams kā jaunlaulātais, izgāja no istabas.

— Jaunkundz, lūdzu, sēdieties, — viņš ga­lanti sacīja, kad abi bija ienākuši viņa ka­binetā.

— Es nezinu, kā lai jums pateicos, profe­sora kungs, — Brike teica, sapņaini nolaiz­dama acis un pēc tam uzmezdama Kernam koķetu skatienu. — Jūs esat izdarījis manā labā tik daudz… Bet man nav ar ko jums atlīdzināt.

— Tas arī nav vajadzīgs. Es esmu saņē­mis lielāku atlīdzību, nekā jūs domājat.

— Es ļoti priecājos. — Un Brike apveltīja Kernu ar vēl starojošāku skatienu. — Bet tagad ļaujiet man iet… izrakstīties no slim­nīcas.

— Kā iet? No kādas slimnīcas? — Kerns uzreiz pat nevarēja saprast.

— Iet mājās. Es iedomājos par draudze­nēm. Kādu furoru sacels mana ierašanās!

Viņa taisās iet prom! Kerns nepieļāva pat tādu domu. Viņš bija paveicis milzīgu darbu, atrisinājis vissarežģītāko uzdevumu un izda­rījis neiespējamo ne jau tādēļ, lai Brike sa­celtu furoru savās vieglprātīgajās draudze­nēs. Viņš pats gribēja radīt furoru, demon­strējot Briki zinātniekiem. Var jau būt, ka vēlāk viņš dos Brikei arī zināmu brīvību, bet pašreiz par to nebija pat ko sapņot.

— Diemžēl es jūs nevarēšu atlaist, Brikes jaunkundz. Kādu laiku jums vēl jāpaliek manā mājā, manā uzraudzībā.

— Kāpēc? Es jūtos lieliski, — rotaļādamās ar roku, viņa iebilda.

— Jā, bet jums var kļūt sliktāk.

— Tad es pie jums atnākšu.

— Atjaujiet labāk man to zināt, kad jūs drīkstēsit no šejienes aiziet, — jau asi no­teica Kerns. — Un neaizmirstiet, kas jūs būtu bez manis.

— Par to es jums jau pateicos. Taču es neesmu ne meitene, ne verdzene un drīkstu pati par sevi ņoteikt!

«Oho, viņa ir sieviete ar raksturu!» izbrī­nījies nodomāja Kerns.

— Nu, par to mēs vēl parunāsim, — viņš teica. — Bet pagaidām esiet tik laipna un ejiet uz savu istabu. Džons droši vien ir jau atnesis jums buljonu.

Brike uzmeta lūpu, piecēlās un, Kernā ne­skatīdamās, izgāja.

Brike pusdienoja kopā ar Lorānu viņas is­tabā. Kad Brike ienāca, Lorāna jau sēdēja pie galda. Brike atslīga krēslā un ar labas rokas delnu nevērīgi, graciozi pamāja. Lo­rāna ne vienu vien reizi bija ievērojusi šo žestu un domāja, kam īsti tas pieder: Anželikai Gajai vai Brikei? Vai tad Anželikas Gajas ķermenī nevarēja saglabāties kustību automātiskums, kas kādreiz nostiprinājies kustību nervos?

Lorānai visi šie jautājumi bija pārāk sa­režģīti.

«Par tiem droši vien ieinteresēsies fizio­logi,» viņa nodomāja.

— Atkal buljons! Man ir apnikuši šie slim­nīcas ēdieni, — Brike kaprīzi teica. — Es labprāt pašreiz notiesātu duci austeru un uz­dzertu glāzi šablī. — Viņa iedzēra no tasītes pāris malkus buljona un turpināja: — Profe­sors Kerns man tikko paziņoja, ka viņš vēl dažas dienas nelaidīs mani mājās. Lika drusku pagaidīt! Es neesmu no rāmajām aiti­ņām. Te var nobeigties no garlaicības. Nē, man patīk dzīvot tā, lai viss grieztos kā ka­ruselī. Ugunis, mūzika, ziedi, šampanietis.

Nepārtraukti tarkšķēdama, Brike ātri paēda pusdienas, piecēlās un, piegājusi pie loga, uzmanīgi palūkojās lejup.

— Ar labu nakti, Lorānas jaunkundz, — viņa atgriezusies sacīja. — Es šodien agri likšos gulēt. No rīta, lūdzu, nemodiniet mani. Šajā mājā vislabākais laika kavēklis ir miegs.

Pamājusi ar galvu, viņa iegāja savā is­tabā.

. Lorāna sāka rakstīt vēstuli mātei. Visas vēstules Kerns kontrolēja. Lorāna zināja, cik stingri Kerns viņu uzmana, tāpēc pat necen­tās nevienu vēstuli aizsūtīt bez viņa cenzū­ras.

Starp citu, lai neuztrauktu māti, viņa no­lēma tai nerakstīt patiesību par savu pie­spiedu ieslodzījumu, kaut arī izdotos kādu vēstuli aizsūtīt bez Kerna ziņas.

Tajā naktī Lorāna gulēja sevišķislikti. Domādama par nākotni, viņa ilgi grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. Viņas dzīvība bija briesmās. Ko Kerns uzsāks, lai padarītu viņu nekaitīgu?

Varēja just, ka ari Brikei nenāk miegs. Viņas istabā bija dzirdams apslāpēts trok­snis.

«Uzlaiko jaunos tērpus,» Lorāna nodo­māja. Pēc tam viss apklusa. Neskaidri, it kā pa miegam, Lorāna izdzirda aprautu klie­dzienu un pamodās. «Mani nervi vairs nekur neder,» viņa nodomāja un no jauna ieslīga dziļā rīta miegā.

Viņa pamodās septiņos no rīta; kā parasti Brikes istabā viss vēl bija klusu. Lorāna no­lēma viņu netraucēt un iegāja Tomā galvas istabā. Tomā joprojām bija drūms. Pēc tam kad Kerns bija «piešuvis» ķermeni Brikes galvai, Tomā sadrūma vēl vairāk. Viņš prasījaL lūdza, pavēlēja, lai arī viņam drīzāk sagādātu jaunu ķermeni, beidzot viņš sāka rupji lamāties. Lorānai bija krietni jānopū­las, lai viņu nomierinātu. Pabeigusi Tomā galvas rīta tualeti, viņa atviegloti uzelpoja un devās uz nākamo istabu pie Dovela gal­vas, kas viņu sagaidīja ar laipnu smaidu.

— Dzīve gan ir dīvaina lieta! — sacīja Dovels. — Vēl nesen es gribēju mirt. Bet manas smadzenes turpina strādāt, un pirms trim dienām man ienāca prātā ārkārtīgi dros­mīga un oriģināla ideja. Ja izdotos šo ieceri realizēt, tas radītu apvērsumu medicīnā. Es izklāstīju savu ideju Kernam, un vajadzēja redzēt, kā iekvēlojās viņa acis. Kerns laikam iedomās jau skatīja pieminekli, ko viņam vēl dzīvam esot uzcels pateicīgie laikabiedri… Un arī man ir jādzīvo viņa dēļ, idejas dēļ,

tas nozīmē, sevis paša dēļ. Patiesi, iznāk bur­vju loks.

— Kas tā ir par ideju?

— Kad tā būs vēl pilnīgāk izkristalizēju­sies manās smadzenēs, es jums kādreiz iz­stāstīšu …

Pulksten deviņos Lorāna pieklauvēja pie Brikes istabas durvīm, bet neviens neatbil­dēja. Satrauktā Lorāna mēģināja durvis at­vērt, bet izrādījās, ka tās no iekšpuses aiz­slēgtas. Lorānai neatlika nekas cits, kā par visu notikušo ziņot profesoram Kernam.

Kerns kā arvien rīkojās ātri un noteikti.

— Uzlauziet durvis! — viņš pavēlēja Džo­nam. Nēģeris zvēla ar plecu, smagās durvis nobrakšķēja un izgāzās no eņģēm. Kerns, Lorāna un Džons iegāja istabā.

Brikes savandītā gulta bija tukša. Kerns pieskrēja pie loga. No roktura lejup stiepās virve, kas bija sasieta no saplēsta palaga un diviem dvieļiem. Puķu dobe zem loga bija izbradāta.

— Tas ir jūsu darbs! — pagriezis pret Lo­rānu saniknoto seju, Kerns uzkliedza.

— Ticiet man, ka par Brikes jaunkundzes bēgšanu neko nezināju, — Lorāna stingri pateica.

— Nu, ar jums mēs vēl parunāsim, — atbildēja Kerns, lai gan Lorānas noteiktā atbilde viņu tūliņ pārliecināja, ka Brike ir rīkojusies bez līdzzinātājiem. — Tagad jārū­pējas par to, lai bēgli noķertu.

Kerns iegāja savā kabinetā un uztraukts soļoja no kamīna līdz galdam, no galda līdz kamīnam. Vispirms viņš gribēja izsaukt poli­ciju. Taču šo domu viņš tūdaļ atmeta. Sajā notikumā vismazāk jēgas bija iejaukt poli­ciju. Būs jālūdz privātdetektīvu palīdzība.

«Velns lai parauj, es pats esmu vainīgs … Vajadzēja apsargāt. Bet kas to varēja iedo­māties? Aizbēdzis vakardienas līķis!» Kerns nikni iesmējās. «Un pats ļaunākais, ka Brike visiem izpļāpās, kas ar viņu atgadījies … Viņa taču runāja par furoru, ko sacels viņas parādīšanās… Par šo notikumu uzzinās laikrakstu korespondenti, un tad… Nevaja­dzēja viņu rādīt Dovela galvai … Nu gan savārīja putru. īstā pateicība.»

Kerns pa telefonu izsauca privātdetektīvu kantora aģentu, iedeva viņam lielu naudas summu, apsolīja vēl lielāku, ja meklēšana vainagosies panākumiem, un sīki raksturoja pazudušo sievieti.

Aģents vērīgi apskatīja bēgšanas vietu un pēdas, kas veda pie dārza dzelzs žoga. Tā augstajiem metāla stieņiem bija smaili gali. Aģents pašūpoja galvu: «Varens skuķis!» Uz viena no žoga pīķiem viņš ieraudzīja gaba­liņu pelēka zīda, noņēma to un uzmanīgi ielika kabatas portfelī.

— Šis tērps viņai bijis mugurā bēgšanas dienā. Tātad meklēsim sievieti pelēkā tērpā.

Apgalvojis Kernam, ka «sieviete pelēkā tērpā» ne vēlāk kā pēc diennakts būs atrasta, aģents aizgāja.

Privātdetektīvs bija sava amata meistars. Viņš sameklēja Brikes pēdējā dzīvokļa un dažu viņas bijušo draudzeņu adreses, iepazi­nās ar šīm draudzenēm, pie vienas viņš at­rada Brikes fotogrāfiju un uzzināja, kādos kabarē Brike uzstājusies. Bēgles sameklē­šanai uz Šiem kabarē tika nosūtīti vairāki aģenti.

— Putniņš tālu neaizlidos, — apgalvoja detektīvs.

Taču šoreiz viņš maldījās. Pagāja divas dienas, bet joprojām neizdevās tikt Brikei uz pēdām. Tikai trešajā dienā kāds Monmartra krodziņa pastāvīgs apmeklētājs paziņoja aģentam, ka bēgšanas naktī tur ieradusies «augšāmcēlusies» Brike. Kur viņa pēc tam palikusi, neviens nezināja.

Kerns uztraucās arvien vairāk. Tagad viņš baidījās ne vien ( tā, ka Brike izpļāpās par viņa noslēpumiem. Kerns baidījās uz visiem laikiem pazaudēt vērtīgo «eksponātu». Tiesa, viņš varēja iztaisīt otru — no Tomā galvas, taču šis process prasīja laiku un kolosālu spēka patēriņu. Turklāt jaunais eksperiments varēja beigties mazāk veiksmīgi. Atdzīvināta suņa demonstrēšanai, bez šaubām, nebūtu tāda efekta. Nē, Brike ir jāatrod, lai tas maksā ko maksādams. Viņš dubultoja, trīskāršoja summu par «aizbēgušā eksponāta» atrašanu.

Katru dienu aģenti viņam paziņoja par meklējumu rezultātiem. Taču šie rezultāti ne­bija iepriecinoši. Brike bija kā zemē ielīdusi.