Rietumos no ēdenes

I

Isizzo fa klabra massik, den sa rinyur owot meth alpi.

Spļauj ziemai zobos, jo pavasarī tā tikpat mirs.

Kad rītausmas pirmo saulstaru šautras nozibēja pār okeānu, Amahasts jau bija pamodies. Tikai spožākās zvaigznes vēl blāvoja augstu virs galvas. 5 Spīdekļus viņš pazina: tās bija mirušo mednieku tharmas, kas katru nakti uzkāpa dobesis. Šobrīd arī visspītīgākās, kas piederējušas labākajiem pēddziņiem un pieredzējušākajiem medniekiem, — arī tās paslēpās no lecošās saules. Šī saule šeitan, tālu dienvidos, bija barga. Tā svilināja gluži citādi nekā ziemeļu saule, pie kuras viņi bija raduši, — saule, kura tik tikko pacēlās pelēcīgajās debesīs virs sniegotajiem mežiem un kalniem. Šī noteikti ir gluži cita saule. Tomēr šobrīd, iigrinā gaismas svīdā, te pie ūdens bija tīkami, gandrīz vēsi. Tas nebūs ilgi. Mostoties jaunai dienai, nelūgta būs atpakaļ tveice.

Amahasts pakasīja mūdžu sadzelto roku un gaidīja sauli. No tumsas lēnām i/nira apveidi: koka laiva, izvilkta smiltīs tālu augšpus izkaltušajām ūdenszālēm un gliemežvākiem, kas iezīmēja paisuma līniju. Līdzās laivai viņš sāka saskatīt savu gulošo samada biedru augumu ēnas. Šajā ceļojumā viņu pavadīja četri vīri. Neviļus uzplaiksnīja rūgtā atskārsme, ka Dikens, viens no ceļabiedriem, lēnām izdziest; drīz viņi paliks trijatā.

Kāds no vīriem gausi pietrausās kājās, smagi balstīdamies uz sava šķēpa. Tam jābūt vecajam Ogatiram: gadu nasta, valgā zeme un pērnā saltā ziema darījusi viņa rokas un kājas stīvas un sāpīgas.

Arī Amahasts piecēlās ar šķēpu rokās. Abi vīri kopsolī mēroja ceļu līdz ūdens bedrēm.

- Diena būs karsta, kurro, — Ogatirs noteica.

- Visas dienas šeit ir karstas, vecūksni! Pat bērns būtu varējis to pareģot. Saule izsvelmēs sāpes no taviem kauliem.

Viņi lēnām un piesardzīgi virzījās pret melno meža sienu. Augstā zāle čabēja rīta brīzē. Virs galvas palmās klaigāja tikko pamodušies putni. No tuvējā biezokņa vietumis iznira pa meža zvēra galvai. Ieturējušies tie nolieca purnus pie mitrās zemes un meklēja veldzi. Iepriekšējā vakarā mednieki bija padziļinājuši bedres, un tagad tajās vizuļoja dzidrs ūdens.

- Dzer, cik lien! — Amahasts izrīkoja, pats pagriezdamies pret mežu. Ogatirs, elpai svelpjot, nometās zemē un negausīgi strēba.

No koku ēnas ik brīdi vēl varēja iznirt kāds nakts dzīvnieks, tāpēc Amahasts stāvēja sardzē ar gatavībā paceltu šķēpu un ostīja vītušu lapu smaržas piesātināto valgo gaisu, ko saldināja netverams nakts ziedu aromāts.

Remdējis slāpes, sardzē stājās vecais vīrs, lai arī Amahasts varētu netraucēti padzerties. Samadars dziļi iegremdēja seju vēsajā ūdenī, tad aizelsies atliecās un riekšām šķieda šļakatas pār savu kailo ķermeni, aizskalojot vakardienas dubļus un sviedrus.

— Tur, kur apstāsimies šovakar, rīkosim savu pēdējo naktsmītni. Nākamajā rītā mums jāgriežas atpakaļ pa pašu pēdām, — Ogatirs teica pār plecu, neatraujot skatienu no krūmāja un meža sienas acu priekšā.

- To tu teici jau vakar. Bet man grūti noticēt, ka pāris lieku dienu cels kādu postu.

- Ir laiks griezties mājup. Esmu iesējis auklā ik saulrietu. Dienas kļūst īsākas. Man tai lietā ir sava zināšana. Katrs saulriets pienāk ātrāk, ik nākamo dienu saule gurst un nespēj uzrāpties debesīs tik augstu kā iepriekš. Un vējš iegriežas citādi, pat tev tas būtu jājūt. Visu vasaru tas pūtis no dienvidrītiem. Nu vairs ne. Vai atceries, kā viņgad vētra gandrīz nogremdēja laivu un izgāza kokus — veselu mežu. Vētra uzklupa tieši šajā laikā. Mums jāatgriežas. Es atceros šos notikumus, esmu iesējis tos auklā.

- Zinu, ka tu atceries, sirmgalvi, — Amahasts slidināja pirkstus caur savu nekopto, slapjo matu ērkuli. Garas šķipsnas krita pār pleciem, bet uz krūtīm smagi gūla bieza, gaiša bārda. - Bet tu zini arī to, ka mūsu laiva nav pilna.

- Kaltētas gaļas ir pulka…

- Nepietiek. Vajag vairāk nekā pērnziem. Medības nesekmējas nepagalam. Esam atklīduši uz dienvidiem, tālāk nekā jebkad. Mums vajag gaļas.

— Vēl diena — un jāatgriežas. Ne dienu vairāk. Gājiens lidz kalniem ir tāls un ceļš — grūts.

Amahasts klusēja. Viņš cienīja Ogatira zināšanas, viņa prasmi pareizi izgatavot rīkus un sameklēt brīnumainus augus. Vecais zināja ari medību sagatavošanas rituālus un pesteļus mirušo garu aizgaiņāšanai. Viņam piemita iemaņas, kas uzkrātas garās dzīves laikā un daudzās dzīvēs pirms viņa. Šīs lietas viņš bija uzzinājis no citiem vai arī atcerējās pats, un viņam pietiktu gudrību, ko uzskaitīt no saules lēkta līdz rietam, un vēl paliktu pāri. Bet pēdējā laikā notika kas jauns, ko sirmgalvis nevarēja zināt, un tas Amahastu satrauca. Tas prasīja izskaidrojumu. To atnesa šīs ziemas, — nebeidzamās, skarbās ziemas. Jau divas reizes pavasaris bija pieteicis sevi, likdams dienām kļūt garākām un saulei spožākai, tomēr pagājis garām. Dziļā sniega sega tā arī nesaplaka, upes un strauti palika zem ledus vāka… Iestājās bads. Stirnas un brieži aizgāja uz dienvidiem, prom no savām ierastajām kalnu pļavām un ielejām, kas tagad stinga ziemas ledainajās skavās. Amahasts bija vedis sava samada ļaudis turp, kurp devās dzīvnieki, jo atlika viens no diviem: sekot tiem vai nomirt badā. Viņi virzijās lejup pa nogāzēm uz plašajiem līdzenumiem aiz tām, tomēr medības nesekmējās, jo ganāmpulkus bija retinājusi ziemas spel- goņa. Un neba viņu samads vienīgais cieta grūtības: te medīja arī citi samadi, — ne vien tie, kurus ar viņiem saistīja radniecības saites, bet arī līdz šim pilnīgi neredzēti: ļaudis, kas marbakā runāja savādi vai nerunāja nemaz un niknumā vēzēja šķēpus. Lai nu kā, tie visi bija tanu samadi, un tanus nekad neuzbruka tanum. Proti, līdz šim neuzbruka. Šoslaikus gadījās arī citādi, un šķēpu asās;ikmens smailes sārtoja tanu asinis. Par to Amahasts raizējās ne mazāk kā par bezgalīgo ziemu. Šķēps ir medīšanai, nazis — dīrāšanai, uguns — cepšanai. Tā tas vienmēr bijis. Tanus necīnījās pret tanu. Lai nenonāktu līdz noziegumam pats, viņš bija vedis savu samadu projām no kalniem, katru dienu virzoties pretī rīta saulei, līdz sasniedza varenas jūras sāļos ūdeņus. Viņš zināja, ka ceļš uz ziemeļiem ir slēgts, jo tur ledi sniedzās līdz okeāna piekrastei, un tikai paramu- lani, ādas laivu ļaudis, spēja dzīvot sasalušajā zemē. Uz dienvidiem pavērās brīvs ceļš, bet tur, mežos un džungļos, kurus nekad neskāra sniegs, dzīvoja maragi. Un — kur tie, tur arī nāve.

Atlika vien viļņojošā jūra. Viņa samadam izsenis piemitusi koka laivu būves prasme vasaras zvejai, bet nekad senāk viņi nebija uzdrīkstējušies izlaist no unlzesloka krasta līniju un pat krastā iekārtoto apmetni. Šovasar nāksies tā darit. Kaltēto kalmāru ziemai nepietiks. Ja medībās neveiksies tāpat kā viņziem. tad pavasarī neviena no viņiem vairs nebūs starp dzīvajiem. Tātad — paliek dienvidi.

Ta nu viņi bija devušies pretī saulei, medīdami gar krastu un uz salām netālu no krasta, pastāvīgi vairīdamies maragu.

Ari citi jau rosījās, saule bija lielā gabalā, un no mūžameža biezokņiem vējš.-itnesa spalgus dzīvnieku kliedzienus. Nāca laiks laist laivas ūdenī.

Keriks pienesa ādas somu ar ekotazu. Amahasts nopietni palocīja galvu un legraba pilnu riekšu sasmalcinātu ozolzīļu un žāvētu ogu tumīgās masas. Ar otru roku samadars pavirpināja biezu matu šķipsnu uz dēla galvas. Viņa pirmdzimtais. Drīz būs vīrs un saņems vīra vārdu. Bet pagaidām vēl puika, kaut spēcigs un stalts. Zēna āda, citkārt bāla, jau bija ieguvusi zeltainu vizmu, — kopš viņš valkāja tikai briežādas gurnu apsēju kā visi šajā ceļojumā; kaklā ādas siksniņā karājās tāds pats debessmetāla nazis, kādu nēsāja arī pats Amahasts, tikai mazāks. Šāds nazis nebija tik ass kā akmens šķemba, toties tika augstu vērtēts kā retums. Abi naži, lielais un mazais, bija vienīgais debessmetāls samada rīcībā.

Keriks uzsmaidīja tēvam. Astoņgadīgais zēns pirmo reizi medīja kopā ar vīriem. Tas bija pats nozīmīgākais, ko viņš līdz šim piedzīvojis.

- Vai padzēries kā nākas? — Amahasts vaicāja.

Keriks pamāja. Viņš zināja, ka līdz nakts tumsai ūdeni vairs nedabūs. Tā bija viena no svarīgākajām lietām, kas medniekam jāapgūst. Dzīvodamies kopā ar sievietēm un bērniem, viņš dzēra ūdeni, kad vien sajuta slāpes, un, tiklīdz bija izsalcis, knibināja ogas vai grauza tikko izraktas svaigas saknes. Tagad būs citādi. Tagad viņš ies kopā ar medniekiem, darīs, kā viņi dara, un iztiks bez ēdiena un veldzes no gaismas svīdas līdz pat vēlai tumsai. Puika lepni sažņaudza savu mazo šķēpu un centās nebīties katra sausa brīkšķa biezoknī.

- Grūdiet laivu ūdenī! - Amahasts pavēlēja.

Vīri nebija skubināmi. Maragu auri pieņēmās spēkā un draudīgumā. Laiva bija viegla: tikai šķēpi, šaujamloki un bultu maki, briežādas un somas ar ekotazu. Viņi iegrūda to ūdenī; lielais Hastila un Ogatirs to turēja rāmu sīkajos vilnīšos, kamēr puisēns rāpās iekšā, saudzīgi turēdams rokās lielu gliemežnīcu, kurā mirgoja ugunskura ogles. Dikens pludmalē centās uzrausties kājās un pievienoties pārējiem, bet šodien viņam vairs nepietika spēka. Skatiens satumsa, uz sejas izspiedās lielas sviedru lāses. Amahasts pienāca un notupās Dikenam līdzās, pacēla izklātās briežādas stūri un noslaucīja ievainotā mednieka seju.

- Nemokies! Mēs tevi iecelsim laivā.

- Liecies mierā! Ja reiz es nespēju ierāpties pats… — Dikens sausi gārdza un smagi elsoja piepūlē, ko sagādāja runāšana. - Būs vienkāršāk, ja pagaidīšu jūs atgriežamies. Atstājiet mani mierā!

Viņa labā roka izskatījās ļoti slikti. Tajā naktī, kad lielais džungļu radījums iemaldījās viņu apmetnē, divi Dikena pirksti bija palikuši plēsoņas zobos. Pārējie tikmēr trieca šķēpus neskaidrajā siluetā, līdz tas nozuda atpakaļ tumsā.

Sākumā Dikena ievainojums nešķita pārāk nopietns: mednieki bija izdzīvojuši arī ar briesmigākiem.

Viņi darīja visu, kas tādos gadījumos darāms. Mazgāja brūci jūras ūdenī, līdz tā sāka brīvi asiņot. Ogatirs uzlika tai augstajos kalnu purvos savāktu sūnu apsēju. Bet šoreiz ar to nebija gana. Miesa vērtās sārta, tad nomelnēja, un visbeidzot trupe sāka kāpt augšup pa Dikena roku. Un briesmīgi dvakoja.

Viņam drīz jāmirst.

Amahasta acis šaudījās no samilzušās rokas uz zaļo mūžameža sienu.

- Kad zvēri atnāks, manas tharmas še vairs nebūs, — Dikens teica, uztvēris Amahasta klīstošo skatienu. Viņa labā roka kaut ko žņaudzīja dūrē; viņš pavēra delnu un atkal savilka, uz mirkli atsedzot tajā paslēpto akmens plēksni. Asas akmens skaidas lietoja dzīvnieka nokaušanai un dīrāšanai. Ar tādu varēja uzplēst arī mednieka vēnas.

Amahasts negribīgi piecēlās un notrausa smiltis no ceļiem.

- Es meklēšu tevi pie debesīm, — viņš teica neskanīgā balsī, lai sadzirdētu tikai mirstošais vīrs.

- Tu allaž biji man brālis, — Dikens čukstēja. Amahasts atkāpās; mirstošais mednieks aizgrieza seju un aizvēra acis, lai neredzētu citus aizbraucam, lai nepamudinātu tos dot viņam kādu zīmi.

Kad Amahasts sasniedza laivu, tā jau gulēja ūdenī un viegli šūpojās rēnajā brīzē. Laba, izturīga laiva, izgrebta no lielas ciedru priedes. Keriks tupēja priekšgalā un pūta dvašu uz vājās liesmiņas, kas locījās starp akmeņiem. Viņš piebēra mazliet skaidu; tā iesprakstējās un uzplaiksnīja spožāk.

Vīri jau bija uzmaukuši airus uz dullu tapām un gatavi doties ceļā. Amahasts pārrāpās pār laivas malu un ielāgoja vietā savu stūres airi. Viņš pamanīja vīru skatus klīstam no viņa uz pludmalē palikušo mednieku, bet ne vārds nepārtrauca klusumu. Tā jābūt. Mednieks neizrāda sāpes, nedz arī līdzcietību. Katram tanum ir tiesibas izvēlēties brīdi, kad ļaut savai tharmai traukties augšup uz ermanu, uz naksnīgajām debesīm — to valdītāja, viesmīlīgā debesu tēva Ermanpadara paspārnē. Tur mednieka tharma iejuks starp zvaigznēm līdz ar citām tharmām. Katram medniekam ir tiesības uz nāvi, un citiem nekas nav sakāms vai iebilstams pret viņa izvēli. Pat Keriks to zināja un cieta klusu.

- Aiziet! — Amahasts nokomandēja. - Uz salu!

Zemā, zālēs ieaugusi sala atradās rokas stiepiena attālumā no krasta un pasargāja pludmali no skarbajām okeāna bangām. Tālāk uz dienvidiem tā slējās augstu pār jūras sāļajām šļakatām, tur vīdēja arī koki. Zāle un stumbru aizsegs solīja veiksmīgas medības. Ja vien arī še nemājo maragi…

- Re, tur, ūdenī! - Keriks izsaucās, norādīdams uz viļņiem. Zem laivas ņirbēja nepārredzams galvkāju bars. Būtnes šāvās uz priekšu, un taustekļi vilkās tām līdzi; mīkstie ķermeņi slēpās čaulās.

Hastila saņēma šķēpu aiz strupā gala un tēmēja ūdenī. Viņš bija liels vīrs, pat garāks par Amahastu, bet vienlaikus arī ļoti veikls. Nogaidījis mirkli, mednieks ietrieca šķēpu ūdeni līdz pat delnai un rāva augšup. Akmens smaile bija sasniegusi mērķi — mīkstumu aiz dzīvnieka čaulas. Hastila izrāva mīkstmiesi no ūdens un svieda to pret laivas dibenu. Tur tas gulēja, vārgi tirinādams taustekļus, un no caurdurtā maisveida ķermeņa sūcās melna tinte. Visi kā viens uzgavilēja. Vārds Hastilam bija iedots trāpīgi — šķēps-drošā-rokā. Šķēps, kas nekad nekļūdījās.

- Labu ēstgribu! — Hastila uzsauca, uzminis čaulai ar kāju un izrāvis šķēpu.

Keriks sajūsmā spiedza. Tas šķita vienkārši. Nieka grūdiens — un liela tinteszivs rokā! Ēdamais veselai dienai visiem četriem. Viņš saņēma savu šķēpu aiz paša gala, kā bija darījis Hastila. Šķēps nepārsniedza pusi mednieka šķēpa garuma, bet smaile bija tikpat asa. Tinteszivju blīva šķita vēl necaurredzamāka nekā pirmit, un viena no tām virpuļoja pie pašas ūdens virsmas tieši zem priekšgala. Puisēns no visa spēka grūda ieroci un sajuta uzgali iestrēgstam miesā. Abām rokām sakampis šķēpu, viņš rāva to augšup. Koka spals raustījās un dauzīja viņam rokas, bet viņš neatlaidās, drūmā nopietnībā vilkdams, cik jaudas.

Slapja, spoža galva izslējās no ūdens tieši līdzās laivai. Žokļi atpletās, pret Keriku atiezās zobu rindas, un griezīgs rēciens atskanēja tik negaidīti tuvu, ka radījuma smirdošā elpa nošķieda viņu ar šļakatām. Šķēps izrāvās, un viņš nokrita atsprākliski. Nezvēra asie nagi iecirtās laivā un atplēsa koka šķēpeles. Tad ari Hastila bija klāt un trieca šķēpu starp baisajiem žokļiem, vēl un vēl. Marags ieaurojās jo negantāk, un puisēnu nošļāca asins šalts. Žokļi aizcirtās, un Kerika skatiens uz mirkli sastapa apaļu, nekustīgu redzokli. Aci pret aci. Tad marags nozuda asiņainu putu mutuļos.

- Veicigi uz salu! — Amahasts norīkoja. - Šādu nezvēru būs jo dienas, jo vairāk un lielāki, un tie vajās ne tikai kalmārus. Vai puika ievainots?

Ogatirs pasmēla ūdeni saujā un noberza Kerikam seju.

- Tikai iztrūcies, — viņš noteica, pavēries baiļu sašķobītajā sejā.

- Puikam veicas, — Amahasts drūmi piemetināja. - Paveikties var vienreiz. Viņš nekad vairs netrieks šķēpu uz labu laimi.

«Nekad!» Keriks domās atkārtoja, gandrīz izkliegdams šo vārdu, un palūkojās uz saplosīto koksni. Nezvēra nagi bija iegrauzušies dziļi.

Puisēns bija dzirdējis par maragiem, redzējis to nagus kakla rotā, pat pataustījis spožu, raibu somu no kāda maraga ādas. Bet vienmuļie nostāsti viņu tikai garlaikoja: augums līdz debesīm, nagi kā šķēpi, acis kā akmeņi, zobi kā dunči… Tagad viņš bija pārbijies līdz ārprātam. Zēns pagriezās pret krastu, vēroja to lēni tuvojamies un kodīja lūpas, pārliecināts, ka acīs ir asaras, un nevēlēdamies tās rādīt citiem. Laiva piepeši šķita sīka čaumala briesmoņu jūrā, viņš izmisīgi vēlējās atkal nokļūt uz cietzemes, un, kad uzliektais priekšgals nošņirkstēja pret smilti, puisēns atvieglojumā vai iespiedzās. Kamēr citi vilka laivu ārā no ūdens, viņš nomazgāja pēdējās maraga asiņu pēdas.

Amahasts ar parasto klusināto svilpienu caur zobiem deva medniekiem ziņu, un visi sastinga. Viņš nogūlās uzkalniņa zālē augšpus pārējiem, ar mājienu lika nogulties arī citiem un aicināja tos pie sevis. Keriks līda līdz ar pārējiem, nepaceļot galvu virs zāles: viņš rūpīgi pašķīra stiebrus ar pirkstiem un lūkojās starp tiem.

Stirnas.

Neliels dzīvnieku pulciņš ganījās tieši bultas šāviena attālumā. Tās bija nobarojušās treknas salas leknajā zālē, kustējās slinki un, mušu apsēstas, skurināja garās ausis. Keriks ierāva gaisu caur ieplestām nāsīm un sajuta stirnu ādas saldeno smaržu.

- Ejiet klusiņām gar krastu, — Amahasts čukstēja. - Vējš pūš uz mums, viņas mūs nesaodīs. Mēs piekļūsim tuvu.

Viņš pieliecies teciņiem metās uz priekšu, un pārējie sekoja. Kā beidzamais skrēja Keriks.

Joprojām salikuši, viņi ielāgoja stiegras bultu gropēs, uzvilka lokus, izslējās un visi reizē ļāva bultām skriet. Zalve trāpīja mērķī: divi dzīvnieki pakrita un vēl viens aizstreipuļoja ar bultu sānos. Amahasts metās tam pakaļ un to panāca. Stirnāzis pagriezās un draudigi nolieca trauslos radziņus — savu vienīgo ieroci. Amahasts iesmējās, metās dzīvniekam pretī, sagrāba ragus plaukstās un sagrieza. Buks šņāca un zvārojās, tad vārgi ieblējās un nogāzās zemē. Kad pieskrēja Keriks, Amahasts atlieca upura kaklu atpakaļ.

- Dur! Tas būs tavs pirmais medījums! Rīklē! legrūd no sāniem, iegrūd labi dziļi un pagriez!

Keriks darīja, kā likts. Buks agonijā iegārdzās, un sarkana šalts apšļāca zēna plaukstas un dilbus. Šīs asinis bija puisēna lepnums. Viņš grūda šķēpu dziļāk brūcē, līdz dzīvnieks notrīsēja un izdzisa.

- Labs dūriens, — Amahasts gandarīts teica. Viņa tonis lika Kerikam cerēt, ka marags laivā vairs netiks apspriests.

Šķērzdami un ķidādami laupījumu, mednieki sajūsmā smēja. Amahasts norādīja uz augstieni salas dienvidu daļā.

- Aiznesiet gaļu uz mežmalu un izkariet, lai kalst!

- Vai mēs vēl medīsim? — Hastila ievaicājās. Amahasts papurināja galvu.

- Nē, ja reiz rīt jau jādodas atceļā. Diena un nakts paies, griežot un kūpinot rto, kas jau rokā.

— Un ēdot, — Ogatirs piebilda, gardi nočāpstinādams. - Pierijoties līdz ūkai. Jo 1 vairāk sabāzīsim vēderos, jo mazāk būs jānes uz muguras.

Zem kokiem gan bija vēsāk, toties drīz vien ap viņiem jau mudžēja un dzēla mušas. Jaudā tik atgaiņāties un mudināt Amahastu ķerties pie kūpināšanas, lai gūtu patvērumu dūmos!

- Nodīrājiet medījumu. - viņš pavēlēja un pagrūda ar kājas īkšķi pussatrunējušu, birztošu stumbru. - Pārāk slapjš. Malka te zem kokiem ir par mitru, lai degtu. Ogatir! Atnes uguni no laivas un iebaro tai zāli, kamēr mēs esam projām. Es ar puiku aiziešu pēc pludmalē izskalotiem bluķēniem.

Amahasts devās projām caur birzi uz okeāna apskaloto salas pusi. Viņš atstāja loku un bultas, bet paņēma šķēpu. Keriks izdarīja tāpat un tecēja viņam nopakaļ.

Pludmale bija plaša un smalkā smilts — balta kā sniegs. Viļņi šalkdami plīsa pret krastu, un putas burzguļodamas traucās augšup pa nolaideno pludmali. Gar piekrasti mētājās sprunguļi un apdrupuši sūkļi, ņirbēja daudzkrāsainas gliemežnīcas, violeti moluski un lieli jūraszāļu mudžekļi, pa kuriem rāpoja sīki krabīši. Izsvaidītajām koka šķēpelēm nebija vērts pievērst uzmanību, un viņi virzījās tālāk, kur no salas vidusdaļas jūrā ietiecās klinšaina pussala. Uzrāpušies pa lēzeno nogāzi, viņi caur kokiem krasta ielokā saskatīja mazu līcīti. Smiltīs pretējā pusē saulē gozējās tumši ķermeņi, tādi kā roņi…

Piepeši viņi sajuta, ka vēl kāds stāv aiz tuvējā stumbra un vēro līci. Varbūt cits mednieks? Amahasts jau vēra muti, lai uzsauktu, bet stāvs paspēra soli uz priekšu saules gaismā un…

Vārdi Amahasta rīklē noslāpa. Ik muskulītis viņa ķermenī saspringa.

Tas nebija mednieks, nedz arī vispār cilvēks. Kaut kas cilvēkveidīgs, bet vienlaikus līdz pretīgumam citāds ik auguma līnijā.

Radījumam nebija apmatojuma. Pār galvu un lejup pa muguru stiepās raiba sekste. Viņa zvīņainā, daudzkrāsainā āda derdzīgi zvīļoja spilgtajos staros.

Marags! Mazāks par gigantiem mūžamežos, bet tik un tā īsts marags. Kā visi šie radījumi, miera stāvoklī viņš bija nekustīgs, kā akmenī izcirsts. Tad tas pagrieza galvu. Pēc vairākām straujām, saraustītām būtnes kustībām skatienam pavērās apaļa, neizteiksmīga acs un smags, izbīdīts žoklis. Cieši sakrampējuši šķēpus, malkas meklētāji sastinga aizsegā tikpat nekustīgi kā marags. Radījums vēl nebija pagriezies tik tālu, lai pamanītu viņu pamirušos stāvus starp kokiem.

Amahasts nogaidīja, līdz būtne atkal pavērsās pret okeānu, un sāka lavīties. Viņš bez skaņas slīdēja uz priekšu ar paceltu šķēpu, un bija jau sasniedzis birztalas malu, kad neradijums sadzirdēja vai citādi nojauta viņa tuvošanos. Tas strauji pagrieza galvu un ielūkojās viņam tieši acīs.

Mednieks ietrieca šķēpa akmens uzgali būtnes bezplakstiņu acī; tas dziļi ieurbās smadzenēs. Radījums nodrebēja, pār visu ķermeni pārvēlās krampjainas trīsas, un viņš smagi nogāzās, miris, pirms vēl ķermenis atsitās pret zemi. Amahasts atbrīvoja šķēpu un apcirtās. Viņa skatiens šaudījās pār nogāzi un liedagu aiz tās. Tuvumā vairs maragu nemanīja.

Keriks klusēdams nostājās tēvam līdzās, un abi nolūkojās uz līķi. Tas bija rupjš un atbaidošs cilvēka pakaļdarinājums. No sašķaidītās acs dobuma vēl sūcās spilgti sarkanas asinis, kamēr otra blenza viņos ar neredzošu skatienu. Acs zīlīte bija melna, vertikāla sprauga. Deguna nebija — tikai sakļāvušās atveres tajā vietā, kur jābūt degunam. Masīvais žoklis — agonijā atkāries un atsedzis smailu, asu zobu rindas.

- Kas tas ir? — Keriks slāpēti vaicāja.

- Nezinu. Kaut kāds marags. Mazs. Līdz šim tādu nebiju redzējis.

— Tas stāvēja… Tas staigāja kā cilvēks, kā tanus… Tēt, tam maragam ir rokas kā mums…

- Nav vis kā mums. Skaiti! Viens, divi, trīs pirksti un īkšķis. Pat nē: tikai divi pirksti un divi īkšķi.

Amahasta zobi atņirdzās, lūkojoties parādibā. Ķēma kājas bija īsas un līkas, pēda — plakana, uz kāju pirkstiem — asi nagi. Aste strupa. Tas gulēja, nāves mokās sarāvies čokurā, un viena roka atradās zem ķermeņa. Amahasts pabāza kāju zem līķa un apvēla to otrādi. Atklājās jaunas dīvainības: sažņaugtā delna turēja kaut ko, kas atgādināja garu, melnu spieķi ar apaļu galviņu.

- Tēt! Tur, liedagā! - Keriks iesaucās.

Viņi metās patvērumā zem kokiem un vēroja, kā tieši iepretim slēpnim no jūras iznira vēl daži radījumi.

Maragu bija trīs. Divi stipri līdzinājās tikko nokautajam. Trešais — lielāks, trekns un lēnigs. Aizvērtām acīm un ļenganiem locekļiem tas zvalstījās seklumā, līdz pārējie divi to atspērušies aizvēla augšup pa smiltīm. Lielākais radījums šņākuļoja caur savām elpatverēm, tad gausi un slinki pakasīja vēderu ar kāju nagiem. Viens no mazākajiem maragiem vicināja ķepas pa gaisu un izgrūda spalgas, klikšķiem līdzīgas skaņas.

Niknums aizžņaudza Amahasta rīkli, un elpa kļuva sēcoša. Naids darīja viņu aklu. Gluži neviļus viņš metās lejup pa nogāzi ar augstu paceltu ieroci.

Kā krusa mednieks nogruva pār radījumiem, triekdams šķēpu tuvākajā ķermenī, taču tas puspagriezienā spruka sāņus un akmens smaile noslīdēja gar ribām. Zvēra mute iepletās, un tas, skaļi svilpdams, metās bēgt. Nākamais šķēpa dūriens sasniedza mērķi.

Amahasts atbrīvoja ieroci un pagriezās pret otru, kurš bēga jūrā, augstu uzsizdams šļakatas. Gaisā nošvīkstēja mazs šķēps, un radījums, iepletis rokas, pakrita.

- Metiens izdevies godam, — Amahasts uzteica, atklājis, ka ķēms jau pagalam, pirms viņš vēl paspējis izvilkt šķēpu un pasniegt to atpakaļ Kerikam.

Palika lielais marags. Tā acis bija aizvērtas; šķita — tam ir pilnīgi vienalga, kas apkārt notiek. Amahasta šķēps dziļi iegrima radījuma sānos, un tas izgrūda gandrīz cilvēcisku vaidu. Marags bija gatavais tauku blāķis, un nācās durt vēl un vēl, līdz tas rimās. Darbu padarījis, Amahasts, smagi elsdams, atspiedās uz sava ieroča un pretīgumā nolūkojās uz apslaktētajiem radījumiem.

- Šitādi ķēmi… Tādus vajag kaut. Maragi nav tādi kā mēs. Paskaties, kāda tiem āda, kādas zvīņas! Viņiem nav matu, viņi baidās no aukstuma, viņu gaļa ir indīga. Kur vien redzam tādus, mums tie jāiznīcina, — viņš burtiski izšāva vārdus, un Kerikam atlika tikai māt ar galvu, sajūtot to pašu dziļo un neizskaidrojamo riebumu.

- Ej, sameklē pārējos! — Amahasts norīkoja. - Atri! Vei, līča otrā pusē to ir vēl pulka. Mums jāapkauj visi.

Viņa skatiens uztvēra kustību, un viņš atvēzēja šķēpu, domādams, ka radījums vēl nav izlaidis garu. Tas kustināja asti.

Nē! Pati aste nekustējās, bet kaut kas atbaidošs kūņojās zem ādas pie tās pamatnes. Tur bija kaut kāda atvere. Tāda kā sprauga, kā soma pie neradījuma resnās astes pamatnes. Amahasts to atplēsa vaļā ar šķēpa galu un ieraudzīja smiltīs izveļamies bālganus mošķus. Viņam sametās šķērmi.

Červeļaini, akli, sīki lielo maragu līdzinieki. Tiem jābūt viņu mazuļiem. Ārprātā aurodams, viņš bradāja tos ar kājām.

- Nost ar nešķīsteņiem, — Amahasts bez mitas murmulēja pie sevis, un Keriks ļepatoja projām starp kokiem.

II

Ritmiski vēzējot varenās pleznas, entīsenatis rāmi šķēla zilgo ūdeni. Viena izslēja galvu no viļņiem, un ūdens strūkloja lejup pa viņas tumšo ādu. Galva cēlās augstāk un augstāk, tad pagriezās un nolūkojās atpakaļ, līdz ķirzaka, saskatījusi zem ūdens tālu aiz sevis vēl milzīgāku apveidu, atkal nozuda dzelmē.

Priekšā ņirbēja kalmāru bars. Otra entīsenats jau aizrautībā klakšķināja zobus. Kuldamas ūdeni ar masīvajām astēm, tās, gigantiskas un neapturamas, plaši atplestām rīklēm iebrāzās pašā bara vidū.

Kalmāri, izgrūzdami spēcīgas ūdens strūklas, pajuka uz visām pusēm. Vairums patvērās aiz pašu izsviestās melnās tintes mākoņiem, bet daudzi nokļuva starp plakanajiem, robotajiem zobiem, tika pasviesti augšup, satverti un aprīti. Tas nemitējās, līdz jūra kļuva tukša. Pasprukušie kalmāri izklīda dzelmē. Varenās ķirzakas paēdušas slinki apgriezās un airējās atpakaļ. Pretī pa okeānu, ūdenim strāvojot pār muguru un putojot varenās muguras spuras pakājē, slīdēja vēl masīvākais araketo ķermenis. Atgriezušās pie viņa, entīsenatis ienira un apsviedās, piemērodamās tā rāmajai virzībai caur viļņiem cieši līdzās garajam, bruņām klātajam knābim. Pēc brīža milzenis viņas ievēroja: kaula gredzena ieskautais lielās acs melnais redzoklis lēnām sakustējās, sekojot viņu gaitai. Apjēga pamazām sasniedza radījuma trulās smadzenes. Knābis gausi pavērās.

Viena pēc otras entīsenatis piepeldēja pie nezvēra knābja un iegrūda galvas bezdibenigajā rīklē. Ieņēmušas vajadzīgo stāvokli, tās atrija tikko saķertos kalmārus, līdz kuņģi bija tukši, un ar veikliem pleznu sānvēzieniem aizvirpuļoja projām. Kaula knābis aizvērās tikpat lēni, kā atvāzies, un araketo miesas blāķis nerimtīgi turpināja kustību.

Gandrīz visu radījuma masīvo ķermeni slēpa ūdens, tikai muguras spura slējās augstu pār viļņiem. Tās plakanā virspuse bija sausa un krokaina, atpūtu meklējušo jūras putnu noķēzīta un aso knābju saplucināta neveiksmīgos centienos pāršķelt cieto ādu. Arī šobrīd kāds putns laidās lejup uz spuras virsotni, šūpodamies platajos, baltajos spārnos un staipīdams zvīņainās kājas. Piepeši las ieķērcās un izmisīgi vēzējās sānis: spuras virsotnē kā rīkle pavērās gara rieva. Šķēlums paplašinājās, pakāpeniski izstiepdamies visā spuras garumā un atsegdams milzu atveri dzīvajā miesā. No tās izvēlās sasmakuša gaisa mākulis.

Atveres malas joprojām attālinājās, līdz spraugas platums ļāva jilanē brīvi i/kļūt ārpasaulē.

Tā bija apakšvirsniece, maiņas priekšniece. Viņa uztrausās uz plašās kaula dzegas spuras šķēluma iekšpusē pie pašas virsotnes un alkaini rija spirdzinošo juras gaisu. Būtnes galva un pleci izslējās, un viņa vērīgi pārlaida skatienu visapkārt. Apmierināta ar kārtību ārpasaulē, viņa atkal rāpās lejup — garām dežurējošajai apkalpes loceklei, kura stāvēja pie vadības pults un urbās ar skatienu caurspīdīgajā diskā savā priekšā. Virsniece palūkojās viņai pār plecu uz Kompasa mirdzošo adatu, kura tikko manāmi bija novirzījusies no kursa. Hturmane pasniedzās gar kompasu, satvēra milzīgu nerva gala kārpu starp kreisās rokas īkšķiem un cieši saspieda. Pār visu kuģi aizviļņoja trīsas, kas liecināja, ka biezādainā būtne komandu sapratusi. Virsniece apmierināta pamāja un turpināja lejupceļu garajā katakombā. Viņas redzokļi strauji paplašinājās, pielāgojoties spokainajai puskrēslai.

Vienīgais gaismas avots šajā telpā ar dzīvajām sienām, kura stiepās gandrīz visa araketo muguras spuras garumā, bija fosforescējošas taciņas. Pakaļgalā gandrīz pilnīgā tumsā kluknēja katordznieces. Viņu potītes bija iekaltas važās. Pārtikas kubuli un ūdens bunduļi aizsedza gūsteknes komandas locekļu un pasažieru skatieniem.

Virsniece apņēmīgi devās uz priekšu pie komandieres un raportēja. Erifneisa pārlaida acis blāvi mirdzošai kartei un pieņēma ziņojumu, tad apmierināta sarullēja to, noglabāja atbilstošajā nišā un pati šļūcošiem soļiem devās augšup 11/ spuras virsotni. Bērnībā gūtās muguras traumas sarētojumi izkropļoja viņas augumu, — tikai varenais gribasspēks bija ļāvis sasniegt tik augstu stāvokli ar .adu smagu nastu jau pašā ceļa sākumā.

Ari viņa, iznirusi spuras virsotnē, dziļi ieelpoja dzestro jūras gaisu un palūkojās visapkārt. Maninlē krasts aiz viņas pamazām izzuda skatienam. I 'riokšā pie apvāršņa tik tikko samanāma vīdēja zeme — ziemeļu virzienā i/kaisītu salu virkne. Viņa gandarīta palocījās un rezervēti ierunājās, ne soli neatkāpdamās no etiķetes. Nodot rīkojumus Erifneisa mēdza strupāk, gandrīz rupji. Šobrid viņa izturējās citādi: pieklājīgi un bezpersoniski, kā etiķete liek vcirsties zemākstāvošajai pie augstākstāvošās. Un viņa bija šā dzivā kuģa kapteine, tātad sarunu biedrei jāieņem patiesi izcils stāvoklis.

— Ar tavu atļauju — ceļojums noris kā paredzēts, Vaintē.

Beigusi sakāmo, viņa atvirzījās, atbrīvodama goda podestu priekšgalā. Vaintē divu citu jilanē pavadībā uzmanīgi uztrausās pa spuras redeļaino iekšpusi un nostājās uz iekšējās dzegas. Viņa paspēra soli uz priekšu, un pavadones bijīgi pavirzījās sānis. Vaintē turējās pie apmales un virināja nāsis, izbaudīdama salto, sāļo vēju. Erifneisa nolūkojās viņā ar sajūsmu, jo Vaintē tiešām izskatījās lieliska. Varēja pat nezināt, ka viņai uzticēts pārvaldīt jaunceļamo pilsētu: augstais stāvoklis tik un tā jautās ik žestā.

Vaintē nemānijā apbrīnas pilnos skatienus. Viņa stāvēja, lepni izslējusies, ar atgāztu galvu un izrieztu žokli. Redzokļi zem saules pielietā debesjuma sakļāvās šaurās, vertikālās spraudziņās, stiprās plaukstas sažņaudzās dzelžainā tvērienā, kamēr ieplestās kājas stingri balstījās pret pamatu; vieglas trīsas virmoja pār viņas cildeno, spilgti oranžo seksti. Dzimusi, lai valdītu, — tas bija lasāms ik auguma līnijā.

— Teic man, kas tas ir — tur, priekšā? - Vaintē strupi vaicāja.

- Salu virkne, augstiba. To vārds irto esība. Alekes-Ekzihenta, zeltainu klinšu ķēde. Smiltis un ūdens ap tām nezaudē siltumu cauru gadu. Salas stiepjas virknē, līdz sasniedz cietzemi. Tur, uz tā krasta, jātop jaunajai pilsētai.

«Alpīsaka. Jaukās pludmales,» Vaintē pie sevis murmināja, bet tā, ka citas nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt viņas vārdus. «Vai tas ir mans liktenis?» Viņa pagriezās ar seju pret kapteini: — Kad mēs būsim tur?

- Šopēcpusdien, augstība. Līdz tumsai jau nu noteikti. Te ir silta okeāna straume, kas ātri nes mūs turp. Te ir pulka kalmāru, entīsenatis un araketo ēd labi. Dažkārt pat pārlieku. Tā ir problēma, ar ko jāsaskaras tālā ceļojumā. Mums lopi rūpīgi jāpieskata, citādi tie kļūs lēni, un mūsu ierašanās…

- Brīva! Es gribu palikt viena ar savām efenselē.

— Ar patiesu prieku.

Šos vārdus izrunājot, Erifneisa jau kāpās atpakaļ un līdz ar pēdējo skaņu pazuda lejā. Vaintē palūkojās klusajās vērotājās ar siltu skatienu.

- Tas ir noticis! Cīņa par jauno pasauli, par Džendazi, noslēdzas. Tagad sāksies galvenā cīņa — par pilsētas tapšanu.

- Esam tavā rīcībā, lai ko arī tu darītu, — Etdīrga teica, stingra un cieta kā klints, dzelžainā nelokāmībā gatava kalpot. - Vadi mūs kaut nāvē!

No citas mutes tas varētu izklausīties pārspīlēti, bet no Etdīrgas… Katra viņas auguma kustība bija neviltota.

— To es neprasīšu, — Vaintē teica, — toties vēlēšos redzēt tevi, manu drošo balstu, sev līdzās visās lietās.

- Man būs liels gods…

Tad Vaintē vērsās pie Aikimendas, kura saslējās gatavībā saņemt rīkojumu.

- Tava vieta būs atbildīgākā no visām. Starp taviem īkšķiem ir mūsu nākotne. Tu pārvaldīsi hanalē un vaisliniekus.

Aikimenda pauda ciešu apņēmību, gandarījumu un nelokāmu noteiktību. Sajūtot atbalstu, Vaintē sirdī ielija siltums, bet tūdaļ arī viņas vaigs apmācās.

- Pateicos jums abām, — viņa teica. - Tagad atstājiet mani. Es gribu Engu. Zem četrām acīm.

Vaintē cieši turējās pie ādainās spuras, jo araketo uzšūpoja augsts vilnis. Zaļais ūdens bangoja pār tā muguru un sašķīda pret spuras melno pakāji. Vaintē seju apsmidzināja sāļas šļakatas. Caurspīdīgās plēvītes noslīdēja pār viņas acim un lēnām atgriezās vietā. Vaintē nesajuta saltā ūdens dzēlienu — viņas domas bija tālu priekšā milzīgajam dzīvniekam, kas nesa viņu pār Inegbanas jūru. Tur priekšā gaidīja Alpīsaka, viņas nākotnes zeltainās pludmales. Vai ari melnās klintis, kas viņu salauzīs. Viens no diviem — vidusceļa nav. Viņa bija augstu kāpusi kopš šķiršanās no savas jaunības okeāniem, atstādama aiz sevis daudzas sava efenbarus biedrenes, apsteigdama un pārspēdama par sevi daudzus gadus senākus efenbarus. Ja vēlies sasniegt virsotni, tev jākāpj kalnā. Un jāiemanto naidnieki šajā ceļā. Bet Vaintē, atšķirībā no vairuma, zināja, ka sabiedroto atrašana nav mazāk svarīga. Viņa izvirzīja sev mērķi neaizmirst nevienu no sava efenbarus, pat tās, kuras ieņēma zemu stāvokli. Un nekad arī neaizmirsa. Tādu pašu, ja ne vēl lielāku nozīmi Vaintē piešķīra spējai iedvest bijību, pat apbrīnu jaunāko efenbaru loceklēm. Tās bija viņas acis un ausis pilsētā, viņas slepenais spēks. Bez šīs palīdzības viņa nekad nebūtu spējusi likt nākotni uz sava mūža triumfa kārts — šā ceļojuma. Viņas liktenis… Varbūt arī sakāve. Jaunceļamās pilsētas Alpīsakas pārvalde bija dižens solis, misija, kas uzrāva viņu augstāk par daudzām citām. Briesmas slēpās iespējā kļūdīties, jo šajā pilsētā, kura atradās tālāk no Entobanas nekā pilsēta jebkad bijusi, jau šobrīd nebija kārtības. Un viņai būs zemu grimt, ja pilsētas dibināšana vēl kavēsies. Tik zemu, lai nekad vairs neceltos. Kā Dīstai, kuru viņa nāca atstādināt no jaunās pilsētas eistaā posteņa. Dīstai neveicās, darbi viņas vadībā virzījās pārāk gausi. Vaintē nāca viņas vietā — un uzņēmās visas neatrisinātās problēmas. Ja viņai nomisēsies, arī viņu aizstās. Tas biedēja, tomēr bija riska vērts. Jo — ja veiksme viņu nepametīs, kā visas arī cerēja, — tad viņas zvaigzne trauksies augšup un nekas vairs nespēs to kavēt.

Kāda izrāpās no tilpnes un nostājās viņai līdzās. Tīk pazīstamas un vienlaikus tik smeldzīgas izjūtas… Vaintē sajuta ciešo kopību ar sava efenbarus locekli. Diemžēl tumšā nākotne, kas melnēja tur priekšā, samudžināja šīs saites — ciešākās, kādas vispār var pastāvēt, — slāpējošos žņaugos. Vaintē bija jāliek savai efenselē apzināties, kas viņu gaida pēc izcelšanās krastā. Tieši šobrīd, jo šī viņām bija pēdējā iespēja pārmīt kādu vārdu pirms ceļojuma noslēguma. Pārāk daudz bija dzirdīgu ausu un redzīgu acu lejā, tilpnē, lai Vaintē būtu atļāvusies izteikt savu sāpi. Bet tagad viņa runās un pārvilks svītru šai nejēdzībai uz visiem laikiem.

- Mēs esam veikušas šo ceļu. Tā tur priekšā ir Džendazi. Kapteine apņēmās nogādāt mūs Alpīsakā šopēcpusdien, — Vaintē ar acs kaktiņu vēroja Engu, bet tā klusēja, bezkaislīgi apstiprinot Vaintē vārdus ar īkšķu kustību. Žests nebija aizskarošs, bet nepauda arī nekādu pārdzīvojumu. Slikta zīme, bet Vaintē netaisījās ļauties dusmām vai atkāpties no sava nodoma. Viņa pagriezās un nostājās aci pret aci ar savu efenselē.

- Šķirties no tēva mīlestības un doties jūras skavās — tā ir pirmā smeldze dzīvē, - Vaintē teica.

- Un pirmā svētlaime ir biedrenes, kas tevi tur sagaida, — Enga piemetināja, nobeidzot pazīstamo parunu. - Es noliecu galvu nožēlā, Vaintē, jo tu atgādini man manu savtību, kas tevi sāpinājusi …

- Es nevēlos pazemību vai atvainošanos — pat ne tavas nepiedienīgās rīcības pamatojumu. Es nespēju izskaidrot, kā tas gadījies, ka tu un tavas sekotājas nav mirušas, kā pienākas. Es to neapspriedīšu. Es šobrīd vispār nedomāju par sevi. Tu, tieši tu esi mana rūpe. Neba nu es rūpēšos par tām maldinātajām būtnēm tilpnē. Ja viņām pietika domas gaišuma upurēt savu brīvību nepiedienīgai filozofijai, tad būs arī gana prāta, lai kļūtu par labām strādniecēm. Pilsēta viņām pielietojumu atradīs. Un tev arī, bet ne jau kā katordzniecei.

- Es nelūdzu atbrīvot mani no ķēdēm.

- Tev tas arī nebija jādara. Es tā liku. Mani apkaunoja, ka manā klātbūtnē kāda no mana efenbarus ir savažota kā prasta noziedzniece.

- Es nekad neesmu gribējusi apkaunot tevi vai mūsu efenbaru, — Enga vairs neizklausījās pazemīga, — es rīkojos saskaņā ar savu ticību. Ar pārliecību, kura ir tik stipra, ka pilnībā izmainījusi manu dzivi, tāpat kā būtu varējusi pārvērst tavējo, efenselē! Bet ir patīkami dzirdēt, ka tu izjūti kaunu, jo kauns veido daļu pašatklāsmes, kas ir šīs ticības pamatā.

- Klusē! Ne mani tu esi apkaunojusi, bet mūsu efenbaru! Pati es izjūtu vien dusmas! Šobrīd mēs esam divatā: neviena nedzird, ko es saku. Es būšu pazudusi, ja tu izpļāpāsies, bet es arī zinu, ka tu to neizmantosi ļaunprātīgi. Uzklausi mani! Atgriezies pie pārējām! Kad jūs vedīs krastā, tevi sakals ar viņām kopā, bet ne uz ilgu laiku. Tiklīdz šis kuģis dosies atpakaļ, es tev dāvāšu brīvību, un tu strādāsi kopā ar mani. Alpīsaka ir mana sūtība, un man nepieciešama tava palīdzība. Pārdomā labi! Tu zini, kādas briesmu lietas notiek. Aukstie ziemeļu vēji uzbrūk aizvien negantāk. Divas pilsētas ir izmirušas, un nav šaubu, ka nākošā būs Inegbana. Mūsu pilsētas viedās valdnieces tālredzīgi nolēmušas audzēt jaunu pilsētu, pirms tas noticis. Kad Inegbana mirs, mūs jau gaidīs Alpisaka. Augsto godu kļūt par jaunās pilsētas eistaā smagā cīņā esmu guvusi es. Es arī vadīšu tās izaugsmi un gatavošu to dienai, kad ieradīsies mūsu ļaudis. Man būs nepieciešams atbalsts. Būs vajadzīgs draudzeņu pulks, kuras smagi strādās, kuras celsies līdz ar mani. Es aicinu tevi pie sevis, Enga, aicinu kalpot man dižajā darbā. Tu esi mana efenselē. Mēs kopā devāmies jūrā, kopā augām, kopā pametām dzelmi kā viena efenbarus biedrenes. Tās ir saites, ko tik viegli nesarausi. Esi ar mani, celies ar mani, kļūsti mana labā roka. Tu nevari man atteikt! Vienojušās?

Enga bija nolaidusi galvu. Pirms viņa pacēla acis, viņas plaukstas sakrustojās saistības žestā, un sakļautās rokas izslējās priekšā sejai.

- Es nevaru. Esmu saistīta ar savu draudzi, ar Dzīvības Meitām vēl ciešākām saitēm nekā ar savu efenbaru. Viņas ir sekojušas manam aicinājumam…

- Tu aicināji viņas mežonībā un trimdā! Un neizbēgamā nāvē!

- Ceru, ka ne. Esmu tikai runājusi taisnibu. Esmu runājusi Jūganinepsas sludināto patiesību, kas dāvāja viņai mūžīgo dzīvošanu. Viņai, man, mums visām. Tu un pārējās jilanē esat pārāk aklas, lai redzētu. Tikai viens var atdot redzi tev un viņām: nāvesziņas atklāsme, kas sniegtu jums dzīvesziņu.

Aiz dusmām ne savā ādā Vaintē, uz mirkli zaudējusi runas dāvanas, cēla rokas pret Engu kā bērns, atklājot skatienam liesmaini sarkanās delnas un visaizskarošākajā žestā piegrūžot tās Engai pie pašas sejas. Enga pat nepakustējās, it kā nemanītu viņas niknumu, un uzrunāja viņu tik maigi, ka vēl vairāk satracināja Vaintē.

- Tā nevajag, Vaintē. Tu vari pievienoties mums un atklāt, kas ir dižāks par personīgajām vēlmēm, varenāks nekā piederība efenbarum…

- Varenāks par piederību savai pilsētai?!

- Iespējams… Jo pārsniedz visu…

- Es pat nezinu, kā lai sauc to, ko tu te… Tu nozaimo visu, kā dēļ mēs dzīvojam, un es nevaru izjust neko citu kā vien dziļu riebumu. Jilanē ir dzīvojušas kā jilanē, kopš izšķīlies laiks! Te pēkšņi šajā kārtībā kā parazīts dzīvā miesā iegraužas jūsu Fārnekseja ar saviem nejēdzīgajiem sprediķiem! Un pret viņu izturas ar bezgalīgu iecietību, bet viņa tomēr nemitējas. Viņu brīdina, bet viņa spītīgi iet savu ceļu, līdz nav vairs citas izejas, kā vien izraidīt viņu no pilsētas. Bet viņa nenomirst! Viņa kļūst par pirmo dzīvo mironi! Nebijis glābējas Olpēsagas, viņa varbūt joprojām dzīvotu un sētu naidu!

- Jūganinepsa bija viņas vārds, jo caur viņu nāca patiesības atklāsme. Olpēsaga bija drīzāk posta nesēja, kura iznīcināja viņas miesu, bet ne šo atklāsmi.

- Vārds ir tas, kurš tev dots. Viņa bija Fārnekseja, tā-kura-meklē-jēgu- bezjēdzībā, un šis noziegums viņai maksāja dzīvību. Ar to tā arī beidzas — šī jūsu bērnišķīgā ticība, šīs neķītrās domas, kuras vairāk piedienētu koraļļiem vai brūnai ģēm.

Viņa dziļi un konvulsīvi ievilka elpu, visiem spēkiem cenzdamās savaldīties.

- Vai tiešām tu nesaproti, ko es piedāvāju? Vienīgo izeju! Dzīvi pret tevis izraudzīto nāvi. Esi ar mani, un tu kāpsi augstu! Ja šī šķebīgā ticība tev tik svarīga, tad tici taču, bet ne vārda par to man vai jelkurai citai jilanē! Turi to zem sava apmetņa, un neviens to neredzēs. Tu spēsi!

- Es nespēju. Patiesība ir patiesība — tā jāsludina skaļi…

Ārprātā rēkdama, Vaintē sagrāba Engas kaklu, vienlaikus ar īkšķiem mežonīgi plucinot viņas seksti, nolieca spītnieci pie zemes un trina ar seju pret spuras kokaino ādu.

- Lūk, kas ir taisnība! — viņa auroja, pagriezusi Engu pret sevi, lai būtu skaidri saprotams ik vārds. - Īstenība un patiesība ir putnu sūdi, ko es izsmērēšu pa tavu stulbo viepli! Un jaunceļamā pilsēta mežonīgajos džungļos, smags darbs un nekādu ērtību, kas tev tik pierastas! Lūk, tava likteņa loze! Un vēl — neizbēgamā nāve! Kā es te stāvu! Ja tu neatmetīsi savu augstprātību, savu kuslo īdēšanu…

Vaintē izdzirdēja vāju, šņācošu skaņu, apcirtās un ieraudzīja kapteini, kura bija kāpusi augšup uz dzegas un tagad centās atkal strauji pazust no viņas redzesloka.

- Nāc šurp! — Vaintē izsaucās, nosviezdama Engu uz dzegas. - Kā saprast šo traucējumu? Šo ķīķerēšanu?!

- Es negribēju… Es netīšām, augstība, es jau pazūdu, — Erifneisa runāja vienkārši, bez izteiksmes smalkumiem, — tik ļoti viņa bija apjukusi.

- Tad kas gan tevi dzina šurp?

- Pludmale. Es tikai gribēju jums parādīt balto pludmali. Tieši aiz zemes strēles, kuru jūs redzat priekšā, būs dzemdību liedags.

Vaintē atvieglota uzelpoja, sajutusi iespēju novērsties no pretīgās ainas. Pretīgās gan, — jo viņa bija zaudējusi savaldību. Kaut ko tādu viņa atļāvās reti, apzinādamās, ka tādējādi nodod trumpjus citām tieši rokās. Kaut vai šī kapteine! Viņa tagad izplatīs tenkas, un neko labu tas nevēstija. Un viss Engas, nepateicīgās un stulbās Engas dēļ. Turpmāk viņa pati var lemt savu likteni, pati sev piespriest pelnīto sodu! Vaintē cieši satvēra apmali, viņas niknums izplēnēja, elpa kļuva rāmāka, un viņa ielūkojās zaļajā krasta līnijā tepat rokas stiepiena attālumā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja, ka Enga pietraušas kājās, alkdama redzēt pludmali tāpat kā visi.

- Mēs piestāsim tik tuvu, cik vien būs iespējams, — Erifneisa teica. - Cieši pie krasta.

«Mūsu nākotne,» Vaintē domāja. «Pirmā triumfālā vaislinieku aplekšana, pirmais dējums, pirmais perējums, pirmais efenbarus dodas jūrā.» Viņas niknums bija izplēnējis, un viņa gandrīz smaidīja, iedomājusies treknos, kūtros vīrišķus stulbi zvilnam saulē un auklējam mazuļus drošajās somās — ādas krokās astes- galā. Un pirmās jaundzimušās! Neaizmirstams brīdis jaunajā pilsētā…

Apkalpe vadīja araketo aizvien ciešāk pie krasta, jau gandrīz starp plīstošajām viļņu galotnēm. Krasts slīdēja garām, un redzeslokā parādījās pludmale. Brīnišķīgs liedags.

Pavērās aina, kas Engai un kapteinei laupīja valodu. Vaintē nebalsī iekliedzās. Gludajā smiltī izkaisītie, līdz nepazīšanai sakropļotie līķi izvilināja no viņas dvēseles dziļumiem baisu aizsaules vaidu, kas draudīgi aizvēlās pār viļņiem, izzūdot tālē…

III

Vaintē sāpju kliedziens spēji apsīka. Kad viņa atkal ierunājās, bija zudusi visa etiķetes uzspiestā frāžainiba. Steidzīgi teiktais grieza ausīs ar savu nesamākslotību un raupjumu.

- Kapteini Nekavējoties ved krastā desmit spēcīgākās apkalpes locekles! Ar hezocaniem rokās. Un atstāj araketo reidā!

Viņa pārtrausās pār spuras čukuru, apdomājās un norādīja uz Engu.

- Tu nāksi ar mani!

Vaintē rāpās lejup pa araketo muguru, cērtot kāju nagus raupjajā ādā un āķējoties ar pirkstgaliem krevei līdzīgajās krokās, līdz sasniedza dzidro ūdeni un laidās peldus. Enga sekoja.

Viņas iznira no viļņiem tieši pie noslaktētā vīrišķa līķa. Ap brūcēm melnā mākonī ņirbēja mušas, aizsedzot dūruma vietu un asins recekļus ap to. Enga, to redzot, sagrīļojās kā nemanāma vēja šūpota un neviļus savija pirkstus ar īkšķiem ciešā ņudzeklī bērnu dienu sāpju žestā.

Vaintē turējās. Viņa stāvēja cieta un stingra kā klints, un ne vaibsts viņas sejā nenotrīsēja. Tikai skatiens mēmi iztaustīja slaktiņa ainu.

- Es gribu uzmeklēt nezvērus, kas to izdarījuši, — viņa noskaldīja, neļaujot vārdiem nodot izjūtas, paspēra soli un noliecās pār rumpi. - Viņi nonāvējuši, bet nav ēduši. Tiem ir nagi vai ilkņi, vai ragi — paveries uz šīm brūcēm! Redzi? Un ne vien vīrišķis, bet arī uzraudzes ir mirušas. Nokautas tādā pat veidā. Kur ir apsardze?!

Viņa pavērsās ar seju pret kapteini, kura šai mirklī parādījās no jūras ar bruņotām cīnītājām, un deva zīmi virzīties uz priekšu.

- Izkārtoties ķēdē, turēt ieročus gatavībā un izķemmēt pludmali! Atrast sardzes, kurām bija jābūt šeit, un izsekot, kurp ved šīs pēdas! Ātri!

Viņa vēroja tās izklīstam, līdz sadzirdēja Engas balsi.

- Vaintē, es nesaprotu, kādi radījumi varētu cirst šādas brūces. Katrs ievainojums ir atsevišķs dūriens vai griezums, it kā radījumam būtu viens pats rags vai nags.

- Neniteskam ir viens rags uz deguna, liels un resns; arī arakzastam ir viens pats rags.

- Visi tie ir milzīgi, lempīgi, stulbi radījumi. Tie nevarētu to izdarīt. Un tu taču pati brīdināji mani no briesmām šāspuses mūžamežos. Tie ir nezināmi dzīvnieki, strauji un nesaudzīgi.

- Kur atradās apsardze? Viņas zināja briesmas! Kāpēc viņas neveica savu pienākumu?

- Viņas veica, — Erifneisa iebilda, lēnām šļūkdama lejup uz pludmali. Visas mirušas. Visas nogalinātas tieši tāpat.

- Nevar būt! Un viņu ieroči?

- Nav lietoti. Pielādēti. Šis radījums… Šie radījumi bijuši tik strauji…

Viena apkalpes locekle uzsauca viņām no pludmales lejasgala. Lielais attālums darīja ķermeņa kustības neskaidras, un balss skanēja slāpēti. Nepārprotami satraukta, viņa skrēja pie pārējām, brīžiem apstādamās un pūlēdamās kaut ko pateikt, tad atkal laizdamās teciņus, līdz beidzot teikto jau varēja saprast.

- Es atradu pēdas… ātri… tur ir asinis…

Nevaldāmais izbīlis viņas balsī uzvēdīja nāves dvesmu. Visas ar Vaintē priekšgalā traucās tai pretī.

- Es gāju pa pēdām, augstība, — apkalpes locekle turpināja, norādīdama uz kokiem. - Radījums nav bijis viens. Kādi pieci, es domāju, — daudz pēdu. Visas beidzas ūdens malā. Viņi ir projām. Bet ir vēl kas, tev vēl kaut kas jāredz…

- Kas?

- Slaktiņa vieta, daudz asiņu un kaulu. Un vēl… vēl kaut kas. Tev jāredz pašai.

Jau tālu pirms apskatāmās vietas varēja dzirdēt mušu nikno zumēšanu. Tad

nepārprotami atklājās lielas apkaušanas vieta, bet tās vidū vīdēja kaut kas vēl trakāks. Ceļvede mēmi norādīja uz zemi.

Kaudzē sarausti melnēja nodeguļi un pelni. No tiem cēlās pelēka dūmu grīste.

- Uguns? — Vaintē izsaucās, šīs ainas samulsināta tāpat kā pārējās. Viņa bija to redzējusi jau senāk un izjuta nepatiku. - Stāvi mierā, stulbene! — viņa uzrēja, kad kapteine stiepa roku pret dūmojošajiem pelniem. - Tā ir uguns. Tā ir ļoti karsta un sāpīga.

- Es nezināju, — Erifneisa taisnojās. - Esmu dzirdējusi par to, bet nav gadījies redzēt.

- Te ir vēl kas, — ieminējās komandas locekle. - Krastā ir dubļi. Saulē sacietējuši akmenī. Tajos ir pēdu nospiedumi, ļoti skaidri. Es izlauzu vienu. Lūk!

Vaintē piesteidzās un aplūkoja saplaisājušo dubļu pļeku, pieliekdamās tam klāt un bakstīdama iespiedumus cietajā masā.

- Mazi radījumi, ļoti mazi, mazāki nekā mēs. Viņu pēdas ir nevarīgas, pavisam bez nagiem. Eu! Re — skaitiet!

Viņa apsviedās ar seju pret pārējiem, izstiepusi vienu roku ar izplestiem pirkstiem, un niknuma krāsa pārklāja viņas delnu.

- Pieci pirksti. Re, cik viņiem to ir! Ne četri. Kurš zina, kas tie par zvēriem ar pieciem kāju pirkstiem?

Iestājās klusums.

- Pārāk daudz mistikas. Man tas nepatīk. Cik sardžu šeit bija?

— Trīs, — Erifneisa attrauca. - Pa vienai katrā pludmales galā, un trešā pa vidu…

Viņas runa aprāvās, jo viena no komandas, brīkšķinot zarus, lauzās caur

paaugu lejpus viņām.

- Maza laiva tuvojas krastam! — viņa sauca.

Iznākusi no koku paēnas, Vaintē ieraudzīja sīkajos vilnīšos šūpojamies laivu, piekrautu ar kaut kādiem kubuliem. Viena no tās saimniecēm uzturējās turpat netālu, lai radījums nesadomātu kaut kur noklīst; pārējās divas liedagā blenza uz līķiem. Vaintē tuvojoties, tās apcirtās; viņa pamanīja vītu stieples gredzenu vienai svešiniecei ap kaklu un ar skatienu ieurbās tajā.

- Tu esi ezikesaka — tā, kurai jāsargā dzemdību liedags! Kāpēc tu nebiji šeit un neaizstāvēji savus aizbilstamos?!

Ezikesakas nāsis niknumā iepletās.

- Kas tu tāda, ka atļaujies ar mani runāt….

- Es esmu Vaintē, šīs pilsētas jaunā eistaā! Un tagad atbildi uz manu jautājumu, niecība, jo man zūd pacietība!!!

Ezikesaka soli atkāpās un aizskāra savas lūpas pazemīgā lūgumā.

- Piedod man, augstība, es nezināju. Šī slepkavība, šis slogs…

- …gulstas uz tevi. Kur tu biji?

- Pilsētā, pēc pārtikas un jaunām sardzēm.

- Cik sen tu jau esi projām?

- Tikai divas dienas, augstība, kā vienmēr.

- Kā vienmēr! — Vaintē burtiski piepūtās nevaldāmās dusmās un smagi uzsvēra katru vārdu. - Nesaprotu! Kāpēc tu pamet liedagu, lai dotos uz pilsētu pa jūru? Kur ir ērkšķu siena, kur nocietinājumi?!

- Nav vēl izauguši, augstība, nav vēl droši. Upi paplašina un padziļina, bet tā nav vēl atbrīvota no bīstamiem nezvēriem. Drošības nolūkos nolēma iekārtot dzemdību liedagu pie okeāna, uz laiku, protams.

- Drošības nolūkos! — Vaintē, satracināta līdz ārprātam, rādīja uz līķiem un rēca. - Viņas ir mirušas! Visas! Un tā bija tava misija! Ja tu būtu to pildījusi, tad gulētu kopā ar viņām. Par noziegumu, smagāko no smagākajiem, es pieprasu nesaudzīgāko sodu! Tu esi izraidīta no šīs pilsētas, no runājošo sabiedrības, un tiec pieskaitīta mēmajām. Ilgi tu nedzīvosi, bet līdz pat nāvei ik brīdi atcerēsies, ka tavs pienākums, tava misija, tava kļūda — tas viss tevi noveda līdz šim spriedumam.

Vaintē pieklupa ezikesakai pie kakla, aizāķēja ikšķus aiz metāla zīmotnes, kas liecināja par augsto stāvokli, un spēcīgi rāva. Gredzens pārtrūka. Pārlauzto stiepļu gali uzplēsa nolemtās kaklu. Svinīgi deklamēdama depersonalizācijas rituālos pantus, Vaintē nosvieda zimotni smiltīs.

- Es atbrīvoju tevi no taviem pienākumiem! Visas klātesošās šajā brīdī aizmirst tavu bijušo stāvokli, jo tu neesi veikusi savu misiju! Katra Inegbanas, mūsu dzimtās pilsētas pavalstniece, ikviena dzīvā jilanē pievienojas mums, laupot tev pilsonību! Visbeidzot es atņemu tev vārdu, un neviena dzīvā to vairs neizrunās skaļi, bet pieminēs tevi kā Lekmeliku, mūžīgo tumsu! Es atdodu tevi vārdā nenosauktajām un mēmajām! Ej!

Vaintē salti norādīja uz okeānu. Depersonalizētā ezikesaka metās pie zemes un visā augumā izstiepās smiltīs pie Vaintē kājām. Viņas teikto tik tikko varēja sadzirdēt.

- Tikai ne to, es lūdzu. Tikai ne šo kaunu! Tā bija Dīsta, kas visu izrīkoja, kas mūs piespieda. Olas nemaz nedrīkstēja perēt, jo viņa neuzturēja seksuālo disciplīnu. Mani te nevar vainot, jaundzimušās nemaz nedrīkstēja būt izšķīlušās. Tā nav mana vaina…

Vārdi iestrēga rīklē, un balss noslāpa. Viņas locekļu kustības lēnām rimās, līdz tie sastinga pavisam.

- Apveliet šo būtni otrādi, — Vaintē pavēlēja.

Erifneisa deva zīmi tās biedrenēm, un viņas grūstīja ļengano ķermeni, lidz tas apvēlās augšpēdus. Lekmelikas atvērto acu skatiens bija stings, elpa jau dzisa. Drīz viņa izlaidis garu. Taisnās tiesas spriedums būs stājies spēkā. Vaintē gandarīta palocīja galvu un tūlīt arī izmeta izraidīto būtni no prāta, — pārāk daudz bija, ko darīt.

- Erifneisa, tu paliksi šeit un uzraudzīsi līķu apglabāšanu, — viņa izrīkoja. - Pēc tam nogādā araketo pilsētā. Es tagad braukšu ar šo laivu. Vēlos redzēt šo eistaā Dīstu, kuru nomainīt esmu sūtīta.

Kad Vaintē iekāpa laivā, stūrmane mulsi izrādīja vēlēšanos kaut ko teikt. Viņa runāja lēnām, ar zināmu piepūli.

- Tas nebūs iespējams — redzēt Dīstu. Dīsta nu jau cik dienas kā mirusi. Te plosījās drudzis. Viņa bija viena no pēdējām mirējām.

- Tad mana ierašanās šobrīd jau izrādās novēlota, — Vaintē apsēdās, kamēr stūrmane pavēloši runāja laivai ausī. Radījums, miesai pulsējot, uzsāka kustību, izgrūzdams no sava ķermeņa ūdens strūklas.

- Pastāsti man par pilsētu, — Vaintē mudināja. - Bet vispirms teic savu vārdu!

Viņa runāja rāmi un silti. Šī sardze nebija vainojama slepkavībās, viņai nebija jāatrodas postenī. Tagad Vaintē jādomā par pilsētu un jāsagādā sabiedrotie, ja reiz viņa vēlas veikt savu darbu nevainojami.

- Es esmu Inlēnata, — viņa teica ne vairs tik bailīgi kā pirmīt. - Tā būs laba pilsēta. Mēs visas vēlamies, lai tā būtu. Mēs smagi strādājam, bet saduramies ar visādām grūtībām un sarežģījumiem.

- Vai viena no šīm problēmām bija Dīsta?

Inlēnata paslēpa delnas, lai neizrādītu emocijas, kuras pauda to krāsa. - Ne man par to spriest. Esmu bijusi pilsone ļoti īsu brīdi.

- Ja tu esi pilsētā, tu tai piederi. Tu vari man visu teikt, jo es esmu Vaintē un esmu eistaā. Apdomā labi šo vārdu nozīmi! Manas varas rokas plešas pār pilsētu. Es esmu tā, pie kuras jāvēršas ar visām problēmām. Es esmu tā, kura lems. Nu tu zini savus pienākumus! Tu runāsi, tu vaļsirdīgi atbildēsi uz maniem jautājumiem!

— Es darīšu, kā tu teiksi, eistaā, - Inlēnata apņēmīgi teica, jau sākdama izprast jauno lietu kārtību.

Sprīdi pa sprīdim, sīki un pacietīgi iztaujājot, Vaintē acu priekšā uzplauka notikumu aina pilsētā. Sardzei bija pārāk zems stāvoklis, lai viņa zinātu, kas noticis valdošajās aprindās, bet sekas viņa pārzināja smalki. Tās neiepriecināja.

Dīstu tauta necienīja, tas nu kļuva skaidrs. Acīmredzot viņu ieskāva šaurs personu loks, kas nepārslogoja sevi ar darbu. Viss liecināja, ka tās bija aizmirsušas savu misiju un, kopulācijas laikam pienākot, pilnībā nodevušās fiziskām baudām ar vīrišķiem, ignorējot faktu, ka dzemdību liedagi nav sagatavoti. Ja tas izrādīsies tā, un taisnību noskaidrot nebūs grūti, tad viņām neizbēgt no sabiedriskās tiesas. Pārkāpējas norīkos darbā ārpus pilsētas, tas arī viss. Viņas strādās, līdz pakritīs, vai arī nokļūs savvaļas dzīvnieku zobos. Neko vairāk tās arī nav pelnījušas.

Ne visi jaunumi bija tik nelāgi. Pirmie līdumi jau nolīsti, pašas pilsētas izaugsme ievērojami pavirzījusies uz priekšu un norisinās pēc plāna. Kopš drudzis apkarots, veselības aizsardzība vairs nav klibojusi, neskaitot ikdienišķas smagā darba traumas. Līdz laivas ienākšanai upē Vaintē jau skaidri redzēja, kas darāms. Viņa, protams, pārbaudīs Inlēnatas stāstu patiesīgumu, bet nojauta teica, ka vienkāršā būtne precīzi izgaismojusi pilsētas nebūšanas. Daži nostāsti, bez šaubām, varēja būt tenkas, bet faktu kodols kļuva skaidrs kā diena.

Kad laiva sāka jau līkumot starp pilsētas ūdenssaknēm, kur tā varēs laiski izstiepties ostas seklumā, saule paslēpās aiz mākoņu vāliem. Vaintē sajuta vēsumu un gluži neviļus ietinās kādā apmetnī, kas mētājās pa rokai. Tas bija labi barots un silts, turklāt apslēpa viņas personību. Jo labāk. Nebijis tas slaktiņš pludmalē, viņa būtu uzstājusi, lai ostā ienākošo araketo sagaida pēc etiķetes. Tagad tas šķita neiedomājami. Viņa neuzkrītoši mēros ceļu uz Alpīsaku, lai būtu tur, ja ziņa par slepkavībām jau sasniegusi pilsētu, viņa būtu tur un neļautu to pasniegt sagrozītā veidā. Slepkavības nedrīkst aizmirst, bet tām ļaužu atmiņā jāsaistās ar posta laiku noslēgumu un uzplaukuma sākumu. Viņa sev klusībā nosolījās, ka, sākot ar šo brīdi, viss ievirzās citā, labvēlīgā gultnē.

IV

Vaintē ierašanās tomēr nepasiīdēja bez ievērības. Laivai iegriežoties dokā, viņa redzēja, ka tur, cieši ietinusies apmetnī, kāda ēna acīmredzami gaida viņu piebraucam.

- Kas tā tāda? — Vaintē jautāja. Inlēnata izsekoja viņas skatienam.

- Esmu dzirdējusi, ka viņu sauc Vanalpē. Viņa ieņem visaugstāko stāvokli. Viņa nekad nav ar mani runājusi.

Vaintē pazina Vanalpē. Vismaz bija iepazinusies ar viņas pēdējiem ziņojumiem: lietišķiem un bezkaislīgiem, kuros ne reizi neieskanējās personiskā attieksme vai žēlabas par grūtībām. Viņa bija ezikekzopa — vārda tiešā nozīmē tā-kura-pārveido-lietas jeb viena no nedaudzajām izredzētajām, kuras pārvaldīja jaunu augu un dzivnieku formu kultivēšanas mākslu. Šajā pilsētā tieši uz viņu gulstas atbildība par plānojumu un augšanas norisi. Vaintē būs eistaā, jaunās pilsētas un tās iemītnieču vadone. Vanalpē, savukārt, ir līdz pēdējai lapiņai atbildīga par pašas pilsētas fizisko veidolu.

Vaintē saņēmās, lai pēkšņa spriedze nenodotu šis pirmās tikšanās liktenīgo nozīmi: no tās būs atkarīgas visas viņu turpmākās attiecības. Attiecības, kuras izšķirs Alpisakas likteni, tās nākotni.

- Es esmu Vaintē, - viņa teica, izkāpdama uz doka raupjās koka apmales.

- Sveicu tevi un laipni lūdzu Alpisakā. Kāda fārgaja pamanīja gan araketo, gan šo laivu tuvojamies un ziņoja man. Mana karstākā vēlēšanās bija, lai tā izrāditos tu. Es esmu Vanalpē. Esmu tavā rīcībā, - viņa teica saskaņā ar etiķeti, vienlaikus liekot žestam paust pakļaušanos augstākstāvošās priekšā. Abas rokas izpildīja pilnu kustibu veclaicīgā stilā, nevis aprāva to mūsdienās parastajā saīsinātajā variantā. Pēc tam viņa ieņēma cietu, robustu stāju un gaidīja rīkojumus. Vaintē uzreiz atsila un impulsīvi satvēra viņas roku draudzības žestā.

- Es lasīju tavus ziņojumus. Tu esi smagi strādājusi Alpīsakas labā. Vai fārgaja tev stāstīja vēl ko? Vai viņa runāja par liedagu?

- Nē, tikai par tavu ierašanos. Kas ir ar liedagu?

Vaintē jau vēra muti, lai runātu, bet piepeši aptvēra, ka nemaz nespēj to darit. Kopš tā vienīgā sāpju kliedziena viņa savas jūtas nevainojami turēja grožos. Tiklīdz viņa ierunāsies par virišķu un jaundzimušo apkaušanu, tā dusmas un izbailes atkal izlauzīsies uz āru. Tas nebūtu piedienīgi, nedz arī stiprinātu viņas atstāto vēsās lietišķības iespaidu, par kuru viņa sabiedrībā allaž tā gādāja.

- Inlēnat! — viņa pavēlēja. - Pastāsti Vanalpē, ko mēs atradām pludmalē!

Vaintē soļoja gar doku visā tā garumā šurpu turpu, prātā sakārtojot darbus,

kas viņai jāpaveic. Kad balsis apklusa, viņa pacēla skatienu un sajuta, ka abas pārējās gaida kādu vārdu no viņas.

- Tagad tu saproti, — viņa teica.

- Neiedomājami. Būtnes, kas to izdarīja, jāatrod un jāiznīcina!

- Vai tu zini, kas tās varētu būt?

- Nē. Bet es zinu, kas to zina. Stalana, kura strādā kopā ar mani.

- Medniece-no-dzimšanas?

- Vārds viņai iedots trāpīgi. Viņa ir vienatnē izstaigājusi visus mežus ap pilsētu. Viņa zina, kas tajos uzglūn. Uz šo ziņu pamata es pielaboju pilsētas plānojumu. Man būtu tev jāparāda visos sīkumos…

- Vēlāk! Lai gan esmu eistaā, mazāk steidzami pasākumi var pagaidīt, kamēr pret šīm slepkavībām kaut kas netiks pasākts. Pilsēta veidojas labi. Vai ir kādas neatliekamas problēmas?

- Nav tādu, ko nevarētu atlikt. Viss notiek, kā jānotiek. Drudzis ir apturēts. Dažas nomira.

- Nomira Dīsta. Vai viņas pietrūks?

Vanalpē apklusa un dziļdomīgi nolaida acis. Kad viņa atkal ierunājās, bija redzams, ka ik vārds ir rūpīgi izsvērts ar visdziļāko atbildības sajūtu.

- Šajā pilsētā nav laba gaisotne, un daudzas runā, ka vainīga Dīsta. Es piekritu. Viņu ir ļoti maz — to, kurām viņas pietrūks.

— ?

- Tuvu stāvošas personas. Tu viņas ļoti drīz atmaskosi.

- Saprotu. Tagad sūti pēc Stalanas un liec viņai ierasties. Un, kamēr gaidām, parādi man pilsētu!

Vanalpē ienira starp augstajām saknēm un pagrūda sānis smagnējo priekškaru, kurš notrīsēdams atbildēja uz viņas pieskārienu. Iekšpusē bija siltāks, un viņas nometa savus apmetņus kaudzē līdzās durvju ailai. Apmetņi gausi izbīdīja taustekļus un čamdīja sienu, līdz sajuta koka asiņu saldo smaržu un iesūcās sulīgajā lūksnē.

Gājējas izslīdēja caur pagaidu būvēm pašā ūdens malā — cauri nojumēm, ko veidoja pār ātri augošiem skeletkokiem pārstieptas puscaurspidigas plēves.

- Ši tehnika ir gluži svaiga, — Vanalpē paskaidroja. - Jau sen nav veidotas jaunas pilsētas. Ši būs pirmā pēc stipri ieilguša pārtraukuma, bet ne diena nav nomesta zemē, un pilsētbūvniecība spērusi milzu soli uz priekšu.

Viņa bija atplaukusi un smaidot pliķēja ar plaukstu gaisīgo plēvi:

- To es pati esmu radījusi. Tā ir pārveidota kukaiņa kūniņa, ļoti liela kūniņa. Ja kāpurus labi baro, tad kūniņas saražo milzum daudz šo lokšņu. Tās nolupina, kamēr mīkstas, un salīmē kopā. Ar laiku plēves sacietē. Tas gan nenozīmē, ka manta iet zudumā. Palūk, tūlit mēs būsim pie pilsētas koka.

Viņa norādīja tālāk uz sienām, kuras veidoja masīvu sakņu samezglojumi, ietverot un apvijot caurspīdīgās plēves.

- Loksnes ir tīri ogļhidrāti. Kad tās noveco, koki uzsūc sadalīšanās produktus un saņem nozīmīgu enerģijas lādiņu.

- Lieliski, — Vaintē nostājās gaismā, kas lija pār grīdu un spārnus izpletušu sildītāju. Viņa raudzījās apkārt neviltotā atzinībā.

- Man vienkārši trūkst vārdu. Esmu dziļi gandarīta. Es lasīju visus tavus ziņojumus, es zināju, ko tu šeit veido, bet redzēt šo neapturamo izaugsmi savām acīm — tas ir gluži kas cits. Tas ir neaprakstāmi, neaprakstāmi, neaprakstāmi, — viņa zīmīgi pievērsa Vanalpē uzmanibu pēdējam atkārtotajam, uzsvērtajam vārdam. - Manā pirmajā ziņojumā uz Entobanu būs teikts tieši tā.

Vanalpē klusējot novērsās, neuzdrīkstēdamās ierunāties. Pilsētbūve bija viņas mūža darbs, un Alpīsaka — šo pūliņu kulminācija. Jaunās eistaā nevaldāmā aizrautība uzlādēja ar nebijušu spēku. Pēc ilgākas pauzes viņa atguva valodu un norādīja uz sildītāju.

- Tas ir tāds jaunums, ka tu nebūsi par to dzirdējusi ziņojumos, — viņa noglāstīja sildītāju, kura ilkņi pa brīdim izslīdēja no koka sulīgajiem audiem, neredzīgās acis pavērsās pret viņu un balss vārgi iepīkstējās. - Es to izmēģinājumu ceļā audzēju jau gadiem. Beidzot varu bez šaubīšanās ziņot, ka šie eksperimenti izrādījušies veiksmīgi. Sildītāji dzīvo ilgi un pārtiek tikai no koka sulā izšķīdušajiem cukuriem. Un, kā redzi, ķermeņa temperatūra neapšaubāmi ir augstāka nekā jebkurai citai radībai.

- Varu tikai izteikt atzinību.

Vanalpē lepni lauzās tālāk starp savijušos sakņu veidotajiem priekškariem. Viņa salīka, ienira durvju ailā, pieturēja saknes, līdz iespraucās arī Vaintē, un norādīja uz resno stumbru, kas veidoja dibensienu.

- Lūk, šī ir tā vieta, kur es iedēstīju pilsētas sēklu!

Viņa iesmējās un pastiepa roku ar izplestu plaukstu:

- Tā gulēja te, uz manas delnas. Šķita neticami, ka aizritējušas neskaitāmas dienas, gatavojot mutanto gēnu ķēdes, kuras ieslēgtas šajā kripatiņā. Un neviena nevarēja būt pārliecināta, ka darbs ir sekmējies, pirms tā sāka augt. Es savlaicīgi izvācu no šā laukuma krūmājus un kokus, izskaudu arī kukaiņus, tad pašrocīgi iekopu un laistīju zemi, visbeidzot ar īkšķi iespiedu tajā bedrīti — un guldīju tajā sēklu. Visu nakti gulēju tai līdzās, nevarēju aiziet. Un nākamajā dienā te uzradās sīksīks zaļš asniņš. Nav vārdos izsakāms, kā es jutos. Un tagad — lūk!

Vanalpē, laimē un lepnumā starojot, pliķēja varenā koka biezo krevi. Arī Vaintē pienāca, nostājās blakām, aizskāra stumbru un sajuta to pašu prieku. Viņas koks, viņas pilsēta!

— Te es ari palikšu. Pastāsti visiem, ka šī ir mana vieta!

- Tā ir tava vieta. Visapkārt sastādīs sienas, kas norobežos eistaā varas- krēslu. Tagad es iešu sagaidīt Stalanu un vedīšu viņu šurp.

Viņa nozuda. Vaintē klusēdama sēdēja, lidz pamanīja kādu garāmklīstošu fārgaju un nosūtīja to pēc gaļas. Fārgaja neatgriezās viena.

- Mani sauc Hekzeja, — atnācēja stādījās priekšā pēc etiķetes. - Ziņa par tavu ierašanos izplatās vēja ātrumā, dižā Vaintē, un es steidzos sveikt tevi tavā pilsētā.

- Kas ir tavs darbs šajā pilsētā, Hekzej? — Vaintē vaicāja tikpat rutinēti.

- Es cenšos, cik varu, palīdzu citām, kalpoju pilsētai…

- Tu biji tuva draudzene jau mirušajai eistaā Dīstai.

Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un bulta trāpija mērķī.

- Nezinu, kas tev stāstīts. Dažas ļaudis ir skaudīgas, izplata tenkas…

Viņas vārdi aprāvās; nāca Vanalpē kopā ar vēl kādu, kurai plecā kūļājās

soma un pie tās karājās hezocans. Vaintē uzmeta ierocim acis un novērsās, neko neteikusi, lai gan likums aizliedza še parādīties tādā ekipējumā.

- Stalana, par kuru jau stāstīju, — Vanalpē ziņoja. Hekzejai viņas skatiens pārslīdēja pāri kā tukšai vietai. Stalana sveicināja pēc etiķetes, tad pakāpās soli atpakaļ uz durvīm.

- Es pieļāvu kļūdu, — viņa čērkstoši teica, un Vaintē pirmo reizi ievēroja garu rētu, kas savilka viņas kaklu. - Neviļus esmu paņēmusi ieroci. Tikai tagad, kad pamanīju tavu skatienu kavējamies pie tā. sapratu, ka man tas bija jāatstāj.

- Paga! — Vaintē pārtrauca. - Vai tu vienmēr to nēsā līdzi?

- Vienmēr. Es mežā uzturos vairāk nekā pilsētā. Pilsēta ir jauna, un tai uzglūn daudz briesmu.

- Tad turpini to nēsāt, Stalan, ja nepieciešams. Vai Vanalpē jau izstāstīja par liedagu?

Stalana drūmā klusumā apstiprinoši pamāja.

- Vai tu zini, kas varēja būt tas radijums?

- Jā un nē.

Vaintē ignorēja Hekzejas neticīgo, nicīgo žestu.

Izskaidro man! — viņa teica.

- Še, jaunajā pasaulē, ir muklāji un biezokņi, tumši meži un kalni. Uz rietumiem plešas liels ezers, un aiz tā atkal okeāns. Uz ziemeļiem — nebeidzams mežs. Un zvēri. Daži ļoti līdzīgi tiem, kurus mēs pazinām Entobanā. Daži — stipri citādi. Uz ziemeļiem atšķirīgo kļūst vairāk. Turēs sastapu aizvien vairāk astazou. Dažus nogalināju. Tie var būt bīstami. Daudzas fārgajas, ko ņēmu līdzi, guva ievainojumus, un dažas pat nomira.

- Tie ir bistami!

Hekzeja skaļi iesmējās.

- Pele zem gridas ir bistama? Mums jāsauc palīgā elinous!

Stalana lēni pagriezās pret Hekzeju:

- Tu allaž smej, kad es runāju par lietām, no kurām tu nekā nesajēdz. Ir laiks pārtraukt šo zvaigāšanu! — Viņas balsi jautās saltums, kas nepieļāva iebildes. Citas mēmā klusumā vēroja, kā viņa iziet caur arku, lai pēc brīža atgrieztos ar lielu, savīkstītu saini.

- Šajā zemē astazoi, dzīvnieki kažokā, ir arī lielāki par peli zem grīdas, ko tu tā apsmēji. Un tāpēc vien, ka tā ir vienīgais astazous, ko mēs pazinām, pirms ieradāmies šaipusē, mēs arvien vēl uzskatām, ka astazoum noteikti jābūt sīkam dienaszaglim. Pienācis laiks atbrīvoties no tādām iedomām. Te viss ir citādi. Lūk, par piemēru — šis bezvārda radījums.

Viņa atrāva saini vaļā un izklāja to pa grīdu. Tā izrādījās dzīvnieka āda, ar kažoku pārklāta āda, kas stiepās no sienas līdz sienai. Iestājās kapa klusums. Stalana pacēla vienu ķetnu un pavērsa to ar pēdu uz augšu. Tur rēgojās nagi, katrs viņas rokas garumā.

- Es atbildēju «jā un nē» uz tavu jautājumu, eistaā, un lūk, kāpēc. Raugi, te ir pieci nagi. Daudziem lielākajiem un bīstamākajiem kažokzvēriem ir pieci pirksti. Esmu pārliecināta, ka slepkavas pludmalē bijuši kādi līdz šim nezināmi astazoi.

- Jādomā, tev taisnība, — Vaintē noteica, pasperot biezās ādas stūri sānis un cenšoties nenodrebināties no mīkstā, derdzīgā pieskāriena. - Vai tev šķiet, ka spēsi uzmeklēt šos zvērus?

• — Es sekošu viņiem. Uz ziemeļiem. Vienīgi turp viņi varēja doties.

- Atrodi viņus! Atri! Un ziņo man! Tad mēs viņus iznīcināsim. Vai tu dodies projām rītausmā?

- Ar tavu atļauju, es došos ceļā tūlīt.

Pār Vaintē seju pārslīdēja vieglas neticības ēna, kas bija jāuztver kā jautājums un ko vēl nevarēja uzskatīt par apvainojumu.

- Drīz būs tumšs. Vai tu vari ceļot naktī? - viņa vaicāja. - Vai tas iespējams?

- Es varu to darīt tikai pilsētas tuvumā, kur krasta līnija izlokās puslīdz regulāri. Man ir lieli apmetņi un laiva, kas redz naktī. Es turēšos netālu no piekrastes, un pret rītausmu mēs jau būsim krietni gabalā.

— Tu patiesi esi diža medniece. Bet es neparko negribu laist tevi vienu, negribu ļaut tev uzņemties visas briesmas uz sevi. Tev vajag palīga. Lūk, Hekzeja stāstīja, ka viņa palīdzot citiem. Viņa dosies kopā ar tevi, plecu pie pleca.

- Tas būs trauksmains ceļojums, eistaā, - Stalana attrauca monotonā, bezkaislīgā balsī.

- Esmu pārliecināta, ka pieredze viņai nāks par labu, — Vaintē, jau aizgriežoties, piebilda un izlikās nemanām Hekzejas izmisumu un drudžainos žestus, ar kuriem viņa lūdza vārdu.

- Lai jums veicas grūtajā ceļā!

V

Naudinza istak ar owot at kvvalaro, at etcharro — ach i marinanni terpar. Mednieka taka allaž ir grūtākā un garākā, bet tā noved zvaigznēs.

Pie paša apvāršņa uzplaiksnīja zibens, uz mirkli apmirdzēdams tumšo mākoņu grēdas. Pēc krietna brīža tam sekoja attāla, dobja duna. Vētra atkāpās tālāk jūrā, aiznesdama lietus šaltis un brāzmaino vēju sev līdzi, tomēr augstie viļņu vāli joprojām smagi vēlās pār liedagu, uzšaudamies augšup pa smiltim un izšķizdami zālē aiz priekškāpas, bezmaz skarot krastā izvilkto laivu.

Tieši aiz tās slējās skraja birztala, kur vidēja uz ātru roku uzslieta nojume. Pār laivas airiem un koku stumbriem bija nostieptas ādas. No patvēruma apakšas izvijās dūmu vērpete un aptinās turpat ap koku apakšējiem zariem.

Vecais Ogatirs izliecās no pajumtes, pamirkšķināja acis pirmajos pēcpusdienas staros, kas caururba aizejošos mākoņus, un dziļi ieelpoja.

- Vētra ir cauri, — viņš paziņoja, — varam doties tālāk.

- Taču ne šādos viļņos, — Amahasts atvairījās un bakstīja pagales, līdz tās uzliesmoja. Stirnu gaļas šķēles karstumā kūpēja, un tauki čūkstēdami pilēja ugunī. - Laiva apgāzīsies, kā tu labi zini. Ja nu no rīta…

- Mēs kavējamies, stipri kavējamies!

- Tur neko nevar darīt, sirmgalvi. Ermanpadars, sūtīdams vētras, īpaši neraizējas, vai mums tās pa prātam, vai ne.

Viņš novērsās no uguns un ķērās pie pēdējā buka. Stirnu bari ņudzēt ņudzēja zaļainajos piekrastes krūmājos, un nesenās medības bija sekmējušās. Kad beidzamais upuris būs sadalits un nožāvēts, laivu varēs piekraut pilnu.

Amahasts izpleta buka priekškājas un plēsa ādu ar akmens plēksni, bet tā vairs nebija asa. Viņš aizmeta rīku projām un uzsauca Ogatiram:

- Re, ko tu vari darīt, vecūksni: ņem un uztaisi man jaunu nazi!

Piepūlē stenēdams, Ogatirs slējās kājās. Pastāvīgais mitrums stīvināja viņa sāpošos kaulus. Viņš aizsteberēja lidz laivai, parakājās tajā un atgriezās, nesdams katrā rokā pa akmenim.

- Nu es tev kaut ko iemācīšu, manu zēn, — viņš krekstēja, uzmanīgi apsēzdamies zemē sakrustotām kājām un sniegdams akmeņus Kerikam.

- Skaties! Ko tu redzi?

- Divus akmeņus.

- Bez šaubām. Kas tie ir par akmeņiem? Ko tu vari par tiem pastāstīt?

Viņš viļāja akmeņus pa rokām, ļaudams puisēnam tos izpētīt no visām

pusēm. Keriks tos bakstīja un raustīja plecus.

- Akmeņi…

- Tu esi jauns, un neviens tevi nav mācījis. Šo lietu tu nekad neuzzināsi no sievietēm, jo tā ir tīri vīrišķīga zināšana. Lai tu būtu mednieks, tev vajadzīgs šķēps. Šķēpam galā stiprina smaili. Tāpēc tev jāmācās atšķirt akmeņus citu no cita, lai saredzētu, kurā akmenī slēpjas šķēpa smaile vai nazis, lai prastu atvērt akmeni un atrast to, kas tajā patvēries. Laiks sākt nodarbību.

Ogatirs pasniedza Kerikam apaļu, ūdens nobružātu oli.

- Tas ir āmurs. Redzi, cik tas gluds? Palūko svaru! Tas ir akmens, kurš sašķels citus akmeņus. Tas atvērs šo, kuru sauc par sagatavi.

Keriks viļāja oli no rokas rokā un blenza uz to nelokāmā apņēmībā iegaumēt virsmas raupjumu un noapaļoto stūru mirdzumu. Ogatirs pacietīgi sēdēja, līdz zēns bija ticis galā, tad paņēma oli atpakaļ.

- Tajā nav sagūstīta šķēpa smaile, — viņš stāstīja. - Nav ne tas izmērs, ne tie apveidi. Toties šajā ir naži, vismaz viens, vai redzi? Jūti? Tagad es to atbrīvošu.

Ogatirs rāmi nolika sagatavi zemē un iesita ar āmuru. No tās sāniem atlēca asa šķēpele.

- Re nu. Nazis, — viņš konstatēja. - Ass, bet ne tik ass, kā jābūt. Tagad seko uzmanīgi visam, ko es daru!

Viņš izvilka no somas brieža atradzi, piespieda akmens šķembu pie gūžas, rūpīgi pielāgoja ķīļa smaili tās šķautnei un uzsita pa atradža resno galu. Atlēca sīka skambiņa. Tā apstrādājis akmeni visā garumā, līdz asā mala kļuva gluda un skaudra, viņš pasniedza nazi Amahastam, kurš bija pacietīgi vērojis visu norisi. Amahasts pasvaidīja to delnā, atzinīgi pamāja un ar ievingrinātu roku pāršķēla buka vēderu visā garumā.

- Neviens mūsu samadā neprot tā izvilināt no akmeņiem asmeņus kā Ogatirs, — Amahasts teica. - Ļauj, lai viņš tevi pamāca, dēls, jo mednieks bez naža nav mednieks.

Keriks aizrautībā grāba akmeņus un sita tos kopā. Nekas nenotika. Viņš mēģināja vēlreiz, bet bez panākumiem. Tikai kad Ogatirs saņēma viņa rokas un novietoja tās pareizajā stāvoklī, viņam izdevās atskaldīt grubuļainu plēksni. Šā vai tā, pirmais panākums pildīja viņu ar lepnumu un iedvesmoja darboties tālāk ar briežraga ķīli, līdz pirksti sūrstēja.

Lielais Hastila bija īgni vērojis zēna pūliņus. Tagad viņš, žāvādamies un staipīdamies, izlīda no patvēruma, paošņāja gaisu kā Ogatirs pirms brīža un aizslāja augšup pa kāpu. Vētra šķita pierimusi. Retumis vēl uzbrāzās pa noklidušai vējpūtai, bet tūdaļ arī noplaka. Caur mākoņu gubām jau vērās saule. Tikai viļņu putu galvas selgā līdz pat apvārsnim vēl vēstīja par neseno negaisu. Uz sauszemes pusi kāpas nogāze veda lejup zāļainā staignājā.

Ievērojis caur to laužamies tumšus apveidus, Hastila pieliecās un rimti virzījās atpakaļ uz nojumi.

- Te vēl ir stirnas. Tiešām laba vieta medībām.

- Laiva ir pilna, — Amahasts atteica, nošņāpdams kūpinātas gaļas šķēli. - Vēl mazliet, un tā aizies pa burbuli.

- Man kauli smeldz, te augām dienām gulšņājot, — Hastila kurnēja, sažņaugdams šķēpu. - Ir vēl viena lieta, kas zēnam jāapgūst: kā pielavīties medījumam, lai liktu lietā jauno šķēpa smaili. Nāc, Kerik! Ņem savu šķēpu un seko man! Ja mēs nenodursim buku, tad vismaz piezagsimies tam klāt. Es parādīšu, kā turēties pret vēju un cieši piekļūt vispiesardzīgākajam upurim.

Kerikam šķēps jau bija rokā, bet, pirms sekot lielajam vīram, viņš vēl palūkojās uz tēvu. Amahasts, zelēdams sīksto gaļu, pamāja:

- Hastila tev parādīs daudz jauna. Ej un mācies!

Keriks līksmi iesmējās, aizļepatoja pakaļ medniekam, panāca viņu un rāmi sekoja.

- Tu esi pārāk skaļš, - Hastila aizrādīja. - Visiem meža iemītniekiem ir dzirdīgas ausis: tie saklausīs tevi jau sen, pirms tu parādīsies…

Lielais virs aprāva sakāmo un pacēla roku, liekot apklust arī pavadonim. Tad, pielicis roku pie auss, viņš ieklausījās un norādīja uz bedri kāpās tepat priekšā. Keriks sasprindzināja dzirdi, bet saklausīja tikai attālās jūras šalkas. Tās uz mirkli pieklusa, un vējš atnesa citu skaņu — slāpētu brikšķi no kāpas otras puses. Hastila pacēla šķēpu un klusēdams virzījās uz priekšu. Keriks sekoja lielajam virām, cik klusu vien spēdams, un sajuta deniņos pats savus sirdspukstus. Brīkšķēšana pieņēmās spēkā.

Nonākuši kāpas pakājē, viņi saoda pūstošas gaļas salkano, šķebīgo smārdu. Te, labu gabalu no apmetnes, viņi bija atstājuši nomedīto stirnu atliekas. Krak- šķēšana pieņēmās skaļumā, un kļuva dzirdama arī neskaitāmu mušu zumē- šana. Hastila ar rokas vēzienu lika Kerikam palikt un nogaidīt, līdz viņš pats uzrāpsies augšup pa nogāzi un palūkosies pār bedres malu. Pēc brīža viņš pakāpās atpakaļ, pavērsa pret Keriku pretīgumā saviebtu seju un klusēdams aicināja zēnu pie sevis. Kad abi nostājās līdzās zem pašas kores, mednieks pacēla šķēpu kaujas gatavībā, un Keriks darīja tāpat. Kas tur ir? Kas tā par būtni, ko viņi vajā? Bailēs un neziņā Keriks pieliecās un šāvās uz priekšu Hastilas pēdās.

Lielais virs skaļi iekliedzās, un trīs radījumi, pēkšņās parādības pārsteigti, itrāvās no savas derdzīgās nodarbes. Mednieka roka šāvās uz priekšu, nekļūdīgi raidīdama ieroci mērķi. Tuvākais nogāzās ar šķēpu krūtīs un, skaļi kviekdams, sāka locīties. Pārējie izbailēs iesvilpās un lēkšoja projām, izstiepuši kaklus, atšāvuši astes un augstu cilādami garās kājas.

Keriks, stīvs no bailēm, stāvēja ar izslietu šķēpu. Maragi! Mirstošais, kurš vēl plucināja šķēpu ar asajiem nagiem, bija neciešami līdzīgs maragam, kuru viņš sadūra toreiz jūrā. Mute vaļā. Asi zobi. īsts murgu lietuvēns.

Hastila piemirsa puisēnu, neredzēja viņa klajās šausmas. Viņš bija pats sava naida pārņemts. Maragi! Kā viņš tos neieredzēja!

Maitēdājs ar asinīm un puvekļu skrandām uz purna vārgi ņirdza zobus pret pienācējiem. Hastila paspēra maraga galvu sānis, uzkāpa tam uz kakla un atbrīvoja šķēpu. Radījums bija zvīņains, zaļiem plankumiem nosēts, pats blāvi pelēks kā līķis, apmēram cilvēka augumā, un tā galva apmēros nepārsniedza plaukstu. Hastila vēlreiz ietrieca šķēpu būtnes miesā; dzīvnieks notrīsēja un nobeidzās. Mednieks aizgaiņāja mušu mākoni no sejas un rāpās ārā no bedres. Keriks jau bija nolaidis šķēpu un centās savaldīt trīsas. Hastila tās ievēroja un uzlika roku puisēnam uz pleca.

- Nebīsties no viņiem. Ar visu lielo augumu tie ir drebelīgi maitēdāji, pēdīgie mēsli. Nīsti viņus, bet nebaidies! Liec aiz auss, ka tādi viņi ir. Kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, viņš radija arī briedi un citus dzīvniekus, ko tanum medīt. Viņš palaida tos zālē viņpus kalniem, kur ir tīrs sniegs un dzidrs ūdens. Tad viņš pavērās visapkārt un redzēja, kāds tukšums palicis dienvidos. Bet šajā brīdī viņš jau jutās noguris, turklāt atradās tālu no upes, tāpēc negriezās atpakaļ, bet iegrāba riekšu zaļganās purva ķēpas. No tās viņš uztaisīja maragus, un tie ir zaļi vēl šo baltu dienu. Tie der vienīgi nogalināšanai, lai atgrieztos savā purvā un sapūtu, pārtapdami zaļajā žļurgā, no kuras nākuši.

Runādams Hastila ietrieca šķēpu smiltīs un virpināja, lai noberztu maraga asins pēdas. To paveicis, viņš nomierinājās; arī Kerika izbilis rimās. Marags bija pagalam, citi nozuduši. Drīz viņi atstās šo krastu un atgriezīsies pie samada.

- Tagad es tev parādīšu, kā pielavīties laupījumam, — Hastila teica. - Šie maragi plosīja ēsmu, citādi viņi būtu izdzirdējuši tevi: tu slampāji kā mastodonts.

- Es biju kluss! — Keriks aizstāvējās. - Es protu iet! Reiz, vajājot vāveri, es piezagos tai tik tuvu, ka būtu varējis pasniegt ar šķēpu.

- Vāvere ir visstulbākais dzīvnieks, zobenzobu tiģeris — visatjautīgākais. Stirna nav liela gudriniece, bet dzird labāk par visiem Tagad es stāvēšu šeit smiltīs, un tu tuvojies man gar krastu caur augsto zāli! Pielavies man! Pilnīgi bez trokšņa, jo man ir stirnas ausis.

Keriks veicīgi metās augšup pa nogāzi un ienira mitrajā biezokni, tad nometās knūpus un līda, attālinādamies no nometnes. Te viņš atkal pagriezās pret okeānu, lai mērotu ceļu augšup pie mednieka. Tas bija smags un netīrs darbs, turklāt pilnīgi veltīgs, jo, kad viņš atkal sasniedza kāpas virsotni, Hastila jau gaidīja viņu.

- Skaties taču, kur kāju liec! — mednieks aizrādīja. - Pārvel pēdu, nevis vienkārši brien! Pašķir zāli un necenties tai izlauzties cauri ar spēku! Mēģināsim vēlreiz.

Tepat lejā pavērās liedaga pleķītis, un Hastila nogāja pie ūdens, lai pamērcētu šķēpu un noskalotu pēdējās maraga asiņu pēdas. Keriks atkārtoja augšupceļu, pašā virsotnē smagi atvilkdams elpu.

- Šoreiz tu mani nedzirdēji! — viņš sauca, izaicinoši kratīdams šķēpu pret lielo vīru. Hastila pamāja pretī un pieliecās, balstīdamies uz šķēpa. Kaut kas tumšs iznira no viļņiem viņam aiz muguras. Keriks izbīlī brīdinoši iespiedzās, un Hastila apcirtās, izslējis šķēpu. Atskanēja spalgs krakšķis, kā lūstot resnam zaram. Mednieks izmeta šķēpu, saķēra vidukli un iegāzās ar seju ūdenī. Slapjas ķetnas ievilka viņu dzelmē, un viņš pazuda kaut kur putām klātajās bangās.

Keriks spiegdams traucās atpakaļ uz apmetni; pārējie jau skrēja viņam pretī. Puisēns veda visus atpakaļ uz pludmali, uz baisā notikuma vietu, un, elpai aizraujoties, centās aprakstīt redzēto.

Liedags bija klajš; arī okeānā nekā nemanīja. Amahasts noliecās un izcēla mednieka garo šķēpu no sekluma, tad vēlreiz palūkojās jūrā.

- Vai tu redzēji, pēc kā tas izskatījās?

- Tikai būtnes ķetnas, tā kā rokas… — Keriks izspieda caur klabošajiem zobiem. - Tās iznira no jūras!

- Krāsa?

- Es neredzēju. Slapjas, droši vien zaļas. Vai tās varēja būt zaļas, tēt?

- Tās varēja būt jebkādas, — Amahasts skarbi atcirta. - Maragi te ir dažnedažādi. Turpmāk paliksim kopā, un viens allaž būs nomodā, kamēr pārējie gulēs. Mēs atgriezīsimies pie samada, cik ātri vien spēsim. Šie dienvidu ūdeņi nes vienīgi nāvi.

VI

Alaktenkē alaktēkan olkeset; esetakolesnta< tsuntesnalak tsuntensilak

satasat.

Tam, kas notiek šobrīd un pēcāk, nav nekādas nozīmes, kamēr vien rītdienas

rītdiena ir tā pati vakardienas vakardiena.

Vētra bija pārgājusi, un lietus — mitējies. Svelmainā saule izvilināja no zemes garaiņus. Vaintē stāvēja nokaltuša koka ēnā un vēroja, kā strādnieces rūpīgi stāda dēstus kārtīgās vagās. Vanalpē pašrocīgi tika iezīmējusi līnijas zemē, un citām tikai atlika sekot šai norādei. Šobrīd Vanalpē ar karstumā atkārušos žokli tuvojās Vaintē un nostājās viņai līdzās ēnā.

- Vai dēstus ir bīstami aiztikt ar rokām? — Vaintē painteresējās. Vanalpē, joprojām smagi elsdama, ar žestu pauda noliegumu.

- Tikai kad parādās ērkšķi, un līdz tam vēl astoņdesmit dienu. Daži dzīvnieki pat kādu brīdi atzīs tos par ēdamiem, bet, tiklīdz ērkšķi sāks izdalīt toksīnus, zvēri liks dzinumus mierā. To garša zālēdājiem neiet pie dūšas, un maziem radījumiem inde ir pat nāvējoša.

- Vai šie ērkšķi ir kāds no taviem vēlīnajiem sasniegumiem selekcijā? - Vaintē pavaicāja, iznākdama saulē.

- Jā. Es tos izaudzēju Inegbanā un paņēmu sēklas līdzi. Mēs esam tā pieradušas, ka ērkšķu žogi ap piepilsētas laukiem allaž slejas augstu virs galvas, — tā pieradušas, ka daudzas pat neiedomājas par to sākotni. Neba nu tie stāvēja tik vareni, kad izšķīlās laiks. Reiz tos kāds stādīja, tie izdīga sīciņi, pakāpeniski stiepās un pletās. Mūsdienās jaunus dēstus sprauž starp vecajiem stumbriem, veidojot necaurejamu sienu. Bet jauns žogs ap jaunu pilsētu prasa jaunus risinājumus, — Vanalpē runāja jau atbrivotāk, vairs nekampdama ar muti gaisu. Viņa bija gana atvēsusi, lai atkal izkustētos, daļu auguma atklājot saules stariem.

- Šis jaunais žogs, ko es pati izloloju, nedzivo ilgi, toties ātri aug, un ērkšķi ir indigi. Pirms tas nokaltis, būs jau iestādīts parasts ērkšķu žogs. Un būs jau paspējis paaugties, lai pakāpeniski ieņemtu savu vietu.

- Bet koki? — Vaintē norādīja uz nokaltušiem milzeņiem bez lapām, kas slējās kā ģindeņi pār topošo lauku.

— Tos pakāpeniski drupina: rau — tam lielajam zari jau nokrituši. Stumbrus irdina īpaši rijīgi koksngraužu kāpuri. Tiklīdz koksnes krājumi aptrūksies, rīmas iekūņosies. Tad mēs savāksim cietā kutikulā ieslēgušās kūniņas, kuras var uzglabāt, līdz atkal rodas vajadzība pēc to pakalpojumiem.

Vaintē bija pavirzījusies atpakaļ pavēnī un ievēroja, ka vairums strādnieču dara tāpat. Pēcpusdienas saule sildīja tīkami, bet darbus tā neveicināja.

- Kad dēsti būs sastādīti, sūti strādnieces atpakaļ uz pilsētu, — Vaintē izlēma.

Enga strādāja plecu pie pleca ar citām. Vaintē ar acīm notvēra Engas skatienu un aicināja grēcinieci šurp.

Enga ar žestiem steigšus pauda pateicību.

- Tu esi atsvabinājusi katordznieces no važām. Mēs esam neizsakāmi pateicīgas.

- Nav par ko! Uz araketo viņas bija saķēdētas tikai tādēļ, lai nemēģinātu pārņemt kuģa vadību un aizbēgt.

- Nu lūk! Tu nenieka neizproti Dzīvības Meitas. Varmācība nav mūsu metode…

- Prieks dzirdēt, — Vaintē viņu sausi pārtrauca. - Un mana metode nav to pārbaudīt! Tagad, kad araketo ir projām, mūžameža biezoknis palicis vienīgais patvērums, kurp bēgt, un jāšaubās, vai kādu apmierinātu tāds liktenis. Bez tam tavas biedrenes labāk strādā, atbrīvotas no ķēdēm.

- Tomēr mēs joprojām esam cietumnieces.

- Nē, - Vaintē cieti atcirta, — neesat. Alpīsakā jūs esat brīvas pilsones ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā citas pavalstnieces. Neputro pagājību ar priekšdienām! Inegbanas padome atzina jūs par pavalstnieču vārda necienīgām un atsūtīja uz šejieni. Atsūtīja veidot jaunu dzīvi jaunā pilsētā. Ceru, ka šeit jūs neatkārtosiet turienes kļūdas.

- Vai tie ir draudi, Vaintē? Vai Alpīsakas eistaā uzskata mūs par atšķirīgām no citām šejienes pilsonēm? Vai pret mums izturēsies citādi?

- Tie nav draudi, bet brīdinājums, efenselē. Mācies no savām kļūdām! Savā nodabā ticiet, kam gribat, bet paturiet šo noslēpumu pie sevis. Jums aizliegts pļāpāt par to ar citām. Mēs, pārējās, nevēlamies neko zināt.

- Tu esi tik pārliecināta? — Enga apņēmīgi vaicāja. - Tu esi tik vieda?

- Gana vieda, lai zinātu, ka jūs esat nemiera cēlājas, — Vaintē atcirta, — un pilnīgi pārliecināta, ka būtu tālredzīgāk turēt jūs uzraudzībā. Te jūs vis neduļķosiet ūdeni kā Inegbanā. Es nebūšu tik iecietīga kā turienes padome.

Enga ierunājās, bet viņas ķermenis palika gandrīz nekustīgs, vārdi skanēja bezkaislīgi un nebija aizvainojoši: — Mēs necēlām nemieru, netiecāmies pēc nekārtībām. Mēs tikai ticam…

- Jauki! Kamēr vien jūs pa tumšiem kaktiem vārāties savā sulā un neuzbāžaties citām. Bet es jau nu nesamierināšos ar apvērsumu savā pilsētā!

Kā allaž, saduroties ar Engas savādo uzskatu dzelžaino nesatricināmību, Vaintē sāka zaudēt savaldību. Ieraudzījusi kādu fārgaju traucamies šurp ar ziņu, viņa atvieglojumā uzelpoja. Lai arī jaunules valoda vēl skanēja neveikli, atmiņa tai nekliboja.

- Pilsēta… Viena nāk… Stalana, vārdā. Svarīgas lietas teikt… Jābūt klāt…

Vaintē deva zīmi, ka fārgaja ir brīva, rupji uzgrieza Engai muguru un devās uz

pilsētu.

Stalana jau gaidīja viņu ierodamies, un katra mednieces ķermeņa kustība nepārprotami pauda triumfu.

- Vai paveici, ko tev uzticēju? — Vaintē jautāja.

- Ir darīts, eistaā. Es sekoju slepkavīgajiem dzīvniekiem, lidz uzgāju viņus. Tad es pašrocīgi izšāvu uz vienu, un tas bija gatavs. Esmu pārveduši viņa rumpi. Guļ tepat netālu. Atstāju bezvērtīgo Hekzeju to pieskatit. Savādas lietas saistās ar šo astazou, un tas mani visai satrauc.

- Savādas? Kas par lietām? Kamdēļ nestāsti?

- Man jāparāda tev, lai viss būtu skaidrs.

Stalana klusējot mēroja ceļu uz upei pieguļošo pilsētas daļu. Tur gaidija Hekzeja, izciezdama kaujas uzdevumu pie blīvi savīstītā saiņa. Viņas āda bija notašķīta un saskrāpēta. Tiklidz nācējas parādījās redzeslokā, Hekzeja sacēla lielu brēku. Neļāvusi izteikt līdz galam pirmos protestus, Stalana ar sitienu pa galvu notrieca kurnētāju zemē.

- Bezvērtīga — tas vēl maigi teikts, — viņa šņāca. - Slinka, medībās trokšņaina, pēdīgā zaķpastala. Visu laiku kavēja mūs un teju teju būtu novedusi abas kapā. Nevēlos vairs redzēt šo mūdzi!

- Nedz ari pilsētai tāda vajadzīga! — Vaintē ar spriedumu nekavējās. - Projām! Prom no pilsētas! Atgriezies pie ambeniniem!

Hekzeja ņēmās iebilst, bet Stalana mežonīgi iespēra viņai pa muti. Izraiditā metās bēgt. Viņas agonijas kaucieni atbalsojās no gaisa saknēm un lapām virs viņu galvām.

Vaintē acumirklī izmeta nenozīmīgo būtni no galvas un norādīja uz saini.

- Vai tur ir slepkavīgais dzīvnieks?

- Tas pats.

Stalana pavilka pārsegu, un Hastilas līķis izvēlās uz mitrās zemes. Šausmīgais un reizē aizraujošais skats laupīja Vaintē valodu. Apvaldījusi pretīgumu, viņa gausi paspēra soli un pabikstīja līķi ar kāju.

- Radījumi bija četri, — Stalana skaidroja, — un šis — vislielākais. Es uzmeklēju viņus un sekoju. Viņi nevis gāja pa krastu, bet atradās okeānā. Turklāt viņiem nebija laivas. Viņi sēdēja uz ūdenī peldoša koka un grūda to uz priekšu ar sprunguļiem. Es novēroju viņus nogalinām citus kažokzvērus — tieši tāpat, kā tas, bez šaubām, darīts ar vaisliniekiem un sardzēm liedagā. Viņi neizmanto zobus vai nagus, vai ragus, jo ragu, kā redzi, tiem nav, kamēr zobi un nagi ir mazi un truli. Viņi šīs nepilnības aizstāj ar tādu lietu, kas līdzinās asam zobam, kurš nostiprināts gara koka galā.

- Viņi taisa visādus jokus, šie kažokzvēri. Viņiem ir smadzenes!

- Visiem radījumiem ir smadzenes, pat šim te primitīvajam hezocanam, — Stalana pabungāja ieroci, kas karājās viņai kaklā, - bet hezocans pats par sevi nav bīstams, ja vien ar to pareizi apietas. Šie radījumi tādi ir. Varbūt aplūkosim viņu uzmanīgāk. Viņiem ir pulka vilnas, kā redzi, te, ķermeņa augšdaļā ap galvu. Bet šīs te pinkas, te zemāk, nepieder pašam dzīvniekam: tās ir aptītas viņam apkārt. Viņš nēsā somu, un šajā somā es atradu, lūk, ko. Izskatās pēc apstrādāta akmens ar asu malu. Un rau, šis aptītais kažoks nāk nost, un būtnei ir pašai sava vilna apakšā.

- Tas ir tēviņš! - Vaintē uzsprāga. - Kažokzvēru vaislinieks ar trulām, dzīvnieciskām smadzenēm uzdrīkstēsies apdraudēt mūs, jilanē! Vai to tu man gribi iestāstīt? Ka šajos izdzimteņos slēpjas briesmas?

- Tā ir mana pārliecība, Vaintē. Bet tu esi eistaā, un tu lem par visām lietām. Es tikai pastāstīju, ko redzēju, un parādīju, ko esmu atnesusi.

Vaintē žņaudzīja īkšķos skaudro akmens smaili un ilgu laiku stingi blenza uz līķi.

- Es pieļauju iespēju, ka pat astazous var izaugt līdz elementāram saprāta līmenim un kaut ko apgūt. Mūsu laivas saprot nedaudz komandu. Visiem dzīvniekiem ir kaut kādas smadzenes. Entīsenati var apmācīt meklēt jūrā barību. Šajā mežonīgajā pasaules daļā tik tālu no mūsu šūpuļa — kura gan var droši zināt, kas te risinājies, kopš izšķīlies laiks. Tagad mēs esam sākušas to izprast. Šeit nav jilanē, kas visu vadītu un uzraudzītu. Tāpēc nav izslēgts — un grūti to noliegt, ja pierādījums guļ acu priekšā — , ka derdzīgu astazou suga sasniegusi nosacītu perversa saprāta līmeni. Līmeni, kas ļauj viņiem sameklēt akmens gabalus un iemācīties nogalināt ar tiem. Labi, lai būtu! Bet viņiem bija jāpaliek savos mūžamežos, kur viņi varētu cits citu apkaut un aprīt. Kļūdas pēc viņi at- dzinušies tik tālu. Šim lidzīgi draņķi — draņķu tēviņi! — noslaktējuši mūsu vaisliniekus! Tad nu saproti pati, kas mums atliek. Viņi jāuzmeklē un jāapsit. Visi. Citas izvēles nav, ja mūsu pilsēta šajā krastā taisās pastāvēt. Vai tas ir mūsu spēkos?

- Tas vienkārši ir jādara. Bet jāsavāc pulka ļaužu. Jāņem līdzi visas, kuru prombūtni pilsēta var uz brīdi pieciest. Un visas — bruņotas ar hezocaniem.

- Tu teici, ka radījumi bijuši tikai četri. Un tikai trīs vēl palikuši dzīvi… — , bet pēkšņa apjausma atvēsināja Vaintē, kā bija atvēsinājusi Stalanu, kad viņa uzgāja mazo grupiņu ceļā uz ziemeļiem. - Vai var būt vēl citi? Viņu ir vairāk?

- Jābūt. Šī saujiņa, nezināma spēka dzīta, noteikti devusies projām no galvenā bara. Tagad tie atgriežas. Esmu pārliecināta. Lieliem mūsu spēkiem jāuzmeklē viņi visi.

- Un jāapkauj. Visi līdz pēdējam. Es izrīkošu, lai varam nekavējoties doties ceļā.

- Tas gan nebūtu prātīgi, jo saule jau lielā gabalā, un mūsu būs ļoti daudz. Ja izejam rītausmā un ņemam tikai labāk barotās, ātrākās laivas, tad noķersim viņus bez pūlēm, jo tie kustas lēni. Sekosim un atradīsim pārējos.

- Un šķērdīsim viņus, kā viņi šķērda mūsu vīrišķus! Plāns ir labs. Nogādā šo radījumu uz ambesedu un izklāj, lai visas redz. Mums vajadzēs pārtikas un saldūdens krājumus vismaz dažām dienām, lai varētu virzīties bez apstājas.

Uz visām pilsētas pusēm izklida fārgajas ar vēsti, ka pilsonēm jāpulcējas ambesedā. Drīz vien tas bija stāvgrūdām pilns. Jilanē masa vārījās dusmīgā čalā, aplūkojot līķi un murdot cīņā par labākajām vietām. Vaintē izgāja ambesedā. Viņas skatienu uztvēra Aikimenda un ar mājienu aicināja pievērsties viņai.

- Lūdzu, pāris vārdu, eistaā!

- Vai kādi sarežģījumi darbā? - Vaintē iesaucās pēkšņās bailēs. Aikimenda, viņas efenselē, taču norīkota vitāli svarīgā postenī — sargāt un aprūpēt vaisliniekus.

- Viss kārtībā. Bet vīrišķi padzirdējuši par astazous līķi un vēlas to redzēt. Vai atļaut viņiem?

- Protams. Nav jau bērni. Lai padomā par saviem pienākumiem! Bet tikai tad, kad ambeseds atbrīvosies. Mums nevajag nekādu histērijas scēnu.

Aikimenda nebija vienīgā, kas tiecās piesaistīt Vaintē uzmanību. Viņai ceļā nostājās Enga un arī pēc pavēles nepakāpās sānis.

- Esmu dzirdējusi, ko tu plāno darīt. Sekot kažokzvēriem un nonāvēt tos.

- Pareizi esi dzirdējusi. Un šobrīd es dodos publiski paziņot par to.

- Pirms tu sāc, man tev kaut kas jāatklāj. Es nevaru tevi atbalstīt. Neviena Dzīvības Meita to nevar. Tas ir pretrunā ar mūsu ticību. Mēs nevaram piedalīties apslaktēšanā. Mājlopi ir, kas nu viņi ir, jo tiem nav nāvesziņas. Tāpēc nav iespējams tos iznīcināt. Mēs tikai nonāvējam, kad vajag ēst. Jebkāda cita nonāvēšana ir liegta. Tā nu tu saproti, ka mēs nevaram…

- Klusu! Tu darīsi, kā es pavēlēšu. Jebkura cita rīcība ir nodevība.

Enga uzņēma viņas niknumu vēsi un nosvērti.

- To, ko tu dēvē par nodevību, es saucu par Dzīvības Velti. Mums nav atkāpšanās ceļa.

- Man gan ir. Es varu jūs visas nokaut vienā rāvienā!

- Vari. Tad tu būsi slepkava, turklāt grēcīga.

- Nekāda grēka tur nav. Dusmas — un viss. Un naids, un nicinājums pret efenselē, kura spēj šādi nodot visu savu cilti. Es gan nevēlos tevi zaudēt, jo jūsu rokas vēl noderēs smagiem darbiem. Tavas ļaudis sakals važās līdz mūsu atgriešanās brīdim. Tu būsi saķēdēta ar viņām. Tev vairs nav īpašu privilēģiju. Es atsakos no tevis kā savas efenselē. Tu strādāsi un nosprāgsi līdz ar viņām, atstumta un nicināta par savu nodevību. Tāds ir tavs liktenis.

VII

Alitha thurlastar, hannas audim senstar, linga periar amli, sammad aga deinar-

mal na mer ensi edo.

Briedi nokauj, vīrs var krist, sieva noveco, — tikai samads turpinās.

Keriks kā parasti sēdēja laivas priekšgalā un aprūpēja uguni. Bet tas bija bērna darbs. Viņš alka airēt kopā ar citiem. Reiz jau Amahasts viņam bija ļāvis pamēģināt, bet puisēns izrādījās par mazu, lai valdītu smago airi. Tagad viņš samiegtām acīm urbās miglā, bet nespēja neko saskatīt. Svešādi, dūmakas apslēpti putni klaigāja raudošu bērnu balsīs. Tikai plīstošo viļņu šalkas pa kreisi ļāva nedaudz orientēties. Citreiz viņi būtu nogaidījuši, līdz migla izklīst, bet šodien tā nevarēja. Joprojām kā draudīgs brīdinājums nomāca atmiņas par Hastilas aizraušanu dzelmē uz neatgriešanos. Viņi traucās, cik vien ātri spēja, un ilgojās nobeigt un aizmirst šo dēku.

Keriks paošņāja gaisu, tad pacēla galvu un ostīja vēl.

- Tēt, — viņš iesaucās, — dūmi! Es sajūtu dūmus!

- Mēs paši ožam pēc dūmiem. Un gaļa arī, - Amahasts noteica, tomēr neviļus sāka airēt steidzīgāk. Vai tiešām samads būtu tik tuvu?

- Nē, tie nav veci dūmi. Tie ir svaigi, tos atnes pretvējš. Un ieklausieties viļņos! Vai tie nav citādi?

Tie patiesi bija citādi. Ādu un gaļas aromāts gan varētu radīt zināmas šaubas par dūmiem, bet ne par viļņu čalu. Tā pierima un palika viņiem aiz muguras. Samada telšu pilsētiņa bija izvietota lielas upes krastos pie pašas ietekas. Viss liecināja, ka viļņi šobrīd aizplūst upes platajā grīvā un noplok tur bez skaņas.

- Griežam uz krastu! — Amahasts nokomandēja, ar visu spēku ieguldams airos.

Debesis skaidrojās. Migla sēdās jūrā. Caur kaiju klaigām viņi saklausīja sievietes saucienu un atsaucās tam.

Tiklīdz saules stari izspiedās caur miglu, tā sāka izklīst vēl ātrāk. Vāli joprojām klājās pār jūru, bet starp tiem vīdēja krasts, aicinošas teltis, kūpoši ugunskuri, atkritumu kaudzes — visa ierastā apmetnes kņada.

Laiva jau bija pamanīta. Sacēlās liels troksnis. Ļaudis metās ārā no teltīm pie ūdens. Visi sajūsmā klaigāja, un no pļavas, kur ganījās mastodonti, atvēlās griezīgi auri, atbalsodamies pret mežmalu. Viņi bija mājās.

Viri un sievas visi kā viens metās ūdenī un bļaustījās, bet viņu sajūsma rimās, kad kļuva saskatāmi laivā braucēju stāvi. Medību sirojumā bija devušies pieci. Atgriezās tikai trīs.

Laivas dibens nošņirkstēja pret liedaga smiltīm, un daudz roku to satvēra, lai izvilktu krastā. Neviens nebilda ne zilbes, tikai Aletha, Hastilas sieviete, piepeši iekliedzās, ar šausmām aptvērusi, ka vīra nav. Vaimanām pievienojās arī Dikena sieviete un bērni.

— Abi krituši, — Amahasta pirmie vārdi kliedēja pēdējo mānīgo cerību. - Dikens un Hastila. Viņi mīt starp zvaigznēm. Vai šobrid daudzi atrodas ārpus nometnes?

— Alkoss un Kasiss devušies zvejā augšup pa upi. Viņu vienīgo šobrīd nav še.

- Steidziet pēc viņiem! — Amahasts pavēlēja. - Nekavējoties vediet viņus atpakaļ! Nojauciet teltis, iejūdziet zvērus! Šodien pat mēs dodamies uz kalniem.

Rīkojums izsauca protesta vētru, jo neviens nebija gatavojies pēkšņai aiziešanai. Ceļojumā viņi apmetni jauca nost ik ritu un veica to raiti, jo izsaiņotas tika vien pašas nepieciešamākās lietas. Tagad bija citādi. Vasaras apmetne pletās gar abiem upes krastiem, un viņu teltis grozi, ādas — viss bija izsvaidīts vienā jūklī.

Ogatirs uzsauca ļaudīm, un viņa balss apklusināja sieviešu neapmierināto spiegšanu.

- Dariet, kā Amahasts liek, vai arī visi atradīsiet galu kupenās! Gadalaiks ir vēls, ceļš tāls.

Amahasts nepiebilda ne vārda. Tāds izskaidrojums bija gana labs. Varbūt pat labāks par patieso, kuram nebūtu nekādu pierādījumu. Bet viņš bija pārliecināts, ka viņus novēro. Viņš, mednieks, juta, ka medīts tiek viņš pats. Visu cauru dienu, tāpat arī iepriekšējo, viņš juta sev piekaltas acis. Neko viņš nebija redzējis, jūra redzeslaukā allaž likās tukša, tomēr kaut kas uzglūnēja — viņš zināja. Un nespēja aizmirst Hastilu. kurš pazuda okeānā un tā arī neatgriezās. Tagad Amahasts gribēja, lai visi dodas ceļā, lai dodas tieši šodien, piekrauj šļūceņus, jūdz tajos mastodontus un uzņem kursu projām no jūras un visa, kas tajā slēpjas. Kamēr vien viņi nebūs atgriezušies ierastajos kalnos, viņš nejutīsies drošībā.

Amahasts trieca ļaudis līdz septītajiem sviedriem, tomēr nometnes nojaukšana aizņēma veselu dienu. Viņš brēca uz sievietēm un iekaustīja pusaudžus, ja tie kustējās pārāk gausi. Vasaras nometnes novākšana nav viegla lieta. Izsvaidītās mantas jāsavāc un jāsasaiņo, grozos jāiekrāmē arī kalmāru taustekļi, kas kalst uz auklām. Turklāt visam lomam nepietika grozu, un viņš pavēlēja daļu kalmāru pamest, izsaucot vaimanas un gaudas. Nebija pat laika apraudāt kritušos; to pagūs vēlāk. Šobrid jādodas projām.

Saule jau grima aiz kalniem, bet viņi vēl nebija gatavi. Nāksies ceļot naktī, arī tā samadam bija gadījies. Pār galvu klājās skaidras debesis, jauns mēness iezīmējās kā gaišs pakavs, cīnītāju tharmas mirdzēja spoži un rādija viņiem ceļu. Sen nejūgtie mastodonti neapmierināti auroja un vicināja snuķus, tomēr ļāva zēniem rāpties uz saviem skaustiem un blenza uz resnajiem baļķiem, kuri iegūla sakās. Katram zvēram aiz muguras vilkās divas resnas ilksis: rāmis, pie kura sēja šķērsbaļķus, un izveidojušos šļūceņus apkrāva ar teltīm un pārtikas krājumiem.

Keriks sēdēja uz skausta lielajam tēviņam Karum, noguris kā visi citi, bet apmierināts, ka samads atstāj šo vietu. Viņš vēlējās pamest okeāna krastu, cik driz vien iespējams. Puisēnu biedēja jūra un tajā mītošie radījumi. Viņš vienīgais visā samadā bija redzējis rokas iznirstam no viļņiem un novelkam Hastilu dzelmē. Tumšas rokas bangās, tumši apveidi okeānā…

Keriks palūkojās jūrā, un viņa kliedzieni, reiz sākušies, nemitējās: tie pāršķēla murdoņu, noklusināja balsis un lika ik acij pavērties okeānā, kurp viņš norādīja, i/bailēs spiegdams bez mitas.

Vakara krēslā pludmalē vīdēja tumšas formas. Zemas, melnas laivas, kurām nebija airu, bet kuras kustējās ātrāk par jebkuru tanu laivu, traucās šurp taisnā ii'rindā līdz ar plīstošajiem viļņiem. Tās neapstājās līdz pašai paisuma līnijai un švīkstēdamas izšļūca smiltīs. No tām, krēslā vēl itin skaidri saskatāmi, izlēca maragi.

Ogatirs atradās pašā ūdens malā un skaidri redzēja krastā izkāpušos stāvus. Viņš zināja, kas tie tādi.

— Tie, ko mēs apsitām, tur liedagā…

Tuvākais marags pacēla garu spieķi un abām rokām saspieda; tas skaļi nosprakstēja, un Ogatiram caur krūtim izskrēja skaudras sāpes. Viņš pakrita.

Tagad jau sprakstēja daudz spieķu, un sauso skaņu pārmāca cilvēku sāpju un šausmu kliedzieni.

- Tie bēg! — Vaintē iesaucās, aicinot uzbrucējus sekot. - Ķeriet viņus! Lai neviens neizmūk! — Viņa pirmā bija izkāpusi krastā, pirmā sākusi šaut no hezo- cana un nogalinājusi pirmo astazou. Viņa alka nokaut vēl un vēl.

Tā nebija kauja, tas bija slaktiņš. Jilanē apkāva visu dzīvo radību bez l/sķirības: vīriešus, sievietes, bērnus, dzīvniekus… Bez pretestības. Medniekiem nepietika laika sagrābstīt lokus. Viņi tvēra šķēpus, bet, ja ari mests šķēps būtu varējis ievainot vai nonāvēt, vairums mednieku, uzbrucējiem parādoties, ieročus. i/ņaudza saujās un, dzelkšņu ķerti, krita, nesagaidījuši iespēju likt tos lietā.

Vienigais, kas taniem atlika, izrādījās bēgšana, bet vajātāji no jūras sekoja i iesi pēdās. Izbiedētās sievietes un bērni brāzās garām Karum, un arī mastodonts sabijās: augstu pacēla galvu un taurēja. Keriks ar rokām cieši iegrābās zvēra rupjo matu kušķos, lai nenokristu, noslīdēja zemē pa koka ilksi un metās pēc sava šķēpa. Stipra roka satvēra viņa plecu un apgrieza zēnu otrādi.

- Skrien! — tēvs pavēlēja. - Bēdz uz.kalniem!

Pirmais marags jau parādījās no mastodonta aizmugures un pārlēca pār ilksi. Amahasts strauji apcirtās. Pirms uzbrucējs paspēja brūķēt savu ieroci, samadars caurdūra viņu ar šķēpu un atkal izrāva to.

Vaintē ieraudzīja mirušo fārgaju krītam un ietrīsējās atriebības kārē. Asinim notašķītā šķēpa smaile pavērsās pret viņu, bet Vaintē no cīņas nevairījās. Nelokāmā noteiktībā viņa pacēla hezocanu, izspieda no tā sprakšķu kārtu, un astazous novēlās gar zemi, tā ari viņu nesasniedzis. Vaintē nepamanīja mazāko dzīvnieku un pat nenojauta par tā esamību, līdz viņai caur kāju izskrēja pēkšņas sāpes. Sirdi plosoši iekaukusies, viņa notrieca radījumu gar zemi ar hezocana resgali.

Brūce asiņoja un sāpēja, bet, pēc visa spriežot, nebija bīstama. Vaintē dusmas norima, un viņa atkal pievērsās visapkārt trakojošajai cīņai.

Kaujai nāca gals. Ja vispār kāds astazous arī bija paglābies, tad neko daudz vis tādu nebija. Tie gulēja, sakrituši kaudzēs krustu šķērsu starp groziem. Ļengani ķermeņi karājās pār ilksīm un ādu ķīpām. Uzbrucējas no jūras šobrīd satikās ar citām, kas bija devušās augšup pa upi, lai uzkluptu no aizmugures. Aplenkšanas manevru viņas pielietoja bērnībā, kad medīja jūrā. Tas izrādījās sekmīgs arī uz sauszemes.

- Nekavējoties izbeigt apkaušanu! — Vaintē uzsauca tuvākajai. - Pasaki citām ari! Tagad beidzam. Gribu dažus gūstekņus. Gribu labāk iepazīt šos kažokzvērus.

Dzīvnieki, kuri lieto asus akmens gabalus. Tas nu šobrīd atklājās pilnīgi neapšaubāmi. Tiem bija primitīva sabiedrības uzbūve, rupji akmens izstrādājumi un pat piejaucēti lielāki dzīvnieki, kuri tagad panikā bēga un tika nogalināti. Viss norādīja, ka, ja reiz ir viena tik liela grupa, kāpēc gan gluži dabiski nevarētu būt arī citas? Ja tas tā, tad viņai jāuzzina par šiem radījumiem cik iespējams vairāk.

Zemē nogāztais mazais īpatnis sakustējās un iepīkstējās pie viņas kājām. Vaintē pasauca tepat netālu stāvošo Stalanu.

- Medniec! Sasien šo dzīvnieku, lai neaizmūk! Iemet to laivā!

Vaintē vairs nelikās ne zinis par zvērēnu. Jāsavācas atceļam. Makā, kas veidoja daļu Vaintē siksnotā ekipējuma, bija vēl pulka dzelkšņu. Jāsavāc atpakaļ arī kaujā izlietotie. Labi barotais hezocans vēl spēja kādu laiku šaut. Viņa bakstīja to ar pirkstu, līdz uzlādēšanas caurums pavērās, un rūpīgi iespieda tur iekšā dzelkšņus.

Parādījās pirmās zvaigznes, un pēdējā sarkanā blāzma jau izplēnēja aiz kalniem. Vaintē sajuta, ka jāpaņem apmetnis no laivas. Viņa pamāja kādai fārga- jai, lai atnes vienu, un vīstījās tā siltajos skāvienos, līdz pie viņas atveda gūstekņus.

- Tas ir viss? — viņa vaicāja.

- Mūsu kaujinieces bija grūti savaldīt, — Stalana paskaidroja. - Ja reiz esi sākusi slaktēt šos radījumus, nav tik viegli rimties.

- Nav vis. Pati esmu izbaudījusi. Vai pieaugušie visi apkauti?

- Visi. Šo mazo dzīvnieku es uzgāju paslēpušos un izvilku dienasgaismā, - viņa turēja būtni aiz garajiem matiem un grūstīja uz priekšu atpakaļ, liekot tai vaimanāt sāpēs. - Šis ir ļoti jauns īpatnis, ko es izraku citas būtnes ķermeņa pārsegos, — viņa pastiepa zīdaini, dažus mēnešus vecu brēkuli, kuru bija iztinusi no ciešā autiņu vīstokļa viņa mātes nedzīvajās rokās.

Vaintē lūkojās uz sīko, kailo veidojumu un riebumā atrāvās, kad Stalana pasniedza to viņai. Medniece bija radusi aizskart un cilāt derdzīgus radījumus; doma, ka viņai tas būtu jādara pašai, šķebināja Vaintē. Bet viņa ir Vaintē, eistaā, un viņai jāvar darīt visu, ko iespēj kaut viena cita pilsētniece. Viņa lēni pasniedzās un satvēra drebelīgo mazuli abās rokās. Tas izrādījās silts, siltāks par apmetni, gandrīz karsts. Sajūtot tīkamo siltumu, riebums uz mirkli rimās. Viņa guvumu grozīja un pētīja no visām pusēm. Radījums atpleta sarkanu, bezzobainu muti un iebrēcās. Karsta izkārnījumu strūkla nošļāca Vaintē roku. Siltuma radīto mirkļa patiku pārmāca pretīguma vilnis. Tas nu bija par daudz! Viņa no visa spēka trieca mazuli pret tuvāko laukakmeni. Tas apklusa, un Vaintē steidzīgi devās pie ūdens noberzt no sevis nešķīstību, uzsaukdama pār plecu Stalanai:

- Būs gana! Pārliecinieties, ka neviens nav palicis dzīvs, un atgriezieties pie laivām!

- Tieši tā, Augstība. Visi beigti. Miers ar viņiem.

«Vai tiešām?» Vaintē domāja, iegremdēdama rokas ūdenī. «Vai ar to ir cauri?» Vajadzēja taču izjust uzvarētājas pacilātību, bet viņa apjauta, ka slīgst dziļā depresijā.

«Beigas… Bet varbūt tikai sākums?»

VIII

Enga piegāja pie sienas un atspiedās pret to, sajuzdama sildītāja karstumu. Saule gan bija jau uzlēkusi, bet pilsēta vēl glabāja nakts dzestrumu. Visās malās Alpīsakas daudzveidīgie dzīvnieki un augi modās dienas rosībai, bet tas bija tik dabiski, ka nesaistīja viņas uzmanību. Grīdas pinums zem kājām klājās pār biezu kritušo lapu slāni. Lapās čabinājās lielas vaboles un citi kukaiņi, kas satīrīja drazu. Bija pat dzirdami steidzīgi peles pārskrējieni. Līdz ar austošo dienu viņai visapkārt uzmutuļoja dzīvība. Augstu virs galvas pār lielā koka lapām jau lija saules stari un krita uz visdažādākajiem augiem, kas veidoja šo dzīvo pilsētu. No lapu porām sāka celties garaiņi, atbrīvodami vietu veldzei, kas lēnām sūcās augšup pa koku, vīnstīgu un staipekņu vadaudiem, — ūdenim, ko miljoni sakņu spurgaliņu ievilka no zemes šajā dzīvajā sistēmā. Iesāņus no Engas viņas nomestā apmetņa snuķis nemanāmi raustījās, sūkdams koka sulas.

Engai tas viss šķita dabiski kā gaiss, ko viņa elpoja, kā sakrustoto un savstarpēji papildinošos dzīvības formu bagātība, kas apņēma viņu no visām pusēm. Retumis viņa prātoja par to, par tā morālajiem aspektiem. Bet ne šodien, ne pēc tā, ko bija dzirdējusi. Dižošanās ar citas sugas iznīcināšanu! Kā viņa alka izrunāties ar šīm nevainīgajām plātīzerēm, izskaidrot viņām dzīves jēgu. likt viņām saprast, cik drausmīgs ir pastrādātais noziegums. Dzīvība ir nāves pretsvars, tāpat kā jūra ir debess pretsvars. Ja kāda atņem citam dzīvību, viņa nonāvē pati sevi.

Kāda fārgaja neziņā, kā vērsties pie Engas, paraustīja viņas savažotās rokas. Jaunuli mulsināja Engas sabiedriskais stāvoklis: viņa nesaprata, kā svešo jilanē uzrunāt. Enga bija augstu stāvoša persona, bet viņas plaukstas skāva važas kā pašām zemākajām. Neatradusi vārdus, fārgaja varēja pievērst Engas uzmanību tikai ar pieskārienu.

- Eistaā vēlas, lai tu tūlīt nāc!

Kad Enga ienāca, Vaintē sēdēja varaskrēslā. Sēdekli veidoja pilsētas koka dzīvā miza. Uz galda viņai iepretim atradās atmiņas būtnes, un viena no tām savu taustekli virs neredzīgajām acīm bija iespiedusi jūgankšaā, atmiņas atskaņotāja, ādas krokā. Jūgankšaā klusi runāja, un vienlaikus tās organisko molekulu lēcā mirgoja kustīgs, melnbalts jilanē attēls. Jilanē bija ierunājusi ziņojumu atmiņas būtnē. Kad Enga ienāca, Vaintē apklusināja jūgankšaā un pacēla šķēpa uzgali, kas stāvēja tam blakus.

- Nāc, — viņa sacīja, un Enga nāca tuvāk. Vaintē sažņaudza akmens šķēpeli rokā un pacēla virs galvas. Enga nenotrīsēja un neatrāvās atpakaļ.

- Tevi nav baiļu, — Eistaā teica, — kaut arī tu redzi, cik ass ir šis akmens: ne sliktāks par mūsu griežamstiegrām.

Viņa novilka šķautni pār Engas valgiem, un rokas kļuva brīvas. Enga viegli paberzēja važu samocīto roku ādu.

- Vai tu dod brīvību mums visām?

- Negribi uzreiz par daudz! Tikai tev — jo man radusies nepieciešamība pēc lavām zināšanām.

- Es nepalīdzēšu tev slepkavot!

- Nav arī vajadzīgs. Slaktiņš ir cauri. — «Pagaidām,» Vaintē nodomāja, bet paturēja to pie sevis. Ja viņa runās, ik vārds atklās viņas domas pilnībā. Viņa nebija spējīga melot. Vēl vairāk — pats melu jēdziens viņai bija pilnīgi svešs. Vienīgais veids, kā jilanē turēja savas domas slepenībā, bija klusēšana. Vaintē jo ipaši labi pārvaldīja šo diskrēcijas formu. Tagad viņa lika to lietā, jO nevarēja iztikt bez Engas palīdzības.

- Mums pienācis laiks mācīties. Vai tu kādu bridi nepētīji valodas pielietojuma jautājumus?

— Tu labi zini, ka es to darīju. Kopā ar Jilespeju. Es biju viņas pirmā audzēkne.

- Biji gan. Pirmā un labākā. Pirms trupe sairdināja tavas smadzenes. Tu nodarbojies ar visvisādām blēņām, novērodama, kā bērni sazinās savā starpā, un reizēm mērkaķodamās tiem pakaļ, lai pievērstu viņu uzmanību. Es zinu, ka lu pat slepus noklausījies vīrišķu tērgas. Tas mani mulsina. Kāda jēga, galu galā, no šiem trulajiem radījumiem! Ko gan kāds varētu no viņiem mācīties?

- Viņiem ir īpaša sazināšanās sistēma, ko viņi lieto, kad mūsu nav klāt. Citādāks izteiksmes veids…

- Ne par to es runāju! Man nav skaidrs, kāpēc tādas lietas būtu jāpēta. Kāda lam nozīme, kā citi sarunājas?

- Liela. Mēs esam valoda, valoda ir mēs. Ja mums tās nav, mēs esam mēmas. Tādas pašas kā dzīvnieki. Tieši šādi novērojumi un pārdomas atklāja man dižo Jūganinepsu un viņas mācību.

- Būtu jau nu labāk turējusies tālāk no tā un turpinājusi savas valodas studi- jas. Un nemaisījusies tajā jezgā. Mums, kas vēlējušās kļūt par jilanē, jāiemācās runāt, kamēr augam. Tā nu tas ir, un citādi ne tu būtu tu, ne es būtu es. Bet vai var jaunu rādījumu iemācīt runāt? Šī doma gan izklausās ļoti stulba un atbaidoša. Bet vai to var izdarīt?

- Var, — Enga noteica. - Pati esmu to darījusi. Viegli nav, vairums jaunuļu nevēlas tevi uzklausīt, tomēr izdarit to var. Es izmantoju apmācības metodes, ko lieto laivu dresētājas.

- Bet laivas ir bezmaz tikpat stulbas kā apmetņi. Viss, ko tās mūžā spēj apgūt, ir pāris komandu.

- Metodika jau tā pati.

- Jauki, — Vaintē caururbjoši palūkojās caur acs kaktiņu un rūpigi izsvēra sakāmo. - Tātad tu varētu iemācīt dzīvnieku saprast un runāt?

- Nē, runāt ne. Saprast gan. Dažas vienkāršas komandas, ja tam ir gana smadzeņu. Runāšanai vajag balss aparātu un smadzeņu rajonus, kādu dzīvniekiem nav.

- Bet es esmu dzirdējusi kustoņus runājam.

- Nevis runājam, bet atkārtojam iegaumētas skaņu secības. To spēj putni.

- Nē, es domāju runāšanu. Savstarpēju sazināšanos.

- Izslēgts!

- Es runāju par kažokzvēriem. Smirdīgajiem astazoiem.

Enga sāka aptvert Vaintē nodomu un izrādīja sapratni.

- Protams. Ja šiem radījumiem ir zināms inteliģences līmenis — un fakts, ka tie lieto rupjus roku darinājumus, liecina par to tad kāpēc gan viņi nevarētu sarunāties. Kāda negaidīta ideja! Vai tu esi dzirdējusi viņus sarunājamies?

- Esmu. Un tev arī nebūs liegts, ja vien vēlēsies. Mums ir lidzi divi gabali. - Viņa pamāja garāmejošai fārgajai: — Uzmeklē mednieci Stalanu! Nekavējoties atved viņu pie manis!

- Kā dzīvnieki jūtas? — Stalanai parādoties, Vaintē vaicāja.

- Esmu viņus nomazgājusi, apskatījusi brūces. Skrambas, ne vairāk. Nodzinu ari mēsliem pieķepušās pinkas no viņu galvām. Lielākā ir mātīte, mazākais — tēviņš. Viņi dzer ūdeni, bet līdz šim neko no piedāvātā nav ēduši. Un uzmanies, ja gribi tiem tuvoties!

- Ne prātā nenāk to darīt, — Vaintē atvairījās, pretīgumā notrīsēdama. - Lūk, Enga ies viņiem klāt.

Stalana pagriezās pret viņu.

- Tev visu laiku jāturas ar seju pret viņiem. Nekad neuzgriez muguru mežonīgam dzīvniekam. Mazākais kož, turklāt viņiem ir nagi, tāpēc es šos drošības pēc sasēju.

- Es darīšu, kā tu saki.

- Un vēl, — Stalana piebilda, izvilkdama no sava ekipējuma mazu maišeli un atvērdama to. - Mazgājot zvērus, es atradu šo karājamies ap tēviņa kaklu. - Viņa nolika uz galda līdzās Vaintē sīku priekšmetu.

Tas bija kaut kāds metāla asmenis: vienā galā — caurumiņš, bet virsmā vīdēja ieskrāpēts vienkāršs raksts. Vaintē pētoši pabakstīja to ar īkšķi.

- Rūpīgi notīrīts, — Stalana teica. Vaintē pacēla priekšmetu un piekasīgi aplūkoja.

- Raksts šķiet nepazīstams, tāpat kā pats metāls, — viņa īgni piezīmēja. - Kur dzīvnieki varējuši to atrast? Kas to veidojis? Un metāls… Kur viņi rāvuši metālu? Tikai nestāstiet man, ka viņi pārvalda metālu audzēšanas zinātni!

Vaintē raudzīja vilkt ar šķautni pa ādu.

- Par asu nenosauksi. Ko gan tas varētu nozīmēt?

Uz šiem satraucošajiem jautājumiem nebija atbildes. Viņa pasniedza metāla gabalu Engai.

— Vēl viena mīkla, ko tev risināt, kad iemācīsies sarunāties ar šiem dzīvniekiem.

- Kad es varēšu viņus redzēt? — Enga vaicāja.

- Tūlīt, — Vaintē attrauca un pamāja Stalanai. - Ved mūs pie viņiem!

Stalana rādīja ceļu caur pilsētas gaiteņiem līdz augstai, tumšai ejai. Ar zīmēm

aicinājusi nepārtraukt klusumu, viņa atgrūda sienā izveidoto lūku. Vaintē un Enga caur atveri ielūkojās telpā. Viņas redzēja, ka to noslēdz vienas pašas smagas durvis. Citu atveru nebija, un vienīgo gaismiņu sniedza cieta, caurspīdīga loksne augstu virs gūstekņu galvām, caur kuru lauzās vārgi stari.

Uz grīdas gulēja divi sīki, pretīgi radījumi, mazi līdzinieki līķim, kuru Engai nācās aplūkot ambesedā. Viņu pauri bija pliki un, matus skujot, saskrāpēti. Pēc kažoka nodzīšanas un sasmirdušo ādas skrandu notīšanas no viņu augumiem bija atklājies, ka dzīvniekus pilnībā klāj derdzīga, vienkrāsaina, taukaina āda. Lielākā būtne, mātīte, gulēja garšļaukus un īdēja. Tēviņš tupēja līdzās mātītei un izgrūda daudzveidīgas rukšķošas skaņas. Tā tas turpinājās ilgāku laiku, līdz gaudošana mitējās. Tad mātīte veidoja jau citādas skaņas. Vaintē norādīja, lai Stalana aizver lūku un ved viņas projām.

— Tā varēja būt sava veida sarunāšanās, — Enga sprieda, pret savu gribu ieinteresējusies. - Bet trokšņodami viņi ļoti maz kustas, un tas šķiet visai dīvaini. Būs jāiedziļinās. Jau pati ideja ir pilnīgi nebijusi: cita valoda, astazou valoda, radījumi nelidzinās nekam, ko mēs jelkad esam pētījušas. Satraucoša un izaicinoša doma.

- Tiesa gan. Tik aizraujoša, ka es pavēlu tev apgūt viņu runasveidu tiktāl, lai varētu ar tiem sazināties.

Enga pauda spītīgu padevību.

- Tu nevari man pavēlēt domāt, Eistaā. Pat tava lielā vara neiesniedzas citas galvaskausā. Es mācīšos šo radījumu valodu, jo es vēlos to darīt.

- Kamēr vien tu pakļaujies manām pavēlēm, mani neinteresē tavas rīcības dzinuļi.

- Kāpēc tev viņi jāsaprot? — Enga jautāja.

Vaintē rūpīgi izvēlējās izteiksmes veidu, lai neatklātu savas rīcības motivus.

- Mani, tāpat kā tevi, aizrauj minējums, ka dzīvnieks varētu runāt. Vai tiešām tu nepieļauj domu, ka man varētu būt intelektuālas intereses?

- Aizmirsti visu slikto, Vaintē! Tu vienmēr biji pirmā mūsu efenbarū. Tu mūs vadīji, jo saprati to, ko mēs nespējām. Kad man jāsāk?

- Šobrīd. Šajā mirklī. Kā tu uz to skaties?

- Man nav viedokļa, jo tas vēl nekad nav darīts. Ļauj atgriezties pie lūkas un ieklausīties skaņās. Klausīdamās es pārdomāšu rīcības plānu.

Vaintē klusējot devās projām, neizsakāmi apmierināta ar paveikto. Ja Enga atteiktos, būtu jāsūta ziņa uz Inegbanu un pēc tam ilgu laiku jāgaida, lidz kādu norīkos un atsūtīs pētīt runājošos zvērus. Ja vien, protams, viņi patiešām runāja, nevis trokšņoja. Vaintē šī informācija bija nepieciešama nekavējoties, jo apkaimē joprojām varēja uzturēties šādi dzīvnieki, un tas jau radīja draudus. Informāciju paģēr pilsētas drošība.

Vispirms viņai jāizdibina viss iespējamais par šiem kažokzvēriem. Jānoskaidro, kur un kā viņi dzīvo, kā vairojas. Tas būtu pirmais solis. Nākamais — nokaut viņus. Visus. Pilnībā noslaucīt no zemes virsas. Jo, neskatoties uz savu primitīvo saprātu un rupjajiem akmens veidojumiem, viņi bija tikai nožēlojami dzīvnieki. Bīstami dzīvnieki, kuri bez žēlastības noslaktējuši vīrišķus un jaundzimušos. Un parakstijuši sev spriedumu.

Enga, iegrimusi domās, slēpās tumsā un vēroja radījumus. Kaut netverama nojausma par Vaintē patiesajiem mērķiem, bez šaubām, būtu likusi viņai atteikties no sadarbības. Ja vien Enga uz mirkli izmestu no galvas aizraujošo valodniecisko problēmu, viņa būtu apjēguši Vaintē slēpto nodomu. Bet viņa bija pilnībā pārņemta.

Gandrīz pusi dienas Enga klusēdama nostāvēja novērošanas postenī, ieklausīdamās, ielūkodamās un pūlēdamās saprast. Beigās, tā arī neuztvērusi neko no teiktā, viņa bija vispārīgos vilcienos uzmetusi darbības plānu.

Enga uzmanīgi aizvēra lūku un devās meklēt Stalanu.

- Es palikšu kopā ar tevi, — medniece teica, atslēgdama durvis. - Viņi var būt bīstami.

- Tikai pašā sākumā. Tiklīdz viņi nomierināsies, man vajadzēs palikt pie viņiem vienai. Bet tad tu uzturēsies tepat ārpusē. Tiklīdz radīsies vajadzība, es pasaukšu tevi.

Kad Stalana atvēra durvis, Engas sekstei neviļus pārskrēja tirpas. Viņa devās iekšā. Zvēru mītnes asā smaka uzdzina pretīgumu, bet izziņas alkas pārmāca nepatiku, un viņa nelokāmi palika stāvam, līdz durvis aiz viņas aizvērās.

IX

Kennep at halikaro, kennep at hargoro, ensi naudinž ar san eret skarpa tharm

senstar et sano lavvali.

Lai cik naigs zēna solis un stipras rokas, kamēr vien viņa šķēpa smailē nav

bijusi zvēra tharma, puika nav mednieks.

- Viņi nogalināja manu māti, tad ari brāli — manu acu priekšā! - Isele čukstēja, mitējusies vaimanāt un liet asaras, bet valgums joprojām krājās acīs un lāses ritēja lejup pa vaigiem. Viņa tās notrausa ar plaukstas virspusi un atsāka berzēt skūto galvu.

- Visus viņi apkāva, — Keriks aizrādīja. Viņš nebija raudājis. Kopš nonācis seit, viņš nudien to nebija darijis. Var jau būt, ka meitenēm allaž jāspiedz un jākunkst bez mitas. Viņa bija piecus vai sešus gadus vecāka par viņu, bet brēca kā mazulis. Keriks saprata. Viņš zināja, ka tas ir ļoti viegli. Atliek vien ļauties. Bet viņš tā nedarīs. Mednieks neraud — un viņš jau bijis medībās. Kopā ar tēvu. Amahasts bija dižens mednieks. Tagad viņš ir miris līdz ar savu samadu. Kerikam no šīs domas rīklē sakāpa kamols, bet viņš to norija. Mednieks neraud!

- Vai viņi mūs nogalinās, Kerik? Viņi taču mūs nenogalinās, vai ne?

- Nogalinās.

Isele atsāka vaimanāt un apskāva zēnu abām rokām, cieši piespiežot sev viņa augumu. Tas nebija pareizi: tikai mazi bērni viens otru aiztika, tomēr, pat zinādams, ka tas nav atļauts, viņš ar tīksmi sajuta piekļaujamies meitenes ķermeni. Viņas krūtis bija mazas un stingras; viņam patika tām pieskarties, bet, tiklīdz viņš tā izdarīja, meitene viņu atgrūda un ieraudājās vēl skaļāk. Keriks ar riebumu piecēlās un atgāja malā. Stulbene! Viņš izjuta nepatiku pret skuķi. Nekad agrāk tā nebija ar viņu runājusi. Acīmredzot šobrīd, kad viņi palikuši divi vien, viņai viss šķita citādi. Kerikam gan ne. Labāk, ja viņas vietā būtu kāds viņa rotaļu biedrs. Bet tie visi ir miruši. To iedomājoties, izbailes caurstrāvoja viņa dvēseli. Neviens no samada vairs nebija starp dzīvajiem. Tagad pienākusi viņu kārta. Isele, kā šķiet, to neaptvēra. Viņa nespēja samierināties ar domu, ka viņiem nav nekādas iespējas sevi glābt. Zēns bija rūpīgi pārmeklējis kambari vēl un vēl, bet starp šaurajām koka sienām neatradās nekā, kas noderētu par ieroci. Ķirbji svēra par maz, lai spētu kaitēt pat bērnam, daudz mazākam par ikvienu maragu, kas atvilka viņus uz šejieni. Arī aizbēgt nebija izredžu.

Puisēns pacēla ķirbi ar ūdeni un iedzēra dažus malkus; tukšais vēders burkšķēja. Viņš bija izsalcis, bet ne tik ļoti, lai ēstu atnesto gaļu. Jau tās izskats vien uzdzina vēmas. Tā nebija cepta, bet nebija arī jēla. Gaļai kaut kas bija nodarīts, un tā karājās no kaula kā auksts receklis. Zēns pabakstīja to ar pirkstu un nodrebēja. Tad durvis nobrakšķēja un atvērās.

Isele iespieda seju sienas pamatnē un iespiedzās; viņas acis samiedzās, lai neredzētu ienācējus. Keriks nostājās ar seju pret durvju aili, savilcis dūrēs tukšās saujas un atcerēdamies savu šķēpu. Cik gan viss būtu citādi, ja viņam būtu šķēps!

Šoreiz nāca divi maragi. Tiklab tie varēja būt jau redzētie, kā jaunatnācēji, — starpības nekādas: visi šie nešķīsteņi šķita vienādi. Krunkaini, zvīņaini, daudzkrāsainiem pleķiem nosēti, ar resnām astēm un bezjēdzīgiem veidojumiem, kas slējās no viņu pakaušiem. Maragi, kas staigāja kā cilvēki un tvēra priekšmetus savās kroplīgajās plaukstās ar diviem īkšķiem. Tiem ienākot, Keriks kāpās atpakaļ, līdz pleci atdūrās pret sienu, liekot zēnam apstāties. Radījumi blenza viņā neizteiksmīgiem skatieniem, un viņš atkal iedomājās par šķēpu. Viens no maragiem lauzija un staipīja rokas, līdztekus izgrūzdams blējieniem līdzīgas skaņas. Koks smagi spiedās pret puisēna pleciem.

- Vai viņi jau ir kaut ko ēduši? — Enga vaicāja. Stalana pauda noliegumu un norādīja uz ķirbi.

- Tā ir laba gaļa, fermentēta un gatava pasniegšanai. Astazoi paši gaļu pirms lietošanas svilina ugunī, tāpēc jādomā, ka jēlu viņi negribētu.

- Vai tu piedāvāji arī kādus augļus?

- Nē. Viņi ir gaļēdāji.

- Var arī būt, ka visēdāji. Mēs maz zinām par viņu uzvedību. Dabū kādu augli!

- Es nevaru tevi te atstāt vienu. Vaintē pati lika man sargāt tevi. - Mednieces balsi ieskanējās pretrunīgu rīkojumu izsauktas mulsuma trīsas.

- Es pati varu aizstāvēties pret šiem šikajiem dzīvniekiem, ja radīsies vajadzība. Vai viņi jau kādam uzbrukuši?

- Tiklīdz mēs viņus te ievedām. Tēviņš ir nešpetns. Mēs iekaustijām viņu, līdz tas rimās. Kopš tā brīža nav vairs spurojies.

- Man nekas nenotiks. Tu esi sekojusi savām instrukcijām. Tagad pakfausi manām!

Stalanai nebija izejas. Viņa negribīgi, bet veicīgi pazuda, un Enga klusējot nogaidīja, izlūkodama iespējas uzsākt sazināšanos ar šiem radījumiem. Mātīte joprojām gulēja ar seju pret sienu, pa brīdim izdvesdama skaņas augstā reģistrā. Mazais tēviņš cieta klusu — bez šaubām, truls kā jau vīrišķis. Enga noliecās, satvēra mātīti aiz pleca un parāva, tiecoties apgriezt to otrādi. Radījuma āda izrādījās silta, un pieskāriens neradīja pretīgumu. Kviekšana pieņēmās spēkā, un pēkšņi Engas rokā iesvēla skaudras sāpes. Viņa ieaurojās un pacirtās sānis, notriecot tēviņu gar zemi. Būtnes zobi bija pāršķēluši ādu līdz asinīm. Viņa salieca savus nagainos pirkstus un pārskaitusies iešņācās. Radījums klunkuro- ja projām, un Enga sekoja. Tad viņa rimās un sakaunējās.

- Vainīgas esam mēs, — viņa teica, dusmām noplokot. - Mēs apkāvām visu jūsu baru. Tevi nevar vainot par to, ko tu izdarīji, — viņa paberzēja smeldzošo roku un aplūkoja izspiedušās asins piles savā delnā. Durvis atsprāga, un ienāca Stalana, stiepdama ķirbi ar apelsīniem.

- Vīrišķā dzimuma būtne man iekoda, — Enga atturīgi konstatēja. - Vai zvēri ir indigi?

Stalana pasvieda ķirbi pie malas un metās apskatīt ievainojumu. Tad viņa pacēla smago dūri, lai sistu tēviņam, kurš sarāvās kamolā. Enga ar vieglu pieskārienu viņu atturēja.

- Nevajag. Es biju vainiga. Pasaki labāk, ko darīt ar koduma vietu?

- Nav nekas bīstams, ja labi iztīra. Tev jānāk man lidz, lai varu brūci apkopt.

- Nē, es gaidīšu šeit. Es netaisos izrādīt bailes šiem dzīvniekiem. Viss būs kārtībā.

Stalana noraidoši sakustējās, bet neko nevarēja padarit. Viņa izmetās ārā un pēc īsa mirkļa atgriezās ar koka grozu. Izvilkusi no tā ūdens trauku, Stalana izskaloja brūci, tad norāva nefmeikelim futrāli un pielika radījumu pie ievainojuma. Engas mitrā āda pamodināja snaudulīgo dzīvnieku. Tas pieķērās viņai pie savainotās rokas, sākdams izdalīt baktericīdu sekrētu. Tiklīdz ievainojums bija apstrādāts, Stalana izņēma no kastes divus mezglainus mudžekļus.

- Es sasiešu tēviņam rokas un kājas. Šī nav pirmā reize. Radījums ir negants.

Mazais dzīvnieks lūkoja izsprukt, bet Stalana sagrāba viņu un nosvieda uz

cļridas, tad uzmetās ar ceļiem tam uz muguras un ar vienu roku saturēja. Ar otru viņa paņēma vienu mudžekli un satina ap zvēra potītēm, visbeidzot iebāzdama važas asti pašas mutē. Važa to refleksīvi rija, savilkdama savu ķermeni ciešos (ļredzenos. Tikai pārliecinājusies par saišu stingrību, Stalana pasvieda radījumu malā.

- Es palikšu un sargāšu tevi, — viņa teica. - Tas ir mans pienākums. Vaintē pavēlēja tevi apsargāt. Es vienreiz izgāju, un tevi ievainoja. Es nevaru pieļaut, ka tas atkārtotos.

Enga nīgri piekāpās, tad palūkojās uz nosviesto ķirbi un augļiem piekaisīto grīdu. Viņa norādīja uz nekustīgo mātīti.

- Es došu apaļas-saldas-ēdamas-lietas. Pagriez viņu pret mani, lai tā var mani redzēt.

Isele gan aizgūdamās brēca, bet aukstas rokas sagrāba viņu, rupji pacēla un atspieda ar muguru pret sienu. Viņa zelēja pirkstu kauliņus un šņukstēja. Otrs marags atčāpoja līdz viņai, apstājās un pacēla augšup apelsinu. Tā mute lēnām pavērās, atsedzot asu, baltu zobu rindas. Tad tas dzīvnieciski ieķērcās un šūpoja apelsīnu, čirkstinādams kāju nagus pret grīdu. Isele spēja tikai kunkstēt, izbailēs pat nesajuzdama, ka sakodusi pirkstus līdz asinīm un tās rit lejup pa zodu.

- Augļi. - Enga teica. - Apaļas, saldas, labas lietas, ko tu ēd. Piepildi vēderu, topi laimīga. Ēšana dod spēku. Dari, kā es lieku! — viņa sāka saldā balsī, tad pārgāja uz pavēlošu toni: — Tu paņemsi šo augli! Tu nekavējoties ēdīsi!

Šai mirklī Enga ieraudzīja asinis uz radījuma savainotajām rokām un pretīgumā novērsās. Viņa nolika augļu ķirbi uz grīdas un aicināja Stalanu uz durvīm.

- Viņiem ir rupji darba rīki, — Enga prātoja. - Tu teici — viņiem esot kaut kādas pajumtes un lieli dzīvnieki kalpībā?

Stalana piekrītoši pamāja.

- Tad viņiem jābūt arī kaut kādam saprātam.

- Tas nenozīmē, ka viņi spēj runāt.

- Vārds vietā, medniec. Bet mums vienkārši uz brīdi jāpieņem, ka viņiem ir valoda, kurā viņi sazinās savā starpā. Es nedrīkstu pēc vienas neveiksmes nolaist rokas. Rau! Tēviņš kustas! Droši vien saodis augļus. Tēviņiem ir vienkāršākas reakcijas: viņu vairāk satrauc izsalkums nekā bailes no mums. Bet viņš vēl glūn uz tevi kā jau mežonīgs zvērēns. Skaties! — Enga uzvaroši iesaucās. - Viņš ēd augli. Pirmais panākums. Tagad mēs vismaz varam viņus pabarot. Re, re, viņš nes augli mātītei. Altruisms — tam jānorāda uz saprātu.

Stalana nešķita pārliecināta.

- Savvaļas zvēri arī baro savus mazuļus. Esmu redzējusi tos sadarbojamies medījuma vajāšanā. Pati savām acīm redzējusi. Tas nav pierādījums.

- Varbūt nav. Bet es neļaušos tik ātri sajust vilšanos. Ja laivas saprot vienkāršas komandas, kāpēc gan lai šādi dzīvnieki nespētu vismaz to pašu!

- Tātad tu viņus apmācīsi tāpat, kā apmāca laivas?

- Nē. Es grasījos tā darīt, bet tagad vēlos sasniegt augstāku sazināšanās līmeni. Laivu dresūru veido dažu komandu izpildes pozitīva un negatīva stimulācija. Elektriskais šoks norāda uz kļūdu, kamēr barības kriksītis atalgo pareizu rīcību. Tāda dresūra ir gana laba laivām, bet es netaisos šos dzīvniekus dresēt. Es gribu ar viņiem sarunāties, abpusēji sazināties.

- Runāšana ir ļoti sarežģīta lieta. Daudzas, kas jau atstājušas jūru, tā arī to neiemācās.

— Tev taisnība, medniec, bet viss jau slēpjas saziņas limenī. Jaunajām sagādā grūtības runāt kā pieaugušajām, bet tev jāatceras, ka jūrā visas jaunās tomēr savā starpā sazinās.

- Tad māci šiem zvēriem bērnu valodu! To viņi varētu arī uztvert.

Enga pasmaidīja.

- Pagājis daudz gadu, kopš tu vairs nerunā kā bērns. Vai atceries, ko tas nozīmēja? — viņa pacēla roku, un delnas krāsa pārauga no zaļas sarkanā. Tad tā atkal kļuva zaļa, un Enga pakustināja pirkstus.

Stalana iesmējās.

- Kalmāri. Pulka kalmāru!

- Tu atceries. Bet vai pamanīji, cik liela nozīme ir delnu krāsai? Bez tās teiktais nebūtu saprotams. Vai šie kažokzvēri spēj mainīt savu delnu krāsu?

- Nedomāju vis. Nekad neesmu redzējusi viņus tā darām. Lai gan viņiem uz ķermeņa ir sarkana un balta krāsa.

- Tam varētu būt liela nozīme viņu valodā…

- …ja tiem tāda ir, — Stalana nobeidza.

- Lai notiek — ja tiem tāda ir. Man radījumi rūpīgāk jāpavēro, kad viņi atsāks izdot skaņas. Bet galvenais — jāpanāk, lai viņi drīzāk runātu kā jilanē. Sākot ar vienkāršākajiem signāliem. Viņiem jāapgūst valoda kopsakarībā.

Stalana ar žestu pauda neizpratni.

- Es tiešām nezinu, ko tas nozīmē.

- Tad es parādu, lai doma kļūtu skaidra. Ieklausies uzmanīgi. Sākam? Lūk — man ir silti. Tu saprati?

- Jā.

- Labi. «Man ir silti» — tas ir apgalvojums. Kopsakarība atklājas apgalvojuma daļu vienībā. Tagad es to pateikšu vēl lēnāk. Man… ir… silti… Es, šeku, kustinu īkšķi, vienlaikus pametot skatienu augšup, saku «silti» un viegli pasleju asti. Viss tas — balsī izteiktās skaņas un pareizās kustības — kombinējas, veidojot izteicienu kopsakarībā.

- Neesmu nekad prātojusi par tādām lietām. Un, kā rādās, man galva iet riņķi, kad lūkoju to darīt.

Enga iesmējās un izrādīja atzinību par šo mēģinājumu pajokot.

- Džungļos ārpus pilsētas es justos tikpat nelāgi kā tu valodas džungļos. Nav daudz to, kuras pēta šo lietu, jo tā ir tik sarežģīta un samudžināta. Es ticu, ka pirmais solis uz izpratni ir apjausma, ka mūsu valoda īsumā atkārto filoģenēzi.

- Nu gan man galva sāp. Un tu domā, ka tamlīdzīgi zvēri to var saprast, ja pat man nav sajēgas, ko tu tur runā? - Stalana norādīja uz radījumiem, kuri, iztukšojuši augļu ķirbi, klusi sēdēja pie sienas starp izsvaidītām mizām.

- Es neko necentīšos uzsākt no sarežģītākā. Es tikai gribēju teikt, ka mūsu valodas vēsture iet kopsolī ar mūsu dzīves attīstību. Kad esam jaunas un pirmo reizi dodamies jūrā, mēs vēl nerunājam, bet jau meklējam atbalstu un draudzību pie savām efenbarus biedrenēm, kas devušās jūrā līdz ar mums. Pieņemoties prātā, mēs vērojam lielāko sarunas. Vienkāršas roku vai kāju kustības, delnu krāsas maiņa. Augot mēs apgūstam aizvien vairāk un, kad iznirstam no jūras, jau tiecamies visam citam, ko esam iemācījušās, pievienot izrunātas skaņas, līdz kļūstam par jilanē savas savstarpējās saziņas kopsakarībā. Te arī slēpjas manas grūtības. Kā lai iemāca mūsu valodu šiem radījumiem, kas nav izgājuši mūsu dzīves ciklu! Vai varbūt ir? Vai viņiem arī pēc piedzimšanas nāk dzives posms jūrā?

- Manas zināšanas šajā jomā grūti nosaukt par pilnīgām. Ņem vērā, ka šī astazou suga mums ir galīgi sveša. Bet es stipri šaubos, vai viņi jelkad dzīvojuši ūdeni. Esmu gūstījusi un turējusi nebrīvē dažas prastākas un mazākas savvaļas sugas, kuras čum un mudž te mūžamežā. Rādās, ka viņiem visiem ir noteiktas kopigas iezīmes. Viņi ir ļoti silti, turklāt visu laiku.

- Es pamanīju. Tas šķiet visai dīvaini.

- Citas lietas nav mazāk dīvainas. Paveries uz šo tēviņu. Redzi, viņam ir viens pats kopulācijas orgāns, kuru nevar pieklājīgi ievilkt. Nevienai astazou sugai, ko jebkad esmu saķērusi, nav normāla, dubulta dzimumlocekļa. Un vēl: esmu pētījusi viņu vairošanās īpatnības — tas ir kas pretīgs.

- Ko tu ar to domā?

- Es gribēju teikt, ka pēc olas apsēklošanas mazos iznēsā mātīte. Un, kad tie izšķīlušies, viņa turpina tos pieturēt savā tuvumā un baro no mīkstiem orgāniem. Vai redzi? Tie izciļņi uz jaunās mātītes rumpja!

- Dīvaini, lai neteiktu vairāk. Tātad tu domā, ka jaunuļi paliek uz sauszemes? Viņi nedodas jūrā, kā pienākas?

- Tā gan. Cik esmu ievērojusi, tā ir kopīga iezīme visām astazou sugām. Viņu dzīves cikls rādās atšķirīgs no mūsējā visās jomās.

- Bet tu vispār apjēdz savu novērojumu nozīmi? Ja viņiem tiešām ir sava valoda, viņi nekādi nevar būt to apguvuši tādā veidā kā mēs savējo.

Stalana piekrītoši pamāja:

- Tagad es saprotu. Pateicos tev par izskaidrojumu. Bet vai no tā neizriet vēl svarīgāks jautājums? Ja viņiem valoda ir, kā tad viņi to apgūst?

— Tas arī ir galvenais, uz ko man jārod atbilde. Bet, atklāti sakot, šobrīd skaidrs nav nekas.

Enga nolūkojās mežonīgajos radījumos, kuru sejas bija ķepīgas no augļu sulas; viņi blenza tai pretī. Kā lai rod iespēju sazināties ar viņiem?

- Tagad atstāj mani, Stalan. Tēviņš ir droši sasaistīts, mātīte neizrāda varmācīgas tieksmes. Ja es būšu viena, viņiem nāksies vērot tieši mani, un nekas nenovērsīs uzmanību.

Stalana garu brīdi svārstījās, līdz negribīgi piekrita.

- Tikai pēc tava pieprasījuma. Es piekrītu, ka briesmas šobrīd nešķiet lielas. Tomēr es palikšu tepat aiz durvīm, kuras būs atslēgtas un pavērtas spraudziņā. Tev jāpasauc mani, ja viņi tevi jebkādā veidā apdraud.

- Tā ari darīšu. Dodu tev vārdu. Un tagad man jāsāk strādāt.

X

Darba jaunās pilsētas dibināšanā netrūka. Neparedzēti lielus pūliņus prasīja iepriekšējās eistaā, pelnītā nāvē mirušās Dīstas, pieļauto kļūdu labošana, un visa tā rezultātā Vaintē ik diena izrādījās aizpildīta no mazas gaismiņas līdz dziļai naktij. Laižoties miegā, viņa reizēm apskauda nakts laivas un citas radības, kuras varēja pārvietoties tumsā. Cik daudz vēl varētu paveikt, ja viņa ik dienas paliktu nomodā kaut isu brīdi ilgāk. Ideja šķita nejēdzīga, bet pēdējā laikā tā pilnībā pārņēma viņas domas daudzos garajos vakaros pirms iemigšanas. Protams, prātošana netraucēja viņas naktsmieru, jo miega traucējumi jilanē nebija iespējami tīri fiziski. Tiklīdz acis aizvērās, viņa gulēja dziļā miegā bez dzīvības zīmēm, kas vērotājam no malas nepatīkami atgādinātu nāvi. Tomēr šis miegs bija tik trausls, ka katrs kairinājums ik brīdi varēja to pārtraukt. Neskaitāmas reizes nakts melnumā dzīvnieku kliedzieni atgrieza Vaintē nomodā. Viņas plaksti pacēlās, un viņa brīdi ieklausījās. Neko vairāk nesadzirdējusi, viņa aizvēra acis un atkal ieslīga snaudā.

Tikai rīta blāzma viņu atmodināja pilnībā. Šorīt, kā visus rītus, viņa izkāpa no siltās gultas uz grīdas un pagrūda pēli ar kājas pirkstu. Guļamais sakustējās, un Vaintē devās uz kaktu, kurā atradās viens no dzīvās pilsētas neskaitāmajiem stumbriem un stublājiem, uzblīdis ķirbjveidīgā izaugumā un pildīts ar ūdeni. Vaintē piekļāva lūpas tā atverei un sūca iesaldināto ūdeni, līdz jutās remdējusi slāpes. Pēlis aiz viņas, viegli trīsēdams, ar lēnām, krampjainām kustībām saritinājās garā tīstoklī un atslējās pret sienu. Tur tas atdzisa un ieslīga komatozā nemaņā līdz nākamajai vajadzības reizei.

Cauru nakti bija lijis. Vaintē izgāja zem klajas debess; mitruma piesūkusies, pēdas nemīlīgi skāra pītā grīda. Visu ceļu līdz ambesedam Vaintē centās turēties zem jumta. Fārgajas cita pēc citas pievienojās viņas gājienam, garā procesijā virzīdamās aiz muguras.

Katru rītu pirms darbu sākuma projektu vadītājām, tāpat kā citām pilsonēm, bija noteikti jāiziet caur ambesedu. Tur viņas uz brīdi piestāja un patērgāja. Šis plašais centrālais laukums veidoja pilsētas sirdi. Ap to virmoja visas pilsētas daudzveidīgā rosme. Dziļi ieslīgusi pārdomās, nemanīdama pilsētnieces, kuras grieza viņai ceļu, Vaintē devās uz savu iemīļoto vietiņu rietumu spārnā, kuru pašu pirmo apmirdzēja austošā saule. Viņa bija eistaā — tā, kura vienmēr iet taisni. Viņa labsajūtā atspiedās pret saulē iesilušo koka krevi. Saullēkta stari, nolidami pār viņas seju, sakļāva acu zilītes šaurās spraudziņās. Vaintē ar gandarījumu nolūkojās, kā Alpisaka mostas jaunai dienai. Tas viesa viņā citādu siltuma sajūtu, vēl tīkamāku. Viņa apzinājās savu cildeno misiju. Viņas pilsēta! Viņai to audzēt, veidot, izvērst, izcirst pilsētas veidolu šā nemīlīgā krasta mežonībā. Kad aukstie vēji, kas šausta Inegbanu, kļūs nepanesami, jaunā pilsēta jau aicinās šurp. Tad viņas ļaudis pārcelsies uz šejieni, un visu mutēs būs Vaintē vārds, ik mirkli tiks godināts viņas veikums. Tiesa gan, katru reizi šo domu pavadīja tikko manāms nemiers pašā apziņas stūrītī: ar to dienu, kad tas notiks, Vaintē vairs nebūs eistaā. Līdz ar citām ieradīsies Malzasa, Inegbanas eistaā, kurai lemts pārvaldīt arī šo pilsētu. VARBŪT. Šo pēdējo vārdu Vaintē slēpa dziļi sirdī un nekad neizrunāja. VARBŪT. Laikam ritot, daudz kas var gadīties. Malzasa vairs nav jauna, pastāv zināms spiediens no apakšas, ar gadiem viss mainās. Kad pienāks laiks, Vaintē saslies seksti jaunai cīņai. Šobrīd pietiek, ka viņa būvē pilsētu. Un būvē labi.

Etdīrga uztvēra Vaintē skatienu un nekavējoties pakļāvās aicinošajam žestam.

- Vai noskaidroji, kas nogalinājis lopus? — Vaintē vaicāja.

- Noskaidrojām, eistaā. Liels astazous melnā krāsā ar slepkavīgiem nagiem un gariem, asiem zobiem — tik gariem, ka tie rēgojas no zvēra mutes pat tad, ja tā aizvērta. Stalana izlika slazdus pie cauruma, ko tas izrāvis žogā. Tur mēs to arī šorīt atradām mirušu. Slazdi bija apskāvuši viņa ķepas, viens no tiem aptinies ap kaklu un nožņaudzis zvēru.

- Nocērtiet tam galvu, notīriet galvaskausu un atnesiet man!

Vaintē deva zīmi, ka saruna izbeigta, un tūdaļ pieaicināja Vanalpē. Bioloģe atstāja sarunu biedrenes un devās šurp.

- Tu ziņosi par jaunajām pludmalēm, — Vaintē norādīja.

- Darbam jau redzams gals, eistaā. Platība ir iztīrīta, ērkšķu žogs augsts, koraļļu barjera aug ātri, ņemot vērā, ka tā iekārtota tik nesen.

— Lieliski. Tad mēs varam domāt par jaunajām dzīvībām. Par perējumiem, kas uz visiem laikiem aizmēzīs atmiņas par nāves pļauju vecajā liedagā.

Vanalpē piekrītoši pamāja, tomēr ar vainas apziņas pilnu žestu pauda šaubas.

- Liedags gan ir gatavs, bet tas nav drošs.

- Joprojām tā pati rūpe?

- Ar laiku viss atrisināsies. Mēs strādājam plecu pie pleca ar Stalanu un ticam, ka izeja ir jau gandrīz rokā. Zvērus mēs iznīcināsim.

- IR JĀIZNĪCINA! Vaislinieki BŪS drošibā! Pēc šīs mācības tas vairs nedrīkst atkārtoties!

Vaintē drūmās nojautas kliedēja pārrunas ar citām, kā ari iesaistīšanās pilsētas neskaitāmajos darbos, bet viņas domas ik brīdi kavējās pie mednieces. Laiks vilkās gausi, un Stalanu nekur nemānijā. Vaintē pieaicināja kādu fārgaju un norīkoja mednieci uzmeklēt.

Tuvojās jau pusdienlaiks, kad Stalana ieradās un nostājās līdzās Vaintē lapotnes paēnā.

- Es nāku ar labām ziņām, eistaā. Liedags drīzumā būs nodrošināts.

- Ja tas tiesa, tad pilsētas sliktajai slavai pienācis gals.

- To pašu var teikt par aligatoriem. Mēs atradām, kur tie vairojas. Norīkoju fārgajas, lai meklē olas un ķer mazuļus. Tie ir smeķīgi.

- Zinu, esmu ēdusi. Tātad, tu grasies tos audzēt līdz ar citiem gaļas lopiem?

- Nē, viņi ir pārāk neganti. Tiem būs jāierīko atsevišķi aploki pie upes.

- Lieliski. Bet ko tu dari ar pieaugušajiem īpatņiem?

- Tos, kas par lielu, lai ķertu dzīvus, mēs nogalinām. Iet zudumā laba gaļa, bet neko nevar darīt. Mēs tiem piekļūstam nakts laivās, pirms viņi pamodušies, un turpat arī nošaujam.

- Parādi, kur viņus uzturēs! Gribu redzēt pati, — Vaintē bija apnicis ambesedā. Pieaugot karstumam, visas apkārt kļuva laiskas un snauduļoja ēnā. Vaintē negribēja ļauties dusai, — pārāk daudz vēl jāpaveic.

Viņas nesteidzīgi virzījās uz piekrasti. Viņām sekoja pulciņš fārgaju. Pat zaru nnā pieturējās tveice, un, lai atvēsinātos, viņas ne reizi vien ienira baseinos, kas tieši tamdēļ bija izrakti gar taku.

Gājējas lauzās caur dumbrāju, kura lielākā daļa vēl nebija attīrīta. Pa kājām pinās paauga un zāles skupsnas, gaiss šķita biezs no trūdu smakas un sīku, asinskāru kukaiņu miriādēm. Beigu beigās pār piekrastes krūmu biežņu skatam pavērās smilšu sēre. Gar to auga gara zāle un sīkas palmas, un vēl kādi savādi, plakani augi ar neiedomājami garām adatām. Šī Džendazi zeme pārlieku atšķīrās no tās, ko viņas pazina. Visapkārt mudžēja nepazīstamas lietas, par ko brīnities un no kā sargāties.

Priekšā vīdēja upe — dziļa, nesteidzīga straume. Laivas jau bija atvestas šurp, un šobrīd fārgajas, kuru pienākumos ietilpa gādāt par tām, izsniedza barību, l argajas grūda laivu sīkajās mutītēs sarkanas gaļas lēkšķes, un asinis lāsoja pār laivu melno ādu.

- Aligatori, — Stalana teica. - Nelaidīsim taču gaļu zudumā. Laivām tā lieliski Iet pie dūšas. Manuprāt, tās ir gatavas pāroties.

- Tad pabadini mazliet. Šobrīd visām jābūt kaujas gatavībā.

Upes krastus klāja daudzveidīgu koku biezoknis. Slējās pelēcīgi milzeņi ar vareniem zariem, starp tiem drūzmējās slaidi zaļokšņi ar trauslām skujām un pār Mom — vēl augstāki sarkanīgi stumbri ar gaisa sakņu lokiem visriņķī. Zemi starp tinm sedza sarkanbrūnu un spilgti oranžu ziedu paklājs, bet vēl vairāk augu midzēja augšā — starp zariem. Blīvajā lapotnē ņirbēja visdažādāko krāsu ziedi.

Mūžamežā mutuļoja dzīvība. Koku vainagos brēkāja putni, un sarkansvītroti gliemji slapji slīdēja pa biezo mizu.

- Bagāta zeme, — Vaintē noteica.

- Entobana savulaik būs bijusi tikpat mežoniga, — Stalana piebilda, atvērusi nāsis un ošņādama gaisu. - Pēcāk pilsētas izvērsās un pārklāja visu zemi no okeāna līdz okeānam.

- Tu tiešām tā domā? - Vaintē pūlējās aptvert šā dīvainā sprieduma jēgu. - Man grūti to iztēloties. Ļaudis tomēr uztver pilsētas kā objektīvu īstenību, kopš izšķīlies laiks.

- Esmu runājusi par to ar Vanalpē ne reizi vien. Viņa man izskaidroja. Viss, ko mēs redzam še, Džendazi zemē, it labi varētu izrādīties tas pats, ko sensenos laikos senmātes vēroja Entobanā, pirms jilanē izaudzēja pilsētas.

- Tev, protams, taisnība. Ja mēs audzējam savas pilsētas, ir jābūt bijušam laikam, kad bija tikai viena pilsēta. Bet tas noved pie nejēdzīgas domas, ka vēl kādu laiku pirms tam pilsētu nav bijis nemaz! Vai tā varētu būt?

- Nezinu gan. Par to labāk runāt ar Vanalpē, kura izstrādā šādas galvu reibinošas teorijas.

- Atkal tev taisnība. Pajautāšu viņai.

Vaintē pamanija, ka fārgajas pārāk cieši sadrūzmējušās ap viņām un platām mutēm cenšas izprast sarunu. Vaintē ar strauju žestu raidīja tās projām.

Viņas tuvojās aligatoru vairošanās vietām, no kurām gan lielākā daļa neganto kustoņu šobrīd jau bija iznīdēti. Dzīvi palikušie drošības pēc uzturējās ūdenī un, tiklīdz parādījās laivas, pazuda. Pēdējās palika mātītes, jo brīnumainā kārtā šie primitīvie un nesaprātīgie radījumi rūpējās par savām olām un mazuļiem.

Krastā, kur atklātā saulē strādāja fārgaju brigāde, zvilnēja laivas. Atbraucējas piedzina savējās tām līdzās, un Vaintē vērsās pie darbu vadītājas Žekakotas, kura lūkojās no liela koka paēnas.

- Pastāsti man par savu darbu, — Vaintē teica.

- Virzās uz priekšu lieliem soļiem, eistaā. Divas kravas olu jau aizsūtītas uz pilsētu. Gūstām visus mazuļus, ko vien jaudājam. Tie ir pastulbi; noķert nav grūti.

Viņa noliecās pār iežogojumu sev pie kājām, strauji tvēra tajā un izslējās, aiz astes turot aligatora mazuli izstieptā rokā. Tas locījās, šņāca un tiecās aizsniegt viņu ar sīkajiem zobeļiem.

Vaintē apmierināta pamāja:

- Labi, ļoti labi. Briesmas novērstas un vēders pilns. Gribētos visām mūsu problēmām rast tik apsveicamu risinājumu, — viņa pagriezās pret Stalanu: — Vai ir vēl kāda dējumu vieta?

- Starp šejieni un pilsētu vairs nav. Kad te būs iztīrīts, dosimies augšup pa upi un tālāk purvos. Tas prasis laiku, bet kas jādara — jādara.

- Labi. Un pirms atgriešanās pilsētā vēl apraudzīsim jaunos laukus.

- Man jāatgriežas pie citām medniecēm, eistaā. Žekakota pati tev parādīs ceļu, ja var tā sarunāt.

- Var, — Vaintē piekrita.

Pēc vēja pilnīgas norimšanas gaiss saules speltē bija kļuvis smacīgs. Laivas devās atceļā, un Vaintē manija, ka debesīm piejaukusies savāda, agrāk nemanīta dzeltenīga nokrāsa. Pat klimats šajā dīvainajā pasaules nostūrī bija neparasts. Jau gabaliņu lejpus pa upi atkal sacēlās vējš, bet šoreiz tas pūta no muguras. Vaintē pagriezās un ievēroja tumšu līniju parādāmies virs apvāršņa. Viņa norādīja turp.

- Žekakot, ko tas varētu nozīmēt?

- Nezinu gan. Kaut kādi mākoņi. Nekad neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu.

Melnie vāli traucās šurp neticamā ātrumā. Vēl pirms mirkļa klājušies kā

viegla ēna virs kokiem, tie tuvojās, izpletās un aptumšoja debesi. Līdz ar tiem.itdrāzās vējš un pēkšņi iegāza kā ar dūri. Viena laiva no sāniskā trieciena apgāzās.

Atskanēja kliedzieni, bet, laivas pasažierēm izveļoties sabangotajā ūdenī, ludaļ aprāvās. Laiva ienira, šķaidījās un pūlējās atgūt līdzsvaru, kamēr viļņos i/kaisītās jilanē pajuka uz visām pusēm, glābdamās no laivas konvulsijām. Ar mokām izdevās visas izvilkt no bangām uz citu laivu klājiem. Neviena nebija cietusi, kaut arī visas atstājušas okeānu pirms daudziem gadiem un peldēja neveikli. Vaintē izkliedza komandas, līdz viena no varonīgākajām fārgajām, paaugstinājuma alkās gatava riskēt ar dzīvību, aizpeldēja pie joprojām nemierīgās tukšās laivas un centās iezvelties tajā. Asi uzkliegdama, viņa dunkāja dzīvnieku vārīgajā punktā, lidz beidzot tas sāka pakļauties komandām.

Virs galvas mežonīgi gaudoja vējš, un arī pārējās laivas draudīgi zvārojās. Visām jilanē brāzmainajā lietusgāzē pār acīm pārvilkās trešais plakstiņš un nāsis i ieši sakļāvās. Tad vētras aurus pārmāca brīkšķi mežā, gāžoties varenam Kokam, kas aizrāva sev līdzi pulciņu smalkāku stumbru.

Vaintē nebija cerību pārkliegt stihiju, bet visas tik un tā saprata viņas rikoju- mu turēt laivas tālāk no krasta, lai nepakļūtu zem kāda vētras izrauta piekrastes milzeņa.

Laivas trakulīgi svaidījās bangās. Jilanē, negaisa šaustītas, saspiedās tajās iii'šā kamolā, cenzdamās saglabāt siltumu. Laiks stiepās mokoši gausi, līdz nepārtrauktie virpuļi pārgāja atsevišķās brāzmās un nedaudz pierima. Vētras Kulminācija beidzot bija pāri.

Atpakaļ uz pilsētu! — Vaintē kliedza. - Cik vien ātri var!

Neticamais viesulis bija izlauzis stigu mūžamežā, nopļaujot pat diženākos kokus. Cik tālu stiepjas šī postaža? Vai pilsēta ir cietusi? Droši vien. Koki, kas veido pilsētu, ir vēl jauni, vēl briestoši. Vai tie paspējuši labi iesakņoties? Kādi ir postījumu apmēri? Šie mokošie jautājumi plosīja Vaintē sirdi. Vaintē acu priekšā slidoja aizvien briesmīgāku gruvešu vīzijas, un viņa iespēra laivai, neapmierināta nr tas lēno gaitu.

Stalana, turēdama sasieto zvēru aiz kakla, atsvabināja slazdu, kas skāva tā nevaldāmi trakojošās ekstremitātes, un iesvieda radījumu būrī. Šī nodarbe tā piekala viņas uzmanibu, ka Stalana nepamanīja laika pārmaiņu, līdz nebija visu beigusi un izslējusies taisni. Plati atvērtās nāsis alkaini tvēra gaisu. Kaut kas tā smaržā šķita pazīstams, un kaut kas — svešāds. Viņai, kas šķērsojusi okeānu un ieradusies Džendazi zemē līdz ar pirmo pētniecisko ekspedīciju, lai izvēlētos vietu jaunajai pilsētai! Kad bija panākta vienošanās par Alpisakai piemērotāko krasta joslu un araketo devās atceļā uz Inegbanu, viņa ar mazu saujiņu ļaužu palika. Viņas bija bruņotas un stipras, un drošas neizpētītā mūžameža apslēpto briesmu priekšā. Bet tas bija kaut kas pilnigi nepazīstams, kas gandrīz iznicināja viņas, aizslaukot visus pārtikas krājumus un atstājot izvēles priekšā: medit vai mirt. Tas bija negaiss ar vēju un lietu — tik postošs, kādu viņām nekad nebija nācies piedzīvot.

Toreiz sākās tieši šādi. Ar dzeltenām debesīm un spiedīgu, nekustīgu gaisu. Stalana aizdarīja zvēra būrīti un iesaucās, cik skaļi vien spēja:

- Briesmas!

Spalgais kliedziens piesaistīja visu tuvējo fārgaju uzmanību, jo tas ir viens no pirmajiem vārdiem, ko tās apgūst.

- Tu — uz ambesedu! Jūs pārējās — uz visām pusēm! Pasakiet visām! Vētra ar nevaldāmu viesuli ir gandrīz klāt! Visas uz pludmali, klaju lauku, ūdeni — tālāk no kokiem!

Viņas skrēja, bet par visām ātrāk — pati Stalana. Līdz ar pirmo brāzienu simtiem jilanē jau steidza meklēt drošību klajumā. Pēc mirkļa vētra uzklupa ar pilnu sparu, un pilsētu aizsedza skatienam necaurredzamas lietus šaltis.

Stalana uzgāja fārgaju pulciņu, kuras tupēja upes krastā, saspiedušās kopā, un iespraucās starp tām, glābdamās no saltajām ūdensstrūklām. Kad pār viņām sāka trakot asais vējš, dažas jaunākās izbailēs iesvilpās, bet Stalanas strupā pavēle lika tām apklust. Visu laiku, kamēr trakoja vētra, viņas palika nekustigas. Stalanas dzelžainā vara lika bez īdēšanas pārlaist nevaldāmo viesuli. Kad brāzmas rimās, medniece pavēlēja visām doties atpakaļ uz pilsētu.

Stalana sagaidīja Vaintē pagurušo laivu pie vētras saplosītā krasta. Pirms vēl attālums ļāva bilst kādu vārdu, medniece jau māja, ka viss kārtībā. Ne nu gluži ideālā, tomēr kārtībā.

- Kādi zaudējumi? — Vaintē bez ievada sauca, izlēkdama krastā.

- Divas fārgajas kritušas un…

Vaintē ar nesavaldīgu žestu apklusināja viņu.

- Pilsētai, ne pilsonēm!

- Nekas būtisks vēl nav ziņots. Visādi siki postījumi, nolauzti zari, dažas pilsētas daļas pārvērtušās vējlauzās. Fārgajas ir izsūtītas pārlūkot jaunos laukus un ganāmpulkus, bet nav vēl atgriezušās.

- Tad jau viss beidzies veiksmīgāk, nekā biju gaidījusi. Ziņojumus nodot ambesedā!

Jau īsajā ceļā caur priekšpilsētu pavērās gruvešu aina. Dzīvais jumts daudzviet gulēja zemē, un pastaigu celiņus aizšķērsoja plato lapu jūklis.

Aizgaldā īdēja, un Stalana ievēroja, ka kāds briedis panikas bezprātā salauzis kāju. Dzelksnis no viņas neiztrūkstošā hezocana dzīvnieku apklusināja.

- Nelāgi, bet labi vēl, ka tā, - Vaintē rezumēja. - Pilsēta ir stipra un aug, kā nākas. Vai viesuļvētra atkārtosies?

- Diez vai. Vismaz gadu būs miers. Citos gadalaikos arī pūš vēji un atnes lietusgāzes, bet viesuļvētras plosās tikai šajā periodā.

- Ar gadu mums pietiks. Postījumus likvidēsim, un Vanalpē lūkosies, lai viss tiek nostiprināts. Jaunā pasaule ir mežonīga un nepakļāvīga, bet mēs spējam būt tikpat sīkstas un nelokāmas.

- Būs tā, kā tu saki, eistaā, - Stalana piekrita. Viņas vārdos skanēja kaut kas vairāk par vienkāršu secinājumu. Apziņa, ka Vaintē domā tieši to, ko saka, un dara tieši to, ko domā, piešķira vienkāršajam slēdzienam hipnotisku spēku.

Būs. Lai maksā, ko maksādams.

e

XI

Alpīsaka auga un dziedēja brūces. Vanalpē ar savām palīdzēm diendienā klīda pa pilsētu, skrupulozi uzskaitot vētras postījumus.

Vējlauzu vietās pilsētbūvnieces paātrināja augšanu, pielietojot hormonus, un drīz vien lapu jumts no jauna aizsedza debesis vienlaidu blīvā, kamēr sienas stiprināja aizvien jauni balsta stumbri un gaisa saknes. Bet Vanalpē nebūtu Vanalpē, ja apmierinātos ar vienkāršu atjaunošanu. Tagad augšup pa sienām un krustu šķērsu caur griestiem aizlocījās liānas — vijīgas, bet sīkstas.

Ar katru dienu pilsēta pieņēmās ne vien spēkā, bet arī plašumā. Līdumi iegrauzās mūžameža blīvā. Šķietami haotiskā izvēršanās patiesībā tika rūpīgi plānota, bet bez lieka trokšņa.

Visbīstamāko darbu — kāpuru izsēšanu mežonīgajos džungļos — veica Nāves Meitas. Lai gan bruņotas fārgajas sargāja viņas no aizdomīgiem savvaļas radījumiem, nekas nepaglāba no skrambām un negadījumiem, no ērkšķu dūrieniem vai lapotnē paslēpušos čūsku indeszobiem. Daudzas jau bija savainotas, dažas pat mirušas. Pilsētai viņu liktenis rūpēja tikpat maz kā pašai Vaintē. Sīks upuris pilsētas labā.

Izsētie kāpuri neglābjami parakstija mūžamežam nāves spriedumu. Šos negausīgos rīmas tam speciāli selekcionēja. Putniem un dzīvniekiem to garša negāja pie dūšas, toties paši kāpuri nesmādēja neko, kas vien zemē auga. Akli un nesātīgi viņi truli rāpoja augšup pa stumbriem, lauzās caur zāli un izpostija visu savā ceļā. Kur pāri gājuši kāpuri, tur zemi pārklāja biezs izkārnījumu slānis, no kura slējās mirušo koku skeleti. Nemitīgi barodamies, radījumi pārtapa pretīgos, sarainos nešķīsteņos jilanē rokas garumā.

Tad tie nosprāga. Nāve bija ierakstīta viņu pašu gēnos. Tā tur bija ar nolūku ieprojektēta, lai nepieļautu, ka pasaule pazūd mūdžu zarnās. Tie nobeidzās un sapuva paši savos mēslos, demonstrēdami Vanalpē un citu gēnu inženieru aroda prasmi pilnā spožumā. Trūdošo līķu masu līdz ar citiem atkritumiem īpašas nematodes īsā laikā pārvērta treknā augsnē. Norisi sekmēja mutantas baktērijas viņu gremošanas ceļos. Vēl pirms vaboles bija sagrauzušas sausos stumbrus, to pakājē jau sazēla lekna, speciāli sēta zāle, un no zemes spraucās ērkšķu žoga asni. Mūžamežā bija izgrauzts jauns lauks, atgrūzdams mežonību tālāk no pilsētas un tādējādi pasargādams to no apslēptajām briesmām.

Viss rimti attīstījās. Jilanē neuzskatīja norises nesteidzibu par kādu nepilnību vai neveiksmi. Viņas uztvēra sevi kā vides sastāvdaļu, — viņas neredzamām saknēm sakņojās savā apkārtnē un dzīvoja nedalāmā saistībā ar to. Jebkāds cits pasaules uzskats būtu pretdabisks. Tāpēc arī jilanē laukiem nepiemita noteikta regularitāte vai detalizēts plānojums. To lielums un forma dabiski izrietēja no kāpuru ēstgribas un lapotnes pretestības spējām. Ērkšķu krūmu sienas augstums un biezums dažādās vietās atšķīrās, un atsevišķās vietās uz lauka vīdēja izkaisīti sākotnējā meža biezokņa pleķīši, bagātinādami ainavu.

Ganāmpulki bija raibu raibie. Katru reizi, atgriežoties no Inegbanas, araketo atveda jaunu lopu apaugļotās olas. Neaizsargātākās sugas izvietoja iekšējos laukos — tuvāk pilsētas centram — , kuros pirmie arakabi un enicenzasti jau paspējuši izaugt lieli. Šie draudīgā izskata miermīlīgie visēdāji divu mastodontu lielumā (un vēl nebūt nemitējās augt) šobrīd nesatricināmā mierā stampājās gar pašu mežmalu, laiski vēzēdami astes ar baisajiem dzelkšņiem, grabinādami muguras vairogus un nejauzdami briesmu.

Vaintē jutās gandarīta par savu veikumu. Ik rītu viņa nesatricināmā mierā čāpoja uz ambesedu, apzinādamās, ka šai pilsētai nav lemts piedzīvot sarežģījumus, ko viņa nespētu atšķetināt. Bet šorīt, redzot fārgaju steidzamies pie viņas ar ziņu, viņa sajuta vieglu trauksmi. Fārgaja rupji atgrūda malā visas, kas patrāpījās ceļā, tādējādi bez vārdiem pauzdama savas misijas svarīgumu.

- Eistaā! Araketo atgriezies! Es biju zvejas laivā, es pati redzēju…

Vaintē ar aprautu žestu apklusināja stulbo būtni un pamāja savām pavadonēm:

- Sagaidīsim viņas uz mola. Gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas.

Aristokrātiskā mierā viņa soļoja pa taku svītas pavadībā. Alpīsakā gan nekad

neiestājās aukstums, bet šajā gadalaikā daudz lija un gaisā pastāvīgi jautās mitrums, tāpēc Vaintē un daudzas citas vīstījās apmetņos, lai patvertos no liņāšanas un drēgnuma. Fārgajas nekārtīgā pūlī klunkuroja nopakaļ.

Eisikoli ar savām nagainajām lāpstveida pleznām bija izbagarējuši upi un ostas gultni grīvā. Araketo tagad varēja ienākt ostā pie paša mola, un kravu vairs nenācās vadāt uz krastu laivās.

Varenais dzīvnieks vēl nebija izniris no dūmakā tītā okeāna, kad Vaintē ar visu procesiju jau ieradās piestātnē. Ostas priekšniece izrīkoja kādu fārgaju, kura krāmēja svaigas zivis uz zemūdens dzegas araketo azaidam. Šādu mājienu biezādainais radījums saprata un nadzīgi iekārtojās paredzētajā piestātnes vietā, kur tika stingri noenkurots. Vaintē ar dziļu apmierinājumu sekoja saskaņotajai darbībai. Laba pilsēta ir organizēta pilsēta. Viņas pilsēta bija laba.

Vaintē skatiens klejoja pa milzīgo, melno masu, līdz apstājās pie muguras spuras, kuras virsotnē Erifneisa komandēja parādi. Līdzās kapteinei stāvēja Malzasa.

Vaintē sastinga kā sālsstabs, jo otras eistaā esiba šajā pasaulē sen nebija nodarbinājusi viņas prātu. Pēkšņā, netīkamā atskārsme stindzināja viņas locekļus, un caur krūtīm izstrāvoja sāpe — skaudrāka par jebkurām fiziskām ciešanām.

Malzasa. Inegbanas eistaā, kurai tiek celta šī pilsēta. Kura vedīs šurp savas ļaudis, kad viss būs gatavs. Kura valdīs Vaintē vietā.

Malzasa, stalta un spriega, aplaida visapkārt valdonīgu skatienu. Viņa nebija slima, nedz arī veca. Viņa būs Alpīsakas eistaā.

Vaintē nenokratīja stingumu, jo baidījās, ka ķermeņa kustībās varētu atklāties viņas patiesās jūtas. Malzasa ar savu svītu un pārējām sekotājām atstāja araketo un devās šurp. Vaintē atlika cerēt, ka mokošo dvēseles cīņu izdosies paslēpt aiz rituālajām frāzēm.

- Laipni lūdzu Džendazi zemē, eistaā! Alpīsaka sumina tevi, — Vaintē noskandēja, piešķirot etiķetes diktētajam sveicienam emocionālu nokrāsu.

- Man liels prieks skatīt Alpīsaku savām acīm, — Malzasa tikpat rutinēti atbildēja. Bet pēc pēdējās zilbes, kurā vajadzēja paust prieku, atvelkot mutes kaktiņus un atsedzot zobus, Malzasa uz ieilgušu acumirkli atstāja zobus atņirgtus. Šī vieglā netīksmes izpausme vairs nebūs jāatkārto — viss bija pateikts gana nepārprotami. Vaintē gan tiek cienīta par darbu, ko viņa veikusi, bet tas ne brīdi nekavēs viņu atstādināt.

Vaintē, apslāpējusi varas alkas un nodevīgās šaubas, uz brīdi nolaida acis — ( par zirni, ka brīdinājumu sapratusi.

īsā gribasspēku kauja risinājās tik netverami, ka neviena cita jilanē neko pat nenojauta. Šāda līmeņa intrigas nebija viņu darīšana. Malzasa ar noraidošu; žestu aizgainīja pavadones un fārgajas vēl tālāk. Tad viņa atsāka sarunu, un tālākā domu apmaiņa vairs nebija pieejama ne citu ausīm, nedz arī acim.

- Pērnā ziema bija auksta, un šī ir vēl aukstāka. Šovasar ne bērni, ne fārga-1 jas no Soromzetas nemeklēja patvērumu Inegbanā. Kad laiks kļuva siltāks, es aizsūtīju mednieču pulciņu izpētīt, kas tai pilsētā notiek. Tā ir mirusi. Soromzetas i vairs nav. Izmirusi, tāpat kā savā laikā Erdžitpe. Pilsētas lapas ir nedzīvas. Vārnas knābā mirušo jilanē kaulus. Jā-ā… Iseginetas jūras silto iekšzemes ūdeņu krastos jilanē dzīvoja trīs dižās pilsētās…

Malzasas balss aizlūza, un Vaintē nobeidza viņas vietā:

- Erdžitpe nosala. Soromzeta devusies tās pēdās. Palikusi tikai Inegbana.

- Tikai Inegbana, un ar katru ziemu sals nāk tuvāk. Mūsu ganāmpulki rūk. un drīz iestāsies bads.

— Alpīsaka jau gaida!

- Tai tiešām jābūt gatavai — kad pienāks laiks. Bet šobrīd jo īpaši jāpievēršas! lauku paplašināšanai un ganāmpulku vairošanai. Mums. savukārt, jāizaudzē vai-' rāk araketo, bet darbs velkas gausi. Par vēlu sākām. Tagad gan pavīd cerība, ka jaunais ģenētiskais celms izrādīsies veiksmīgs atradums. Tie ir mazāki par kuģi, ar kuru es atbraucu, toties daudz ātrāk aug. Mums to vajag ļoti daudz, lai pārvestu' visu pilsētu vienā vasarā. Bet rādi nu, ko viņas še atradīs, ieradušās Alpīsakā.

- Viņas gaida viss, ko tu te redzi! — Vaintē norādīja uz stumbriem un lapu dzīslu cauraustajām pilsētas sienām, kas stiepās krustu šķērsu uz visām pusēm. Lietus bija rimies, no mākoņiem iznira saule, un ūdens lāses uz lapām rotaļīgi iezviļojās. Malzasa atzinīgi pamāja. Vaintē aplaida roku visriņķī.

- Tālāk aiz pilsētas — lauki. Jau šobrīd tajos mudžēt mudž pulka zvēru, kas priecē aci un vēderu.

Vaintē norīkoja sev pa priekšu bruņotu sardzi, un viņas devās caur pļavām, kurās drūzmējās ganāmpuki, uz pašiem attālākajiem laukiem. Caur augstu arku blīvajā stumbru un ērkšķu sienā vīdēja arakabu masīvie stāvi. Tie ēda zaļās lapas pašā mūžameža malā, un pat no šāda attāluma bija dzirdama lielo akmeņu duna viņu priekškuņģos, kuros pirms gremošanas kā dzirnās tika samalts neiedomājams daudzums rupjās barības. Malzasa klusā atzinībā kādu brīdi to vēroja, tad apgriezās un devās atceļā uz pilsētu.

- Labi strādāts, Vaintē, - viņa teica, kad sekotājas bija palikušas tālu iepakaļ. - Viss izdarīts, kā nākas.

Vaintē pateicības pilnajā atbildes žestā iespruka vairāk sirsnības, nekā etiķete prasa. Atzinība un uzslava no eistaā, pirms citi izteikuši savu vērtējumu, bija tāds pagodinājums, ka viņas prātā vairs neatlika vietas skaudībai un dumpības garam. Šajā mirklī viņa būtu pakļāvīgi sekojusi Malzasai caur uguni un ūdeni.

Tagad viņas ļāva citām pietuvoties, ieklausīties un iegaumēt, jo tāds nu reiz ir vienīgais veids, kā saprast un mācīties. Tikai tuvojoties atverei Vēstures Sienā, viņu sarunas atkal pievērsās drūmām lietām, jo vēsture šajā žogā — tas bija stāsts par nāvi.

Ērkšķainā Vēstures Siena atradās starp ambeseda plašo klajumu un dzemdību liedaga ieloku. Tajā iestiprinātus varēja aplūkot simboliskus aizstāvēšanās ieročus, kuriem savulaik bijusi sava nozīme un loma. Vai patiesi jilanē reiz vēzējušās pa gaisu ar milzigiem krabjiem, kādi šeit izstādīti? Vai tiešām turējušas tos okeāna piekrastē, lai vajadzības gadījumā izmantotu par nāves rīkiem, aizstāvot perējošos vīrišķus? Tā nu tas esot bijis. Lai gan, protams, atbildes uz šo un citiem jautājumiem nācās meklēt ilgi un rūpigi. Nebūtu prātigi domāt, ka viss tas bijis zināms, kopš izšķīlies laiks. Asās nātres, paši orkšķi, — tos, kā tagad neapšaubāmi noskaidrots, pagātnē izmantoja tāpat kā šobrīd. Bet kam kalpojuši milzigie skorpioni, kuru čaulas še rēgojas? Neviens tā īsti par tiem neko nezina, tomēr rūpīgi glabā un bijīgi uzlūko šo senseno posmkāju skeletus. Un ar goddevīgu pietāti jilanē izpestīja tos no Inegbanas sienas, lai atvestu uz šejieni par pilsētu paaudžu pēctecības zīmi.

Tā kā siena bija ne vien vēsture, bet arī hronika, tad pie ieejas — tur, liedaga pusē — sienā ievīti vīdēja mirušu hezocanu iebalzamētie ķermeņi. Lidzās tiem — nogalināto uzbrucēju galvaskausi ar briesmīgiem ilkņiem.

Pašā galā atradās vientuļš, saulē izbalojis galvaskauss — augsts, apaļš, ar platiem acu dobumiem. Tam visapkārt izvietojās šķēpu uzgaļi un asas akmens.ķembas. Malzasa apstājās pie tā un pauda izbrīnu. Spokainā kompozīcija prasīja izskaidrojuma.

- Viens no astazoiem, kas piegāna šo zemi. Vispār jau visi galvaskausi, ko tu še redzi, pieder utainiem, spalvainiem, smacīgi dvakojošiem astazoiem, kas mums uzglūnēja un ko mēs nokāvām. Bet šī bezvārda suga ir visnelādzīgākā. Ar šiem šķautnainajiem akmeņiem viņi darīja postu, kas ir pretīgāks par jebkādu citu nelietību.

- Viņi nonāvēja vaisliniekus un bērnus, — Malzasa izrunāja šos vārdus ar nāves saltumu balsi.

- Jā. Mēs uzmeklējām viņus un nokāvām.

- Protams. Un kā? Nav vairs traucējuši?

- Nē. Beigti. Visi kā viens. Tā nav vietēja suga. Atnākusi no ziemeļiem. Mēs izsekojām un apslaktējām viņus — visus līdz pēdējam.

- Tātad — liedags tagad ir drošībā?

- No visām pusēm, izņemot koraļļu rifus. Bet tie ātri aug, un, tiklīdz būs tapuši gana augsti, izšķilsies pirmās olas. Tad dzemdību pludmales būs pilnībā pasargātas no visām pusēm, — Vaintē novilka ar nagu pār galvaskausa bālo pauri, — pasargātas galvenokārt no šiem bērnu slepkavām.

- Viņi mūs nekad vairs netraucēs!

XII

Todien pēcpusdienas azaids bija īpašs, ceremoniāls pasākums par godu Malzasai un viņas komandai. Šādi notikumi gadījās tik reti, ka vairums jaunāko fārgaju neko tamlīdzīgu nebija redzējušas. Viņas visu dienu šaudījās šurpu turpu un satraukti vāvuļoja savā starpā, cita citā neklausīdamās. Viss šķita tik neparasti! Kaut arī jilanē prata baudīt laicīgo barību un ar patiku gaidīja brīdi, kad varēs piepildīt vēderu un ļauties snaudai, pati gaļas ēšana ikdienā bija dziļi personiska nodarbe, kas veicama vienatnē. Katra pastiepa tuvākajai ēdiena izsniedzējai platu lapu un saņēma savu devu — gardu, fermentētu gaļu. To notiesāja kādā nomaļā vietiņā. Tā nu reiz ēdienu ēd, un viņām būtu grūti iztēloties, ka tas varētu notikt citādi.

Padarīts šodien tika gaužām maz, jo pilsētas ļaudis drūzmējās ambesedā, spieda cita citu pie sienas un, alkās nepalaist neko garām, rāpās iežogojošo koku zemākajos zaros.

Pēc pilsētas un lauku apskates Vaintē ar Malzasu devās uz ambesedu. Šeit Malzasa vienu pēc otras iztaujāja tās, uz kuru pleciem gūlās jauncelsmes darbs, īpaši daudz laika veltīdama Vanalpē. Apmierināta ar dzirdēto, Malzasa atlaida viņas un uzrunāja Vaintē.

- Saules stari un pilsētas izaugsme izkliedēja saltumu no manām domām. Inegbanā es atgriezīšos ar šādu ziņu. Tā sasildīs manas pilsones gaidāmajā aukstajā ziemā. Erifneisa ziņo, ka araketo, piekrauts un pabarots, ir gatavs i/braukt jūrā, kad vien es teikšu. Ēdīsim, un es dodos ceļā!

Vaintē neslēpa savu sarūgtinājumu par pēkšņo šķiršanos. Malzasa pateicās, bet noraidīja domu par palikšanu kaut brīdi ilgāk:

- Man ir saprotamas tavas jūtas, bet esmu jau gana redzējusi, lai zinātu, ka darbi ir drošās rokās. Araketo ir lēns. Mēs nedrīkstam zaudēt ne dienu. Ēdīsim! Tu pazīsti Alekenzi, manu pirmo padomnieci un efenselē. Šoreiz gaļu tev pasniegs viņa.

bēgt, jo katrs Vaintē smagais solis izstrāvoja nepielūdzamu bardzību. Ik kustibā jautās nāve.

Augstu virs ostas atradās sardzes postenis, šobrid tukšs. Vaintē garo vakara ēnu aizsegā uzkāpa uz dzegas un sekoja kuģa piekraušanai. Kā pēdējos uz klāja nogādāja briežu ļenganos ķermeņus. Vanalpē bija pilnveidojusi indi, kuru parasti lietoja lielu dzīvnieku savaldīšanai. Jauniegūtais toksīns nenonāvēja, — tas paralizēja, bet ne uz īsu brīdi kā izejas forma. Inde noveda dzivnieku gandrīz anabiotiskā stāvoklī. Retumis varēja sajust atsevišķus sirdspukstus. Elpu konstatēt bija praktiski neiespējami. Šādi apstrādātus dzīvniekus varēja bez rūpēm vest pār okeānu uz Inegbanu; tiem nevajadzēja nedz pārtiku, nedz ūdeni, un to gaļa saglabājās svaiga neierobežotu laiku. Inegbanas izsalkušajām pilsonēm šis pārtikas krājums būs neatsverams. Vaintē pārņēma neprātīgas alkas tieši tā apstrādāt Malzasu: lai viņa guļ kā dzīva mirone lidz laika galam!

Kad araketo mijkrēslī devās ceļā, Vaintē klusa un vientuļa kājoja mājup pa tumsā slīgstošajām takām. Par spīti dusmām, kas joprojām vārījās dvēselē, viņa vienā mirkli iekrita dziļā miegā.

Naktsmiers apskaidroja Vaintē prātu, tomēr arī no rīta viņas sirds stūritī vēl slēpās tumšas domas. Tauta ambesedā gan nemanīja viņas sejā nekā savāda, bet pietika viņai iztālēm sastapt Alekenzi skatienu, lai stindzinošais naids liktu novērst seju. Dažām nācās arī izjust viņas nelāgo omu.

- Viens mazs jautājumiņš, eistaā, - Enga gluži nelaikā sadomāja pievērst sev Vaintē uzmanību.

- Ne zilbes! Tava daļa ir tikai darbs. Tāpat arī citiem staigājošajiem pīšļiem.

- Līdz šim tu nemēdzi bez iemesla būt skarba, — Enga rimti bilda. - Pēc mana prāta, eistaā priekšā visas pilsones ir vienlīdzīgas.

- Tieši tā. Esmu nolēmusi, ka Nāves Meitas vairs nav pilsones. Jūs esat darba lopi. Jūs vergosiet, lidz izlaidīsiet garu. Katram savs liktenis.

Piepeši atmiņā iegruzdējās apjausma par kādu lietu, kas saistījās ar Engu, — par senu ieceri, ko ikdienas darba rosme atstūmusi vistālākajā apziņas stūrītī.

- Kā ar astazoiem, kurus tu mācīji runāt? Kā sokas? Pag, cik sen tad tas bija… Krietns laiciņš jau pagājis.

- Un vēl vajadzēs ne mazums laika. Tas arī ir tas, kāpēc traucēju tevi. Laika vajadzēs daudz… Vai arī nemaz.

- Izsakies skaidrāk!

- Katru rītu es uzsāku darbu ar astazoiem cerībā, ka tieši šodien manīšu sapratni. Katru vakaru es viņus atstāju ar bezcerīgu apziņu, ka viss darbs vējā. Mātīte ir saprātīga, bet vai tikai pēc sajēgas tā tomēr nelīdzinās elinoum… Tas arī cierē pa pilsētu, peles trenkādams… Ricība šķiet apzināta, bet, kā rādās, tomēr tāda nav.

- Un tēviņš?

- Stulbs kā daždien vaislinieks. Ne uz ko neatsaucas. Pat slānīšana nelīdz. Viņš klusējot tup un blenž. Mātīte vismaz atbild uz laipnību kā elinous. Ar viņu ir patikami čubināties. Bet pateikt viņa tomēr spēj labi ja pāris frāžu, parasti neveikli un mūždien šķērsām. Viņa tās atpazīst, kā laiva apgūst savas komandas, un pilnigi droši, ka tās viņai neko neizsaka.

- Teiksim… Teiksim, ka tās nav labas ziņas, — Vaintē īgni noņurdēja. Visu šo laiku lauka darbos pietrūka Engas roku; viņas darbaspēks bija kā zemē nomests. Arī pašai idejai sazināties ar astazoiem zuda jēga. Šie radījumi nevienu vairs neapdraudēja. Vismaz draudi no gluži citas puses tos pilnībā aizēnoja. Bet, lai kā nu būtu ar draudiem. Vaintē nebija liegta arī veselīga zinātkāre. Viņa skaļi vaicāja:

- Lai nu būtnes nebūtu apguvušas jilanē valodu, bet varbūt tu esi iemācījusies viņējo?

Engas ķermeņa krampjainā kustiba pauda šaubas un bezcerību.

- Tā ir vēl viens ciets rieksts, ko man nekādi neizdodas pārkost. Sākumā es domāju, ka tie ir ambenini, mēmi radijumi, kas nespēj sazināties. Bet tagad man jāatzīst, ka viņi ir juganīni…

- Nemuldi! — Vaintē pārtrauca viņas vārdu plūdus. - Kā gan šāds vai tāds radījums var sazināties, bet tā arī negūt un nenodot informāciju! Tu man piedāvā tikai mīklas, bet kur ir gaidītās atbildes?

- Es saprotu. Piedod, ja vari, bet man neizdodas citādi izteikties. Viņu balsīs un kustībās nav nekādas likumsakarības. Es to apgalvoju pilnīgi droši, jo laikam gan būšu jau ielāgojusi vairākus tūkstošus viņu pozu un kustību. Viss ir bez satura. Ir jau grūti, viņi ir tik gaudeni un mazkustīgi. Beigu beigās esmu nākusi pie slēdziena, protams, tīri teorētiski, ka citādi nebūs: viņiem pieejams kaut kāds cits sazināšanās līmenis, kurš mūžu mūžos paliks mums nepieejams. Man nav ne jausmas, kas tas varētu būt. Esmu dzirdējusi teorijas par garīgo starojumu, kad informācija tieši nonāk no smadzenēm smadzenēs. Kaut kādi viļņi. Kā mums te pilsētā vajadzētu fiziķi, kas atbildētu uz visiem šiem jautājumiem!

Vaintē paustās šaubas, vilšanās un bezcerība lika viņai apklust.

- Es tevi joprojām apbrīnoju, Enga. Norakstīdama dzīvi savai atbaidošajai filozofijai, tu esi laupījusi pilsētai pirmšķirīgas smadzenes. Bet šoreiz man šķiet, ka tavi mēģinājumi un gaidas ir sevi izsmēlušas. Apskatīšu tavus astazous un izlemšu, kas darāms.

Vaintē pamanīja Stalanu turpat tuvumā un aicināja viņu līdzi. Viņas visas trīs rangu secībā devās ceļā. Kad cietums bija klāt, Stalana metās uz priekšu un atdarīja aizbultētās durvis. Vaintē aizspraucās viņai garām un ieurbās ar skatienu astazou jaunuļos, bet Stalana stāvēja turpat lidzās, gatava ik brīdi atvairīt uzbrukumu. Mātīte tupēja sarāvusies. Viņas lūpas atvilkās uz sāniem, atsedzot zobus, un šis nepārprotamais drauds iesvēla Vaintē negantās dusmās. Mazais tēviņš stāvēja kluss un šļaugans, atspiedies pret dibensienu.

Vaintē uzsauca Engai:

- Liec tiem taisīt pekstiņus!

Kad Keriks izdzirda durvju aizbīdņa skrapstu, viņš pielēca kājās un atspiedās ar muguru pret sienu, kā allaž pārliecināts, ka pēdējā stundiņa klāt. Isele, kā parasts, ņēmās viņu izsmiet:

- Stulbais zeņķi! — viņa ķiķināja, glaudīdama savu saskrambāto, skūto galvu. - Bailīgais knauķi! Marags nes mums ēst. Marags gribēs spēlēties.

- Kur maragi, tur nāve. Reiz viņi mūs nokaus.

- Cietpauris! — viņa meta puisēnam ar augļa mizu un smaidīdama pievērsās ienācējiem.

Pirmais marags šķita pilnīgi svešs. Tas ienāca smagiem soļiem, un viņas smaids izplēnēja. Tad viņa pamanīja pazīstamo stāvu tieši svešajam maragam aiz muguras, lidzās tam rupjajam. Šī diena sākās tieši tāpat kā daudzas citas.

Viņa bija laisks un ne īpaši gudrs pusaugu skuķis.

- Runā! - Vaintē pavēlēja, nostājusies tieši pretī aztazoiem. Tad, lēni un skaidri uzsvērdama zilbes kā sarunā ar jaunu fārgaju, viņa atkārtoja rīkojumu: -

Ru-nā!

- Lūdzu, ļauj vispirms man! — Enga lūdzoši, bet uzstājīgi iejaucās. - Mani viņa sapratīs.

- Nekas vairāk viņai nav jāsaprot. Ja būtne neprot runāt, tad tai ir beigas. Pārāk daudz laika jau nomests zemē.

No jauna pievērsusies astazou mātītei, Vaintē sakārtoja savas domas pilnīgi un negrozāmi.

- Es to pieprasu personiski un nekavējoties! Tu tūlit un uz vietas runāsi ar mani kā ikkatra jilanē. Ja tu to spēsi, tad dzivosi un augsi. Valoda ir attīstība. Valoda ir dzīvība, vai saprati?

Isele saprata. Vismaz draudīgais tonis viņai šķita nepārprotams, un bailes, tik ilgi nomāktas un slāpētas, atgriezās.

- Man nepadodas runāšana, ja drikst… — bet tanu vādi neizraisīja nekādas emocijas lielajā, ķēmīgajā radījumā, kas draudīgi slējās pār viņu. Viņai būs jāatceras viss, ko laipnais marags mācīja. Viņa pūlējās, viņa centās, cik spēka, lai lidz ar vārdiem izdotos arī kaut kādas kustības.

- …has leibe ēnē uu…

Vaintē jutās apsmieta.

- Un tā ir runāšana? Ko radījums saka? Vai tas nozīmēja: «Veca sieviete kļūst vieda?»

Enga arī jutās samulsusi.

- Varētu būt. ka viņa teica: ar vecumu gadi saliec sievieti?

Lai kā arī Vaintē centās kaut ko sajēgt šajos vārdos, dusmas viņu burtiski smacēja. Varbūt kādu citu dienu viņa būtu uztvērusi šo nožēlojamo mēģinājumu par zināmu centību no astazous puses. Tikai ne šodien. Pēc vakardienas apvainojumiem un Alekenzi tracinošās klātbūtnes šāda ķēmošanās sniedzās pāri viņas spēkiem. Turklāt viņa pat bija centusies būt laipna pret derdzīgo kažokzvēru. Viņa satvēra to abām rokām un pacēla gaisā tieši pret savu niknumā pārvērsto seju, kratīja drebošo augumu un neganti rēca.

Būtne vairs pat necentās runāt. Tā aizmiedza acis un izdalīja no tām ūdeni, atgaza galvu, plaši atpleta muti un izgrūda dzīvniecisku ķērcienu, kas apdullinoši atbalsojās Vaintē galvā.

Vaintē zaudēja pēdējās savaldības druskas. Prātu aptumšoja aklas dusmas. Viņa pieklupa pie astazous rīkles un iegremdēja smailos zobus dziļi siltajā miesā, ar skarbiem rāvieniem izpurinādama no būtnes pēdējo dzīvības dzirksti. Karsta asins šalts iešļāca Vaintē mutē. Viņa pretīgumā nožākstījās, atgrūda līķi no sevis un drudžaini spļāva uz visām pusēm šķebigās asinis. Stalana tikko manāmi sakustējās, ar visu augumu izstrāvodama atzinību.

Vaintē izrāva Engai no rokām ķirbi ar ūdeni, spļaudīdamās un atraugādamās izskaloja muti un uzlēja pārpalikumu sev uz sejas. Smacējošais niknums bija rimies, viņa atkal spēja savākt savas domas un līdztekus izjuta apmierinājumu par padarīto. Bet viss vēl nebija galā. Vēl taču viens astazous te mētājās pa kājām. Atliek tikai novākt viņu, un visa ši slaka būs izskausta. Asi apcirtusies, viņa nostājās pret Keriku un nolūkojās viņā no augšas.

- Un tagad tava kārta! — viņa nokrekšķinājās un pastiepa roku lejup. Zēnam nebija, kurp atkāpties. Viņš ierunājās, izdarīdams kustības ar visu augumu.

- …esekakurud — esekyilshan… elel leibeleibe…

Pirmajā brīdī neuztvērusi vārdu jēgu, Vaintē paspēra vēl soli uz priekšu. Tad aprāvās un vērīgāk ielūkojās radījumā. Tas klanījās, vismaz neveikli centās klanīties. Bet kāda jēga šīm kustībām uz sāniem — šurpu turpu. Nekāda!

Te nāca apjausma. Radījumam taču nav astes! Viņš nevarēja pareizi izpildīt astes svārstības. Bet ja tā no tiesas bija astes pacelšanas imitācija, tad to varēja uzskatīt par mēģinājumu paust galējas nepatikas sajūtu vai ari alkas runāt — tik spēcīgas, ka robežojas ar izmisumu. Saraustītās zilbes sāka veidot kopainu, un beidzot Vaintē skaļi izsaucās:

- Enga! Tu saproti? Vei — viņš mēģina atkal.

Neveikli, tomēr jau itin skaidri, visādā ziņā — saprotami — astazous runāja.

- Es ļoti negribu mirt. Es ļoti gribu runāt. Ļoti daudz, ļoti labi.

- Tu tā arī nenogalināji viņu, — Enga rezumēja, kad viņas jau bija ārpusē un Stalana aizšāva durvju aizbidni. - Bet otrai tevī augstsirdības neatradās…

- Otra bija bezvērtīga. Tagad tu apmācīsi šo beidzamo, jo to mēs varbūt kādreiz ari varēsim izmantot. Var uzrasties citas sirotāju bandas. Bet kāpēc tu teici, ka viņš nekad nav runājis?

- Nav jau arī. Laikam būs bijis stipri saprātīgāks par otru. Viņš vienmēr mani uzmanīgi vēroja, bet nekad nerunāja.

- Tu esi labāka skolotāja, nekā pati domāji, Enga, — apmierināta Vaintē kļuva vēlīga. - Tava vienīgā kļūda — ka tu dresēji nepareizo astazou.

XIII

Augstu virs galvas rāmi zilgoja debess velve, bet spīvais vējš, ceļā pār ziemeļu nogāzēm uzvandījis sīkas, dzeldīgas sniega kripatas, nesa virpuļojošo krusu caur kalnu pāreju un trieca saltās adatas ceļiniekam tieši sejā.

Herilaks lauzās pretī brāzmām kā peldētājs caur piekrastes bangām. Šķita, viņš teju teju nogulsies. Vēl pēdējie ļodzīgie soļi caur biezajām kupenām. Gaitu vēl smagāku darīja kreisā sniegkurpe, kurai atlūzusi pamatīga šķēpele. Pietiktu apstāties, lai to salabotu, un ceļinieks uz mūžu paliktu sniega blāķos. Tā nu vientuļnieks, zobus sakodis, spītīgi spēra soli pēc soļa. Biezie kažokādu apsēji viņa plecīgo stāvu darīja vēl masīvāku.

Herilaks manīja, ka nogāze kļūst stāvāka. Viņš bija nokļuvis pārejā. Tālāk viņa ceļš veda tai cauri. Nogurušās kājas bruka sniegā, ļima, bet ikreiz atrada spēku atkal iztaisnoties zem varenā auguma. Ceļinieks nopurināja sniegu un neatlaidīgi turpināja gājienu.

Pārvarējis klinšaino kāpumu starp vēja nopūstajām, kailajām akmens radzēm, kas rēgojās no kupenām kā pelēki miroņa kauli, Herilaks nonāca dzivinošā aizvējā. Viņš bija to veicis. Vēl pāris soļu, un vējš pilnībā noslāpa aiz klinšu sienas. Viņš ar skaļu nopūtu saļima, atsliedams muguru pret klintsbluķa raupjo vaigu. Smagais augšupceļš bija izsmēlis visus spēkus.

Herilaka virsējie dūraiņi bija sasaluši ragā. Viņš tos dauzīja vienu pret otru. līdz āda atkal ielocījās un cimdus varēja novilkt. Notrausis lāstekas no uzacīm un skropstām ar otriem — siltajiem dūraiņiem, kas pavilkti apakšā, viņš pavērās lejup ielejā.

Tas bija samērā mājīgs nostūris, kur joprojām ziemoja stirnas; tālu pakājē melnēja mazie ganāmpulciņi. Tepat lejpus mednieka atpūtas vietas slējās staltu koku audze, kas piesedza pļaviņu upes krastā. Upes izteka nekad neaizsala. Brīnišķīga vieta, kur apmesties, lai pārziemotu, pazīstama kā Amahasta levrelāgs — Amahasta samada apmetnes vieta. Amahasts bija Herilaka māsas Alethas virs.

Bet apmetnes vietā nebija ne dvēseles.

Herilaks jau bija to dzirdējis no sava samada mednieka, kas saticis Ultadana samada mednieku, kurš, savukārt, zvērējis, ka bijis šeit un ka runā tīru patiesību. Bet Herilakam viss jāredz pašam. Viņš paņēma šķēpu, loku, bultas, kārtīgi iezie- da ādu ar zosu taukiem, apvilka mīkstas bebrādas ar vilnu uz iekšu un tām pāri pārjoza stīvas briežādas. Visbeidzot piesiksnojis sniegkurpes pie smagajiem kažokādas mokasīniem, viņš jutās gatavs ziemas pārgājienam. Solim jābūt naigam, tāpēc nedrikstēja ņemt lidzi nekā lieka: mazliet kaltētas gaļas un sauja ekotaza plecu somā — tas arī viss.

Nu viņa acim pavērās šis tukšums, un sirdī ielija skumjas. Sūkādams sniega ledeni, viņš pieliecās un ņēmās labot sniegkurpi. Ik brīdi viņa skatiens atrāvās no darba un pārslīdēja pār tuksnesīgo ieleju, it kā atgādinot skumjo īstenību. Ieleja no tā dzīvāka nekļuva.

Apnicīgais darbs ilga lidz pat pēcpusdienai. Noguris Herilaks iebāza mutē kaltētas gaļas lēkšķi, zelēja un prātoja, ko darīt tālāk. Izvēles nebija. Ieturējies viņš pietrausās kājās visā savā varenajā augumā — galvas tiesu pāri visgarākajiem samada medniekiem — , noslaucīja taukus no pinkainās bārdas un ar skatienu iztaustīja ieleju, nosprauzdams kursu lejupceļam. Izšķiries par maršrutu, viņš apņēmīgi aizbrida lejup pa nogāzi, vairs ne reizes neatskatīdamies uz izmirušo apmetni.

Herilaks spītīgi gāja līdz pat saulrietam un meta mieru tikai pirmo slapstīgo zvaigžņu gaismā. Ietinies kažokādās un ilgi nolūkojies naksnīgajās debesīs, viņš nolaida plakstus un ļāvās miegam. Tad, pēkšņas iedomas satraukts, ceļinieks atkal pavēra acis un rūpīgi nopētīja pazīstamos debesu rakstus. Mednieks ar paceltu šķēpu uz Mastodonta. Liektā zvaigžņu rinda — Mednieka Josta. Vai tur nepavīdēja jauna zvaigzne? Tieši blakus vidējai! Ne tik spoža kā citas, bet gluži skaidri saredzama dzidrajās nakts debesis.

Viņš nejutās pārliecināts. Tai jābūt varena cīnītāja tharmai — tādā goda vietā, kur tā vairoja Mednieka spēkus! Viņš nebija drošs, ka redzējis to jau agrāk. Smago domu nomocits, viņš atkal slēdza plakstus un ieslīga dziļā miegā.

Trešajā dienā kopš nerimtīgā lejupceļa sākuma Herilaks lauzās caur meža joslu gar strauju upi — tik strauju, ka pašā ūdens klaja vidū vēl vīdēja neaizsalusi straume. Viņš virzījās bez skaņas, kā jau medniekam pierasts, un reiz jau bija iztramdījis stirnu pulciņu. Tās izbijušās šāvās uz visām pusēm, slaidos lēcienos putinādamas sniegu, un vismaz tuvākā varēja kļūt par vieglu guvumu, bet Herilaks nebija uz medību takas. Vismaz stirna viņu nevarēja interesēt.

Ielauzies dziļi brikšņos, viņš piepeši apstājās un noliecās, pētīdams zemi. Starp diviem zariem stiepās trušu cilpa no zarnas stiegras.

Tālāko ceļu Herilaks veica, murminādams vārdus un ļaudams šķēpam grabēt pret zariem. Savāds laiks diktē savādu rīcību. Pat veco ļaužu nostāstos nesastapt nekā līdzīga. Bet šobrīd nav nostāstu laiks. Nav vietas jokiem un blēņām. Tanus nogalina tanu. Bija laiki, kad pasaule piederēja medniekam. Tagad mednieks ik mirkli varēja izrādīties medījums.

Pēc brīža Herilaks zem kājām sajuta sniegā iemītu taku. Izgājis norā, viņš apstājās, iegrūda šķēpu sniegā par miera zīmi un aptupās tam līdzās. Ilgi gaidīt nenācās.

Kluss kā dūmu vērpete noras pretējā pusē iznira mednieks. Ieraudzījis Herilaku sēžam, viņš nolaida kaujas gatavībā pacelto šķēpu. Herilaks piesardzīgi izslējās, otrs mednieks iesprauda savu šķēpu sniegā, un viņi abi spēra soli pēc soļa, līdz klajuma vidū satikās.

- Esmu jūsu medību laukos, bet ne medībās, — Herilaks ierunājās. - Te medī Ulfadana samads. Tu esi samadars.

Ultadans piekrītoši pamāja. Viņa gaišā bārda stiepās līdz viduklim — gara kā viņa vārds.

- Tu esi Herilaks, — viņš teica. - Jūsu samada Alkoss apņēma manu brāļameitu.

Vēl brīdi pārcilājis prātā radniecību, Ultadans pamāja ar īkšķi pār plecu.

- Ņemsim šķēpus un iesim uz manu telti. Tur ir siltāk nekā sniegā.

Plecu pie pleca viņi soļoja kapa klusumā, jo medniekiem ceļā nav jāčivina kā putniem. Taka stiepās gar aizsalušo krastu, kur straume čalodama traucās viņiem garām, lidz līkumam, kur upe atkāpās, lai pēc brīža atgrieztos atpakaļ. Krasta ielokā slējās samada ziemas apmetne — divpadsmit lielas, apledojušas teltis. Pļaviņā aiz teltīm mastodonti, ietinušies izelpoto garaiņu mākoņos, ar varenajiem ilkņiem cilāja sniega segu un krimta sasalušo zāli zem tās. No katras telts pret skaidrajām debesīm cēlās vijīga dūmu grīste. Rotaļā aizrāvušies bērni klaigādami šaudījās starp mājokļiem. Šis skats Herilakam šķita pazīstams un nomierinošs. Tikpat labi tas varētu būt viņa paša samads.

Ultadans atvilka ādas aizkaru un bez vārdiem aicināja viesi savā teltī. Viņi apsēdās. Veca sieviete salēja izkausēto sniegu no tāšu spaiņa pie pavarda koka kausos, iebirdināja tajos kaltētas zālītes un pasniedza medniekiem aromātisku dzērienu. Vīri sildīja rokas pie kausiem un atturīgi baudīja virumu. Sievietes tērgādamas ietinās ādās un cita pēc citas izslīdēja no telts.

- Tagad tu uzkodīsi, — Ultadans teica, kad viņi palika vieni.

- Par Ulfadana viesmīlību runā tanu teltīs no jūras līdz pat kalniem.

Pieklājības vārdi nebija gluži atbilstoši ēdiena devai — dažām sloksnēm

iesmirdušas zivs. Ziemai nebija gala, un pavasaris vēl aiz kalniem. Pirms tas atnāks, šīs teltis piemeklēs bads.

Herilaks, garšīgi šmakstinot, iztukšoja tējas tasi un pat izspieda atraugu, pauzdams, cik sātīgs bijis mielasts. Tagad paradums prasītu runāt par medībām, par laiku, ganāmpulku pārvietošanos, un tikai pēc krietna laika sprīža pieklātos pāriet pie vizītes galamērķa, bet neparastie apstākļi atviegloja šo gauso un laikietilpīgo procedūru.

- Mana pirmā dēla sievas māte ir Amahasta sieva, — teica Herilaks. Ultadans pamāja, jo tas viņam nebija jaunums. Visus samadus šajos kalnos tādā vai citādā veidā saistīja savstarpēja radniecība.

- Es biju Amahasta apmetnes vietā, un tā ir tukša.

Ultadans atkal pamāja.

- Šopavasar viņi devās uz dienvidiem — arvienam lejup pa ieleju. Puse viņu mastodontu nebija pārcietuši ziemu. Pērn bija barga ziema.

- Zināms. Tagad katra ziema ir barga.

Ultadans vēlreiz drūmi piekrita un turpināja:

- Viņi tā arī neatgriezās.

Herilaks pārcilāja prātā šos faktus, domās mērodams ceļu lejup caur ieleju lidz līdzenumam un tālāk uz austrumiem, kur viļņoja jūra.

- Tātad viņi devās uz jūru?

- Pēdējos gados viņi allaž apmetas upes grivā pie jūras.

- Bet šogad viņi nav atgriezušies.

Vienīgā atbilde uz šo secinājumu varēja būt klusums. Kaut kas bija noticis, bet viņi nezināja, kas. Varbūt samads atradis citu ziemas apmetni. Ne viens vien samads nebija pārdzīvojis salu, un viņu nometnes stāvēja tukšas. Viss var būt. Jo ticamāk, ka noticis visļaunākais, par ko viņiem ne jausmas nebija.

- Dienas ir īsas, — Herilaks cēlās uz iešanu. - Ceļš ir garš.

Arī Ulfadans piecēlās un satvēra lielā mednieka rokas delnās, apliecinādams sapratni. - Ceļš uz jūru ziemā ir garš un vientulīgs. Lai Ermanpadars tevi sargā šajā gaitā!

Tur vairs nebija, ko piebilst. Herilaks cieši savilka ādas un no jauna vērsa šķēpa smaili uz dienvidiem.

Sasniedzis līdzenumu, viņš pielika soli, jo sniegs te bija sasalis blīvā klonā. Ledos ieskautajā zemē nemanīja dzīvības zīmes, un nebaltā stundā viņam varēja uzglūnēt vienīgi pati ziema. Tikai reizi daudzas dienas ilgajā ceļā viņš pamanīja izkāmējušu zobenzobu tīģeru vajātu briedi, un tam pašam āda plaka pie kauliem. Zvēri traucās pār līdzenumu pretī Herilakam. lesānis atradās neliels paugurs ar kailu koku puduri, un mednieks piestāja stumbru aizsegā nogaidīt iznākumu.

Gaudenais briedis zaudēja spēkus. No saplosītajiem sāniem pilēja asinis. Sasniedzis krauju, dzīvnieks aizelsies apstājās un pagriezās pret vajātājiem. Badīgie tīģeri, izsalkumā un asiņu smakas reiboni zaudējuši jebkādu piesardzību, klupa virsū no visām pusēm. Pirmais uzdūrās varenajiem ragiem un tika atsviests sānis. Šo mirkli jau gaidīja barvedis, lai mestos pie upura pakaļkājām un sakamptu ceļu cīpslas. Briedis maurodams pakrita, un tās bija beigas. Barvedis — liels, melns zvērs ar pinkainām krēpēm — atkāpās, kā ļaudams citiem baudīt pirmos kumosus. Tāpat jau pietiks visiem.

Apstājies nomaļus, plēsoņa pirmo reizi sajuta sev piekalto skatienu. Mūžsens instinkts lika viņam sajusties neomulīgi. Zvērs ņurdēdams piecēlās, pagriezās uz paugura pusi, pavērās tieši Herilakam acīs, pieplaka un lavījās traucētāja virzienā. Veicis pusceļu, tas sastinga, un mednieks varēja skaidri saskatīt zvēra dzeltenās, izaicinoši piemiegtās acis.

Herilaka skatiens lūkojās tikpat stingi. Viņš nepakustējās ne par matu, pat šķēpa smaile nenotrisēja, bet šo kapa klusumu pildija vārdos neietverama saruna. Zvēri lai iet savu ceļu, un mednieks ies savējo. Ja barvedis uzbruks, viņu gaida nāve. Un dzīvnieks pazīst šķēpa skaudrumu.

Skatienu sadursme ilga vēl īsu brīdi, tad tīģeris pagriezās un nesteidzīgi aizslāja lejup pa krauju. Nu ir viņa kārta ēst, un pārējie lai griež ceļu. Bet, pirms iegremdēt purnu laupījuma kūpošajā miesā, viņš vēl pacēla acis augšup. Aiz kokiem neviens vairs neslapstījās. Šķēpa zvērs bija prom. Un plēsoņa netraucēti nodevās mielastam.

Sniegputenis iespundēja Herilaku viņa kažokādās un divas dienas neļāva lāgā pat degunu pabāzt ārā. Visu šo laiku ceļinieks gulēja, lai iespēju robežās taupītu plokošos pārtikas krājumus. Bet ēst tomēr vajadzēja — neēst nozīmētu nosalt.

Tajā pašā dienā, kad vētra mitējās, medniekam izdevās uziet svaigas truša pēdas. Viņš iestiprināja šķēpu siksnā pār muguru, paņēma loku un ielāgoja stiegru bultas gropē. Tovakar viņam iznāca dzīres ar svaigu gaļu un ugunskuru. Viņš ilgi palika nomodā, pieēdās līdz ūkai un vēl mazliet, un pirms gulētiešanas kārtīgi sacepa arī to, ko nejaudāja apēst.

Še, tālu dienvidos, sniega sega kļuva plānāka, bet ziemas spelgoņa neatslāba. Sasalusi upes piekrastes zāle kraukstēja zem kājām.

Sadzirdējis troksni, Herilaks allaž sastinga, pielika roku pie auss un ieklausījās. Vējš bija atnesis attālu šņākoņu. Tiešām — tās ir plaša ūdens klaja šalkas, pret krastu plīstoši viļņi. Jūra!

Kad viņš atsāka gaitu, zāle zem kājām vairs neknakšķēja. Roka cieši sažņaudza šķēpu, acis modri vērās visapkārt. Ik kustība pauda gatavību.

Tas bija lieki. Kur tas laiks, kopš briesmas atstājušas šo krastu. Drīz vien Herilaks iznāca pļavā zem pelēkām ziemas debesīm starp balojošiem mastodontu kauliem. Vējš, salts kā nāve, gaudoja milzīgo ribu redelēs. Šakāļi un hiēnas nebija noniecinājuši cienastu, arī vārnas un jūras putni nepaļāja šādas dzīres. Un jau pāris soļu aiz mastodontiem Herilaks uzdūrās pirmajam tanus skeletam. Tālāk pļavā to bija pulka. Mednieka zobi sakodās, acis samiedzās spraugās. Viņam pavērās īsta masu slaktiņa vieta, blīvs līķu klājiens.

Kas noticis? Visi kā viens miruši. Skaidrs kā diena — te apkauts vesels samads. Pieaugušo un bērnu kauli mētājās juku jukām. Bet kas? Kas viņus nokāvis? Kas tas bijis par postošu spēku? Cits samads? Nevar būt. Tad būtu savāktas teltis un ieroči. Un mastodonti būtu sagūstīti, nevis apkauti līdz ar saimniekiem. Bet teltis, sapakotas ceļam, atradās uz šļūceņiem aiz mastodontu skeletiem. Samads acimredzot nojaucis vasaras apmetni, devies ceļā, un tad to pārsteigusi nāve.

Herilaks turpināja pētīt apkārtni un pamanīja starp lielākā skeleta kauliem iemirdzamies metālu. Viņš bijīgi pavāca kaulus malā un atbrīvoja rūsas pleķiem nosētu debessmetāla nazi. Nobraucījis rūsu, mednieks bridi pētīja ornamentu — tik pazīstamo ornamentu asmeņa virsmā. Viņš nosvieda šķēpu uz sasalušās zemes, satvēra nazi abās rokās, svieda to pret debesīm un izmisumā iekaucās. Asaras krājās lielā vīra acīs, un pār lūpām atkal un atkal izlauzās vaimanas un dusmu rēcieni.

Amahasts ir miris. Viņa svainis ir miris. Bērni, sievietes, staltie mednieki… Visi kā viens. Nav vairs Amahasta samada.

Herilaks notrausa asaras no plakstiem un ierēcās vēl negantāk. Viņam jāatrod slepkavas! Pieliecies pie pašas zemes, viņš sāka šaudīties šurpu turpu, meklēdams… Kaut ko meklēdams. Viņš pat nezināja, ko meklēt. Bet meklēja rūpīgi, kā prot tikai mednieks.

Līdz ar tumsu Herilaks likās gulēt blakus Amahasta kauliem un nodevās Amahasta tharmas meklējumiem zvaigžņu rakstos. Viņam tur jābūt — šaubu nav. Starp spožākajām zvaigznēm.

Nākamajā rītā Herilakam izdevās atrast to, ko viņš meklēja. Pirmajā acu uzmetienā tā šķita vienkārši ādas strēmele. Viena no daudzajām, kas te mētājās. Bet, noplucinājis sasalušās sloksnes, viņš uzdūrās sīkiem kauliņiem. Ļoti saudzīgi viņš turpināja lupināt ādu un ledus krikumus, lai gan sen jau bija skaidrs, ka tas ir garš, tievs radījums ar kroplīgām, nekur nederīgām kājelēm. Pulka ribu — daudz vairāk, nekā ribām jābūt — un vienkārši neiedomājami daudz skriemeļu.

Kaut kāds marags! Pilnīgi droši, maragus viņš bija redzējis. Bet tas nevarēja dzīvot šeit. Maragi nevarēja uzturēties šajā aukstajā krastā: viņu vieta ir tālu dienvidos.

Dienvidi? Tātad…

Herilaks izslējās un nolūkojās uz rietumiem. No turienes nāca viņš pats. Tur nekādi nevarētu būt maragi. Pagriezies uz ziemeļiem, viņš nopētīja meža sienu ziemeļos, bet iztēlē skatīja nebeidzamo sniega klaju aiz tās. Sniegi un ledi. Tur dzīvoja paramutani — ļoti līdzīgi taniem, tikai runā nesaprotamā valodā. Viņu bija ļoti maz, viņi reti atnāca tik tālu uz dienvidiem un cīnījās tikai ar ziemu, nevis savā starpā. Uz austrumiem, okeānā — tur nu nebija nekā.

Bet dienvidi… No karstajiem dienvidiem maragi varēja atnākt, atnest nāvi un atkal nozust. Tātad — dienvidi.

Herilaks notupās pie sasalušās zemes un rūpīgi nopētīja maraga skeletu. Viņš iegaumēja sīkākās detaļas, līdz jutās spējīgs ieskrāpēt būtnes attēlu smiltīs, līdz saprata, ka uz mūžiem atcerēsies ik sīkāko kauliņu tās ķermenī. Tad viņš piecēlās, sašķaidīja trauslo veidojumu ar kāju un apņēmīgi devās atpakaļ, vairs ne reizes neatskatīdamies.

XIV

Keriks tā arī nekad neuzzināja, ka par glābiņu viņam jāpateicas paša vecumam. Nē, neba nu Vaintē būtu saudzējusi mazu zēnu: viņa izjuta tik nevaldāmu riebumu pret jebkura vecuma astazou, ka ar prieku redzētu viņu mirstam. Gluži vienkārši Isele jau bija par lielu, lai dabiski apgūtu svešu valodu, ipaši jau tik sarežģitu kā jilanē valoda. Marbaks viņai šķita vienīgais iespējamais sazināšanās veids, un viņa kopā ar citām sievietēm smējās par medniekiem no Ledus Kalniem, kas reizēm ciemojās viņu teltīs un runāja tik savādi, ka tik tikko varēja uztvert teiktā jēgu. Viņasprāt tas bija tīrais stulbums: jebkurš saprātīgs tanus, protams, runāja marbakā. Tā nu viņa nebija sevišķi aizrāvusies ar jilanē valodas studijām un samierinājās ar pāris jokainām skaņām, ko iekala no galvas, lai uzjautrinātu maragu un saņemtu no tā gardumus. Reizēm viņai pat izdevās kustināt ķermeni skaņas ritmā. Tā bija tāda blēņaina rotaļa, ne vairāk, un par šo pārliecību meitene samaksāja ar dzīvību.

Keriks nekad nebija domājis par valodu kā tādu. Viņam bija normāla vēlēšanās saprast un atbildēt. Viņa vecums vēl ļāva apgūt valodu bez apzināta nolūka: viņš vienkārši skatījās un klausījās. Ja zēnam kāds stāstītu, ka jilanē valodā ir tūkstošiem jēdzienisku vienību, kuru kombināciju skaits pārsniedz simt- divdesmit piecus miljardus, viņš paraustītu plecus. Skaitļi viņam neko neizteica. Viņš prata skaitīt līdz divdesmit, jo šis skaitlis — viena cilvēka skaitlis — mājoja puisēna apziņā kā vizuāls tēls. Visas lidz šim apgūtās runasspējas viņam neprasīja vairāk pūļu kā augšana. Tagad mācību intensitāte pieauga, Enga dzina zēna galvā noteiktus izteicienus, noteiktu jēdzienu savienojumus, un lika viņam vel un vēl izslīpēt patizlās kustības.

Adas krāsu zēns nespēja mainīt, tāpēc viņa leksikas pamatā bija jilanē izteiksmes veids krēslas stundās. Mūžameža biezoknī, rītausmas un saulrieta stundās trūcīgā apgaismojumā jilanē sazinājās, apejot krāsu signālus un ietērpjot domu «melnbaltās» figūrās.

Kopš pirmās ieslodzījuma dienas Keriks gaidija nāvi ik reizi, kad atvērās durvis. Pārāk spilgti atmiņā dega samada apkaušanas aina. Maragi nešķiroja dzīvības — vai tas vīrs, sieva vai bērns, vai pat mastodonts. Arī viņu un Iseli neizbēgami gaida nāve, tur nebija divu domu. Katru rītu, kad nāves vietā kroplīgais marags nesa ēdienu, Keriks domās atlika savu galu līdz nākamajai dienai. Turpmāko dienas daļu viņš pavadīja, klusi vērodams, kā Isele nemitīgi atkārto tās pašas kļūdas, ko vakar, un cenzdamies nesmieties. Bet zēnā jau mājoja mednieka lepnums. Viņš jau nu nepalīdzēs nedz meitenei, nedz maragam, neatbildēs, kad vēršas pie viņa, un sekojošās dunkas uzņems klusējot, kā medniekam pieklājas. Pēc ilgāka laika viņš ievēroja, ka saprot šo to no Engas teiktā tam otram maragam, ko zēns neieredzēja vairāk par visiem, — tam, kurš viņu sita un sēja važās. No šā brīža klusuciešanai radās jauna jēga: tā varēja saglabāt noslēpumā savas zināšanas, šo mazo veiksmi pēdējā laika nebeidzamajā neveiksmju sērijā.

Un tad Vaintē nogalināja meiteni. Keriks pat neizjūta nožēlu, jo Isele bija dumja un godam pelnījusi pievienoties pārējam samadam. Tikai tajā brīdī, kad Vaintē, pavērusi vēl asiņainos žokļus, sagrāba viņu pašu, mednieka spīts salūza. Vienu vien reizi viņš bija medījis, pat mednieku saimē nebija uzņemts, — tā Keriks sev vēlāk taisnojās, mocīdamies pašpārmetumos, ka nebija vēsi uzņēmis gaidāmo nāvi starp asajiem zobiem. Patiesībā viņš vienkārši izbijās — tāpat kā toreiz, kad ar šķēpu izrāva no ūdens maragu. Viņš bija runājis ārprātīgās bailēs, runājis gana labi, lai glābtu savu dzīvību, un pat īsti nesajēdzis, kas notiek visapkārt.

Keriks joprojām nešaubījās, ka mirs, tiklīdz būs maragiem apnicis. Bet tā diena gaidija kaut kad nākotnē. Šobrīd viņš pirmo reizi atļāvās mazdrusciņ kaut ko cerēt. Ar katru nākamo dienu viņš vairāk saprata un labāk runāja. Bet kopš tā brīža, kad viņus atveda uz šo kambari, viņš vēl ne reizi nebija to atstājis. Gan jau pienāks reize, kad viņu izlaidīs, ja vien tie nav lēmuši viņam pavadīt mūžu starp šīm drūmajām sienām. Un tad viņš jozīs. Maragi nestaigāja, viņi klumzāja, un zēns bija pārliecināts, ka spēj noskriet ikvienu no tiem, ja vien tiek pie skriešanas. Tāda klusa cerība viņā mājoja, un tās vārdā viņš darīja visu, ko viņam lika, ar domu, ka pēc laika viss šis murgs aizmirsīsies.

Diendienā atkārtojās viens un tas pats. Stalana atvēra durvis un iebrida iekšā. Keriks prātīgi apvaldīja savu naidu pret varmācīgo būtni. Lai gan viņš sen vairs nepretojās, medniece joprojām ik reizes nogrūda viņu uz grīdas, sāpīgi iespieda ceļus mugurā un aptina dzīvās važas ap viņa delnu locītavām un potitēm. Pēc tam Stalana ar griežamstiegru noskuva matu rugājus no viņa galvas, parasti gan iegriežot arī ādā. Enga ieradās ar augļiem un gaļas recekli, kuru viņš beigu beigās ar piespiešanos bija sācis ēst. Gaļa — tas ir spēks.

Keriks nekad neuzrunāja Stalanu, ja vien neradījums viņu neiedunkāja, pieprasīdams atbildi, kas gan notika visai reti. Kerikam ne prātā nenāca gaidīt kādu sapratni no šīs neglītās, čērkstošās būtnes. Bet Enga — tas ir gluži kas cits. Zēna modrās acis vēroja viņu, un Engas atšķirība no citiem maragiem viņam nepaslīdēja garām. Nu, kaut vai nožēla, ko viņa pauda, kad bija nokosta meitene. Stalana bija apsveikusi šo notikumu ar neslēptu baudu.

Reizi pa reizei kopā ar Stalanu ieradās Enga. Kerika runas spējas pakāpeniski pilnveidojās, un, pārliecinājies, ka spēs pateikt tieši to, ko vēlas, zēns ik rītu nepacietīgi gaidija atveramies durvis. Ienāca Stalana viena pati, un viņš tūdaļ aizmirsa maragu valodu līdz pat nākamajam rītam.

Tā tas turpinājās lidz šai dienai, kad parādījās arī Enga. Keriks neko neteica. Viņš spitīgi sasprindzināja augumu, un Stalanai nācās ar viņu apieties negantāk, nekā parasti. Kad medniece bija sakrustojusi viņa rokas un uzlikusi važas uz tām, zēns ierunājās:

- Kāpēc tu mani moki? Kāpēc sasaitē? Es taču nevaru tev neko nodarīt.

Stalana atbildēja ar žestu, kas pauda pretīgumu, un iesita puisēnam pa

galvu. Viņš ar acs kaktiņu sekoja Engai. Vai viņa klausās?

- Sasietam ir grūti runāt, — viņš piebilda.

- Stalan, — Enga iejaucās, — radījumam taisnība.

- Viņš tev reiz uzbruka. Jau piemirsi?

- Nepiemiršu. Bet toreiz viņš bija tikko atvests. Un atceries: tas koda man tāpēc, ka iedomājās mani aiztiekam mātīti, — viņa pavērsās pret Keriku. - Vai tu mēģināsi man vēlreiz kost?

- Nekad. Tu esi mans skolotājs. Es zinu: ja es labi runāšu, tu iedosi man ēst un nedarīsi pāri.

- Neticami. Astazous runā. Tik un tā tas ir mežonīgs zvērs, un piesardzība netraucēs, — Stalana palika nelokāma. - Vaintē uzlika man to par pienākumu, un es nepārkāpšu rīkojumus.

- Nepārkāp, bet mazliet pielabo. Vismaz atsvabini viņa kājas. Tā tomēr būs vieglāk runāt.

Beigu beigās Stalana samierinājās, un šajā dienā Keriks strādāja sviedriem vaigā, saprazdams, ka viņa slepenā iecere par pussprīdi pietuvojusies piepildījumam.

Kas lai zina, cik ilgs laiks pagāja. Kerikam tas ari ipaši nerūpēja. Tur ziemeļos, pie viņa samada, ziemu un vasaru varēja nekļūdīgi atšķirt, un medniekiem bija ari ļoti svarīgi zināt gadalaiku, bet šeit, šajā nebeidzamajā tveicē, laika ritumam nebija nekādas nozīmes. Reizēm debesis klāja mākoņi, citreiz caurspīdīgo plēvi pār telpu bungāja lietus… Tajā dienā, kad tika pārtraukta Kerika ikdienas mācibstunda, zēns varētu pateikt tikai to, ka kopš Iseles nāves jau pagājis ilgs laiks.

Abu uzmanību pievērsa klauvējieni pie durvīm; tad tās atvērās, Keriks ziņkārigi blenza durvju ailē un piepeši sazīmēja, ka ienācēja ir Vaintē. Maragi gan ļoti lidzinājās cits citam, bet Keriks jau bija ievērojis atšķirības. Un Vaintē bija tieši tā radība, kuru viņš nekad neaizmirsīs. Vaintē smagi brida pa grīdas pinumu uz zēna pusi, un viņš neviļus pauda padevību un cieņu. Šķita, ka viņa ir labā garastāvokli, un tas puisēnu nomierināja.

Tev ir labi panākumi dzīvnieku dresēšanā, Enga. Te netrūkst stulbu fārgaju,

kuru runas dāvanas ne tuvu nestāv lidzās šitam te. Liec viņam vēl mazliet parunāt.

- Runā ar viņu, cik tīk!

- Es? Neticu gan, ka sanāks. Vai tas ir tā kā ar laivu: rīkojums un atbildes reakcija? — Viņa pievērsās Kerikam un uzsvērti skaidri teica: — Pa kreisi, laiva, pa kreisi!

- Es neesmu laiva, bet varu iet pa kreisi.

Keriks lēnām virzījās apkārt telpai, un Vaintē svārstījās starp neticību un gandarījumu.

- Nostājies pret mani! Saki man, kāds vārds tev ir dots?

- Keriks.

- Tas nenozīmē neko. Tu esi astazous, tāpēc nevari pareizi izrunāt. Vajadzētu skanēt tā: Ekeriks.

Vaintē nesaprata, ka zēna vārdu veido tikai skaņas. Viņa to papildināja ar ķermeņa kustībām, izveidojot vārdu ar nozīmi «gauss», «truls». Lai sauc, kā grib — Kerikam vienalga.

- Ekeriks, — viņš atsaucās, papildinādams vārdu ar kustībām. - Truls un gauss.

- Es bezmaz vai runāju ar fārgaju! — Vaintē izsaucās. - Bet paveries, cik neskaidri viņš saka «truls un gauss»!

- Labāk nesanāks, — Enga paskaidroja. - Bez astes visas kustības nevar izdoties. Toties viņš ir iemācijies savērpt ķermeni, un tas ir tik lidzīgi mūsu kustibām, ka labāk nevar vēlēties.

- Drīz man radījumu vajadzēs. Araketo atvedis Žekaku no Inegbanas. Viņa strādās kopā ar Vanalpē. Uzpūtīga un trekna, bet Entobanā nav spožāku zinātnieces smadzeņu. Viņai jāpaliek, jo mums bez palīdzības neiztikt. Es gribu viņu visādi izklaidēt. Man nav tev jāskaidro, ka šis astazous viņu ieinteresējis. Un runājošs astazous — tādu sasniegumu es negribētu nodot aizmirstībai.

Viņa pievērsās Kerikam, kurš tikai izrādija bijigu uzmanību. Atšķirībā no jilanē, kam domu domāt bija tas pats, kas to paust, Keriks it brīvi prata melot. Vaintē skatiens salti pārslīdēja pār puisēna augumu.

- Izskatās sūdains. Vajadzētu viņu nomazgāt.

- Viņu mazgā ik dienas. Tā ir viņa dabiskā krāsa.

- Diez kas nav. Tāpat kā šķebīgais kopulācijas orgāns. Vai nevar likt viņam ievilkt to somā?

- Viņam nav somas.

- Tad uztaisiet tādu un piekariet! Ja būs tādā pašā krāsā kā pats radījums, — neviens nepamanīs. Un kāpēc tam saskrāpēts pauris?

- Viņu katru dienu skuj. Pati liki tā darīt.

- Liku gan. Bet es taču neteicu ķēmīgo būtni lēnām nomaitāt! Parunā ar Vanalpē! Atrodiet labāku atspalvošanas paņēmienu. Un nekavējies!

Keriks tikai mulsi pateicās. Kad Vantē devās projām, viņš uzsvērti pauda pazemibu. Tikai kad durvis aiz maragiem bija aizvērušās, viņš atļāvās iztaisnoties un skaļi iesmieties. Ši pasaule bija nemīlīga, bet deviņu gadu vecumā viņš it labi bija iemanījies tajā izdzīvot.

Vanalpē atnāca jau tajā pašā dienā. Viņu atveda Stalana, kurai sekoja mūžīgā palīdžu un ziņkārīgo fārgaju procesija. Pūlis izrādījās par lielu, lai satilptu šaurajā kambarī, un Vanalpē lika visām, izņemot savu pirmo palīdzi, atstāt telpu. Kamēr Vanalpē snaikstījās ap Keriku un pētija viņu, palidze nokrāva uz grīdas bunduļus un tvertnes.

- Es pirmo reizi redzu dzīvu paraugu, — viņa dudināja, — bet radījums šķiet labi pazīstams. Es taisīju sekciju tam otram.

To teikdama, viņa atradās Kerikam aiz muguras, un viņš neko no tā neuztvēra. Tas bija pat labi, jo jilanē sekcijas apzīmējuma burtisks tulkojums būtu «līķa miesas sagriešana gabalos un izpēte».

- Saki, Stalan, vai tas patiešām runā?

— Tas ir dzīvnieks, — Stalanu neskāra vispārējā interese par astazou, un viņa labprāt redzētu to mirušu. Bet pavēle paliek pavēle, un viņa vairījās tam nodarīt pāri.

- Runā! - Vanalpē uzsauca.

- Kas man jāsaka?

- Brīnišķīgi, — Vanalpē secināja un tūdaļ zaudēja jebkādu interesi. - Ko jūs izmantojāt atmatošanai?

- Stiegrnazi.

- Kāds prastums! Jūs esat lopiņu skalpējušas. Ar tādiem rīkiem labāk griezt gaļu. Atnesiet man jūnatehu! — viņa vērsās pie palidzes.

Brūno radījumu, kas atgādināja kailgliemezi, izkratīja no tvertnes Vanalpē delnā.

- Šo es izmantoju, gatavodama preparātus. Tas ēd matus, bet ādu neaiztiek. Tiesa gan. līdz šim pielietots tikai nedzīviem īpatņiem. Jāpaskatās, kā viņam patīk dzīvais.

Stalana notrieca Keriku zemē un piespieda pie gridas; Vanalpē atritināja sarāvušos jūnatehu un uzsēdināja uz puisēna pakauša. Zēns sarāvās no vēso gļotu pieskāriena. Jilanē visapkārt jūsmoja, kā būtne slīd pa ādu, atstājot mitru sliedi.

- Lieliski! — Vaintē izsaucās. - Miesa vesela, matu nav. Ejam tālāk. Radījumam noteikti vajag somiņu. Man ir ģērēta āda, tieši vajadzīgajā krāsā. Tikai jāpielāgo vietā un jāsakārto. Re, re, te ir mutantie apsēji. Piestipriniet tos pie ādas! Labs ir. Piecelies nu!

Keriks tikko valdīja asaras, ciešot raupjos un aizvainojošos pieskārienus, tomēr neļāva tām izlauzties no acīm. Maragi neredzēs viņu raudam! Vēsais gliemis joprojām slidēja pa viņa galvu un bija nonācis _virs pašas acs. Kad tas atkāpās, zēns palūkojās lejup uz mazo ādas skrandu zem jostasvietas. Lai taču! Gliemis lēnām rāpoja pa otru uzaci, un viņš aizmirsa citas rūpes.

Nekad savā dzīvē viņš neiedomājās, ka ģērētā un smalki apstrādātā āda, no kuras izgatavota aizsargsomiņa, piederējusi Iselei — meitenei, kuru nonāvēja viņa acu priekšā.

XV

- Esmu daudz domājusi par tavu stāvokli, — Enga turpināja, — un vienmēr neizbēgami nonāku pie slēdziena, ka tu esi zemākais no zemākajiem.

- Es esmu zemākais no zemākajiem, — Keriks piekrita, cenšoties sakopot uzmanību uz viņas runas niansēm un nejust jūnateha recekļaino slīdēšanu pār galvvidu. Tikai trešo dienu šādi tika šķīstīta Kerika miesa, un viņš vēl nespēja pierast pie derdzīgajiem pieskārieniem. Tiklidz dzīvnieks bija paēdis, zēns nepacietīgi gaidīja, kad no viņa galvas nomazgās gļotaino sliedi. Bez tam viņš izjuta arī pieaugošu bijību pret siko radību. Vakarrīt puisēns nenocietās un pabakstīja to, bet tas pieķērās pie pirksta un noskrubināja lielāko daļu naga. Šobrīd gliemis rāpoja pa pakausi, un Keriks varēja ar plaukstas virspusi noslaucīt savas bezuzacu un bezskropstu acis.

- Vai tu uzmanīgi klausies? — Enga pacēla skatienu.

- Ļoti. Esmu zemākais no zemākajiem.

- Bet tu nerunā, kā tādam pienāktos. Tu nekad neesi mācīts tā darīt. Tagad nāksies iemācīties. Saki tā: zemākais no zemākajiem.

Keriks iegaumēja viņas salīkušo stāvu ar kājstarpi ievilkto asti un atdarināja to, kā nu mācēdams.

- Ir jau labāk. Tev jāvingrinās. Tev drizumā jāstājas šejienes vareno priekšā, un tās nesamierināsies ar valodnieciskiem apvainojumiem.

- Kā tu zini, ka es esmu zemākais no zemākajiem? — Keriks ievaicājās. Viņš veidoja frāzi kā garā vājš, jo patiesībā šis disputs viņu garlaikoja un nogurdināja.

- Vaintē ir eistaā un pārvalda Alpīsaku. Viņa ir visaugstākā. Zem viņas, bet nesalīdzināmi augstāk par tevi un mani, stāv Stalana un Vanalpē. un citas, kas pilsētā izriko. Viņām ir palīdzes un, protams, fārgajas, kuras seko ik uz soļa. Kaut ari tu šobrīd runā labāk par daudzām fārgajām, tev tomēr joprojām jābūt zemākam par viņām, jo viņas ir jilanē, bet tu-tikai astazous. Runājošs dzīvnieks tik un tā ir dzīvnieks.

Kerikam nerūpēja maragu sarežģītās rangu un privilēģiju būves. Puisēnu tikai izbrīnīja vārds, ko viņš dzirdēja pirmo reizi.

- Kas ir fārgajas?

- Tās ir, tā sakot, nu… Viņas ir fārgajas.

Vēl nepabeigusi frāzi, Enga jau apjauta tās bezjēdzību. Viņa ilgu laiku sēdēja kā sasalusi, meklēdama definīciju. Bija grūti formulēt domu. Ja jilanē kaut ko uzskatīja par pašsaprotamu faktu, viņas nemēdza jautāt, kāpēc fakts ir fakts. Tikpat labi varētu pavaicāt, kas ir saule.

Tā ir saule. Tās pastāvēšana to izskaidro. Viņa gan zināja, ka fiziķi var pastāstīt daudz faktu par sauli, daudz vairāk, nekā viņa jebkad varētu vēlēties uzzināt. Un, ja reiz viņa uzņēmusies sagatavot šo astazou rādišanai atklātībā, tam jāzina pašsaprotamās lietas, ko zina visi. Acīmredzot arī to, kas ir fārgaja. Būs jāsāk skaidrot no sākuma.

- Kad jaunās pamet dzemdību pludmales, viņas dodas jūrā. Daudzus gadus viņas dzīvo okeānā, augdamas un nobriezdamas. Tas ir laimīgs laiks, jo zivis ķeras viegli un briesmu nav daudz. Visas, kas vienlaicīgi devušās ūdenī, pieder vienam efenbarum. Viņas cita citai ir efenselē; saites starp viņām pastāv visu turpmāko dzivi. Pienāk laiks, kad viņas nobriest un pamet okeānu, lai iznāktu uz sauszemes. Vīrišķus tūdaļ aizdzen uz pilsētu, jo viņi ir pārāk stulbi, lai pastāvētu par sevi. Sākas ļoti grūts laiks, kad katrai ir jāatrod sava vieta dzīvē. Ēdamā netrūkst, un briesmu arī. Dzīve risinās pilsētās, un jaunās dodas turp. Viņas klausās un mācās, un tās, kuras mācās runāt, kļūst par pilsētas daļu un veido tās zemāko slāni. Tās ir fārgajas. Tu esi zemāks par viņām.

- Visu es sapratu, tikai par tiem vīriešiem ne. Fārgajas ir sievietes?

- Protams.

- Bet tu esi virietis…

- Nezaimo! Tu nekad neesi redzējis vīrišķi. Viņi rūpīgā apsardzībā mīt hanalē.

Keriku šī ziņa satrieca. Sievietes! Maragi bija mātītes! Pat derdzīgā Stalana! Tiešām — šiem maragiem viss izrādījās bezjēdzīgs. Visi tani prata runāt, arī pavisam maziņi. Maragiem gan jābūt stulbu stulbiem.

- Kas notiek ar tām, kuras tā arī neiemācās runāt?

- Tā nav tava darīšana. Tev jāzina, ka pat attiecībā pret viszemāko fārgaju, pret jileibi, kurai runāšana sagādā nepārvaramas grūtības, tu esi zemāks.

- Es esmu zemākais no zemākajiem, — Keriks piekrita, cenzdamies apspiest

žāvas.

Pēc īsa brīža nodarbību pārtrauca durvju bultas klaudziens. Keriks uzlika sejai vienaldzības masku, slēpdams nepārvaramo naidu, ko izjuta pret Stalanu. Medniece ienāca ar aizvākotu tvertni rokās.

- Ir laiks, — Stalana teica. - Vaintē vēlas redzēt astazou. Es atnesu visu vajadzīgo, lai nenotiek kas neparedzams.

Keriks nekurnēja, kad Stalana aizvāca jūnatehu un nomazgāja viņu no galvas līdz kājām ar ūdeni. Viņa izrādija neapmierinātību ar važām, kas saistīja tā delnas, un uzlika citu dzīvnieku; pēc tam izvilka no tvertnes kaut ko garu un tumšu, kas lēnām locījās viņas rokās.

- Mums nevajag lieku rūpju ar šo astazou, — Stalana teica, apveldama Keriku un aptīdama radījumu viņam ap kaklu. Beigās viņa piegrūda dzīvnieka muti pie viņa paša astes, un žokļi saslēdzās, savelkot cilpu. Medniece pati cieši satvēra otru galu, izslējās un uzsauca Engai: — Liec viņam tev sekot!

Stalana spītīgi atteicās atzīt, ka Keriks nav vienkārši dresēts dzīvnieks. Viņu naids bija abpusgriezīgs.

Kerikam tas nerūpēja. Pirmo reizi kopš sagūstīšanas viņš redzēs, kas atrodas aiz durvīm. Viņa atmiņās par ierašanos šeit caur sāpju sajūtu tikai neskaidri ņirbēja mežs un lielie koki. Tagad viņš bija mundrs un koncentrējies, lai gan ļoti centās izskatīties mulss un padevigs. Enga atgrūda durvis, un viņš tai sekoja, sakrustojis uz vēdera savažoto roku pirkstus un neatskatīdamies uz Stalanu, kura nāca no muguras, turēdama saites galu.

Taisni uz priekšu stiepās blāvi apgaismots, zaļš tunelis. Pitā grīda atgādināja puisēna ieslodzījuma vietu, bet sienas nebija tik blīvas. Tās veidoja dažnedažāds augājs: resni un tievi koku stumbri, mežvīteņi, ziedoši krūmi un vēl milzums visvisādu augu, ko Keriks nepazina. Virs galvas klājās lapu bliva. Zēns paspēja ievērot atzarojošās ejas un kustīgus augumus tajās, bet, palaikam iznirstot saules pielietā laukumiņā, viņa acis samiedzās, apžilba un pat iesāpējās. Ilgajā ieslodzījumā tās izrādījās atradušas no gaismas, bet Keriks caur asarām spītīgi lūkojās visapkārt. Viņam viss jāiegaumē.

Vai šī te apkārt ir tā Alpīsaka? Kad Enga par to stāstīja, viņš bija iedomājies milzīgu apmetni ar neskaitāmām teltīm plešamies, cik tālu vien skatiens sniedz. Viņam taču vajadzēja saprast, ka maragiem nevar būt sajēgas par īstu apmetni, tomēr šis eju un koku jūklis patiesi bija varen plašs. Un kur vien skaties — maragi! Daudz par daudz maragu, un visi uzreiz! Tas šķita kā kritiens maragu bedrē. Maragi pulcējās apkārt, grūstīja cits citu, tiekdamies saskatīt astazou, sekoja viņam, kad viņš pagāja garām, un Kerikam tas viss uzdzina šermuļus. Maragi šķita stulbi, daudzi tik tikko prata runāt. Tām jābūt fārgajām, par kurām šodien runāts.

Gaitenis piepeši aprāvās plašā klajumā, daudz plašākā neka tie, ko jau gadijās šķērsot pa ceļam. Kerika acis pamazām aprada ar gaismu un saskatīja jilanē pulciņus visapkārt laukumam. Stalana asi izkliedza komandas, un fārgajas atvirzījās malā, atbrīvojot gājējiem taciņu. Viņu kājas mina noblietēto klonu. Ceļš veda pretī mazai grupiņai pie attālākās sienas. Divas šajā pulciņā ieņēma ļoti augstu stāvokli; pat pa gabalu nebija grūti ievērot apkārtējo jilanē bijīgos žestus. Pienācis tuvāk, Keriks sazīmēja Vaintē — vienu no tām, kuras nekad neaizmirsīs. Līdzās eistaā tupēja ļoti resna jilanē; tās nostieptā āda tā spidēja, ka šķita — teju teju plisīs. Vaintē lika viņiem apstāties un pievērsās treknajai blakussēdētājai.

- Te nu tu to redzi, Žekak: viens no astazoiem, kuri pastrādāja tev jau zināmos noziegumus.

- Pastumiet viņu tuvāk! — Žekaka pavēlēja sīkā balstiņā, kuru papildināja neskaidras taukos ieslīgušo roķeļu kustības. - Pārāk bīstams gan neizskatās.

- Tas ir vēl jauns eksemplārs. Pieaugušie ir milzonīgi.

- Interesanti. Parādiet man viņa zobus!

Keriks vēl nebija paspējis atšifrēt nedzirdētā izteiciena jēgu, kad Stalana jau sakampa viņu aiz galvas, atlauza žokļus un pagrūda uz priekšu, lai Žekaka varētu ieskatities zēna mutē. Redzētais Žekaku ieintriģēja.

- Ļoti atgādina tos paraugus Vanalpē preparātos. Te nu ko pētīt netrūkst. Visādas aizraujošas lietas. Es paredzu, ka kādu dienu Alpīsakā uzkrātās zināšanas par astazoiem un to izmantošanu tālu pārsniegs citu pilsētu pieredzi.

No Vaintē strāvoja gandarījums.

- Tev nekaitētu uzzināt vēl vienu sīkumu par šo radījumu. Tas runā!

Žekaka atslīga atpakaļ, pauzdama neticību, izbrīnu, šaubas un bijību. Viņas

apjomīgais rumpis ļumēja piepūlē izteikt to visu vienlaikus.

- Demonstrējiet! — Vaintē uzsauca.

Stalana parāva Keriku uz savu pusi, un Enga nostājās pret viņu sāniski, lai zēns viņu redzētu.

- Pasaki šim augstajām personām, kā tevi sauc!

- Es esmu Keriks, zemākais no zemākajiem.

Žekaka bija dāsna uz atzinību, pat pārlieku:

- Lielisks dresūras triks! Pirmo reizi redzu zvēru, kas prot izteikt savu vārdu.

— Tas nebūt nav viss. - Enga to izteica kā papildinformāciju, nekādā ziņā ne kā labojumu. - Zvērs runā kā jilanē. Tu vari aprunāties ar viņu, ja vēlies.

Žekakā jaucās neizmērojama sajūsma ar neticību un aizdomām. Tikusi galā ar emocijām, viņa paliecās uz priekšu un teica, ļoti lēni un ļoti skaidri:

- Man grūti tam noticēt. Tu taču neproti runāt!

- Protu gan. Varu runāt ļoti ātri un saprotami.

- Tu esi iedresēts pateikt šos vārdus!

- Nē. Es mācījos, kā mācās fārgajas.

- Okeānā?

- Nē. Es neprotu peldēt. Es mācījos, klausīdamies Engā.

Žekaka pat nepaskatījās uz Engu, un viņas balsī ieskanējās nicinājums.

Tas tik ir jauki. Klausījies mīļajos vārdos, ko izsaka būtne, ar kuru piedzivojām tādu ķēpu vecajā, labajā Inegbanā. Šāds prasts dzīvnieks izsakās labi par Nāves Meitām: kāds podiņš, tāds vāciņš!

Viņa paraudzījās uz Vaintē.

- Man jāapsveic tevi. Tu esi no nekā uztaisījusi kaut ko. Pilsētu no mūžameža, runātāju no astazous, skolotāju no nāves nepieņemtās. Alpīsakai gaidāma patiesi spraiga rītdiena.

Vaintē ar žestu aizraidīja Engu un Keriku un uzrunāja Žekaku.

- Es nekad neaizmirsīšu šos vārdus. Jauna pasaule — tās ir jaunas rūpes, un mēs darām, ko varam. Bet tagad saki, vai nevēlies gaļu? Mums te ir dažas jaunas šķirnes, ko tu nevarētu būt baudījusi.

Žekaka apmierinājumā skaļi noklikšķināja žokļus.

- Man par to jau stāstija, bet tieši šo lietiņu es labprāt izzinātu pati personīgi.

«Rij un pārsprāgsti, treknais maragi» Keriks nodomāja, bet viņa padevīgajā

stājā šis vēlējums neatspoguļojās.

- Vediet viņu atpakaļ! - Vaintē norīkoja, liekot saprast, ka citām jilanē arī pašām būtu jāpazūd. Stalana parāva kaklasiksnu un aizvilka Keriku sev līdzi. Zēns zaudēja līdzsvaru un bezmaz pakrita, bet neizrādīja ne mazāko neapmierinātību. Viņi atstāja plašo klajumu un atgriezās pilsētas zaļajos gaiteņos. Enga nogriezās sānejā, un Keriks pētoši paraudzījās visapkārt. Kad redzeslokā palika ļoti maz maragu un tiešā tuvumā vairs nebija neviena, Keriks sāpēs ievaimanājās.

- Palīdzi… Stalan… Sāp taču… Šis mošķis man ap kaklu… Žņaudz…

Stalana nīgri pagriezās un ieplāja puisēnam pa ausi. Bet viņa zināja, ka

pilsētas varenās grib dzīvnieku redzēt dzīvu. Žņaugu tomēr nāksies atslābināt. Viņa izlaida no rokas saites galu un pasniedzās pie zvēra galvas.

Keriks apcirtās un metās bēgt. Aiz muguras atskanēja ārprātīgu dusmu rēciens.

Joz, puika! Traucies, ko nagi nes! Neviens marags nejaudā tevi panākt! Arī tās divas tur priekšā — tās taču ir tikai biezādainās fārgajas.

- Tiš, malā! - Keriks uzsauca, un būtnes tiešām deva ceļu. Ak, stulbās radības!

Saite soļu ritmā šaustīja puisēna plecus un muguru. Zēns skrējienā aptina to ap roku, lai nemaisās. Šķērsojot kādu noru, Keriks atskatījās; kaut kur tālu iepakaļ vīdēja Stalanas stāvs. Tātad tiešām! Šie neradījumi nav skrējēji.

Zēns atbrīvoja soli, turpinādams skrējienu viegli, bez sasprindzinājuma. Šādā tempā viņš varētu cilpot līdz vakaram. Elpa caur plaušām plūda brīvi un līksmi, kājas atsperīgi mina pilsētas savdabīgo zemsedzes pinumu un ceļamērķis bija dzīvība.

Nekas vairs Keriku neapturēs. Pamanījis priekšā maragu pulciņu, viņš nogriezās pa citu ceļu. Ja gadījās fārgaja, pietika tikai uzsaukt, lai dod ceļu. Kāds marags gan nepakāpās malā, Det lūkoja zēnu sakampt. Keriks izlocījās no neveiklā tvēriena un joņoja tālāk. Visbeidzot puisēns attapās viens pats lapu piesegtā sānejā. Viņš piestāja, lai atvilktu elpu un pārdomātu turpmāko ricību.

Visapkārt joprojām pletās pilsēta. Lapu jumts sijāja saules starus, un Kerika skatiens neviļus pacēlās tiem pretī. Vēla pēcpusdiena. Tātad jūrai jābūt aiz muguras, bet iekšzemei — tieši priekšā, kurp veļas lejupslīgstošā saule. Turp vedīs arī viņa ceļš.

Pilsēta mijās ar laukiem, un vietumis atšķirība kļuva gluži netverama. Tagad puisēns sparīgi soļoja. Skriešiem viņš pārvarēja tikai klajumus, kuros tika pamanīts.

Lūk, arī pirmais pārbaudījums! Ērkšķu blīva, kas slejas kā varena siena.

Zēna sirds neganti dauzījās. Ja viņu atrod šeit, tad ir cauri. Un divi maragi viņu jau redzēja, jau kaut ko sauca nopakaļ. Keriks raiti cilpoja gar augsto žogu, meklēdams atveri. Ir! Te tā ir. Resnas vīnstīgas, kas vijas krustu šķērsu pār izeju. Jābūt kādai iespējai atvērt šīs durvis!

Keriks netērēja pūles atslēgas meklēšanai. Viņš nometās zemē un izlocījās kā tārps zem apakšējās stīgas. Aiz žoga viņa skatienam pavērās sīku stirnu pulciņš, kas tūdaļ izbīlī pajuka augstajā zālē. Zēns metās dzīvnieku pēdās. Pie nākamās sienas stirnas pašāvās sānis, bet viņš tikai lēkšoja taisni uz priekšu. Tagad viņš zināja, kā izskatās vīnstīgu klātais caurums, un acs it viegli tādu pamanīja. Puisēns atkal nometās zemē, lai ieslīdētu zem slēģa, un atskatījies pamanīja maragu pūlīti tikko atdarītajās durvīs lauka pretējās puses žogā. Viņiem nav lemts zēnu noķert!

Keriks izskrēja pēdējā laukā. Tam jābūt pēdējam, jo tieši aiz tā slējās mūžamežs. Viņš jau bija sastapis ceļā blīvu kokaudžu pudurīšus, bet tos vēl ieskāva ērkšķu nožogojumi un lauki. Džungļi aiz pēdējā žoga šķita nebeidzami, tumši un draudīgi. Un tomēr — lai kādas briesmas tie arī slēptu, nekas nevarēja mēroties ar baiso pilsētu aiz muguras. Viņš no jauna izslīdēja zem vīnogulājiem, pielēca kājās un sastapās aci pret aci ar milzu radījumiem, kuri blenza viņā.

Puisēnu pārņēma izbailes. Augums sāka mežonīgi trīcēt, un kājas neklausīja. Zvēri bija milzīgi, lielāki par mamutiem — īsti maragi, kā ļaunākajā murgā. Pelēki, krunkaini, kājas kā stumbri, uz muguras — kaula vairogu rindas, deguna galā — pret zēnu pavērsti ragi. Sirds Kerika krūtīs dauzījās tik nevaldāmi, ka viņam šķita — tā plīsīs.

Tikai tagad viņš ievēroja, ka zvēri nenāk uz viņa pusi. Sīkās ačeles starp červeļainajiem plakstiem vērās lejup, lāgā pat nespēdamas viņu saskatīt. Smagnējās galvas nolaidās lejup, un knābjveida žokļi sāka plucināt zāli. Uzmanīgi, soli pa solim viņš lavījās tiem apkārt, pretī nepilnīgi sazarojušajam žogam, kurā rēgojās plašas atveres, aiz kurām melnēja mūžamežs.

Brīvība! Viņš ir izbēdzis!

Zēns atgrūda sānis dažas nokārušās stigas un spēra kāju uz vēsā māla klona džungļu pievārtē. Atkal atbīdīja stīgas un devās tālāk.

Tad Keriks atklāja, ka tās pieķērušās viņam pie rokām un nesteidzīgi savelkas ap visu augumu.

Tie nebija nekādi vīnogulāji. Tie izrādījās dzīvie slazdi. Viņš tos plosīja, centās pārkost. Bez panākumiem. Bet uzvara taču bija tik tuvu, tik mokoši tuvu!

Savērsies sānis šajos vēsajos skāvienos, zēns redzēja pār lauku tuvojamies maragus. Mokoši tuvu.

Keriks atkal pagriezās pret mežu, ļengani iekāries stīgās un atmetis cīņu. Puisēns gandrīz nemanīja, kā viņu nežēlīgi sakampj rokas ar dubultiem īkšķiem. Viņš lūkojās uz kokiem, uz brīvību. Šķita, ka biezoknī sakustas kāds dzīvnieks.

Lapas virs galvas uz mirkli pašķīrās, un zēna skatiens uztvēra bārdainu seju. Vīzija pazuda, kā parādījusies, un dzelžainas ķetnas viņu aizrāva atpakaļ nebrīvē.

XVI

Vaintē, dziļi domās iegrimusi, ērti atslīga savā dzīvajā koka atzveltnes krēslā. Viņas ķermenis bija stings un nekustīgs. Ap viņu drūzmējās un klusināti čaloja palīdzes, kuras, savukārt, ieskāva visuresošās fārgajas. Vaintē atradās klusuma saliņas pašā viducī, un neviena neuzdrīkstējās traucēt eistaā rimto mieru. Viņas domas taču ir pilsētas izaugsmes dzinējspēks.

Tiesa gan, šobrīd viņas vienīgā doma un jūta bija nevaldāms naids. Tikai sastingums varēja apslēpt šīs jūtas, ļaujot izvairīties no neveselīgas intereses pilsoņu vidū. Viņa zvilnēja kā akmens tēls, tikai labā acs nemanāmi sekoja aizgājēju mugurām. Tur aiziet Vanalpē, viņas neaizvietojamā palīdze, un zinātniece Žekaka, kura varēja izrādīties ne mazāk noderīga. Un viņām līdzās — Alekenzi, šis smacējošais dzirnakmens Vaintē kaklā. Cik lieliski Malzasa to Izplānojusi! Cik izsmalcināts var būt zemiskums! Tagad, kad apdarīti pirmie vitāli svarīgie darbi, Alekenzi ieradusies uz priekšdienām audzēt Malzasas taukus. Ķiķerēt, iegaumēt, — nodot varu Malzasai, tiklīdz tā ieradīsies! Tur nu viņa aiziet, luncinādamās ap Žekaku un ieklausīdamās visā, ko abi spīdekļi pie jilanē zinātnes debesīm spriež.

Visas trīs izzuda skatienam, un Vaintē klīstošais skatiens apstājās pie Engas, kura, klusi pienākusi, jau stāvēja viņas priekšā padevīgā pozā.

- Liec mani mierā! - Vaintē izgrūda, cik asi vien prata. - Es nevienu nepieņemu!

- Ļoti svarīga lieta. Lūdzu mani uzklausīt…

- Prom!

- Tev jāzina! Stalana sit astazou. Bīstos, ka viņa to nogalinās.

Tagad Vaintē pilnībā pievērsās Engai, nekavējoties pieprasot paskaidrojumus.

- Radijums mēģināja izbēgt, bet tika noķerts. Stalana to briesmīgi sit.

- Es neesmu likusi tā darīt. Lai rimstas. Paga! Es pati viņai pateikšu. Pastāsti sīkāk par bēgšanu. Kā tas gadījās?

- To zina tikai Stalana. Viņa nevienai nestāsta.

- Man pastāstīs, — Vaintē nobeidza ar skarbu, valdonīgu žestu.

Cietuma kameras durvis bija atstātas vaļā, un tuvojoties aiz tām varēja sadzirdēt sitienu būkšķus, sāpju vaidus. Vaintē nostājās durvju ailā un iekliedzās (stāt!) ar tādu spēku, ka Stalana sastinga ar paceltu roku, no kuras nokarājās asinīm piesūkusies pletne.

Keriks pie viņas kājām raustījās agonijā. Viņa mugura atgādināja asiņainu putru, un apziņa bija daļēji aizmiglojusies.

- Apkop radījumu! — Vaintē pavēlēja, un Enga rosīgi ķērās pie lietas. - Bet tu liec to rīku nost un uz karstām pēdām atbildi: kas notiek!

No Vaintē vārdiem tik nepārprotami uzvēdīja nāve, ka pat stiprā un bezbailīgā Stalana sarāvās viņas priekšā. Pletne izšļuka no ļenganajiem pirkstiem, — visa mednieces griba bija koncentrējusies atbildes žestam. Vēl pāris Vaintē vārdu, un viņa būtu nolemta.

- Radījums aizbēga no manis, aizskrēja. Ļoti ātri. Neviena nejaudāja to panākt. Mēs sekojām viņam uz pēdām, līdz pat laukiem. Bet klāt netikām. Ja nebūtu gadījies slazds — viens no tiem, kas lauka malā sargā mūs no astazou nakts sirojumiem, — tas būtu aizbēdzis.

— Ak tiktāl gan, — Vaintē domīgi nolūkojās uz sarāvušos augumu. - Tik daudz niķu, par ko mēs pat nenojaušam, vienā mazā astazoū. - Viņas dusmas rimās, un Stalana atviegloti nopurinājās. - Bet kā tas pamanījās izmukt?

- Es pat nezinu, eistaā. Vai pareizāk — zinu, bet nemāku izskaidrot.

- Pacenties!

- Centīšos. Tas gāja man līdzās, klausīja manas komandas. Kad bijām nogājuši kādu gabalu, tas apstājās un sāka raustīt ar rokām kaklasiksnu, sēkdams un stenēdams, ka smokot. Tā dažkārt gadās. Es pasniedzos pie kak- lasiksnas, bet nebiju vēl tai pieskārusies, kad astazous jau bēga. Un nemaz nesmaka.

- Bet viņš teica, ka smok?

- Teica gan.

Saspringtajās pārdomās par mednieces teikto Vaintē dusmas noplaka pilnībā:

- Vai tad tu neturēji saites galu?

- Es to biju atlaidusi, sniegdamās pie kaklasiksnas. Radījumam trūka elpas, viņš nevarēja nekur aizskriet.

- Skaidrs. Tu darīji tieši to, ko katra būtu darijusi. Bet radījumam netrūka elpas… Vai tu esi par to pārliecināta?

- Un kā vēl! Viņš brīvi elpoja arī noskrējis lielu gabalu. Tiklīdz noķēru viņu, tā aplūkoju kaklasiksnu. Tā stāvēja tieši tur, kur es to uzliku.

- Visa šī lieta man nav saprotama, — Vaintē konstatēja, noraudzīdamās uz paģībušo astazou. Enga bija noliekusies un slaucīja asinis no viņa muguras un krūtīm. Uzdauzītās acis bija stiklainas, un seja suloja. Dīvaini, ka pēc Stalanas gādības viņš vēl turējās pie dzīvības.

Bet glābiņa no atziņas, ka kaklasiksna viņa kaklu tomēr nežņaugusi, nebija. Un viņš teica, ka žņaudz. Neiespējami. Un tai pašā laikā — nenoliedzami.

Te pēkšņi kāda doma sasaistīja Vaintē locekļus. Tā bija tāda doma… Neiespējama doma, viena no tām domām, kuras nekad nevarētu iešauties, piemēram, Stalanas taisnvirziena prātā. Vaintē apvaldīja šo domu, uz brīdi atlika to pie malas un ierunājās, skarbi un saspringti:

- Pazūdi!

Stalana bez kavēšanās izmetās laukā, paužot atvieglojumu un pateicību, apjauzdama, ka par mata tiesu izsprukusi no visbargākā soda, un ar prieku izsviezdama visu notikušo no galvas.

Vaintē galvā, toties, notikušais atstāja pēdas. Enga joprojām atradās ar muguru pret viņu, un viņai bija dota iespēja sakopot domas, pārcilāt tās un neraizēties par sava domu gājuma iespējamiem novērotājiem.

Šāda doma nevar iešauties prātā. Un tomēr tā iešāvās. Viena no pirmajām lietām, ko Vaintē savulaik iegaumēja, apgūstot mācību par domām, bija tāda: kad visi citi izskaidrojumi ir noraidīti, palikušais izskaidrojums izrādās īstais, lai cik arī nesaprātīgs vai acīmredzami neiespējams tas liktos.

Astazous teica, ka kaklasiksna žņaudz.

Kaklasiksna nežņaudza.

Apgalvojums neatbilst faktam.

Astazous apgalvoja vienu, bet fakti liecina citu.

Šādas lietas apzīmēšanai jilanē valodā vārds nebija paredzēts, tāpēc viņa to radīja. Tas sauksies «meli». Astazous bija melojis.

Neviena jilanē nevarēja melot. Domas varēja apslēpt tikai ar nekustību un citādu izteiksmes ierobežošanu. Doma bija apgalvojums, un apgalvojums bija doma. Runāšana kā darbība sakrita ar domāšanu kā darbību.

Astazoum šīs darbības nesakrita.

Tas varēja domāt vienu un runāt citu. Tas varēja šķist rāms un pakļāvīgs, tad paziņot, ka nevar paelpot, bet patiesībā viņš visu laiku domājis par bēgšanu. Tas prata melot.

Radījumam jādzīvo. Tas jāaprūpē, jāapsargā, un jānovērš tā bēgšanas iespēja. Nākotne vīdēja blāva un izplūdusi, Vaintē nebija skaidrības par visiem sīkumiem… Bet viņa pilnīgi droši zināja, ka astazous ir viņas nākotne. Viņa liks lietā viņu un viņa brīnišķo spēju. Atspersies pret to augšupceļā uz savu ambīciju sniegotajām virsotnēm.

Tagad jāmet pie malas prātuļošana par šo neredzēto dabas dāvanu. Viņai jārūpējas, lai viss ietu savu gaitu, citiem neko nenojaušot. Viņa nepieļaus nekādas tenkas par šo bēgšanas gadījumu. Vai Stalana jānovāc? Uz brīdi viņā pazibēja šāda ideja, bet viņa to noraidīja. Medniece bija pārāk vērtīga. Stalana pakļausies klusēšanas nolikumam, viņa ar prieku tam pakļausies, — neba nu medniece aizmirsīs, cik tuvu nāves robežai bija uzbangojušas Vaintē dusmas. Sakārtojusi domas, Vaintē pievērsās Engai:

- Vai radījums stipri savainots?

- Grūti pateikt. Tas ir sasists, āda daudzviet pāršķelta, bet varbūt tas arī viss. Palūk! Tas kustas. Acis ir vaļā.

Keriks ar aizmiglotu skatienu pavērās abos maragos virs galvas. Viņam neizdevās izbēgt, viņam sāpēja, un viss ar viņu bija greizi. Gan nāks cita reize…

- Saki, ko tu jūti? — Vaintē pavēlēja, un zēnu pārsteidza rūpes viņas balsī.

- Man sāp. Viscaur. - Viņš pakustināja rokas un kājas. - Tas arī viss. Es viss sāpu.

- Tas tāpēc, ka tu tīkoji aizmukt, — Vaintē aizrādīja. - Tu izmantoji brīdi, kad Stalana atlaida saiti. Es parūpēšos, lai turpmāk nekas tāds vairs neatgaditos.

Kerika nogurums un sāpes nebija tik briesmīgas, lai viņš nepamanītu izrāvumu Vaintē pārstāstā. Vaintē taču vajadzētu zināt, ko zēns teica Stalanai, lai liktu viņai atbrīvot saiti. Enga to nemanīja, bet Keriks gan. Viņš ievēroja, ka tas tiek noklusēts, iedomājās par to, bet tūdaļ arī aizmirsa. Viņam sāpēja.

Atnāca kāda Vanalpē mācekle un apsēja Kerika brūces. Pēc tam zēnu daudzas dienas lika pilnīgā mierā, līdz viņš izveseļojās. Nenotika vairs valodas stundas, nedz arī bija jācieš Stalanas skarbā aprūpe. Važās viņu vairs neslēdza, bet durvis allaž bija aizslēgtas.

Kad sāpes sāka rimties, viņš pārcilāja prātā savu bēgšanas mēģinājumu. Kur ir viņa kļūda? Vajadzēja, tātad, izvairīties no šķietamajiem staipekņiem, pārlēkt tiem pāri un aizbēgt mūžamežā.

Vai patiesi viņš bija redzējis bārdainu seju starp lapām? Vai varbūt tā bija tikai iedoma, tikai cerība, kas radīja šo vīziju? Neprātīgas alkas ieraudzīt kādu gaidām viņu? Ej nu sazini… Bet kāda tam nozīme! Viņam ne no viena neko nevajag. Lai tikai būtu iespēja izbēgt. Nākošreiz tās viņu nenoķers!

Gausi vilkās diena pēc dienas, lidz Kerika ievainojumi sadzija un vātis nolu- pa, atsedzot bālganas rētas. Mācekle, ik rītu atnesot ēdienu, joprojām citīgi apsekoja viņu. Kad visas skrambas uz galvas bija aizvilkušās, viņa atnesa jūnatehu, lai nolīdzinātu spuraino ataugu uz puisēna galvas. Turpmāk viņu atkal pastāvīgi pakļāva gļotainā friziera aprūpei. Kamēr mācekle atradās kambari, durvis allaž bija aizbultētas, un puisēns ik brīdi sajuta Stalanas nomācošo klātbūtni aiz tām. Šis ceļš bēgšanai palika slēgts. Bet viņas taču mūžam neturēs viņu šajā ieslodzījumā!

Todien, kad mācekle ierodoties nespēja apvaldīt satraukuma pilnas kustības, Keriks saprata, ka kaut kam jānotiek. Jilanē apmazgāja viņu un rūpīgi apsekoja zēna ķermeni, lūkojās, lai ādas biksītes atrastos vietā, tad aptupās un

blenza uz durvīm. Keriks zināja, ka labāk nejautāt, kas viņu gaida. Viņa nekad nerunāja un ari neatbildēja uz jautājumiem. Tā nu viņš arī apsēdās un lūkojās uz durvīm.

Tā tiešām izrādījās nozīmīga diena. Durvīm atveroties nākamo reizi, parādijās Vaintē, kurai nopakaļ gāzelējās Žekakas ļumigais stāvs. Viņām sekoja fārgajas un palīdzes ar kubuliem.

- Šis reiz jau izmuka, — Vaintē teica. - Parūpējies, lai nekas tāds vairs nevarētu notikt!

- Tas bija interesants darbiņš, eistaā. Tas man sagādāja garus un saldus pārdomu brīžus. Un nešaubos, ka atbilde ir rokā. Es labāk neizplūdīšu runās, bet parādīšu, cerot, ka atklāsmes mirklis sniegs tev baudījumu.

- Jebkurš Žekakas veikums man sniedz baudījumu, — atbilde saskanēja ar etiķeti, bet Vaintē atļāva tajā pavīdēt arī neviltotai tīksmei. Žekaka pamāja kādai fargajai un paņēma no tās tvertni.

- Tas ir kas pilnīgi jauns, — viņa stāstīja, vilkdama ārā lokana materiāla stiepli — tievu, sulīgi ķiršsarkanu un neiedomājami izturīgu. Žekaka demonstrēja, kā divas fargajas, katra savā pavediena galā, var klupdamas vilkt un raustīt stiepli bez panākumiem, kas visas uzjautrināja. Kā beidzamo triku viņa bija pietaupījusi stiegrnazi: izrādījās, ka zāģēt šo materiālu ir tikpat bezcerīgi, kā plēst. Pēc visas šīs apstrādes Vaintē stiepli piekasīgi nopētīja, bet neatrada neko vairāk kā gaišas švīkas mirdzošajā virsmā. Viņa neslēpa apbrīnu un vienlaikus arī neizpratni.

- Man ir tā laime ienest skaidrību, — Žekaka neizmērojamā pašapmierinātībā klāstīja. - Stiegmazis, kā tev zināms, ir viena liela molekula. Tas griež, jo ir ļoti tievs, un to praktiski neiespējami pārraut, jo starpmolekulu saites ir varenas. Mūsu vērtējumam nodots mēģinājums radīt kaut ko līdzīgu, bet citu. Lokanā stieple sastāv no tādā pašā vidē izaudzētām molekulārā oglekļa šķiedrām. Tās liecas, bet nelūst, un tās nevar pārgriezt.

Vaintē atzinībā staroja.

- Tātad tev ir saite, no kuras zvēram neizrauties. No tā dabiski izriet nākamie jautājumi: kā tu piestiprināsi to pie astazous un kur piestiprināsi otru galu?

Žekakas gaļīgā miesa sajūsmā trīsēja.

- Eistaā, tu tiešām labi izproti būtību. Lūk arī radījuma topošais kaklariņķis!

Palīdze salūkoja puscaurspīdīgu, medūzai līdzīgu veidojumu apmēram rokas

lielumā. Žekaka to aptina Kerikam ap kaklu, un tas sāka gaudeni kūņoties. Nemīlīgais pieskāriens zēnu šķebināja, bet viņš apzinājās, ka labāk jau nekurnēt. Žekaka bārstīja strupus norādījumus. Palīdzes ierivēja būtnes galus ar kaut kādu ziedi un saspieda tos kopā, izveidojot platu gredzenu ap zēna kaklu.

- Jestrāk, jestrāk! — Žekaka steidzināja. - Sekrēts jau sāk izdalīties.

Palīdzes rūpīgi apmeta stiepli kā gredzenu — ap radījuma ķermeni visā

garumā — un savilka. Stiegra iegrauzās recekļveida miesā lidz pašam viducim.

- Pieliecies un ieskaties, eistaā, - Žekaka uzsauca, — un tu redzēsi, kā norise sākas.

Caurspīdīgās masas iekšienē ap svešķermeni parādījās tumšs sabiezējums.

- Šim dzīvniekam raksturīga visvienkāršākā metāla sekrēcija, — Žekaka skaidroja, — Tas ap lokano stiepli izgulsnē dzelzs atomus. Drīz vien tie saplūdīs un veidos cietu gredzenu. Mēs dzivnieku barosim, līdz metāla kaklariņķis sasniegs vēlamo apveidu. Šo riņķi nevarēs ne pārraut, nedz arī pārgriezt.

- Tas ir ko vērts! Bet ko tu stiprināsi otrā galā?

Pār Žekakas atkareno miesu pārvēlās apmierinājuma vilnis. Viņa devās pāri telpai pie fārgajām, kuras visu vēroja, un izgrūda vienu uz priekšu. Būtne bija garāka un druknāka par pārējām, un zem ādas viņai mezglojās vareni muskuļu vijumi. Žekaka satvēra vienu muskuļoto roku starp īkšķiem, bet nejaudāja tos iespiest cietajā miesā.

- Šī fārgaja man kalpo jau daudzus gadus, un stiprāku es neesmu redzējusi. Viņa runā ar grūtībām, toties lieliski veic visus smagos fiziskos darbus laboratorijā. Atdodu viņu tev, eistaā, - lai veic atbildīgāku darbu. - Žekakas mazās ačeles, gandrīz pazudušas tauku blīvā, šaudījās pār kluso un nogaidošo auditoriju. - Lūk, kas par darbu! Arī saites otrā galā es izaudzēšu riņķi — ap viņas kaklu. Astazous un fārgaja būs uz mūžu saistīti kopā kā divi augļi uz viena zara!

- Tavam prātam līdzīga neatrast, — Vaintē noteica, un visas palīdzes un fārgajas pauda piekrišanu. - Sien abus kopā, lai nekas tos nespēj izšķirt! Stāsta, ka mūsu astazous skrienot ļoti ātri. Teic man, astazou, cik tālu tu aizskriesi, velkot pavadā šo šmaugo fārgaju?

Keriks klusēja, pat necenzdamies kaut ko iebilst, un radīja klātesošajās neviltotu jautrību. Viņš pētīja pavadas otrā galā nozīmētās būtnes trulos vaibstus un nespēja izjust neko citu, kā vien svelošu naidu. Tad viņš ievēroja sev pievērsto Vaintē skatienu un bez vārdiem pauda padevību un samierināšanos. Vaintē piekrītoši pamāja.

- Ši fārgaja ir guvusi vārdu, — Vaintē paziņoja, un visas apklusa. - Kopš šā mirkļa viņa sauksies Inlēnu, jo viņas varenais augums astazoum visu pasauli pārvērtīs par cietumu. Vai zini, kā tevi sauc, spēkasieva?

- Inlēnu, — fārgaja dziļā apmierinājumā atbildēja, apzinoties, ka eistaā pati personīgi piešķīrusi viņai vārdu, lai ņemtu viņu savā kalpībā.

Kerika piekrišanas poza bija tikpat uzspēlēta, cik citu klātesošo prieks — patiess. Viņš domīgi pastiepa īkšķi un parullēja apaļo stiepli pa grīdu, jau pārcilādams prātā iespējas pārgriezt to.

XVII

Es mo tarril drepastar, er em so man drija.

Ja ievainots mans brālis, asiņoju arī es.

Caur melnajām koku aprisēm vēl liesmaini kvēloja vakara debess, kamēr virs okeāna jau rotājās pirmās spožās zvaigznes, diženāko karotāju tharmas. Četri viri liedagā šobrīd neapjūsmoja zvaigznes. Viņi vērās tumšajā mūžamežā, kas slējās tieši priekšā kā draudīga siena, slēpdams savos biezokņos nezināmus nezvērus. Vīri atspieda muguras pret laivas bortu, un šķita, ka stingrais atbalsts dod tiem spēku. Laiva tomēr bija viņus te atvedusi, un viņi dedzīgi ticēja, ka tā ari aizvedīs viņus no šīs baisās vietas.

Ortnars vairs nespēja paturēt to sevī. Viņam bija jāizsaka viņu visu kopīgās domas.

— Tur iekšā var būt maragi. Varbūt tieši šobrīd tie mūs vēro un ir gatavi uzklupt. Nevajadzēja dzīties uz šejieni. - Viņš drūmās priekšnojautās kodīja apakšlūpu. Iztēle pildīja tumsu ar nedzirdētām briesmām; viņš bija sausnējs un nervozs vīrs ar izteiktu tieksmi satraukties.

- Herilaks teica, lai nogaidām šepat, — Teldžess aizrādīja. Viņaprāt, ar to arī viss bija pateikts. Viņu nebaidīja nekas, ko viņš neredzēja, un viņš bija radis pakļauties pavēlēm. Samadars ir jāgaida tik ilgi, līdz tas atgriežas.

- Bet viņš ir projām jau visu dienu. Varbūt maragi viņu nokāvuši un aprijuši. - Ortnaram drūmās domas bija uzdzinušas šausmas. - Mums vienkārši nevajadzēja triekties tik tālu uz dienvidiem. Cik briežu baru mēs sastapām! Būtu varējuši tik daudz nomedīt…

- Medīsim atceļā, - Serjaks iejaucās, juzdams, ka arī viņam pielīp šīs bailes, — un tagad turi muti!

- Kāpēc? Tāpēc, ka es saku taisnību? Mums jāmirst Herilaka atriebības dēļ. Mums nevajadzēja iet…

— Aizveries! — Henvers pārtrauca viņu. - Tur kaut kas kustas. Tur, liedagā…

Viņi saspringa, sažņauguši rokās šķēpus, un atvieglojumā nolaida tos tikai

tad, kad skaidri saskatīja Herilaka apveidu pret debess spozmi. Viņš trausās augšup pa kāpu.

- Kur tu sabiji visu dienu! — samadaram tuvojoties, uzsauca Ortnars, un viņa balsi izskanēja pārmetums. Herilaks izlikās nedzirdam. Viņš atčāpoja pie saviem vīriem un smagi atspiedās uz šķēpa.

- Atnesiet man ūdeni, — viņš pavēlēja, — un klausieties, ko es teikšu!

Gariem malkiem iztukšojis ķirbi, viņš nosvieda to smiltīs un pats noslīga

līdzās. Tad virsaitis ierunājās zemā, klusinātā balsī, vispirms pārcilādams lietas, ko visi sen jau zināja.

- Amahasta samada vairs nav. Visi kā viens apkauti. Jūs redzējāt viņu kaulus tajā krastā. Jūs redzat man kaklā Amahasta debessmetāla nazi un zināt, ka es to atradu starp viņa kauliem. Viss, ko redzēju krastā starp skeletiem, lika domāt, ka nāve nākusi no dienvidiem. Es izraudzīju jūs par ceļabiedriem, kas varētu kopā ar mani doties uzmeklēt šo nāvi. Es izraudzīju jūs kā stiprus medniekus. Mēs esam virzījušies uz dienvidiem pulka dienu, apstājoties tikai, lai kaut ko nomedītu un pielocītu māgu. Mēs esam nonākuši dienvidzemē, maragu valstībā, un daudzus no tiem arī redzējuši. Turklāt vakar atgadījās kas savāds. Mēs nonācām uz pēdām, kas nebija dzīvnieku pēdas. Es gāju pa šīm pēdām palūkot, kurp tās ved. Tagad es atklāšu, ko esmu atradis.

Herilaka balsī ieskanējās divaina nots, kas lika visiem, pat Ortnaram, ciest klusu. Rietošā saule lēja pār Herilaka seju asiņainu atblāzmu, un šī dēmoniskā maska pilnībā saderējās ar niknumā atņirgtajiem zobiem, kuros vārdi pa brīdim pat iestrēga.

- Es atradu slakterus. Tās takas ir ieminuši maragi, — tādi man vēl nebija gadījušies. Viņiem ir milzīga ligzda, kur viņi ņudz kā skudras pūznī. Bet viņi nav skudras, — nedz arī tani, lai gan staigā uz divām kājām kā mēs. Viņi nelīdzinās nevienam mums zināmam zvēram; kaut kādi jauna veida maragi. Viņi brauc pa ūdeni jāšus uz laivām līdzīgiem dzīvniekiem, un viņu ligzdu ietver ērkšķu siena. Un viņiem ir ieroči.

- Kā to saprast? — ar šausmām balsī iejaucās Ortnars, jo Herilaka vārdi ielēja dzīvību viņa murgu tēlos. - Tur ir maragi, kas staigā kā tani? Kam ir šķēpi un loki kā taniem? Mums uz karstām pēdām jāpazūd, pirms viņi mums uzskrējuši virsū…

- Klusu! — Herilaks noskaldīja drūmi un pavēloši. - Tu esi mednieks vai bāba?! Izrādi tikai bailes, un medījums to redzēs un smies par tevi, un tavas bultas nekad nesasniegs mērķi!

Ortnars zināja, ka tā tas ir. Viņš saknieba lūpas, rādīdams, ka cietīs klusu. Ja tu runā par briežiem, lai cik arī tālu tie būtu, tie izdzirdēs un aizmuks. Vēl ļaunāk, ja mednieks baidās: visi zvēri to zina, un viņa raidītās akmens smailes nekad nepanāk upuri. Ortnars manīja, ka citi no viņa novēršas, un saprata, ka ir pārsteidzīgi izrunājies, neiedomājoties par sekām. Viņš meklēja glābiņu klusēšanā.

- Šie maragi vienlaikus līdzinās un nelīdzinās taniem. Es augu dienu vēroju no slēpņa un redzēju viņus darām daudz nesaprotamu lietu. Tomēr es redzēju kaut ko, kas ir ierocis, lai gan tas nav ne šķēps, ne šaujamloks. Tas izskatās pēc nūjas. Marags ar tādu notēmēja, un atskanēja troksnis, un es redzēju briedi nokritām kā nopļautu, — Herilaks kāpināja intonāciju, izaicinādams neticīgos iebilst, bet neviens neiejaucās. - Es to redzēju, kaut arī neprotu izskaidrot. Tas nūjveidīgais ir ierocis, un maragu ir daudz, un nūju ir daudz. Viņi ir tie, kas apslaktēja Amahasta samadu.

Sekojošo ieilgušo klusumu pārtrauca Teldžess. Viņš ticēja Herilaka teiktajam, bet nekādi nespēja to aptvert.

- Šie maragi, kas šauj ar trokšņainām nūjām… Kas tevi vedina uz domām, ka tieši viņi apkāva samadu?

- Tas ir pilnīgi droši, — Herilaka vārdos skanēja skarba nolemtība. - Tas ir pilnīgi droši, jo es redzēju viņus sagūstām tanu zēnu. Viņi zina par mums. Tagad mēs zinām par viņiem.

- Ko darīsim, Herilak? — Serjaks vaicāja.

- Dosimies atpakaļ pie samada. Mēs esam tikai pieci pret šo maragu pūzni, un viņu tur ir bez sava gala. Bet mēs nepārnāksim tukšām rokām. Tani jābrīdina par draudošajām briesmām, jāparāda, no kā šīs briesmas draud.

- Un kā to izdarīt? — Ortnars bažīgi ievaicājās, nespēdams noslāpēt baiļu trīsas balsī.

- Es pārdomāšu pirms iemigšanas un ritu izstāstīšu. Tagad jāiet gulēt, jo rītdiena nāks ar lieliem darbiem.

Herilaks neatklāja visu patiesību. Viņš jau bija izlēmis, kas darāms, bet nevēlējās likt viņiem visu nakti svaidīties bezmiegā. īpaši jau Ortnaram. Viņš bija viens no labākajiem medniekiem, bet mēdza pārāk daudz prātot par lietām, kas vēl nav notikušas. Dažkārt labāk ir darīt, daudz nedomājot.

Ap rītausmu viņi jau bija kājās, un Herilaks lika visu mantību sakraut laivā, kas jau atradās izbraukšanas gatavībā.

- Atgriežoties mums var rasties vēlēšanās pazust bez kavēšanās, — viņš bilda. - Nav izslēgts, ka mums sekos. - Pēkšņais mulsums vīru sejās izvilināja viņam smaidu. - Es teicu: tas vienkārši nav izslēgts. Ja mēs veiksim savu darāmo kā mednieki, tas būs izslēgts. Un lūk, ko mēs darīsim! Uzmeklēsim mazu, savrupu maragu pulciņu. Vakar es ievēroju, ka ir tādi savrupnieki. Viņi ar kaut ko bija aizņemti. Mēs pielavīsimies viņiem, negaidīti uzbruksim un nožmiegsim. Visus, pilnīgā klusumā. Ja mans brālis ir ievainots, asiņoju es. Ja mans brālis ir nokauts, atmaksa ir mana daļa. Nāve pret nāvi. Ejam!

Herilaks pavērās četrās drūmās, nekustīgās sejās, aiz kurām tika izsvērta viņa vārdu jēga. Viņš piedāvāja kaut ko nebijušu un bīstamu. Bet viņi medīs un nonāvēs maragus, — maragus, kas apkāvuši visu Amahasta samadu. Netaupīdami ne sievietes, ne bērnus, nedz arī mastodontus, — visus kā vienu. Domājot par to, viros uzmutuļoja naids, kas lika izšķirties «par». Herilaks palocīja galvu un satvēra savus ieročus; arī citi ķērās pie savējiem un sekoja viņam mūžameža biezoknī.

Koku paēnā zem blīvā lapu juma valdīja krēsla, bet taka bija iemita dziļi, un sekošana neradīja grūtības. Viņi gāja klusēdami; lapotnē augstu virs galvas klaigāja putni ar košām spalvām. Ne reizi vien, sadzirdējuši kaut kur skaļi nobrīkšķam kritušu zaru, mednieki apstājās ar gatavībā paceltiem šķēpiem.

Pēdas vijās augšup starp smilšainiem uzkalniņiem, pār kuriem slējās staltas priedes, rīta brīzē čabinādamas skujas un izplatīdamas spirdzinošu aromātu. Piepeši Herilaks pacēla roku, un visi sastinga kā sasaluši. Viņš izstiepa degunu un ošņāja gaisu, tad ar plaukstu piešķieba ausi un ieklausījās. Tagad arī pārējie sadzirdēja attālu skaņu, it kā tālumā sprakšķētu degoši zari vai viļņi plīstu pret akmeņainu krastu. Viņi salikuši lavījās uz priekšu līdz klajumam, kur mežs pārgāja graudzāļu pļavā. Pļavā kūsāja dzīvība.

Cik vien tālu sniedza skatiens, klajumā rosījās milzīgs maragu ganāmpulks. Četrkājaini, apaļīgi, divu vīru augumā tie, mazās ačeles grozīdami, plūca zāli un rāva priežu čiekurus. Kāds pacēlās pakaļkājās, lai satvertu savā pīles knābi lielu zaru. Uz smalkajām priekšķepām vīdēja asi nagi, bet uz pakaļkājām — vēl asāki. Herilaks deva zīmi atkāpties. Nāksies mērot lielu līkumu apkārt baram.

Pirms vēl viņi atsāka gaitu, mūžamežā atskanēja spalgs ķērciens, un starp kokiem iznira milzu marags, garā lēcienā uzklupdams tuvākajam knābjainim. Viņa ādu klāja zvīņas un bruņu plātnes, un nu jau no baltajiem dunčveida ilkņiem pilēja asinis. Priekškājas šķita trauslas un bezspēcīgas, toties garie pakaļkāju nagi burtiski izplēsa dzīvību no upura ķermeņa. Pārējais bars spiegdams pajuka uz visām pusēm; arī mednieki deva kājām ziņu, pirms uzbrucējs paspējis viņus ievērot.

Taka no mežmalas aizstiepās lejup caur krūmiem aizaugušu zemieni. Zeme vērtās mīkstāka, starp kāju pirkstiem ik uz soļa sāka žļurkstēt ūdens, saule nežēlīgi kveldēja mednieku muguras, un smacīgā tveice šajā mitrajā klajumā bez koku paēnas kļuva mokoša. Kad Herilaks deva zīmi apstāties, sviedri jau plūda aumaļām un sausās rīkles skaļi kampa gaisu.

— Tur priekšā! Redzat? — viņš runāja tik klusi, ka tik tikko varēja sadzirdēt. - Tur tas ūdens klajš. Tur es viņus redzēju. Ejam bez trokšņa, un nerādieties!

Viņi slīdēja kā ēnas. Ne stiebriņš neiečabējās, ne lapa nenotrīsēja. Cits pēc cita viņi izlavījās ūdens malā, kur no pustumsas varēja netraucēti novērot. Sadzirdējis kādu klusu ieelpojam, Herilaks sarauca pieri un nikni atskatījās.

Kaut arī samadars bija ar viņiem dalījies redzētajā un viņi, bez šaubām, tam ticēja, pašam redzēt ir gluži kas cits. Viņi varēja tikai mēmā klusumā nolūkoties, kā divi tumši apveidi klusi slīdēja pa ūdeni uz viņu pusi. Pirmais, nonācis rokas stiepiena attālumā, jau paslīdēja garām mednieku slēpnim.

Laiva, kas tomēr nebija laiva, jo virzījās bez airiem. Priekšā to rotāja liela gliemežnīca. Nē, tas nebija greznojums! Čaula tur auga: tā veidoja daļu šā laivai līdzīgā radījuma ķermeņa. Un uz muguras tā nesa citus radījumus — maragus. Citādi nebūs: tos pašus, par ko Herilaks stāstīja, bet stāstījums izrādījās pulka blāvāks par derdzīgo īstenību. Viņi stāvēja kājās kā kropli tani vai arī sēdēja, atbalstījušies uz savām resnajām astēm. Dažiem rokās vīdēja savādi priekšmeti, bet citi turēja garas nūjas, kam jābūt tiem pašiem šaujamrīkiem, ko minēja'Herilaks. Mednieki kapa klusumā nolūkojās, kā procesija paslīd garām pavirša bultas šāviena attālumā. Viens no šiem izgrūda klakšķošas un īdošas skaņas. Aina šķita atbaidoša un murgaina.

Krietnu gabalu tālāk peldošās būtnes piestāja krastā un maragi izkāpa uz sauszemes.

- Redzējāt? — Herilaks čukstēja. - Es taču teicu. Tāpat viņi darīja vakar un pēcāk atgriezās. Tagad mums nemanāmi jāizklīst un jāieņem vietas gar krastu, lai varētu ērti uzvilkt lokus. Nolieciet bultas zemē pa rokai! Klusām nogaidiet! Kad viņi dosies atpakaļ, es došu zīmi būt gatavībā. Sadaliet mērķus! Gaidiet! Uzvelciet lokus, bet nepalaidiet bultas! Tikai gaidiet! Kad došu komandu — nošaujiet visus! Neviens nedrīkst izbēgt. Pārējie nedrīkst uzzināt. Skaidrs?

Viņš ielūkojās katra drūmajā, iekritušajā sejā, un katrs savu reizi pamāja ar galvu. Pilnīgā klusumā viņi izkārtojās slēpņos un tikpat klusu gaidīja. Saule kāpa augstāk, tveice pieņēmās, mūdži dzēla un rīkles izkalta. Bet neviens nekustējās. Viņi gaidīja.

Maragu savādo, neizprotamo rīcību pavadīja skaļas, dzīvnieciskas skaņas. Viņi vai nu stāvēja stingi kā klintsbluķi, vai pretīgi raustījās. Tas vilkās neciešami ilgi.

Maragu darbošanās aprāvās tikpat pēkšņi, kā sākusies. Viņi sakrāva savus darbarīkus uz dzīvajām laivām un uzrāpās tur arī paši. Tie ar nāves nūjām, acīmredzot sargi, devās ceļā pirmie. Viņi jau atgāja no krasta.

Pusdienas speltē putni klusēja, un vienīgā skaņa bija ūdens burbuļošana gar peldošo būtņu čaulveida priekšgaliem. Braucēji tuvojās, un atklājās aizvien sikākas viņu ārienes detaļas, uzdzenot nepārvaramu pretīgumu. Gar pašu krastu viņi tuvojās medniekiem un rāmi paslīdēja garām…

— Aiz-iet!

Nodžinkstēja stiegras, iesvilpās bultas… Kāds marags aizlauzti ieķērcās, un tā arī bija vienīgā skaņa. Otra bulta, ieurbdamās rīklē, to noslāpēja.

Bultas ķēra arī dzīvo laivu mirdzošos sānus; tās izslējās no ūdens un apsviedās otrādi, izkaisot nonāvētos maragus viļņos. Herilaks ar skaļu plunkšķi metās jūrā un peldēja uz slaktiņa vietu. Atgriežoties viņš vilka sev līdzi līķi, un palīdzīgas rokas izcēla viņu krastā ar visu nešļavu.

Viņi apvēj^ maragu augšpēdus, mulsi blenza tā neredzošajās acīs un neticīgi bakstīja to ar lokiem.

- Tīri nostrādāts, — Herilaks noteica. - Visi gatavi. Tagad pazūdam. Šo ņemsim līdzi, — viņš pastiepa vīriem pretī šaujamnūju. - Un līķi arī paņemsim.

Ceļabiedriem neizpratnē atkārās žokļi. Herilaks atbildēja ar smaidu, un šajā smaidā jautās nāve.

- Citiem arī jāredz, ko mēs esam redzējuši. Briesmas ir jāpazīst. Šo līķi krausim laivā un vedīsim līdzi. Airēsim visu dienu un, ja vajadzīgs, arī nakti. Dosimies projām no šīs maragu zemes, cik tālu vien iespējams. Un tad, pirms marags vēl nav pārāk sasmirdis, nodīrāsim to.

- Lai notiek, — Teldžess piekrita. - Notīrīsim arī galvaskausu. Izģērēsim ādu, aizvedīsim mājiniekiem.

- Tieši tā, - Herilaks apstiprināja. - Tad nevienam nenāks prātā mūs apšaubīt. Ikviens tanus redzēs šīs lietas un zinās, ko mēs esam redzējuši.

XVIII

Maketēšanai gan bija praktiska ievirze — tā no tiesas atviegloja pilsētbūvniecību un plānošanu tomēr, kā jau visām jilanē lietām, maketam piemita arī suverēna funkcionāla pabeigtība, pilnība, kas tālu pārsniedz praktiskās nepieciešamības diktēto. Pietiktu uzzimēt karti — tādu pašu, kādas izmantoja navigācijā, -, un tā apmierinātu visas vajadzības ne sliktāk kā makets, bet jilanē izmantoja kartes tikai telpu šaurības spiestas. Uz araketo nākas sadurties ar šādu neērtību, un pragmatisks prāts neizbēgami nosliecas par labu kartēm. Pilsētā šāds ierobežojums izpaliek, tāpēc jilanē, kā jau tas pilsētbūvē pieņemts, veidoja samazinātu Alpīsakas modeli, kas kalpoja plānošanai, līdztekus arī priecējot skatu un sirdi.

r

Vaintē neizsakāmi gandarīta klimta ap maketu. Kopš no Inegbanas ieradusies Suakaina ar savām mācītajām līdzstrādniecēm, tas bija ievērojami pilnveidojies. Viņas iemiesoja tikai tās detaļas, kuras norādīja mērnieces. Šobrīd pilsētas sirdi veidoja kails laukumiņš — ambeseds, ko ieskāva sīksīki kociņi — jociņi. Pieliekusies cieši klāt, Vaintē saskatīja aiz pabeigtās ērkšķu sienas patvērušos dzemdību liedaga zeltaino sirpi.

I

Lieki piebilst, ka no viņas ne brīdi neatstājās Alekenzi, ar savu esību pastāvīgi atgādinot, ka Malzasai nepaliek apslēpts neviens Vaintē solis, un ikkatrā medus podā rūpīgi iemaisot pa darvas pilei. Kā nākamo varētu minēt Keriku, kurš jau ilgāku laiku pamanījās visur būt klāt. Viņa aizrautīgā ziņkāre pat pārspēja Vaintē interesi; tiesa gan, viņš to rūpīgi slēpa. Aplūkot maketu viņam līdz šim nebija sanācis; viņš pat nenojauta, ka tāds pastāv. Viņam tas būtu jāpēta ilgi un rūpīgi,

111

līdz vissīkākā detaļa neizdzēšami iegulst atmiņā. Tad viņš, bēgot no pilsētas, vismaz zinās, kurā virzienā gaida glābiņš. Inlēnu, turēdama rokās garās saites cilpas, sekoja Kerikam pāris soļu iepakaļ. Puisēns bija tā pieradis pie viņas klātbūtnes, ka nereti par to pilnībā aizmirsa. Būtne bija tāds neizbēgams dzīves apstāklis — kā metāla kaklariņķis. Zēnam apstājoties, apstājās arī šī dzīvā ēna, turklāt uzgrieza muguru, lai nekādas ļaužu sarunas netraucētu viņai rāmi domāt savu domu, līdz saite, atkal nostiepdamās, atgrieza viņu dzīves īstenībā.

Ap maketu bija atstāts tikai šaurs apskates celiņš, tāpēc neiztrūkstošajām fārgajām nācās palikt ārpusē un staipīt kaklus cerībā ielūkoties durvju ailā, lai pēc tam cita caur citu čalotu, cik brīnišķīgs bijis makets un cik augsti — caurspīdīgie griesti, kas sijāja zeltainus saules starus pār miniatūro pilsētu.

Vaintē gāja apkārt maketam — pie Suakainas, kura kopā ar līdzstrādniecēm darbojās pretējā pusē. Suakaina kādu bridi pat nepamanīja, kāda augsta viešņa viņu apmeklējusi, tad satrūkās, strauji iztaisnojās un mulsi bubināja:

- Kāds gods, eistaā, kāds gods! — ar roku notraukdama dubļus no ceļgaliem, kamēr otrā rokā zvilnēja sārti dzeltens bumbierveida dzīvnieks.

- Neliecies traucēties, — Vaintē atgaiņājās, — dari savu darbu!

- Ir jau padarīts. Tikko atzīmējām pēdējos mērījumus.

- Un tas ir jūsu darbarīks? — Vaintē norādīja uz spilgto zvēriņu. - Pirmo reizi redzu tādu radību.

Suakaina pastiepa viņai oranžo gliemja čaulu. Par dzīvību šajā veidojumā liecināja tikai sīka mutīte un aizvērtas acis, bet uzmanību piesaistīja caurulīte būtnes augšpusē ar daudzām gropītēm sānos.

- Ko ar to dara? — Vaintē interesējās, jo nav pilsētā tāda sīkuma, ko eistaā būtu tiesīga nezināt. Suakaina norādīja uz kailo zemi, pār kuru drīzumā jāizplešas maketam, un tajā saspraustiem sīkiem skaliem.

- Šīs skaidas norāda mērījumos izmantoto mietiņu atrašanās vietas. Kad izejam lauka mērījumos, es novietoju šo būtni atzīmētajā punktā uz zemes un skatos caurulē, līdz ieraugu noteiktā attālumā iesprausto mietiņu. Tad es uzspiežu šajā gropē, liekot dzīvniekam atcerēties attālumu un leņķi. Pēc tam pavēršu to pret nākamo mietu un visu atkārtoju. Un tā daudz reižu. Atgriezusies pie maketa, es saņemu no instrumenta ziņas par attiecīgi samazinātiem attālumiem starp mietiņiem un pareizajiem virziena leņķiem. Rezultātā top šis modelis.

- Smalki gan. Un kas tie par izliektiem grāvjiem, ko tu ieskrāpēji augsnē?

- Udensteces, eistaā. Šajā pilsētas pusē mēs atradām pamatīgu purvu. Tagad mēs iezīmējam tā aprises.

Vaintē seja apmācās.

- Mums būs jāveido aizvien jauni lauki. Vai šo purvu var nosusināt, vai varbūt aizbērt?

- Nedomāju vis. Bet Akezesta, kuras darbs ir pilnveidot ganāmpulku edienkarti, ari to novērtēja, un tagad mēs plānojam tur veidot aplokus. Daudzu šķirņu ūdensmiļi, kaut vai arakabi, šādā dzīvotnē varētu audzēt taukus.

- Labu labais risinājums. Un vide — saprātīgi izmantota. Izsaku jums abām atzinību.

- Mums ir tā laime kalpot Alpīsakai! — Suakaina atbildēja pēc etiķetes, vienlaikus paužot dziļu personisku apmierinājumu.

Krietni vēlāk Vaintē bieži atminējās šo sarunu, jo tā izrādījās pēdējā reize, kad viņa tikās ar mērnieci.

Kā ik dienas, darba netrūka no rīta lidz vakaram. Pilsētai izvēršoties, auga arī darba apjoms, un līdz ar to arī risināmo uzdevumu klāsts. Kādu vakaru, kad ēnas jau stiepās garumā, Vaintē sajuta spēku izsīkumu, aizgainīja projām uzmācīgu fārgaju un pamāja, lai Keriks atnes ūdensaugli. Tepat pie tuvējā sulu koka viens tāds karājās. Zēns pabakstija zaļo bumbuli, un sānzars to atbrīvoja. Vaintē atvēra tā poru un sūca vēso, saldeno ūdeni. Remdējusi slāpes, viņa pamanīja Stalanu traucamies pār ambesedu, izgrūstot ar elkoņiem ceļā patrāpījušās fārgajas. Vaintē saprata, ka notikusi nelaime. Būtu lieki likt medniecei tērēt vārdus ievadam.

- Stāsti! — Vainē uzsauca pieskrējušajai Stalanai.

- Mērnieču brigāde, Suakaina un viņas līdzstrādnieces… Nav atgriezušās… Un nakts ir jau klāt!

- Vai viņas kādreiz ir bijušas projām tik ilgi?

- Nē. Esmu devusi speciālu rīkojumu. Viņas pavada bruņotas sardzes, un šajā laikā visai grupai jau jābūt atpakaļ.

- Tātad viņas pirmo reizi neatgriežas noteiktajā laikā?

- Jā.

- Ko darīt?

- Līdz rītam — neko.

Vaintē pārņēma nelaimes nojausma, kas nolaidās arī pār citām klātesošajām. - Es vēlos, lai ļoti liels bruņots pulks būtu gatavs doties ceļā rītausmā. Es pati to vadīšu!

Vaintē pamodās līdz ar pirmajiem saules stariem, kas izlauzās caur lapotni. Fārgajas bija izsūtītas uzmeklēt Keriku. Viņš nožāvājās, izstaipījās un pusmiegā sekoja eistaā. Vaintē nebija aicinājusi Alekenzi, bet, protams, tūdaļ uzradās arī tā, kā vienmēr — ķīķerēt, lai pēcāk visu ziņotu Malzasai. Kad viņas nogāja upmalā, Stalana un bruņotās sardzes jau sēdēja laivās. Keriks nu jau ne pirmo reizi kāpa laivā, bet radījums viņu joprojām fascinēja. Laiva bija tikko pabarota, un no tās mutes vēl rēgojās aligatora sīkuļa pakaļdaļa ar kājām un asti. Būtnes mazās ačeles aiz kaļķa čaulas tikko manāmi izvalbījās, slapjā āda piepūlē saspringa, un aligatorēna beigu gals izzuda skatienam. Keriks kopā ar visām iekāpa laivā. Stūrmane pieliecās un iekliedza laivas auss atverē komandu. Miesa zem viņiem sāka ritmiski sūknēt ūdeni. Mazā flotile rīta blāzmā izpeldēja straumes vidū.

Stalana vadošajā laivā rādīja ceļu. Gar abiem krastiem pretī rāmi slīdēja lauki. Dzīvnieki ganībās vai nu bēga no viņiem, vai neaprakstāmā trulumā noraudzījās uz procesiju. Aiz nosusinātajiem laukiem stiepās rūpigi iežogotas un apsargātas tīreļa platības. Lielie koki, kas stingri turējās ar saknēm dūkstājā, bija atstāti augam un savienoti ar dzīvžogu. Tas jau šķita stingri ieaudzies, viscaur stiepās vīnstīgas — vijīgas, bet sīkstas. Tādām tām arī jābūt, jo arakabi šajā aplokā bija pasaulē lielākie sauszemes radījumi. Niecīgās galviņas garajos kaklos smieklīgi kontrastēja ar milzīgajiem gaļasblāķiem, kuru kustību saceltie viļņi triecās caur žogu. Dzivnieki apgrauza augstus koku zarus un tikpat sekmīgi uzmeklēja ūdensaugus rāvainajā dzelmē. Laivām tuvojoties, kāds jaunulis krietna mastodonta lielumā, spiedzīgi kviekdams, meklēja glābiņu ūdenī, uzsizdams brūnas zampas šaltis. Keriks pirmo reizi atradās šajā pilsētas daļā. Viņš rūpīgi iegaumēja veikto maršrutu.

Aiz beidzamā lauka sākās neiekopts purvs. Stalana mainīja virzienu un vadīja mazo flotili pa šauru kanālu. Abās pusēs slējās stalti stumbri, no kuriem augstu virs laivām atzarojās ūdenssaknes. Puķes ziedēja blīvā klājienā, no zariem nokarājās balti ķērpji, gaisā virmoja asinskāru mūdžu miriādes. Keriks atkāvās no kukaiņiem un sāka nožēlot, ka ielaidies šajā piedzīvojumā. It kā būtu bijusi izvēle…

Šobrīd viņas virzījās lēnāk, spiezdamās caur aizvien šaurākiem kanāliem, lidz Stalana deva zīmi apstāties.

- Šī bija viņu darba vieta! — medniece paziņoja.

Pēc šiem vārdiem iestājās kapa klusums. Pār galvu, skaļi ķērkdams, aizlaidās putns, un viss atkal noklusa. Nebija arī ko redzēt. Sardzes sažņaudza ieročus un ar skatieniem iztaustīja apkārtni. Nekā.

Klusumu pārtrauca Vaintē.

- Viņas jāatrod! Izkārtojieties ķēdē pa šiem kanāliem! Esiet gatavibā!

Kerikam bija asa redze, un viņš pirmais pamanīja kustību.

- Rau! — zēns izsaucās. - Tajā ūdenstecē! Tur kaut kas kustas!

Vienā rāvienā visi ieroči pavērsās norādītajā virzienā, bet Stalana lika pacelt stobrus.

— Tā jūs cita citu apšausiet! Vai mani. Es dodos turp. Novērsiet jel savus hezo-

canus!

Viņas laiva uzmanīgi slīdēja uz priekšu; Stalana stāvēja ar vienu kāju uz priekšējā vairoga un cieši vērās uz priekšu lapu ēnā.

- Viss kārtībā! - viņa uzsauca. - Tā ir mūsu pašu laiva. - Pēc ilgākas pauzes viņa negribigi piebilda: — Tukša…

Kad Stalanas braucamais atdūrās pret atrasto laivu, tā nodrebēja, un trīsas vēl pastiprinājās, kad medniece ielēca iekšā. Tikai pēc neatlaidīgas komandu izkliegšanas un spārdīšanas laiva atvirzījās no krasta. Stalana tuvojās pārējām klusēdama, bet viņas rādītājpirksts sniedza izsmeļošu paskaidrojumu.

No laivas biezās ādas rēgojās kaut kāds zars. Stalana pieliecās un izrāva to. L aiva sāpēs notrīsēja. Stalana izstiepa priekšmetu virs galvas, un sirds Kerika krūtis sāka ārprātigi dauzīties. Tanu bulta!

Stalana noskaloja bultu ūdenī un pasniedza Vaintē. Eistaā to ilgi grozīja rokās, lasīdama asinis stindzinošo vēsti, kas lika viņas augumam izliekties naida. Viņa pacēla skatu uz Keriku. un tas sarāvās, kā sitienu saņēmis.

— Pazīsti gan, vai ne? Es ari pazīstu. Astazou roku darbs ar asu galiņu no akmens. Te vēl blandās tavējie — pretīgie astazoi. Mēs neesam visus piebei- gušas. Nekas. Tagad piebeigsim. Visus kā vienu. Uzmeklēsim un nomaitāsim. Džendazi zeme ir plaša, bet ne tik plaša, lai tajā patvertos astazoi. Vai nu jilanē, vai astazoi, — bet patiesībā skaidrs, ka jilanē.

Visapkārt atskanēja svilpieni, kas pauda vienprātīgu piekrišanu. Keriku sagrāba pēkšņas izbailes: viņam šķita, ka nākamais upuris varētu izrādīties viņš. Vaintē pacēla bultu, lai aizsviestu to tālu projām, bet atkal nolaida un apklusa. Tad viņa pavērās Kerikā ar jaunu, savādu interesi.

«Suakainas un pārējo nāvi taču var likt lietā,» viņa domāja. Viņa ilgi sēdēja bez kustībām, neskatīdamās uz Alekenzi un izvairīdamās sastapt arī citu acis. Viņa vērās kaut kur tālumā un redzēja kaut ko tikai viņai saredzamu. Visas pacietīgi gaidīja, līdz viņa sakustēsies un bildīs kādu vārdu.

Visu atceļu līdz Alpīsakai viņa stingi sēdēja. Citādi nevarēja. Viņā brieda plāns, noteikts un izstrādāts, un vajadzētu tikai pakustēties, lai ikviena to saprastu. Viņa atsāka kustēties tikai nonākusi dokā, jo bija jāizceļas krastā.

Vaintē acis nomērīja Alekenzi plato muguru, brīdi svārstījās, tad novērsās.

Plāns patiesi bija gatavs.

XIX

Mērnieču brigādes pēdas tā arī neatrada. Nekādas. Bulta bija viņu drūmā likteņa vienīgā liecība. Vaintē vientulībā atgriezās savā cellē, kur nolika to pie jau agrāk iegūtajiem astazou rokdarbiem, — grozos pie sienas. Tad viņa apsēdās savā varas krēslā un aizsūtīja pēc Vanalpē un Stalanas, kurām, protams, sekoja neiztrūkstošā Alekenzi. Ielūkojās arī Keriks, bet ar žestu pietika, lai viņš aiz- muktu. Šobrid Vaintē nevarēja pat domās pieļaut astazous klātbūtni.

Visas trīs ilgāku laiku pārsprieda ar Stalanu pilsētas drošības jautājumus. Jāierīko vairāk slazdu, jāizvieto vairāk sardžu — un pagaidām nekādas mērnieču brigādes! Pēc tam viņa atlaida sarunu biedrenes un iesauca iekšā kādu samērā labi runājošu fārgaju, kurai nesen bija uzticējusi savas palīdzes pienākumus.

- Drīz ieradīsies araketo. Kad tas dosies projām, es gribu, lai aizbrauc arī tu. Ierodies Inegbanā un uzmeklē Malzasu. Tev jāizstāsta viņai viss, ko es tagad pastāstīšu. Tu stāstīsi tieši tā, kā es stāstu tev. Vai saprati?

- Tieši tā, eistaā. Darīšu, kā pavēlēts.

- Ziņa ir šāda: «Esi sveicināta, Malzasa, es nāku ar ziņu no Vaintē Alpīsakā. Tā ir ļoti svarīga, drūma un rūgtuma pilna ziņa. Dažas mūsējās ir mirušas. Suakaina ir mirusi. Viņu un viņas līdzstrādnieces nonāvēja astazoi, kādi no tiem pašiem astazoiem, kas slaktēja dzemdību liedagā. Mēs tos neredzējām, bet par to nav šaubu. Mēs atradām ieroci no koka un akmens, kādus tie lieto. Šie astazoi jāatrod un jāiznicina. Tie neredzami siro mūžamežā ap Alpīsaku. Tie jāatrod, tie jāiznicina. Visi. Es lūdzu tevi atsūtīt ar araketo, kad tas atgriezīsies Alpīsakā, daudz fārgaju, kuras prot labi šaut, ar hezocaniem un dzelkšņu krājumiem. Es uzstāju: tas ir nepieciešams. Alpisakas liktenis ir atkarigs no astazou nāves.»

Vaintē apklusa, pašas vārdu skarbuma nospiesta. Fārgaja zvārojās viņas priekšā; nododamā ziņa iesvēla viņā nāves bailes. Vaintē tomēr atrada spēku nokratit drūmo varu, un viņa pavēlēja fārgajai atstāstīt ziņojumu tik ilgi. līdz tas izskanēja nevainojami.

Tajā rītā, kad araketo izbrauca jūrā, Vaintē, atgriezusies savā kambarī, aizsūtīja pēc Kerika. Kur tas laiks, kopš zēns nebija stājies pavēlnieces priekšā! Viņš bija izbijies ne pa jokam, bet gluži velti. Vaintē prātu šobrīd nodarbināja daudz smagu domu (ko varēja skaidri redzēt jau pirmajā acumirklī), un puisēna klātbūtne viņai pat ļāva atbrīvoties.

- Inlēnu! — Vaintē uzsauca, un varenais stāvs padevīgi paspēra soli šurp. - Tu paliksi pie ieejas, noslēgsi to ar savu masu un dzīsi projām jebkuru, lai kas arī nāktu. Saprati?

- Viņām būs jāiet.

- Jā, tikai saki to ļoti noteikti. Saki: «Projām! Vaintē tā lika.» Atkārto!

- Projām! Vaintē tā lika.

- Pareizi. Stājies savā vietā!

Šādā darbā Inlēnu tiešām bija savā vietā. Viņas draudīgā poza lika dipēt bēgošo jilanē papēžiem. Vaintē pievērsās Kerikam un runāja valdonīgi kā eistaā.

- Tagad tu man izstāstīsi visu par astazoiem. Par tādiem kā tu. Runā!

- Es nesapratu eistaā vārdu jēgu.

Vaintē redzēja viņa izbailes un mulsumu. Viņa saprata, ka jautājums bijis pārāk vispārīgs. Vajadzētu precizēt.

- Kā sauc astazou pilsētu?

- Astazoiem nav pilsētu. Šī ir pirmā pilsēta, ko esmu redzējis. Astazoi dzīvo… — viņš veltigi meklēja atmiņā vajadzīgo vārdu. Tik sen jau nebija gadījies dzirdēt vai runāt marbaka valodu, un vārdi vairs nedevās rokā. Viņš atkāpās pie aprakstoša paskaidrojuma. - Mikstas konstrukcijas no ādām, pārkārtas pār baļķiem. Tās var nojaukt, un baļķus velk… Velk lieli, mataini dzīvnieki.

- Kāpēc tās jānojauc? Kāpēc jāvelk?

Keriks paraustīja plecus, tad saspringa pūlēs salīmēt kopā blāvo atmiņu drumslas.

- Tā tas notiek. Tā jānotiek. Tu medī vienā vietā, zvejo citā. Tā jādara.

Jautājumu krustugunīs zēns izspieda vēl dažas atbildes. Kā izrādījās, astazoi

dzīvo grupiņās — tādās, kādu toreiz apkāva, — , bet nav nekādu ziņu par šo grupu skaitu. Kerika sen nenodarbinātā atmiņa nespēja atjaunot visaptverošu priekšstatu. Beigu beigās Vaintē meta mieru šai iztaujāšanai un noslēdza to ar vienkāršu žestu. Tagad nāca kārta darba svarīgākajai daļai. Viņa ar soda un apbalvojuma metodi dresēs šo astazou darīt visu, kas jādara. Viņas stāja mainijās; tagad viņa runāja kā eistaā — tā, kura vada pilsētas un tās iemītnieču dzīvi.

- Kā tu labi zini, es varu šai mirklī nonāvēt tevi vai likt to izdarīt citām.

- Zinu gan. - Pēkšņā toņa izmaiņa zēnu samulsināja un uzdzina baiļu trīsas.

- Es varu arī pacelt tevi augstu, goda vietā, nevis atstāt uz mūžu par astazou, zemāko no zemākajiem. Tev tas patiktu gan, vai ne? Sēdēt līdzās man un izrīkot, lai citas strādā tavā labā. Es varu tev to sniegt, — bet tev, savukārt, būtu man kaut kā jāatdara. Kaut kā tā, kā vari tikai tu. Tev jādara manā labā tas, ko spēj tu

vienīgais.

- Es darīšu, ko vien vēlies, eistaā, bet es tiešām nesaprotu, par ko tu runā.

- Tā ir tā lieta, ka runā vienu, bet domā citu. Tā, kā tu darīji ar Stalanu. Tu teici, ka tev trūkst elpas, bet netrūka vis.

- Nesaprotu, ko tu ar to domā, - Keriks nevainīgi bilda, ar visu būtni pauzdams stulbu neziņu.

- Brīnišķīgi! Tieši to tu šobrid dari! Tu runā par esošo, it kā tas nebūtu noticis. Atzīsties, vai es tevi uz vietas nožmiegšu!

Vaintē pēkšņās garastāvokļa maiņas izbiedēts, Keriks saruka. Atvērtā rīkle, nonāvēšanas žests, seja cieši pie viņa sejas, skaudro zobu rindas pašā acu priekšā.

- Es tā darīju, jā, es atzīstu. Es darīju tā, lai aizbēgtu.

- Ļoti jauki. - Vaintē soli atkāpās; briesmas bija garām. - Šī lieta, ko tu dari un ko nespēj neviena jilanē, - mēs to sauksim par melošanu. Es zināju, ka tu melo, un zinu, ka tu, bez šaubām, melosi man arī turpmāk. Es nevaru to novērst, bet Inlēnu lūkos, lai tavi meli neradītu bēgšanas iespēju. Tagad, kad esam noskaidrojušas, ka tu melo, mēs šos melus liksim lietā. Tu melosi manā labā. Tu sniegsi man šādu pakalpojumu.

- Es darišu. kā eistaā pavēlēs, — Keriks atsaucās, īsti nesapratis, bet nekavējoties piekrizdams.

- Pareizi. Tu darīsi, kā es likšu. Tu nekad neizpļāpāsies par šo manu vēlmi. Citādi vari uzskatīt sevi par mirušu. Un tagad ieklausies: es stāstu, kādi meli tev jārunā, turklāt jādara tas ļoti satrauktām kustībām. Tev jāsaka: «Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!» Tas arī viss. Atkārto!

- Tur! Tajos kokos! Astazous! Es redzēju!

- Būs labi. Tikai neaizmirsti! Un runāsi tikai pēc mana norādījuma. Es došu šādu zīmi.

Keriks ar prieku piekrita. Uzdevums nelikās grūts, lai arī zēns tam neredzēja jēgu. Draudi bija gana pārliecinoši, lai viņš pacenstos neaizmirst sakāmo un signālu, lai murminātu šos vārdus visu atpakaļceļu caur pilsētu.

Kur tas laiks, kopš Keriks pēdējo reizi bija ticies ar Engu. Viņš pat iedomājās par viņu visai reti, jo jauniegūtā brīvība aizpildīja viņa dienu no rita līdz vakaram. Sākumā viņš baiļojās staigāt apkārt vienatnē un bija pat apmierināts ar biezādainās Inlēnu klātbūtni, kas sniedza zināmu drošības sajūtu.

Izrāvies no ieslodzījuma šaurības, puisēns ātri vien ievēroja, cik stingri noslāņojusies ir jilanē sabiedrība, un ne mazāk veicīgi aptvēra, ka pats atrodas kaut kur netālu no virsotnes, jo allaž uzturējās eistaā tuvumā un pat sēdēja līdzas viņai. Bezvārda fārgajām arto pietika, lai uzskatītu viņu par rangā daudz augstāku pilsoni un ar savu attieksmi ik brīdi paustu primitīvu padevību.

Klīstot pa zaļajiem gaiteņiem, Keriks novēroja, ka zināmu inteliģences un runātprasmes līmeni apguvušās fārgajas driz vien iespraucās pilsētas sociālajās nišās: kļuva par sardzēm, pavārēm, miesniecēm, brigadierēm, lauksaimniecēm un vēl pulka arodu, par ko zēnam bija visai miglaina nojausma. Ar šādām jilanē viņš sarunājās atturīgi, izturēdamies kā pret līdzvērtīgām vai mazlietiņ zemākām, un šāda attieksme tās pilnibā apmierināja. Cieņas pilnas frāzes viņš taupīja sarunām ar pilsētas varenajām. To stāvoklis bija acīmredzams, kas ne vienmēr būtu tik droši apgalvojams attiecībā uz viņu darbu, jo viņas allaž ielenca palīdzes un līdzstrādnieces, ap kurām, savukārt, drūzmējās fārgajas, tīkodamas ieņemt noteiktu vietu pilsētas iekārtā.

Jaunumu ņirba liedza zēnam izjust Engas ikdienas apmeklējumu iztrūkumu. Pilsēta gan atgādināja saimnieciski rosīgu skudrupūzni, un izretis viņš vēlējās, kaut Enga būtu līdzās un izskaidrotu dažus mīklainākos Alpīsakas dzīves aspektus. Pāris reižu Keriks taujāja pēc viņas, bet strupā atteikšanās atbildēt norādīja, ka par šo jautājumu nav vēlams interesēties. Tas, savukārt, puisēnu pārsteidza. Vaintē ar Engu allaž bija sarunājusies kā līdzīga ar līdzīgu. Kā tagad saprast šo vairišanos pat izrunāt viņas vārdu? Viņš prātoja, vai neapjautāties par Engu Vaintē, bet atmeta šo nodomu. Eistaā lika skaidri saprast, ka sarunas uzsāk un pārtrauc viņa.

Keriks sastapa Engu aiz tīras nejaušības. Viņš, tikko atlaists no sarunas ar Vaintē, slaistījās netālu no ambeseda, un piepeši matīja, ka starp fārgajām izcēlusies kņada. Tās kaut ko prašņāja cita citai un teciņiem vien traucās visas vienā virzienā. Zēns ieintriģēts sekoja pūlim. Tad lūk, kas visas tā aizrāvis! Garām gāja četras jilanē, nesdamas piekto. Keriks nespēja tikt tuvāk ar spēku un nevēlējās arī piesaistīt uzmanību ar rīkojumu pašķirties. Kad visas četras jilanē ar pavērtām mutēm gausā solī devās atpakaļ, viņš jau grasījās novērsties. Gājējas bija notašķījušās dubļos, un to kājas klāja sakaltis māls. Te Keriks ieraudzīja, ka viņu vidū ir Enga. Viņš uzsauca, un uzrunātā klusējot pagrieza galvu.

- Kur tu biji? — zēns sauca. - Kāpēc es tevi neredzēju?

- Mana valodas prasme vairs nav vajadzīga, tāpēc esmu atbrīvota no tevis apmeklēšanas. Tagad es iekopju jaunos laukus.

- Tu? — īsajā vārdā izskanēja mulsa vai pat izbīlis un pilnīga neizpratne.

- Es gan. - Engai apstājoties, apstājās arī trīs pārējās, bet viņa pamāja, lai tās turpina ceļu, un aicināja arī Keriku paiet līdzās. - Man jāatgriežas darbā. - Enga aizgriezās, un puisēns naski aiztecēja viņai līdzi. Te jābūt kādam noslēpumam, kas viņam par katru cenu jāizzina, bet grūti jau saprast, ar ko lai sāk.

- Kas tā tāda, ko jūs atnesāt? Kas noticis?

- Čūskas kodiens. To mūsu darba vietā netrūkst.

- Bet tu! Kāpēc? — Šobrīd viņus neviens vairs nedzirdēja, jo grūtgalve Inlēnu jau neskaitās. - Tu taču sarunājies ar eistaā kā ar līdzīgu! Un tagad tu veic darbu, kas piedienētu viszemākajai fārgajai! Kas notiek?

- Tas nav tik viegli izstāstāms. Turklāt eistaā aizliedza man runāt par to ar citām jilanē.

Vēl neizteikuši lidz galam, Enga apjēdza frāzes divdomību. Keriks taču nav jilanē! Viņa norādīja uz Inlēnu:

- Liec, lai tā tur iet mums pa priekšu pārējo trīs pēdās.

Inlēnu apdzina viņas, un Enga vērsās pie Kerika ar tādu kaismi, kādu zēnam lidz šim nebija gadījies sajust.

- Es un tās citas — mēs esam šeit savas ciešās ticības dēļ, kuru neatzīst pilsētas varenās. Mums lika atteikties no saviem uzskatiem, bet tas nav iespējams. Ja esi reiz atklājusi patiesību, tad vairs nevari no tās novērsties.

- Par kādu ticību tu runā? - Keriks neizpratnē vaicāja.

- Par svelošo, nepielūdzamo patiesību: pati pasaule un visas lietas mums apkārt nozīmē daudz vairāk, nekā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Vai tu kādreiz domā par tādām lietām?

- Nē, - Keriks vaļsirdīgi atbildēja.

- Bet derētu gan. Nu, jā — tu esi jauns un neesi jilanē. Es prātoju par tevi jau kopš tā brīža, kad tu izrunāji pirmos vārdus, un tava esība man joprojām ir mīkla. Tu neesi jilanē, bet neesi arī mežonīgs astazous, jo spēj runāt. Es tiešām nesaprotu, kas tu esi un kur ir tava vieta pasaules ēkā.

Keriks sāka nožēlot, ka sastapis Engu — no viņas sacītā bija grūti izlobīt jēgu — , bet šobrīd, kad viņa jau runāja vairāk ar sevi nekā ar sarunas biedru, nekas to nespēja apturēt.

- Mūsu ticiba nevar būt nepatiesa, jo tajā ir kāda vara, ko neticīgajām neapjēgt! Jūganinepsu atklāsme skāra pirmo. Viņa tai ziedoja visu dzīvi, sakārtodama savu prātu un tiekdamās saprast. Ienest pasaulē jaunu jēdzienu — lidz tam pilnīgi tukšā vietā. Viņa atklāja citām savu ticību, un citas viņu izsmēja. Ziņas par viņas savādo uzvedību sasniedza viņas pilsētas eistaā, kura nostādīja viņu savā priekšā un lika runāt. Un viņa runāja. Viņa stāstīja par lietu mūsos iekšā, ko nevar redzēt, — par lietu, kas dāvā mums spēju runāt un atšķir mūs no nedomājošiem lopiem. Dzīvniekiem iekšā nav šīs lietas, un viņi nespēj runāt. Tātad runa ir iekšējās lietas balss, un šī lieta mūsos ir dzīvesziņa un nāvesziņa. Dzīvniekiem nav ne dzīvesziņas, ne nāvesziņas. Viņi ir, pēc tam viņu nav. Bet jilanē zina, — un tagad zini arī tu. Te nu ir lielā mīkla, par ko es lauztin lauzu galvu: kas esi tu? Kāds tu esi? Kur tava vieta pasaules ēkā?

Enga pagriezās pret Keriku un dziļi ielūkojās viņam acis, kā atbildi meklēdama, bet zēnam nebija ko atbildēt, un Enga to saprata.

- Varbūt arī tu reiz zināsi… Tu vēl esi pārāk jauns. Es stipri šaubos, ka tu varētu aptvert visu Jūganinepsas redzējuma brīnumu — patiesības redzējumu, ko viņa spēja atklāt arī citām. Un arī pierādījumu! Jo viņa saniknoja eistaā, un tā lika viņai atmest ticības māņus un dzīvot, kā visas jilanē dzīvojušas, kopš izšķīlies laiks. Jūganinepsa nepakļāvās, tādējādi nostādot savu ticību augstāk par savu pilsētu un savas eistaā gribu. Eistaā par šo nepakļāvību atņēma viņai vārdu un izraidīja viņu no pilsētas. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ak, jā, tu nezini. Jilanē nespēj dzivot bez savas pilsētas un vārda, kas veido daļu viņas būtnes. Izraidīt — tas ir nonāvēt. Izraidīta jilanē nepārdzīvo šo izraidīšanu, un tā tas notiek, kopš izšķīlies laiks. Zaudējums ir tik spēcīgs, ka jilanē acumirklī saļimst, drīz vien zaudē samaņu un turpat arī mirst. Tā neizbēgami notiek.

Enga pakļāvās savādai apmātībai, kaut kam starp pacilātību un tīksmi. Viņa apstājās, viegli saņēma rokās Kerika plecus un vērās viņam acīs, cenšoties nodot zēnam savas izjūtas.

- Bet Jūganinepsa nenomira. Tā ir jauna parādība šai pasaulē, tas ir neapgāžams pierādījums. Kopš tās dienas šī patiesība atkal un atkal 'ir pierādījusies. Arī mani izdzina no Inegbanas nāvē — un es esmu dziva. Neviena no mums nenomira, tāpēc arī mēs še esam. Viņas sauc mūs par Nāves Meitām, jo mums esot vienošanās ar nāvi. Tā nav tiesa. Mēs sevi saucam par Dzīvības Meitām, un tā tas ir. Jo mēs dzīvojam, kad citas mirst.

Keriks atraisījās no Engas vēsajām, liegajām skavām, novērsās un meloja:

- Es esmu atnācis par tālu. Man aizliegts iet līdz laukiem. - Viņš izvairījās no viņas piekasīgā skatiena un pavilka pavadu. - Inlēnu, ejam atpakaļ!

Enga klusēdama nolūkojās viņam nopakaļ un pati devās tālāk. Keriks atskatījās un redzēja viņu smagiem soļiem minam putekļaino taku. Viņš neizpratnē noskurinājās: ko viņa tur stāstīja? Tad puisēns pamanīja tuvumā apelsīnkokus un aizvilka Inlēnu turp. Saule karsēja, rīkle kalta, un viņš nebija sapratis ne desmito tiesu Engas teiktā. Viņš nevarēja zināt, ka viņas ticība ir pirmā krāce jau miljoniem gadu rimtajā jilanē dzīves plūdumā. Būt jilanē nozīmēja dzīvot kā jilanē. Citādi vienkārši nenotiek. Nenotika…

Tepat tuvumā, kā jau pilsētas nomalē, klimta bruņotas sardzes, kuras pārsteigtas vēroja Keriku plūcam nobriedušos augļus. Šīs sardzes gādāja par drošību dienas laikā, bet naktī iekļuvi pilsētā kavēja pastiprināta slazdu sistēma. Un aizritēja diena pēc dienas, bet sardzes laikā viss palika klusu. Nakts slazdos gan iekļuva visdažādākie radijumi, bet ne reizi starp tiem neatradās slepkavīgie astazoi.

Viss laiks, kamēr araketo mēroja ceļu līdz Inegbanai un atpakaļ, pagāja mierigi. Kad kuģis beidzot ieradās, Vaintē pati personīgi ar visu savu svitu ostā vēroja pietauvošanos.

Pirmā krastā izkāpa kapteine Erifneisa. Viņa klusi nostājās Vaintē priekšā un pēc etiķetes godināja eistaā augsto stāvokli.

- Es vedu tev, eistaā, personisku vēstījumu no Malzasas, kurai ļoti rūp nevaldāmo astazou draudi. Man ir privāta ziņa tev, bet viņa man lika arī skaļi runāt par nepieciešamību būt modrām un stiprām, un iznīcināt astazous. Tāpēc viņa atsūtījusi labākās mednieces ar hezocaniem un dzelkšņiem, un savu novēlējumu noslēgt rēķinus ar šo biedu reizi par visām reizēm.

- Mēs visas esam vienisprātis, — Vaintē teica. - Nāc man līdzās: es gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas — visu, ko vari pastāstit.

Jaunumi tiešām izrādījās jaunumi, un Erifneisa atklāja tos Vaintē mitekļa omulībā, tiesa gan, Alekenzi klātbūtnē.

- Ziema bijusi maiga. Daži lopi gan krituši, tomēr laiks pieturējies mīlīgāks, nekā citugad. Tā ir labā vēsts. Un tagad tumšā puse: araketo ganāmpulkā plosījusies sērga. Puse apsprāgusi, ja pat ne vairāk. Viņi auguši pārāk ātri, un tas viņus novājinājis. Nu jau aug jauni araketo, bet Inegbanas pilsones neieradīsies Alpīsakā ne šovasar, ne nākošvasar, un vēl aiznākamajā vasarā arī ne.

— Tu runā skarbus vārdus, — Vaintē teica. Arī Alekenzi nelaimīga lauzīja rokas. - Jo skaudrāka kļūst nepieciešamība iznīdēt astazous. Tomēr tev jāatgriežas ar ziņu par mūsu izaugsmi, lai noskalotu iepriekšējā stāsta rūgtumu. Tev jāredz pilsētas makets. Alekenzi, liec kādai fārgajai nekavējoties dabūt rokā Stalanu!

Alekenzi nepatika, ka viņu pašu šādi izrīko kā tādu fārgaju, tomēr viņa norija krupi un devās izpildīt pavēli. Kad Vaintē ar viešņu nonāca pie maketa, Stalana tur jau gaidija.

Kopš Suakainas nāves Alpīsaka nebija plētusies, toties auga nocietinājumi. Stalana norādīja uz jaunizaudzētajām ērkšķu sienām un sargtorņiem, kuros dienu un nakti dežurēja bruņotas jilanē.

- Kāda jēga no sardzes naktī? - Alekenzi vaicāja sev raksturīgajā piekasīgajā tonī. Stalana atbildēja pieklājīgi, pēc etiķetes:

- Visai maza. Bet viņas atrodas patvērumā, ir apgādātas ar sildītājiem un apmetņiem un naktī atpūšas. Un viņām nav jāmēro garais ceļš uz pilsētu un atpakaļ. Jau rītausmā viņas ir gatavas, un tā līdz pat saulrietam.

- Manuprāt, darbaspēku var izmantot arī lietderīgāk, — Alekenzi neticīgi aizrādīja. Vaintē ieņēma samierniecisku nostāju, kas šķita visai savādi, jo viņa bija radusi ignorēt Alekenzi runas.

- Varbūt Alekenzi ir taisnība. Pārbaudīsim. Apskatīsim visu. Arī tu, Erifneis, paraudzīsies uz mūsu nocietinājumiem, lai pastāstītu par tiem Malzasai.

Viņas kājoja caur pilsētu pajukušā kolonnā: Stalana un Vaintē pa priekšu, pārējās rangu kārtībā nopakaļ. Keriks ar neiztrūkstošo Inlēnu pie sāniem tecēja araketo komandieres pēdās. Aiz viņa klunkuroja palīdzes un fārgajas. Vaintē un dažas citas vīstījās apmetņos, bet Keriks tīksmē baudīja siltās lietus lāses uz kailās ādas. Viņš arī rūpīgi iegaumēja maršrutu pār laukiem, caur dzīvajām ejām… Reiz viņš veiks šo ceļu vienatnē. Laiks rādīs, kā līdz tam nonākt, bet reiz jau nu tas notiks!

Aplūkojamais koku puduris atradās pašā laukmalē pie mūžameža. Pienākot tuvāk, ķļuva redzams, ka birztalu ieskauj vīnstīgas un ērkšķu krūmi, ļaujot iekļūt sargpostenī tikai pa vienīgo ieeju. Stalana norādija uz jilanē ar hezocanu uz sargtorņa platformas:

- Kad viņas ir sardzē, neviens netiek garām.

- Izskatās pārliecinoši, — Vaintē piekrita, pagriezdamās pret Alekenzi un saņemdama negribīgas piekrišanas zīmi. Tad viņa devās tālāk gar birzs malu, bet Stalana apņēmīgi stājās viņai ceļā.

- Tur ir visvisādi radijumi. Liec sardzēm iet pa priekšu!

Lai notiek. Bet es esmu eistaā, un Alpisakā varu staigāt, kur vien vēlos. Ar savām padomniecēm. Tu ar pārējām uzgaidi šepat.

Viņas turpināja ceļu sardžu konvoja pavadībā. Nonākusi birzītes otrā galā, Stalana norādīja uz slazdiem un nocietinājumiem.

- Labi nostrādāts, — Vaintē secināja. Alekenzi lūkoja iejaukties, bet Vaintē viņai nepievērsa uzmanibu. Viņa vērsās pie Erifneisas:- Dodies pie Malzasas ar ziņu, ka Alpīsaka ir labi nocietināta un tai nekas nedraud.

Viņa asi pagriezās un, tikai Kerikam redzot, deva viņam zīmi runāt. Zēns pavēra muti, un Vaintē atkārtoja žestu vēl noteiktāk. Tad viņš saprata.

- Tur! — Keriks iebrēcās. - Tur, kokos! Es redzu astazou!

Viņa balsī skanēja tāds izmisums, ka visas kā viena pagriezās norādītajā virzienā — pret koku puduri. Šajā mirklī Vaintē apmetnis noslīdēja zemē, un azotē pavīdēja koka bulta ar akmens uzgali. Stingri satvērusi duramo abās rokās, viņa pagriezienā trieca to Alekenzi krūtīs. To redzēja tikai Keriks, jo viņa uzmanību " nesaistīja birztala. Alekenzi sakampa šautru starp īkšķiem, šausmās iepleta acis, pavēra muti — un smagi nogāzās zemē.

Tagad Keriks aptvēra, kam noder viņa spēja melot. Viņš nekavējoties turpināja ar radošu degsmi.

- Astazous bulta! Viņš izšāva, tur, aiz tā koka… Un trāpīja Alekenzi…

Vaintē stīvām kustībām atkāpās sānis, valdīdama sajūsmu, kas lauzās uz āru

ik kustībā.

- Bulta! Aiz koka! — klaigāja arī Inlēnu; viņai piemita tāds niķis — atkārtot dzirdētos vārdus. Vēl kāda pateica to pašu, un notikums bija dzimis. Vārds ir fakts, fakts ir vārds. Alekenzi ķermeni aizrāva projām, Stalana un Erifneisa pavadīja Vaintē uz patvērumu. *

Pēdējais atkāpās Keriks. Viņš vēlreiz palūkojās uz mūžameža sienu, tik tuvo un vienlaikus tik nesasniedzami tālo patvērumu, tad paraustīja saiti pie sava kak- lariņķa, un Inlēnu paklausīgi aizčāpoja viņam nopakaļ.

XX

Vaintē vadīja dienas vientulībā, sērodama par uzticamo Alekenzi. Tā Keriks stāstīja apmeklētājām, kas ik dienas tikoja apciemot eistaā. Viņa nevēloties nevienu redzēt.

Puisēns bija nevainojams melis. Katra, kas atnāca, pēc brīža devās projām ar skumjām vaigā. Vaintē lūkojās pa šauru spraugu starp lapām, klausījās, jūsmoja par Kerika spējām un arvien no jauna pārliecinājās, ka viņa allaž neapzināti vēlējusies iegūt šādu ieroci. Tagad viņai brīdi jāizvairās nokļūt pilsētnieču redzeslaukā, jo ik muskulis viņas ķermenī pauda sajūsmu un triumfu. Viņa neparādījās ļaudīs pat vēl labu laiciņu pēc araketo aizbraukšanas. Pēc tam viņa vairs nesēroja par dārgo aizgājēju, jo jilanē nav radušas tā darīt. Lai kas arī Alekenzi bijusi, viņas vairs nav. Viņas ķermenis vairs nepieder viņai, un viszemākās fārgajas, pildot savu pienākumu, to jau apglabājušas. Vaintē staroja. Dzīvās turpinās dzīvot, un šī dzīve kļūs aizvien plaukstošāka, par ko viņas pašas drīz pārliecināsies.

Vaintē izsūtīja rīkojumu, lai pie viņas ierodas pilsētas varenās. Arī Keriks pakavējās viņas tuvumā, jo gaisā virmoja kaut kas neparasts, vai varbūt tas uzvēdīja no Vaintē svinīgās stājas.

Katru, kura ieradās, Vaintē sveica, nosaukdama vārdā, un tas jau bija kaut kas neparasts.

- Vanalpē, tu, kura izaudzējusi šo pilsētu no sēklas, tu esi šeit. Stalan, tu, kura pasargā mūs no šīs pasaules likstām, tu esi šeit. Žekak, tu, kuras zinības kalpo mums visiem, Akezest, tu, kura gādā mums pārtiku, jūs esat šeit.

Viņa turpināja šo uzskaitījumu, līdz visas bija savākušās — neliels, bet ļoti nozīmīgs Alpīsakas vadošais kodols. Viņas stingā klusumā klausījās Vaintē vārdos.

— Jūsu vidū ir dažas, kas še mīt kopš pirmās dienas šajā krastā, pirms vēl bija pilsēta, un citas, kuras ieradušās vēlāk — kā es pati. Bet tagad jūs visas raženi strādājat, vairojot Alpīsakas labklājību un slavu. Jūs būsiet dzirdējušas par negodu, ar kādu Alpīsaka mani sagaidīja pirmajā dienā, kad es ierados šajā krastā, par vaislinieku un mazuļu apkaušanu. Mēs esam šķīstījušās pēc šā grēka, slepkavīgie astazoi ir sekmīgi iznīdēti, un nekam tamlīdzīgam nav lemts atkārtoties. Mūsu perēšanas pludmales ir drošas, siltas un… tukšas!

Svinīgi izskanot pēdējiem vārdiem, pār klausītāju pūlīti aizvēlās nevilša viļņveida kustība kā pār jūru vieglā brīzē. Nekustējās tikai Keriks, kurš klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējās un sastindzis gaidīja turpinājumu.

- Jūs pareizi sapratāt. Ir laiks! Zeltainā smilts jāpiekaisa ar trekniem, snaudulīgiem vīrišķiem. Cik var gaidīt! Ķeramies klāt!

Kopš pirmās dienas Alpīsakā Keriks nebija redzējis tik satrauktas jilanē. Pulciņš teciņiem vien traucās norādītajā virzienā, čala un smiekli nerimās, un zēns, galvu lauzīdams, ziņkārē rikšoja nopakaļ līdz pat ieejai hanalē — aizliegtajā zonā, kur dzīvoja vīrišķi. Sardze Aikimenda, viņām tuvojoties, pakāpās sānis un ar enerģiskiem viesmīlības žestiem aicināja pulciņu uz ieeju. Arī Keriks lūkoja iespraukties, bet viņu apturēja dzelzs kaklariņķis. Inlēnu stāvēja klusa un cieta kā klints, un velti Keriks raustīja saiti. Aiz muguras ar būkšķi aizsitās durvis un noklaudzēja bulta.

- Kas tas? Kas notiek? Runā taču, ka' tev liek! — Keriks saskaities uzbruka Inlēnu. Lielā fārgaja pavērās viņā ar tukšu skatienu.

- Ne mums, — viņa noteica un vēl atkārtoja: — Ne mums.

Neko vairāk zēns no viņas neizspieda. Vēlāk viņš vēl reizēm atminējās šo savādo atgadījumu, tomēr drīz vien samierinājās ar to kā ar vēl vienu neizskaidrojamu notikumu šajā savādajā pilsētā un pilnībā izmeta to no galvas.

Soli pa solim Alpīsakas apgūšana turpinājās. Keriks visur bāza savu degunu. Ikviena zināja, ka viņš sēž cieši līdzās eistaā, un neviena nestājās viņam ceļā. Zēns vairs necentās aizbēgt, jo sardzes un Inlēnu izslēdza šādu iespēju, toties pilsētas robežās viņš visur varēja ložņāt pēc patikas. Tas viņam šķita dabiski, jo bērni samadā allaž bija darījuši tāpat. Tomēr savu agrāko dzīvi puisēns atcerējās aizvien retāk, turklāt šeit tiešām nebija daudz kā tāda, kas par to atgādinātu. Jau sen viņš bija pielāgojies jilanē rāmajam dzīves ritmam.

Ik diena sākās ar vienu un to pašu. Pilsēta sāka mosties ar pirmajiem saules stariem. Keriks, tāpat kā jilanē, nomazgājās, bet, atšķirībā no citām, juta slāpes un izsalkumu. Jilanē ēda tikai reizi dienā, dažkārt izlaižot arī šo ēdienreizi, un tad pat arī padzērās līdz ūkai. Kerikam ar to nepietika. Viņš allaž kāri pieplaka dzēriena auglim, iespējams, neapzināti atsaukdams atmiņā savas neilgās mednieka gaitas. Tad viņš ķērās pie augļa, ko atlicis sānis jau iepriekšējā vakarā. Ja bija darāms kas svarīgs, viņš norīkoja kādu fārgaju atnest augļus, bet pārsvarā centās to veikt pats. Fārgajas, lai cik siki arī viņš tās instruētu, vienādiņ atnesa samīcītus vai iepuvušus augļus. Viņām tas neko nenozīmēja: lopbarība paliek lopbarība, — tāpat jau apēdīs, dod, ko gribi. Jāatzīmē, ka, ja, Kerikam ēdot, tuvumā gadījās kādas fārgajas, viņas valkājās apkārt, trulā neatlaidībā vēroja zēnu un murkšķēja savā starpā, nespēdamas saprast, ko viņš dara.

Pārgalvīgākās pamēģināja augli uz zoba, bet tūdaļ arī izspļāva, un pārējās to uzņēma vispārējā sajūsmā. Senāk Keriks uztraucās un dzina fārgajas projām, bet tagad bija jau samierinājies, ka tās tik un tā atgriezīsies. Pamazām viņš iemanījās nedomāt par šīm būtnēm un neievērot tās, kā to darīja citas jilanē. Fārgajas patrieca tikai tad, ja bija runājams kas svarīgs un slepens.

Pakāpeniski caur Alpīsakas šķietamo haosu sāka iezimēties tās dabiskā kārtība un vispārējie likumi, kam tā pakļāvās. Ja viņam būtu tieksme prātot un salīdzināt, viņš saskatītu pilsētnieču kustībā līdzību ar skudru gaitām savā pazemes mājā. Paviršā skatījumā — neorganizēta burzma, bet patiesībā — specializētas darba brigādes: pārtikas sagādnieces, jaunuļu aukles, bruņotas karotājas ar lieliem žokļiem un pašā pūžņa sirdī — karaliene, no kuras nebeidzamā straumē plūst dzīvība, nodrošinot saimes pastāvēšanu. Varbūt analoģija nav pilnīga, bet gana tieša. Keriks gan nekad līdz tai neaizdomājās. Viņš bija tikai puišelis, kam jāpielāgojas neierastai videi; tāpat kā citas, viņš nesamocīja sevi ar salīdzinājumiem un bezkaislīgi mina kājām skudras uz taciņas.

Diendienā viņš no rītiem kopā ar fārgaju, kuru kāda gane bija nodevusi viņa rīcībā, devās apgaitā, lai ievāktu augļus birzīs ap pilsētu. Priekšpusdienas dzestrumā solis bija viegls, un zēna augošais organisms prasīja izlocīt kājas. Reizēm viņš naigi soļoja, citreiz pat skrēja, un masīvā Inlēnu smagnēji klumburoja aiz viņa, daudzkārt apstādamās, jo viņas ķermenis pārkarsa. Šajos brīžos sviedriem noplūdušais Keriks jutās varens, apzinādamies, ka varētu vēl ilgi skriet, bet pat tik spēcīga fārgaja kā Inlēnu jau zaudējusi spēkus.

Pilsētu daudzslāņainiem gredzeniem ieskāva birztalas un zaļi lauki, un grūti būtu atrast starp tiem divus vienādus. Vanalpē līdzstrādnieces un palīdzes izaudzēja arvien jaunas koku un citu augu šķirnes. Daži jaunveidotie augļi paši kusa mutē, citi šķebigi dvakoja un nešķita nogaršošanas vērti, tomēr Keriks izmēģināja uz zoba visus, jo zināja, ka visi pirms stādīšanas jau izturējuši indīguma pārbaudi.

Daudzveidīgie zaļumi bija paredzēti vēl daudzveidīgāko dzīvnieku uzturam. Keriks nevarēja neko zināt par jilanē konservatīvisma dziļajām saknēm, par viņu miljoniem gadu seno kultūru, kura pieļāva tikai īslaicīgas atkāpes no dzīves rāmā pluduma, izslēdzot iespēju izlauzties no mūžsenās gultnes. Nākotne būs tā pati pagātne — nesatricināma savā nemainīgumā. Pārdomāta iejaukšanās gēnu struktūrās veidoja jaunas šķirnes, bet tika saglabātas arī visas esošās. Džendazi mežu biezokņos mājoja neredzēti, pārsteidzoši augi un dzīvnieki, kas neatvairāmi fascinēja Vanalpē un viņas līdzstrādnieces. Kerikam vairums šo brīnumu šķita pārāk pazīstami, lai būtu uzmanības vērti. Viņu, savukārt, piesaistīja milzigie, lempīgie, aukstie briesmoņi, ko zēns bija savulaik dēvējis par maragiem šajā marbaka vārdā, kuru viņš tagad jau aizmirsis līdz ar visiem citiem.

Inegbanas — Vecās Pasaules — dzīvības atvases sazaļoja Alpīsakā, smeļoties Jaunās Pasaules zemes spēku. Keriks varēja augu dienu vērot trejradžus neni- teskus neremdināmā rijībā plucinām koku vainagus. To vairogiem klātā āda un milzīgā bruņu plāksne aiz pakauša bija selekcionēta, lai pasargātu lopus no plēsoņām, kuri izzuduši jau pirms miljoniem gadu, lai gan nav izslēgts, ka ari tos vēl nelielā skaitā uztur dažās vecākajās Entobanas pilsētās. Milzeņu smadzenes vēl glabāja paaudžu atmiņas, un tie dažkārt bez redzama iemesla iemaurojās un draudošo briesmu gaidās ar ragiem svieda gaisā velēnas. Parasti gan dzīvnieki rāmi un nosvērti skrubināja paaugu, ik dienas samaļot neiedomājamu daudzumu veģetārās barības. Keriks iemanījās lēnā soli pietuvoties milzu lopiem cieši klāt, jo sīkais radījums tiem nešķita bīstams. Tuvumā atklājās, ka viņu ādu klāj rēpuļaina kreve, un raibum raibas, sīkas ķirzaciņas šaudās pa to šurpu turpu, iespraucas dziļajās krokās un mielojas ar tur mītošajiem parazītiem. Kādu dienu viņš, neskatoties uz Inlēnu izmisīgo saites raustīšanu, sadūšojās pieiet zvēram pavisam klāt un pataustīt tā vēso, grubuļaino ādu. Negaidīti acu priekšā uzausa redzes aina: liels, pelēks dzīvnieks

- mastodonts Karus — ar paceltu snuķi kaisa sev uz muguras smiltis un ar spožo aci lūkojas uz zēnu. Pēc mirkļa vīzija izplēnēja kā nebijusi, un acu priekšā kā nemīlīga klints siena vīdēja tikai neniteska sāns. Zēnā modās spējš naids pret šo radījumu, šo trulo un lempīgo bluķi. Viņš uzgrieza tam muguru un būtu devies projām, bet negaidīts notikumu pavērsiens no jauna piesaistīja viņa uzmanību.

Kaut kas bija pamudinājis dzīvnieku uzskatīt citu nenitesku par ļaunprāti, un lielie miesas blāķi jau būkšķēdami sadūrās, skrapstēja ragi un klaudzēja bruņas… Keriks, līksmi pavērojis krītam nelielus kociņus un putam zemes mākoņus, atkal zaudēja interesi un atstāja kaujas lauku.

Ja kaut kas Keriku arī nesaistīja, tad tā bija kautuve — laukums, kurā ik dienas nokāva un izķidāja pulka mājlopu. Nāve bija ātra un nesāpiga: pie laukuma ieejas sardze atvestos dzīvniekus vienkārši nošāva. Neiedomājami lieli, spēcīgi un stulbi nezvēri, kurus, pēc visa spriežot, nenieka nesatrauca asinīs izžulgušais klons zem kājām, aizvilka upurus tālāk uz laukuma. Tur darījās asiņains darbiņš: siltos kautķermeņus sadalīja gabalos, sasmalcināja un iemeta fermentācijas kubulos. Keriks bija jau pieradis pie recekļainās, pussagremotās gaļas, un viņš no tiesas nevēlējās domāt par norisēm, kas noveda šo azaidu līdz viņa galdam.

Laboratorijas, kur strādāja Vanalpē, Žekaka un viņu līdzstrādnieces, Keriku garlaikoja: viņš tur nekā nesaprata un izvairijās tās apmeklēt. Daudz vairāk zēnu aizrāva neticami sīki izstrādātais, augošais pilsētas makets, kā arī sarunas ar vīrišķiem. Viņš tos uzgāja pēc toreizējās aizraidīšanas no perēšanas liedaga. Tur nelaida nevienu — tikai sardzes un apkalpi.

Pēc redzētā caur ērkšķu žogu zēns sprieda, ka tie tēviņi ir truli lidz ārprātam

- saulē zvilnoši speķa blāķi. Tomēr vīrišķi no hanalē izrādījās citādi. Keriks jau bija piemirsis pārsteiguma un apstulbuma momentu, kad uzzināja, ka visas jebkad sastaptās jilanē, pat šausminošā Stalana, ir sieviešu dzimuma. Šobrid viņam tas veidoja daļu dzīves īstenības, un sen jau bija aizmirsušās sieviešu un vīriešu lomas Tanu sabiedrībā. Viņu tikai interesēja neredzēta pilsētas daļa. Daudzkārt aizraidīts no hanalē, zēns iztaujāja Vaintē. Valdnieci tas uzjautrināja, bet viņa nevēlējās paskaidrot, kas tieši. Tad viņa paziņoja, ka Keriku kā jau vīrišķi, protams, ir bezjēdzīgi nelaist pie vīrišķiem, turpretī Inlēnu tur ieeja slēgta, un tas arī visu izšķir. Zēns ilgāku laiku lauzīja galvu ap šo problēmu, līdz nonāca pie acīmredzama risinājuma. Viņš taču var ieiet pa durvīm, tās cieši aizvērt un atstāt Inlēnu ārpusē, nekādi nekaitējot nesaraujamajai saitei.

Tā nu Keriks nevarēja tikt hanalē tālāk par pašu durvju priekšu un izpētīt visu interjeru, bet tas jau nekas. Virišķi paši nāca pie viņa, apsveikdami šo negaidito pārmaiņu savā noslēgtajā, nīkulīgajā eksistencē.

Vispārējos vilcienos Keriks pat neatrada ārēju atšķirību starp vīriešu un sieviešu dzimuma jilanē. Viņš bija vēl gana jauns, lai nesāktu iedziļināties šajās atšķirībās, un tikai pašu vīrišķu ziņkāre viņiem, pamazām pieradušiem pie Kerika klātbūtnes, lika neviļus atklāt zēnam savu dabu.

Vairums tēviņu laiku pa laikam papļāpāja ar Keriku un uzdeva šādus tādus jautājumus, bet Alipols ik reizi, zēnam parādoties, metās viņu sirsnīgi sveikt. Visu hanalē oficiālo darbību gan vadīja Aikimenda, bet tieši hanalē noslēgtās sabiedrības dvēsele bija Alipols. Jau Inegbanā viņu izvirzīja šajā postenī — būt atbildīgam par Alpīsakas vīrišķu kopienu. Viņš bija daudz vecāks par jebkuru citu; pārējos aizceļotājus izraudzīja tikai jaunus un veselīgus. Turklāt Alipols bija arī mākslinieks — būtisks moments, kuru Keriks ilgāku laiku pat nenojauta.

Tas notika kāda apmeklējuma laikā. Alipols nerādījās, un Keriks sāka iztaujāt tuvējo vīrišķi.

- Alipols kā allaž ir aizņemts ar mākslu, — tas aizrādīja un manījās projām. Keriks atbildi nesaprata (vairums vīrišķu bija uz mutes krituši smagāk par vidusmēra fārgaju), bet tās jēga saistījās ar skaistumu un ar jaunu lietu, jaunu priekšmetu radīšanu. Todien Alipols tā ari neparādījās, un nākamo apmeklējumu zēns uzsāka ar iztaujāšanu.

- Māksla ir dižena lieta, varbūt visdižākā no visām lietām, — Alipols klāstīja, — bet šie neaptēstie jaunie vīrieši to neapjauš, nerunājot nemaz par brutālajām fūrijām, kurām par to nevar būt ne jausmas.

Alipols un ari citi tēviņi vienmēr sieviešu dzimuma jilanē apzīmēja šādi. Vai tas pauda bailes no viņām, vai bijību — ej nu saproti! Vīrišķi paši neko nestāstīja, tāpēc zēns sen bija metis pie malas iztaujāšanu.

Pastāsti man. lūdzu, — Keriks, ziņkāres dzīts, mudināja, un Alipolam tas šķita uzkrītoši aizdomīgi.

Reti sastopama attieksme, — viņš piezīmēja, sakārtodams domas. - Labi. Uzkavējies vēl brītiņu. Būs jau jāparāda tev, ko es daru. - Viņš nozuda, bet pēc laiciņa bija atpakaļ.

- Vai tu esi redzējis neniteskus?

Kerikam jautājums šķita pilnigi nesakarīgs, bet viņš piekrītoši pamāja, jo tiešam bija redzējis lielos zvērus. Alipols atkal atstāja viņu un atgriezās ar priekšmetu, kas izsauca neviltotu Kerika sajūsmu. Tas, savukārt, ielīksmoja Alipolu.

- Tu redzi, ko citi neredz, — viņš vienkārši secināja. - Citiem nav acu, nav saprašanas.

Alipols turēja rokas sev priekšā, un visi četri īkšķi slējās augšup, veidojot kausu. Uz tiem balstījās apbrīnojami nostrādāts neniteska tēls, spoži lāsmodams saulē, kā no zeltainiem stariem savīts. Acis kvēloja sarkanas, bet katra auguma līnija — aste, ragi, lielais vairogs un masīvās kājas — izstaroja metālisku spidumu. Keriks pieliecās cieši klāt un atklāja, ka sīkais veidojums krustu šķērsu savīts no kaut kāda mirdzoša materiāla pavedieniem. Viņš palūkoja to ar pirkstu, un priekšmets izrādījās ļoti ciets.

- Kas tas ir? Kā tu to dabū gatavu? Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis.

- Tā ir stieple, sudraba un zelta stieple. Divi metāli, kas nekad neapsūb. Acīs ir sīki dārgakmenīši, ko es paņēmu līdzi no Inegbanas. Tādus atrod mālainos upju un strautu krastos, un es protu tos noslīpēt.

Pēcāk Alipols parādīja Kerikam ari citus savus darinājumus, un tie visi šķita brīnumaini. Keriks prata novērtēt mākslu un pat kāroja gūt kādu figūriņu savā īpašumā, bet paturēja šo vēlmi pie sevis, bažīdamies, ka tā varētu kaitēt viņu draudzībai.

Pilsētai augot un uzplaukstot, neatrisināta palika tikai viena problēma — astazoi. Lietavu laikā, kad ziemeļos valdija aukstums, pilsētu ieskāva nocietinājumu joslas un sargposteņi. Ziemeļos iestājoties siltākam laikam, Stalana ar triecien- grupām siroja gar piekrasti. Tikai vienu reizi viņas uzgāja lielu baru astazou un apkāva visus, kas nepaspēja aizmukt. Reizumis uzklīda pa kādam mazam pulciņam, un bija pat gadījums, kad tika sagūstīts ievainots astazous. Keriks kopā ar citiem gāja aplūkot dubļaino, matiem klāto radījumu, nesaskatīdams tajā nekādu līdzību ar sevi. Būtne nobeidzās, tā arī nenākusi pie samaņas. Tā bija vienīgā reize, kad nežēlīgās kaujas starp jilanē un astazoiem saviļņoja pilsētas dzīves rāmo plūdumu. Viss notika tālu no tās sienām un skāra tikai Stalanu un viņas padotās.

Nekas Alpīsakā nenorādīja uz laika ritumu, ja nu vienigi neizteiktie gadalaiki. Pilsēta auga klusi un nemanāmi kā jebkura dzīva radība, iegraužoties mūžamežā, līdz bija aprijusi visu platību no upes līdz jūrai. Ziņas no Inegbanas — par nepiedzīvotu aukstumu, par nepieredzēti postošām vētrām — šķita tālas un nereālas. Tiesa gan, pēdējās ziemas bija maigas, un dažas jau cerēja, ka aukstumam pienācis gals, kaut arī zinātnieces, kuras labāk pārzināja šīs lietas, apgalvoja, ka atslābums būšot pārejošs. Viņas tērgāja par gaisa un ūdens temperatūras mērījumiem Teshetas vasaras stacijā un vērsa uzmanību uz pieaugošajiem badigu savvaļas astazou bariem, ko no viņu dzimtajiem ziemeļu apvidiem padzinis sals.

Alpīsakā, protams, šādas ziņas izraisīja dziļu interesi, tomēr tās šķita kā teikas par kādu zemi aiz trejdeviņiem kalniem un tikpat jūrām. Prieks bija dzirdēt, ka izaudzēts daudz araketo un ka pienāks diena, kad Inegbana pārcelsies uz Alpīsaku un pilsēta būs uzcelta. Pienāks diena… Bet līdz tam vēl jāpaveic milzums darba, un saule vienmēr tik vēlīgi silda…

Kerikam pasaule šķita nebeidzama vasara. Rudens nekad neiestājās, un zēns pat neiedomājās gaidīt sniegoto ziemu. Viņš no savas privileģētās vietas pie eistaā sāniem vēroja pilsētu augam un auga līdz ar to. Atmiņas par kādreizējo dzīvi izplēnēja, uzplaiksnīdamas labi ja kādā miglainā sapnī. Ja ne miesā, tad dvēselē zēns bija kļuvis jilanē, un neviens viņa klātbūtnē neuzdrīkstējās to apšaubīt. Viņš vairs nebija astazous. Nebija Ekeriks, truls un gauss, bet gan Keririks — tuvu centram.

Radās vajadzība pēc jauna vārda, jo zēns izauga jilanē augumā un drīz vien arī pārauga tās. Uz viņa ķermeņa tagad dīga tik daudz matu, ka jūnatehs, acīmredzot pārēdies, nobeidzās, un Kerikam izsniedza citu, lielāku un rijīgāku jūnatehu. Šā vai tā, bez aukstajām ziemām gada beigās un pavasara ziedoņa jauna gada sākumā bija grūti aptvert, cik laika jau aizritējis.

Kad Vaintē izsauca Keriku pie sevis, viņam bija piecpadsmit gadu, lai gan viņš pats to nezināja.

- Kad araketo rīt dosies atceļā, es būšu uz klāja. Es braucu uz Inegbanu.

Keriks formāli pauda interesi, bet neko vairāk; viņš ierasti samelojās, ka ļoti

skumšot šajā atšķirtības periodā.

- Tuvojas izšķiroši notikumi, — Vaintē turpināja. - Jaunie araketo jau nobriest, un pēc vienas, augstākais — divām vasarām ļaudis Inegbanu atstās. Bailes no rītdienas un tās nestajām pārmaiņām viņas nomāc tik ļoti, ka neļauj pat aptvert problēmas, ar kurām jāsaduras šeit. Viņām nerūp astazoi, kas mums uzglūn, un pat Nāves Meitas, kuras izsūc mūsu dzīvības sulas. Mani gaida diži darbi, un tu man palīdzēsi. Tāpēc tu dodies uz Inegbanu kopā ar mani.

Nu jau Kerikā modās dzīva interese. Ceļojums ar araketo pāri okeānam, neredzētas zemes apmeklējums. Sajūsma mijās ar bailēm, un tas nepaslīdēja Vaintē skatienam nepamanīts, jo zēns bija pārāk samulsis, lai melotu.

- Tu piesaistīsi vispārēju uzmanību, un es visām varēšu iestāstīt, kas darāms, — viņa izsmējīgi pavērās viņā, - bet tu tagad pārāk līdzinies jilanē; mums jāatgādina viņām, ka tu reiz biji astazous un tāds arī paliksi.

Viņa pievērsās iedobumam, kurā pirms daudziem gadiem bija noglabājusi mazu nazīti, un sataustīja to. Žekaka bija to izpētījusi, atzinusi par rupju roku darbu, darinātu no meteorita dzelzs, un pārklājusi ar aizsargplēvīti pret rūsēšanu. Vaintē pasniedza to Etdīrgai, savai labajai rokai, un lika pakārt Kerikam kaklā. Etdīrga tam izmantoja savītas zelta stieples gabaliņu, kuru piestiprināja pie kaklasiksnas mirdzošās dzelzs, un fārgajas barā drūzmējās durvīs, to visu vērodamas.

- Tas būs gana divaini, lai liktu viņām zvērēnu uzlūkot atkārtoti, — Vaintē noteica, izstiepdama roku un pieliekdama stieples asos galus. Viņas pirksti pieskārās zēna ādai, un viņa pārsteigta atklāja, cik tā silta.

Keriks aplūkoja trulo asmenīti bez jelkādas intereses; tas viņam neko neizteica.

- Astazoi tinas ādās — to vienmēr uzskata par pieminēšanas vērtu — , un arī tev tāda bija, kad tu nonāci šeit.

Viņa pamāja Etdīrgai, un tā atvēra kubuliņu un izkratīja ārā gludu briežādas gabalu. Fārgaja nepatikā iemurmulējās, un arī Keriks soli atkāpās.

- Mierā! - Vaintē uzkliedza. - Tā nav utaina skranda! Tas ir pucēts un sterilizēts, un arī turpmāk ik dienas tiks kopts. Etdīrg, norauj to ķēmīgo maišeli un pielāgo šo te!

Vgintē aizgaiņāja fārgajas un nostādīja Inlēnu kā mūri durvīs, jo viņa atminējās, kāpēc šīs bikšeles tika izgatavotas.

Etdīrga norāva somiņu un mēģināja pielāgot tās vietā ādu, bet aizdare izrādījās nepareizā vietā. Viņa aizgāja veikt nepieciešamos labojumus, un Vaintē tikmēr ar interesi nolūkojās Kerikā. Puisis bija izmainījies, izaudzis, un viņa to nopētīja no galvas līdz kājām, nesaprazdama, vai tas ir patīkami, vai pretigi. Viņa šķērsoja telpu, pastiepa roku pret Keriku, un šis pieskāriens lika viņam notrīsēt. Vaintē apmierināta nosmēja.

— Tu esi vīrišķis, mats matā kā mūsējie. Tikai viens divu vietā, - toties reaģē tieši tāpat kā viņi!

Kerikam Vaintē rīcība šķita dīvaina, viņš centās izrauties, bet valdniece satvēra viņu ar abām rokām un pievilka sev klāt. Viņa bija satrakojusies, agresiva kā visas sievišķās jilanē, un jauneklis, raudamies projām, vienlaikus reaģēja kā visi tēviņi.

Kerikam nebija ne jausmas, kas ar viņu notiek un kas tās par sajūtām, kas viņu pārņem. Toties to visu saprata Vaintē. Viņa ir eistaā, viņa dara, kā pašai tīk. Ar ievingrinātu roku viņa nogrūda jaunekli uz grīdas un uzsēdās virsū, Etdīrgas atzinigā skatiena uzmundrināta.

Vaintē āda bija vēsa, turpretī viņš izstrāvoja siltumu, savādu siltumu, un tad tas notika. Keriks tā arī neapjauta, kas tas ir, bet tas bija varenākais un lieliskākais notikums viņa mūžā.

XXI

- Es nāku ar ziņu no Erifneisas, — fārgaja lēnām un rūpīgi izrunāja vārdus, pārmērīgā centībā trīsēdama. - Iekraušana ir pabeigta. Araketo ir gatavs iziet jūrā.

- Atiet! — Vaintē paziņoja, ar žestu liekot Etdīrgai un Kerikam paspert soli uz priekšu. Viņa pārlaida skatienu pār Alpīsakas vadošo kodolu, kas bija savācies viņu pavadīt, un turpināja, dzelžaini ieturoties etiķetes normās. - Manas prombūtnes laikā pilsēta ir starp jūsu īkšķiem. Vadiet to labi! Es paļaujos uz jums!

Pabeigusi viņa devās ceļā uz ostu — rāmā solī cauri visai pilsētai — , un Keriks ar Etdīrgu pieklājīgā attālumā kājoja nopakaļ.

Jau gadiem Keriks gluži automātiski kontrolēja savas kustības. Viņš šķita nosvērts kā visas citas, pat ja iekšā viss vārījās. Kā viņš gaidīja šo ceļojumu, un kā baidījās no šādas pārmaiņas savā ierastajā ikdienas solī! Turklāt vakar… Kas tas bija, kas vakar notika starp viņu un Vaintē? Kas sagādāja tik visaptverošu baudu? Vai tas atkārtosies? Viņš cerēja, ka jā. Un tomēr — kas tas ir?

Visas atmiņas par tanu kaislībām, par dzimumatšķiribām, par intriģējošajām, aizliegtajām vecāko zēnu sarunām čukstus, pat par tīkamo sajūtu, reiz skarot Iseles augumu — tas viss bija zudis. Nepieciešamība izdzīvot jilanē sabiedrībā diktēja šo traucējošo atmiņu pilnīgu izsvītrošanu no turpmākās dzīves. Vīrišķi hanalē nekad nerunāja par savām attiecībām ar sievietēm, vai varbūt tas notika, kad Kerika nebija klāt. Inlēnu šo jomu nepārzināja. Zēnam nebija nekāda

priekšstata par seksualitāti, vai tā būtu jilanē, vai tanu sabiedrība. Viņš varēja tikai lauzīt galvu ap šo aizraujošo noslēpumu.

Kad procesija sasniedza ostu, rietumu debesis jau sārtojās. Entisenatis nemierīgi dīžājās ostas seklumā, šaudamās augšup no viļņiem un veldamās atpakaļ sārti blāzmojošajās putu vērpetēs. Keriks, kā pēdējais uzkāpis uz klāja, klumburoja lejup pa nogāzi augstās spuras iekšpusē, blisinādamies pret iekštelpas tumšo muti. Grīda zem viņa pulsēja, viņš pazaudēja balstu zem kājām un pakrita. Ceļojums bija sācies.

Drīz vien Kerikam šī pārmaiņa dzīvē noriebās, jo nebija jau lāgā ko redzēt, un, protams, vēl mazāk ko darīt. Iekštelpas lielākā daļa pieslānīta ar dzīvajiem miroņiem — briežu un stalakelu rumpjiem. Stalakeli, šikajām priekškājām ļengani kūļājoties un ragainajiem knābjiem viļņu šūpā virinoties, gulēja kaudzēs cits uz cita. Luminiscējošo taciņu atblāzmā spokaini rēgojās dažu stingo briežu ieplestās acis. Keriks nokāvās ar nemīlīgu jutoņu, it kā tās viņā lūdzoši skatītos, ka paralizētie dzīvnieki ciestu. Pilnīgas blēņas, protams. Jauneklis domās apveltīja bezjūtīgos ķermeņus pats ar savām izjūtām. Cieši sakļautie griestu aizvirtņi nomāca, un viņš pēkšņā satraukumā savilka rokas dūrēs. Stāvokli vēl pasliktināja vētra tur, ārpusē, un gals tai nebija paredzams. Jau kur tas laiks, kopš araketo spura nav pavērusies! Gaiss iekšpusē vērtās smacīgs un biezs.

Tumsā jilanē dzīvības norises palēninājās un viņas vienkārši gulēja. Nomodā palika tikai viena vai divas sardzes. Reiz Keriks mēģināja iesaistīt sarunā stūrmani, bet tā pat neatbildēja — tik pilnīgi viņas uzmanība bija pievērsta kompasam.

Vētra piepeši mitējās, un jūras straujā aprimšana Keriku pārsteidza miegā. Pār viņu nolija salts, sāļš jūras gaiss, uzraudams jaunekli kājās. Jilanē visapkārt sakustējās un tvēra apmetņus, bet cilvēkbērnam svaigais gaiss un gaismas strēle šķita tīrā svētība. Viņš raustīja saiti, lidz čammīgā Inlēnu atjēdzās un ievīstījās apmetnī, tad vilka viņu augšup uz atveri spurā, ar rokām un kājām veikli ķerdamies rievās. Augšā jau stāvēja Erifneisa, cieši ietinusies apmetnī. Inlēnu palika iepakaļ, cik nu pagarā saite atļāva. Keriks cieši iekrampējās apmalē, palūkojās tai pāri — zaļajos viļņos, kas vēlās pretī un sašķīda araketo spuras pamatnē, - un skaļi iesmējās, kad sāļa šalts iecirtās viņam sejā. Savādi, brīnišķīgi, satraucoši! Saules stari lauzās caur mākoņu segu un šaustīja jūras klaju, kas stiepās līdz apvārsnim uz visām pusēm. Jauneklis salīgi nodrebinājās un apņēma sevi ar rokām, bet neatkāpās. Erifneisa apgriezās, pamanīja viņu, bet neizprata viņa izjūtas.

- Te / ir auksti. Ej lejā. Paņem apmetni.

- Nē! Šitā ir daudz jaukāk. Tagad es saprotu, kāpēc tu vago jūru ar araketo. Nekas tam nevar līdzināties.

Erifneisa jutās gandarīta.

- Nav daudz tādu, kam tā šķiet. Bet, ja man tagad atņemtu jūru, es justos ļoti SAVĀDI. Vārdu «savādi» aptumšoja nelaimes un izmisuma nokrāsa ar tikko

manāmu mājienu uz nāvi. Rēta pār muguru traucēja viņai to izteikt nepārprotami, bet izlauzušās izjūtas kompensēja runas defektu.

Erifneisa norādīja uz jūras putnu bariņu, kas laidās augstu virs galvas.

- Zeme nav vairs tālu. Tiešām, rau tur — tumša līnija gar pašu apvārsni.

Entobanas krasts.

- Esmu daudzkārt dzirdējis izrunājam šo vārdu, bet nekad neesmu to sapratis.

- Tā ir milzīga sauszemes blīva, tik liela, ka neviens nav tai apkuģojis apkārt, jo uz dienvidiem kļūst pārāk auksts. Tā ir jilanē mājvieta, kur vienas pilsētas lauki robežojas ar citas pilsētas laukiem.

- Tas ir mūsu ceļamērķis?

Erifneisa pamāja.

- Tieši ziemeļu krastā. Vispirms pa zināmo Dženaglē tuneli iekļūsim Ankanaālas siltajos ūdeņos, un turienes piekrastē būs Inegbana.

Izrunājot šo vārdu, viņas balsī prieka intonācijas mijās ar sāpēm.

- Par laimi, šobrīd ir vasaras vidus, bet izgājusi ziema bija ļaunākā visā pilsētas vēsturē. Labība iznika. Lopi iznīka. Ziemeļu nezvēri tramdīja ganāmpulkus. Reiz uz īsu brīdi no debesīm pat sāka birt ciets ūdens un balts palika uz zemes, līdz izkusa.

Ciets ūdens? Jēga bija skaidra, bet kas gan tas varētu būt? Keriks gribēja taujāt pēc izskaidrojuma, bet pēkšņi acu priekšā uzplauka redzes aina: skaudras, mirdzošas sniegotu virsotņu aprises. Sirdi sažņaudza bailes un izmisums. Viņš izberzēja acis, pavērās jūrā un nokratīja šīs mokošās atmiņas. Lai ko tās arī nozīmētu, viņš to nesaprata.

- Man ir vēsi, — Keriks noteica ne īsti patiesi, ne īsti melīgi. - Es iešu atpakaļ siltumā.

Kādu rītu atmostoties, Keriku pārsteidza silta vēja pūsma un saules stars, kas iespraucās pa šauro atveri spuras virsotnē. Jauneklis veicīgi uzrāpās augšā, kur, kā izrādās, jau stāvēja Vaintē un Etdīrga. Viņš samulsa, bet, tā kā neviena viņam nepievērsa uzmanību, arī viņš klusēja. Vaintē necieta iztaujāšanu. Keriks gar acs kaktiņu nolūkojās viņā. Vaintē pieri un stūrainos žokļus klāja sarkans, glītos līkločos un zigzagos uzklāts krāsojums. Etdīrgas seja nebija krāsota, bet šķita, ka ap viņas rokām vijas melnas vīnstīgas, kas plaukstas virspusē beidzās ar lapveida ornamentiem. Keriks pirmo reizi mūžā redzēja šādi izdaiļojušās jilanē, bet viņš savaldīja ziņkāri un pievērsās krasta līnijai, kura, zaļu, apmežotu pauguru izrobota, slīdēja garām, rāmi šūpodamās zilajos viļņos.

- Inegbana! — Etdīrga izsaucās, vienā vārdā ietverot pilnīgi neatšķetināmu emociju jūkli.

Šobrīd krastā parādījās meža ieskauti zāļaini lauki, kuros vīdēja tumšas milzīgu dzīvnieku aprises. Paslīdēja garām vēl sīks zemesrags, un skatam pavērās dižena osta. Tās krastos pletās Inegbanas liedagi.

Keriks, visu mūžu uzskatījis Alpīsaku par brīnumpilsētu, pirmo reizi ieraudzīja, ko nozīmē īsta pilsēta, un par prieku Vaintē un Etdīrgai ļāva vaļu jūtām.

— Arī Alpīsaka reiz būs tāda, — Vaintē aizrādīja, — gan ne mūsu dzīves laikā, jo Inegbana šeit augusi, kopš izšķīlies laiks.

- Alpīsaka būs varenāka, — Etdīrga rāmā pārliecībā noteica. - Tu, Vaintē, to tādu darīsi. Tev dota visa jaunā pasaule, ko iebūvēt tajā. Tu to veiksi.

Vaintē neatbildēja. Viņa nesāka noliegt Etdīrgas teikto.

Kad araketo tuvojās piestātnei, Erifneisa uzrāpās spuras galotnē un sāka izkliegt komandas. Lielais dzīvnieks apstājās, ļaujot dzidrajiem vilnīšiem sevi liegi šūpot. Entīsenašu pāris aizpeldēja uz priekšu, bet lielu baļķu veidota peldoša aizvara priekšā strauji apcirtās un sāka šaudīties šurpu turpu, nepacietīgi gaidīdamas vārtus atveramies un palaižam viņas pie kārotā garduma — īpaši sagatavotas barības. Viņas pazina pie baļķiem pieķērušās indīgās medūzas un nevēlējās izjust garo taustekļu svelošos glāstus.

Kamēr citi araketo nebija izvākti no ostas akvatorijas, vārti nevērās. Mazāki, nekā pierasts, un vēl līdz galam neizmācīti, viņi paklausīja nelabprāt. Kad tie beidzot bija norobežoti, iejūgts araketo atvilka baļķus un entīsenatis kā bultas šāvās iekšā. Gan laiskāk, tām sekoja arī viņu pašu araketo.

Keriks jaudāja vien mēmi elst. Piestātne bija ļoti plaša, tomēr jilanē sagaidītāju pūlis to piepildīja. Aiz ļaužu masas slējās mūžvecu koku stumbri, kuru zari un lapas, šķiet, iesniedzās debesīs. No piestātnes uz pilsētu aizvijās taka — tik plata, ka pa to varētu vest arakabu. Uz takas sapulcējušās jilanē šobrīd pašķīrās, dodot ceļu mazai procesijai. Priekšgalā virzījās četras fārgajas, nesot eleganti izliektu koka būri ar krāsainām sloksnēm, kas nokarājās pār smalko rāmi. Fārgajas to uzmanīgi nolika zemē, aptupās lidzās, un drīz vien kļuva skaidrs, kas tā par konstrukciju. Kāda roka no iekšpuses atbīdīja sloksnes, parādījās spoži dzeltenā krāsā grimēta jilanē seja un drīz vien — viss augums. Vaintē tūdaļ pazina šo stāvu.

- Galambu, — viņa noteica, rūpīgi sekodama, lai vārdos nepavīdētu attieksme, ja nu vienigi tik tikko manāma nepatika. - Pazīstu no mazām dienām. Tātad viņa tagad sēž pie Malzasas sāniem. Viņa mūs uzņems.

Kad Galambu nesteidzīgi pienāca klāt, atbraucējas jau bija nokāpušas no klāja un gaidīja viņu piestātnē. Viņa vispieticigākajā formā sveicināja Vaintē, pamāja arī Etdīrgai, bet Kerikam skatiens gausi paslīdēja garām.

- Sveicināta Inegbanā! Sveicināta dzimtajā krastā, Vaintē, tu, kas būvē Alpīsaku aiz bangainās jūras.

Vaintē atbildēja tikpat formāli.

- Un kā jūtas Malzasa, mūsu pilsētas eistaā?

- Viņa lika man sveikt tevi un aizvest pie viņas uz ambesedu.

Kamēr viņas tērzēja, palankīns jau izrādijās aiznests. Vaintē ar Galambu plecu pie pleca devās uz pilsētu, un citas garā virknē tecēja nopakaļ. Keriks un Etdīrga kopā ar citām palīdzēm soļoja cieši aiz muguras un klusēja, jo šī bija oficiāla ceremonija.

Keriks visu vēroja platām acīm. No gatves, pa kuru viņi gāja, atzarojās citas plašas stigas, un visās tajās drūzmējās jilanē un ne tikai jilanē: caur pūli šaudījās sīki radījumi ar asiem nagiem un lāsumainu ādu. Ap dažu lielāko koku stumbriem augšup vijās pakāpieni, kas veda uz balkoniem, uz kuriem, savukārt, stāvēja citas jilanē, daudzas — ar izkrāsotu seju vai visu ķermeni; viņas noraudzījās lejup uz mutuļojošo pūli. Koka pakājē zem viena šāda laukuma — lielāka par citiem — stāvēja bruņotas sardzes. Šajā platformiņā novietojušās jilanē izskatījās, kustējās un čaloja tā, kā to dara tikai vīrišķi.

Te nebija ne miņas no darba rosmes un sarunu etiķetes, ko Keriks pazina Alpīsakā. Jilanē prasti bakstīja ar pirkstiem viņa virzienā un rupji apsprieda viņa neparasto ārieni.

Gadījās arī mazas jilanē, kādas Keriks redzēja pirmo reizi, dažas pat divreiz mazākas par pārējām. Tās pulcējās grupiņās, atkāpdamās, kad garām gāja citas jilanē, nolūkojās visā ar skumjām acīs un nerunāja. Keriks aizskāra Etdīrgas roku un vaicājoši norādīja.

- Ninses, — tā noteica ar nicinājumu katrā kustībā. - Jileibes.

Trulās, kas neatbild, — to Keriks saprata. Acīmredzot viņas neprot runāt un nesaprot teikto. Tad jau skaidrs, ka neatbild. Etdīrga vairs nepakavējās pie šā jautājuma, un jauneklis uz brīdi izmeta to no galvas lidz ar citiem, kurus nemitīgi vēlējās uzdot.

Ambeseds bija tik liels, ka tā pretējo pusi pilnībā aizsedza ņirbošais pūlis, bet tas pašķīrās nācēju pulciņa priekšā, ļaujot turpināt ceļu līdz pat pretējai sienai, pie kuras savu padomnieču vidū uz mīksto sloksnīšu piesegtas platformiņas atzvilusi gozējās Malzasa. Viņa mirdzēja zelta un sudraba dzīparos uz sejas un rokām, un zeltaini izvijumi stiepās lejup gar viņas redeļainajām ribām un noļukušo vēderu. Viņa tērzēja ar kādu palīdzi, izlikdamās nemanām procesiju, līdz tā nostājās tieši viņas priekšā, tad nogaidīja lieku mirkli, tomēr vēl nepārkāpjot apvainojuma robežu, bet skaidri norādot uz sabiedriskā stāvokļa atšķirībām. Beidzot viņa pagriezās, ieraudzīja Vaintē un laipni aicināja viņu tuvāk. Eistaā blakus atbrīvojās vieta, ļaujot abām varenajām netraucēti nodoties sasveicināšanās rituālam.

Keriks sekoja visam notiekošajam, nepievēršot uzmanību čalai visapkārt, tāpēc stipri salēcās, kad divas pienākušās jilanē sagrāba viņu aiz rokām. Viņas vilka puisi sev līdzi, un viņš izbijies lūkojās uz Vaintē, kura pamāja, lai nepretojas. bet nāk, kur liek. Izvēles jau nebija. Keriks ļāva, lai spēcīgās jilanē rauj viņu uz priekšu, un Inlēnu pakalpīgi tecēja nopakaļ.

Tieši pie ambeseda malas vīdēja vārti uz savādu būvi. Grūti bija noteikt, cik tā liela, jo lielāko daļu aizsedza koki, bet starp stumbriem blāvoja caurspīdīga hitīna plēve, kas stiepās uz visām pusēm. Tās priekšā atradās pēc izskata cietas tāda paša materiāla durvis bez rokturiem un jebkādām atverēm. Joprojām cieši turēdama viņu aiz rokām, viena jilanē pastiepās un saspieda elastīgu bumbuli blakus durvīm. Pēc īsa briža durvis atvērās un parādījās kāda tārgaja. Keriku iegrūda ejā, un turpat ieklumburoja arī Inlēnu. Durvis aizvērās.

- Šeit! — fārgaja teica Inlēnu, nepievēršot uzmanību Kerikam, un devās pa eju projām.

Viss te šķita ļoti neierasts. īss gaitenītis no tāda paša hitīnveida materiāla noveda pie citām durvim, tad vēl citām. Nākamā telpa bija šaurāka. Tajā fargaja apstājās.

- Pievērt acis! — viņa teica Inlēnu, ļaujot trešajam plakstiņam noslidēt pār savām acīm. Tad viņa pastiepa roku ar ieplestiem īkšķiem un centās uzspiest tos uz Kerika acīm.

- Es dzirdēju, — Keriks aizrādīja, atgrūžot roku. - Pievāc savus īkšķus, šmur- gule!

Satriektajai fārgajai atkārās žoklis un vajadzēja mirkli atgūties. - Svarīgi, ka ir acis aizvērti, — viņa beidzot noteica, aizvēra plakstus pati un saspieda sīpolvei- da bumbuli pie sienas. Keriks tik tikko paspēja samiegties, kad no augšas pār viņu jau gāzās silta ūdens šalts. Dažas dedzinoši rūgtas piles ieritēja mutē, un Keriks cieši saknieba lūpas, līdz duša aprāvās, bet fārgaja tūdaļ iesaucās: — Acis… ciet!

Ūdens vietā viņiem tagad uzklupa gaisa virpulis, kas strauji nožāvēja nomazgāto ādu. Nogaidījis, līdz kļūst pilnīgi sauss, Keriks pašķielēja caur pieri. Fārgajas acu plēves bija atvilktas atpakaļ. Ieraudzījusi, ka arī Kerika acis ir vaļā, viņa izspraucās caur pēdējām durvim garā, zemā telpā.

Tā Kerikam šķita kā pasaka. Neko tamlīdzīgu jauneklis nebija redzējis. Grīda, griesti, sienas — viss veidots no tā paša cietā materiāla. Saules stari iespiedās pa caurspīdīgo griestu klājumu un meta kustīgu lapu ēnas uz grīdas. Gar pretējo sienu stiepās tā paša materiāla virsma uz paaugstinājuma, un uz tās atradās pilnīgi nenosakāmi priekšmeti. Klātesošo jilanē uzmanība bija piekalta šīm lietām, un atnācēju ierašanās palika nepamanīta. Fārgaja bez vārdiem viņus pameta. Keriks nekā no notiekošā nesaprata. Inlēnu, kā allaž, nenieka neinteresējās par savu atrašanās vietu un apstākļiem. Viņa uzgrieza muguru un ērti atsēdās uz resnās astes.

Kāda darbiniece pamanīja ienācējus un stingri pēc etiķetes vērsās pie druknas, masīvas jilanē, kura kā nez kādu brīnumdarbu pētīja kaut kādu sīku kvadrātiņu. Viņa pagriezās, ieraudzīja Keriku un slāja tam pretī. Plaksti pār vienas acs tukšo dobumu bija savilkušies krokainā gredzenā, bet otra acs izvalbīta blenza, kā pildidama savu uzdevumu par abām.

- Paskaties! Paskaties uz to, Essega! — viņa skaļi iesaucās. - Palūk, kas mums atsūtīts no aizjūras!

- Savāds gan, Aikimej, — Essega pieklājīgi bilda, — tomēr atgādina citas astazou sugas.

- Tā gan ir, tikai šo nesedz kažoks. Kāpēc tā lupata tur aptīta? Novāciet!

Essega spēra soli uz priekšu, un Keriks pavēlošā tonī uzsauca:

- Neaiztiec mani! Es aizliedzu!

Essega atlēca atpakaļ, bet Aikimeja sajūsmā gavilēja.

- Un runā arī! Runājošs astazous! Nē, tas nevar būt. Man būtu pastāstīts. Tam vienkārši iedzītas galvā dažas frāzes, ne vairāk. Kā tevi sauc?

- Keriks.

- Es taču teicu! Labi apmācīts.

Kerikā auga dusmas par Aikimejas stūrgalvību fakta noliegšanā.

- Tā nav! — viņš atcirta. - Es protu runāt ne sliktāk par tevi un daudz labāk par fārgaju, kura mani te atveda.

- Izklausās neticami! — Aikimeja noelsās. - Bet pieņemsim uz brīdi, ka tas, ko tu teici, bija paša doma, nevis iekalta vārdu virkne. Ja tā, tad tev jāvar atbildēt uz jautājumiem.

- Un varu arī!

- Kā tu te nokļuvi?

- Mani atveda Vaintē, Alpisakas eistaā. Mēs braucām pa okeānu ar araketo.

- Taisnība. Bet arī tas varētu būt iemācīts teikums. - Aikimeja bridi saspringti domāja. - Bet apgūt var tikai ierobežotu daudzumu teikumu. Ko lai tev uzprasa tādu, ko tavas dresētājas nevarēja zināt. Ahā! Saki man, kas notika, pirms atvērās durvis uz šo telpu?

- Mūs mazgāja ļoti rūgtā ūdeni.

Aikimeja atzinīgi pamīņājās. - Brīnišķīgi! Kā tas nākas, ka tu, dzīvnieks, esi runājošs?

- Man Enga iemācīja.

— Ahā. Ja nu kāda ir piemērota šādam darbam, tad tā ir viņa. Bet tagad pļāpas pie malas, un tu darīsi, ko es likšu. Nāc te, pie darbgalda!

Kerikam bija ļauts vērot jilanē darbību, bet viņš no tās neko nesaprata. Essega ar tamponu samitrināja viņa īkšķa spilventiņu, un Aikimeja negaidīti iedūra tajā asu priekšmetu. Keriks pārsteigts sajuta, ka nekā nesajuta, — pat tad, kad Aikimeja izspieda no viņa īkšķa lielas asins lāses. Essega savāca tās sīkās tvertnītēs, kuras pašas noslēdzās, ja saspieda galvgali. Tad puiša plaukstu noguldīja uz virsmas un berzēja ar citādu tamponu, kas sākumā izraisīja plaukstā aukstuma sajūtu, bet pēc brīža padarīja to pilnīgi nejutīgu.

- Vai redzi? — Aikimeja vaicāja, norādīdama augšup uz sienu. Keriks pameta skatu, bet neko neieraudzīja. Toties pēc brīža atklāja, ka īsajā novēršanās mirklī ir ar stiegrnazi atbrīvots no plānas ādas sloksnītes, turklāt pilnīgi bez sāpēm. Izspiedušās asins lāses tūdaļ uzsūca dzīvais apsējs — nefmeikelis.

Keriks vairs nespēja apvaldīt ziņkāri.

- Jūs paņēmāt no manis mazliet ādas un asins. Kāpēc?

- Ziņkārīgais astazou! — Aikimeja uzrunāja viņu, ar žestu vedinādama viņu nogulties garšļaukus uz sola. - Nav gala šis pasaules brīnumiem. Es pētu tavu ķermeni, lūk, ko es daru. Tās krāsainās loksnes veiks hromatogrāfisko analīzi, bet tās nosēdkolonnas — tās tur caurspīdīgās caurules — atklās citus tavus ķīmiskos noslēpumus. Apmierināts?

Keriks, gudrāks neticis, klusēja. Aikimeja uzlika viņam uz krūtīm ļumīgu dzivnieku un pabakstīja to ar pirkstu.

- Šis radījums ar ultraskaņu ieskatās tavā organismā. Kad viņš beigs, mums tevī vairs noslēpumu nebūs. Celies nu augšā! Esam galā. Fārgaja parādīs tev atpakaļceļu.

Aikimeja vēl izbrīnā lūkojās nopakaļ, līdz durvis aiz Kerika un Inlēnu aizvērās.

- Runājošs dzīvnieks! Pirmo reizi esmu iedegusies nepacietībā nokļūt Alpīsakā. Ir dzirdēts, ka turienes astazou dzīvības formas esot daudzveidīgas un neparastas. Es ar interesi gaidu iespēju pašai tos redzēt. Tā-ā… Uzdevumi!

- Es klausos! — Essega atsaucās.

- Veic pilnīgu seruma testu, visus vielmaiņas testus, sniedz man pilnīgu pārskatu par dzīvnieka bioloģiju. Tad tikai sāksies īstais darbs. - Aikimeja pagriezās pret darbgaldu un piemetināja: — Mums pamatīgi jāizpēta visas viņa vielmaiņas norises. Mums pavēlēts atrast parazītus, plēsējus — visus sugai specifiskos kaitniekus, — viņa nepatikā noskurinājās. Essega grasījās pievienoties viņas nostājai, bet Aikimeja ar mājienu viņu apklusināja, pirms vēl līdzstrādniece paspēja bilst kādu vārdu.

- Es zinu, ko tu domā, un pilnībā piekrītu. Mēs radām dzīvību, nevis postām to. Bet šie konkrētie astazoi rada patiesus draudus. Viņi ir jāpadzen. Tieši tā — jāpadzen. Redzot briesmas, viņi dosies projām un neapdraudēs jauno pilsētu. Mēs nenogalināsim viņus, tikai padzīsim.

Viņa runāja no sirds — tik ļoti, cik vispār to spēja. Tomēr gan viņu, gan Essegu māca bažas, ka varenajām padomā arī tumšāki darbi. Viņu cieņa pret dzīvību kā tādu un viņu pašu dzīvotgriba nonāca pretrunās, liekot muskuļiem zem ādas krampjaini savilkties iekšējā cīņā.

XXII

Smagajām durvīm lēni aizveroties, ambeseda murdoņa ārpusē pakāpeniski noslāpa. Kad durvis pilnībā iegūla ailā, iestājās klusums. Kaut ari Vaintē senāk regulāri apmeklēja šo telpu, durvju īpatnības viņa nebija ielāgojusi. Tagad tās piesaistīja viņas uzmanību.

Durvju griezums izrādījās ļoti sarežģīts, ar visdaudzveidīgāko augu un dzīvnieku tēliem mirdzošu metālu un dārgakmeņu ietvaros. Tās veidoja sīku daļiņu šīs senās pilsētas greznuma un ērtību, ko šeit mitošās jilanē uzskatīja par pašsaprotamu normu, kā savulaik domājusi arī viņa pati. Cik ļoti tas nesaskanēja ar normu jaunaudzējamajā Alpīsakā, kur durvis vispār bija retums, turklāt tajās, kuras jau atzīstamas par tādām, vēl strāvoja dzīvības sulas. Viss taipus jūrai bija raupjš, uz ātru roku izaudzēts un zaļoksnējs, spilgtā pretstatā šai mūžsenajai kultūras pilsētai. Vaintē — mežonības valstības eistaā — piepeši jutās necienīga stāvēt mūžīgās Inegbanas valdnieču priekšā.

Šo domu viņa tūdaļ pat arī atmeta. Jauncelsme nav netikums, un viņai šajā diženajā pilsētā nav jājūtas kā niecībai. Inegbana ir sena un bagāta, bet

nenovēršami lemta iznīcībai. Šaubu nav: šie koki nokaltis, pa tukšajām pilsētas ejām vējš vandīs rēnas miglas vālus un čabošas lapas, — ari šīs varenās durvis laika zobs sašķēpelēs un samals putekļos. Var jau Inegbanas jilanē pagaidām vīpsnāt par Vaintē attālās pilsētas pieticību, bet tā būs arī viņu glābiņš. Vaintē apmīļoja šo domu, klusībā viļādama vārdus pa muti, pilnībā izgaršojot to saldmi. Alpīsaka būs viņu glābiņš — un Vaintē ir Alpīsaka! Pievēršoties Malzasai ar visām līdzgaitniecēm, viņa jau stāvēja lepni izslējusies — par mata tiesu no augstprātības. Citas to sajuta, un vismaz divas sāka nemierīgi dīdīties: Lekmelika un Melpona, kuras pazina Vaintē daudzus gadus, zināja viņas sabiedrisko stāvokli un gaidija zināmu padevību. Arī Malzasa nešķita sajūsmā par acīmredzamo cieņas trūkumu. Vārdi izskanēja skarbi un uzstājīgi:

- Tu, Vaintē, izskaties visai apmierināta. Teic, ar ko gan?

- Esmu laimīga atkal būt Inegbanā, šai bezrūpīgajā zemes stūrītī, būt starp savām efenselē. Esmu laimīga ziņot tev, ka darbs, ko man lūgts paveikt, sokas labi: Alpīsaka plaukst un zeļ, lauki plešas, lopi vairojas. Džendazi ir bagāts un auglīgs novads. Alpīsaka aug, kā neviena pilsēta līdz šim vēl nav augusi.

- Tomēr kāda ēna krīt pār taviem saulainajiem vārdiem, — Malzasa iedzēla. - Nedrošība un raizes, ko velti slēpt.

- Tu esi ļoti vieda, eistaā, - Vaintē piekrita. - Ēna ir. Astazou un visādas citas nešķīstības šajā zemē netrūkst. Mēs nevarējām atklāt perēšanas liedagus, līdz pilnībā neizskaudām aligatorus — mums zināmajiem krokodiliem līdzīgus mūdžus, kas tur čum un mudž nepieredzētā vairumā. Tur sastopami astazoi, kas sniedz baudu izsmalcinātām gardēdēm — jūs pašas nesen tos nogaršojāt, kad apmeklējāt mūsu pilsētu. Ir arī citādi astazoi, kas staigā uz pakaļkājām kā tādi rupji jilanē pakaļdarinājumi. Tie dara lielu postu, radīdami nemitīgus draudus…

- Es pati saprotu, ka draudus. Bet kā šie radijumi var stāties pretī mūsu ieročiem? Vai viņu spēka atslēga nav tavs vājums?

Atklāts uzbrukums, bet Vaintē to izmanīgi novirzīja negaidītā gultnē.

- Vienas vājums allaž var būt citas spēks. Es visam ļāvu notikt tā, lai vadību uzņemtos stiprākā, gudrākā, viltīgākā… Bet nekas jau nenotiek, kā vienkārša radība varētu vēlēties… Cik nekļūdīgi liktenis savā pirmatnībā izstiepj nolemtības pirkstu! Tava efenselē, stiprā Alekenzi, visurklātesošā Alekenzi… Nelaiķe Alekenzi! Jā… Skaitā viņu nav daudz, bet tiem ir džungļu astazou pirmatnējā izveicība. Tie izliek slazdus. Suakaina un viņas līdzstrādnieces atrada galu šādā slazdā. Ja iet bojā fārgaja, allaž atradīsies kāda, ko likt viņas vietā. Bet ja krīt Alekenzi, ja astazoi nokauj Suakainu? Ja astazoi apkauj mūsu mājlopus, mēs varam izaudzēt jaunus. Bet astazoi izkauj arī perēšanas liedagus! Kas atgriezīs tos vīrišķus, tos jaunuļus?

Melpona no šīs domas pat skaļi ievaimanājās. Viņa bija jau gados un bieži vien gremdējās saldos sapņos par perēšanas liedagiem; viņas gaudas iemiesoja visu eistaā līdzgaitnieču izjūtas. Arī Malzasu bija pārņēmusi tāda pati noskaņa, bet viņa bija pārāk pieredzējusi, lai ļautu kailām emocijām izsist sevi no līdzsvara.

- Kā rādās, šobrīd draudi jau novērsti. Tavam darbam ir panākumi.

- Tā ir. Bet es netaisos rimties.

- Ko tad vēl?

- Vispirms dod man iespēju visas šejienietes sīkāk iepazīstināt ar šiem astazoiem. Es gribētu, lai viņas to dzird no paša sagūstītā astazous lūpām.

Malzasa brīdi pārdomāja un beigu beigās piekrita.

- Ja radījums var sniegt vērtīgas ziņas, mēs viņu uzklausīsim. Vai viņš patiesi runā? Vai atbild uz jautājumiem?

- Varēsi pārliecināties, eistaā.

Jādomā, Keriks gaidīja kaut kur tepat netālu, jo ziņnese viņu atveda ļoti drīz. Inlēnu iekārtojās ar seju pret aizdarītajām durvīm, bet Keriks pievērsās klātesošajām, klusā padevībā gaididams rīkojumus kā zemākais tos gaida no augstākajām.

- Liec viņam runāt, — Malzasa mudināja.

- Pastāsti mums par savu astazou baru! — Vaintē uzsauca. - Runā tā, lai visas saprastu!

Keriks uzmeta viņai īsu skatienu un strauji novērsās. Pēdējie vārdi bija zīme. Tagad jauneklim jāsniedz klausītājām stāsts, ko Vaintē viņam rūpīgi ieborējusi.

- Tur nav daudz, ko teikt. Mēs medījam, izrokam no zemes kukaiņus un augus… Un slepkavojam jilanē.

Pār pulciņu tūdaļ pārvēlās naidīga murdoņa; augumi sašūpojās.

- Pastāsti sīkāk par jilanē slepkavošanu! — Malzasa pavēlēja.

- To izraisa gluži dabiska attieksme. Man stāstīja, ka jilanē izjūtot dabisku riebumu pret astazoiem. Astazoi tikpat nelabvēlīgi uztver jilanē. Būdami primitīvi radījumi, viņi tikai meklē iespēju kaut un graut. Vienīgais mērķis ir apslaktēt visas jilanē. Viņi tā arī darīs, ja vien paši netiks apkauti.

Pat Kerika izpildījumā šie vārdi skanēja muļķīgi. Kurš gan varētu noticēt tik acīmredzamiem un neveikliem meliem! Bet citas iespējas nebija: jilanē, kuras pašas melu nepazina, tos pieņēma bez minstināšanās. Keriks neviļus atkāpās, sajutis apkārtējo kustībās nāves draudus, un viņu izvadīja no telpas. Tiklīdz durvis aizvērās, ierunājās Malzasa.

- Astazoi jāiznicina reizi par visām reizēm! Līdz pēdējam! Jāuzmeklē un jāiznicina! Jāvajā un jāizkauj, kā viņi nokāvuši Alekenzi, man tuvāko no tuvākajām. Un tagad, Vaintē, pastāsti mums, kā to veikt, ja vari!

Vaintē uzskatīja par labāku neizrādīt citām, ka viņa guvusi nozimīgu taktisku uzvaru. Rūpīgi koncentrējot domas uz apspriežamajiem plāniem, viņa stabili atspiedās uz astes un pa vienam uzskaitīja soļus ceļā uz gaidāmo uzvaru.

- Pirmkārt, vajag vairāk bruņotu fārgaju. To nekad nebūs par daudz. Viņas sargā laukus, izkārtojas gar mūžameža takām, neļauj astazoiem pacelt galvu.

- Tās tev būs, — Malzasa apsolīja. - Mēs esam savairojušas hezocanus un apmācījušas fārgajas šo ieroču lietošanā. Tev atgriežoties, araketo būs pielādēts ar fārgājām līdz pēdējai iespējai. Vēl divi mazāki araketo esot sagatavoti garākam jūrasbraucienam. Arī tajos brauks fārgajas. Ko vēl?

- Radības, kas spiego, un radības, kas nonāvē. Jilanē nav mūžameža sirotāji, bet zinātnes prāti var izaudzēt tādus radījumus, kas to visu sekmīgi paveiktu.

- Arī tam mēs sekojam, — Lekmelika darīja zināmu. - Lielākais darbs jau padarīts. Tagad, kad iegūti ari tava astazous audu paraugi, izstrāde tuvojas noslēgumam. Tepat aiz durvīm uzaicinājumu gaida Aikimeja, kura vada šo darbu. Viņa paskaidros.

- Tad viss, ko var darīt, ir darīts, — Vaintē konstatēja ar prieku un pateicību ik ķermeņa kustībā.

- Ir gan, — Malzasa apstiprināja, bet no viņas vārdiem uzvēdīja nepatika. - Uzsākts ir, bet vēl jānobeidz. Un laiks nav mūsu pusē. Tās, kuru rūpe ir gadalaiki, agri atgriezušās no Teshetas. Viņas ziņo par aukstu vasaru un agru rudeni. Viņas izsaka bažas par garu un nesaudzīgu ziemu. Mums viss jādara ar apdomu, bet — IR JĀDARA!

Uzsvars viņas vārdos — rūgtais niknums un izbailes — izskanēja tik spēcīgi, ka izjūtu vilnis atsvieda klausītājas sānis. Garo klusuma'brīdi, kamēr Malzasa sakārtoja domas, visas dalījās ar viņu savās bažās.

— Aizsūtiet pēc Aikimejas! Mums jādzird, kas darāms!

Viņas grasījās ne vien noklausīties pētījuma atskaiti, bet arī aplūkot rezultātus savām acīm. Aikimeja ienāca smagi apkrautas fārgajas pavadībā, kura steidzīgi nolika nastas zemē un atkāpās. Zinātniece norāva pārsegu no būra, kurā pietiktu vietas pieaugušai jilanē.

- Debesu pavēlnieks! — viņa lepni paziņoja, izvalbot vienīgo aci. - Plēsoņa — izveicības, spēka un saprāta savijums.

Lielais putns sakārtoja spalvas un sāka nesteidzīgi grozīt galvu, novērtēdams klātesošās. Āķveida knābis bija piemērots gaļas plēšanai, garie spārni — augstam, straujam un ilgstošam lidojumam. Kāju pirkstu galos rotājās slepkavīgi nagi.

Kā šķita, putnam netikās, ka viņu novēro. Tas savēcināja spārnus un nikni ieķērcās. Aikimeja norādīja uz garenu, tumšu veidojumu, kas ar gariem pirkstiem bija cieši apķēris lidoņa potīti.

- Šī būtne ir nervu impulsu vizualizators, — viņa paskaidroja. - Būtiski pilnveidots mūsu vajadzībām. Jūs noteikti zināt, ka attēls viņa acī fokusējas uz tīklenes, kuras neironi saglabā attēlu mikroganglijos vēlākai attīstīšanai. Tā kā uzglabājas atsevišķi attēli, nevis kompleksu kustību secības, tad šo uzkrāto attēlu daudzums var būt praktiski neierobežots.

- Kas tie par attēliem? — Malzasa strupi vaicāja. Viņu garlaikoja tehniskās fineses, kurās viņa neorientējās.

- Jebkuri attēli, ko vēlamies attīstīt, eistaā, - Aikimeja skaidroja. - Putns praktiski nejūt aukstumu. Šie radijumi laupījuma meklējumos lido neiedomājamā augstumā. Dresūras rezultātā plēsoņam radīta tieksme lidot uz ziemeļiem. Dresūra izrādījās ļoti veiksmīga. Normālam putnam nav intereses par zoben- zobu tīģeriem — plēsīgiem astazoiem. kas mitinās tālu ziemeļos, — , jo tie viņu neapdraud un ir pārāk lieli, lai kļūtu par laupījumu. Šis īpatnis, turpretī, ir dresēts un zina, ka, sekojot norādijumiem, saņems atalgojumu. Viņš lido tālu uz ziemeļiem, un lūk, šeit mēs varam redzēt, ko viņš tur sastapis.

Aikimeja atvēra vienu saini un izņēma attēlu rulli. Tie bija graudaini, melnbalti, bet ļoti izteiksmīgi. Zinātniece bija tos izkārtojusi dramatiskā secibā. Vispirms — balts klajums ar melniem punktiņiem. Tad pikējums: punkti iegūst apveidus, līdz pilnībā var izšķirt to formu: četrkājaini, matiem klāti astazoi. Viens no tiem aug, aizpilda attēlu, palūkojas augšup, atņirdz zobus un atiež garos, līkos ilkņus, tad atlec sānis, izvairoties no uzbrūkošā putna. Šis beidzamais attēls izrādījās visiespaidīgākais, jo pār tīģeri un balto sniegu klājās lidoņa plato spārnu ēna. Kad Malzasa beidza attēlus aplūkot, Vaintē tos sakampa trīcošām rokām un pieaugošā satraukumā caurskatija.

- Vai to var iemācit meklēt jebkuru dzīvnieku?

- Jebkuru.

- Pat tādu astazou, kādu es atvedu no Alpīsakas?

- Tieši tādu. Putns meklēs un atradīs, un atgriezīsies. Lai viegli atrastu vietu, kur tas noticis, jāizgatavo karte, izmantojot lidojuma gaitā uzņemtos attēlus.

- Tas tik ir ierocis! īstais! Astazoi pārvietojas mazos pulciņos, bet novads ir milzīgs. Mēs atradām vienu bariņu un iznīcinājām. Tagad atradīsim arī citus…

- …un tieši tāpat iznicināsiet, — Malzasa nobeidza.

- Tieši tāpat. Es apsolu — tā notiks!

- Man prieks par tevi, Vaintē. Paliec! Visas citas lai atstāj telpu.

Malzasa stingi sēdēja, līdz noklaudzēja smagās durvis. Tikai pēc tam viņa sakustējās, pievērsdamās Vaintē ar nelaimes izteiksmi sejā un visai jūtamām bailēm. Inegbanas eistaā — nelaimīga un izbijusies? Iemesls varēja būt tikai viens. Vaintē to saprata, un, viņai ierunājoties, kustības saplūda ar Malzasas žestiem.

- Runa ir par Nāves Meitām, vai ne?

- Tieši tā. Kā redzams, viņas nemirs. Un viņu skaits aug.

- Viņas nemirst ari Alpīsakā. No sākuma gan. Darbs bija smags, briesmu netrūka. Bet tagad, kad esam izaugušas un izvērsušās, viss ir citādi. Mēdz gadīties ievainojumi, dažas gājušas bojā… Bet maz.

- Tu dažas smagākās pārkāpējas atgriežoties paņemsi līdzi. Tās, kuras publiski uzstājas, kuras vervē citas.

- Lai notiek. Bet ik pārkāpēja uz klāja nozimē par vienu bruņotu fārgaju mazāk. Alpīsakā šīs nāves nepieņemtās man tikai maisīsies pa kājām, jo viņas nepiedalās astazou iznīdēšanā. Vienas klapatas ar viņām.

- Tieši tāpat kā Inegbanā.

- Es paņemšu dažas. Bet tikai jaunā, neiebrauktā araketo.

Malzasas piekrišanas zīmi viegli iekrāsoja atzinības virstoņi.

- Tu esi barga un spīva, Vaintē. Ja jaunais araketo nesasniedz ceļamērķi, neveiksme zināmā mērā izrādās veiksme.

- Tieši par to es domāju.

- Lieliski. Mēs vēl pārrunāsim šīs lietas līdz tavai aizbraukšanai. Bet tagad es jūtos sagurusi: diena bija ļoti gara.

Vaintē atstāja telpu, cieši pieturoties pie visām etiķetes prasībām, bet, tiklīdz durvis aizvērās, viņa ar grūtībām spēja apslāpēt gandarījumu. Atceļā caur pilsētu pa galvu šaudījās nākotnes sapņi, kuri atbalsojās ik kustībā: tajās jautās ne vien gandarījums, bet arī nāves dvesma, un sastaptās fārgajas veicīgi manījās sāņus. Vaintē sajuta izsalkumu un steidzās uz tuvāko pārtikas izdales vietu. Tur daudzas jau gaidīja, bet viņas uzsauciens lika visām pašķirties. Vaintē dūšīgi pieēdās, nomazgāja rokas un devās uz saviem apartamentiem. Tajos patīkamais bija apvienots ar lietderīgo; netrūka pat rakstainu pinumu un rotājumu.

Vaintē ar strupu rīkojumu lika fārgajām pazust, bet vienu pieaicināja sev klāt.

- Tu! — viņa uzbrēca. - Atrodi manu astazou ar saiti ap kaklu un atved pie manis.

Pagāja zināms laiks, jo fārgajai nebija ne jausmas, kur to meklēt. Viņa aprunājās ar citām sastaptajām fārgajām, kuras, savukārt, vēl ar citām, un rīkojums strauji izplatījās pa šo pilsētas dzīvo telegrāfu, līdz nonāca līdz kādai, kura izrādījās Keriku redzējusi.

Vaintē bija jau bezmaz aizmirsusi savu pavēli un dziļi iegrimusi nākotnes apcerē, bet, ieraudzījusi Keriku, viņa savu nodomu tūdaļ atcerējās.

- Šī bija veiksmīga diena. Manas veiksmes diena! — viņa pavēstīja, vairāk pati pie sevis, neraizēdamās, vai Keriks vispār dzird. Inlēnu ērti atsēdās uz astes, pievēršoties sienas pinumam un izbaudīdama tā rakstu pati savā vāji apzinātajā pasaules redzējumā.

Vaintē norāva Keriku sev līdzās un atvilka viņa apsēju, līksmi smiedama par upura pūlēm izrauties, uzbudinādamās pati un uzbudinādama arī jaunekli.

Keriku notiekošais vairs nebiedēja. Tas bija gluži tīkami. Kad viss beidzās un Vaintē atgrūda viņu, puisis pat izjuta nožēlu un cerību, ka šis notikums nebūs pēdējais.

XXIII

Okeānu kapāja brāzmaina lietusgāze, un aiz tumšajiem mākoņiem draudīgi rībināja pērkons. Lielais araketo divu mazāku īpatņu pavadībā nesteidzīgi attālinājās no krasta. Entīsenatis sajūsmā par atgriešanos okeānā aiztraucās pa priekšu, trenkdamās caur viļņiem un laiku pa laikam izšaudamās virs to mugurām. Drīz vien Inegbanas ainava tālumā sāka bālēt, līdz pilnībā aizslēpās aiz lietus aizkara.

Ceļojums nebija viegls. Pēc uztraukumiem un negaidītajiem priekiem Inegbanā mājupceļš ar araketo Kerikam šķita nebeidzama mocība. Tilpne bija stāvgrūdām pilna, grīdu tik biezā slānī klāja fārgajas, ka caur tām nevarēja izspraukties, kādai neuzkāpjot. Trūcīgos pārtikas un ūdens krājumus izsniedza precīzās devās. Jilanē, kuras vienkārši kļuva kūtras un lielāko daļu laika pavadīja snaudā, tas neradija sarežģījumus. Kerikam gan. Viņš jutās ieslēgts slazdā, viņš netika pie elpas. Arī miegs nesniedza nekādu atvieglojumu, jo jauneklis, sviedriem pārplūdis, ar kliedzienu trūkās augšā no sapņiem par smakšanu vai slikšanu. Viņš nevarēja pat pārvietoties pēc paša ieskatiem, un tikai divas reizes šķietami bezgalīgajā ceļojumā viņam izdevās izlauzties spuras virsotnē, lai ieelpotu dzīvinoši sāļo jūras gaisu.

Atklātā okeānā plosījās vētra, kas tik ilgu laiku liedza pavērt araketo spuru, ka sastāvējies gaiss tilpnē kļuva vienkārši neelpojams. Beigu beigās spuru tomēr nācās pavērt, kaut mazā spraudziņā, bet ar to pietika, lai līdz ar gaisu iešļāktos arī auksta ūdens šalts. Slapjš un samurcīts, te nosalis, te atkal sakarsis, Keriks, jūras slimības mocīts, dirnēja klusā izmisumā.

Kad vētra beidzot mitējās un spuru atkal varēja atvērt, Vaintē vēlējās palikt viena un vienatnē arī devās augšup. Kur vien skatiens tvēra, joprojām šūpojās viļņi ar baltām putu galvām. Un tikai viļņi. Divi mazie araketo bija pazuduši uz neatgriešanos.

Kerika jūrasslimība rimās tikai Alpīsakas ostā. Šī liga līdz ar pārtikas trūkumu bija viņu tā novājinājusi, ka puisis tik tikko jaudāja pieslieties kājās. Gandrīz tikpat nonīcis savā krātiņā izrādījās brašais lidonis; kad viņu nesa projām, putna galva zemu noslīga uz krūtīm un ķērcieni skanēja visai gaudeni. Kā pēdējais krastā nokļuva Keriks: viņa ļengano ķermeni nesa Inlēnu ar divām fārgajām.

Vaintē dziļi ieelpoja valgo, silto, dzīvās pilsētas smaržu pilno gaisu un izjuta neaprakstāmu prieku, nokratīdama stingumu pēc garā ceļojuma. Viņa ieslīdēja tuvējā atvēsināšanās kubulā, lai noskalotu jūras sāli un araketo tilpnes apkaltušos dubļus, un atgriezās saules gaismā atspirgusi un mundra.

Viņai pat nevajadzēja saaicināt pilsētas varenās, jo tās, jau viņai ierodoties, gaidīja ambesedā.

- Vai Alpīsakā viss kārtībā? - Vaintē jautāja un jutās vēl žirgtāka, no visām pusēm saņemot labklājības apliecinājumus. - Un kā ar astazoiem, Stalan? Kā ar tiem mūdžiem, kas skrubinās gar mūsu pilsētas malienēm?

- Sīka ķeza, ne vairāk. Nozagti daži mūsu gaļas lopi, daži citi tumsā nokauti un to gaļa jau pirms rītausmas aizvākta. Bet mūsu nocietinājumi ir stipri, neko viņi tiem nepadarīs.

- Nav tādu sīkumu, ko mēs drīkstētu pieļaut! Tam jādara gals! Gals, es saku! Turklāt mums tagad ir kaujas mākā ievadītu fārgaju papildspēki. Astazoi jāizseko un jānonāvē.

- Grūti viņus izsekot, — Stalana domīgi novilka. - Tiem ir meža zvēru izmanība, viņi neatstāj pēdas. Un, ja arī pēdas paliek, tās ved tikai lamatās. Jau daudz fārgaju šādi atradušas galu.

- Un gana! — Vaintē noskaldīja un ar tīksmi nogaidija, kamēr izskanēs plēsoņas ķērcieni — taisni kā atbilde. Kopējas ar putna būri jau tuvojās, un lidonis šobrīd rūpīgi kārtoja savas saules staros mirdzošās spalvas.

- Tūlīt paskaidrošu! — Vaintē turpināja. - Šis izlūks ļaus mums uzmeklēt astazou migu, kur tie slēpj savus mazuļus un mātītes. Bet vispirms es vēlos dzirdēt izsmeļošus ziņojumus par visu, kas noticis manas prombūtnes laikā.

Putns ātri atkopās no jūrasbrauciena, un Vaintē dega nepacietībā sagaidīt nākamo astazou sirojumu. Tad putnu atnesa pie viņas, un valdniece strupi deva rīkojumu doties uz tālīnajām ganībām, kurās uzbrukums noticis. Stalana soļoja pa priekšu, pretīgumā rādīdama uz sakropļotajiem līķiem un asins lāmām zālē.

- Izšķērdība. Paņemti tikai sulīgie šķiņķa gabali.

- Praktiski. - Vaintē iebilda. - Viegli nest, maz atkritumu. Kurp šie devušies?

Stalana norādīja uz ērkšķu žogā izrauto caurumu un pēdām, kas aiz tā

aizlocījās starp milzu kokiem.

- Kā allaž uz ziemeļiem. Pēdām viegli izsekot, kas nozīmē, ka ir domāts, lai mēs tās pamanītu. Gaļa ir zudusi, un pa šīm pēdām mūs var gaidīt tikai slazdi, slēpņi un nāve. Ja mēs sadomāsim pa šīm pēdām iet…

- Kur mēs nevaram nokļūt, nokļūs putns, — Vaintē norādīja uz plēsoņu, kas nikni ķērca un plucināja važas gredzenu ap savu kāju. Šobrīd viņš vairs nebija iespundēts, bet sēdēja koka laktā,uz platformas, kas, savukārt, balstījās uz gariem baļķiem, — tik gariem, lai putns ar knābi vai nagiem nevarētu aizsniegt fārgajas, kuras to nesa.

Ieradās arī Keriks, pārsteigts par uzaicinājumu tik agri no rīta.

- Dariet, kas jādara! — Vaintē uzsauca nesējām.

Piepeši Keriks vairs nejutās pasīvs novērotājs. Viņu sagrāba spēcīgi ikšķi un aizrāva uz priekšu. Putnu jau bija uzbudinājis līķu izskats un asins smaka: tas ķērca un draudīgi vēzēja spārnus. Viena no kopējām izgrieza gabalu gaļas no kautķermeņa sāniem un pasvieda plēsoņam. Tas ar brīvo kāju sakampa sarkano klunkuci, ar nagiem piespieda pie laktas un alkatīgi plēsa sulojošas gaļas lēkšķes. Klātesošās ļāva radījumam paēst, tad saķēra Keriku un, neskatoties uz viņa ķepurošanos, piegrūda pie līkā, asiņainā knābja gandrīz pa kampienam.

- Meklē! Atrod! Meklē! Atrod! — kopēja izkliedza komandas atkal un atkal, kamēr citas Keriku stūma putnam aizvien tuvāk.

Radījums neuzbruka, tikai pagrieza galvu, ar vienu auksto, pelēko aci ieurbdamies Kerikā, un nekustīgi blenza, kamēr kopēja turpināja atkārtot komandu; pēc tam vēl brīdi mirkšķinājās un šūpoja galvu.

- Pagrieziet laktu, lai putns varētu aplūkot pēdas! — kopēja uzsauca, pastiepa roku un no mugurpuses veikli atsvabināja važu. Putns ieķērcās, pierāva kājas, mežonigi savēcinājis spārnus, pacēlās gaisā un vēl paskatījās uz Keriku, kurš izbailēs atlēca sāņus. Kopēja turpināja izkliegt komandas.

Putns bija labi dresēts. Viņš strauji cēlās gaisā, apmeta goda apli virs vērotāju galvām un aiztraucās uz ziemeļiem.

- Cīņa ir sākusies, — Vaintē dziļā gandarījumā konstatēja.

Viena pēc otras aizritēja dienas, bet putns nerādījās. Vaintē degsme noplaka. Sarūgtinātās kopējas vairījās viņu satikt, un arī pārējās turējās tālāk, redzēdamas viņas kustībās apspiestas dusmas. Pavēlniece vairs neizrādīja vēlēšanos redzēt Keriku. un jauneklis centās uzturēties tādās vietās, kur nevienai nenāktu prātā viņu meklēt. Vispiemērotākais patvērums izrādījās hanalē, kur puisis nebija rādījies kopš atgriešanās no Inegbanas.

Viņam tuvojoties, Aikimenda atvēra durvis.

- Tu biji Inegbanā, - viņa teica pa pusei jautājoši, pa pusei apcerigi, un ik vārdā skanēja jūsma.

- Es nekad nebiju redzējis tādu pilsētu.

- Pastāsti man par to. Es savām acīm to nekad vairs neredzēšu.

Kamēr Keriks runāja, Aikimenda iespieda sasaiti speciāli ierobītā durvju apmales gropē un aizvēra durvis. Jauneklis zināja, ko viņa alkst dzirdēt, un stāstīja tikai par pilsētas spožumu, ļaužu masām un sajūsmu, apejot badu un aukstās ziemas. Viņam bija dārgi šie hanalē apmeklējumi, tāpēc vajadzēja gādāt, lai Aikimenda vienmēr priecātos viņu redzēt. Viņa klausījās, cik ilgi vien varēja atļauties, līdz, darba pienākumu spiesta, aizsteidzās projām. Vīrišķi nemīlēja Aikimendu un konsekventi izvairījās no viņas sabiedrības. Arī šobrīd redzes lokā nevienu nemanīja. Keriks lūkojās uz priekšu pa krēslaino ieeju dzīvojamajā zālē, kuras iekšieni viņam nekad neredzēt, un uzsauca kādam, kas slāja gar attālāko sienu:

- Es esmu Keriks! Es gribu ar tevi runāt!

Vīrišķis brīdi svārstījās, tad atsāka gaitu un apstājās tikai pēc Kerika nākamā uzsauciena.

- Es biju Inegbanā! Vai nevēlies kaut ko dzirdēt par šo pilsētu?

Uz tādas ēsmas nevarēja neuzķerties. Jilanē nedroši iznāca dienasgaismā, un Keriks viņu pazina. Ezetta — drūms īgņa, ar kuru viņš bija savas pāris reizes pārmijis pa vārdam. Visi citi tēviņi jūsmoja par Ezettas dziedāšanu, kas Kerikam šķita vienmuļa un nogurdinoša. Protams, viņš šo viedokli paturēja pie sevis.

- Inegbana ir īsta pilsēta, — Ezetta strupi noteica neskanīgā balsī kā daždien vīrišķis. - Tur mēs varējām sēdēt augstu, augstu starp lapām un vērot visu, kas notiek pūlī uz takām. Mēs nenīkām mūža ieslodzijuma garlaicībā kā šeit, kur nav nekā cita ko darīt, kā vien gremdēties pārdomās par savu likteni liedagā. Pastāsti…

- Pastāstīšu. Bet vispirms aizej pēc Alipola! Es gribu izstāstīt arī viņam.

- Nevaru.

- Kāpēc?

Atbilde Ezettam pašam sniedza perversu apmierinājumu.

- Kāpēc nevaru? Tu gribi zināt, kāpēc es nevaru? Es tev pateikšu gan. - Viņš izturēja pauzi, šaudīdams mēli starp zobiem, lai samitrinātu lūpas.

- Tev nebūs ar viņu runāt, jo Alipols ir miris!

Jaunums Keriku satrieca. Pamatīgais Alipols, drukns kā koka stumbrs… Tas taču nevar būt!

- Viņš saslima? Nelaimes gadījums?

- Daudz ļaunāk. Viņu aizveda. Aizveda ar varu. Viņu, kurš jau divreiz bijis liedagā. Un viņas zināja, šīs bestijas, zināja taču, un viņš pūlējās atrunāties, lūdzās viņām, rādīja jaukās lietiņas, ko viņš veido… Bet šīs tikai ņirdza. Dažas novērsās, bet derdzīgā persona ar rētām un sēcošo balsi, tā, kura vada medibas, bija sajūsmā par šo pretestību un sagrāba Alipolu, un noslāpēja viņa vaimanas zem sava neglītā rumpja. Visu dienu viņa te vazājās — es redzēju — , visu dienu viņa uzmanīja, lai ar olām viss būtu kārtībā.

Keriks saprata, ka ar viņa draugu noticis kaut kas šausmīgs, bet kas? Ezetta uz brīdi bija aizmirsis viņu un šūpojās aizvērtām acīm, tad iedūcās aizkapa balsī, kura trīsēja šausmās. Viņš sāka dīkt neskanīgu dziesmu: — Reiz jauns es eju liedagā

un atgriežos. Jau nākamreiz — vairs ne tik jauns -

es baijojos. Bet trešo reizi — lūdzu, nē! -

vien rets spēj to. Es ne! Ja iešu, zinu -

eju gaitu

pēdējo.

Ezetta apklusa. Viņš jau bija aizmirsis, ka Keriks grasījies stāstīt par Inegbanu, vai varbūt arī zaudējis interesi par šo tālīno pilsētu. Vīrišķis pagriezās, nepievēršot uzmanību Kerika jautājumiem, un aizšļūca atpakaļ uz zāles vidu. Lai gan Keriks vēl bridi skaļi sauca, neviens vairs nerādījās. Galu galā viņš devās projām, aizejot pievilcis durvis, ļaujot tām aizkrist un aizslēgties. Ko Ezetta ar to bija domājis? Kas nonāvējis Alipolu liedagā? Viņam nebija ne jausmas. Inlēnu saulē snauduļoja, atspiedusies pret sienu, un jauneklis sāka mežonīgi raustīt sasaiti, līdz lielā būtne palūkojās viņā ar klīstošu skatienu un gurdi uzslējās kājās.

XXIV

Fārgaja svila nepacietībā nodot ziņu — ziņu pašai eistaā! -, bet savā dedzībā bija pusdienas speltē pārmocījusies. Līdz ambesedam viņas mute jau bija vaļā un elpa ciet, tā ka parunāt viņa nespēja, vismaz ne tūdaļ. Viņa neziņā svaidījās, te izskriedama saulainā klajumā, te patverdamās pavēnī, te lūkodamās pēc kāda tuvēja ūdens kubula. Vai te tāds vispār bija? Apjukumā fārgaja to nespēja atcerēties, un arī pārējās klātesošās nepievērsa uzmanību viņas dejojošajiem pirkstiem un krāsu rotaļām uz delnām. Fārgajas bija savtīgas patmīles un nekad nepalīdzēja cita citai. Ziņnese saskaitās un neviļus piemirsa, ka pati pārējo vietā būtu rīkojusies tieši tāpat. Jau zaudējusi cerības, viņa ielūkojās tuvējā ejā, laimīgi pamanīja dzeramo augli, iestrēba vēso ūdeni un ar atlikumu aprasināja savu sakarsušo ķermeni. Elpa nomierinājās, un fārgaja sadūšojās izmēģināt uzrunu.

- Eistaā… Es nes ziņu…

Neveikli, bet saprotami. Lēnā solī, turēdamās ēnā, viņa spraucās caur fārgaju pūļiem visapkārt ambesedam uz brivo laukumiņu eistaā priekšā. Nonākusi tur, viņa sastinga pozā, kas pauž zemākās vēlmi piesaistīt augstākās uzmanību, protams, to nesteidzinot.

Pēc ilgāka laika fārgaju pamanīja Vanalpē un pamāja Vaintē uz mēmo figūru.

- Runā! - eistaā pavēlēja.

Fārgaja sasprindzinājumā trīsēja, tāpēc viņai ar mokām izdevās attapt rūpīgi iekaltos vārdus.

- Eistaā, es nes ziņu. Ziņa ir no viņas, kas baro putns. Putns ir atgriezusies.

- Atpakaļ gan! — Vaintē jūsmīgi konstatēja, un fārgaja priekā izliecās, savā naivumā iedomājusies, ka jūsma adresēta viņai. Vaintē ar asu žestu pieaicināja citu fārgaju: — Atrodi Stalanu! Lai nekavējoties nāk šurp! — Viņa atkal pievērsās ziņas atnesējai. - Tu atgriezīsies pie tām ar putnu! Paliksi pie viņām, līdz attēli būs sagatavoti, lai atrādītu man, un tad nāksi un ziņosi. Atkārto!

— Atgriezies pie tām ar putnu. Paliksi. Nāksi pie eistaā, kad būs sagatavoti…

- Attēli, bildes, ainavas, — Vaintē trīs dažādos veidos centās iedzīt sapratni stulbajā galvā. - Atkārto, akajila!

Akajila — tā-ar-kuru-pretigi-runāt. Baisā frāze čukstā pāršalca pār tuvējo fārgaju pulciņu, nododot no mutes mutē arī izbīli, kas lika visām atkāpties no aizejošās ziņneses, it kā tā viņas aptraipītu.

- Vanalpē, cik daudz laika tas prasīs? — Vaintē apjautājās.

- Lai uzsāktu, informācijas pietiek jau šobrīd. Putna atmiņas centra uzkrājumiem jau vajadzētu būt sagrūstiem lielākā atmiņas bankā. Es pati tā esmu darijusi, caurskatot augšanas algoritmus. Pirmos un pēdējos attēlus var apskatīt nekavējoties. Laikietilpīgā daļa ir sekošana objekta gaitai vidusdaļā ietvertajā informācijā.

- Tava doma man nav skaidra.

- Kā izskaidrotāja es esmu stulbene, eistaā. Putns bija ceļā neskaitāmas dienas. Visu šo laiku, vai nakts, vai diena, ik pēc brītiņa fiksēts attēls. Atmiņas radījumam var likt novākt visas melnās nakts ainavas, bet palikušo bilžu skaitam joprojām nav gala. Tā nu katrs attēls jāiedabū šķidro kristālu ekrānā, lai to attīstītu vai izmestu. Tas prasa dienas — daudz dienu.

- Tad mēs būsim pacietīgas un gaidisim.

Viņa pacēla acis, sazīmēja Stalanas drukno, rētaino augumu un pieaicināja viņu pie sevis.

- Putns ir atpakaļ. Ja astazoi ir atrasti, mēs drīz vien to zināsim. Vai mēs esam gatavas sēsties tarakastos un uzbrukt?

- Esam. Fārgajas jau šauj gluži labi, hezocani uzbarojušies… Ir iestādīts daudz dzelkšņu krūmu, daudz dzelkšņu jau ievākts. Aug arī laivas, un daži jaunie īpatņi jau ir gatavi darbam.

- Tad sagatavo viņas! Iekrauj pārtiku un ūdeni un ziņo man. Un tu, Vanalpē, - tava pieredze ar attēliem mums šobrīd lieti noderēs. Tu bez kavēšanās dosies palīgā tām, kuras šo darbu dara!

Atlikušo dienas daļu un nākamo dienu Vaintē, izmetusi no galvas visas domas par astazoiem, vadīja pilsētas dzīvi, tomēr ik brīdi, kad viņa atvilka elpu un tuvumā nebija nevienas sarunu biedrenes, atgriezās nelūgtas atmiņas. Vai astazoi tiešām atrasti? Ja tā, viņi jāuzmeklē, jāaplenc un jāiznīcina. Domājot par astazoiem, viņas nāsis dusmās nobālēja. Šādā jutoņā ēšana vairs nesniedza baudu, un viņas pacietība izrādījās tik īsa, ka kāda izbiedēta fārgaja, aiztriekta vismežonīgākajā kārtā, pat nomira. Tas, ka trešajā dienā Vaintē sagaidīja kāroto ziņu, pilsētas labklājībai ļoti nāca par labu.

- Attēli ir gatavi, eistaā, - fārgaja teica, un visām, kas to dzirdēja, pārskrēja atvieglojuma trīsas. Kad Vaintē atstāja ambesedu, pat Keriks pievienojās lielajai sekotāju grupai, tāpat kā citas degot nepacietībā noskaidrot, kas tad īsti noticis.

- Viņi ir atrasti! — Vanalpē paziņoja. - Šobrid tiek attīstīts liels attēls; tūdaļ būs gatavs.

Celulozes loksne lēnām izslīdēja no zvēra mutes. Vanalpē ar mitru šļakstu izrāva to ārā, un Vaintē sagrāba attēlu vēl valgu un siltu.

- Tiešām — viņi ir atrasti! — viņa iesaucās, un loksne viņas pirkstos vilnīja. - Kur ir Stalana?

- Te, eistaā! - Stalana atsaucās, atliekot pie malas tikko aplūkotos attēlus.

- Vai tu zini, kur meklēt šo vietu?

- Vēl ne, — Stalana iedūra pirkstu attēla centrā, - bet pilnīgi pietiek ar to, ka gar šo vietu tek upe. Mēs uzbruksim no ūdens. Šobrīd sekoju viņiem pa pēdām — to vismaz es protu — , un pirmā puse man jau ir atzīmēta. Pēc attēliem es varu viņiem izsekot līdz šai vietai. Lūk, te ir viņu mājvieta. Ādu nojumes, lieli zvēri — viss, kā jau redzēts.

- Un arī iznīcināsim viņus tāpat, kā iepriekš! - Vaintē pieaicināja Keriku un iebakstīja īkšķi attēlā. - Tu zini, kas tas ir?

Jauneklis neko tamlīdzīgu savu mūžu nebija redzējis. Viņš paņēma loksni ar svešādajiem melnbaltajiem pleķiem un grozīja uz visām pusēm, līdz Vaintē izrāva to viņam no rokām.

- Neesi stūrgalvīgs! Tu esi redzējis šos radījumus, tev ir pazīstamas tādas ainas!

- Lūdzu, ar tavu atļauju, eistaā, - Vanalpē bikli un vainīgi iejaucās. - Arī fārgajas bez īpašas apmācības nav spējīgas apjēgt, kas saskatāms attēlos. Viņas redz, bet nesaprot.

- Skaidrs, — Vaintē aizmeta loksnes prom. - Pabeidziet sagatavošanas darbus. Tiklīdz vieta būs norādīta, mēs dodamies ceļā. Un tu, Kerik, nāksi kopā ar mums.

- Paldies, eistaā! Kalpoju ar prieku!

Keriks runāja pilnīgi vaļsirdīgi. Viņam nebija ne jausmas, kurp viņas dosies un ko daris, tomēr viņš ar tīksmi domāja par gaidāmo laivu braucienu.

Jaunekļa degsme apdzisa visai drīz. Sirotājas devās ceļā rītausmā, kuģoja līdz krēslai un naktis pārlaida krastā. Tas turpinājās diendienā, līdz Keriks sāka apskaust jilanē par viņu spēju sabrukt bezsamaņai tuvā stāvoklī. Viņš, turpretī, lūkojās uz krastu un pūlējās iztēloties, kas slēpjas aiz meža sienas augšpus pludmales.

Attālinoties uz ziemeļiem, krasta līnija izmainījās. Džungļus nomainīja skraj- mežs, kas tālāk pārgāja muklājos un krūmājos. Ceļā gadījās ari lielas upes grīva, bet braucējas turpināja virzību uz ziemeļiem, līdz nonāca plašā līci. Tad Vaintē un Stalanas flagmaņlaiva devās pret līča krasta ieloka vidu. Tas bija kas jauns, un apātiskās fārgajas sarosījās. Kad karavāna ielauzās piekrastes niedrājā, ligzdojošie putni lielos baros uzspurdza gaisā, aizsedzot sauli. Dūņu purvu atkal nomainīja liedags, un Vaintē deva zīmi izsēsties krastā, lai gan saule bija veikusi tikai pusi lejupceļa pret apvārsni.

Keriks, tāpat kā citas, piezagās cieši klāt, alkdams dzirdēt tālākos plānus. Stalana bakstīja kādu attēlu.

- Te esam mēs, bet te, upes krastā, ir astazoi. Ja mēs šodien pieejam par tuvu, mūs var pamanīt. Gudrāk būtu izkraut laivas šeit un atstāt visu pārtiku un ūdeni krastā. Tādējādi mēs būtu gatavas triecienam līdz ar gaismas svīdu.

Vaintē piekrita.

- Mēs uzbruksim no jūras, slēpdamās aiz plīstošajiem viļņiem, jo tobrīd mēs vēl nebūsim tikušas viņiem aizmugurē. Es gribu nokaut visus! Izņemot dažus, ko Stalanai likts saņemt gūstā. Vai skaidrs? Atkārtot!

Grupu vadītājas atkārtoja norādījumus, kamēr fārgajas saspringti centās tos iegaumēt. Pēc daudzkārtējas atkārtošanas pat viscietpaurainākā fārgaja zināja, kas darāms. Keriks garlaikots uzgrieza muguru, bet pēc Vaintē signāla veicīgi vien atkal pievērsās notiekošajam.

- Tu paliksi šeit, pie krājumiem, un gaidīsi mūs atgriežamies. Es negribu, lai tevi kļūdas pēc cīņas karstumā nogalina. Gaidi savu laiku: darbiņš būs arī tev.

Pirms vēl Keriks spēja atbildēt, viņa jau novērsās. Jauneklis nealka vērot slaktiņu, astazou apkaušanu ne tik, un Vaintē lēmums viņu iepriecināja.

Pret rītausmu viņas bija jau augšā un sēdās laivās. Piekraušanas gaitā Keriks sēdēja krastā un pēc tam klusi vēroja, kā laivas atiet no krasta un izgaist rita miglā. Inlēnu skatījās ar acīmredzamu intereses trūkumu, toties, aizbraucējām izzūdod skatienam, nekavējoties atvēra gaļas kublu.

- Tu esi pretīga rīma! — Keriks teica. - Tu kļūsi trekna.

- Ēst labi, — Inlēnu attrauca. - Tu ēd arī.

Jauneklim no tiesas negāja pie dūšas kublos iekonservētā gaļa (tā daždien garšoja pēc pelējuma), tomēr viņš nedaudz ieskrubināja un uzdzēra ūdeni, jo zināja, ka nekas nepiespiedīs Inlēnu kustēt, kamēr viņa nebūs pielocījusies līdz ūkai. Viņš piekasīgi nopētīja dzīvesbiedreni un atklāja, ka pareģojums jau piepildījies: Inlēnu aptukusi, miksts slānis pār visu ķermeni nogludinājis muskuļu skarbās aprises.

Kaut arī Keriks bija radis pie citu pastāvīgās klātbūtnes, viņš lieku reizi konstatēja, ka joprojām spēj rast baudu vientulībā. Inlēnu neskaitījās. Pēc laivu aizbraukšanas visu ieskāva klusums. Brize gan čabināja zāli, sīkie vilnīši skalojās gar krastu, bet balsu nebija — pilnīgi nekā no ambeseda nerimstošās čalas.

Keriks gāja pa priekšu gar tīro smilšu joslu starp zāļainiem ciņiem, iztraucēdams putnus, kuri teju teju no kājapakšas šāvās augšup. Viņi klimta klusumā. Inlēnu neapmierināta burkšķēja, nācās kurnētāju apsaukt. Paisumam pieņemoties spēkā, viņi nonāca augstas, melnas klints kauprē. Pie klints piestiprinājušās ūdenszāles locījās ūdens plūsmās, un tieši virspus ūdens līmeņa vidēja spraugās iestiprinājušos tumšu gliemeņu kolonijas.

Labas ēst, — Inlēnu teica, skaļi klakšķinot žokļus. Viņa stāvēja līdz ceļiem ūdeni un centās dažas atraut, bet tās stingri turējās pie akmens. Zaudējusi ceribas, viņa ļāvās, lai Keriks izved viņu krastā, kur jauneklis salūkoja dūres lieluma akmeni un atskaldīja dažas gliemenes no klints. Inlēnu tās sakampa, iegrūda mutē, saberza starp saviem smagajiem žokļiem un izspļāva čaulas suķes okeānā. Saldeno mīkstumu viņa tīksmē norija. Keriks savāca dažas arī sev un atgrieza tās vaļā ar savu metāla nazi. Abi tur uzkavējās, lidz nespēja vairs ieēst.

Diena vērtās lieliska, varētu pat teikt, lieliskākā diena Kerika mūžā, bet viņš vēlējās atrasties norādītajā vietā, kad atgriezīsies citas, tāpēc viņi devās atpakaļ jau agrā pēcpusdienā. Gaidīt nācās vēl ilgi. Saule bija jau zemu, kad parādījās laivas.

Pirmā krastā izkāpa Vaintē. Viņa noteiktā solī aizgāja līdz produktu kaudzei, nosvieda ieroci smiltīs un atrāva gaļas kublu, nostājās pret Keriku jautājošā pozā, nokoda lielu kumosu, sazelēja to, norija un visbeidzot ierunājās.

- Neviens neizspruka. Slepkavniekiem gals. Viņi cīnījās kā nelabie, un mēs zaudējām pulka fārgaju, bet pasaulē fārgaju netrūkst. Kas iecerēts, tas padarīts. Tagad tu ķersies pie sava darbiņa.

Viņa uzsauca divām fārgajām, kuras izvilka no tuvējās laivas smagu saini un izvilka krastā. Pirmajā brīdī Keriks to noturēja par ādu ķīpu. Tad tā sakustējās.

Kad fārgajas nometa saini smiltīs, ādas atritinājās un atklājās bārdaina seja; radījuma mati — asiņu piesūkušies, acis — bailēs ieplestas. Ieraudzījis Keriku, tas iepleta muti un izgrūda savādas, čērkstošas skaņas.

- Astazous runā, - Vaintē teica, — vai vismaz izgrūž kādas skaņas, kas šiem netīrajiem dzīvniekiem kalpo kā valoda. Ko viņš saka, Kerik? Es pavēlu tev klausīties un pastāstīt man, ko viņš saka!

Par nepaklausību nevarēja būt ne runas. Ko eistaā lika, tas tika izpildīts. Vienmēr. Bet Keriks nespēja izpildīt; viņa kustības pauda bailes.

Viņš nesaprata šīs skaņas. Tās viņam neko neizteica. Pilnīgi neko.

XXV

- Vai radījums runā? - Vaintē uzstājīgi vaicāja. - Stāsti, nečammājies!

- Nezinu… — Keriks nenoteikti novilka. - Varbūt… Es neko nesaprotu. Pilnīgi neko.

- Tātad šīs skaņas ir tikai troksnis, ne vairāk.

Vaintē kvēloja dusmās. Viņas plānus gaidīja krahs. Viņai nevajadzēja noticēt Engai, kura tik uzstājīgi apgalvoja, ka smirdīgie lopi patiešām sazinoties savā starpā. Viņa būs kļūdījusies. Vaintē izgāza savas dusmas pār astazou, iegrūžot kāju būtnes ģīmī un pagrozot. Tas sāpēs iestenējās un neganti izbrēca kaut kādas skaņas. Keriks piešķieba galvu un saspringti ieklausījās.

- Mirklīti, eistaā! Te kaut kas bija.

Viņa soli atkāpās un, joprojām saskaitusies, atkal pagriezās pret jaunekli. Viņš steidzīgi ierunājās, pirms vēl Vaintē niknums nav vērsies pret viņu pašu.

- Tu dzirdēji? Viņš izkliedz vienas un tās pašas skaņas — jau kuro reizi! Un es zinu, tas ir, es domāju, ka zinu, ko viņš saka.

Keriks apklusa un, kodīdams lūpu, rakņājās sensenās atmiņās starp aizmirstiem, izdzisušiem vārdiem.

- Marags — lūk, ko viņš saka. Marags!

- Un tas kaut ko nozīmē?

- Jā. Es zinu — tas nozīmē… Tas ir līdzīgs… Tas ir apmēram tas pats, kas astazous.

Vaintē tas šķita neizprotami.

- Bet radījums taču ir astazous.

- Es domāju ko citu. No viņa viedokļa astazous ir jilanē.

- Doma nav visai skaidra, turklāt šāds skaidrojums man nebūt netīk, bet vispārīgos vilcienos es tevi saprotu. Turpini iztaujāt! Ja, tavuprāt, šis astazous ir jileibe un neprot labi runāt, mēs tev sagādāsim citu īpatni. Sāc!

Bet Kerikam nekas nesanāca. Gūsteknis cieta klusu. Keriks pieliecās viņam tuvāk un saņēma spļāvienu ģīmī. Vaintē nešķita apmierināta.

- Notīries! — viņa uzrūca un pamāja kādai fārgajai. - Atved citu astazou!

Keriks lāgā neapzinājās, kas ar viņu notiek. MARAGS. Vārds kulstījās pa

viņa galvu, uzbangodams atmiņas — netīkamas atmiņas. Auri mūžamežā, kaut kas baiss jūrā. Maragi. Tas ir vairāk nekā viens marags. Maragi, marags, maragi, marags…

Viņš spēji satrūkās, apjauzdams, ka uz viņu nikni auro Vaintē.

- Vai tu piepeši esi kļuvis jilenins — bez valodas kā tāda fārgaja, nule no jūras izlīdusi?!

- Piedod, lūdzu: manas domas, astazous izdvestās skaņas, es domāju, ka…

- Tas mani neinteresē. Runā tagad ar šo eksemplāru!

Keriks palūkojās lejup — platās, izbiedētās, zilās acīs un matu jūklī ap būtnes galvu. Uz sejas mati neauga, un augums zem apsējiem šķita uzblidis un svešāds. Vaintē sakampa astazoiem atņemtu koka šķēpu ar akmens uzgali un iebakstīja radījumam sānos; izbiedētā būtne iekviecās.

- Paskaties uz mani! — Vainē uzsauca. - Tā jau ir labāk. Tagad es tev parādīšu, kas tevi gaida, ja tu klusēsi tāpat kā šis te un nemēģināsi runāt.

Vaintē apgriezās un trieca šķēpu bārdainā gūstekņā miesā. Tas ķērcoši iebļāvās, bet Vaintē trieca šķēpu atkal un atkal, līdz iestājās klusums. Otrs upuris šausmās vaimanāja un svaidījās uz visām pusēm, cik to ļāva ciešās saites. Vaintē aizsvieda projām asiņaino ieroci.

- Atsvabini tā locekļus un liec runāt! — Vaintē novērsdamās teica.

Tas izrādījās sarežģīti. Gūstekne te spiedza, te smagi kāsēja, no tās acim straumēm plūda asaras un uz virslūpas krājās gļotas. Keriks pieliecās cieši klāt, pagaidīja, lidz būtne pierimst, un izrunāja vienīgos vārdus, kurus zināja.

- Marags. Maragi.

Tūdaļ arī sekoja atbilde, bet tik strauja, ka viņš nespēja izsekot, lai gan saklausīja «maragi» un vēl ko citu. Samadu! Jā, samadu, — samadu esot apkāvuši. Šie vārdi nozīmēja tieši to! Viss samads maragu apslaktēts. Lūk, ko viņa stāsta!

Viņa… Neviļus Kerika lūpās raisījās šis vārds. Sieviete. Viņa ir linga, un tas otrs — nodurtais, — tas ir hannas. Sieviete un virietis. Ari viņš pats ir hannas.

Sapratne padziļinājās, bet mokoši gausi — pa vārdam, pa frāzei. Dažus vārdus viņš vispār neizšķīra; astoņgadīgā zēna vārdu krājums — viss, ko viņš jebkad zinājis, — nebija tāds kā pieaugušai sievietei.

- Jūs apmaināties trokšņiem. Vai saproti arī kaut ko?

Keriks palūrēja uz Vaintē, pielēca kājās un brīdi stāvēja, vārstīdams muti, līdz viņas jautājuma jēga izspiedās caur marbaka vārdu gūzmu viņa galvā.

- Jā, protams, eistaā, saprotu arī. Lēnā garā sāku šo to apjēgt.

- Tas ir jauki. - Vaintē ciešāk ietinās apmetni. Ēnas jau vērtās garas, saule skāra apvārsni. - Vajag to atkal sasiet, lai neizmūk. No rīta turpināsi. Kad sāksi vairāk saprast, likšu uzdot astazoum dažus jautājumus. Jautājumus, uz kuriem svarīgi rasi atbildi. Ja radījums atteiksies atbildēt, tad atgādini tā otra galu. Nešaubos, ka arguments nebūs no vājajiem.

Keriks arī pats paņēma apmetni, atgriezās un apsēdās smiltīs līdzās sievietei. Viņa galvā jaucās vārdi, balsieni, nosaukumi…

Sieviete ierunājās, — un viņš atskārta, ka saprot, pat neredzot viņas kustības.

- Man salst.

- Tu vari runāt tumsā — un es saprotu…

- Auksti…

Protams. Marbaks nelidzinājās jilanē valodai. Tas neietvēra ķermeņa kustības. Tās izrādījās skaņas — tīras skaņas. Keriks jūsmoja par šo atklājumu, vienlaikus noritinādams dažas asinim piesūkušās ādas no mirušā vīra ķermeņa un uzklādams sievietei.

- Mēs varam runāt pat nakti! — viņš murmināja, notrīdams ķepīgos pirkstus pret krasta smiltīm. Kad viņa atbildēja, klusajā, joprojām baiļpilnajā balsī skanēja ari pārsteigums.

- Es esmu Aina no Ohzo samada. Kas esi tu?

- Keriks.

- Tu arī esi gūsteknis, piesiets pie maraga. Un tu proti ar viņiem runāt?

- Jā, protams. Bet ko tu te darīji?

- Vācu ēdamo, ko tad vēl! Dīvains jautājums. Mums nevajadzēja nākt tik tālu uz dienvidiem, bet pagājušajā ziemā tik daudzi nomira badā… Neko nevarēja darīt. - Viņa atkal palūkojās uz viņa siluetu pret debesīm un ļāva vaļu ziņkārei. - Kad viņi tevi sagūstīja, Kerik?

- Kad? — Tiešām nav viegli atbildēt. - Jādomā, jau pulka vasaru aizritējis. Es biju ļoti mazs…

- Viņi visi ir miruši, — viņa piepeši atcerējās un sāka šņukstēt. - Šie maragi viņus visus nobendēja, visus, izņemot dažus gūstekņus.

Viņa iešņukstējās vēl skaļāk, un kaklasiksna spēji iegriezās Kerika kaklā. Viņš abām rokām ieķērās tajā un aizšļūca pa smiltim. Troksnis bija iztraucējis Inlēnu nakts mieru un viņa vēlās projām, raujot Keriku sev līdzi.

Viņš vairs nemēģināja runāt.

Nākamajā rītā Keriks modās ar grūtībām. Galva šķita smaga, āda — karsta. Jādomā — vakar nevajadzēja tik ilgi uzturēties saulē. Viņš atrada ūdens tvertni un alkaini strēba, kad tuvumā uzradās Stalana.

- Eistaā man stāstīja, ka tu sabaurojoties ar citu astazou, — viņa lietoja šādu dzīvniecisku darbības apzīmējumu, turklāt bagātināja frāzi, neslēpjot atklātu riebumu.

- Es esmu Keriks, kurš sēž līdzās pašai eistaā. Tavs runas veids ir aizskarošs.

- Es esmu Stalana, kura žmiedz astazous, kā to vēlējusies eistaā. Nav nekā aizvainojoša, ja tevi nosauc par to, kas esi.

Nesenais slaktiņš sniedza medniecei sāta sajūtu. Viņas uzvediba mēdza būt rupja kā viņas balss, bet šorīt viņa turklāt izrādijās neparasti dzēlīga. Keriks nejutās tik labi, lai strīdētos ar brutālo radību. Tikai ne šodien. Nepievēršot uzmanību viņas pārākuma un nicinājuma pilnajai pozai, viņš aizgriezās, un medniecei nācās sekot viņam nopakaļ lidz vietai, kur gulēja sasietā sieviete.

- Runā ar to! — Stalana izrīkoja. Viņas balss skaņa lika sievietei notrīsēt un izbailēs pievērsties Kerikam.

- Man gribas dzert.

- Es atnesīšu ūdeni.

- Tā locījās un izgrūda skaņas, — Stalana iejaucās. - Tavas skaņas nebija ne kripatu labākas. Ko tas nozīmē?

- Viņa vēlas ūdeni.

- Labi. Iedod ķēmam kādu malciņu. Un pēc tam jautāšu es.

Marags līdzās Kerikam Ainu šausmināja. Tas pavērās viņā ar tukšu, aukstu skatienu, sakustināja locekļus un kaut ko krekšķēja. Keriks tulkoja:

- Vai te vēl ir kādi tani?

- Kur? Ko tu ar to domā?

— To jautā šis neglītais marags. Man jāzina, vai te ir vēl kādi, vai ir citi samadi?

- Uz rietumiem, kalnos — to taču tu zini.

Stalanu atbilde neapmierināja. Tincināšana turpinājās. Pēc brīža, neskatoties uz nepilnīgajām valodas zināšanām, Keriks apjauta, ka Aina izvairās no tiešām atbildēm.

- Tu nesaki visu, ko zini, — viņš pārmeta.

- Bet protams! Šis marags vēlas atrast arī citus samadus un apslaktēt. Es nestāstīšu. Es drīzāk miršu. Vai tad tu vēlies, lai mošķis to zinātu?

- Man vienalga, — Keriks vaļsirdīgi atzinās. Viņš jutās saguris, un arī galva sāpēja. Maragi var kaut astazous, astazoi var kaut maragus, lai tikai liek viņu mierā. Viņš ieklepojās, tad sāka kāsēt bez mitas — dziļi un sāpīgi. Noslaucījis gļotas no lūpām, viņš atskārta, ka tajās redzamas asinis.

- Prasi vēl! — Stalana uzstāja.

- Prašņā pati! — Keriks ieteica tik bezbēdīgi, ka Stalana burtiski iešņācās dusmās. - Es gribu padzerties. Man rīkle kalst.

Viņš alkaini padzērās, atlaidās zemē un uz brīdi pievēra acis.

Vēlāk apziņā pavīdēja, ka kāds viņu kaut kur velk, bet atvērt acis šķita pārāk smags darbs. Pēc brīža viņam lika mieru, viņš pierāva kājas pie krūtim un apņēma tās ar rokām. Pirms samaņas zaudēšanas, Keriks vēl sajuta, ka zem svelmainās saules stariem ir aplam auksti.

XXVI

Apziņā gruzdēja laika rituma izjūta, apziņu skāra pastāvīgas sāpes. Sāpes, kas drīz vien kļuva par svarīgāko motīvu Kerika dzīvē, - nomācoša nenovēršamība, kuras priekšā viņš drupa. Tajos brīžos, kad apziņa bija. Periodiski to nomainīja bezsamaņa. Viņš gaidīja viendabīgās tumsas brīžus kā patvērumu no drudža un nebeidzamajām ciešanām. Reiz Keriku pamodināja svešādas, neskanīgas vaimanas; tikai pēc brīža viņš apjauta, ka vaidējis pats.

Smagākais brīdis jau atkāpās pagātnē. Samaņa joprojām atgriezās tikai brīžiem, bet Keriks apzinājās, ka sāpes aizstājusi trula smeldze. Skatiens bija aizmiglots, bet stingrā, vēsā roka ap pleciem, kas balstīja viņu, lai viņš varētu padzerties, varēja būt tikai Inlēnu roka. «Nešķirama kā paša ēna,» Keriks nodomāja, «kā paša ēna.» Doma viņu sasmīdināja — grūti pat pateikt, kāpēc, — un viņš atkal ieslīga nemaņā.

Kādu dienu Keriks konstatēja, ka ir pie pilnas sajēgas, tikai nespēj pakustēties. Šķita, ka aizplūdusi neizmērojama laika straume, kas gan nav viņu nospiedusi pie zemes, nedz arī saistījusi, tomēr aizskalojusi pēdējo piliti spēka, liekot plakt pie zemes no sava ķermeņa svara. Viņš atklāja, ka var pakustināt acis, bet tās asi iesāpējās un pieplūda neapturamām asarām. Inlēnu tepat līdzās domīga tupēja uz resnās astes, klusā svētlaimē blenzdama tukšumā. Ar milzu

pūlēm jauneklis izspieda vienu vienigu vārdu «dzert», nespēdams nobeigt to vārda daļu, kuru pavadīja ūdens nešanu apzīmējošās ķermeņa kustības. Inlēnu tuvākā acs pagriezās pret Keriku, kamēr smadzenes pūlējās aptvert pausto domu. Beigu beigās pat viņai atausa skaidriba. Viņa pietrausās kājās, atnesa ķirbi un paslēja viņa ļengano augumu, ļaujot padzerties. Viņš iestrēba, ieklepojās un spēku izsīkumā zaudēja samaņu. Pie ieejas kaut kas sakustējās, un redzes lokā iepeldēja Akotolpa.

- Vai es nekļūdos: viņš runāja? — viņa pārvaicāja, un Inlēnu piekrītoši pamāja. - Ļoti labi, ļoti labi. - Zinātniece noliecās un aplūkoja jaunekli. Keriks kā miglā saskatīja viņas platās aprises, tauku krokām šūpojoties, aizsedzam debesis.

- Tev bija jābūt mirušam, — viņa teica ar zināmu apmierinājumu. - Bez manis tu arī būtu līķis. Pakustini galvu par zīmi, cik pateicīgs tu esi par manu darbu!

Keriks atļāvās vārgi pakustināt žokli, un Akotolpa uztvēra to kā pelnītu atzinību.

- Baiga slimība ārdīja visu tavu organismu. Šīs vātis uz ādas vēl ir mazākais: fārgajas, būdamas pārāk stulbas, lai saprastu, ka šāda liga ir specifiska tavai sugai, izvairījās aiztikt tevi, un man vajadzēja tevi kopt pašai. Bet ļoti interesanti. Ja es jau nebūtu strādājusi ar siltasinīgajiem astazoiem, tevi neizbēgami piemeklētu nāve.

Kamēr Akotolpa runāja, vairāk pašas priekam, viņa nomainīja slimnieka apsējus. Tas nenoritēja bez sāpēm, bet vairs nelīdzinājās mokām, ko Keriks bija izjutis agrāk.

- Dažiem mūsu noķertajiem astazoiem bija šī pati slimība, tikai vieglākā formā. Viņos izveidojušās antivielas. Tevī — ne. Visslimākajam es pilnīgi iztecināju asinis, ieguvu serumu, apstrādāju… Tā, esam galā. Tagad ieēd kaut ko.

- Cik… ilgi… — Keriks mēģināja čukstēt.

- Cik ilgi jāēd? Cik ilgi antivielas? Vai tu vēl murgo?

Keriks lūkoja pakustināt roku laika nozīmē.

- Skaidrs. Cik ilgi tu esi slimojis? Ļoti ilgi; es neuzņēmu laiku. Tam nav nozīmes. Tagad padzeries: tev nepieciešamas olbaltumvielas, tu esi zaudējis kādu trešo daļu svara. Te ir garda, līdz šķidram stāvoklim fermentēta gaļa, lieliski sagremojama.

Kerikam trūka spēka iebilst. Šķebīgā zampa gan lika viņam nožākstīties, tomēr kādu nieku izdevās arī norīt. Pēc tam viņš noguris aizmiga.

I

Tas izrādījās lūzuma punkts. Slimība bija galā. un jauneklis strauji atveseļojās. Apmeklētājas pie viņa nenāca, izņemot resno zinātnieci, bet viņš ari neilgojās pēc tādām. Viņš atkal un atkal pārcilāja prātā atmiņas par taniem, ar kuriem bija runājis. Nē, ne taniem. Ar astazoiem. deģenerātiem, siltasiņu slepkavām. Miesa no viņa miesas. Tani. Tie paši ļaudis, tie paši radījumi. Viņam bija divēja piederība, ko jauneklis līdz šim nebija izpratis un tagad lauzīja galvu. Protams, viņš pats bija tanus, jo savulaik — agrā bērnībā — esot atvests uz šejieni no citurienes. Tomēr tas noticis tik sen, tik daudz ūdeņu aiztecējis kopš tā laika, ka jebkura atmiņa par to izkūpējusi. Tās vairāk šķita atmiņas par atmiņām, it kā tas būtu kaut kas tāds, par ko viņam stāstits, nevis paša pieredzēts. Kaut ari fiziski Keriks nebija jilanē, jau sen viņš domāja, kustējās, runāja kā jilanē. Tomēr ķermenis joprojām bija tanu ķermenis, un sapņos viņš dažkārt uzturējās savu sugasbrāļu vidū. Šādi sapņi satrauca, pat biedēja, bet, par laimi, viņš pēc pamošanās no tiem neko daudz neatcerējās. Arī atcerēties tanu vārdus viņš vairs nespēja, lai kā ari pūlētos, jo pat tie, kurus pats bija runājis, slimības laikā izrādījās izkrituši no galvas.

Ja neskaita Inlēnu nemitīgo kluso klātbūtni, Keriks bija atstāts pilnigā vienatnē. Vienīgā apmeklētāja palika Akotolpa, un jaunekli tas pārsteidza.

- Vai viņas joprojām ir ārpus pilsētas — visas tās, kuras iznicina astazous? — viņš kādu dienu jautāja.

- Nē. Jau divi desmiti dienu, kopš viņas ir atpakaļ, ja ne vairāk.

- Bet neviena pat nepavīd redzeslokā, pat fārgaja ne, un neviena bez tevis arī neatnāk.

- Protams, ne, — Akotolpa stingri iekārtojās uz savas astes, visus četrus īkšķus savija kopā un omulīgi atbalstīja uz sava vidukļa tauku blīvas.

— Tu maz zini par jilanē, labi ja tik, cik šī atstarpe starp maniem īkšķiem, — viņa saknieba tos cieši kopā. - Tu dzīvo mūsu vidū, bet nenieka nezini.

- Es nekas neesmu, es nenieka nezinu. Tu zini visu. Es ar lielu prieku kaut ko uzzinātu.

Kerika teiktais nebija kaila pieklājības frāze. Viņš maldījās pa sadzīves mīklu džungļiem, pa neatbildētu jautājumu labirintiem. Lielāko daļu dzīves puisis pavadījis šeit — šajā noslēpumu pilsētā. Jilanē dzīvi caurvija aizspriedumi un zināšanas, ko, kā rādās, katra zināja, bet neviena neapsprieda. Ja lišķība un pieglaimība var izvilināt no treknās būtnes kādu atbildi, Keriks bija gatavs šķobīties vissmieklīgākajās padevības pozās.

- Jilanē neslimo. Slimības nopļauj tikai zemākos dzīvniekus, kā tevi. Es pieļauju, ka savulaik ir bijušas arī slimības, kas skārušas mūs, bet tās jau sen izskaustas, kā, piemēram, drudzis, kas aiznesa līdzi dažas no pirmajām šajā krastā iznākušajām jilanē. Traumu gadījumos infekcijas var iekļūt brūcēs, bet tās tūdaļ tiek apkarotas. Tava slimība tiktāl samulsinājusi stulbās fārgajas, kuras nespēj to nedz apjēgt, nedz pieņemt, ka viņas to ignorē, un lidz ar to arī tevi. Man, turpretī, darba specifika ar visām dzīvības formām liek būt imūnai pret tamlīdzīgām blēņām.

Viņa neslēpa dziļu apmierinājumu, un Keriks steidza vispārējos vilcienos piekrist.

- Tev noslēpumu nevaid, Augstība, — viņš vedināja. - Vai sekls zemes tārps drīkst patērēt tavu inteliģenci, uzdodot vēl jautājumu?

Akotolpa nevērīgi deva atļauju.

- Vai starp vīrišķiem plosās sērga? Hanalē es dzirdēju, ka daudzi liedagā zaudē dzīvību.

- Vīrišķi ir truli un bez jēgas kulsta mēles. Jilanē šādus jautājumus apspriest nav ļauts.

Akotolpa šķelmīgi piemiedza aci Kerikam, vienlaikus pievēršot otras acs skatu Inlēnu masīvajai mugurai, un sakārtoja domas.

- Bet es neredzu nekā ļauna, atklājot to tev. Tu neesi jilanē, turklāt esi virišķis, tātad tev var stāstit. Es runāšu vienkārši, jo visā problēmas pilnibā to lemts izprast tikai ar manām dziļajām zināšanām. Mēģināšu tev aprakstīt vairošanās intīmās un sarežģītās nianses. Pirmkārt, tev jāsaprot savas uzbūves nepilnība. Visi siltasiņu radījumi, tevi ieskaitot, ejakulē spermu, un tā arī ir jūsu vienīgā līdzdalība vairošanās norisē. Ar mūsu augsti organizēto sugu ir citādi. Apsēklošanas akta laikā apaugļotā ola nonāk vīrišķa dzimumsomā. Šī norise izraisa izmaiņas vīrišķa vielmaiņā. Būtne kļūst laiska, minimāli tērē enerģiju un ieaug taukos. Olas izšķiļas, jaunuļi dzimumsomas komfortā briest, attistās, un atstāj to tikai tad, kad sasnieguši jūras dzīvei nepieciešamo briedumu. Tas ir brīnišķīgs pielāgojums, kurš pārākajām būtnēm — sievietēm — atbrīvo īkšķus svarīgākiem darbiem. - Akotolpa badīgi nošmakstināja lūpas, pastiepās, satvēra Kerika nepabeigto šķidrās gaļas ķirbi un vienā rāvienā iztukšoja to. - Pārākajām visās jomās. - Viņa tiksmi atraugājās. - Tiklīdz jaunuļi aiziet jūrā, vīrišķa loma reprodukcijā ir izsmelta. Apmēram tāpat, kā kādam kukainim, kuru sauc par dievlūdzēju un kura mātīte pēc kopulācijas tēviņu apēd. Tēviņa vielmaiņas atgriešanās normālās sliedēs norit smagi. Apmēram puse šajā norisē apmirst. Lai gan tas varētu nebūt tikami tēviņiem, sugas izdzīvošanā tam nav nozīmes. Tev taču nav nekādas sajēgas par to, ko es runāju, vai ne? Par to liecina dzīvniecisks tukšums tavās acīs.

Bet Keriks saprata. Pat pārāk labi. «Trešā reize liedagā — neizbēgama nāve», viņš klusībā nodomāja, bet balsī teica: — Cik vieda tu esi, Augstība! Pat ja es būtu izšķīlies reizē ar laiku, es zinātu vien niecīgu daļiņu no tā, kas zināms tev.

- Bez šaubām, — Akotolpa neiebilda. - Zemākie — siltasiņu — dzīvnieki nespēj pārkārtot savu vielmaiņu, kāpēc arī vāji vairojas un spēj izdzīvot tikai pašā pasaules maliņā. Es Entobanā strādāju ar tādiem dzīvniekiem, kuri sauso sezonu pārlaiž, iekaltuši izsusuša ezera dibena dūņās, un sagaida lietavas, lai cik arī vēlu tās sāktos. Tagad, jādomā, pat tev varētu kļūt skaidrs, ka gan izdzīvošana, gan nāve atkarīga no vielmaiņas pārvērtībām.

Fakti saliedējās veselumā, un Keriks neviļus skaļi noteica:

- Dzīvības Meitas…

- Nāves Meitas! — Akotolpa iebilda, paužot visdziļāko nicinājumu. - Neatgādini man šīs radības! Viņas nekalpo savai pilsētai, nedz arī mirst, kā pienāktos pēc izraidīšanas. Toties nomirst pašas labākās. - Viņa ar saltiem, ļaunu vēstošiem žestiem pievērsās Kerikam. - Ir mirusi Aikimeja, dižā zinātniece. Tev bija tas gods tikties ar viņu Inegbanā, kad viņa ievāca tavu audu paraugus. Tā bija viņas melnā loze. Dažas augstu stāvošas muļķes gribēja, lai viņa atrod iespēju iznīcināt tavus astazous bioloģiskā ceļā. Viņa neatrada, — viņa nevarēja atrast, lai kā arī centās. Un nomira. Zinātne sargā dzīvību, nevis atņem to. Un viņa nomira kā tās jilanē, kuras izraida no pilsētas. Tu esi nesaprātīgs dzīvnieka tēviņš, un es tev vairāk nekā nestāstīšu.

Viņa aizlīgoja projām, bet Keriks tam pat nepiegrieza vērību. Pirmo reizi viņš sāka apzināties kādu nieku no tā, kas notiek tepat apkārt. Viņš bija truli ļiīcnrini:. pasauli, kada tā šķiet. Bija ticējis, ka tādi radījumi kā hezocani un laivas ii pilnīgi dabiski. Kas tev deva! Kaut kādā nezināmā veidā jilanē bija pārveidojušās viņu ķermeņus, kā tas darīts arī ar visiem augiem un dzīvniekiem pilsēta. Ja nu treknā Akotolpa tiešām prot taisīt tādus trikus, tad viņas zināšanām patiesi jāpārsniedz vispārdrošākās Kerika iedomas. Pirmo reizi viņš izjuta neviltotu cieņu pret viņas gudrību un spējām. Bez viedās Akotolpas viņš jau būtu miris.

Keriks iegrima smagā miegā un sapni skaļi vaidēja. Viņa acu priekšā pārveidojās dzīvnieki, tad izkusa arī viņa paša miesa un sacietēja jaunā formā.

Driz vien Keriks bija atlabis tiktāl, ka varēja piecelties sēdus. Vēl pēc laiciņa viņš, atbalstījies pret Inlēnu, lūkoja paspert dažus drebelīgus soļus. Piliti pa pilītei

atgriezās spēki.

Kādu dienu Keriks izgāja no sava kambara un atsēdās saulē ar muguru pret lapoto sienu. Ja jau reiz parādījies, turklāt acīmredzami vesels, tad viņa klātbūtne tika pieņemta kā agrāk. Viņš pasauca fārgaju un lika tai atnest kādu augli, jo viņa kvēlākā vēlēšanās bija atpestīt muti no sašķidrinātās gaļas garšas.

Spēki turpināja atjaunoties, lidz beidzot, ik brīdi apstādamies, lai atpūstos, Keriks spēja aizvilkties lidz ambesedam. Pirms slimības tā būtu bijusi īsa pastaiga; šobrīd tas izrādījās īsts maratons, un pie mērķa Keriks nonāca sviedriem pārplūdis un iekrampējies Inlēnu rokā. Viņš saļima pret ambeseda sienu un rija gaisu. Vaintē, viņu pamanījusi, tūdaļ aicināja pie sevis. Jauneklis pietrausās kājās un streipuļoja pretī valdniecei, kura vēroja viņa steberīgo soli.

- Vai esi vēl slims? — viņa vaicāja, paužot rūpes.

- Slimība ir pāri, eistaā, tikai spēka vēl nav. Akotolpa, neizmērojami viedā dziedniece, liek ēst daudz gaļas, lai mans augums atkal apaugtu ar miesu un atgūtu spēkus.

- Dari, kā viņa liek: tā ir arī mana griba. Ceļā uz ziemeļiem mūs pavadija uzvaras, un visi sastaptie astazoi ir iznīcināti. Izņemot tos dažus, ko sagūstījām. Mana vēlēšanās bija tāda, lai tu aprunājies ar tiem un izvilini informāciju.

- Kā eistaā pavēl, — Keriks attrauca. Vārdos skanēja tikai bikla padevība, bet patiesībā Keriku pārņēma svelošas alkas: viņa vaigi piesarka un augums ietrīsējās. Jauneklis apzinājās, ka ienīst šķebīgās būtnes, bet tik un tā — viņš dega nepacietībā ar tām sazināties.

— Tu runāsi, bet ne ar tiem, ko mēs atvedām. Tie ir beigti. Atgūsti spēkus. Kad ziemeļu saule atsāks sildīt, mēs dosimies vēl varenākās medībās.

Keriks pazemīgi pamāja, pats pārsteigts par savu pēkšņo vilšanos.

Pietika pagulšņāt saulē, izmest no galvas atmiņas par slimību, un atgriezās dzīvesprieks. Ritēja dienas, līdz beidzot Akotolpa atsūtīja kādu fārgaju pēc Kerika. Tā aizveda uz pilsētas daļu, kurā Keriks lidz šim nebija kāju spēris, — līdz noslēgtai, savādi pazīstamai plāksnei. Tā atbīdījās, un pavērās vēl miklas sienas.

- Ūdens ieeja, tāda pati kā Inegbanā.

Inlēnu ķermenis atzinīgi noļumēja:

- Kož acīs.

- Tad turi tās ciet, stulbā radība! — Keriks aizrādīja un aizvēra arī savējās, ļaujoties siltā šķidruma šaltij.

Viņiem ienākot, Akotolpa meta mieru aizsāktam darbam, pastiepās un ar īkšķiem ieknieba Kerikam sānā.

- Jauki. Tu esi apsedzis savas ribas. Bet tev arī jāvingro. Es tev tikai nododu eistaā rīkojumu. Viņa ir ļoti norūpējusies, vai tu spēsi doties uz ziemeļiem līdz ar citām.

- Uzklausu un paklausu. - Keriks ar skatienu iztaustīja savādo telpu, nesekmīgi cenšoties izprast, ko tas viss nozīmē. - Reiz tālajā Inegbanā es biju ļoti līdzīgā vietā…

— Tu esi vērīgs savā muļķībā. Visas laboratorijas ir līdzīgas.

- Pastāsti, Diženā, ko tu te dari!

Akotolpa nošmakstināja lūpas, un spēcīgās jūtas saviļņoja viņas tauku krokas.

- Tu gribi, lai es tev pastāstu, tu, neizmērojami dumjā būtne? Pat desmit mūžu dzīvojot, tevī ne apjausma par to nedzimtu. Zinātne pastāv, kopš jilanē pirmo reizi iznirusi no jūras, un visu šo laiku tā augusi dziļumā un plašumā. Zinātne ir izpratne par dzīvi kā tādu, ielūkošanās dzīvības noslēpumos, ielaušanās šūnās, kas veido visu dzīvo, šūnas kodolā snaudošo gēnu aptaustīšana, to spirāles atritināšana, sasmalcināšana, sajaukšana un atkalsavienošana, jo mēs esam visas dzīvības saimnieces. Vai tu saprati kaut vārdu no manis teiktā, siekalainais lišķi?

Keriks ierunājās, tīši uzsvērdams savu pieglaimibu:

- Ļoti maz, tu, bezgalīgi viedā, bet gana, lai apjēgtu, ka jūs esat dzīvības saimnieces.

- Tiesa gan. Vismaz tik daudz saprāta tevī mājo, lai apbrīnotu arī to, ko nespēj izprast. Tad paveries uz šo dzīvnieku un neslēp jūsmu! — Akotolpa pastūma malā līdzstrādnieci un pamāja uz kārpainu, adatainu, plankumainu radību, kas tupēja pie sienas caurspīdīgās daļas. Spilgts saules stars iespīdēja būtnē iekšā no sāniem, kā šķita, caur milzīgu aci. Otra acs, turpretī, rēgojās virs dzīvnieka galvas. Akotolpa pieaicināja Keriku tuvāk un sajūsmā salīgojās, redzot viņa bažīgo pozu.

— Tu no tā baidies?

- Šīs acis…

- Tās taču neredz, muļķadesa! Radijums ir akls un nejūtīgs, bet acis kalpo mūsu vajadzībām: tās saliec gaismu, un mēs varam ieraudzīt neredzamo. Paveries uz šo caurspīdīgo plātnīti! Ko tu tur redzi?

- Ūdens pile, vai?

- Apbrīnojamas novērošanas spējas. Bet tagad palūkojies tajā, kad es to ielikšu sanduū.

Akotolpa bakstīja ar īkšķi, līdz sanduū sānos pavērās sprauga, un ieslidināja tajā plātnīti. Tad viņa pašķielēja augšup vērstajā acī un, bakstīdama sanduū jutekļos vajadzīgās instrukcijas, klusi krekšķināja. Savu padarījusi, Akotolpa atliecās un deva vietu Kerikam.

- Aizver vienu aci! Ar otru ielūkojies te. Ko tu redzi?

Ktuik'. nrirnd/oļa noko. Tikai gaismas ņirbu. Viņš mirkšķināja, cilāja galvu — un bnidzot leniudzljal Caurspīdīgas radībiņas, kas ņipri vēcināja taustekļus. Jauneklis neizpratnē pievērsās Akotolpai:

F_"s kaut ko redzēju — tādus kā kustīgus zvēriņus. Kas tie tādi?

- Dzīvnieki, sīksīki dzīvnieciņi šajā ūdens lāsē. Lēcas palielina viņu attēlus. Tu apjēdz, par ko es runāju?

- Nē.

- Bez šaubām. Tu nekad neapjēgsi. Tavs saprāts līdzinās tiem tur astazoiem — aiz muguras. Vācies!

Keriks apcirtās un iepleta muti. Sienas nišā klusi stāvēja bārdains tanus. Tad viņš aptvēra, ka tas ir tikai izbāzenis. Tas viņam neko neizteica, un viņš veicīgi atstāja telpu.

Atpakaļceļā saule karsēja plecus, Inlēnu pacietīgi klumzāja nopakaļ… Keriks tomēr jutās dīvaini satraukts. Domās un valodā viņš ir jilanē. Augumā — astazous. Tas nozīmē, ka viņš nav ne šis, ne tas, un šī doma jaunekli ļoti nomāca.Viņš ir jilanē — lūk, kas viņš ir, un nevienam par to nav ne mazāko šaubu!

Atkal un atkal viņš domās atkārtoja šos vārdus, bet pirksti neapzināti knaibīja silto tanus miesu.

XXVII

- Laiks doties ceļā! - Stalana paziņoja. - Šie attēli sniedz visu, kas vajadzīgs.

- Parādi! — Vaintē pastiepa roku. Viņas palīdzes un fārgajas saspiedās tuvāk, tīkodamas kaut ko saskatīt, bet žests lika viņām atkāpties. Stalana pasniedza attēlus — rūpigi, pa vienam, sīki izskaidrojot, kas katrā redzams.

- Šie ir pirmie. Redzamas dziļās ielejas, kur astazoi parasti ziemo. Bet pērn- ziem ielejas palika iekaltas ledos. Tā arī nepienāca atkusnis, kas līdz ar jaunu gadalaiku atnestu dzīvību, tāpēc astazoiem jādodas uz dienvidiem gādāt iztiku.

«Uz dienvidiem, tālāk no neierastās spelgoņas,» Vaintē prātoja, «tāpat kā mēs bēgam uz dienvidiem no Inegbanas bargajām ziemām.» Viņa aizgainīja šo derdzīgo domu, vēl lāgā to pat neiedomājusies. «Starp šiem diviem faktiem nav nekādas līdzības, tāpat kā starp jilanē un astazoiem. Tā ir tīra sagadīšanās. Galvenais, ka tiem radijumiem jānāk uz dienvidiem iztikas meklējumos.» Viņa ierunājās balsī:

- Uz dienvidiem! Tur viņi mums neizspruks!

- Tu tiešām pareizi redzi nākotni, eistaā. Ja viņi paliek, tiem jānomirst badā. Ja nepaliek, kāpēc mums nedoties pretī, lai viesus suminātu?

- Un kad?

- Nu jau drīz. Palūk! Lielie zvēri, kas velk baļķus ar ādām. Viņi virzās lejup no kalniem. Te ir zāle, bet pērnā — tā, kura pa ziemu mirusi. Šis baltais te, šajās bedrēs, ir ciets ūdens. Viņiem jānāk vēl tālāk uz dienvidiem.

- Tā viņi arī darīs. Vai tu visu esi sagatavojusi?

- Esmu gan. Pārtika ir sasaiņota, laivas pabarotas, bruņotās fārgajas turam gatavībā.

Pielūko, Iai tā ari paliktu!

Vin.a atlaidai stalanu, nekavējoties aizmirsdama viņu un domās pinveisdiiin.i:. gaidāmajam notikumam. Šoreiz viņas dosies tālu iekšzemē un hii:, projām visu vasaru. Viņas nevarēs vest līdzi pārtiku tik ilgam laikam… Vai viņām būtu jāgādā par krājumu periodisku atjaunošanu? Vai jāgūst iztika pašām? Tas būtu vienkāršāk, turklāt ar katru dzīvnieku, ko viņas nokautu, par vienu mazāk paliktu astazoiem. Tomēr jāņem līdzi arī konservētas gaļas rezerve, lai medibas nekavētu pārvietošanos. Viss jāizsver ļoti rūpīgi. Jāiegūst arī gūstekņi. Putns savos lidojumos uz labu laimi varētu būt uzgājis tikai atsevišķus astazou bariņus. Gūstekņu iztaujāšana palīdzētu nonākt no viena bara pie otra, līdz visi būtu iznīcināti.

Viņa ar žestu pieaicināja kādu fārgaju.

- Atsūti pie manis Keriku!

Domas atkal vērpās ap pasākumu, līdz viņa pamanīja, ka ieradies Keriks.

- Pastāsti nu, kā ar veselību? — viņa mudināja. - Tu esi tievāks nekā parasti.

- Esmu gan, bet vājums ir jau pāri, čūlu rētas aizvilkušās. Ik dienas es lieku šai treknulei Inlēnu cilpot kopā ar mani līdz laukiem. Viņa svarā krītas, es -

pieņemos.

- Mēs drīzumā dodamies uz ziemeļiem. Tu arī.

- Kā eistaā teiks, tā darīšu.

Keriks to pateica stingri saskaņā ar etiķeti un devās projām, neatklājot nekādas izjūtas, tomēr domas, kas viņu urdīja, stipri kontrastēja ar vienaldzīgo ārieni.

Viņš alka piedalīties šajā karagājienā, bet vienlaikus baidījās no tā. Atmiņas par iepriekšējo ceļojumu bija daļēji izdzēsusi slimība un tās radītās ciešanas. Visvieglāk bija pašos slimibas krizes brīžos, kad visas atmiņas par notikušo aizskaloja bezsamaņa. Toties pēc tam nāca ilgstošā sirgšana, sāpes krūtīs, čūlas uz visa ķermeņa. Viņš zināja, ka jāēd, bet nespēja. Viņš tik tikko apzinājās, ka augums izdilst un nāve stāv tepat lidzās, bet jutās pārāk nespēcīgs, lai tam pretotos. Tikai sākoties pakāpeniskajai, sāpīgajai atlabšanai, viņš atkal spēja domāt par ēdienu.

Tas nu ir garām, un pagājībā tam arī jāpaliek. Kaut arī Keriks joprojām pret vakaru ļoti nogura, vājums ar katru dienu mazinājās. Viss būs kārtībā! Viņš ies kopā ar pārējām un sastaps citus astazous, ar ko aprunāties. Jau ilgāku laiku jauneklis nebija ļāvies šīm domām, bet šobrīd viņu savā varā turēja savāds uzbudinājums, un viņš kvēloja alkās uzsākt ceļu. Atkal viņš runās ar taniem un šoreiz atcerēsies jau vairāk vārdu. Domu par šo saskarsmi pavadīja savāda, neizskaidrojama degsme, kas dzina viņu pielikt soli, līdz Inlēnu atturīgi iebilda.

Jau pēc dažām dienām ekspedīcija devās uz ziemeļiem — agrāk, nekā sākotnēji plānots, jo šoreiz nāksies pārvietoties lēnāk. Vaintē gribēja pārbaudīt, vai viņas spēj pa ceļam nodrošināt sevi ar gaļu. Pirmajā dienā viņas uzsāka nakts apmetnes veidošanu uz klinšaina krasta jau agrā priekšpusdienā. Stalana ar labākajām medniecēm nervozu fārgaju pavadībā nekavējoties devās mežā.

Jau krietni pirms tumsas viņas atgriezās, un fārgaju plecus nospieda stirnu kautķermeņi. Keriks divainā satraukumā vēroja, kā viņas nāk un rūpīgi nogulda briežus eistaā priekšā.

- Jauki, pat ļoti jauki, — Vaintē apmierināta dudināja. - Tev, Stalan, patiešām dots trāpīgs vārds, jo medībās tev līdzīgas nav.

Mednieks! Keriks nekad agrāk nebija iedziļinājies šā vārda nozīmē. Mednieks. Doties mežā, zagšus lavīties pa līdzenumiem, nonāvēt…

- Es arī gribu medīt, Stalan! — jauneklis neskanīgi teica, kā skaļi domādams. Viņš pieliecās, lai paceltu pie kājām guļošo hezocanu, bet Stalana to rupji aizspēra ar kāju. Skarbs un kategorisks atteikums.

- Astazous ar hezocanu nogalina, un ciešāka sakara starp šim būtnēm nevar būt!

Keriks sarāvās. Viņš nebija domājis par slepkavības ieroci; viņu interesēja tikai medības. Vaintē iejaucās, pirms vēl Keriks bija sagatavojis atbildi.

- Vai tava atmiņa, Stalan, ir tik isa, ka esi aizmirsusi, kura šeit izriko? Atdod Kerikam savu ieroci! Izskaidro šim astazoum, kā tas lietojams!

Pavēles vara sastindzināja Stalanu. Vaintē neatslābināja pavēlošo spriedzi pozā, ar kuru teikums bija beidzies. Ļoti svarīgi, lai visas jilanē — pat tik augsta ranga kā Stalana — neaizmirstu, ka viņa vienīgā ir eistaā. Turklāt viņai patika kūdīt šos divus vienu pret otru, jo viņu savstarpējais naids bija tik uzjautrinoši spīvs!

Stalanai atlika tikai pakļausit. Viņa negribīgi pasniedza ieroci Kerikam, un fārgajas pavirzījās tuvāk, kā allaž, kad kaut ko skaidroja.

- Šis radījums ir hezocans, izaudzēts un izkopts par ieroci.

Keriks bijīgi satvēra vēso, tumšo nūju rokās un sekoja Stalanas rāditājīkšķim.

- Kamēr jauni, tie ir kustīgi, un galējo veidolu ieņem, tikai pilnībā pieauguši. Kājas atrofējas, mugurkauls saaug un radījums top šāds. Tas jābaro, citādi nosprāgs. Te ir mute, — viņa piegrūda īkšķi melnām lūpām, — kuru nedrīkst sajaukt ar atveri, pa kuru ielādē dzelkšņus. Dzelkšņus ievāc no krūmiem un izžāvē — nekustini roku!

Stalana izrāva ieroci no Kerika tvēriena un turēja, lidz atguva savaldību. Tikai eistaā tieši aiz muguras lika viņai sevi pārvarēt. Ja viņi būtu divatā, astazous jau būtu notriekts zemē. Atsākot runu, viņas balss skanēja vēl čērkstošāk.

- Šis ierocis nogalina. Atliek tikai sažņaugt viņa ķermeni vienā rokā — te, kur tava roka jau atrodas, — un ar otras īkšķi saspiest tā pamatni — šeit.

Atskanēja ass sprakšķis, un dzelksnis, nevienu neapdraudot, aizlidoja jūrā.

- Šeit tiek ielādēti dzelkšņi. Kad hezocans saņem vajadzīgo impulsu, tas N izdala niecīgu porciju sekrēta, kurš momentāni pārtop tvaikā, ar lielu spēku

izgrūžot dzelksni. Ielādēšanas brīdī dzelkšņi ir nekaitīgi. Toties, virzoties caur stobru, dzelksnis notrinas gar dziedzeri, kurš izdala tik spēcigu indi, ka pilnīgi nesaredzama pilīte vienā mirklī nogalina tik lielu dzivnieku kā nenitesks.

- No tevis iznāks lieliska skolotāja, — Vaintē iestarpināja ar žultainu apbrīnu, piešķirot vārdiem daudznozīmību. - Tagad vari ari beigt.

Stalana nosvieda hezocanu pie Kerika kājām un naski apcirtās. Tomēr ne tik strauji, lai viņš nepamanītu svelošo naidu viņas kustībās. Šīs jūtas bija spēcīgas un abpusējas. Iepazīstot ieroci un dīdoties nākamo medību gaidās, Keriks drīz vien piemirsa neseno incidentu; tiesa gan, ne tik pilnīgi, lai atļautos nokļūt Stalanas tuvumā, vienlaikus atrodoties ārpus pārējo redzeslauka. Tagad būtu gudrāk allažiņ uzturēties tālāk no mednieces, it īpaši medību laikā. Indīgie dzelkšņi Keriku var ķert tikpat viegli kā jebkuru citu dzīvnieku.

Kad nākamajā dienā pienāca laiks medibām, Keriks izvēlējās ceļu tikai pēc tam, kad redzēja, kurp dodas Stalana un pārējās, proti, viņš aizgāja pretējā virzienā. Iespēja kļūt par negadījuma upuri nevilināja.

Lempīgā Inlēnu saites galā medības neatviegloja, bet Keriks darīja, ko spēja. Palīdzēja arī zināma veiksme, un turpmākajās dienās, atgriežoties pludmalē, Inlēnu stiepa ne vienu vien stirnu. Tomēr par pašām stirnām svarīgākas bija izjūtas, kas viņu pārņēma, caur augsto zāli lavoties pie medījuma. Tā bija augstākā bauda. Viņš pat nepamanīja, pa kuru laiku paspējis nogurt; ēstgriba izrādījās tikpat negausīga, cik miegs — dziļš. Ceļā uz ziemeļiem medības turpinājās, un ik dienu Keriks pamanīja, ka prot atkal kaut ko jaunu. Tajā brīdī, kad viņi no okeāna iegriezās platā upē, viņš jau jutās tikpat stiprs kā senāk. Pagāja tikai dažas dienas, un jilanē jau piedzīvoja savu pirmo kauju, pirmo šīsvasaras slaktiņu.

Keriks pa to laiku uzturējās savā parastajā vietā — apmetnē upes krastā. Putna izdarītajos uzņēmumos varēja redzēt, ka astazoi gar upi virzās šurp, tāpēc slēpnis bija iekārtots ļoti rūpīgi. Tā nebija Kerika darīšana. Viņš sakrustotām kājām tupēja zemē, ar nagu knibināja vaļā hezocana muti un bāza tajā gaļas kripatiņas, domādams par nākamajām medībām. Inlēnu ir tik trokšņaina! Labi vēl, ka iemācījusies apstāšanās brīžos stāvēt klusu un nekustīgi. Viņš nākamreiz apies sastaptajam stirnu ganāmpulkam ar lielu līkumu, apgulsies pa vējam no viņiem un nogaidīs. Stirnas manīsies tālāk no citām medniecēm un uzskries viņam tieši virsū. Tas ir labs plāns.

Viņa prātuļošanu pārrāva attāls spiedziens. Pat Inlēnu salēcās un palūkojās apkārt. Kliedzieni atkārtojās, kļuva skaļāki un tuvāki. Keriks pielēca kājās, sažņaudzis ieroci abās rokās šaušanas gatavībā. Atkal atskanēja brēciens, kuru pavadija smagi būkšķi.

Pār augsto krastu pārvēlās griezīgs ķērciens, un tūdaļ arī iznira milzīga galva. Gari, balti triekņi, pacelts snuķis, apdullinoša, spalga taurēšana…

- Nošauj astazou! — Inlēnu lūdzās. - Nošauj, nošauj!

Keriks piesvieda hezocanu pie acs un skatījās gar to uz dzīvnieka tumšo, pētošo aci.

- Karus… — viņš noteica un uguni neatklāja. Inlēnu izbailēs vaimanāja.

Mastodonts no jauna pacēla snuķi un notaurējās, apgriezās un izzuda skatienam.

«Karus.» Kāpēc viņš tā teica? Ko tas nozīmēja? Milzīgais radījums bija licis viņam iztrūkties, tomēr nenieka nebiedēja. Un savādais vārds — Karus; tas uzjundīja veselu atmiņu jūkli. Gan siltu un mājīgu, gan nāves saltu. Keriks nodrebēja un aizgainīja tās. Cīņa, šķiet, risinās jau ļoti tuvu. Lielo, pinkaino zvēru sabiedējis tuvās kaujas troksnis. Keriks jutās priecīgs, ka nav to nogalējis.

- Eistaā sūta mani pēc kādas, kuru sauc Kerika, — teica fārgaja, lēnām pietuvojusies gar upes krastu. Viņu bija savainojis kāds ass priekšmets, un nokārušos roku klāja plašs apsējs. Gar sāniem lejup pa kāju ritēja asinis.

- Nomazgājies! — Keriks pavēlēja, parāva saiti, un Inlēnu piesvempās kājās. Hezocans gaļas kriksīti bija nolocījis, un Keriks aizdarīja tam muti, jo citādi sīkie, smailie zobiņi varēja vieglītēm, bet ļoti nepatīkami iekost.

Viņi kājoja gar krastu, līdz nokļuva uz blīvi nomīdītas takas, un nogriezās sānis. Ceļā viņi sastapa vēl vairākas ievainotas fārgajas. Dažas bija apstājušās, citas saļimušas zemē, nespēdamas vairs paiet. Viena mirusi gulēja uz takas: acis plaši ieplestas, žoklis atkāries… Kauja bijusi sīva.

Tad Keriks ieraudzīja pirmos tanu līķus. Vīrieši un sievietes gulēja sakrauti kaudzē, bet zīdaiņu sīkie ķermenīši mētājās visapkārt. Aiz viņiem rēgojās mastodonts, saļimis starp pārlauztiem baļķiem saiņu un vīstokļu jūklī.

Spēcīgas emocijas — vai varbūt tieši otrādi: jūtu trūkums — apstulbināja Keriku, un viņš turpināja ceļu klusēdams. Šie te ir astazoi: tie jāapsit. Tie ir tani, — kāpēc viņiem tāds liktenis? Tie ir nolādētie astazoi, kas apslaktējuši jilanē vīrišķus un jaunuļus liedagā. Bet kāda viņam patiesībā daļa gar to visu! Viņš taču tajos liedagos savu kāju nav spēris!

Fārgaja, uzvērusies uz šķēpa kā uz iesma, gulēja, turēdama asiņainās skavās mednieku, kuram šis šķēps klausījis. Fārgaja ir jilanē, un viņš, Keriks, arī ir jilanē.

Bet… Nē, viņš taču ir tanus!

Vai tiešām viņš ir arī tanus?

Nedz atrisināsi šo mīklu, nedz arī izmetīsi no galvas… Tomēr nāksies nedomāt par to. Viņš gan reiz ir bijis zēns, bet šis zēns jau sen miris. Ja viņš grib dzīvot, viņam jādzīvo kā jilanē. Viņš ir jilanē, nevis smirdīgs astazous!

Kāda fārgaja pavilka jaunekli aiz rokas, un viņš aizklunkuroja tai nopakaļ caur līķu armādām: krituši tani, mastodonti, jilanē… Šis skats nebija izturams. Priekšā stāvēja bruņotu fārgaju pulciņš, kurš pašķīrās, lai Keriks varētu tikt garām. Aiz viņām stāvēja Vaintē, ik kustībā paužot neslēptu niknumu. Ieraudzījusi Keriku, viņa bez vārdiem norādīja uz veidojumu, kurš mētājās viņai pie kājām. Tā bija neprasmīgi izģērēta, plankumaina, apdriskāta un apveidu zaudējusi dzīvnieka āda, par kuras piederību liecināja tikai galva — izbāzta galva.

Keriks šausmās atlēca sāņus. Tas taču nav dzīvnieks! Jilanē! Turklāt — ne jau sveša. Suakaina — mērniece, kuru savulaik nogalināja astazoi! Nonāvēta, nodīrāta un vazāta līdzi!

- Palūk! — Katra Vaintē ķermeņa kustība un izdvestā skaņa liecināja par dusmām un neremdināmu naidu. - Šī inteliģence, šis smalkums — un vei, ko tie lopiņi ar viņu izdarījuši! Es gribu noskaidrot visu, kas saistās ar šo lietu: kurš no viņiem to organizējis, cik daudzi iesaistīti, kur viņus meklēt! Tu izprašņāsi astazou, ko mēs tikko saķērām. Mums nācās tam iedauzīt sajēgu. Tas varētu būt barvedis. Patecini viņam asintiņu un izspied no viņa visu, ko šis zina, — pēc tam nositīsim. Bet ātri! Atgriežoties es jau vēlos visu zināt. Daži izspruka, bet Stalana ar med- niecēm aiztraucās pa pēdām, un gan jau driz visi būs pie vietas.

Mazā, augstu koku ieskautā noriņā, zemē nosviests, gulēja tanus ar sasietām rokām un kājām, un kāda fārgaja radijumu slānīja ar viņa paša šķēpa resgali.

- Pamoki viņu, bet nenogalini! — Vaintē aizrādīja un aizsteidzās pretī atskrējušajai ziņnesei.

Keriks nāca tuvāk lēni, it kā pret paša gribu. Mednieks izrādijās liels, lielāks par viņu pašu; viņa kuplā bārda un matu ērkulis piekaltis asinīm. Sišana nemitējās, bet vīrs neizdvesa ne skaņas.

- Beidz! — Keriks pavēlēja, iebakstīdams fārgajai ar hezocanu. - Paej malā!

- Kas tu tāds?! — mednieks aizsmakušā balsī iesaucās, ieklepojās un izspļāva asiņainas zobu drumslas. - Vai esi gūsteknis, sasaistīts kā es? Bet tu runā ar viņiem… Kur tavi mati? Kas tu esi? Vai tu proti runāt?

- Es… Es esmu Keriks.

- Tā sauc puiku, ne mednieku. Bet tu esi liels…

- Jautājumus šeit uzdodu es. Saki man savu vārdu.

- Es esmu Herilaks. Tas ir mans samads. Bija mans… Viņi ir miruši, visi kā viens, vai ne?

- Daži aizbēga. Viņus vajā-

- Zēna vārds… — vīra balss skanēja jau maigāk. - Nāc tuvāk, puis, kas esi jau virs! Nāc, parādies! Viņi uzdauzījuši man acis, tev jānāk tuvāk. Jā, es redzu gan. Kaut arī tev zuduši visi mati, es tomēr redzu, ka tev ir tanus seja.

Herilaks purināja galvu, cenšoties nokratīt asinis no acīm. Keriks pastiepa roku un vieglītēm noslaucīja tās. Siltās ādas pieskāriens atgādināja viņa paša ādu. Keriks nodrebēja pie visām miesām un, savādu izjūtu pārņemts, sakrampēja rokas.

- Tu adresēji viņiem kaut kādas skaņas, — Herilaks turpināja, — un staipīji augumu tāpat kā viņi. Tu proti sarunāties ar viņiem, vai ne?

- Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Tu neesi tas, kurš jautās.

Herilaks ar to nebija mierā, tomēr saprotoši pamāja.

- Viņi vēlas, lai tu strādā viņu labā. Cik sen tu jau esi pie viņiem?

- Nezinu. Pulka vasaru… Ziemu…

- Viņi visu šo laiku slaktējuši tanus, Kerik. Mēs arī viņus apkaujam, bet ar to nav gana. Reiz es redzēju zēnu maragu gūstā. Vai viņiem ir daudz šādu gūstekņu?

- Viņiem nav gūstekņu. Tikai es… — Keriks aprāvās pusvārdā, un atmiņā uzplaiksnīja sen aizmirstā bārdainā seja starp kokiem.

- Viņi tevi sagūstīja un uzaudzināja, vai ne? — Herilaks gandrīz čukstēja. -Tu vari ar viņiem sarunāties. Mums vajag tavu palīdzību, tu esi nepieciešams taniem… — Viņš ieraudzīja, kas karājas Kerikam ap kaklu, un uz brīdi apklusa. Izklausījās, ka viņam aizžņaugta rīkle.

- Pagriezies pret gaismu, manu zēn! Tev ap kaklu — vai tas ir tavs?

- Mans? — Keriks pārjautāja, pieskārdamies naža vēsajam asmenim. - Droši vien. Viņi saka, ka tas bijis man ap kaklu, kad es nokļuvu pie viņiem.

Herilaks sāka balsī pārcilāt atmiņas, un viņa balss skanēja kā no tālienes.

- Debessmetāls. Es biju starp tiem, kas redzēja to nokrītam no gaisa, kas meklēja un atrada to. Es biju klāt, kad izgatavoja nažus, kad tos ar akmeņiem izzāģēja no metāla, izkala un izvilēja. Pag… Patausti zem maniem apsējiem, jā, jā, te, priekšā… Izvelc ārā!

Siksniņā karājās metāla nazis. Keriks to apmulsis sažņaudza. Tieši tāds kā viņam! Tikai divreiz lielāks.

- Es redzēju, kā tos izgatavoja. Lielāku — medniekam, samadaram, mazāku — viņa dēlam. Dēla vārds kā zēnam bija Keriks… Varbūt. Es neatceros. Bet tēvs… Man ļoti tuvs cilvēks. Viņu sauca Amahasts. Daudzus gadus vēlāk es atradu debessmetāla nazi viņa kaulu atliekās. Starp Amahasta kauliem.

Keriks spēja vien stingā, baiļpilnā klusumā noklausīties, kā izrunā šo vārdu. Vārdu, kurš atnāca sapnī un izzuda atmostoties.

- Amahasts…

Amahasts. Šis vārds kā aizbīdnis atbrīvoja atmiņu straumi, kas nu klusu vēlās pār Keriku. Karus, viņa mastodonts, kuru nokāva, viņam klātesot. Tēvs, Amahasts, — nogalināts līdz ar visu samadu. Atmiņu aina izplūda un sakusa ar īstenību — šiem liķiem, kas mētājās visās malās. Slaktiņš, gadi… Daudz gadu jau aizritējis. Caur šīm atmiņām nemanāmi izlauzās mednieka vārdi:

- Nogalini viņus, Kerik, nogalini, kā viņi nogalināja mūs. Mūs visus.

Keriks apcirtās un, neievērodams Inlēnu, kura meimuroja pakaļ, metās bēgt no mednieka un viņa balss, projām no šiem atmiņu plūdiem. Bet glābiņa vairs nebija. Viņš spraucās starp bruņotajām fārgajām līdz zāļainas nogāzes virsotnei, kur pavērās skats uz okeānu, sakņupa zemē, apkampa ceļus un blenza selgā neredzošām acīm.

Patiesībā viņš redzēja Amahastu, savu tēvu. Un savu samadu. Sākumā neskaidri, bet pamazām iezīmējās aizvien taustāmākas detaļas. Atmiņas nebija zudušas; tās izrādījās tikai apraktas un noslāpētas, bet joprojām dzivas. Acis pildīja bērna asaras. Gara acīm skatot sava samada asiņaino bojāeju, asaras, ko viņš nebija izlējis, bērns būdams, tagad riesās zem plakstiem un ritēja lejup pa vaigiem. Šī aina salija ar Herilaka svaigi apslaktēto samadu… Lai izdzīvotu šos garos gadus pie jilanē, viņam tas viss bija jāaizmirst. Viņš bija izdzīvojis, aizmirsis…

Bet tagad viņš atmiņās pats sev šķita kā divi cilvēki: astazous, kurš runā kā jilanē, un mazs tanu zēns.

Zēns? Viņš palūkojās uz savām rokām, salieca pirkstus… Viņš vairs nebija zēns. Šajos ilgajos gados viņš bija izaudzis. Nu viņš bija virs, tikai nenieka nezināja par vīra dzīvi. Pār viņu nāca apskaidrība: tēvs un citi mednieki, atmiņās tik lieli, droši vien bijuši viņa augumā.

Pielēcis kājās, Keriks dusmās skaļi un izaicinoši ierēcās. Kas viņš tāds?! Kur tāds radies?! Kas ar viņu notiek?! Izjūtu virpulī viņš tomēr atskārta, ka kaut kas velkoši sažņaudz viņa kaklu. Viņš neizpratnē pagriezās un atklāja, ka Inlēnu vieglītēm rausta sasaiti. Plaši ieplestās acis un drebelīgās kustības liecināja, ka Kerika savādā rīcība viņu uztrauc un biedē.

Keriks bija gatavs viņu nonāvēt.

- Marags! — viņš kliedza, jau ceļot augšup delnā sažņaugto ieroci. Tomēr niknums apdzisa kā uzliesmojis, un puisis kaunīgi nolaida šaujamo. Šī vienkāršā radība, vēl vairāk cietumniece nekā viņš pats, bija pilnīgi nekaitīga.

- Dzīvo mierā, Inlēnu, — viņš noteica. - Viss ir kārtībā. Dzīvo mierā.

Nomierinājusies Inlēnu atkal atsēdās uz savas astes un omulīgi blisinājās

pret vakara sauli. Keriks raudzījās viņai garām uz noru, kur gaidīja Herilaks.

Ko gaidīja? Atbildi, protams. Atbildi uz jautājumu, uz ko Keriks nespēja atbildēt, kaut arī jautājums bija pilnīgi skaidrs.

Kas viņš ir? Fiziski — tanus. Vīrs ar bērna domām, kurš nekad nav izaudzis kā tanus. Ja tā padomā — tas nu būtu skaidrs un acīmredzams. Šis zēns, lai izdzīvotu, kļuva par jilanē. Ari tur neskaidrību nav. Jilanē savā dvēselē, tanus — vērotājam no malas.

Tiktāl sarežģījumu nav. Bet tālāk… Kas ar viņu notiks tālāk? Ja viņš neko nedarīs, tad dzīve ari turpmāk ritēs apmēram tāpat, kā lidz šim. Viņa stāvoklis paliks augsts, tieši pie eistaā elkoņa, drošībā un godā. Kā jilanē.

Bet — vai viņš to vēlas? Vai tā ir viņa nākotne? Nekad agrāk viņš nebija prātojis par tādām lietām, pat nenojauzdams, ka varētu nobriest tamlīdzīgs konflikts. Viņš paraustīja plecus, kā nokratīdams neredzamu nastu. Pārāk daudz jāizlemj tik isā bridi. Viņš bija radis visu lēnām salikt pa plauktiņiem. Viņš darīs, kā Vaintē lika: iztaujās astazou. Gan jau vēlāk būs laiks pārcilāt šis pretrunas, bet šobrīd viņam jau galva sāpēja.

Izrādījās, ka nekas nav mainījies. Herilaks sasiets gulēja zemē un trīs fārgajas stāvēja sardzē bezierunu paklausībā. Keriks pavērās lejup uz mednieku un pūlējās kaut ko pateikt, bet vārdi nenāca. Herilaks pirmais pārtrauca klusumu.

- Dari, kā es saku! — viņš čukstēja. - Nogalini maragus, atbrīvo mani un bēdz kopā ar mani! Uz kalniem, pretī ziemas sniegiem, raženām medibām, ugunskuram teltī. Atgriezies pie savējiem!

Lai arī tikai izčukstēti, vārdi atbalsojās Kerika galvā kā pērkona rībiens.

- Nē! - viņš iekliedzās. - Tu klusēsi! Tu atbildēsi uz maniem jautājumiem, un tikai! Nelūgts tu nerunāsi…

- Tu esi zudis, manu zēn, zudis, bet ne aizmirsts. Viņi centušies padarīt tevi par sev līdzīgo, bet tu neesi viņējais. Tu esi tanus. Tieši šobrīd tu varētu atgriezties pie samada.

Keriks nikni klaigāja, pavēlot Herilakam klusēt, bet nespēja apslāpēt ne mednieka balsi, nedz arī vārdu jēgu. Tomēr viņš nepadevās. Izšķirošo soli spēra fārgaja — tā, kura joprojām turēja rokā mednieka šķēpu. Viņa neko nesaprata, bet redzēja, ka risinās konflikts. Atminējusies eistaā sākotnējos rīkojumus, viņa metās talkā un vairākas reizes ieblieza Herilakam pa ribām.

- Nē! - Keriks skaļi ierēcās tanu mēlē. - Tu nedrīksti!

Viņa roka vadija ieroci gandrīz neapzināti; fārgaja sakņupa un izlaida garu. Joprojām dusmu ārprāta varā viņš pagriezās un izšāva arī uz otru fārgaju, kas, neticīgi iepletusi muti, nogāzās zemē. Trešā lūkoja celt pretī savu ieroci, bet sabruka līdz ar citām. Keriks turpināja haotiski spaidīt hezocanu, līdz dzelkšņi kā sari noklāja fārgaju līķus. Tukšo ieroci Keriks aizmeta projām.

- Re, pacel šķēpu! — Herilaks pavēlēja. - Pārgriez manas saites!

Keriks pieklupa pie fārgajas un izrāva šķēpu no tās nedzīvā tvēriena, inlēnu klumburoja līdzi. Jauneklis atbrīvoja Herilaka potītes un plaukstas.

- Kas ir? Kas te notiek! — nikni uzsauca Vaintē.

Keriks apcirtās un redzēja to slejamies pār viņu. Mute vaļā, zobi mirdz… Tikai tagad viņš pirmo reizi miglaini atminējās, kā šie zobi pārplēsa meitenes rīkli. Redzēja šīs pašas zobu rindas virs sevis, kad Vaintē jāteniski sēdēja uz viņa, apmierinājumā rēkdama. Abpusējā apmierinājumā, jo arī viņu tas tīkami satrauca.

Tīksme un riebums — tagad viņš atminējās abus.

Vaintē kaut ko teica, bet Keriks nedzirdēja. Viņa izkliedza kādu rīkojumu, ko viņš noteikti nespētu izpildīt; tāpēc viņš aizgriezās.

Turpmākā rīcība bija tik dabiska un tik likumsakarīga, ka neprasīja ne pārdomas, ne pūliņus. Šķēps paslējās, šāvās uz priekšu un iegrima dziļi Vaintē sānos. Viņa sakampa to un izrāva laukā. Izšļācās asinis, augums saliecās, un Vaintē atmuguriski krita, izzuzdama skatienam.

- Bēdz! — Herilaks auroja, raudams Keriku aiz pleca. - Nāc man līdzi! Tu vairs nevari palikt šeit — pēc visa šitā! Tev jānāk ar mani. Tas ir vienīgais, ko tu šobrid vari!

Viņš saņēma Kerika roku un rāva viņu uz tumšo mūžameža sienu aiz noras. Keriks, mirkli pretojies, metās viņam pakaļ, brīkšķinādams paaugu un neapzināti žņaudzīdams saujā tikko paceltu šķēpu. Viņam līdzi protestēdama lumpačoja Inlēnu.

Skrējējiem izzūdot no redzeslauka, izdzisa arī viņu soļu duna. Norā atkal iestājās klusums.

Nāves klusums.