Ragana un lietus

Es paliku gluži viena. Es nejutu ne skumjas, ne sāpes. Vienīgi — neizmērojamas ilgas un neizsakāmas gaidas. Ko es vairs varēju gaidīt, pēc kā ilgoties, kādas vēl cerības lolot — es taujāju pati sev. Es neva­rēju nomierināties. Es nespēju rast sev vietu. Ne brītiņu nevarēju no­sēdēt. Augu nakti staigāju gar kapa durvīm uz priekšu un atpakaļ… Tikai pret rītu, kad uzkrita rasa, es piesēdos un mazliet aizsnaudos. Bet pat sapnis bija pārpilns ar neizmērojamām ilgām, neizsakāmām gaidām un bezgalīgām cerībām…

Visu dienu nonīku vienā vietā, vēroju, kā mana ēna virzās pa apli. Bija ļoti karsts. Tiklīdz pievēru acis, uzradās šaušalīgās aizgājušās dienas ainas. Es atkal redzēju, ka šausta Jēzu — viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piecpadsmit sešpadsmit septiņpadsmit astoņ­padsmit deviņpadsmit divdesmit divdesmit viena divdesmit divas div­

desmit trīs divdesmit četras divdesmit piecas divdesmit sešas divdes­mit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdes­mit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīsdesmit septiņas trīsdesmit astoņas trīsdes­mit deviņas rīkstes…

Līdz pusei izģērbies karavīrs. Ķermenis — kā zvēram. Apaudzis ar melnu spalvu.

Nagla kreisajā plaukstā. Vaids.

Nagla labajā plaukstā. Kunksts.

Nagla pēdās. Kliedziens.

Kā tādus satrakotus zvērus es mēģināju aizdzīt šos mokošos re­dzējumus zem aizvērtajiem plakstiem, tomēr tie nāca atpakaļ atkal un atkal, un atkal. Viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piec­padsmit sešpadsmit septiņpadsmit astoņpadsmit deviņpadsmit div­desmit divdesmit viena divdesmit divas divdesmit trīs divdesmit čet­ras divdesmit piecas divdesmit sešas divdesmit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdesmit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīs­desmit septiņas trīsdesmit astoņas trīsdesmit deviņas rīkstes…

Līdz pusei izģērbies karavīrs. Ķermenis — kā zvēram. Apaudzis ar melnu spalvu.

Nagla kreisajā plaukstā. Vaids.

Nagla labajā plaukstā. Kunksts.

Nagla pēdās. Kliedziens.

Pēc tam kā priekškars nolaidās ilgas. Cerību pilna gaidīšana. Vis­apkārt man pletās bezgalīga neziņa. Manu acu priekšā — absolūts tukšums. Man nebija nekādas izvēles. Es tikai ilgojos. Tikai gaidīju. Reizi no reizes es domāju: vai es vēl joprojām esmu cilvēks? Vai ga­rāmgājēji varētu mani ieraudzīt? Bet varbūt jau esmu kļuvusi caurspī­dīga? Absolūts nekas?!

Un atkal — šaustīšana ar rīkstēm. Krusta Ceļš. Krustā sišana. Noņemšana no krusta. Kāds aizsviež prom ērkšķu kroni. Nokarājas

nedzīva roka, no kuras Nikodēms ir izvilcis naglu. Marija uz asinīm un sviedriem slacītās zemes izklāj baltu drēbi…

Pievakarē atnāca Jēzus māte. Viņa atnesa ūdens krūzi un maizes klaipiņu. Nezin kāpēc atausa atmiņā, ka Galilejā viņa bija mēģinājusi cauri pūlim izlauzties pie sava Dēla. Tolaik viņas mati vēl bija melni un vizēja saulē. Kāds Jēzum teica:

— Redzi, tava māte!

Bet Viņš tikai paraustīja plecus un, uz viņu pat nepagriezdamies, teica:

— Jo kas mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.

— Tu varētu paēst, — Marija teica un apsēdās man līdzās.

Tā mēs nosēdējām ilgi. Sakļāvušās un klusēdamas. Čirpstināja cikādes. Rietēja saule. Beidzot Jēzus māte ierunājās:

— Jūdass ir pakāries.

— Ak tā? — es vien kūtri bildu, jo ar kādiem gan citiem vārdiem es būtu varējusi uzņemt šo ziņu?

— Man šķietas, ka Jēzum būtu bijis sāpīgi uzņemt šo ziņu. Sāpī­gāk par pašu Jūdasa nodevību. Daudz sāpīgāk. Man prāts neņem pre­tim, kāpēc gan Jūdass bija kritis tādā melnā izmisumā… Viņš ir pada­rījis galu. Viņam taču bija tikai trīsdesmit septiņi gadi. Kamdēļ viņš nav noticējis Dieva bezgalīgajai piedošanai? Jēzus daudz reižu par to ir stāstījis. Tu taču atceries?

— Jā! Kurš cits, ja ne es, to varētu atcerēties? Viņš mēdza teikt, ka mēs visi esam Debesu Tēva bērni. Ka Dievs ļauj savai saulei uzaust kā priekš labajiem, tā priekš sliktajiem. Viņš sūta lietu kā pār taisnajiem, tā pār netaisnajiem. Jēzus allaž atgādināja, ka grēciniekam vajag pie­dot grēkus nevis septiņas, bet septiņdesmit septiņas reizes…

— Nu jā. Bet, kā liekas, Jūdass mana Dēla vārdus nav ne dzirdē­jis. Vai gan viss, ko Jēzus ir runājis, ir bijusi vien pērļu bēršana cūkām priekšā? Varbūt visus Viņa vārdus ir aiznesis vējš?…

Es nezināju, ko lai viņai atbildu. Marija piecēlās, noskūpstīja mani uz pieres un aizgāja prom.

Es atkal paliku viena. Es paņēmu Marijas atnesto maizi. Ēst man negribējās. Tad to sadrupināju un pabēru putniem. Tikai kāri izdzēru ūdeni.

Satumsa. Es skatījos, kā debesis cita pēc citas iedegas zvaigznes. Piepeši man uzgūlās kāds neizsakāms smagums — kā pašnāvnieka velis, kas nevar rast sev mieru. Es kāroju pēc nāves! Vai lai pakaros, kā to ir izdarījis Jūdass?! Vai lai nomirstu badā, dienām no vietas ne­pieskaroties ne maizei, ne ūdenim? Bet varbūt lai pārgriežu kaklu vai rokas dzīslas, lai līdz ar karstajām asinīm visa mana dzīvība izplūst līdz pēdējam pilienam.

Neviena asa priekšmeta man nebija. Bet es zināju kādu citu pa­ņēmienu. Vispirms mazliet virs elkoņa ir jānosien roka. To es varētu izdarīt, noplēsusi apģērba strēmeli. Pēc tam ilgi jāžņaudza dūres. Itin kā cīnoties ar krūtīs verdošu niknumu, ko citādi nekā nevar pārmākt. Dzīslas pietūks un izspiedīsies uz āru kā zilas sliekas pēc lietus. Tad tās ir jāpārkož. Mani zobi ir asi. Un jāgaida nāve.

Kad es vēl biju pavisam maziņa, Magdalas tirgus placī redzēju kādu sievieti. Viņa kurnēja koka būrī un neizrādīja nekādas dzīvības zīmes pat tad, kad cilvēki spļāva uz viņu, apmētāja ar sapuvušām olām, sašķīdušiem augļiem un akmeņiem. Viņa bija nokāvusi trīs sa­vus bērnus. Sievieti gaidīja nāvessods, bet pirms tam ceļš apkārt visai Galilejai, lai tirgos cilvēki varētu paskatīties uz viņu kā uz elles briesmekli. Taču Magdalā viņa pati sev laupīja dzīvību. Naktī. Kad sargi bija aizmiguši. Viens, kurš bija gulējis tuvāk pie būra, no rīta atmodās siltā, kūpošā paltī. Tās bija viņas asinis…

Arī pašlaik ir dziļa nakts. Ja jau kāds atnāks, tad tikai nākamās dienas vakarpusē. Laika man bija papilnam. Jā, vienīgi tā man netrūka. Bezgalīga, bezjēdzīga un velta laika. Tukšas dienas un vēl tukšākas nak­tis. Ko es vairs varēju pasaulē iesākt ar šo neizmērojamo laiku bez Jēzus?

Ciešas apņemšanās pārņemta, es piecēlos. Es taču nedrīkstēju ar savām grēcīgajām asinīm slacināt zemi līdzās Jēzus kapam?! Kā meža zvērs es gribēju savai nāvei uzmeklēt nomaļu, pamestu alu. Neizsa­kāma viegluma pārņemta, es gāju cauri tumsai.

Tuvumā bija liels dārzs. Es staigāju, meklēdama vietu, kur varētu izdarīt to, ko biju cieši izlēmusi. Nemaz nepamanīju, ka sākusi svīst gaisma. Putni iedziedājās. Es apsēdos rasotajā zālē un sāku raudāt. Mans smagums bija tik liels, ka tā nospiesta es iesnaudos.

Kad pamodos, bija jau liela diena. Pavasara krāsas likās neizsa­kāmi spilgtas, tās taisni vai griezās acis. Šaušalīgos nakts sapņus kāds gluži kā būtu noņēmis ar vieglu, brīnumainu roku.

— Mūžīgu dusu tev, nelaimīgais Jūdas! — es skaļi sacīju.

Es staigāju pa dārzu. Es skurbu aiz bezgalīgajām ilgām. Neizmē­rojamām gaidām. Čivināja putni, saulē uz akmens sildījās ķirzakas, sulīgo zāli plūkāja jēriņš un ēzelēns. Piepeši mani pārņēma neaptve­rama labestība, nometos ceļos un sāku lūgties:

— Kungs, kāds milzums Tavu radībiņu! Tās Tu esi gudri radījis, ar tām ir pilna zeme! Atsūti savu garu, lai mostas dzīvība un atjauno zemes vaigu!

Bet pēc līksmās labestības atvēlās arī vissūrākās nožēlas vilnis. Viss, lai arī uz ko es skatījos, man liecināja tikai par vienu:

“Jēzus nekad vairs neredzēs ne baltās lilijas, ne zālēs pazibējušo glodeni, ne dziedošās sarkanrīklītes, ne uzplaukušo ābeli…”

Es sāku raudāt.

— Sieviete, ko tu raudi? — pēkšņi pavisam blakus kāds jautāja.

Man iešāvās prātā, ka tas ir dārznieks. Es aizklāju seju ar rokām

un iešņukstējos vēl žēlāk. Es negribēju ne ar vienu runāt. Un negri­bēju neko redzēt. Lai arī viņš liek mani mierā…

— Ko tu raudi, Marija? — viņš atkārtoja.

Tā bija Jēzus balss! Es nevarēju kļūdīties. Tā bija Jēzus balss! Es neuzdrošinājos pagriezties atpakaļ. Tā bija Jēzus balss! Ar acs kaktiņu palūkojos pāri plecam.

Baltās drānās ietinies, Jēzus stāvēja dažus soļus atstatu un smaidīja.

— Rabij! — es iekliedzos un, uz ceļgaliem rāpodama, metos pie Viņa.

Manu miesu pārņēma karstums, itin kā es būtu iemesta ugunī. Bet dvēselē es neizjutu ne visniecīgākā izbrīna.

— Rabij…

— Marij, — izstiepdams rokas, Jēzus teica, — nepieskaries man un neaizturi mani! Labāk ej un pastāsti visiem, ko tu esi redzējusi. Lai pēc manis nesēro un neraud.

— Jēzu, Jēzu, ko lai es tagad daru?! Neatstāj mani! Ņem ari mani sev līdzi!

Grīļodamās es piecēlos. Es gribēju pieiet Jēzum tuvāk, bet neiz­protams spēks mani turēja ciet.

— Marija, neaizturi mani! Es vēl neesmu uzgājis pie Tēva. Ej pie maniem brāļiem un māsām! Pasaki viņiem: “Es dodos pie sava Tēva un jūsu Tēva, pie sava Dieva un jūsu Dieva!”

Jēzus baltās drānas mirdzēja simtiem reižu spožāk nekā saule un mani žilbināt žilbināja. Es piemiedzu acis. Šis neizsakāmās gaismas dēļ es vairs nespēju saskatīt pat Jēzus vaigu. Jā, kā tas gadās, ja skatās uz svelmaino dienas vidus sauli, man uz mirkli acis satumsa. Kad atkal varēju redzēt, Jēzus vairs nebija.

Knapi atgūdama elpu, es skrēju pie kapa. Akmens bija novelts nost. Kaps — tukšs. Zemē mētājās nosviestais līķauts.

Es skrēju visiem nest Labo Vēsti. Es lidoju, itin kā pie manām kājām kāds būtu pielicis spārnus. Jēzus bija visur. Ikvienā manis sa­tiktā vīrieti un sievietē. Veci un zīdaini. Gaisā, zemē un debesis. Pie­peši, saulei spīdot, sāka līt silts lietus. Jēzus bija ikkatrā dzīvību nesošā pilienā. Man gribējās kliegt un kliegt:

“Rabij, Rabij, cik skaista ir mūsu Kunga pasaule!!!”

Pret vakaru mani atkal pārņēma skumjas un vientulība. Tumsa. Smidzināja lietus. Tālumā vaukšķēja suņi.

Un es aizgāju tuksnesi.

— UN F.S AIZGĀJU TUKSNESĪ — tikai tā es varu raksturot izjū­tas, kādas mani pārņēma šorīt… — Vika teica un rūgti pasmaidīja.

— Varbūt tu zini, kāpēc tevi pārņēma šādas izjūtas? — Norma bija nodarbināta ar Vikas atnesto dzelteno rožu salikšanu vāzē.

— Laikam jau tāpēc, ka atkal sapnī redzēju tos pašus murgus…

— Kādus?

— Ar daudz, daudz asinīm. Pagājušo reizi es stāstīju.

— Vai šo sapni tu varētu kaut kā interpretēt? — Norma jautāja, ākstīgi smaržodama rozes.

Šorīt psihoanalītiķe Vikai likās patiesi pretīga.

— Jā! Es varētu. Man šķiet, ka šis sapnis nozīmē beigas. Vecās jū­tas izplūst no manis gluži kā asinis. Līdz pēdējam pilienam. Kad pirmo reizi redzēju sapņos šos asiņainos plūdus — beidzās mans sa­kars ar Go. Otro reizi — ar Paulu. Sakars, nevis mīlestība. Tamdēļ asiņu bija sevišķi daudz.

— Tas nozīmē, ka mūsu abu darbs nav palaists vējā? Neesam velti nocīnījušās trīs mēnešus, vai ne? — Norma iedūdojās, uzplīkšķi­nādama Vikai pa plecu.

— Nē! Velti neesam. Es esmu aizmirsusi Paulu. Lai gan pēdējās naktis un dienas bija visnotaļ smagas…

— Kāpēc?

— Visnotaļ smagas. — Vika atkāpās no Normas, no kuras sistin sitās degunā sviedru smaka, un apsēdās. — Visas šīs atmiņas…. Es pat neticēju, ka viens cilvēks par otru tik daudz var sakrāt. Es jutos, itin kā man būtu nodīrāta āda un visa miesa noasiņotu atmiņām. Es ne­protu izteikt. Katrs manas dzīves mirklis uzsprāga un izbārstījās at­miņu suķēs. Tūkstošu tūkstošās suķu. Lai arī ko es darīju, viss ņirbi­nājās neskaitāmās atmiņās. Vai naktī, piepeši atmodusies, es griezos uz otriem sāniem, vai mazgājos, vai dzēru rīta kafiju, vai kāpu lejā pa kāpnēm, vai izņēmu no pasta kastītes avīzes, vai gāju pa ielu… It visur es redzēju viņa seju, acis un rokas, dzirdēju viņa balsi… Nemaz jau nerunājot par smaržām! Es domāju, ka zaudēšu prātu. Ne mirkļa aiz­miršanās. Ne guļot, ne lasot, ne klīstot pa pilsētu, kas man allaž tik ļoti ir paticis. Nekādas atvieglotības. Atmiņas, atmiņas, atmiņas. Un — beigu beigās — šis sapnis! Tagad es jau patiešām zinu, ka visam ir beigas. Patiešām — visam ir beigas! — Vika sapurināja galvu, aizgainīdama kaut ko lielu un neredzamu, tomēr uzbāzīgu.

— Vai tev neienāca prātā, ka tu varētu sadūšoties vēl vienam so­lim? — Norma noslēpumaini izvaibstījās.

— Kādam?

— Šķirties no Go.

— Varbūt. Patiešām nezinu. Daudzas reizes jau esmu par to do­mājusi. Kad Pauls mani pameta, es jutu, ka šī ir vislabākā izdevība šķirties ari no Go. Viņš gandrīz nemaz vairs nenāca ārā no slimnīcas. Jo bieži viņš mani nemaz nepazina. Un, ja ari pazina, tad dusmojās tā, itin kā es būtu viņa nelaimes galvenā vaininiece. Bet, jo vairāk es domāju par šķiršanos, jo kļuva skaidrāks, ka no Go es nekur vairs nevarēšu aizbēgt. Jo tieši viņš ir mana patiesā atmaksa. Citiem vār­diem — sods. Mujķigi jautāt — kāpēc un par ko. Sods, un tas ir viss. Kāds ir gudri sacījis, ka pēc nāves nebūšot nekādas elles. Nekādas Pastarās tiesas. Pastarā tiesa norisinās šeit pat un tagad. Un elle ir tikai šaizemē. Esmu notiesāta diezgan bargi…

— Es ceru, ka mūsu abu darbs ir beidzot tev palīdzējis noskaidrot vainas, atmaksas un soda kategoriju. Varbūt tagad tu uz visu skatīsies mazliet skaidrākām acīm?

— Jā! — Vika noņurdēja un saminstinājās kā nepacietīga skol­niece. — Protams, ka jā.

— Tu biji brīnišķīga paciente! — Norma teica, pieliecās un no­skūpstīja Viku uz pieres. — Tagad tu esi brīvs cilvēks. Vai jūti?

— Jā! Es jūtu. — Vika zobgalīgi skatījās zilajās, ūdeņainajās un bērnišķīgi naivajās Normas acīs. — Pavisam brīvs cilvēks. Tagad es varu iet?

— Tu neesi no pašām pateicīgākajām! — Norma greizi nosmī­nēja. — Parasti pacienti nevēlas atsaukt atmiņā visas savas nelaimes. Viņi skatās uz mums ne tikai kā uz sava izmisuma lieciniekiem, bet ari kā uz daļu no savām sāpēm. Itin kā viņu skumīgajās grēksūdzēs būtu bijis kaut kas apkaunojošs, ko mēs ietiepīgi atgādinām…

— Nē! Neko tamlīdzīgu es nejūtu. Tikai pateicību, kuru pat ne­protu izteikt.

Vika uzmanīgi svabināja vaļā pirkstus no siltajām un stiprajām Normas rokām.

— Es ievēroju, ka tev ļoti nepatīk mani pieskārieni. Tu esi pietie­kami prātīga un nedomā taču, ka es esmu kā Gerda? Mūsu darbā ir vajadzīgs ne tikai emocionālais kontakts, bet arī fiziskais.

— Es saprotu. Esmu ļoti jūtīga pret pieskārieniem. Man apkārt ir šāda tāda telpa, un es jūtos neomulīgi, ja kāds to pārkāpj. Nekādā ga­dījumā es to nemērķēju uz jums, Norma! Patiešām ne. Jūs man ārkār­tīgi palīdzējāt. Es ļoti vēlētos sastapties ar jums pie kafijas tases vai vīna glāzes. Patērzēt, bet tagad jau par gluži citiem tematiem…

— Tas būtu patiešām jauki…

— Jā, katrā ziņā… Šodien tikai man ir viena svarīga satikšanās. Es mazliet steidzos.

Vika jau mīņājās pie durvīm, ar acīm lūgšus lūgdama Normai atļauju aiziet.

Norma ostīja Vikas uzdāvinātās smaržas. Viņa ar tām paslapināja aiz ausīm.

— Brīnišķīgas! Man patīk “Priscilla Preslija”. Vai tu varbūt jau esi iekritusi jaunā romānā?

— Gandrīz… — Vika pavēra durvis. — Rītu es jums piezvanīšu. Patiešām! Paldies! Ardievu!

Vika skaļi aizcirta durvis. Kaut gan tas varēja būt arī caurvējš. Viņa dziļi ievilka elpu un svilpodama izgāja uz ielas. Bija karsts, sutīgs un putekļains vakars. Tuksnesis. Tālumā rībēja pērkons. Vika pa­skatījās uz visām pusēm, itin kā viņa būtu nokļuvusi pavisam svešā pilsētā.

Reiba galva. Nogājusi dažus soļus, viņa atspiedās pret putekļaino koku. Pēkšņi atskanēja švīksti, kaut kas stāvus noslīdēja Vikai pār seju un nokrita pie kājām. Tas bija putns. Maziņš un balts. Vika pietupās un pacēla trīsošu albinosa papagailīti. Putniņš čiepstēja, iepleta spārnus un bailīgi saspirinājās, bet Vika viņu saspieda rokās. Uzmanīgi viņa iebāza pārbiedēto, čiepstošo un kustīgo putnu sarkanā rokassomā.

Viņa devās pie taksofona. Viņa uzgrieza numuru, bet monētu neiemeta. Atsaucās vīrieša balss, un automāts tūdaļ atslēdzās. Vika pietupās būdiņas kaktā. Viņa piesardzīgi atvēra somiņu. Putns blenza

uz viņu ar apaļu sarkanu aci. Ar vienu roku pieturēdama papagaili, ar otru viņa meklēja monētu. Atrada. Viņa atkal uzgrieza numuru. Atsau­cās tā pati balss. Ar krampjainu kustību viņa uzkāra klausuli. Pakodījusi lūpas, viņa piezvanīja trešo reizi. Viņai trīcēja rokas.

— Sveiks, te es! — viņa iečukstējās, aiz satraukuma tik tikko spē­dama izdabūt pār lūpām vārdus.

— Tā jau es domāju. Tu vienmēr zvani kā tāds slepenais aģents. Nekad tu nesāc runāt, kad es paceļu klausuli pirmo reizi… — vīrietis iesmējās.

— Tāpēc ka man ir bail no tevis. Katru reizi taču neizdodas pār­varēt satraukumu.

Sieviete gaidīja, ko teiks vīrietis, bet viņš klusēja.

— Es gribētu tevi satikt.

Vīrietis klusēja.

— Ļoti lūdzu! Kaut uz pāris minūtēm.

Vīrietis klusēja.

— Es ļoti lūdzu… Tu mani dzirdi?

— Dzirdu.

— Ļoti lūdzu! Es apsolos būt laba un prātīga. Tikai uz dažām minūtēm. Es Ļoti lūdzu!

Viņa pietupās būdiņas kaktā un aizklāja seju ar roku.

— Labi! Es tev kādudien piezvanīšu.

— Nē! Tagad! Tagad… Es tevi ļoti lūdzu! Man nav laika gaidīt. Ne spēka… Es gribu visu izbeigt tūdaļ. Tu saproti?!

Vīrietis klusēja.

— Tu mani dzirdi?

-Jā.

— Ko tu tagad dari?

— Skatos tālrādi.

— Kaut ko interesantu?

— CNN ziņas.

— Es tevi lūdzu — satiksimies šovakar.

— Tu atkal esi sagudrojusi kādu muļķību…

— Nē! Es zvēru — nav nekādu muļķību. Nupat es iznācu no psihoanalītiķes. Es tev stāstīju par viņu, tu atceries? Visam beigas. Tu saproti?

— Jā! Visam ir beigas. Kāpēc tad tu vēl gribi satikties?

— Es lūdzu tevi! Pēdējo reizi.

Vīrietis klusēja.

— Kāpēc tu klusē?

Viņa gribēja uzsmēķēt, bet atcerējās, ka nav cigarešu.

— Es skatos tālrādi.

— Nu, uzklausi mani! Es gribu ar tevi satikties. Pēdējo reizi. Es lūgšus lūdzu! Es krītu ceļos un lūdzu!

Viņa patiešām nometās ceļos.

— Pēc pusstundas es tev piezvanīšu. Pa šo laiku apdomā, vai ir vērts.

— Es runāju no ielas automāta.

— Tad pusstundu pastaigājies. Vai arī ej mājās…

— Nē! Pusstundu es neizturēšu.

Vīrietis klusēja.

— Tu vēl skaties tālrādi?

-Jā.

— Es tevi traucēju?

-Jā.

Rokassomā iečirkstējās papagailis.

— Paklau! Man ir viena tāda maza, burvīga un mīļa lietiņa. Es no­teikti gribu tev to uzdāvināt.

— Mūždien tu izgudro sazin kādus scenārijus. Tie nekur neder, Vika!

— Es lūdzu tevi pēdējo reizi. Pēdējo reizi! Ļauj man ieiet pie tevis. Uz piecām minūtēm.

Vīrietis klusēja. Viņš pastiprināja tālrāža skaņu.

— Tu vēl dzirdi mani?

— Dzirdu.

— Lūdzu, ielaid…

— Labi, jā! Nāc! Tikai tas ir pavisam veltīgs solis. Tu pati teici, ka visam ir beigas.

— Jā! Visam ir beigas. Es eju. Būšu pēc pusstundas. Paldies tev, Paul!

Vika steidzās teciņiem. Viņai lija sviedri. Pukstēja deniņos. Raus­tījās labās acs plakstiņš. Neprātīgi dauzījās sirds. Trūka gaisa. Sāpēja vēderā. Dūrēji graizīja visu vēderu. Viņa mēģināja palīdzēt sev pati, iz­tēlodamās, ka tā jūtas cilvēks, kuru ved uz ešafotu. Ragana, kura, pūļa apspļaudīta, ēzeļa mugurā jāj uz nāves sprieduma izpildi. Ragana…

Nonākusi pie Paula nama, viņa aiz bailēm vai ģība. Kāpdama pa kāpnēm, viņa pavisam zaudēja spēkus. Kāpnēs nebija gaismas.

Paula dzīvokļa durvis bija pusviru. Pa tām zilajā tumsā krita šaura dzeltenas gaismas svītriņa. Vika bažīgi ieslīdēja iekšā. Tālrādis dārdi­nāja ziņojumus par kārtējo incidentu Dienvidāfrikā.

— Te es… — viņa ļoti klusi nočukstēja.

Bet neviens viņu nenāca sagaidīt.

— Te es! — viņa sacīja skaļāk un visbeidzot iesaucās: — Paul, te es!

Vika izvilka no rokassomas bailīgi sarāvušos papagailīti. Viņa

stāvēja gaiteni, juzdama, ka drebuļi kāpj pa kājām un lēnām izlodā pa visu miesu. Viņa atbalstījās pret sienu. Beidzot parādījās Pauls.

— Sveika vesela! — viņš teica, itin kā nekas nebūtu noticis.

Sieviete sniedza viņam putniņu.

— Tev nesen bija dzimšanas diena. Es ari gribu tevi apsveikt.

— Paldies, bet kur es šo nelaimīgo putnu likšu, — Pauls sausi teica, ņemdams papagaili viņai no rokām.

— Nopirksi būrīti!

Papagailis paspruka un kā negudrs sāka lidot un sist spārnus tik skaļi, itin kā būtu pats lielākais putns. Vika nezin kāpēc aizsedza galvu ar rokām. Bet vīrietis vienaldzīgi skatījās, kā, atsizdamās te pret gries­tiem, te pret sienām, svaidās pārbiedētā radība.

— Nabadziņš! — vīrietis sacīja, un tad papagailis iečirkstējies uz­metās viņam uz pleca.

— Tas arī ir viss. Ardievu!

— Nu, nāc iekšā! Nosmēķēsi cigareti.

— Nē!

— Nāc, nāc iekšā!…

Saraudamās, itin kā Pauls, kas nāca viņai aiz muguras, vicinātu pātagu, Vika ieslīdēja istabā. Viņa parakņājās somiņā un atcerējās, ka cigarešu viņai nav.

— Man nav ko smēķēt!

— Es varu tevi uzcienāt.

Pauls pavilka rakstāmgalda atvilktni.

— Kā — tu esi sācis smēķēt?

— Nē! Reizēm atnāk cilvēki, kuri gluži vienkārši nav spējīgi izklās­tīt savu problēmu bez smēķa. Gadās, ka viņi aizmirst paņemt līdzi ciga­retes. Tādiem kā tu man vienmēr stāv nopirktas.

Viņš sniedza Vikai puķainu “Eve” paciņu.

— Tu viņiem, ticamāk — viņam pērc brīnišķīgas cigaretes, — Vika dzēlīgi teica, aplūkodama garo, balto cigareti ar ziediem izrakstītu filtru. — Šie cilvēki ar problēmām droši vien ir — tikai sievietes? Bet varbūt — viena sieviete?

— Gadās arī sievietes. Šīs atstāja viena no viņām. Es zinu, ka tev patīk luksusa lietas. Bet vari smirdināt ari “Kosmosu” vai “Klaipēdu”. Ari tādas ir…

Papagailis čirkstēdams lidoja pa istabu. Vika aizsmēķēja cigareti. Pauls izvilka krēslu, kas atradās viņpus galda. Viņš apsēdās, pārmetis kāju pār kāju. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. Vika paskatījās vis­apkārt. Vairāk nekas nebija, uz kā apsēsties, un viņa piemetās uz cie­tās, askētiskās priestera gultas pašas maliņas. TV ekrānā viens otram draudēja divi ar revolveriem bruņoti vīrieši. Poļu tulks knapi paguva tikt līdzi viņu amerikāniskajai ātrrunai. Papagailis plivinājās pa istabu, saceldams vieglu vēsmiņu.

— Kur lai es nokratu pelnus?

— Lūdzu!

Pauls piecēlās, paņēma no galda koka pelnutrauku un nolika zemē viņai pie kājām. Viņš atkal apsēdās tajā pašā pozā un sāka ner­vozi šūpot kāju. Laiciņu viņš koncentrēti skatījās uz ekrānu, itin kā no divu kovboju villošanās būtu atkarīgs cilvēces liktenis. Papagailis

piemetās uz plaukta pie pašiem griestiem un, komiski pašķiebis galvu, blenza lejup.

— Varbūt tu vari izslēgt tālrādi?

— Lūdzu!

Pauls izslēdza tālrādi un atkal apsēdās, sakrustojis rokas uz krū­tīm, nervozi šūpodams kreiso kāju. Papagailis iečirkstējās, nospurdza lejā un atkal notupās viņam uz pleca.

— Redzi nu, viņš tevi ir iemīlējis.

— Šā vai tā es pat nevaru iedomāties, ko ar to man vajadzēs da­rīt…

— Nekādas regulas priesterim neaizliedz turēt putnu. Tu tikai iedomājies, gan Asīzes Francisks, gan Oskars Milošs…

Sieviete spēji apklusa un raudulīgi pasmaidīja. Vīrietis skatījās uz sievieti uzmanīgi, bet bez jebkādām emocijām — kā uz priekšmetu. Vika ievēroja, ka Paulam zem acīm uzradušies tumši maisiņi, bet seja novecojusi un izvājējusi.

— Es tev neko nevaru palīdzēt, Vika…

— Es saprotu.

— Un es turpmāk nevaru būt par tavu biktstēvu, tavu visslēptāko fantāziju liecinieku un līdzdalībnieku. Šim nolūkam noder dienasgrā­matas…

— Manī bija iemīlējies tāds cilvēks, kurš allaž bāza man priekšā savas dienasgrāmatas. Un es lasīju…

— Tev patika?

— Nē! Tas bija pats briesmīgākais spīdzināšanas paņēmiens.

— Redzi nu…

— Bet tu esi priesteris, tāpēc nevari atteikties no manām grēksū­dzēm.

— Nevaru gan. Tomēr pastāv kāds gluži parasts cilvēcības līme­nis. Mēs varam sarunāt… Tu mani apzināti moki.

-Nē!

— Vika, es saprotu, ko tu gribi panākt. Stāstīdama grēksūdzē par pašiem intīmākajiem savas dzīves notikumiem, tu ceri izraisīt manī

greizsirdību. Tu gribi pierādīt, cik stipri tevi iekāro citi vīrieši. To es zinu. Tu par katru cenu pūlies pierādīt, cik daudz es esmu zaudējis, tevi atstumdams. Bet man tas nav jāpierāda. Tu esi prātīga sieviete, mana galva patiesi neņem pretī, kā tu vari darīt šādas muļķības.

Vikai gar acīm sāka peldēt lieli plankumi ar spīdošām, gluži kā neona maliņām.

— Tu esi vienīgais cilvēks, kuram es ticu un uzticos. Tāpēc uz grēksūdzi es varu iet vienīgi pie tevis.

— Tu taču ej uz grēksūdzi pie priestera. Nevis pie cilvēka. Tu ej pie starpnieka starp tevi un Dievu. Priestera personībai un viņa cilvē­ciskajām īpašībām nav nekāda iespaida ne uz tavas grēksūdzes, ne pie­došanas kvalitāti.

-— Ai, gluži kā katķisma stundā! — Vika nopūtās, pieliecās un nodzēsa cigareti. — Ja tas būtu tā, tu pat neievērotu, ka tā esmu es, kas čukst tev grēksūdzi. Tev vajadzētu būt pavisam mazsvarīgi, vai tā esmu es vai kāda cita sieviete…

— Jā, tam vajadzētu būt pavisam mazsvarīgi.

Kādu laiku viņi klusuciešot skatījās viens uz otru. Vika redzēja Paula seju, ko ieskāva trīsuļojoši un starojoši plankumi. Viņai uznāca nepārvarams vājums. Sieviete novērsās no vīrieša un iečukstējās:

— Kāpēc tu man nepavisam netici? Tu domā, ka es visu meloju? Ka daru tīšām? Ka spēlējos ar tevi? Neizdevušies scenāriji, kā tu pazi­ņoji pa tālruni… Šīs grēksūdzes ir palikušas vienīgā saikne, kas mūs sasaista ar šo pasauli.

— Kā tev ir ar nāvējošo slimību, par kuru stāstīji pavasarī? — Pauls ironiski pasmīnēja.

— Toreiz es nemeloju. Vai patiešām tev ir vajadzīga precīza dia­gnoze? Vēzis… Leikēmija… AIDS… Dzīve bez tevis ir šī visīstākā nā­vīgā slimība. Es nemeloju, teikdama, ka gribu no tevis bērnu un ka vienīgi tas varētu glābt mani no nāves.

— Tu zini — tas nav iespējams.

— Paul, nav nekā tāda, kas nebūtu iespējams. Bet lai nu paliek… Man ļoti, ļoti sāp, ka tu man netici.

— Neticu — tas nav visai atbilstošs vārds. Es nezinu, kā lai rak­sturoju jūtas, kādas manī izraisa tavi nepārdomātie izlēcieni. Tajos itin nemaz nav patiesības. Varbūt tu pat pati nezini, ka sev melo. Sev, ne tikai man vienam. Tavās jūtās ir savāds neīstums.

— Nē nē nē, Paul, nē… — sieviete purināja galvu, un tā viņai reiba arvien stiprāk. — Ko tu runā — nemaz nav patiesības… Mīles­tība pret tevi ir bijusi vienīgā patiesība manā mūžā! Tajā baismīgajā trīspadsmitā janvāra naktī…

— Dieva dēļ, nejauc klāt tādas lietas!

Pauls ar roku aizsedza cietēja seju.

— Ļauj man izstāstīt! Tu biji Parlamenta iekšpusē un brīvprātī­gajiem sniedzi pēdējo svaidījumu, bet es — ārpusē… Šajā baismīgajā naktī, kad pusaudži no tuvāko namu jumtiem nepārtraukti kliedza: “Tanki, tanki, tanki!!!” — bet mēs, stāvēdami apakšā, lūdzām Dievu… Šajā naktī mēs visi skatījāmies nāvei acīs… Tikai, skatoties nāvei acīs, cilvēks var palūkoties atpakaļ un vienā mirklī pārskatīt visu savu mūžu… Līdz ar tādiem sīkumiem, kas likās pilnīgi izdzēsti no atmiņas vai tajā pat neaizķērušies. Šajā naktī es sapratu, ka manā dzīvē ir bijis tikai viens svarīgs notikums — mīlestība pret tevi. Nekā nozīmīga tajā vairāk nav bijis. Un vairs nebūs! Tamdēļ es bez jebkādām šauša­lām domāju par nāvi un klausījos visapkārt braukājošo tanku dār­doņu. Visi nesaskaitāmie manas dzīves sīkumi pamazām izgaisa. Pa­lika vienīgi milzīga, balta, tīra un salta telpa. Bet pašā šīs telpas vidū mirdzēja mīlestība pret tevi. Tā bija nesalīdzināmi stiprāka par nāves bailēm. Un tagad, augustā, pirmajā Maskavas puča naktī, kad nāve atkal atradās pavisam tuvu, jo ar savu žurnālistes apliecību atrados Parlamenta iekšpusē, es izjutu to pašu. Atkal es nācu pie pārliecības, ka manā mūžā ir bijis tikai viens — mīlestība pret tevi. Vai tu zini, ka esi pametis mani tieši pirms gada? Šodien ir otrais augusts. Toreiz arī bija necilvēciska sutoņa un karstums. Kā tuksnesī. Un tieši tāpat rībēja pērkons. Es atnācu pie tevis sakarā ar gadskārtu. Tikai nesauc šo manu rīcību par neizdevušos scenāriju!

Beidzot Vika pagriezās atpakaļ un paskatījās Paulam acīs.

— Un šajā sakarā nopirki arī papagaili?

— Nē! Papagailis atlidoja pats.

— Tu atkal melo?

Abi iesmējās. Sieviete aizsmēķēja vēl vienu cigareti. Papagailis apmeta loku un nometās uz lampas.

— Vai tu esi devis mūka solījumu, kā toreiz pirms gada teicies?

— Nē! Es izlēmu, ka vēl nav laiks.

— Ak tā! Tas nozīmē, ka toreiz tu man meloji.

— Nē! Toreiz tu par katru cenu pieprasīji paskaidrojumu. Es sa­pratu, ka tev būs vieglāk, ja mūsu šķiršanās iemesls būs kaut kas kon­krēts.

— Tas nozīmē, ka tu esi samelojies. Bet es tev nekad neesmu me­lojusi, Paul!

— Tu meloji pati sev! Tu vēlies visu šī laikmeta smagumu uz­kraut uz pleciem man vienam. Mums ir iegadījies satikties un kādu laiku pavadīt kopā briesmīgi sarežģītā posmā. Viss ir sajucis. Gan tas, kas noticis mūsos, gan tas, kas noticis mums apkārt. Es sapratu tavu vientulību, izbailes un pārdzīvojumus šajā pārvērtību jūklī. Es centos tev palīdzēt, cik bija manos spēkos. Tagad pamazām viss atgriežas sa­vās sliedēs. Atkal ir pienācis laiks dzīvot normāli…

— Man nekad vairs nebūs normālas dzīves. Bez tevis tā man ir tukša un bezjēdzīga.

Vika atbalstījās pret sienu, jo jutās kā bez miesas un svara un bai­dījās paģībt.

— Vika, tu saproti —viss ir beidzies. Tu pati tā teici, atnākusi šurp. Viss bija beidzies jau vairāk nekā pirms gada. Jau toreiz bija noticis tas, kas nav labojams.

— Kas?

— Tu zini, ka bērni rotaļādamies reizēm ne no šā, ne no tā sa­dusmojas. It kā bez kāda iemesla patīkamā rotaļa pēkšņi ņem un pār­trūkst. Katrs paņem savas mantiņas, un abi bēdīgi, varbūt pat sanīdu­šies, aiziet uz dažādām pusēm. Tas ir viss. Ilgāk rotaļāties vairs nav iespējams.

— Tu doma, ka tieši tas ir noticis ar mums abiem?

-Jā!

— Kāpēc tu to nepateici pirms gada?

— Tobrīd šāds salīdzinājums man patiešām nebija ienācis prātā…

— Absolūti neizdevies salīdzinājums, ja tu gribi zināt!

— Varbūt.

— Es nerotaļājos. Rotaļājies tu. Tev šī rotaļa apnika. Bet es tevi mīlēju un mīlu vēl aizvien.

— Nē, Vika! Tev ir jāsaprot, ka viss ir beidzies. Katram ir kāda bezjēdzīga cerība. Neprātīga cerība. Un šī cerība — veltīga, veltīga ce­rība — saista tevi pie manis. Tā aizvien liek atgriezties pie manis…

— Kāda man var būt cerība? Nu kāda man var būt cerība?! Tu pa­domā pats! — viņa runāja ļoti klusi un pavisam bez izteiksmes. — Tu esi priesteris. Es — vājprātīgā sieva. Nu kāda man var būt cerība?!

— Es pat nevaru iedomāties. Tomēr tev tā ir. Tu esi pieķērusies tai kā slīcējs salmiņam. Pat šobrīd, šeit sēdēdama.

Atkal viņi ilgi un pētoši skatījās viens uz otru. Papagailis uz lam­pas bija aizsnaudies. Vika jutās kā bezsvara stāvoklī. Viņas miesu bija pārņēmis reibinošs atslābums, kādu ne reizi nebija izbaudījusi psiho­analīzes seansā.

— Es esmu darījusi visu, lai tevi aizmirstu. Es pat gāju pie šīs dumjās psihoanalītiķes. Katru mēnesi atgrūdu viņai pusi no savas trū­cīgās algas. Bet nekas nav iznācis! Es neesmu tevi aizmirsusi. Ko vēl tu piedāvā? Elektrošoku? Lobotomiju? Ko? Es nevaru tevi aizmirst…

— Tu negribi.

— Nē, es negribu!

— Tad neesi tik spītīga. Ņem un gribi! Šeit un tūlīt. Šajā mirklī!

Pauls sasita plaukstas, izbiedēja papagaili, un tas sāka sisties pret

griestiem, skaļi plivinādams spārnus.

— Es nevaru iedomāties dzīvi bez tevis.

— Gadīsies kāds cits.

— Nē! Negadīsies.

— Cilvēki tiek ārā no daudz sarežģītākām situācijām.

— Bet es — ne. Es nespēju pārvarēt šo šķērsli. Es centos no visa spēka, tomēr nevaru tikt tam pāri…

— Tas nozīmē, ka tu neesi centusies no visa spēka. Par zemu lēkts. Vai ari lēkdama nepievilki ciešāk klāt kāju.

Viņš pasmaidīja.

— Nē!

Vīrietis piecēlās, piegāja pie sievietes un, skatīdamies no augšas uz leju — viņai tieši acīs, sacīja:

— Klausies! Es tev atņemu cerību. Jebkuru, pat pašu visniecīgāko cerību, kas saistīta ar mani. Tev pieder visa pasaule ar tās neierobežo­tajām iespējām, neizsmeļama mīlestības potence, radošais spēks ar ne­skaitāmām ticībām, miljardiem cilvēku ar neizmērojamām cerībām. Tajā nav vienīgi manis. Tev pieder itin viss, ieklausies — itin viss, atskai­tot mani. Tev pieder pats galvenais — brīvība. Mani mīlēdama, tu to pavisam biji pazaudējusi. Pa mana nama durvīm tu iziesi siltajā naktī un sajutīsi, ka esi jaunradies brīnišķīgi brīvs cilvēks.

— Tu runā kā mana psihoanalītiķe! Izgājusi pa tavām durvīm, es ielēkšu kā bezdibenī! Es sevi iznīcināšu. Es iešu bojā!

— Tu esi trakoti ietiepīga! — Pauls apsēdās uz krēsla, atspieda muguru, saņēma rokas aiz pakauša un plati iepleta kājas. — Vaja­dzētu tev kārtīgi sadrīckāt ādu. Varu iedomāties, kā ar tevi izvillotos kāds cits. Pusi mēneša tu staigātu ar zilumiem. Tu nekad vairs negri­bētu viņu pieminēt. Diemžēl es tā nemāku…

Viņš noplātīja rokas un, acis piemiedzis, skatījās uz sievieti.

— Tev jau vajadzētu zināt, ka patiesā nežēlība nebūt nav saistīta ar miesas mocīšanu.

— Tas nozīmē, ka šo vārdu mēs saprotam katrs citādi. Nežēlība…

— Daudzas lietas mēs saprotam katrs citādi. Bet tu itin nemaz nepazīsti sievietes. Nežēlība nav stiprāka par mīlestību…

— Nu tad tu nepazīsti vīriešus…

— Es nepazīstu vīriešus?! — Vika iekliedzās drausmīgi apvainota cilvēka intonācijā. — Es nepazīstu vīriešus?!

— Ja tu viņus pazītu, tu pārvarētu savu muļķīgo un bezjēdzīgo ietiepību. Es varu iedomāties, kādu ambīciju, apslāpētu alku un iegribu mezglojumu tev vajag pārvarēt. Es zinu, ka tu esi augusi bez tēva… Bet papūlies apzināties, ka dzīvi nevar spēlēt kā negudru vai nemāku­līgu šaha partiju. Tas nav iespējams jau tāpēc vien, ka figūras, kuras tu pārbīdi vai nosit, — ir dzīvas…

— Es zinu. Bet man ir skumji, ka tu runā banalitātes. Es paspē­lēšu uz tavas stabules. Šo dzīvi es esmu zaudējusi. Paspēlējusi. Abso­lūti. — Vikai šķita, ka tūdaļ viņa ņems un paģībs, bet viņš būs svēti pārliecināts, ka tas ir tikai kārtējais scenārijs. — Es jūtos ļoti vārga. Pirms nākšanas pie tevis es sarijos daudz nomierinošo, lai man ne­būtu tik stipri bail. — Šoreiz viņa samelojās, lai vismaz kaut kā varētu attaisnot savu mīkstčaulību. — Atnes ūdeni, es ļoti lūdzu…

Pauls izgāja. Viņš atgriezās ar ūdens krūzīti. Viņš to pasniedza Vikai. Viņš apsēdās. Viņš vēroja, cik kāri viņa dzer, arvien noslaucī­dama no krūzītes baltās maliņas lūpkrāsas sarkano nospiedumu. Izdzē­rusi viņa nolika krūzīti zemē un atkal aizsmēķēja. Papagailis nospurdza no plaukta un uzmetās Paulam uz pleca.

— Izskatās tā, ka tu vienmēr būtu bijis tā saimnieks. Paciet vēl brītiņu! Es izsmēķēšu šo cigareti un tad iešu. Mana dzīve ir beigu­sies, — viņa nomurmināja un jutās kā ragana, kurai īsi pirms eksekū­cijas vēl ir atļauts izmantot tiesības uz pēdējo vēlēšanos.

— Beigusies, beigusies… Esi to ieņēmusi galvā un atkārto kā tāds papagailis…

Viņa balsī bija uzradusies sapīkuma pieskaņa.

— Tu padomā, kas mani sagaida. Es apkopšu vājprātīgu, pa pusei paralizētu gaļas kalnu. Tas arī ir viss.

— Tu vari no viņa šķirties.

— Tu atkal runā kā mana psihoanalītiķe. Varbūt jūs abi esat sa­zvērējušies?

— Kurš katrs prātīgs cilvēks piedāvātu tev to pašu. Tu patiešām vari no viņa šķirties.

— Tu zini, ka es nevaru. Ka mani saēdīs sirdsapziņa…

— Tad slimnieka kopšanā pacenties saskatīt jēgu.

— Man kļūst sevis žēl katru reizi, kā tikai pieeju pie viņa gultas.

— Nupat tu vēl runāji par pašiznīcināšanos, bet tagad jau sevis žēl. Ja visa tava dzīve ir tikai sevis sapostīšana, ja ietiepīgi nevēlies, lai tavas dienas būtu priecīgas un saturīgas, kamdēļ tad sevi jāžēlo?

— Es nezinu, kā lai atsāku dzīvi no jauna.

— Tu nezini?! — Pauls iesaucās un strauji piecēlās. — Labi, tad iesim!

Izmisīgi čirkstēdams, putns aplaidās apkārt istabai un izlidoja gaitenī.

— Un kurieni?

— Tu redzēsi. Nedzēs nost cigareti. Paņem šo paciņu un nāc man pakaļ! Tūlīt!

Vika izgāja viņam līdzi gaitenī. Papagailis tupēja uz drēbju paka­ramā. Pauls atvēra ārdurvis.

— Mēs kaut kur iesim?

— Jā! Nu, drošāk! Dzīve ir jāsāk no jauna neatliekami.

Piepeši Vikai piemetās vēdergraizes.

— Mirklīti pagaidi, es tūdaļ…

Pauls nervozi knirkšķināja pirkstus.

Vika iešmauca tualetē. Viņa apsēdās uz poda, neizlaidusi no mu­tes cigareti. Viņa dzirdēja, ka Pauls gaitenī uzrunā papagaili. Viņa dega aiz kauna, ka viņš klausās, kādas briesmīgas skaņas izdod viņas izbie­dētās iekšas.

— Tā, te nu es esmu! — viņa pavēstīja pārspīlēti žirgti, beidzot tikusi ārā gaitenī, un sarāvās no ūdens šļākšanās, itin kā tas gāztos vi­ņai tieši uz galvas.

— Lieliski. Brauksim!

Taustīdamās Vika kāpa lejā. Viņai iešāvās prātā, ka vientiesīgas melodrāmas varone izmantotu situāciju un iekristu vīrietim tieši klēpī. Sieviete pati sev sērīgi uzsmaidīja. Pēkšņi viņa saprata, ka tieši tā, kā Pauls bija licis, viņa līdz ar katru pakāpienu izjūt arvien lielāku, lielāku un LIELĀKU brīvību.

Laukā jau bija kļuvis vēsāks. Nakts smaržoja pēc rudens. Cauri biezajiem, mēļajiem mākoņiem reizi pa reizei pameta skatienu greizs zaļgans mēness.

— Pagaidi mani te! — Pauls teica un aizgāja tumsā.

Vika gaidīja, lēkādama no vienas kājas uz otru, un brīnījās par nekad neizbaudītas brīnišķīgas brīvības garšu. Viņa nodomāja, ka Pauls vairs neatnāks. Tā arī viņa šeit paliks, stāvēdama pavisam viena. Bet viņš piebrauca mašīnā. Atvēris priekšējās durtiņas, viņš lika:

— Kāp iekšā!

Vika apsēdās. Viņa ieraudzīja, ka pie spogulīša vairs nekarājas kādreiz viņas uzdāvinātais sārtais porcelāna eņģelītis. Viņa izbrīnījās, ka šāds sīkums var pārcilvēciski sāpīgi iedzelt sirdī.

— Tu zini, vienu reizi es jau nosapņoju līdzīgu situāciju — stāv­vietā biju ieraudzījusi tavu mašīnu, piegājusi tuvāk un paskatījusies pa logu, un ievērojusi, ka nav vairs mana talismana. Es pamodos kā no fiziskām sāpēm. Es noraudāju līdz pašam rītam…

— Gluži vienkārši, tas saplīsa.

— Gluži vienkārši… Vai tu zini, ko par to būtu teicis Freids?

— Jā! Brauksim!

— Vai magnetofons darbojas? Es atcerējos, ka man ir kasete. Iedama pie psihoanalītiķes, es to paņēmu no ierakstu studijas.

— Darbojas. Dod šurpu!

Pauls ieslēdza kaseti. Kriss Rī. The Road to Hell.

— Brīnišķīgi! — Pauls sasita plaukstas. — Tu teiksi, ka šī kasete, tāpat kā papagailis, ir sagadīšanās?!

— Jā. Sagadīšanās. Es taču nevarēju zināt, ka tu mani pavizināsi mašīnā.

Pauls skaļi iesmējās un izstūrēja mašīnu no pagalma. Viņš šķita kļuvis krietni mundrāks.

— Uz kurieni mēs braucam? — Vika piesmakušā balsī pajautāja, kad mašīna aizdrāzās garām viņas mājai, jo viņa jau bija nojautusi biklu cerību, ka šo nakti viņi pavadīs kopā.

— Tu redzēsi!

— Tu mani aizvedīsi un izsviedīsi kādā grāvī?

— Varbūt.

Ar piespiešanos viņa iesmējās sīku smiekliņu.

— Tā tu nokārtosi ar mani rēķinus?

— Droši vien.

— OhoL.

Nepiespiesta saruna nemaz nepadevās. Izbraucis no pilsētas, Pauls atvēra lodziņu līdz galam un apgrieza kaseti.

— Atver tu arī, tā būs patīkamāk!

No visa spēka uzjundīdama sevī prieku, Vika paklausīja viņa rīko­jumam. Uzpūta mikls caurvējš, un viņai atausa atmiņā viņu abu pir­mais brauciens.

Mašīna drāzās neprātīgā ātrumā. Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Pretim braucošo mašīnu gaismas atplauka garās dzeltenās ziedlapiņās gluži kā dzeltenās krizantēmās.

Reizi pa reizei sieviete pameta skatienu uz vīrieti. Viņa seja bija drūma un necaurredzama. Gluži kā izkalta no pelēka akmens, kas uz­sūc gaismu.

— Varbūt tu gribi iemest mani šajā skurstenī?

— Varbūt.

Pauls atspieda muguru un, izbāzis pa lodziņu kreiso roku, kusti­nāja to mūzikas taktī. Pēc tam viņš sāka māt arī ar labo roku. Dažas minūtes mašīna lidoja nestūrēta. Vīrietis iesmējās tādā priekā, ka sie­vietei pat iedzēlās sirdī, un sāka svilpot Kriša Rī melodiju.

Vika izstiepa kājas, atmeta galvu un nolūkojās uz melnajām koku galotnēm, kas iepletās gar tintes zilajām debesīm. Labo roku viņa iz­bāza ārā. Smalkais lietus mitējās. Ass, valgs vējš aizžņaudza elpu. Viņa aizvēra acis un jutās kā reaktīvais eņģelis, kas traucas uz nekurieni. Ak, svētlaime, kur tu esi, nu, kur tu esi?! Saldā, bezsamanīgā atslābi­nāšanās, kas, spriedzes atsperei iztaisnojoties, viņu bija pārņēmusi Paula namā, ir izkūpējusi kā tvaiki. Atspere atkal ir uzvilkta. Vika juta sāpes skaustā un mugurā. Vīrietis joprojām svilpoja. Sievietei ienāca prātā, ka viņas pašas sasprindzinātais augums ir gluži kā sprungulis, ko bāž šai reibīgajai situācijai spieķos. Ir nu gan metaforas, dārgā…

— Uz kurieni tu mani ved?

— Tas ir noslēpums.

— Pats tu vismaz zini?

Vika pamēģināja pieglausties Paulam, bet viņš atrāvās, šo kustību pat nemēģinādams kaut kā nomaskēt.

— Jā. Es zinu!

No autostrādes mašīna iegriezās šaurā, bedrainā celiņā. Atkal sāka lāsot. Joprojām svilpodams, Pauls apgrieza automobili un izveda atpa­kaļ uz autostrādes.

— Tu murgo!

— Nē! Tas ir taktisks manevrs.

— Lai es vairs nevarētu atrast ceļu atpakaļ?

-Jā!

Sieviete palūkojās uz virieti. Viņa seja šķita pavisam sveša. Tagad jau ari viņa sāka svilpot. Sasprindzinājums bija gandrīz neizturams.

— Opā, pamēģināsim vēlreiz!

Izšļakstinādama peļķes, mašīna norāpoja uz grantsceļa. Tā iz­traucās cauri miestiņam — tumšam un tukšam kā bergmaniskā sapni. Beidzot tā apstājās pie lielas, melnai klintij līdzīgas koku skupsnas.

— Mēs esam atbraukuši.

— Un kur tad mēs atrodamies?

— Kādreiz es tevi biju atvedis uz šejieni. Koka baznīciņu tu atce­ries?

— Mjā… Toreiz smaržoja ievas un pogoja lakstīgalas. Kāpsim ārā!

— Līst.

— Kas par to?

— Tu samirksi.

— Kas par to?

— Mēs zaudēsim visu patikšanu.

Sieviete paskatījās uz vīrieti, tumsā cenzdamās ieraudzīt viņa se­jas izteiksmi. Viņai ienāca prātā, ka viņš varbūt iecerējis pamīlēties mašīnā. Salijušiem tas patiešām nebūtu pārāk patīkami… Viņa uzma­

nīgi nolika galvu viņam uz pleca. Ar nejutīgu roku Pauls pārvilka viņai pār matiem un vienaldzīgi jautāja:

— Vai brauksim atpakaļ?

— Es mazlietiņ pastaigāšos. Tu mani pagaidīsi?

— Jā!

Vika izrāpās laukā. Lietus lija stiprāk. Nogājusi dažus soļus pa ta­ciņu, viņa pagriezās uz pļavu. Vienā mirklī kājas bija slapjas. Pēkšņi atskanēja čaukstoņa. Kaut kas mazs, ciets un smags kā akmens atsi­tās viņai pret lieliem, dīvaini iespiedzās, melns kamols pazibēja pāri ceļam un nozuda. Sirds Vikai sāka dauzīties kā neprātīga. Šis sīkais starpgadījums viņai likās pavisam ļauna zīme. Sieviete teciņiem stei­dzās pie mašīnas. Viņa ielēca iekšā. Pauls sēdēja, sažņaudzis stūri. Viņai iekāpjot, viņš pat nepacēla galvu.

— Pasaki kaut ko skaistu! Es tevi ļoti lūdzu! Kaut vai vienu vārdu!

Vīrietis klusēja.

— Pasaki…

— Kam tas vajadzīgs?

— Man.

Pauls dobji iesmējās un atmetās atpakaļ. Viņš klusēja.

— Es izsmēķēšu cigareti, tad brauksim, labi?

— Labi.

— Man ir ārkārtīgi labi, — viņa samelojās.

— Man prieks, — viņš sausi izmeta un noknirkšķināja pirkstus.

Vika uzrāva sērkociņu. No tumsas parēgojās neizsakāmi svešā

Paula seja.

— Piedod man! — viņa nočukstēja. — Piedod man par visu! Pie­dod, ja kādreiz esmu sāpinājusi tevi. Ja esmu tevi mocījusi — piedod. Tu neesi dusmīgs?

Viņš klusēja.

— Vai tu neesi dusmīgs?

— Par ko man būtu uz tevi jādusmojas? Vai brauksim?

— Nē? Pakavēsimies vēl! Mazlietiņ. Es neesmu beigusi smēķēt.

Klusēdams Pauls apgrieza kaseti.

— Vai bieži es esmu tevi sāpinājusi? Ar savām runām, grēksū­dzēm un izturēšanos?

Asaras jau žņaudza ciet Vikai rīkli.

— Jā! Bieži.

— Un tu mani arī.

— Tas nozīmē, ka mēs viens otram neesam parādā.

— Es tevi nomocīju?

— Tagad ir tādi laiki, kad visi cits citu nomoka. Bet visbiežāk man ir bijis no tevis bail.

— Man no tevis arī.

— Redzi nu! Un atkal mēs viens otram neesam parādā.

— Kāpēc tu baidījies no manis? Es nekad neesmu tevi biedējusi…

— Reizēm laikam es patiešām esmu tevi nepareizi sapratis. Brauksim!

Viņš smagi nopūtās un ieslēdza magnetofonu.

Vika izmeta nosmēķi un aizvēra lodziņu. Viņa nospieda durtiņu aizslēdzi. Pauls — arī. Viņš ieslēdza sildītāju. Uzdvesa tveicīga gaisa plūsma.

— Paul, — Vika beidzot saņēma dūšu, pieliecās pie viņa un spē­cīgi saspieda plecu, — es tevi ļoti lūdzu! Brauksim pie manis! Es tik stipri vēlos šonakt būt kopā ar tevi! Tikai šo vienīgo nakti. Patie­šām — pēdējo reizi. Mēs varēsim nekad vairs nesatikties. Es tevi lū­dzu! Lūgšus lūdzu…

— Nē! — viņš noskaldīja un ieslēdza motoru. — Tas ir absolūti neiespējams. Es vairs negribu tevi. Man būtu nepatīkami gulties tev blakus. Es nevarētu piespiest savu miesu mīlēt tavējo. Piedod!

Vika atrāvās no viņa un ar vaigu piespiedās pie aukstā stikla. At­spere atkal bija pārtrūkusi. Miesa atslāba un pavisam sašļuka. Viņa atce­rējās sapni — it kā no viņas būtu iztecējušas visas asinis. Viss spēks un dzīvība. Līdz pēdējam pilienam. Līdz pēdējai nopūtai.

This is the road to hell, dziedāja Kriss Rī.

' Šis ir ceļš uz elli. (Angļu vai.)

— Es pēkšņi esmu sajutusi brīvību, absolūtu brīvību. Kungs, cik tā ir baismīga sajūta!

Pauls klusēja.

Mašīna lidoja neprātīgā ātrumā. Ceļš bija pavisam tukšs. Star­mešu gaismā asfalts spīdēja kā gigantiskas žņaudzējčūskas mugura.

Mašīna uzjoņoja kalnā. Tā drāzās gar pašu augstās un stāvās kraujas malu. Lauki lejā šķita kā dziļi, melni ūdeņi ar šur tur mirguļo­jošiem lauku sētu kuģīšiem. Pie apvāršņa pletās pilsētas sārtenā at­blāzma.

— Paskaties, cik augstu mēs esam! Kā Alpos…

Vika pieglaudās Paulam.

Paula seja bija saspringta, muskuļi raustījās. Viņš bija baismīgi nopietns. Kas ir šis neiespējami svešais vīrietis?! No kurienes viņš ir?!! Kāpēc??!!! Zibenīgā kustībā Vika apskāva viņa kaklu, ar kājām viņa atspērās pret automobiļa durtiņām. Ar visu svaru viņa uzgūlās vīrietim.

Viena roka spieda viņa spēji nosvīdušo kaklu. Otra neprātīgi gro­zīja stūri. Mašīna sāka svaidīties. Atgrūzdams sievieti, vīrietis ieklie­dzās:

— Ko tu dari, jukusī?!

viņa iesmējās jo gaidīja pretošanos mašīna gluži kā rotaļu vilciņš griezās pa slideno ceļu kāds ar roku vai var būt kāju nospieda signālu atskanēja baismīga pīpināšana bremzes kaucinādama maš Inapārtriecāspāriaizs argnožogojumamuz mirklipalikaka rājamiesuzpa šasstāvākās krauj as

un

sāka riPot le.

ju

P

sieviete kliedza vīrietis klusēja

m aši nalauzī damakrūmusun rau damalīdziizplēstovelēnuak meņuunzemeskukuržņujostuvēlāsnokal nanonācapiekalnēatsitāsunapstājāsapgāzusiesot rādi riteņi turpināja griezties klusumā kas uz mirkli bija iestājies va­rēja sadzirdēt no kraujas ripojošo akmentiņu čabēšanu. Pēkšņi norī­bēja sprādziens. Atbalss aizvēlās pa izmirkušajiem laukiem. Vienā mirklī liesmas apņēma visu automobili. Milzīgā liesma sacēla baismu rūkoņu. Lauku sētā rēja suņi. Smidzināja lietus. Ausa……….