Profesora Dovela galva

LIELPILSĒTAS UPURI

Kopš Lorāna bija uzzinājusi galvas noslē­pumu, viņa Kernu ienīda. Dienu no dienas šīs jūtas auga augumā. Ar tām viņa iemiga un atmodās. Viņa Kernu redzēja kā drausmīgu murgu pa sapņiem. No naida viņa kļuva taisni slima. Pēdējā laikā, tikdamās ar Kernu, Marija tik tikko valdījās, lai nepateiktu viņam tieši acīs: «Slepkava!»

Viņas attiecības ar Kernu bija saspīlētas un vēsas.

— Kerns ir drausmīgs noziedznieks! — palikusi vienatnē ar galvu, Marija iesaucās. — Es par viņu ziņošu … par viņa noziegu­miem es kliegšu, es nerimšos, iekams nebūšu atmaskojusi šo zagto slavu, iekams neatklāšu visas viņa ļaundarības. Es sevi nežēlošu.

— Klusāk! … Nomierinieties, — Dovels centās viņu pierunāt. — Es jau jums teicu, ka manī nav atriebības jūtu. Bet, ja jūsu ētiskie principi ir aizskarti un alkstat atmaksas, es jūs neatrunāšu… tikai nesteidzieties. Es lūdzu jūs pagaidīt, līdz beigsies mūsu eksperi­menti. Jo Kerns pašreiz man vajadzīgs tāpat kā es viņam. Bez manis viņš nevar pabeigt pētījumu, bet tāpat arī es bez viņa ne. Un tas ir viss, kas man vēl atlicis. Neko vairāk man nebūs lemts radīt, bet iesāktie darbi jāpabeidz.

Kabinetā atskanēja soļi

Lorāna ātri aizgrieza krānu un, vēl jopro­jām būdama sašutusi, atsēdās ar grāmatu rokās. Dovela galva, kā snaudā iegrimusi, pievēra plakstus.

Ienāca profesors Kerns.

Viņš aizdomīgi paraudzījās Lorānā.

— Kas noticis? Vai jūs kaut kas nomāc? Vai viss ir kārtībā?

— Nē … nekas … viss ir kārtībā … nepa­tikšanas ģimenē…

— Dodiet jūsu pulsu …

Lorāna negribīgi pastiepa roku.

— Pulss paātrināts… Nervi niķojas… Nervoziem cilvēkiem šis darbs tiešām ir grūts.

Taču es esmu ar jums apmierināts. Es divkārt palielināšu jūsu algu.

— Es jums pateicos, man nevajag.

— «Man nevajag.» Kam gan nevajag nau­das? Jums taču ir ģimene.

Lorāna neko neatbildēja.

— Lieta tāda, ka mums jāveic daži saga­tavošanās darbi. Profesora Dovela galvu mēs novietosim istabā aiz laboratorijas. Pagaidām, kolēģi, pagaidām … Vai jūs neguļat? — viņš jautāja galvai. — Bet te rit atvedīs divus svaigus līķus, un no tiem mēs iztaisīsim pāris labi runājošas galvas un nodemonstrēsim tās zinātnieku aprindām. Laiks darīt zināmu mūsu atklājumu.

Kerns atkal pētoši paskatījās uz Lorānu.

Lai pirms laika visā pilnībā neatklātu savu naidu, Lorāna piespieda sevi izlikties vienal­dzīgai un pasteidzās uzdot jautājumu, kas pirmais iešāvās viņai prātā.

— Kas tie būs par līķiem, ko atvedīs?

— Es nezinu, un neviens to nezina. Tāpēc, ka pagaidām tie vēl nav līķi, bet dzīvi, vese­līgi cilvēki. Veselīgāki par mums abiem. To es varu teikt pilnīgi droši. Man ir nepiecie­šamas pilnīgi veselu cilvēku galvas. Taču rīt viņus gaida nāve. Bet ne vēlāk kā stundu pēc nāves viņi būs šeit, uz sekciju galda. Es par to parūpēšos.

Lorāna, kas no profesora Kerna bija gatava sagaidīt visu, pavērās viņā tik izbie­dētu skatienu, ka Kerns uz mirkli apjuka, bet pēc tam skaļi iesmējās.

— Nekas nav vienkāršāk. Es pasūtīju morgā divus svaigus līķus. Lieta, redziet, tāda, ka pilsēta, šis mūsdienu elks, ik dienas prasa cilvēku upurus. Kā negrozāmi ir dabas likumi, tā katru dienu pilsētā transporta kus­tības katastrofās iet bojā vairāki cilvēki, ne­skaitot nemaz nelaimes gadījumus rūpnīcās, fabrikās un būvvietās. Šie nāvei nolemtie dzīvespriecīgie, spēkpilnie, veselīgie cilvēki šodien mierīgi aizmigs, nezinādami, kas viņus sagaida rīt. Rīt no rīta viņi piecelsies un, jautri dungodami, apģērbsies, lai dotos, kā viņi paši domā, uz darbu, bet īstenībā — lai dotos pretī savai neizbēgamai nāvei. Tajā pašā laikā citā pilsētas malā, tikpat bezrū­pīgi dungodams, ģērbsies viņu bende: šoferis vai vagona vadītājs. Pēc tam upuris izies no savas istabas, bet bende pilsētas otrā malā izbrauks no savas garāžas vai tramvaju parka. Pārvarot ielu kustības straumi, viņi neatlaidīgi viens otram tuvosies, nepazīdami viens otru, līdz viņu ceju liktenīgajam krustošanās punktam. Tad uz īsu acumirkli kāds no viņiem aizsapņosies, — un gatavs. Statistiskajos rādītājos, kas reģistrē ielu satiksmes nelaimes gadījumus, nāks klāt viens kāsītis. Tūkstošiem nejaušību novedīs viņus pie šī fatālā sadursmes punkta. Un tomēr neizbēgami tas viss notiks tikpat pre­cīzi, kā pulksteņa mehānisms uz mirkli sabīda kopā vienā plaknē divus rādītājus, kas virzās uz priekšu ar dažādiem ātrumiem.

Nekad vēl profesors Kerns nebija bijis ar

Lorānu tik runīgs. Kas viņā izraisījis šo pēkšņo dāsnumu? «Es divkārt palielināšu jūsu algu …»

«Viņš grib man pielabināties, uzpirkt mani,» domāja Lorāna. «Viņam, kā liekas, ir aizdomas, ka es daudz ko nojaušu vai pat zinu. Taču uzpirkt mani viņam neizdosies.»