Rietumos no ēdenes

I

Skaļi ķērcot, gaisā uzspurdza vārnu bars, apmeta dažus plašus lokus un sasēdās atpakaļ lapotnē. Vēju gandrīz nemanīja, un pēcpusdienas tveice kļuva spiedīga, tomēr bērzu un ozolu biezā lapotne sniedza pavēni, kura mieru traucēja tikai atsevišķi šaudīgi saules zaķīši, sabirzdami pret leknās zāles ceriem un sijādamies pār biezo zemsedzi.

Pat Herilaka spēki bija izsīkuši, ievainojumi no jauna atvērušies un asinis saķepējušas matus un bārdu, kas netīrās lēkšķēs lipa viņam pie sāniem. Viņš aizvēra acis un atlaidās; krūtis nevienmērīgi cilājās.

Herilakam pretī atlaidās Inlēnu, neviļus atdarinādama viņa pozu, un atkāra žokli, cenšoties atdzesēt savu ķermeni pēc nepatīkamās piepūles tveicē.

Keriks nejutās tik piekusis kā ceļabiedri. Viņš labi apzinājās, kas notiek un kur atrodas: kalnu pakājē tieši pie jūras. Viņi bija bēguši skriešus, līdz Inlēnu vairs nespēja paskriet, un, tiklīdz viņa apstājās, saļima arī Herilaks. Bēgšanas laikā Kerika paniskā apmātība pamazām gaisa, atbrīvojot vietu stindzinošām bailēm.

Ko viņš izdarijis?!

Šis jautājums vienlaikus bija arī atbilde. Keriks saprata, kas noticis. Viņš iznīcinājis pats sevi. Viņš noslepkavojis eistaā. Tagad, kad spējās emocijas apsīkušas, viņš vairs nesaprata, kas tā par apmātību, kas dzinusi uz tik ārprātīgu soli. Ar vienu pašu šķēpa triecienu viņš pārcirtis visas saites, kas turējušas viņu pie jilanē, un ikvienas jilanē naidu vērsis pret sevi. Dzīve, kādu viņš to pazinis, nu ir galā, tāpat kā pati Vaintē. Viņam nav atpakaļceļa uz Alpīsakas ērtībām, uz viņam tik pierasto vieglo dzivi. Nākotni veidoja tukšums un migla ar vienu vienīgu drošu orientieri — nāvi. Nodrebējis drūmās priekšnojautās, viņš pagriezās un pašķīra krūmus, lai palūkotos lejup uz nogāzi. Nekas nekustējās. Nekas neliecināja par vajāšanu. Vēl jau ne, bet šaubu nebija — tā neizpaliks. Eistaā slepkavam vis neļaus izsprukt nesoditam.

Atgriešanās nav iespējama. Pēc visa, ko viņš izdarījis… Pagātnei pārvilkta svītra. Tagad viņš ir izstumtais, jilanē starp astazoiem. Vientuļāks nekā jebkad.

Viņa domas pārtrauca Herilaka balss, un pagāja krietns brīdis, līdz viņš spēja izlobīt vārdu jēgu.

- Tev labi sanāca, Kerik. Tīrs dūriens. Nožmiedzi to, kurš visus komandēja.

- Komandēja… Maigi teikts! Vadoni, pilsētas galvu, visaugstāko virsaiti! — Kerika balss zaudējuma apjausmā skanēja stivi.

- Jo labāk!

- Labāk? Viņas nāve nozimē arī manu nāvi!

- Viņas? Pretīgais marags bija mātīte? Neticami…

- Viņas visas ir sievietes. Vīriešus tur ieslēgtus.

Herilaks paslējās uz elkoņiem un salti pavērās uz Inlēnu.

- Tu teiksi — arī šī ir mātīte?

- Visas.

- Padod šķēpu. Tūdaļ būs par vienu mazāk.

- Nē!

Keriks parāva šķēpu uz savu pusi, pirms vēl Herilaka pirksti paspēja to sakampt.

- Tikai ne Inlēnu! Viņa ir pilnīgi nekaitīga, tāda pati gūstekne kā es. Viņu tu neaiztiksi!

- Kāpēc ne? Vai tad ne viņai lidzīgie iznīcināja manu samadu, nokāva visus kā vienu? Dod šurp šķēpu! Es viņu nokaušu, un tu būsi brīvs. Cik ilgi, tavuprāt, tu staigāsi, sasaistīts ar viņu?

- Tu nedarīsi viņai pāri, skaidrs?

Keriks pats brinījās par savām siltajām jūtām pret Inlēnu. Līdz šim viņa bijusi tukša vieta. Viņš to manīja tikai pārvietojoties — kā traucēkli. Toties tagad viņas klātbūtne sniedza tādu kā drošības sajūtu.

— Ja nevēlies viņu nomušīt, tad pastrādā ar uzgaļa šķautni! Pārgriez taču saiti!

- To nevar pārgriezt. Skaties! Akmens nespēj to pat ieskrambāt. - Viņš bez panākumiem vīlēja gludo, cieto virsmu. - Daži tava samada ļaudis izbēga. - Šāda saruna varētu likt Herilakam uz brīdi aizmirst Inlēnu. - Tā man teica. Man teica arī, ka viņiem seko.

- Tu zini arī, kuri tie ir? Un cik daudz?

- Neko nezinu. Tikai to, ka daži aizbēga.

- Tad man jāpadomā. Lai kuri arī tie būtu, viņi neies tālāk uz dienvidiem. Paši zina, ka labāk tā nedarīt. Viņi atgriezīsies pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies. Jā, tieši tā. Atpakaļ savās pēdās līdz tuvākajam ūdenim — strautam, pie kura mēs pārlaidām pagājušo nakti. Ari mums jādodas turp. - Viņš pacēla skatienu uz Keriku. - Vai mums sekoja?

- Es visu laiku ausījos. Manuprāt, neviena mūsu izbēgšanu pat neredzēja. Bet viņas būs klāt. Viņas ir labas pēddzines. Man vis neļaus izsprukt pēc tā, ko esmu pastrādājis.

- Velti gausties. Te taču tfiņu vēl nav. Bet mēs nebūsim drošībā, kamēr pienācīgi neattālināsimies no piekrastes. Šajā paugurainā mūs var atrast, ja reiz, kā tu saki, viņām ir kāda nojēga par pēdu dzīšanu.

Herilaks mēģināja piecelties, bet tas izdevās tikai ar Kerika palīdzību. Viņš izberzēja no acīm sarecējušās asinis un pavērās visapkārt.

- Dosimies turp, pa šo ieleju. Ja iesim pa to uz ziemeļiem un tālāk šķērsosim kaupri, tad nonāksim apmetnes vietā pie strauta. Ejam!

Visu atlikušo dienas daļu viņi virzījās ļoti lēnām, jo nācās piemēroties Herilaka ļodzīgajai gaitai, tomēr abi spītīgi turpināja gājienu, kaut arī nemanīja nekādu vajāšanas pazīmju. Viņi kāpa augšup pa zāļainu nogāzi, te pēkšņi Herilaks apstājās, pacēla galvu un ošņāja gaisu.

- Stirnas, — viņš teica. - Mums nav ko ēst. Un es nedomāju, ka mums seko, — un pat ja seko, izdevību nevar laist garām. Tu, Kerik, jaudāsi pievārēt pamatīgu buku.

Keriks palūkojās uz savu šķēpu, pasvārstīja to rokā.

- Es neesmu metis šķēpu kopš zēna gadiem. Nav vairs iemaņu.

- Viss atgriezīsies.

- Ne šodien. Tu taču pats proti, Herilak. Vai pietiks spēka?

Viņš pasniedza šķēpu, un Herilaks satvēra to.

- Ja man vairs nav spēka medīt, zini, ka esmu miris. Bet tu noteci lejā pie strauta — tur, aiz kokiem — , vēro apkārtni un gaidi manu atgriešanos.

Herilaks izslējās, palūkoja šķēpa svaru un ļoganiem solīšiem bez skaņas attālinājās. Keriks apgriezās un nogāja strautmalā, padzērās un ar saujām aplaistīja arī savu putekļaino augumu. Inlēnu notupās un skaļi strēba, ūdenim žļurkstot starp asajiem zobiem, tad omulīgi atsēdās krastā un iebāza asti straumē.

Keriks apskauda viņas lēnprātību, — šo nesatricināmību jebkuros apstākļos. Laikam taču patikami būt tik stulbam. Viņai nebija ne mazāko iebildumu atrasties šeit, kā arī ne mazākās nojēgas par savu likteni.

Keriks apzinājās, ko pametis. Toties nākotne tinās miglā. Viņam nāksies pieņemt tās noteikumus, bet šobrīd vēl par agru no viņa to prasīt. Kā lai dzīvo bez pilsētas? Viņam ne apjausmas nebija par šādu primitīvu dzīvesveidu. Bērnības atmiņas nedarīs viņu gatavu tanu dzīvei. Viņš pat neprot sviest šķēpu.

- Jilanē nāk, — Inlēnu konstatēja, un Keriks izbailēs pielēca kājās. Stalana ar medniecēm! Nāve… Kritušu zaru brīkšķi lika viņam atkāpties, bet tūdaļ arī viņš atvieglojumā izslējās, jo parādījās Herilaks ar ragainu bučiņu uz pleciem. Viņš to smagi nosvieda un pats sakņupa līdzās.

Keriks nikni un pārmetoši pievērsās Inlēnu. bet tūdaļ arī aptvēra, ka tā nav viņas kļūda. Inlēnu sauca par jilanē visus, kas runā. Sakot, ka tuvojas jilanē. viņa patiesībā ar to domāja kādu personu, tikai nezināja cita vārda tās apzīmēšanai.

- Es redzēju maragus, — Herilaks paziņoja, un Kerika bailes atgriezās. - Viņi atrodas blakusielejā, viņi iet atpakaļ uz jūru. Kā rādās, viņi pazaudējuši mūsu pēdas. Mēs varam mierīgi paēst.

Herilaks ar šķēpu uzšķērda un izķidāja vēl silto stirnu. Tā kā viņiem nebija uguns, mednieks vispirms izgrieza aknas, sadalīja un pasniedza gabalu Kerikam.

- Es negribu ēst, šobrīd vēl ne, — Keriks atgaiņājās, uzlūkodams jēlo, ļumīgo gaļas gabalu.

- Drīz gribēsi. Nenoniecini to!

Inlēnu seja bija vērsta projām, bet tuvākā acs kustējās un sekoja ikvienai Herilaka kustībai. Viņš to juta. Paēdis viņš ar asiņaino pirkstu norādīja uz Inlēnu.

- Vai tas ķēms ēd gaļu?

Kerikam jautājums izvilināja smaidu. Viņš strupi lika Inlēnu atvērt muti. Būtne palika nekustīga, tikai atvāza žokli. Herilaks paskatījās uz mirdzošo, aso zobu rindām un nokrekšķējās.

- Viņš gaļu ēd. Vai man tas jābaro?

- Jā, nebūtu slikti.

Herilaks atdalīja priekškāju, nodīrāja un pasniedza Kerikam.

- Pabaro vien pats. Man netīkas tie zobi.

- Inlēnu ir nekaitīga. Stulba fārgaja, nekas vairāk.

Inlēnu sakļāva ikšķus ap brieža kāju un lēnām sāka zelēt sīksto gaļu, neredzoši veroties tālumā.

- Kā tu teici, kas viņa ir? — Herilaks jautāja.

- Fārgaja. Tas ir, hm, es nevaru pateikt, ko tas nozīmē. Varbūt «tā. kas mācās runāt, bet vēl īsti neprot».

- Tu arī esi fārgaja?

- Ko niekus! — Keriks sašuta. - Es esmu jilanē! Tas ir, es gan esmu tanus, bet runāju kā jilanē un par tādu arī tieku uzskatīts. TIKU uzskatīts.

- Kā tas gadījās? Vai atceries?

- Tagad jā. Bet ilgu laiku neatcerējos nekā.

Pirmo reizi, runājot par visu, kas noticis ar Amahasta samadu, viņa balss aizžņaudzās, vārdi izlauzās ar grūtībām… Slaktiņš, gūsts, neizbēgamas nāves draudi, negaidītā apžēlošana… Keriks apklusa. Viņam šķita, ka šobrīd izrunātie vārdi nespēj atspoguļot viņa dzīvi kopš tās dienas.

Klusēja arī Herilaks. Neko daudz viņš nesaprata, kas īsti noticis ar Keriku zēnu, kurš pamanījies izdzīvot, kad visi citi gājuši bojā. Vienpatis, kurš atradis kaut kādu iespēju sadzīvot ar maragiem. Iemācījies viņu valodu un spējis iekļautie:. vīnu sabiedrība Viņš tagad tiem stipri vien līdzinājās, kaut arī pats droši vlen to neapzinājās. Runājot viņš dīvaini staipījās un beidzis apsēdās kā sālsstabs Maragi viņam kaut ko nodarījuši: uz viņa ķermeņa nemanīja ne mata. Un viņš valkāja šo somiņu, pēc izskata līdzīgu paša ādai, it kā viņi būtu atņēmuši arī jaunekļa vīrietibu. Herilaka domas pārtrauca negaidīts ūdens šļaksts. Arī Keriks to dzirdēja, un viņa seja pilnīgi nobālēja.

- Viņas mūs atradušas! Ar mani ir pagalam.

Herilaks klusēdams pamāja viņam, pacēla šķēpu, piecēlās un pavērās lejup uz strautu. Ūdens turpināja šļakstēt, tad iebrikšķējās arī krūmi — tepat aiz līkuma. Herilaks jau pacēla šķēpu, kad parādijās mednieks.

- Ortnars! — viņš nočukstēja un tūdaļ arī skaļi iesaucās. Ortnaru kliedziens iztrūcināja; viņš sarāvās, atkal iztaisnojās un māja pretī. Stāvs pauda spēku izsīkumu, solis šķita ļodzīgs, un šķēps kalpoja par atbalstu. Tikai pienācis tuvāk, viņš pamanīja Inlēnu un sažņaudza šķēpu, lai mestu ar to naidniecei, bet Herilaks viņu atturēja.

- Mierā! Marags ir gūsteknis. Vai tu esi viens pats?

- Jā. Tagad jā. - Viņš smagi sabruka zemē, ļāva turpat līdzās noslīdēt lokam un tukšam bultu makam, bet paturēja rokā šķēpu un nikni skatījās uz Inlēnu. - Ar mani kopā bija Teldžess; kad uzbruka maragi, mēs tieši tobrid no medībām atgriezāmies pie samada. Mēs cīnījāmies, līdz iztērējām visas bultas. Viņi nāca virsū ar nāves nūjām. Neko vairs nevarējām darīt. Visi aiz mums bija krituši. Es liku viņam mukt, bet viņš atpalika, jo skrēja par lēnu. Viņi sekoja, tad Teldžess pieņēma cīņu un krita. Es turpināju ceļu viens pats. Un tagad pasaki — kas šitie par radījumiem?!

- Es neesmu radijums. Es esmu tanus! — Keriks nikni atcirta.

- Tādu tanu nu gan neesmu redzējis. Bez matiem, bez šķēpa, saistīts ar maragu…

- Klusu! — Herilaks iejaucās. - Tas ir Keriks, Amahasta dēls. Viņa māte ir mana māsa. Viņš bija maragu gūsteknis.

Ortnars ar dūri noslaucīja muti.

- Es runāju pārsteidzīgi. Šī bijusi nāves diena. Es esmu Ortnars un sveicu tevi. - Viņa seja saviebās drūma humora izteiksmē. - Laipni lūdzam pie Herilaka samada, gan stipri mazā skaitā. - Viņš paraudzījās augšup. - Šonakt būs daudz jaunu zvaigžņu.

Saule grima aiz apvāršņa, un šajā augstumā gaiss jau vērtās dzestrs. Inlēnu atlika pie malas rūpīgi apgrauzto kaulu un paskatījās uz Keriku.

- Pazemīgi lūdz, zemāka augstākai, kur ir apmetņi?

— Te nav apmetņu, Inlēnu.

- Man salst.

Arī Keriks nodrebinājās, bet ne aiz aukstuma.

- Nevaru tev palīdzēt, Inlēnu. Tas nav manos spēkos.

II

Inlēnu rītu nesagaidīja.

Gaismas svīdā Keriks, no aukstuma drebēdams, pamodās. Zālē mirguļoja rasa, un no strauta cēlās migla. Viņš pagriezās pret Inlēnu un redzēja, ka tās mute ir plaši ieplesta un skatiens — nedzīvs.

«Salna,» Keriks nodomāja. «Viņa nomira salnas naktī.» Tad viņš ieraudzīja asins lāmu zem viņas galvas. Inlēnu rīkli pāršķēlusi šķēpa smaile, dāvājot viņai klusumu un mieru. Kurš bijis šis mežonis?!

Herilaks vēl dusēja, bet Ortnara acis raudzījās viņā ar saltu skatienu.

- Tu tas biji! — Keriks iekliedzās un pielēca kājās. - Miegā nokāvi nekaitīgu būtni!

- Es nožmiedzu maragu. - Ortnara balss pauda necieņu. - Nogalināt maragus allaž ir svētigs darbs.

Ārprāta dusmās Keriks sniedzās pēc Herilaka šķēpa. Bet viņš nespēja to pacelt; lielais mednieks cieši turēja kātu.

- Radījums ir miris. Beigas ar viņu, — Herilaks teica. - Jebkurā gadījumā aukstums viņu drīz vien būtu nokāvis.

Keriks mitējās raustīt šķēpu un piepeši uzklupa Ortnaram, sagrābdams viņa rīkli žņaudzošā tvērienā. Paša Kerika kaklu aizžņaudza stīpa; Inlēnu līķis ar visu masu vilkās viņam līdzi, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Ortnars locījās viņa skavās un grābstījās pēc šķēpa, bet Keriks ar celi iespieda mednieka roku dubļos. Ortnars vārgi pretojās un ar brīvās rokas nagiem skrāpēja Kerika sānus, bet tas savās dusmās nekā nemanīja.

Ja Herilaks neiejauktos. Ortnaram būtu gals. Viņš satvēra Kerika delnas savās lielajās rokās un atrāva tās sānis. Ortnars čīkstoši tvēra pēc elpas, vaidēdams un berzēdams kaklu. Kerika aklais niknums apdzisa. Tiklīdz viņš beidza lauzties, Herilaks viņu atlaida.

- Tanus nenogalina tanu, — viņš aizrādīja.

Keriks sāka iebilst, bet tūdaļ arī apklusa. Tur neko nevar labot; Inlēnu ir mirusi. Viņas slepkavas nonāvēšana neko nemainītu. Un Herilakam taisnība: ziema viņu tik un tā būtu nobeigusi.

Keriks apsēdās lidzās sastingušajam ķermenim un blenza saullēktā. Galu galā, ko tad Inlēnu viņam nozīmējusi? Stulba fārgaja, kas allaž maisījusies pa kājām. Viņas nāve sarāva pēdējās saites ar Alpīsaku. Tā tam jābūt. Tagad viņš ir tanus. Nu var aizmirst, ka viņš jelkad bijis jilanē.

Piepeši Keriks aptvēra, ka sažņaudzis rokā lokano saiti, kas vieno viņu ar Inlēnu. Viņš vēl nav brīvs! Un šo saiti pārgriezt nav iespējams… Nelūgta nāca apjausma par vienīgo iespēju, kā tikt brivam. Viņš satriekts pacēla acis uz Herilaku. Samadars saprotoši pamāja.

- Es darīšu, kas jādara. Aizgriezies: tev šis skats nebūs tīkams.

Keriks pievērsās strautam, bet skaidri dzirdēja, kas notiek viņam aiz muguras. Ortnars aizstreipuļoja līdz ūdenim, lai nomazgātu seju un kaklu, un Keriks bļāva nopakaļ ķengas, cenšoties apslāpēt šīs skaņas.

Drīz vien viss bija galā. Herilaks noslaucīja kaklariņķi pret zāli un pasniedza Kerikam, kurš, savukārt, devās pie strauta un ilgi mazgāja to burbuļojošajā ūdenī. Pēc tam viņš satvēra riņķi abās rokās un devās augšup pa straumi, projām no šīs vietas. Viņš nevēlējās redzēt, kas tur krastā palicis.

Sadzirdējis medniekus tuvojamies, viņš strauji pagriezās pret viņiem, bīdamies, ka viņu var nonāvēt no mugurpuses.

- Šim ir kas sakāms, — Herilaks paziņoja, pagrūdis uz priekšu Ortnaru. Pasīkā mednieka sejā kvēloja naids; pirms runas viņš pataustīja zilumus uz sava kakla. Balss skanēja samocīti.

- Varbūt es kļūdījos, nogalinot maragu, bet es to nenožēloju. Tas ir tas, ko samadars man lika pateikt. Kas darīts, padarīts. Bet tu mēģināji nogalināt mani, savādais cilvēk, un to nu nebūs viegli aizmirst. Tomēr tavas saites ar šo maragu bijušas stiprākas, nekā es domāju, es arī nevēlos vēl kaut ko par šo lietu zināt. Tā nu es varu teikt, ka tava mugura var nebīties mana šķēpa uzgaļa. Kā teiksi tu?

Abi mednieki vēroja Keriku stingā klusumā, un viņš saprata, ka ir laiks pieņemt lēmumu. Inlēnu ir mirusi, un nekas nevar atgriezt viņai dzīvību. Viņš spēja saprast Ortnara salto naidu pēc samada apkaušanas. Viņš to saprata labāk nekā jebkurš cits.

- Tava mugura var nebities mana šķēpa uzgaļa, Ortnar, — viņš atbildēja.

- Ar to šai lietai gals! — Herilaks secināja, un tā jau bija pavēle. - Nerunāsim vairs par to. Ortnar, tu nesīsi stirnas rumpi. Šovakar mums būs ugunskurs un labas vakariņas. Ej kopā ar Keriku; taku tu zini! Pusdienlaikā met mieru! Tad es jums pievienošos. Tajos kokos ir slēpnis. Ja maragi mums seko, es drīz vien to zināšu.

Kādu laiku abi vīri soļoja klusēdami. Taka bija labi redzama, zemē dziļi iegriezušās šļūceņu slieces, aizvedot gandrīz līdz pašam ielejas galam un tālāk nogriežoties pāri grēdai uz nākamo ieleju. Ortnars, smagās nastas nospiests, smagi elsa. Pamanījis ielejas dziļumā rāmu upīti, viņš iestenējās:

- Noiesim mazliet pie ūdens, savādniek, un tad iesim tālāk.

Mednieks nometa buku zemē, iegremdēja seju ūdenī un elsodams iznira.

- Mani sauc Keriks, Amahasta dēls, — Keriks aizrādīja. - Vai tev šķiet pagrūti to atcerēties?

- Esi mierīgs, Kerik. Mana rīkle vēl sūrst kopš mūsu nesenās saķeršanās. Es negribēju apvainot, bet tu tiešām izskaties savāds. Tev ir tikai rugāji matu un bārdas vietā.

- Ar laiku tie izaugs, — Keriks pārvilka delnu pār seju.

- Protams, tā varētu gan domāt. Tomēr tagad izskatās savādi. Un tas riņķis ap kaklu? Kāpēc tu to valkā? Kāpēc nepārgriez?

- Še, izdari to! — Keriks pasniedza riņķi, kuru nesa rokā un smaidīja, kamēr Ortnars bezpalīdzīgi zāģēja caurspīdīgo materiālu ar šķēpa uzgaļa šķautni.

- Mīksts un gluds, bet pārgriezt nevar.

- Jilanē var daudz ko, kas mums nav pa spēkam. Ja es pastāstītu, kā tas izveidots, tu tikpat neticētu.

- Tu zini viņu noslēpumus? Nūja, tev jau jāzina. Pastāsti man par nāves nūjām! Mēs vienu atņēmām, bet nesapratām, ko ar to darīt. Pēcāk tā sāka smirdēt, un mēs to pārgriezām un atklājām, ka tas ir kaut kāds neradījums.

- Šo dzīvnieku sauc hezocans. Tas ir īpašs radījums. Kamēr jauns, tas spēj staigāt kā citi dzīvnieki. Pieaudzis kļūst nekustīgs, tāds, kā tu redzēji. Bet tas arvien jābaro. Jāieliek arī dzelkšņi, un tad, pareizi saspiests, tas dzelkšņus izšauj.

Ortnaram pat mute pavērās piepūlē kaut ko saprast.

- Bet kā tas var būt? Kur tad šādus dzīvniekus var atrast?

- Nekur. Tas ir maragu noslēpums. Es esmu redzējis, ko viņi dara, bet kā nav ne jausmas. Viņi prot likt dzīvniekiem darīt dīvainas lietas. Viņi prot tos izaudzēt jebkurai vajadzībai. To grūti izskaidrot.

- Un vēl grūtāk saprast. Ir laiks doties ceļā. Tagad tava kārta stiept buku.

- Herilaks lika to darīt tev.

- Tā gan. Bet tu grasies palīdzēt to apēst.

Ortnars pasmaidīja, un arī Keriks gluži neviļus atbildēja ar smaidu.

- Lai notiek. Dod šurp! Bet drīz vien tu dabūsi to atpakaļ. Vai tikai Herilaks neteica, ka mums būs ugunskurs? — Pēkšņas atmiņas pildīja viņa muti siekalām. Cepta gaļa… Esmu aizmirsis, kā tā garšo.

- Vai tad maragi gaļu ēd jēlu?

- Nē. Tas ir, jā un nē. To kaut kā samīkstina. Ar laiku pie tādas pierod.

- Kāpēc viņi to necep, kā pienākas?

- Tāpēc, ka… — Keriks domīgs apstājās uz takas. - Tāpēc, ka viņiem nav ugunskuru. Es nekad par to nebiju iedomājies. Manuprāt, viņiem uguns nav vajadzīga, jo viņi dzivo tur, kur allaž ir silti. Dažkārt vēsās naktīs vai drēgnās dienās mēs ievīstām ies… Nav tāda vārda… Siltās, mīkstās mantiņās.

- Ādās? Kažokos?

- Nē. Dzivos radījumos, kas silda.

- Izklausās pretīgi. Jo vairāk es uzzinu par taviem maragiem, jo derdzīgāki tie šķiet. Nesaprotu, kā tu varēji paciest tādu dzīvi.

- Man nebija lielas izvēles, — Keriks drūmi aizrādīja un turpināja ceļu klusēdams.

īsu bridi pēc tam, kad gājēji bija sasnieguši naktsguļas vietu, viņiem pievienojās Herilaks.

- Mums uz pēdām neviena nav. Viņi devušies atpakaļ.

- Cepta gaļa, — Ortnars tīksminājās, šmakstinādams lūpas. - Žēl, ka mums uguns nav lidzi.

Šie vārdi aizskāra kādu stīgu Kerika atmiņā.

- Es esmu to darījis… Sargājis uguni laivas priekšgalā.

- Tas ir puišeļa darbs, — Herilaks paskaidroja. - Medniekam jāprot pašam izgatavot uguni. Vai tu zini, kā to dara?

Keriks svārstījās.

- Es atceros, ka esmu vērojis to darām. Bet kā — neatceros. Tas bija tik sen…

- Tad skaties! Tagad tu esi tanus un tev jāzina šīs lietas, ja vēlies reiz kļūt mednieks.

Tā izrādījās laikietilpīga norise. Herilaks nolauza nokaltušu, ietrunējušu zaru, rūpigi apgrieza un izdrāza no tā gludu nūjiņu. Kamēr viņš to darīja, Ortnars mežā salūkoja riekšu praula krikumu. Viņš tos sašķaidīja un sagrūda smalkā pulverī. Herilaks tikām bija piešķīris nūjiņai vēlamo formu, nošķēlis citas koka šķilas virsmu līdzenu un ar šķēpa smaili izurbis iedobīti.

Pēc visiem sagatavošanas darbiem Herilaks paņēma Ortnara loku un aptina stiegru ap rūpīgi izveidoto nūjiņu. Viņš apsēdās zemē, ar kāju stingri piespieda šķilu, tad ievietoja nūjiņas smailo galu iedobītē un sāka vilkt loku šurpu turpu, liekot nūjiņai virpuļot. Ortnars pa brīdim iebēra bedrītē samalto praulu, kamēr Herilaks virpināja ierīci, cik vien ātri jaudāja. Gaisā uzvijās sīka dūmu vērpetīte un tūdaļ arī noplaka. Herilaks, piepūlē aizelsies, meta mieru.

Nākamajā mēģinājumā dūmu grīstīti izdevās pārvērst sīkā liesmiņā. Mednieki vēl uzkaisīja koksnes putekļus, uzmanīgi papūta, sakļāva delnas ap plaukstošo uguntiņu un aizgrābtībā smējās. Liesmai augot, tai pievienoja aizvien vairāk malkas, un pēc tam ļāva ugunskuram noplakt kvēlojošu izdedžu dobītē. Drīz vien uz oglēm jau čurkstēja gaļa. un Keriks alkaini ieelpoja pilnībā aizmirsto cepeša smaržu.

Karstais cepetis svilināja pirkstus, bet ceļinieki tik plēsa lielus gabalus un kāri rija, līdz tauki un sviedri pludoja pār seju. Keriks savu mūžu nebija baudījis neko līdzīgu.

Nakti viņi pārgulēja, pavērsuši pēdas pret iegrožoto ugunskuru, — sasildījušies, pieēdušies un apmierināti.

Nakts vidū Herilaks gāja piesviest ugunij malku, un Keriks pamodās. Melnajās debesis spoži mirdzēja zvaigznes, Mednieka zvaigznājs skāra austrumu apvārsni… Pirmo reizi kopš bēgšanas Keriks jutās mierīgs, drošībā starp abiem medniekiem. Viņiem neseko. Jilanē viņus vairs neatrast!

Jilanē? Un — neatradīs? Vai tiešām tas iespējams? Viņš taču labāk par šiem medniekiem zināja, cik ienaidnieks ir nepielūdzams. Cik stiprs. Gaisa plēsoņas lidos un atradīs ikvienu tanu jebkurā ielejā, pļavā… Glābiņa nav. Pat sapnis pārtrūcis, pat šis patvērums laupīts!

Keriks svaidījās bezmiegā, neizbēgamas iznicības priekšnojautu pārņemts. Viņš vēroja, kā izbalo austrumu pamale un viena pēc otras apdziest zvaigznes. Sākās jauna diena. Jauna diena jaunā dzīvē.

III

Pēc vakardienas gājuma Kerika samilzušās pēdas svila un sūrstēja. Viņš sēdēja uz klintsbluķa, zelēja sīkstas, bet gardas gaļas lēkšķi un vannoja kājas vēsajā straumē. Pēdas gan klāja bieza, raupja āda, bet viņš nebija radis staigāt pa akmeņainu zemi. Skrambas un jēlumi uz kājām nesolīja daudz prieka no topošās smagās dienas. Herilaks pamanija, kas nodarbina Keriku, un norādīja uz garu šķēlumu viņa labajā papēdi.

- Kaut kas jādara lietas labā.

Viņi ar Ortnaru valkāja izturīgus, atsperīgus madrapus, kurus veidoja divas ģērētas, ar zarnas auklu sasaistītas ādas sloksnes. Tīk pilnīgiem apaviem vajadzīgo izejvielu līdzi nebija, tomēr pie rokas gadījās citi materiāli. Herilaks atrada akmeņus, kas pareizi šķeļas, un atskaldīja sīkas, asas plāksnītes. Viņa vadībā Ortnars noplēsa stirnai ādu un tekošā ūdenī tīri nokasīja zemādas audus. Herilaks no tās izgrieza četrstūrus un tievas sloksnītes, lielos gabalus aptina ap Kerika kājām, bet ar tievajiem sasēja.

- Šimbrižam gana labs, — viņš secināja. - Lidz tam laikam, kad āda sacietēs un sāks smirdēt, mēs jau būsim tālu projām.

Keriks pacēla nomesto buka ādu un atklāja, ka gurnu apsējs viņam kā radīts: atliek tikai saspraust ar raga žuburiņu.Viņš nokasīja ādu tīru, kā redzējis darām

Ortnaru, un noņēma mīksto ādas maišeli, kuru valkāja jau ilgus gadus. Tas ļengani gulēja uz viņa delnas; iekšpusē vīdēja gļotaini dzīvie piesūcekņi… Pēkšņā riebumā jauneklis aizsvieda to straumē. Šī dzīve ir pagājība; tagad viņš ir tanus.

Strauji pagriežoties, Keriks paklupa pār riņķi, kas rotājis Inlēnu kaklu visus šos garos gadus. Saite viņus joprojām saistīja. Viņš pacēla šo nīsto gludo, caurspīdīgo, nesalaužamo veidojumu un negantās dusmās trieca to pret akmens šķautni, tad pakampa citu akmeni un dauzīja, līdz niknums rimās. Gredzens pat nebija saskrāpēts.

Ortnars to vēroja ar interesi, pastiepa roku un paglaudīja neiebojāto virsmu.

- Nesagriežams, nesadauzāms… Cietāks par akmeni. Tiešām — neko tādu neesmu redzējis. Ūdenī tas neuzbriest?

- Nekas tam nav bīstams.

— Arī karstā, verdošā ūdenī nešķīst?

- Neesmu mēģinājis. Pilsētā nekā tāda nebija. Tu nevari uzvārīt ūdeni bez uguns…

Keriks izrunāja šos vārdus un sastinga, piekalis skatienu riņķim un lokanajai saitei, tad lēnām pacēla acis pret dūmojošo ugunskuru krastā. Nekāds ūdens, arī karsts ne! Tikai kaut kas tāds, par ko jilanē nekā nezina.

Uguns!

Tas taču nav izslēgts. Viela nav ne akmens, ne metāls. Tā var kust, degt vai vismaz kļūt mīksta. Ja tā, varbūt to varēs pārgriezt.

Ortnars ievēroja Kerika skatienu un aizrautībā saberzēja rokas.

- Kāpēc gan ne! Uguns varētu līdzēt. Tu teici — maragiem nav uguns?

- Nav.

- Ļauj pamēģināt!

Ortnars pacēla nosviesto riņķi un iegrūda to dūmojošajos pelnos.

Nekas nenotika. Keriks drūmi vēroja, kā Ortnars noberž pelnus no glumās virsmas. Atkal neskarta, tikai pirkstus svilina. Ortnars tos spļaudīdamies sūkāja, bet nepadevās. Ar pagali uzrušinājis no pelniem liesmu, viņš pagaidīja, lai tā pieķeras kokam, aizskāra riņķi un brēkdams aizsvieda to, jo tas aizsvilās un dega, pa brīdim ar sprakšķi uzliesmodams.

Keriks vēroja, kā liesma aug, izspļauj melnus dūmu mutuļus un sāk traukties augšup pa saiti pretī viņa sejai. Viņš nedomājot metās atpakaļ — projām no dzeļošā karstuma — un ar plunkšķi pazuda upē.

Iznirts Keriks atklāja, ka pār roku un pakrūti, kur degošā saite skārusi ādu, stiepjas sarkana švīka. Taustošiem pirkstiem viņš čamdīja astīti, kuras gals karājās viņam pār krūtīm.

Miers ar to! Šī saistība, kas regulējusi viņa dzivi, šis iegrožojums, ar ko allaž bijis jārēķinās tik garus gadus… Miers ar to! Viņš stalti izslējās, nejuzdams apdegumus, jo šķita, ka plecus vairs nenospiež smaga nasta. Viņa pēdējā saite ar jilanē ir sarauta!

Ziežot medījuma taukus uz saviem apdegumiem, Ortnars norādīja uz saititi, kas joprojām karājās no Kerika kaklariņķa.

- Mēs varam nosvilināt ari to. Tu apgultos ūdenī līdz ar pašu virsmu, es piegrūstu degošu koku…

- Manuprāt, šaidienai pietiks, — Keriks nosprieda. - Pirms nākamā mēģinājuma pagaidišu, līdz sadzis apdegumi.

Ortnars iespēra karsto metāla riņķi ūdenī, izvilka un sāka ar interesi pētīt, kasīdams ar akmeni.

- Spīd kā debessmetāls. Šie maragi pieprot apbrīnojamas lietas, ja reiz spējuši to šādi apdarināt ap tavu kaklu.

Keriks pastiepa roku, un viņš negribīgi atdeva riņķi.

- Kāds viņu dzīvnieks izveidoja to precīzi pēc formas.

- Tu to paturēsi?

Ortnara balsī skanēja cerība, un Keriks bezmaz būtu riņķi atdevis, tomēr, saspiedis to delnā, viņš sajuta tādu pašu naidu, kā pirmit pret savu kaunuma somu.

- Nē! Tas ir jilanē… Maragi… — un ar skaļu šļakstu tas nogrima dzelmē. - Viens man joprojām ir ap kaklu. Manam mūžam pietiks.

Visi bija gatavi doties ceļā, bet Herilaks brīdi stāvēja, atspiedies uz šķēpa, un nolūkojās atpakaļ.

- Ja vēl kāds būtu izsprucis, tas šobrīd jau būtu klāt. Mēs gan skrējām kā izbiedēti sievišķi… Nu būtu laiks apstāties un pārdomāt turpmāko ceļu. Pastāsti man par maragiem, Kerik! Ko viņi tagad dara?

- Nesapratu…

- Vai viņi vēl seko? Vai viņi gaida pludmalē, kur notika uzbrukums?

- Nē. Būtu jau laiks doties atceļā. Viņi iztika no medībām; līdzpaņemtās gaļas bija ļoti maz. Sirojuma mērķis bija tieši šā samada iznīcināšana, un tālāk uz ziemeļiem viņi nebūs gājuši. Pēc tam — tikai atpakaļ. Tur palikt taču nebūtu nekāda labuma. Ar eistaā nāvi viņas palikušas bez vadības. Pēc milzīga apjukuma viņas — tagad jau nu noteikti — būs devušās mājup uz pilsētu.

- Lielais vairums, protams, darīs tā. Bet vai kāds nav palicis meklēt mūs?

- Varbūt. Stalana tā varētu rikoties… Nē. Viņa visdrīzāk bija nākamā aiz komandieres. Viņa būs uzņēmusies atgriešanās vadību.

- Tātad tu domā, ka viņas ir projām?

- Gandrīz noteikti.

- Burvīgi. Mēs atgriezīsimies krastā.

Kerikā šie vārdi iesvēla bailes.

- Viņas taču var slēpties! Var gaidīt mūs!

- Tu mūs tikko pārliecināji, ka ne.

- Mēs esam mednieki, — Ortnars aizrādija. - Gan mēs zināsim, vai viņi tur

vēl ir.

- Mums nav vajadzības…

- Ir! — Herilaks atkal kļuva ciets, kā jau komandieris. - Mums ir divi šķēpi, viens loks bez bultām un vairāk nekā. Tiklīdz uzsnieg sniegs, ar mums ir cauri. Vienīgais, kas var līdzēt — atgriešanās tur. Mēs iesim.

Gājiens bija straujš, Kerikam — pat par strauju. Tas pārāk atgādināja atgriešanos nāvei tieši nagos. Pret krēslu viņi jau bija piekalnē virs krasta un varēja redzēt okeānu.

- Ortnar, tev jāiet ļoti uzmanīgi! — Herilaks izrīkoja. - Esi neredzams un nedzirdams! Skaties abām acīm, vai kaut kur neslēpjas maragi!

Ortnars piekrītoši savicināja šķēpu, pagriezās un izzuda starp kokiem. Herilaks ērti apsēdās ēnā un acumirklī aizmiga. Keriks jutās pārāk nomākts, lai spētu ko vairāk, kā vien bažīties, pētīdams piekrasti un iztēlē pieblīvēdams mežu ar vajātājām jilanē.

Saule jau sēdās pamalē, kad gravā lejpus viņiem noķērcās putns. Herilaks momentāli pamodās, sakļāva delnas pie mutes un atbildēja ķērcienam. Nobrīkšķēja krūmi, un Ortnars jau naigā solī rikšoja augšup pa nogāzi.

- Projām… — viņš uzsauca. - Aizgājuši, no kurienes nākuši.

- Nekad nevar būt drošs… — Keriks iebilda. Ortnars nicigi nomērija viņu ar skatienu.

- Bez šaubām, var! Es neatradu svaigas pēdas. Un visās malās maitu lijas, bet tās baidās no visa kā. Un es meklēju pamatīgi. - Viņa iekritusi seja pauda vairāk nekā vārdi. Bultu maks uz muguras bija piepildīts. - Tas, pēc kā mēs nācām, ir šeit.

- Tad nu ejam! — Herilaks pielika punktu.

Pār slaktiņa vietu jau klājās tumsa, padarot atbaidošo ainavu maigāku, bet mēness sirpja saltā gaisma rādīja ceļu. Vārnas un lijas bija atstājušas dzīru vietu līdz ar dienas gaismu. Gaisā jau vēdīja asa līķu smaka. Keriks stāvēja krastā un raudzījās jūrā, kamēr pārējie divi meklēja sev nepieciešamo. Tikai pēc Herilaka uzsauciena viņš negribīgi pagriezās pret nāves lauku.

- Uzvelc šos! — samadars ieteica. - Tie piederēja dižam medniekam. Varbūt nesīs tev veiksmi.

Tie bija kažokādas zābaki ar cietām zolēm, kapi un pamatīgu siksnu pinumu. Vasarā tādos kājām būtu karsti, bet ziemas sniegos tie varēja izrādīties dzīvības cenā. Garu šķēpu, slaidu loku, bultas, — visu, ko nevar vilkt mugurā, Keriks sasēja sainī un nolika pie citiem līdzņemamajiem saiņiem un groziem. Herilaks no dažām mastodonta šļūceņa kārtīm sasēja mazu šļūceni, ko varēja vilkt cilvēks. Uz tā sakrāva visu vajadzīgo.

- Laiks doties! — viņš paziņoja nāves saltā balsī, stāvēdams starp sava samada pīšļiem. - Mēs nekad neaizmirsīsim, ko maragi še pastrādāja.

Uz maiņām tverdamies pie šļūceņa rokturiem, ceļinieki gāja, līdz mēness nogrima aiz apvāršņa. Pilnīgā spēku izsīkumā viņi meta mieru. Keriks gan vēl bažījās, ka jilanē mednieces varētu sekot, tomēr nogurums prasija savu, un viņš ieslīga dziļā miegā līdz pat rītausmai.

Herilaks noraisīja ekotaza somu no šļūceņa, un vīri saujām grāba kāroto gardumu — žāvētas ogas un riekstu kodolus. Kaut ko tādu Keriks nebija baudījis kopš zēna gadiem. Laizīdams pirkstus, viņš nodevās bērnības atmiņām. Labi tomēr būt tanum! Domādams šo domu, jauneklis atkal un atkal kasija savu vidukli, līdz neizturēja un norāva apsējus. Uz ādas vidēja sarkanas pumpas.

Izrādās, ka dižais mednieks, kurš valkājis šo apģērbu, bijis blusu apsēsts. Piepeši būt par tanu vairs nešķita tik pievilcīgi. Nepieradusī mugura sūrstēja no gulēšanas uz cietas zemes, muskuļi smeldza pēc neierastās slodzes, un, lai ciešanu mērs butu pilns, pakrūti sažņaudza pēkšņas spazmas. Sīkstā, ceptā gaļa nejutās labi viņa vēderā; viņš traucās aiz tuvējā krūma.

Krampju lauzīts, Keriks ievēroja blusu rāpojam pa savu nosviesto kažoku. Viņš saspieda to starp nagiem un žākstīdamies slaucīja pirkstus zālē. Netīrs, sāpju plosīts, blusains un slims… Ko gan viņš daris starp šiem prastajiem astazoiem! Kāpēc viņš nav Alpīsakā? Pie eistaā sāniem viņš jutās ērti un omulīgi. Bet kāpēc neatgriezties? Vaintē atradusi galu uz šķēpa, bet kura gan nojauš, ka šķēpu vadījis Keriks! Neviena jau neredzēja. Vai prātīgāk nebūtu atgriezties?

Viņš rūpīgi nomazgājās un aizčāpoja augšup pa straumi padzerties. Krastā abi mednieki sēja kravu pie šļūceņa. Viņi var turpināt ceļu divatā.

Bet vai viņš maz vēlas atgriezties Alpīsakā? Jau kur tie gadi, kopš viņš sapņojis par bēgšanu! Un tagad taču brīvība ir rokā… Vai tad tā nebija viņa kvēlākā vēlēšanās? Tur ir jilanē pasaule, ne viņējā. Viņam tur nav vietas.

Bet starp taniem? Vai te ir viņa vieta?

Keriks sažņaugtām dūrēm stāvēja lidz ceļiem saltajā ūdenī. Zudis. Ne vienā, ne otrā pasaulē viņš neiederas. Vienpatis, izstumtais…

Herilaks viņu sauca. Vārds pāršķēla Kerika tumšās domas. Viņš izbrida krastā un gausi apvilka drānas.

- Mums jāiet, — Herilaks aizrādija.

- Kurp jūs dodaties? — Keriks, joprojām pretrunīgu izjūtu plosīts, vaicāja.

- Uz vakariem. Pie citiem medniekiem. Lai kopā atgrieztos apkaut maragus.

- Viņu ir pārāk daudz, pārāk liels spēks…

- Tad es kritīšu, un mana tharma pievienosies citu mana samada mednieku tharmām. Bet vispirms es atriebšu viņus. Tā mirt ir skaisti.

- Mirt nav skaisti…

Herilaks viņu klusēdams uzlūkoja, mazliet apjauzdams Kerika iekšējo cīņu. Ej nu sazini, ko šie gūsta gadi izdarījuši ar zēnu, kas tagad jau vīrs… Bet gadi aizrit, un tos vairs neatsaukt. Atpakaļceļa nav. Ceļš uz priekšu nebūs viegls, bet tikpat

jau cita nav.

Herilaks uzmanīgi nocēla pār galvu ādas siksniņu un ļāva nazim šūpoties Kerika acu priekšā.

- Tas piederēja tavam tēvam. Tu esi viņa dēls, ja reiz joprojām valkā mazo bērna nazīti, kuru izgatavoja tajā pašā reizē. Pakar kaklā arī šo. Valkā to, lai neaizmirstu tēva nāvi, sava samada nāvi… Un slepkavas! Sajūti sirdī naidu un apzinies, ka arī tu alksti atriebes!

Keriks vēl svārstījās, līdz beidzot izšķīrās. Viņš paņēma nazi un cieši sakļāva pirkstus ap cieto asmeni.

Par vēlu atkāpties. Alpīsaka viņam slēgta. Mūžam. Viņam jāizauklē sevī neremdināms naids pret tām, kas apkāvušas viņa ļaudis. Jāvar! Gan jau viņš spēs.

Bet šobrīd Keriks juta tikai šausminošu tukšumu dvēselē.

IV

Medībās neveicās. Ulfadans devās mežā jau mazā gaismiņā, bet atgriežoties nebija pat lāgā, ko parādit. Pie viņa jostas šūpojās viens vienīgs trusis — jauns un kārns, no kura kauliem varētu sakasīt ēdamo labi ja vienam cilvēkam. Kā lai iztiek viss viņa samads? Nonācis mežmalā, viņš apstājās zem liela ozola un lūkojās prērijā. Tālāk iet nebija dūšas.

Tur dzīvo maragi. No šīs vietas līdz pat pasaules malai, ja tāda vispār ir, saimnieko tikai šie nīstie, baisie radījumi. Dažus var likt uz kārā zoba. Viņš pats reiz nogaršoja kāda neliela knābjaiņa cisku — no tiem, kas te klejo lielos ganāmpulkos. Tomēr medniekam, kas pēc tāda tīko, ik brīdi uzglūn nāve. Zālē čum un mudž indigi maragi un visādas čūskas, lielas un mazas, raibu raibās. Vēl nelādzīgāki ir milzeņi, kuru rēcieni dārd kā pērkons un soļi rībina zemi kā zemestrīce. Kā allaž, domājot par maragiem, viņa pirksti neviļus pieskārās šāda giganta zobam, kas karājās viņam uz krūtīm. Tikai zobs — un tas pats apakšdelma garumā. Jaunības dullumā Ulfadans bija to ieguvis, riskējot ar dzīvību, lai pārgalvīgi padižotos. Koku aizsegā viņš bija vērojis, kā marags izlaiž garu, kā pretīgie maitēdāji plūkdamies dzīro pa milzīgo līķi. Tikai pēc tumsas iestāšanās, viņš sadūšojās atstāt slēpni un izlauzt šo zobu no atvāztajiem milzu žokļiem. Te parādījās kāds nakts marags, un tikai brinums glāba Ulfadana dzīvību. Gara, balta rēta pār visu gurnu vēl tagad atgādina, ka viņš neizspruka gluži sveikā. Nē, ārpus koku aizsega medījumu labāk nemeklēt.

Bet samads grib ēst. Un ēdamā, ko sameklēt vai nomedīt, kļūst aizvien mazāk. Pasaule pārvēršas, bet Ulfadans nezina, kāpēc. Aladjekss stāsta, ka kopš aizlaikiem, kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, pasaule bijusi nemainīga. Ziemu viņi devās kalnos, kur sniega sega pieturējās dziļa un briežus varēja viegli nomedīt. Pavasarī, sniegam kūstot, viņi devās lejup gar upes brāzmainajiem ūdeņiem, dažkārt līdz pat jūrai, pa kuru šaudījās zivis un kuras krastā auga vērtīgas lietas. Tomēr ne pārāk tālu uz dienvidiem, jo tur uzglūnēja maragi un nāve. Bet kalni un tumšie ziemeļu meži bija vienādiņ snieguši visu, kas nepieciešams.

Tagad tā vairs nav. Šobrīd kalni paliek nebeidzamas ziemas skavās, briežu bari izsīkst, sniegs mežos balsnī līdz pat vēlam pavasarim, un mūžsenie pārtikas avoti vairs nespēj uzturēt samadu. Pagaidām viņi ir iztikuši, jo upē šajā gadalaikā zivju netrūkst. Savā apmetnē pie upes viņi apvienojās ar Kelimanus samadu; tā tas notiek ik gadus. Šis ir tikšanās un sarunu laiks, jo jaunajiem vīriem jāatrod sev sievietes. Bet šobrīd tam neatliek laika, jo, kaut arī ēšanai zivju pietiek, ar uzkrājumiem ziemai būs trūcīgi. Un diez vai daudz būs to, kuri bez šīs rezerves sagaidīs pavasari.

Izejas nav. Rietumos un austrumos saimnieko citi samadi, tikpat badīgi kā viņš un Kelimanus. Dienvidos maragi, ziemeļos ledi — un pašā vidū slazds. Bez izejas.

Neatrisināmi uzdevumi Ulfadana galvu plēsa vai pušu. Viņš izmisumā iekaucās kā lamatās iekritis zvērs un griezās atpakaļ pie samada.

No zāļainās nogāzes augšas lejupceļā pret krastu viss šķita kā allaž. Ādas telšu tumšie konusi stiepās gar upi nekārtīgā ķēdē. Starp teltīm kustējās figūriņas, no ugunskuriem kāpa dūmi… Kaut kur tieši blakus sapīts mastodonts pacēla snuķi un ietaurējās. Tālāk gar krastu varēja redzēt dažas sievietes rakājamies pa zemi ar apdedzinātiem iesmiem: viņas meklēja ēdamas saknes. Šobrīd saknes bija labs ēdamais. Bet ko tad, kad zeme sasals? Zināms, kas notiks! Ulfadans atgainīja šo domu.

Spiegdami skraidija kaili bērneļi un šķaidījās ar ūdeni. Vecās sievietes sēdēja saulainā teltspriekšā un no lūkiem un niedrēm pina grozus. Ulfadans atgriezās ar nenosakāmu izteiksmi drūmajā, skarbajā sejā. Tūdaļ piesteidzās viens no viņa mazākajiem dēliem, lai atklātu jaunākās ziņas.

- Te ir trīs mednieki no cita samada! Viens no šiem trakoti jocīgs!

- Aiznes trusi mātei. Un ātri!

Mednieki sēdēja ap uguni, pēc kārtas ievilkdami dūmus no akmenī izdobtas pipes. Te atradās Kelimanus un aladjekss Freikens, jau sažuvis aiz vecuma, bet visu cienits par savām zināšanām un dziednieciskajām spējām. Jaunpienācēji pieceldamies sveica parādījušos Ulfadanu. Viens izrādījās labi pazīstams.

- Sveicu tevi, Herilak!

- Sveicu tevi, Ulfadan! Tas ir Ortnars no mana samada. Tas ir Keriks, Amahasta dēls, manas māsas dēls.

- Vai jums ir, ko ēst un dzert?

- Esam jau labi ieturējušies. Par Ulfadana vēlību runā plašā apkaimē.

Ulfadans pievienojās ap uguni sēdētājiem, kad pienāca kārta, paņēma pīpi

un dziļi ieelpoja asos dūmus. Viņu izbrīnīja savādais, plikpaurainais mednieks, kuram vajadzēja būt kritušam kopā ar pārējo samadu, bet šis nebija vis. Gan jau vis noskaidrosies, kad tam pienāks savs laiks.

Arī citi mednieki brīnījās par jaunatnācējiem, nāca klāt un sēdās aplī, jo tā samadā pieņemts.

Herilaks nebija tik pieklājīgi rezervēts kā citkārt: nogaidījis tikai vienu pīpes apli, viņš sāka runāt.

- Ziemas ir garas, kurš gan to nezina… Ēdamā trūkst, arī to visi zina… Tagad no visa mana samada palikuši divi vīri.

Tiklīdz viņš izteica šos baisos vārdus, iestājās klusums. Tad ievaimanājās sievietes, kuras klausījās ārpus apļa. Daudziem radi bija ieprecējušies Herilaka samadā. Ne viens vien pacēla skatienu pret austrumu debesīm, kur sāka parādīties pirmās zvaigznes. Herilaks turpināja, un runu neiztraucēja ne vientuļš čuksts.

- Kā zināms, es ar saviem medniekiem devos tik tālu uz dienvidiem tāpēc, ka tur nebija sniega un ziemā valdīja karstums, — uz vietām, kur saimnieko tikai maragi. Man bija doma, ka maragi nogalinājuši Amahastu un visu viņa samadu. Mana doma izrādījās pareiza, jo mēs uzgājām maragus, kas staigā kā cilvēki un nogalina ar nāves nūjām. Tas, ko es atradu Amahasta samada pīšļos, tātad bijušas viņu nāves nūjas paliekas. Mēs nokāvām sastaptos maragus un devāmies atpakaļ uz ziemeļiem. Nu mēs zinājām, ka nāve uzglūn dienvidos un kāda šī nāve izskatās. Bet pērnziem mēs cietām badu, daudzi nomira… Vasarā, kā zināms, medības neveicās… Tā nu es vadīju samadu gar krastu, lai neatkārtotos bads. Vedu medniekus tālāk uz dienvidiem, kur labas medību vietas. Mēs apjautām briesmas. Mēs zinājām, ka var uzbrukt maragi, bet arī bez ēdamā vienādiņ gals. Mēs modri stāvējām sardzē, un starpgadījumu nebija. Tikai atceļā viņi mums uzklupa. Te nu es esmu. Un Ortnars ir te. Pārējie miruši. Kopā ar mums ir Keriks, kurš ir Amahasta dēls, dzīvojis maragu gūstā, bet tagad beidzot brivs. Viņš pārzina maragu gaitas.

Atskanēja ieinteresēta murdoņa, un klausītāju loks sakustējās, jo aizmugurē stāvošie spiedās virsū, tiecoties saskatīt Keriku. Viņus piesaistīja viņa plik- galvība, mirdzošais riņķis ap kaklu un debessmetāla nazis. Pats Keriks lūkojās taisni uz priekšu un neteica ne vārda. Kad viss noklusa, ierunājās Kelimanus.

- Taniem pienākušas nāves dienas. Mūs nonāvē ziema, mūs nonāvē maragi, mūs nonāvē citi tani.

- Vai nav gana, ka mūs nonāvē maragi? Vai tiešām jānaidojas savā starpā? - Herilaks izsaucās.

- Garā ziema un īsā vasara — lūk, pret ko mums jācīnās, — Ulfadans paskaidroja. - Mēs nonācām šeitan, jo brieži kalnus ir pametuši. Bet, tiklīdz mēs mēģinājām še medīt, vairāku šāspuses samadu strēlnieki mūs padzina. Tagad mums trūkst pārtikas ziemai. Mūs gaida bads.

Herilaks drūmi noskurinājās.

- Tā nevar darīt. Ienaidnieks ir marags, ne tanus. Ja mēs vēršam ieroci pret sev līdzīgo, ar mums ir cauri.

Atkal ierunājās Ulfadans, un Kelimanus piekrītoši pamāja.

- Esmu vienisprātis ar tevi, Herilak, bet no mums te nekas nav atkarīgs. Tev jārunā ar citiem samadiem. Ja ne viņi, mēs medītu un nebadotos. Tie nāk no grēdas viņas puses lielā skaitā un ir ļoti badigi. Viņi atspiež mūs, un mēs nevaram medīt. Viņi gaida mūsu nāvi.

Herilaks ar delnu atgainīja viņa vārdus.

- Tas nav tiesa. Viņi nav jūsu posta cēlonis. Medības aiz kalniem droši vien ir tikpat nesekmīgas, ja reiz viņi atdzinušies šurp. Taniem ir divi naidnieki: nebeidzamā ziema un maragi. Viņi apvienojas, lai mūs iznīcinātu. Mēs nevaram uzveikt ziemu. Bet mēs varam nobeigt maragus!

Arī citi pacēla balsi, pievienojoties šim spriedumam, bet Freikens ierunādamies lika tiem apklust. Visi respektēja vecā vīra zināšanas un dziednieka prasmi un cerēja, ka viņš zinās kādu atbildi uz visiem sasāpējušajiem jautājumiem.

- Maragi ir kā lapas: neskaitāmi… Tu saki, viņiem ir nāves nūjas. Kā mēs varam pretoties tādiem radijumiem? Un kam mums tas vajadzīgs? Ko mēs iegūstam, stājoties viņiem pretī? Mums vajag, ko ēst, nevis karu!

Viņa runas nobeigums noslāpa atzinīgā murdoņā. Šķiet, tikai Herilakam radās iebildes:

- Jums vajag ēdamo, mums — atriebību! — viņš drūmi aizrādīja. - Jāatrod iespēja apkaut tos dienvidu maragus. Tiklīdz viņi būs pagalam, gar krastu varēs lieliski medit.

Pēc tam sākās pārrunas un vārdu kaujas, bet nekas netika nolemts. Beigu beigās Herilaks pamāja Ortnaram, viņi piecēlās un attālinājās. Keriks vēroja viņus aizejam, bet nesteidza sekot. Viņu tā nekveldināja atriebes alkas. Ja ceļabiedri nepasauktu, varbūt viņš pat būtu palicis. Viņš taču var palikt pie uguns un iesaistīties citu mednieku sarunās. Varbūt viņš pat var apmesties šeit ar šo samadu, medit un aizmirst maragus.

Tas gan nav risinājums. Viņš zina to, par ko citiem nav ne jausmas. Viņš taču zina, ka jilanē neaizmirsīs ne viņu, ne arī pārējos tanus. Viņu naids sakņojas pārāk dziļi. Viņas izsūtīs putnus, lai uzmeklē visus samadus līdz pēdējam, un nerimsies, lidz visi nebūs iznīcināti. Ulfadans, Kelimanus un viņu ļaudis bīstas tikai ziemas, bada un citu tanu, kamēr tepat — sprīdi aiz apvāršņa — uzglūn patiesais slepkava.

Neviens pat nepamanīja, kā Keriks paņēma šķēpu un aizgāja. Viņa ceļabiedri sēdēja pie atsevišķa ugunskura, un viņš tiem pievienojās. Herilaks ar pagali bikstija uguni, dziļi ielūkodamies tajā, kā meklēdams atbildi liesmās.

- Mēs esam tikai trīs, — viņš prātoja. - Tāda saujiņa nevar stāties pretī maragiem… Bet mēs tā darīsim, ja nāksies! — Viņš pievērsās Kerikam. - Tu zini par maragiem, ko nezinām mēs. Pastāsti! Pastāsti, kā viņi raduši karot!

Keriks domīgi paberzēja zodu un ierunājās — gausi un neizlēmīgi.

- To nav viegli izstāstīt. Jums vispirms jāsaprot, kas ir viņu pilsēta un kā tiek vadīta tās dzīve. Jums jāsaprot fārgajas un jilanē, un vispār — viņu pieeja visam.

- Tātad tu mums pastāstīsi, — Herilaks secināja.

Kerikam sākumā nevedās stāstīšana tanu valodā par lietām, ko viņš nekad šajā valodā nebija pārspriedis. Nācās meklēt jaunus vārdus pazīstamiem apstākļiem, izskaidrojumus jēdzieniem, kas šiem medniekiem pilnīgi sveši. Klausītāji nesaprata; viņi iztaujāja vēl un vēlreiz… Visbeidzot viņi nonāca pie aptuvenas apjausmas par jilanē sabiedrības uzbūvi, kaut gan tā arī nesaprata, kam tāda vajadzīga.

Herilaks klusēdams aplūkoja savas sažņaugtās dūres uz gurniem, cenzdamies uztvert dzirdētā jēgu. Noslēgumā viņš spēja tikai pakratīt galvu.

- Es nekad tos maragus nesapratīšu un, jādomā, arī necentīšos. Ir gana, ja zinu, ko viņi dara. Lielais putns lido augstu un uzokšķerē mūs, tad atgriežas un noziņo viņiem, kur atrodas samads, lai viņi varētu mums uzbrukt. Vai ne tā?

Keriks jau lūkoja apstrīdēt, bet atmeta šo domu un piekrītoši pamāja. Labi, ka viņiem radusies kāda apjausma par jilanē gaitām. Nav vērts ieslīgt sīkumos.

- Kad viņi uzzina, kur samads apmeties, viņi gatavo uzbrukumu. Bruņotas fārgajas laivās dodas sirojumā. Viņas negaidīti uzrodas no jūras un nonāvē visus no vietas, kā jums zināms.

- Bet tas jau nebija viss, — Herilaks iejaucās. - Vai tu nestāstīji, ka nakti pirms uzbrukuma viņas pārlaiž apmetnē pie krasta?

- Jā, tā viņas parasti dara gan. Apmetas, cik vien tuvu iespējams, pārguļ nakti, nākamajā rītā atstāj pārtikas krājumus turpat un dodas uzbrukumā līdz ar saullēktu.

- Vai tā tas notiek ik reizi?

- Ik reizi? Nezinu. Es tikai divreiz esmu piedalījies. Starp citu, tam nav nozimes. Visa viņu domāšana, visa darīšana… Tā tam jābūt vienmēr. Kamēr vien nerodas pretargumenti, viņas savu rīcību nemaina.

- Tātad mums, savukārt, jārod iespēja izmantot šīs zināšanas pret viņiem.

- Kā tu to domā? - Ortnars nesaprata.

- Vēl nezinu. Mums tas jāapdomā un jāizplāno, līdz atrodam izeju. Mēs taču esam mednieki! Mums jāzina, kā piezagties laupījumam. Mēs pratīsim tikt maragiem klāt un iznīdēt viņus!

Keriks visu laiku domās iegrimis klusēja. Viņam samada iznīcināšanas shēma atklājās skaidrāk nekā jebkuram citam. Viņš reiz krastā bija vērojis tumšus apveidus iznirstam no ūdens un vēl joprojām nespēja aizmirst šīs šausmas, bet viņš pats bija arī ceļojis no Alpīsakas kopā ar uzbrucējām, vērojis sagatavošanos, klausījies rikojumos, un skaidri zināja, kā tas notiek. Tagad jāizsver šis notikums no pretējiem redzes viedokļiem un jāatrod iespēja apgriezt to ar kājām gaisā.

- Kājām gaisā… - Keriks balsī noteica, un piepeši skaļi iekliedzās: — Kājām gaisā!

Pārējo skatieni pievērsās Kerikam.

- Bet to var izdarīt, tikai iesaistot Ultadanu, Kelimanu un viņu samadus. Mums jāizskaidro viņiem un jāiestāsta, ka šī palīdzība tiešām nepieciešama. Un lūk, kas jādara! Mēs kopā ar samadiem dosimies uz dienvidiem un medīsim. Tur ir pulka medījuma, un pārtikas netrūks. Bet, ja reiz ejam uz dienvidiem, tad jārēķinās, ka maragi to uzzinās no lielajiem putniem. Toties mēs modri vērosim debesis un, tiklīdz pamanīsim šādu putnu, tā zināsim, kas drizumā gaidāms. Pēc putna parādīšanās izsūtisim medniekus uz pludmali izlūkos. Tā mēs redzēsim, kad ierodas uzbrucēji, un būsim gatavi. Un apkausim viņus, nevis bēgsim.

- Tas ir bīstami, — Herilaks iebilda. - Ejot kopā ar samadiem, mēs riskējam ar sieviešu, bērnu un citu cīnīties nespējīgo dzīvībām. Jāizstrādā labāks plāns, citādi samadi neuzņemsies risku mums sekot. Padomā vēl! Vai tik nebija kaut kas svarīgs, ko tu man jau stāstīji? Kaut kas par nakti… Ka maragiem nepatīk klejot naktī…

- Ne gluži tā. Vienkārši viņu ķermeņi atšķiras no mūsējiem. Nakti viņiem jāguļ, un ne citādi. Tādi viņi ir.

Herilaks pielēca kājās un pēkšņā aizrautībā ieaurojās.

- Ari mēs esam tādi, kas naktī guļ! Bet ne vienmēr! Mēs varam arī negulēt! Lūk, kas mums jādara! Mēs aprunāsimies ar medniekiem, — pārliecināsim viņus, ka jādodas gar krastu uz dienvidu medību laukiem, jo draud bads. Tādējādi samadiem tiks pārtika ziemai. Bet, kamēr medījam, mēs vērosim arī debesis, — vai parādās maragu putni, ziņotāji. Kad putns būs mūs atklājis, sūtisim medniekus slēpni vērot pludmales uz dienvidiem. Kad maragi ierīkos naktsmītni, mēs zināsim, kur tā atrodas. Tad mēs tumsas aizsegā pielavīsimies… Tikai mednieki. Bez skaņas iesim un bez skaņas nonāksim pludmalē.

Herilaks sažņaudza dūres un ar spēku sasita kopā.

- Tad mēs uzklupsim viņiem. Naktī. Šķērdīsim viņus miegā, šķaidīsim, caurdursim, kā viņi slaktēja mūs.

Herilaks iekvēlojies piecēlās un dedzigi metās atpakaļ pie aplī sēdošajiem medniekiem.

- Jāizstāsta viņiem! Jāiedrošina!

Izrādījās — tas nemaz nav tik viegli. Viņam pievienojās arī Ortnars ar Keriku un izklāstīja visu no jauna. Gan to, kā maragi uzbrūk, gan kā tos sakaut. Cits caur citu viņi skaidroja, ka varētu pamedīt un nodrošināties ar pārtiku ziemai. Un iznīdēt maragus.

Tas viss satrauca Ultadanu un arī otru samadaru. Pārāk pēkšņa ideja, turklāt pārlieku bīstama.

- Jūs piedāvājat man riskēt ar visām manām dzīvībām šāda plāna dēļ? - Ulfadans pārjautāja. - Jūs gribat, lai es izlieku savas sievietes un bērnus kā ēsmu garzobim, ceribā to pēcāk caurdurt? Par daudz prasīts!

- It kā jā, it kā ne, — Herilaks nepiekrita. - Var teikt, ka tev nav izvēles. Bez pārtikas vairums ziemu nepārcietīs. Un šeit neko nevar samedīt. Ejam uz dienvidiem: es zinu, tur medības sokas!

- Mēs zinām arī, ka tur ir maragi.

- Ir gan. Bet šoreiz mēs ienaidnieku atklāsim pirmie. Ja vēlies, mēs negaidīsim lielā putna parādīšanos. Daži mednieki var visu laiku iet gar jūru kā izlūki. Katrs uzbrukums būs jau paredzēts. Kad piekrastē parādīsies maragi, mēs zināsim, ka uzbrukums ir tuvu. Mūs brīdinās. Tādā gadījumā teltis un visu citu pa nakti var ielādēt šļūceņos, un zēni aizvedīs mastodontus tālāk no krasta. Arī sievietes un bērnus. Tādējādi viņus nepakļaus briesmām. Tas gan ir risks, bet no šāda riska izvairīties neizdosies. Vai nu tas, vai nāve sniegos. Bez ēdamā neviens no jums nesagaidīs pavasari.

- Skarbi vārdi, — Kelimanus nikni atcirta.

- Patiesi vārdi, samadar, tikai patiesi. Taviem ļaudīm izlemt. Mēs pateicām, kas jāsaka. Nu ir laiks doties!

Lēmumu nepieņēma ne šajā nakti, ne nākamajā, ne aiznākamajā… Pēcāk sākās lietavas. Saltās ziemeļu vēja brāzmas nežēlīgi dzenāja smagas lietus lāses. Šogad agrs rudens… Pārtikas krājumi vēl trūcīgi, un visi to zināja. Trīs savādnieki uzturējās nomaļus un juta, ka garāmejošie ļaudis nolūkojas viņos ar īgnumu, daudzi mednieki — pat ar naidu. Svešinieki uzspieduši viņiem drūmo izvēli.

Visbeidzot visi apjauta, ka izvēles patiesībā nemaz nav. Sieviešu vaimanu pavadībā teltis nojauca un sakrāva šļūceņos. Nekur nemanīja pierasto, priecīgo satraukumu, uzsākot ceļu. Varbūt šis ceļš ved nāvē… Visticamāk. Nebeidzamajās lietavās nomākti un izmirkuši, viņi virzījās uz austrumiem.

V

Parastajā apmetnes nojaukšanas burzmā Keriks bija pārāk aizņemts, lai prātotu par iespējamām briesmām, ko slēpj nākotne. Šļūceņos iejūgtie mastodonti uzjundīja senas atmiņas, kas svaidīja viņu izjūtu viļņos. Skats bija varens: milzu zvēri iegula ilksīs un lēnām izkustināja no vietas krakšķošos koka rāmjus, uz kuriem atradās telšu grēdas un augšā bija satupuši lieli un mazi bērni. Gājienu uzsākot, mednieki izkārtojās ķēdē un devās uz priekšu, ķemmēdami nedzīvo apvidu ceribā tomēr uzdurties kādam medījumam. Viss samads atkal sanāca kopā tikai vakarā, kad apmetnes vietā iedegās ugunskuri un medniekus no meža izvilināja cepeša smarža.

Pirmās pāris dienas samads virzījās piesardzīgi — sirdīs mājoja bailes no maragiem, kas varētu viņus vajāt, — , tomēr tani, pašas dzīves spiesti, bija un palika fatālisti. No laika gala viņiem nācās paļauties uz klimata labvēlību, uz pārtiku, kura būs atrodama meklējumu vietā, uz medījumu, kuram labpatiks trāpīties pa šķēpam. Šobrid viņi no neizbēgamas bada nāves devās pretī izdzīvošanas iespējai; tā nav slikta apmaiņa, un, dienām izstiepjoties un medibām uzlabojoties, viņi atguva dūšu.

Pēc dažām pirmajām dienām pārējie Keriku jau bija ar mieru pieņemt, kaut ari bērni pagaidām rādija ar pirkstiem uz viņa dzelzs kaklasiksnu un smēja par viņa skūto galvu un seju. Galvvidū gan jau spurojās pirksta biezuma rugaine; auga arī bārda, tiesa, mīksta un šķidra. Keriks joprojām ar šķēpu rikojās neveikli un ar loku šāva vienkārši briesmīgi, bet viņš centās. Viņš aizvien noteiktāk sajuta, ka pasaule tomēr ir viena laba vieta, un tajā ir vērts būt dzīvam.

Nonākot pie okeāna, šī apziņa sašķobījās.

Jau pirmais skats uz zilo ūdeni pildīja Keriku tik neaprakstāmām šausmām, ka viņš sastinga, kā zemē iemiets. Redzeslaukā neviena cita nebija, jo Keriks atradās labu gabalu no lēzenās ielejas, pa kuru mastodonti vilka šļūceņus. Arī cita mednieka tuvumā nemanīja. Dzīvotgriba pārauga alkās apgriezties un bēgt. Priekšā taču gaida tikai nāve. Kā gan ši mednieku saujiņa iedomājusies stāties pretī bruņotu fārgaju ordām! Bēgt, slēpties, patverties kalnos — lūk, vienīgā izeja. Tālākais ceļš būtu tīrā pašnāvība.

Līdz ar šo nepārvaramo dziņu nāca arī atskārsme, ka šoreiz atkāpšanās nav. Šāda rīcība ir pārāk gļēva, lai par to vispār prātotu. Galu galā, viņš bija piedalījies plāna izstrādē, tātad nav nekādas alternatīvas: viņam jāiet līdz galam. Tomēr bailes neatstājās, un tikai ar galēju piespiešanos viņš spēja saņemties spert uz priekšu šļūcošu solīti. Tad vēl un vēl, līdz kājas atkal nesa — nožēlojami un drebelīgi, bet tomēr…

Šovakar viņi apstājās pašā piekrastē. Šļūceņi vēl nebija izkrauti, kad puišeļi seklajā lagūnā jau nodevās zvejai, uz kaula āķiem uzmaukuši sliekas. Hardalti — sīki kalmāri ar bruņučaulu — ūdenī tā vien tīkoja satvert ēsmu. Smieklu un izsaucienu pavadībā bērni cēla no ūdens desmitkājaino lomu, veicīgi atbrīvoja to no čaulas, uzšķērda, sagrieza, un driz vien mīkstmieši jau čurkstēja uz uguns. Kaut sīksti un ar asu smaku, tie solīja kārotu pārmaiņu ēdienkartē.

Keriks izspļāva nesakošļājamu skrimšļa gabalu, noslaucīja pirkstus zālē, piecēlās un izstaipījās. Vairs nelīda. Viņš pievērsās ugunskuram un ar acs kaktiņu uztvēra kaut kādu kustību. Jūras putns augstu virs galvas…

Nē! Keriks ar skatienu izmēroja radījuma vareno spārnu vēzienu, krūšu baltumu, kas rieta blāzmā lāsmoja sarkans… Un sastinga. Ir jau klāt! Melno kunkuli ar mūžam modro aci uz plēsoņas kājas nevarēja redzēt, bet viņš zināja, ka tas tur atrodas. Putns laidās aizvien zemāk, tieši pret apmetni. Ar pūlēm nokratījis stingumu, Keriks traucās pie ugunskura, kur sēdēja Herilaks.

- Tas ir klāt! — viņš sauca. - Tieši virs galvas. Tagad viņi zinās par mums!

Kerika balss nodeva izbīli, bet Herilaks ar gudru ziņu tam nepaļāvās. Viņa paša vārdi noskanēja rāmi un skarbi.

- Tas ir jauki. Viss notiek, kā plānots.

Keriks ar šādu pašpaļāvību nevarēja lepoties. Viņš centās neskatīties augšup, jo zināja, ka attēlus pēcāk rūpīgi caurskatīs. Taniem nevajadzētu izrādīt nepārprotamu interesi par putnu, lai neatklātu, ka saprot, ko nozīmē šā radījuma parādīšanās. Tikai beigās, kad tas laiski noslēdza pēdējo apli un devās atceļā, Keriks to pavadīja ar bažīgu skatienu. Nu vairs šaubu nebija: sekos uzbrukums.

Kad iestājās tumsa un mednieki savācās kopā uzsmēķēt un aprunāties, Keriks pastāstīja viņiem, ko redzējis un ko tas nozīmē. Tagad, kad visi jau apņēmušies cīnīties, tas vairs neizsauca žēlabas. Keriku iztaujāja, un pēc tam apsprieda avangarda grupas izveidi, kura dotos pa priekšu jau pirms rītausmas.

No rīta samadi turpināja ceļu uz dienvidiem. Vadību uzņēmās Herilaks un veda visus līganā lokā tālāk no krasta. Keriks pazina šo apvidu: tepat netālu atradās Herilaka samada nāves vieta. Nebija nekādas vajadzības norādīt uz šo drūmo liecību par draudiem, ko slēpj jūra.

Vakarā viņi atkal atgriezās piekrastē. Vēlāk, kad mednieki sanāca kopā patērgāt, pieņēma lēmumu, ka Herilaks būs sakripeks, karavadonis. Viņš deva savu piekrišariĻi un nodeva pirmos rīkojumus.

- Šobrīd uz priekšu dosies Keriks un Ortnars. Viņi ir maragus redzējuši, viņi zina, pēc kā jāraugās. Viņi virzīsies gar krastu un pavadīs nakti kāpā, uzmanīdami jūru. Ar viņiem kopā ies vēl divi mednieki, kuri palīdzēs nezaudēt modrību un vajadzības gadījumā atgriezīsies ar ziņu. Viņi tā darīs ik nakti, sākot ar šo. Ari citi katru nakti paliks nomodā, uzmanot jūru telšu tuvumā: ja nu kas gadās. Mums jānodrošinās pret visu.

Šādi viņi virzījās gar krastu vēl četras dienas, līdz piektajā Keriks jau pašā rītausmā atdrāzās uz nometni. Mednieki izdzirda viņa soļu dipu un satvēra šķēpus.

- Trauksmes nav! Maragu šeit nav! Es tikai novērtēju krastu tālāk priekšā un sapratu, ka mēs kaut ko varam pasākt.

Keriks nogaidīja, līdz ieradās abi samadari un Herilaks, un ņēmās skaidrot.

- Šobrīd medības sokas labi; netrūkst arī zivju jūrā. Jums jāpiekrīt, ka šodien nebūtu prātīgi nojaukt apmetni. Labāk palikt šepat un zvejot, kamēr mednieki sanes gaļu kaltēšanai. Uz dienvidiem no šejienes slejas klintis, un tālāk pludmale stiepjas gar biezu bērzu audzi, kura nokāpj bezmaz līdz ūdenslīnijai. Attālums ir īstais. Ja maragi nāks… Kad viņi nāks, viņi neatradīs piemērotu izsēšanās vietu klintājā, tātad, bez šaubām, apmetīsies pludmalē pie meža.

Herilaks atzinīgi pamāja:

- Tad mēs varēsim viņiem uzbrukt no koku aizsega, piezagušies cieši klāt. Jauki. Tā arī darīsim. Vai visi piekrīt?

Izcēlās kņada, bet iebildumu nebija. Keriks atgriezās pie Ortnara un pārējiem diviem medniekiem, kuri zvilnēja zem segām un vēroja jūru.

Sākās lielā gaidīšana. Tani aizpildīja turpmākās dienas, būvējot koku puduros tāšu slēpņus. Naktis metās dzestrākas, reizumis līņāja, bet divi mednieki cauru dienu uzturējās slēpni uz radzes pār okeānu un vēroja. Vēlā pēcpusdienā ieradās ari abi pārējie, jo šis laiks solīja vislielākās briesmas. Reiz tieši šajā laikā pēc daudzām modrības dienām — no pilnmēness līdz pilnmēnesim — uz radzes ieradās Herilaks.

- Ko esat redzējuši? — viņš apjautājās, piestājies sargiem lidzās aiz stumbra.

- Neko, — Keriks attrauca. - Tikai to, ko še redzi. Klaju selgu. Diendienā vienu un to pašu.

- Samadu mednieki spriež, ka gaļas pietiekot. Viņi pateicas, ka parādījām šos medību laukus. Viņi ir gatavi atceļam.

- Prātīgs lēmums, — piezīmēja kāds novērotājs. - Neviens jau nealkst maragu uzbrukuma.

Keriks pilnibā pievienojās šim viedoklim un ļāvās cerībai, tomēr cieta klusu.

- Atbildi pats par sevi, ne par citiem! — Herilaks rūgti aizrādīja. - Tiesa gan, medības izrādījās raženas. Šobrīd ziemai pārtikas būs gana, un var jau saprast tos, kas ilgojas atgriezties. Ar pilniem vēderiem var aizmirst badu un tikvien kā atminēties, kas noticis ar diviem samadiem šajos krastos. Rādās, šī būs beidzamā nakts. Visi grib atstāt šo vietu rītausmā. Mēs vēl paliksim un čāposim nopakaļ dienas gājumā: ja nu maragi tomēr ierodas…

- Mēs iesim ātri! — iesaucās otrs mednieks. - Viņiem mūs vairs nenoķert!

Herilaks nicīgi novērsās. Arī Ortnars šķita sarūgtināts.

- Mēs gan to nepasākām tikai, lai piepildītu jūsu vēderus. Mēs nācām nokaut maragus.

- Un nevaram to veikt bez jums, — Herilaks nobeidza.

Keriks palūkojās jūrā, lai pārējie nevarētu sazīmēt izjūtas viņa vaibstos. Lai jau strīdas, bet galu galā samadi tomēr aizies. Kauja izpaliks.

Pa skaidrajām debesim peldēja baltas mākoņu skrandas, metot tumšas ēnas rēnajos viļņos. Lielas ēnas. Kustīgas ēnas.

Keriks joprojām stāvēja, blenžot uz ēnām, un ierunājās tikai tad, kad jutās pilnīgi pārliecināts. Balss skanēja dziestoši, un tajā nevarēja apslēpt trīsas.

- Tepat jau viņi ir. Maragi nāk.

Un tā arī bija. Nu jau varēja skaidri izšķirt melnās laivas iznirstam no mākonīšu ēnām — nemainīgā kursā uz ziemeļiem.

- Vai viņi negrasās piestāt? — Herilaks izsaucās. - Vai taisās tūdaļ uzbrukt samadiem?

- Jābrīdina visi! Laika nav daudz, — Keriks steidzināja. Viens mednieks jau apcirtās, lai trauktos ar ziņu, bet Herilaks apturēja viņu.

- Pag! Pastāvēsim un pārliecināsimies.

- Viņi jau nāk uz krastu! — Ortnars aizrādīja. - Tieši uz pludmali zem mums.

Mednieki klusi tupēja slēptuvē un šausmās vēroja tuvojošās laivas

zvalstāmies līganajos viļņos. Skanēja spalgas komandas. Bruņotas fārgajas ar skaļiem plunkšķiem lēca ārā no laivām un brida krastā.

- Nu gan jāiet! — Herilaks čukstēja abiem medniekiem. - Ejiet katrs pa savu ceļu, lai vismaz viens noteikti nonāktu galā. Tiklīdz nolaižas krēsla un maragus vairs nevar saskatīt, piekraujiet šļūceņus, kā plānots, un lai samadi straujā solī attālinās iekšzemē. Lai iet lidz pat rītausmai un uz dienu izkārtojas meža aizsegā. Tiklīdz šļūceņi būs piekrauti, visi mednieki lai atstāj apmetni un nāk šurp — pie mums. Ātri!

Aina pludmalē Kerikam šķita bezgala pazīstama, bet abiem medniekiem — satriecoša. Viņi vēroja, kā no laivām izlādē krājumus un apmetņos ietinušās fārgajas kārtojas uz naktsmieru. Vadība pulcējās tālāk — pludmales lejpusē, un Keriks neuzdrīkstējās pielavīties tuvāk, lai sazīmētu sejas. Visticamāk, ka vadību uzņēmusies Stalana, un šī doma lika viņam zināmā mērā pievienoties pārējiem viņu atriebes alkās. Stalana, kura allaž nīduši un situsi viņu, kura ar savu varmācīgo rīcību, var teikt, nobendēja Alipolu. Kas tā būtu par baudu — ietriekt šķēpu viņas rēpuļainajā ādā!

Bezmēness nakts bija gaiša, jo spožās zvaigznes lēja savus starus pār smiltīm, izceļot tumšos apveidus uz tām. Jaunas un jaunas zvaigznes rāpās ārā no jūras, un tad jau ari mežā atskanēja viegla čaboņa.

Pirmie papildspēki bija klāt. Pirms ausmas uzbrucēji būs ieņēmuši pozīcijas.

VI

Herilaks diendienā bija prātojis tikai par šo uzbrukumu, atkal un atkal pārlicis visu prātā tik bieži, ka gaidāmā notikuma ainu viņš gara acim skatīja itin skaidri. Keriks un Ortnars ir siki instruēti; arī viņi bez minstināšanās zinās, kas darāms. Herilaks viņus atstāja birzs malā vērojam pludmali un norīkoja pirmos atnācējus atpakaļ caur mežu uz klajumu. Te nu viņi atpūtās, līdz sagaidīja visus atlikušos. Herilaks bija karavadonis, visi paļāvīgi gaidija viņa komandas.

- Ulfadan, Kelimanu, — viņš rāmi runāja, — ejiet pie saviem medniekiem un uzskaitiet visus pēc vārdiem! Kad būsiet pārliecināti, ka visi ir klāt, nāciet un ziņojiet!

Nogaidīšanas laikā nebija nekādas pļāpāšanas un mīņāšanās, jo tanus ir mednieks. Visi klusi tupēja ar kaujas gatavībā sažņaugtiem šķēpiem un gaidīja karavadoņa Herilaka rīkojumus. Pārliecinājies, ka visi ir klāt, Herilaks sāka stāstīt, kas darāms.

- Iesim triecienā visi kā viens, — viņš klāstīja. - Mums jānogalina, pašiem par mērķi nekļūstot, jo pretinieka dzelkšņi nes tūlītēju nāvi. Lai no tiem izvairitos, izkārtosimies vienā ķēdē. Katrs samads ņems uz sevi pusi pludmales. Klusiņām līdīsim uz priekšu, līdz nonāksim zālē tieši augšpus liedaga. Vējš pūš no jūras, tātad viņi nesaodīs mūs tuvojamies. Toties viņi it viegli var mūs izdzirdēt, tātad nedrīkst būt ne skaņas. Jums katram jāieņem sava vieta, un katrs samadars atbild par to, lai viņa mednieki to izdarītu pareizi. Savā vietā jūs nekustīgi nogaidīsiet. Un nenovērsīsieties no pludmales. Un gaidīsiet, līdz es un Ulfadans, un Kelimanus parādāmies pludmalē. Tā būs zime iet uz priekšu. Lēnītēm un klusiņām. Tad jūs ar šķēpiem apdursiet maragus un saglabāsiet klusumu, cik ilgi vien iespējams.

Herilaks izstiepa šķēpa resgali un piegrūda tuvākajam medniekam tieši zem zoda. Citi pakāpās tuvāk un vēroja.

- Centieties iegrūst šķēpu tieši rīklē, ja izdodas, jo tā ir viņu vārīgākā vieta. Viņiem ir daudz ribu, turklāt atšķirībā no zvēriem, ko mēs medījam, ribas sedz visu ķermeņa priekšpusi, nevis izbeidzas pakrūtē. Spēcīgs grūdiens var sasniegt mērķi, bet var arī atdurties pret kauliem. Tātad — labāk rīklē.

Herilaks ļāva saviem ļaudīm brīdi pārdomāt un turpināja.

- Necerēsim, ka viss noritēs klusumā. Tiklīdz sāksies trauksme, mēs paši aurosim, cik jaudas, radot sajukumu. Un turpināsim slaktēt. Ja viņi bēgs, liksim lietā šaujamlokus. Bultas viņus panāks. Neminstinieties, neļaujieties pagurumam, bet duriet! Mitēsimies tikai tad, kad visi kā viens būs pie vietas.

Jautājumu nebija. Kādas tur neskaidrības! Ja kāds mednieks iekšēji arī baiļojās, viņš to neizrādīja. Nogalināšana deva viņiem iztiku un bija gluži ierasta lieta.

Klusi kā ēnas mednieki virzījās starp kokiem, atstāja tumšā meža aizsegu un tikpat klusu līda pa kāpu zāli. Keriks joprojām novēroja. Novērsies no dusošajām fārgajām un samanījis kustīgās ēnas, arī viņš rāpoja uz priekšu. Neviens neizdeva ne skaņas. Sazīmējis līdzās Herilaka stāvu, Keriks aizskāra viņa plecu, pieliecās cieši klāt un iečukstēja ausi:

- Vispirms jānogalina viņu vadones. Es gribētu pats…

Herilaks piekrītoši pamāja un turpināja gaitu. Rāmi, soli pa solītim Keriks atvirzījās no krasta kraujas un virzijās uz iepriekš nosprausto vietu.

Starp kokiem iekliedzās naktsputns, Keriks uz brīdi sastinga, bet turpināja gaitu. Vienīgā skaņa bija sīko vilnīšu šļaksti smiltīs. Nakts šķita rāma kā nāve.

Par nāvi tai arī jākļūst.

Tikai bez steigas! Esi savu vietu atradis un sēdi bez skaņas, bez kustības! Visu acis kā piekaltas vērās blāvi pelēkajā pludmales joslā, pacietīgi gaidot norunāto zīmi.

Kerika pakrūti spriedze savilka kā mezglā. Skaidrs, ka pagājis jau pārāk ilgs laiks. Kaut kas nav kārtībā. Herilakam un samadariem jau jābūt pludmalē. Ja viņi vēl kavēsies, uzausīs gaisma, un tad slazdā izrādīsies viņi paši.

Keriks zināja, ka šīm bažām nav pamata, tomēr šī apziņa no tām neatbrīvoja. Dūres sažņaudzās tik cieši, ka iesāpējās. Kur viņi ir? Kas notiek! Padebeši sabiezēja un aizsedza zvaigznes. Vai pludmalē parādījušos augumus vispār varēs pamanīt?

Un te nu viņi bija. Parādījās tik piepeši un klusi, ka varbūt patiesi — tikai ēnas? Drīz vien šīm ēnām pievienojās citas, līdz tumšā pussaredzamo apveidu virkne izstiepās visā liedaga garumā.

Ēnas atrāvās no Kerika, jo prata kustēties ātri un pilnīgi bez skaņas. Viņš taustījās uz priekšu, apzinādamies medniekam nepiedodamo lavīšanās iemaņu trūkumu. Ķēde stiepās jau tālu priekšā un sasniedza pirmās guļošās fārgajas. Daži slāpēti kunksti, nekas vairāk…

Keriks sajuta zem kājām mīksto smilti un varēja pielikt soli. Pacēlis šķēpu, viņš metās uz priekšu, un bija jau bezmaz sasniedzis pārtikas krājumu grēdu — savu pieturas punktu — , aiz kura gulēja jilanē, kad nakts klusumu uzšķērda baiss sāpju brēciens.

Tam tūdaļ sekoja kliedzienu un svilpienu kakofonija, un pludmale uzvirda kā dzīva. Arī Keriks ieaurojās, pārmetās pār bunduļu grēdu un ietrieca šķēpu kādā jilanē, kura teju teju jau slējās kājās. Tā čērkstoši iegārdzās. Smaile iegrima rīklē, iznira un vēlreiz triecās mērķī.

Spiedzieni, vaimanas, krītoši ķermeņi — īsta pastarā nakts. Fārgajas vienā mirklī uztrūkās kājās un svaidījās panikā un pilnīgā neziņā. Ja kāda arī atcerējās par ieroci, tad nespēja to tumsā salūkot. Viņas skrēja uz okeānu — savu bērnu dienu patvērumu, bet arī tas nesniedza glābiņu, jo pa ceļam varēja uzdurties šķēpiem, bet pie paša ūdens viņas vēl panāca lidojošas bultas. Šajā slaktiņā žēlastības nebija nevienai. Tani prata bendēt meistarīgi.

Fārgajām nebija skaita. Dažām tomēr izdevās sasniegt ūdeni, panikā mesties starp līķiem, ienirt un aizpeldēt līdz laivām. Mednieki plīstošajos viļņos brida tām pakaļ, ar lokiem spļaudami nāvi, līdz izsīka bultu rezerves.

Slaktiņš mitējās tikai tad, kad nebija vairs, ko slaktēt. Mednieki kāpelēja starp līķu grēdām, spārdīja tos un ar šķēpu atbildēja uz katru skaņu vai kustibu. Cits pēc cita, noguruma pievārēti, viņi rimās. Atskanēja mednieka uzvaras auri, un visi pievienojās šim vibrējošajam kaucienam, kas vairāk piederētos zvēram nekā tanum. Baisā skaņa aizvēlās pār ūdeni līdz laivām ar bēgošajām fārgajām, kuras stenēja un izbailēs sarāvās.

Gaismas svīdā drūmā slaktiņa aina atklājās visā savā baisajā pilnībā. Keriks šausmās lūkojās apkārt, ik brīdi novērsdamies no līķu kaudzēm, bet skatienam nebija, kur tverties. Medniekus, kā šķiet, šī aina nenieka nesatrauca. Viņi līksmi klaigāja, plātīdamies ar savu veikumu, bradāja pa seklo ūdeni starp līķiem un vāca izšautās bultas. Rita gaismā Keriks pamanīja, ka rokas apķepušas asinīm līdz pat elkoņiem. Viņš devās gar krastu tālāk no fārgaju ķermeņiem un nomazgāja tās jūrā. Herilaks jau gaidija viņu atgriežamies un suminot sauca:

- Tas nu ir darīts! Mēs esam atsituši maragus, satriekuši viņus, atriebuši kritušos samadus. Labs darbiņš naktī padarīts!

Selgā tālu dienvidos vidēja laivas; pārsvarā tukšas, citās pa vienai, divām fārgajām. Apkaušana tiešām bijusi ļoti ražiga.

Kerikam šķita, ka naids un bailes izsūkušas viņa dzīvības sulas. Viņš smagi saguma uz konservētās gaļas kubulu kaudzes. Herilaks kratija šķēpu pret bēgošajām laivām un kliedza nopakaļ:

- Vācieties projām! Pastāstiet citiem, kas te šonakt notika! Pasakiet citiem maragiem, ka tas atkārtosies ik reizi, kad jūs vilksieties šurp uz ziemeļiem!

Keriks neatbalstīja šo bezjēdzīgo naidu; pārāk ilgi viņš bija dzīvojis starp jilanē. Austošā diena atklāja tuvākā līķa seju: medniece, kuru bieži gadījies redzēt kopā ar Stalanu. Kerikam šermuļi pārskrēja pār kauliem, un viņš novērsa skatienu no viņas baisi uzplēstās rīkles. Drausmīgas skumjas sažņaudza sirdi, lai gan viņš nesaprata, par ko īsti sēro.

Kad Herilaks atkal pievērsām viņam, Keriks saņēmās un uzsauca:

- Vai mūsu vidū arī ir zaudējumi?

- Viens kritušais. Vai tā nav pilnīga uzvara? Tikai vienu ķēris indīgais dzelksnis. Pārsteigt izdevās pilnībā. Mēs esam paveikuši, ko plānojām.

- Ar to vēl viss nav galā, - Keriks aizrādīja, cenzdamies neļauties izjūtām. Viņš piebakstīja kubulam, uz kura sēdēja. - Te ir gaļa. Kamēr vien ārējais apvalks nav bojāts, tā nepūst. Esmu ēdis tādu. Garša ir šķērma, bet vai nu labāk badu mirt!

Herilaks domīgi atspiedās pret šķēpu.

- Tad mēs esam guvuši ne vien uzvaru, bet arī dzīvību. Ar to vēl vairāk tanu pārdzīvos tuvo ziemu. Man jāizsūta ziņneši pie samadiem un jāuzdāvina tiem šis dārgums. - Viņš pārlaida skatienu pār līķiem pieslānīto pludmali. - Ko te vēl var izmantot?

Keriks pieliecās, pacēla nosviestu hezocanu, notrausa smiltis no tā tumšā ķermeņa, pavērsa ieroci pret klajo jūru un saspieda. Atskanēja sauss sprakšķis, un dzelksnis aizlidoja viļņos. Domās nogrimis, Keriks pabakstīja sīko mutīti, un tā pavērās. Aizvēris to, viņš pasniedza šaujamo Herilakam.

- Savāksim nāves nūjas. Un dzelkšņus. Es parādīšu, kā tie izskatās. Mēs nevaram izaudzēt šīs lietiņas, bet, ja barosim tos, tie dzīvos daudz gadu. Indīgie dzelkšņi nonāvēs maragus tikpat viegli kā tanus. Bijuši mums šādi ieroči, neviens marags šonakt nebūtu izsprucis sveikā.

Herilaks aizrautīgi uzsita Kerikam pa plecu.

- Šī būs tikai viena uzvara no daudzām! Es tūlīt saaicināšu samadus.

Palicis viens, Keriks pacēla tuvāko dzēriena pūsli, veldzēja slāpes un pārlaida skatienu sajūsminātajiem medniekiem. Tā bija uzvara, tanu pirmā uzvara. Bet viņu neatstāja drūma nojauta, ka turpmākās uzvaras nenāks tik viegli. Keriks paraudzījās uz tuvējās fārgajas līķi, piecēlās un piespieda sevi ķerties pie pludmales pārmeklēšanas.

Lai pilnībā pārliecinātos, vajadzēja daudz laika. Viņš izbradāja pat ūdeni, aplūkodams tur guļošos liķus, un saņēmās pagriezt to sejas pret sevi. Pabeidzis viņš gurdi atslīga smiltīs.

Dažas jilanē izrādījās pazīstamas, pārsvarā mednieces, un bija pat viena, kuru viņš pazina kā laivu dresētāju. Bet to vienu pazīstamo seju Keriks bija meklējis velti. Tās še nebija. Viņš nolūkojās gar krastu uz dienvidiem, kur jau sen kā izzudušas aizpeldošās laivas.

Vienā no tām bijusi ari Stalana, par to nav šaubu. Šo sirojumu noteikti vadīja viņa, un tikpat noteikti viņa tumsas aizsegā paglābusi savu dzīvību.

Pienāks diena, kad viņu ceļi krustosies, — par to Keriks nešaubījās. Šī sakāve jilanē neapturēs. Drīzāk tā darīs viņas mērķtiecīgākas. Cīņa nav galā, tā tikai sākusies. Kerikam nebija ne jausmas, ar ko tā beigsies. Viņš saprata, ka tādu sadursmi, kāda viņus vēl gaida, pasaule nav pieredzējusi.

Mežonīga cīņa starp divām rasēm, kurām kopīga tikai viena lieta: neremdināms savstarpējs naids.

VII

nuakburzhou

kaseibur>ak umuhesn

tsuntensi nu

Pirms Ērkšķu Sienas mūsu drošais aizsegs ķermeņu aplis bija; tā izturība

neplaks arī nākotnē.

Lietus kapāja laivas kā ar pātagām, vēja brāzmas svaidīja tās stāvajos viļņos. Smagās lāses šķīda pret to melnajiem ķermeņiem, un okeāns visapkārt apnicīgi šņāca. Tumšā krasta līnija bija izzudusi skatienam, un jūra aiz muguras rādijās tukša. Stalana pavērās uz visām pusēm, tad lika savai laivai apstāties un aicināja citas darīt tāpat.

Pelēcīgajā rīta gaismā visas pat bez rīkojuma sadrūzmējās kopā, pārējo klātbūtnē meklēdamas patvērumu. Pat tukšās laivas piespiedās ciešāk līdz ar aizņemtajām un mulsi zvārojās, jo nedzirdēja komandas. Stalana augošā niknumā pārlaida acis pār izsprukušo fārgaju rindām.

Tik vien! No varenās trieciengrupas, ko viņa veda uz ziemeļiem, palikusi panikas pārņemta saujiņa. Kā tas gadījies!

Dusmas auga; Stalana zināja gan, kā tas gadijies, un tieši šī apziņa iesvēla viņā tik ārprātīgu niknumu, ka uz brīdi visas domas nācās izmest no galvas. Jāpagaida, līdz pūlītis būs veiksmīgi nogādāts atpakaļ Alpīsakā; tas ir viņas virs- uzdevums.

- Vai kāda ir ievainota? — viņa sauca, griezdamās riņķī, lai visas varētu saprast žestus. - Paceliet rokas, kura ir!

Izrādījās — gandriz puse ir ievainotas.

- Mums nav apsēju, tie ir zuduši līdz ar pārējiem krājumiem. Vaļējas brūces izskalojiet jūras ūdenī! Neko vairāk nevaru palīdzēt. Tagad paverieties visapkārt! Vai redzat tukšas laivas? Tās drīz vien nošķirsies, bet mēs nevaram atļauties zaudēt kaut vienu. Es gribu, lai katrā laivā atrastos vismaz viena tārgaja. Pārkārtojieties nekavējoties, kamēr esam visas kopā!

Dažas fārgajas vēl bija pārāk panikas pārņemtas, lai spētu domāt. Stalana dzina savu laivu caur burzmu, kliegdama un dunkādama fārgajas, līdz tās pakļāvās.

- Šī laiva nav tukša! — kāda fārgaja spiedza. - Tajā ir mirusi fārgaja!

- Met viņu okeānā, un arī visas citas, ko atrodiet!

- Šī laiva ir ievainota! Tajā sadūrušās astazou bultas!

— Atstāj tās, kur ir! Tu vairāk kaitēsi, raujot tās laukā!

Armādas paliekās vairs nepietika fārgaju, lai izvietotos pa vienai katrā laivā. Stalanai nācās pamest dažas ievainotās laivas likteņa varā.

Tiklidz visi pārvietojumi bija veikti, viņa norikoja paplucināto flotili uz dienvidiem.

Viņas kuģoja augu dienu bez apstājas. Vismaz līdz tumsai Stalana nevēlējās tuvoties krastam: te varēja gadīties citi astazoi — slēpnī, kaujas gatavībā. Laivas ar fiziski un morāli sagrautajām fārgajām nerimtīgi virzījās uz priekšu, kamēr vien saule vēl vīdēja virs apvāršņa. Tikai pēc tam Stalana deva rīkojumu griezt krastā, kur jūrā ieplūda kāda upele. Ieraudzījušas saldūdeni, fārgajas slāpēs sasparojās, bet Stalana lika tām kavēties laivās, līdz pati bija pārlūkojusi krasta joslu. Tikai tad viņa ļāva mazās grupiņās izcelties krastā un padzerties. Viņa turēja hezocanu gatavībā un stāvēja sardzē. Ik auguma līnijā paudās nicinājums pret stulbajām radībām. Viņas ierocis palicis vienīgais! Pārējās vienkārši izmisumā bēgušas, pilnībā aizmirsdamas par ieročiem.

- Zemākā augstākajai, — kāda fārgaja padzērusies vērsās pie Stalanas. - Kur te ir ēst?

- Taču ne šeit, tu, valodā vājā tukšgalve! Varbūt rīt… Vācies atpakaļ laivā! Mēs šonakt negulēsim krastā.

Trūka apmetņu, kas ļautu nakts laikā uzturēt nemainīgu ķermeņa temperatūru, un, kamēr vien saule nesasildīja gaisu, fārgajas kustējās ļengani un gausi. Pēc tam atkāpšanās turpinājās.

Trešajā dienā, joprojām izpaliekot vajāšanas pazīmēm, Stalana saņēmās izkāpt krastā pamedit. Ja gribi atgriezties dzīva, tad jāpaēd. Viņa rūpīgi izraudzījās pieturvietu, kur kādas upes delta veidoja neskaitāmus purvus un sīkas saliņas.

Muklājos viņa uzdūrās dažiem plankumainiem radījumiem, kas ganījās niedrēs. Tie līdzinājās ļoti sīkiem arakabiem — tādi paši gari kakli un mazas galviņas. Stalana pamanījās divus noguldīt. Tie bija pārāk lieli, lai būtu nesami, un medniece devās atpakaļ pēc fārgajām, kas aizvilka ķermeņus uz liedagu.

Visas pieēdās līdz ūkai, lopiski plēšot gaļu ar zobiem, jo trūka jebkādu griežam rīku.

Ceļojuma laikā divas smagāk cietušās nomira. Vēl starp zaudējumiem jāmin bez vadības palikušās ievainotās laivas, kuras pa naktīm cita pēc citas noklīda.

Pusdienlaikā viņas ieraudzīja dažas zvejas laivas un drīz vien jau meta līkumu gar krastu, kurš veda uz Alpīsakas ostas vārtiem. Jādomā, flotile bija pamanīta un sirotāju retās rindas ievērotas, jo nekāda sagaidīšanas grupa ostā neieradās. Tukšs, kā izslaucīts, ja neskaita vienu stāvu — Etdīrgu, kura pagaidām pildīja eistaā pienākumus. Kad Stalana rāpās ārā no laivas, viņa paspēra soli uz priekšu, bet neteica ne vārda. Pirmā ierunājās Stalana — stingri saskaņā ar etiķetes prasībām.

- Kādā nakšņošanas reizē liedagā mums uzbruka astazoi. Viņi veikli kustas tumsā. Mēs nekādi nespējām sevi aizstāvēt. Te nu tu redzi vienīgās, kas izglābās.

Etdīrga pārlaida saltu skatu saujiņai fārgaju, kas dzina laivas aplokos.

- Tā ir nelaime, — viņa konstatēja. - Vai tas notika pirms vai pēc jūsu pašu uzbrukuma astazoiem?

- Pirms. Mēs neguvām neko. Zaudējām visu. Es negaidīju uzbrukumu, es neizliku sardzes. Mana kļūda. Pavēli, un es miršu!

Stalana, elpu aizturējusi, gaidīja. Nāve — tā ir viena vienīga pavēle vākties projām. Viņas skatiens bija piekalts jūrai, bet viena acs pagriezās atpakaļ — pret Etdīrgu.

- Tu dzīvosi, — Etdīrga beidzot izlēma. - Protams, tu esi kļūdījusies, bet Alpīsakai vēl būs vajadzīgi tavi pakalpojumi. Tev vēl par agru mirt.

Stalana atbildēja ar sapratnes un pateicības žestu, neslēpjot atvieglojumu.

- Kā tas varējis notikt? — Etdīrga vaicāja. - Šāda neveiksme sniedzas pāri manai saprašanai.

- Bet ne manai, — Stalana attrauca ar naidu un niknumu ik ķermeņa kustībā. - Man ir pilnīgi skaidrs, kā tas sanāca.

Stalanas acis uztvēra kustību; viņa aprāva runu un pievērsās pilsētas gatvei, pa kuru tuvojās palankīns. To līgani nesa četras lielas fārgajas, bet gājienu noslēdza Akotolpas resnais, gāzelīgais augums. Fārgajas uzmanigi nolaida palankīnu zemē un pakāpās malā. Akotolpa piesteidzās klāt ar ieplestu muti un noliecās pār augumu, kas gulēja nestuvēs.

— Tu drīksti kustēties un runāt tikai mazliet, tas vēl ir bīstami, — Akotolpa aizrādija.

Vaintē saprotoši pamāja un pievērsās Stalanai. Valdniece bija stipri izkri-

tusies: zem ādas skaidri iezīmējās kauli. Šķēpa brūce jau sadzijusi, atstājot červeļainu rētu, bet iekšējie bojājumi izrādījās ļoti nopietni. Atnesta pie Akotolpas, Vaintē daudzas dienas gulēja kā letarģijā. Visas organisma funkcijas bija palēninātas. Akotolpa lāpīja brūces, apkaroja infekciju, pārlēja asinis un darīja visu citu nepieciešamo, lai uzturētu eistaā pie dzīvības, kas karājās mata galā. Tikai Akotolpas neizmērojamās zināšanas, pašas Vaintē spēcīgais organisms un dzīvotgriba ļāva viņai atlabt. Ilgās slimības laikā viņas vietu vadībā ieņēma Etdīrga, bet drīz vien Vaintē pati atgriezīsies valdnieces krēslā. Jau šobrīd viņa runāja kā eistaā.

- Stāsti, kas noticis!

Stalana stāstīja, neko neizlaižot. Viņas detalizētais izklāsts bija iespēju robežās plānveidīgs un lietišķs: izcelšanās krastā, slaktiņš, bēgšana atpakaļ uz Alpīsaku. Viņa nobeidza ar tiem pašiem vārdiem, kurus bija teikusi Etdīrgai:

- Mana kļūda. Pavēli, un es miršu!

Vaintē ar asu kustību atgainīja šādu priekšlikumu, liekot Akotolpai satrūkties un bažigi iesvilpties.

- Kļūda vai ne, tu mums esi vajadzīga, Stalan. Tu dzīvosi. Ja ne vairāk, tu esi nepieciešama, lai atriebtos. Tu būsi mans ierocis. Tu nonāvēsi to, kurš pie visa vainigs. Tas var būt tikai viņš.

- Eistaā taisnība. Lidoņa atnestajās bildēs nebija citas astazou grupas. Ar astazou grupu viss šķita esam kārtībā. Bet nebija! Kāds zinājis par putnu un vadījis astazou nakts kustības. Kāds ir paredzējis, ka mēs nakti pirms uzbrukuma pārlaidīsim krastā. Kāds zināja.

- Keriks!

Šajā vārdā tik spēcīgi izskanēja nāve, ka Akotolpa sāka iebilst.

- Tu riskē ar pašas dzīvību, eistaā, runājot tik skarbi. Tu vēl neesi tiktāl atlabusi, lai atļautos šādas emocijas.

Vaintē atslīga mīkstajos paklājos un piekritoši pamāja, brīdi atpūzdamās pirms turpinājuma.

- Man tas viss rūpīgi jāapsver. Nākamo reizi ķersimies pie astazoiem no citas puses. Mūsu zināšanas bijušas nepietiekamas, jo putna atnestajos attēlos redzama tikai puse astazou dzīves. Dienas puse. Bet astazoi var pārvietoties arī nakts tumsā. - Viņa pievērsās Akotolpai. - Tu pārzini šīs lietas. Vai ir iespējams iegūt attēlus naktī?

Akotolpa, domās ieslīgusi, knibināja savu trekno pakakli.

- Nav izslēgts, ka to varētu panākt. Ja izdosies… Ir arī putni, kas lido naktī. Mēģināšu kaut ko darit.

- Un sāc nekavējoties. Tālāk: vai ir iespējams izcelt sīkākas detaļas saņemtajās bildēs?

- Tava jautājuma jēga man nav skaidra, eistaā…

- Klausies un saproti! Ja uzbrukumu rīkojis astazous Keriks, tam jābūt šajā barā. Tātad — jābūt ari attēlos. Vai to var pārbaudīt?

- Jautājumu sapratu. Attēla detaļas var palielināt pēc patikas.

- Dzirdēji, Etdirg? Paseko, lai tas tiktu darīts!

Etdīrga rīkojumu pieņēma un devās izpildīt. Vaintē atkal pievērsās Stalanai.

- Turpmāk mēs uzbruksim citādi. Gādāsim arī par drošību naktī. Nezinu, kā, bet šāda neveiksme nedrīkst atkārtoties!

- Vajadzēs daudz fārgaju, — Stalana prātoja.

- Šis jautājums ir atrisināts. Tavas prombūtnes laikā mēs saņēmām vēsturisku ziņu: visi sagatavošanās pasākumi jau veikti! Inegbana ieplūdīs Alpīsakā vēl pirms vasaras beigām. Abas pilsētas atkal būs viena, stipra un mūžiga.

- Tad mums būs viss, kas vajadzīgs, lai izsvēpētu astazous no šīs pasaules.

Akotolpa un Stalana reizē līksmi sumināja šo ziņu, ko nekavējās darīt arī pati

Vaintē. Ja tā būtu saņemta kaut kad pirms viņas ievainošanas, viņa par to runātu līkločiem, stingri pieturoties pie etiķetes. Tolaik viņas dzīves vadmotīvs, vienīgā visaptverošā dziņa bija alkas pārvaldīt Alpīsaku. Naidam pret Malzasu nebija robežu, jo Inegbanas eistaā pēc pilsētu saplūsmes lemts kļūt par Alpīsakas eistaā. Tagad viņa apsveica Malzasas ierašanos. Viens šķēpa sviediens, kas iegrūda viņu tumsībā, nekustībā un sāpēs, pārvērtis visu. Jau ar pirmo pusapziņas mirkli pēc šā gadijuma viņa atcerējās, kas noticis. Ko šis astazous viņai nodarijis! Astazous, kura dzīvību viņa saudzējusi, kuru viņa cēlusi tik augstu — nosēdinājusi sev līdzās un ļāvusi gādāt par viņas labklājību! Astazous, kurš par to visu atlīdzinājis, lūkojot viņu nonāvēt! Šī brutālā rīcība nepaliks nesodīta! Domas par Keriku nostiprināja viņas nelokāmo gribu: atpestīt Zemes vaigu no šīm derdzīgajām pinnēm, no visas šīs sugas. Kad jilanē uzzinās, kas noticis ar fārgajām, kuras devušās ziemeļu sirojumā, viņas visas izjutis to pašu. Kad Inegbana ienāks Alpīsakā, jilanē apjautīs, ka dzīve šeit nelīdzinās mierīgajai eksistencei tālajā miera pilsētā. Kad astazoi apdraudēs arī viņu dzīvību un rases nākotni, uzbangos atbalsta vilnis Vaintē centieniem.

Visi jilanē spēki, zināšanas un griba jāapvieno vienas idejas vārdā: iznīcināt astazous! Noslaucīt no zemes virsas bez pēdām! Uzsākt krusta karu, kas notrauks viņus no Zemes virsas kā pelējumu no sienas, kā derdzigu ekzēmu no ādas…

Krusta karā var būt tikai viena vadone.

Beidzot Vaintē redzēja savas dzīves piepildījumu.

VIII

Pazarēs, kur neiekļuva ne vēsmiņa, stingi karājās rēna migla. Saltajā klusumā ielauzās tikai ūdens lāšu plakšķi no lapotnes un attāli putnu kliedzieni. No krūmapakšas piesardzīgi izlēca trusis un sāka skrubināt biezo noras zāli. Piepeši tas mitējās, atsēdās, saspicēja ausis un, kaut ko saklausījis, nozuda kā zibens šautra.

Smagie, gausie soļi dunēja kā attāls negaiss. Aizvien tuvāk čīkstēja ādas siksnas un zem smagajiem baļķiem švīkstēja meža zemsedze. Pirms mastodontu kolonnas noras malā parādījās divi mednieki šaudīgiem skatieniem un izslietiem šķēpiem. Starp ādu kažokiem un zābakiem vīdēja kaili stilbi, kurus valgajā gaisā klāja ūdens piles. Arī citi mednieki atstāja koku aizsegu un nāca pāri klajumam. Tad izspraucās pirmais mastodonts — liels, kuprains tēviņš. Nemainot gaitu, viņš pacēla snuķi, nolauza koka zaru, sastūķēja lapas mutē un sapņaini zelēja.

Cits pēc cita mastodonti iznira no meža, atstājot noras mīkstajā zemē dziļas vagas no šļūceņu baļķiem. Starp dzīvniekiem šaudījās sievietes un pusaudži, bet gājienu noslēdza mednieku arjergards. Tanu dzīve bija nebeidzams ceļojums.

Apmetnes vietu upes līkumā viņi sasniedza jau vēlā pēcpusdienā. Mijkrēslī zvīļoja pirmā sniega pārslas, virpuļodamas starp zariem. Ulfadans pavērās uz ziemeļiem un ošņāja auksto pūsmu.

— Agri gan, — viņš norūca. - Pat agrāk, nekā pērn. Šeit, ielejā, sniegs būs tikpat biezs kā kalnos. Mums šonakt par to jāapspriežas.

Kelimanus rezignēti piekrita. Atgriešanās senajā apmetnes vietā pēc maragu slaktiņa šķita pati par sevi saprotama un neapspriežama. Savākuši maragu ieročus un pārtiku, visi, bīdamies iespējamās atriebes, drudžaini steidza pazust no krasta. Visvieglāk un dabiskāk bija atgriezties. Tas atbrivoja arī no nepieciešamības pieņemt jaunus lēmumus, kamēr nav sasniegts drošs attālums no krasta. Mūžsenais dzīves ritums ir izjaukts, ziemošana kalnos — neiespējama, — ko lai dara? Šāds jautājums izskanēja bieži, bet allaž palika bez atbildes. Tagad beidzot jāpievēršas arī tam un jārod risinājums. Tiklīdz teltis bija uzslietas un vēderi piepilditi, mednieki savācās pie ugunskura un uzsāka pārrunas.

Atšķirībā no mājāssēdētājām pilsētniecēm jilanē, kuras ievāca pašu izaudzēto, tani pārtika no medibām. Viņu nomadu dzīve nesaistījās ar noteiktu vietu, ceļš vienādiņ veda uz labākiem medibu laukiem, uz bagātīgākām zvejas vietām, rudenī — uz mežiem, kur vairāk augļu, sēņu, sakņu. Tani netiecās pēc noteikta zemes pleķīša, jo viņu mājas bija visa pasaule. Viņi arī neveidoja lielas sabiedrības grupas kā jilanē. Samadi bija mazas vienības, kuras kopā saturēja savstarpējs izdevīgums. Vecākās sievietes varēja ierādīt jaunākajām, kur meklējamas ēdamas saknes. Zēni varēja apgūt medību iemaņas, mednieki kopigiem spēkiem spēja samedīt vairāk nekā katrs atsevišķi. Samadars nebija virsaitis, kurš visus komandētu: drīzāk jau mednieks, kurš prasmīgāk plānoja medības, pats tajās izrādījās veiksmīgāks un radīja iespaidu, ka viņa vadībā samads uzplauks. Viņam nebija nekādu atšķirības zīmju no citiem medniekiem. Viņa vara balstījās uz samada vienprātības. Samadaram bija grūti nodrošināt netīkamu rīkojumu izpildi: mednieks ar visu ģimeni varēja balsot kājām, aizejot mūžamežā un pievienojoties citam samadam, kura samadars viņam vairāk tīkams.

Nu bija laiks izlemt. Mednieku loks pletās, malkas krāvums auga, un liesmas uzsitās aizvien augstāk. Ļaudis sasaucās un smējās, ieņemdami labākās vietas pie uguns, meklējot siltumu un vairīdamies no dūmiem. Vēderi smagi, ziemai krājumu netrūkst, — ko vairāk var vēlēties! Tiesa gan, jāpieņem atbildīgs lēmums. Visapkārt jau skanēja dažādi vēlamās rīcības ieteikumi, bet, kad priekšā izgāja Ulfadans, kņada rimās.

— Esmu dzirdējis daudzus sakām, ka būtu labi pārziemot šajā mums tik pazīstamajā vietā. Medības gan še nesokas, bet pārtikas mums pietiek līdz pavasarim. Jautājums ir gluži cits: padomājiet, vai mastodonti šeit spēs izdzīvot? Vai zāles te pietiek, vai koku zaros ir gana lapu? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ja mēs ziemu pārciešam, bet lopi ne, tad ari mums gals klāt: pienāks laiks doties projām, bet… Lūk, kas mums apspriežams!

Sāka raisīties nopietnas pārrunas, jo mastodontu vajadzības daudzu prātus nebija nodarbinājušas. Runātgribētāji cēlās kājās un vērsās pie visiem; čala pieklusa. Herilaks un Keriks klausījās, bet paši vārdu neņēma. Kamēr bija gaidāma kauja, Herilaks veica sakripeka pienākumus. Kad uzvara rokā, Herilaks klusi sēdēja citu vidū. Keriks, savukārt, jutās gandarīts, ka ir ielaists mednieku lokā, nevis atstumts starp sievietēm un bērniem. Pietiek jau, ka var sēdēt un klausīties.

Skanēja runas par mazsvarīgām problēmām, dažas — žēlabainas, bet pārsvarā — plātigas. Kad pļāpas nogura, Ulfadans sauca pēc Freikena padoma, un pārējie šim aicinājumam pievienojās. Veco vīru turēja lielā cieņā par apbrīnojamo atmiņu un zināšanām dziedniecībā. Aladjekss taču zina dzīvības un nāves noslēpumu! Varbūt viņš parādīs pareizo ceļu?

Freikens parādījās gaismas lokā ar bezvārda zēnu pie rokas. Kad zēns būs pieaudzis un Freikens nomirs, māceklis pieņems viedā vira vārdu. Pagaidām viņam vārda nedrīkst būt.

Puika aptupās aladjeksam pie kājām, parakājās pa ādas tarbu un izvilka tumšu bumbuli, ko rūpīgi novietoja zemē lidzās ugunskuram. Freikens plucināja to ar diviem iesmiņiem, līdz atsedza peles kaulus. Šīs Freikenam tik dārgās bumbiņas — pūču atvēmas — slēpa ziņas par nākotni, ja vien prata tās lasīt.

- Ziema būs auksta! — vecis iegaudojās. - Es redzu ceļojumu!

Turpinājās tādā garā, un auditorija šķita dziļi aizgrābta. Keriks garlaikots

knosījās: jebkurš taču varētu pateikt to pašu arī bez peles kauliem — tajos nu gan atbildi velti meklēt. Bet kaut ko jēdzīgu — to, savukārt, nepateiks neviens. Jo vairāk Keriks dzirdēja, jo skaidrāk saprata, ka risinājumam neviens netuvojas. Glābiņu var sniegt tikai kaut kas pilnīgi jauns un nebijis. Beigu beigās, pilnībā pārliecinājies, ka neviens negrasās savā runā skart problēmas būtibu, viņš negribīgi cēlās kājās.

- Es klausījos visā, kas še tika runāts, un dzirdēju vienu un to pašu atkal un atkal. Nebeidzamā ziema atnākusi no kalniem. Stirnas pametušas kalnus, jo bezmaz cauru gadu zemi sedz sniegs un viņām nav kur ganīties. Ja kāds tam netic un vēlas doties uz ziemeļiem, es labprāt uzklausīšu, ko šis mednieks saka.

Iestājušos klusumu pāršķēla visiem zināmā igņas llgeta sauciens:

- Sēdi mierīgs! Mēs visi to zinām, bezmati! Ļauj runāt medniekiem!

Keriks labi apzinājās, ka viņa bārdiņa ir plāna un īsie mati pat nenosedz ausis. Apkaunots viņš jau grasījās apsēsties, bet piecēlās Herilaks, nostājās līdzās un piegrūda ar elkoni, aicinot turpināt runu.

- Šā mednieka vārds ir Keriks, nevis bezmatis. Ilgetam gan laikam matu trūkums ir ļoti sāpīgs jautājums, jo ar katru gadu virs viņa acīm aizvien augstāk slejas piere.

Visapkārt atskanēja līksmi smiekli un plaukstu plīkšķi pa gurniem. Ilgetam atlika tikai sadrūvēties un ciest klusu. Būdams samadars, Herilaks nereti bija izvēlējies zobgalības kā pārliecināšanas lidzekli. Šobrid viņam vēl bija kas piebilstams; viņš nogaidīja sajūsmu pierimstam.

- Kerika matu pieminēšanai var būt tikai viena nozīme: atgādināt mums, ka tos nodzinuši maragi, kas turēja viņu gūstā. Mums jāatceras, ka viņš prot ar tiem sarunāties un saprast tos. Mūsu vēderi ir pilni tāpēc, ka Keriks parādīja, kā nokaut maragus. Mēs medījām, gaidīdami viņu triecienu. Viņš mums parādīja, kā aizstāvēties uzbrūkot, un mēs tiešām vairumu apkāvām. Kad Keriks runā, mums jāklausās.

Pūlim pārvēlās piekrītoša murdoņa, kas atgrieza Kerikam dūšu.

- Tātad, visi esam vienisprātis, ka uz ziemeļiem iet nedrikst. Uz rītiem zeme ir tikpat nabadzīga kā šeit līdz pat krastam, kur var uzbrukt maragi. Arī tur nav, kur pārziemot. Nav arī uz vakariem, kur varbūt ir laba zeme, bet priekšā stāv tani, kas mūs nelaidīs turp. Tad nu es jautāju: kāpēc mēs neejam uz dienvidiem?

Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma sēcieni un pat izklaidus smiekli, ko apklusināja Herilaka sarauktā piere: viņu ļoti cienīja par prasmi vadīt kauju un paša roku spēku. Tad cēlās Ulfadans un uzsāka runu par dienvidiem.

- Man ir gadījies noiet līdz meža malai dienvidos, un reiz jaunībā es pat izgāju nebeidzamajā stepē. Lūk, ko es tur atradu! — viņš piedūrās milzu zobam, kas karājās kaklā. - Es biju gana jauns un dumjš, lai tā dēļ riskētu ar dzīvību. Tur nav stirnu — tikai maragi, kas plēšas un nogalina cits citu. Maragi koku augumā. Mums dienvidi sola vienīgi nāvi. Mums nav ceļa turp.

Skanēja piekrišanas saucieni, bet Keriks, sagaidījis klusumu, tomēr turpināja.

- Ļaujiet pastāstīt jums par maragiem, jo es daudzus gadus esmu nodzīvojis tik tālu dienvidos, ka tur sniegs neuzkrita ne reizi un augu dienu karsēja saule. Tajā tālajā zemē dzīvo maragi, kas ēd zāli un ganās mežos un purvos. Kaut arī viņi nelīdzinās briežiem un citiem dzīvniekiem, ko medījam mēs, tos var ēst, un gaļa ir laba. Es zinu, jo tieši to esmu ēdis visus šos gadus.

Nekas nepārtrauca klusumu; pat sievietes mitējās čalot, bērni pārtrauca rotaļas, un visi ieklausījās Kerika savādajā un atbaidošajā stāstā.

- Ulfadans teica taisnību. Ir lieli maragi, kas ēd mazākus maragus. Esmu redzējis gan tos, gan vēl daudz dīvainākas lietas. Bet ne jau tas ir svarīgi. Padomājiet par ko citu: kā gan tur dzīvo maragi, kuri staigā kā tani? Kā viņi izdzīvo starp lielajiem plēsoņām? Viņi ēd dzīvnieku gaļu, tāpat kā mēs. Kāpēc maragi koku augumā nav viņus iznīcinājuši?

Keriks varēja minēt vēl daudz citu pamatojumu, bet neviens cits šobrīd nebūtu tik piemērots. Jābalstās tikai uz vienas lietas, un viņš bija gatavs runāt par to atkal un atkal.

- Viņus nenogalina, jo maragi, kuri staigā kā tani, nogalina visus, kas viņus apdraud, kā arī savu medījumu. To viņi dara ar šo te.

Keriks pacēla hezocanu un turēja to augstu virs galvas. Neviens nepakustējās, visu skatieni bija piekalti runātājam.

- Lai cik liels arī būtu radījums, šis viņu nogalinās. Marags, kura nonāvēšanai vajadzētu visus jūsu šķēpus un visas jūsu bultas, nogāžas beigts, tiklīdz viņa ādā ieduras viens vienīgs dzelksnis no šā te.

- Esmu to redzējis, — ar rūgtumu balsī pievienojās Herilaks. - Esmu redzējis maragus izlienam no jūras ar šīm nāves nūjām un visu manu samadu apkrītam viņu priekšā. Redzējis vislielāko mastodontu nogāžamies pēc nāves nūjas sprakšķa. Keriks saka, kā ir.

- Un tagad mums to ir daudz, — Keriks turpināja. - Daudz nūju, daudz dzelkšņu… Es protu kopt šos radījumus un varu parādīt, kā artiem jāapietas. Es protu likt viņiem raidit nāves dzelkšņus un ierādīšu arī jums. Ja jūs ejat uz dienvidiem, tur gaida raženas medības un leknas ganības. Un ar šiem, — viņš vēlreiz pastiepa ieroci, — maragiem lemta nāve.

Izcēlās kaismīgas debates un strīdi, bet līdz lēmumam tā arī nenonāca. Keriks šodien nebija lāgā ēdis; pamanījis Herilaku atstājam sapulci, viņš devās lidzi. Viņi nogāja pie ugunskura, kur sievas grauzdēja gaļu uz zaļiem zariem un brūvēja arī koku mizas tēju. Meritha, Ulfadana sieviete, redzēja viņus apsēžamies un pienesa ēdamo. Viņas mutē vairs nebija daudz zobu, tomēr jaunās sievietes masīvajai, enerģiskajai sievai joprojām pakļāvās.

- Es ceru, ka nāves nūjas mūs klausīs tāpat kā tevi, citādi mūsu kauli balos dienvidu saulē, - viņai bija čērkstoša balss, kāda varētu būt medniekam. Ari savu viedokli viņa izteica bez svārstīšanās.

- Tātad tu domā, ka mēs iesim uz dienvidiem? — Herilaks pārjautāja ar pilnu muti.

- Viņi strīdēsies visu nakti, bet beigās izlems tieši tā. Viņi pārāk daudz runā. Mēs iesim uz dienvidiem, jo cita ceļa nav. - Viņa ar neslēptu ziņkāri pievērsās Kerikam. - Pēc kā izskatās tie maragi, kas turēja tevi gūstā? Vai viņu teltis ir lielas? Vai viņiem ir mastodonti, vai varbūt — lieli maragi šļūceņu vilkšanai?

Kerikam par šo domu sanāca smiekli, bet viņš centās paskaidrot.

- Viņi nedzīvo teltīs, bet audzē ipašus kokus ar telpu kā telts, kur gulēt.

Nu bija Merithas kārta smiet.

- Kā tad koku var piesiet mastodontam, kad jāpārceļ apmetnes vieta? Tu man te stāsti pekstiņus.

Arī citas sievietes ap ugunskuru lūkojās šurp un klausījās; jautājums izsauca vispārēju ķiķināšanu.

- Nestāstu vis. Jo viņi visu laiku paliek vienā vietā, un viņiem nav jāpārvieto guļamkoki.

- Nu man ir skaidrs, ka tu mūs āzē. Ja viņi paliktu uz vietas, tad izmedītu visus apkārtnes dzīvniekus, apēstu visus augļus un nomirtu badā. Ak tu, rakaris tāds!

- Viņš nemelo, — iejaucās Herilaks. - Maragi tiešām tā dzīvo. Es pats tur biju un pats redzēju, tikai nenieka nesapratu. Viņiem nav jāmedi, jo viņi tur visus savus dzīvniekus vienuviet, no kurienes tie nevar aizbēgt, un nokauj tos pēc vajadzības. Vai ne tā? - viņš meklēja atbalstu pie Kerika.

Meritha paraustīja plecus, sak, ko nu melš, bet citas sievietes palika un platām mutēm klausījās šajos blēņu stāstos. Taisnība vai meli, bet bija ko klausīties!

— Tas vēl nav viss, — Keriks turpināja. - Pie maragiem notiek neticamas lietas, un katrs dara kaut ko savu. Vieni nolīdzina mežus un būvē žogus, lai dzīvniekus varētu turēt drošā vietā un vienlaikus — pa rokai. Ir sardzes, kas vairošanās sezonas laikā apsargā vīriešus, ļaujot mazajiem izšķilties drošībā. Citas audzē lopbarību, citas lopus nonāvē, kad pienāk laiks. Vēl citas zvejo. Tas viss ir ļoti sarežģīti.

- Par bērniem rūpējas vīrieši? — vaicāja klusa, nazāla balss. Blakussēdošā vecākā sieviete to apklusināja:

- Aizveries, Armun!

- Prātīgs jautājums, — Keriks attrauca, cenzdamies saskatīt, kas gan to uzdevis, bet sieviete novērsās un turēja matus priekšā sejai. - Maragi dēj olas, un šīs olas perē vīrieši. Kad mazie izšķīlušies, tie dodas dzīvot okeānā. Par bērniem nerūpējas tā, kā to saprotam mēs.

- Tie pretekļi jāiznicina! — Meritha iesaucās. Viņa visu laiku bija klausījusies. - Un nav labi, ka sievietes klausās tamlīdzīgus stāstus!

Klausītājas pajuka kur kurā, un abi vīri varēja turpināt maltīti klusumā. Herilaks aplaizīja pirkstus un piedūrās Kerikam pie rokas.

— Tu stāstīsi tālāk par tiem ķēmiem; es gribu visu zināt. Es neesmu kā sievietes; es ticu katram tavam vārdam. Arī es esmu bijis viņu gūstā, tiesa gan, īsu brīdi, bet man pietika. Ja tu mūs ved, es tev sekošu, Kerik. Droša roka un spraigs loks — viss, kas vajadzīgs medniekam, bet tagad taniem vajag arī zināšanas. Mēs esam tani tāpēc, ka protam apstrādāt akmeni un koku, un zinām visu par dzīvniekiem, kurus medijam. Bet tagad mēs medījam maragus, un tu esi vienīgais, kurš viņus pazīst. Tu vienīgais vari parādīt mums īsto ceļu.

Keriks par to nekad nebija iedomājies, bet nācās vien negribīgi piekrist. Zināšanas var būt spēks un arī ierocis. Viņam ir šādas zināšanas, un Herilaks to atzīst. Tas ir augsts vērtējums no tik vieda un stipra mednieka kā Herilaks. Keriks sāka izjust lepnumu. Viņš pirmo reizi noticēja, ka ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs izstumtais.

IX

Meritha nebija kļūdījusies. Dziļā naktī pēc iigas apspriedes mednieki negribīgi pieņēma lēmumu: jāiet uz dienvidiem meklēt ganības mastodontiem. No tā neizbēgami izrietēja jautājums: kā to visu praktiski veikt?

īsi pēc rītausmas Herilaks izlīda no savas telts. Kad pienāca Ulfadans un Kelimanus, viņš bija beidzis iekārtot ugunskuru. Abi samadari viņu pieklājīgi sveicināja un apsēdās līdzās pie uguns. Herilaks pielēja kausus ar koku mizas tēju un nogaidīja, — kas vīriem uz sirds? Ortnars pabāza galvu telts ejā, bet tūdaļ arī atrāvās atpakaļ.

- Tu varbūt domā, ka viņi naktī izrunājušies atliku likām, — viņš uzrunāja Keriku, — bet nekā: joprojām tērgā. Es gan neredzu nekādu sarežģījumu. Jānokauj maragi, un viss.

Keriks paslējās savā migā un nodrebinājās saltā rita dzestrumā. Viņš steidzīgi pārvilka pār galvu ādas svārkus, izbrauca pirkstus caur īsajiem matiem, nožāvājās un izstaipījās. Caur telts vaļējām durvīm varēja dzirdēt triju mednieku balsis. Kerikam bija jāpiekrīt Ortnaram: cauru nakti — un vēl nav gana!

Bet no lēmuma neizvairīsies. Herilaks iebāza galvu telts ejā:

- Kerik, mums tevi vajag. Nāc vien šurp!

Keriks nāca arī, apsēdās viņiem līdzās pie uguns un iestrēba karsto, rūgto dziru, kamēr Herilaks klāstīja, kas tad nolemts.

- Samadi ies uz dienvidiem, jo citas izejas nav. Tomēr neviens īsti nesaprot, ko darīt, kad sastapsim maragus. Skaidrs ir tikai viens: maragi jāiznīcina, tāpēc nepieciešams karavadonis. Viņi lūdza mani kļūt par sakripeku.

Keriks piekrita.

- Tā tam jābūt. Tu jau reiz vedi mūs pretī uzvarai, kad apkāvām maragus pludmalē.

- Uzbrukums ir atsevišķs pasākums, un es labi zinu, kā tas jāvada. Bet šobrīd mēs plānojam kaut ko vairāk. Ir doma atstāt mežu un doties uz dienvidu stepēm, kur dzivo vieni vienīgi maragi. Visdažādākie. Tad mums nāksies galēt viņus ar nāves nūjām. Atzīstos: es nenieka nezinu par maragiem un nesaprotu šīs nāves nūjas. Toties tu saproti, Kerik. Tāpēc esmu teicis, ka sakripekam jābūt tev.

Keriks nejaudāja sakārtot domas. Tas izrādījās pārāk negaidīti. Viņš atkal un atkal visu prātā pārcilāja, līdz negribīgi ierunājās:

- Tā ir liela uzticēšanās, bet es tiešām nejūtos gana zinošs, lai būtu sakripeks. Jā, es daudz zinu par maragiem, bet nejēdzu medīt un nogalināt. Šajā jomā Herilaks ir atzīts vadonis.

Visi klusēja, gaidot turpinājumu. Samadi gaida, lai viņš uzņemas vadibu, un viņš nedrīkst atteikt. Arī Ortnars, padzirdis, ko runā, izlīda no telts un pievienojās pārējiem. Viņi visi grib, lai viņš ved cīņā, bet viņš neprot. Ko jilanē darītu šādā stāvoklī?

Pietika uzdot sev šo jautājumu, lai sāktu iezīmēties risinājums.

- Ļaujiet man pastāstīt, kā šādas lietas nokārto maragi. Viņu pilsētās ir samadari, kas stāv pāri visiem visās lietās. Šādam samadaram pakļauts savs samadars medniekiem, savs — mājlopu kopējiem… Katrā lietā savs samadars. Kāpēc mums nerīkoties tāpat? Herilaks būs sakripeks, kā jūs vēlējāties. Es viņam pakļaušos, došu padomu maragu jautājumos. Bet tas, kurš pieņems lēmumus, būs viņš.

- Mums tas jāapdomā, - Ulfadans nosprieda. - Tas ir kas jauns.

- Ir jauni laiki, — Kelimanus aizrādīja. - Mēs darīsim, kā Keriks ieteica.

- Lai notiek, — Herilaks piekrita, — tikai tas, kurš pakļaujas, būšu es. Keriks stāstīs, ko dara maragi un kas jādara mums, lai tos nomedītu vai iznīcinātu. Viņš būs margalus, padomnieks maragu jautājumos.

Ulfadans piekrītoši pamāja un piecēlās.

- Tas būtu pareizs lēmums.

- Lai notiek! — pievienojās arī Kelimanus. - Apziņošu samada medniekus, un, ja visi piekritīs, mēs iesim uz dienvidiem, tiklīdz margalus teiks.

Kad visi izklīda, Herilaks pievērsās Kerikam.

- Ar ko sāksim, margalu?

Keriks plūkāja šķidro bārdeli. Abi mednieki nogaidīja. Risinājumu rast nenācās grūti, un viņš cerēja, ka atšķetināt turpmākos sarežģījumus nebūs ne par matu grūtāk.

- Lai pieveiktu maragus, jums jāmācās apieties ar nāves nūjām. Ķersimies pie tā nekavējoties.

Herilaks un Ortnars kā allaž bija bruņoti ar šķēpiem un šaujamlokiem. Keriks savus atlika malā un paņēma hezocanu un riekšu dzelkšņu. Viņš veda biedrus augšpus gar upi, projām no teltīm līdz mazam klajumiņam. Starp akmeņiem melneja pavasara palu atnests krituša koka stumbrs.

- Šausim uz to, — Keriks nolēma. - Ja tuvumā kāds parādīsies, mēs viņu pamanīsim. Šie dzelkšņi nes nāvi, un nebūtu labi kādu nejauši nogalināt.

Mednieki atbrīvojās no sava bruņojuma un ņēmās neticīgi aplūkot hezocanu.

- Tas vēl nav bīstams, jo es neesmu radījumā ielādējis dzelkšņus. Vispirms parādišu, kā to pabarot un kopt. Pēc tam liksim iekšā dzelkšņus un izmantosim par mērķi to stumbru.

Mednieki bija raduši strādāt ar rīkiem un citiem cilvēka roku veidojumiem; drīz vien viņi aizmirsa, ka ierocis ir dzīvs. Kad Keriks raidīja pirmo dzelksni, viņi salēcās no sprādzieniņa asā sprakšķa, bet tūdaļ ari metās pie koka aplūkot iedūrušos dzelksni.

- Vai tas šauj tikpat tālu kā loks? — Herilaks vaicāja. Keriks padomāja un papurināja galvu.

- Nedomāju vis. Bet tam nav nozīmes. Ja maragi mums uzbruks, nebūs vajadzības šaut pa lielu gabalu. Inde iedarbojas uzreiz. Dzelkšņa ķertais pakrīt, sastingst un tūdaļ arī mirst. Tagad tikai mācīsimies likt šo rīku lietā.

Keriks sniedza ieroci Herilakam un nejauši uztvēra kustibu debesīs. Putns, liels putns!

- Ātri pie lokiem! — viņš iesaucās. - Tas ir plēsoņa, tas pats, kurš ziņo maragiem. Tas nedrīkst atgriezties! Nošaujiet viņu!

Mednieki, daudz neprātojot, grāba lokus, ievietoja stiegras bultu gropēs un gaidīja putnu piķējam. Tiklīdz platie spārni nošalca pār galvu, nostrinkšķēja arī abas stiegras. Bultas tiešā tēmējumā traucās augšup un iecirtās putna rumpi. Tas aprauti ieķērcās, kūleņoja lejup un iegāzās ūdenī.

- Neļaujiet straumei to aiznest! — Keriks uztraucās. Viņš steidzīgi nolika zemē hezocanu un nepaspēja vēl atliekties, kad abi pārējie jau metās upē. Ortnars, brašs peldētājs, pirmais sasniedza upuri, satvēra aiz spārna un virpuļoja straumē kopā ar savu lomu. Tas izrādījās par lielu; nācās pagaidīt piepeldam arī Herilaku un bīdīt to uz krastu divatā. Abi mednieki izžulgušos kažokos izrāpās krastā un izvilka smiltis ari milzonīgo putnu.

- Vei, te, uz kājas! — Keriks norādīja. - Šis melnais zvēriņš.

Putns bija izlaidis garu, bet sīkais piedēklis — ne. Tā nagi cieši aptvēra zviņaino kāju. Radījuma ārienē nebija nekā, kur skatu piesiet, izņemot uzpampumu vienā sānā. Herilaks pietupēs aplūkot būtni tuvāk, bet piepeši atsprāga atpakaļ, jo pret viņu atvērās acs, cieši uzlūkoja un atkal aizvērās. Mednieks pacēla šķēpu, bet Keriks apturēja viņu.

- Tam laika allažiņ pietiks. Vispirms mums tas jāparāda medniekiem, jāparāda acs, kas mūs novēro, un putns, kas to nes. Šie ir tie radījumi, kas uzrāda maragiem mūsu atrašanās vietu. Reiz to redzējuši, mednieki viņu pazīs arī turpmāk. Kur vien tāds parādās, viņš jānobeidz. Kamēr maragi nezinās, kur mūs meklēt, uzbrukuma nebūs.

- Tev taisnība, margalu, — Herilaks atzinīgi piezīmēja. - Tu esi tas, kas zina visu par šiem radījumiem.

Herilaks lietoja šo titulu brīvi un nepiespiesti. Tas izskanēja tik dabiski, ka Keriks pēkšņi sajuta uzbangojam lepnumu. Varbūt viņš arī medī sliktāk par citiem, jo viņa raidītās bultas bieži vien neatrod mērķi, toties viņš pazist maragus, bet citi — ne. Lai arī uz viņu nevar paļauties medībās, pietiek, ka kaut vienā lietā viņš ir vadošais.

Vīri uzvēla putnu plecos un stiepa uz nometni.

Neviens nekad nebija redzējis tik milzīgu lidoni. Mednieki izstiepa spārnus uz sāniem un ar soļiem nomērīja to platumu. Visi apbrīnoja arī bultu trāpījumus: abas ieurbušās tieši krūtīs. Bērni pinās pa kājām un centās pataustīt medījumu, bet lielie gaiņāja viņus projām. Kāda sieviete noliecās, iebakstīja ar pirkstu melnā bumbuļa sānos un iespiedzās, jo piepeši uz viņu blenza acs. Visi to pamanīja un pārsteigumā staipīja kaklus. Herilaks izrāva bultas, un abi ar Ortnaru pameta pūli.

- Lai nu mēs iemācītos ar nāves nūju šaut tikpat precīzi kā ar loku, — viņš noteica.

Pret vakaru mednieki ar jauno ieroci jau rīkojās tikpat brīvi kā Keriks. Ortnars iebaroja tam kaltētas gaļas skrandu un aizbīdīja mutīti ciet.

- Ar šo medībās nekad netrāpīsi briedim, — viņš nogrozija galvu. - Grūti notēmēt, arī dzelkšņi nelido tālu…

- Briedi mēs noguldīsim ar šķēpu vai bultu, — Herilaks mierināja. - Šie mums noderēs pret maragiem ceļā uz dienvidiem.

- Pirms uzsākam ceļu, visiem medniekiem vajadzētu prast ar šo apieties, kā nākas, — Keriks aizrādīja, — citādi mēs nevaram nekur iet.

Mednieki apmazgājās upē, un cepeša smarža jau aicināja viņus atpakaļ pie teltīm.

Skaidrās debesis metās tumšas, un kā dzirksteles no ugunskuru šaudīgajām liesmām tajās izbira spožas zvaigznes. Vīriem gaļu izsniedza Meritha; tepat grozījās ari aladjekss Freikens. Katru nakti vecais vīrs bija uzturējies pie cita ugunskura, kur runāja ar ļaudīm par lietām, ko zināja tikai viņš. Tagad viņš neticīgi blenza uz Keriku, kurš, kā rādās, zināja to, ko nezina viņš pats. Herilaks ievēroja šo skatienu un novirzīja vecā uzmanību.

- Man izgājšnakt rādījās sapnis, ka es kopā ar pārējiem medīju mastodontu, — viņš ierunājās. Freikens pamāja ar galvu un turpināja šmakstināt lūpas pār karstās tējas kausu. - Kāpēc tā? Es tikai reizi esmu medījis mastodontu, un tolaik biju ļoti jauns…

- Šoreiz tas nebiji tu, kas medīja. Tā bija tava tharma, — vecais vīrs paskaidroja. Ap ugunskuru iestājās klusums, jo visi bijīgi klausījās. - Kad mēs nomirstam, tharma pamet ķermeni uz visiem laikiem, bet arī mums dzīviem esot tā miegā reizēm klejo. Tava tharma bija izgājusi no tevis un medīja. Lūk, tā. Tieši tāpēc mednieku nedrīkst modināt no dziļa miega, jo viņa tharma var būt projām un pamodināts viņš mirs, jo tharma pamet ķermeni, kad mirstam. Uz visiem laikiem. Ja nomirušais bijis varens mednieks, viņa tharma pievienosies citām tur, zvaigznēs.

Viņš pieklusināja balsi, kura tagad ieskanējās čērkstoši.

- Bet piesargieties no mednieka, kurš dzīvojis nekrietni un nesis citiem postu, jo gadās arī tādi mednieki. Kad mirst šāds mednieks, viņa tharma paliek tepat tuvumā un turpina kaitēt citiem. Ar krietniem medniekiem tā nenotiek. Viņu thar- mas būs tur, augšā, lai visi var redzēt. Stipra mednieka tharma atnāks pie mums sapni, lai palīdzētu un brīdinātu no briesmām.

Keriks klausījās, bet neiebilda. Viņš atcerējās tamlīdzīgus vecā Ogatira stāstus no bērna gadiem, atminējās, kā, miegā laizdamies, bija trīcējis bailēs no apkārtklīstošajām tharmām. Tagad tie šķita tirie blēņu stāsti. Jilanē ņirgtu par šādām pļāpām — tharmas, zvaigznes… Viņām nāve nozīmēja dzīves beigas bez jebkādas mistikas. Viņas zināja, ka zvaigznes atrodas tik tālu, ka to pastāvēšana nevar jūtami ietekmēt notikumus uz Zemes. Savulaik Žekaka viņam kaut ko klāstīja par zvaigznēm: tās esot karstas, Mēness — auksts, bet planētas — kaut kas līdzīgs Zemei. Tā bija īstenība, bet šī te — tukša muldēšana. Tomēr, palūkojies apkārt, Keriks samanīja sejās tikai bijibu un ticību, un nolēma, ka nav ne īstais laiks, ne vieta apgaismot viņus šajās lietās.

Kad Freikens piecēlās, lai dotos pie cita ugunskura, vairums viņam sekoja. Palika tikai daži, kam bija ko pārrunāt. Neviens pat nemānijā, ka viņiem tuvumā piesēdās meitene ar lielu putna spalvu vīkšķi rokā. Keriks atcerējās, ka viņu sauc Farlana un ka viņa ir Kelimanus meita. Slaida un stalta, mati biezā vilnī klājas pār muguru… Kad viņa spraucās Kerikam garām, cieši piespiežoties viņa augumam, jaunekli pārņēma nepazīstamas izjūtas un viņš nemierīgi sadīdījās. Meitene apgāja ugunskuram apkārt un apsēdās blakus Ortnaram.

- Tās ir tā lielā putna spalvas, kuru tu nošāvi, — viņa teica. Ortnars pamāja ar galvu, nepievērsdams uzmanibu.

- Tās varētu iešūt tavā tērpā, lai citi zina, kā tev klausa loks. - Viņa mirkli svārstījās. - Es tev tās varētu iešūt.

Ortnars krietnu brīdi domāja, lidz beidzot acīmredzot piekrita.

- Es tev parādīšu tērpu.

Viņš pazuda tumsā, un viņa sekoja.

Mednieki, šķiet, to nemaz neievēroja, bet Keriks nejauši uztvēra viena skatienu; tas smaidīja un piemiedza aci. Tikai tad, kad pāris bija izzudis skatienam, mednieki sāka sačukstēties un viens skaļi iesmējās.

Kaut kas notiek. Keriks saprata — notiek kas svarīgs, bet neviens nestāsta, kas. Viņš klusēja, tik ļoti kaunēdamies par savu nezināšanu, ka baidījās jautāt.

Kad Keriks atgriezās, Ortnara teltī nebija, un tikai no rīta viņš ievēroja, ka pazudušas ari visas mednieka mantas.

- Kur ir Ortnars? — viņš apjautājās.

- Guļ citā teltī, - Herilaks strupi atbildēja un nešķita noskaņots turpināt. Keriks sāka apjaust, ka tanu, tāpat kā jilanē, dzīvē ir lietas, ko dara, bet neapspriež. Tomēr, ja reiz viņš ir tanus, viņam tas jāzina. Nāksies visu noskaidrot, tikai jāizdomā, kā.

Nometnes nojaukšanas jezgā Keriks izmeta no galvas Ortnara mīklaino rīcību.

Laiks doties uz dienvidiem — pretī nezināmajam.

X

Ulfadans, labi pārzinādams apkārtni, noteiktā solī veda ļaudis caur brikšņiem uz dienvidiem līdz pat vietai, kur mežs kļuva skrajāks un priekšā pavērās plašs līdzenums. Te viņš lika visiem apstāties un vērsās pie Kerika ar ziņojumu.

- Priekšā redzama prērija. Esam apstājušies, kā tu liki, margalu.

- Labi, — Keriks teica. - Mēs ar Herilaku jau izspriedām, kā rīkoties, kad iziesim klajumā pie maragiem. Ja mēs virzītos, kā raduši — vienā virknē — , mēs būtu neaizsargāti un ik bridi pakļauti uzbrukuma iespējai no visām pusēm. Mežā mastodonti iet viens aiz otra, jo eja starp kokiem ir šaura. Ja reiz koku nav, mums jāizkārtojas citādi. Lūk, ko mēs nolēmām!

Mednieki sadrūzmējās visapkārt, lai redzētu, kā Keriks noliecies ar koku ievelk zemē apli.

- Mums jāiet šādi. Mastodonti čāpos grupā, plecu pie pleca. Herilaks ar vienu mednieku grupu virzīsies pa priekšu, jo viņš ir sakripeks un vadīs ikvienu cīņu pret maragiem. Bet uzbrukums var ķert arī no sāniem vai aizmugures, tāpēc modrība nepieciešama visās pusēs. Tu, Kelimanu, ar saviem medniekiem iesi gar kreiso sānu, Ulfadans — gar labo. Visi — bruņoti ar nāves nūjām, kā ari lokiem un šķēpiem. Šādā veidā, mednieku ieskauti, samadi viducī būs drošībā…

Viņu pārtrauca trauksmes sauciens: kliedza kāds zēns, kurš novēroja mežu. Mednieki apcirtās un izslēja ieročus. Starp kokiem bija parādījies savāds mednieks, kurš nekustīgi stāvēja un lūkojās uz viņiem. Izskatījās, ka tas pieder kādam samadam no kalnu viņas puses, par ko liecināja tāšu stulmi zem ceļiem. Viņam pretī izgāja Herilaks. Atstatumam samazinoties, svešais pieliecās un nolika šķēpu zemē. Herilaks izdarija tāpat, un svešinieks kaut ko uzsauca. Herilaks pakratīja galvu un pagriezās pret pārējiem.

- Viņš runā, bet es īsti nesaprotu…

- Ar viņu runās Nūesfārs, — Ulfadans teica. - Viņš ir medījis aiz kalniem un zina, kā viņi runā.

Nūesfārs atstāja savu šķēpu un devās pie svešinieka; citi tikai skatījās. Mednieki pārmija pāris vārdu, un Nūesfārs pārtulkoja.

- Viņš ir samadars Harhavola. Viņš saka, ka viņu mastodonti bargajā ziemā krituši, un viņi paši tos apēduši, lai paliktu dzīvi. Tagad visa pārtika izbeigusies, un, sniegiem atgriežoties, viņiem jāiet bojā. Viņš esot dzirdējis, ka mums ir daudz ēdamā, un lūdz kādu kripatu.

- Nē, - Herilaks atbildēja bez minstināšanās. Citi mednieki arī purināja galvas, un Harhavola kāpās atpakaļ, jo to viņš saprata. Pārlaidis skatienu pār noraidošajām sejām, viņš atkal vēra muti, tad saprata, ka nav vērts, noliecās pēc sava šķēpa un aizgriezās. Keriks uzsauca:

- Pag! Nūasfār, saki viņam, lai paliek! Pajautā, cik viņa samadā mednieku!

- Mums nav liekas pārtikas, — Herilaks iebilda. - Lai iet projām.

- Es runāju kā margalus! Uzklausi mani! — Herilaks disciplinēti apklusa. - Pārtikas mums ir vairāk, nekā drīzumā iespējams apēst. Gan medījums, gan laupījums — maragiem atņemtie konservi. Prērijā medības būs raženas, un gaļas netrūks. Toties tur būs arī maragi, un, lai aizstāvētos, vajadzīgi lieli spēki. Jo vairāk mums būs mednieku, jo drošāki varam justies pret uzbrukumiem. Lai viņi pievienojas mums, vairojot mūsu šķēpus.

Herilaks, brīdi padomājis, piekrita.

- Margalus runā prātīgi. Mednieku mums nebūs par daudz, jo dažiem jāstāv sardzē arī naktī. Es arī domāju — lai nāk kopā ar mums. Parunā ar viņu, Nūasfār, pastāsti, kas mums padomā un kādas briesmas gaida. Saki: ja viņa mednieki cīnās līdz ar mums, tad samadam visa kā būs gana.

Harhavola, to padzirdējis, izslējās un sita sev pie krūtīm. Nūasfāram pat nebija jātulko viņa atbilde. Tani no kalnu viņas puses esot vareni mednieki un karotāji. Viņi nākšot.

Samadars pagriezās pret mežu un izkliedza komandu. Parādījās pulciņš tramīgu sieviešu ar bērniem. Visas bija izkāmējušas un nešaubīdamās pieņēma pasniegto ēdienu. Kad visi paēda, samadi atsāka gaitu un nesteidzīgi atstāja koku aizsegu.

Kamēr mastodontus vāca kopā blivā barā, Herilaks uzrunāja samadarus.

- Tagad, kad esam vairāk, varam justies drošāki. Keriks var nākt ar mani priekšgalā, jo viņš ir margalus. Harhavola ar savējiem soļos no muguras, jo tur draudi ir mazāki un viņiem nav nāves nūju. Tiklīdz mednieki būs izkārtojušies, mēs varam iet.

Zāļainais klajums ar zemu pauguru vilnīšiem aizstiepās līdz pat apvārsnim. Šur tur rēgojās izkaisīti koku puduri, bet pārsvarā zemi sedza tikai zāle. Kaut kur tālu aulekšoja nenosakāmu dzīvnieku bars un drīz vien izzuda skatienam. Visa apkārtne šķita mānīgi rāma un sastingusi, bet Ulfadans zināja, ka tā vis nav: viņa pirksti čamdīja kaklā pakārto zobu, bet acis iztaustīja tuvāko apvidu. Visi mednieki žņaudzīja šaujamos, juzdamies sveši un nepiederīgi šai vietai. Pat mastodonti, šķiet, sajuta spriedzi; viņi taurēja un svaidīja milzīgās galvas.

Kā tumši pleķi no lēzenas ielejas iznira attāli zvēri. Viņi naski tuvojās, un pēc īsa brīža jau varēja sadzirdēt soļu dipoņu. Bars tuvojās tanu pulkam. Herilaka uzsauciens lika mastodontiem apstāties. Mednieki steidzīgi savācās priekšā un sastājās ierindā, aizšķērsojot nezināmajām briesmām ceļu pie samadiem. Tagad skrejošos zvērus jau varēja sazīmēt: nepazīstami radijumi ar gariem kakliem un kājām. Pamanījuši tanus, vadoņi mainīja virzienu un putekļu mākoņa pavadībā lēkšoja paralēli mednieku virknei. No šā mākoņa iznira agresori.

Viņi bija vairāki. Milzīgi, svešādi zvēri, kas vajāja bēgošo ganāmpulku. Tie atklājās skatienam pilnīgi negaidīti. Tuvākais pamanīja mastodontus, skaļi iespiedzās, apcirtās un metās virsū.

Keriks bija jau pacēlis ieroci un atklāja uguni pret uzbrūkošo miesas blāķi — vēl, vēl un vēl… Nezvērs uzvijās gaisā, iegaudojās, gāzās lejup un novēlās zālē pie tanu kājām. Dzīvnieka izvelbtā acs stingi blenza uz Keriku. Agonijas mokās zvērs spēra ar nagaino kāju, mute iepletās un no krūtim izlauzās saraustīts rēciens. Nāves elpas puvuma smārds aizvējoja līdz pat mednieku nāsīm.

Mastodonti izbailēs taurēja, slējās pakaļkājās un draudēja salauzt šiūceņus un samīt tuvākos ļaudis. Daži mednieki metās tos savaldit, bet pārējie joprojām vērsa šaujamos pret klajumu.

Briesmas bija jau garām. Bars izzuda tālumā, un līdz ar to arī vajātāji. Keriks piesardzīgi spēra soli tuvāk savam medījumam. Tas vairs nekustējās — beigts gaļas kalns mastodonta lielumā. Milzenis, bet slepkavošanai kā radīts: pakaļkājas — garas un muskuļotas, žokļos — smailu zobu rindas.

- Vai šāda briesmekļa gaļu var ēst? — kāds mednieks vaicāja Kerikam.

- Nezinu. Pirmo reizi tādu redzu. Bet tas ir gaļēdājs, un maragi paši ēd tikai tādus dzīvniekus, kas pārtiek no zāles un lapām.

- Mēs arī, - Herilaks piezīmēja. - Ejam tālāk! Lai tas mošķis paliek.

Tani ēda gaļēdājus tikai bada laikos; to gaļa allaž garšoja asi un netīkami. Šobrīd pārtikas netrūka, un neradās vēlēšanās likt uz zoba šo atbaidošo radijumu. Viņi raiti attālinājās. Mastodonti vēl bailigi vērsa skatus uz kritušo plēsoņu un māva. Viņi, tāpat kā tani, gribēja ātrāk atstāt šo vietu.

Klajumā mutuļoja dzīvība. Virs galvām riņķoja tumšas būtnes, kas tomēr nelīdzinājās putniem. Dūņainā ezeriņā valstījās tumši apveidi, un gājēji piesardzīgi meta ap to lielu līkumu. Mazāki maragi — līdz viduklim augstajā zālē — manījās netrāpīties viņiem pa kājām. Ieročus visi pastāvīgi turēja gatavībā, tomēr uzbrukumi vairs nesekoja. Diena pagāja bez turpmākiem starpgadījumiem. Kad viņi apstājās pie upītes padzirdīt lopus, ēnas jau stiepās garas. Herilaks norādīja uz netālu pauguru ar biezu koku ērkuli uz pieres.

- Nakti pārlaidīsim tur. Koki sniegs patvērumu, un arī ūdens nav tālu.

Keriks nopētīja birzi; tā viņu darīja nemierīgu.

- Ej nu sazini, kas tur slēpjas, — viņš prātoja. - Varbūt labāk palikt klajumā, kur vismaz nevar uzbrukt negaidīti.

- Mēs tagad zinām, ka dienā še čum un mudž maragi, un nevar zināt, kas te klaiņo apkārt naktī. Koki tomēr pasargā.

- Tad mums jāpārliecinās, ka esam vienīgie, kas tur raduši patvērumu. Lai daži modrākie mednieki izpēta birzi, kamēr vēl nav gluži tumšs.

Viņi tuvojās ļoti piesardzīgi. Sīki maragi, augstu pacēluši astes, muka no viņiem. Iztraucēti putni, kas bija knābājuši augļus augstu lapotnē, pajuka kur kurais. Citādi birzs šķita gluži neapdzīvota. Tai jābūt labai naktsmītnei.

Mastodonti, atbrīvoti no kravas, nomierinājās un sāka plucināt lapas. Puikas pienesa uguni ar māliem izklātos grozos; ātri slējās teltis. Iestājoties tumsai, ap nometni izvietojās sargi; vēlāk tos nomainīs citi.

- Ko varējām, to arī paveicām, — Herilaks konstatēja. - Pirmo dienu esam izdzīvojuši.

- Nez, vai izdzīvosim arī nakti? — Keriks norūpējies lūkojās apkārt. - Jācer, ka tā nebija kļūda — iekārtoties šajā birzī.

- Tu pārāk raizējies par lietām, ko vairs nevar mainīt. Viss jau izlemts. Citas izejas nebija.

Herilakam taisnība, Keriks nodomāja, viņš tiešām par daudz uztraucās. Bet Herilaks ir bijis gan samadars, gan sakripeks un prot vadīt citus. Kerikam tas ir kas pilnīgi jauns.

Paēdis viņš drīz vien ieslīga miegā un vairs nepakustējās, līdz Herilaks aizskāra viņa plecu. Vēl bija melna nakts, bet Mednieks jau pazudis no rietumu debesīm un drīz nogrims arī Mastodonts; tuvojās rītausma.

- Šonakt mūs nekas netraucēja, — Herilaks čukstēja, — kaut arī dzīvas radības še netrūkst. Varbūt tiem netīk mūsu smaka.

Notika sardzes maiņa; starp kokiem vīdēja mednieku stāvi. Keriks nostājās nogāzes virsotnē un nolūkojās upītes melnajās aprisēs.

- Mēs redzējām kādus dzīvniekus tur dzeram, — Herilaks stāstīja, — bet nekādi nespējām noteikt, kas tie tādi ir.

- Kāda tam nozīme, ja šie mūs neaiztiek.

Abi klusēdami gaidīja gaismas svīdu austrumos.

- Jau diena un nakts, un mēs joprojām esam dzīvi, — Herilaks jūsmoja. - Runā, ka labs sākums esot puse uzvaras. Varbūt tiešām?

XI

Dienu no dienas samadi virzījās uz dienvidiem. Mednieki joprojām rūpējās par flangu drošību un naktī uz maiņām stāvēja sardzē, tomēr gāja drošāk un mierīgi baudīja arī naktsmieru. Līdzenumā mutuļoja dzīvība, bet lielākā daļa sastapto maragu izrādījās zālēdāji, kas uzturējās drošā attālumā no samadiem un viņu mastodontiem. Gadījās arī plēsēji, un ne viens vien lūkoja uzbrukt. Tuvāk pienākušos mednieki nošāva, bet pārējie, to redzēdami, manījās projām. Visi apzinājās, ka bez šiem trofeju ieročiem jau sen būtu krituši, toties, šādi nodrošinājušies, bez bažām lauzās aizvien dziļāk plašajā prērijā.

Maršruts allaž meta līkumu ap purviem upju piekrastēs un lielajiem dzīvniekiem, kas zvilnēja dūņās. Gājēji uzmanījās arī no brikšņainiem biezokņiem, jo, laužoties cauri, nācās izkārtoties ķēdē, kas apgrūtināja kolonnas apsargāšanu.

Neraugoties uz pastāvīgo briesmu klātbūtni, mednieki ik rītu ar cerībām gaidīja, ko atnesīs austošā diena, bet vakaros pie ugunskuriem lidz dziļai tumsai tērgāja par dienā redzēto. Apkārtne bija tanu dzīves būtiska sastāvdaļa. Viņi bija raduši pazīt katru dzīvnieku mežā, katru putnu lapotnē, zināt to paradumus un prast nomedīt, bet šobrīd nācās atklāt jaunu pasauli. Ceļojuma sākumā — vēl netālu no lielajiem mežiem — vienlaikus ar dažādiem maragiem varēja novērot stirnas un citus pazīstamus dzīvniekus. Visai drīz kopš neminamiem laikiem redzētie un medītie dzīvnieki pilnībā izzuda. Ja nu vienīgi daži putni šķita pazīstami un, protams, zivis. Visu pārējo faunu sastādija maragi — raibu raibie — , un tos vairs nevarēja apzīmēt ar vienu vienīgu vārdu. Sīkas ķirzakas un čūskas šaudījās pa zāli un trāpījās zem kājām, bet viļņojošajā graudzāļu jūrā ganījās lieli un mazi neradījumi. Ejot garām šādiem ganāmpulkiem, mednieki kļuva ipaši modri, jo ne reizi vien gadījās, ka tādus uzmanīja neganti plēsēji.

Reiz viņi uzdūrās nepazīstama milzu dzīvnieka maitai, ko plucināja milzīgi putni. Tie bija lempīgi izdzimteņi ar tumšsarkanu apspalvojumu un ļoti garām astēm. Medniekiem tuvojoties, tie lēkāja uz savām garajām kājām, iepleta knābjus un dusmās šņāca. Iespaidīgo maitēdāju knābji līdzinājās žokļiem ar asu zobu rindām.

Zeme bija bagāta un medības — tik raženas, ka šķita — bultu smailes teju teju būs jau nodilušas. Ari gadalaiks acu priekšā mainījās. Pirms došanās ceļā, no kokiem jau sāka raisīties lapas un ziema draudīgi atgādināja par sevi ar salnām naktīs. Tagad laiks šķita ritam atpakaļgaitā un viņi atgriezās siltajā gadalaikā. Pat naktīs vairs nebija vēsi, bet dienās nācās atbrīvoties no ādu tērpiem un ļauties saules stariem kā vasarā.

Kādu dienu lielā upe nonāca pie vēl varenākas straumes un ieplūda tajā. Bija gan tikai agra pēcpusdiena, bet Herilaks apstādināja gājienu un saaicināja pie sevis Keriku un samadarus.

- Šī būs laba apmetnes vieta. Lūk, to stāvo noeju var izmantot, lai vestu lopus padzerties. Krauja naktī būs mums aiz muguras un atvieglos apsardzi. Lieliskas ganības mastodontiem, malka ugunskuriem…

- Ir vēl agrs, — Ulfadans aizrādīja, — tu domā jau apstāties?

- Tieši tāpēc es jūs saaicināju. Mēs uzsākām šo gājienu ar vienu vienigu mērķi: aiziet, kur siltāks. Nu esam to veikuši. Pienācis laiks izlemt, kur tad rīkojam ziemas apmetni. Tas rūpīgi jāapsver.

- Mēs tikko sastapām lielu baru pīļknābjainu maragu, — ierunājās Kelimanus.

- Tā vien prasās kādu nogaršot.

- Man arī roka niez pēc šķēpa, — Ulfadans, acis piemiedzis, pavērās pār upi.

- Jau kur tas laiks, kopš pēdējo reizi medījām!

- Tāpēc es saku: paliksim šeit! — Herilaks aplaida skatienu visapkārt, un mednieki palocīja galvas.

- Es prātoju par maragiem, kuri staigā kā tani, — atgādināja Keriks. - Nevajadzētu viņus aizmirst.

Ulfadans saviebās.

- Mēs neesam redzējuši nevienu lielo putnu. Viņi nevar zināt, kur mūs meklēt.

- Nekad nevari būt drošs, ko viņi zina un ko ne. Viņi izsekoja un iznicināja Amahasta samadu, un tolaik viņiem putnu vēl nebija. Lai kur ari mēs būtu, lai ko darītu, nedrīkst viņus aizmirst.

- Un ko tu piedāvā, margalu? — Herilaks vaicāja.

- Jūs esat mednieki. Paliksim še, ja tā ir jūsu griba. Bet šajā vietā dienu un nakti jāstāv sargam un jāvēro, vai no upes nedraud uzbrukums. Vei, cik plata kļuvusi upe! Kaut kur tepat uz dienvidiem tai jāieplūst okeānā. Tiklīdz maragi uzzinās, kur esam apmetušies, okeāns un upe var kalpot viņiem par piebraucamo ceļu.

- Margalum taisnība, — Herilaks secināja. - Kamēr vien uzturamies šeit, ir jāgādā par drošību.

Ulfadans, pieri raukdams, ar skatienu iztaustīja kailo nogāzi.

- Līdz šim mēs allaž esam apmetušies koku aizsegā. Šeit ir pārāk klajš.

Keriks atcerējās Alpīsaku, kas arī atradās pie upes, bet bija labi apsargāta.

- Lai aizsargātu savu apmetni, maragi audzē varenus kokus un ērkšķu krūmus. Mēs neprotam audzēt kokus, bet varam sašķīt ērkšķu krūmus un sakraut aizsardzības līnijā. Tas pasargātu no sīkākiem zvēriem un dotu laiku nošaut katru lielo, kas lauztos cauri.

- Tā mēs nekad neesam darījuši, — Kelimanus iebilda.

- Mēs nekad neesam bijuši tik tālu dienvidos, — Herilaks atgādināja. - Darīsim, kā liek margalus.

Kaut ari vadoņi bija iecerējuši še uzturēties tikai vienu, divas naktis, apmetnē sāka ritēt diena pēc dienas. Upē zivju, ka biezs, medības gāja no rokas, — neko lieliskāku nevarēja pat iedomāties. Piļknābju bariem reizēm nevarēja saskatit otru malu. Tie skrēja ātri, toties izrādījās bezgala stulbi. Pietika parādīties mednieku bariņam, lai viņi trauktos projām, un, ja viss izdevās, citi ar šķēpiem un šaujamlokiem jau gaidīja slēpni — tieši priekšā. Bet dumjās galvas nemaitāja ātro kāju gaļas lielisko garšu.

Medībās veicās, mastodonti nobarojās, un viss runāja par labu šai ziemas apmetnes vietai, ja karsto laiku vispār varēja saukt par ziemu. Un tomēr — gadalaikus neapturēsi. Dienas saruka, bet naksnīgajā debesī pamazām saradās ziemas zvaigznāji. Ērkšķu siena pieņēmās biezumā, un, kaut ari nekāds lēmums netika pieņemts, pamazām visi sarada ar domu, ka jāpaliek vien būs šajā upju satekā.

Sievietes ar garā ceļojuma beigšanos šķita apmierinātas ne mazāk kā mednieki. Tu ej, izkrauj mantību, gatavo ēst, savācies, atkal ej, — šāds smags darbs aizpildīja visu laiku un neļāva paveikt neko citu. Tagad viss mainījās uz labo pusi — teltis uzceltas uz palikšanu, apkārtne iekārtota. Netrūka ēdamu sakņu, bija parādījušies kaut kādi neredzēti, brūngandzelteni bumbuļi. Pelnos cepti, tie izrādījās tīkami saldi.

Bija gan ko darīt, gan ko pārspriest. Sākumā Harhavolas samads turējās nomaļus, jo viņi runāja citā mēlē un jutās svešinieki, tomēr visu samadu sievietes satikās pārtikas meklējumos un pēc brīža saprata, ka spēj sarunāties, jo svešā valoda tomēr līdzinājās marbakam. Bērni sākumā ķīvējās, līdz jaunatnācēji apguva marbaku un visas atšķirības aizmirsās. Arī vientuļās sievietes jutās apmierinātas, jo nu bija vairāk jaunu mednieku, ko nolūkot. Nekad vēl nebija redzēta tik liela ziemas apmetne. Trīs pilni samadi vienkop padarīja dzīvi notikumiem bagātu un aizraujošu.

Pat Armuna atrada zināmu dvēseles mieru, iejukdama lielajā sieviešu pūli. Tikai trīs vasaras viņa dzivoja ar Ulfadana samadu, un tās visas bija ciešanu pilnas. Samads, ko viņa atstāja, bija pārcietis bargu ziemas badu, un viņas māte Šesila bija pārāk izvārguši, lai pārdzīvotu pirmo ziemu jaunajā samadā. Tas nozīmē, ka, kamēr tēvs medīja, nebija neviena, kas viņu aizstāvētu. Puikas viņu izsmēja, un viņa centās zēnu klātbūtnē nerunāt, jo tad arī jaunās meitenes nebija labākas. Kad Bronds, viņas tēvs, otrajā ziemā neatgriezās no medibām, no pārējiem vairs nebija glābiņa. Tā kā Armuna bija spēcīga un dūšīgi strādāja. Meritha, samadara sieviete, ļāva viņai ēst pie sava ugunskura, bet necentās pasargāt no nemitīgajām ķengām. Sadusmojusies viņa pat pievienojās tām. lidz ar citiem saukādama meiteni par vāverģīmi.

Māte bija teikusi, ka tas viņai jau kopš dzimšanas. Šesila vienādiņ gānija sevi, jo reiz dziļa bada laikos bija nonāvējusi un apēdusi vāveri, kaut ari katram zināms, ka sievietei medit nav brīv. Tieši tāpēc viņas meita piedzima ar plati atstāvošiem priekšzobiem kā vāverei, un arī augšlūpa bija šķelta kā šim zvēriņam. Un ne jau tikai lūpa: pat mutes jumta kaulā aiz zobiem bija atvere. Mūža rītausmā tā bija traucējusi zīst pienu; meitenīte allaž aizrijās un brēca. Kad viņa sāka runāt, balss skanēja tik dīvaini, ka nav jābrīnās par citiem bērniem, kas viņu izsmēja.

Bērni joprojām meiteni apsmēja, tiesa gan, tikai drošā atstatumā. Viņai, tagad jau pieaugušai sievietei, bija garas kājas, stipras rokas un temperaments, kas vienīgais ļāva aizstāvēties jau bērnībā. Pat lielākie puikas turējās pa gabalu, jo Armuna prata rīkoties ar dūrēm. Zilas acis un asiņaini deguni mācīja pat pašiem stulbākajiem, ka šim briesmonim ar vāveres seju nevajag bāzties par tuvu.

Viņa auga vientulībā, bez draugiem. Staigājot apkārt pa apmetni, viņa bieži vien aizsedza sejas apakšdaļu ar ādas tērpa brīvo augšmalu. Arī savus garos matus viņa nereti turēja šādi.

Kamēr Armuna klusēja, pārējās sievietes piecieta viņas klātbūtni. Armuna klausījās, skatīja jaunos medniekus viņu acīm, dzirdēja viņu satraukto pļāpāšanu… Vecākā šajā grupā bija Farlana, un, kad Ortnars bija pievienojies samadam, tā nekavējās piesisties viņam, kaut ari pazina to vien īsu brīdi. Parastais citu samadu puišu iepazīšanas veids bija ikgadējās tikšanās. Tā tas lidz šim noticis. Bet tagad jau viss mainījās, un Farlana pirmā izmantoja pārmaiņas savā labā. Citas jaunās sievietes gan aptenkoja viņas drošo soli, toties viņai atšķirībā no citām nu bija sava telts un mednieks pie sāniem.

Armuna neizjūta greizsirdibu, — tikai dusmas. Viņa labāk par pārējām pārzināja mežus un klajumus: māte tika viņu pamatīgi mācijusi. Pēc ēdiena vākšanas viņa atgriezās ar pilniem groziem, kamēr citas jaunuves vaimanāja par zemes nabadzību. Viņa dūšigi strādāja, garšīgi gatavoja un pieprata vēl dažnedažādas lietas, kas būtu darījušas viņu iekārojamu jebkuram medniekam, tomēr turējās tālāk no viņiem, jo zināja, ka tie tikai smīkņātu. Šī doma iesvēta viņā niknumu. Redzot viņas seju, mednieki smēja, dzirdot runu, — atkal smēja. Tāpēc viņa klusēja un norobežojās. Vai vismaz centās. Tomēr, kopš Armuna ēda pie Merithas pavarda, viņai nācās pakļauties vecākajai sievietei. Viņa pienesa malku un grieza gaļu, un apsvilināja rokas, grozīdama to virs uguns.

Sniega nebija. Tumšākajā ziemas laikā gan lija lietus — silts, tomēr visai nepatīkams — , bet šo sīko neērtību nevarēja salīdzināt ar salā sastingušu, piesnigušu mežu. Pieeju medibām nācās mainīt, jo lielie pīļknābjaiņu bari bija atkāpušies uz milzu klajuma attālākajām platībām. Tik un tā — paugurainajās mežaudzēs uz austrumiem joprojām bija pulka medījamu maragu. Mednieku grupas devās aizvien tālāk paugurainā, bet tas saistījās ar zināmām briesmām.

Mednieku grupa atgriezās mājvietā jau krietni pēc saulrieta. Dienas bija sarukušas ļoti īsas, tāpēc tas nebija nekas neparasts; daži mednieki, sekojot upurim, nakti pat pārlaida mežā. Šoreiz tomēr kaut kas šķita nepareizi, jo atgriezušies mednieki, kolidz parādījās mājinieku redzeslokā, tūdaļ sāka skaļi klaigāt, ar saviem stieptajiem kaucieniem piesaistot ikviena uzmanību. Citi mednieki traucās atnācējiem pretī, jo skanēja arī saucieni pēc palīdzības. Pienākot tuvāk, atklājās, ka divus medniekus nes uz žagaru nestuvēm. Priekšgalā nāca Herilaks, drūms un noguris.

- Mēs vajājām aspirkstu maragus. Ķetnu marags slēpās aiz kokiem. Tas uzbruka un paspēja sadarīt briesmu lietas, pirms nokāvām to.

Pirmās nestuves smagi nolika zemē.

- Tas ir Ulfadans. Miris.

To izdzirdusi, Meritha skaļi iegaudojās un metās uz priekšu. Atsviedusi kažokādas, kas sedza Ulfadana seju, viņa sirdi plosoši ievaimanājās un ņēmās plēst sev matus.

Herilaks lūkojās visapkārt, līdz pamanīja Freikenu un pasauca viņu šurp.

- Mums vajadzīga tava dziednieciskā prasme. Marags uzklupa Kerikam un salauza viņam kāju.

- Man vajadzēs stingras kārtis un ādas sloksnes. Tu man palīdzēsi.

- Kokus dabūsim. - Herilaks pārlaida skatienu sagaidītājiem un ievēroja Armunu. - Atnes nu kādu mīkstāku ādu! Un ātri!

Keriks kodīja lūpas, tomēr nespēja apslāpēt vaidu, kad viņu nocēla no nestuvēm un nolika zemē pie uguns. Pārlauztā kaula gali plosīja miesu kājas iekšpusē. Freikens pabakstīja lūzuma vietu, un tajā atkal iedzēla negantas sāpes.

- Tev, Herilak, vajadzētu stingri saņemt viņa plecus, kad es vilkšu kāju, — Freikens pieliecās un satvēra Kerika pēdu. Vecais vīrs zināja, kā jāvelk un jāgroza kāja, lai lauztā kaula gali sastaptos. Sāpes bija tādas, ka Keriks ieslīga dziļā bezsamaņā.

- Un tagad — kārtis, kas noturēs kaulus vietā! - Freikens paskaidroja un rūpigi tina ap šinām mīkstu ādas sloksni.

- Nesiet viņu teltī un apsedziet ar ādām, jo puisim jābūt siltumā! Tu, meitēn, mums palīdzēsi.

Kerika atgriešanos pie samaņas ievadīja asa, pulsējoša sāpe, kas tomēr nevarēja mēroties ar pirmītējo. Viņš paslējās uz elkoņiem un ārpusē kurošos ugunskuru šaudīgajā atblāzmā saskatīja pie kājas piesietās kārtis. Āda nebija bojāta; vaina sadzis labi. Tumsā aiz muguras kaut kas sakustējās.

- Kas tu esi? — Keriks uzsauca.

- Armuna, — viņa negribīgi attrauca. Jauneklis pameta skatu atpakaļ:

- Atnes man padzerties, Armun! Un labi daudz!

Tumšā ēna izmetās ārā un veicigi nozuda. Armuna? Viņš nezināja tādu vārdu. Vai viņi jau kādreiz tikušies? Kāda tam nozīme! Kājā bija iemājojusi trula, pukstoša sāpe kā caurā zobā, rīkle — tik izkaltusi, ka jāklepo. Viņam vajag ūdeni, vienu pamatigu ķipi veldzējoša ūdens.

XII

Keriks dusēja dziļā miegā līdz pat rītausmai, kad viņu atkal uzmodināja pukstošā kāja. Pamodies viņš ieraudzīja blakus ūdens kausu, izbāza roku no ādu apakšas, sakampa to un alkaini dzēra, atvilka elpu un dzēra atkal, līdz kauss bija tukšs. No aizmugures pienāca meitene un pacēla to. Keriks nevarēja saskatīt, kas viņa tāda: pār seju klājās mati. Kā viņu sauca? Viņa taču reiz teica.

— Armun?

- Jā. Vai vēl ūdeni?

- Ūdeni… Un kaut ko ēdamu.

Pagājšnakt viņš nebija dabūjis ēst un nebija arī gribējis, toties šobrīd jau mocīja izsalkums. Meitene uzgrieza muguru un izsteidzās laukā. Seju viņš tā arī nebija saskatījis un pat nespēja to iztēloties. Toties viņai ir jauka balss. īpatnējā deguna izruna šķita tuva un pazīstama (ai! kā sāp kāja grozoties). Pazīstama? No kura laika! Tas urdījās dvēseles dziļumos, līdz Keriks apķērās, ka šādas skaņas taču lieto jilanē!

— Armuna, — viņš izrunāja balsī, turklāt ar raksturīgo nazālo pieskaņu. Pēc tam vēl vairākkārt atkārtoja pie sevis. Jau kur tas laiks, kopš viņš nav runājis jilanē valodā, un tagad, mēģinot to atcerēties, nelūgtas uzpeldēja arī atmiņas par Alpīsaku.

Armuna atgriezās ar ūdeni un atnesa arī pītu paplāti ar gabaliņu žāvētas gaļas, noliecās un novietoja nesamo pie sirdzēja cisām. Puiša skatiens sastapās ar viņējo, un viņa strauji aizgriezās, sažņaugtām dūrēm gaidīdama smieklu šalti, kas nez kāpēc nesekoja. Armuna tā arī neko nesaprata. Viņa neuzticīgi nolūkojās, kā Keriks rijīgi plosa gaļu. Pat zinādama, ko viņš domā, viņa tik un tā neticētu.

«Nē,» Keriks prātoja, «nebūšu vis viņu redzējis. Es taču viņu noteikti atcerētos. Interesanti, vai viņa nojauš, ko atgādina viņas balss? Labāk jau neteikt, viņa tikai saskaitīsies, ka ir salīdzināta ar maragu. Bet viņas balsī tiešām skan jilanē valodas skaņas. Un ne tikai: ari mute veidota kaut kā jilanēiski. Varbūt — tas augšlūpas šķēlums? Pazīstama seja. Drusku līdzīga Inlēnu, protams, ne tik plata un mīksta.»

Arī Armuna, Kerikam aiz muguras nosēdusies, prātoja. Laikam taču viņu plosa sāpes, citādi viņš jau sen būtu sācis smieties vai vismaz izprašņātu, kas viņai ar seju. Zēni vienmēr brīnījušies par to un nevarējuši likties mierā. Reiz tie bija piecatā sagrābuši Armunu, kas savā nodabā staigājusi nomaļākā vietā, pārvarējuši viņas mežonīgo pretestību un smiedamies bakstījuši viņas lūpu un degunu, līdz noveduši viņu līdz asarām. Tas nebija sāpīgi, bet dziļi pazemoja. Viņa tik ļoti atšķīrās no citām! Puiši pat nebija cēluši augšup viņas tērpu, lai apskatītu viņu, kā mēdza darīt ar citām vienatnē sastaptām meitenēm. Tikai bakstījuši seju. Viņa tiem nebija nekas vairāk kā dīvains dzīvnieks. Šīs pārdomas bija tik rūgtas un mokošas, ka viņa sākumā pat nepamanīja, ka Keriks atgāzis galvu un nolūkojas viņā. Armuna strauji aizrāva matus priekšā sejai.

- Tad lūk, kāpēc es tevi nepazinu, — Keriks apmierināts konstatēja. - Tu visu laiku tin seju matos. Tagad es atceros, ka esmu tevi redzējis tā darām.

Armuna saspringa izsmiekla gaidās, bet Keriks stenēdams uzmocīja sevi sēdus un savīstīja ap sevi ādas, jo rīts ausa mitrs un miglains.

- Vai tu esi Ulfadana meita? Esmu tevi redzējis pie viņa ugunskura.

- Nē. Mans tēvs un māte ir miruši. Meritha ļauj man sev palīdzēt.

- Ulfadanam uzklupa marags un notrieca viņu zemē. Mēs dūrām ar šķēpiem, bet bija jau par vēlu. Viņam salauza sprandu. Liels marags. Viens astes vēziens salauza man kāju. Mums vajadzēja ņemt līdzi vairāk nāves nūju. Tās vienīgās izdzimteni apstādināja.

Keriks nerada sevī vainu. Galu galā, viņš taču ir vēlējis, lai katrā mednieku grupā būtu kāds ar nāves nūju, kas arī novērstu šim līdzīgus gadījumus… Tikai starp kokiem ar vienu izrādijās par maz. Kopš šā brīža mednieku grupām jāņem lidzi vismaz divi hezocani.

Tiklīdz Armuna pienāca tuvāk, visas domas par medībām un maragiem izkūpēja no Kerika galvas. Kad viņa pieliecās pacelt tukšo kausu, mati pieskārās Kerika sejai un viņš varēja sajust sievietes saldo smaržu. Pirmo reizi mūžā viņš atradās tik tuvu meitenei, un viņu pārņēma satraukums. Negribētas uzpeldēja atmiņas: Vaintē viņam virsū, piespiedusies cieši klāt. Nē! Viņš aizgainīja šīs netīkamās atceres.

Par spīti visām pūlēm, atmiņas atgriezās un mocīja viņu, jo toreiz izjustais ļoti līdzinājās pašreizējam satraukumam meitenes tuvumā. Kad Armuna vēlreiz pieliecās, lai paceltu paplāti, viņš uzlika delnu uz viņas kailās rokas. Tā bija silta un sausa. Un mīksta. Armuna trīsēdama sastinga, sajuzdama roku pie savas miesas un neaptverdama, ko darit. Viņa neapzināti pagriezās pret viņu, un viņu sejas atradās cieši lidzās. Keriks nesmējās un nenovērsās. Tad klusumu pārtrauca saruna ārpusē.

- Kā jūtas Keriks? — vaicāja Herilaka balss.

- Es tieši pie viņa eju, — attrauca Freikens.

Savādais mirklis aprāvās. Keriks ļāva rokai nokrist, un Armuna ar paplāti izsteidzās ārā. Freikens iespraucās telti, tumsā mirkšķinādams savas vecās acis, un viņam uz papēžiem sekoja Herilaks. Freikens paraustīja ādas siksnas, kas cieši saturēja Kerika kāju koka rāmi, un līksmi pamāja.

- Tā tam jābūt. Kāja saaugs taisna. Ja saites žņaudz, tev jāpaliek zem tām sausas zāles kušķīši. Es nu došos apdziedāt Ultadanu.

Keriks labprāt būtu bijis klāt Ulfadana apdziedāšanā. Jo vairāk mednieku kādu apdzied, jo laimīgāka būs viņa tharma. Kad dziedāšana būs galā, Ulfadana tukšo ķermeni ietīs mīkstā ādā un piesies augstu kokā, lai tas vējā izžūtu. Tiklīdz mednieka tharma ir aizgājusi, ķermenim vairs nav nozīmes, tomēr nav piedienīgi atstāt to maitēdājiem par laupījumu.

- Es būšu ar jums, — Keriks teica.

- Šaubu nav, — Herilaks apstiprināja. - Bet tas nedrīkstētu vēl vairāk samocit tavu kāju.

Kad abi bija aizgājuši, Armuna iznāca no telts dziļumiem, bet joprojām nedroši stāvēja nomaļus. Kad Keriks pievērsās viņai, meitene strauji tvēra savus matus, bet tūdaļ arī ļāva rokai noslidēt atpakaļ, jo viņa sejā neredzēja izsmiekla. Tā nu tas bija, un viņa neuzdeva liekus jautājumus, tomēr joprojām nespēja pierast pie tā, ka uz viņu skatās.

- Es dzirdēju, kā tu stāstīji par gūstu pie maragiem, — viņa ātri nobēra, cenšoties apslēpt savu samulsumu. - Vai tev nebija bail vienam pašam starp viņiem?

- Bail? Sākumā, es domāju, bija gan. Bet es jau nebiju viens; viņi notvēra ari kādu meiteni… Neatceros, kā viņu sauca. Bet viņi to nogalināja. - Atmiņas joprojām bija spilgtas, izjūtas — skaudras. Marags ar meitenes asinīm uz zobiem pievēršas viņam. Vaintē! - Jā, es baidījos gan, pat ļoti. Man būtu vajadzējis klusēt, bet es runāju ar maragiem. Ja es nerunātu ar to, kura mani turēja, ari mani nonāvētu. Es runāju, — tik ļoti man bija bail. Bet nevajadzēja…

- Kāpēc tad tev būtu jāklusē, kad runāšana glābj dzīvību?

Tiešām — kāpēc? Viņš taču tolaik vēl nebija mednieks, kas lepni skatās nāvei acīs. Viņš bija tikai bērns, vienigais izdzīvojušais no sava samada. Tas nu nav nekāds kauns, ka viņš toreiz sācis runāt. Tas ļāvis viņam saglabāt dzīvību, ļāvis būt šeit, pie Armunas, kura to saprot.

- Nebija jāklusē. Tiešām — nu nekādas jēgas! — Keriks uzsmaidīja Armunai. - Jādomā, tieši tobrīd es beidzu baidīties. Ja reiz viņi gribēja sarunāties ar mani, tad viņi gribēja mani dzīvu. Reizēm viņiem mani pat vajadzēja.

- Es domāju, tu esi bijis drošs kā mednieks, kaut arī mazs zēns.

Ej nu sazini, kāpēc, bet šie vārdi viņu atbruņoja. Grūti pateikt, kāpēc viņa acis sariesās asaras un viņam nācās novērsties. Asaras? Tagad? Medniekam? Bez iemesla? Bija gan iemesls. Tās varētu būt tās asaras, kuras viņš savulaik neizlēja, būdams vientuļš, mazs zēns starp maragiem. Lai nu kā, tas jau sen pagātnē: viņš nav vairs zēns un nav pie maragiem. Keriks atkal palūkojās uz Armunu un bez nodoma pastiepās pēc viņas rokas. Viņa neatrāvās.

Keriku mulsināja viņu sagrābušās izjūtas, jo viņš nesaprata, ko tās nozimē, bet vienigais, kam tās līdzinājās, bija spēcīgās, neizskaidrojamās emocijas, kas savulaik pārņēma, kad Vaintē, palikusi ar Keriku divatā, sagrāba viņu. Tagad gan nebūtu īstais laiks atcerēties Vaintē vai kādu citu jilanē. Neviļus viņa delna cieši sažņaudzās, nodarot Armunai sāpes, tomēr viņa neatrāvās. Pār jaunekli pārlija karstums kā no neredzamas saules. Ar viņu notika kaut kas svarīgs, bet ej nu sazini, kas.

Armunai neskaidrību nebija. Viņa zināja, kas tas ir. Jaunās sievietes to apsprieda pietiekami bieži, un arī vecākās — tās, kurām jau bērni, — dalījās savā pieredzē par to, kas notiek tumšās nakts stundās teltīs, kad esi palikusi divatā ar mednieku. Armuna visu saprata un labprāt tam ļāvās, pilnībā atveroties šīm neatvairāmajām izjūtām. Jo vairāk tāpēc, ka viņa nekad neloloja cerības un vēl mazāk nodevās gaidām. Ja tikai šobrīd būtu nakts un viņi būtu divi vien! Sieviešu stāsti mēdza būt detalizēti un burtiski taustāmi. Bet tagad taču ir diena, ne nakts. Toties — tik kluss… Un viņa ir jau pārāk tuvu viņam.

Armuna viegli atvairījās, un Keriks atlaida rokas, ļaujot viņai izslīdēt. Meitene piecēlās un izvairījās no viņa skatiena. Viņa izgāja ārā un pārlaida skatienu visapkārt. Neviena tuvumā nebija, neskanēja pat bērnu klaigas. Ko tas varētu nozīmēt?

Nu protams — apdziedāšana. To aptvērusi, jaunava notrīsēja pie visām miesām. Ulfadans taču bija samadars. Šajā apdziedāšanā piedalīsies visi bez izņēmuma — no visiem samadiem. Viņi ar Keriku patiešām ir pilnīgi vieni.

Ar rūpīgām, apdomātām kustībām viņa atgriezās teltī un apņēmīgi aizsiksnoja ieeju, tikpat mērķtiecīgi atsvabināja sava tērpa siksniņas un pietupēs, paverot ādas un ļaujot iekļūt siltajā tumsībā starp tām. Viņas tikko samanāmās aprises slējās pār Keriku, kurš lauztās kājas dēļ nespēja daudz kustēt. Tas gan ari nebija vajadzīgs, un itin drīz viņš pilnībā aizmirsa par sāpēm. Meitenes miesa bija mīksta, negaidīti karsta, un viņas mati klusi glāstīja viņa seju. Keriks aplika rokas ap šo augumu, un arī viņa ķermenis kļuva tikpat karsts. Atmiņas par vēso rumpi sāka bālēt. Viņa šķita aizvien tuvāka un tuvāka. Viņai nebija cietu ribu, tikai silta miesa, apaļīga un stingra, negaidītā atsaucībā cieši piekļāvusies viņa krūtīm. Jaunekļa skavas sažņaudzās, un meitenes lūpas pieplaka viņa ausij, izrunājot skaņas bez vārdiem.

Ārpusē spīdēja rīta saule, kliedējot miglu un izsvēpējot saltumu no rēnā gaisa. Teltī, siltumā zem kažokādām, divu ķermeņu siltums kliedēja atmiņas par vēsāku un raupjāku augumu, aizgaiņāja svešo dzīvi, svešo pasauli, aizvietojot to ar saldo, daudzkārt vērtīgāko īstenību.

XIII

entapsosop

otoshker

hespeleiaa

DNS ir dzīvības atslēga.

Alpīsakā virmoja dzīvība. Pilsēta kūsāja no gaismas svīdas līdz nakts melnumam. Pa platajām gatvēm, kur senāk klīdušas atsevišķas fārgajas, tagad plūda jilanē. Citas tecēja savām kājām, augstdzimušākās nesa palankīnos. Fārgajas klīda pa vienai vai pulciņos ar nastām. Varēja sastapt pat grupiņas labi apsargātu, klusu un apaļacainu vīrišķu; blisinādami lielās acis uz visām pusēm, tie nolūkojās nebeidzamajā kustībā. Osta bija ievērojami paplašināta, tomēr joprojām nebija gana plaša, lai uzņemtu visas atbraucējas, tāpēc okeānā varēja sazīmēt ieradušos araketo tumšās aprises: tie no okeāna ienāca upes grīvā, trinās gar krastu un gaidīja savu kārtu. Kad tos pietauvoja, fārgaju masas ņēmās izlādēt kravu, un starp tām lauzās pasažieres — jilanē — , pēc ilgā ceļojuma noilgojušās drīzāk spert kāju uz cietzemes.

Vaintē ar priecīgu satraukumu nolūkojās lejup šajā kņadā, un viņas auguma skarbās aprises pauda lepnumu. Viņas pilsēta, viņas pūliņi, viņas dižās ieceres beidzot sasniedz piepildījumu. Beidzot Inegbana ir ieplūdusi Alpīsakā. Abu pilsētu apvienošanās savādi satrauca. Alpīsakas jaunību un nepabeigtību tagad līdzsvaros Inegbanas gadi un mūžsenā gudrība. Šī vienība radījusi sakausējumu, kas solās būt daudz augstvērtīgāks par katru atsevišķo izejvielu. Tā bija jaunradīta pasaule, tikko izšķīlies laiks, kurā viss iespējams un viss rādās daudzsološs.

Tikai viena ēna aptumšoja šo saules apmirdzēto tagadni un nākotni, bet Vaintē atvairīja šo domu, jo tā tomēr ir lieta, kuras apsvēršanai un apkarošanai pienāks savs laiks. Pašreiz viņa vēlējās tikai izbaudīt savu tīksmi un pagozēties veiksmes liedagā. īkšķi cieši sakļāvās ap stingro balustrādes zaru, jo uzbudinājums bija tik spēcīgs, ka viņa gluži neapzināti mīņājās uz vietas uzvaras marša soli.

Kā no liela attāluma atskanēja pazīstama balss, un Vaintē pievērsās Malzasai, kas parādījās uz plašā balkona, — sākumā negribigi, bet galu galā viņas apmierinājums izrādījās tik visaptverošs, ka nekas to nespēja sagandēt.

- Redzi, eistaā, - Vaintē ierunājās ar lepnumu katrā kustībā, - tas nu ir darīts! Inegbanā nekad vairs nepienāks ziema, jo Inegbana pati ir atnākusi uz mūžīgo vasaru, tik siltu un vēlīgu kā jebkura vasara šeit — Entobanas sirdī. Tagad mūsu pilsēta zaļos un zels mūžigi mūžos.

- Tieši tā arī ir, kā tu saki, Vaintē. Kamēr mūs šķīra okeāns, mūsu sirdis nepukstēja vienā ritmā, mūsu pilsētas bija tālas un atšķirīgas. Tagad mēs esam kā viena. Es, tāpat kā tu, jūtu, ka mūsu varenībai nav robežu, ka mēs spējam pilnīgi visu. Un tas ir mūsu pienākums! Vai tu negribētu vēlreiz apdomāt iespēju par vietu man lidzās, par kopīgu darbu? Stalana pilnīgi noteikti varētu vadīt fārgajas un noslaucīt no zemes virsas astazous — šo ziemeļzemes lāstu.

- Varbūt varētu gan. Varbūt. Toties es ZINU, ka varu. Un es to darīšu! — Vaintē ar strauju kustību novilka īkšķi lejup starp acīm. - Es esmu kā divas. Atgriezusies veseliba gan ļāvusi nedaudz noplakt naidam, kas manī burtiski vārījās, tomēr es jūtu sevī cietu naida kamolu. Stalana varētu būt spējīga sagraut astazous, bet tikai es pati varu sadrupināt šo akmeni savā dvēselē. Kad viņi visi būs miruši, kad radījums, kuru es uzaudzināju un loloju, būs beigts, — tikai tad šis akmens izšķīdīs un uzsūksies. Tad es būšu pilnībā gatava sēdēt tev līdzās un darīt, kas no manis prasīts. Bet man jāsāk ar pirmo darbiņu.

Malzasa negribīgi piekrita.

— Tu man būtu vajadzīga allaž pie rokas, bet ne ar šādu sūtibas apziņu. Iznicini astazous un sadrupini akmeni sevī. Alpīsakas nākotne taču iestiepjas bezgalībā.

Vaintē apliecināja savu pateicību un atzinību.

- Tagad mēs saņemsim spēkus un būsim gatavas uzbrukt viņiem, tiklīdz tas iespējams. Aukstums, kas izdzina mūs no Inegbanas, dzen arī viņus — uz dienvidiem. Bet šeit ziemas spelgoņa ir mūsu sabiedrotā. Astazoi šobrīd noteikti medī tur, kur mēs tos it viegli varam sasniegt; mēs viņus novērojam. Pienāks laiks, un viņi mirs. Mēs gāzīsimies pār viņiem kā negaiss, tad dosimies vēl tālāk uz ziemeļiem un uzveiksim arī pārējos. Un tā atkal un atkal, līdz nepaliks neviena.

- Tu nelietosi laivas? Vai tu tiešām runāji par uzbrukumu no sauszemes?

- Viņi gaidīs mūs uzbrūkam no ūdens. Viņi taču nezina, ka mums šobrīd ir araktopi un tarakasti. Par šiem radījumiem zināja tikai Vanalpē, viņa brauca uz

Entobanu, uz pilsētu Mesekeju tālu no okeāna, kur izmanto šādus zvērus, un pastāstija turieniešiem par mūsu vajadzībām, par astazou draudiem, un ieguva savā rīcībā noturīgāko ģenētisko celmu. Araktopi sasniedz briedumu nepilna gada laikā. Jaunie jau tagad ir pilnā augumā, spēcīgi un strauji. Tarakasti ir lielāki, ilgāk briest, tāpēc ir atvesti tikai daži nepieauguši īpatņi, bet arī tie mums daudz dos. Ja mēs uzbruksim, tad tikai pa sauszemi. Tagad viņus vada astazous, kurš aizmuka no manis, un viņa grupa apmetusies tālu dienvidos. Esmu redzējusi to ķēmu attēlos. Tas mirs pirmais. Pēc tam ari ar pārējiem nebūs sarežģījumu.

Vaintē nākotnes redzējums saistījās tikai ar atriebību, ar nīstās būtnes nežēlīgu iznīcināšanu. Lidz ar viņas garastāvokli aptumšojās arī debesis: tās aizsedza blīvs mākonis, virs kura pakāpeniski sakļāvās arī pārējie padebeši. Ēna skāra abu augstmaņu ādu, bet vēl tumšāka ēna nolaidās pār viņu prātiem, un šī doma bija pat nelāgāka par astazoiem. Tā nu tas allažiņ notiek, jo, lai cik gaiša arī austu diena, tā ik reizi noslāpst nakts tumsā. Šajā gaismas pilsētā mājoja tumsa, kura vienādiņ pārņēma viņu domas, redzot to, kas bija redzams šobrīd.

Tālu lejā gausi virzījās ar vidukļiem kopā savažotu jilanē ķēde. Pati priekšējā šajā ierindā palūkojās apkārt, pacēla acis augšup… Viņas rāmo skatienu nez kāpēc piesaistīja abi augumi uz augstā balkona. Attālums nebija tik liels, lai nepazītu sejas, lai nepazītu Vaintē. Gājējas roka novēzējās ātrā, siltā sveicienā, kā sveicina savu efenselē, un viņa jau bija garām.

- Tā ir no mana efenbarus, — Vaintē ar rūgtumu paskaidroja. - Nasta, no kuras man nekad neatbrīvoties.

- Nav taču tava vaina, — Malzasa mierināja. - Arī manā efenbarū ir Nāves Meitas. Šī kaite upurus nešķiro.

- Man varbūt ir pretlīdzeklis pret šo ligu. Es neuzdrīkstos šobrīd runāt par to: mūs var noklausīties. Tomēr es uzsveru: nav liegts cerēt…

- Tu man esi pirmais atbalsts visās lietās, — Malzasa teica ar pārliecības spēku ik kustībā. - Izdari to, apkaro šo invāziju, un nebūs augstākas par tevi.

Enga pat nebija domājusi pamāt savai efenselē. Žests paspruka neviļus, un, vēl nepabeigusi to, viņa jau aptvēra savu kļūdu. Vaintē tas neiepriecinātu nekādos apstākļos, bet šobrīd, eistaā klātbūtnē, tas varētu izrādīties īpaši aizskaroši. Enga to nebija gribējusi. Netīša, bet nopietna kļūme.

Ierinda bija apstājusies pie slēgtiem vārtiem, pēc kuru atvēršanas varēja gaidīt atbrīvošanu. Tiesa gan, atbrīvošanu cietumā, bet viņām arī tā būs brīvība. Tur viņas būs savā nodabā, kur ļauta pilnīga brīvība ticēt patiesibai un — kas vēl svarīgāk — runāt patiesību.

Starp Dzīvības Meitām Enga vairs nejutās saistīta ar solījumu nerunāt par savu ticību ar citām jilanē, jo viņas visas piederēja vienai ticībai. Pārceļoties uz Alpīsaku, Inegbana bija atvedusi līdzi arī pilsētai nevēlamo nastu — šis ticības pārņemtās. Tagad viņu bija tik daudz, ka šo sektu nācās turēt iežogojumā, lai viņu intelektuālā inde neizplatītos tālāk. Un pilsētas vadiba vairs nepiešķira nozīmi tam, ko viņas runā savā starpā šajā aplokā, - kamēr vien šīs nodevīgās domas paliek starp sienas asajiem ērkšķiem.

Pie Engas piesteidzās Efenatē, kuras trauslais augums trīsēja alkās paziņot jaunumus.

- Te ir Peleinē! - viņa dvesa. - Viņa runā ar mums, atbild uz mūsu jautājumiem.

- Ejam! — Enga iesaucās, nespēdama apslēpt uztraukumu pat ar uzspēlēti stīvajām kustībām. Viņai Jūganinepsas mācība bijusi skaidra no pašiem sākumiem — kā saules stars tumšos sāpju brikšņos. Citas, savukārt, ne vienmēr uztvēra šo mācību tāpat, ne vienmēr jutās gatavas diskusijām un izskaidrojumiem. Tas bija tikai pareizi, jo Jūganinepsa mācija par gara spēka brīvību visu saprast, nevis par dzīvības un nāves brivību. Kaut arī Enga piekrita šai brīvībai, viņu joprojām tracināja daži Jūganinepsas vārdu tulkojumi, un tieši Peleinē viņu nomāca vairāk nekā jebkura cita izskaidrotāja.

Peleinē stāvēja uz paaugstinājuma liela koka pakājē, lai visas klātesošās varētu saprast viņas vārdus. Enga apstājās pūļa malā, atsēdās uz astes, tāpat kā citas, un ieklausījās. Peleinē runāja savā jaunajā, jau visai populārajā diskusiju stilā, visu jautājumu izskaidrošanai izmantojot jautājumu un atbilžu metodi.

- «Jūganinepsa!» fārgaja, vēl slapja no jūras, uzrunāja skolotāju. «Jūganinepsa, kas atšķir mani no kalmāra jūrā?» Un Jūganinepsa atbildēja: «Mana meita, atšķirība slēpjas tur, ka tu zini par nāvi, kamēr kalmārs jūrā apzinās tikai dzivību.» «Bet ko man līdz tas, ka es zinu par nāvi? Ko tas dod dzīvesziņai?» Un atbilde, ko Jūganinepsa toreiz sniedza, bija tik vienkārša un skaidra, it kā būtu bijusi zināma, kopš izšķīlies laiks, un tā skanēs jo skaidri vēl arī rītu un rītrītu. Atbilde bija tā, kas uztur mūsu dzīvību, jo, zinot par nāvi, mēs apzināmies dzīvības robežas, tāpēc mēs varam dzīvot, kad citas mirst. Tas ir mūsu ticības spēks, tas ir mūsu spēks ticībā. Tad fārgaja, vēl slapja no jūras, savā vienkāršībā vaicāja: «Vai, apēdot kalmāru, es nenesu nāvi?» Un skolotāja viņai atbildēja: «Nē. Kalmārs ar savu miesu nes tev dzīvību, bet, tā kā viņš nezina par nāvi, viņš nevar mirt.»

Klausītājas pāršalca atzinīga murdoņa, un arī pašu Engu aizkustināja ši domas skaidriba, tās elegance, un viņa uz brīdi pat piemirsa, cik atturīgas jūtas viņa lolo pret pašu runātāju. Kāda jilanē kvēlās zināšanu alkās uzsauca no klausītāju pūļa:

- Viedā Peleinē, kā būtu tad, ja kalmārs būtu tik liels, ka apdraudētu tavu dzīvību, bet garšotu tik nebaudāmi, ka nederētu ēšanai? Ko tad tu darītu? Vai tu stāvētu un ļautu sevi apēst, vai nonāvētu to, kaut ari zinātu, ka nevari to ēst?

Peleinē atzinīgi novērtēja problēmas nozīmību.

- Te nu mums sīkāk jāpapēta Jūganinepsas domas. Viņa runāja par lietu mūsos, ko nevar redzēt, kura dod mums runas spēju un atšķir mūs no nedomājošiem dzīvniekiem. Šī lieta ir vērtība par sevi, tāpēc kalmāra nogalināšana, lai pasargātu neredzamo lietu, ir vērtīgs darbs. Mēs esam Dzīvības Meitas, un dzīvība mums jāsaudzē!

- Bet ja kalmārs prastu runāt? Ko tad? — nokliedzās kāda cita. un, tā kā šis bija pats svarīgākais jautājums viņām visām, tās pamazām noklusa un saausījās.

Kad Peleinē atkal ierunājās, visas mēmi klausījās.

- Jūganinepsa nedod atbildi uz šo jautājumu, jo viņa nepazina runājošus kalmārus, — Peleinē paziņoja un sāka atbildi izvērst. - Nezināja arī par runājošajiem astazoiem. Tāpēc mums pašām Jūganinepsas vārdos jāmeklē to patiesā sūtība. Vai runāšana pati par sevi jau nozīmē dzīvības un nāves apziņu? Vai tomēr astazoi, arī prazdami runāt, var nezināt par nāvi? Ja tā, tad savas dzīvības aizsardzības nolūkā mēs varam nonāvēt arī runājošos astazous, jo mēs apzināmies šo atšķirību, toties nezinām, vai to apjēdz astazoi. Lūk, kāds lēmums mums jāpieņem!

- Bet mēs nevaram izlemt! — Enga satraukta iesaucās. - Mēs nevaram izlemt, kamēr vien nezinām to droši, pretējā gadījumā mēs varam izkropļot visu Jūganinepsas mācību!

Peleinē pavērsās uz Engas pusi un piekrītoši pamāja, paužot arī sarūgtinājumu.

- Engas vārdi ir patiesi, bet tie atklāj arī sarežģījumu. Mums jāņem vērā piebilde, ka tā ir tikai varbūtība, ka astazoi varētu zināt par dzivibu un nāvi. Un tas jāpretstatī faktam, ka mēs to zinām pilnīgi noteikti. Vienā svaru kausā — šaubas, otrā — noteiktība. Tā kā augstāk par visu mēs vērtējam tieši dzīvību, es teiktu, ka mums jāturas pie noteiktības un jānoraida šaubas. Cita ceļa nav.

Jautājumi nemitējās, bet Enga tos vairs nedzirdēja un arī nevēlējās dzirdēt. Viņu neatstāja dziļa, intuitīva ticība, ka Peleinē nav taisnība, tomēr viņa nerada atbildi uz jautājumu, kur slēpjas Peleinē kļūda. Būs rūpīgi jāpārdomā. Viņa patvērās nomaļā vietiņā un pilnībā iedziļinājās sevī.

Pārdomas bija smagas. Enga pat nepamanīja, ka caur pūli laužas sardzes, nolūkojot darba brigādes, nedzirdēja aprautos sašutuma saucienus, kad viņu izvēle krita uz skolotāju Peleinē, kaut arī viņa ne ar ko neizcēlās citu starpā. Izveidotās darba brigādes savažoja kopā un aizveda.

Tās, kuras bija kopā ar Peleinē, nebija sasaistītas kā citas, jo grupa bija mazāka, paredzēta citam darbam. Neviena pat nepamanīja, ka beigu beigās Peleinē palika viena. Kāda augsti stāvoša jilanē aizraidīja arī sardzes un ilgi veda Peleinē pa taku apkārt pilsētai līdz kādām durvīm, kuras tūdaļ atvērās. Peleinē nelaimīga iegāja iekšā, jo tā nebija pirmā reize, bet viņa joprojām nejutās pārliecināta, ka dara pareizi. Tomēr, nebūdama skaidri izlēmusi, viņa nespēja iebilst, nespēja atteikties še ierasties. Negribīgs solis pār slieksni — un durvis jau aizvērās. Telpā atradās tikai viena jilanē.

- Tagad aprunāsimies, — Vaintē teica.

Peleinē stāvēja ar noliektu galvu un neredzošām acim pētīja savus īkšķus, kuri nervozi savijās, atvijās, atkal savijās…

- Es jūtu, ka tas, ko daru, ir nepareizi, — viņa beidzot izlēma. - Man nevajadzēja šurp nākt. Nevajadzēja ielaisties ar tevi.

- Tev nav nekāda pamata justies slikti. Es tikai vēlējos dzirdēt, kas tev sakāms. Vai tas nav Dzīvības Meitas uzdevums: stāstīt citām par savu ticību un nest viņām apgaismību?

- Ir gan. Bet vai tu tagad esi apgaismota, Vaintē? Vai tu sauc mani par Dzīvibas, nevis Nāves Meitu tāpēc, ka tici tam, ko es daru?

- Vēl ne. Tev jāstāsta tālāk, jāsniedz vairāk pārliecinošu argumentu, pirms es pievienojos jūsu rindām.

Peleinē iztaisnojās, ik kustībā paužot aizdomas.

- Tad, ja reiz tu netici tam, kam ticam mēs, — ko tad tev vajag no manis? Vai tu redzi manī nevienprātības sēķlu Meitu rindās? Reižu reizēm es pati tā jūtos un prātoju, kurp gan mūsu mācības rūpīgās analīzes ceļš mani novedis.

- Tas novedīs tevi pie patiesības. Tas pārliecinās tevi, ka astazoi, kuri nonāvē mūs, ir jāizkauj. Tas būtu taisnigi. Mēs aizstāvam mūsu liedagus, mēs iznīcinām neradījumus, kas apdraud mūsu izdzīvošanu. Es tiešām neprasu, lai tu mainītu savu pārliecību. Es tikai lūdzu palidzēt mums šajā taisnajā karā. Ja tu tā darīsi, mēs visas būsim daudz ieguvušas. Mūsu pilsēta būs glābta. Eistaā atsvabinās tavas rokas, un tu atkal būsi pilsone. Jūsu ticibu atzīs par tiesīgu pastāvēt, jo tā vairs neapdraudēs Alpīsakas nākotni. Tad tu būsi patiesa Dzīvības Meitu vadone un kāpsi augšup pa Jūganinepsas mācības pakāpieniem.

Peleinē apmulsumā un rūgtumā saminstinājās.

- Es tomēr šaubos. Ja astazoi runā, tie varētu apzināties ari nāvi un līdz ar to — dzīvības nozīmi. Ja tas tā, eš nevaru veicināt viņu iznīcināšanu.

Vaintē paspēra soli uz priekšu, ļaujot viņu rokām gandrīz saskarties, un dziļā aizkustinājumā ierunājās.

- Viņi ir zvēri. Vienu no viņiem iemācīja runāt, tāpat kā laivas iemāca klausīt komandas. Tikai vienu no viņiem. Pārējie rukšķ kā daždien zvēri mūžamežā. Un šis viens, kuru iemācija runāt kā jilanē, tagad slaktē jilanē. Viņi ir sērga, kas iznīdēs mūs. Viņi jānoslauka no zemes virsas — visi lidz pēdējam. Un tu mums palīdzēsi. Tu izvedisi Nāves Meitas no nāves tumsas, un viņas patiesi kļūs Dzivibas Meitas. Tu to darīsi. Tev tas jādara.

To sakot, Vaintē viegli aizskāra Peleinē īkšķus ar kustību, kuru lietotu pret savu efenselē. Peleinē jūsmīgi atbildēja šim sirsnīgajam žestam no tik augstu stāvošas jilanē puses un aptvēra, ka, ja viņa darīs, kas jādara, viņas stāvoklis varētu kļūt tikpat augsts.

- Tev taisnība, Vaintē, tev taisnība. Man jādara, kā tu liec. Dzīvības Meitas pārāk ilgi dzīvojušas nošķirtībā no savas pilsētas. Mums jāatgriežas dzīvē. Bet mēs nedrīkstam nogriezties no pareizā ceļa.

- Tas nemaz nebūs jādara. Jūs ticēsiet kā līdz šim, un neviens jūs nekavēs. Tālākais ceļš ir skaidrs, un jūs dosieties pretī savai diženajai nākotnei.

XIV

Tas bija Harla pirmais loks, un viņš ar to neizsakāmi lepojās. Kopā ar savu tēvoci Nadri zēns bija devies mežā uzmeklēt vajadzīgo koku — ar plānu mizu un cietu, atsperīgu šķiedru. Slaiko atvasi izvēlējās Nadris, bet Harls pats sīksto, zaļo stumbriņu nogrieza, Nadra modrā uzraudzībā noskrāpēja mizu un atsedza balto koka serdi. Pēc tam viņam nācās gaidīt, un tas izrādījās pats trakākais. Tēvocis bija pakāris koka nūju augstu pie telts griestiem žāvēties, un tur nu tā karājās, dienu no dienas, nebeidzami ilgi. Kad sākās galīgā izveide, Harls bija sēdējis un vērojis, kā Nadris metodiski apstrādā koku ar akmens šķēpeli. Loka galus rūpīgi nosmailoja un ierobija, lai varētu iesiet no mastodonta astes garajiem, cietajiem astriem novītu stiegru. Pat ticis galā ar stiegru, Nadris vēl nerimās: viņš pārbaudīja savilkumu, noņēma stiegru un no jauna apstrādāja koku, līdz beigu beigās šķita ar veikumu apmierināts. Šis loks izgatavots Harlam, tātad viņam pieder pirmā šāviena tiesības. Puika atvilka stiegru, cik tālu vien jaudāja, un ļāva bultai lidot. Tā traucās taisni un noteikti, iegrima koka stumbrā un atzīstami nobūkšķēja.

Ši diena bija garākā un laimīgākā Harla mūžā. Tagad viņam ir loks, viņš iemācīsies trāpīgi šaut un drīz vien drikstēs piedalīties medibās. Tas būs pirmais un pats nozīmīgākais solis ceļā no puikas uz mednieku, ceļā, kurš reiz ļaus viņam piepulcēties vīru rindām. Zēna roka jau sūrstēja, pirkstu gali pietūka, bet viņš nemitējās. Viņa loks, viņa lielā diena! Puisēns vēlējās būt vienatnē ar to; viņš aizlavījās no citiem zēniem un devās uz nelielo koku pudurīti netālu no apmetnes. Cauru dienu Harls ložņāja starp kokiem, vajāja krūmus, šaustīja ar bultām nevainigus ciņus, kas patiesībā bija visīstākie brieži, ko gan redzēja tikai viņš.

Kad nolaidās krēsla, zēns negribīgi savāca loku un griezās atpakaļ pie teltīm. Vēders kurkstēja un mokoši savilkās, sajūtot cepeša smaržu. Pienāks diena, kad viņš dosies medībās un pats sagādās sev maltīti, legropēs bultu, atvilks stiegru, — viens trinkšķis, trieciens, gals… Pienāks diena!

Kokā virs Harla galvas kaut kas nočabēja, un viņš sastinga kluss un nekustīgs. Tur kāds ir! Tumšs apveids pret pelēcīgajām debesīm. Tas sakustējās, un atkal noskrapstēja nagi. Liels putns!

Mērķis šķita pārāk vilinošs. Tumsā varēja pazaudēt bultu, bet to zēns pats bija darinājis un uztaisis vēl. Toties — ja viņš trāpa putnam, tas būs mūžā pirmais medījums! Pirmā diena ar loku — un uzreiz jau medījums! Citi zēni uzlūkos viņu ar gluži citām acīm, kad viņš parādīsies starp teltīm ar guvumu.

Lēnām un klusi viņš ielāgoja stiegru bultas robiņā, uzvilka loku, notēmēja bultu uz melno ēnu augšā un lika tai skriet. Atskanēja sāpju ķērciens, un putns jau kūleņoja lejup. Tas nokrita uz liela zara virs Harla galvas un palika tur nekustīgi karājamies starp dzinumiem. Zēns pacēlās pirkstgalos un ar loka galu pabakstīja laupījumu. Pēc neilgām pūlēm loms nokrita pie zēna kājām. No ķermeņa rēgojās bulta, un putna apaļā, nedzīvā acs truli blenza viņā. Harls, izbailēs iepletis muti, pakāpās soli atpakaļ.

Pūce! Viņš nogalinājis pūci!

Kāpēc viņš bijis tik neapdomīgs! Izbailēs izlauzās vaids. Vajadzēja taču apjēgt, ka neviens cits putns krēslā neklīst apkārt. Aizliegtais putns… Un viņš to nošāvis! Vēl izgājšnakt vecais Freikens bija attinis pūces atvemto bumbiņu un bakstījis ar pirkstiem tajā apslēptos kauliņus, un to savstarpējā novietojumā redzējis nākotni un veiksmi medībās! To darīdams, Freikens bija stāstījis par pūcēm, par vienīgajiem putniem, kas lido naktī, par putniem, kuri gaida, kad varēs vadīt mednieku tharmas caur tumsu uz debesīm.

Pūci nogalināt nedrīkstēja!

Un Harls to ir izdarījis…

Varbūt, ja viņš to apraks, neviens tā ari neuzzinās? Viņš sāka ar rokām drudžaini kašāt zemi, bet apdomājās. Tas nebūtu labi. Pūce taču to zināja, un tad jau arī citas pūces zinās. Viņas atcerēsies. Un pienāks diena, kad viņa paša tharmai nebūs pūces, kas to pavadītu, jo dzīvnieki neaizmirst. Nekad.

Zēns noliecās, lai izrautu bultu no beigtā putna; viņa acīs sariesās asaras. Sabiezēja krēsla.

Kad atskrēja Harls, Armuna sēdēja pie ugunskura. Viņš gaidīja, līdz viņa zēnu pamanis, bet meiča nesteidzās to darīt un ar pagali lēnprātīgi bakstīja uguni. Tagad viņa ir Kerika sieviete! Viņa tīksmi izbaudīja šo sajūtu. Kerika sieviete! Puikas vairs neuzdrīkstēsies smieties par viņu! Nerādīs ar pirkstiem! Viņai vairs nenāksies slēpt savu seju!

- Kas tas? — Armuna vaicāja, cenzdamās būt stingra, bet nespēdama apslāpēt siltu smaidu: tik dziļi laimīga viņa jutās.

— Vai šī ir margalus telts? — Harls atjautāja drebošā balsī. - Viņš runās ar mani?

Keriks dzirdēja šīs balsis. Viņš neveikli pietrausās kājās — , kaut arī lauztā kāja bija labi saaugusi, tā vēl sāpēja — un iznāca no telts. Harls pievērsās viņam. Zēna seja šķita iekritusi un pelēka, vaigi — nosmērēti, it kā puisēns būtu slaucījis asaras.

- Tu esi margalus, kurš zina visu par maragiem, vai ne?

- Ko tu vēlies?

- Nāc man līdzi, lūdzu, — tas ir svarīgi. Man tev kas jāparāda.

Šeit visapkārt mudžēja savādi dzīvnieki, un Kerikam tas nebija noslēpums. Jādomā, zēns atradis kaut ko nepazīstamu. Keriks sāka atgaiņāties, bet pārdomāja. Tas varētu arī būt kaut kas bīstams, — labāk jau palūkoties. Viņš palocīja galvu un sekoja zēnam. Tiklīdz viņi bija pietiekoši attālinājušies, lai Armuna viņus nedzirdētu, puisēns apstājās.

- Es nošāvu pūci, — viņš drebošā balsī teica. Keriks sākumā neaptvēra, bet tad atcerējās Freikena pastāstus par pūcēm un saprata, kas zēnu tā satraucis. Jāmēģina atrast kādus vārdus, lai atgrieztu viņam dzīvesprieku, nenomelnojot Freikenu un negraujot ticību viņam.

- Tas nav labi, — viņš prātoja, — , bet tev nevajadzētu pārāk satraukties…

- Ne jau par to. Ir kas cits!

Harls pieliecās un izvilka pūci no krūmapakšas aiz garā spārna gala, pacēla un ļāva tuvākā ugunskura gaismai to apspīdēt.

- Lūk, kāpēc es nācu, — Harls pavēstīja, rādīdams melno kunkuli uz pūces kājas.

Keriks pieliecās to aplūkot. Radījuma acs uz brīdi pavērās un spoži

uzmirdzēja atstarotajā ugunskura gaismā.

Keriks lēnām atliecās un izņēma putnu zēnam no rokām.

- Tu esi izdarījis pareizi, — viņš noteica. - Pūces šaut nav labi, bet šī nav no mums pazīstamajām pūcēm. Tā ir maragu pūce. Labi, ka tu to nošāvi, pareizi, ka tūdaļ nāci pie manis. Tagad nu veicīgi skrien un uzmeklē mednieku Herilaku, un pasaki, lai viņš nekavējoties atnāk uz manu telti. Pastāsti, ko mēs redzējām uz pūces kājas.

Padzirdējis par zēna atradumu, atnāca arī Harhavola un Sorlis, kurš tagad bija samadars Ulfadana vietā. Viņi lūkojās uz beigto putnu un dzīvo maragu, kurš ar melnajiem nagiem cieši iekrampējies pūces kājā. Sorlis pat nodrebēja, kad lielā acs atvērās, uzmeta viņam ciešu skatienu un atkal aizvērās.

- Ko tas nozīmē? - Herilaks vaicāja.

- Tikai to, ka maragi zina, kur mēs atrodamies, — Keriks aizrādīja. - Mūsu izspiegošanai vairs nesūta lielos plēsoņas, jo pārāk daudzi jau pazuduši uz neatgriešanos. Pūces lido naktī un redz tumsā. - Viņš pabakstīja ar pirkstu melno būtni; tās vēsā āda notrīsēja un atkal norima. - Arī šis marags redz tumsā. Tas mūs redzējis un pastāstījis maragiem. Varbūt mēs esam redzēti jau pulka reižu.

- Kas, savukārt, nozīmētu, ka maragi varbūt ir jau ceļā, lai uzbruktu mums, — Herilaks nobeidza domu nāves saltā balsī.

Keriks drūmi papurināja galvu:

- Nevis varbūt, bet noteikti ir. Šeit, dienvidos, viņiem ir gana silti pat šajā gadalaikā. Viņi mūs meklējuši, un šis radijums ziņojis viņiem, kur atrodas mūsu nometne. Viņi nāks atriebties, šaubu nav.

- Kas mums atliek? — Harhavola pameta skatu uz zvaigžņoto debesi. - Vai mēs varam iet uz ziemeļiem? Vēl jau nav pavasaris.

- Var izrādīties, ka jāiet, ziema vai vasara, — Keriks teica.. - Tas vēl jāizlemj. Bet, kamēr prātojam, ir jātiek skaidrībā, vai mums jau drīzumā neuzbruks. Mednieki — tie. kuri ātrāk skrien, — gar upes krastu dosies uz dienvidiem. Jānovēro upe vienas vai pat divu dienu gājumā. Tiklīdz parādās maragu laiva, tā jāsteidzas atpakaļ brīdināt.

- Sigurnats un Peremandus, — Harhavola iesaucās. - Tiem manā samadā ir ātrākās kājas. Viņi ir skrējuši pakaļ briežiem kalnos, viņi skrien tikpat ātri kā brieži.

- Viņiem jāiziet mazā gaismiņā, - piebilda Herilaks.

- Daži mani mednieki nav atgriezušies, — Sorlis aizrādija. - Viņi devās tālu un nakšņo mežā. Mēs nevaram pamest šo vietu, kamēr tie nav atpakaļ.

Keriks lūkojās uguni, kā meklēdams tur atbildi.

- Es jūtu, ka būtu lieki gaidīt kaut bridi ilgāk. Tiklīdz mednieki atgriežas, mums jādodas uz ziemeļiem.

- Tur vēl ir sals, tur nebūs medīšana, — iebilda Harhavola.

- Ēdamā mums pietiek, — Keriks pastāvēja uz savu. - Ir pašu medījums, ir maragu gaļas kubli, — arī to var ēst, ja grib dzīvot. Ja paliekam šeit, tad uzbrukums ir neizbēgams. Es to jūtu, es zinu! — Viņš norādīja uz pūces līķi un dzivo radību uz tās kājas. - Viņi spiego. Viņi zina, kur mūs meklēt. Viņi nāk mūs nokaut. Es viņus pazīstu un viņu izjūtas arī. Palikšana uz vietas ir droša nāve.

Tonakt ilgi gulēt nesanāca. Jau pirms rītausmas Keriks izvadija ceļā Sigurnatu un Peremandu. Abi bija stalti puiši tāšu zābakos, kas pasargāja no kritalām.

— Atstājiet šķēpus: tie tikai traucēs, un kam jums šķēpi, ja nemedīsiet! — Keriks ieteica. - Paņemiet kaltētu gaļu un ekotazu, bet ne vairāk kā trim dienām. Jūsu uzdevums — vērot. Paņemiet lokus, un paņemiet arī hezocanu pašaizsardzībai. Ejot uz dienvidiem, neizlaidiet no redzesloka upi, ja pat tas pagarinātu ceļu. Ejiet lidz tumsai un palieciet pie upes arī naktī. Ja neesam sūtījuši jums pakaļ, atgriezieties trešajā dienā. Ilgāk mēs še nepaliksim. Un visu laiku vērojiet upi. bet, tiklīdz pamanāt maragus, tā pametiet to. Tad jums jāatgriežas, cik vien ātri iespējams.

Abi mednieki aizskrēja vieglā, naigā solī. Debesis sedza mākoņu vāks un gaiss bija dzestrs, kas skriešanu tikai atviegloja. Viņi skrēja gar platās upes krastu, vajadzības gadījumā šķērsojot sēkļus vai rāpdamies stāvās kraujās un visu laiku vērodami ūdens klaju, kas tomēr palika tukšs. Kad saule bija jau augstu, viņi, sviedros izmirkuši, apstājās un remdēja slāpes dzidrā ūdenskritumiņā, kas vēlās pār akmens radzi krasta kraujā. Mednieki atsvaidzināja sejas šļakatās un mazliet pazelēja kūpināto gaļu. Ilgi atpūsties nedrīkstēja.

Pēcpusdienā izlūki sasniedza vietu, kur upe meta plašu loku līdzenumā. Viņi atradās augstākā vietā un varēja redzēt, kā upe aizlokās sānis un atgriežas atpakaļ.

- īsāk būs aizšaut pa taisno, — Sigurnats ieteicās. Peremandus palūkojās visapkārt un ar delnu notrausa sviedrus.

- īsāk gan, bet tad mēs uz bridi neredzēsim ūdeni. Viņi var paslidēt garām. Mums jāturas upmalā.

Veroties uz dienvidiem, šķita, ka virs apvāršņa pamazām ceļas tumšs mākonis. Mednieki neizpratnē nolūkojās šajā neredzētajā parādībā.

- Kas tas tāds? — Sigurnats ievaicājās.

- Putekļi, — Peremandu sprieda. - Putekļu mākonis. Varbūt kāds liels pīļknābju bars.

- Cik sen mēs tos jau medijam, bet ne reizes nav gadījies redzēt kaut ko tādu. Tas ir tik milzīgs, tik plašs — turklāt vēl aug.

Viņi turpināja vērot mākoņa tuvošanos, līdz tā pakājē varēja sazīmēt dzīvnieku aprises. Patiešām milzīgs ganāmpulks. Daži skrēja lielajai grupai pa priekšu, un Peremandus, piesedzis acis ar roku, centās kaut ko saskatīt.

- Tie ir maragi! — viņš pēkšņā pārbīlī iesaucās. - Nāves nūju maragi! Skrienam!

Viņi metās atpakaļ gar upmalu. Zāle sniedzās līdz ceļiem, un skrējēju augumus varēja saskatīt pa lielu gabalu. Aiz muguras atskanēja piesmakuši auri, smagu soļu duna, sprakšķoši šāvieni.

Sigurnats pameta rokas gaisā un pakrita. Peremandus tik vien paspēja pamanit kā dzelksni izaugam biedra sprandā. Skaidrs, ka klajumā glābiņu velti meklēt! Peremandus metās pa kreisi, uz upes krasta krauju, kritienā vēl paspēja apgriezties, un pazuda dzelmē tālu lejā.

Divi lielie zvēri nobremzēja pie kraujas, un abas jātnieces notrausās no saviem augstajiem segliem, piekalušas skatienus dubļainajai straumei. Neko nemanīja. Abas ilgi stāvēja klusēdamas. Tad viena apgriezās un devās atpakaļ pie tarakasta.

- Ziņo Vaintē, ka mēs uzgājām divus astazous, — viņa pavēlēja. - Abi miruši. Pārējie tā ari neuzzinās par mūsu tuvošanos. Mēs uzbruksim, kā plānots.

XV

Attāli kliedzieni izrāva Keriku no miega, un viņš truli blenza telts tumsā. Arī Armuna sakustējās un miegā neapmierināta ņurdēja, piespiezdamās ciešāk savam vīrietim. Kliedzieni tuvojās; Keriks pietrausās kājās un rakņājās pa zvērādām, meklēdams savu tērpu. Atsviedis telts aizkaru, viņš redzēja skriešiem tuvojamies mednieku grupu ar lāpām. Divi stiepa tumšu priekšmetu, kas izrādījās mednieks, ļengans un nedzīvs. Visiem pa priekšu traucās Herilaks.

- Viņi nāk! — viņš auroja, un Keriks sajuta matus uz pakauša saslienamies stāvus.

- Tas ir Peremandus, — Herilaks paskaidroja. - Viņš skrējis augu dienu un bezmaz cauru nakti!

Peremandus bija pie apziņas, bet pilnīgi bez spēka. Citi viņu vilka, un nabagam pēdas ļengani švīkāja putekļaino zemi. Tad gādīgas rokas viņu apsēdināja zemē. Šaudīgajā lāpu gaismā āda šķita gluži balta, bet ap iekritušajām acim melnēja riņķi.

- Nāk… — viņš gārdza. - Aiz manis… Sigurnats miris…

- Vai pie upes ir sargi? — Keriks satraucās, bet Peremandus pakratīja galvu.

- Ne pa ūdeni. Pa zemi.

- Skriešiem! — Herilaks uzsauca medniekiem, kuri nesa Peremandu. - Modiniet visus! Atsūtiet samadarus šurp!

No telts izslīdēja Armuna, noliecās pār Peremandu un pielika ūdens kausu pie viņa lūpām; skrējējs, piepūlē elsdams, to alkaini izstrēba. Tagad viņa vārdi skanēja mazliet brivāk.

- Mēs vērojām upi, bet viņi nāca pa sauszemi. Vispirms — putekļu mākonis, lielāks, nekā jebkad redzēts. Tad — maragi, neskaitāmi maragi, kāju ņirba, soļu duna, nāvesnūju maragi mugurā. Maragi jāja arī uz citādiem zvēriem, lielākiem, ātrākiem — visiem priekšgalā. Kad mēs metāmies skriet, mūs ieraudzīja. Trāpīja Sigurnatam. Es ieniru upē un aizturēju elpu, cik vien ilgi jaudāju. Un peldēju dziļi, dziļi, pa straumei. Kad uzniru, viņu vairs nebija. Es ilgi paliku ūdeni.

Kamēr viņš runāja, atsteidzās samadari, un aizvien vairāk mednieku savācās visapkārt un mēmā klusumā klausījās. Viņu sejas liesmoja lāpu atblāzmā.

- Kad es izlīdu no ūdens, viņi bija projām. Es redzēju putekļus, kas iezīmēja viņu attālinošos pulkus. Tie attālinājās ļoti ātri. Es aiztraucos nopakaļ pa nomītās zāles sliedi, platu kā upe, maragu mēslu čupu iezīmētu. Es sekoju, līdz saule nolaidās zemu un varēja redzēt, ka viņi apmetas pie upes. Apstājos arī es un piegāju tuvāk. Margalus reiz teica, ka viņi nemīl nakti un tumsā nestaigā. To atcerējies, es sagaidīju saulrietu. Tiklīdz iestājās tumsa, es apmetu lielu loku uz austrumiem, lai neuzdurtos maragiem. Neesmu viņus vairs redzējis. Es skrēju bez apstājas, es skrēju un atskrēju. Sigurnats ir miris.

Viņš atslīga uz zemes, garās runas nogurdināts. Jaunās ziņas lēja klausītāju sirdīs izbīli. Nāve tuvojās strauji.

- Viņi uzbruks, — Keriks konstatēja. - īsi pēc rītausmas. Viņi skaidri zina, kur mūs meklēt. Šīs lietas viņi plāno rūpīgi. Viņi būs apstājušies uz naktsguļu tieši tik tālu, lai netiktu novēroti, toties paspētu dot triecienu vēl rīta pusē.

- Mums jāaizstāvas! — Herilaks noskaldīja.

- Nē! - Keriks nedomājot iebilda. - Mums nav jāatrodas šeit.

Kerikam nebija jāprāto. Spēcīgās izjūtas pilnībā aizstāja prāta darbibu.

- Ja mēs mūkam, viņi uzbruks mums ceļojuma kārtībā. Mēs nespēsim aizstāvēties, mūs apkaus bēgošus. Labāk jau palikt šeit, kur mēs varam nocietināties.

- Uzklausi mani! — Keriks neatlaidās. - Ja mēs paliekam šeit, tas būs tieši tas, ko viņi gaida. Ko viņi grib. Tas taču ir viņu plāns: uzbrukt mums šajā vietā. Vari būt drošs, ka uzbrukums ir izstrādāts lidz sīkumiem un tā mērķis ir mūs iznīcināt. Mums jānomierinās un jāapsver vislabākie izdzīvošanas ceļi. Tie zvēri, ar ko viņi jāj… Es nekad agrāk neesmu redzējis tādus vai pat dzirdējis par tiem. Tas gan neko nenozīmē. Viņiem šeit ir pieejama palīdzība no visas viņu pasaules. Savādu radījumu ir bez sava gala — visādi maragi, ko mēs pat iedomāties nevaram. Bet tagad mēs zinām par tiem, mēs esam brīdināti. - Viņš pārlaida skatienu visapkārt. - Šo apmetnes vietu mēs izvēlējāmies tāpēc, ka tā ir pie ūdens, bet uzbrukumu no upes varētu veiksmīgi atsist. Vai viņi tuvojas ari pa ūdeni? Vai tu redzēji kādas laivas?

- Nevienu, — Peremandus atbildēja. - Upe bija tukša. Viņu ir tik daudz, ka palīdzība nav vajadzīga. Viņu tur bija kā gājputnu pirms rudens lidojuma uz dienvidiem. Kā lapu, kam nav skaita.

- Mūsu ērkšķu žogu sabradās, — Keriks secināja. - Un mūs arī. Mums jāaiziet nekavējoties. Uz ziemeļiem. Te palikt nedrīkst.

Murmulēšana aprima. Neviens neņēma vārdu, jo stāvoklis bija pārāk neparasts, nezināms. Mednieki uzlūkoja savus vadoņus. Samadari pievērsās Herilakam. Lēmums jāpieņem viņam.

Herilaka seja bija tikpat drūma kā citas sejas visapkārt, — vēl drūmāka, jo tagad uz viņu gūla visa atbildība. Viņa acis šaudījās uz visām pusēm, tad mugura iztaisnojās un šķēpa kāts triecās pret zemi.

- Mēs iesim! Margalum taisnība. Palikt šeit nozīmē doties drošā nāvē. Ja mums jānocietinās, lai tas notiek kādā mūsu izvēlētā vietā. Nakts ir vēl tikai pusē. Mums jāizmanto atlikusī tumsa. Novāciet teltis…

- Nē! - Keriks metās starpā. - Tā būtu kļūda. No visiem viedokļiem. Tas prasa laiku, un laika mums patiešām nav. Ja iekrausim teltis, šļūceņi būs smagi pielādēti un mūsu solis būs smags. Mēs ņemam līdzi ieročus, ēdamo un drēbes, — un neko vairāk.

Klausījās arī sievietes, un tagad viena, apjaušot zaudējumu, ievaimanājās.

- Mēs varam uztaisīt jaunas teltis, — Keriks aizrādīja. - Mēs nevaram no jauna uztaisīt dzīvības. Iekraujiet šļūceņos tikai to, ko es teicu; arī mazus bērnus varētu vest jāšus. Atstājiet teltis stāvam. Maragi taču nezinās, ka tās tukšas. Viņi uzbruks, tērēs dzelkšņus, zaudēs laiku. Mēs nevaram atļauties noniecināt ne mirkli laika. Es ieteiktu darit tā.

- Dariet, kā margalus pavēl! — Herilaks, šķēpu vēcinādams, iesaucās. - Ejiet!

Mastodonti taurēdami pauda neapmierinātību ar traucējumu, bet neganti

sitieni vārīgajos mutes kaktiņos lika dzīvniekiem pakļauties. Steigšus atdzīvināja ugunskurus telšu priekšā un sajūdza šļūceņus. Keriks atstāja Armunu vācam kopā visu nepieciešamo un devās uz kolonnas galvgali, kur jau gaidīja Herilaks.

Herilaks norādīja uz ziemeļiem.

- Tur zeme ceļas augšup, kā atceraties. Pauguri ir mežaini un brikšņaini, vietām caur zemes virskārtu izspraucas kalnu akmens. Pirms mūs panāk, mums jānokļūst tur. Tieši tur mēs atradīsim pozīcijas, lai aizstāvētos.

Nebija viņi vēl atstājuši apmetni, kad uzlēca mēness, iezīmēdams rītausmas tuvošanos. Samadi izkārtojās vienā rindā, mednieki sabikstīja mastodontus, kas, neapmierināti taurēdami, metās rikšos, un paši aizcilpoja līdzās. Jau ilgu laiku viņi medīja šajā zemē, zināja katru ieplaku un katru izcilni. Izvēlētais ceļš uz ziemeļiem bija pats īsākais un taisnākais.

Kad pār zemi nolija pirmie rītausmas stari, kolonna jau bija izstiepusies un gāja soļos. Mastodonti bija pārāk noguruši, lai kurnētu, un truli slāja, stampājot zemi. Čāpoja arī mednieki, mezdami skatus atpakaļ, kur gan nebija ko redzēt. Pagaidām.

Gājiens turpinājās. Laiks vēl ritēja mokoši gausi, līdz Herilaks uzsauca:

- Stāt! Padzersimies un atvilksim elpu.

Viņš lūkojās atpakaļ, līdz pievilkās arī gājiena aste, un paaicināja Peremandu.

— Tu zini, cik tālu bija maragi no mūsu apmetnes. Vai viņi to būs jau sasnieguši?

Peremandus, domigi piemiedzis acis, vērās uz dienvidiem, līdz negribīgi

palocīja galvu.

- Man tas prasīja ilgāku laiku, viņi pārvietojās daudz ātrāk. Nu viņi būs jau klāt.

- Un drīz vien panāks ari mūs pašus, — Herilaks drūmi piemetināja, ar acīm nomērodams kalnu piekāji austrumos. - Lūk! Tur mums jāatrod vieta aizsardzības pozīcijām. Uz priekšu!

Pēc laiciņa jau varēja nojaust kāpumu; pagurušie mastodonti zaudēja tempu, un tos nācās bikstīt. Taka veda no ielejas kalnup, projām no pierastajiem upes līčiem. Kāds mednieks no priekšgala atrikšoja atpakaļ pie Herilaka.

- Kāpums kļūst stāvāks, un drīz vien jau būs grūti rāpties.

Pēc brītiņa, kad samadi aizelsušies pārvarēja kārtējo nogāzi, Herilaks norādīja uz vēl stāvāku, akmeņiem nobirušu krauju, kura augšupceļā ietiecās kalna mežainajos sānos.

- Lūk, arī tas, kas mums vajadzīgs. Ja mēs tur izkārtosimies un nogaidīsim, viņiem neizdosies nemanīti uzbrukt no muguras. Nāksies pārvarēt šo nogāzi. Viņi ies pa klajumu, kamēr slēpsimies starp kokiem. Tur arī apmetamies!

Piemeimuroja arī Keriks un uzņēma šo ziņu ar atvieglojumu. Kāja sāpīgi pukstēja pēc nogurdinošā gājiena, un katrs solis sagādāja ciešanas. Tomēr tagad nav īstais brīdis domāt par sevi.

- Labs plāns, — viņš piekrita. - Lopi ir noguruši un tālāk netiks. Viņi jāiedzen dziļāk mežā, jāpaēdina un jāatpūtina. Un sievietes arī. Mums visiem nedaudz jāatpūšas, jo ar tumsu mēs dosimies tālāk. Ja maragu pūļi ir tik milzīgi, kā stāstīja Peremandus, mēs diez vai varētu viņus visus apkaut. Labi, ja varētu viņus apturēt. Ko tu par to saki. Herilak?

- Es teiktu, ka šī doma ir smaga kā akmens. Bet laikam taču ari prātīga. Mēs gaidisim uzbrukumu mežmalā. Mastodonti iesprauksies dziļāk starp kokiem. Harhavola! Man vajag ātrus skrējējus no tava samada, kas izraudzītos ceļu mežā un aiz tā, kamēr vēl gaišs. Mēs cīnīsimies! Pēc tumsas iestāšanās turpināsim ceļu.

Bēgļi vēl nebija beiguši virzīties augšup, kad kāds mednieks izkliedza brīdinājumu un norādīja uz rietumiem, uz biezējošu putekļu mākoni, kas cēlās aiz pirmā paugura šajā virknē. Šis skats lika atpalicējiem pasteigties.

Kailos zarus grabināja spirgts vējiņš. Keriks apsēdās mikstajā zālē līdzās Herilakam, ļaujot pēcpusdienas saulei glāstīt seju, un rūpīgi salādēja dzelkšņus hezocanā. Mākonis tuvojās. Herilaks piecēlās un ar mājienu lika medniekiem piesegties.

- Slēpieties! — viņš uzsauca. - Un nespiediet nāvesnūjas, kamēr neesmu pavēlējis, lai cik tuvu viņi arī būtu! Kad pavēlēšu — šaujiet! Slaktējiet tā, ka līķi kraujas grēdās, un neļaujiet viņiem pasprukt garām! Neatkāpieties bez pavēles! Pēc pavēles — atkāpieties, bet tikai mazām grupiņām! Patverieties aiz kokiem! Ļaujiet citiem tikt jums garām! Es gribu, lai mednieki slēpjas un šauj — bez mitas! Lai maragi krit starp kokiem, kā krita piekalnē! Atcerieties: mēs esam vienigais šķērslis starp maragiem un samadiem! Nelaidiet viņus garām!

Maragi bija tuvu. Putekļu mākonis jau vēlās no pēdējās ielejas, ko samadi tikko kā šķērsojuši. Keriks visā garumā izstiepās aiz resna koka stumbra, atspiedis hezocanu pret kritušu zaru. Nogāzes zāle vējā šūpojās. No tās pacēlās putnu bars un uzspurdza augstu virs galvas. Attālā duna pieauga vai pērkona stiprumā.

Piepeši paugura kauprē nesteidzīgā, bet neatlaidīgā solī iznira tumši apveidi. Keriks nekustīgi gulēja, plakdams pie zemes un ieklausīdamies savas sirds neprātīgajā skrējienā.

Jājamlopi izrādījās lieli, skatā lidzīgi epetrukiem, un pārvietojās uz pakaļkājām, resnajām astēm vagodami zāli. Katram uz skausta tupēja pa jilanē.

Jātnieces pārlūkoja nogāzi un mežaudzi aiz tās, nogaidot, līdz pietuvojas ari dobjākā, attālākā duna.

Kad kalnā sāka rindoties zemi dzīvnieki ar pārāk daudziem kāju pāriem, Kerikam pat žoklis atkārās. Četras kājas katrā sānā, kopā — astoņas. Niecīgas galviņas uz resniem kakliem. Arī tie apstājās un drūzmējās, bruņotu fārgaju apsēsti. Tam viņi arī audzēti — lai atnestu šurp fārgajas, pūļu pūļiem.

Visa šī radība ņudzēja un mutuļoja, tad atsāka gaitu uz priekšu.

Vējš pūta no jilanē puses, atnesot viņu uzsaucienu skaņas, soļu dunu, lopu spiedzīgo kviekšanu un skābenu, netīkamu dzīvnieku ķermeņu smaku.

Uzbrucējas nāca tuvāk un tuvāk kokos patvērušos mednieku saujiņai, aizsedzot pamali. Skaidri iezīmējās vissīkākie dzīpari uz zvēru plankumotās ādas, ieročus sažņaugušas fārgajas, kas blisinājās caur putekļiem, un visam priekšā — jilanē uz saviem varenajiem jājamlopiem.

Uzbrucēju soļu varenajā ribā atskanēja Herilaka vīterojošais signāls.

Nosprakstēja pirmās nāvesnūjas.

XVI

Keriks izšāva uz tuvāko jilanē, netrāpīja, bet nogāza tās jājamlopu. Radījums vēl izslējās, bet tūdaļ arī smagi novēlās zemē. Jātniece nokrita veiksmīgi un jau lūkoja laist darbā hezocanu, bet Kerika nākamais šāviens ķēra viņu kaklā, un nelaimīgā sakņupa zālē.

Sākās slaktiņš. Pirmās uzbrucēju līnijas nogāza blīva zalve no kokiem. Daudz neveiklo astoņkāju krita un sagūla kaudzēs, izbārstot pa zemi fārgajas. Tie nedaudzie, kas vēl turpināja gājienu, tomēr gāja bojā krietni pirms mežmalas sasniegšanas. Izglābušies metās atpakaļ un sadūrās ar aizmugurējiem, kuri vēl turpināja uzbrukumu. Dzelkšņi lija pār ķermeņu ņudzekli, un līķu kalni auga. Uzbrukums apsīka, gaisu pildīja zem krītošajiem lopiem pakļuvušo sadragāto fārgaju sāpju brēcieni.

Tagad komandas izkliedza jilanē arjergards tarakastu mugurās. Viņu vadībā fārgajas meklēja patvērumu un atklāja atbildes uguni. Keriks nolaida ieroci un ieklausījās, jo šo to no teiktā saprata. Viena jātniece atdalījās no uzbrucējām, pievērsa sev uzmanību un izkliedza pavēles. Keriks pacēla šaujamo, bet aptvēra ka viņa rūpīgi turas ārpus šāviena attāluma. Tagad varēja gluži skaidri sadzirdēt šo balsi, kura centās haosā ieviest kārtību. To saprata arī Keriks.

Viņš sastinga platām acīm, sažņaugtām dūrēm un saspringtiem muskuļiem. Šī balss! Šo balsi viņš pazina.

Bet Vaintē taču ir mirusi, viņš pats to nogalināja! Iedūra, kā nākas. Viņai jābūt pagalam!

Tik un tā — tā bija Vaintē balss, skaļa un pavēloša. Keriks pielēca kājās, cenzdamies saskatit skaidrāk, bet viņa bija jau novērsusies. Tiklīdz Vaintē pagriezās atpakaļ, Keriks saņēma smagu dunku mugurā, novēlās zemē un tika aizvilkts atpakaļ slēpni. Lapās visapkārt čabēja dzelkšņi. Herilaks viņu atlaida un piesedzās arī pats.

- Tā ir viņa! — Keriks saspringti čukstēja. - Tā, kuru es nogalēju, maragu samadars! Bet es viņu nogalēju, tu taču redzēji!

- Es redzēju, ka tu sadūri kādu maragu. Varbūt tos nav tik viegli nonāvēt.

Tātad dzīva gan. Šaubu nav. Dzīva. Keriks papurināja galvu un pacēla hezocanu. Nav vaļas domāt par tādām lietām! Ja vien… Viņš varētu nonāvēt viņu tagad.

Keriks piespieda sevi atgriezties pie kaujas.

Līdz šim uzbrucējas bija tērējušas maz dzelkšņu, jo pēkšņais trieciens izrādījās graujoši spējš. Šobrīd viņas rada patvērumu aiz savu kritušo kaudzēm un deva prettriecienu. Neskaitāmie dzelkšņi čabināja lapas un šūpoja zariņus.

- Nerēgojies! — Herilaks šņāca. - Pieploc pie zemes! Gaidi uzbrukumu.

Jilanē, kuras izspruka no pirmā trieciena, tagad turēja savus lielos tarakastus

drošībā aiz araktopu un fārgaju masas. Pavēle atspiest uzbrukumu izsauca lielu kņadu. Fārgajas negribigi cēlās un skrēja uz priekšu nāvē. Pretuzbrukumu apspieda, vēl nesākušos.

- Atsitām gan, — Herilaks gandarīts konstatēja, vērodams līķiem piekaisīto nogāzi. - Mēs varam viņus noturēt.

- Tiesa gan, ne ilgi, — Keriks iebilda, norādīdams lejup. - Uzbrūkot no ūdens, tās izvēršas aplīkus abos sānos un sakļaujas aiz pretinieka muguras. Manuprāt, tieši tas notiek arī šobrīd.

- Mēs varam to nepieļaut!

- Kādu brīdi. Bet es zinu viņu taktiku. Viņas uzbruks aizvien plašākā un plašākā frontē, līdz tomēr apņems mūsu flangus. Mums jābūt gataviem.

Kerikam bija taisnība. Fārgajas rāpās lejup no astoņkājainajiem araktopiem un izkārtojās visā piekalnes platībā, apņēmīgi kāpdamas augšup. Tās gāja bojā. bet aiz viņām jau nāca jaunas. Jilanē komandieres neraizējās par lielgabalu gaļu. Parādījās jaunas un jaunas fārgajas, slēpdamās aiz kritušajām, un dažas bezmaz aizkļuva līdz pašai mežmalai.

Pirmā fārgaja atrada patvērumu starp kokiem tikai pusdienlaikā. Viņai pievienojās arī citas, un tanu aizsargspēkiem nācās atkāpties.

Sākās citāda, ne mazāk asiņaina kauja. Maz bija fārgaju ar pieredzi mežā. Tiklīdz kāda atstāja aizsegu, tā parasti arī krita. Bet viņas joprojām nāca. Kaujai vairs nebija frontes, mednieki un medijamie meža puskrēslā sajuka vienā ņirbā.

Keriks lidz ar pārējiem atkāpās, vairs nejuzdams sāpes kājā un gādādams, lai starp viņu un fārgajām allaž paliktu koku biežņa, tomēr, tiklīdz viņš iztaisnojās, atskanēja sauss sprakšķis un krevē pie pašas sejas iecirtās dzelksnis. Keriks apcirtās un ar kreiso roku ietrieca šķēpu fārgajā, kas bija pielavījusies no mugurpuses, apņēmīgi izrāva ieroci un metās dziļāk mežā.

Atsākās atkāpšanās. Pavēloši čuksti dzina mastodontus, aiz tiem savācās mednieki un sedza aizmuguri. Caur mežu atskanēja arī skarbākās balsis izsauktas komandas, un Keriks, pielicis delnu pie auss, apstājās, uzmanīgi ieklausījās un metās caur kokiem pēc Herilaka.

- Viņas atvelk spēkus! — Keriks sēca. - Es nevaru droši spriest par viņu teikto, neredzot viņas, bet ir frāzes, ko var saprast.

- Vai viņi ir sakauti un bēg?

- Nē taču. - Keriks pacēla skatienu uz tumstošo debesi virs koku galotnēm. - Nāk nakts. Viņas atkāpjas klajumā. No rita sekos jauns uzbrukums.

- Bet mēs jau būsim gabalā. Trauksim nu atpakaļ pie samadiem.

- Vispirms gan jāizdara viena lieta. Mums jāizķemmē mežs un jāuzmeklē nāvesnūjas — cik vien daudz var. Tad varam iet.

- Tev taisnība. Nāvesnūjas un dzelkšņi. Esam pamatīgi izšāvusies.

Kad viņi, ieročus savākuši, atkal pievienojās samadiem, bija jau melna nakts. Keriks nāca pēdējais. Viņš vēl pārlūkoja nogāzi; Herilaks viņam uzsauca, Keriks pamāja pretī un rādīja lejup.

- Liec citiem atgriezties ar ieročiem. Es gribu, lai mēs abi piekļūtu tuvāk maragu apmetnei. Viņiem nepatīk tumsa. Varbūt mēs kaut ko varam pasākt.

- Uzbrukt naktī?

— Tieši to vajadzētu noskaidrot.

Viņi uzmanīgi soļoja, turot ieročus gatavībā, bet ienaidnieks bija jau atstājis nokalni. Tiesa gan, pārāk tālu tas nebija ticis. Tālu lejup zāļainajā nogāzē melnēja apmetne. Klusa un nekustīga vīdēja tumšo ķermeņu gūzma.

Abi mednieki ne bridi nezaudēja modrību. Viņi tuvojās knūpus un, nonākuši jau gluži tuvu, turpināja ceļu lišus. Krietna bultas šāviena attālumā no jilanē apmetnes Herilaks apturēja Keriku ar vieglu pieskārienu plecam.

- Tas izskatās pārāk vienkārši, — viņš čukstēja ausī. - Vai tiešām viņiem nav kaut kādas apsardzes?

- Nezinu. Viņas naktī guļ. Mums tas jānoskaidro.

Vēl pāris soļu tālāk Kerika pirksti sataustīja kaut ko savādu — tādu kā nūju, kā vīnstīgu, kā sprunguli zālē. Tas gausi slīdēja caur pirkstiem.

— Atpakaļ! - viņš uzsauca Herilakam, bet tūdaļ arī tieši priekšā iemirdzējās gaisma. Blāva gaisma, kas strauji pieņēmās spēkā, līdz spoži apspīdēja visu apkārtni. Atskanēja šāvienu sprakšķi, un čabēdami visapkārt zālē sabira nāves dzelkšņi. Mednieki līda, cik ātri vien spēja, līdz nokļuva glābjošajā tumsā, kur pielēca kājās un metās skriešus. Ļimstošām kājām un aizrautu elpu viņi sasniedza kalna kaupri.

Aiz muguras gaisma izplēnēja un atkal nolaidās nakts. Jilanē bija ņēmušas vērā mācību pēc slaktiņa liedagā. Viņas vairs nepieļaus uzbrukumu naktī.

Kerika un Herilaka savāktos dzelkšņus un hezocanus ielādēja šļūceņos, un atsākās atkāpšanās. Pa ceļam Herilaks aprunājās ar samadariem.

Četri mednieki nebija atgriezušies no kaujas mežā.

Viņi pārvietojās gausi, pārāk gausi, lai varētu izbēgt no uzbrukuma, kas, bez šaubām, gaidāms rīt no rita. Pēc divām naktīm nebeidzamas iešanas bez miega visi jutās slābani. Mastodonti bikstīšanu uzņēma ar skaļiem bauriem. Un tomēr — samadi turpināja vilkties uz priekšu, jo citas izejas nebija. Palikt nozīmētu mirt.

Zeme bija nelīdzena, klinšaina, turklāt pārsvarā veda kalnup. Gaita kļuva lēnāka un lēnāka, un krietnu bridi pirms rītausmas aprima pavisam. Sorlis steidza pie Herilaka ar ziņu.

- Lopi nekust! Viņi neies tālāk! Varam kaut šķēpiem durt!

- Tātad paliekam šepat, — Herilaks izmocītā balsī noteica. - Pagulēsim, atpūtīsimies. Līdz ar saullēktu atsāksim virzīties uz nākamo pozīciju.

Rītausmā sacēlās salts vējš, un cilvēki, izlīduši no saviem kažokādu pēļiem, drebinājās un dīdījās. Visi jutās nomākti un izsmelti. Tikai skaidrā apziņa, ka ienaidnieks tuvojas, lika viņiem no jauna doties ceļā. Armuna klusēdama soļoja lidzās Kerikam. Šobrīd vārdi šķita lieki. Jāliek tikai kājas uz priekšu — viena pēc otras — , jābiksta neapmierinātie mastodonti, un viss.

Kāds mednieks apstājās takas malā, atspiedās uz šķēpa un sagaidīja pienākam Keriku.

- Sakripeks vēlas, lai tu aizej uz priekšgalu pie viņa.

Saņēmis spēkus, Keriks metās smagnējā riksī par spīti pulsējošajai sāpei kājā — garām šļūceņiem un grīļīgajiem ļaudīm. Tagad gāja arī mazi bērni, bet zīdaiņus nesa sievietes vai lielākie bērni. Pat ar daļēji atslogotiem šļūceņiem, mastodonti pagurumā ļima. Ilgi šāds gājiens vairs nevarēja turpināties.

Kad Keriks sasniedza Herilaku, tas rādīja uz kalniem tieši priekšā.

- Tur ir atrasta apmežota kore, — viņš stāstīja, — ļoti līdzīga tai, pie kuras mēs nakšņojām vakar.

- Nav… gana laba… — Keriks sēkdams elsa. - lenaidnieču ir pārāk daudz. Viņas mūs apies un atspiedīs atpakaļ.

- Viņi varētu būt guvuši labu mācību. Pat maragi nav tik stulbi. Viņi turēsies pa gabalu. Viņi zina, ka uzbrukums nesīs nāvi.

Keriks nelaimīgs noraidoši papurināja galvu.

- Tā varētu darīt tani. Viņi varētu redzēt citus krītam un izbīties. Ar maragiem tā nav. Es viņus pazīstu — pat pārāk labi. Jilanē, kuras jāj uz lielajiem zvēriem, aizmugurē jutisies drošībā. Un būs drošībā. Un turpinās dzit fārgajas uzbrukumā, kā pirmīt.

- Bet jā nu tās neiet?

- Viņas nevar. Tas nav iespējams. Ja viņas komandu sapratušas, tad klausa tai. Tā ar viņām ir. Viņas uzbruks.

- Maragi, — Herilaks novilka, pretīgumā atņirgdams zobus. - Bet ko tad lai mēs darām?

- Turpināsim ceļu, ko gan citu… — Keriks bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Viņa āda nogurumā bija kļuvusi pelnu pelēka. - Ja mēs apmetamies še klajumā, mūs apkaus. Mums jāiet tālāk. Jāuzmeklē kāda augstiene, kur varbūt iespējams aizstāvēties.

— Augstieni var aplenkt. Tad nu mēs noteikti kritisim.

Taka veda augšup aizvien kraujāk. Cilvēki klunkuroja, smagi kampdami elpu.

Pēc kores sasniegšanas gribot negribot nācās apstāties. Keriks pakrita, krampju saliekts deviņos līkumos. Procesijas astes gals lēnām vilkās augšup. Keriks stenēdams pieslējās kājās un palūkojās uz priekšu, uz kāpumu, kas būtu jāpārvar līdz nākamajai augstienei. Viņš, muti iepletis, sastinga apaļām acīm.

- Herilak! Vei, tur. taisni priekšā, uz to kalnaini! Redzi?

Herilaks piesedza acis un palūkojās, tad paraustīja plecus un novērsās.

- Sniegs. No šejienes ziema vēl neatkāpjas.

- Tu nesaproti? Maragi taču nepanes aukstumu! Un viņu jājamlopi neies sniegā. Tur viņi mums nespēs sekot!

Herilaks atkal pacēla skatienu, bet šoreiz jau cerīgāk.

- Sniegs nemaz nav tik tālu. Šodien mēs varam tur nonākt. Ja vien ejam.

Viņš sasauca medniekus, kuri gāja priekšgalā, izdāļāja jaunos rīkojumus un,

apmierināti nokrekšķējies, apsēdās.

- Samadi turpinās ceļu. Bet mums dažiem jāpaliek iepakaļ un jāaizkavē sekotāji.

Bija parādījusies cerība, un izredzes izdzīvot deva samadiem jaunu spēku. Pat mastodonti sajuta šo mundrumu un taurēdami cilāja snuķus. Mednieki sekoja kolonnas virzības maiņai — uz augstajām'virsotnēm — , un paši devās projām kā pēdējie. Tagad viņi medīs maragus tāpat, kā medī ikvienu negantu zvēru.

Kad samadi bija jau pilnībā izzuduši skatienam, Herilaks apstādināja medniekus zem pašas izejas no ielejas. Birstošajā, akmeņainajā nogāzē vietumis vīdēja lieli klintsbluķi.

- Šeit mēs viņus apturēsim. Lai viņi iekļūst mūsu skavās. Tad mēs viņus apšausim. Novāksim vadoņus. Atspiedīsim atpakaļ. Sagrābsim ieročus un dzelkšņus. Ko viņi pēc tam darīs, margalu?

- To pašu, ko vakar, — Keriks noplātīja rokas. - Viņas turēsies mūsu priekšā drošā attālumā un sūtīs fārgajas, lai iet pār kalna kaupri, apiet flangus un nokļūst mums aizmugurē.

- Tieši tas mums vajadzīgs. Mēs atkāpsimies, pirms vēl slazds būs saslēdzies…

- … un izliksim vēl nopietnākus slazdus viņiem! Un atkal, un atkal! — Sorlis izsaucās.

- Tā gan, — Herilaks pasmaidīja, bet viņa saltajā smaidā nepazibēja ne humora dzirksts.

Viņi izraudzījās slēptuves aiz klintsbluķiem gar abām ielejas sienām. Daudzi, arī Keriks, tiklīdz saļimuši zemē, tūdaļ arī iemiga, bet Herilaks, sakripeks, zvilnēja acim vaļā, modri vērodams kāpumu starp divām rūpīgi uzstādītām akmens plāksnēm.

Ieraudzījis pirmās jātnieces, Herilaks steigšus deva rīkojumu modināt gulētājus. Drīz vien ielejā jau rībēja araktopu smagie soļi. Jilanē tarakastu mugurās jāja karapulka priekšgalā un rādija virzienu. Viņas virzījās augšup pa nogāzi, garām tanu slēpņiem, un gausākais araktops vēl nebija nonācis šāviena attālumā, kad priekšgals jau sasniedza virsotni.

Pēc komandas sākās šaušana.

Slaktiņš bija drausmigs, pulka bargāks nekā vakar. Mednieki šāva un šāva bez mitas, un paši sajūsmā auroja. Augstāk nogāzē uzkāpušās jilanē tika nodzītas atpakaļ, viņu jājamlopu milzīgie līķi kūleņodami vēlās lejup nāves jūklī. Arī araktopi krita viens pēc otra, lidz ar fārgajām. Bēgošās apšāva. Uzbrucēju priekšējās rindas retinājās, un naidnieks atvilka spēkus, lai pārgrupētos. Mednieki viņas vajāja, slēpdamies aiz kritušajām un likdami lietā to ieročus. Viņi mitējās tikai tad, kad novērotājs kalna kauprē deva zīmi. Šāvienam nesasniedzamā attālumā viņi lēkšoja augšup pa nogāzi un devās tālāk pa šļūceņu iebrauktajām vagām.

Vēl divas reizes maragi atdūrās pret slēpni, vēl divas reizes viņu pulki krita rindām vien un ieroči palika pretiniekam par laupījumu. Tad tani atkal bēga pa iemīto taku, bet saule jau slīga aiz apvāršņa.

- Šādi mēs vairs tālu netiksim, — Keriks aizrādija, zvārodamies aiz spēku izsīkuma un sāpēm.

- Bet nāksies! Citas izejas nav! — drūmi atcirta Herilaks, spītīgi sperdams soli pēc soļa. Pat viņa spēki bija izsmejami. Viņš vēl varēja paiet, bet apzinājās, ka ne viens vien teju teju kritīs.

Sejā cirtās skaudrs vējš. Kājas sametās; viņš apstājās un pavērās uz priekšu.

Herilaka uzvarošais sauciens izrāva Keriku no trulās apātijas. Arī viņš palūkojās uz nogāzi, blisināja acis un centās izsekot biedra rādītājpirkstam.

Uz dubļainās un izdangātās takas starp dziļajām pēdām melnēja mastodon- ta mēslu čupa, un tajā vidēja balti punktiņi. Uz zemes visapkārt varēja redzēt arī lielākus baltus pleķus.

Sniegs.

Samadu iemītā taka aizvijās augšup pa sniegotu klajumu. Keriks metās skriet, paklupa, saujām grāba salto, balto sniegu un svieda to gaisā, liekot citiem sajūsmā smiet un gavilēt.

Kraujas virsotnē viņi atvilka elpu, jau līdz ceļiem stāvēdami kupenās. Tālu lejā parādījās jilanē priekšgrupa. Sasniegušas sniegoto nogāzi, jātnieces grieza savus rumakus atpakaļ. Apstājās ari visa uzbrucēju orda. Jilanē jātnieces atgriezās pie saviem pulkiem un pēc īsas, drudžainas rosības atkal nošķīrās.

Pūlis atkal sakustējās. Lēnā, gurdā solī fārgaju pulki izzuda skatienam.

XVII

Upes ledus vāks bija salūzis un krāvās grēdās, kuras drīz vien līgani aizslīdēja lejup pa straumi, izzuzdamas jūrā. Pavasaris gan bija jau klāt, bet tumšākās vietās no krasta upē vēl iestiepās ledus mēles un kraujas pārkarēs blāvoja sačākstējis sniegs. Toties pļavā, pa kuru upe meta plašu cilpu, neliels stirnu bariņš jau mielojās ar dzeltenzaļiem, sulīgiem jaunās zālītes stiebriem.

Dzīvnieki saausījās un sāka ostīt gaisa pūsmas. Kaut kas viņus satrauca. Bariņš slaikiem lēcieniem nozuda starp kokiem.

Herilaks stāvēja stalto, mūžzaļo koku ēnā un ieelpoja skuju spirdzinošo smaržu, lūkodamies uz apmetni, ko viņi atstāja rudenī. Ziemas skavas atslāba; šogad pavasaris pienāca agrāk nekā daudzus iepriekšējos gadus. Varbūt nežēlīgās ziemas būs apsīkušas?

Varbūt.

Mežā bija dzirdama ādas iejūgu čīkstēšana un mastodontu auri. Dzīvnieki pazina apvidu un saprata, ka mājas ir klāt, ka ceļojumam pienācis gals.

No mežaudzes iznira mednieki ar Keriku priekšgalā. Tagad varēja apstāties un iekārtoties parastajā vietā, - ķerties pie nojumes būves no kritalām un kādu laiku palikt tepat. Ziema vēl pat nebija paspējusi pilnībā atkāpties, kad viņi jau izmeta to no galvas lidz ar domām par nākamo.

Varbūt…

Galvā iezagās tumšas domas un apēnoja saulaino dienu. Pasaulē bija jilanē. Un būs vienmēr. Nemitīgs drauds — kā vētra, kas var sākt trakot ik mīļu brīdi. Lai ko arī tani domātu, lai ko arī viņi vēlētos pasākt, it visam pāri klājās ši apziņa, šis briesmas no dienvidiem.

Viņa prātojumus izkliedēja skaļi un līksmi mastodontu spiedzieni. Ir gana! Savs laiks rūpēm, sava reize — nometnes būvei, uguns kuršanai un svaigas gaļas cepšanai. Un atpūtai.

Šo nakti viņi sagaidīja pie ugunskura, — Keriks, Herilaks un vecais Freikens. Un samadari. Vēderi bija pilni un sirdis — mierigas. Sorlis sarušināja uguni, uzsizdams dzirksteles, kas mirguļodamas izzuda tumsā. Nakts bija rāma; virs koku galotnēm izlīda pilnmēness. Sorlis izvilka gailējošu zariņu, papūta, lai tas uzliesmo, iegrūda uguni pīpes akmens kausā, dziļi ievilka dūmus, izpūta pelēku mutuli un pasniedza pīpi Harhavolam. Arī tas nodevās rituālam rāmi un svarīgi. Tagad viņi bija samadu samads, un neviens vairs nesmējās par viņa un citu aizkalniešu savādo izrunu. Kur nu — pēc kopā pavaditās ziemas, pēc kaujas ar maragiem! Jau trim viņa medniekiem bija sievietes no citiem samadiem. Tas ir ceļš uz mieru.

- Freiken! — Herilaks uzsauca. - Pastāsti mums par kauju! Pastāsti par kritušajiem maragiem!

Freikens papurināja galvu, liekot saprast, ka ir noguris, bet visi aizrautīgi turpināja lūgties, arī citi savācās ap ugunskuru, un vecais padevās. Brīdi kaut ko neskaidri zem deguna padūcis un iešūpojies ritmā, viņš sāka dziedošu stāstījumu par pērnās ziemas varoņdarbiem.

Visi gan paši bija tur piedalījušies un savām acīm vērojuši atstāstītos notikumus, bet šāds atstāsts skanēja daudz labāk. Ar katru reizi stāsts pilnveidojās, atkāpšanās kļuva mokošāka, sievietes — sīkstākas, mednieki — brašāki. Vienkārši neticama varoniba.

— … atkal un atkal kāpa augšup pa nogāzi, atkal un atkal mednieki stāja viņiem pretim un galēja tos atkal un atkal, un vēl un vēl, līdz katram medniekam apkārt sakrājās tāda kritušo grēda, ka tas vairs nespēja redzēt tai pāri. Ikviens mednieks nogalēja tik daudz maragu, cik zāles stiebru klāj kalna muguru. Ik mednieks bez mitas trieca šķēpu maragu ķermeņos, un katru reizi uz šķēpa sagūla pa pieciem pretiniekiem uzreiz. Stipri tos laikus bija mednieki, augsti bija kritušo naidnieku kalni.

Visi klausījās un māja ar galvām, un piepūtās lepnumā par paveikto. Pīpe ceļoja no rokas rokā, Freikens skandināja slavas dziesmu, likdams balsij te dramatiski pieaugt spēkā, te kaismīgi pieklust, un visi, pat sievietes un mazākie bērni, vaļā mutēm drūzmējās ciešā lokā.

Liesma noplaka; Keriks piesvieda kādu pagali un apreibis atslīga uz muguras. Pīpes dūms izrādījās negants, jauneklis vēl nebija pie tāda pieradis. Freikens ievistījās kažokādās un gurdi slāja uz telti. Arī samadari cits pēc cita devās pie miera, līdz pie uguns vairs palika tikai Keriks ar dažiem medniekiem. Herilaks stingi vērās liesmās, un Harhavola pusaizmidzis klanīdamies sēdēja viņam pie sāniem. Herilaks pievērsās Kerikam:

- Tagad viņi ir laimīgi. Ir miers. Un labi, ka viņi kādu laiku tā jūtas. Ziema bija gara un barga. Lai jau viņi aizmirst šo ziemu, pirms jāsāk domāt par nākamo. Un arī par maragiem ar nāvesnūjām.

Viņš ilgu laiku klusēja, tad atkal palūkojās uz Keriku un turpināja:

- Mēs nokāvām daudzus. Varbūt tagad viņi mūs aizmirsis? Varbūt atstās mierā?

Keriks labprāt būtu atbildējis apstiprinoši, tomēr nespēja melot, tāpēc negribīgi papurināja galvu, un Herilaks nopūtās.

- Viņi nāks atkal, — Keriks paskaidroja. - Es pazīstu šos maragus. Viņi mūs nīst tieši tāpat kā mēs viņus. Vai tu neiznīcinātu viņus visus, ja varētu?

- Kā ne! Un ar lielāko prieku!

- Un viņi darītu tieši tāpat.

- Bet ko lai darām mēs? Šī vasara nebūs no garajām. Varbūt, ka medībās veiksies, — kas zina… Bet drīz vien arī ziema būs klāt, un ko tad? Ja ejam uz austrumiem gar krastu medit, tad maragi mūs atradīs. Uz dienvidiem? Mēs zinām, kā gāja dienvidos. Un ziemeļus ieslēgs ledus.

- Kalni, — ierunājās balsu pamodinātais Harhavola. - Jāiet pāri kalniem.

- Bet tavs samads taču ir no turienes, — Herilaks iebilda. - Un jūs atnācāt šurp, jo tur nebija ko medīt.

- Tā tikai jūs saucat manu samadu — par aizkalniešiem. Tie jau nav nekādi kalni, — tīrie pauguri. īstie kalni ir aiz tiem. Tādi, kas iesniedzas debesīs un kuru virsotnēs nekad nenokūst sniegs. Tie ir kalni.

- Esmu dzirdējis par tādiem, — Herilaks atminējās, — un esmu dzirdējis, ka tiem pāri nevarot tikt, ka tie solot drošu nāvi.

- Tā var iznākt. Ja nezini augstās kalnu pārejas, tad ziema tevi panāks un sagūstīs, un tu mirsi. Bet Munans, mana samada mednieks, ir bijis kalnu otrā pusē.

- Maragi nezina par šiem kalniem, — Keriks ar pēkšņu cerību balsī iejaucās. - Viņi nekad par tiem nerunāja. Kas aiz tiem atrodas?

- Tuksnesis, kā Munans stāstija. Ļoti reta zāle, ļoti maz lietus. Viņš saka, ka gājis divi dienas pa tuksnesi un bijis spiests atgriezties, jo aptrūcies ūdens.

- Mēs varētu doties turp, — Keriks skaļi domāja. Herilaks iespurdzās.

- Šķērsot kalnu ledājus, lai nosprāgtu tuksnesī. Tad jau labāk maragi. Tos mēs vismaz varam nogalināt.

- Maragi nogalinās mūs! — Keriks nikni atcirta. - Mēs nonāvēsim, un citi nāks vietā, jo viņu skaitam nav gala kā ūdens pilēm okeānā. Beigsies ar to, ka mūs visus apkaus. Bet tuksneši nav bezgalīgi. Var taču paņemt līdzi ūdeni un meklēt, kur tam gals. Par to ir vērts padomāt.

- Tā gan, — Herilakam bija jāpiekrīt. - Par to mums tiešām jāpadomā. Harhavola, pasauc savu mednieku vārdā Munans! Lai viņš pastāsta par kalniem.

Munans bija stalts mednieks ar garām rētām pār vaigiem, kā visiem no viņa samada un citiem aizkalnu samadiem. Kad pīpe nonāca līdz viņam, viņš izpūta dūmu mutuli un ieklausījās jautājumos.

- Mēs bijām trīs, — mednieks uzsāka stāstu. - Visi ļoti jauni. Kad esi jauns, tu tiecies pierādīt, ka būsi labs mednieks. Tev jāizdara kaut kas ļoti varens. - Viņš piedūrās rētainajiem vaigiem. - Tikai parādījis lielu drošsirdību vai spēku, tu vari gūt šos te, kas pierāda, ka esi mednieks.

Harhavola piekrītoši pamāja; viņa paša rētas ugunskura gaismā šķita baltas.

- Trīs aizgājām, divi atgriezāmies. Mēs izgājām vasaras sākumā un šķērsojām augstās pārejas. Manā samadā bija vecs mednieks, kurš zināja šīs pārejas, zināja, kuras izvēlēties, un viņš mums izstāstīja, un mēs atradām ceļu. Viņš pastāstīja, kādas zimes mums jāmeklē, kuras pārejas jāšķērso. Tas nebija viegli, un augstākās pārejas klāja dziļš sniegs, bet beigu beigās mēs tikām galā. Mēs nerimtīgi gājām pret rietiem. Tieši aiz kalniem ir pauguraine, un tur ir labas medības. Bet aiz pauguriem stiepjas tuksnesis. Mēs devāmies turp, bet tur nebija ūdens. Mēs izdzērām visu, ko bijām atnesuši savās ūdens tarbās un, kad tas izbeidzās, griezāmies atpakaļ.

- Vai tur varēja medit?

- Jā. kalnos ir lietus, bet ziemā — sniegs. Pauguri kalnu pakājē turpina zaļot, bet aiz tiem sākas tuksnesis.

- Vai tu spētu atkal uzmeklēt tās augstās pārejas? — Keriks interesējās, un Munans pamāja. - Tad jau mēs varētu izsūtīt nelielu izlūku grupu. Viņi atrastu pāreju un paugurus aiz kalniem. Un atraduši atgrieztos un vestu sev līdzi samadus, ja viss izrādītos, kā tu saki.

- Vasaras šobrīd ir pārāk isas, — Herilaks aizrādīja, — un maragi pārāk tuvu. Ja kāds vispār iet, tad jāiet mums visiem. Manuprāt.

Viņi par to spriedelēja tonakt, nākošnakt un vēl nākamo arī. Neviens patiesībā nealka vasarā rāpties sniegotajos kalnos: gan jau ziema pienāks pati, un nav jācenšas pašiem doties tai preti. Bet visi arī zināja, ka kaut kas jādara. Medības laiku pa laikam sekmējās, svaigas gaļas pagaidām pietika, varēja ari izrakt saknes, atrast augus un sēklas, bet ziemošanai ar to bija daudz par maz. Bija zudušas teltis un daudz citu augstvērtīgu mantu. Viena lieta gan vēl pieturējās: kublos glabājās maragiem atņemtā gaļa. Neviens nejūsmoja par tās garšu un, kamēr vien bija kas cits, ko ēst, neaiztika konservus, tomēr tie deva iespēju izdzīvot.

Herilaks pacietīgi nogaidija, līdz visi paspēja izmedities un izēsties, ko sirds kāro. Sievietes ģērēja nedaudzās briežādas, kas viņiem vēl palikušas, un varēja cerēt, ka pēc kāda laika viņiem atkal būs teltis. Mastodonti barojās labi; nokārusies āda pamazām atguva miesas pildījumu. Herilaks to redzēja un gaidīja. Gaidīja, līdz visi atkopās, līdz bērni tapa dūšīgi. Katru nakti viņš pētija debesis un sekoja, kā mēness pieaug spožumā un atkal sadilst. Kad nakts no jauna kļuva melna, viņš piebāza akmens pīpi ar sīvo koka mizu un sasauca medniekus ap ugunskuru.

Visi sapipēja. Herilaks piecēlās, izgāja priekšā un atklāja, kādas domas maļas pa viņa galvu visu laiku, kopš viņi atgriezušies šajā upes ielokā.

- Ziema jau nekur nepaliks. Mums nevajadzētu to sagaidīt šeit. Mums jādodas turp, kur ir raženas medības un nav maragu. Es teiktu, ka mums jādodas pāri augstajiem kalniem uz zaļajiem pauguriem aizkalnē. Ja ejam tūliņ, tad paspēsim šķērsot augstās kalnu pārejas vēl vasarā. Munans saka, ka citos gadalaikos tas nemaz nav iespējams. Ja ejam tūliņ, tad nebūs daudz kravas, tāpat kā toreiz, kad bēgām no maragiem. Ja ejam tūliņ, mums nav jābēdā par pārtiku, jo varam tērēt maragu krājumus. Ja ejam tūliņ, mēs varam būt zaļajos aizkalnu pauguros vēl pirms ziemas. Es saku, ka šobrīd ir laiks saiņot šļūceņus un doties uz rietiem.

Neviens gan nevēlējās atstāt šo vietu, tomēr palikšanai attaisnojuma nerada. Ledus vai maragi: citas izvēles nebija. Pārrunas iestiepās melnā nakti, bet tikpat jau nebija nekā, ko likt pretī: vienīgā iespēja — doties uz kalniem.

No rīta šļūceņi bija sasaiņoti un vecās slieces apvilktas ar jaunu ādu. Mazi puišeļi mežā meklēja blīvas matu piciņas ar kauliem — pūču atvēmām. Freikens tās atvēra un nolasīja pareģojumus.

- Ne šodien, bet rīt, — viņš teica. - Tas būtu īstais laiks doties ceļā — ar gaismas svīdu. Kad saule jau pakāpsies virs kalniem un ielūkosies šeit, tā mūs vairs neatradīs: mums jābūt jau gabalā.

Tonakt, tad, kad visi bija jau paēduši, Keriks sēdēja pie uguns un sēja zāles kumšķus pie gariem ogu krūmu ērkšķiem. Dzelkšņu krājumi hezocaniem gāja mazumā, un speciālie dzelkšņu koki šeit neauga, bet bez tiem it labi varēja iztikt: hezocans spēja izšaut jebkuru līdzīga izmēra priekšmetu. Kerika gatavotie dzelkšņi kalpoja gluži labi, pat labāk par īstajiem, ja tos izgatavoja rūpīgi.

Keriks nokoda mezglu. Armuna, iesviedusi ēdiena atliekas ugunī, ķērās pie viņu nelielās mantības saiņošanas. Viņa strādāja klusēdama, un Keriks piepeši apķērās, ka viņa atsākusi pa vecam piesegt seju ar matiem.

Kad Armuna pienāca tuvāk, viņš satvēra viņas plaukstu un nosēdināja sievieti sev lidzās, bet viņa joprojām vairījās. Tikai saņēmis Armunu aiz zoda un pagriezis seju pret sevi, Keriks ieraudzīja viņas asaru pilnās acis.

- Kas tev noticis? Tu esi savainojusies?

Viņa pakratīja galvu un cieta klusu, bet Keriks uzstāja. Beigu beigās Armuna aizgriezās, atkal piesedza seju ar matiem un ierunājās:

- Mums būs bērns. Pavasarī.

Sajūsmā Keriks pat aizmirsa viņas asaras un skumjas; viņš viņu pievilka sev cieši klāt un skaļi iesmējās. Tagad viņš jau zināja par bērniem, bija redzējis tos dzimstam, bija vērojis vecāku lepnumu. Grūti saprast, kāpēc Armuna raudāja: te taču jāpriecājas! Bet sieviete neparko neielaidās sarunā un joprojām slēpa seju. Keriks sadrūma un pat noskaitās. Viņš sapurināja Armunu, bet viņa tikai ieraudājās skaļāk. Keriks sakaunējās par savu rīcību, noslaucīja viņas asaras un apskāva. Viņa saņēmās, atsvabinājās no Kerika skāviena un norādīja uz savu seju, uz savu šķelto lūpu.

- Bērns būs meitene un izskatīsies kā es!

- Tas būtu brīnišķīgi, tu esi ļoti jauka.

Viņa mazliet pasmaidīja.

- Tikai tev tā šķiet. Kad biju maza, visi rādīja uz mani ar pirkstiem un smējās, un es nekad neesmu bijusi laimiga kā citi bērni.

- Tagad neviens par tevi nesmejas.

- Protams, kamēr esi tu. Bet bērni smiesies par mūsu meitu.

- Nē, to viņi nedarīs. Mūsu bērns var būt arī dēls un izskatīties pēc manis.

Un — vai tavai mātei vai tēvam bija tada lupa ka tev?

- Nē.

- Tad kāpēc lai mūsu bērnam būtu? Tu tā ari paliksi vienigā ar tādu seju, un es esmu laimīgs, ka man esi tu un tieši tāda, kāda esi. Nav ko raudāt.

- Es neraudāšu. - Viņa noslaucīja acis. - Man arī nevajadzēja tev uzmākties ar savām rūpēm. Tev jābūt stipram, kad mēs rīt dosimies uz kalniem. Vai aiz kalniem tiešām solās būt tik raženas medības?

- Bez šaubām. Tā teica Munans, un viņš tur ir bijis.

- Vai tur būs… Vai maragu tur nebūs? Maragu ar nāves nūjām?

- Nē. Mēs atstāsim viņus šaipusē. Mēs iesim turp, kur viņu nekad nav bijis. Savu slepeno, tumšo domu viņš atkal paturēja sevī. Vaintē taču ir dzīva. Viņa

nekad nerimsies, nemūžam nemitēsies vajāt viņu un citus, kamēr vien būs palicis kaut viens tanus. Viņi gan varēja bēgt, bet Vaintē viņus vajās, kamēr vien diena nomainīs nakti un nakts — dienu.

XVIII

Piektajā dienā līdzenumā sākās kāpums; rietumu vējš kļuva dzestrs un sauss. Harhavolas samada mednieki ošņāja gaisu un atplauka, juzdami, ka atgriežas sev tik pazīstamajā pasaules daļā. Viņi satraukti čaloja, rādījās ar pirkstiem un traucās uz priekšu, garām samadiem un gausajiem mastodontiem. Herilaks īsti neizprata viņu prieku, jo mēmas pazīmes liecināja, ka medības šeit būs paplānas. Pāris reižu viņš matīja, ka še bijuši arī citi tani, un reiz pat uzgāja siltus ugunskura pelnus. Pašus medniekus nemanīja: tie acīmredzot turējās labu gabalu no šā lielā, bruņotā pulka.

Ceļš veda tālāk un tālāk paugurainā, katrs nākamais kūkums slējās augstāk par iepriekšējo. Dienas vēl siltas, saule karsēja, bet naktīs visi ierakās kažokādās.

Kādu rītu vēl pirms saullēkta Harhavola, sajūsmā aurodams, norādīja uz sārto austrumu pamali, pret kuru iezīmējās attālas, baltas kalnu virsotnes: sniegotās grēdas, kas viņiem drīz jāšķērso.

Diendienā ceļš veda augšup; attālie kalni slējās pret debesīm un izstiepās viņu priekšā no viena apvāršņa līdz otram. Tie šķita viengabalaini, bez mazākās plaisiņas; bija jāpiekļūst stipri tuvu, lai redzētu, ka upes ieleja it kā nemanāmi ielīkumo pašā kalnu sirdī. Straume bija aša, salta un tēraudpelēka. Ļaudis virzījās gar upi, līkumodami tai līdzi, un drīz vien grēdas piekāje jau izzuda skatienam. Apkārtne pārvērtās: koku kļuva aizvien mazāk un palikušie pārsvarā bija mūžzaļi.

Kādu pēcpusdienu kraujā virs viņiem izcēlās kņada; gar pārkares malu varēja samanīt lēkājam ragainus zvērus. Viens no tiem nostājās uz dzegas un palūkojās lejup, par ko arī saņēma Herilaka bultu un aizkūleņoja lejup pa nogāzi.

Zvēra kažoks izrādījās mīksts un cirtains, bet tai pašā vakarā saceptā patreknā galiņa vai kusa mutē. Harhavola pēc mielasta laizīja taukus no pirkstiem un laimīgi urkšķēja:

- Tikai reizi dzivē es biju ēdis kalnu govi. Lieliska! Bet ļoti grūti nomedīt. Tās dzīvo tikai augstu kalnos. Nu mums laiks padomāt par barību mastodontiem un malku sārtiem.

- Malku arī? - Herilaks nesaprata.

- Mēs kāpjam augšup. Drīz koku vairs nebūs, pēcāk pat zāle kļūs skraja un vārgulīga. Un kāds sals tur būs, kāda spelgoņa!

- Tad jānodrošinās ar visu vajadzīgo, — Herilaks prātoja. - Bez teltīm šļūceņi ir patukši. Sašķīsim zarus un piekrausim pilnus. Arī zaļus zarus ar lapām — lopbarībai. Zvēriem nebūs badu ciest. Un kā ar ūdeni?

- Par to neraizējies: sniega netrūks.

Kaut arī dienas joprojām pieturējās siltas, rītausmā nereti skatam pavērās apsarmojusi zāle, bet mastodonti neapmierināti mīņājās, izelpojot garaiņu mutuļus.

Ļaudis sāka žēloties, ka trūkstot elpas; vecais Freikens aizdusā skaļi sēca un, nespēdams vairs iet, vizinājās uz šļūceņa, bet Keriks jutās laimīgs un piepildīts, pats būdams par to pārsteigts. Dzidrais gaiss viņu priecēja tāpat kā kalnu klusums, kā klinšu skaudrās aprises pret debess piesātināto zilgmi. Tas tik ļoti atšķīrās no sutīgās tveices dienvidos ar svīšanu un knišļiem. Lai jau jilanē paliek viņu purvi un nebeidzamā vasara! Tas viņām lieliski piederas, turpreti šis novads kā dzīvesvieta tām jāatzīst par pilnīgi nederigu. Kāpēc gan viņas nevarētu atstāt šo svešo pasauli taniem? Keriks visu laiku neviļus vēroja debesis. bet sen vairs nebija redzējis ne milzu plēsoņas, nedz arī kādus citus putnus, kas varētu sekot viņu virzībai. Varbūt tiešām jilanē vairs neseko? Varbūt beidzot viņi ir drošībā?

- Šī ir augstākā pāreja, — paziņoja Munans, norādīdams taisni uz priekšu. - Tur, kur tie mākoņi, kur šobrīd snieg. Tagad es atceros, kā mākoņi vienādiņ traucās turp no vakariem. Tur bieži krit sniegs, reti ir brīži, kad nesnieg.

- Mēs nevaram gaidīt, līdz mitēsies snigt, — Herilaks prātoja. - Ēdamā un lopbarības palicis maz. Mums jāsarauj.

Garas un smagas dienas gājumā viņi sasniedza pārejas augstāko punktu. Svaigais sniegs vietumis slēpa sērsnu; mastodontu kājas bruka tai cauri un stiga dziļajās kupenās. Ļodzīgiem soļiem cilvēki un zvēri virzījās pretī mērķim lidz pilnigam spēku izsīkumam. Tumsa samadus pārsteidza pirms pašas virsotnes, un nācās pārlaist bezmiega nakti klajā nogāzē, klausoties neapmierināto dzīvnieku ignajos spiedzienos. Ugunskurus sakurt neizdevās, un ļaudis, ādās ietinušies, drebinājās lidz rītam. Ar pirmajiem saules stariem viņi atsāka gaitu, lai nesastaptu šeit savu galu.

Kaupres otrā pusē iet kļuva vēl grūtāk, jo nogāze bija krauja un apledojusi. Diemžēl ar kurnēšanu nepalīdzēsi. Ēdamais bija cauri, un mastodonti nepārciestu vēl vienu nakti sniegos. Samadi turpināja virzīties, taustīdamies caur mākoņu vāliem, kas vēlās preti pa kalna sānu. Pēcpusdienā viņi sasniedza akmeņainu krauju un atklāja, ka iet pa ripojošiem oļiem, bīstoties aizķert nestabilu klintsbluķi, ir vēl nepatīkamāk, nekā lauzties caur sniegiem. Tikai isi pirms tumsas ceļinieki iznira no mākoņiem un sajuta rietošās saules glāstus sejā. Tālu lejā pavērās skats uz ielejām, kaut kur vīdēja pat zaļš augājs.

Vēl ceļā pār viņiem nolaidās krēsla. Atpūta bija paredzēta tikai ugunskuru iekuršanai un lāpu sagatavošanai. Šaudīgajā lāpu gaismā samadi turpināja ceļu, līdz kājas sajuta, kā zeme kļūst mīkstāka un smagais pārbaudījums ir izturēts. Tad viņi apstājās nogāzē pie brāzmainas kalnu straumes, kur zemi klāja ciņi ar izspūrušām velēnām. Visi kā viens saļima zemē. Mastodonti taurēja un rijīgi plucināja zāles kušķus. Šovakar labi garšoja pat maragu konservētā gaļa.

Ļaunākais bija aiz muguras, gājiens caur ielejām izrādījās daudz vieglāks. Drīz vien viņi nonāca mežainā apvidū, un mastodonti piestūķēja vēderus ar zaļām lapām. Mednieki jutās laimīgi. Šur tur vīdēja pa govs pļekai, un vīri dievojās, ka drīz vien ēdis svaigu gaļu. Diemžēl kalnu govis bija modras un manījās projām, pirms mednieki piekļuva bultas šāviena attālumā. Tikai nākamajā dienā pļaviņās starp kokaudzēm viņi pielavījās stirnu pulciņam un pa- tapa divas noguldīt, pirms bariņš pajuka kur kurā. Stirnas nebija vienīgā ēdmaņa: visapkārt auga neredzētas priedes, kuru čiekuros slēpās saldi rieksti. Kalni palika aiz muguras, un nākotne rādījās rožainās krāsās.

Nākamajā dienā upe atdūrās akmeņainā ezeriņā. Dubļos ap to vidēja pulka zvēru pēdu, bet izejas ūdenstilpei nemanīja: straume acīmredzot turpināja ceļu pazemē, kā jau tas dažkārt gadās.

- Te nu mums jāapstājas, — Herilaks izlēma. - Te ir ūdens, ganības, un arī medībām jāsokas, ja nekļūdos. Samadi paliks šeit, bet mednieki dosies pēc svaigas gaļas. Te jābūt ogām un visādām saknēm. No bada pagaidām nav jābīstas. Mēs ar Munanu, kurš še jau bijis, dosimies palūkot, kas mūs priekšā gaida. Keriks arī nāks ar mums.

- Jāpiepilda ādas maisi, — Munans aizrādīja. - Tālāk ir trūcīgi ar ūdeni, un tuksnesī tā nav nemaz.

Tiklīdz mednieku trijotne nonāca kalnu piekājē, apkārtne izmainījās. Koki izzuda, zāle izkalta un visapkārt saradās adataini draudīga izskata augi. Paugurainei izlīdzinoties, zāle metās vēl retāka un kājas aizvien biežāk grima smalkos oļos un smilšu kupenās. Kur vien acs rādīja, bija izkaisīti šie adatainie, sausie, nemīlīgie augi. Sausais gaiss — pilnīgi nekustīgs. Labi vēl, ja kāda ķirzaka patvērās no gājēju soļiem.

- Diena bija gara un grūta, — Herilaks nopūtās. - Ja reiz visas vietas vienlīdz sliktas, tad paliekam šepat! Vai par šo tuksnesi tu stāstīji?

Munans palocīja galvu.

- Tas visu laiku būs šāds. Dažviet būs vairāk smilšu, citur pa kādam akmens bluķim. No augiem — tikai šie adatainie. Un ne piles ūdens.

- No rīta dodamies tālāk. Tam taču kaut kur jābeidzas!

Tuksnesī bija karsts un sauss, un, par spīti Herilaka prātojumiem, tas šķita bezgalīgs. Četras dienas viņi soļoja no saules lēkta līdz rietam, tiesa gan, atpūzdamies dienvidū, kad saules stari krita stāvus un trieca viņus pie zemes. Ceturtās dienas vakarā no kalniem bija palikusi tikai izplūdusi, pelēka svītra pamalē. Tuksnesis priekšā pletās kā pleties — nebeidzams. Pirms saulrieta Herilaks pakāpās pauguriņā un, piesedzis acis, nolūkojās uz rietumiem.

- Tas pats, — viņš konstatēja. - Ne kalnu, ne pauguru, ne mazākā zaļumiņa. Smilšu jūra.

Keriks pasniedza ādas maisu.

- Tas ir pēdējais.

- Zinu. Rīt griežamies atpakaļ. Cik varējām, tiktāl atnācām. Jau tagad nepietiek ūdens pēdējai atceļa dienai. Nekas. Gan padzersimies vakarā, paugurainā.

- Un tālāk? — Keriks vaicāja, kraudams zariņus vakara ugunskuram.

- Jāpadomā. Ja medībās būs veicies, varbūt varam palikt turpat. Tad jau redzēs.

īsi pēc tumsas iestāšanās netālu sāka ūjināt pūce. Keriks satrūkās. Pēkšņi vairs nenāca miegs un dvēselē iezagās saltums. Bet tā jau tikai pūce, nekas vairāk! Viņa dzīvo še, tuksnesī, un ēd ķirzakas. Tikai pūce.

Jilanē nevarēja zināt, ka viņi ir šeit. Viņas nevarēja izsekot viņiem caur kalnu pārejas sniegiem. Viņi ir drošībā.

Tonakt Keriks sapņoja par Alpīsaku, bija atkal starp drudžainajām fārgajām. Saites otrā galā — Inlēnu. Puisis miegā vaidēja, bet nemodās; viņa pirksti bija iekrampējušies dzelzs kaklariņķī.

Visu rīta cēlienu sapņa vara nospieda Keriku kā smaga nasta. Tas taču tikai murgs, viņš sev iestāstīja, bet nelaimes nojausma neatkāpās visu dienu.

Atceļā gājējiem solis šķīrās. Pārtikai un ūdenim izsīkstot, nesamā kļuva mazāk, un smilšu verstis kusa zem viņu kājām, līdz arī pēdējais izrāviens caur zāļaino pauguraini palika aiz muguras. Bija pavēla pēcpusdiena, kad viņi sausām mutēm pārvarēja kaupri un atviegloti ieraudzīja priekšā ezeriņu. Tālāk trijotne, zariem brīkšķot, lauzās caur biezu pamežu. Herilaks neatlaidīgi virzījās pa priekšu. Pamanījis, ka pārāk atraujas, viņš apstājās un pagaidīja. Piepeši gar ausi nospindza bulta. Herilaks ar brīdinājuma saucienu pacirtās sāņus. Patvēries aiz tuvākā stumbra, viņš salūkoja bultu un uzvilka stiegru. Kaut kur nogāzē atskanēja sauciens:

- Herilak, vai tas esi tu? Vai tu kliedzi?

- Kas tur ir?

- Sorlis. Esi uzmanīgs! Mežs slēpj briesmas.

Herilaks lūkojās visapkārt, bet nekā aizdomīga nemanīja. Kas tās par briesmām? Lieki klaigāt negribējās. Starp kokiem piesardzīgi lavījās Keriks. Herilaks ar mājienu aicināja viņu sev līdzi. Pienāca arī Munans.

Sorlis gaidija viņus, paslēpies aiz liela klintsbluķa. Arī citi samada mednieki slēpnī gaidīja briesmas no paugura piekājes. Sorlis pamāja, lai viņi iet, un atkāpās arī pats. Tikai viņpus kores viņš izņēma bultu no loka.

- Dzirdēju tevi laužamies caur biezokni, bet redzēju tikai auguma aprises. Tāpēc arī raidīju bultu. Domāju, ka svešinieks. Viņi uzbruka šorīt, līdz ar sauli. Sargi krita, bet paspēja brīdināt. Tie nokāva ari vienu mastodontu, varbūt pārtikai, bet mēs viņus padzinām, pirms šie paspēja ko pasākt.

- Kas viņi bija?

- Tie nebija tani.

- Maragi? — Keriks dzirdēja savā balsī skanam šausmas. TIKAI NE ŠEIT, TIKAI NE MARAGUS!

- Arī ne. Bet arī ne tani, kā mēs saprotam tanus. Vienu mēs nošāvām, paši redzēsiet. Viņiem ir šķēpi, bet nav loku. Viņi izbijās un bēga jau pēc pirmās bultas.

Liķis gulēja, kā nokritis — ar seju dubļos. Mugurā rēgojās asiņaina brūce — no turienes bija izgriezta nāvējošā bulta. Ap vidukli — kažoks. Liķa āda bija tumšāka nekā taniem, mati — melni. Herilaks apvēla rumpi otrādi un ar šķēpa galu atgrūda kažokādas.

- Mednieks. Varētu būt tanus, ja vien āda un mati būtu gaišāki.

Keriks pacēla mirušā plakstiņu; tumša acs stingi ielūkojās viņa zilajā. Munans ari noliecās pār līķi, pavērās un nicīgi nospļāvās.

- Harvans. Manā bērnībā mazus puikas biedēja ar stāstiem par tumšiem ļaudīm no augsto kalnu viņas puses, kas nākot tumsā zagt bērnus, lai tos apēstu. Tos sauca par harvaniem, un viņi bija briesmīgi nejauki. Daži šiem nostāstiem ticēja, citi tikai smējās.

- Tagad tu zini, — Sorlis piezīmēja, — tie bijuši patiesi. Un te ir vēl kas.

Viņš aizveda biedrus mazu gabaliņu tālāk pie tumša ķermeņa koku paēnā. Herilaks uzmeta tam acis un sajūsmā ieurkšķējās.

- Garzobis! īsts milzenis!

Tas bija patiesi prāvs, pusotrtik garāks par cilvēku; mute nāves mokās atplesta, garie ilkņi rēgojās kā skaudri, draudigi asmeņi…

- Tas nāca kopā ar melnajiem taniem, un ne jau viens vien. Tie čāpoja viņiem līdzās kā mums mastodonti un pēc komandas uzbruka.

Lieki piebilst, ka Herilaku tas nesajūsmināja.

- Bīstama lieta. Bruņoti tani un šie zvēri. No kurienes viņi uzradušies?

- No ziemeļiem. Un viņi aizbēga atpakaļ uz ziemeļiem. Varbūt mednieku grupa…

Herilaks nolūkojās uz ziemeļiem un papurināja galvu.

- Tad arī šis ceļš mums ir slēgts. Tāpat arī rietumu virziens, vismaz šajā vietā. Un mēs taču pat nenojaušam, cik viņu ir — šo melno tanu — , un cik garzobju rikšo pie viņu sāniem! Mēs nealkstam kaujas ar viņiem. Tātad — paliek tikai viens virziens.

- Dienvidi, — Keriks nobeidza domu. - Uz dienvidiem caur šo pauguraini. Bet tur var būt maragi.

- Tur var būt kaut pats nelabais, — Herilaks ar akmeņainu seju aizrādija. - Tam nav nozīmes. Mums jāiet. Tuksnesis tur var pārtapt bagātīgos medību laukos. Labāk padzerties svaigu ūdeni un neprātuļot. Izlieciet sargus uz nakti! Rītausmā dodamies ceļā!

XIX

Pat bērns būtu varējis izlasīt samadu atstāto liecību par savu pārvietošanos mīkstajā kūdrājā: šļūceņu baļķu ievilktās vagas, mastodontu platās pēdas, lielās mēslu kaudzes. Herilaks pat necentās slēpties; vēl divu dienu gājumu iepakaļ samadiem mednieki slēpņos gādāja par to, lai neuzrastos sekotāji. Dienas ritēja, un nekas neliecināja, ka tumšie tani vai viņu garzobainie cīņubiedri būtu tiem uz pēdām. Piedevām Herilaks arī izlika sargus — dienu un nakti.

Visas ieleju un pauguru nogāzes veda lejup no augstajiem kalniem un pagaisa bezgalīgajā klajumā, kur drīz vien nonāca arī ceļinieki. Viņi nelauzās pāri pauguru grēdām, bet turpināja ceļu gar tuksneša malu. Pa priekšu gāja mednieki, lūkodami pēc ūdens kaut kur ielejā. Ik vakaru pēc apmešanās mastodontus veda augšup uz ieleju ganīt un dzirdināt.

Gājiens turpinājās. Ne paugurainā, ne līdzenumā medības neveicās. Prērijas zāle no kalnu piekājes aizvien tālāk un tālāk iestiepās klajumā, kas līdz šim bija tikai sauss, izsusušu upju gultņu sagraizīts tuksnesis, tomēr ūdenstilpes zālājos neredzēja, arī dzīvnieku tur nebija gandrīz nemaz. Atlika vien turpināt ceļu.

Vēl divas reizes mēness piebrieda un izdila, lidz beidzot viņi sasniedza upi. Ūdens acīmredzot traucās no augstajiem kalniem, jo straume bija brāzmaina un gultne — dziļa. Ļaudis sastājās krasta kraujā' un vērās krācēs, izbaudot veldzējošo šļakatu migliņu gaisā.

- Te nav vietas, kur šķērsot upi, — Keriks prātoja, un Herilaks mēmi palocīja galvu, nolūkodamies lejup pa straumi.

- Varbūt tas būtu pat gudrāk — nebrist pāri. bet iet gar krastu. Upe noteikti darīs galu tuksnesim, bet tur, kur beigsies tuksnesis, būs arī medījums. Ir pēdējais laiks medīt un ievākt pārtiku: pat maragu gaļa jau iet uz beigām.

Tad viņš skaļi izteica domu, kas pastāvīgi pavadīja viņus visus.

- Mums tas jāpaspēj pirms ziemas iestāšanās!

Cilvēki gāja gar upi, kas aizlocījās kā čūska caur līdzenumu un attālāku pauguraini. Daudzviet krasts bija nobrucis; tur varēja padzirdīt mastodontus. Dažās šādās vietās vīdēja arī briežu pēdas. Un arī citas. Pirmais uz to norādīja Munans. Viņš piebiedrojās Herilakam un Kerikam pie ugunskura, apsēdās ar muguru pret pauguriem un ierunājās:

- Esmu medījis jau daudz gadu. Un tikai reizi esmu medīts. Gribu pastāstīt par to. Augstajos pauguros, ko jūs saucat par kalniem, es biju uz pēdām briedim. Agrs rīts, svaigas pēdas… Es lavījos ļoti klusi, tomēr piepeši jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad es sapratu: mani pašu izseko, mani novēro. Es jutu sev pievērstu skatienu. To sapratis, es strauji apcirtos — un tur tas bija, uz dzegas virs manis. Garzobis. Vēl ne tik tuvu, lai lēktu, tik tuvu ne. Bet tas bija minis man uz papēžiem, kā es minu briedim. Tas brīdi skatījās man acīs un tad aizgāja.

Herilaks piekrītoši pamāja.

- Dzīvnieki zina, kad viņus novēro. Reiz es vēroju dažus garzobjus, un tie pagriezās, jo sajuta skatienu. Arī mednieks dažkārt tādu jūt.

- Mūs šobrīd novēro, — Munans klusi noteica, bakstīdams uguni. - Tagad neatskatieties! Paņemiet vēl malku, un tai brīdī pametiet skatu uz pauguru tieši man aiz muguras! Kāds mūs no turienes novēro.

- Padod malku, Kerik, — Herilaks pamudināja, — tev jaunas acis.

Keriks negribīgi piecēlās, paspēra pāris soļu un atgriezās ar dažiem sprunguļiem, ko tūdaļ arī iegrūda ugunī.

- Neesmu pārliecināts, — viņš bilda. - Netālu no paugura virsotnes gan ir klintsradze — un tumša ēna aiz tās. Zvērs varētu būt tur.

- Šonakt izliksim papildus sargus, — Herilaks nolēma. - Šī ir jauna zeme. Te var būt pats velns, šajos pauguros. Pat maragi.

Nakts aizritēja bez trauksmes. Pirms ausmas Herilaks pamodināja Keriku. un viņiem piebiedrojās arī Munans. Par stratēģiju viņi bija vienojušies jau iepriekšējā vakarā. Pa dažādiem ceļiem, klusi kā ēnas, viņi tuvojās akmens šķautnei vienlaikus no sāniem un apakšas. Saulei lecot, viņi jau atradās izvēlētajās pozīcijās.

Herilaks noķērcās kā putns, un aplenkums sakļāvās. Ar izslietiem šķēpiem viņi sastapās pie radzes, bet tur nekā nebija. Toties kaut kas bija bijis. Keriks norādīja uz izgulēto zāli.

- Kāds mūs tomēr novērojis.

- Izklistam! Meklējam pēdas! — Herilaks uzsauca.

Drīz vien Munans atrada nospiedumu.

- Re! Smiltīs! Pēdas nospiedums!

Visi to cieši aplūkoja — klusumā, jo nu bija skaidrs, kas tas par zvēru.

- Tanus, — Herilaks beidzot paziņoja un pacēla skatu pret ziemeļiem. - Vai tiešām tumšie tani būtu mūs izsekojuši lidz pat šejienei?

- Tas šiem nevarētu būt viegli nācies, — Keriks prātoja. - Ja nu tiešām viņi pamanījušies te atstāt savas pēdas, tad iznāk, ka viņi apgājuši mūs caur kalniem un apdzinuši. Nē, tiem jābūt citiem taniem. Es esmu pārliecināts.

- Tani aiz muguras, tani priekšā… - Herilaks murmināja. - Vai tiešām mūs medibu vietā gaida kaušanās?

- Šis tanus neķildojās, tikai lūrēja, — Keriks aizrādīja. - Ne jau vienmēr tani tanus nogalē. Tas sākās tikai līdz ar aukstajām ziemām. Šeitan, tik tālu dienvidos, diez vai varētu būt tik bargas ziemas.

- Ko darām? — Munans steidzināja.

- Izspiegosim viņus kā viņi mūs, — Keriks ieteica, — un pamēģināsim aprunāties. Varbūt viņi vienkārši bīstas no mums.

- Es bīstos no viņiem, — Munans iebilda. - No šķēpa mugurā.

- Tātad mēs viens otra baidāmies. Bet, kamēr vien mēs soļojam visi kopā, kamēr mums ir pulka šķēpu un loku, šie nezināmie tani neuzdrīkstēsies mums tuvoties. Ja es dotos uz priekšu viens pats ar vienu vienīgu šķēpu, varbūt man izdotos viņus sastapt.

- Tas ir bīstami, — Herilaks pretojās.

- Visa dzīve ir bīstama. Bet te kaut kur ir tani, jūs taču redzat pēdas! Ja mēs tā ari nemeklēsim miermīlīgu saskarsmi ar viņiem, tad atliks tikai otra izeja. Vai tas ir tas, ko mēs gribam?

- Nē, - Herilakam bija jāpiekrīt. - Ir jau gana mirts, lai vēl sāktu slaktēt cits citu. Šodien paliksim šepat. Atdod man loku un bultas. Neaizej pārāk tālu kalnos. Ja lidz pusdienlaikam nekas nenotiek — atgriezies! Skaidrs?

Keriks, piekrītoši klusēdams, atdeva ieročus. Ar skatienu pavadījis abus medniekus atceļā pa pašu pēdām, viņš apgriezās uz papēža un aizslāja augšup pa nogāzi.

Pamats še bija cieta klints, tātad tas, kas atstājis to nospiedumu, lai kas viņš arī būtu, tālāk pagaisa bez pēdām. Keriks rāpās līdz nākamajai dzegai un pārlaida acis teltīm tur, tālu lejā. Ši būtu laba. atklāta vietiņa, kur nogaidīt, un neviens nevarētu viņam pietuvoties nepamanīts. Arī ja nāktos bēgt, bija skaidrs, kurp.

Keriks sēdēja ar seju pret ieleju, izklaidīgi šūpodams šķēpu, bet patiesībā — vērīgs un modrs. Kalnaine klusēja, kaila un nekustīga, tikai skudras viņam pie kājām tekalēja nogurdinošā ņirbā.

Mugurā un sprandā sāka kņudēt. Keriks pakasīja, bet nekā jau tur nebija. Viņš joprojām juta kaut ko dīvainu: ne gluži kņudoņu, bet visai savādu netīksmi. Tagad viņš to pazina. Pareizāk sakot, atcerējās Munana izjūtu aprakstu: viņu novēro!

Keriks nesteidzīgi piecēlās un apgriezās, pētīdams zāļaino nogāzi un patālo koku puduri. Neviena neredzēja. Kalna sānā vīdēja daži krūmi, bet tie bija par šķidriem, lai sniegtu kādu patvērumu. Ja kāds viņu arī novēroja, tad tikai no kokiem. Viņš vērās turp un nogaidīja, bet nekas nenotika. Ja nu paslēpies novērotājs tiešām baidās? Kerikam pašam jāizrāda kāda pretimnākšana. Bet pieliecies, lai noliktu šķēpu, viņš pamanīja, ka roka nevilšus it cieši sažņaugusi vienīgo aizsardzības līdzekli. Tiešām: negribējās jau mest to pie malas. Bet — kas jādara, jādara, ja vēlies, lai neredzamais vērotājs vai vērotāji ticētu, ka esi nācis ar mieru. Saņēmis dūšu, Keriks acīmredzamā apņēmībā, kādu patiesībā nemaz neizjūta, aizsvieda to projām. Kokos joprojām nekas nekustējās.

Keriks pašļūca solīti uz priekšu, tad vēl vienu. Rīkle izkalta un sirdspuksti dunēja ausīs visu ceļu lidz pat pudurim. Krietna šķēpa sviediena attālumā no svešinieka slēpņa viņš apstājās: nebija vairs dūšas tuvoties. Pietiks! Tagad tava kārta! Keriks uzmanīgi pacēla rokas ar izvērstām delnām un uzsauca:

- Man nav ieroča! Es nāku ar mieru!

Nekādas atbildes. Bet — vai tik kaut kas nepakustējās starp koku ēnām? Ej nu saproti… Viņš atkāpās soli un sauca atkal.

Tumsā varēja noģist kustību. Kādas aprises. Tur kaut kas bija. Keriks vēl mazliet pakāpās atpakaļ, un siluets iznira klajumā.

Keriku pārņēma spējš izbilis. Viņš salēcās, bet tūdaļ arī savaldījās.

Medniekam bija melni mati un tumsnēja āda; bārdas nebija. Rokas — brīvas, tāpat kā Kerikam. Un viņš nebija tinies ādās kā mednieks no kalnu pakājes. Ap galvu apsiets kaut kas balts, ap gurniem — ari. Nevis pelēcīgs, bet sniegbalts.

- Aprunāsimies! — Keriks uzsauca, pasperot soliti uz priekšu. Svešais apgriezās un metās atpakaļ patvērumā. Keriks apstājās. Otrs saņēmās, tomēr pat tādā attālumā Keriks manīja, ka svešais izbailēs trīs. Sajutis pretinieka vājumu, Keriks rāmi apsēdās zālē un miermīlīgi pacēla rokas.

- Es nedarīšu pāri! — viņš sauca. - Nāc šurp, apsēdies, aprunāsimies!

Un viņš vairs nepakustējās. Kad rokas nogura, viņš tās nolaida un atstāja guļam uz ciskām ar augšup vērstām delnām, un sēdēja, skatīdamies debesīs un klusi dungodams. Dažkārt viņš pārlaida skatienu klajumiņam, bet centās neizdarīt spējas kustības, kas varētu svešinieku sabiedēt.

Savādais mednieks beidzot paspēra nedrošu soli tuvāk. Tad vēl vienu. Keriks smaidīdams klanīja galvu, bet rokas nekustināja. Soli pa solim ļodzigām kājām svešinieks virzījās tuvāk, līdz attālums saruka līdz desmit soļiem vai pat mazāk. Tad viņš nosēdās zemē sakrustotām kājām kā Keriks un lūkojās viņā platām, izbiedētām acim. Tagad Keriks saskatīja, ka tas nav nekāds pienapuika: āda jau metās krunkaina un caur kraukļmelnajiem matiem vijās sudrabaini pavedieni. Keriks pasmaidīja, bet nekustējās. Vīra mute pavērās, varēja dzirdēt, ka rikle noguldz. Viņš norīstījās un beidzot ierunājās. Vārdi sāka plūst drudžainā steigā.

Keriks nesaprata ne zilbes. Viņš smaidīja un māja ar galvu par zīmi, ka klausās, un kluso, šņācošo vārdu plūdi turpinājās. Tad mednieks piepeši aprāvās, sasvērās uz priekšu un nolieca galvu.

Keriks apmulsa. Viņš nogaidīja, līdz svešais atkal paceļ skatienu, un ierunājās.

- Es tevi nesaprotu. Vai tu saproti, ko es saku? Vai tu gribi zināt, kā mani sauc? — Viņš piedūrās sev pie krūtim. - Keriks! Keriks! — Atbildes nebija. Svešinieks tikai sēdēja ar atkārušos žokli un blenza, iepletis apaļās acis — bal- tum baltas pret viņa tumsnējo ādu. Kad Keriks apklusa, viņš atkal paklanījās, pateica vēl pāris vārdu, piecēlās un gāja atpakaļ uz birziti. Parādījās vēl viens mednieks un kaut ko pasniedza pienācējam. Aiz viņa klajumā uznira citi, un Keriks pavilka kājas zem sevis, gatavs ik brīdi mesties projām. Neviens no jaunatnācējiem tomēr netuvojās, un viņš, gan nezaudējot modribu, palika sēžam.

Šoreiz svešais mednieks pienāca un apsēdās tuvāk. Pārējie palika, kur bijuši. Keriks redzēja, ka pienācējs nes īpatnēju tumšu kausu ar ūdeni. Pacēlis to abās rokās un padzēries, viņš pasniedzās un nolika trauku zemē starp viņiem abiem.

Ja mednieki kaut ko dala, viņu vidū veidojas kaut kāda kopība, Keriks prātoja. Tam jābūt miera piedāvājumam. Cieši uzlūkodams pretimsēdētāju, viņš pacēla kausu un iestrēba malku, pēc tam nolika to atpakaļ zālē. Svešais pievāca kausu un izlēja atlikušo ūdeni zemē starp viņiem, tad iebakstīja kausam sānos un pateica vienu vārdu:

- Valiskis.

Vīrs atkal sniedza kausu Kerikam. Keriku viņa rīcība mulsināja, tomēr viņš klanīja galvu un smaidīja, cenšoties sarunu biedru iedrošināt.

Kauss izrādījās veidots no kaut kā tumši brūna un cieta. Viņš ielūkojās vērīgāk. Raupjš un brūns, bet ar kaut kādu melnu ornamentu pie augšmalas. Otrā pusē atklājās vēl lielāks zīmējums — arī melns.

Ļoti sīki izstrādāta, skaidra, melna kontūra. Tas nebija nekāds pleķis vai primitīvs, regulārs ornaments. Nepārprotami iezīmējās zvēra aprises: gan ilkņi redzami, gan snuķis…

Tas bija mastodonts.

- Valiskis, — svešais vēl atkārtoja. - Valiskis.

XX

Keriks pagrozīja kausu delnās un piedūrās mastodonta attēlam. Sarunu biedrs pamāja un uzsmaidīja, atkal un atkal atkārtodams:

- Valiskis.

Ko lai domā? Vai šiem taniem arī ir mastodonti? Ej nu sazini, ja nesaproti ne vārda no sarunu biedra teiktā.

Svešais uzmanīgi pavilka kausu uz savu pusi, līdz Keriks to atlaida, un aizgāja atpakaļ koku pavēni.

Viņam atgriežoties, kauss bija pildīts ar kaut kādu baltu un kunkuļainu sutinātu augu masu. Mednieks paņēma kādu nieku pirkstos un iebāza mutē, bet pašu kausu nolika zemē. Keriks sekoja viņa piemēram; ēdamais garšoja labi. Mednieks nekavējoties metās atpakaļ uz birziti. Keriks gaidīja, bet viņš tā arī vairs neatgriezās. Šķiet, ka tikšanās bija beigusies. Uz Kerika saucienu neviens neatsaucās. Nesteidzīgi pārgājis pār klajumiņu, viņš atklāja, ka birzi neviena vairs nav.

Mīklainā sastapšanās tomēr iedrošināja. Tumsnējais mednieks nebija vicinājis ieročus, viņš piedāvāja ūdeni un cienastu. Keriks savāca trauku un savu šķēpu un kājoja atpakaļ uz teltīm. Viņam parādoties, sardzes viri deva ziņu, un tūdaļ jau arī Herilaks traucās augšup pa nogāzi viņam preti. Arī viņš atzina, ka ēdiens ir itin baudāms, un tāpat kā Keriks nerada notikušajam izskaidrojuma.

Samadi vācās kopā klausīties Kerika stāstījumā, un viņam nācās to atkārtot vēl un vēl. Ikviens vēlējās nomēģināt svešinieka velti, un drīz vien kauss bija tukšs, bet arī tāds tas piesaistīja interesi. Herilaks grozīja to un klauvēja ar pirkstu kauliņiem pa sāniem.

- Ciets kā akmens, bet pārāk viegls. Un šis mastodonts — tikpat ciets. Neko nesaprotu.

Pat Freikens atzina par prātīgāku neizteikt savu viedokli. Beigu beigās Keriks pats pieņēma galējo lēmumu.

- Rīt es atkal došos turp. Aiznesīšu viņiem kādu gaļas klunci. Protams, ne jau viņu kausā. Dodiet man kādu pītu paplāti ar rakstiem.

Pirms saulrieta Armuna izraudzījās labāko paplāti — pašas pītu — , un noskaloja to upē.

- Tas ir bīstami — iet turp, — viņa bažījās. - Kādam tevi jāpavada.

- Nē. Šie mednieki mani tagad pazīst. Un es jūtu, ka briesmas ir garām, — ļaunākais varēja notikt pirmajā reizē. Šie svešādie tani medī šajā zemē, un, ja gribam te palikt, būs jāsadzīvo ar viņiem. Mums taču nav kur dēties! Paēdīsim, bet labākos gabalus atliksim rītdienas cienastam.

Nākamajā rītā pazīstamajā pļaviņā neviens Keriku negaidīja. Viņš tomēr nosvieda šķēpu un apņēmīgi gāja pār klajumu, un tepat jau ari no kokiem iznira pazīstamā figūra. Keriks apsēdās un nolika sev priekšā paplāti; šoreiz svešinieks nāca klāt bez baiļu un omulīgi atsēdās zālē. Keriks apēda kumosiņu, pastūma paplāti uz priekšu un vēroja, kā pretimsēdētājs, neslēpjot apmierinājumu, zelē gaļas šķēli. Tad viņš pagriezās un skaļi uzsauca. No birzs paēnas izslīdēja vēl pieci tumšmataini, bezbārdaini mednieki, apģērbti tāpat kā pirmais; diviem nācējiem bija šķēpi. Šoreiz izbijās Keriks. Viņš pielēca kājās un atkāpās. Svešinieki apstājās un pārsteigti blisināja acis. Keriks izstiepa roku un atdarināja šķēpa nosviešanas kustību. Viņa sarunu biedrs žestu saprata un uzsauca kaut ko, acīmredzot pavēli, jo pārējie nolika šķēpus un nāca tuvāk.

Keriks gaidīja, sakrustojis rokas un neizrādīdams raizes. Viss šķita mierīgi, bet svešie zem saviem baltajiem apsējiem varēja slēpt arī nažus. Un naži pat būtu lieki: viņi sešatā jebkurā gadījumā varētu viņu viegli pieveikt un nogalēt. Viņam bija jāsamierinās ar šādu iespēju. Jāsamierinās vai arī nekavējoties jābēg.

Viņiem tuvojoties, Keriks redzēja, ka divi nes īsas nūjas. Viņš norādīja uz tām un atveidoja dauzīšanas kustības. Svešie apstājās un apspriedās. Nebija tik viegli saprast, ko Keriks gribējis teikt. Beidzot viens no viņiem gāja atpakaļ pēc šķēpa, un Keriks atkal saspringa, gatavs skriet. Izrādījās — mednieks tikai gribēja parādit, kā pielieto koka rīkus. Viņš ielāgoja nūjas galā šķēpa resgali, atbalstīja ieroci pret otras rokas delnu, pieturēja ar pirkstiem, atliecās tālu atpakaļ un raidīja šķēpu augstu gaisā. Tas lidojumā apgriezās un kritienā iecirtās dziļi zemē. Keriks isti nesaprata, kā šī ierīce darbojas, bet katrā ziņā šķēps aizlidoja neparasti tālu. Mednieks aizgāja pie šķēpa un nosvieda nūju tam lidzās; Keriks nepakustējās.

Svešie sasēdās lokā viņam iepretim un augstās balsīs nervozi čaloja. Keriks viņus interesēja tāpat kā viņi — Keriku. Kāds pastiepa pirkstu un piedūrās debessmetāla nažiem Kerika kaklā, cits pataustīja kaklariņķi. Keriks uzmanīgi pētīja viņu ādas apsējus un saprata, ka tie nemaz nebija no ādas. Viņš paslidināja pirkstus pa viena mednieka galvasrotu; tas nosēja balto lentu un pasniedza viņam. Lietiņa izrādījās mīksta kā vilna, tāda kā sapīta līdzīgi grozam, bet šķiedras šķita savītas no smalkiem matiņiem. Keriks grasījās sniegt to atpakaļ, bet mednieks atstūma viņa roku un rādija uz Kerika galvu. Viesis uzvilka to galvā, un pārējie pavadija šo ricību ar atzinīgiem izsaucieniem.

Visi svešinieki šķita gandarīti par pirmo saskarsmi un aizrautīgi tērgāja, līdz nonāca pie kāda lēmuma. Jaunatnācēji piecēlās un devās atpakaļ uz birzi. Pirmais mednieks pavilka Keriku aiz elkoņa un norādīja uz aizejošajiem biedriem. Žestu pārprast būtu grūti: nāc mums lidzi! Varbūt tiešām iet? Vai varbūt viss šis teātris spēlēts tikai tāpēc, lai viņu sagūstītu vai nonāvētu? Bet viņi šķita tik dabiski un atraisīti, abi šķēpneši pat savāca atpakaļ savus šķēpus un neatskatījušies turpināja ceļu.

Keriks izlēma. Ja te būtu kādi slazdi, viņi nebūtu ņēmuši šķēpus: starp kokiem taču mierīgi varēja gaidīt citi bruņoti mednieki. Viņam jārīkojas, pilnībā paļaujoties uz viņu labajiem nodomiem. Nedrikst izrādīt bailes. Tomēr viņš nepameta savu šķēpu: norādijis uz to, Keriks devās tam pakaļ. Pirmais mednieks aizlēkšoja viņam garām un ieroci pacēla; spējas izbailes kā zibens izskrēja caur Kerika krūtim, bet svešinieks tikai izpalīdzīgi pasniedza viņam ieroci. Spriedze atslāba; varbūt patiesi viņi ir tik miermīlīgi, kā izskatās? Viņš dziļi ievilka elpu; bija tikai viens ceļš, kā to noskaidrot.

Svešinieki apstājās birzs malā un apgriezās. Keriks nomierinājās un sekoja viņiem.

Ceļš veda pār paugura virsotni un lejup gar otru sānu. Tur pavērās aiza, un Keriks saprata, ka to izgrauzusi tā pati upe, gar kuras krastiem samadi visu laiku virzījušies: tā meta lokus šurpu turpu caur pauguraini. Šobrīd viņi gāja pa skaidri iezīmētu taku lejup, līdz nonāca pie upes un turpināja ceļu gar krastu.

Ar katru līkumu klinšu sienas slējās arvien augstāk un straume traucās aizvien straujāk. Viņi spraucās pa šauru, klinšainu, smiltīm klātu krasta dzegu, kuru pavasaros noteikti klāj palu ūdeņi. No krasta bija atšķēlušies milzu klintsbluķi, un ūdens, triekdamies pret tiem, uzšķieda augstu gaisā smalkas šļakatas. Gājēji pārrāpās pāri varenai klints atlūzai, kas aizšķērsoja gravu visā platumā, jo upe šeit krākdama vēlās pāri radzēm, sakuldama baltas putas pie pretējās, stateniskās klints sienas. Rāpšanās vērtās grūtāka. Keriks pavērās augšup un salēcās.

No augšas viņā nolūkojās tumšmataini, šķēpiem bruņoti mednieki. Viņš uzsauca ceļabiedriem un norādīja uz savu bažu cēloni. Tie palūkojās augšup, saprata viņu un izkliedza komandas, liekot novērotājiem pazust no redzeslauka. Keriks, smagi elsdams, uzkāpa klints virsotnē un pārlaida skatu tikko veiktajam ceļa posmam.

Visapkārt, līdz pat tumšajai straumei tālu lejā, vīdēja smilšaini klinšakmeņi. Abos krastos slējās stāvas klintis. Medniekiem, kuri bija uz brīdi nozuduši, lai palaistu viņu garām, būtu ļoti vienkārši aizstāvēt šo dabisko nocietinājumu. Tās bija lieliskas aizsargpozīcijas, bet kas gan aiz tām slēpās? Steigšus klumburojot lejup pa pretējo krauju pakaļ pārējiem, bailes atkal pārmāca ziņkāri.

Ainava nemitīgi mainījās. Klinšu sienas mijās ar smilšainiem pauguriem, šur tur vīdēja kāds zāļu kušķis, kāds panīcis kociņš. Pēc īsa brīža zeme kļuva līdzenāka un zaļāka, taisnās rindās stiepās zaļumi… Keriks brīnījās par šīm taisnajām rindām, lidz pamanīja, ka vienā no tām rakņājas vīri, un nu jau varēja brīnīties par divām lietām: par mērķtiecīgi stādītajiem krūmiem un medniekiem, kas darīja sieviešu darbu — čubinājās ap lakstiem. Tas viņu pārsteidza jo īpaši. Bet jilanē taču iekopa laukus ap pilsētu! Kāpēc gan tani nevarētu darīt tāpat un kāpēc gan vīri nevarētu tur strādāt līdz ar sievām? Viņš ar skatienu iztaustīja zaļās vagas lidz pat ielejas klinšu sienai, lidz tumšajām nišām klintī.

Tālāk viņu ceļš veda gar grupiņu sieviešu, kuras visas bija ietinušās mīkstajā izstrādājumā: tās rādija uz Keriku ar pirkstiem un spalgās balsīs klaigāja. Kerikam šķita, ka būtu bijis pareizi izjust bailes še, ielejā, starp melnīgsnējiem svešiniekiem, bet viņš neizjūta. Ja tie būtu gribējuši izrēķināties ar viņu, tas sen jau būtu darīts. Briesmas gan joprojām pastāvēja, bet ziņkāre pārmāca bailes. No ugunskuriem cēlās dūmi, visapkārt skraidīja bērneļi, klintis sakļāvās ciešāk — un viņu pārsteidza pēkšņa atskārsme:

- Pilsēta bez jilanē! - Keriks iesaucās. - Tanu pilsēta!

Viņa pavadoņi apstājās un pagaidīja, lidz viņš mitējās brīnīties. Augšup uz dobumiem klinti sniedzās baļķi ar gropēm, veseli koku stumbri. Jādomā, pa šiem baļķiem varēja uzrāpties, jo Keriks redzēja nišās vidām ziņkāras sejas. Visapkārt bija kņada kā īstā jilanē pilsētā, visapkārt kūsāja viņam neizprotama rosiba.

Mednieks, kuru viņš satika pašu pirmo, aicināja Keriku uz priekšu, uz plašu atveri klints piekājē. Keriks sekoja viņam un nopētīja akmens sienu alas dibenā: pēkšņajā krēslā pēc spožās saules viņš nespēja izšķirt sīkumus.

- Valiskis, — mednieks teica. Šo vārdu Keriks jau bija dzirdējis.

Viņš pārlaida acis ornamentiem uz sienas un sāka kaut ko no teiktā saprast.

Tur bija zvēri, — ar krāsu uz klints uzmālēti zvēri, pārsvarā viņam pazīstamās stirnas. Goda vietā virs tām gandrīz dabiskā lielumā dižojās mastodonts.

- Valiskis, — mednieks atkal teica, pamādams ar galvu uz zvēru. - Valiskis.

Keriks prātigi pamāja bez mazākās sajēgas par zimējumu nozīmi. Attēls bija

apbrīnojami precīzs, tāpat kā uz kausa. Arī citiem zīmējumiem nevarētu pārmest neīstumu. Viņš aizskāra briedi un teica:

- Briedis.

Tumšmatainais mednieks neizrādija nekādu interesi. Viņš atkāpās saules strēlē un aicināja Keriku līdzi.

Keriks labprāt būtu pakavējies un pavērojis svešinieku darbošanos, bet ceļabiedrs viņu steidzināja: nācās rāpties pa vēl vienu rievotu baļķi līdz klints sienai. Kāpiens pūles neprasīja, un pavadonis Keriku jau gaidīja augšā. Aiz dzegas pavērās tumša atvere, kas veda neredzamā iekštelpā. Viņi devās turp. Pa akmens grīdu mētājās podi un citi izstrādājumi, bet alas dibenā slējās ādu kaudze. Balti tērptais mednieks ierunājās, un viņam atsaucās kusla balstiņa.

Ciešāk ielūkojies, Keriks samanīja kādu stāvu: izdēdējis augums, ko klāja adas, atstājot atsegtu tikai seju. Grumbainu, červeļainu seju. Lūpas sakustējās pār bezzobu muti, un balss atkal iesēcās:

- No kurienes tu esi? Kā tevi sauc?

XXI

Kerika acis aprada ar telpas tumsu, un viņš jau varēja saskatīt vecās sievas seju, kaut tumsnēju aiz vecuma, bet neapšaubāmi baltādainu, ar zilām acīm. Viņas mati savulaik varētu būt bijuši blondi; tagad tie bija sirmi un šķidri. Spiedzīgā balstele ieskanējās atkal, un Keriks atskārta, ka saprot vārdus. Tas nešķita marbaks, kādā runāja pats, — drīzāk varētu būt kāda aizkalniešu izloksne kā Harhavolas samadam.

- Kā tevi sauc? — balss nerimās, — kā tevi sauc?

- Esmu Keriks. Es nāku no kalnu viņas puses.

- Tā jau es domāju, tieši tā es domāju. Tavi mati ir tik gaiši… Panāc tuvāk, lai Onita var tevi redzēt. Nu, patiesi — tanus! Vei, Sanon, vai es neteicu, ka vēl atceros viņu mēli?

Vārgulīgā balss aizlūza sausā smiekliņā.

Keriks un Onita turpināja sarunu. Sanone, tumšādainais mednieks, tikai klausījās un māja ar galvu; viņš nesaprata ne vārda.

Onita še bija nokļuvusi agrā jaunībā, mednieku sagūstīta, — tas Keriku nebūt nepārsteidza. Daudz kas viņas stāstā bija neskaidrs, bieži vien viņa novirzījās no tēmas, dažkārt pat iesnaudās. Reiz, uztrūkusies no snaudas, veča uzrunāja Keriku sesekā — valodā, kurā runāja tumšādaino sasku cilts — un apskaitās, jo sarunu biedrs neatbildēja. Vienubrīd viņa pieprasīja ēst, un maltīte tika arī Kerikam. Tad jau bija vēla pēcpusdiena, un Kerikam šķita gana runāts.

- Pasaki Sanonem, ka man jāatgriežas pie mana samada! — viņš iejaucās večas tērgāšanā. - No rīta būšu atpakaļ. Izstāsti to viņam!

Onita tūdaļ pat ieslīga dziļā miegā, palaikam iekrākdamās un murmulēdama, tomēr Sanone, kā rādās, saprata Keriku bez vārdiem. Viņš pavadīja viesi līdz pat klints pārkarei un uzsauca abiem šķēpnešiem, kas šeit patrulēja. Izkļuvis aiz pārkares, Keriks lielāko daļu ceļa līdz upmalas apmetnei mēroja skriešus, lai sasniegtu teltis līdz tumsai. Herilaks izrādījās nobažījies par Kerika ilgo prombūtni, par ko liecināja satrauktu sagaidītāju pulciņš kalnājā. Atgriezies apmetnē, Keriks klusējot padzērās vēso ūdeni un tikai tad ierunājās. Herilaks ar Freikenu un samadariem apsēdās viņam cieši līdzās; samadu ļaudis sasēda visapkārt plašā lokā.

- Pirmām kārtām: lai visi zina, — Keriks svinīgi paziņoja, — šie tumšādainie tani sauc sevi par saskiem! Viņi netīko mūs nomaitāt vai padzīt no šejienes. Viņi labprāt palīdzētu, pat dotu mums ēdmaņu, bet tas viss — mastodontu dēļ.

Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma čuksti; Keriks nogaidīja, līdz tie pieklust, un turpināja.

- Es ari pats esmu neizpratnē: šie saski ir visai dīvaini. Starp viņiem ir veča, kuras runu es kaut cik varēju saprast, bet ne pilnībā. Saskiem nav mastodontu, tomēr viņi tos pazīst: lūk, viens pat attēlots uz kausa, turklāt viņi man rādīja alu, kur uz sienas starp citiem zvēriem uzzīmēts milzīgs mastodonts. Šo attēlu nozīme man nav zināma, bet skaidrs, ka viņi ar tiem saista kaut ko sev ārkārtīgi nozīmīgu, kaut arī paši šos lopus netur. Saski ir redzējuši mūsējos, ievērojuši, ka tie mums klausa, un tas viņiem radījis vēlēšanos mums palīdzēt. Viņi mums nevēl ļauna. Turklāt šiem saskiem ir visādi labumi, kas mūs varētu interesēt: pārtikas krājumi ziemai, šitādi trauki… Hm… Nevar nemaz visu uzreiz atcerēties. Rīt mēs aiziesim pie viņiem abi ar Herilaku. Aprunāsimies ar viņu samadariem. Grūti pateikt, kā veidosies mūsu attiecības, bet vienu gan varu apgalvot puslīdz droši: mums gluži necerēti patrāpījusies droša ziemas apmetne!

Šī vieta izrādījās pat vairāk nekā patvērums no ziemas, tā šķitās solām kāroto drošo ostu pret pasaules vētrām. Jilanē še nekad neesot bijušas, saski par tām nebija pat dzirdējuši un nespēja saprast, kas tad medniekiem atgadījies, jo veča snauduļodama nespēja iztulkot garus un sarežģītus teikumus. Svarīgi bija tas, ka saski vēlējās, lai jaunatnācēji mājotu viņiem cieši līdzās. Tas varētu būt saistīts ar tumšādainajiem harvanu medniekiem, kas mita ziemeļos, bet savos sirojumos mēdza atklīst arī līdz šejienei. Upes aizsprosts sākotnēji veidojies kā dabisks nogruvums, bet saski tur bija savēluši klintsbluķus un šķembas, gadu gaitā izveidojot masivu barjeru, kas aizsargāja ieleju no ziemeļiem. Tālāk aiz nogruvuma klinšu sienu ieskautā ieleja plētās plašumā, pāraugot apmežotā paugurainā un pat līdzenās ganībās. Vēl tālāk uz dienvidiem kraujas atkal sakļāvās, sažņaudzot līgano upi un pārvēršot to brāzmainā kalnu straumē, kur laivām nebija, ko meklēt. Neskatoties uz visu, harvani vienādiņ atrada zemākas vietas, kur pārkļūt pār klinšu grēdu, tāpēc saski pie šīm pārejām allaž stāvēja sardzē. Ja tanu samadi uzturētos tepat tuvumā, harvaniem nāktos turēties drošā attālumā. Saski, savukārt, uzņemtos rūpes par pārtikas apgādi. Šāda savienība būtu izdevīga visiem.

Samadu teltis joprojām slējās upmalā, jo palienē un mežainajā paugurainā pletās bagātigas ganības. Medībās nepagalam neveicās, un tanus būtu gaidijusi īsta bada ziema, ja līdzās negadītos saski, kuru pārtikas krājumu pietika visiem, jo viss nepieciešamais izauga upmalas laukos. Saski neko neprasīja sev par atlīdzību, tiesa gan, viņi ar pateicību pieņēma svaigu gaļu pēc veiksmīgām medībām. Vienīgais, ko tie vēlējās, bija iespēja redzēt mastodontus, tuvoties tiem; kā galējo labvēlību viņi uztvēra atļauju pieskarties to krunkainajai, matainajai ādai.

Kerikam tika vēl vairāk prieka nekā saskiem, jo ik sīkums jauno kaimiņu dzīvē viņam šķita neatvairāmi pievilcīgs. Citi mednieki par saskiem neinteresējās vispār, ja nu vienīgi izsmēja virus, kas meņģējas pa dubļiem kā tādi sievišķi. Keriks uztvēra līdzību starp viņu lauka darbiem un jilanē ganāmpulkiem, un apziņa, ka pārtikas nodrošinājums ik bridi ir tepat līdzās, nevis klejo apkārt atkaribā no gadalaika, sniedza viņam drošibas sajūtu. Tā kā mednieku bija vairāk nekā medijuma, samadu viri pat priecājās, ka Keriks pavada tik daudz laika pie saskiem. Daudz nakšu viņš uzturējās klinti izcirstajās telpās, līdz beidzot aizveda turp ari Armunu ar visām viņu zvērādām un citām mantām. Saski apsveica šo soli; sievietes un bērni pulcējās ap Armunu, apbrīnodami tās gaišo vaigu un bikli pieskardamies viņas matiem, kas klājās pār pleciem.

Armuna izrādījās it naska uz valodām. Keriks bieži ciemojās pie vecās Onitas un vārdu pa vārdam, frāzi pa frāzei apguva seseku. Armuna to enerģiski pārņēma un sāka jau likt lietā, pļāpājot ar citām sievām. Svešādā izruna lika tām slepus spurgt delnās, bet Armuna zināja, ka viņu smieklos nav ļaunprātības. Beidzot nopratušas, ko viņa vēlējusies pateikt, tās atkal un atkal pareizi izrunāja sacīto, kā mācot mazu bērnu, un Armuna frāzi atkārtoja. Pēc īsa laika viņa jau pati mācīja Keriku, un viņam vairs nenācās nokauties ar večas indevēm.

Kamēr Armuna citigi apguva svešo valodu, Keriks no rita līdz vakaram nodevās sasku saistošo nodarbju un iemaņu pētīšanai. Cietie trauki patiesi izrādījās izgatavoti no mīkstiem māliem, kas plānā slānī atrodami kādā nogāzē. Mitrajam mālam piešķīra vajadzīgo formu un lika to ļoti karstā krāsnī žūt. Pati krāsns bija sakrauta no akmeņiem un tiem pašiem māliem. Iekšā cauru diennakti kūrās uguns, un karstums vērta mālu akmens cietu.

Vēl lielāku interesi modināja šķiedra, ko saski izmantoja virvēm un auklām, no kā tie auda drānu un darināja apģērbu. To ieguva no sika, zaļa auga, ko sauca par haradi. Haraža sēklas saski ar gardu muti ēda, bet no sasmalcinātām — spieda eļļu, ko plaši pielietoja saimniecībā, tomēr visvērtīgākie bija šo augu stiebri.

Haražus sagāza seklos dīķos un noslogoja ar smagiem akmeņiem, lai neuzpeld. Pēc zināma laika piemirkušos stiebrus vilka laukā un kaltēja saulē, pēc tam izkūla uz akmens plāksnēm. Ar ipašiem žuburainiem rikiem uzvandīja un atdalīja tīro šķiedru, ko sievietes pēcāk savija un savērpa stingrās grīstēs; no iegūtajiem pavedieniem darināja auklas un virves, sēja zvejas tīklus un cilpslaz- dus. Vislabākās, vistievākās šķiedras uzstiepa uz koka rāmjiem — pavedienu pie pavediena, cieši citu pie cita. Pēc tam sievietes starp tiem turp un atpakaļ izvija citus pavedienus, tādējādi iegūstot baltu audeklu, par ko tik ļoti sajūsminājās Armuna. Viņa drīz vien lika savus ādas apģērbus un zvērādas pie malas un ietērpās mikstajās haraža drānās tāpat kā pārējās sievietes.

Starp saskiem Armuna jutās laimīga, laimīgāka nekā jelkad iepriekš savā dzīvē. Drīz vajadzēja dzimt viņas bērnam, un viņa jutās pateicīga, ka var dzīvot šeit — siltumā un ērtībās — , nevis ziemot saltā teltī. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās rāpties pāri akmens barjerai, lai uz radibu laiku atgrieztos pie samadiem upmalā. Viņas samads tagad bija šeit, un Keriks — viņas samadars. Par savas īstās dzīves sākumu viņa uzskatīja to mirkli, kad puisis ielūkojās viņas sejā un neiesmējās. Arī saski par viņu neņirgājās un pat nepievērsa uzmanību viņas zaķalūpai, jo viņus iejūsmoja meičas gaišā āda un mati, palsi kā haradis. Tā viņi tos ari sauca, jo tie bija balti kā šī drāna. Armuna pie saskiem jutās kā mājās, nu jau brīvi runāja viņu valodā, mācījās vērpt un gatavot ēdienu no labības, ko tie audzēja, un arī bērnam bija jānāk pasaulē šeit.

Keriks pat neapsprieda šādu lēmumu: tas viņu pilnībā apmierināja. Tirās akmens alas un austo drēbju mīlīgie pieskārieni bija tik pārāki par vēja caurpūstajām teltim un mūdžu apsēstajām zvērādām! Dzīve ar saskiem daudzējādi līdzinājās jilanē pilsētas burzmai, kaut ari viņš vairījās apzināti vilkt šādas paralēles. Kerikam nepavisam netikās domāt par jilanē, un, kad vien salīdzinājums nelūgts iešāvās prātā, viņš allaž mānijās vērst savas domas uz citu pusi. Galu galā, kalni un tuksnesis ir šķērslis, un jilanē nav lemts viņus še uziet. Citādi taču nevar būt! Viņam tagad ir pienākumi, un tas ir svarīgāk par visu. Dzemdības tomēr ir viena nozīmīga lieta, kaut arī vienīgi viņam un Armunai. Saski daudz lielāku nozīmi piešķīra citām radībām: šķiet, viņi par to vien tērgāja.

Mastodontienei Dūhai arī bija jāatnesas. Gaidāmais mazulis viņai būs ceturtais; gan viņa pati, gan ari samadi pret to attiecās kā pret gluži ikdienišķu lietu.

Saski tā nedomāja. Keriks jau sāka mazliet saprast viņu godbijību pret mastodontiem. Par šo pasauli viņi zināja daudz tāda, ko tani nenojauta, sevišķi jau par zvēru un klinšu gariem, par to, kas viņpus debesīm, no kurienes nākusi pasaule un kas gaidāms nākotnē. Viņiem bija daži ļaudis, tā sauktie mandukti, kas vispār neko citu nedarija, tikai gremdējās šajos jautājumos. Sanone viņu vidū bija galvenais, viņš tos vadīja, bet visi mandukti kopā pārvaldīja sasku sabiedrību. Sanones loma mazliet atgādināja jilanē sabiedrības eistaā, un Keriks, kā radis, bez kavēšanās devās uz alu pēc pirmā uzaicinājuma. Sanone jau sēdēja mastodonta attēla priekšā un pamāja, lai Keriks sēžas līdzās.

— Jūs esat veikuši garu ceļu, lai sasniegtu šo ieleju, — Sanone sāka runu. Saskus, tāpat kā tanus, allaž tuvojās sarunas tēmai aplinkus. - Jūs kāvāties ar maragiem, kas staigā kā cilvēki. Mēs nekad tādus maragus neesam redzējuši. Tev jāpastāsta man par tiem.

Keriks jau sen bija viņam izklāstījis visu, ko zināja par jilanē, tomēr mierīgi sāka savu stāstu no gala, zinādams, ka tas ir tikai solis ceļā uz šīs vizītes patieso mērķi.

- Kādi slepkavīgi neradijumi! — Sanone nodrebēja, iedomājoties, cik daudz ļauna jilanē nodarijušas. - Vai tiesa, ka tās nogalēja ne vien tanus, bet arī mastodontus?

To sakot, viņa balsī izskanēja neslēptas šausmas.

- Tieši tā.

- Tu ļoti maz zini par mūsu godbijību pret mastodontiem. Vai redzi šo gleznojumu virs manis? Es gribu tev pastāstīt, kādēļ šos milzu radījumus tur tik lielā cieņā. Lai to saprastu, ir jāzina, kā tapusi pasaule. Pasauli, kādu tu to tagad redzi, veidojis Kadairs, radītājs. Visu radījis viņš. Viņš lika ūdenim tecēt, lietum lit. labibai briest. Kad viņš veidoja pasauli, tā bija neauglīga, cieta klints. Tad viņš pieņēma mastodonta veidolu. Kad nu Kadaīrs-kas-bija-mastodonts piesita kāju, klints pašķīrās un izveidojās ieleja. Mastodonta snuķis izšļāca ūdeni, un sāka tecēt upe. No viņa mēsliem izauga zāle, un pasaule kļuva auglīga. Tā viss sākās. Kad Kadaīrs devās tālāk, mastodonts palika, lai atgādinātu mums visu, ko savulaik darījis. Tādēļ mēs mastodontu pielūdzam. Vai saproti tagad?

- Jā. Man ir liels gods to dzirdēt.

- Tas, ka tu esi šeit, mums ir gods. Tu vadi ļaudis, kas rūpējas par mastodontiem, un tu atvedi viņus šurp. Par to mēs esam pateicīgi. Pagājušonakt bija sapulcējušies mandukti un pārrunāja to, un pēc tam mēs cauru nakti vērojām zvaigznes. Tur bija zīmes, debesīs liesmojoša guns, visas liesmainās tekas norādīja šo ceļu.

Šīm lietām ir sava ziņa. No tām mēs uzzinājām, ka Kadaīrs vadījis samadus šurp kāda apslēpta iemesla dēļ. Pagājušajā naktī šis iemesls tapa skaidrs. Jūs tikāt vadīti šurp, lai mūsu klātbūtnē piedzimtu jauns mastodonts.

Nu Sanone paliecās uz priekšu un ierunājās varen svarīgā balsī.

- Vai mastodontu māte atnesīsies šeit? Tas ir ļoti būtiski, lai mastodontēns piedzimtu te. manduktu klātbūtnē. Es nevaru tev izskaidrot, kālab tas tik svarīgi, jo tā ir mistērija, ko nedrīkst nosaukt vārdā. Varu apgalvot, ka tevi sagaida dāsnas veltes, ja to atļausi. Kāds ir tavs lēmums?

Cienīdams, kaut neizprazdams viņu parašas, Keriks piesardzīgi teica:

- Es bez kavēšanās teiktu «jā», bet ne man to izlemt. To var atļaut samadars, kam pieder mastodontu māte Dūha. Es ar viņu aprunāšos, es pastāstīšu, cik tas svarīgi.

- Šā notikuma nozīmi tev nesaprast. Dodies pie šā samadara! Kopā ar tevi es nosūtīšu manduktus ar dāvanām, lai paustu mūsu labos nodomus.

Kad viņš pārradās. Armuna gulēja. Keriks kustējās klusītēm, lai viņu neuzmodinātu. Viņš apvilka savus kājavus ar biezo zoli un aizgāja. Sanone gaidīja stāvu zemāk; viņa pavadoņu — divu jaunu manduktu — muguras līka zem pītu grozu svara.

— Tie tevi pavadīs, — pavēstīja Sanone. - Kad runāsi ar samadaru, pastāsti viņam, ka mūsu lūgums nebūs bez seguma. Un mandukti ar jaunajām ziņām steigs atpakaļ.

Keriks ar prieku izlocīja kājas. Jau ilgs laiks bija pagājis kopš viņa pēdējā apmetnes apmeklējuma. Pie klinšu barjeras viņš pamanija, ka upē ūdens cēlies. Acīmredzot tālajās ielejās nokusis sniegs. Pārvarējis šķērsli, viņš uzņēma strauju soli, tad apstājās un pagaidīja smagi apkrautos manduktus. Saule sildīja, un pavasara lietus darīja zāli jo zaļu. Piekalnē bija uzplaukušas zilas puķes. Gaidot manduktus, viņš noplūca saldenu zāles stiebru un košļāja to.

Gājēji devās augšup caur nelielu koku puduri un nonāca pļavā, kur Keriks pirmoreiz sastapa Sanoni. Viņš no šejienes varēja redzēt upi un nometnes vietu tās krastā.

Tā bija tukša un pamesta.

Samadi bija projām.

XXII

Samadu nozušana Keriku pārsteidza un pat nedaudz satrauca, bet abi mandukti bija dziji satriekti. Viņi nosliga ceļos un izmisumā ievaimanājās. Keriks gribēja ko teikt, bet ceļabiedri savās žēlabās nelikās par to ne zinis, un viņam nācās tos sapurināt, lai pievērstu sev uzmanību.

- Mēs sekosim viņiem, līdz atradīsim. Tie nevarētu būt nekur tālu.

- Bet viņi ir prom, varbūt pat iznīcināti, zuduši no šīs pasaules, mastodonti miruši… — kunkstēja jaunākais mandukts.

- Nekas tamlīdzīgs. Tanu samadi nav saistīti ar noteiktu vietu, kā tas parasts jums. Viņiem nav lauku un klinšu mājokļu, kur dzīvot. Tiem allaž jāpārvietojas, lai salūkotu iztiku, labākus medibu laukus. Jau visu ziemu apmetne atradusies šeit, — cik tad var! Bet nekur tālu tie nevarētu būt devušies, citādi viņi būtu nākuši pie manis un teikuši, ka dodas projām. Nāciet nu, iesim meklēt!

Kā allaž, samada pārcelšanās atstātajām pēdām varēja izsekot bez pūlēm. Dziļās vagas vispirms veda uz ziemeļiem, bet pēc tam pavērsās uz rietumiem pret zemo pauguraini. Tālāk slieču rievas aizveda atpakaļ pie upes, pie nobrukuša un nomiņāta krasta līdz pat ūdenslīnijai. Mandukti, kuru sākotnējās bažas jau mijās ar līksmu satraukumu cerībā ieraudzīt mastodontus, traucās kā plēsti. Pirmie tos pamanīja bērneļi un klaigādami ļepatoja pie samadiem ar ziņu. Herilaks jau sveicinādams nāca pretī un smīkņāja par Kerika balto ietērpu.

- Vasarā jau pulka labāks par kažokādu, bet krietnā ziemā tu nosalsi kā prusaks. Nāc nu, piesēdi ar mums, uzvelc kādu dūmu un pastāsti, kas jauns ielejā.

- Tā arī darīšu. Tikai vispirms jāpasauc Sorlis. Šie saski nes viņam dāvanas, jo viņi nāk ar lūgumu.

Drīz vien jau Sorlis līksmi cilāja rupja maluma miltu plāceņus, saldumus, svaigās saknes; starp veltēm bija pat īpaši vērtīgais retums — medus. Mandukti bažīgi nolūkojās, kā viņš rakņājas pa groziem, un atviegloti redzēja viņu smaidām.

- Ziemas beigu galā tāds paēdiens būs makten smeķigs. Starp citu, kāpēc viņi sastiepuši tādus labumus tieši manam samadam?

- Tā ir nopietna lieta, — Keriks dziļdomīgi uzsāka. - Es pastāstīšu, tikai nesmejies! Šiem ļaudim tā lieta ir pat ļoti nopietna. Ņem vērā, cik pulka pārtikas viņi mums jau devuši un cik vēl dos. Tad lūk: tu taču zini, kādu bijību viņi izjūt pret mastodontiem?

- Zinu gan. Es gan nesaprotu, bet tam jābūt kaut kam nozīmīgam, ja reiz viņi šādi rīkojas.

— Tas ir pat ļoti nozīmīgi. Nebijuši mums mastodonti, diez vai šie ļaudis mums palīdzētu vispār. Un tagad viņi nāk ar lūgumu. Mandukti prasa tavu atļauju nogādāt mastodontieni Dūhu ielejā, lai mazulis piedzimtu tur. Viņi apsola to barot un kopt līdz atnešanās laikam. Vai esi ar mieru?

- Viņi grib to pievākt? Nekas nesanāks.

— To viņi nemaz neprasa. Mastodontu mātei tikai jāpadzīvo pie viņiem, kamēr piedzims mazulis.

- Tad tā lieta iet. Kāda tam nozīme, kur teļš piedzimst!

- Bet tev tas pašam skaļi jāpaziņo tā, lai viņi saprot. Redzi — viņi gaida!

Sorlis lēni pagriezās pret abiem manduktiem, pavēršot delnas uz āru.

- Jūsu prasība tiks izpildīta. Es pats šodien nogādāšu Dūhu tur.

Keriks pārtulkoja viņa vārdus sasku mēlē, un mandukti godpilnā piekrišanā zemu palocījās.

- Teic paldies šim krietnajam samadaram! — teica vecākais mandukts. - Pasaki, ka mūsu pateicībai nav gala. Mēs tagad dosimies atpakaļ ar labo ziņu.

Sorlis nolūkojās viesiem nopakaļ un pašūpoja galvu.

- Ne es to saprotu, nedz arī vēlos saprast. Toties mēs mielosimies ar viņu veltēm un neuzdosim liekus jautājumus.

Tad sākās dzīres, un visi samadi uzklupa sasku cienastam. Keriks, kurš cauru ziemu bija pārticis no šiem labumiem, tiem nepieskārās: viņš labprātāk zelēja sīkstu žāvētas gaļas sloksni. Kad viss bija nokopts, vīri aizdedza akmens pipi un padeva to pa riņķi. Keriks tīksmi ievilka dūmu un pateicās.

- Vai jaunā apmetne ir labāka par veco? — viņš iejautājās.

- Šimbrīžam jā, - Herilaks atteica. - Te labākas ganības, bet medībās kā neveicas, tā neveicas. Mums nācies vajāt medijumu līdz pat kalniem, un tas ir bistami, jo tur medī arī tie melnie.

- Ko tad jūs iesāksiet? Ja nemedās, tad arī nemedīsies, — toties še mēs ēdamo varam dabūt no saskiem.

— Tā var izvilkt vienu ziemu, tak ne jau visu dzīvi. Tani ir mednieki, nevis ubagi. Mēs prātojam, ka dienvidos varētu veikties labāk, bet turp. kā rādās, var tikt tikai pār klinšaino pauguraini, kur nav ne ūdens piles, un šķērsot to nenāksies viegli. Varbūt tomēr mēģināt?

- Esmu runājis par šo pauguraini ar saskiem. Tur ir dažas ieplakas, kur medījuma netrūkst. Bet tur ir ari kargi, kā viņi sauc tumšādainus, lidz ar to šis ceļš atkrīt. Kā jūs skatāties uz rietumu pusi?

- Reiz pēc piecu dienu gājuma pa smiltājiem mums jau nācies griezties atpakaļ. Tur ir kails tuksnesis, kur aug tikai tie adatainie augi.

- Ari par to esmu runājis ar saskiem. Viņi saka, ka jāpamanās tikai nokļūt otrpus smiltim, un tur esot meži. Bet galvenais: viņi zina taku caur tuksnesi!

- Tad noskaidro visu kārtīgi! Ja mēs šķērsotu smilšu klaju un atrastu labu medibu vietu, kur nav maragu, tad pasaule būtu tāda, kādai tai jābūt, kā pirms sala un pirms maragu uzrašanās.

To sakot, Herilaka seja sakritās un viņš neredzošām acīm vērās izdzisušajā ugunskurā.

- Nedomā par tiem! — Keriks aizrādīja. - Viņi mūs šeit neuzies.

- Toties man tie neiziet no prāta. Sapņos es ceļoju ar savu samadu. Redzu viņus, dzirdu viņus — medniekus, sievas un bērnus, redzu lielos mastodontus velkam šļūceņus. Mēs smejamies, mēs mielojamies ar svaigu gaļu. Tad es pamostos, un viņi ir miruši. Tālajā krastā balo viņu kauli, vējš dzenā pār tiem putekļus… Kad redzu šos sapņus, visi samadi man lidzās šķiet svešinieki, un gribas tos pamest un aiziet tālumā. Man gribas atpakaļ uz austrumiem — tur, pāri kalniem. Gribas uzmeklēt maragus un slaktēt tos līdz spēku izsīkumam. Un nomirt. Varbūt starp zvaigznēm es rastu mieru. Mana tharma nesapņotu. Sāpīgajām atmiņām pienāktu gals.

Mednieks savilka milzīgās dūres, bet viņa pirksti sažņaudza vien tukšu gaisu. Ienaidnieks bija neredzams, tāpat kā Herilaka domas. Keriks visu saprata: ari viņā liesmoja naids pret jilanē. Bet tagad — ar Armunu, ar teju gaidāmo bērnu — dzīve pie saskiem šķita pilnvērtīgāka, nekā viņš jelkad būtu varējis vēlēties. Viņš nebija jilanē aizmirsis, bet tās bija pagātnē, un tagad Keriks dzīvoja tikai tagadnē.

- Ejam pie saskiem! — viņš iesaucās. - Mums jāaprunājās ar manduktiem. Viņu zināšanām nav robežu. Ja tiešām ir tāds ceļš caur tuksnesi, tiem ir zināms ari tas. Ja samadi tur nokļūs, jūsu priekšā būs divi šķēršļi — tuksnesis un kalni. Maragi nespēs pārvarēt abus. Tad tu varēsi viņus aizmirst.

- Gribētos gan. Vairāk par visu es vēlētos izmest tos no prāta dienā un no sapņiem — nakti. Iesim ar, aprunāsimies ar tiem tumšādainiem.

Atšķirībā no vairuma mednieku, Herilaks neizsmēja sasku virus, kas kā sievišķi rakņājās pa zemi, nevis vajāja medijumu, kā pienāktos medniekiem. Viņš prata novērtēt šeit izaudzēto pārtiku, kas bija ļāvusi pārlaist ziemu bez grūtībām. Kad Keriks viņam rādīja, kā labību audzē un kā to novāc, Herilaks vienmēr uzmanīgi klausījās. Viņš vēroja, kā žāvē tagaso, kā dzeltenie vārpu pušķi stiebru galos karājas uz koka rāmjiem. Te netrūka arī žurku un peļu, kas būtu apvēlušās it taukas šajās neaizskaramā pārtikas krājuma noliktavās, ja vien te nesaimniekotu banzemnilas, kas sekmīgi ierobežoja grauzējus. Šie gludspal- vainie radījumi ar gariem snuķiem tumsā vaktēja negantniekus, žmiedza tos bez žēlastības un ar gardu muti notiesāja. Zvēriņu mātītēm bieži vien uz muguras ņudzēja sīkuļi, aptinuši tievās astītes ap mātes asti.

Mednieki apstājās pavērot sievietes, kas lupināja sēkliņas no vārpām, lai saberztu tās starp diviem akmeņiem. Milti tika iejaukti ūdenī un karsēti uz uguns. Herilaks paņēma plāceniti — karstu, ka pirksti svila — , pamērcēja to medū, uzbēra asos piparus un kāri ēda. Viņam acīs sariesās labpatikas asaras.

- Labs ēdamais, — viņš noelsās.

- Un tās mantas vienmēr ir gana. Viņi to sēj, briedina un novāc, kā pats redzi.

- Redzu gan. Es manu arī, ka viņi ir tikpat atkarigi no saviem zaļojošajiem laukiem, kā tie no viņiem. Saskiem jāpaliek šai vietā uz visiem laikiem. Tāda dzīve ne katram der. Ja es nevaru savīkstīt savu telti un doties ceļā, domāju, vai man vispār vērts dzīvot!

- Viņi varētu to pašu teikt par sevi. Viņiem pietrūktu sava pavarda guns ik vakarus, viņi skumtu, neredzot ik rītu savus laukus.

Herilaks padomāja un piekrita.

- Iespējams, ka tev taisnība. Tu, Kerik, visas lietas skati citādi, varbūt tāpēc, ka visus šos gadus pavadīji pie maragiem…

Viņš aprāvās, jo izdzirda saucam Keriku. Kāda saskiete steidza pretī, brēkādama griezīgā balsī, un Kerika vaigam pārklājās rūpju ēna.

- Bērns piedzimis, — viņš pavēstīja.

Viņš metās projām, un krietni laiskākā solī viņam sekoja Herilaks. Keriks bija nobažījies, jo Armuna beidzamajā laikā bija nelāgā omā. Ik dienas viņa pinkšķēja; agrākās bailes bija atgriezušās ar jaunu spēku. Bērns būšot meitene un lidzīga mātei, viņa piedzīvošot apsmieklu un nievas kā savulaik Armuna pati. Keriks nekādi nespēja kliedēt šīs iedomas; vienīgi bērna piedzimšana varētu aiz- gainīt šaubas. Kā viņam bija stāstīts, vietējās sievietes šajos jautājumos bija lietpratīgas. Viņš elsdams trausās augšup pa robaino klinšu bluķi uz savu mitekli un no sirds cerēja, ka viņas tiešām izrādīsies tādas.

Viens skatiens uz dzemdētāju atklāja Kerikam vēlamo ziņu: viss beidzies labi.

- Palūk, — viņa staroja, attīdama balto drānu, kurā bija ievīstīts zīdainis. - Paskaties! Puika, ar kuru tēvs var lepoties! Tik prāvs, tik spēcīgs!

Kerikam nebija pieredzes ar bērniem. Ieraugot kaut ko tik krunkainu, plikpaurainu un sarkanu, nepavisam ne sev līdzīgu, viņam pietika takta savus uzskatus paturēt pie sevis.

- Kas viņam būs vārdā? - jautāja Armuna.

- Šobrīd vienalga, kas vien tev tik. Pieaudzis viņš saņems mednieka vārdu.

- Tad sauksim viņu par Arnhvītu, jo es novēlu tam būt tik stipram kā šim putnam, tikpat skaistam un brīvam.

- Labs vārds, — piekrita Keriks, — jo Arnhvīts ir arī labs mednieks ar vis- skadrāko aci. Vienīgi Arnhvīts var noturēties vējā un pēc tam piķējot gūt laupījumu. Ar šādu vārdu Arnhvīts dienās kļūs dižens mednieks.

Drīz vien arī Herilaks, Kerika aicināts, it veikli uztrausās pa ierobīto bluķi augšup. Ienācis viņš ieraudzīja Armunu jūsmīgu sieviešu lokā ucinām bērnu. Keriks lepns stāvēja nomaļus. Sievietes bija atnesušas ēdamo, krūzes ar ūdeni un visu, kas vien nedēļniecei vajadzīgs. Herilaks atzinigi pamāja ar galvu.

- Paskatieties uz šīm ņiprajām roķelēm! — viņš sauca. - Kāds tvēriens, kādi vingri muskulīši! Te jūs redzat brašu mednieku.

Ne mazāk atzinīgi viņš novērtēja dzīves apstākļus. Māla podos glabājās ūdens un pārtika, netrūka austu mašu un mīkstu drānu. Keriks no dzegas paņēma smalkiem griezumiem rotātu koka kārbu un pasniedza to viņam.

- Te iekšā ir kāds sasku noslēpums. Es tev parādīšu. Kam ir šis, tam nekad nav jātrin koki vai jāvadā uguns sev līdzi.

Herilaks ar interesi vēroja, kā Keriks izņem no kastes divus akmeņus — vienu tumšu un šķautnainu, otru gludi nopulētu ar virsmā ieskrāpētām rievām — un šķipsnu koksnes pulvera. Ar žiglu kustību Keriks sasita akmeņus kopā, un izšķīlusies dzirkstele iespruka koka smalknē. Atlika vien uzpūst, un iedegās spoža liesma.

Herilaks paņēma abus akmeņus rokās un nobrīnījās.

- Šajā klints šķembā ieslēgta uguns, — viņš noteica, — un otrs akmens to atbrīvo. Saskiem patiesi ir dīvaini un vareni noslēpumi.

Keriks rūpīgi nolika kārbu atpakaļ. Herilaks izgāja ārpusē pie dzegas, jo viņa uzmanību piesaistīja rosība lejā. Keriks viņam pievienojās un pēc Herilaka lūguma sāka stāstīt par vērpšanu un aušanu, rādīja biedram dūmojošo krāsni, kurā apdedzina podus…

- Un šeit, uz akmens plāksnēm, tie sarkanie plankumi ir piparu pākstis, kas sadzina tev acīs asaras. Tās žāvē, pēc tam saberž. Lādēs ir saldas saknes, tāpat arī dažnedažādi biezeņi, kuros pat sēklas samaltas miltos. Tos sacep, un garšo varen labi. Pārtika te ir vienmēr, neviens nekad nav izsalcis.

Herilaks manīja viņa aizrautību un jūsmu.

- Vai tu paliksi šeit?

Keriks paraustīja plecus

- Grūti pateikt. Esmu radis dzivot šādā vidē, esmu gadiem mitinājies jilanē pilsētā. Šeit nav jābadojas, un ziemas ir siltas.

- Tavs dēls kā sievišķis rakāsies pa zemi, nevis vajās briedi?

- Arī briedis nekur nespruks. Ar saviem šķēpu metamajiem saski tos pieveic it nadzīgi.

Herilaks vairāk neizteicās, bet viņa izjūtas skaidri pauda galvas kustības, raugoties uz visām pusēm. Tas viss bija gaužām interesanti, gana labi tiem, kas te dzimuši, bet nekādi nevarēja līdzināties mednieka dzīvei. Keriks negribēja ar viņu stridēties. Viņa skatiens šaudījās no Herilaka uz saskiem, kas uzraka laukus; viņš saprata gan mednieku, gan šos laukstrādniekus — tāpat kā bija sapratis jilanē. Ne pirmo reizi dzivē viņš jutās ne šis, ne tas: ne mednieks, ne arājs, ne cilvēks, ne marags. Viņi atgriezās iekšā, un viņa acis pievērsās Armunai ar bērnu uz rokām; Keriks atskārta, ka tagad viņam ir pamats zem kājām, pašam savs samads, lai cik ari mazs tas būtu. Armuna sajuta viņa skatienu, uzsmaidīja un saņēma atbildes smaidu. Kāda sieviete pienāca no alas ieejas puses un čukstēja Kerikam pie auss.

- Še ir mandukts un grib ar tevi runāt.

Mandukts stāvēja uz dzegas plaši ieplestām acim un drebēja.

- Ir noticis, kā teica Sanone. Piedzimis mastodonts — tāpat, kā tavs dēls. Sanone vēlas ar tevi parunāt.

- Dodies pie viņa! Saki, ka mēs ar Herilaku nākam.

Viņš pavērsās pret lielo mednieku.

- Redzēs, ko Sanone grib. Un vispār — jāaprunājas ar manduktiem: vai viņi patiešām zina ceļu uz rietumiem pār tuksnesi.

Keriks zināja, kur šajā diennakts laikā atrast Sanoni, jo pēcpusdienas saule atradās ieslīpi virs ielejas un iespīdēja alā kalna pakājē, apgaismojot sienu gleznojumus. Sanone ne sliktāk par Freikenu varēja skandēt dažādas gudrības no saullēkta lidz rietam, bet viņš ari dalījās savās zināšanās ar citiem manduktiem, īpaši jau ar jaunākajiem. Viņš klusi dziedāja, un citi atkārtoja viņa vārdus, mācīdamies tos no galvas. Arī Kerikam bija ļauts klausīties, un viņš to pamatoti uztvēra kā pagodinājumu, jo vispār jau tikai manduktiem pienācās dzirdēt Sanones teikto.

Sanone sakrustotām kājām sēdēja lielā mastodonta gleznojuma priekšā un lūkojās augšup, kamēr tris jaunie mandukti sēdēja viņam pretī, aizrautīgi klausīdamies.

- Pagaidīsim šeit, kamēr viņš beigs, — Keriks ieteica. - Viņš stāsta citiem par Kad airu.

- Kas tas tāds?

- Nevis tas, bet viņš. Šeit nerunā par Ermanpadaru; viņi nezina, kā viņš darinājis tanu no upes dūņām. Viņi spriež par Kadaīru, kas mastodonta izskatā viens pats klejojis pa zemes virsu. Viņš bijis tik vientuļš, ka spēcīgi triecis kāju pret melno klinti; tā atvāzusies, un no tās iznācis ārā pirmais saskus.

- Un saski tam tic?

- Jā, un ļoti cieši turklāt. Tas viņiem ļoti nozīmīgi. Viņi zina daudz dažādu lietu lidz pat klinšu un ūdens gariem, bet visu to esot radījis Kadaīrs. Visu.

- Nu ir skaidrs, kāpēc tie mūs tik laipni uzņēma un deva pārtiku. Mēs atvedām viņiem mastodontus. Vai viņiem pašiem nav neviena?

- Nē. Saski par tiem zināja tikai pēc gleznojumiem. Viņi tic, ka mēs atvedām pie tiem mastodontus ar svarīgu mērķi. Tagad, kad piedzimis mazulis, viņiem šis mērķis varētu kļūt skaidrs. Ne viss, kas ar to saistīts, man ir izprotams, bet tam ir liela nozime. Re, jaunie aiziet. Nu mēs varam aprunāties ar Sanoni.

Sanone, līksmi smaididams, panācās pretī un apsveicinājās.

- Mastodontēns piedzimis, vai zināt? Un man teica, ka arī tev piedzimis bērns. Tas ir ļoti svarigs notikums.

Viņš saminstinājās.

- Vai tavam dēlam vārds jau ir dots?

- Jā. Viņš ir Arnhvits, kas mūsu valodā nozimē «vanags».

Sanone brīdi vilcinājās, tad nolieca galvu un ierunājās.

- Šīm divām piedzimšanām vienā un tajā pašā dienā ir noteikta jēga, tāpat kā visam šajā pasaulē. Tu atvedi šurp mastodontus, un tam bija sava jēga.

Tavs dēls piedzima tajā pašā dienā kad mastodontēns, un arī tam bija jēga. Tu esi nosaucis viņu par Arnhvītu un pats zini, kāda tam jēga. Ar to arī saistīts mūsu lūgums. Mēs vēlētos, lai tava dēla vārds tiktu dots arī mastodonta bērnam. Mums tas daudz nozīmētu. Kā tev šķiet, vai samadars to atļaus?

Keriks pat nepasmaidīja par šo dīvaino lūgumu, jo zināja, cik nopietni Sanone un citi izturas pret savu ticību.

- Nokārtosim. Esmu pārliecināts, ka samadars būs ar to mierā.

- Mēs vēl nosūtīsim viņam kādas veltes, lai iegūtu samadara labvēlību un pierunātu izpildīt šo lūgumu.

- Viņš piekritīs. Un tagad man ir atbildes lūgums. Tas, lūk, ir Herilaks, valisķu ļaužu karavadonis.

- Saki tam, ka viņš te ir gaidīts, jo viņa uzvara cīņās atvedusi mums valiski. Mandukti savāksies, un mēs iedzersim porro, kas izbrūvēts šim gadijumam par godu.

Keriks to pārtulkoja Herilakam, kurš tā arī palika neizpratnē.

- Viņi zināja, ka es ieradīšos? Kā gan tas iespējams?

- Nezinu, kā viņi to panāk, bet tas ir skaidrs, ka viņi redz nākotni daudz labāk nekā vecais Freikens ar savām pūču atvēmām. Viņi pieprot visādus stiķus, kas man tā arī paliek miglā tīti.

Klusiņām savācās mandukti ar lieliem, pārsegtiem podiem. Tie bija smalki veidoti, un katram podam sānu virsmā bija ieveidots melns mastodonts. Šādā pat veidā bija izrotāti dzeramtrauki. Sanone pašrocīgi iegremdēja katru kausu putojošajā, brūnajā šķidrumā, un pašu pirmo pasniedza Herilakam. Arī Keriks iemalkoja dziru; porro bija rūgts, bet sniedza dīvainu tīksmi. Viņš lidz ar pārējiem izdzēra kausu līdz dibenam, un tas tika piepildīts no jauna. Drīz vien viņa galvā iesitās savāds reibonis, kas lika justies varen līksmi. Herilaka grimases liecināja, ka arī viņš jūtas tikpat labi.

- Tas ir Kadaīra ūdens, — Sanone paskaidroja. - Kadaīrs ar to ienāk mūsos un rāda, ka redz un klausās.

Keriks sāka apjaust, ka Kadaīrs ir varenāks, nekā viņš būtu domājis.

- Ir zināms, ka Kadaīrs šurp atvedis valisķu ļaudis. Kad piedzima mastodontēns, nāca pasaulē arī Kerika bērns, tādēļ arī Keriks varēja dot abiem vārdu. Tagad valisķu virsaitis atnācis pie mums pēc palīdzības, lai uzmeklētu ceļu caur tuksnesi uz rietumiem.

Kad Keriks to pārtulkoja, Herilaks godbijībā plaši iepleta acis. Šie ļaudis spēja lasīt nākotni! Viņš uzmanigi ieklausījās Sanones runas turpinājumā, gaidīdams, kad Keriks pārstāstīs sacītā jēgu.

- Valisķu ļaudis mūs atstāj, jo viņu darbs še ir veikts. Kadaīra iemiesojums ir šeit! Mastodontēns Arnhvīts paliks ar mums. Tā tam jānotiek.

Herilaks piekrita bez jautājumiem. Tagad viņš ticēja, ka Sanone redz nākotni un ka viņa teiktais piepildisies. Kerika galva sāka atgūt skaidrību, un viņš cerēja, ka Sorlis uztvers mastodontēna zaudējumu ar tādu pašu paļāvību. Tas tomēr jāatzīst par izdevīgu darījumu: saski taču tanus uzturēja visu cauru ziemu.

Sanone norādīja uz jaunu manduktu un paaicināja to klāt.

— Tas ir Meskavīno. Viņš ir stiprs un parādīs jums ceļu cauri tuksnesim. Es atklāšu viņam tuksneša ūdenskrātuvju noslēpumu, un viņš tās pratis atrast. Izstāstīšu tam par zīmēm ceļā, un viņš tās iegaumēs. Neviens no dzīvajiem nav šķērsojis tuksnesi, bet ceļš ir uzkrāts atmiņā.

Keriks saprata, ka samadi aizies. Bet vai viņš dosies tiem līdzi? Samadu lēmums bija pats par sevi saprotams, bet viņējais — nebūt ne. Kas gan viņu sagaida nākotnē? Keriks prātoja, vai nepavaicāt to Sanonem, bet baidījās arī izdzirdēt atbildi. Viņa kauss bija piepildīts ar porro, viņš to pacēla un kāri dzēra.

XXIII

Še bija sasku ieleja. Plašā un augligā ieplaka stiepās starp aizsargājošām klinšu sienām — augstām un nepārejamām. Pirmsākumos te bija slējusies monolīta klints, bet pirmajā dienā pēc pasaules radīšanas Kadaīrs to caurcirta, vismaz tā bija teikts mācibā. Nenne tam ticēja: pierādījums taču atradās tepat acu priekšā. Kurš gan cits būtu spējis sašķēpelēt klinti kā tādu dubļu piku? Tikai pats Kadaīrs, kurš savulaik šķīris klinti no augsnes, izgrebis upes gultni ielejas dziļumā un piepildījis to ar dzidru ūdeni. Viss tas bija acīmredzams. Nenne apsēdās dzegas ēnā un pārdomāja šīs lietas, jo viņš allaž cītīgi klausījās un atcerējās, ko Sanone klāstījis par šim lietām. Stāvot sargpostenī, viņa galvā vienādiņ jaucās tamlīdzīgas domas.

Mirkli pāršķelt klinti spēja tikai Kadaīrs, tomēr nevarēja noliegt, ka pati stiprākā klints laika gaitā sadēd arī pati no sevis. Šajā vietā ielejas sienas bija nobrukušas, veidojot akmeņainu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties, tāpēc Nenne te tagad sēdēja un uzmanīja nogāzi, jo — kur varēja uzkāpt viņi, spētu uzrāpties arī citi. Un viņas puses kalnos medija kargi.

Nenne uztvēra kaut ko pavīdam augšā starp klintīm, bet tas tūdaļ pat nozuda. Kāds dzīvnieks? Vai varbūt — putns? Bet — ja nu ne?

Saski kargus lika mierā, ja vien tie turējās pienācīgā attālumā. Viņiem pat bija ļauts mierīgi ierasties, lai iemītu pret medījumu drānas un podus, tomēr bez uzraudzības tos nekad neatstāja: zināms taču, ka kargus labprātāk nevis tirgojas, bet zog. Turklāt viņš smako.

Kargi mita zem klajas debess kā dzīvnieki un, kaut arī prata runāt, šķitās esam tuvāki lopiem nekā saskiem. Turklāt viņi nerunāja lāgā, un viņu zvērādas smirdēja vēl asāk nekā paši.

Atkal kaut kas nozibsnīja, un Nenne pietupēs, sažņaugdams šķēpu. Tur kāds bija: starp klintsbluķiem kaut kas paprāvs kustējās. Nenne ielāgoja šķēpu savā šķēpmetī un izslēja to metiena gatavībā.

Redzeslokā parādījās kargus. Viņš šķita noguris, jo bieži apstājās atpūsties. Nenne nekustēdamies to vēroja, līdz jutās drošs, ka nācējs ir viens. Nennes sargposteņa vieta bija izraudzīta tā, lai taka, kas vijās lejāk, būtu pilnībā pārskatāma. Katram, kas ierastos ielejā, būtu jānāk še garām. Pārliecinājies, ka kargum neviens neseko, viņš klusi nošļūca no dzegas.

Bija dzirdams brūkošu akmeņu troksnis un soļu dipa lēnā skrējienā. Mednieks aizcilpoja starp akmens stabiem, kas kā sargi slējās virs klints plaisas. Līdzko viņš bija garām, Nenne izlēca uz takas un ar šķēpa rezgali spēcīgi iebelza robežpārkāpējam pa muguru. Kargus aizsmacis iebļāvās un pakrita. Nenne uzkāpa tam uz plaukstas locītavas, aizspēra prom viņa ieroci un ar šķēpa smaili iebadīja salēkšķētajās zvērādās, kas sedza kargus vēderu.

- Tādiem kā tev nav brīv nākt ielejā!

Virpuļojošais šķēpa uzgalis neļāva sacīto pārprast. Kargus nikni palūrēja augšup; bārdas un matu ērkulī spulgoja tumšas acis.

- Es iet cauri… uz kalniem aiz, — viņš izmocīja.

- Lasies atpakaļ! Ja ne — paliksi šepat uz mūžiem!

- Cauri tikt ātri. Pie citi samadi.

- Tu te esi nācis zagt, ko gan citu! Jūsējie nedrikst iet caur ieleju, tev tas jāzina. Kāpēc tu tā dari?

Negribīgi un neveikli kargus sāka taisnoties.

Porro izbeidzās, un Keriks jutās atvieglots. Tas bija darījis dīvainas lietas viņa galvā. Vai tas bijis labi vai slikti, viņš neņēmās spriest. Pieslējies un izstaipījies, puisis devās ārā no zīmējumu alas — pie Herilaka. Viņi nolūkojās, kā Sanone vada manduktus svinīgā procesijā pie nule dzimušā mastodontēna, kas atpūtās salmu migā. Gājēji vienā balsī klusiņām dziedāja, un Sanone ar sarkanu krāsu ierīvēja zvēriņa snuķīti. Viņa māte mierīgi zelēja zaļu zaru, neliekoties ne zinis par vispārējo apbrīnu. Keriks jau vēra muti vārdam, bet viņa uzmanību piesaistīja upmalā parādījušies stāvi. Melnmatainais, kas vīstījās ādās, varēja būt kargus, un Keriku tas izbrīnīja. Viņš zināja, ka kargu mednieki dažkārt ierodas tirgoties, bet šis bija tukšām rokām; saskus, kas gāja viņam nopakaļ, nesa divus šķēpus. Tas iedunkāja kargu ar šķēpa resgali un norādīja uz Sanoni, liekot saprast, kurp jāiet.

- Kas tad nu? — Herilaks ieinteresējās. - Kas atgadījies?

- Nezinu. Ļauj paklausīties!

- Šitais ievilkās ielejā, - Nenne sūdzējās. - Atvedu viņu pie tevis, Sanone, lai tu uzklausītu, kas viņam sakāms.

Viņš atkal pabakstīja gūstekni ar šķēpu.

- Runā! Stāsti vēlreiz, ko stāstīji man!

Kargus drūmi pablenza visapkārt un ar dubļaino roku notrausa sviedrus no sejas, noķēpādamies lidz ausīm.

- Kalnājā biju, medīju viens, — tas negribīgi teica. - Visa nakts pie dzeram- vieta. Briedis nekad nenākt. Rītā atpakaļ teltis nācu. Visi beigti.

Sanonem runājot, Keriku sagrāba saltas priekšnojautas.

- Miruši? Tavs samads? Kas ar viņiem noticis?

- Beigti. Arderihs, samadars, bez pauris. - Viņš novilka ar pirkstu gar rikli. - Ne šķēpu, ne bultu. Beigti pagalam. Ir tikai šitie.

Viņš parakņājās savās ādās, izvilka salocītu ādas skrandu un lēnām vīstīja to vaļā, bet Keriks jau zināja, ko tur ieraudzīs.

Sīki, asi un spalvām līdzīgi. Hezocana dzelkšņi!

- Viņi ir sekojuši! Tie ir šeit!

Herilaka vārdi nogranda kā sāpju rēciens. Viņa dūre iebelza pa kargus roku smagi kā vāle. Mednieks griezīgi iebrēcās, dzelkšņi izbira, un Herilaks tos iebradāja zemē. Saski tikai neizpratnē blenza. Sanone pavērās Kerikā, gaidīdams paskaidrojumu, bet Kerika sirdī mutuļoja naids un izbailes. Viņš saraustīti ievilka elpu un izmocīja vārdus:

- Tie ir viņi. Atnākuši no dienvidiem. Maragi. Maragi, kas staigā kā saski. Tie atkal ir klāt.

- Vai tie būtu maragi, par kuriem tu man stāstīji? Tie paši, no kā jūs aizbēgāt?

- Tie paši. Maragi, kādus jūs neesat redzējuši un pat nevarat iedomāties. Viņi staigā, runā, ceļ pilsētas un nogalina tanus. Tie izkāva manu samadu, apslaktēja Herilaka samadu. Katru mednieku, sievieti, bērnu. Ik mastodontu. Visi bija beigti.

Pēc pēdējiem vārdiem Sanone pamāja svinīgā sapratnē. Viņš jau bija ne mazums dzirdējis nostāstus par maragiem, bet līdz šim pats par to netika runājis, — patiesībā viņš tā īsti neticēja. Tagad pārliecība bija nobriedusi, un to vajadzēja nodot arī citiem, un Sanone zināja mācību un zināja arī to, ka ir tikai viens radījums, kas varētu uzdrīkstēties nokaut mastodontu.

- Karognis! — viņš noteica riebuma pilnā balsī, kas lika tuvāk stāvošajiem nodrebēt un soli atkāpties. - Karognis siro pa pasauli, un beidzot tas ir klāt.

Keriks to dzirdēja tikai pa ausu galam; viņu Sanones teiktais neinteresēja.

- Ko mums iesākt, Herilak? Vai atkal bēgt?

- Ja liksim kājas pār pleciem, tie mums tik un tā sekos. Vai redzi, ko nozīmēja mani sapņi? Šo dienu es paredzēju. Man tie jāsastop, un es cīnīšos. Tad man jāmirst. Bet tā būs cīnītāja nāve, jo līdz ar mani kritīs maragu pulki.

- Nē, - Keriks atcirta — asi kā ar pliķi sejā. - Tā varētu darīt, ja tu būtu viens pats un gribētu mirt. Bet tu esi sakripeks! Vai gribi, lai mednieki un samadi mirst līdz ar tevi? Vai esi aizmirsis, ka maragu ir tik daudz kā smilšu jūrmalā? Atklātā kaujā mēs varam tikai zaudēt. Saki man skaidri: vai tu esi sakripeks, kas vedīs mūs kaujā, vai mednieks Herilaks, kas alkst vienatnē saķerties ar maragiem un mirt?!

Lielais mednieks, galvas tiesu garāks par Keriku, nolūkojās uz viņu no augšas. Viņa rokas sažņaudzās un atlaidās; rokas, kuras spēja grābt un nonāvēt. Bet Keriks bija ne mazāk saniknots; viņš lūkojās pretī, salti klusēdams, un gaidīja atbildi.

- Tas bija skarbi teikts, Kerik. Tā ar Herilaku neviens nerunā!

- Kā margalus es runāju ar sakripeku. Citādi es runātu ar mednieku Herilaku, jo viņa sāpes ir arī manējās. - Viņa balss kļuva maigāka. - Tā ir tava izvēle, varenais Herilak, un neviens cits nevar to izlemt tavā vietā.

Herilaks klusējot lūkojās zemē. Viņa dūres atkal sažņaudzās tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Tad viņš lēni pamāja ar galvu un ierunājās. Vārdos jautās sapratne un cieņa.

- Un tā nu dēlam būs jāpamāca tēvs. Tu liki man atminēties, ka reiz es izdarīju izvēli tavā vietā, un tu paklausīji man un pameti maragus, atkal kļūdams par tanu mednieku. Ja tu to varēji, tad arī man jāspēj izpildīt savu sakripeka pienākumu un jāaizmirst sapņos redzētais. Toties tu esi margalus. Tev jāizstāsta, ko šie maragi dara.

Strīds bija izbeigts un aizmirsts. Tagad kārta lēmumam. Keriks neredzošām acīm skatījās uz kargu mednieku, it kā tam cauri saskatot tuvojošās jilanē un fārgajas, kā tiekdamies izprast, ko tās dara un kā gan tās varētu nonākt šeit. Kargus neveikli knosījās šā neredzošā skatiena šaustīts, un pēc ilgāka laika sprīža Keriks viņu uzrunāja.

- Tu esi mednieks. Atradi savu samadu apkautu. Kādas pēdas, kādas zimes tu atradi?

- Daudz pēdu ceļi no tādi lopi, ko iepriekš nav matijis. Atnākuši no dienvidi, gājuši uz dienvidi prom.

Keriks sajuta spēju ceribas staru. Viņš pievērsās Herilakam, tulkodams kargus teikto, taustoties kā miglā, lūkoja iztulkot jilanē atstātās pēdas…

- Ja jau tās griezušās atpakaļ, tad tā tomēr ir neliela vienība no pūļa. Maza fārgaju grupiņa tik tālu nespētu atnākt, tas būtu neiespējami. Tātad šīs būtnes pirms uzbrukuma jau zina, kur apmetušies upuri. Tās zināja par kargu nometni, negaidīti uzbruka un aši visus apkāva. Tas nozimē, ka viņas zina, kur ir samadi. Un zina arī, kur atrodas saski, pazīst šo ieleju.

Sanones teiktais pārtrauca viņa prātojumus, atgriežot īstenībā.

- Kas lēcies? Es nenieka nesaprotu.

- Es stāstu par maragiem, kas staigā kā cilvēki, — Keriks atbildēja. - Tagad tie parādījušies — no dienvidiem un, jādomā, lielā skaitā. Vienīgais, kā viņi alkst, ir mūsu nāve. Un viņi prot jau pirms uzbrukuma izdibināt, kur mēs atrodamies.

- Vai tie uzbruks ari mums? Kā tu domā? - Sanone vaicāja, kā atbalsodams Herilaka vārdos neizteiktās bažas.

- Viņi sīki pārzinās šo ieleju un nogalēs te ikvienu, jo ari jūs esat tani.

Vai tiešām viņas to darīs, Keriks prātoja. Jā, protams. Vispirms tās, bez šaubām, uzbruks samadu apmetnei, bet pēc tam ieradīsies arī šeit. Tikai — kad tas notiks? Tām būtu plašā lokā jāielenc ieleja, un varbūt viņas to šobrid jau dara. Bet vai jilanē būs gatavas jau šodien iet triecienā? Tā bija baisa doma: šajā pašā brīdī samadiem varbūt jau uzbrūk un iznīcina tos. Nē, jilanē domu gājiens ir citāds: vakarā nolūkot upuri, mierīgi pārlaist nakti un uzbrukt ritausmā. Tā viņas rīkojušās, kopš izšķīlies laiks; tās savu pieeju nemainīs. Viņš ātri pagriezās pret Herilaku.

- Maragi uzbruks samadu apmetnei rita agrumā, esmu pārliecināts. Jau rīt no rīta vai, pats vēlākais, parit.

- Es eju brīdināt viņus. Samadiem tūdaļ jādodas projām.

Viņš pagriezās un metās skriet, bet Keriks sauca nopakaļ:

- Kurp tad jūs dosieties? Kur jūs varat aizbēgt?!

Herilaks apstājās. Nebija kur sprukt nedz no Kerika skatiena, nedz ari no šā jautājuma, ko diktēja veselais saprāts.

- Kurp? Vislabāk būtu uz ziemeļiem, uz sniegājiem. Tur viņi nespēs mums sekot.

- Viņi ir pārlieku tuvu. Tie noķers jūs kalnājā.

- Tad kurp?

Kurp? Herilaks vēl nebija izteicis šo vārdu, kad Keriks jau skaidri redzēja atbildi. Viņš norādīja sev zem kājām.

- Šeit. Aiz klinšu barjeras, šajā ielejā bez izejas. Lai maragi ierodas pēc mums! Lai pret tiem vēršas nāves nūjas, šķēpi un bultas! Lai mums tēmētie dzelkšņi ķer cieto klinti. Sagaidīsim viņus aizsardzības pozīcijās. Un viņi neatgriezīsies. Viņi tagad domā, ka mūs te notvers, bet izrādīsies, ka mēs notversim viņus. Mums te ir pārtika un ūdens, un stipri šķēpi klausa mūsu rokām.

- Lai tie mums uzbrūk un mirst! Tas tiesa, bēguļošanas laikam pienācis gals!

Herilaks pievērsās Sanonem: no mandukta lēmuma bija atkarīga tanu

dzīvība.

- Sanone, uzklausi manu lūgumu! Vai nu samadi dosies uz ziemeļiem, vai arī nāks uz ieleju un gaidīs maragu uzbrukumu. Ja tu ļauj mums patverties ielejā, tu riskē ar savu ļaužu dzīvibām. Maragi varētu neuzbrukt…

- Viņi uzbruks, — Sanone teica saltā, nelokāmā balsī. - Tagad nākotne kļuvusi skaidra kā pagātne. Mēs mitām šajā ielejā, uzkrādami spēkus, gaidīdami atgriežamies mastodontus. Jūs to veicāt, jūs atvedāt viņus pie mums, lai mēs varētu tos aizstāvēt. Mastodontos ir Kadaīra spēks. Ārpus tā ir Karognis, kas tīko šo spēku sagraut. Jūs par Karogni neko nezināt, toties mēs zinām. Kā Kadaīrs ir gaisma un saule, tā Karognis — nakts un tumsa. Kadaīrs mūs nolicis uz šīs zemes, bet Karognis lūko mūs nomaitāt. Mēs zinājām par Karogņa esamibu, zinājām, ka kādudien tas ieradīsies, un tagad mēs zinām arī, kādā veidolā tas iemiesojies. Šie maragi ir kas vairāk, nekā jūs domājat, — un vienlaikus daudz mazāk. Tie ir stipri, bet viņi ir uz Zemes nokāpis Karognis, kas karo pret Kadaīru un viņa ļaudīm. Tāpēc jūs ieradāties pie mums, tāpēc piedzima mastodonta bērns Arnhvits. Viņš ir Kadaīra iemiesojums. Mēs esam še, lai apturētu Karogni. Sauc visus iekšā, lai nāk bez kavēšanās. Laiks cīņai!

XXIV

- Cik šie neradījumi tomēr ir derdzigi! — Vaintē šausminājās. - Starp citu, šis īpatnis ir vēl pretīgāks par līdzšinējiem.

Viņa ar kāju paviļāja nocirsto galvu. Seju un matus klāja apkaltuši, asiņaina dubļu ķēpa.

- Un vispār — stipri citāds, — Stalana bakstīja trofeju ar hezocanu. - Vei, cik tumša viņa vilna. Tādu astazou mēs vēl neesam sastapušas. Citiem bija gaiša āda un gaiši mati, bet šis — bezmaz vai melns. Viss pārējais — kā parasts: nūjas ar asiem akmeņiem galā un netīras kažokādu lēkšķes ap vidu.

— Jebkuram astazoum ir labāk būt beigtam, — Vaintē salti pavīpsnāja un pamāja, ka Stalana ir brīva. Viņa gribēja vienatnē pavērot fārgaju organizēto rosību. Saule rēgojās virs apvāršņa kā allaž ap šādu laiku, kad viņas kārtojās uz naktsguļu: viņām taču vēl pulka jāpaveic. Kamēr araktopus atbrīvoja no nastām un baroja, fārgaju brigāde plašos lokos ap apmetni izvietoja jutīgās vīnstīgas, lai neviens naktī nevarētu te iekļūt nemanīts. Gaismas ķermeņu selekcija nebija stāvējusi uz vietas: tie tagad spīdēja daudz spožāk, turklāt bija nedaudz apveltīti ar maņām un spēja raidīt žilbinošo staru tieši traucējuma virzienā. Vēl interesantāki viņai šķita melikaseji, ko fārgajas šobrīd izsaiņoja un izvietoja starp vīteņiem. Jaunizaudzētie brīnumaugi pa dienu mierīgi nodarbojās ar fotosintēzi, kā jau pilnīgi nekaitīgi zaļi laksti, toties līdz ar tumsas iestāšanos no īpašām porām izsprāga indīgi ērkšķi, kas nesa nenovēršamu nāvi jebkurai dzīvai radībai, kas tos naktī aizskartu. Gaismas svīdā draudīgie asumi atkal lēnprātīgi patvērās savās ligzdiņās.

Pie Vaintē nesteidzīgi pienāca drukna jilanē. Okoceja ar vecumu bija kļuvusi gausa un neglīta, bet viņas smadzenēm joprojām nebija līdzīgu. Tieši Okoceja bija izaudzējusi būtnes, kas spēja ierakstīt attēlus palsajā zvaigžņu gaismā. Darbs joprojām turpinājās, un tagad jau lidojošie spiegi vagoja debesis cauru diennakti. Un atnestie attēli bija gatavi aplūkošanai bezmaz vai saņemšanas brīdī.

Uztvērusi Vaintē skatienu, Okoceja sniedza viņai plānu lokšņu žūksni.

- Ko labu atnesi? — Vaintē painteresējās.

— To, ko tu prasiji, eistaā. Šīsdienas uzņēmumus no agrām ritausmas stundām.

Vaintē izpētīja attēlus rūpīgi jo rūpīgi. Nekas nebija mainījies. Ādas konusi

upmalā un mastodonti tuvējās ganībās meta garas ēnas. Viss pa vecam. Bažas, kas viņai uzmācās pirms trim dienām, kad apmetnes vieta izrādījās tukša, bijušas nepamatotas. Mežoņi nebija aizbēguši, tikai pagājuši gabaliņu tālāk. Nekādas trauksmes nebija, par viņas iznīcinošajiem spēkiem neviens neko nenojauta.

- Parādi man šo vietu uz lielās lapas! — Vaintē pieprasīja.

Putni lidoja dienu un lidoja nakti, gar pašu zemi un augstu pār debess velvi. Astazoiem nebija kur sprukt. Šajā jaunuzņemtajā attēlā no liela augstuma bija redzams garš upes posms ar ieleju un visu tuvāko apkārtni. Okoceja bakstīja to ar īkšķi.

- Šajā vietā mēs pēdējo reizi nakšņojām. Te ir iznīcinātais astazou midzenis, no kura ņemta šī sūdainā galva. - Viņas īkšķis slīdēja tālāk. - Šobrīd mēs esam te. Meklējamie astazoi redzami šeit, upes krastā.

- Tieši tie, ko es meklēju? Tu esi droša?

- Esmu pilnīgi droša, ka šis ir vienīgais bars šaipus sniegotajiem kalniem, kuram ir mastodonti. Vēl astazoi mitinās te, te un šiten. Lielāka grupa mājo šajā ielejā pie upes. Tālāk uz ziemeļiem, ārpus šā attēla robežām, ir vēl pulka šo radījumu, bet nekur citur nav mastodontu, tikai šeit. Kalnu austrumpusē — tur gan, bet mūsu pusē — tikai viens bariņš.

- Lieliski. Aiznes bildes Stalanai, lai viņa var izplānot ritrīta uzbrukumu.

Fārgaja atnesa Vaintē vakariņas, bet viņa pat neapzinājās, kā rokas pašas

saņem gaļu un zobi to plosa, jo visa uzmanība bija vērsta uz plānu. Domas grima daudzšķautņainajās problēmās, kuras novedušas viņu un bruņotās fārgajas līdz šim stāvoklim — tieši te un tieši šobrīd. Vēl un vēl viņa visu pārcilāja prātā, pārliecinājās, ka nekas nav aizmirsts, nekas nav apiets, nekādas paviršības nav pieļautas. Viss bija kārtībā. Rīta agrumā viņas uzbruks. Keriks būs miris vēl pirms saulrieta. Vai pat-viņas rokās. Labāk jau rokās… Viņas īkšķi sažņaudzās un atlaidās. Vistīkamāk, ja rokās…

Viņa gan centās visam pieiet ar vēsu prātu, tomēr beidzot tas bija uzkarsis un Vaintē naidā burtiski kūpēja. Cik attēlu viņa caurskatījusi? Bez sava gala. Visas astazou grupas, visi īpatņi līdzinājās cits citam kā ūdens piles. Tikai šie mastodonti — vienīgā grupa ar mastodontiem kalnu vakarpusē — vedināja uz domām, ka meklējumi vainagojušies panākumiem. Rīt viņa par to pārliecināsies.

Uznākot tumsai, viņa kā visas jilanē ieslīga ciešā miegā — pilnigi bez bažām, jo aizsardzības līnijas bija nevainojamas. Nekas tonakt netraucēja jilanē miegu. Līdz ar pirmajiem saules stariem fārgajas sarosījās un sāka gatavoties šīsdienas kaujai. Saulite gan rādīja zobus, un Vaintē tīstījās lielajā guļamapmetnī. Parādījās arī Stalana, un abas vēroja, kā norit darbi. Viss risinājās gludi kā allaž, kad kaut ko organizēja jilanē. Vienības un to vadītāji darbojās mērķtiecīgi. Ūdeni, gaļu un citas rezerves sakrāva uz speciāli selekcionātiem milzu araktopiem. Visu Vaintē pacilātību saķēzīja viens Peleinē rokas mājiens: viņa lūdza mirkli uzmanības.

- Vaintē, man ar tevi jārunā.

- Vakarā, kad dienas darbi būs padarīti. Šobrīd man nav vaļas.

- Jau šovakar var būt par vēlu, jo plānotie dienas darbi var izrādīties nepaveikti.

Vaintē stingi klusēja, tikai viena acs nomēroja Peleinē no galvas līdz kājām. Viņa gan izskatījās tik mulsa, ka diez vai pamanīja eistaā nepatiku.

- Es labprāt izrādītos kļūdījusies… Diemžēl Meitas atsākušas apspriest netīkamas lietas. Kā rādās, viņas sāk justies piemuļķotas.

- Piemuļķotas? Tu taču man apgalvoji, ka jūs tur vairs neesot Nāves Meitas, ka grasāties ik solī pierādīt, ka esat Dzīvības Meitas, Alpīsakas īstenās pilsones, kas apzinājušās savas kļūdas un gatavas atkal kalpot pilsētai! Un es taču lūkoju, lai tām, kuras seko tev, tiktu atjaunotas visas tiesības un tituli, un paaugstināju tevi, noliku manā tiešajā pakļautībā. Par vēlu muldēt par piemuļķošanu!

- Uzklausi mani, dižā Vaintē! - Peleinē neapzināti savija īkšķus nožēlas žestā, kura nozīmi pasvītroja delnu krāsa. - Spriešana un lemšana ir viena lieta. Lēmumu īstenošana — gluži kas cits. Mēs sekojām tev pēc brivas gribas, līdz ar tevi šķērsojām jūras, laukus un upes, jo bijām mierā arto, ko tu dari. Mēs'piekritām, ka astazoi ir plēsīgi zvēri, kas jānokauj, tāpat kā mēs nokaujam gaļas lopus.

- Piekrītat, vai ne?

- Piekritām, kamēr nebijām redzējušas pašus zvērus. Vienībā, kas vakar apkāva astazou baru, bija arī divas Meitas.

- Zinu. Es pati viņas sūtīju.

«Lai aptraipītu viņu rokas ar asinīm,» viņa atcerējās Stalanas vārdus. Lai nosmērētu rokas. Stalana tā allaž rīkojās ar fārgajām, kuras vēlējās tapt par medniecēm. Pilsētās netrūka tādu, kas nemaz nespēja ar vieglu roku nonāvēt: pārāk ilgi viņas bijušas šķirtas no mežonības, pārāk sen iznākušas no jūras, aizmirsušas savas saknes, zaudējušas spēju nogalēt aši un prasmīgi. Slepkava nedomā, viņš reaģē uz kairinājumu. Šīs Nāves Meitas pārāk daudz spriedelēja, viņas prātuļoja bez mitas, bet uz darīšanu bija daudz kūtrākas. Asins smaka viņām iedvestu dzīvību.

Peleinē mēle mežģījās. Vaintē tik tikko valdījās, viņā klausīdamās.

- Viņām nevajadzēja iet, — Peleinē beidzot izmocīja, ar haotiskām roku kustībām traucējot uztvert teiktā jēgu.

- Tu uzdrīksties apstrīdēt manas pavēles? — Vaintē sekste niknumā saslējās un drebēja.

- Viņas ir mirušas, Vaintē. Abas pagalam.

- Nevar būt! Nešķīsteņi taču pat nepretojās, neviena pat netika ievainota!

- Tās divas atgriezās. Viņas stāstīja par astazou apmetni, viņas teica, ka tā atgādinājusi mazu pilsētu, un astazoiem bijuši arī visādi jocigi roku darinājumi, un viņas, sāpēs kliegdamas, mira. Abas bija šāvušas, abas bija nonāvējušas. Kad viņas to pateica, kāda aizrādīja, ka nu viņas esot Nāves, nevis Dzīvības

Meitas, un viņas atzina, ka kļuvušas par nāves sējējām. Un nomira. Nomira, kā mirst tās, kam eistaā atņem vārdu un izraida no pilsētas. Lūk, kā tas viss bija! Un tagad mēs zinām, ka esam kļūdijušās. Astazou nonāvēšana nes nāvi, nevis dzīvību. Mēs vairs nevaram tev kalpot, Vaintē. Mēs nevaram tavā vārdā nokaut!

Peleinē nervozā raustīšanās mitējās, jo runa bija galā un viss, kas sakāms, — pateikts. Un lēmums pieņemts. Tas pat nebija lēmums, tas bija vienīgās iespējas konstatējums. Ko darīt tālāk — tas tagad jālemj Vaintē.

Eistaā, domās iegrimusi, stāvēja kā sasalusi, un Peleinē kā pamirusi gaidīja. Skatieni bija ieurbušies sarunu biedrenes acīs, pēdas izvērstas, un abi stāvi stingi kā nāve.

Dumpis, Vaintē prātoja. Tas nekavējoties jāapspiež. Bet vienlaikus viņa saprata, ka to apspiest nav iespējams, ka šīs dumpīgās radības vairs nekādi neizdosies piespiest ņemt rokās ieročus. Viņas pretiniece šobrīd bija pati nāve. Šīs nepakļāvīgās mātītes bija redzējušas divas savas līdzinieces nosprāgstam un cieši ticēja, ka tas pats gaida arī viņas. Lai notiek. Ko tur liegties: viņas gaidīja neizbēgama nāve. Viņas necīnīsies, bet kritīs šā kā tā. Miermīlēm šajā karā nav vietas. Gan par viņām parūpēsies.

- Tu esi brīva, — Vaintē paziņoja. - Ej pie Nāves Meitām un saki, ka viņas apkaunojušas savu pilsētu. Viņām būs jānoliek savi hezocani un jāstrādā, bet nonāvēt viņām neviens vairs neliks.

Peleinē pateicās par izrādīto pretimnākšanu, apgriezās un steidza projām. Bet labāk gan būtu palikusi un noklausījusies Vaintē runas nobeigumu.

- Nonāvēt neliks, bet mirt gan.

Viņa pasauca savu tarakastu. Fārgaja pieveda dzīvnieku un pati pieliecās, lai eistaā varētu uzkāpt viņai uz pleciem un tālāk pārsēsties uz jājamlopa. Vaintē aiztraucās aulekšos garām fārgajām un araktopiem uz kolonnas priekšgalu un ieņēma savu vietu vadībā.

Bruņotas jilanē uz straujiem tarakastiem izkārtojās armijas priekšgalā un ari sānos, piesedzot flangus. Stalana kā vienmēr bija rūpīgi izstudējusi kartes un rādīja ceļu. Jājiens līdz iecerētajai pieturvietai pie upes bija viegls, un tai brīdī, kad Vaintē deva zīmi apstāties, viena no izlūku grupas jau lēkšoja atpakaļ.

- Aizgājuši, — viņa vienkārši teica.

— Gan jau būs pārcēlušies uz citu vietu tepat netālu, — Vaintē noteica ar cerību katrā kustībā.

- Varētu būt, — izlūce piekrita. - Viņu pēdas aizved atpakaļ uz iepriekšējo apmešanās vietu, bet turpinās tālāk gar upi un iegriežas upes ielejā, un tālāk es vairs negāju, bet nācu ziņot tev.

Sarunā iesaistījās Stalana:

- Vai tās nav kādas maldu pēdas, vai viņi nav gājuši šurpu turpu pa vienu un to pašu taku vai kā citādi mūs maldinājuši?

- Nevar būt. Es aizjāju jau tik tālu, ka visapkārt slējās klinšu kraujas, un ceļš bija tikai viens.

- Slazdā ir! — Stalana, uzbudinājumā trīsēdama, parāva tarakastu uz Vaintē pusi, lai varētu padot viņai uzņēmumu. - Paveries, sarnjenoto, paveries, kādās lamatās viņi ir ielīduši! Ieleja gan ir plaša, bet klinšu sienas ir augstas, un šī te pie upes ir vienīgā ieeja. Upe izkļūst no šejienes pār klintīm, tā ir strauja un krāčaina. No šā slazda nav izejas.

Sarnjenoto bija mūžvecs tituls, vēl nesen gandrīz vai aizmirsts, bet pēdējā laikā atdzimis: vadone bruņotā sadursmē, vadone, kurai visas pakļāvās. Vaintē tagad bija šāda vadone. Viņa pacēla attēlu un iebadīja tajā īkšķi.

- Še, lūk, šajā vietā — tu pati man rādiji, ka pa turieni var iekļūt ielejā.

- Šo ceļu viegli nobloķēt. Uz turieni var aizsūtīt grupu, kas noslēgs šo izeju, un galveno spēku triecienam tik un tā pietiks.

- Lai notiek. Izrīko! Bet šajās bildēs es redzu, ka ielejā ir arī citi astazoi.

- Būs vairāk astazou, ko žmiegt, — Stalana nelida kabatā pēc atbildes, bet iecirta likos kāju nagus tarakasta ādā, un tas bļaudams pacēlās bezmaz vai stāvus. Stalana to prasmīgi savaldīja, apgriezās un aizdimdināja projām.

Saule vēl nebija sākusi slīdēt lejup, kad Okoceja jau pasniedza Vaintē pēdējos attēlus, vēl siltus un miklus. Sarnjenoto tos rūpīgi aplūkoja un vienu pēc otra nodeva tālāk Stalanai, kas sēdēja viņai līdzās.

- Viss ir sagatavots, — Stalana konstatēja, kad bija izpētījusi pēdējo uzņēmumu. - Šiem nav kur sprukt. - Mednieces īkšķi sacirtās, un kartes čaukstēdamas sabirza driskās. - Eja klintī ir droši nobloķēta. Mēs gaidām tavu pavēli, sarnjenoto!

XXV

- Zibenīgs uzbrukums gar upi, — Vaintē sprieda. - Vispirms — spējš trieciens pār klinšu slieksni, nopļaujot visus astazous, kas tur varētu slēpties. Pēc tam — dziļāk ielejā. Dzen tārgajas pa priekšu, nevadi viņas cīņā pati personīgi. Nav izslēgts, ka astazoi par mums zina. Ja tā, pirmās uzbrucējas būs pagalam. Sāc!

Fārgaju masas gar upes krastu virzījās uz priekšu. Klinšu eja bija tik šaura, ka pūļa spiediens daļu uzbrucēju iedzina piekrastes seklumā. Vaintē brīdi sekoja uzbrukumam, tad atsēdās uz astes, sastinga un lēnprātīgi gaidīja iznākumu. Palikušās fārgajas viņai aiz muguras nošļūca no tarakastiem un sāka izkravāt krājumus. Viņas vēl nebija beigušas, kad augšup pa nogāzi atpakaļ no ielejas jau gurdi slāja Stalana.

- Slēpnis, — medniece nopūtās; Vaintē klusēja. - Mēs atklājām uguni, bet tā arī nesapratām, vai kādam vispār trāpīts. Kā jau tu teici, priekšējās ir pagalam. Pirms sākām atkāpties, cik iespējams, savācām hezocanus no kritušajām. Es izveidoju aizsardzības līniju ārpus viņu šāviena attāluma un steidzos šurp.

Šķita, ka Vaintē pat nav pārsteigta par šo netīkamo ziņojumu.

- Viņi zināja, ka mēs nākam. Tieši tāpēc viņi pārcēlās uz ieleju. Nu es iešu visu raudzīt pati.

Stalana spraucās caur fārgaju drūzmu, liekot visām pašķirties un dot ceļu sarnjenoto. Kaut kur priekšā upe apliecās ap klints sienu, un tepat jau arī bija Stalanas uzstādītās aizsardzības pozīcijas. Fārgajas knūpus klunkuroja starp

klintsbluķiem, turot ieročus gatavībā, citas atkal veidoja ierakumus mīkstajā smiltī. Stalana pacēla hezocanu un norādīja uz klints ieloku.

- Ir laiks būt uzmanīgām. Es iešu pa priekšu.

Viņas virzījās lēni, līdz apstājās pavisam. Stalana paaicināja Vaintē uz priekšu pie sevis.

- No šejienes tu vari redzēt slieksni.

Vaintē prātīgi panācās uz priekšu un ieraudzīja tuvāko līķi. Tālāk starp klintsbluķiem to bija pulka; dažas fārgajas mirstot bija parāpušās pāris soļu augšup. Šaurajā spraugā apkārt krāvumam mundri čaloja upe. Ari krastā mētājās fārgaju līķi, daži pat līdz pusei ūdenī. Grēdas virspusē pa brīdim kaut kas pavīdēja. Ienaidnieks slēpnī gaidīja. Vaintē palūkojās uz sauli, vēl itin augstu virs pamales, un devās atpakaļ.

- Mēs uzbruksim no jauna. Ja nekļūdos, hezocans varēja izdzīvot arī zem ūdens.

- Var. Viņa nāsis zem ūdens aizveras.

- Tā jau es domāju. Tad lūk, ko mēs darīsim. Atsāksim uzbrukumu pār klints barjeru. Man ne prātā nenāk to pārtraukt dažu nokniebtu fārgaju dēļ.

- Nebūs viegli. Tās kritis kā mušas.

- Nekas nav viegli, Stalan, citādi mēs visas būtu eistaā — bez fārgajām. Vai zini, ka Nāves Meitas necīnīsies?

- Es atbruņoju viņas.

- Nu re. Bet savā ziņā viņas tomēr noderēs. Viņas ies uzbrukumā pār klints slieksni.

Kad šī doma sasniedza Stalanas smadzenes, viņas lūpas atiezās, atklājot asu zobu rindas un tādējādi paužot atzinību šim skaudrajam lēmumam.

- Tu esi vienmēr pirmā visās lietās, dižā Vaintē. Viņu rumpji savāks pulka nāves dzelkšņu un atbrīvos ceļu bruņotām fārgajām. Tu patiesi esi vienīgā, kas spēj atrast tik lietderīgu pielietojumu šai dzīvajai nastai. Darīšu, kā pavēlēts. Astazoi un Nāves Meitas — pār vienu kārti! Cik labi viņiem visiem piederas šāds liktenis!

- Tas vēl nav viss par uzbrukumu. Šādā veidā mēs varam pretinieku pārmākt, bet zaudējumi būs nopietni. Tāpēc, kamēr forsējam šo šķērsli, bruņotām fārgajām jāappeld apkārt klintij pa upi — zem ūdens. Tās dos triecienu no aizmugures, tās pretiniekus apšaus un radīs sajukumu. Tad mēs metīsimies pār slieksni un apkausim atlikušos.

Pa klintīs izsvaidītajiem liķiem jau saimniekoja mušas. Nekas nekustējās, tikai derdzīgie kukaiņi, skaļi zumēdami, čumēja un mudžēja. Keriks piegrāba sauju dzelkšņu un vienu pēc otra bāza tos hezocanā.

- Viņi aizmukuši, — Sanone sprieda, piesardzīgi palūkodamies pār akmeni.

- Cīņa nav vēl sākusies. Viņi tikai pataustīja mūsu muskuļus. Drīz viss atsāksies. - Keriks iebilda, tad pavērās atpakaļ uz Sanoni un sastinga. - Nekusties! Paliec, kur esi!

Viņš pastiepās un uzmanigi izlupināja dzelksni no Sanones galvas apsēja.

- Ja tas būtu ticis cauri, tevis vairs nebūtu.

Sanone atturīgi noraudzījās uz nāvējošo dzelksni ar mazo pielāpīti.

- Haraža auduma pielietojumam, izrādās, nav robežu! Tas gan diez ko nelīdz pret šķēpu, bet — re, kā izgājis maragu dzelksnim! Varbūt ir vērts ietīties audumā kārtu kārtām no galvas līdz kājām?

Keriks aizsvieda dzelksni.

- Dzelkšņus nav grūti atvairīt. Tāpēc jau aiz šiem bluķiem mēs esam drošībā. Te tie mūs varētu apdraudēt tikai lidojot kā bites spietā.

Viņš pagriezās un nolūkojās uz mednieku ķēdi gar barjeras kaupri. Visiem bija hezocani un visi prata tos likt lietā, tādējādi taupot bultas un šķēpus. Saski ar šķēpiem grupējās aiz barjeras, gatavi nākt talkā, ja radīsies vajadzība. Pagaidām viņiem atlika tikai gaidīt.

Herilaks stāvēja klints sienas virsotnē un pirmais ieraudzīja uzbrucējas.

- Viņi atkal nāk! — viņš sauca un metās slēptuvē.

- Netērējiet dzelkšņus! — Keriks auroja. - Ļaujiet viņiem pienākt tuvāk.

Viņš zināja, ka tā ir pareizi. Pirmajā uzbrukumā kāds atklāja uguni daudz par agru, kad maragi vēl nebija šāviena attālumā, un citi, protams, darīja pakaļ. Tas nesa zaudējumus: dzelkšņu gan it kā netrūka, bet hezocani nogura un nespēja vairs ātri reaģēt. Šoreiz gan aizstāvji nogaidīs, līdz fārgajas uzrāpjas uz klintīm.

Nu jau tās bija tuvāk — un Keriks piepeši atskārta, ka priekšējās rindas nav apbruņotas. Ko tas nozimē? Atkal kāds triks? Kāda tam nozīme: tas pat labāk, jo tā bija vieglāk nogalināt!

- Šaujiet! Atri! — viņš sauca un žņaudzīja hezocanu, raidīdams nāves dzelkšņus pret tuvākajām uzbrucējām. Tani klaigāja un šaudījās, bet naidnieces tikai nāca un nāca. Paretam kāda iegārdzās, bet pārsvarā viņas krita klusējot. Aizstāvji paši taisīja tādu troksni, ka Keriks tik tikko sadzirdēja izmisīgu saucienu. Drīz vien viņš saprata arī vārdus.

- Upē! Skatieties ūdenī!

Keriks pagriezās, palūkojās un satrūkās. Brāzmainajā straumē pulku pulkiem vīdēja tumšas aprises; cita pēc citas tās tuvojās krastam.

- Šķēpus, bultas! — iebļāvās Herilaks. - Apduriet tos turpat ūdenī!

Viņš traucās lejup pa nogāzi; varenā balss pārmāca citas skaņas.

- Kerik, paliec te ar nāves nūjām! Viņi uzbruks arī pa šejieni. Apturi viņus!

Keriks pagriezās un saprata, ka Herilaks pareizi uzminējis naidnieka

nodomus. Aiz neapbruņoto uzbrucēju līķu grēdām parādījās fārgajas un atklāja uguni.

- Nelaidiet viņas cauri! — Keriks auroja. - Palieciet šeit un šaujiet!

Viņš ari pats izšāva uz kādu fārgaju, kas bija jau pienākusi tik tuvu, ka varēja redzēt dzelksni piepeši izaugam uz viņas kakla un acis ieplešamies; tad viņa atmuguriski aizripoja pa nogāzi.

Dzīvās rāpās pār līķiem, slēpās aiz tiem un šāva. Ciņa vairs nebija vienpusēja. Krita kāds mednieks, tad vēl viens. Keriks velti spaidīja savu hezocanu: tas tikai raustījās, un pagāja vēl brīdis, līdz viņš saprata, ka izbeigušies dzelkšņi. Nebija arī laika pārlādēt. Viņš satvēra šķēpu un trieca to kādā fārgajā, kas bija jau pamanījusies uzrāpties augšā, bet tagad, sāpēs spiegdama, vēlās lejup.

Tā arī izrādījās pēdējā, un uzbrukums uz brīdi bija apturēts. Keriks, elpu kampdams, atslīga ar muguru pret akmeni, un centās savaldīt trīcošos pirkstus, lādējot dzelkšņus hezocanā. Arī citi bija mitējušies šaut un lūkoja pēc jauna mērķa. Keriks pārlaida skatienu pār upmalu.

Ievērojams skaits fārgaju bija sasniegušas krastu, bet tur arī kritušas — lidz ar dažiem aizstāvjiem, kā jau tuvcīņā. Seklumā šķērsām pār jilanē līķi derdzīgā apskāvienā gulēja kāds saskus. Citi līķi slīdēja lejup pa straumi, un uz tiem kā adatas spurojās bultas. Sanone barjeras korē, acis piesedzis, lūkojās preti rietošajai saulei un sauca:

- Viņi atkāpušies! Viņi pārtrauc uzbrukumu. Mēs esam uzvarējuši.

«Uzvarējuši…» Keriks pavērās visapkārt uz kritušajiem taniem un prātoja.

«Ko gan mēs esam uzvarējuši? Nošāvuši dažas fārgajas šajā pasaulē, kur to ir bez sava gala. Daži mednieki jau gājuši bojā, un fārgajas nāks un nāks, līdz apslaktēs visus. Mēs esam izturējuši pirmo triecienu, nevis uzvarējuši. Pat ja šoreiz izdotos maragus sakaut, viņi atkal atgriezīsies. Viņi mūs nīst ne mazāk kā mēs viņus. Lai kur arī mēs paslēptos, viņas mūs neizbēgami uzies. Lai kā mēs ari bēgtu, viņas dzīsies pakaļ. Mums nav jēgas bēgt.

Nē, ne jau mums! Man! Ja jau viņas tikai vēlētos iznīcināt tanus, tad pagaidām darba pietiktu arī kalnu viņā pusē. Lidojošie spiegi tur izokšķerējuši visu līdz pēdējam sīkumam. Bet ne. Šie lielie spēki atnākuši tieši šurp kā tālu aizmests šķēps. Kāpēc? Tikai jau viņa pēc. Ši doma stindzināja. Vaintē — tur noteikti ir Vaintē, dzīva un vesela, un atriebīga.

Ko lai dara? Kur lai glābjas? Kā lai aizsargājas?»

Keriku pārņēma dusmas. Viņš pielēca kājās, vicināja hezocanu virs galvas un auroja:

- Tu to nepaveiksi, Vaintē! Tu nenonāvēsi mūs visus! Tu gribētu gan, bet nesanāks! Šī te ir mūsu zeme, un tu nespēsi šķērsot okeānu ar saviem aukstajiem radījumiem un izsvēpēt mūs! Tu nevari uzvarēt! Tu pati to sapratīsi, kad jūsu retinātās rindas vilksies mājup! Un tu nāksi atkal…

Keriks uztvēra Sanones izbrīnīto skatienu. Saskus, protams, nesaprata ne vārda no šā niknuma izvirduma. Kerika uzbudinājums rimās, bet saltais naids neatstājās. Viņš sāji pasmaidīja un uzrunāja manduktu sasku valodā.

- Tu viņus šodien redzēji pirmo reizi. Kā tev patika? Kā tev tīk, ka maragi nonāvē tavus ļaudis? Mums tam jādara gals — reizi par visām reizēm.

Viņš, smagi elpodams, rimās. Liķu kaudzes šķita varenas, dzīvo — kāda saujiņa. Vai tiešām jilanē var apturēt? Bet — kā?

Izeja ir tikai viena: viņi vairs nedrīkst atkāpties, nedrīkst vairs slēpties.

Ir jāpieņem cīņa ar ienaidnieku. Tā arī ir atbilde, skaidra un noteikta atbilde, turklāt neizbēgama.

Sanone lūkojās Kerikā aizvien aizdomīgāk: puisis izdvesa dīvainas skaņas, locījās, atsvieda galvu atpakaļ un lauzīja rokas kā nez kādas lēkmes varā. Keriks pamanīja Sanones sejas izteiksmi un apķērās, ka ir domājis jilanē valodā, jo tieši par jilanē jau viņš arī domāja — un jilanē domāt ir tas pats, kas runāt. Un pati šī salti nežēlīgā faktu analīze, kas noved līdz lietišķam, jilanē raksturīgam secinājumam… Tagad viņš atkal ierunājās sasku mēlē.

- Mums jāpiesaka maragiem karš. Tālu dienvidos jāuzmeklē viņu pilsēta. Un — lai tā kļūst arī par viņu kapu! Kad nebūs vairs šīs vietas, ko sauc par Alpīsaku, tad nebūs arī viņu. Es pārzinu šo pilsētu, es zinu ari, kā to noslaucīt no zemes virsas. Mums tas jādara!

Viņš uzsauca Herilakam upmalā:

- Tava sapņos izsapņotā vēlme piepildīsies! Mēs iesim projām no šejienes, mēs iesim uz dienvidiem, un tu būsi visu tanu sakripeks, tu mūs vedīsi. Un ar maragiem būs cauri. Es tagad zinu, kas jādara un kā tas darāms. Es zinu, kā noslaucīt no zemes virsas visu šo slaku. Ko teiksi, diženais medniek? Vai vedīsi mūs?

Herilaks saklausīja pašapziņu Kerika balsī un saprata, ka pa tukšo Keriks šādi nerunātu: viņš tiešām kaut ko zina! Herilakam uzplaiksnīja jauna cerība, un viņš atbildēja ar neartikulētu sajūsmas rēcienu.

- Viņi atkal nāk! — iesaucās Sanone.

Cīņa atsākās, un uz brīdi nācās izmest no galvas visus diženos nākotnes plānus.

XXVI

Jilanē avangards izšķīda pret nocietināto klinšu sienu. Fārgajas krita kā mušas. Viņu ciņas spars šķitās esam pierimis, un mērķis tā arī netika sasniegts. Tas bija šīsdienas pēdējais uzbrukums; saule jau slīga pret apvārsni, to aizsedza mākoņu vāli, un saujiņa izglābušos fārgaju atkāpās.

Līdz pat kaujas beigām Keriks diženos nākotnes plānus bija izmetis no galvas. Nu viņš stāvēja uz klinšu sliekšņa, vērodams vārnas un klijānus uzsākam bagātīgas dzīres. Drīz satumsīs. Šovakar uzbrukuma vairs nebūs, jo jilanē posīsies uz naktsguļu, izvietos savas aizsardzības līnijas… Kā viņam derētu redzēt, ko tās dara! Nakts tumsā taču noteikti varētu atrast kādu vāju vietu. Nedrīkst ļaut viņām mierīgi krākt un smelties spēkus rītdienai. Šodien uzbrukums jau nonāca bīstami tuvu mērķim; tā vairs nedrīkst turpināties. Medījumam laiks kļūt par mednieku.

- Nebūtu gudri te sust saldā miegā un gaidīt nākamo uzbrukumu, — viņš vērsās pie tikko pienākušā Herilaka. Tas drūmi piekrita.

- Jāseko viņām! — Keriks paskaidroja.

- Tā ari darīsim.

- Hm… Bet tas nenozīmē, ka jādodas drošā nāvē. Šodien bija tāds gadījums: dzelksnis trāpīja Sanones galvas apsējā, bet sapinās audumā. Dzelkšņi nav šķēpi vai bultas: tie ir viegli un neko dziļi neieduras.

- Bet nonāvē it viegli. Kaut vissīkākā skramba…

- Tas jau gan, — Keriks novēzēja roku pār līķu klājienu un maitas putniem. - Bet nedomā, ka es tevi aicinu pievienoties tiem tur. Padomā par šādu lietu: ja nu mēs ievīstītos audumā kā tādi saiņi — tik blīvi, lai dzelkšņi nespētu to caurdurt? Tādā gadījumā katra sardze, kas šautu, tikai nodotu sevi. Un dabūtu galu — par to mēs parūpētos. Es jau neuzstāju, ka jāapkauj visas. Vajadzētu tikai piekļūt tik tuvu, lai novērotu.

Keriks aprunājās arī ar Sanoni, kas šo ieteikumu uzņēma atzinīgi un aizsūtīja divus manduktus pēc drānām. Viņš pats ietina tajās Keriku, veidojot ieloces un drapējumu, kam jāaiztur katrs nelūgts dzelksnis. Salocījis šaurāku strēmeli, viņš aptina to ap Kerika galvu un kaklu, atstājot tikai šauru spraugu ap acīm. Herilaks mēģināja izdurt caur vijumiem dzelksni, bet neveiksmīgi.

- Brīnumu lietas! Lai viņš ietin mani ar! Pastāsti, ka mēs iesim un lūkosim piekļūt maragiem.

Ietērps neciešami sutināja, bet saule jau daudzsološi slīdēja pretī pamalei. Keriks juta uz pieres izsitamies sviedru lāses; labi, ka drāna tās uzsūca un neļāva ieritēt acīs. Viņš uzņēma kursu uz klints sliekšņa ārējo nogāzi.

Zemē varēja nokļūt, tikai rāpjoties pār līķu grēdām, un zvalstīgā masa zem kājām neradīja tīkamas izjūtas. Keriks centās neskatīties neredzošajās acīs un atiezto zobu rindās, viņš tikai apdomīgi rāpās, līdz beidzot nokļuva uz cietzemes un uzsauca palicējiem:

- Šitie maragi — visi gatavi! Pagaidiet tikai, līdz mēs sasniedzam pagriezienu tur, priekšā. Tad varēsiet cilpot zemē un savākt no kritušajām nāves nūjas. Viņas gan pašas aplasīja, cik spēja, bet to joprojām netrūkst.

Jilanē patiesi bija izlikušas apsardzi. Kad baltā tērptie mednieki zagās gar klinšu sienas ieloku, atskanēja trīs sausi sprakšķi, tad vēl un vēl. Viņi brāzās uz priekšu dzelkšņu lietū un paši atklāja uguni uz atmaskotajām fārgajām. Divas pakrita, bet trešā ņēma kājas pār pleciem. Herilaka raidītais dzelksnis nopļāva ari to. Tad viņš ņēmās rūpīgi plūkāt dzelkšņus no Kerika ietērpa.

- Labāk svīst dzīvam, nekā salt beigtam, — viņš apmierināts konstatēja.

Keriks izpestīja divus dzelkšņus arī no Herilaka drānām.

- Es pazīstu šo jilanē, - viņš norādīja uz trešo līķi. - Viņa bija medniece, Stalanas rokasmeita. Gan jau arī Stalana ir šeit, un Vaintē aridzan. - Viņa pirksti iekrampējās hezocanā, it kā šīs divas jau būtu uz grauda.

- Atgriežoties savāksim viņu nāves nūjas, — Herilaks lietišķi aizrādija. Turēdams ieroci gatavībā, viņš virzījās uz priekšu. Uzrāpušies plakankalnītē pie upes, izlūki kā uz skatuves ieraudzīja jilanē apmetni. Lielos baros pulcējās jājamlopi un nastu nesēji. Un fārgaju masas — pulka vairāk nekā šīsdienas uzbrukumā. Pēkšņas izbailes kā asas sāpes caurdūra Kerika krūtis, un viņš teju teju saņēma sevi rokās: uzbrukums taču atsists! Ja viņas nāks vēlreiz — atkal dabūs pa mizu. Ja Vaintē vēlas pazudināt visas fārgajas, tad tani centīsies viņai pakalpot, cik jau nu spēdami.

Ārpus drošības joslām bija uzturējušās vēl vairākas sardzes, bet saule jau slīga aiz apvāršņa un viņas visas nāca atpakaļ. Mijkrēsli parādījās divas baltā tērptas figūras un pa sardzēm paredzēto ieeju iespruka iekšpus ārējās nocietinājumu līnijas.

- Slazdi un trauksmes devēji, — Keriks šķendējās. - Lūko, kur viņas tos šajos zāles kušķos nobēdzinājušas! Tie garkājainie radijumi aiz aizsargjoslas, visticamāk, izstaroja gaismu, kas viņnakt mūs apspīdēja.

- Viņi visi tagad ir iekšā, vārti tiek slēgti.

- Lieliski. Tad nu lūkosim piekļūt pavisam klātu. Viņas vairs ārā nenāks, ir jau pārāk tumšs. Es tikai palūrēšu, kas tad nu šim tagad ir par drošības līdzekļiem.

Herilaks īpaši netiecās lauzties uz priekšu pret vareno maragu armiju, lai pēcāk bēgtu no naskajiem jājamlopiem, kas lēkšoja pulka straujāk par visašāko mednieku. Keriks, turpretī, labi pazīdams jilanē un zinādams, ka tās nakts laikā nebāzis degunu ārpus saviem dzīvajiem aizsargvaļņiem, maršēja tālāk. Sasnieguši pirmo staipekņu joslu, viņi vakara blāzmā saskatīja lēni izslienamies ērkšķus.

- Indīgi, vari nemaz nešaubīties, — Keriks norādīja. - Un šajā vietā mūs jau varētu sasniegt no iekšpuses raidīti dzelkšņi. Ir gana tuvu.

- Kāpēc viņi nešauj? — Herilaks norādīja uz maragiem ar nāves nūjām tieši aiz staipekņiem. Tie stāvēja un truli blenza uz medniekiem. Vēl tālāk fārgajas mierīgi drūzmējās, ieturējās, kārtojās uz guļu un nelikās ne zinis par ienaidnieku.

- Viņām nav pavēlēts šaut, — Keriks sprieda. - Fārgajas nekad nerīkojas patstāvīgi, viņas gaida pavēli. Jādomā, viņām teikts šaut, kad iedegas gaisma un saceļas trauksme. Viņas izpilda burtiski. - Netālu melnēja pazems paugurs, un Keriks norādīja uz to. - Tagad mēs noskaidrosim, kādu tieši cienastu viņas mums sagatavojušas. Pat ja dzelkšņiem tas nebūs par tālu, šis kūkums sniegs mums zināmu patvērumu.

Keriks ar kāju izspārdīja no zemes krietnu velēnu, sagrāba to aiz pinkām, iegrieza pār galvu un svieda. Klunkucis aprakstīja slaidu loku un piezemējās starp nocietinājumu linijām. Šajā mirkli novakares krēslu pāršķēla gaismas strēle, tad sekoja skaļi sprakšķi, ko vienlaicīgi radīja hezocanu simti, un iečabējās neskaitāmie krītošie dzelkšņi. Maragi šāva vēl un vēl, skanēja balsis, bet mednieki gulēja, pieplakuši pie zemes, un gaisma drīz vien izdzisa. Tikai tad viņi uzdrīkstējās piecelties un blisināt apžilbušās acis. Kaut ko vēl varēja saredzēt — un viņi ievēroja zemē sadūrušos lielu dzelkšņu vālus.

- Kaut kas jauns, — Keriks aizrādīja. - Šie ir lielāki par jebkuru līdz šim redzēto — un rau, cik tālu tie velk! Mūsējie nolidotu labi ja pustik. Šīs būs izaudzējušas bargākas nāves nūjas, kas atklāj uguni līdz ar pieskārienu trauksmes vitenim. Pieduries tikai stīgai: gaismas kūlis norāda tieši uz traucētāju, un šie šauj. Pat šajās drānās tērptiem krietni vien drošāk būtu turēties kādu strēķi tālāk no tiem.

Viņi atkāpās aiz vietas, kur bija nokrituši vistālākie dzelkšņi, un atkal vērtējoši palūkojās uz naidnieka apmetni. Keriks no sviedriem pludoja; viņš mazliet atbrīvojās no apsējiem, kāri rija vakara gaisu, saspringti lūkojās un prātoja.

- Teic man, brašais loka šāvēj, vai tu jaudātu trāpīt apmetnē no šejienes?

Herilaks norāva drānu no pieres un berzēja slapjo seju. Viņš ar skatienu

nomēroja tikko atstāto pauguru, vīteņus un ķēmīgos gaismas ķermeņus.

- Pagrūti. Labi uzvelkot, var gan aizšaut tik tālu, bet diez vai izdosies trāpīt kādu noteiktu mērķi…

- Mērķim nav nozīmes, ja vien var trāpīt aiz nocietinājumiem. Un saski ar saviem šķēpmešiem — jādomā, ari viņi to jaudās.

- Laba doma, margalu, — Herilaks mežonīgi iesmējās. - Maragi tur čupojas kā sēklas podā. Gan jau kādam i šķēps, i bulta trāpīs.

- Jādomā, šonakt maragiem saldu dusu aizstās rosīgāka atpūta. Atzīmēsim tikai šo vietu, lai atgriežoties to atrastu.

- Ar lokiem un šķēpiem!

Herilakam izrādijās taisnība. Pilnā garumā atvilkta bulta pēc slaida lidojuma pati atrada mērķi kaut kur aiz apmetnes gaismām. Kāds vārgi iespiedzās, un mednieki rēcoši smējās, uzplādami ar delnu cits citam uz pleca. Viņi nomierinājās tikai uz brīdi, kad Sanone ielāgoja šķēpu šķēpmeti, vēroja, kā viņš atgāžas atpakaļ un kā ierocis svilpdams nozūd tumsā. Dzīvniecisks ķērciens liecināja, ka arī šis metiens nav bijis velts. Acis apžilbināja spēja gaisma, un mednieki atsprāga atpakaļ, redzot tuvojošos dzelkšņu mākoni, bet tas viņus tā arī nesasniedza. Vienpusējā nakts kauja bija sākusies.

Par spīti Kerika pārliecināšanai, citi mednieki īsti neticēja, ka ienaidnieks bezpalīdzīgi gulēs un gaidīs nāvi, nevis dosies pretuzbrukumā saviem mocītājiem: viņi bija gatavi ik brīdi bēgt. Uzbrukums tomēr nesekoja. Nometnē tikai spīguļoja kaut kādas gaismas un ņudzēja fārgajas, cenzdamās rast patvērumu no šķēpu jūkļa.

Ieroču krājumi sāka izsīkt, un Herilaks deva rīkojumu pārtraukt apšaudi. Gaismas izdzisa, maragi norima — un nāca bultu kārta.

Tā tas risinājās cauru nakti. Mednieki ar svaigiem spēkiem pa laikam nomainīja piekusušos. Keriks un Herilaks arī paši kādu nieku nosnaudās, tad modināja gulošos un veda visus atpakaļ, lai rītausmā sasniegtu savus akmens nocietinājumus.

Visu dienu viņi gaidīja uzbrukumu. Daži stāvēja sardzē, citi gulēja. Rīta cēliens pagāja mierīgi. Pēc pusdienas, joprojām uzbrukuma gaidās, Herilaku apsēda brīvprātīgie, kas vēlējās izlūkot pretinieka pozīcijas. Viņš visus atraidīja. Pat nedaudzu dzīvību zaudēšana nebūtu nekas apsveicams. Kad sāka jau krēslot, viņš un Keriks atkal ietinās baltas drānas apsējos. Viņi zagās, ik bridi gatavi atšaudīties, bet nekādu slēpņu nebija. Viņi piesardzīgi uzrāpās pa upes krastu un pacēla savas apsaitētās galvas virs kraujas.

Klajums bija tukšs.

Kā nākušas, tā arī nozudušas. Pēdas un dzīvnieku mēslu kaudzes norādīja uz pretējo pamali.

— Viņi ir projām! Mēs sasitām viņus lupatu lēveros! — Herilaks auroja, uzvaroši kratīdams dūres pret debesīm.

- Nesasitām vis, — Keriks noteica. Aiz noguruma viņam sareiba galva. Viņš apsēdās zemē ar sakrustotām kājām un raušus rāva no sejas smacējošo audumu, bet acis palika piekaltas aizejošās armādas pēdām. - Viņi ir sakauti un atkāpušies. Bet viņi līdzinās indīgiem ērkšķiem. Mēs tos vienā vietā apcērtam, bet viņi citā vietā zeļ ar jaunu spēku.

- Tad mums tie reizi par visām reizēm jāizrauj ar saknēm. Jāsasit tā, lai tie vairs neceļ galvas.

Keriks drūmi pamāja.

- Tieši tas mums jādara. Un es pat zinu, kā tieši to izdarīt. Tagad sasauksim samadarus un sasku manduktus. Ir laiks noslaucīt jilanē no zemes virsas, kā viņas tīkoja izdarīt ar mums.

- Mēs piesakām viņiem karu!

XXVII

Divi zēni, sviedriem noplūduši, līkņāja ap ugunskuru. Viņu uzdevums bija gādāt, lai badīgās liesmas nenoplaktu. Pa brīdim viņi piesvieda sausus žagarus, kas tūdaļ uzliesmoja, pielejot alas velves ar šaudīgu, zeltainu gaismu, un šķita, ka uzzimētie dzīvnieki kustas tai līdzi. Sanones vēl nebija, bet citi mandukti jau tupēja zem mastodonta attēla, — viņiem bija tādas tiesības. Arī Keriks, Herilaks un samadari bija sasēduši šaipus ugunskuram.

Liesmas otrā pusē drūzmējās mednieki, un aiz tiem — visi pārējie. Sanone tam bija piekritis, tiesa gan, visai negribīgi, jo saskiem bija parasts, ka visu izlemj mandukti, un viņš lāgā nespēja saprast, kāpēc samadariem nav tādas pašas teikšanas. Galu galā kompromiss tika sasniegts: vadība sēdēja vienā pusē, bet vienkāršā tauta — otrā. Saski pat neuzdrīkstējās baudīt šīs savādās kārtības priekšrocības, un tikai kāda saujiņa tumsā piezagās tuvāk un, paslēpušies aiz tanu pleciem, ieklausījās. Kaut kur ietaurējās mastodonts, un saski salēcās. Aiz prieka vai izbailēm, — kas to lai zina. Tālumā dimdēja smagi soļi, šūpojās lāpas, vīdēja tumši apveidi.

Drīz vien gaismas lokā ienāca mastodonti. Sanone veda Dūhu, kurai uz skausta sēdēja tanu zēns, bet saski lielajam dzīvniekam nepievērsa uzmanību: viņu skatus saistīja jaundzimušais tai līdzās. Sanone noglāstīja sīkuļa snuķi, un tumsā aizvilnīja sajūsmas murdoņa. Tad viņš pievienojās pārējiem pie sārta.

Armuna sēdēja tieši aiz medniekiem. Mazulis, ērti iemurcīts briežādas mugursomā, miegā šņākāja.

Keriks piecēlās un sāka runāt. Čala noklusa. Armuna piesedza seju ar rokām, lai neviens neredzētu viņas smaidu, viņas lepnumu. Sārtajā atblāzmā viņš izskatījās tik stalts un brašs, tik kuplu bārdu, tik krāšņiem matiem, ko apņēma haraža apsējs…

Kad iestājās klusums, viņš vērsās pie visiem klātesošajiem ar runu.

- Vakar mēs apkāvām maragus. Šodien mēs tos aprakām, tātad ikviens klātesošais zina, cik pulka maragu krituši. Mēs tos kāvām un kāvām, un saujiņa izbēgušo ir devušies atpakaļ, no kurienes nākuši. Viņi nenāks atpakaļ, vismaz ne tik drīz.

Mednieki pavadīja šos vārdus ar atzinīgiem izsaucieniem, un, kad viņš teikto pārtulkoja, tumsā ierībējās sasku bungas. Keriks nogaidīja, līdz klausītāji rimstas, un turpināja.

- Viņi neatgriezīsies tik drīz, tomēr nav jāšaubās, ka pienāks laiks un nelaime atkal būs klāt. Nākamreiz viņi būs stiprāki, ar labākiem ieročiem. Un viņi vienmēr atgriežas. Viņi nāks atkal un atkal, un nerimsies, līdz mēs nebūsim beigti — visi kā viens. Neaizmirsīsim to. Un neaizmirsīsim arī tos, kuru vairs nav mūsu vidū.

Klusums sabiezēja. Ierunājās Herilaks, un viņa balsī skanēja rūgtums.

- Tā tiešām ir. Keriks zina, ko runā: viņa samads bija pirmais, ko maragi iznicināja. Viņš vienīgais izdzīvoja, viņu vienu pašu maragi sagūstīja un turēja nebrīvē. Viņš iemācījās sarunāties ar tiem. Viņš zina maragu ieradumus, un mums visiem jāklausās, ja Keriks runā par maragiem. Jāklausās ari, kad es runāju par nāvi, jo es esmu še, un Ortnars ir še, bet viss pārējais samads ir pagalam. Mednieki, sievietes un bērni, un mastodonti — visi līdz pēdējam krituši no maragu rokas.

Herilaka vārdos skanēja sāpe, kas visus saviļņoja. Sanone, noklausījies tos Kerika tulkojumā, pacēla skatienu uz mastodonta attēlu un klusi čukstēja aizlūgumu par lielajiem dzīvniekiem.

- Mums nav, kurp bēgt, un nav, kur droši paslēpties, — turpināja Keriks. - Šeit sēdošie samadi ir cīnījušies ar viņiem gan lielā okeāna malā, gan pīļknābjaiņu zālainās, tagad — arī šajā ielejā aiz augstajiem kalniem, kur cerēja rast patvērumu no tiem. Ir laiks pārtraukt šo bēgšanu. Skaidrs, ka viņi mūs uzies jebkurā pasaules malā. Un es esmu izdomājis, kas mums visiem veicams.

Keriks ievilka elpu, pārlaida skatienu pār ļaužu gaidpilnajām sejām un svinīgi paziņoja:

- Mums jāpiesaka viņiem karš viņu midzeni, viņu pilsētā — un jāiznīcina tā!

Visapkārt skanēja neticīgi izsaucieni, bet bija dzirdami arī kareivīgi atzinības

vārdi. Saski jautājoši pievērsās Kerikam, un viņš pārtulkoja savus vārdus. Tad vārdu ņēma Harhavola, un trokšņošana pierima.

- Kā mēs to iespēsim? Kā lai mēs cināmies pret šiem melnajiem tūkstošiem? Kā lai iznīcinām pašu pilsētu? Vai vari to paskaidrot?

- Klausies, — Keriks neapmulsa. - Man ir pilnīgi skaidrs, kā to izdarit. Herilaks zina ceļu uz šo pilsētu — Alpīsaku — , jo ir vedis turp medniekus, nonāvējis maragus — un, kā redzat, atgriezies dzīvs. Viņš tā darīs atkal. Tikai šoreiz tā nebūs maza saujiņa mednieku, bet liels pulks. Viņš vedīs mūs zagšus caur mūžamežu, tāpēc maragu armādas mūs neuzies, lai kā arī meklētu. Viņš vedīs medniekus uz Alpīsaku, un tur es parādīšu, kā to iznīcināt — līdz pēdējam maragam. Jau tagad es izstāstīšu, kā tas darāms, es varu pat parādīt.

Viņš vērsās pie manduktiem un atkārtoja šo runu sasekā.

Iestājās pilnigs klusums. Neviens nekustējās. Visu skatieni bija piekalti Kerikam. Tālumā iebrēcās kāds bērnelis, bet tūdaļ tika apklusināts.

Keriks noteiktā solī devās pie ugunskura, satvēra sausu zaru, iegrūda to kvēlojošajās oglēs, uzsitot gaisā dzirksteļu mākoņus un, liesmu apņemtu, izslēja augstu virs galvas.

- Lūk, kas mums jādara! Mēs pielaidīsim uguni šai koka pilsētai, kas uguni savu mūžu nav redzējusi. Maragi nelieto uguni, viņi pat nezina, kādu postu tā var nest. Bet mēs viņiem to parādīsim! Ielaidīsim Alpīsakā trakojošas liesmas, kas aprīs maragu kokus līdz ar pašiem neradījumiem. Atstāsim pilsētas vietā pelnu čupiņu.

Kerika beidzamos vārdus noslāpēja piekrišanas auri. Arī Herilaks, degošu zaru vēcinādams, izskrēja klausītāju priekšā, bet viņa varenā balss vispārējā kņadā pat nebija dzirdama. Viņam sekoja citi samadari, bet Keriks tikmēr tulkoja savu runu manduktiem. Visu sapratis, Sanone pagaidīja iestājamies klusumu un ar liesmojošu zaru rokās pievienojās samadariem. Viņam bija kas sakāms.

- Šo ieleju mums dāvājis Kadaīrs. Viņš atvedis mūs šurp jau tad, kad pasaulē vēl valdīja tumsa. Pēc tam viņš radīja mums zvaigznes, lai debess nestāvētu tukša, viņš pakāra pie tās mēnesi, kas apgaismoja mūsu taku. Bet joprojām bija pārāk tumšs, lai varētu augt koki, un viņš iekāra debesīs sauli, un kopš tiem laikiem pasaule ir šāda. Mēs dzīvojam šajā ielejā, jo mēs esam Kadaira bērni.

Sanone drūmi pārlaida skatienu pār klausītāju sejām, dziļi ievilka elpu un pāršķēla sastingušo klusumu ar vienu vienīgu vārdu:

- Karognis!

Sasku sievas aizsedza sejas, vīri iestenējās kā sāpēs. Tani ar interesi visu vēroja, bet nesaprata nenieka. Sanone tagad staigāja šurpu turpu gar ugunskuru, un viņa balss skanēja skaļi un pavēloši.

- Karognis bija atnācis šo neradījumu, šo maragu izskatā, un tie tika sakauti. Tie, kas izglābās, ir aizbēguši. Bet ar to viss vēl nav beidzies. Kamēr tie ir dzīvi, dzīvs ir arī Karognis, un kamēr vien dzīvo Karognis, mēs nevaram justies droši. Tāpēc pie mums ir atnācis Kadaīrs šā jaundzimušā mastodonta veidolā, un viņš parādis, kā uzveikt Karogni. Mastodontu ļaudis uzbruks maragiem un iznicinās tos.

Viņš drudžaini noliecās, sagrāba vēl vienu degošu zaru un ņēmās to vēcināt, kliegdams:

- Mēs iesim kopā ar jums! Mēs nomaitāsim Karogni! Mēs cīnīsimies plecu pie pleca! Svēto dzīvnieku slepkavas aprīs uguns!

Pietika ar Sanones žestiem, lai sajūsmā aurotu arī tie, kas vārdus nesaprata. Lēmums bija vienprātīgs un nelokāms. Visi runāja cits caur citu, un tracis bija tik liels, ka Herilakam nācās ilgāku laiku saukt ļaudis pie kārtības, līdz viņš tika pie vārda.

- Pietiek! Esam tikuši skaidrībā, ka mēs visi esam gatavi sekot Kerika aicinājumam. Tagad viņam būtu jāizstāsta, kā mēs to veiksim. Lai runā Keriks!

Un viņš runāja.

- Klausieties, kas mums jādara! Tiklīdz kalnu pārejās nokusīs sniegs, mēs — visi samadi kopā — atkal šķērsosim kalnus. Šajā gājienā maragi var mūs novērot, un pilnīgi skaidrs, ka viņpus kalniem viņi mūs novēros bez mitas. Tieši tāpēc viņiem jāredz, ka samadi ceļo pilnā sastāvā — ar sievietēm un bērniem — , ka tas nav tanu karapulka maršs. Tā mēs viņus maldināsim. Savā ceļā uz rietumiem mēs sastapsim arī citus samadus, pievienosimies tiem, atkal nošķirsimies, jauksim pēdas. Maragiem mēs visi šķietam vienādi, un viņi noteikti mūs pazaudēs. Tikai pēc tam mēs dosimies tieši uz okeāna krastu. Mēs medīsim un zvejosim — tieši tāpat kā pirms pēdējām kaujām — , un maragi to redzēs, un viņi savā starpā spriedis par to, un viņi nodomās, ka te atkal ir kādas lamatas.

Keriks bija daudz prātojis par šo plānu, cenzdamies iedomāties sevi jilanē lomā. Vaintē lomā — jo viņš zināja, ka viņa joprojām siro pa pasauli ar saviem fārgaju karapūļiem un darīs to, kamēr vien elpos. Protams, viņa nojautīs viltu, viņa darīs visu iespējamo, lai tanu izliktajos slazdos iekristu viņi paši. Ir daudz dažādu veidu, kā to izdarīt, bet Kerikam tas vairs nerūpēja: kad Vaintē uzbruks, samadu tur vairs nebūs.

- Bet mums vienalga, ko nodomās maragi, — Keriks turpināja, — jo, pirms uzbrucēji mūs sasniegs, samadi būs jau aizgājuši no krasta. Mēs tur uzturēsimies tikai tik ilgi, lai sagādātu iztiku ziemai. Tas nenāksies grūti, jo mums būs pulka mednieku, un visai nedaudz ēdāju. Proti, atceļā pār kalniem mēs sadalīsimies: samadi turpinās uzsākto gaitu uz drošo patvērumu sniegos, bet maragu mednieki dosies uz dienvidiem. Ātrā solī. Mums būs nedaudz ēdamā, bet galvenokārt iztiksim no medibām. Herilaks zina kalnu takas, viņš tās mērojis jau divas reizes. Mēs virzīsimies caur mežu veikli, kā jau mednieki, un, jādomā, - mūs nepamanīs. Lai gan — maragiem ir daudz acu, un nevajag cerēt, ka izdosies nevienai nepa- trāpīties. Tam gan nav nozimes. Viņi nespēs mūs aizkavēt. Viņiem ir ļoti maz mednieku, kas zina, kas darāms mežā, bet mūsu ir daudz. Ja viņi meklēs nāvi uz mūsu šķēpiem, viņi to atradīs. Ja mums pretī sūtīs fārgaju armādas, viņi kritīs blāķiem. Mēs slēpsimies mežā un gaidīsim īsto laiku. Uzbrukumam piemēroti ir sausie vēji pirms lietavām. Tad arī iesim un nokurināsim viņu midzeni. Tas ari viss.

Tas nu bija izlemts. Ja kāds arī nepiekrita, tas acimredzot klusēja, jo visi klaigātāji bija noskaņoti cīņai.

Kad ugunskurs bija izdedzis un runas — izrunātas, ļaudis izklīda un atgriezās savās teltīs vai alās. Armuna pieglaudās Kerika plecam.

- Vai tev tas noteikti vajadzīgs? — viņa vaicāja, kaut gan balsī skaidri skanēja pārliecība, ka jaunekli nekas no tā neatturēs. - Neesi pārāk bravūrīgs! Es nevēlētos dzīvot pasaulē, kurā tevis nebūtu.

- Es bez tevis arī ne. Bet — kas jādara, jādara. Šis neradījums, šī Vaintē vajās mani, līdz viens no mums būs miris. Es piesaku karu Alpīsakai: ja kādam jāmirst, lai tā ir viņa. Kad nebūs Vaintē, kad būs iznīcināta viņas pilsēta un visas jilanē, mēs varēsim dzīvot dieva mierā. Un ne agrāk. Mums nav citas izejas.

XXVIII

Ne bridi kopš Vaintē atgriešanās Alpīsakā Malzasa neslēpa savu atsalumu pret viņu. Pret pirmo sarnjenoto kopš neminamiem laikiem, kuras vara dažkārt aizēnojusi pat eistaā autoritāti… Malzasa bija samierinājusies ar to un apsveikusi visus Vaintē vadītos priekšdarbus, bet kaunpilnā atgriešanās no rietumiem draudēja ar krišanu nežēlastībā. Lieki piebilst, ka Vaintē neko citu arī negaidīja.

Pirms tas notika, pilsētas spēki bija pilnībā nodoti Vaintē rīcībā, un viņa varēja izmantot arī tālā aizjūras kontinenta palīdzību. Tā pati araketo flote, kas savulaik atveda uz Alpīsaku Inegbanas pilsones, atkal un atkal kuģoja uz vienu vai otru Entobanas pilsētu ar priecējošām ziņām: aiz Rietumjūras esot vesela jauna pasaule, tur jau esot nodibināta pilsēta Alpīsaka. Šī Alpīsaka, kas tur aug un plešas svešās malas pirmatnībā, varot palīdzēt Entobanas pilsētām atbrīvoties no liekajām fārgajām, kas ņudzēja ielās un lielos daudzumos patērēja ēdamo. Ikvienas pilsētas eistaā ar prieku atbrīvojās no nevēlamo fārgaju nastas un piedevām vēl ziedoja arī pa kādam lopam vai kultūraugam, kas Alpīsakā varētu noderēt.

Kamēr araketo ceļoja, cieši līdzās Alpīsakas maketam auga Džendazi kontinenta makets. Sākumā mērnieces pilnībā orientējās tikai piejūras zemēs uz ziemeļiem no Alpīsakas, bet tālāk no okeāna maketā pletās tukšums. Spiegputniem lidojot aizvien tālāk, krājās attēli arvien no jaunām, neredzētām zemēm. Prasmīgās jilanē saskatīja šajos pleķos kalnus un upes, ielejas un mežus, un makets pieņēmās pilnībā un detaļu bagātībā. Uz vakariem no Alpīsakas stiepās silta jūra ar mežonīgu piekrasti. No leknās zemes, kas vēl gaidīja jilanē saimnieces roku, tajā ieplūda platas upes. No zemes, kura jāatbrīvo no astazoiem…

To klātbūtne šajā citādi nevainojamajā ainavā bija tīrais negals. Tur nu šie piemājoja, gandrīz visi — ziemeļpusē, un šo zvēru bari bija rūpīgi atzīmēti maketā. Midzeņi rindojās saraustītā, izliektā ķēdē no okeāna līdz pat augstajiem kalniem, tieši gar ledāju un sniegu dienvidu robežu. Kad pienāks laiks — gan sadabūs zvērus rokā un apsitīs. Reiz jau dažas grupas bija panākušās tuvāk; Vaintē tad sasēdināja fārgajas jaunajos araktopos un tarakastos un devās sirojumā, apkāva draņķus un pārpalikušos iedzina atpakaļ ledos. Ar katru šādu uzvaru Vaintē kāpa aizvien augstāk. Tikai ļoti rupja kļūda varēja likt viņai zemu krist.

Kad atklājās, ka aizvien vairāk astazou vienā mierā virzās šurp no ziemeļu sniegiem, Vaintē iedegās; ir taču laiks mūdžus apslaktēt! Attālums gan pamatīgs, bet galīgs, kamēr viņas atriebības dziņa — bezgalīga.

Lai pārvestu fārgaju masas un to jājamlopus uz mērķim tuvāko punktu krastā, vajadzēja milzumdaudz araketo. Ziemas nogalē Vaintē bija komandējusi tādu armiju, kādu pasaule vēl nebija redzējusi. Smagi bruņota un apgādāta arī ar līdzekļiem nakts aizsardzībai, tā bija virzījusies dziļi iekšzemē. Katra astazous atrašanās vieta bija zināma, un barus varēja it viegli iznīdēt vienu pēc otra. Tam vajadzēja būt astazou beigu sākumam. Bet — armija atgriezās sakauta…

Vēsts par notikušo sasniedza pilsētu sen pirms fārgajas spēra pirmo soli krastā. Kad Vaintē atskaitījās padomei, Malzasas tās sastāvā nebija. Eistaā prombūtne bija gana daiļrunīga. Padome salti uzklausīja paskaidrojumus, uzskaitīja zaudējumus un palaida Vaintē brīvsolī — kā tādu ierindas fārgaju.

Pēc šā kritiena Vaintē meta līkumu ap ambesedu, lai neredzētu jilanē drūzmu un neredzētu eistaā varaskrēslu pašā pilsētas sirdī. Viņa turējās nomaļus un gaidija kādu ziņu, bet velti. Viņa bija kritusi nežēlastībā, un viņu apmeklēt varētu tikai kāda no tām, kas pašas izpelnījušās līdzīgu attieksmi.

Dienu ritumā viņa sagaidīja tikai vienu viešņu, turklāt tādu, ko labprātāk nebūtu redzējusi. Lai nu kā — no savas efenselē neklājas vairīties.

- Man bija jābūt tavā vietā, - Vaintē grīni norūca. - Vienigā, kas uzdrīkstas tikties ar mani, — lūk, Nāves Meita!

- Es gribu aprunāties, efenselē! Esmu daudz dzirdējusi par beidzamo sirojumu, un tas mani vienādiņ skumdinājis.

- Neba nu mani tas sajūsmina, efenselē. Es devos karagājienā kā sarnjenoto, bet tagad te kvernu un gaidu uzaicinājumu, un varbūt arī velti gaidu. Ej nu saproti, vai esmu vēl sarnjenoto, vai kas zemāks par pēdigo fārgaju.

- Neesmu nākusi tevi vēl vairāk sarūgtināt. Lai gan — kas augstu kāpj…

- …tas zemu krīt! Paturi savus aforismus jūsējo slakai! Es labi zinu tās stulbības, ko jums klāstīja sludinātāja Fārnekseja, un man tās visas pie vienas vietas.

- Centīšos nekavēt tevi pārlieku. Es tikai gribēju uzzināt, cik daudz patiesibas ir dažās čukstus pārstāstītās tenkās…

Vaintē ar strupām īkšķu kustībām aprāva Engas runu.

- Man vienaldzīgas stulbo fārgaju pļāpas, es netaisos tās apspriest!

- Tad runāsim tikai par faktiem, — Engas kustības kļuva drūmi noteiktas: no viņas nevarēja tik viegli atkratīties. - Ir neapstrīdamas lietas, ko zinām mēs abas. Peleinē sašķēla Meitu rindas, sējot šaubas un neticību. Viņa ne vienu vien pārliecināja, ka tu ved taisnā cīņā, un tās papildināja tavus karapūļus, tās devās slepkavot. Un neatgriezās…

- Dabiski, — Vaintē žesti bija tik apvaldīti, ka tik tikko ļāva uztvert sauso informāciju. - Beigtas gan.

- Tu tās nogalēji!

- Ne es. Astazoi.

- Tu viņas neapbruņotas sūtiji kaujā! Sūtīji drošā nāvē!

- Sūtiju līdz ar visām citām. Viņas pašas atteicās no ieročiem.

- Kāpēc? Saki man! — Enga bijīgās gaidās paliecās uz priekšu, un Vaintē soli

atkāpās.

- Man nav nekādas patikas ar tevi te mēli trīt. Ej projām!

- Vispirms atbildi! Esmu daudz prātojusi par šīm lietām un nonākusi pie neizbēgama slēdziena, ka viņu rīcības pamatojums ir izšķirošs mūsu pastāvēšanai kā tādai. Mums ar Peleinē bija domstarpības Jūganinepsas mācības tulkojumā. Peleinē un tās sekotājas atzina tavu lietu par taisnu un devās tev talkā. Tagad viņas ir pagalam. Kāpēc?

- No manis nekādu atbildi neizspiedīsi! Ne ar pušplēstu vārdu nepabalstīšu tavu satrupējušo filozofiju. Lasies!

Vaintē stāvēja nesatricināma kā mūris, bet Enga izslējās pretī kā klints:

- Aizbraukšanas dienā viņām bija ieroči, bet krita viņas tukšām rokām. Tu saki, ka tā bijusi viņu brīva griba. Bet tava griba, sūtot viņas nāvē, bija parastas slepkavas vai trulas slakteres cieniga!

Lai kā Vaintē tas nepatika, mērķtiecīgie apvainojumi viņu aizskāra; lūpas jau noraustījās, bet vārdi pār tām vēl nenāca. Enga tikai bēra bez apstājas.

- Un nu es prasu: kādēļ viņas tā izlēma? Kas atgadījās, ka viņu domas par ieročiem mainījās? Kaut kas taču bija! Un tu zini, kas! Atbildi!

— netaisos!

- Tu atbildēsi!

Enga uzklupa Vaintē un cieši sakrampēja savus dzelžainos īkšķus ap spītnieces delmiem; mute niknumā vārstījās. Tad viņa drīzāk sajuta, nekā redzēja pretinieces tikko manāmās kustības, kas pauda prieku, un tūdaļ atbrīvoja Vaintē, atgrūda to un arī pati pakāpās atpakaļ.

- Tevi priecē mani varas darbi, vai ne? — Enga elsa, ar mokām valdīdama verdošo niknumu. - Tev tiktos redzēt mani aizmirstam patiesību, ticību, un iestiegam varmācības čūkslājā līdz ar tevi! Neceri! Es negrimšu tik zemu, lai kā ari tu mudinātu! Es nekad nekļūšu par tādu bezjūtīgu trulpurni kā tu!

Vaintē pārskaitusies zaudēja savaldību un spēra laukā visu, kas gruzdēja viņas apziņas stūrītī kopš pašas atgriešanās — kopš viņu smacēja nežēlastības slogs.

- Tu nekad tāda nekļūsi! Tu JAU esi! Šie īkšķu nospiedumi, šīs asiņainās nagu pēdas manā rokā! Dievišķais pārākums, ko tu izsenis lolo savā prātiņā — tā ir tukša skaņa! Tukša kā tavs pauris! Tu tik maigi trako ārprāta dusmās, svētā nevainība! Un arī nomušīt kādu tu spētu, acu nepamirkšķinot!

- Nē, - Enga dzedri attrauca. - Tik zemu man nemūžam negrimt!

- Un kā vēl! Gan tu, gan visas tās tavas lidzskrējējas! Tāpat kā Peleinē, kā pārējās! Viņas tik jūsmīgi sprakstināja hezocanus pret tiem nolāpitajiem astazoiem! Kaut uz īsu brīdi viņas bija īstas jilanē, nevis kaut kādas nožēlojamas čīkstules!

- Viņas šāva — un pašas nomira, — Enga bezkaislīgi piebilda.

- Jā, tieši tā! Tāpat kā tu, viņas nespēja samierināties ar domu, ka ir tādas pašas kā citas, ka nav ne par matu labākas…

Vaintē iekoda lūpā, aptvērusi, ka niknumā pasprukusi atbilde uz Engas jautājumiem, ka šī plānprātiņa guvusi apmierinājumu…

Patiesības atskārsme pilnībā apdzēsa Engas niknumu.

- Paldies, efenselē, sirsnīgs paldies! Tavs šīsdienas pakalpojums man un visām Dzivības Meitām ir vienkārši neatsverams. Tu atklāji, ka mūsu ceļš ir taisnais ceļš, ka mums mierīgi jāturpina gaita, ne soli nesperot sānis no uzņemtā kursa. Tikai šādā veidā mēs varam nonākt pie patiesības, ko runāja Jūganinepsa. Tās, kas nogalināja, nonāvēja pašas sevi. Pārējās to redzēja un izšķīrās par citādu nāvi, vai ne?

Vaintē balsī ieskanējās salts naids:

- Tā tas izskatījās gan, tikai cēlonis nav tas, ko tev labpatiktos saskatit. Ne jau pārākums pār citām jilanē izraisīja viņu nāvi! Gluži otrādi! Viņas izrādījās tādas pašas kā visas! Viņas cerēja, ka, izraidītas no pilsētas, nenomirs kā daždien depersonalizētas bezvārda jilanē… Bet nekā! Viņas nomira tieši tā! Un jūs neesat labākas par citām — pat ne mazdrusciņ! Patiesībā jūs esat tīrās saslaukas!

Domās nogrimusi, Enga klusi kājoja projām. Durvīs viņa apstājās, kā svārstīdamās.

- Paldies, efenselē! Paldies, ka neslēpi man šo absolūto patiesību. Man sāpigi, ka tik daudzām bijis jāmirst, lai līdz tai nonāktu, bet laikam jau tikai šādi tā varēja gūt varu pār mūsu prātiem. Un varbūt pat tu, dzidamās pēc nāves, esi nesusi mums dzīvību. Neviltots paldies tev!

Vaintē dusmās iešņācās; Enga laikus paspēja nozust, un viņas rīkle tā ari palika neuzplēsta. Šāda pateiciba pašreizējās neziņas pilnajās gaidās — tā tik vēl trūka! Kaut kas jādara! Varbūt tomēr iet uz ambesedu, varbūt mēģināt runāt ar eistaā? Nē! Tas varētu beigties ar publisku pazemošanu, un tad vairs atpakaļceļa nebūtu. Bet ko tad? Vai tiešām še nebija nevienas, ar ko dalīties raizēs? Kā nu ne! Viena bija. Tā, kura tāpat kā Vaintē uzskatīja, ka nav nekā svarīgāka par astazou iznīcināšanu. Viņa izgāja laukā, pieaicināja pirmo pagadījušos fārgaju un norīkoja to uzmeklēt Stalanu. Pati viņa atgriezās savā kambarī un nikni soļoja šurpu turpu kā ieslodzīta plēsoņa.

Diena jau sliecās uz novakari, bet gaiditās viešņas kā nebija, tā nebija. Vaintē pamazām rimās un ieslīga miesiskā un garīgā stingumā. Bezcerība tā sasaistīja viņas locekļus, ka, Stalanai beidzot parādoties, viņa bezmaz nebūtu to pamanījusi. Ar mokām pietraususies kājas, Vaintē noskurinājās un vērsās pie atnācējas:

- Tu esi klāt, Stalan!

- Tu pēc manis sūtīji.

- Jā. Tev pašai, protams, neienāca prātā mani apciemot.

- Nē. Kāds to varētu redzēt, pastāstīt Malzasai… Eistaā nežēlastība nav tas, pēc kā es tiektos…

— Ak tā? Līdz šim es uzskatīju, ka tu kalpo man. Vai tiešām tu augstāk par visu vērtē pati savu zvīņaino ādu?

Stalana, kājas iepletusi, stāvēja kā bluķis — ne pāri pārkāpt, ne apkārt apiet…

- Nē, Vaintē. Augstāk par visu es vērtēju savu dienestu. Mans darbs ir iznīcināt astazous. Kad tu vadi, es sekoju. Un ziemeļos tie ņudz kā mušu kāpuri gaļā, - bradāt un bradāt… Bet tu nevadi, un es nogaidu.

Vaintē neoma tikko manāmi noplaka.

- Vai es pareizi sapratu pamudinājumu, brašo Stalan? Vai tas bija mājiens, ka labāk būtu bijis savus spēkus izmantot prastā bendes darbiņā, nokniebjot ikkatru smerdeli, kas tik patrāpās? Ka nevajadzēja rīkot vareno karagājienu, lai izsekotu un piežmiegtu vienu vienīgu draņķa astazou?

— Tā es neesmu teikusi, Vaintē. Bet tas gan tā kā būtu zināms, ka arī man nav sveša vēlme pārgrauzt rīkli tieši šim vārdā nenosauktajam.

- Bet ne tik stipra, lai vajātu to līdz pasaules malai?

Vaintē atkal šaudījās pa savu celli šurpu turpu, nikni apcirzdamās pie sienas un ar kāju nagiem plucinādama grīdas pinumu.

- Es tev pastāstīšu, bet tikai tev vienai, Stalan! Var jau būt, ka pēdējais uzbrukums bija kļūda. Bet neviena taču nezināja, kā tas beigsies; mēs visas bijām sacerējušās uz slavas fanfarām. Pat tā tur, kas tagad nevēlas ar mani runāt.

Viņa piepeši apsviedās uz riņķi un iegrūda Stalanai ikšķi krūtīs.

- Tad lūk, uzticamo Stalan: saki man, kā tas nākas, ka visu laiku tu manis vairījies, bet nu atkal esi klāt?

- Zaudējumi jau piemirsušies. Galu galā, vairums bojā gājušo bija fārgajas. Tagad jau kādu laiku runā tikai par tām jilanē, kas mežā kritušas no astazou īkšķiem, par liedagā nomaitātajiem vīrišķiem… Esmu raudzījusi, lai cik iespējams vairāk jilanē dabūtu aplūkot putnu sanestās bildes — tās ar astazoiem. Jilanē skatās un niknojas. Un neizpratnē vaicā, kāpēc astazou slaktiņi pārtraukti…

Vaintē gandarīta pat ieķērcās.

- Uzticamo Stalan, es tevi nenovērtēju! Kamēr es vienatnē auklēju savu naidu, tu esi gādājusi, lai manai atstumtībai pienāktu gals! Un neļāvusi aizmirst astazous! Un atgādinājusi par to nodarījumiem! Visapkārt drūzmējas astazoi, kam trūkst dzelkšņa sānos! Tā gan! Drīz viņas pašas nāks pie manis, Stalan, jo atcerēsies, ka astazou iznicināšana ir īstais darbiņš, ko uzticēt man! Mums ir misējies, bet mēs esam mācījušās no savām kļūdām! Turpmāk tā lieta ies no rokas! Mēs ievāksim astazous, kā ievāc lopbarības augļus no kokiem! Līdz koks būs kails un viņi būs projām, un Džendazi piederēs jilanē no viena okeāna līdz otram!

- Es būšu kopā ar tevi, Vaintē! Kopš pašas pirmās reizes, kad es redzēju astazou, es sapratu: astazoi vai jilanē! Vieniem jāmirst…

- Tiesa gan! Tā ir mūsu nolemtība, mūsu uzdevums… Pienāks diena, kad pēdējā astazous galvaskauss karāsies pie Vēstures Sienas.

Stalana atbildēja klusām un ar dziļu pārliecību:

- Tās būs tavas rokas, Vaintē, kas to tur pakārs. Tavas, un ne citas.

XXIX

Džendazi maketa ikvakara apmeklējumi pirms saulrieta izvērtās Vaintē par paradumu. Ap to laiku celtnieces jau bija projām, dienas darbi apdarīti, un viss krēslainais plašums bija viņas rīcībā. Te viņa izpētīja, kas jauns dienas gaitā nācis klāt, vai putni atnesuši kādus jaunumus. Bija jau vasara, dzīvnieku bari migrēja, arī astazou pulciņi sakustējās. Vaintē vēroja, kā tie apvienojas lielākos baros, tad atkal izklīst, un beigu beigās nav vairs skaidrs, kur kurais bars nokļuvis.

Vakarā viņu šeit apciemoja Stalana un atnesa svaigi saņemtus uzņēmumus, lai salīdzinātu tos ar telpisko atveidu. Vaintē kāri kampa attēlus un rūpīgi tos caurskatīja, cik nu rieta blāzma atļāva. Jo raugi, reiz Stalana bija nejauši uzskrējusi Vaintē mielojam acis ap maketu šajā diennakts laikā, un kopš tās reizes bez vārdos izteiktas vienošanās bezmaz ik vakarus atnesa jaunus attēlus ar kustīgajiem astazou pulciņiem. Tādējādi Vaintē ne sliktāk kā citas pilsones zināja par radījumiem, kurus bija nozvērējusies iznīcināt.

Tā kā Vaintē vairs nebija teikšanas norīkot spiegošanas lidojumus, viņa samierinājās ar to, ko liktenis sniedza. Lai kurā tālās dienvidu ielejas vietā arī attēls būtu uzņemts, viņa to rūpīgi caurskatīja. Vaintē nepārsteidza, ka kādu dienu ādu nojumes bija nozudušas līdz ar lielajiem zvēriem. Keriks laidās lapās, pirms viņa atgriežas! Bet nekur jau viņš neglābsies, Vaintē par to nešaubijās.

Visu garo vasaru viņa pavadīja, apgūstot maketu, un klusibā gaidīja. Modrās acis sekoja daudzo pulciņu kustībai un ievēroja, ka viens no lielākajiem astazou bariem nerimtīgi virzās uz austrumiem. Šis bars atstāja patvērumu kalnos un tuvojās okeāna krastam; Vaintē joprojām cieta klusu. Tie apmetās uzbrukumam ērtā attālumā no jūras, bet viņa tikai aizvien nogaidīja. Viņas pacietībai nebija mēra. Stalana ziņoja, ka astazou bīstamais tuvums dara jilanē īgnas un modina neizpratni, kāpēc gan tie vēl nav padzīti. Šī murdoņa nonāca ari Malzasas ausīs, ari eistaā redzēja kartes — un no viņas gaidīja rīcību. Sabiedrības spiediens tagad vērsās pret viņu, nevis Vaintē, kurai tas, savukārt, deva spēku savaldīt savas dziņas. Domas par šo lietu joprojām tracināja, bet viņai nebija nekā ko zaudēt, toties iegūt varēja daudz. Kad pie viņas ieradās fārgajas, Vaintē izdevās noslēpt saviļņojumu nāves saltā stingumā.

- Ir ziņa, Vaintē. No eistaā.

- Runā!

- Tev tūdaļ jādodas uz ambesedu!

- Brīvi! Es eju.

Vaintē jau sen gatavojās šim brīdim, diendienā prātodama, cik ilgu izturēt pauzi starp ziņas saņemšanas brīdi un ierašanos. Lielu ne: nav vērts bez jebkāda labuma kaitināt Malzasu. Viņa bija gribējusi arī uzklāt rokām rituālos rakstus, bet atmeta šo domu. Izrādīšanās būtu lieka. Viņa tikai uzpilināja uz delnām smaržīgu eļļu, ierīvēja to arī sekstē, kas noslēpumaini ievizmojās, un atlikumu izzieda pa apakšdelmiem. Tas arī viss. Tad viņa bez steigas, bet pa taisnāko ceļu devās uz ambesedu. Šeit, pilsētas sirdī, viņa pati reiz sēdējusi kā eistaā. Bet — kas viņa ir šobrīd? Nožēlas sagrauzta lūdzēja? Nē, nekas tamlīdzīgs: viņa drīzāk nomirtu, nekā lūgtos. Vaintē bija cieši apņēmusies uzklausīt rīkojumus un kalpot Alpīsakai — un ne vairāk. Šis lēmums paudās ik kustībā, ik solī.

Ambeseds bija paplašināts, lai spētu uzņemt Inegbanas pilsoņu papildinātās jilanē masas. Viņas drūzmējās bariņos, viss pūlis lēnām mutuļoja un čaloja. Savākusies tauta zināja par gaidāmo Vaintē ierašanos, viena pēc otras it kā neviļus deva viņai ceļu, bet Vaintē nemanīja sev pievērstus skatienus un nedzirdēja, ka kāda sveicinātu. Viņa bija klāt, bet, kamēr Malzasa nebūs viņu uzrunājusi, neviena nepagodinās viņu ar uzmanību.

Pūlītis ap eistaā mazliet pašķīrās, dodot Vaintē ceļu, bet citādi nelikās ne zinis. Viņa nepievērsa uzmanību šai aizvainojošajai attieksmei un nelokāmi turpināja gaitu uz eistaā varaskrēslu. Pie Malzasas sāniem dīžājās Stalana. Medniece uztvēra Vaintē skatienu, un viņas delnas iekrāsojās sveicienā. Vaintē sveicienu atņēma, klusībā nozvērēdamās neaizmirst uzdrīkstēšanos, kas slēpās aiz šīs vienkāršās atzinības vispārēja noraidījuma gaisotnē.

Vaintē nostājās pretī Malzasai, nesteidzīgi pavērsa pret to vienu aci un pēc pauzes teica:

- Esmu klāt, eistaā.

- Redzu, Vaintē.

No atbildes dvesa dzedra vienaldzība. Vaintē spītīgi klusēja, un pēc brīža Malzasa turpināja.

— Ziemeļos ir astazoi. Tie kļūst nekaunīgi, uzdrīkstas pat tuvoties krastam, kur tos pienāktos apslaktēt.

- Zinu, eistaā.

- Vai zini arī, ka es pavēlēju Stalanai doties turp un pielikt punktu šai sērgai?

- To es nezināju. Bet es droši zinu, ka Stalana ir pirmā un joprojām nepārspētā astazou iznīcinātāja.

- Prieks dzirdēt šādus vārdus. Bet Stalana ir citās domās. Viņa neuzņemas sarnjenoto pienākumus astazou iznīdēšanā. Ko tu par to teiksi?

Atbildē nedrīkstēja pieļaut ne vienu vienīgu nevilšu kustību. Mirklis slēpa briesmas, un kļūda varēja dārgi maksāt. Vaintē sāka savu sakāmo, un ik žests pauda pilnīgu vaļsirdību, gan nemazinot stingro apņemšanos.

- Stalanas iemaņām prasmē astazou veikšanā līdzīgas neatrast, mēs varam tikai mācīties no viņas. Kas attiecas uz viņas piemērotību sarnjenoto pienākumiem — ne man par to spriest. Tikai eistaā var iecelt sarnjenoto, tikai eistaā var sarnjenoto atlaist.

Tas nu bija pateikts. Nekādas spitības, nekādu mēģinājumu strīdēties vai pieglaimoties, — kails fakta konstatējums. Kā allaž, eistaā jāizšķiras pašai. Citas var ieteikt, bet lēmumu pieņem tikai viņa.

Malzasa šaustīja pūli skatieniem, līdz visas apklusa. Stalana stāvēja nelokāma kā ozols, gatava izpildīt rīkojumus. Neviena, kas viņu redzēja, nespētu pieļaut pat domu, ka Stalana varētu nepiekrist eistaā. Ja Malzasa atzīs viņu par sarnjenoto pienākumiem nepiemērotu, nekādas ierunas nebija gaidāmas.

Arī Vaintē negrasījās nepakļauties. Viņa bija gatava dienestam kalpot. Malzasa neizlēmīgi svārstījās starp abām.

- Astazoi jāizskauž. Es kā eistaā šā uzdevuma veikšanai nozimēju par sarnjenoto Vaintē. Kā tu esi iecerējusi to veikt, sarnjenoto?

Vaintē apspieda savas izjūtas, neļaujot triumfam izpausties kādā nekontrolētā kustībā. Viņa vienkārši pamāja, ka pavēle saprasta, un sāka savu runu.

- Astazoi, visi kā viens, tagad vairās no piekrastes, kur viņu slaka dabūjusi galu vāliem vien. Bet reiz kāda grupa nogāja krastā un izlika mums slazdus. Vērojot šo baru pie okeāna, es atkal redzu lamatas. Tas izvirza mums divus uzdevumus: izvairīties no šim lamatām un iedzit tajās viņus pašus.

- Kā tu plāno to veikt?

- Mēs atstāsim pilsētu divās grupās. Pirmo komandēs Stalana; tā dosies uz ziemeļiem laivās un uzbruks astazoiem tieši tāpat, kā esam darījušas līdz šim. Viņas grupa nakti pirms uzbrukuma pārlaidis krastā. Es ar otru grupu ātrajos araketo izbraukšu atklātā jūrā, tālu aiz apvāršņa. Mēs izcelsimies krastā ziemeļpus astazou un pēkšņā triecienā sagrausim viņus.

Malzasas mājiens pauda sapratni, ko tūdaļ nomainīja šaubas.

- Tas mūs atbrīvotu no šā astazou bara, bet kā lai novērš iespēju, ka citi astazoi no slēpņa varētu uzbrukt Stalanai un tās fārgajām naktsguļā atklātā pludmalē?

- Viedā Eistaā, šis jautājums patiesi ir ļoti būtisks. Novērojot Stalanas vienību vīkšamies guļai, astazoi redzēs, ka izkrauj tikai gaļu un ūdeni. Mūsu jaunos nakts ieročus izsaiņos tikai pēc tumsas iestāšanās. Pēc to uzstādīšanas apmācītās jilanē, kuras to pieprot it labi, kāps atpakaļ naktslaivās. Ja sāksies uzbrukums, laivas aties no krasta, un liedagā paliks tikai nāve.

Malzasa brīdi padomāja un apmierināta nokremšļojās.

- Lai notiek! Plāns ir labi pārdomāts. Redzu, ka tu esi ne mazums prātojusi

par to.

Atzinīgie vārdi saturēja mazliet divdomīgu mājienu uz to, ka Vaintē, būdama vēl visai neskaidrā statusā, jau bija kalusi plānus, tomēr šī piebilde šķita gana nenozīmīga, turklāt pelnīta, un Vaintē nemaz nesāka taisnoties. Viņa atkal ir sarnjenoto, un nekam citam nav nozīmes. Joprojām apvaldot pacilātību, viņa dzedri turpināja.

— Tas vēl nav viss, kas būtu sakāms par Stalanas vienības spēku. Selekcionējot nakts ieročus, mēs atklājām, ka tikai neliela daļa jilanē ir spējīgas rīkoties naktī, pat mākslīgajā apgaismojumā.Tieši šīs speciālistes uzstādīs aizsargierīces un pēc tam pa gaismas taciņām atgriezīsies laivās. Pārējām, tas ir, fārgajām jāpaliek krastā. Ja tiešām gaidāms uzbrukums, ļoti iespējams, ka tās visas būs pagalam.

- Tas nav labi. - Malzasa saīga. - Jau pārāk daudz fārgaju ir zaudēts.

- Es zinu, eistaā. Kam vēl, ja ne man to zināt! Tieši tāpēc es neparko nevēlos redzēt tās mirstam, un, tā kā nav paredzēts, ka krastā palicējas cīnīsies, es piedāvāju aizstāt tās ar Nāves Meitām. Neba nu šīm parazītēm, kas aprij pilsētas labumus, neradīsim pielietojuma!

Malzasa savā vēlībā nežēloja atzinības žestus pēc šā ieteikuma; viņas delnas apmierinātībā zeltaini vizmoja.

- Tu tiešām esi sarnjenoto, Vaintē, jo tikai tu spēj aizdomāties līdz šādām viltībām. Dari savu darbu, nekavējies!

- Priekšdarbi būs paveikti jau šodien. Krājumi būs iekrauti. Abas vienības dosies ceļā rītausmā.

Laiks steidzināja, bet Vaintē šo sirojumu bija izplānojusi līdz sīkumiem — pat nezinādama, vai viņai lemts to kādreiz vadīt, bet ik brīdi tam gatava. Jilanē kopīgie pūliņi ļāva steigšus sagatavot visu, kā nākas. Ja kaut kas vispār traucēja, tad tā bija Enga: viņa uzstāja uz sarunu ar Vaintē un negrasījās ne par kādu cenu atkāpties no savas prasības. Liels bija viņas izbrīns, kad prasība nekavējoties tika apmierināta.

- Kas tie par savādiem rīkojumiem, Vaintē? Ko tu vēlies darīt ar Dzīvības Meitām?

- Es esmu sarnjenoto, un kā pie tādas tev būs pie manis vērsties!

Enga spītīgi saslējās, bet laikus apķērās, ka personiskais lepnums šobrīd jāatstāj otrajā plānā.

- Esmu rīkojusies pārsteidzīgi, sarnjenoto. Es, zemākā, vēršos pie augstākās. Lūdzu, paskaidro man, par ko liecina tavas komandas!

- Tevi un tavas līdzgaitnieces sasēdinās laivās un nosūtīs uz austrumiem. Jums nebūs ieroču, jums neliks nonāvēt. Vienīgais, ko es vēlos, ir jūsu darbs pilsētas labā.

- Tas noteikti nav viss. Tu kaut ko slēp.

- Nebūt ne. Nedz arī grasos tā darīt. Jūs patērējat Alpīsakas pārtiku. Tās, kas ir gatavas mirt par Alpīsaku, sargā arī jūs. Tāpēc, kad ievajadzēsies jūsu palīdzību, jūs izmantos.

- Tā lieta nav tīra! Un ja nu mēs atsakāmies?

- Tad iesiet tik un tā. Ja vajadzēs — kaut vai savažotas. Un tagad liec mani mierā! Tā bija jūsu pašu izvēle, un tavi iebildumi mani neinteresē. Brīva! Man daudz jāstrādā.

Jādomā, Vaintē noteiktība un vienaldzība pret atrunām bija pārliecinājusi Engu, ka nepakļauties pavēlēm ir velti: viņas tiks pakļautas kaut vai ar varu. Tā nu nākamajā rītā līdz ar gaismas svīdu Dzīvības Meitas trulā vienaldzībā krāva laivās bagāžu un sakāpa tajās ari pašas.

Vaintē pati personīgi pārliecinājās, ka nakts aizsarglīdzekļi ir pilnībā nokomplektēti. Te piepeši piesteidzās Stalana, īkšķos ņurcīdama attēlu loksnes.

- Lūk, palielinātie uzņēmumi, ko tu pieprasīji, sarnjenoto!

- Vai tu redzēji viņu? Vai tas ir viņa bars?

Stalanas žesti pauda nenoteiktību.

- Viens no šiem radījumiem tiešām varētu būt šis, bet viņi visi ir spalvaini, visi šķiet pēc viena ģīmja.

Vaintē sagrāba loksnes un steigšus izskatīja tās, citu pēc citas aizmetot projām, lidz atrada meklēto.

- Lūk! Šaubu nav — tas ir Keriks! Kažoks ir ataudzis, kā tu trāpīgi atzīmēji, bet šis vieplis! Tas ir viņš — rau, šis, pašā krastā! Nekur viņš nespruks! Vai zini, kas tev darāms?

- Protams! Plāns ir labu labais!

Stalana ļoti reti atļāvās kādu jociņu, bet šoreiz viņa nenocietās:

- Tīri vai neradījumu aplaimošanas plāns: es pirmo reizi vēlīgā viesmīlībā aicināšu astazous uzbrukt.

Pabeigusi iekraušanos, Stalana ar savu flotili devās uz ziemeļiem. Tikai pašā novakarē viņai nācās konstatēt, ka visi pūliņi vējā. Viss gan noritēja, kā plānots: cauru dienu kuģojušas, pret rietu sasniegušas mērķi un jau izkrāvušas aizsardzības ieroču saiņus, viņas uzzināja, ka nebūs kur tos likt lietā. Jo raugi, līdz ar pēdējiem saules stariem tālu aiz sēkļiem iznira araketo, kura spuras vir-< sotnē žestikulēja kāda jilanē. Stalana laivā devās turp.

Jilanē no araketo klāja sauca:

- Es runāju Vaintē vārdā! Viņa teica, lai jūs rīt atgriežoties! Ar visu aprīkojumu! Uzbrukuma plāni mainījušies.

Lai nu ko, bet šādu pavērsienu Stalana negaidīja. Viņa pārskaitusies gribēja pārtraukt runātāju, bet aprāvās…

— Tas tāpēc, — jilanē turpināja, — ka astazoi ir projām. Tie šodien pa galvu, pa kaklu metušies atpakaļ iekšzemē. Nav vairs neviena, ko iznīcināt!

XXX

Nomaitājis trusi, plēsoņa apsēdās nokaltuša koka kailajos zaros. Notupies tur rāmi kā laktā, tas saplosīja upuri un aprija, un ilgi kluknēja miegainā pašapmierinātībā. Uz kājas jau pa lielu gabalu vīdēja tumšs klunkucis, ko ikviens varēja ieraudzīt pat no savas telts priekšas. Putns notrina knābi gar koka krevi, sakārtoja spalvas un beidzot ari slinkiem spārnu vēzieniem uznira debess velvē, apmeta dažus goda apļus un izzuda dienvidu virzienā. Bija jau vēla pēcpusdiena.

Viens no puišeļiem, kuri bija norīkoti vērot gaisa spiegus, tūdaļ metās meklēt Keriku. Margalus piesedza acis un vēl samanīja izzūdošo gaišo pleķi debesīs.

- Herilak, nu tas ir projām!

Lielais mednieks novērsās no ķidājamā brieža rumpja un noplātīja līdz elkoņiem asiņainās rokas.

- Var jau būt vēl citi…

- Var jau būt, protams, pārsteidzīgus secinājumus neizdarīsim. Bet tas jūras- putnu bars ir izklīdis, un puikas teic, ka redzeslokā vairs lielu putnu nemanot.

- Kas mums, tavuprāt, jādara, margalu?

- Jāsteidz projām, negaidot tumsu. Pārtikas mums šimbrīžam pietiek; paliekot še ilgāk, mēs neko negūstām.

- Lai notiek. Pazūdam!

Visa viņu iedzīve jau bija sasaiņota ceļojuma gatavībā. Teltis nojauca, mastodontus iejūdza šļūceņos un veicīgi tos pielādēja. Visi kvēloja ilgās ātrāk atstāt šo bīstamo krastu un meklēt glābiņu kalnos. Pēdējais sainis vēl nebija piesiets, kad pirmie mastodonti jau smagnēji aizlumpačoja. Mednieki aizejot vēl nolūkojās pār plecu, bet ne liedagā, ne debesīs nemanīja nekā aizdomiga. Krastā vēl kvēpa ugunskuri, uz rāmja šūpojās brieža liemenis, bet samadi jau bija projām.

Viņi gāja līdz pat tumsai, pa brīdim apstājoties, lai iekostu aukstu gaļu, un, ugunskurus nekūruši, devās tālāk. Gājiens virzījās bez mītas, tikai īsu brīdi dodot atelpu lopiem. Līdz ar sauli viņi bija mežainajā paugurainā tālu sānis no viņu maršruta uz rietumpuses piekrasti. Mastodontus izjūdza no šļūceņiem, lai tie ganās, kamēr samadi zem kokiem dus.

Kad Armuna atvēra acis, ieslīpie saules stari liecināja par pēcpusdienu. Viņu bija pamodinājušas mazuļa badīgās klaigas. Atsēdusies pret stumbru, viņa pielika brēkuli pie krūts. Kerika līdzās vairs nebija; Armuna redzēja viņu norā tērgājam ar samadariem. Pēc brīža Keriks ar skarbi nopietnu vaigu jau čāpoja augšup pa nokalnīti, bet, ieraudzījis Armunu, atplauka. Abi sasmaidījās, viņa satvēra viņa rokas delnās un novilka sev lidzās.

- Mēs drīz dodamies, — Keriks teica, novērsdamies, lai neredzētu, kā izdziest smaids Armunas sejā.

- Tev tas noteikti jādara? — viņa cieši sažņaudza Kerika delmu; jautājums izskanēja drīzāk kā apgalvojums.

- Tu taču pati zini. Tas bija mans plāns! Es nevaru likt citiem doties uzbrukumā bez manis.

- Tu pametīsi mani… — Tas izskanēja skarbi kā visa viņas vientulīgā dzīve. - Tu esi viss, kas man ir.

- Nav tiesa. Tev tagad ir Arnhvīts, un tu gādāsi par viņa drošību, līdz es atgriezīšos. Man tas jādara, un visiem tas jādara, un pēc tam samadi BŪS drošībā. Bet par to nevar būt ne runas, kamēr vien šajā pasaulē ir maragi. Tu mierīgi iesi ar samadiem uz to pļavu upes ielokā. Mēs jūs tur uzmeklēsim, pirms vēl ziema būs galā. Paliec drošībā un gaidi mani atgriežamies.

- Tu taču atgriezīsies, saki man tā!

Viņas galva noslīga uz krūtīm un matu jūklis aizsedza seju kā senās dienās. Mazulis kārīgi šmakstināja un blisināja apaļas, zilas acis. Keriks viegli saņēma Armunu aiz zoda, pavērsa viņas seju uz sevi, pašķīra garos matus un pārlaida pirkstgalus pār viņas seju, pār šķeltajām lūpām.

- Ari es dzīvoju vientulībā, tāpat kā tu, — viņš čukstēja viņai pie auss. - Arī es atšķiros no citām, es ienīdu tās visas visapkārt. Tas viss palicis pagājībā. Nu mēs esam kopā; kad es atgriezīšos, mēs nekad vairs nešķirsimies. Es apsolu.

Maigais glāsts Armunu atbruņoja; viņa taču zināja, ka šie vārdi teikti no visas sirds, ka viņam nenāk smiekli, lūkojoties viņas sejā. Kaklā sakāpa kamols; viņa palocīja galvu, pielēca kājās, novērsās un, aijājot bērnu, pievērsa visu uzmanību tam, lai nebūtu jāredz, kā mednieki aiziet.

Herilaks vadīja grupu augšup paugurainā, visu ceļu turoties koku paēnā. Solis turējās raits un vienmērīgs; visi bija dūšīgi, labi ēduši un rūpīgi noskaņojušies gājienam. Muguras gan līka zem nastām, bet tā lielākoties bija pārtika, kura ceļojuma gaitā pakāpeniski izsīks. Šoreiz bija ļoti svarīgi netērēt laiku medībām, bet iespēju robežās palielināt attālumu starp medniekiem un samadiem. Gaisa spiegi nedrikst pamanīt viņu prombūtni; viņiem laicigi jānozūd mūžamežā.

Grupa virzījās bez apstājas, līdz tumsā vairs nevarēja redzēt, kur kāju likt, un tad sabruka spēku izsikumā. Tikai tagad Herilaks deva zīmi apstāties. Viņš nosvieda nastu zemē, un pārējie, apmierināti krekšķinādami, darīja tāpat. Keriks apsēdās līdzās Herilakam, un abi taupīgi dalīja ēdmaņu. Visi klusēja, tumsa sabiezēja, iemirdzējās zvaigznes. Kaut kur virs galvas ūjināja pūce.

- Vai viņi mūs jau novēro? — Herilaks satrūkās. - Vai šī pūce stāsta citiem putniem, ka mēs esam še?

- Nē tak. Vienkārši pūce, un viss. Un putni, kas mūs izspiego, ziņo maragiem, ne jau citiem putniem. Putns, kurš mūs redzēja vakar, vēl nebūs atgriezies Alpīsakā, tātad viņas joprojām domā, ka mēs uzturamies piekrastē. Kad viņas atklās mūsu prombūtni un sūtīs citus mūs meklēt, mēs jau būsim gabalā. Viņas atradīs samadus un sekos tiem. Tās nebūs gatavas uziet mūs šeitan. Tikai pie pašas pilsētas mums jābīstas tikt pamanītiem.

- Vai tad jau būs par vēlu?

- Jā, tad viņām jau būs par vēlu ko pasākt.

Braši rūkts, Keriks sevi nosmīnēja. Vai tiešām šī mednieku saujiņa var iznīcināt vareno pilsētu ar visām iemītniecēm? Tas šķita neticami. Cik viņu šeit bija? Mazāk nekā trīs holtu, mazāk nekā trīs vīru skaitlis. Bruņojušies hezo- caniem? Neba nu jilanē — bez tiem. Hezocani un šaujamloki, un šķēpmeši — pret vareno cilti, kas apdzīvo pasauli, kopš izšķīlies laiks. Šis biedējošais pretstats klāja tumšu ēnu pār viņa domām, vēl tumšāku par šo necaurredzamo nakti. Kā lai to veic!

Neziņa lika viņa pirkstiem vēl ciešāk iekrampēties koka pinumā, ko viņi nesa sev līdzi jau no ielejas. Grozā atradās akmeņi, kuros bija sagūstīta uguns. Ar uguni to varētu veikt! Var veikt! Un paveiks! Šī ciešā apņēmība turēja Keriku cieši kā Keriks — grozu.

Viņš atlaidās uz sāna un iesliga dziļā miegā.

- Putni, ko izsūtījām pirmos, ir jau atpakaļ, - Vaintē klāstīja. - Attēli jau caurskatīti, un mēs domājam, ka astazou bars no krasta ir jau nupat nonācis visai tuvu šiem kalniem, še, ziemeļos.

- Vai tas ir droši? — Malzasa šaubijās.

- Ar astazoiem nekas nav droši, jo šie radījumi līdzinās cits citam kā fārgajas. Toties ir skaidrs, ka liedagā viņu vairs nav, turklāt te uz dienvidiem, tuvāk mums, vairs nav neviena astazou bara.

Stalana klusa stāvēja aiz muguras un klausījās. Nekādi bari nav uzieti, viņa varēja to apstiprināt. No otras puses, nekas nenozīmē neko. Visā šajā lietā kaut kas nerimējās. Viņai bija savāda nojauta, īsta mednieces nojauta, bet — kas ir tās cēlonis? Malzasa, gan nebūdama medniece, pilnībā saprata šo neomulīgo sajūtu.

- Es tā arī netieku skaidrībā, kāpēc šie zvēri, mērojuši tik tālu ceļu līdz piekrastei, piepeši ņem un metas atpakaļ?

Vaintē kustības pauda neziņu.

- Viņi medī, viņi uzkrāj pārtiku ziemai… Viņi ķer zivis.

- Medībām viņiem laika bija pamaz… — Stalana prātuļoja.

- Tieši tā, - iejaucās Malzasa. - Tātad, kāpēc viņi tik savādi izrīkojas? Vai viņu rīcība ir mērķtiecīga, vai viņi tikai tekalē kā daždien zvēri? Tev viens tāds ilgstoši piederēja, Vaintē, tev jāzina!

- Viņi domā. Viņi apsver. Viņiem ir dzīvnieciska izmaņa, kas var būt ļoti bīstama. Nekad nedrīkst aizmirst, kā viņi toreiz izrēķinājās ar fārgajām…

- Tavs astazous izbēga, vai ne? Vai šis bars krastā bija tas, kuram pievienojās tavs gūsteknis?

Vaintē atbildēja — rimti, cik jau nu spēja.

- Es tā domāju. Šis īpatnis ir bīstams, jo tam ir ne tikai dzivnieciska izmaņa, bet arī šis tas no jilanē uzkrātās gudrības.

Tātad Malzasa izspiego viņu; tā ir izdibinājusi viņas interesi par palielinātajiem uzņēmumiem. Ko lai saka? Tas bija gaidāms; arī viņa pati šādi rīkotos.

- Zvērēns jānokauj, un viņa āda jāpiekar pie Ērkšķu Sienas!

- Tieši to es ari vēlos, eistaā!

- Un kas tev tagad padomā?

- Ne mazāku nozīmi kā šā viena īpatņa nomaitāšanai es piešķiru visas astazou slakas iznīdēšanai. Beigās tas tikpat noved pie viena iznākuma: ja visi beigti, tad beigts arī viņš.

- Prātiga doma. Kā tu grasies to īstenot?

— Ar eistaā atļauju, es gribētu uzsākt trumalu, kas pieliktu punktu šim draudam reizi par visām reizēm.

Malzasa pauda tiklab atzinību, kā šaubas. Kā ikviena jilanē, viņa bērnu dienās okeānā ne reizi vien bija piedalījusies trumalā. Dažādi efenbari apvienojās un sadarbojās kopīgam mērķim… It bieži kalmāru bars izrādījās par lielu, lai to patērētu viens efenbarus. Trumals, savukārt, vienādiņ beidzās ar mērķobjekta pilnīgu iznīcināšanu. Neviens neizspruka.

- Es saprotu tavas šaubas, eistaā, bet neko citu nevar darīt. No Entobanas pilsētām jāsaved fārgaju papildspēki. Un araketo, un ieroči. Un tad, pavasara beigās, mēs dosimies uz ziemeļiem, izcelsimies krastā un virzīsimies iekšzemē — uz rietumiem. Un apslaktēsim viņus. Vasaras nogalē būsim jau sasniegušas kalnus un pagriezīsimies uz dienvidiem, uz silto dienvidjūru. Pa ziemu mums piegādās pārtiku. Nākampavasar mēs dosimies triecienā kalnu viņā pusē — rietumos. Nākamajā ziemā astazou dzimuma vairs nebūs. Pat ne viena vienīga pāra, kas varētu vaisloties kādā tumšā un smirdīgā nostūrī. Tās ir manas domas, manas izjūtas… Tā jādara!

Malzasa to uzklausīja un uzņēma atzinīgi, tomēr viņu nomāca šāda ambicioza plāna vērienīgums. Vai tas maz iespējams? Viņa aplūkoja maketu, apsvēra milzu attālumus un astazou gūzmu šajos plašumos. Vai tiešām tos var tā iznīdēt?

- Tie jāizsvēpē kā nelaba sērga! — viņa atbildēja pati uz savu jautājumu. - Tas nenoliedzami jādara, bet — vai tiešām jau nākamvasar tas iespējams? Vai nebūtu labāk sūtīt mazākas vienības un izkaut uzietos bariņus citu pēc cita?

- Viņi taču slēpsies, viņi muks ziemeļu sasalumā, kur mums ceļš liegts. Es pati gribēju tos veikt šādi, bet bīstos, ka mūs piemeklēs neveiksme. Fārgaju armija, kas izslauka visu zemi pa tīro — lūk, risinājums! Lūk, gals šim pastāvīgajam draudam!

- Un tu, Stalan? Ko teiksi tu? — Malzasa pievērsās mednieces pamatīgajam stāvam. - Tu esi mūsu astazou iznīcinātāja. Vai šis plāns būs tik veiksmīgs, kā Vaintē apgalvo? Vai tiešām mums jāizšķiras par trumalu?

Stalana ar skatienu nomēroja milzīgo maketu un sakārtoja domas izteikšanai vajadzīgajā secībā.

- Ja rīkosim trumalu, astazoi būs pagalam. Es tiešām nezinu, vai ir iespējams savākt pietiekamus spēkus. Es nevadu, es nevaru to izšķirt. Vienīgais, ko varu pateikt: ja ir pietiekami spēki, tad truinals dos panākumus.

Iestājās klusums. Malzasa rūpīgi izsvēra citu izteiktos vārdus, un abas karotājas pacietīgi gaidīja. Tad viņa teica savējo, un tas skanēja kā pavēle:

- Trumals, sarnjenoto! Ej un iznīcini astazous!

XXXI

- Piedod maznozīmīgās iejaukšanos tavā neizmērojami nozīmīgajā darbā, - Krunata bažīgi uzrunāja sarnjenoto.

Vaintē, iegrimusi domās par gatavojamo karagājienu, stāvēja pie Džendazi maketa. Viņa gluži neapzināti atņēma sveicienu, bet atnācējas personības apjaušana viņai prasīja zināmu laiku. Ak, jā, Krunata — viņa taču savulaik pārņēma Suakainas iestrādes pilsētas attīstības plānošanā. Viņas palīdzes savām rokām veidoja šo maketu, un Krunata nosprauda tālākās attīstības virzienus. Tagad viņa pazemīgi stāvēja Vaintē priekšā kā viszemākā fārgaja. Viņa bija virtuoza plānotāja, bet diemžēl cieta no pašapziņas trūkuma. Ar mokām novirzījusi domas no savas grandiozās ieceres, Vaintē apslēpa īgnumu un vērsās pie atnācējas ar siltiem vārdiem.

- Tas vienādiņ ir liels gods — runāt ar Krunatu. Kā varu pakalpot?

Krunata mulsām kustībām ņurcīja atnestās bildes.

- Pirmām kārtām, izsaku tev, Vaintē, visdziļāko pateicību par gaisa uzņēmumu tehnikas radīšanu. Tai ir bijusi neatsverama nozīme pilsētplānošanas attīstībā. Manai atzinībai nav robežu.

Vaintē atļāvās vien aprautu pieklājības žestu, jo ar mokām valdījās, lai neļautu vaļu augošajai nepacietībai. Krunata runājot gausi pāršķirstīja loksnes.

- Uz ziemeļiem no Alpīsakas slejas priežu sili, bet augsne ir smilšaina un liesa. Esmu apsvērusi iespēju izveidot tur apūdeņošanas kanālu sistēmu un, iespējams, rakt dubļu aizgaldus lielākajiem gaļas lopiem. Vārdu sakot, šajos apvidos uzņemts daudz attēlu, kas, protams, tevi nevar interesēt. Ja nu vienīgi šo… Arī tam nebūtu lielas vērtības, bet mēs pētām ari dabiskās dzīvības formas, lai perspektīvā tās izmantotu, tāpēc šo attēlu palielināja…

Vaintē uzbudinājumā neatļāvās teikt ne vārda, bet asā kustība, ar kādu viņa skarbi izrāva loksni no Krunatas īkšķiem, tik un tā pauda viņas izjūtas.

Viens vienīgs acu uzmetiens pilnībā izmainīja Vaintē attieksmi.

- Brīnišķīgi, Krunat, — viņa sirsnīgi nopriecājās. - Ļoti pareizi, ka atnesi to man. Vai vari parādīt maketā vietu, kur šis attēls uzņemts?

Krunata pievērsās maketam, bet Vaintē skatiens palika piekalts uzņēmumam. Astazous, šaubu nav! Vienā ķepā — nūja ar akmens uzgali. Šī muļķe patiesi uzdūrusies kaut kam vērtīgam!

- Lūk, Vaintē, tas ir kaut kur šepat. Uzņēmums izdarīts te.

Tik tuvu! Tas gan bija tikai draņķa astazous, zvēra gabals, bet tā klātbūtne tik tuvu dienvidos kaitināja. Pat satrauca. Te, tātad, var būt vēl ne viens vien. Ir jau bijuši gadījumi, kad jilanē tepat pilsētas apkaimē kritušas no šo zvēru nagiem. Viņa pasauca kādu fārgaju.

- Nekavējoties atved pie manis mednieci Stalanu! Bet tev, viedo Krunat, pateicība no manis un no Alpīsakas. Šim neradījumam padomā kas nelāgs, un es parūpēšos par viņu.

Vērojot attēlu, apmācās arī Stalanas vaigs.

- Vai šī bilde ir vienīgā?

- Jā, es visas caurskatīju jo rūpīgi.

- Tā ir vismaz divas dienas veca, — Stalana prātoja, rādīdama uz maketu. - Ja astazous turpina virzību uz dienvidiem, tas — vai tie — tagad varētu jau būt, palūk, šeit. Kā rīkoties, sarnjenoto?

- Divkāršot pilsētas apsardzi! Pārliecināties, vai trauksmes signalizācija darbojas, kā nākas. Bet tagad apstāsti man šā apvidus īpatnības, proti, ja radījumi tuvojas Alpīsakai, vai vari tikt tiem priekšā un apturēt viņus?

Stalana ar savītiem īkšķiem norādīja maketā uz krūmainu skrajmežu aiz pilsētas.

- Tur ir biežņa un ērkšķu krūmi, kam gandrīz neiespējami izlauzties cauri, ja nu vienīgi pa zvēru tekām. Es tās pārzinu it labi. Izsūti spiegputnus, vislabāk jau pūces, un noskaidro precīzi, kur astazoi šobrīd atrodas! Ja vieta zināma, es ņemu mednieces un dodos izlikt slazdus.

- Dari tā! - Vaintē sekste saslējusies trīsēja. - Es domāju, ka tur ir Keriks. Tikai šis nekauņa varētu iedomāties līst tik tuvu Alpīsakai, ar veselu varzu turklāt! Nožmiedz viņu man par prieku, Stalan! Atnes nejaucēna ādu! Piekniedē to ar ērkšķiem pie šīs sienas, lai varam vērot to kalstam!

— Tava griba ir mana griba, Vaintē! Es pati ne mazāk alkstu šā nešķīsteņa nāves!

- Ar to arī kūpinātā gaļa ir cauri, — Keriks noteica, ar zariņu izbakstot tārpus no sakaltušās lēkšķes. - Dažiem medniekiem vēl ir pa saujiņai ekotaza, bet ar

to nepietiks…

Herilaks plūkāja gaļas drisku; viņa žokļi samala arī apkvēpušo ādu un mušu kāpurus.

- Tuvāk pie pilsētas netrūks medījuma. Būs svaiga gaļa.

Pat šeit, priežu paēnā, tveice kļuva nomācoša. Mušas zumēja pie pašas sejas un līda acu kaktiņos. Ilgais gājiens visus bija nogurdinājis, tomēr neviens neatļāvās žēloties. Redzeslokā vīdēja tikai daži mednieki, citus aizsedza koku blīva, bet Keriks zināja, ka viņi tepat mežā vien ir, nelokāmi gatavi cīņai. Viņš bažījās tikai par to, ka ved ļaudis drošā nāvē. Šīs iedomas uzmācās kā drudzis — jo tuvāk bija pilsēta, jo biežāk.

- Ejam nu! — Herilaks nosēcās, pietrausās kājās un uzmeta plecā loku. Tur jau šūpojās arī viņa ceļasoma, no kuras ārā vīdēja hezocans. Gājiena laikā lielais mednieks jutās drošāk ar šķēpu rokā.

Keriks deva zīmi tuvākajam medniekam, un tas padeva komandu tālāk. Herilaks kā allaž ieņēma vietu gājiena priekšgalā. Viņš vadīja medniekus pār paugurainu krūmaini, tālāk gar kropliem kokiem piesētu tīreli, kur gaisā ņudzēja dzeldīgi mūdži. Šeit, gravā starp diviem pauguriem, no purvāja iztecēja urdze. Herilaks palēnināja soli, iepleta nāsis un lika visiem apstāties. Kad rīkojums bija sasniedzis gājiena viņu galu, viņš apsēdās blakus Kerikam upmalas vītola paēnā.

- Vai tu redzēji putnus tur priekšā? Tie pariņķoja ap kokiem, bet nesēdās zaros un drīz vien aizlaidās projām.

- Nē, Herilak, neko tādu es neredzēju.

- Ja gribi mežā palikt dzīvs, ir jāredz viss. Un tagad ievelc elpu, kā nākas! Paosti gaisu! Ko jūti?

- Purvu, — Keriks pavīpsnāja, bet Herilaks palika drūms.

- Es saožu priekšā viņus. Tikai neatskaties! Tur ir maragi.

Kerika sirds mežonīgi salēcās, un viņš tikai ar pūlēm atturējās pagriezt galvu.

- Esi pārliecināts?

- Pilnīgi.

- Ko darām?

- Nokaujam tos, pirms esam krituši paši! Paliec tepat! Pagaidi, līdz visi uzzina, kas darāms, un tad lēnām virzies uz ieleju! Turi gatavībā nāves nūju!

- Vai tad man jāiet vienam?

- Nē. Saski arī ies ar tevi. Mednieki paliks ar mani. Viņi prot lavīties.

Herilaks bez skaņas aizslīdēja sānis un kaut ko pačukstēja tuvākajam medniekam. Abi nozuda starp kokiem. Drīz vien parādījās Sanone ar sasku šķēpnešiem.

- Kas notiek? — viņš jautāja. - Herilaks mums minēja tavu vārdu. Kurp viņš ar medniekiem aizgāja?

- Turieties izklaidu ap taku! — Keriks uzsauca. - Nedrūzmējieties!

Pēc tam viņš izskaidroja Sanonem, kas notiek. Manduktu tas neiejūsmoja.

- Mēs, tātad, esam ēsma slazdā? Vai maragus paredzēts nokaut, atriebjot mūsu nāvi?

- Es domāju, uz Herilaku var paļauties: viņš zina, kā mežā rīkoties. Gan jau viņš laikus tiks ar tiem galā.

Visi mēmā klusumā gaidīja, mezdami bažīgus skatus uz tumšo mūžameža sienu, kas slēpa nezināmas briesmas. Kaut kas sakustējās, un Keriks jau pacēla ieroci, bet tūdaļ arī apķērās, ka tas jau viens no Herilaka medniekiem. Pamājis gaidītājiem sekot, viņš nozuda atpakaļ biežņā.

Nokaudamies ar bailēm, kas bija pārņēmušas visus, Keriks rādīja ceļu. Tumšā aiza šķita draudīga, tajā varētu slēpties vesels jilanē karapūlis, vesels notēmētu hezocanu mežs… Viņš apdomīgi spēra soli pēc soļa, pirksti tik cieši sažņaudza hezocanu, ka tas dumpīgi sakustējās.

Piepeši mežā atskanēja sāpju brēciens, tad vēl viens, tad arī hezocanu spraksti… Keriks svārstījās: iet tālāk vai palikt uz vietas? Kas gravā notiek? Viņš pamāja, lai saski pieliecas, lai atrod aizsegu un tur gatavībā ieročus.

Krūmiem brīkšķot, tuvojās steidzīgi soļi. Starp koku stumbriem pavīdēja tumšs augums, kas tūdaļ arī iznira klajumiņā.

Jilanē! Keriks šāva, bet trāpīja kāda krūma lapotnē. Jilanē apcirtās un nostājās viņam tieši pretī — tik tuvu, ka varēja redzēt, kā drudžainā elpa cilā krūtis, kā viz baltie zobi atvāztajos žokļos… Seja bija pazīstama. Viņas skatiens pauda, ka ari Keriks ir pazīts; no stājas uzvēdīja neremdināms naids…

Pret stumbru nobūkšķēja kāda saskus mestais šķēps, un stinguma mirklis bija pāri. Jilanē metās sānis un nozuda kokos. Keriks tā ari nebija paspējis izšaut vēlreiz.

- Stalana! — viņš ieaurojās. - Tā tak Stalana!

Un mežonigi aizdrāzās viņai pakaļ. Aiz muguras dipēja arī sasku soļi, bet blīvā paauga lika vajātājiem apstāties. Viņi taču to nekad te neatradis, kamēr viņa gan varētu kādu arī paņemt uz grauda. Keriks atgriezās uz zvēru takas, un tepat jau parādijās arī Herilaks. Pār viņa seju lāsoja sviedri, bet roka uzvaroši kratīja šķēpu.

- Mēs piegājām tiem no muguras. Ak, stulbajie maragi! Viņi zvilnēja slēpnī un pat nepakustējās, kad mēs jau bijām klāt. Un — visi gatavi!

- Izņemot vienu — pašu vadoni Stalanu. Es šāvu, bet netrāpīju.

— Tā gadās. Kāda tam nozīme! Viņi tāpat zina, ka mēs esam šeit, un tikpat jau nevar neko padarīt. Toties mēs tagad esam brīdināti, un otrreiz viņiem vairs nepiekļūt tik tuvu!

- Ko darām?

- Savācam viņu nāves nūjas. Un ejam tālāk. Manuprāt, cīņa pret pilsētu ir jau sākusies!

XXXII

Vaintē tieši tobrid pārsprieda ar Malzasu atsevišķas detaļas plānojamajā tru- malā. No ambeseda viņa gala atvēlās trauksmes skaņas. Sapulcējušās jilanē atskatījās. Stalana, rupji atgrūzdama katru, kas gadījās ceļā, lauzās tieši pie eistaā. Jau pa gabalu bija redzams, ka noticis kas nelāgs: viņas seja bija dubļiem aplipuši, ādā vīdēja skrambas, vietumis pat sulojošas brūces. Viņa varonīgi izlauzās līdz varaskrēslam un spēku izsīkumā sabruka pie eistaā kājām. Klātesošās notiekošais satrieca, Stalana nekad nebija redzēta citāda kā vien stalta un lepna.

- Nelaime, eistaā! Visas kritušas! Es vienīgā izglābos!

- Nesaprotu… Kritušas! Bet kā?!

Stalana pacēla galvu, un viņas mugura niknumā saspringa.

- Es iekārtoju slēpni. Viss noritēja gludi, mēs būtu apšāvušas astazous, kad tie nāktu garām. Bet viņi ir zvēri, man taču vajadzēja ar to rēķināties! Viņi pielavījās mums no muguras, mēs taču pat nenojautām, ka esam atklātas! Mednieces, fārgajas — visas kā viena… Pagalam! Man bija jābēg. Tā vairs nebija cīņa, es varēju tikai bēgt vai mirt… Tad tu nezinātu, kas atgadījies… Nu es esmu izstāstījusi… Es varu mirt, jo esmu apkaunota…Tikai saki vārdus, eistaā…

- Nē! - Vaintē spēji iekliedzās. Tas izskanēja bargi un pavēloši, pat rupji. Stalanai atkārās žoklis un viņa uz brīdi piemirsa savu nāves lūgumu. Arī Malzasa tikai blenza kā nolēmēta. Vaintē steidzīgi metās taisnoties, pirms pārsteigums pāraudzis dusmās.

- Es negribēju aizskart eistaā. Es runāju tik pārsteidzīgi, tikai lai glābtu Stalanas dzīvību. Neliec viņai mirt! Viņa ir pārāk uzticīga pilsētai, pilsēta nedrīkst no viņas novērsties! Es biju tā, kas norīkoja viņu ar mednieču vienību aizturēt astazous! Ja arī apkaunojums ir neizdzēšams, tad tas ir manējais! Šī brašā kau- jiniece ir neaizstājama! Sagrāve nav viņas vaina. Mēs esam pieteikušas karu astazoiem… Neliec viņai mirt, — tad astazoi pieteiks karu mums! Apzinos, ka biju neapdomīga. Pazemīgi gaidu tavu spriedumu…

Vaintē stāvēja ar nokārtu galvu. Tā bija ārkārtīga pārdrošība — šādi runāt. Tagad viņu pašu it viegli varētu izraidīt nāvē. Bet Stalana šobrīd bija pārlieku nepieciešama, lai varētu atļauties viņu pazudināt. Stalana — vienigā jilanē, kas bija vēlīga pret Vaintē atstumtības laikos.

Malzasa blenza uz abiem bezpalīdzīgajiem padevīgajiem radījumiem savā priekšā un pūlējās aptvert, ko kurā sacījusi. Iestājās pilnīgs klusums, tikai jilanē pēdas švīkstēja pret klonu, laužoties arvienam tuvāk varas krēslam, lai dzirdētu spriedumu. Kavēties vairs nedrīkstēja.

- Tavi pārsteidzīgie vārdi robežojas ar nekaunību, Vaintē! Jebkurā citā laikā tas būtu nepiedodami, un es neizbēgami izraidītu tevi. Šobrīd mans deguns jūt gaisā pārāk daudz nāves, un man vajadzētu saglabāt tevi Alpīsakas aizstāvības vārdā, tāpat kā tu tiecies taupīt Stalanu. Jūs abas esat vajadzīgas. Un tagad paskaidro man, kā saprast šo baiso negadījumu?

- Pirmām kārtām, paldies, eistaā. Es, tāpat kā Stalana, dzīvoju tikai tāpēc, lai kalpotu Alpisakai. Ļaundari jāaptur! Šobrid kļuvis arī saprotams, kāpēc viņi brīdi piemājoja krastmalā. Tas bija māņsolis mūsu maldināšanai. Atgriezušies kalnos, tie izšķīrās, un šis mežonīgo zvēru bariņš slepus virzījās uz dienvidiem. Tiklīdz es uzzināju par viņu klātbūtni, tā sūtīju pretī iznīcinātāju vienību. Un mūs sakāva. Tai jābūt mūsu pēdējai sakāvei, citādi es sāku baidīties par pilsētu.

Malzasu šie vārdi satrieca.

- Ko gan šie lopiņi var nodarīt Alpīsakai?!

- Tiešām nezinu. Bet baiļojos. Viņu mērķtiecīgā virzība, viņu spējais uzbrukums, — tas viss biedē. Vai gan viņi uzņemtos tādu risku, ja viņiem nebūtu padomā kaut kas īpaši postošs? Mums jāpārrauga aizsarglīnijas.

- Tas gan jādara. - Malzasa pievērsās Stalanai. - Nu es vēl labāk saprotu, kāpēc Vaintē riskēja ar savu dzīvību, lai saglabātu tavējo. Tu, Stalan, esi tā, kas veidojusi pilsētas aizsarglīnijas, vai ne tā?

- Tā gan, eistaā.

- Tad nostiprini tās! Padari vēl stiprākas! Izrīko eistaā vārdā! Seko rīkojumu izpildei! Mūsu pilsētas drošība ir starp taviem ikšķiem.

- Un es neļaušu tai izslīdēt, eistaā. Ar tavu atļauju es nekavējoties ķeršos pie darba.

Stalanai aizejot, Malzasa vēl mulsi un neticīgi nolūkojās viņas mugurā.

- Nav viegli saprast, kas notiek šajā nepazīstamajā Džendazi zemē. Nekas nav kā Entobanā. Astazoi nogalē jilanē, izjaucot lietu dabisko kārtību. Kad tas mitēsies, Vaintē?!

- Es varu tikai pateikt, ka mēs cīnīsimies pret šiem neradījumiem. Un mums

jāuzvar!

Un tomēr — lai kā arī censtos, apvaldīt šaubas savos žestos Vaintē nespēja. Visas klātesošās varēja izlobīt no viņas vārdiem nepārprotamas bažas.

Kaut kur priekšā atskanēja spiedzīgs ķērciens. Herilaks brīdinoši pacēla roku, mednieki apstājās, savādā skaņa atkārtojās, un visi sabijušies lūkojās visapkārt. Smagu soļu tricināta, zem kājām salīgojās zeme.

- Kas tas? — Herilaks satraucās.

- Šķiet, es pat zinu, — Keriks prātoja. - Tagad ejam lēnāk. Tepat jau vajadzētu būt pirmajiem laukiem.

Koki auga cieši cits pie cita, un zvēru taka līkumodama ievijās stumbru biežņā. Atkal tuvumā jaudās soļu duna, atskanēja pa spiedzienam, — te piepeši Keriks iekliedzās:

- Stāt! Vei, vīteņi — tur, pāri takai! Tie pieķeras pie miesas, un nevar dabūt nost! Mani pašu reiz tā noķēra! Brīdiniet visus! Mēs esam pie pašas pilsētas robežas!

Viņi turpināja ceļu — joprojām uzmanīgi, kaut gan jebkuru skaņu, ko varētu radīt paviršība, tik un tā būtu apslāpējusi jezga tuvējā pļavā. Mežmalā gājēji apstājās un apbrīnā blenza uz plašo lauku.

Divi milzonīgi nezvēri, varenāki par visdižāko mastodontu, riņķoja viens ap otru, nomīdot augsto zāli, kamēr trešais abus no malas vēroja. To červeļainā āda bija dzeltenbrūna, platās galvas klāja raga zvīņas, bet uz mugurām bija izkaisīti sarkanbrūni kaula vairodziņi. Viens metās otram virsū un, skaļi kviekdams, kampa ar bezzobaino ragvielas knābi. Otrs sagriezās iesāņus un gāza ar smago kaula pumpuci draudīgās astes galā, bet pretinieks izvairījās, un sitiens nobūkšķēja pret zemi.

- Ruūcas, — Keriks noteica, un tūdaļ arī paskaidroja: — Riesta cīņa. Tas tur malā, kas mierīgi zelē zāli, ir mātīte. Es pazīstu šo lauku. Nu zinu, kur mēs esam!

Viņš nomīdīja ar kājām gludu pleķi un ar akmens nazi vilka tajā līniju pēc līnijas.

- Rau, Herilak! Tā izskatās pilsēta. Viņām ir makets, ko es savulaik izpētīju tik pamatīgi, ka vēl tagad zinu no galvas. Te — jūra, tie ir liedagi, šeit stiepjas siena. Palūk, ambeseds — liels klajums, kur maragi salasās kopā.

Herilaks saspringti lūkojās uz pilsētas aprišu uzmetumu, uz laukiem ap to…

- Lauki apjož pilsētu arvien platākos lokos, un ruūcas atrodas tieši šeit.

Herilaks tikai pētīja skrāpējumus un, domās iegrimis, plūkāja bārdu.

- Vai esi pilnīgi drošs, ka mēs esam atrodamies še? Tu pameti šo vietu jau krietni sen; viņi varētu būt izmainījuši savus laukus, pārvietojuši zvērus…

- Nē, tikai ne jilanē! Kas tām ir, tas ir uz mūžiem. Diena no dienas var atšķirties sīkumos, bet viss, kas nostādīts savās vietās, tur arī nemainīgi paliek.

— Tad man tev jātic, jo neviens cits jau maragus nepazīst…

Viņu pārtrauca sāpju brēciens. Visi pagriezās turp un vēl paspēja redzēt, kā sasku mednieks smagi nogāžas gar zemi. Herilaks metās turp un jau grasījās plēst nost dzelkšņaino vīteni no upura rokas, bet Keriks viņu apturēja.

- Neaiztiec! Arī tu būsi pagalam! Un viņam vairs nepalīdzēsi: inde jau ir miesā.

Saskus sāpēs locījās, uz lūpām izsitās putas, kuras sajaucās ar asinīm no

sakostās mēles. Drīz vien viņš jau gulēja nejūtīgs un stings, bet pagāja vēl krietns laiciņš, līdz apstājās pulss.

- Kas nevēlas šādi mirt, lai izvairās jelkam pieskarties, kamēr vien mēs neesam nokļuvuši uz lauka! — Keriks sauca. - Skatieties, kur kāju likt, neaizskariet augus! Dažas stīgas var vienkārši jūs satvert, citas, kā redzējāt, — arī nonāvēt!

- Vai visa pilsēta ir kaut kas tamlīdzīgs? — Herilaks nodrebinājās.

- Nē tak. Tikai pati nomale. Tās ir aizsarglīnijas pret zvēriem un taniem. Tiklīdz tiksim pāri šiem šķēršļiem, būs jāuzmanās vairs tikai no bruņotās apsardzes. Viņas tup drošībā aiz sienas; var gadīties, ka nepamanām…

- Bet naktī taču viņas guļ!

- Droši vien, tomēr tagad jau varētu būt uzstādīta arī nakts trauksme. Labāk izlūkosim viņu pozīcijas un turēsimies pēc iespējas tālāk.

- Kāds tad ir plāns?

Keriks atgriezās pie zemē iešvīkātā plāna un norādīja uz ārējo aploci.

- Mums jāšķērso šie lauki. Vairums zvēru te kā šīs pat ruūcas ir zālēdāji un neuzbruks, ja nemaisīsimies pa kājām.

Viņš pacēla galvu un ošņāja gaisu.

- Vējš pūš no rietumiem, tātad mums jādodas apkārt pilsētai uz šejieni, lai vējš pūstu no mugurpuses. Tūliņ pat aiz laukiem sākas pilsētas koki. Tie aug cieši cits pie cita. Kad tur būs ielaista uguns, nekas to vairs neapturēs.

- Vai tur varēs atrast arī sausas kritalas?

- Nē. Diez vai.

- Tad mums jau šobrīd jānodrošinās.

- Pagaidi, līdz sasniegsim rietumpuses laukus! Tur savāksim malku un visu sagatavosim. Mums jātiek iekšpus ārējās barjeras ap saulrietu. Visas jilanē, izņemot sardzes postenī, būs jau atgriezušās pilsētā, neviena mūs tur nemanīs. Mēs apiesim sardzes un ar tumsas iestāšanos jau būsim sasnieguši vietu, kur sākas koki. Tad arī kursim guni.

Visas ruūcas jau mierigi ganījās. Cīņa bija rimusies. Arī ļaudis devās projām.

Pretējās puses laukus viņi sasniedza vēlā pēcpusdienā. Neviena zvēru taka nešķita vedam pareizajā virzienā, un viņiem nācās lauzties caur brikšņiem un staignājiem. Sasniedzis kādu rāmu strautu, Keriks uzsauca «Stāt!» un lika padot tālāk aicinājumu pulcēties. Strauta vidusdaļā straume šķita dzidra, un ceļinieki iebrida ūdenī padzerties. Pēc tam Keriks izstāstīja visiem, kas darāms, pa brīdim pārtraukdams runu, lai pārtulkotu to saskiem. Visi klausījās drūmā nopietnībā; ceļojuma mērķis bija tuvu. Uzvara vai nenovēršama nāve.

Saspringti klausoties, neviens nepamanīja, kā savelkas mākoņi. Piepeši Keriks sajuta lietus lāses pieskārienu un aprāvās.

Herilaks, pieri raukdams, pacēla acis pret debesīm.

— Ja līs, nekāds uzbrukums nesanāks. Pilsēta nedegs.

- Sausuma periods nav vēl beidzies, — Keriks mierināja, kaut gan pats tik pārliecināts nemaz nejutās. - Ilgi nevarētu līt. - Viņš baidijās pat domāt, ko lai dara, ja tiešām sāksies lietavas.

Visi izklīda mežā vākt sausu malku un bažīgi vēroja mākoņus. Tumsa sabiezēja, un vējš pieņēmās spēkā; no apvāršņa atvēlās pērkona duna.

- Mēs nevaram gaidīt līdz vakaram, — Herilaks steidzināja. - Jādedz uguns, pirms sākusies lietusgāze.

- Visapkārt var būt maragi: ka vēl nepamana!

- Mums jāriskē. Labāk palidzi sagatavot ceļu caur ērkšķu dzīvžogu, kamēr citi meklē kurināmo.

Viņi lauza no kokiem resnus zarus un nospieda ar tiem indīgo stīgu murskuli pie zemes. No klajā lauka uz viņiem pārsteigtus skatus raidīja lieli pīļknābjaiņi, bet, cilvēkiem tuvojoties, tie ņēma kājas pār pleciem. Herilaks piemina zaru klājienu un pirmais devās tam pāri, aicinādams pienācējus ar žagaru nastām droši sekot.

Mednieki pamazām pulcējās aizsarglīnijas viņā pusē un gaidīja vēlīnākos nācējus. Tad visi zagšus turpināja gājienu. Keriks rādija ceļu. Pēc tik ilga laika viņš atkal ir Alpīsakā! Pērkona duna tuvojās, un smagās lietus lāses gluži vai mudināja pielikt soli. Tuvojās vētra.

XXXIII

Lietus gāza kā no spaiņiem. Armuna, cauri slapja, tupuļoja pa dubļiem, ar asu kapli rakņādama no zemes sakņu bumbuļus. Bērnelis viņas mugurā nosalis neapmierināti brēkāja. Debesis pāršķēla zibens, un tūdaļ ari nogranda pērkons. Ermanpadars īgņojās. Bija laiks atgriezties telti. Viņa savāca sakņu grozu un cēlās mājupceļam; mazais spiedza vēl negantāk.

Aiz lietus sipām pavīdēja kāda ēna, un Armuna pacēla acis. Plati ieplestiem spārniem no gaisa noplanēja milzu putns, piezemējās uz resna zara, ieķērās tajā līkiem nagiem un gar āķveida knābja asajām šķautnēm raidīja Armunā saltus skatienus. Viņa tūdaļ ievēroja uz lidoņa kājas melnu pietūkumu un šausmās metās bēgt. Zibeņi, pērkoni — un vēl šis putns, kas tūlīt paziņos maragiem, ka viņa ir šeit. Bailēs aizraujoties elpai, viņa lēkšoja telšu virzienā.

Fārgaja atrāva Vaintē no ikdienišķās maketa pētīšanas ar ziņu: ostā ienācis araketo. Vaintē ar neiecietīgu žestu nosūtīja ziņnesi tālāk, bet uzmanību sakopot vairs neizdevās, lai kā arī blenztu uz pazīstamo maketu. Nocietinājumi bija gana droši, un Stalana tos vēl nemitējās pilnveidot. Vaintē nespēja atrast nevienu vāju vietu, ne niecīgāko pārrāvumu, kur astazoi varētu darīt kādu postu, ja nu vienīgi nobeigt pa gaļas lopam… Viņa tikai velti nomoka sevi!

Labāk jau aiziet palūkoties, ko tas araketo atvedis! No Entobanas bija gaidāmi fārgaju papildspēki un jauni, jaudīgāki hezocani. Daudzas lielā kontinenta pilsētas atsaucās aicinājumam palīdzēt. Karapulks būs varens, astazoiem gals!

Tikai izgājusi klajā vietā, Vaintē pamanīja mākoņu grēdas un attālo pērkon- dunu. Piepeši visapkārt nopakšķēja smagas lāses. Jādomā, tuvojās vētra.

Tā nebija viņas rūpe; viņai netrūka svarigāku lietu, par ko bažīties.

Aiz tuvojošos fārgaju pulciņa pa putekļaino taciņu klumzāja Krunata; viņas palīdze stiepa koka nūju saišķi. Katrai fārgajai bija rokā pa dēstam no augļu koku stādaudzētavas. Šoreiz Krunata pati devās pārraudzīt brigādes darbu, lai būtu pilnīgi droša, ka ik kociņu iestāda pareizajā vietā. Šajā pilsētā patrāpījās jilanē, kas vēl stulbākas par fārgajām, kas vienādiņ aizmirsa norādījumus un izdarīja ne tā, kā nākas. Nesen viņa bija atklājusi pulka lauku un stādījumu, kas dabā nebūt neatbilda maketam, un viņai nācās tos pārtaisīt. Šoreiz tā nenotiks. Viņa pašrocīgi iespraudis atzīmītes un neaizies, līdz nebūs redzējusi, ka stādu saknītes tiek ieraktas tieši tur.

Mērnieces acs pagriezās augšup. Rādās, ka būs lietus. Ļoti jauki. Jauniestādītiem kociņiem — taisni kā saukts.

Taka noveda gājējas zaļojošā laukmalē. Pa zāli šurp brida fārgaju virkne. Vismaz Krunatai tā pirmajā brīdī šķita. Bet kaut kas viņu ārienē piesaistīja skatu… Pārāk garas, pārāk slaidas… Un spalvainas!

Krunata spēji apstājās. Astazoi? Šeit, pilsētā? Nevar būt! Viņas palīdze mierigi turpināja ceļu. Atskanēja hezocanu spraksti.

Fārgajas ļima. Spraudeņi klabēdami izbira dzelkšņa ķertajai palīdzei no īkšķiem. Krunata izbīlī metās atpakaļ lapotņu patvērumā. Viņa labi pārzināja pilsētu. Tepat ir sardzes, atliek tikai brīdināt tās!

- Viens, re, kur bēg! — Un Herilaks aurodams metās pakaļ.

- Nav laika! — Keriks viņu apsauca. - Mums neko daudz tālāk nav jāiet! Jākur taču uguns, kamēr vēl nelīst!

Viņš elsdams skrēja, un pagurušie mednieki lumpačoja nopakaļ. Tur, tā koku rinda priekšā, tā būs īstā vieta! Aiz muguras nosprakstēja hezocans, bet viņš tikai brāzās tālāk, pat neatskatīdamies, līdz saļima varena ozola piekājē. Aizsviedis ieročus, Keriks no jostas somas izvilka grieztu kastīti. Pieskrēja arī Herilaks. Visapkārt bija kņada, Apkārtējā kņadā varēja dzirdēt šaudīšanos un bļaustīšanos.

- Viņi zina, ka mēs esam te! Dažus nošāvām, bet paši arī dabūjām… Viņi ir kokos kokstarp, tepat aiz muguras… Mēs spiežam viņus atpakaļ…

- Padod žagarus! — Keriks sēca. Viņš piespieda sevi visu darit uzmanigi: lēni aptupās, rūpīgi satvēra ugunsakmeņus… Koksnes pulveri pēkšņi aizpūta asa brāzma; lapās virs galvas iečabējās lietus… Kerikam pie kājām svieda žagarus…

- Tikai mieru! Viss jāpaveic ar pirmo un vienīgo reizi, jo citas iespējas vairs nebūs… Trīcošām rokām viņš nolika kastīti zemē un iebirdināja tajā visu saberzto koksni. Tagad tikai akmeni pret akmeni, īsi un asi, kā jau darīts neskaitāmas reizes… Un izšaujas garas dzirkstis, un atkal, un atkal…

No kastītes uzvijās zila dūmu grīstīte.

Keriks pieliecās un maigi papūta, piegrūda gailējošajam punktiņam izkaltušu lapu un pūta vēl. No koka putekļiem uzspurdza draiska liesmiņa. Lapu pēc lapiņas viņš to piebaroja, tad izvilka no somas tāšu un žagariņu saišķi. Kad tas viss jau dega zilās liesmās, viņš atļāvās pacelt skatienu.

Laukmalē aiz muguras vīdēja augumi, gan tanu, gan jilanē… Ne tik pulka, kā viņam šķitis. Herilaks bija atspiedis uzbrukumu un izvietojis sargus. Tie līkņāja aiz stumbriem, pa brīdim pasliedami ieročus, lai liktu maragiem turēties tālāk. Ar sviedru lāsēm uz pieres un smaidu vaigā šurp traucās Herilaks: viņš bija ieraudzījis uguni.

Koka kastīti, nu jau pilnās liesmās, Keriks iegrūda žagaru kaudzē un virsū vēl uzmeta prāvākus zarus. Sejā iesitās karstuma vilnis, lietus lāses liesmās čūkstēja… Keriks tikai krāva ugunskuru, cenzdamies nedomāt par tuvo lietusgāzi. Kad sārta karstums jau lika aizklāt seju ar delnu, Keriks kliedza, cik jaudāja:

- Šurp! Visi pie uguns! Pilsēta deg!

Par atbildi atskanēja sajūsmas saucieni un soļu dipoņa. Dedzīgas rokas tvēra zaru lāpas, uz visām pusēm pašķīda dzirksteles… Keriks arī pats sagrāba zaru un joņoja projām lapu biezoknī. Pacēlās sīvi dūmi, un sausākie zari tūdaļ arī uzliesmoja. Keriks tikai brāzās, aizdedzinādams krūmu pēc krūma, līdz karstums lika viņam atkāpties. Zars sāka svilināt rokas, un to nācās aizsviest brikšņos.

Birzes malā iedegās aizvien vairāk ugunssārtu, visapkārt līksmi klaigāja mednieki. Ozols jau bija pilnās liesmās, kas vietumis pārlēca uz blakus kokiem. No sākotnējā ugunskura bija palicis viens pats zars. Keriks to sagrāba un metās garām visiem, garām Sanonem, kurš koku biežņā sēja uguni. Krietnu gabalu tālāk Keriks iegrūda kvēlojošo lāpu zemsedzē. Atbrāzās vējš, un kritalās iespruka gaiša liesma.

Pret satumsušajām debesīm šāvās uguns un dūmu vērpetes. Koki sprakšķēdami dega, un visam fonā rībēja pērkons. Vētra pieņēmās spēkā.

Fārgajai grūti nācās nošķirt no ganāmpulka kaušanai atlasītos lopus. Kaut kas tos satrauca, tie šaudījās pa aizgaldu no viena gala uz otru, reizumis pat notriecot fārgaju no kājām; viņu ieplestās acis meta baltus zibšņus. Atbildīgā jilanē gluži bezpalīdzīgi izkliedza pavēles. Piepeši viņa sadzirdēja savādus sprakšķus; nāsīs iesitās ass smārds. Viņa pagriezās un ieraudzīja pret debesīm skrandainu saules gaismu, aiz tās vīdēja melni mākoņi. Atkal uzvilnīja netīkamā smaka, atnesot līdzi arī tīkamu siltumu. Kas notiek? Ko gan tas varētu nozīmēt? Viņa tikai stāvēja un truli blenza liesmās, kas jau sāka laizīt tuvējos kokus. Kļuva brīnišķi silti. Aiz muguras mauroja lopi, bet jilanē tikai gozējās, pavērsdama pret liesmām drīz vienu, drīz otru sānu. Vēl brīdi vēlāk ievēkšķējās arī viņa…

Aikimenda spraudziņā pavēra hanalē durvis un pavērās ārā. Akotolpa ar valdonīgu mājienu lika atvērt durvis jo plaši.

- Vispirms tu sūti pēc manis, bet pēc tam nelaid iekšā! - treknā zinātniece sūrojās, žokļiem aizvainojumā raustoties. - Uz karstām pēdām ielaid mani!

- Pazemīgi lūdzu piedošanu, — Aikimenda taisnojās, steidzinot Akotolpu, lai varētu ātrāk aizvērt durvis. - Vīrišķi atkal saplēsās, varbūt laiks nav uz labu… Viens savainots…

- Ved šurp to nīkuli!

Noteiktā balss un strupie žesti lika Aikimendai traukties bez kavēšanās. Bezmaz vai nākamajā mirkli viņa jau vilka šurp satrakojušos Ezettu.

- Lūk, šis! Pats uzsāk ķīviņu, pats ari dabū, ko pelnījis!

Akotolpa nemaz neklausījās, bet uzreiz ņēmās knibināt Ezettas roku. Uzgriezusi uzraudzei muguru, viņa, neķītri piemiegusi aci, spaidīja vīrišķa delmu.

- Skramba, nekas vairāk. Mazliet antiseptikas… Ai, vīrišķi, vīrišķi…

Viņa aprāvās, pacēla galvu un dziļi ieelpoja.

- Smaka… Es pazīstu šo smaku!

Roku kustības nodeva spēju satraukumu. Nepievēršot uzmanību Aikimendas iebildēm, viņa metās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Ārā smaka bija vēl kodīgāka.

- Dūmi, — Akotolpa izmisumā iebrēcās. - Dūmus rada tikai viena ķīmiska reakcija — uguns!

Ezetta, Akotolpas spējā nemiera satraukts, sarāvās kā dzelts, bet Aikimendas stāvs pauda tikai trulu neizpratni. Dūmi sabiezēja, kļuva dzirdama sprakšķēšana. Akotolpas nākamā pavēle nepieļāva nekādas ierunas:

- Ir tāda reakcija — uguns — , un mums šobrīd draud briesmas! Nekavējoties savāc vīrišķus, tie jādabū projām no šejienes!

- Man nav teikts… — Aikimenda iesmilkstējās.

- Es saku! Neatliekama veselibas aizsardzība, nāves briesmas! Tūdaļ savāc visus kopā un seko man uz okeānu, pie ūdens!

Aikimenda vairs nesvārstījās. Akotolpa, rūpju nomākta, soļoja šurpu turpu, joprojām gluži neapzināti žņaudzīdama Ezettas roku un valkādama nabaga vīrišķi sev lidzi. Vējpūta ienesa pa durvīm dūmu mutuli, un abi sāka kāsēt.

- Nav vairs ko gaidīt! — Akotolpa izlēma. - Nāc šurp! — viņa nokliedzās, cerībā, ka Aikimenda dzirdēs, un aizvilka kunkstošo Ezettu projām.

Ar mokām savākusi neapmierinātos vīrišķus, gaitenī parādījās Aikimenda un atvieglojumā uzelpoja, ieraudzījusi, ka Akotolpas vairs nav. Viņa steigšus aizdarīja durvis un aizsūtīja savus aizbilstamos atpakaļ; viens no pretrunīgajiem rīkojumiem bija zaudējis spēku. Kur gan vēl drošāk kā hanalē!

Caur sienām iespiedās tīkams siltums. Tikai pēkšņi uzplaukušās liesmas ieejas durvis lika viņai izbīlī salēkties.

Bija jau par vēlu pildīt savu pienākumu. Mirstot viņas dzirdi plosīja vīrišķu sāpju brēcieni.

Alpisaka dega. Vēja nestas, liesmas pārlēca no koka uz koku vai līgani izplatījās pa sakļāvušos lapotni. Liesmoja brikšņi, liesmoja sienas, grīdas pinums, — pilnīgi viss…

Jilanē nespēja aptvert notiekošās šausmas. Šī fizikālā parādība viņām bija sveša. Tropiskajos lietus mežos ugunsgrēki negadās; uguni viņas nepazina. Izņemot, protams, dažas zinātnieces, kuras tā interesēja kā laboratorijā iegūstama reakcija. Taču ne kā šāda katastrofa! Liesmas trakoja visās malās, visapkārt mutuļiem vēlās dūmi. Pirmajā brīdī tas šķita pat aizraujoši, un kur tad vēl glāstošais siltums… Bet pēc tam — neizbēgamas sāpes…

Tā viņas sadega… Pārogļojās un izkūpēja gaisā.

Paniskā izbīlī jilanē un fārgajas metās uz ambesedu meklēt palīdzību. Ambeseds burtiski vārījās, bet pilsoņu pūļi vēlās un vēlās šurp nebeidzamā straumē, līdz aizpildīja to kā blīva masa. Viņas vērsās pēc padoma pie Malzasas, viņas blīvā pūlī spiedās virsū eistaā, kura pavēlēja soli atkāpties. Tuvākās arī tiecās pakļauties, bet tas nebija viņu spēkos.

Kad liesmas sasniedza ambesedu, pūlis pilnībā zaudēja prātu. Malzasu, tāpat kā daudzas citas, sabradāja līdz nāvei vēl krietnu brīdi pirms mirušos ķermeņus apņēma liesmas.

Debesīs vētra joprojām rībināja pērkona bungas, mākoņi krājās milzu gubās kā draudīgi kalni. Tie solīja glābiņu, kaut jilanē to nemaz nezināja. Viņas pat nenojauta, ka ūdens var apturēt uguni.

Alpīsaka gāja bojā, jilanē gāja bojā… No laukiem līdz pat okeānam plosījās liesmas, noslaukot no zemes virsas pilnīgi visu. Dūmu mākoņi vēlās pretī tumšajiem lietus mākoņiem, uguns rēkoņa apslāpēja mirstošo aurus.

Mednieki apkvēpušām sejām nespēkā gulēja zemē. Viņu pretinieces bija nošautas vai iedzītas atpakaļ liesmās. Šī kauja bija galā, un karš bija galā, bet viņi bija pārāk izsmelti, lai spētu to sajust. Tikai Keriks un Herilaks, kaut grīļodamies, joprojām stāvēja.

- Vai kāds arī izspruks?

- Nezinu. Iespējams.

- Tie arī jānožmiedz.

- Laikam jau gan…

Alpīsakas bojāeja Keriku satrieca. Savā atriebē viņš bija nonāvējis ne vien jilanē, bet arī pašu brīnišķo pilsētu. Viņš atminējās gandarījumu, ko sniedza tās pētīšana, tās noslēpumu atklāšana, sarunas ar vīrišķiem hanalē, ganāmpulku ņirba plašajos laukos… Nekā no tā visa vairs nav. Ja pastāvētu iespēja iznīcināt jilanē, saglabājot pilsētu, viņš būtu izvēlējies to. Bet nepastāvēja. Jilanē un Alpīsaka mira reizē.

- Un kur tos meklēt? — Herilaks vaicāja, un Keriks neizpratnē pavēra muti, jo nespēja vairs koncentrēties, lai saprastu jautājuma jēgu. - Izsprukušie! Tu teici, ka tādi varētu būt!

— Jā… Bet ne jau pilsētā. Ar to ir cauri. Kāda būs laukos ar lopiem. Piekrastē, liedagā — tur varētu būt… Kad liesmas noplaks, jāiet meklēt.

- Līdz tam vēl ilgi jāgaida. Es esmu redzējis meža ugunsgrēkus. Lielie stumbri palēnām gruzdēs vēl dienām ilgi. Vai gar krastu nevar tikt pludmalē?

- Var. Lielākoties tur ir smilšu sēres, kas bēguma laikā paliek sausas.

Herilaks palūkojās uz guļošajiem medniekiem un arī pats atlaidās zemē.

- Mazliet atpūtīsimies un dosimies ceļā!

Virs galvas zibeņoja un dimdināja.

- Ermanpadars mīlē maragus ne mazāk kā mēs paši. Viņš neļauj lietum līt.

Pēc brīža viņi jau cēlās un gāja. Viņi meta loku ap melnajiem, kūpošajiem

stumbriem, tālāk virzījās pār uguns neskartiem laukiem un ganībām… Lopi gan

pirmīt bija satraukušies, bet tagad atkal mierīgi plucināja lekno zāli. Medniekiem tuvojoties, slaidā lokā aizmuka briedis, bet milzigi, ragaini radijumi ar kaula vairogiem vēroja sikos gājējus ar vieglu izbrīnu.

Strautu klāja pelnu kārta, bet mednieki to pašļakstināja nost un padzērās. Straume plūda uz jūru.

Bija bēgums, un viņi gāja pa stingru, vēsu smilti starp okeānu un kvēlojošajām, kūpošajām Alpīsakas drupām. Ieroči visu laiku bija gatavībā, bet pretinieka kā nemanīja, tā nemanīja, līdz viņi apmeta loku ap zemesragu un… Priekšā pavērās upe, un caur dūmaku vīdēja kaut kas milzīgs, tik tikko redzams, kas virzījās no jūras grīvā.

- Araketo! — Keriks noelsās. - Tas ienāk ostā. Pie grivas kāda vēl varētu būt dzīva!

Viņš metās skriešus, un citi aulekšoja nopakaļ.

Kur acis rāda — visur jilanē rumpji: gan krastā, gan upes straumē. Stalana ar kāju apvēla tuvējo fārgaju; acis tai bija ciet un mute tik tikko tvēra elpu.

- Paskaties uz šitām! — Stalana izsaucās, ik kustībā paužot riebumu. - Es šis atvedu, iegrūžu ūdenī, lai dotu patvērumu — bet viņas ņem un atstiepj kājas! Aizver savas stulbās ačeles, apgriež galvas riņķī un — gatavas!

- Viņu pilsēta ir mirusi, — gurdi nopūtās Vaintē, - un viņas lidz ar to. Viņas ir izraidītas. Lūk arī nemirstīgās — ja vēlies redzēt, kas izdzīvojušas.

Viņa visdziļākajā nicinājumā norādīja uz jilanē grupiņu, kas stāvēja līdz ceļiem ūdenī.

- Nāves Meitas! — Stalana nošķebinājās. - Vai tiešām tas ir viss, kas palicis no Alpīsakas? Tikai šitās?

- Neaizmirsti ari mūs, Stalan!

- To nu es nekādi nevaru aizmirst, toties nevaru arī saprast, kāpēc mēs vēl neesam mirušas līdz ar citām?

- Mūs uztur naids. Naids pret astazoiem, kas to nodarījuši, ir pārlieku spēcīgs. Nu mēs zinām, ko viņi te meklēja. Viņi atnesa savu uguni un nosvilināja Alpīsaku!

- Vei, araketo! Nāk tieši uz krastu!

Vaintē pievērsās tumšajai blivai, kas slīdēja caur viļņiem.

- Kad uguns pienāca bīstami tuvu, es liku viņām atkāpties un atgriezties, kad viss būs rimies.

Araketo pamanīja arī Enga, atšķīrās no savām nelaimes biedrenēm un izčāpoja krastā. Vaintē gan manīja viņu tuvojamies, bet atzina par labāku nepievērst uzmanību viņas vaicājošajai pozai. Enga tomēr nostājās viņas priekšā un uzstājīgi vaicāja:

- Kā būs ar mums, Vaintē? Araketo ir jau klāt, bet tu vēl nevēlies runāt?

- Tāds ir mans lēmums! Alpīsaka ir mirusi, un es vēlos, lai ari jūs mirtu! Jūs paliksiet šepat!

- Bargs spriedums, Vaintē, ja ņem vērā, ka mēs tev nekad neesam nodarījušas pāri! Un bargs pret savu efenselē.

- Es atsakos no tevis, es nevēlos būt daļiņa tevis! Tu sēji vājumu jilanē rindās, kad mums vairāk par visu bija vajadzīgs spēks! Paliec un mirsti!

Enga raudzījās uz savu efenselē, uz Vaintē, kura allaž bija stiprākā un pārākā, un ik ķermeņa līnijā paudās noliegums un netīksme.

- Tu, kuras ļaunums izpostīja Alpīsaku! Tu no manis atsakies? Es to pieņemu un atzīstu, ka nekas no tā, kas bijis starp mums, nav vairs spēkā. Tagad es esmu tā, kas atsakās no tevis un vairs negrasās tev pakļauties!

Viņa uzgrieza Vaintē muguru. Araketo bija jau visai netālu no krasta.

- Mēs dodamies! — Enga sauca. - Peldiet uz araketo!

- Nošauj viņas, Stalan! — Vaintē ieķērcās. - Nošauj!

Stalana pacēla hezocanu un Engas izmisuma brēcienu pavadībā raidīja dzelksni pēc dzelkšņa peldošo jilanē ķermeņos. Mērķis bija labi redzams, un upuri cits pēc cita grima viļņos. Tad šaušana mitējās, jo ierocis bija tukšs, un Stalana lūkoja pēc dzelkšņiem.

Veiksminieces bija jau sasniegušas araketo; viņu vidū arī zinātniece Akotolpa un vīrišķis. Enga apgriezās.

- Vaintē, tu nes vienīgi nāvi! Tu esi kļuvusi nāves būtne! Ja tas būtu iespējams, es atteiktos no savas ticības, lai tikai pārtrauktu tavu dzīvi.

- Dari to! — Vaintē ķircinoši atlieca galvu, liekot ādai uz kakla nostiepties. - Kod! Zobi taču tev ir! Dari to!

Enga izklupa uz priekšu, bet tūdaļ arī atkāpās. Viņa nespēja nonāvēt, pat tik ļoti nāvi pelnījušu būtni kā Vaintē.

Vaintē nolieca galvu un jau vēra muti, lai runātu, bet viņu apklusināja Stalanas čērkstošā balss:

- Astazoi!

Vaintē apcirtās un ieraudzīja tos skrienam šurp ar paceltiem hezocaniem un asajām nūjām. Pēkšņā apņēmībā viņa sažņaudza īkšķus un ar dūri notrieca Engu zemē.

- Stalan! — viņa uzsauca, pirms ienira ūdenī. - Uz araketo!

Kad Keriks uzskrēja upes krastā, viņš redzēja visapkārt mētājamies jilanē līķus. Ūdenī peldēja dzīvās. Un tikai viena stāvēja un lūkojās viņā, - jilanē, ko viņš nemūžam neaizmirsīs.

- Nešaujiet! Šis marags ir mans! — viņš skaļi sauca pārmaiņus tanu un sasku mēlē, bet tūdaļ arī pārgāja uz jilanē valodu, kurā gan skrienot bija grūti izteikties.

— Tas esmu es. Stalan, astazous, kurš tevi nīst un alkst tavas nāves! Vai bēgsi kā pēdīgā gļēvule, vai pieņemsi cīņu?

Bet Stalanu nemaz nevajadzēja kūdīt, viņa pat neklausījās. Viņai pietika ar Kerika skrienošo stāvu. Neko šajā pasaulē viņa nevarēja nīst vairāk kā šo astazou, kurš iznīcinājis Alpīsaku. Viņa nosvieda tukšo hezocanu un niknumā rēkdama metās tam virsū.

Keriks, aizmirsis par hezocanu, atvēzēja šķēpu un trieca to Stalanas rumpi, bet medniece pazina savvaļas plēsoņas un pacirtās sānis. Šķēps netrāpīja mērķī, un Stalana patapa sagrābt Keriku un nosviest viņu pie zemes. īkšķi iekrampējās matos un atlieca galvu atpakaļ. Keriks cīnījās kā negudrs, bet Stalanas akmenscietie muskuļi viņu veica. Viņa jau ar žokļiem snaikstījās gar pretinieka rīkli un teju teju būtu iegremdējusi tajā asos zobus…

Gaisā nozibēja Herilaka šķēps; tas ķēra Stalanu tieši starp žokļiem un caur augslējām ietriecās smadzenēs. Viņa bija mirusi, pirms vēl smagi saļima pār savu upuri. Keriks atbrīvojās no smagā ķermeņa un pietrausās kājās.

- Labs metiens, Herilak, — viņš piezīmēja.

- Ej nost, ej nost! — Herilaks iebļāvās un norāva no pleca loku. Keriks pagriezās un ieraudzīja pieceļamies kājās Engu.

- Aizvāc savu loku! — viņš uzsauca. - Pievaldiet savus ieročus! Šis marags nevienam pāri nedarīs!

Lietus lāses iepakšķējās skaļāk, un pēc mirkļa jau sākās īsts gāziens. Tik ilgi draudējušais negaiss beidzot uzņēma sparu, bet bija jau par vēlu glābt Alpisaku. Pērkona plēsienu pavadībā ūdens šaltīm vien lija gruzdošajās drupās, un gaisā čūkstēdami uzvijās biezi garaiņi.

- Tu esi nesis mums nāvi, Kerik, — Enga sauca, pārkliedzot vētras aurus, un ik kustībā paudās sāpes.

- Nē, Enga, tu kļūdies. Esmu nesis dzīvību saviem astazoiem, jo citādi šī sprāgoņa ar savām rokasmeitām būtu mūs visus apslaktējusi. Nu viņa ir pagalam, un Alpisaka ir pagalam… Araketo aizvedīs pēdējo jilanē, un nojums te nepaliks ne smakas. Mēs ar astazoiem pārcelsimies uz šejieni, un šī būs mūsu pilsēta. Jūs atgriezīsieties Entobanā un paliksiet tur. Viņas neaizmirsīs šīs šausmas, viņas nemūžam neatgriezīsies. Un tu allaž atgādināsi viņām par nāvi šaipusē. Pielūko, lai viņas to neaizmirst! Pastāsti visām, kā tās gāja bojā liesmās. Eistaā, viņas padomnieces, Vaintē…

- Vaintē ir tur, — Enga norādīja uz kuģi. Keriks sasprindzināja skatu, bet nespēja vairs sazimēt Vaintē starp citām, kas rāpās pa dzīvnieka slapjo muguru. Viņa joprojām nav mirusi! Tieši tā, kuru viņš nīda visvairāk, ir dzīva! Bet tas pat sniedza zināmu apmierinājumu. Kāpēc?

- Ej pie viņas! Pastāsti viņai, ko es teicu! Ikvienu jilanē šajā krastā gaida nāve! Pastāsti to viņai!

- Vai es nevarētu viņai teikt, ka slepkavošana ir mitējusies? Ka turpmāk būs tikai dzīvība, ne nāve? Ļoti jau gribētos…

Keriks pakratīja galvu.

- Es taču aizmirsu, ka tu esi Dzivibas Meita. Ej un saki visām, ka vajadzēja klausīt tevi, un mirusi Alpīsaka dzīvotu, bet tagad par vēlu līgt mieru, Enga, pat tev tas jāapjēdz. Starp mums var pastāvēt tikai bezgalīgs naids, vairāk nekas cits.

- Starp astazoiem un jilanē — protams. Bet ne jau starp mums, Kerik!

Viņš gribēja iebilst. Gribēja pats sev iegalvot, ka var būt naids un tikai naids, ka viņš tagad varētu bez svārstīšanās ietriekt šķēpu šajā vēsajā ķermenī. Bet nevarēja. Atlika vien pasmaidit.

- Tiesa gan, skolotāj! Es atcerēšos, ka ir vismaz viens marags, ko es nevēlētos nonāvēt. Bet tagad peldi uz araketo un nekad vairs neatgriezies! Es tevi vēl atcerēšos, kad būšu jau aizmirsis visas cftas! Ej ar mieru!

- Miers ari tev, Kerik! Un miers starp astazoiem un jilanē.

- Nē! Ūdens un naida okeāns! Bet kamēr jūs paliekat savā pusē, būs miers! Ej! Enga ieslīdēja ūdenī, bet Keriks, garīgi un fiziski izsmelts, atspiedās uz šķēpa

un pavadīja viņu ar skatienu. Enga uzkāpa uz klāja, araketo izgāja atklātā jūrā, un Keriks spēku izsīkumā sabruka.

Viss bija galā. Alpīsaka un viss, kas ar to saistās…

Viņa domas atgriezās ziemeļu kalnos, telšu pilsētiņā apmetnē upes ielokā… Tur viņu gaida Armuna.

Pienāca Herilaks. Keriks saņēma viņa rokas.

- Viss kārtībā, Herilak! Tava atriebības dziņa ir apmierināta, un mana, un visu pārējo… Ņemam nu šķēpus un dodamies atpakaļ, pirms uznākusi ziema.

- Ejam mājup!