LOCIS KIDS

Jūs, protams, esat dzirdējuši par Erahuesas loci? Neesat? Visbiežāk viņu sauc par balto loci. Patiesībā viņš nemaz nav balts. Tā ir matrožu pasaciņa, leģenda, tāpat kā par Mobiju Diku. Par loci daudz rakstīts dažādos žurnālos. Ir pat garais stāsts ar no- nosaukumu «Baltais locis». Labs stāsts, taču autors to visu izfantazējis, izzīdis no pirksta. Gan par Lindalu, gan par Kidu. Viņš pat devis tiem citus, izdomātus vārdus. Lai nu kas, bet es to zinu! Es taču mācījos Oksfordā kopā ar Persivalu Lindalu. Arī šo ceļojumu uz Bruņurupuču salām mēs iecerējām kopīgi. Pat ideja par ultrahidrofonu, ko Lindals vēlā'k konstruēja, ir mana. Tomēr no mūsu kopīgā ceļojuma nekas neiznāca.

Tā nu notika, ka mēs — Lindals un es — abi reizē iemīlējāmies vienā jaunā personā.

Nevarētu teikt, ka bijām sīvi sāncenši, es- vienkārši paliku malā. Gan attiecībā pret jauno personu, gan pret Persivalu. Viņi drīz apprecējās, bet es aizbraucu uz Melburnu un sāku tur strādāt par līdzstrādnieku Galvenajā oke&noloģijas laboratorijā. Taču runa nav par mani.

Lindals tomēr realizēja savu ideju. Gribēju teikt — mūsu ideju, bet nevaru… Sakrājis pietiekami daudz naudas un atstājis jauno sievu pie saviem vecākiem Glazgovā, viņš šķērsoja okeānu un apmetās Ekvadorā. Viņam, protams, bija vesela kaudze ieteikuma vēstuļu, viņš, protams, laida darbā visu savu personisko pievilcību un, izmantodams sakarus augstākajās aprindās, sarīkoja ekspedīciju. īstenībā tā nebija nekāda ekspedīcija. Mazs kuterītis ar šauru kajīti kā rieksta čaumalu, dažas kastes ar konserviem un alu, divas šautenes, japāņu akvalangistu maska un pleznu komplekts — tas arī bija viss, ja neskaita hidrofonu, pamatīgu krājumu bateriju un vēl šādus tādus sīkumus. Kuterīti sauca par «Galapagu». Tādā šaubīgā kuģītī zem elegantā dzeltenzilsarkanā Ekvadoras karoga Lindals devās Klusajā okeānā.

Jūs jautājat, vai viņš brauca viens pats? Nu, protams, viens pats. Viņam gribēja piebiedroties kāds vietējais skolmeistars, bet tas pēdējā brīdī saslima vai izlikās saslimis, un Lindals devās ceļā viens.

Dienu viņš vadīja savu nožēlojamo «Gala- pagu», bet naktī, ja nebija gaidāms negaiss, izmeta enkuru un likās gulēt. Tieši uz klāja, apsedzies ar palagu un Dienvidu Krustu.

Vienā tādā naktī Lindalu uzmodināja spilgta gaisma. Balts prožektora stars pienagloja «Galapagu» pie okeāna virsmas gluži kā kukainīti pie -herbārija dēļa. Kad Lindals piecēlās, stars nodrebēja un mazliet pavirzījās sānis. Metrus četrdesmit aiz kuģa viņš ieraudzīja melnu zēmūdenes siluetu. No tās rēgojās lielgabals un divi smagie ložmetēji. Uz tiltiņa stāvēja cilvēks spīdīgā lietusmētelī ar ruporu rokā.

— Kas šis par kuģi? — viņš jautāja angliski ar tikko samanāmu akcentu.

— Pētniecības kuģis … Pierakstīts Gvajakilas ostā … Bet kas īsti esat jūs?

— Kāda apkalpe? — cilvēks ar ruporu it kā nebija dzirdējis jautājumu.

— Kas jūs tāds esat un uz kāda pamata pratināt mani eksteritoriālos ūdeņos?

— Atbildiet, vai es jūs nogremdēšu!

Lindals paraustīja plecus,, pačamdījās pa

kabatām un, atradis cigareti, aizsmēķēja.

— Cik tad cilvēku ir uz jūsu kuģa?

— Es viens pats.

— Viens pats?! — cilvēks lietusmētelī noliecās pār lūku un kaut ko pateica. Dažas minūtes ar kādu apspriedies, viņš atkal pacēla ruporu un nokliedza:

— Tūlīt mēs jūs apciemosim! Tikai nedomājiet spirināties pretī, citādi noiesiet dibenā.

No zemūdenes atīrās laiva. Trīs airu pāri ritmiski gūlās ūdenī. Laiva viegli un bez trokšņa slīdēja pa eļļaino gaismas celiņu. Pakaļgalā uz sola melnēja lietusmētelī tērptā cilvēka siluets, un viņam blakus sēdēja kāds cits, kam galvā bija cepure ar augstu ieliektu virsu.

Kad laiva atsitās pret «Galapagas» bortu un abi šie cilvēki uzkāpa uz kuģa klāja, Lindals ar žestu aicināja viņus kajītē. Bet tur bija pārāk šauri, un tie novietojās zem klajas debess, jo vairāk tāpēc, ka klāju apgaismoja prožektors. Lindals tūlīt noprata, ka tie ir friči.

— Atnesiet kuģa dokumentus, — pieprasīja virsnieks lietusmētelī.

Lindals atnesa.

Friči uzmanīgi pētīja kuģa žurnālu. Paņēmuši Lindala personas apliecību, viņi pagājās uz kuģa pakaļgalu, kur bija gaišāks, un sāka par kaut ko apspriesties. Līdz Lindalam atlidoja tikai frāžu fragmenti, turklāt viņš slikti zināja vācu valodu. Tomēr Lindals saprata, ka runa ir par viņu. Lietusmētelī tērptais virsnieks par kaut ko dedzīgi centās pārliecināt otru — slaidu, kalsenu gaišmati, bet tas nez kādēļ nepiekrita.

Kad viņi bija atgriezušies pie Lindala, gaišmatis jautāja:

— Vai jūs esat anglis?

Gluži instinktīvi Lindals saprata, ka nevajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņš jauta, ka tuvojas karš.

— Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vāciju un apmetās Bostonā.

— Vai viņš bija vācietis?

— Jā.

Vācieši saskatījās.

— Vai jums ir laiva? — vaicāja gaišmatis.

Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.

— Ļoti labi. Mēs jums dodam, — viņš paskatījās pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, — četrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepieciešamo un brauciet uz krastu.

— Kā — uz krastu?… — Lindals nesaprata. — Līdz kontinentam taču ir vairāk nekā sešsimt jūdžu …

— Kālab gan jums kontinents? — iesmējās virsnieks lietusmētelī. — Kuģa žurnālā teikts, ka jūsu kurss ir uz Galapagu salām. Nu tad brauciet laimīgi. Tikai kādas simts jūdzes.

— Bet… bet tā taču ir tīrā slepkavība! — Lindals vēl arvien nespēja saprast, ko no viņa grib.

— Nu! Tu vēl te runāsi, cūka! Tev jābūt laimīgam, ka fāterlandei ievajadzējies tādas nožēlojamas siles. Taisies mudīgi! Ja pēc četrdesmit minūtēm nebūsi jūrā…

Lindals sāka kraut laivā pārtiku.

— Kas tas? — jautāja virsnieks lietusmētelī, rādīdams uz alus kasti.

— Ingveralus.

— Atstāj to šeit. Tev pietiks ar muciņu ūdens. Atklātā jūrā ar alu viegli var sabojāt vēderu.

— Vai šautenes drīkst ņemt līdz? — Lindals pavaicāja.

— Kam tev tās vajadzīgas? — virsnieks pastiepa roku pēc beļģu divstobrenes.

— Lai ņern, — sacīja gaišmatis.

— Labs ir, ņem, — virsnieks atmeta ar roku.

— Kas tas? — vaicāja gaišmatis, kad Lindals izvilka no kajītes ultrahidrofonu.

— Aparāts, kas uztver jūras dzīvnieku izdotās skaņas.

— Atradis par ko domāt! — uzbrēca virsnieks lietusmētelī. — Vai baidies, ka neatradīsi ar zivīm kopēju valodu?

— Liec viņu mierā, Manfred. Lai dara, ko grib, — sacīja gaišmatis.

— Vai kuģa žurnālu un dokumentus drīkstu ņemt līdzi? — vaicāja Lindals, apsegdams aparātu ar brezentu.

— Nē. Tie mums būs vajadzīgi, — atbildēja gaišmatis. — Vai esat gatavs?

Lindals pamāja un iekāpa laivā. Tā karājās ēnas pusē. Un, kad nočīkstēja vinčas un Lindalu sašūpoja vieglie vilnīši, viņam šķita, ka viņš atrodas melnā akā. Viņš palūkojās augšup. Ekvadoras karogs kā šaura sudrabota svītra bija sastindzis melnajās debesīs. Lielās tropu zvaigznes likās tik tuvu kā vēl nekad. Lindals atstūmās un sēdās pie airiem.

— Laimīgu braucienu, draugs! — nokliedza virsnieks lietusmētelī.

Lindals klusēdams īrās prom no «Galapa- gas», taisni uz Dienvidu Krustu.

… Lindalam laimējās. Sākumā viņš novirzījās uz dienvidiem, tad nonāca Peru straumē un tā viņu nesa uz ziemeļiem. Pēc visiem aprēķiniem, devītajā dienā viņam vajadzēja ieraudzīt Bruņurupuču salu vulkānu konusus. Viņš cerēja piestāt krastā vai nu Espanjolā vai Santamarijā. Bet kā par nelaimi devītās dienas rītā uznāca bieza migla. Lindalam likās, ka viņš jau dzird krasta bangas sitamies pret 'klintīm. Tomēr neko saskatīt neizdevās. Viņš ieturēja kursu mazliet vairāk uz rietumiem, bet troksnis kreisajā pusē nekļuva vājāks un labajā pusē nepa- stiprinājās. Tad viņš vadīja laivu uz austrumiem. Migla bija tik bieza, ka pat laivas pakaļgals izskatījās izplūdis un spocīgs. Lindals nedomāja par to, ka laiva var tikt sadauzīta. Viņš baidījās 'kļūdīties. Un, kad krasta bangu dārdoņa pieklusa, viņš saprata, ka noticis pats briesmīgākais — laiva tika nesta atklātā okeānā. Par airēšanu pret straumi nebija nemaz ko domāt. Tiesa, priekšā atradās vēl viena neliela saliņa —- Erahuesa, bet izredzes miglā tai nejauši uzdurties bija ārkārtīgi mazas. Un tomēr Lindals nolēma pamēģināt. Viņš apgrieza laivu un sāka airēt pret straumi. Tagad virzīšanās uz ziemeļiem kļuva krietni gausāka, un varēja cerēt, ka pietiks laika pēc kādām pazī- inem noteikt laivas stāvokli attiecībā pret salu. Pagāja sešas septiņas stundas. Lindals briesmīgi nogura un bija gatavs paļauties dieva ziņā, pamest airus un nogulties laivas dibenā. Bet tad viņam izlikās, ka viņš dzird kormoranu raksturīgos griezīgos kliedzienus. Šiem lielajiem putniem ir īsi, neattīstīti spārni. Tāpēc nevarēja būt šaubu, ka zeme atrodas kaut kur tuvu blakus. Lindals ieklausījās. Viņam likās, ka kormorani tagad brēc skaļāk. Viņš nometa airus un apsēdās pie stūres. Uzlēca saule. Aiz blīvā, pelēkā miglas auta tā izskatījās kā gaišs, izplūdis plankums. Migla sāka pamazām gaist.

Piecēlies visā augumā, Lindals ieraudzīja lavas kalnu grēdas pelēkās kores un smailās virsotnes. Tās it kā karājās gaisā, miglas horizontālās līnijas nogrieztas. Šī līnija lēni saplaka, un migla aizplūda kā ūdens pa slūžām. Nepacietībā Lindals kodīja lūpas.- Viņam šķita, ka pelēkais miglas auts gandrīz nemaz negaist. Putnu balsis skanēja arvien apdullinošāk. Un tad viņš saprata, ka migla nepavisam nenāk zemē lēni. Gluži vienkārši — laiva tika nesta uz krastu.

No locijas Lindals zināja, ka piekļūt mazai neapdzīvotai saliņai ir ļoti grūti. Saliņu ielenc pārtraukts asu zemūdens rifu loks. Bet izvēles nebija. Turklāt Lindals cerēja, ka vieglā laiva spēs sveika un vesela pārslīdēt pāri rifiem. Šoreiz viņam laimējās. Viņš pat nepamanīja, kā tika cauri bīstamajai joslai. Ūdens kļuva manāmi siltāks. Kā pienbalta plēve tam pāri gūlās migla. Drūmās, pelēk- zilganās klintis raudzījās nelaipni un vēsi. Dziļas plaisas nežēlīgi graizīja kalnu grēdas stāvās nogāzes, 'kuras klāja melnas, grubuļainas sastingušas lavas straumes.

Lindals nodomāja, ka Darvins droši vien nebūtu sarakstījis «Sugu izcelšanos», ja savā laikā «Bigls» nebūtu izmetis enkuru netālu no šā drūmā un nelaipnā vulkāna. No šās domas kļuva mazliet siltāk ap sirdi. Viņš zināja, ka sala patiesībā nemaz nav tik kaila un neviesmīlīga, kā izskatās.

Daudzus gadus viņš bija sapņojis par šo ekspedīciju, izlasījis veselas kaudzes grāmatu un žurnālu un ar aizvērtām acīm varēja sameklēt Galapagu arhipelāgu uz kartes.

Putnu klaigas kļuva tik apdullinošas, ka apslāpēja pat lielgabalu šāvieniem līdzīgos krasta bangu dārdus. No 89 putnu sugām, kas te ligzdo, 77 nav sastopamas nevienā citā vietā uz zemeslodes. Lindalam šķita, ka putni salidojuši uz šo mazo salu, lai sveiktu viņu, Lindalu, un ātrāk apliecinātu savu realitāti. Par spīti visam viņš bija laimīgs. Ne jau katram izdodas redzēt savus sapņus pie- pildāmiesl

Lindals ķērās pie airiem un sāka enerģiski irties uz krastu, ar acīm meklēdams vietu, kur varētu piestāt malā. Viņš jau skaidri saskatīja lielu jūras leguānu baru. Aizvēsturiskie drakoni ar robainām muguras spurām sildījās uz klintīm, ko apšļakstīja straujās bangas. Odens putas meta burbuļus un ap- kalzdamas pārklājās ar sausu, ziepainu plēvīti. Tūkstošiem putnu rakņājās pūstošajos, melnajos atkritumos, lēkāja pa bazalta oļiem un tupēja uz olām. Vēsajā straumē, kas plūda gar salu, draiskuļojās pāris jūras lauvu. Tie bija melni, spīdīgi, it kā tērpušies cieši piegulošos gumijas kostīmos, un, celdami gaisā savus ūsainos purnus, palēkdamies nozuda viļņos. Pēc tam parādījās no jauna, pasvieda augšup zivtiņu ar mirdzošām zvīņām, gaisā to saķēra, norija un metās pakaļ jaunam laupījumam.

Lindals brauca paralēli krastam. Viņam gribējās tūdaļ piestāt malā, sakurt ugunskuru un iedzert karstu kafiju, bet piemērotu vietu vēl arvien neizdevās atrast.

Kad pacietība un spēki jau bija gandrīz galā — šai brīdī viņš brauca apkārt lavas veidotajam zemesragam, — kļuva redzama gluda krasta oļu strēle. Viļņi sitās tai pāri, un, slīdēdami pār akmeņiem, ieplūda dziļi sauszemē, lai tūkstošos burbuļojošu strautiņu tūdaļ trauktos atpakaļ.

Lindals ar tulznu saēstajām rokām ciešāk saspieda piesmirkušos airus. Šīs beidzamās minūtes, kurās viņš tuvojās krastam, šķita ilgākas nekā viss aci pret aci ar okeānu pavadītais laiks. Zem laivas dibena iečirkstējās oļi, un laiva apstājās. Lindals ar pūlēm atlieca pirkstus. Sāļais ūdens radīja smeldzīgas sāpes. Tad viņš nogūlās laivas dibenā un sāka raudzīties debesīs.

Zem pašiem mākoņiem, plati izpletis vare

nos, valdonīgos spārnus, lidinājās fregates putns. Lindals aizvēra aizpampušās, asarojošās acis un aizmiga. Pašā beidzamajā brīdī viņam iešāvās prātā, ka ilgi gulēt nedrīkst, citādi sāksies bēgums, kas var laivu atkal aiznest jūrā un satriekt pret atsegto rifu grēdu. Viņš pat mēģināja piecelties un izkāpt no laivas, bet miegs viņu pievārēja. Tas bija smags, nomodam līdzīgs miegs. Lindals sapņoja, ka izkāpis krastā un, aiz sāpēm vaidēdams, velk laivu pa čirkstošajiem oļiem tālāk prom no jūras. Kad viņš to jau bija aizdabūjis līdz pašai vulkāna pakājei un, atliecis stīvo muguru, atskatījās atpakaļ, nez no kurienes parādījās vācietis lietusmētelī ar jājampātagu rokā. Rotaļādamies ar pātagu, tas izstiepa ādas cimdā ietērpto roku un norādīja uz jūru. Lindals saprata, ka laiva jāvelk atpakaļ un pēc tam atkal uz kaut kurieni jābrauc. Līdz asinīm nobrāztiem pirkstiem viņš satvēra mitros, sāļos dēļus un vilka. Bet vācietis aiz muguras smējās. Jo grūtāk bija Lindalam, jo skaļāk vācietis smējās. Tad Lindals palaida vaļā laivu, pieplaka pie oļiem un, saņēmis pēdējos spēkus, uzlēca kājās.

Apjucis viņš skatījās uz krastu, uz vulkāna pakāji. Saule tuvojās rietam. Oļos svilpa un dārdēja paisums.

Lindals izkāpa no laivas un ar pūlēm izvilka to krastā. Ķermenis smeldza, un vismazākā kustība radīja muskuļos sāpes. Truls smagums spieda galvu.

Lindals lēni gāja pa mitrajiem, čirkstošajiem oļiem. Uz katra viņa soļa raibi krabīši žigli metās plaisās. Toties putni viņam nepievērsa nekādu uzmanību. Stfazdi grozījās turpat pie pašām kājām, vanags, kas planēja augstu pie debesīm, acīmredzot aiz tīras ziņkārības traucās lejup un, nolaidies netālu no cilvēka, sāka viņu vērīgi aplūkot.

Lindals atrada šauru ieplaku starp divām lavas mēlēm. Rokām tverdamies pie grumbuļainās virsmas, viņš rāpās augšā, vairākas reizes apstājās, nogūlās un brīdi atpūtās.

Parādījās pirmās opuncijas. Tad to kļuva arvien vairāk un vairāk. Lindals izbrīnā skatījās uz lielajiem, zilganajiem kokiem ar asiem dzeloņiem nobārstītu gaļīgu stumbru. Kad kāpums beidzās un kļuva redzams ar mežu apaudzis plato, Lindals atviegloti nopūtās. Slaido skalēziju biezais zaļais vainags un pizoniju sarkanie stumbri, kas šur 'tur pavīdēja starp kuplajām papardēm, — viss solīja mieru un atpūtu.

Pāri meža zaļajai lapotnei pacēlās zilganpelēkā plīvurī tinies krāteris. Lindals zināja, ka krāterī ir dziļš un aūksts ezers ar zilganzaļu ūdeni. Viņš jutās tā, it kā pēc ilgas prombūtnes būtu atgriezies rnīļā pusaiz-, mirstā dzimtenē. Visu, kas bija ap viņu, viņš redzēja pirmo reizi. Bet, atcerēdamies bērnu dienu sapņus, viņš pazina kokus, akmeņus un zvērus un sveica tos kā vecus paziņas. Un tie viņam atbildēja. No zariem nokarājās gara, tumšzaļa sūna un laipni māja ar sirmo bārdu. Putni uzticīgi ļāvās ņemties rokās. Akmeņi bija silti un jūra mierīga.

Lindals pasmaidīja, pacēla galvu pret debesīm un aizmiedza acis. Tad iesaucās. Klie-. dziens ar pūlēm izlauzās no iekaisušās, aizsmakušās rīkles. Lindals ātri devās lejup. Parakņājās bēguma atstātajās, saulē izkaltušajās drazu kaudzēs un sakūra ugunskuru. Viņš uzvārīja kafiju, uzsildīja kārbu sautētas gaļas un, ūdenī izmērcējis dažas galetes, pabrokastoja. Viss likās ļoti garšīgs un sulīgs. Pienāca pingvīns un, paliecis galvu sānis, skatījās. Lindals tam pasvieda gabaliņu galetes. Nesteidzīgi, ar lielu cieņu pingvīns to pacēla un, pateicīgi pamājis ar rūsgano cekulu, aizgāja. Lindals aplēja ugunskuru ar ūdeni, izsmēķēja cigareti un, nolicis galvu milzīga bazalta bluķa ēnā, aizmiga.

Apmēram gadu Lindals nodzīvoja šai salā. Viņš medīja mežacūkas, ķēra zivis, meklēja bruņurupuču olas, vārīja krabjus. Stundām ilgi viņš klaiņāja pa krastu, meklēdams interesantus jūras dzīvniekus. Šad tad viņš atrāva no glumajiem akmeņiem kādu molusku vai vilka ārā no plaisām mazus astoņkājīšus. Pašā mežmalā viņš bija uzcēlis omulīgu būdiņu. Tajā arvien bija vēsi un spirgti. Tīkami smaržoja pizoniju sarkanā koksne. Pie ieejas šūpojās paparžu platās lapas.

Katru dienu uz trim četrām stundām Lindals devās jūrā. Nelielā dziļumā viņš iegremdēja jūrā ultrahidrofonu un, uzlicis austiņas,iegrima skaņu pasaulē. Viņš dzirdēja daudzo vēzīšu alfeusu nemitīgo klakšķināšanu, jūras gaiļu ritmisko rūkoņu, baložu dūdošanai līdzīgās melakopiju balsis, stauridu riešanu un šņirkstoņu. Brīžam visas šīs skaņas pazuda uz parasto trokšņu fona. Lindals zināja, kas slēpjas aiz šāda «fona». Domās viņš redzēja, kā zivju zo.bi un krabju spīles grauž un drupina koraļļu zariņus un molusku čaulas— tā bija nemitīga rīšana, gremošana, vajāšana. Bet cilvēkam sadzirdamo skaņu pasaule ir ļoti trūcīga. Kad Lindals ieslēdza ultraskaņas transformatoru, viņš ikreiz brīnījās par svelpjošo, dūcošo, kaucošo, spin- dzošo toņu daudzveidību.

Reizēm viņš pats ienira jūrā. Paslēpis austiņas ūdensnecaurlaidīgā akvalangistu cepurē un ievilcis plaušās pēc iespējas vairāk gaisa, viņš iegremdējās ūdenī un uzmanīgi zagās klāt zivīm. Droši vien jūrā neviens nezināja labāk par viņu, kā savā starpā sazinās zivis, kā tās brīdina cita citu no briesmām un aicina pie laupījuma.

Lindals strādāja ļoti daudz, brīva laika viņam neatlika gandrīz nemaz. Taču arvien biežāk un biežāk viņu pārņēma ilgas pēc cilvēkiem, pēc vienkāršas sarunas. Liela nozīme bija tam, ka viņš nevarēja salu atstāt kuru katru brīdi, kad iegribas. Ja kaut kur līcī klusu šūpotos mazā «Galapaga» ar degvielu pilnu cisternu, Lindals vēl vismaz gadu varētu nedomāt par civilizēto pasauli. Bet kuģa nebija, un Lindals bieži vēroja horizontu, vai kaut kur neieraudzīs tvaikoņa dūmu strūkliņu. Taču dūmi neparādījās. Tikai vienu reizi pa visu šo laiku viņš dzirdēja lielā augstumā dūcam lidmašīnas. Viņš ātri sakūra ugunskuru no skalēzijas sausajiem zariem. Uguns lodāja pa ētera piesātināto koksni. Gaiss oda pēc slimnīcas. Liesmu spožās mēles lika zvaigznēm nobālēt. Lidmašīnu dūkoņa apklusa. Un Lindals ilgu laiku loloja cerību, ka viņa signāls pamanīts. Bet pagāja mēneši, un neviens nebrauca viņam pakaļ. Lindals atkal ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam. Viņš rakstīja zinātniskiem žurnāliem, šķiroja kasetes ar fotofilmām, preparēja jūras dzīvniekus, gatavoja sakņu krājumus, kausēja taukus no milzu bruņurupučiem. Taču arvien biežāk un biežāk viņš meta visu pie malas un, acis nenovērsdams, raudzījās tikko samanāmajā bāli zilganajā horizonta svītrā.

Lai neaizmirstu valodu, Lindals sarunājās pats ar sevi. Viņš deklamēja dzejoļus un dramatiskus monologus, un arī pats sacerēja viencēliena ludziņas divām personām. Viņš runāja bez mitas, līdz izkalta rīkle. Tad viņš iedzēra atvēsinātu saldo paparžu sulu un runāja atkal. Pat ieniris ar ultrahidrofonu ūdenī, viņš nemitējās runāt. Zivis bija tā pieradušas pie viņa, ka nepievērsa uzmanību. Viņš riņķoja tām apkārt, noklausījās pašus intīmākos noslēpumus, tūdaļ tos skaļi izpļāpāja un deklamēja dzejoļus.

Cilvēka ķermenis vientuļš slīdēja caurspīdīgajā zilgmē pāri straumes saviļņotajiem ūdensaugu mežiem, zem plaisu tumšajām spraugām. Pāri viņam šūpojās dzīvsudrabs, lejā zibēja putnu ēnas, biedēdamas miegaini nekustīgās zivis. Bet cilvēks runāja, un zi4 vis klausījās Šekspīra tvirtās strofas, Te- nisona baltās vārsmas, Kiplinga un Svin- berna dzejoļu valdzinošo mūziku, Brouninga dīvainās asonanses. Zivis izpeldēja no tumšajām grotēm un atstāja krāšņās ūdensaugu birzes. Cilvēks noklausījās zivju tenkas un runāja, runāja, runāja.

Brokastā krietni saēdies bruņurupuča gaļu un ceptas papardes, Lindals, kā parasti, pakāra plecā ultrahidrofonu, paņēma pleznas un devās uz jūru.

Pūta silta rīta brīze. Caurspīdīgās ūdensblusas bija iznākušas tālu sauszemē. Tas vēstīja sliktu laiku, bet Lindals nolēma riskēt. Jau tā četras dienas pēc kārtas bija lijis. Viņš ar skumjām atcerējās būdiņā pavadītās ilgās stundas. Lindals iestūma laivu ūdenī, ielika airus duļļos un stūrēja uz aizvēja pusi. Kad viņš brauca apkārt zemesragam, kas iesniedzās tālu jūrā, parādījās saule. Jūrā iemirgojās neskaitāmi žilbinoši punktiņi. Lindalam kļuva silti un uznāca miegs. Viņš pasmēla saujā ūdeni un apslacīja acis. Pasaule pārvērtās un atmirdzēja varavīkšņai- nos toņos.

Tālu jūrā Lindals pamanīja kaiju baru. Griezīgi spiegdamas un skarbi klaigādamas, tās riņķoja virs kāda nekustīga priekšmeta, te, spārnus sakļāvušas, nomezdamās uz ūdens, te atkal paceldamās gaisā.

«Tas nav bez iemesla,» nodomāja Lindals, «liekas, tur kaut kas ir. Varbūt beigta valzivs?»

Viņš aizairēja līdz vietai, virs kuras laidelējās kaijas. Bet tā nebija beigta valzivs. Uz ūdens šūpojās milzīga kalmara zaļais ķermenis. Dzīvnieks mira. Zaļo krāsu nomainīja spilgti purpursarkana, tad maigi iedzeltena. Laiku pa laikam bezspēcīgi saļimušie taustekļi pacēlās un kulstīja ūdeni putās kā okeāna tvaikoņa dzenskrūves. Milzīgajās, iluminatoriem līdzīgajās cilvēciskajās acīs bija sastingušas nāves skumjas un mokas. Lindalam šķita, ka astoņkājis ar lūgumu un cerību raugās tieši uz viņu. Bet ko viņš varēja darīt? Kā redzams, dzīvniekam bija bojāts kāds svarīgs orgāns un viņš nevarēja ienirt. Kaijas viņu apstāvēja vēl dzīvu. Viņš varbūt vēl uz kaut ko cerēja, kā lūdzot stiepdams uz priekšu resnos, notekcaurulēm līdzīgos taustekļus un žēli plātīdams briesmīgo knābi, bet kaijas jau redzēja, ka milzenis lemts iznīcībai.

Lindals pārmeta pār bortu ultrahidrofonu un uzmanīgi izritināja virvi, tad uzlika masku, nostiprināja austiņas un no laivas pakaļgala piesardzīgi ienira. Zaļganais ūdens bija apbrīnojami dzidrs. Milzīgie piesūcekņi ar asajiem nagiem izskatījās vēl briesmīgāki, bet paši taustekļi bija krietna baļķa resnumā.

Arī te visi posās kuplām dzīrēm. Jūras bezdelīgu bari šaudījās pie pašas kalmara astes, kas atgādināja torpēdas stabilizatoru. Zeltainā makrele turējās pa gabalu, bet varēja redzēt, ka tā gatava jo rosīgi piedalīties gaidāmajā laupījuma dalīšanā. Pretīgā zivs hirurgs jau sāka kost mirstošajam milzenim, un spilgtais, nekaunīgais jūras gailis pamanījās atraut tam gabaliņu miesas.

Kalmars saskatīja cilvēkā jaunu ienaidnieku. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš ierāva taustek|us un metās prom. Pēkšņi ūdens kļuva tumšs un duļķains. Lindals ienira un, pakampis uz smilšainā dibena gulošo aparātu, peldēja kalmaram pakaļ. Tas netika tālu. Izlaidis tintes melnu šķidrumu, viņš kļuva bāls kā rēgs, un Lindals viņu pirmajā mirklī pat nepamanīja. Viss zivju bars Ijau bija klāt kā likts. Pat pašas biklākās un piesardzīgākās steidzās panākt nevarīgo dzīvnieku.

Netālu ieraudzījis tumšzilu torpēdu, Lindals nodomāja, ka tā ir haizivs. Plēsoņas parasti nenokavē tādas lepnas bēres, un viņš jau sen tās gaidīja. Bet izrādījās, ka tas ir liels un enerģisks delfīns. Pa ultraskaņas telegrāfu saņēmis ziņu par mūžsenā ienaidnieka agoniju, tas bija atpeldējis, nespēdams liegt sev tādu izpriecu. Nenogaidīdams, kad kalmars būs beigts, delfīns atvēra zobaino knābjveida rīkli un drosmīgi devās uzbrukumā. Viņš sagrāba bezspēcīgi nokārušos taustekli un mēģināja to pārkost. Bet milzenīs negaidīti apvija delfīnu ar trim taustekļiem reizē. Delfīns mēģināja izrauties, taču astoņ'kāja apkampiens kļuva vēl ciešāks. «Dzīvs suns labāks par beigtu lauvu,» nodomāja Lindals un, izniris, lai-'iekamptu gaisu, peldēja muļķa delfīnam palīgā. Tas nemaz vairs nespirinājās, gluži kā trusītis anakondas žņaudzienos. Lindals mēģināja ar nazi nocirst pašu briesmīgāko taustekli, kura gals locījās, kuldams ūdeni. Ar dažiem cirtieniem viņam tas izdevās. Raustīdamies kā milzu ķirzakas aste, tausteklis grima dibenā. Tam metās virsū bars zivju. No melnas plaisas locīdamās izpeldēja tumši lāsumaina šalle. Ieraudzījis pusatvērto daudzzobaino rīkli, Lindals pazina rnurēnu un riebumā nodrebēja. No stumbeņa kā reta dūmu strūkla plūda zilas asinis.

Kad Lindalam izdevās nocirst vēl vienu taustekli un delfīnu atbrīvot, tas jau gandrīz vairs neelpoja. Uz.viņa ķermeņa bija skaidri saredzamas mēness krāteriem līdzīgās drausmīgo piesūcekņu pēdas. Vietām šīs asins- sūcējas bankas bija norāvušas viņam visu ādu.

Lindals aptvēra delfīnu ar rokām un kopā ar to uzpeldēja virs ūdens. Viņš ierāpās laivā, ievilka aparātu un tad sā'ka nodarboties ar delfīnu. Viņš gribēja to piesiet pie laivas un nogādāt krastā. Taču, apdomājies, ka delfīna tauki viņam nav vajadzīgi, kamēr vel nav izlādējušās visas baterijas, viņš nolēma dāvāt drosmīgajam bezprātim dzīvību.

Sameklējis adatu ar izturīgu zīda makšķeres auklu, viņš sašuva pašas briesmīgākās brūces un, pagaidījis, kamēr delfīns sāka izrādīt pirmās dzīvības zīmes, paplikšķināja tam pa muguru un atgrūda to no laivas.

Delfīns gulēja uz ūdens kā apdullis. Lindals to uzmanīgi pastūma ar airi. Delfīns sakustējās, un, ar asti cirzdams pa ūdeni, sāka peldēt. Viņš apmeta loku ap laivu un ierīkojās ķīļūdenī.

Lindals ievēroja, ka vējš pieņemas spēkā, un vēl sparīgāk ķērās pie airiem. Blusas nebija melojušas. Tuvojās vētra, un vajadzēja steigties mājup. Delfīns no laivas neatpalika, bet cilvēks tam vairs nepievērsa uzmanību, viņš skaļi deklamēja «Balādi par Tamplin- sonu».

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā … *

— Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? — Lindals jautāja delfīnam. Laiva šķērsoja zemūdens rifu joslu, un zemesrags jau bija ar roku aizsniedzams. Bet delfīns vēl arvien neatstāja savu glābēju. Tikai pie paša krasta viņš palēcās gaisā un aizpeldēja jūrā pretī arvien spēcīgākajiem viļņiem.

Tikai pēc trim dienām okeāns norima un ūdens kļuva gaišāks. Lindals nostādīja ultra- hidrofoņu pie ieejas grote, kas bija aizaugusi ar nelielām 'tridaknām. Jauzdamas

* Dzejas rindas atdzejojis O. Sarma.

potenciāla ienaidnieka klātbūtni, gliemežnīcas aizcirtās ciet un nevērās vaļā līdz pat brīdim, kad cilvēks, vilkdams sev līdzi tievu, sarkanu vadu, pacēlās virspusē. Ūdens bija silts, un Lindalam netikās atgriezties laivā. Viņš apgriezās uz muguras un, laiski kustinādams pleznas, vērās dzidrajās rīta debesīs. Austiņās skanēja klusa svilpšana — periodiski te augstas, te zemas frekvences. Lindals aizvēra acis un ļāvās lieglaimei pilnīgā pārliecībā, ka šodien diez vai dzirdēs ko interesantu. Blakus viegli līgojās noenkurotā laiva.

Pa miegam Lindals izdzirdēja cilvēka balsi. Viņš atvēra acis un ieklausījās. Nē, tas nebija tikai licies. Kāds skaļi kliedza viņam taisni ausīs.

— Nu, uz kurieni tu peldi, muļķi? Uz kurieni tu peldi, muļķi? Muļķi!

Sirds viņam salēcās un pamira.

— Uz kurieni tu peldi, muļķi? — skanēja austiņās. Lindals metās pie laivas. Deniņos dauzīja kā ar veseriem. Viņš pieķērās pie laivas malas un, riskēdams laivu apgāzt, ievēlās tajā. Ja pakaļ būtu dzinusies tīģerhaizivs, diezin vai viņš būtu atpeldējis ātrāk.

— Uz kurieni tu peldi, muļķi? — joprojām skanēja ausīs. Ar strauju kustību Lindals austiņas pārslēdza no ultraskaņas uz parasto diapazonu.

Viss apklusa. Vienīgi visapkārt čirkstēja alfeusi un vēži vientuļnieki grauza gliemežvākus.

«Tātacī es tomēr esmu pie pilna prata,* Lindals nodomāja un atkal pārslēdza austi-ļ ņas uz ultraskaņu:

Un redz tas murgā baismā: Tur ellē nomocītā zvaigzne Deg spoži baltā gaismā …

atskanēja austiņās. Turklāt balss" bija dzirdama vēl daudz skaidrāk un nepārprotamāk.

«Kas tie par murgiem?» domāja Lindals. Bailes jau bija pārgājušas. Bet ķermenis vēl glabāja atmiņā pirmo mirkļu šausmas, kad ar izvalbītām acīm viņš bija ielēcis laivā. Viņu kratīja drudzis, lai gan saule pamatīgi cepināja ar zosādu pārklājušos, iedegušo ādu.

— Un atskatījās Tamplinsons, — ultraskaņa auroja austiņās. — Paliec sveiks, muļķīt. Uz kurieni tu peldi, muļķi? Atnāc noņemt šuves! …

— Ko? Atnāc noņemt šuves? — Lindals iesaucās. — To taču es atvadoties sacīju muļķa delfīnam! Un arī dzejoļi ir mani!

— Dzejoļi ir mani! — atsaucās austiņas.

Lindals noņēma tās. Visapkārt valdīja

smaržu piesātināts klusums. Juras melodiskās čalas to vērta vēl dziļāku. Lindals palūkojās apkārt. Apmēram simt pēdu attālumā no laivas draiskojās delfīns. Viņš peldēja pa apli. Uzņēmis lielu ātrumu, viņš brīžiem uzlidoja gaisā, uz mirkli atstādams ūdenī vagu, un tad svinīgi krita atpakaļ. Košajā debesu zilgmē uzšāvās kristāla strūklakas. Tas bija

kā salūts, kā svinīga saule mirgojošās jūras simfonija.

Lindals vēl arvien nevarēja attapties. Viņš atkal uzlika austiņas un tūdaļ izdzirdēja:

— Dzejoļi ir mani! Uz kurieni tu peldi, muļķi?

Lindals. norāva austiņas, un tūlīt kļuva dzirdams, kā delfīns atkrita atpakaļ ūdenī.

— Vai tu tur runā? — Lindals vaicāja.

Delfīns klusēja. Viņš vēl arvien tikpat lietišķi riņķoja ap laivu, brīžiem palēkdamies virs ūdens.

— Kas gan cits, ja ne tu? — atkal jautāja Lindals. — Varbūt es sarunājos pats ar sevi?

Delfīns pie pašas laivas iegāzās ar plunkšķi ūdenī, apšļakstīdams Lindalu.

Pamanījis, ka rokās viņam austiņas, Lindals tās uzlika un atkal izdzirdēja cilvēka balsi:

— Uz kurieni tu peldi muļķi? Redz tas murgā baismā: tur ellē nomocītā zvaigzne deg spoži baltā gaisma… Vai tu tur runā? Atnāc noņemt šuves!

— Tagad ir skaidrs, ka ar mani sarunājas viņš, — Lindals padevīgi noplātīja rokas. — Visumā te nav nekā sevišķa, vienkārši runājošs delfīns. Es runāju, un viņš atkārto.

— Runājošs delfīns. Runājošs delfīns. Uz kurieni tu peldi, muļķi? — austiņas atbildēja.

… Tā tika nodibināts pirmais, kontakts.

Lindalam samērā viegli izdevās pieradināt delfīnu nākt uz saucienu. «Tagad esmu īsts Robinsons,» viņš nodomāja, «man ir savs papagailis. Vajag tikai iemācīt viņam asarainā balsī sacīt: «Nabaga Persivals Lindals», — un viss būs kārtībā. Bet viņam taču vēl jādod vārds. Diemžēl, esmu piemirsis, kā Robin- sons nosauca savu papagaili…»

Lindals delfīnu nosauca par Kidu. Saņēmis no Lindala rokām treknu merlanu, delfīns tika nokristīts. Viņš pavadīja Lindalu visos jūras braucienos. Un, ja Lindals kāda iemesla dēļ palika uz salas, Kids piepeldēja pie paša krasta un, viļņos šūpodamies, gaidīja.

Brīžiem Lindalam šķita, ka delfīns tiešām saprot cilvēku valodu, nevis mehāniski iegaumē atsevišķas frāzes. Kida atbildes reizēm bija tik trāpīgas, ka Lindalam kļuva mazliet neomulīgi.

Kopš tās dienas, kad delfīns sāka runāt cilvēku valodā, Lindals vairs nepētīja jūras balsis. Tas kļuva vienkārši neiespējami. Traucēja Kids. Viņš nemitīgi pļāpāja. Tiklīdz Lindals noskaņoja savu aparātu uz ultraskaņu diapazonu, pār viņu brāzās vesela vārdu krusa. Tas bija dažādu izsaucienu, jūrniecības terminu un dzejoļu sajaukums. Sākumā Lindals mēģināja delfīnu apmānīt. Viņš aizbrauca uz vēja pusi un klusēdams uzsāka savus pētījumus. Bet kaut kāda nemaldīga nojauta palīdzēja Kidam atrast cilvēku. Lindals to uzzināja ijau iepriekš. Tiklīdz viņš izdzirda austiņās attāluma apslāpēto saucienu: «Persival, Persival!», viņš sapīcis vilka ultrahidrofonu ārā no ūdens.

Bet varbūt, ka viņš arī nebija sapīcis, jo jūras zvēra sirsnīgā laipnība viņam bija patīkama.

Reiz viņi ar Kitlu iestudēja Kasio un Jago dialogu. Grūtākā — Jago loma krita delfīnam. Un reiz delfīns pat izglāba Lindalam dzīvību. Lindals jau sen dzina pēdas lielam astoņkājim, kas. mita dziļā grotē zem paša ziemeļu zemesraga.

Lindalam vienmēr bija paticis labi paēst. Un te, salā, kur rūpes par ēdamo aizņēma krietnu pusi visa laika, viņa tieksme pēc izmeklētiem ēdieniem kļuva pavisam nevaldāma. Netālu no krasta atklājis astoņkāja mājokli, Lindals nolēma to katrā ziņā noķert. Domās viņš jau tīksminājās, kā izvārīs no astoņkāja galvas melno zupu ā la Sparta, bet taustekļus izceps uz lēnas uguns. Viņš pat sagatavoja lielu, plakanu akmeni, uz kā varētu izdauzīt sīksto gaļu.

Lavas mēle kā milzu balkons nokārās taisni virs grotes, bet izkļūt no ūdens krastā te bija pilnīgi neiespējami. Neatlika nekas cits, kā piebraukt no jūras puses. Lindals ilgi airēja, pūlēdamies pārvarēt diezgan spēcīgo straumi, kas lokā tecēja šai vietai garām, līdz beidzot sasniedza ar polipiem un gliemežvākiem aizaugušu tumšu nišu. Apradis ar puskrēslu, viņš stingri noenkuroja laivu un, paņēmis žebērkli, ienira. Šai vietā dziļums nepārsniedza trīsdesmit pēdu, bet no dibena izplūstošo avotu dēļ ūdens bija ļoti auksts, tāpēc nevarēja ilgi palikt zem ūdens.

Grotes krēslā maigi vizēja oranžās ascidi- jas, kā zaļi punktiņi spīguļoja garneļvēži. Pa brūnām ūdenszālēm noaugušo sienu, garās, dzeltenzilās ūsas kustinādams, rāpās langusts. Astoņkāji nekur nemanīja. Acīmredzot saimnieks bija atstājis savu mājokli un devies kādās svarīgās darīšanās. Lindals nodomāja, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, noķēra langustu un, pārlaidis skatienu grotei, peldēja uz izeju.

Priekšā viņš ieraudzīja divas pelēkas ēnas. Izpletušas lielās krūšu spuras, tās lēni aizpeldēja garām grotei, gluži kā bumbvedēji pie vakarīgām debesīm.

Lindals juta, ka plaušās gaisa krājums beidzas. Lai atbrīvotos no smakšanas sajūtas, viņš sāka pamazām laist burbuļus pa muti. Tie cēlās augšup, spīguļodami kā niķelētas bumbiņas. Bet tas bija tikai mirkļa atvieglojums. Vajadzēja iznirt. Lindals saprata — tiklīdz viņš uzpeldēs, zilās haizivis uzbruks viņa kājām. Sekundes sastinga un likās kā gadsimti. Pelēkie bumbvedēji, neizrādīdami nekādus agresīvus nodomus, nesteidzīgi riņķoja pie grotes izejas. Lindalam ■ šķita, ka viņam galvā iedegas sarkanīga gaisma. Kļuva melns gar acīm. Krūtis plosīja mokoša slāpšanas sajūta. Lindals vienā rāvienā izelpoja visu gaisu un, neko vairs neapjauzdams, vēderu ierāvis, ar pēdējiem spēkiem sāka drudžaini kustināt rokas. Viņa galva izsprāga no ūdens kā korķis. Neatverot cieši samiegtās acis, Lindals iekampa

plaušās spēcīgo, skurbinošo gaisu. Mazdrusciņ noreiba galva, un visu ķermeni pārņēma tīkams gurdenums. Viņš aizmirsa haizivis un savas neaizsargātās kājas.

Kad Lindals paraudzījās lejup aukstajā, tumšzilajā dziļumā, viņš pārsteigumā iekliedzās. Tieši zem viņa trakā virpulī griezās delfīns, bet drusciņ patālāk izbrīnā bija sastingušas divas samulsušas haizivis. Lindals ātri piepeldēja pie laivas, pieķērās pie tās pakaļgala un, spēcīgi atstūmies ar pleznām, ievēlās sausajā, karstajā laivas dibenā. Tūlīt pēc tam virs ūdens palēcās Kids, vairākas reizes apgriezās ap savu horizontālo asi un devās atklātajā jūrā, atstādams aiz sevis tikko samanāmu putojošu svītru-. Lindals noņēma masku un apgulās uz vēdera, lai ātrāk sasildītos. Viņš ar baudu elpoja. Kā reibinošu, zeltainu šampanieti lūpas ar troksni ievilka gaisu. Nišas tumšajā ūdenī kustējās korsaru burām līdzīgās slīpās spuras.

Lindals sēdās pie airiem un izbrauca ārā no nišas. Acīs iesitās spilgta gaisma. Gaisā stinga pusdienas tveice. Tropu saule atradās tieši zenītā. Laivā kaut kas sakustējās. Lindals paskatījās zem sola un pārsteigts ieraudzīja tur langustū, kas bija ielīdis mazā, ātri žūstošā peļķītē. Tātad gardo ieguvumu viņš tā arī nebija pametis. Viņš iesmējās.

… Lai nezaudētu laika rēķinu, Lindals bija uzzīmējis kalendāru vairākiem gadiem uz priekšu un katru dienu tajā izdarīja atzīmes. Bija jau trešais vientulības gads, kad Lindals naksnīgajās debesīs atkal izdzirda motoru rūkoņu, bet lidmašīnas aizlidoja, iekams viņš paspēja iededzināt ugunskuru. Lindals bija izmisis. Veselu nedēļu viņš nebrauca jūrā, un Kids viņu veltīgi gaidīja pie krasta. Bet kopš tās nakts lidmašīnas lidoja arvien biežāk, un Lindalam trīs reizes izdevās sakurt ugunskuru tieši tai brīdī, kad eskadriļas devās pāri salai.

Acīmredzot lidotāji tomēr nemanīja viņa signālus. Lindals ar lielām pūlēm pārvarēja trulās bailes. Viņš saprata, ka arī mūsu visvarenajā divdesmitajā gadsimtā cilvēks var dzīvs sapūt vientuļā salā. Lindals jau visā nopietnībā gudroja par braukšanu uz kaimiņu salām. Viņš pat sāka šūt buru no brezenta, ar ko bija apsegtas pārtikas kastes. Tās jau sen bija tukšas, un Lindals ēdamo ieguva, ķerdams zivis un medīdams.

Kādu dienu viņš, medījumu meklējot, klai- ņāja pa salas austrumdaļu. Dodamies lejā pie jūras, viņš katru reizi izbrīnā vēroja, cik strauji mainās ainava. Pēc pusstundu ilgas pastaigas pa mežu viņš iznaca uz pilnīgi atklāta akmens plato, kas krauji izbeidzās jūras pusē. Tur starp melnām klintīm un jūras noslīpētu pumeku atradās viena no beidzamajām lielajām jūras leguānu kolonijām.

Bēguma laikā ķirzakas norāpjas no klintīm, lai pamielotos ar aļģēm, kas pēc ūdens aizplūšanas palikušas krastā. Lindalam laimējās. Dzīvniekiem bija pārošanās periods, kad tēviņi kļūst neparasti agresīvi.

Apmetne atgādināja milzīgu gladiatoru arēnu, pareizāk sakot, viduslaiku sacīkšu vietu. Parasti tēviņi izraugās nelielus laukumiņus, kur apmetas kopā ar vairākām mātītēm. Ja nolūkotajai vietai iedrošinās tuvoties sāncensis, saimniēks ieņem draudošu pozu un sāk biedēt. Viņš bargi saslej asās spuras, plāta ugunīgi sarkano rīkli, ilgi riņķo uz vietas un ritmiski šūpo galvu. Ja nelūgtais atnācējs neatkāpjas, sākas divkauja.

Paslēpies aiz zeltainiem ķērpjiem apauguša milzīga akmens, Lindals vēroja divus tēviņus, kas gatavojās uzsākt cīņu. Galvas pieliekuši, sāncenši metās viens otram pretim un, pierēm sadūrušies, sasprindzinājumā apstājās. Tā tas ilga minūtes septiņas, līdz atnācējs ļāvās uzvarētāja žēlastībai. Viņš padevīgi pieplaka pie zemes un sastinga vispazemīgākajā pozā. Uzvarētājs pieveiktajam ienaidniekam pat nepieskārās. Joprojām lepns un draudīgs, viņš gaidīja, kamēr uzvarētā leguāna aizvilkās projām. Šī aina patiesi atgādināja senatnes bruņinieku turnīrus, kur pretinieki mērojās spēkiem, taču viens otru nesakropļoja.

Lindalu sajūsmināja dabas rnērķtiecīgums. Viņš saprata, ka leguānas vada sugas saglabāšanas instinkts, jo, laižot darbā asos zobus, tās, bez šaubām, viena otru stipri ievainotu. Gudrais instinkts dod vājākajam sāncensim — parasti tas ir jauns tēviņš —

iespēju sasniegt briedumu un spēku uzplaukumu.

Vērodams leguānas, Lindals ne reizi nepa- lūkojās uz jūru. Bet pie horizonta viņš būtu varējis saskatīt melnu svītriņu. Salai pilnā gaitā tuvojās neliels pelēkzils mīnu kuģis ar amerikāņu jūras kara flotes karogu.

… Izrādījās, ka Lindala signālu pamanījis nakts bumbvedēja pilots, kas bāzējās tikko uzceltajā aerodromā Baltras salā. Kara bāzes pavēlniecība bija uztraukusies, laikam nodomādama, ka neapdzīvotajā Erahuesas salā patvērušies japāņu spiegi, un izsūtījusi izlūkošanai mīnu kuģi.

Kad Lindals, aiz prieka gluži kā bez prāta, skūpstījās ar jenkijiem un krāva motorlaivā savas kolekcijas un trūcīgo iedzīvi, viņam pat prātā neienāca Kids. Nē, viņš nebija to aizmirsis, bet vienkārši neatcerējās. Tā ir liela starpība. Cilvēks dzīvo ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Lindala sirds nekad neaizmirsa Kidu, bet smadzenes, ko pilnīgi aizņēma tikšanās ar cilvēkiem, tikšanās, pēc kuras viņš bija bezgala noilgojies, delfīnu neatcerējās.

Tikai tad, kad sāka darboties mīnu kuģa mašīnas un Lindals beidzamo reizi uzmeta skatienu savai salai, viņš iedomājās Kidu. Lindals stāvēja kuģa pakaļgalā un sarunājās ar jaunu jūras kājnieku kaprāli. Kaprālis, notupies un abām rokām satvēris automātu, apbēra Lindalu jautājumiem. Viņu interesēja itin viss: ko Lindals ēdis, kurā vientulības mēnesī tam izbeigušies pēdējie spirta krājumi, kā tas izticis bez meitenēm.

Doma par Kidu sāpīgi iedzēla Lindalam sirdī. Viņš jau gribēja steigties pie kapteiņa un lūgt, lai aizbraukšanu uz brīdi atliek, vai arī mesties jūrā un peldus doties uz krastu.

— Kid! Kid! Kid! — kliedza Lindals, salicis rokas kā ruporu.

Un delfīns viņu izdzirdēja. Mīnu kuģis vēl nebija paspējis pacelt enkuru, kad Lindals ieraudzīja Kidu. Dzīvnieks nevis peldēja, bet laistin laidās pretī saucienam. Dažu pēdu attālumā no kuģa delfīns uzlidoja gaisā. Lindals pastiepa Kidam pretī rokas, it kā gribēdams kaut ko teikt vai viņu apkampt. Lindalam pie pašas auss īsi nosprakšķēja automāts. Nebeidzis skaisto parabolu, delfīns sabruka ūdenī un pazuda viļņos, virspusē atstādams mutuļojošus sarkanus burbuļus.

— Pašā reizē! Lēcienā, — noteica kaprālis.

Lindals iegārdzās un metās virsū kaprālim, notriekdams to zemē. Klusēdams viņš nežēlīgi dauzīja kaprāļa galvu pret klāju. Viņš nejuta, kā viņu atrāva no nesamaņā gulošā amerikāņa, ne arī to, kā viņu sākumā ilgi spārdīja kājārn un pēc tam iemeta tumšā, šaurā telpā zem pašas kambīzes.

… Lindals bija pārliecināts, ka amerikānis nogalinājis Kidu. Citādi viņš būtu atgriezies salā.

Anglijā Lindalu neviens negaidīja. Bija taču saņemta ziņa par viņa bojā eju, Tuksnešainā Floridas krastā uz smilšu sēkļa bija izmesta uz mutes apgāzta laiva «Galapaga». Tā kā nekādas Lindala pēdas neatrada, tika nospriests, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem. Persivala vecāki bija stipri sanīkuši, māte gandrīz acis izraudājusi. Sieva… Ne jau nu atradusi sev citu, bet, gluži vienkārši, vairs negaidīja. Negaidīja, un viss.

Jā, būtu Lindals zinājis, ka Kids palicis dzīvs, viņš būtu atgriezies. Bet viņš nezināja. Lindals iestājās karaliskajā gaisa kara flotē. Bombardēja nacistu jūras karavānas. 1943. gadā viņu notrieca virs Normandijas.

Tas arī ir viss stāsts par Lindalu …

Bet Kids palika dzīvs. Un visu laiku gaidīja, ka Lindals atgriezīsies. Viņš arī vēl tagad droši vien gaida. Jūs smaidāt, bet es zinu, ka Kids gaida Lindalu.

Kopš amerikāņi Baltrā ierīkojuši savu bāzi, Bruņurupuču salas vairs nav vientuļa zudušās pirmatnējās laimes vieta. Tagad tur bieži iegriežas kuģi, atbrauc pat tūristi. Viņi ierodas arī Erahuesā. Un, tiklīdz rifu zemūdens grēdai tuvojas kāds kuģis, tam piepeld klāt delfīns. Droši vien viņš domā, ka ar šo kuģi atgriežas Lindals. Delfīns novietojas netālu no kuģa priekšgala un peld pa priekšu, arvien atskatīdamies, it kā aicinādams sekot. Viņš ved kuģi uz vienīgo eju starp rifiem, no kurienes paveras skats uz plašu, oļainu liedagu- Tādēļ arī jūrnieki viņu iesaukuši par loci.

Ka viņš ir balts, to izdomājuši rakstnieki.

Tie sacerējuši arī aizkustinošo nostāstu, ka balto delfīnu viņa biedri padzinuši no bara un tāpēc tas devies pie cilvēka.

Taču Kids nav nekāds albīns, bet parasts delfīns …

Protams, jūs varat smaidīt, cik jums tīk, bet parunājiet ar to kuģu akustiķiem, kuri kursē pa Centrālās un Dienvidu Amerikas piekrasti. Viņi jums var daudz ko pastāstīt! Vajag tikai parādīties kuģa tuvumā kādam delfīnam, kad hidrofoni uztver to kliedzienus. Un ka jūs domājat, ko viņi kliedz?

«Persival! Persival!» — tā viņi kliedz. Un ne tikai Kids viens pats, bet visi tās Klusā okeāna daļas delfīni. Visi delfīni, vai saprotat?

Jūs brīnāties, tāpēc ka neesat naturālists. Bet, ja jūs būtu naturālists vai okeanologs, jūs pret manu stāstījumu izturētos citādi. Lai cik dīvainas lietas dzirdu par delfīniem, es nebrīnos. Palasiet, ko tagad raksta par tiem … Es jums nolasīšu . .. Pagaidiet, tikai atradīšu šo vietu. Aha! Te tā ir! Klausieties …

… Delfīnu smadzenes pēc svara, smadzeņu kroku struktūras un nervu šķiedru daudzuma vienā kubikcentimetrā ir ļoti līdzīgas cilvēku smadzenēm. Turklāt, kā rāda novērojumi, delfīniem ir sarežģīta signalizācijas sistēma, savdabīga valoda. Vientuļš delfīns ir apbrīnojami kluss; divi delfīni rosīgi apmainās signāliem; bet, kad viņu ir daudz, viņi pļāpā bez mitas. Mūsu, cilvēku ausis viņu pļāpāšana neapdraud: delfīni sazinās ultraskaņu diapazonā. Bet viņi dzird skaņas līdz 120 tūkstoš hercu frekvencei, turpretī cilvēka dzirdamības robeža ir tikai 20 tūkstoši.

Delfīnu valoda ir apbrīnojami īpatna. Delfīni ir līdzīgi mūziķiem, kas sarunādamies sevi pavada uz maigas arfas, ar melodiju uzsvērdami vārdus.

1960. gada 16. aprīlī profesors Džons S. Lillijs ar elektronu aparātu palīdzību konstatēja, ka delfīni savu leksikonu bagātinājuši ar cilvēku valodas vārdiem. Delfīni atkārtoja Lillija teikto frāzi. Tālāko pētījumu gaitā noskaidrojās, ka tā nebūt nav nejaušība, — delfīni atdarināja cilvēku vārdus un pat smieklus.

Pēc savām spējām iegaumēt un atveidināt nesaprotamus vārdus delfīni pārspēj bērnus, papagaiļus un … pat pieaugušus cilvēkus. Viņi atkārto dzirdēto jau pēc pirmās reizes un turklāt pilnīgi pareizi! Kas tas ir? Neparasta atdarināšanas spēja vai kaut kas vairāk?

Es arvien biežāk sāku šaubīties… Vai dabai padomā bijām tikai mēs, cilvēki, kad tā iecerēja radīt domājošas būtnes?

Загрузка...