Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

„Melna tukana" templis

Šodien nolēmu savest kārtībā dokumentus un piezīmes. Kopā ar mani tie mērojuši tālu ceļu, un tagad pienācis šķiršanās brīdis. Es taču nepavisam neesmu pārliecināts par sava pasākuma izdošanos. Tas ir riskants, ai, cik ārkārtīgi riskants, es to zinu itin labi.

Tas, ko ievietošu polietilēna kannā, nekādā ziņa nav mans testaments vai lūgums pēc palīdzības. Vienkārši domāju, ka man kā zinātniekam nav tiesības riskēt ar manās dienasgrāmatās esošo vērtīgo pētniecības materiālu. Tas vēl var kādam noderēt. Kam? Nezinu. Visiem cilvēkiem kopā vai kādam neprātim, kas līdzīgi man spējīgs visu pamest un … Taču labāk par to nerunāšu, mēģināšu pamazām izrisināt manu desmit gadu ilgo piedzīvojumu sarežģīto kamolu.

Mans uzdevums nav vienkāršs. Jāizskata daudzie pierakstītie cilvēku vārdi, upju, pilsētu, ciematu un cilšu nosaukumi. Tie mijas ar dienasgrāmatas fragmentiem, dzejoļiem un dokumentiem par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju.

Foset, Foset, ceļa zvaigzne, kuras noslēpumainā gaisma ilgus gadus mani sildījusi vairāk nekā saules stari! Nevaru izrunāt šo vārdu bez dziļas pateicības.

Man blakus stāv atvērta benzīna kanna. Citu pēc citas sabāžu tur iekšā ar dažādu tinti aprakstītas papīra lapas. Šie pieraksti tapuši dažādā laikā dažādās zemeslodes vietās. Redzu savu Londonas dienasgrāmatu, zīmuļa kricelejumus, ko ugunskura gaismā di'ktējis piedzēries rumbero, ar Foseta vārdu saistītus dokumentus mašīnrakstā. Šis tas jāpapildina tieši tagad, aukstām vēja šaltīm brāžoties no plato.

Pusjūdzi tālāk, tur, kur plato krauji pāriet bezdibenī, dārd stikla siena. Tā laistās kā spoži nospodrināta gigantiska ķivere. Tā mani vilina un satrauc, es steidzos pabeigt darbu, un reizē man gribas, lai viss būtu saprotams tam, kura rokās nonāks šis manuskripts …

Kur ir indiāņu paradīze MaraniMs, Pajautājiet vislabāk Nāves upei. Pasacīs to jums Riu Mansu, Dzeltena kā Manausas zelta jumti… Saulei norietot, upe nosarks Purpursārta kā uruku krāsa, Indiāņu asinis krāsos Riu Mansu. Vauras, šerente, karaža, trumai, Javalapiti, kamaijura un mehinaku [1] asinis. Pajautājiet tai naktī ce|u uz Maranimu, Kļūs ūdeņi melni, melni kā ženipapo [2] . debess nav melna! atmiņas melnas… Atmiņas par zudušiem un iznīcinātiem. Jāaizmirst skumjas, kad godina Mavutsinimu, Kas radījis selvu***, Lielo upi un indiāņus. Jautājiet viņam ceļu uz Maranimu, Un kļūs skaidrs, cik nerunīga ir selva …

Tomēr nē, jums nekļūs skaidrs… Otrā signālsistēma te nedarbojas. Tas jāpiedzīvo pašam. Ko es meklēju Šingū purvos, pēc kā tiecos, smakdams Riu Mansu mangrovē****? Kādreiz man bija viegli atbildēt uz šiem jautājumiem. Bet tagad… es arvien biežāk nonāku pie domas, ka uz tiem atbildēt nav iespējams. Jūtu, ka jūs mani nesaprotat. Tomēr neatrodu vajadzīgos vārdus. Vai atceraties Kiplingu?

Vai ir zīme, ka.es kādreiz gar šīs upes malu gājis? Nē, un iežu paraugs arī nav tās krastos rakts nekad, Jo par to es trīskārt esmu saņēmis no Radītāja. Tikai tev nav lemts to saprast. Ej un dari visu pats.

Vai tagad saprotat? Man tikai likās, ka es kaut ko meklēju, pēc kaut kā tiecos. Selva jau pati par sevi ir gan mērķis, gan atalgojums, gan liktenis. Esmu atdevis tai visu — jaunību, talantu, mīlestību, veselību. Visu! Bet ko esmu sasniedzis? Nesteidzieties atbildēt! Vispirms padomājiet par manām acīm, kas redzējušas to, ko dzejnieki tikai neskaidri nojauš. Neaizmirstiet manu ādu, kas ar katru šūnu uztvērusi īstās »dzīves skarbo aromātu. Un mani nervi? Vai tie nebija mani nervi, kas, saspringti kā loka stiegra, ik stundas spēlēja ruleti ar nāvi? Un pretēji tradīcijai krupjē vienmēr paspēlēja… Nē, nesteidzieties tei'kt, ka neko neesmu selvā ieguvis.

Vispār, domājiet, ko gribat. Man netīk citiem uzspiest savas domas par visai abstraktiem ti'kumis'kā ideāla jēdzieniem. Labāk pastāstīšu par savu pirmo tikšanos ar selvu …

Šā stāsta pirmsākumi meklējami sirmā senatnē. No mums tos šķir vismaz divpadsmit gadsimtu. Es šai lietā tiku iesaistīts pirms deviņiem gadiem, un tādēļ man ir zināma cerība nenokavēt vismaz tās atrisinājumu.

Spilgti atceros to lietaino augusta dienu. Tikko aizstāvējis maģistra disertāciju vīrusu bioķīmijā, steidzos iepriecināt savu līgavu. Bijām saderināti jau sešus gadus. Ar šo dienu mums saistījās lielas cerības. Milzīgu rožu pušķi rokā, izmircis un laimīgs, atslējos ar muguru pie viņas durvīm, sataustīju zvanu un piespiedu podziņu. Durvis klusi atvērās, un es iekritu sava nākamā sievastēva apkampienos. Es to sapratu, kad pagriezos. Viņš ar zināmu nožēlu palūkojās uz savu smokingu un aicināja mani 'kabinetā.

Viesistabā šķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairinošā smarža. Taču šīs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptumšot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.

Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņš bija Nobeļa prēmijas laureāts un universitātes profesors, turklāt arī mans šefs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabinetā?

Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbružātā krēslā ar šauru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ nodomāju, ka šai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalienes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie senči. Te bija eleganti dendiji, kas kādreiz greznojuši aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki koloniālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot bijuši saistīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Dažos portretos bija attēlotas sievietes, ne sevišķi skaistas, toties ar tik tiešu un neatlaidīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu šaubu. Šo dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli izraisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samierināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un fotogrāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķīniešu plauktiņš ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.

— Tātad … — sers Henrijs sacīja, rūpīgi nogriezdams galu dārgam cigāram, kas bija pelēks kā Velsas vītols.

Jautājoši palūkojos viņā. Viņš atbildēja ar mierīgu, pētošu skatienu. Man šķita, ka viņš mani sver uz neredzamiem svariem. Viņš laikam bija par kaut 'ko noraizējies, bet nez kādēļ nevarēja to pateikt tieši.

— Tātad, — viņš atkārtoja, — oficiālais zinātnes kurss jums ir aiz muguras. Ko jūs domājat darīt turpmāk?

Es drusku apjuku.

— Strādāt, protams … Nu, un mēs taču ar Ennu …

Viegla, tikko manāma ēna pārslīdēja viņa sejai.

— Jā, jā, protams, es atceros, — viņš steidzīgi mani pārtrauca. — Bet kā jūs domājat strādāt?

— Piedodiet? Es laikam jūs lāga nesapratu.

Sers Henrijs piecēlās un pagājās pa kabinetu, prasmīgi izgrozīdamies starp grāmatu sablīvējumiem. Sers Henrijs ir gara, pat |oti gara auguma cilvēks. Kad viņš iet garām, liekas, ka brauc divstāvu trolejbuss.

— Redziet, — viņš iesāka joti pieļāvīgi un nesteidzīgi, — varētu turpināt jūsu disertācijas tematu, to attīstīt, meklēt jaunus virzienus …

Viņš brīdi klusēja, tad,' apstājies tieši manā priekšā, stingri un auksti teica:

— Bet tas ir tukšs pasākums, ser. Jūsu darbs deva iespēju iegūt izsmeļošu informā- ciju par vīrusa B-II celmu. Tālāk pētīt tā struktūras īpatnības vai mēģināt noskaidrot, kāds ir šā vīrusa un dzīvās šūnas mijiedarbības mehānisms, nav nozīmes. Kamēr nebūs izstrādātas jaunas pētniecības metodes, ar to visu vienkārši nav vērts nodarboties. Jus pa kripatiņai vāksiet datus, kas labākajā gadījumā noderēs par' izejvielu mūsu teorētiķu abstraktajiem un tādēļ nederīgajiem secinājumiem. Jāmeklē kaut kas jauns. Ņemiet par paraugu…

Kabineta durvis plaši atvērās, un es ieraudzīju Ennu. Mana Enna! Viņu redzot, aiz- niirsu visu, par ko bija runājis sers Henrijs.

Tomēr viņa sejai pārslīdējušo vieglo nepatikas ēnu paguvu ievērot.

Sārta, enerģiska, neatlaidīga. Tāda ir mana Enna. Viņai ir gaiši mati un noteikta gaita. Viņa ir dzīvespriecīga un nemākslota. Taču saprātīguma robežās.

— Ziedi ir bezgala jauki! — viņa pasmaidīja. — Kāpēc tu tos atstāji priekšnamā? Man būtu patīkamāk tos saņemt no tavām rokām.

— Ai Enn, es vienkārši nezināju, kur tu esi…

— Biju virtuvē, vai tad tu neredzi?

Viņa rādīja uz savu mirdzoši balto priekšautiņu, kas čaukstēja kā pirmais rudens le- dutiņš. Pasmaidīju, neviļus atdarinādams sera Henrija smaidu. Enna ir tik jauka, mīļa un… neloģiska. Karsts aizgrābtības vilnis uzplūda sirdij.

— Bet Enn, lai tevi ieraudzītu, man iepriekš vajadzēja zināt, kur tu esi, un, to nezinādams, nevarēju pēc tava tērpa noteikt, kur tevi meklēt. Loks noslēdzas.

Sers Henrijs viegli pavīpsnāja akurāti apcirptajās ūsās.

— Vienalga! — pārliecināti noteica Enna un sapurināja galvu.

— Es ceru, — delikāti iejaucās sers Henrijs, — ka sarunu par… jūsu darbu mēs turpināsim pēc pusdienām.

Mēs ar Ennu izgājām no kabineta, un laiku līdz pusdienām mums aizpildīja jauki nieciņi, kurus tik prasmīgi izdomā iemīlējusies. Pabijām arī virtuvē. Tur Enna apburoši traucēja misis Tvidlu un viņas palīdzi, kas gatavojās banketam. Pēc tam klausījāmies magnetofona ierakstus, tad Enna dziedāja, drusku pa tenkojām par 'kopējiem paziņām un beidzot jau smējāmies bez jebkāda iemesla. Vārdu sakot, darījām bezgala daudz un neizdarījām neko. Es skurbu no mīlestības un ģimenes atmosfēras, tāpat kā skurbst no laba, veca vīna. Sen, jau agrā bērnībā, biju zaudējis vecākus, un sveša kamīna siltums sasildīja manu sirdi. Tagad, atceroties to dienu, saprotu, ka jau toreiz savilkās negaiss, kas nevarēja paiet garām. Bet tad es to nemanīju. Tolaik biju pavisam cits cilvēks. Vienkārši pārāk jauns un dumjš.

— Tātad tu esi patstāvīgs cilvēks, un ir lai'ks padomāt par nākotni, — beidzot sacīja Enna, kad divi vien iegājām viņas istabiņā.

Cik ļoti viņa līdzinājās savam tēvam! Pat vārdi gandrīz tie paši. Seram Henrijam gan laikam trūka tikai zināmas spriedumu pabeigtības, kas piemita viņa meitai.

— Vispirms mēs apprecēsimies, — es teicu.

Tā bija mana vienīgā ciešā pārliecība. Tā bija mana vienīgā vēlēšanās. Gribēju apprecēt šo meiteni, un, velns parāvis, vai tiešām nebiju to pelnījis?

— Protams, — sacīja Enna, — bet kur tu domā strādāt?

— Taisnību sakot, neesmu sevišķi daudz domājis par šo jautājumu. Liekas, ka mani

var atstāt universitātē, tur man atradīsies vieta, un arī sers Henrijs šo to apsolīja darīt.

Viņa brīdi klusēja. Enna nekad nerunā tūlīt. Savu domu viņa rūpīgi noslīpē, tiesa, kā jau sieviete, viņa pievērš uzmanību tikai liem aspektiem, kas viņu interesē.

— Bez šaubām, — viņa teica, — tu varēsi palikt universitātē. Tu esi spējīgs, un tev ir perspektīvas 'kļūt par izcilu zinātnieku. Tā tas ir. Bet tagad mēs būsim divi… Un varbūt… Vārdu sakot, tev būs ģimene. Vai saproti? Ģi-me-ne! Bet universitāte — tas ir ļoti ilgi. Un, galvenais, tur maz maksā. Daudzus gadus mēs tik tikko savilksim galus kopā. Uz tēva palīdzību nav ko cerēt, — viņa pasmaidīja. — Nodarbošanās ar zinātni tik neprātīgi plašos apmēros prasījusi gandrīz visus viņa līdzekļus. Vai saproti? Neatkarība, neatkarība un neatkarība — tāda ir mana devīze.

Viņa apklusa. Bet es nezināju, ko atbildēt.

— Bez tam vel, — viņa turpināja pēc mirkļa svārstīšanās, — man negribētos, ka tu būtu līdzīgs manam tēvam. Viņš ir pārāk mācīts. Viņš dzīvo itin kā citā pasaulē, bet mūsdienās, tu piekritīsi, tas ir smieklīgi. Viņam nav vajadzīga nauda, slava, un reizēm man liekas, ka arī ģimene viņam nav vajadzīga.

—• Enna!

— Domāju, ka māmiņa bija ļoti nelaimīga. Man negribētos kļūt par sievu cilvēkam, kuram nav svēts nekas cits kā tikai zinātne. Vai saproti?

— Tu esi netaisna, Enn, — es dedzīgi iebildu, — tu esi netaisna pret seru Henriju! Tavs tēvs ir liels zinātnieks un godīgs cilvēks!

— Iespējams, bet tas neko negroza.

Mēs at'kal apklusām un, atzīstos, pirmo reizi klusēt divatā ar Ennu man bija grūti.

— Kāds ir tavs priekšlikums? — es jautāju.

Viņa vērīgi palūkojās manī. Šis atklātais skatiens man 'kaut ko atgādināja, likās,- ka kāds jau tā skatījies uz mani. Tikai tas bijis sen. Citā dzīvē.

—• Tavas jūtas pret mani ļauj cerēt, ka tu piekritīsi, — viņa teica, kā vienmēr, mazliet samāksloti un tomēr pilnīgi noteikti.

— Protams, Enn, ja tikai…

— Man gribētos, ka tu strādātu kādā firmā, tur ir solīdas algas. Starp citu, dzirdēju, ka var dabūt vietas …

Viņa nogaidoši paskatījās manī.

— Velns parāvis! — iesaucos. — Man tavs priekšlikums patīk, arī pats jau esmu par to domājis, tikai…

Taisnību sakot, es neteicu patiesību. Man nemaz negribējās ar visu sirdi nodoties darbam rūpniecībā. Tur ir daudz bezjēdzīgas noņemšanās un maz zinātnes, maz jaunrades, maz brīvības.

— Baidos tikai, ka tad manai zinātnieka karjerai būs jāpārvelk svītra, — beidzot ar mokām izteicu.

— Kāpēc? — Enna paraustīja plecus. — Firmās ir tik lieliskas laboratorijas un moderna iekārta, — tu varēsi strādāt pie izraudzītās tēmas vēl sekmīgāk nekā universitātē.

— Jā, tev gan laikam taisnība, — nedroši piekritu.

— Esmu ļoti priecīga, ka tu to saprati,— maigi sacīja Enna un mīļi man uzsmaidīja.

Es toreiz nezin kādēļ nodomāju, ka ar savu manieri raudzīties sarunu biedram tieši sejā viņa stipri atgādina nopūderētās dāmas portretos sera Henrija kabinetā …

Pēc banketa, kurš, jāteic, noritēja ļoti jautri un nepiespiestā atmosfērā, sers Henrijs pienāca pie manis ar divām glāzītēm uzkarsēta portvīna.

— Gribētu pabeigt mūsu sarunu, protams, ja jūs neiebilstat, — viņš teica, sniegdams glāzīti.

— Tagad?

— Jā, tagad.

Iegājām kabinetā.

— Vai gribat braukt uz Dienvidameriku? — pēkšņi jautāja sers Henrijs, apstādamies manā priekšā un aizvērdams durvis.

— Ko?

Viņš piegaja pie loga. Pa tumšajiem stikliem plūda bezgalīgas lietus straumes. No

kamīna uz veco grāmatu mugurām krita aveņkrāsas atblāzma.

— Mikroorganismi ir neticami mainīgi, šo ortodoksālo faktu jūs labi zināt. Daži tagadējie mikrobu un vīrusu veidi laikam gan ļoti maz līdzinās saviem senčiem. Vai jums nebūtu interesanti zināt, kādi tie bijuši pagātnē? Nesteidzieties atbildēt. Ja atļausiet, pabeigšu savu domu … Diemžēl, zinātniekiem nav izdevies vaigu vaigā sastapties ar fosīlajām baktērijām un vīrusiem. Mikrobiologi parasti sastopas tikai ar viņu dzīvības procesu norises rezultātiem.

Nebrīnījos, dzirdēdams tik savādu lekciju. Tas bija seram Henrijam raksturīgi. Studenti to sauca par «satveršanu knaiblēs».

Sers Henrijs pagājās pa istabu, izdzēra savu vīna glāzi un atkal apstājās man blakus.

— Nu, un pašlai'k tāda iespēja negaidīti radusies, — viņš klusu noteica. — Amazones baseina ziemeļu daļā atrasta apbedījuma vieta, kur vēl nav iekļuvis cilvēks. Zinātnei tas ir liels ieguvums. Jūs taču zināt, ka lielākā daļa apbedījuma vietu gan Dienvidamerikā, gan Ēģiptē tikušas izlaupītas. Alkatīgie zelta meklētāji aiznesuši no kapenēm dārglietas un atstājuši tur visus mūsdienu mikroorganismu veidus.

Sers Henrijs manī raudzījās satraukumā mazliet spīdošām acīm.

— Katrā ziņā jādabū paraugi no «Melnā tukana» kapenēm. Arheologi domā, ka divpadsmit gadsimtus tās bijušas pilnīgi hermētiskas. Iedomājieties tikai, kas tur var atrasties! Mikrobi un vīrusi ar mūsdienu zinātnei pilnīgi negaidītu morfoloģiju un fizioloģiju, fosilas baktēriju, sēnīšu un aļģu sugas, protozoja sporas un . ..

— Satriecoši! — piekritu bez jebkādas sajūsmas.

— Vai nav tiesa? Es jau tā domāju, ka šis pasākums būs jums pa prātam. Izlidot vajadzēs rīt.

Te es attapos.

— Jā, ser, tas viss ir ļoti interesanti, bet… es taču ar Ennu …

Iedvesma izgaisa no sera Henrija sejas, viņš pagriezās pret grāmatām piekrautajiem plauktiem un, it kā starp citu, izmeta:

— Tas ir uz kādu' mēnesi, lielākais — diviem … Nav nemaz tik ilgs laiks. Bet tas ir patiešām jauns un vajadzīgs pasākums. Tāds darbs var kļūt par klasisku pētījumu.

— Esmu ar mieru! — mana balss bija svinīga un noteikta. Patiešām, kālab man neaizbraukt uz Dienvidameriku? Vēl jo vairāk tāpēc, ka- tas tik svarīgi seram Henrijam .. .

… Es toreiz pateicu, ka «esmu ar mieru», bet Enna sacīja, ka tā esot «nodevība».

— Mēs taču bijām norunājuši! — viņas zilās acis satumsa un mute skarbāk iezīmējās sejā, kas tūdaļ izskatījās vecāka.

— Es nevarēju! Tas ir tik interesanti, vēlāk nespētu sev to piedot… Turklāt tikai uz vienu mēnesi, bet varbūt tikšu galā pat trīs nedējās.

— Tā kā tā vajag būt principiālam …

Ar lielām pūlēm man izdevās viņu nomierināt. Atvadījāmies mīli un maigi, bet tomēr kaut kas palika. Kaut kas neskaidrs un mokošs. Tas visu laiku nelika man mieru. Nekādi nevarēju rast tam izskaidrojumu. Vai tā bija grūtsirdība, sarūgtinājums, nomāktība? Nezinu, varbūt ne viens, ne otrs, ne trešais … Tagad saprotu, ka tā bija tikai gaidāmo pārmaiņu priekšnojauta.

Mūsu dzīvē ielauzās selvas elpa. Ennu tā biedēja, bet mani… Taču toreiz es vēl neko nesapratu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

Brazīlijas gilejā [3] gaiss ir mitrs un karsts kā komprese. Aklimatizēties man nebija viegli. Divas nedējas pagāja gandrīz velti. Mēģināju iejusties vārīta vēža ādā. Smadzenes kusa, mugurkauls atmiekšķējās un nespēja vairs noturēt ķermeni.

Ķerdamies pie bezgalīgajiem liānu un sakņu savijumiem, ar pūlēm tiku līdzi mūsu ekspedīcijas vadītājam Alfonso de Moranam, mundram un jautram arheologam no Rio.

— Mīļo doktor, lai pierastu, jums vajag vairāk kustēties, — viņš teica un vadāja mani reizes piecas dienā no mazā pāļu namiņa, kur bija apmetušies ekspedīcijas zinātniskie līdzstrādnieki, uz izrakumu vietu. Sacīdams «izrakumi», es, protams, pārteicos.

Piramīdu bija sagrābusi selva, un mums to vajadzēja nevis izrakt, bet burtiski izraut no valganā tropu meža ciešajiem apkampieniem.

Neviļus jutu arheologiem līdz. Viņu krekli nekad neizžuva no sviedriem; Pirms manas atbraukšanas viņi jau bija attīrījuši daļu no sienām, galveno ieeju un kāpnes, kas veda uz piramīdas augšējo platformu, kur atradās vel viena ieeja.

Senās kapenes pakājē bija izrakta tranšeja, un netālu no tās pacēlās milzīgi ar epifītiem [4] apauguši, liānu apvīti sumaumu [5] stumbri.

— Te nu gan bija ko rauties! — paskaidroja de Morans. — Teokalliju [6] saturēja kopā koki un liānas.- Kad sākām attīrīšanu, objekts draudēja sabrukt. Vājākos sektorus vajadzēja nostiprināt.

Viņš parādīja ar roku, un tikai tad es ievēroju piramīdas sienās tērauda skavas, kas neļāva akmeņiem izvelties ārā. Metāla troses vairākkārt apvija attīrītās sienas.

— «Melnā tukana» templis atrodas teo- kallijas iekšienē. Tur var iekļūt tikai caur augšējo ieeju. Bet par to nav ko domāt, kamēr nebūs pabeigta attīrīšana. Ieeju sedz varena plāksne, kuru pakustināt var tikai mehānismi. Vajadzēs gaidīt. Tāpēc būtu labāk pagaidām izstrādāt sīku plānu fosilo mikrobu medībām.

… Vakaros, kad visi darbi bija pabeigti un nomocījušies ekspedīcijas locekli izklīduši pa savām telpām, mēs ar de Moranu lauzījām galvu, kā pārspēt viltībā apkārtējās neredzamās sīkbūtnes, kas bija gatavas iekļūt kapenēs reizē ar mums. De Morans šūpojās ar moskītu plīvuru apvilktā gulamtīklā. Brīdi pa brīdim zem šā auta atskanēja krak- šķis un zemē lidoja čaumalas. De Morans mielojās ar sapukaijas riekstiem. Es sēdēju blakus un sūkāju sulīgos čiko. Brīnišķīgais atspirdzinošais auglis mani samierināja ar daudzām neērtībām.

— Jebkurā eksperimentā ir zināma daja riska. Bet šai gadījumā mēs riskējam sabojāt visu pasākumu, — dobji sacīja de Morans.

Tropos nakts iestājas strauji un arvien mazliet negaidīti. Itin kā kāds milzis lietišķi un saimnieciski apdzēstu sauli, norautu no debesīm gaismas aizkaru, izkaisītu spožas zvaigznes, ātrumā nokrāsotu vienā un tai pašā zilganmelnajā krāsā koku stumbrus un lapotni, zemi un debesis, un pēc tam jau pievērstos dētajām: mestu nespodru atblāzmu uz sumaumu šaurajām lapām vai pazibinātu noslēpumainu uguntiņu nezināmas vaboles plēvspārņos.

— Varētu sterilizēt iekšējo telpu kapenes prie'kšā, — de Morans metodiski izklāstīja savu ideju.

— Bet gaiss? — es iebildu. — Kā būs ar gaisu, kas iekļūs kopā ar mums? Ko lai darām ar to?

Vērīgi ieklausījos tuvajā naktī un centos to uztvert ar ožu. Cauri tūkstošiem skaņu un smaržu selvā pēc saulrieta izlaužas apnicīgā, grūtsirdīgā knišļu sīkšana un kādu ziedu slimīgi saldenais aromāts. Selva naktī ir satraukuma un gaidu iemiesojums, tas ir bezdibenis, kurā cilvēks iekrīt, neapzinādamies kritiena dziļumu un nenovēršamību. Kad biju mazliet pieradis pie šejienes klimata, arvien spēcīgāk sāku just selvas hipnotisko iedarbību, nezināmu .briesmu un neatminēta noslēpuma vilinošo un baismo pievilcību. Manīju, ka beidzamajās dienās mana redze un dzirde tapušas daudz asākas. Biju kļuvis mazliet citāds, mazliet atšķirīgs no tā iestīvinātā oksfordieša, kas pirms divām nedēļām kopā ar mikroskopiem un konserviem tika nogādāts izrakumu rajonā.

Mēs te dzīvojām kā civilizēti ļaudis: sku- vāmies rītos un vakaros, regulāri mainījām veļu, klausījāmies radio, dzērām viskiju.

Bet blakus atradās selva. Tā elpoja, skatījās, gaidīja un brīdināja. Un es jutu, ka visa mūsu civilizācija nav nekas vairāk ka putas, ko jura mierīgi pacieš kādu stundu.

Mūsu atkaroto zemes stūrīti no visām pusēm kā ūdenskritums ielenca augu valsts.

— Jā, ar gaisu neko nevar iesākt. Tas ir mikrobu pilns, — vēl arvien gudroja de Morans.

Viņš izkāpa ārā no gujamtīkla un apsēdās man blakus. Uzzibsnīja prožektors. Dežurants Santoss, kas nemitīgi košļā koki lapas, pārbaudīja signalizāciju. Gaismas staru kūlī ielauzās miljardi knišļu un turpat pazuda, izgaisa kā tabakas dūmu mutuļi.

De Morans negaidīti pasmaidīja un teica:

— Bioloģijas doktors no Oksfordas ir gluži kā indiānis. Viņš klausās selvu un klusē.

— Jums taisnība, Amazones džungļi mani savaldzinājuši, un pats dīvainākais ir tas, ka nevaru saprast, ar ko. Pie reizes — neesmu nekāds doktors. Tikai maģistrs.

— Mūs vienmēr vilina mīklas. Uz šā āķa uzķeras paši lietišķākie cilvēki. Loģiskā analīze te nelīdz. Tas ir mūsu asinīs. Pagātnes mantojums, senais mednieku instinkts. Bet jūsu pakāpes man ir vienaldzīgas. Tikai nesauciet selvu par džungļiem. Džungļi ir Indijā. Te ir selva. Izmisuma un miglu māte.

De Morans kādu laiku klusēja, bet no piķa melnās tumsas atskanēja apslāpēts, baiss troksnis, kādu spārnu vēdieni, dobjš nezināma zvēra rēciens.

— Tas nav atkarīgs ne no izglītības, ne no vecuma … Vai esat dzirdējis par donu Ramosu?

Papurināju galvu. Nē, nebiju neko dzirdējis par šo cilvēku.

— Kaučuka uzpircējs no Manausas. Draugi un radi viņu uzskatīja par savādnieku. Bet patiesībā Bernardo da Silva Ramoss bija īsts zinātnieks. Viņš darbojās man luvā novadā, meklēja aizgājušo civilizāciju pēdas.

Es jautājoši pavēros arheologā.

— Protams, viņu vajāja neveiksmes. Viņam neizdevās atrast senas pilsētas, taču viņš paveica daudz.

— Tā?

— Ramoss savaca ap trīs tūkstoš uzrakstu, zīmējumu, kriptogrammu, senās kapenēs un alās atrasto priekšmetu reprodukciju. Viņa atradumi aprakstīti lieliskajā darbā «Aizvēsturiskās Amerikas uzraksti un nostāsti». Daudzi no tiem vēl šobaltdien nav atšifrēti. Ramoss ticēja, ka kādreiz sirmā senatnē feniķieši ieradušies Amerikas kontinentā un Amazones baseinā likuši pamatus senajai civilizācijai…

Arheologa balss skanēja kvēli un spriegi. Kad de Morans ir satraukts, viņa kreisā roka nemitīgi glāsta celi. Tagad tā apbrīnojami ritmiski veidoja koncentriskus lokus. Bija savādi klausīties viņā. Mani pārņēma dīvaina sašķeltības sajūta. Ierastajā reālajā pasaulē ;ir tās precīzajām, skaidrajām tagadnes un nākotnes robežām ielauzās neskaidrs un mīklains pagātnes motīvs. Londonā, savās mājās, es to visu droši vien būtu laidis gar ausīm. Bet te es tā nevarēju. Uz mani raudzījās selva. Raudzījās tūkstošiem spīdošu acu, un es nespēju novērst skatienu. Melnajā dzīvajā biezoknī bija kaut kas tāds, kas man lika klausīties un ticēt.

Pāri selvai cēlas mēness, dīvains un dzeltens kā sireālistu gleznās.

Mēģināju iedomāties, kāds izskatās templis naktī. Aukstas, sudrabainas gaismas klāts, tas šķiet liets no opalescējoša stikla. Ar zāli un krūmiem apaugušās stāvās trepes aizstiepjas pret debesīm un izgaist melnajā ēnā. Laika zoba nogāztās nezināmo dievu statujas gandrīz nav saskatāmas aiz kokiem un krūmiem. Tās liek atcerēties vienīgi neprātīgās mēness gaismas vizuļi. No lejas dveš mitrums un trūdu smarža. Kliedz pērtiķi …

Kad es pirmo reizi starp šiem skaistajiem un biedīgajiem pieminekļiem ieraudzīju pērtiķus, man likās, ka tie ir mirušo gari, kas apsargā savu mitekļu drupas. Pērtiķi lēkāja pa platajām, sašķiebtajām kāpnēm, pulcējās uz augstās terases, pazuda izlūzušo akmens bluķu melnajā ēnā, pēc tam, griezīgi kliegdami, visi reizē ieķērās liānās un nozuda zem meža melnajām gotiskajām velvēm.

— Sakiet, senjor Alfonso, vai jūs pats ticat senajām feniķiešu apmetnēm pie Amazones? — jautāju, bāzdams pīpē melno Vene- cuelas tabaku.

— Katra sastapšanās ar tādu celtni, — viņš pamāja ar roku uz piramīdas pusi, — manī modina cerību, ka šis noslēpumi kādreiz tiks atklāts.

— Bet vai tas ir iespējams? Ar toreizējo jūras braucēju tik primitīvo tehniku?

— Ko gan mēs zinām par cilvēces pagātni! — dedzīgi iesaucās de Morans. —Mēs esam iepazinuši kosmosu un atoma kodolu, bet aizmirsuši vēsturi. Laiks ir nežēlīgs, tādēļ jau tas arī ir laiks …

Man neliekas savādi, ka Tīras vai Sido- uijas iedzīvotāji nokļuvuši līdz šejienei ar saviem kuģiem. Feniķieši bija prasmīgi jūras braucēji un viņu kuģi — labāki par Kristo- fora Kolumba karavellām. Iespējams… Vismaz es ticu senajām pilsētām, tapat kā tām ticēja Fosets. Bet tie, kas mēģinājuši uzzināt selvas noslēpumu ar varu, gājuši bojā. Vajag gaidīt. Noslēpums atklāsies pats,- ka atkla- jas cilvēkiem šī piramīda, kas divpadsmit gadsimtu šeit nostāvējusi, neviena nepamanīta. Bija pienācis tās laiks. Bet seno pilsētu laiks vēl nav pienācis. Gaidīsim.

Es ar interesi paraudzījos uz de Moranu. Tas ir kaut kas jauns. Arheologs fatālists — zinātnes praksē tādu negadās sastapt bieži. Man nez kādēļ negribējās turpināt sarunu par seno pilsētu meklēšanu. Viņš to juta. Mēģināju novirzīt sarunu uz mikrobiem. Bet man neizdevās atjaunot mūsu starpā kontaktu, kas bija radies un atkal izzudis. Sarunu biedrs atbildēja nelabprāt un gurdi, viņš domāja savas domas. Sapratuši, ka šodien nekas prātīgs neiznāks, devāmies gulēt.

Tā vakara saruna man palika prātā tikai tādēļ, ka ar to saistījās savādas un spilgtas sajūtas. Agrāk selva man šķita dzīvs, noslēpumains spēks, kam nav noteiktas formas un konkrētības. Kaut kas līdzīgs milzu vilnim, kurš pārveļas pāri galvai, un cilvēks zaudē priekšstatu, kur ir augša un apakša, gals un sākums. Dzīva, bet nesaprātīga stihija, kas iedarbojas reizē uz visiem sajūtu orgāniem. Par šo stihisko spēku var jūsmot, to var ienīst vai no tā baidīties, bet to nevar saprast. Tas vai nu jūs atbrīvo vai pakļauj, jūs esat vergs vai valdnieks, bet nekad jūs nekļūsit par selvas sarunu biedru.

Pēc sarunas ār de Moranu caur liānu plīvuru man pavīdēja cilvēku sejas. Selvai bija sava vēsture. Jau pirms konkistadoru iebrukuma šai zemē bija spēruši kāju mūsu tālie senči. Vai tiešām šeit atradušās Tīras jūrnieku celtas pilsētas? Nakts man pagāja ļoti. nemierīgi. Dīvaini sapņi, kam nebija nekāda sakara ar virusoloģijas problēmām, ielauzās miegā. Pamozdamies es sev jautāju, vai tikai man nav pielipis arheologu drudzis. Nespodrā zilā spuldzīte pie istabas dēļu griestiem klusēja. Atbildes nebija. Aizmigu ar smago sajūtu, ka ar mani notiek kaut kas nelādzīgs …

Dažas dienas vēlāk, pēc ilgām konsultācijām un strīdiem ar ekspedīcijas locekļiem, tīri nemanot, bijām sagatavojušies doties uzbrukumā kapenēm. Jaunie hidrauliskie celtņi, kas vēl glabāja zeltainās eļļas pēdas, bija uzstādīti piramīdas pakājē. No tiem stiepās smalkas tērauda troses cauri augšējai ieejai uz tumšo, pelējuma smakas piesātināto

«Melnā tukana» tempļa telpu. Trošu gali l)ija piestiprināti pie enkura bultām, kas ieskrūvētas kapeņu akmens vākā. Vajadzēja tikai piespiest elektriskā pievada podziņu, un vāks pacelsies. Lai šahtā neiekļūtu gaisa mikrobi, bija nodomāts atvērumu aizsegt ar sterilizētu plastmasas plāksni, kuras apmēri precīzi atbilda akmens vākam. Pēc tam man vajadzēja doties šahtā, kur pēdējo reizi cilvēks spēris kāju pirms tūkstoš divsimt gadiem.

Kāpu lejā viens pats. Mēs nevarējām tur iekļūt reizē divi, jo ieeja bija pārāk šaura. Katra zaudēta sekunde draudēja eksperimentu pilnīgi izjaukt. Mūsdienu mikrobi nesnauda, un vajadzēja atvairīt viņu graujošo triecienu. y

Mans apģērbs atgādināja hirurga ietērpu pirms atbildīgas operācijas: sterils halāts, aizsargmaska, cimdi, pārvalki kājām. Trauki un aparāti, arī mazais prožektors, rūpīgi sterilizēti. Pat kabelis, kas piegādāja strāvu prožektoram, apstrādāts ar antiseptiskām ķimikālijām.

— Esmu gatavs!

Vienā no tempļa gaismas spraugām redzu de Morana bālo, satraukto seju. Viņš nervozē pat vēl vairāk nekā es. Kā nu ne! Katru reizi viņš gaida kādu superoriģinālu atklājumu. Ar skaudību domāju par viņa profesiju. Tajā tomēr ir kaut kas aizraujošs, tā ir gandrīz tāda pati nodarbošanās kā miroņu atdzīvināšana. Reti tas izdodas, bet vienmēr gribas ticēt, ka tas var notikt. Droši vien tieši šīs gaidas padara arheoloģiju tik pievilcīgu. Arī es esmu satraukts, bet manu saviļņojumu nevar salīdzināt ar arheologu azartu. Viņi visi mazliet ir apslēptas mantas meklētāji, bet es… aktīvs novērotājs un nekas vairāk. Protams, būs interesanti atrast un izaudzēt kādu jaunu mikroorganismu celmu. Kaut kādu penicillium tucanum …

Pamāju ar galvu.

— Esmu gatavs.

Atskan paātrināta motora klaudzoņa. Eļļa zem liela spiediena tiek iepumpēta cilindros. Tas jau manāms — troses saspriegušās un iečīkstas. Viegla krakšķēšana. Vāks tiek rauts laukā no akmens grīdas tūkstošgadīgajiem apkampieniem. Pēkšņi un asi iezīmējas plātnes taisnstūris. Sāk kustēties! Tas tik ir milzenis! Interesanti, kā senatnē ļaudis pratuši tikt galā ar tādu svaru, te ir savi trīssimt kilogrami, ne mazāk. Vāks slīd un slīd, strādnieki jau ķeras pie plastmasas plātnes,\ kas segs ieeju, tiklīdz tā atbrīvosies no ak-! mens korķa. Strādniekiem, tāpat kā man, ir sterili virsvalki, cimdi un maskas. Nav tikai pārvalku uz kājām — viņiem taču nevajadzēs doties pazemē.

Tā, nu ir viss … Pat nepamanīju, cik veikli viņi melno caurumu aizseguši ar plastmasu. Tagad mana kārta.

— Hop!

Palūkojies apkart, ieslīdu šaurā, tumšā spraugā un sataustu pakāpienus, kas ved

lejup. Labi, ka tā nav aka. Prožektors met uz sienām nevienādu, lēkājošu gaismu. Tur nav nekā interesanta, tās ir tādas pašas kā tempļa sienas tur, augšā. Bet galvenais — - nedrīkst kavēties. Acīmredzot kapeņu ieeju jau inficējis gaiss, kas iekļuvis, kad nomainīja vākus. Eja ir ļoti šaura. Pasperu dažus soļus, pleci beržas gar sienām, bet uz galvas no griestiem birst kaut kādi putekļi. Pakāpieni beidzas. Vēl solis. Tad ne visai saprotams pagrieziens, un es nonāku plašā telpā. Pilnīgs tukšums. Mans prožektors drudžaini apgaismo sienas, griestus, grīdu. Redzams, maiju cilts nelaiķa priesteris bijis ļoti pieticīgs — nekādu izgreznojumu, trauku un citu mantu kapenēs neredz.

Pie vienas no sienām ieraugu iegarenu, pelēku uzkalniņu. Tas ir taisni tas, ko man vajag! Sāku ņemt paraugus. Vienā kolbā ielieku putekļus no grīdas, otrā — no sienām. Izdodas atrast arī koka gabaliņus, kaut kādas lupatiņas, kas izskatās 'kā satrunējis audums, vai arī varbūt tas ir… Bet man nav laika domāt — es ņemu paraugus. Pēc katra parauga ņemšanas aizmetu pinceti vai lāpstiņu: tās vairs nav sterilas un tāpēc tālākajam dārbam neder.

Kolbas aizkorķēju ar steriliem vates tamponiem: ja te atrodas senie mikrobi, tad tie ir slazdā.

Gaiss kapenēs vēss, bet ne tik mitrs kā tur, augšā. Tas ir pat patīkami. Traucē tikai smacīgums, kas raksturīgs visām pasaules kapličām, kaut arī tās būtu tūkstoš gadu vecas.

Uf! Liekas, viss. Esmu paņēmis paraugus un varu iet prom. Ne visai steidzos, taču arī uzkavēties šeit ilgāk, nekā vajadzīgs, man negribētos.

Pēkšņi kaut kas nejauki noklakšķ. Mans prožektors nodziest. Droši vien pārdeguši spuldze, pēdējais gaismas uzliesmojums bija pārāk spilgts. Tumsa mani ietin un aprij. Pasmaidu un nožēloju, ka šo smaidu neredz mani Londonas draugi. Mikrobu mednieks mūmijas apkampienos… Satikšanās ar spoku «Melnā tukana» pazemes templī… Svaigs līķis senās kapenēs… Manā iztēlē zib intriģējoši virsraksti.

Un tomēr man gribas drīzāk tikt ārā. Paceļu somu ar kolbām un speru dažus soļus izejas virzienā. Skaidri atceros, kur bija melnais taisnstūra caurums, kas ved augšup, un dodos turp. Bet atdūros pret sienu. Tātad vajag virzīties mazdrusciņ vairāk pa labi. Atkal siena. Metos pa kreisi. Uz brīdi zaudēju virziena izjūtu un bezjēdzīgi skraidu pa kapenēm. Siena, siena, siena… Visapkārt tikai sienas. Izejas nav, tā ir pazudusi, izgaisusi, aizmūrējusies. Kļūst smacīgi, apstājos, mēģinu koncentrēties. Tas ir ļoti grūti. Manas smadzenes negrib domāt, spriest, analizēt. Tās virza nevaldāma vēlēšanās rīkoties, skriet, ātrāk bēgt prom no šā melnā slazda. Uz mirkli mani pārņem dzīvnieciskas bailes. Kā akls kaķēns atkal atdūros pret sienu un pavisam zaudēju saprātu. Liekas, ka manas smadzenes apdzisušas reizē ar prožektoru. Ar sabojātas kibernētiskas mašīnas ātrumu tās ražo drūmas domas un baismīgus pieņēmumus.

Ko tad, ja kapenes automātiski aizveras un katrs ienākušais nokļūst gluži kā peļu slazdā?

Tiesa, es nedzirdēju nekādu troksni. Taču tas neko nenozīmē; biju aizrāvies ar saviem paraugiem, un tāpēc durvis varēja aizcirsties bez trokšņa. Senie ļaudis bija akmeņu slīpēšanas lietpratēji.

Pūlos apvaldīt iedegušos iztēli un piespiežu sevi domāt loģiski. Tāpēc notupjos, nolieku blakus somu, izbrīnā pamanīdams, ka vēl arvien turu to rokā, un sāku apdomāt.

Pieņemsim, ka tiešām esmu slazdā un tūkstošgadīgā automātika iedarbojusies. Pieņemsim, ka kāds pustonnu smags bluķis tiešām aizsedzis ieeju un es to neesmu dzirdējis. Tad tikai jāpaziņo draugiem augšā, ka esmu nokļuvis nelaimē, un viņi steigsies palīgā. Viņiem ir mehānismi, patronas spridzināšanas darbiem, urbji, atskaldāmie veseri … Bet kā lai paziņo? Vai kliegt? Diez vai viņi sadzirdēs manu balsi cauri divus metrus biezam akmens slānim. Klauvēt? Atceros, ka klauvējieni pie kapeņu sienām izklausījās tā, it kā manas rokas būtu aptītas ar vati, un atmetu šo domu. Atliek tikai gaidīt, pēc desmit divdesmit minūtēm viņi sāks uztraukties, pacels plastmasas vāku, kāps lejā, un tad …

Pēkšņi mani sagrābj baismīga doma. Ko tad, ja bluķis, kas sedz izeju, hermētiski pielāgots caurumam? Es nosmakšu! Cik ilgi kapenē pietiks gaisa? Vai draugi pagūs atsteigties palīgā?

Stindzinošas šausmas pārņem mana ķer-: meņa šūnas. Sāku patiešām smakt. Saprotu, ka šo sajūtu rada mana iekairinātā iztēle, bet neko nespēju padarīt. Es smoku! Man nekādi neizdodas pilnu krūti ievilkt elpu, it kā kamols iespriedies rīklē un neļauj elpot. Nevaru ne pakustēties aiz bailēm — ķermenis ir gluži kā paralizēts. Neērtā poza jau liek sevi manīt: ikrus sarāvuši krampji, un nevaru piecelties. Esmu tuvu ģībonim, acīs mirgo dažādas krāsas punkti un apļi. Ja zaudēšu samaņu,, esmu pagalam. Jāsaņemas, bet kā to lai izdara? Mēģinu skaitīt pulsu. Man liekas, tādai procedūrai vajadzētu nomierināt satraukto psihi. Skaitu skaļi, balss ir piesmakusi, pārtrūkst, un es baidos. Taču vēl rūpīgāk skaitu sirds biežos pukstus. Pēkšņi atceros, ka neesmu paskatījies pulkstenī. Paceļu pulksteni pie acīm, bet neko neredzu. Laikam traucē gumijas cimdi. Atsedzu šauru svītriņu rokas locītavā, bet atkal neko nevaru saskatīt — cīparnīca nespīd. Cik nepatīkami! Esmu šodien uzlicis pulksteni ar tumšiem rādītājiem! Vajadzētu tos apgaismot. Bāžu roku kabatā, izvelku mazu elektrisko laterniņu un uzspīdinu pulkstenim.

Laternas nespodrā gaisma man šķiet līdzīga zibens uzliesmojumam. Tieši manā priekšā melnē šaurā izeja. Paceļu somu no grīdas un lēni dodos ārā no kapenēm. Pie izejas pamanu kabeli, kas piegādāja strāvu nelaimīgajam prožektoram. Atgriežos, paņemu to un eju prom.

Pieklauvēju pie plastmasas vāka, un tas tūdaļ paceļas. Mani sagaida de Morans ar līdzstrādniekiem. Viņi līdz zobiem bruņojušies ar arheologu uzbrukuma ieročiem. Tūdaļ būs pienācis svinīgais brīdis: arheologi trauksies neizpētītajās kapenēs. Sterilitāte viņiem nav obligāta, viņi tur var strādāt divatā un trijatā.

— Jūs ātri esat tikuši galā, doktor! — iesaucas de Morans.

— Vai tiešām?

— Jā, protams. Jūs tur bijāt septiņas minūtes.

«Septiņas minūtes! Mans dievs … Piecas sešas minūtes ņēmu paraugus ..

— Būtu ticis galā ātrāk, — es saku, — bet prožektorā izdega spuldze.

— Ak tā? — De Morans sarauc pieri. — Vajag nomainīt.

Viņi ņemas ap spuldzi, bet es raugos uz viņiem un nespēju saprast… sevi. Kādēļ gan nevarēju rūpīgi, centimetru pa centimetram, aptaustīt sienas? Beidzot, varēju vienkārši apiet visapkārt priestera pēdējam mājoklim. Vajadzēja tikai satīt kabeli, un tas būtu mani aizvedis līdz izejai. Un kā gan varēju aizmirst kabatas laterniņu? Tā taču atradās manā kabatā, kamēr es vai prātu zaudēju aiz bailēm. Nē, labi, ka Londonas draugi mani neredzēja «Melnā tukana» temp|a pazemes telpā.

— Tūlīt sākšu gatavot paraugus, lai varētu doties ceļā, — saku de Moranam. Viņš māj ar galvu, viņš mani nedzird, ar visu sirdi un dvēseli viņš jau atrodas tur, lejā, pie tūkstošgadīgajiem priestera pīšļiem.

Laimīgi cilvēki ir arheologi!

Paraugu sagatavošana tālajam ceļam aizņēma daudz laika. Katru kolbu ar sterili apstrādātu virsmu vajadzēja ielikt platkaklainā stikla burkā, kas iepriekš tikusi sterilizēta speciālā autoklāvā. Burkas aizzīmogojām un ievietojām īpašos konteineros, kuros tās varēja transportēt kaut vai uz pasaules malu, nebaidoties nekādu bojājumu. Tādu konteineru sanāca vairāk nekā desmit. Kad tie bija sarindoti manā pagaidu laboratorijā uz grīdas, jutu, ka darbs paveikts.

Pēc dažām stundām satiku de Moranu. Viņš staroja.

— Vai kaut ko atradāt? — jautāju.

Tumši iedegušajā sejā pazibēja sniegbalti

zobi.

— Arheolgi nekad nesaka «jā», kamēr nav atmetuši tūkstošiem «nē». Šis tas ir… Bet materiāla apstrādāšanai vajadzīgs laiks…

— Magnetofona lentē ierakstīta saruna ar maiju cilts priesteri? Seno pilsētu koordinātes? Feniķiešu vēstules ar zīmogu «avia»? — es klaušināju.

— Varat neturpināt. «Melnā tukana» templim veltītā raksta novilkumu izsūtīšu jums, tiklīdz tas būs iespiests. Uz kurieni ērtāk — uz Londonu vai Oksfordu?

Nezinu, kāds nelabais mani dīdīja.

— Baidos, ka atbraukšu tam pakaļ uz šejieni, — piebildu, pats brīnīdamies.

— Lieliski, draudziņ! Kad jūs atbrauksit?

— Vēl neko nezinu, nepavisam neesmu pārliecināts, bet…

— Toties es zinu, doktor! Tas ir selvas aicinājums! Jūs esat pagalam, doktor! Jūs ātri aizmirsīsit Eiropu. Dzīve Brazīlijā…

— Velti pūlaties, dārgo Alfonso, selvas tikumi mani neinteresē, mani satrauc tās netikumi.

De Morans aprāvās un izbrīnījies palūkojās manī. Pēc tam ātri pievērsās savam iemīļotajam tematam. Viņš pūlējās man iegalvot, ka Brazīlijas arheologi atrodoties lielu atklājumu priekšvakarā.

Neklausījos viņa vārdos sevišķi uzmanīgi. Atmiņā iespiedās tikai tas, ka pie Duradu pilsētas atrasta ēģiptiskas cilmes kameja, Paraibosas štatā — nefrita amulets, pie Li- mas — ēģiptiešu stikla sarkofāgs, bet Serra Maranžū — feniķiešu stikla krelles un auskars ar Nīlas krokodila attēlu.

— Kā visas šīs lietas varēja nokļūt Brazīlijā? — nevaldāmi žestikulēdams, man mācās virsū de Morans. — Un bāl ģīmji indiāņi? Un sliņķa un roņa attēls, kas iegravēts Urubu upes krasta klintīs?

— Pietiek, pietiek, dārgo senjor! — es lūdzos. — Ne visu uzreiz!

De Morans iesmējās. Viņš, liekas, mani labi saprata.

… Toreiz man izdevās tikt vaļā no temperamentīgā arheologa, un fragmentārās ziņas, kas nejauši palika galvā, varbūt būtu laimīgi atkal pagaisušas, tāpat kā organiskā ķīmija nedēļu pēc eksāmena. Atklāti sakot, mani pārāk nesaviļņoja šie senie noslēpumi, samudžināti un neskaidri kā svētie raksti. Pazudušās pilsētas, Atlantīda, feniķiešu kuģi Amazonē, Amerikas sakari ar Āfriku — tas viss, bez šaubām, bija interesanti. Bet ne vairāk. Vai - gan pasaulē maz interesantu lietu? De Moranam tā bija dzīve, eksistences jēga. Man turpretī — kaut kas nejaušs, iepazīšanās lidmašīnā, kura beidzas līdz

Taču mūsu beidzamā saruna man dziļi iespiedās atmiņā un nedeva miera. Pareizāk sakot, es to atcerējos tikai vēlāk, Oksfordā, un pārdzīvoju no jauna, daudz spilgtāk un dziļāk nekā pirmoreiz.

— Vai zināt, doktor, — sacīja de Morans, uz spirta lampiņas vārīdams jerbu [7] . — Jūsu mēģenēs varbūt slēpjas atrisinājums vienam no pasaules zinātnes visvairāk diskutējamiem jautājumiem.

— Jūs, liekas, taisāties pārnākt manā ticībā? Bravo, ser! Vīrusa un šūnas vienība jums sagādās ne mazāk spēcīgas emocijas kā visi šie tolteki, olmeki un mirušie priesteri.

— Jūs mani nesapratāt pareizi. Ielaužos jūsu valdījumos, ievērodams mirušo priesteru intereses.

— Ak tā? Interesanti,

— Vai tiešām?

— Pastāstiet, Alfonso. Tas šķiet patiesi interesanti.

— Bet man jau gandrīz sāka likties, ka mani spontānie arheoloģiskie izvirdumi jums pamatīgi apnikuši.

— Jūs maldāties, Alfonso. Dziļi maldāties.

— Sargieties, doktori Jūs riskējat noklausīties veselu lekciju. Sākt taču vajadzēs ar seniem laikiem.

— Esmu ar mieru riskēt. Tikai ieliešu sev glāzīti makkinlija. Stāstiet!

Bet viņš klusēja, domās nogrimis un ar pirkstiem masēdams gludi noskūto zodu.

— Nelieciet man drebēt aiz bailēm. Sāciet savu izsmalcināto indiānisko spīdzināšanu. Vai drīkstu jums mazliet ieliet?

— Nē… Es domās cenšos izmērīt jūsu nezināšanu. Tāpēc man nav skaidrs, ar ko sākt.

— Nav vērts mērīt. Nezināšana ir bezgalīga. Bet sākt varat kaut vai ar Jauno valsti, — teicu pirmo, kas man iešāvās prātā.

— Ar Jauno valsti? Laba ideja… Starp

citu, vai jūs zināt, ka maiju Jaunā valsts patiešām radās no jauna, un nebūt ne senās valsts vietā?

— Vai tas ir loģikas paradokss? Vecais nav bijis pirms jaunā?

— Jūs uzminējāt. Jaunās valsts pilsētas uzceltas pilnīgi citā vietā, tālu no senču pavardiem. Senās kultūras centri atrodas Gvatemalā, Hondurasā, Ciapasā, Tavasko; Jaunās — Ju'katanas ziemeļos.

— Acteku un inku ekspansionistiskie centieni? Amazones imperiālisms?

— Nē. Nevis armija un atsevišķi kolonisti pārcēlās uz ziemeļiem, bet visa maiju tauta. Kādā jaukā, pareizāk sakot, nelaimīgā dienā vesela tauta pameta savas pilsētas, lieliskos tempļus un senču kapus un devās tālā ceļā, lai mežiem un purviem atkarotu vietu jaunai valstij.

— Vai tā ir kārtējā hipotēze?

— Diemžēl tā ir patiesība savā pēdējā instancē.

— Man kā dabaszinātniekam vajadzīgi pierādījumi. Ņemiet vērā — esmu pārliecināts racionālists.

— Pierādījumi ir, mans draugs. Tie ir. Tas ir kalendārs. Pasaulē visprecīzākais maiju kalendārs. Starp citu, maiji bija aprēķinājuši, ka gada garums ir (ļaujiet, es uzrakstīšu) 365,242129 dienas. Mūsdienu astronomiskie aprēķini konstatējuši, ka šis skaitlis ir 365,242189.

— Jā! Kaut kas tāds man nāk prātā!

Kļūda piektajā zīmē aiz komata! Apbrīnojama precizitāte.

— Tad nu redziet, tauta, kas radījusi tik ārkārtīgi precīzu kalendāru, kļuva par tā vergu. Maiji savas lieliskās būves cēla nevis tad, kad tās viņiem bija nepieciešamas, bet precīzi pēc kalendāra. Katrus piecus, desmit, divdesmit gadus viņi uzcēla jaunu būvi un datumu iecirta akmenī. Ar apbrīnojamu neatlaidību viņi tā darīja gadu simteņiem, kā par to liecina uz būvēm saglabājušies datumi. Liktenīgo regularitāti spēja izjaukt vienīgi katastrofa vai emigrācija. Tāpēc, ja redzam, ka vienā vai otrā pilsētā celtniecība pārtraukta, bet citā vietā apmēram tai pašā laika posmā tikai iesākta, mums ir tiesības apgalvot, ka iedzīvotāji pametuši savu pilsētu un uzcēluši citu.

610. gadā vesela tauta atstāja savu lielo zemi un pārcēlās uz mežonīgajiem ziemeļiem. Un neviens no bēgļiem neatgriezās pamestajā dzimtenē. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Liānas ciešos apkampienos apvija piramīdas, uz pakāpieniem izauga zāle, koku spēcīgās saknes izkustināja akmeņus un sagrāva veselas celtnes.

— Bet kāpēc?! Kāpēc viņi tā darīja?!

De Morans gurdeni un rezignēti pasmaidīja, it kā viņš pats kādreiz kopā ar maiju tautu būtu atstājis savu jauko un tīkamo .māju.

— Es nezinu… Neviens nezina. Tas nav izskaidrojams. Selva uzvarēja drupas un iemacīja tam savu apbrīnojamo klusēšanu … Atstātajās pilsētās nav atrastas nekādas pēdas, kuras liecinātu par svešzemnieku iebrukumu vai kādu katastrofu, kas būtu varējuši aizdzīt nezināmā svešumā veselu tautu. Tāpēc, mīļo doktor, par Senās valsts krišanas galveno cēloni daži mani kolēģi sliecas uzskatīt kādu briesmīgu epidēmiju. Vai tagad saprotat, kāpēc es pāreju, kā jūs teicāt, jūsu ticībā?

Ko varēju viņam atbildēt? Jutu neizsakāmu kaunu un apbrīnojamu prieku.

«Drīzāk jātiek atpakaļ,» nodomāju, «un jāķeras pie darba,» un palūkojos uz nosūtīšanai sagatavotajiem konteineriem. Jutos tā, it kā redzētu tos pirmo reizi un de Morans man būtu paskaidrojis, kas tajos slēpjas. Sākumā paskaidrojis un pēc tam tos uzdāvinājis. . — Tādēļ ziņojiet man, lūdzu, kā jums tur veiksies, — viņš noteica, uztvēris manu skatienu.

— Tūdaļ, Alfonso! Pa telefonu.

… Pēc selvas Londona šķiet pelēka, nokvēpusi aiza.

Sers Henrijs mani saņēma kā vienmēr laipni un mierīgi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar.

— Varat nestāstīt, visu zinu no jūsu vēstulēm, — viņš pasmaidīja. — Esmu priecīgs, ka viss ritējis gludi. Tagad pēc iespējas rūpīgāk jākultivē celmi.

— Ja vien tur ir mikrobi, ser.

— Protams. Bet es domāju, ka mikrobu tur ir pietiekami, esmu pārliecināts, ka esat atvedis interesantus paraugus. Mēs, protams, izmantosim savu biotronu. Oksfordā pirms mēneša uzstādīts jauns modelis, amerikāņu B-8. Vajadzēs reproducēt džungļu klimatiskos apstākļus — tas pirmkārt. Tālāk, jāizraugās elektīvās vides [8] … bet jūs jau zināt pētījumu secību. Kur tagad ir paraugi?

— Nosūtīju tos tieši uz Oksfordu. Man ziņoja, ka tie nogādāti pilnīgā kārtībā.

— Lieliski. Ieteicu nekavēties.

Iestājās klusums, un es beidzot saņēmu

dūšu.

— Piedodiet, ser, vai tad Ennas nav mājā?

Viņš vērīgi un skumji palūkojās manī un

sausi atteica:

— Viņas nav. Viņa nolēmusi mazliet atpūsties dienvidos kopā ar draugiem. Ārsti ieteica jūras vannas.

— Ak tā … Vai tad viņa nesaņēma manas vēstules?

— Visas jūsu vēstules viņai pārsūtīju.

Viņš atkal paskatījās uz'mani.

— Runāju ar Ennu pa telefonu tieši pirms jūsu atbraukšanas un pateicu, kad pienāk lidmašīna, — viņš ātri sacīja.

— Vai jums ir grūti runāt ar mani?

— Domāju, ka jums labāk pašam parunāties ar viņu. Man nekad nav izdevušās nopietnas sarunas ar sievietēm, pat ar tuvām.

Man liekas, viņa mazliet dusmojas uz jums par jūsu aizkavēšanos.

— Aizkavēšanos?

— Protams. Jūs domājāt tur pavadīt trīs nedēļas, bet noņēmāties vairāk nekā divus mēnešus. Es jau ļoti labi saprotu, kā tas viss iznāk, kolēģi, un mēģināju viņai izskaidrot, ka te nav par ko apvainoties. Tomēr… baidos, ka nesasniedzu mērķi. Viņa to sauc par nodevību un… sievietēm patīk skaļi, bet pavisam maznozīmīgi vārdi… Domāju, ka jums ar viņu jāaprunājas. Viss vēl nokārtosies, saīgums pāries un, tā kā jūs esat šeit, viņai blakus, tad ….

Viņš apklusa.

— Izskaidroties ar Ennu? — es, aizvainojumā drebēdams, gandrīz iekliedzos. — Pateikt viņai, ka man uz turieni jāatgriežas?

Sers Henrijs sarauca uzacis un uzlika brilles. Likās, viņš ne tikai gribēja izprast šo manu vārdu nozīmi, bet arī saskatīt, kas aiz tiem slēpjas.

Viņš piegāja pie darba galda un nez kādēļ piebīdīja sev tuvāk vecu Ceisa mikroskopu ar laika gaitā nozaļojušu misiņa apvalku.

— Es varētu aizbraukt uz neilgu laiku, ser Henrij, — sacīju, pūlēdamies slēpt apjukumu, — uz mēnešiem četriem vai pusgadu, bet nezinu, kā uz to skatīsies Enna. Viņai apnicis gaidīt, un man, atzīstos, arī. Seši gadi, ser! Saprotu viņu, bet… man gribētos

vēlreiz tur pabūt. Baidos, ka pēc apprecēšanās to vairs nevarēšu izdarīt.

Sers Henrijs viegli glāstīja mikroskopa okulāru.

— Redziet, kolēģi, — viņš teica, — šis vienkāršais aparāts man kādreiz laupīja sievietes pieķeršanos, sievietes, kuru es mīlēju ar visu savu jauno dvēseli.

Viņš viegli saviebās, juzdams, ka šī negaidītā atzīšanās, turklāt vēl tik augstā stilā, skan mazliet dīvaini. Taču, pārvarējis zināmu iekšēju pretestību, viņš turpināja:

— Visu savu mūžu nemitējos viņu mīlēt, bet viņa pamazām pret mani atsala. Klasisks gadījums. Viņu traucēja trešais. Bet tas, šis trešais, man bija vajadzīgs. Nespēju atteikties no mikroskopa, un viņa nespēja man to piedot. Kolēģu sievas teica, ka zinātne sadragājusi manu dzīves laimi, bet… jūs saprotat, ko gribu sacīt?

— Jā, ser.

— Zinātniekam jāmāk nest upurus. Tiesa, tagad jaunatne ir mazliet citāda. Mēs bijām pārāk kategoriski, mums pietrūka iecietības savstarpējās attiecībās. Jūs, mūsdienu paaudze, uz visu skatāties vienkāršāk. Man, vecmodīgam cilvēkam, reizēm liekas, ka pat pārāk vienkārši… Varbūt… jums izdosies atrast kopīgu valodu ar Ennu? Vai saprotat mani?

— Jā. Pacentīšos. Ļoti gribētos, lai Enna mani pareizi saprastu.

Viņš pašūpoja galvu.

— Nezinu … Lai dievs dod. Es būtu ļoti priecīgs.

Aizgāju no viņa, juzdams reizē cerības un skumjas. Ja zaudēšu Ennu, man taču paliks sers Henrijs. Vientuļam bioloģijas maģistram tas nav tik maz.

Oksfordā līdz ausīm iegrimu darbā. Jaunais biotrona modelis likās lielisks. Tā milzīgais koniskais stikls atspoguļoja visus saules zaķīšus, kas lēkāja pa laboratorijas sienām. Tas vilināja un aicināja, solīja nepieredzētus atklājumus, nedzirdētas sensācijas un apvērsumus mikrobioloģijas zinātnē. Likās, vajag tikai tuvoties širn mirdzošajam hromēta tērauda, stikla un plastmasas nezvēram, un notiks kaut kas pārsteidzošs. Ar zināmām bažām aplūkoju daudzos termometrus, manometrus un psihrometrus, kas no visām pusēm apņēma biotronu. Pēc tam sapratu, ka tā nemaz nav ļauna, bet gan ļoti jauka, labsirdīga lieta, kas stāv un gaida, lai kāds ar to nodarbotos. Vienīgais, ko biotro- nam vajadzēja, bija paraugi. Tos es viņam varēju dot, un mašīna sāka cītīgi strādāt. Pret sarežģītām ierīcēm vienmēr esmu izturējies ar neuzticību. Bet šī nebija kaprīza. Tā bija ļoti inteliģenta. Tā dūca, sprakšķēja, ieslēdzās un izslēdzās, rūpīgi uzturēja temperatūru, spiedienu un mitrumu tādā līmenī, kādu es noteicu. Kad bija izdevies biotronā reproducēt Amazones selvas klimatu, ievietoju tajā Petri trauciņus ar barotni, kurā izsēju savāktos paraugus …

Reizēm man iešaujas prātā muļķīga doma. līs salīdzinu biotronu un Petri trauciņu. Bio- trons ir milzīgs, sarežģīts un ļoti' dārgs. Liekas, ar to var darīt brīnumus. Spoža divdesmitā gadsimta zinātniskā iekārta! Un tomēr visi galvenie mikrobioloģijas atklājumi izdarīti Petri trauciņos. Starp diviem plakaniem stikla vāciņiem, kas uzlikti viens uz otra, attīstījušies cilvēka visdrosmīgāko domu iedīgļi!

Man bija divu šķirņu barotnes. Dažos trauciņos agaragaram piejaucu antibiotiku, kas nogalina sēnītes, turpretī citos — antibiotiku, kas iznīcina baktērijas. Jau iepriekš mākslīgi novērsu mikrobu antagonisma aktus. Tagad nevajadzēja bažīties, ka, audzēti kopējā barotnē, vienas sugas mikroorganismi var nomākt citas sugas attīstību. Katru fosilo mikrobu paraugu izsēju kā vienā, tā otrā barotnē. Ja starp mikrobiem ir aļģes, aktinomiceti vai sēnītes, tās attīstīsies tur, kur nonāvētas baktērijas. Turpretī baktērijas jutīsies lieliski no sēnītēm brīvajās barotnēs. Skaldi un valdi. Gudrs likums. Tātad paraugi bija izsēti — vajadzēja tikai gaidīt.

Pagāja viena diena un nakts. Nekādas dzīvības pazīmes Petri trauciņos neparādījās. Duļķains, mazliet opalescējošs šķidrums — un vairāk nekā. Viss bija tāds pats kā kontrolē. Arī agaragara gludā virsma neiedvesa nekādas cerības. Trīsdesmit stundas, četrdesmit stundas — nekā. Sers Henrijs

man zvanīja pēc katrām četrām stundām, un ikreiz es dzirdēju klusu vilšanās noputu tālajā telefona vada galā. Bet varbūt man tikai tā likās.

Četrdesmit astoņas stundas, divas diennaktis. Ir! Barotnes virspusē parādās tumšas svītras. Atdzīvošanās! Atdzīvošanās pēc divpadsmit gadsimtu ilga sastinguma!

Mani apsveic ar uzvaru, spiež roku, sers Henrijs atsūtījis telegrammu, kurā solās atbraukt apskatīt manus fosilos zvēriņus. Nevaru vien sagaidīt, kad uzzināšu, kam īsti esmu atdevis dzīvību.

Ceturtajā diennaktī Petri trauciņu lielāko daļu rotāja mikrobu koloniju dīvainie veidojumi. Varēja sākt pētījumus.

… Bija atdzīvojušās galvenokārt sēnīšu kultūras. To vidū dominēja aktinomiceti — lieliski antibiotiku ražotāji. Iespējams, ka medicīna dabūs jaunas ārstniecības vielas ar gluži neparastām īpašībām. Bet ne jau tas mani interesēja. Vajadzēja tikai gaidīt un cerēt.

Pa šo laiku varēju piezvanīt Ennai. Tagad to pat vajadzēja darīt. Uzvarētājus taču netiesā …

Viņa mierīgi noklausījās manu garo sajūsmas pilno runu.

— Labi, es atbraukšu, atnāc šodien septiņos uz kafejnīcu… — Viņa nosauca mājīgu stūrīti, kur mēs bieži iegriezāmies manu studiju gados.

Laikam tomēr biju stipri noguris. Pēkšņi sajutu, ka mani spēki ir galīgi izsīkuši. Kad pulksten septiņos tuvojos mūsu kafejnīcai, man viss bija vienaldzīgs.

«Iespaidu bijis pārāk daudz,» nodomāju. «Tiklīdz mazliet atpūtīšos, viss būs kārtībā.»

Taču nomierinošās domas slīdēja garām un vairījās no manis.

Pie ieejas kafejnīcā ieraudzīju uzkrītoši modernu mašīnu. Vienu pašu. Citu mašīnu nebija. Instinktīvi sajutu pret to nepatiku. Pagrūdu kafejnīcas stiklotās durvis un tūlīt ieraudzīju Ennu.

Ai mana Enna! Laikam biju stipri novārdzis, acīs man sariesās aizkustinājuma asaras. Enna nemaz nebija mainījusies. Tomēr nē, — viņa smēķēja. Agrāk netiku viņai redzējis cigareti. Vēlāk, ieskatījies, pamanīju, ka viņa kļuvusi vājāka un iedegusi. Zilās acis pavisam dzidras.

— Sēdies, — viņa teica, — ko tu dzersi?

Man sagribējās alu. Enna dzēra kādu

citronkrāsas šķidrumu. Sāku stāstīt. Lakoniski un precīzi, tāpat kā sers Henrijs.

— Enn, kas tev noticis? Tu neklausies manī? Kur tu patlaban esi, Enn? — jautāju, uztvēris viņas vienaldzīgo skatienu.

— Nekas, es klausos un domāju. Turpini.

Sāku stāstīt par de Moranu, bet viņa mani

pārtrauca.

— To visu jau zinu no tēva un citiem .. . cilvēkiem. Ko tu domā darīt turpmāk?

Laikam tomēr biju ļoti noguris. Agrāk nekad nejutu sapīkumu, kad blakus atradās viņa.

— Nu, ja jau tevi tas neinteresē …

— Mani tas viss, protams, ļoti interesē, — viņa atteica negaidīti mīļi. — Bet ir laiks padomāt par mums. Par mūsu nākotni. Es gribu skaidrību. Tev jāizsakās noteiktāk. Tas tagad ir galvenais… Vai tu domā atstāt universitāti un iestāties kādā firmā? Mēs taču norunājām, bet tu atkal mani piemānīji.

— Enn, es tevi nepiemānīju, dārgā, saproti mani pareizi. Nevaru pamest darbu pusceļā. Tas nozīmētu, ka esmu velti zaudējis laiku. Man jāpabeidz pētījums, varbūt pat vēlreiz vajadzēs lidot uz Brazīliju.

Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu šķiršanos. Un es taču nemaz netaisījos uz Brazīliju. Bet šī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.

— 'Ak tā … — Ennas lūpas sakniebās šaurā svītriņā. — Un vai uz ilgu laiku?

— Nezinu. Uz mēnešiem diviem trim.

— Ta3 nozīmē, ka uz četriem, pieciem, sešiem… Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkāršot.

Viņa apklusa un pagriezās pret tumšo stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.

— Nu, beidzot, — viņa teica un pievērsās man, — bet, ja es tevi ļoti lūgšu, lūgšu tā, kā es to protu … manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to darīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksāšu ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?

Man izkalta rīkle.

— Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, nomierinies!

Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzošs ūdenskritums.

— Tikai «jā» vai «nē»! Un tūlīt! — viņa iekliedzās.

— Kad tas jādara? — jautāju, vārdiem spriežoties kaklā.

Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.

— Rīt.

Ka man gribējās sacīt «ja»! Bet tas nozīmētu paildzināt šīs sāpes un aizvainojumu uz visu mūžu, uz tiem tūkstošiem dienu un nakšu, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt šīs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..

— Nē, — es teicu.

Likās, ka viņa man tūlīt iesitīs.

— Iesim, — viņa sacīja un devās uz izeju. Es gāju līdzi. — Braukšu viena pati.

«No kurienes šī nolādētā mašīna?» nodomāju. «Seram Henrijam ir tikai apbružāts «roiss» …»

Sarkanā§ bremžu ugunis, kas kosmisko raķešu ātrumā aiztraucās garām, man vēl ilgi rēgojās vakara zilgmē.

… Vakara krēslā alztraucošās mašīnas ugunis redzēju arī tad, kad paņēmu rokās trauciņu ar duļķainu agaragaru un paskatījos uz to pret gaismu. Vienīgais trauciņš,; kas mani nepievīla. Trauciņš ar numuru 7-IIa. ļ

Priekšmetstikla udeņainaja loka kvēloja skaisti kristāliņi. Tikai vīrusi varēja izveidot šo sīciņo rubīnsarkano druzu! Atbīdīju mikroskopu un izberzēju acis. Tad samiedzu acis, cenzdamies atbrīvoties no sajūtas, ka] zem plakstiem ir smiltis. j

Nostiprināju mikrotomu un, ar skatienu atkal ieurbies okulārā, iztaisīju šķērsgriezumu. Uzmanīgi izņēmu priekšmetstiklu un aiznesu uz elektronmikroskopiju.

Pēc divām stundām man uz galda jau gulēja mitri fotouzņēmumi. 150 000 reižu lielais palielinājums ļāva fiksēt atsevišķas vīrusu daļiņas. Tās bija lodītes, ko veido-" ja gari, savīti pavedieni.

Tagad visa laboratorija strādāja tikai, man. Es biju karalis, īsts visu dievināts un : mīlēts patvaldnieks. No manis negaidīja ne konstitūcijas, ne bilus. Neviens neuzdrošinājās pat iepīkstēties par Lielo hartu. Mani pavalstnieki šaudījās starp rentgena aparātu un ultracentrifūgu, pūlēdamies cits citu pārspēt centībā un iztapībā. Es biju dāsns un augstsirdīgs, un neviens no maniem pavalstniekiem nepalika bez atalgojuma.

Kas gan ir Bikšu lentas ordenis, ko nēsā virs kreisās kājas ceļgala uz ordeņa tērpa baltā triko, un Pirts ordenis; ka^ gan ir svētā Andreja, Patrika vai Jeruzalemes Jāņa ordenis, Viktorijas krusts un pat sarkanās emaljas krusts «Par nopelniem», ar ko apbalvoti ne vairāk kā divdesmit četri zinātnes un mākslas titāni, — kas gan ir tas viss salīdzinājumā ar Manu Apbalvojumu!

Uz mana ordeņa diploma bija dažas ar manu pildspalvu rakstītas rindiņas:

«… Vīrusa apvalks sastāv no 60 olbaltuma vienībām, kurām ir gandrīz lodes forma; vienības veido telpā 12 grupas pa 5 vienībām katrā…» un tālāk tādā pašā garā.

Tanī pirmajā, kā dzīve bezgalīgajā un īsajā dienā vīrusu iepotēja trušiem, jūras cūciņām, baltajām pelēm, kanārijputniņiem un pērtiķiem. Tādēļ vajadzēja izbraukt ārpus pilsētas uz nelielu fermu, kur atradās šie dzīvnieki.

Vētrainā diena gāja uz beigām. Tad aizritēja vēl viena diena. Vēl divas.

Aiz loga dārdēja pērkons, debesīs plaiksnījās blāvi ceriņkrāsas zibšņi. Lietus burbuļodams un trakodams plūda pār rūtīm. Milzīgās dadžlapas drebēja zem saplūksnotām, virvēm līdzīgām resnām ūdens strūklām un verdziski kļāvās pie zemes. Bet es gandrīz nemaz neskatījos logā.

Manā priekšā rindojās apaļie lodziņi, aiz kuriem hermētiskos blokos atradās inficētie dzīvnieki. Pirmais nomira pērtiķis. Mazs makaka ar traģisku ģīmīti. Tad, lai cik dīvaini, gāja bojā kanārijputniņš. Vairāk neviens nenobeidzās. Truši, jūras cūciņas un peles jutās lieliski. Sekcija deva pārsteidzošus rezultātus. Beigto dzīvnieku sirdi, aknas, nieres, plaušas un liesu klāja sudrabota plē-? vīte. Palūdzu līdzstrādniekus paņemt šo plē-a vīti un izgatavot no tās preparātu tālākai iz-; pētīšanai. Bet bija jau vēls, un mēs nolēmā to atlikt uz rītdienu. Tagad varēja nesteigties… Pat termostatu ar lielisko trauciņu 7-II a, ko es pastāvīgi nēsāju sev līdzi, šoreiz ieslēdzu seifā.

Noslēpumainais slepkava, kas maiju tautu piespieda atstāt dzimteni, bija noķerts. Aizslēdzām fermu un braucām uz Oksfordu.

Tai pašā naktī piezvanīju uz Rio un visu pastāstīju de Moranam. Viņam gandrīz aizrāvās elpa aiz sajūsmas, un viņš apgalvoja, ka man paredzētā Nobeja medaļa esot jau izkalta. Ar pūlēm izdabūju solījumu sudraboto vīrusu kādu laiku turēt noslēpumā.

Bet pēc divām stundām fermas jumtā iespēra zibens. Ferma nodega, līdz pašiem pamatiem ar visu, kas tajā atradās. Ārkār tīgi muļķīgs gadījums. Bija aizmirsts uzstādīt zibeņnovedēju.

Steidzos uz laboratoriju. Bet nevienā Petri trauciņā, kas palicis biotronā, sudraboto kultūru neatradu. Viss bija pagalam.

Redzēju divas sarkanas uguntiņas lēni gaistam vakarīgi zilajā tālē.

Ko man atlika darīt? Vēlreiz doties uz selvu, lai meklētu vīrusu? Bet, cik man zināms, jaunas piramīdas ar neskartām kape- nem nebija atrastas. Meklēt tās pašam? Nebiju tam nemaz sagatavojies.

Tomēr nolēmu braukt uz Brazīliju … Varbūt tāpēc, ka palikt Anglijā negribēju un nevarēju.

Tālākais bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cēloņa un seku sakarība konstatējama apbrīnojami precīzi. Var pat sastādīt shēmu:

1. Mērķis — sudrabotais vīruss.

2. Kas šai nolūkā vajadzīgs — atrast neskartas kapenes.

3. Kur tās atrodamas — atstātās pilsētās.

4. Kur meklēt atstātas pilsētas — Šingū, kur tās meklēja Fosets.

5. No tā izrietošais tuvākais uzdevums —* iet Foseta pēdās.

… Aizritēja septiņi gadi, līdz es nonācu pie šā «tuvākā uzdevuma» atrisinājuma …

De Morans no manis iztaisīja Brazīlijas senās kultūras speciālistu; ar viņa palīdzību iemācījos portugāļu valodu un dažus indiāņu dialektus. Orlando Viljass Boass mani iepazīstināja ar selvu. Ortego Miranda palīdzēja sadabūt nepieciešamos līdzekļus vairāku ekspedīciju sarīkošanai. Sers Henrijs savu nelielo īpašumu novēlēja bioķīmiskas laboratorijas organizēšanai. Brazīlijas aviolīniju lidotāji nežēloja savus «dakotus», lai mani nogādātu vienā vai otrā nepieejamā selvas rajonā.

Ko tad vajadzēja darīt man?

Devos pa pulkveža Persija Harisona Foseta pēdām.

Lai arī kādu galu ņēmis šis Šingū zaļajā klusumā pazudušais cilvēks, viņš nodzīvojfs lielisku mūžu.

«No divdesmit četriem laulības dzīves gadiem,» rakstīja Fosets, «tikai desmit gadus mēs ar sievu pavadījām kopā. Nemaz nerunājot par četriem karā aizvadītajiem gadiem, desmit gadus es nodzīvoju mežos, taču ne reizes nedzirdēju sievu sūdzamies.»

Viņš prata izvēlēties grūtus, bet interesantus ceļus, un es viņam sekoju.

Vispirms izpētīju Foseta ceļojumu pēc dokumentiem. Savā starpā bieži vien maz saistīto un gandrīz vienmēr pretrunīgo faktu, domu un ideju jūklis mani nedaudz mulsināja. Sapratu, ka patiesība jāmeklē tur, kur tā pazaudēta. Aizbraucu uz Amazones baseinu un vairākus gadus pētīju vietas, kur ceļojis Fosets. Trīsreiz nogāju līdz Kujabai, divreiz tiku līdz Bakiri, bet pirmo reizi jutos tā, ka nevarēju ne domāt par ceļa turpināšanu. Man vajadzēja septiņus gadus, lai no kabineta zinātnieka pārvērstos par ceļotāju.