Satraukums Ķēniņa ielā

BORISS DJACENKO

SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš

RIGA «LIESMA» 1989

Atklājumu, kas citkārt izlasāms vien lielu filozofu darbos, Vovka šorīt izdarīja pats: pasaule ir bēdu ieleja un dzīve — traģisks tukšums, bez mazākā cerību un prieka stariņa. Pie šīs atziņas Vovka nonāca, līdzko viņa samiegojusies acs pamanīja blakus gultai zīmīti: «Izārdi veco puloveru, gribu tev noadīt jaunu! Un nedauzies cauru dienu apkārt pa ostu! Mamma.»

Lūdzu, te nu cilvēkam vajadzētu saglabāt priecīgu omu un nekrist dziļā pesimismā! «Izārdi veco puloveru!» — tas skanēja gluži tāpat kā: nomazgā savu kaklu! — kas arī bija nepatīkami, bet to varēja pusminūtes laikā nokārtot, kamēr šāds sievišķa darbs aprija stundas. Un tad vēl: «Nedauzies cauru dienu ap­kārt pa ostu!» It kā tik svarīgo dzīves pieredzi varētu gūt, iebā­žot degunu dzijas kamolā.

Saīdzis Vovka izlīda no gultas, uz mazgājamo bļodu — kā protestēdams pret savu verga likteni — tikai nicinoši paskatī­jās un paņēma bikses. To mugurpusē vīdēja divi ielāpi, un Vovka neviļus iedomājās, cik daudz miesisku un dvēselisku cie­šanu tiktu aiztaupīts, ja viņam būtu tādas ādas bikses kā Ēri­kam. Zēns palūkojās uz kontaktdakšu ar elektriskā vada paga­rinātāju. Nopietnā reizē māte to izmantoja kā palīglīdzekli audzināšanā. Un, ja kājās nebija nekas cits kā nodilušas bik­ses, tas sāpēja. «Āda izolācijai būtu daudz piemērotāka,» mūsu varonis nopūtās. Vai viņš jau nojauta, kādiem piedzīvojumiem liktenis viņu šodien izraudzījis? Ar atbildi nesteigsimies. Taču, ja taisnība, ka lieli notikumi jau iepriekš piesaka savu tuvošanos, tad visai zīmīgi bija tas, ka Vovkam zem biksēm pēkšņi kaut kas ieniezējās un zēnam vajadzēja krietni kasīties, līdz nieze pārgāja.

Tā kā Vovka ilgāk vairs nespēja noskatīties uz ienīsto pulo­veru, ko māte bija izklājusi uz gultas, viņš nolēma aiziet pēc piena. Zēns paņēma no palodzes desmitsantīmu monētu un kannu. Līdzās kannai stāvēja stikla burka. Tajā peldēja četras- zaļas vardes. Vovka tās vakar bija izmakšķerējis kādā Rīgas parka dīķī; viņš gribēja šīs dzīvās radības iemainīt citiem pui­kām pret pastmarkām. Man rokā ir desmit santīmi, viņš prātoja,, ko gan visu nevarētu nopirkt, ja tie nebūtu jāizšķiež par tik plie­kanu šķidrumu kā piens. Viņš sarauca savu uzrauto degunteli, it ka grasīdamies šķaudīt, bet piepeši zēna šķelmīgās acis iezibsnījās. Viņam iešāvās prātā doma, kuras dēj atkal bija vērts dzīvot.

Piena veikals vēl bija slēgts, četras pienotavas kannas stā­vēja laukā pie durvīm. Vovka paskatījās apkārt un žigli ķērās

pie darba. Nepagāja ne minūte, kad viss bija nokārtots. Zēns rātni sveicināja kādu pazīstamu kundzi, kas nāca pāri bruģim; jau mazāk rātni, toties iekšēji gavilēdams, viņš pameta gaisā desmitsantīmu monētu un veikli satvēra to ar mēli.

īsi pirms astoņiem Vovka iestājās kopā ar sievām rindā pie veikala, it kā joprojām gribēdams nopirkt pienu. Tieši astoņos tirgotājs Daugava atvēra savu veikaliņu un ienesa piena kan­nas. Pircēju acu priekšā viņš salēja tās letes katlā un, kā ik rītus, atgādināja:

— Man pienā nav ne pilītes ūdens!

Par piena atšķaidīšanu viņš jau divas reizes bija sodīts, taču tas viņu netraucēja joprojām blēdīties. Tikai tagad, kā Vovka acīgi bija novērojis, Daugava lēja nevis pienam klāt ūdeni, bet pienu ūdenim, ko iepriekš bija iepildījis letes katlā.

Šodien Vovka izlikās, ka viņam gar to visu nav nekādas da­ļas. Daugava sāka tirgoties. Bija dzirdams, kā veikalā šķind kannas, list piens. Piepeši spēcīga, saniknota balss pārtrauca šīs miermīlīgās skaņas. Tā piederēja mājas sarga Klepera kun­dzei:

— Paskatieties, tur pienā kaut kas peld!

— Manā veikalā tiek ievērotas sanitārās normas, pienā nekas nevar peldēt, — cienīgi atskanēja Daugavas sadusmotā balss.

— Un tomēr tur kaut kas peld! Kaut kas zaļš, varbūt lapa?

— Paklausieties, Klepera kundze, kā var hermētiski noslēgtā piena kannā ietikt lapa?

— Tomēr es saku jums … Ak dievs, tas taču, tas taču ir kaut kas dzīvs!

— Dzīvs?

— Re, ienirst un tagad atkal uzpeld virspusē!

— Pilnīgi izslēgts, tur būs kāds pārpratums.

— Pārpratums? Dievs debesīs, tā ir varde! Krupis, gandrīz vai maza krokodila lielumā!

— Ak kungs, ja tā būtu iestrēgusi manam dēliņam kaklā, — iesaucās vecā Puķīša kundze. — Viņš tagad gulētu zilu sejiņu un pārgrieztām acīm, nosmacis un noindēts.

— Gatavais zāļotājs, pat tīru krāna ūdeni viņš nevar paņemt, lai atšķaidītu pienu, — sašuta kāda cita sieva.

— Tur jau peld vēl dažas! — Bērziņa kundze noliecās pār katlu. — Piena vietā viņš mums pārdod dīķa ūdeni, viņš pār­dod mums varžu zupu.

— Policiju, sauciet policiju! Lai izmeklē pienu ar mikro­skopu, tās pienākums ir sargāt mūsu bērnu dzīvības ar roku dzelžiem, — Klepera kundze atkal lamājās, un ne mazāk šķen­dējās arī citas sievas; kņada izcēlās vēl skaļāka un jautrāka nekā svētdienās Rīgas sīkumtirgū.

Vovka iebāza desmit santīmus kabatā. Viņš taču nevarēja izdot naudu par pienu, kas bija pieķērnāts ar vardēm, to pat māte sapratīs. Samierinājies ar dzīvi, zēns devās no veikala prom un grasījās klusu uzsvilpot kādu dziesmiņu, kad atkal atminējās puloveru. Viņa labais garastāvoklis no jauna izgaisa.

Lai vispār nebūtu jāredz šis sasodītais pulovers, Vovka pa­lika pagalmā. Kaut arī bija vasarsvētku brīvlaiks, neviens no viņa draugiem vēl nerādījās, un ko vērts bija viņa varžu pie­dzīvojums, ja nevienam par to nevarēja izstāstīt. Viņš atkal atcerējās savas mīlas mokas, jo viņa izredzētā, Zvaigznīte, aiz­vakar nebija viņam izrādījusi pienācīgu uzmanību. Tik smalk­jūtīgs cilvēks kā Vovka to nevarēja tik ātri aizmirst.

Atbalstījies pret kādu trušu būri, zēns prātoja, kas tagad būtu darāms. Vovka palūkojās uz noplukušo sētas māju, kurā viņš dzīvoja, tad viņa skatiens slīdēja uz ielas nama sētas pusi, kur stāvēja miesnieka Buldura ķerra. Plašā, apaļiem bruģak- meņiem klātā pagalma labajā un kreisajā pusē bija redzami vairāki malkas šķūnīši; pazema mūra celtne deva pajumti ogļu tirgotavai un skārdnieka darbnīcai. Zārcinieka Romja darbnīcas priekšā snauduļoja kaķis. Virs darbnīcas jumta slējās dažu koku vainagi; tur pletās popa Sergeja dārzs. Pašā pagalma iedibenē vēl stāvēja agrāko laiku govju kūts. Tajā Zvaigznītes tēvocis, grāmatsējējs Krasts, bija iekārtojis savu darbnīcu.

Pēkšņi Vovka sarāvās, it kā ar basu kāju būtu uzkāpis uz spraudītes. īres nama vārtu ejā parādījās zilacaina mei­tene ar divām garām, gaišām bizēm. Taču viņa nebija viena! Lovka nesa viņas iepirkumu somu. Grāmatsietuves durvju priekšā zēns atvadījās no meitenes un devās jau uz sava tēva kurpniekdarbnīcu, kad pamanīja Vovku. Vovka bija sakrustojis rokas uz muguras un tik bargu skatienu ieurbās savā nodevī­gajā draugā, ka Ļovkam no bailēm pieklātos cauri zemei izkrist. Taču Ļovkam tas pat prātā nenāca. Vislabākajā noskaņojumā viņš droši tuvojās Vovkam, un viņam vēl pietika bezkaunības draugu uzrunāt:

— Šodien nav labs laiks, citādi varētu iet uz Daugavu no­peldēties.

— Peldēties tu vari iet viens, un, ja tu slīksi, es stāvēšu bla­kus un tikai svilpošu. — Tā kā iznīcinošais skatiens uz Ļovkas nejūtīgo dvēseli nebija atstājis nekādu iespaidu, Vovka tagad, pavērsis acis pret debesīm, viņam pat virsū neskatījās.

— Kas noticis ar tevi? Vai kāvienu esi dabūjis?

— Kāvienu! — Par šādu minējumu Vovka varēja tikai nicīgi nošņākties. — Ar tevi es vispār vairs nerunāju.

— Kas tad noticis? Es taču tev neko neesmu izdarījis?

— Tu esi pavisam nožēlojams objekts, — pavēstīja Vovka, kuram reizēm patika izdaiļot savu runu ar svešvārdiem.

— Un tu? Tev laikam te viss nav kārtībā. — Ļovka pabun- goja pie deniņiem, lai padarītu savus vārdus iespaidīgākus.

— Ja tev šķiet, ka tu viņai kaut ko nozīmē, tad zini — tev galvā ir salmi, šite! — Vovka tāpat pabungoja pie deniņiem.

— Ak tā, — Ļovka beidzot visu saprata, — tu taisies uz rau­dāšanu tāpēc, ka es nesu Zvaigznītes iepirkumu somu. Neviens man to nav aizliedzis.

— Es tev to aizliedzu.

— Tu man nevari neko aizliegt.

— Ļoti labi varu. Ka kraušu pa degunu!

— Nekā tu nekrausi.

— Un bez tam vēl miltos samalšu.

— Nekā tu neizdarīsi.

— Tūūū!

— Nu, nu, ko tu teiksi?

— Tu esi pretīgs tupeļu lāpītājs.

— Un tu? Slaists, kas to vien zina kā muldēt!

— Tu esi zaķapastala!

— Pats esi zaķapastala.

— Noskūts mērkaķis tu esi.

— Pats esi mērkaķis.

— Tu esi puņķains ķēms!

— Pats esi ķēms.

— Paklausies, Ļovka, ja tu vēlreiz pateiksi «pats esi», mana pacietība būs galā, tu, vecā gramofona plate!

— Pats esi gramofona plate.

Pret aukstasinīgi izteikto «pats esi» Vovka bija bezspēcīgs. Viņš varēja izgudrot pašus skaistākos un atjautīgākos lamu­vārdus, Ļovkas «pats esi» atspēlēja tos viņam atpakaļ, kā siena atsit bumbu. Tur varēja līdzēt vien rupja vara. Kurinātāja Jū- tiņa jaunā sieva iztraucēja kareivīgo izskaidrošanos.

— Atkal jau kautiņš? Izbeidziet! — viņa bargi uzsauca abiem ķildniekiem.

— Kauties? Ar šito? Pē!

— Pats — pē.

Nekas nelīdzēja, Vovkam vajadzēja mainīt taktiku. Viņš no­spļāvās Ļovkam pie kājām.

— Pat šitik daudz tu viņai neesi vērts.

— Un tu viņai vispār esi tukša vieta, — Ļovka mierīgi at­teica.

— Manis pēc viņa var noslīcināties, man vienalga, — Vovka iekaisa dusmās.

— Noslīcināties? — Ļovka nievājoši smīkņāja. — Tevis dēļ viņa neietu pat lietū iesnas saķert.

— … ko viņa vēl gauži nožēlos. Kad es izaugšu liels un, riskēdams ar dzīvību, atvedīšu no Āfrikas ziloņa ilkņus, viņa nedabūs nevienu. Un tu arī ne.

— Ziloņa ilkņus! Tev nudien smadzenēs atkal kaut kas sa­griezies.

— Tu jau nemaz nezini, ko es šorīt izdarīju.

— Ko tu varēji izdarīt — čučēji!

— Varbūt tu čučēji. Es atmaskoju piena šķaidītāju Daugavu.

— Tu laikam būsi pa kluso izokšķerējis viņa veikalu?

— Tā tev liekas. Es izdarīju kaut ko tādu, ka Daugavam va­jadzēja saukt pēc palīdzības, citādi sievas būtu viņu nolinčo- jušas.

— Vēl pirms ceturtdaļstundas viņš bija sveiks un vesels.

— Sveiks un vesels, bet morāli salauzts, jo kopš šodienas viņš ir pilnīgi izputināts. Tiklīdz Daugava gribēja pārdot at­šķaidīto pienu, tajā atskanēja kurkstieni — kvā, kvā —, jo pienā peldēja dučiem varžu.

— Melo.

— Nav nekādas vajadzības. — Vovka sakrustoja rokas pār krūtīm. — Un vispār tu man esi tukša vieta, čūsku vecis, ar kuru es vairs nerunāju.

Tagad Ļovkam bija diezgan. Viņš pameta savu draugu stā­vam un devās pāri pagalmam uz tēva darbnīcu.

Vovka vēl kādu brīdi nekustīgi stāvēja savā iespaidīgajā pozā, bet, tā kā neviens nepievērsa uzmanību, viņam k|uva gar­laicīgi. Zēns devās uz grāmatsietuvi, lai pavaicātu Zvaigznītes tēvocim, vai viņam nav kāda grāmata, ko palasīt. Ar Zvaigznīti, šo neuzticīgo radījumu, viņš nerunās ne pušplēsta vārda, ne uz viņas pusi neskatīsies. Vovka gribēja viņai pagriezt muguru; Zvaigznītei vajadzēja dvēseles dzijumos nodrebēt.

Grāmatsietuve atradās no ķieģeļiem mūrētā šķūnī, kas kād­reiz kalpojis par govju kūti. Zemajā telpā bija tikai divi lo­dziņi, un grāmatsējējs bija piestūmis savu darbgaldu, apkrautu ar šķērēm, nažiem un klīstera podiem, pie viena no tiem. Zem otra loga stāvēja prese un griežamā mašīna. Grāmatu kalni, kurus vajadzēja iesiet, kārtu kārtām slējās gar sienām. Būcenītis līdzās darbnīcai bija ierīkots par dzīvojamo istabu.

Zvaigznīte, kaut ari viņai bija tikai divpadsmit gadu, uztu­rēja saimniecību. Viņas vecāki bija gājuši bojā nelaimes gadī­jumā uz dzelzceļa, un grāmatsējējs bija pieņēmis meiteni audzināšanā, par ko viņa atlīdzināja ar sevišķu pieķeršanos. Nenogurdināma viņa darbojās no agra rīta līdz vēlam vaka­ram. Meitene mazgāja, slaucīja, vārīja un, ja bija nepiecie­šams, nesa pasūtītājiem iesietās grāmatas uz mājām.

Viņas tēvocis bija mierīgs, labsirdīgs, gadus piecdesmit pie­cus vecs vīrs, kuram grāmatas bija ne tikai peļņas avots. Katru brīvu brītiņu viņš lasīja, vakaros labprāt sarunājās ar studen­tiem un strādniekiem un aizdeva viņiem grāmatas, kuras tajā laikā bibliotēkās un grāmatnīcās vairs nebija dabūjamas.

Iīdzko Vovka ienāca darbnīcā, Krasts uzlūkoja viņu. Vīram |iitI s.iputīgo zēnu bija simpātijas, grāmatsējēju arvien uzjautrināja viņa mūžam neizsīkstošā fantāzija.

Vovka uzreiz izstāstīja Zvaigznītes tēvocim par savu varoņdarbu.

Tagad šai piena šķaidīšanai vienreiz būs gals, un nabaga sievietēm vairs nevajadzēs barot zīdaiņus ar nevārīto krāna ūdeni, - taisnības cīnītājs Vovka nobeidza.

Krasts, kas akurāt grasījās nogriezt gabalu zaļas mākslīgās vadmalas kādai grāmatai, iesmējās.

- Ja Daugava uzzinās par tavām izdarībām ar vardēm, tad sargies.

Kā lai viņš uzzinātu? To jau neviens neredzēja, — Vovka pašpārliecināti atbildēja. Tad viņš pavaicāja, vai Krastam nebūtu kāda grāmata, ko palasīt.

— Re, šie stāsti tev noteikti patiks. — Krasts viņam pasnie­dza kādu grāmatu.

— Cerams, tur nebūs nekas par mīlestību, — Vovka sacīja.

— Un, ja nu būtu, vai tas tev traucētu?

— Es par šīm muļķīgajām jūtām negribu neko vairs dzir­dēt, — Vovka pavēstīja kā lietpratējs, kuram tādas jūtas nav ne plika graša vērtas.

Bet Zvaigznīte? Viņa izturējās tā, it kā viņai Vovkas dziļi filozofiskie izteikumi neinteresētu ne mazākā mērā. Ar ēveļ­skaidām, sanestām no zārcinieka darbnīcas, viņa kurināja krāsniņu, uz kuras stāvēja līmes pods.

Krasts apvaldīja smaidu un pavaicāja gudrajam Vovkam, kāpēc tad mīlestība esot muļķīgas jūtas.

— Kāpēc? — Vovka atkārtoja. — Visas jūtas ir muļķīgas, ja tās vīra cilvēkam laupa saprātu. Viņš var būt mēnessērdzīgs un rāpot pa jumtiem, lūdzu, bet, ja dara to mīlestības dēļ, viņš manās acīs vairs nav nekāds vīrietis.

Zvaigznīte viņu pārtrauca un teica, ka došoties pie miesnieka Buldura palūkoties, vai viņam nav svaigu kaulu.

— Tikai neaizmirsti, ka tev vēlāk jāaiznes jaunajai Alkšņa kundzei aploksne ar vēstuli un naudu, — piekodināja tēvocis, pamezdams acis uz galdu. Tur līdzās iesietai grāmatu kaudzei gulēja aploksne.

Zvaigznīte pamāja un izgāja no darbnīcas — nežēlīga kā vi­sas sievietes, kas domā tikai par kauliem un gaļu, bet nevis par jūtām, ko viņas ievaino.

Vovka noslēpa savas ievainotās jūtas, vienaldzīgi svilpo­dams kādu modes dziesmiņu. Pēc brīža viņš sacīja:

— Paies noteikti vesela stunda, kamēr viņa atgriezīsies ar kauliem.

— Kas tev šodien lēcies? — Krasts pacēla acis.

— Man? Nekas, — Vovka meloja. — Bet es esmu salasījies pietiekami daudz grāmatu, kurās rakstīts, kas sievietes īstenībā ir. Nav nekāda nejaušība, ka viņas ap kaklu liek beigtu zvēru ādas.

— Bet vīrieši taču arī nēsā ādas!

— Nu jā, bet aukstuma dēļ, nevis gribēdami palielīties, ka viņi novilkuši kādam ādu.

Vovka stāvēja pie loga un nenolaida no Zvaigznītes ne acu, līdz viņa nozuda vārtu ejā. Gandrīz vai tajā pašā mirklī pa vārtiem pagalmā ienāca divi vīri.

— Tur nāk kārtībnieks Vurgks ar kādu vīrieti. Man šķiet, taisni šurp! — Vovka iesaucās, un viņš nekļūdījās.

Dažus mirkļus vēlāk durvis atvērās, un abi vīrieši ienāca iekšā. Ūsainais Vurgks un kāds mazs, apaļš kā lodīte vīrelis melnā mētelī. Kārtībnieks palika stāvam pie durvīm, mazais rešņuks pienāca grāmatsējējam klāt pie galda. Ienākušas ziņas, ka Krasts savā darbnīcā glabājot pretvalstiskas grāmatas, viņš īgni paskaidroja. Grāmatsējējs palika mierīgi sēžam pie galda un pavaicāja, kādas grāmatas tad tiekot sauktas par pretval- stiskām.

Rešņuks sarauca degunu un izvilka no mēteļa sarakstu.

Krasts sakārtoja brilles un pārskrēja ar acīm sarakstu.

— Apbrīnojami. Pat Gorkijs un Upīts ir kļuvuši par noziedz­niekiem, kuru grāmatām uzlikts aizliegums?

— Kāds tur aizliegums! — Rešņuks kļuva nepacietīgs. — Tik daudz goda šiem lubu gabaliem neviens neizrāda. Tik vien kā jānoliek aiz atslēgas, lai nejauc cilvēkiem prātus.

nezinu, vai manā sietuvē ir kāda no šīm grāmatām, — Ki.r.K ..icija. Paskatieties paši!

un nu Vovkam šķita, ka pienācis mirklis parādīt sevi pie­nācīgā gaismā. Uz darbgalda Krastam priekšā stāvēja vesela kaudze zaļā mākslīgā ādā vienādi iesietu grāmatu. Vovka, paņēma pašu augšējo no šīm grāmatām, atvēra to.

"Vaļi un to zveja Arktikā», — viņš izlasīja un tad pavaicaja: Vai tas arī ir noziedzīgs sacerējums?

Nepļāpā dumjības, — rešņuks uzbrēca. — Kam pieder šīs grāmatas? — Viņš norādīja ar savu strupo pirkstu uz kaudzi savā priekšā.

- Grāmattirgotājam Staubiņam, — Krasts paskaidroja, ne­pārtraukdams darbu. — Es gribu pabeigt pēdējo, tāpēc ka šīm grāmatām jau šopēcpusdien jābūt veikalā. Pircēju pasūtījumi.

Atkal rešņuks sarauca degunu un piegāja pie kādas vecu, vel neizārdītu grāmatu kaudzes, kas bija sakrauta pie sienas. Vovka viņam sekoja.

Tur katrā ziņā būs kādas no tām, kuras jūs meklējat, — viņš nevaicāts paskaidroja. — Mudž no ķīmijas formulām, kā pagatavot spridzekļus.

- Taisies, ka tūliņ pazūdi no šejienes! — rešņuks nosēcās un gribēja viņu satvert aiz apkakles.

Taču Vovka bija veiklāks. Viņš padrāzās garām kārtībnie­kam, kas stāvēja pie durvīm, un bija drošībā.

Par Zvaigznītes tēvoci Vovka neuztraucās. Tas resnais muļ­ķadesa, viņš domāja, darbnīcā neko neatradīs. Taču zēns mal­dījās.

Ceturtdaļstundu vēlāk Krasts iznāca no darbnīcas, un viņu pavadīja kriminālpolicijas ierēdnis, stiepdams saini ar grāmatam. Grāmatsējējam vajadzēja iet līdzi uz policijas iecirkni.

Ap pusdienlaiku es būšu atkal atpakaļ, — viņš uzsauca garāmiedams Vovkam. — Piekodini Zvaigznītei, lai uzsilda nū­deļu zupu.

Vovka pamāja.

Policijas iecirknī viņš tika ievests kādā istabā līdzās sardzes telpai. Tur pie rakstāmgalda sēdēja pavecāks policists īsi apcirptiem sirmiem matiem. Kriminālpolicijas ierēdnis nodeva viņam grāmatu saini un izgāja no telpas.

Policists pierakstīja Krasta personālijas un, drukādams ar vienu pirkstu uz rakstāmmašīnas, sastādīja konfiscēto grāmatu sarakstu. Tad viņš izvilka no atvilktnes iesāktu tabakas pa­ciņu un piebāza pīpi.

— Hm, un jums tikai tāpēc lika nākt līdzi, ka pie jums tika atrastas šīs grāmatas? — viņš pavaicāja Krastam.

— Tā tas ir, — grāmatsējējs apstiprināja.

— Glīti iesietas. Redzams, ka jūs savu amatu protat. — Policists aplūkoja kādu no grāmatām. — Par aizturēšanu ne­raizējieties. Ja jūs neko citu nebūsiet pastrādājis, tad tā ir pusbēda. Jums uzliks naudas sodu vai iedos dažus mēnešus, nekas vairāk noteikti nebūs.

— Paldies, man pietiks ar to pašu, — Krasts sacīja.

Policijas ierēdnis atvēra vienu no grāmatām un brīdi lasīja.

— Es arī esmu uzaudzis laukos, — viņš sacīja, — un tas, kā te ir aprakstīta kāda zemnieka dzīve, ir ļoti interesanti.

Krasts neko neatbildēja. Un, tā kā neviens nenāca, policists turpināja lasīt.

— Jā, mats matā kā īstenībā, — viņš beidzot teica. — Ne­būtu domājis, ka cilvēks visu spēj tik precīzi aprakstīt.

Krasts pavīpsnāja.

— To jūs nedrīkstat skaļi sacīt, citādi jums izies tāpat kā man.

Policists satrūkās.

— Es vispār neko neesmu teicis, jo tik musinošas grāmatas pamatoti tiek aizliegtas. — Viņš pavilcinājās, tad pastūma uz Krasta pusi iesākto tabakas paciņu. — Paņemiet. Noderēs — arī tad, ja jūs nesmēķējat.

Krasts pateicās un iebāza tabakas paciņu savā mēteļa ka­batā.

Tiklīdz viņš to bija izdarījis, atvērās durvis un ienāca iecir­kņa priekšnieks. Viņš vēl bija ļoti jauns — sārtu, labi koptu seju. Viņš īgni pavaicāja policistam, vai visas formalitātes ir nokārtotās. Grāmatsējējam iecirkņa priekšnieks nelaipni pazi­ņoju, ka viņu pārvedīšot uz policijas cietumu.

bija jau pēcpusdiena, kad Krasts turp nonāca. Kamera, kurā viņš tika ievests, liptin lipa no netīrības, un vienīgās mēbeles bija trauks dabiskajām vajadzībām un koka lāviņa. Uz lāviņas sēdēja noskrandis vīrs sirmu matu vainadziņu ap galvu un lielu, zilsārtu degunu līdzīgu kartupelim.

Laipni lūdzam, kolēģi, — viņš sveicināja Krastu un piebungoja ar rādītājpirkstu pie deniņiem. — Vai tev ir kas smē­ķējams?

Krasts pamāja un izvilka no kabatas tabakas paciņu.

Sērkociņu man diemžēl nav.

Mēs esam alu cilvēki un iztiksim arī bez sērkociņiem, — apmierināti nosacīja Krasta kameras biedrs. Viņš noņēma no savas noskrandušās žaketes kādu pogu, kas turējās mazā āķītī. Poga sastāvēja no divām kopā saskrūvētām daļām, vidū bija izdobta un piepildīta ar posu. Paņēmis nolauztu lāpāmadatu, lieldegunis uzšķīla pret pogas malu dzirkstis, kas aizdedzināja posu. Netrūka ari avīžu papīra, un viņš drīz vien varēja ar baudu nodoties cigaretei.

— Starp citu, mans vārds ir Arnolds.

Krasts nosauca savu vārdu.

— Vai tu ilgi te paliksi? — kameras biedrs, smēķi kūpinā­dams, apvaicājās.

— Kā lai es to zinu. — Grāmatsējējs apsēdās lāviņas otrā galā.

— Saprotu. Runāšana ir sudrabs, klusēšana — zelts, — Ar­nolds pamāja. Pēc tam, Krastu sīki nopētījis, viņš secināja:

- Netieku no tevis gudrs. Tu man atgādini kādu garsvārci mācitāju, kas bija noslepkavojis četras atraitnes; četrus mēnešus es nosēdēju kopā ar viņu. Arī bija laipns, rezervēts cilvēks, dalījās ar mani visā. Zēl, ka tie viņu pakāra.

Krastam uznāca smiekli.

— Mani droši vien nepakārs.

Tātad tu esi ļoti drošs par sevi?

Tad jau redzēs. Un kāpēc viņi tevi ieslodzīja?

Man nelaimējās, — Arnolds irgodamies atbildēja. — Ap­rīlī, kad vēl bija auksts, es naktī ielīdu kādā pagrabā, lai sasil­dītos. Un kur es nonācu? Šņabja brūža noliktavā. Tas bija likte­nīgi. Es tik ilgi sildījos, līdz netiku vairs prom.

— Tu noteikti te neesi pirmo reizi?

— Esi gan tu jokupēteris! Sī ir devītā reize, visas četrarpus gadu laikā. Un tu?

Krasts izlikās nedzirdējis jautājumu.

— Vai šādu dzīvi ir vērts dzīvot? — viņš vaicāja.

Arnolds atkal noirgojās.

— Neizliecies nu par galīgu nejēgu! Mana ievingrinātā acs cilvēku pazīšanā mani tik viegli nevi|. «Vai šādu dzīvi ir vērts dzīvot?» Tu domā, ka bija vērts, kad es no rīta līdz vakaram rāvos pa ziepju fabriku? Jā, brīnies vien, esmu diplomēts ziepju vārītājs, bet kāds man no tā labums? Manas plaušas bija beig­tas, bet ar tiem nabaga grašiem nepietika pat ārstam. Tad es sacīju: paldies par kūkām, — un kopš tā laika es baudu brīvību. Tie deviņi mēneši, ko viņi man piespriedīs, paies vienā elpas vilcienā, un pavasarī, kad es nākšu laukā, būs pats skaistākais laiks… — Viņš sparīgi kasījās zem žaketes. Viņam nebija krekla, toties jo vairāk bija utu.

Krasts it kā starp citu pavaicāja:

— Vai mums abiem būs jāguj uz vienas koka lāviņas?

— Tu domāji, mums ienesīs kamerā pē|us? — Arnolds puri­nāja galvu. — No tevis es nudien netieku gudrs. Pēc zemnieka, kas krogā sacēlis traci, tu neizskaties. Arī aizšmaukušam grā­matvedim tu nelīdzinies. Drīzāk tu izskaties pēc aptieķnieka, kas zem letes tirgo indes pulverīšus. Reiz es tādu pazinu, viņš da­būja divdesmit gadus, jo ar strihnīnu bija aizsūtījis uz viņpa­sauli savu sievasmāti. Viņš bija ļoti patīkams, izglītots cilvēks.

— Es esmu grāmatsējējs, — Krasts sacīja, lai izbeigtu šo pļāpāšanu.

— Grāmatsējējs?

— Jā, viņi atrada manā darbnīcā grāmatas, kuras tagad vairs nedrīkst lasīt.

— Un tik vien? — kameras biedrs bija manāmi vīlies. — Tad jau tu nedabūsi pat pāris mēnešu!

— Es ceru, ka tikšu cauri ar naudas sodu.

Ko, tu gribi viņiem grūst dzīvu naudu rīklē?! — Arnolds biju sirds dzi|umos aizkaitināts. — Ja tev tās ir par daudz, pa- Milisim tev labāk katru dienu pa mazam sivēnam un īstu šam- pnrileli, tad tu vismaz zināsi, kur tava nauda paliek. Tā redzi, šnja liļ'./.diņā nebūtu ne vainas, ja tikai puncis bijis allaž pilns. I.S reiz pazinu kādu sacīkšu zirgaudzētavas īpašnieku, kam kamera bija pat persiešu paklājs.

Kamēr Arnolds vienā laidā pļāpāja, Krasts domāja. Ideja, Ko viņa ņiprais bēdubrālis bija izteicis par naudas sodu, tiešām nebija zemē metama. Nebūtu nemaz tik |auni, ja viņš vienu divu mēnešus te nosēdētu. Ja tikai varētu darīt zināmu Zvaig­znītei, kur viņš nolicis ietaupīto naudu …

Mija jau pusnakts, kad Krasts beidzot iemiga uz cietās lāvi­ņa līdzās Arnoldam. Viņš ilgi kasījās, ne mazāk kā jautrais ziepju vārītājs.

2

Tā nu iznāca, ka Zvaigznītei vajadzēja nūdeļu zupu, tēvoča nnļako ēdienu, ar smagu sirdi notiesāt vienai pašai. Kad mei­tene nākamajā dienā iecirknī apvaicājās par savu tēvoci, viņai lika pateikts, lai atnāk vakara pusē vēlreiz. Vakara pusē viņa uzzināja, ka tēvocis pārvests uz cietumu un, ja viņš nesamak­sāšot uzlikto naudas sodu, viņš nekādā ziņā netiks atbrīvots āt- i āk kā pēc mēneša.

Vovka pavadīja Zvaigznīti uz iecirkni, iedrošinādams viņu. Meitene pateicīgām acīm palūkojās viņā, un Vovka laimes pār­pilnībā nozvērējās:

Es tev vienmēr palīdzēšu. Pat ja tagad drāztos šurp de­gunradzis, es tevi aizstāvētu.

Taču degunradzis nedrāzās, viņiem pretī cienīgā solī nāca namsaimnieks Pekas kungs ar lielu vēderu; virs puķainās zīda vestes šūpojās zelta pulksteņķēde. īkšķus Peka bija sabāzis ves­tes kabatās.

Neviens no "īrniekiem viņu nevarēja ciest. Sis vīrs bija nesau- (l/n: . piedzenot īres maksu, un tielējās par katru santīmu, ja hij.i nepieciešams izdarīt visniecīgāko remontu. Lielās, vienīgi ar dēļiem piesegtās atkritumu tvertnes bija pilnas līdz malām; Peka lika tās izvest ne biežāk kā reizi mēnesī.

Ieraudzījis Zvaigznīti, viņš savilka sīrupainu seju.

— Dzirdēju, ka tavs tēvocis esot cietumā. Vai tā ir taisnība, mans bērns?

Zvaigznīte tikai pamāja.

Toties jo spītīgāk paskaidroja Vovka:

— Viņš nav neko ļaunu izdarījis. Viņš tikai lasīja grāmatas, kuras veikalā nepārdod.

— Tātad aizliegtas grāmatasl — Peka pacēla pirkstu.

— Un kas tur liels? — Vovka bramanīgi atcirta.

— Neesi tik bezkaunīgs, zeņķi! Ja valsts tādas grāmatas aiz­liedz, tad dara to pamatoti. Un tāpēc, — viņš atkal pievērsās Zvaigznītei, — pasaki savam tēvocim, ka es jūtos ļoti apbēdi­nāts par viņa pārkāpumu. Un atgādini, ka īre jāsamaksā uz priekšu līdz pirmajam jūnijam. Tā kā viņa noziegums ceļ ne­slavu kā man, tā mājām, par kurām es esmu atbildīgs, uz manu iecietību lai nepaļaujas. Es ceru, ka tu mani saproti?

Zvaigznīte saprata.

— Es jums tos simt piecus latus atnesīšu; nauda mums ir.

— Tad jau viss kārtībā, — Peka sacīja.

— Ak, tu vecais, utīm apaugušais mērkaķi! — Vovkam pa­spruka, jo viņš nespēja vairs valdīties.

— Ko?! Kurš ir mērkaķis? — Peka izrāva īkšķus no vestes kabatām.

Vovka nošņauca degunu, ar pirkstu aizspiezdams vienu nāsi, tikai tad pamāja ar galvu uz logu, pa kuru kāds vīrs skatījās pagalmā.

— Jūs teiksiet, ka tas nav mērkaķis?

Uzaudzis pa lielākajai daļai uz ielas, Vovka, ja vien gribēja, varēja būt tik rupjš un bezkaunīgs kā īsts huligāns. Tas bija zināms visos Ķēniņa ielas pagalmos, un tāpēc Peka atzina par prātīgāku nepievērst šim gadījumam vairs uzmanību. Stīviem soļiem viņš devās prom.

Abi bērni iegāja darbnīcā. Tiklīdz Zvaigznīte bija aizvērusi aiz sevis durvis, viņa steidzās pie galda, kur tēvocis parasti strādāja. Meitene atrāva atvilktni un izņēma no turienes pla-

Iuiiki skārda kārbu, kurā tēvocis glabāja kvītis, dokumentus, vcsluli's un ari naudu. Steidzīgi viņa pārmeklēja kārbu un tik- put drudžaini pārcilāja visu uz galda.

Ko tu meklē? — Vovka vaicāja.

Aploksni.

Kādu aploksni?

Aploksni ar naudu, ko man vajadzēja aiznest Alkšņa kun­dzei. Tā taču bija mūsu īres nauda! Vakar es par to vairs ne­iedomājos, un tagad — tagad aploksne ir pazudusi.

— Varbūt tavs tēvocis to paņēmis līdzi? — minēja Vovka. Zvaigznīte purināja galvu.

I.idzi viņš to nav ņēmis nekādā ziņā. Citādi taču viņam liiitu bijis jāsamaksā sods.

— Tātad aploksnei ar naudu jābūt šeit, — Vovka secināja. - Gan mēs to atradīsim.

Meklēšanā viņiem palīdzēja Ļovka. Arī viņš bija ieradies, lai piedāvātu Zvaigznītei savu palīdzību. Trijatā viņi apgrieza visu darbnīcu kājām gaisā, taču aploksni ar naudu neatrada. Zvaig­znīte sāka raudāt. Ļovka apsēdās viņai blakus, lai mierinātu meiteni. Vovka kjuva pamatoti greizsirdīgs.

- Ja mēs gribam naudu atrast, — viņš bargi aizrādīja,

tad brēkšana tur nelīdzēs. Mums jāstrādā ar galvu. —

Vovka atgrūda pakausī savu naģeni, it kā ar atsegtu pieri spētu labāk iekustināt smadzenes. Pirmais smadzeņu darbības rezul­tāts bija sekojošs secinājums:

- Tātad aploksne ir un paliek pazudusi.

- Ei nu, — Ļovka zobojās.

- Un, tā kā šeit neviens nav ielauzies, — Vovka turpināja,

naudai vēl arvien jābūt tepat. Un, ja ne, tad tai jābūt kur

citur.

- Ko tu neteiksi, — Ļovka norūca.

- Ir tikai viena metode, kā atrast naudu, — Vovka nepie­vērsa viņam uzmanību. — Mums jāizmēģina, kā nauda varēja pazust. Es būšu Zvaigznītes tēvocis, Zvaigznīte būs es, bet tu būsi resnais policijas ierēdnis.

Ļovka uzmeta lūpu — tās esot īstas muļķības, tomēr pakļāvās Vovkas autoritātei. Vovka apsēdās pie galda, izņēma no atvilktnes kādu aploksni un nolika to sev priekšā. Tad Zvaigznī­tei vajadzēja iesaukties: «Un tagad viņi nāk šurp!» Bet Ļovka sacīja:

— Kratīšana!

Vovka ar pārākuma apziņu viņam atvēlēja:

— Lūdzu, meklējiet, tikai netraucējiet man strādāt.

— Jūs esat apcietināts, — Ļovka paziņoja.

— Varai es nepretojos. — Vovka piecēlās. — Citādi jūs mani ne ar desmit zirgiem nedabūtu no šejienes prom.

— Nepļāpājiet tik daudz, nāciet līdzi!

— Jūs! Jūsu pienākums ir runāt ar mani pieklājīgi.

— Pieklājīgi? Tūliņ tu dabūsi ar gumijas nūju pa ķobi.

— Nedraudi man, sisenis tāds!

— Pats esi sisenis!

Pieredze Vovku bija mācījusi, ka viņš pret šo viltīgo «pats esi» ir bezspēcīgs. Un, pilnīgi aizmirsis grāmatsējēja lomu, viņš, dusmās trīcēdams, pienāca Ļovkam klāt.

— Vēl vienu vārdu, un es tevi pataisīšu par līķi, vai saprati?

— Pirms tu mani par līķi pataisīsi, pats aizlidosi pa gaisu kā sīkākais pīslis, — Ļovka deva pretī.

— Tūū, piesargies man! — Vovka draudēja, piegrūzdams vi­ņam dūri pie deguna. — Vienreiz jau tu no manis nokautu da­būji, un šoreiz …

— Kikerigū — dzied gailītis, sapnī olu izdējis, — ņirgājās Ļovka, tomēr pakāpās solīti atpakaļ.

Vovka viņam sekoja.

— Pasaki man vēlreiz «kikerigū»!

— Kikerigū, kikerigū!

— Izbeidziet strīdēties, — Zvaigznīte viņus pārtrauca, — ja sakausieties, es ar jums nerunāšu vairs ne vārda.

— Viņš mani apvainoja, šis pastalu lāpītājs, šis piķdrātiņš, un to es necietīšu, — Vovka mēģināja taisnoties.

— Kurš ir piķdrātiņš? Pasaki vēlreiz!

— Piķdrātiņš, piķdrātiņš!

Šoreiz Ļovkas gods bija pārāk sāpīgi aizskarts, un viņš ar savīstītām dūrēm metās Vovkam virsū.

Vovka sīkiem palēcieniem, kā to bija noskatījies kādā filmā, ieņēma aizsardzibas pozīciju. Sai lēkāšanai un zobgalīgajām piezīmēm, kuras viņš izmeta, vajadzēja rādit, cik viņš ir pārāks par savu pretinieku. Un tad notika tā, ka nemākulīgā kaušļa 1,.ovkas dūre trāpīja pa lietpratīgā boksera Vovkas degunu — iin ne reizi vien.

Tagad Vovka aizmirsa visus boksa mākslas likumus un, dū­ros vicinādams kā mežonis, metās Ļovkam virsū. Zvaigznīte, kas parasti bija klusa un bikla, tagad enerģiski iejaucās:

— Beidziet plūkties! Kaunējušies būtu! Mēs taču gribējām meklēt naudu, bet jūs tā vietā kaujaties. Fui!

Sis «fui» paveica brīnumus. Abi sāncenši drūmi blenza viens otrā, tomēr vairs nekāvās.

Saīdzis Vovka piegāja pie galda un, nespēdams neko prātī­gāku izgudrot, šķielēja uz tukšo aploksni. Tā gulēja vecajā vietā tin neizrādīja nodomu kaut kur pazust, arī tad ne, kad Vovka apslāpētās dusmās nospļāvās uz tās pusi.

— Nekas nesanāk, netiekam ne no vietas, — viņš rūkdams secināja. — Mums vairāk jānodarbojas ar analīzi.

— Tā mēs šeit nosēdēsim līdz vakaram, — Ļovka atrūca.

Vovka otro reizi atstūma naģeni pakausī. Šoreiz viņa sma­dzeņu darbības rezultāts bija īpaši savdabīgs. Viņš piepeši iebāza aploksni mutē un izmisumā sāka to košļāt.

— Vai tu prātu esi izkūkojis? — Zvaigznīte sasita plauk­stas.

— Viņš droši vien nav dabūjis pusdienas, — Ļovka nicinoši izmeta.

Tomēr papīrs viņam diezin kā negaršoja, Vovka vēl labu brīdi rīstījās.

Nesanāk. Kruķis to uzreiz būtu manījis.

Kādu brīdi Vovka stīvi blenza grīdā, paberzēja degunu, pat pievēra acis. Kā apžilbis no savas prāta gaismas, viņš tās at­kal atvēra.

Tagad es zinu! Pašai naudai šoreiz ir pavisam maza no­zīme.

Ļovka tikai dziļi nopūtās, taču neko neteica. Lai pļāpā vien, kamēr aizrijas, viņš nodomāja.

Tomēr šī Ļovkas vēlēšanās nepiepildījās. Vovka turpināja::

— Jā gan, runa nemaz nebija par naudu, runa bija par vēs­tuli un par to, kas vēstulē rakstīts … Vai tu zini, Zvaigznīt?'

Zvaigznīte pakratīja galvu.

— Toties es… Es gribu teikt, ka es varu iedomāties. Vēs­tulē bija kaut kas tāds, kas resnajam kriminālistam va­rētu izpaust, ka Alkšņa kundze lasa aizliegtas grāmatas.

— Pareizi, — Zvaigznīte iesaucās. — Tēvocis man piekodi­nāja, lai divas grāmatas es kārtīgi iepakoju un pati iedodu vi­ņai taisni rokās.

— Bet kur ir vēstule? — Ļovka vaicāja.

— Zvaigznītes tēvocis to ir noslēpis, āmurgalva tāds.

— Un kur, atradies gudrinieks tāds?!

— Jā … to es nezinu, — Vovkam nācās atzīties. Taču jau nākamajā mirklī viņš strauji pielēca kājās.

— Tagad es zinu visu! Kad es izgāju no darbnīcas, Zvaig­znītes tēvocis sēdēja šeit pie galda. Vienā rokā viņš turēja klīs­tera otu, un pēc kā viņš tvēra ar otru? Pēc vēstules. Un kāpēc?- Viņš gribēja vēstuli noslēpt zem zaļās mākslīgās ādas vāka. Tas jau bija apziests ar klīsteri.

— Mans dievs, un es visu grāmatu kaudzi vakar aiznesu Staubiņam, — Zvaigznīte iesaucās.

— Tad mums nekavējoties jāsteidzas pie viņa, — Vovka sa­cīja. — Vai tev ir šo grāmatu saraksts?

Tas Zvaigznītei bija, jo tēvocis visas grāmatas, kuras saņēma iesiešanai, mēdza atzīmēt burtnīcā. Zvaigznīte atnesa burtnīcu un uzšķīra priekšpēdējo lapaspusi. Tur bija pierakstītas visas- tās grāmatas, kuras viņa bija aiznesusi atpakaļ Staubiņam: 1. «Topoloģija galvaskausa izpētē», 2. «Vaļi un to zveja Arktikā», 3. «Transcendentāli okultā pasaules uzskata slepenās, mācības», 4. «Zaudētās ilūzijas», 5. «Kā es vāru ēst?», 6. «Kar­dināla mīlas dēkas», 7. «Dziesmas visiem gadījumiem»,. 8. «Kāda vecticībnieka tikumība».

— Grāmatā par vaļu zveju aploksne nekādā ziņā nevar būt, šī grāmata jau bija iesieta, — Vovka iesaucās. — Tātad tā var būt tikai vienā no pārējām. Un to lai Staubiņš mums atdod-

— Pulkstenis jau rāda septiņi, — Ļovka konstatēja, — vei­kalā vairs neviena nebūs.

— Drāžamies, varbūt tomēr kāds vēl būs. — Viņi metās laukā, bet Zvaigznīte palika darbnīcā.

Nonākuši grāmatveikalā, zēni tur satika vienīgi grāmattir­gotāja palīgu. Viņš tieši grasījās slēgt veikalu. Par grāmatām zaļajā ādas iesējumā palīgs tikai zināja, ka tās bijušas iepriekš pasūtītas. Esot iespējams, ka saimnieks grāmatas šorīt agri aiznesis uz pastu, palīgs nelaipni paskaidroja, un tikai tad, kad zēni gribēja atvadīties, viņš atcerējās, ka vienu no iesietajām grāmatām paņēmis miesnieks Bulduris. Taču viņš nevarot pa­teikt, kura tā bijusi, un, tā kā viņš vispār radīja mazliet dumju iespaidu, draugi pameta viņu stāvam un atgriezās darbnīcā.

Tur viņi apspriedās ar Zvaigznīti, ko iesākt.

— Dzīviem vai mirušiem, mums tās grāmatas ir jādabū, — Vovka pavēstīja.

Kā aizvien, kad Vovka pieņēma kādu lielisku lēmumu, Ļovka izturējās skeptiski.

— Un ja nu Staubiņš patiesi grāmatas jau aizsūtījis, ko tad?

— Par to man vēl jāpadomā. Galvenais, lai tu man palī­dzētu. Personiskās jūtas šajā grandiozajā pasākumā nedrīkst spēlēt nekādu lomu. Norunāts? — Vovka izstiepa roku, pro­tams, neaizmirsis pamest skatienu sānis uz Zvaigznīti, kurai šo lielisko žestu vajadzēja apbrīnot. Kas cits Ļovkam atlika kā sist Vovkam saujā.

— Tā, tas nu būtu nokārtots, — Vovka sacīja. — Un tagad ņemsim priekšā Bulduri.

Ļovka viņam negribīgi sekoja.

Skārnis jau bija slēgts, un abi draugi devās uz Buldura dzī­vokli, kas atradās sētas mājā otrajā stāvā. Neviens neatvēra.

— Droši vien būs aizgājuši uz kino, — Ļovka sacīja. — Nekā nevar darīt, vajadzēs agri no rīta atnākt vēlreiz.

— Nu, labi, atliksim uz rītdienu, — Vovka viņam piekrita.

Tad kundze uz galvošanu būs mājās. Tā jau guj līdz dienas

vidum, un ar viņu mums arī būs vieglāk runāt.

Nākamajā dienā Buldura kundze negulēja vis līdz dienas vidum. Nogurušai un saīgušai viņai nācās līst laukā no div­vietīgās laulības gultas pēja, tiklīdz svīda gaisma. Viņas vīrs bija tēvzemes aizsargos, un viņam vajadzēja Rīgas Cēsu ka­zarmās piedalīties ieročmācībās. Uniforma un stulmu zābaki neiedomājami cēla viņa vīra drosmi, tāpēc Bulduris jau mājās uzsāka kareivīgu izskaidrošanos ar sapīkušo sievu.

— Kāpēc tu taisi tādas grimases? — viņš nelaipni uzbruka..

— Es vēl esmu nogurusi, — atskanēja nikna atbilde. Mies­nieka kundze bija jauna, mollīga blondīne, nekādas pārestības viņa nedomāja paciest.

— Esi nogurusi vai neesi, bet es vēlos kārtīgas brokastis, — dārdošā balsī runāja uniformētais miesnieks. — Un, kad at­griezīšos, es gribu, lai būtu gatavas pusdienas. Un vispār es vēlos, lai mūsu mājā valdītu jauns gars. Visu dienu lasīt ro­mānus — turpmāk tas vairs neies cauri. Vai skaidrs?

— Nekliedz uz mani, — Buldura kundze šņāca. — Ko tik tik visu man nesolīji, kamēr es nebiju ar tevi apprecējusies?! Urt tagad? Pat trauki man jāmazgā vienai, un, ja es gribu sev no­pirkt jaunu cepuri, tu uzreiz runā par ko citu vai par to, cik viss paliek dārgs … Tā ir alga par manu uzticību!

— Bez jaunas cepures tev, protams, ir ļoti grūti būt uzticī­gai? — Bulduris aizkaitināts vaicāja.

— Es nepakļaujos nekādiem kārdinājumiem, es neesmu tādai kā citas sievietes, kuras, savu vīru nesaprastas, meklē mieri­nājumu citur.

— Es tev arī neieteiktu to darīt. — Bulduris aizsprādzēja ap- vidukli jostu. — Tik neuzticīgu govi es uz vietas samaltu kot­letēs.

Ar blikšķi viņš aizcirta aiz sevis durvis, pamezdams sievu- sarūgtinātu sirdi dzīvoklī vienu.

Lai varētu labāk dusmoties, viņa apsēdās virtuvē, uzvārīja kannā kafiju un izņēma no pieliekamā pāri palikušo torti.

Astoņos ieskanējās tepat netālu esošās vecticībnieku baznī- ciņas zvans. Tas mudināja arī Buldura kundzi beidzot ķerties» pie dienas darbiem. Taču Buldura kundze bija iegrimusi romānu burtnīcā «Kaislību nakts» un nemaz neklausījās.

Kad burtnīca bija izlasīta, viņa devās uz guļamistabu, lai atnestu savus manikīra piederumus. Viņa bija nolēmusi kaut ko darīt, viņa gribēja apvīlēt nagus. Ieraudzījusi vēl arvien ne- uzklāto gultu, kurā ērti bija iekārtojies viņas pekinietis, sie­viete palika stāvam. Vai šis skats modināja viņā pienākuma apziņu? Nebūt ne. Izvandītie pēļi modināja viņā citus ideālus. Jo gluži tā, kā to mēdza iestāstīt savam vīram, viņa pret laulāto uzticību nekad nebija izturējusies. Elektriķis Bērzs šajā guļam­istabā tika savedis kārtībā ne tikai kontaktligzdas.

Tagad viņš bija pārcēlies uz Jelgavu, un Buldura kundze ar­vien skaidrāk apjauta, cik nelaimīga ir viņas laulība. Bērza laikos bija pavisam citādi. Cik viņai toreiz bija laimīga laulība! Nekad viņai nebija grūti izturēties pret savu vīru — lopu slak- "teri — laipni, vienmēr viņa bija rūpējusies, lai vīrs rītos aiz­ietu no dzīvokļa apmierināts, vienmēr viņa vakaros bija sagai­dījusi viņu ar mīļiem vārdiem.

Bet tagad? Tādi strīdi kā šodien atkārtojās katru dienu, bez­atbildīga dīkdienība Buldura kundzei kļuva par ieradumu.

Viņa pavērās pa logu uz kaimiņa, popa Sergeja, dārzu. Šķū­nis šķīra dārzu no abu īres namu pagalma. Un uz šī šķūņa jumta, pat ne desmit soļu attālumā no loga, Buldura kundze pamanīja kādu jaunu vīrieti darba drēbēs. Tas bija skārdnieku Alfons, kas jau sen meta acis uz Buldura kundzi. Viņš laboja •šķūņa notekas.

Iegrimis darbā, viņš miesnieka kundzi nemaz neievēroja. Taču pietika ar to, ka jaunā kundze bija ievērojusi viņu. Aiz­mirsās miegainā neapmierinātība, aizmirsās strīds ar vīru, pa­gaisa atmiņas par Bērzu. Uzsākusi kādu dziesmiņu (klaudzieni uz jumta pieklusa), viņa apsēdās uz ķeblīša spoguļa priekšā, lai sakārtotu matus. Tā kā Buldura kundze taču nevarēja pat iedomāties, ka sveša vīrieša acs viņu vēro, viņa nometa rīta- svārkus un sāka lēnām ģērbties. Klusā balsī Buldura kundze dziedāja: «Ak, nāc, ak, nāc, mans lepnais torero.» Un viņas slēp­tais aicinājums nepalika nesadzirdēts. Skārdnieku Alfons viņai pamāja, bet noteka, kurai bija nepieciešams remonts, tika pa­mesta likteņa varā.

Tūliņ pēc tam atskanēja zvans. Smaidīdama Buldura kundze atkal uzvilka rītasvārkus un devās atvērt. Apmulsusi viņa sa­stinga uz sliekšņa. Surp nebija vis atsteidzies gaidītais torero, bet pie durvīm stāvēja Vovka un Ļovka, kuri gribēja ar viņu runāt.

— Kas vajadzīgs? — viņa abiem nelaipni uzkliedza.

— Mēs esam atnākuši… Mēs gribējām no jums kaut ko uz­zināt, — Vovka iesāka, taču tālāk netika.

— Man tagad nav laika, taisieties, ka tiekat! — Buldura kun­dze aizcirta viņiem deguna priekšā durvis.

Draugi muļķīgi blenza viens otrā; tādu noraidīšanu viņi ne­bija paredzējuši.

— Mums jāatrod cits ceļš, tā nekas nesanāks, — Vovka sa­niknots sacīja, kad viņi kāpa pa trepēm lejā, lai pagalmā ap­spriestos, ko darīt tālāk.

Skārdnieku Alfonam, kas drāzās pa trepēm augšā, viņi nemaz nepiegrieza vērību. Cik gan izbrīnījušies būtu zēni, redzot, ka Buldura kundze viņu uzreiz ielaiž iekšā.

— Labrīt! Es nāku namsaimnieka uzdevumā. Man jāpār­bauda vecās gāzes caurules, — skārdnieku Alfons paskaidroja ar smaidu, kurā palika kaut kas neizteikts. Buldura kundze lēt­ticīgi, kāda jau viņa bija, ieveda ciemiņu virtuvē.

Kamēr skārdniekzellis lietpratīgi blenza griestos, viņš tika neuzkrītoši novērots. Ne jau velti Ķēniņa ielā šo vīru sauca par skaisto Alfonu. Viņa deguns bija gluži vai klasisks, augšlūpu greznoja šauras, apcirptas .ūsiņas, kuras viņš, būdams blonds, ar uzacu zīmuli iekrāsoja ogļu melnas. Ne mazāk pavedinoši bija Alfona kuplie, viļņainie mati, kuros viņš reizi mēnesī lika aukstās ondulācijas, un blāvi zilo, pārgalvīgi grēcīgo acu ska­tiens, pavēstot, ka jāpārbauda caurules arī pārējās istabās.

Buldura kundze, kas cauri puspievērtajām durvīm sekoja vi­ņam uz guļamistabu, neviļus ietinās ciešāk savos rītasvārkos.

— Vai tad jūs nevarētu atnākt kādu citu reizi, kad mājās būs mans vīrs? Es pat neesmu vēl lāgā apģērbusies. — To sacī- daina, viņa koķeti nolaida acis un izlikās, ka būtu nokaunē­jusies.

Tas skārdniekam — donžuānam bija nepārprotams mājiens. Viņš pienāca cieši klāt kuplajai miesnieka kundzei un dvesa pie pašas auss:

— Tas taču ir burvīgi, ka jūsu vira nav mājās.

- Kā tā — burvīgi? — viņa izdvesa pretī.

— Jo neviens mūs netraucēs. — Skārdnieks apskāva Buldura kundzes vidukli un piespieda viņu sev klāt. Taču Alfons bija pārāk straujš un aizmirsa, ka jāiekaro arī kaut mazliet sievietes dvēsele.

— Ko jūs atļaujaties?! — Buldura kundze sašutusi izrāvās no viņa apskāvieniem. — Es esmu godīga sieviete un nevis tāda …

Skaistais skārdnieku Alfons saprata, ka viņa vētrainais uz­brukums ir bijis pārsteidzīgs.

— Buldura kundze, — viņš iesaucās balsī, kas drebēja aiz­turētās jūtās, — es redzu, ka man jums jāpaskaidro.

— Nerunājiet. Nekas jums nav jāpaskaidro! Ejiet!

— Nē. Man jums viss jāpasaka. — Skaistais Alfons bridi ap­domājās. — Jau vairākas nedēļas es nevienu nakti neguļu ilgāk par pusotru stundu, un nepaiet ne diena, kurā meistars nelū­kotos uz mani noraizējies. «Alfon,» viņš arvien saka, «kas noticis ar tevi? Tev tā trīc rokas, it kā tu pats grasītos nokniebt sev ar stangām pirkstus.» Un kāpēc es neguļu? Tā­pēc, ka mana sirds kaislībā pret jums burtiski izkvēl oglēs. Vai jūs atceraties, kā mūsu skatieni pirmo reizi satikās? Jūs bijāt izliekusies pa logu un saucāt savai kalponei, lai viņa pagalmā izdauza celiņam arī otru pusi. Kopš tā mirkļa jūs esat kļuvusi par manu likteni. Dzeniet mani prom, es iešu, bet nekad vairs ncatgriezīšos. Toties, ja jūs mani uzklausīsiet, jūs izglābsiet ne tikai mani, bet arī dzīvību manai vecajai mātei, kuru es pilnīgi uzturu.

— Dievs debesīs, es pat nesaprotu, ko lai daru! — Sie mīlas vārdu plūdi Buldura kundzi svētlaimīgi satrauca.

Skārdniekzellis pavērās viņā ar ievainota tīģera skatienu, tad

tuvojās kundzei. Sprīža attālumā no drebošās miesnieka sievas viņš palika kā zemē iedzīts.

— Vai jūs vēl arvien gribat triekt mani prom?

— Es_esmu precēta sieviete, — Buldura kundze čukstēja, do­mādama: ja viņš tūliņ neko nedarīs, es viņu izsviedīšu pa durvīm.

— Jūs esat nelaimīgi precēta sieviete, jūsu laulība patiesībā neeksistē.

— Un tomēr …

— Un tomēr tu gribi palikt auksta un neskarta kā nejūtīga- klints?

Nē, uz tādu nežēlību Buldura kundze nebija spējīga. Līdz­jūtība laupīja viņas kājām spēku, viņa noslīdēja uz gultas malas.

Vēlāk Buldura kundze sacīja:

— Tas nekad nenotiktu, ja mans vīrs nebūtu tik neaptēsts un rupjš. Ak, tas ir briesmīgi, ka man ar tādu cilvēku jādzīvo.

— Miesnieks paliek miesnieks, — Alfons atteica.

— Tu esi pavisam cits cilvēks. Tavā skatienā ir dvēsele, es jūtu, tā mii mani, — Buldura kundze dūdoja.

Alfons pameta acis rokaspulkstenī.

— Jau vienpadsmit.

- Ko, jau vienpadsmit?! Tad gan man jāpasteidzas, lai viss būtu kārtībā, kad vīrs pārnāks. Taču pēcpusdienā mūs uz galvo­šanu neviens netraucēs, viņam ir darīšanas skārnī.

— Ja man būs laiks, es ienākšu. — Alfons paņēma savu cepuri.

Buldura kundze viņu mīļi aizvadīja līdz durvīm.

Kad Bulduris atgriezās, sieva sveicināja viņu ar neierastu sirsnību. Noskūpstīja, gribēja zināt, kādas bijušas mācības, pa­līdzēja noaut zābakus. Dzīvoklis spīdēja no tīrības, teļa cepetis čurkstēja krāsnī, uz galda stāvēja kauss ar alu.

Sākumā Bulduris bija īdzīgs, taču ilgi nespēja turēties pretī tādam dvēseles siltumam. Pēc pusdienām viņš izkratīja sievai sirdi:

— Vai tu zini, kas mani šorīt sevišķi nokaitināja?

— Nu, dārgumiņ …

— Ka tu runāji par tādiem sievišķiem, kas meklē mierinā­jumu citur.

— Bet es to tikai pateicu, lai tu zinātu, cik ļoti man tādas lietas ir pretīgas.

— Tā arī tam jābūt, — miesnieks apmierināts teica un maigi piekļāva sev sievu …

Pēkšņi pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans.

Bulduris sadusmots devās atvērt.

— Atvainojiet par traucējumu.

— Mēs gribētu jums ko lūgt.

Vovka un Ļovka bija redzējuši miesnieku atgriežamies un vē­lējās izmēģināt laimi pie viņa.

Nabadziņi! Pirms zēni paguva izteikt savu lūgumu, durvis viņiem atkal deguna priekšā aizcirtās.

Tas nu bija par daudz! Pat Ļovka noskaitās un piekrita draugam, ka pie šādiem cilvēkiem var kaut ko panākt vienīgi ar viltu.

Apsverot, vai tomēr nevajadzētu iet pie Staubiņa un apvai­cāties par pārējām grāmatām, viņi pagalmā pie skārņa sētas ieejas pamanīja kārtībnieku Vurgku.

— Ko tad šis te meklē? — Ļovka neviļus pieklusināja balsi.

— Tas noteikti atnācis pēc teļa stilba, kukuļa sagribējies uz vasarsvētkiem, — Vovka nicinoši sacīja.

Un izskatījās, ka viņam taisnība. Kad Bulduris pēc īsa brīža devās uz savu gaļas veikalu, Vurgks paspēra viņam dažus so­ļus pretī, un abi iegāja tā sauktajā miesnieka kantorī.

— Nāc, iesim paklausīsimies, ko Vurgks sacīs. — Vovkā bija pamodies detektīva instinkts.

Ļovka pretojās. Ar policiju viņš negribēja ielaisties.

— Tātad kas jūs atvedis pie manis, Vurgk? — Bulduris bija apsēdies aiz vecā rakstāmgalda netālu no loga.

Kārtībnieks svarīgi atvēra dokumentu vākus, kurus turēja uz ceļgaliem, un izvilka no tiem aprakstītu papīra lapu.

— Mēs esam saņēmuši par jums vairākus ziņojumus, un man ir dots uzdevums noskaidrot, cik tajos patiesības.

Miesnieks uzlēca stāvus.

— Ziņojumus? Par mani?

— Diemžēl es citādi nevaru izteikties, — Vurgks sacīja bargā ierēdņa balsī. — Jūsu kādreizējais māceklis Priede pat ir iesniedzis par jums sūdzību. Jūs viņam par virsstundām esot parādā astoņdesmit latus, kurus jūs, par spīti iepriekšminētā Priedes vairākkārtējiem atgādinājumiem, atsakoties izmaksāt. Bez tam ir ienākušas sūdzības par sanitāro stāvokli jūsu vei­kalā.

— Sūdzības? — miesnieks aizsvilās. — Tie ir apmelojumi, tā ir neslavas celšana!

— Telpā, kurā jūs apstrādājat ga[u, esot tarakānu un mušu, ka biezs.

— Kaut kas nedzirdēts! Pie manis valda tīrība, kādu jūs neredzēsiet pat nevienā operāciju zālē. Esmu tik sašutis, ka prasīt prasās pēc glāzītes šņabja. — Bulduris izvilka no rak­stāmgalda vienu pudeli un divas glāzes. — Arī jums glāzīte, pirms mēs runājam tālāk?

— Paldies! Uniformā es nekad nedzeru, — Vurgks palika nepieejams. — Te ir arī ziņojums, ka jūsu aknu desa esot tai­sīta no vecas baltmaizes.

— Mana aknu desa no baltmaizes? Nē, tādus apvainojumus es necietīšu. — Bulduris pielēca kājās, ieskrēja veikalā un at­griezās ar vairākiem gariem desu luņķiem. — Te būs, ņemiet un pats pārbaudiet. Es zinu: jūs esat cilvēks, kas visu izpēta līdz pašiem pamatiem. — Viņš ietina desas avīžpapīrā un no­lika tās Vurgkam priekšā uz galda.

Kārtībnieks sainim nepieskārās, taču arī nenoraidīja to.

— Šādām sūdzībām un ziņojumiem var būt tikai viens iz­skaidrojums, — Bulduris sacīja. — Ļaudis skaišas, ka es pār­dodu tik lētas un labas preces kā neviens cits miesnieks rajonā. Ta vienmēr rodas skauģi. Bet izlemiet vien pats, cik tur taisnī­bas. Viņš atkal iegāja veikalā un atgriezās ar lielu gabalu tola cepeša. — Te būs, lai neviens jūs nevarētu iespaidot, lai jlis izdarītu pats savu stingri likumīgo slēdzienu par manu preču kvalitāti. Es negribu pats sevi slavēt, bet to gan es jums teikšu: ja jūs kaut vienu šķēlīti no šī augstākā labuma cepeša busiet pagaršojis, jūs nebeigsiet vien garšot, kamēr nebūsiet pārēdies. Un pret pārēšanos ir tikai vienas zāles: jau iepriekš jānostiprina kuņģis. — Viņš pastūma kārtībniekam pilno glāzi.

Šoreiz Vurgks aizmirsa, ka viņam mugurā uniforma, un Iedzēra malku.

— Es jau personiski nemaz nešaubos, ka jums viss ir vis­labākajā kārtībā, kā nekā mēs jau'esam gadiem ilgi pazīstami. Taču mans amata pienākums ir pārbaudīt katru sūdzību. Un kas attiecas uz tarakāniem un mušām …

— Tad jūs varat būt pavisam mierīgs, Vurgk. Kaitēkļi pie manis ir, tā sacīt, kā rets muzeja eksponāts — to vispār nav.

— Es jau personiski zinu, taču mans amata pienākums liek man pārliecināties …

— Lūdzu, jūs to varat acumirklī izdarīt. Tikai es teiktu: pirms tam derētu vēl viena glāzīte. Bet šoreiz ko labāku, ar piecām zvaigznītēm. Te man ir pudele, ko es taupu īpašiem gadījumiem. — Bulduris atnesa jaunu pudeli, atkorķēja to un ielēja.

Vurgks atkal aizmirsa savu uniformu.

— Jā, šitā manta ir ko vērts.

Bulduris piemiedza viņam ar aci un nolika pudeli līdzās de­sām un augstākā labuma cepetim.

— Tad vēl tikai paliktu jautājums par neapmaksātām virs­stundām. — Vurgks virpināja ūsu galus.

— Tas vispār nav nekāds jautājums, Vurgk. — Bulduris bija atguvis savu pašapziņu. — Priede — jūs taču viņu pats pazīs­tat darba laikā turēja demoralizējošas runas un nekā neda­rīja, tāpēc viņam vajadzēja strādāt virsstundas. Un par to lai es viņam maksātu astoņdesmit latu? Nē, ne santīma viņš no manis neizspiedis. Es nerunāju par naudu, runa ir par prin­cipu! Lūdzu, te būs divdesmit latu. Neliels pabalsts rajona trū­kumcietējiem un bāreņiem, izmantojiet to pēc saviem ieska­tiem. — Bulduris pabāza salocīto naudaszīmi zem pudeles.

— Es personiski jau sākumā biju pilnīgi pārliecināts, ka vi­sām šīm sūdzībām nav ne mazākā pamata un ka to rakstītāji ir vieni vienīgi skauģi. — Vurgks atpogāja uniformas apkak­līti, lai liktu manīt, ka viņš tagad šeit sēž kā privātpersona. — Bet jūs jau zināt, Bulduri, šņabis ir šņabis un pienākums ir pienākums.

— Es zinu, jūs vienmēr esat bijis apzinīgs ierēdnis. Uz ve- selībām!

— Uz veselībām! Es arī būšu pavisam atklāts. Kad iecirkņa priekšnieks man uzdeva pārbaudīt ziņojumus, es jau uzreiz nodomāju, ka tas nevar būt nekas cits kā ļaunprātīga apme­lošana. Pie tāda godavīra, kāds ir Bulduris, es sev teicu, nekas tamlīdzīgs nevar būt.

— Un es nupat teicu savai sievai: mēs varam būt laimīgi, ka mums ir Vurgks. Tas vēl ir no vecā kaluma, cilvēks, ar kuru var runāt kā vīrs ar vīru. Kā tajā dziesmā: «Draugs mans uzti­camais, vien nāve izšķirs mūs!»

Bulduris pacēla savu strupo, sardelei līdzīgo pirkstu un sāka negaidīti skaistā basā dziedāt dziesmas pirmo pantu. Ne jau velti viņš vadīja miesnieku biedrības vīru kori.

Vurgks atpogāja uniformas svārku divas nākamās pogas, lai justos gluži kā privātpersona. Cepeti, desas un konjaku viņš sastūķēja savā portfelī, divdesmit lati bāreņiem nozuda viņa naudasmakā.

«

Vovkam beidzot bija izdevies pierunāt Ļovku noklausīties miesnieka un kārtībnieka sarunu. Viņi šķērsoja pagalmu un piezagās pie gaļas veikala sētas ieejas, lai cauri aizrestotajam logam iemestu skatienu tā sauktajā kantorī. Logam pretī sēdēja Vurgks. Viņš turēja rokā limonādes glāzi pilnu ar šņabi. Mies­nieks, kā mušas tvarstīdams, vicināja rokas un dziedāja skaistā, zemā balsī kādu latviešu tautasdziesmu. Kārtībnieks urkšķošā balsī rāva līdzi.

Abi zēni uzvedās klusi kā pelītes. Tad Ļovka pačukstēja:

— Mēs tikai tērējam laiku. Atnāksim vēlāk, kad Bulduris būs viens pats.

— Kāpēc vēlāk? — Vovka bija sliktā noskaņojumā. — Vai tev bail no tā stulbā policista?

— Un tev ne? — Ļovka izaicinoši vaicāja. — Tad ieej iekšā, uzsit viņam pa plecu un pasaki, kas tev vajadzīgs.

Vovka jau grasījās dot pienācīgu atbildi, kad miesnieks bei­dza dziedāt, un aizvēra dziesmu grāmatu, kas gulēja viņam priekšā. Draugi aizturēja elpu. Dziesmu grāmata bija iesieta zaļos mākslīgās ādas vākosl '

— Klausies, Ļovka, tā ir izdevība, — Vovka čukstēja.

— Mums jāpanāk, lai abi izskrien laukā, tad grāmata ir mūsul

— Bet kas viņus piespiedīs skriet laukā?

Vovka ievilka draugu turpat pie mājas kādā kaktā un sāka kaldināt savu plānu.

— Kā būtu, — Vovka klusi sacīja, — ja mēs izsauktu uguns­dzēsējus un brēktu, ka deg? Viņi katrā ziņā mestos pagalmā …

— Tev laikam nav visi mājās, — Ļovkā ierunājās saprāta balss. — Ja uzzinās, ka tie esam bijuši mēs, lai dievs mums žēlīgs.

— Uz dievu tādos gadījumos maz cerību, — Vovka sacīja.

— Bet kā būtu, ja mēs… es zinu, es zinu! — Savas idejas pārņemts, viņš palēcās gaisā un izmeta atsevišķus vārdus:

— Buldura kundzes pinčers … kaķis … slaktiņš … tad viņi noteikti izskries un veikalā paliks tikai pārdevēja, bet mēs, mēs — viens divi, un gatavs!

Kaut arī Ļovka neko nebija sapratis, viņš ar pamatotām ba­žām vaicāja:

— Vai tas nebūs pārāk bīstami?

— Kur nu, itin nemaz. Atnes žigli veco grozu ar vāku, kas stāv pie atkritumu tvertnes, un tad nāc uz zārcinieka darbnīcu. Es tikmēr noorganizēšu uzbrukumu.

— Uzbrukumu?

— Nepļāpā tik daudz, ej vien, viss skaidrs!

Ļovkam nekas nebija skaidrs, un tomēr viņš aizgāja pēc groza.

Vovka slāja pāri pagalmam uz zārcinieka darbnīcu. Māk­slīgi savilktā vienaldzības grimase slēpa ģeniālo plānu, kas bija dzimis viņam galvā.

Lai izmānītu miesnieku Bulduri un kārtībnieku laukā no ga­ļas veikala, Vovka nolēma izmantot apstākli, ka Buldura kun­dzei ir mazs, resns, toties jo dusmīgs pinčers, kas cauru dienu snauda miesnieka smalkajā istabā uz dīvāna. Sīs smalkās is­tabas logs bija uz popa dārza pusi un šajā agrās vasaras dienā stāvēja vaļā. Bez tam Vovkas skatienam nebija paslīdējis ga­rām zārcinieka kaķis, svītrains runcis, kas sauļojās uz dēļu kaudzes.

Zēns apsēdās uz dēļu kaudzes, pie kuras ieradās arī Ļovka ar grozu. Kaķis neveltīja viņiem ne mazāko uzmanību.

— Minka, minka, minka. — Vovka lišķīgi pakasīja viņam kažoku. — Brīnum silti ir saulītē, vai nav tiesa, manu mīļo mincīti?

Mīļais mincītis bija zvērs turpat trīs ceturtdaļas metra ga­rumā, un, kad Vovka reiz bija sadomājis šim mīlulim pie astes piesiet konservu bundžu, tas bija zēnu tik pamatīgi apstrādājis, ka viņš veselu nedēļu staigāja ar saskrāpētām rokām un kā­jām. Taču šoreiz Vovka bija spiests lišķēt. Pa kādu caurumu viņš iebāza no ārpuses grozā pirkstu un kustināja to šurpu turpu.

— Minka, minka, re, pelīte, minka, minka, kamp ciet, noķer pelīti!

Runcis laiski un sirsnīgi izstaipījās; izskatījās, ka viņam nav ne mazākās apetītes pēc netīrā pirksta. Taču izrādījās, ka arī viņš ir trenēts lišķis. Spudūkts! Runcis ielēca grozā un iecirta Vovkas pirkstā nagus, vienīgais, ko Vovka spēja, bija skaļi iesaukties — au! Tomēr zēns sāpēs nezaudēja galvu. Tāpat kā kaķis, viņš reaģēja zibens ātrumā. Ar otru roku viņš satvēra vāku, un — caps! — runcis jau šņākdams sēdēja grozā sa­gūstīts.

Lai nonāktu popa dārzā, abiem sazvērniekiem vajadzēja rāp­ties pāri dēļu žogam, kas bija uzsliets blakus šķūnim, kurā zārcinieks piekopa savu drūmo amatu. Lieliskā noskaņojumā viņš dziedāja:

— Paulīnīt, ai, Paulīnīt, manu saldo vabolīt…

Pārrāpties pār žogu Vovkam un Ļovkam bija tīrais nieks. Ar pārgalvīgu lēcienu viņi nonāca popa dārzā.

Rudeņos, kad nogatavojās āboli, bumbieri un plūmes, šis dārzs Ķēniņa ielas zēniem bija tas, ko dēvē par «atradumu». Zēnu intereses nenovēršami sadūrās ar popa interesēm, un ne jau velti viņš lamāja puišeļus par lielceļa laupītājiem, zagļiem un padibenēm. Tomēr fakts palika fakts: krietna daļa augļu nonāca nevis popa, bet puišeļu vēderā.

Tagad, vasaras sākumā, kad augļukoki vēl tikai ziedēja, starp abām naidīgajām partijām bija noslēgts pamiers.

Pēc tam kad draugi bija nonākuši dārzā, Vovka zagās tālāk, lai izlūkotu, ko pops dara savā dārza mājiņā, bet Ļovka tik­mēr palika pie sagūstītā kaķa par sargu.

Stikla verandā garīdznieks rātni gulēja savā atzveltnes krēslā. Viņam priekšā uz galda līdzās atvērtai Bībelei stāvēja pudele olu liķiera.

— Tas sapņo par paradīzi un iztēlojās, ka lidinās tajā ap­kārt kā eņģelis ar spārniņiem, — Vovka pačukstēja draugam.

Kaķis, kas klusuciešot bija padevies liktenim, tagad sāka šņākt un ņaudēt, un plosīties savā lūku cietumā kā vājprātīgs.

— Minka, minka, minka, esi taču mierīgsl — Vovka centās to apklusināt. Kad runcis ar pilnām tiesībām sāka arvien ska­ļāk protestēt pret savu grūto stāvokli, Vovka ķērās pie diplo­mātijas: — Netrako tik ļoti, tūliņ mēs tevi atbrīvosim, un tu pat iedomāties nevari, kādas iespējas tev pavērsies.

Vovka pameta skatienu uz otro stāvu, uz Buldura atvērto logu, kura priekšā savus zarus pleta smaržojoša liepa. Lai smaržo vien, Vovkam šobrīd ne prātā nenāca tīksmināties par smaržām.

— Es rāpšos augšā, tu pasniegsi man grozu, — viņš pavē­lēja savam sabiedrotajam.

— Un ja mūs pieķer? — Ļovka baiļojās.

Taču Vovka necieta nekādu pretī runāšanu. Viņš izveicīgi uz­rāpās kādā no liepas apakšējiem zariem, bet Ļovkam vajadzēja pasniegt uz augšu grozu.

— Lien man pakaļ! Es līdīšu tālāk, un tu man atkal padosi grozu.

Drīz abi draugi bija sasnieguši zaru, kas rotājās ziedos ap­mēram divus metrus no Buldura vaļējā loga. Te valdīja miers, kas neradīja ne mazākās aizdomas par melno viltu Vovkas dvē­selē! Viņš satvēra runci aiz čupra un ielidināja to pa logu. Runcis ieķērās skārda palodzē, mirkli šķita, ka viņš novelsies dārzā, tomēr noturējās un tad nozuda Buldura dzīvoklī.

Tikpat ātri abi ļaundari nozuda no popa dārza. Pa koku lejā, pa sētu augšā, pa sētu lejā, pa dēļu kaudzi augšā — tas viss prasīja ne vairāk kā minūti. Ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņi nespētu ne mušai pāri nodarīt, zēni ērti apsēdās un sāka sau­ļoties siltajā saulītē.

Miesnieka dzīvoklī joprojām bija klusums. Arī pagalmā ne­notika nekas sevišķs. Bulduris sarunājās ar ūsaino kārtībnieku,

no kāda pagraba dzīvokļa skanēja miermīlīgi pulksteņa tikšķi, vējš liegi šūpoja izkarināto veļu.

— Varbūt labāk iesim tomēr prom, lai viņi vispār mūs ne­redzētu, — Ļovka šim mieram neuzticējās.

— Aitasgalva, — Vovka viņu sabāra. — Aizdomas nemūžam nekrīt uz cilvēku, kas vienaldzīgi sēž nozieguma vietā, bet ga … — Tālāk viņš netika.

No Buldura atvērtā loga izlauzās trakulīga vaukšķēšana un gaudošana kopā ar mežonīgu šņākšanu, griezīgu spiegšanu un plīstoša stikla un porcelāna šķindu. Tam klāt pievienojās Bul­dura kundzes papagailis, kurš pilnā rīklē brēca:

— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji, nolādētie laupī­tāji!

Troksnis vienā mirklī uzspridzināja miermīlīgo klusumu pa­galmā. Apkārtējo namu logos parādījās galvas, zārcinieks iz­nāca no darbnīcas.

— Kas tur noticis? — viņš vērās augšā uz miesnieka dzī­vokli.

Vovka ar dziļu interesi aplūkoja savus kāju pirkstus, kas rē­gojās laukā pa atplīsušās zoles un kurpes virsas spraugu. Tad viņš garlaikoti palūkojās uz logu.

— Tā kā viņas vīrs ir miesnieks, — zēns žāvādamies piezī­mēja, — kundze iedomājas, ka var trokšņot pēc sirds patikas, nemaz nerēķinoties ar citiem cilvēkiem.

— Es tikai gribētu zināt, kas tur noticis? — galdnieks at­kārtoja savu jautājumu.

— Skan tā, it kā viņa plūktos ar savu dārgo vīru, — Vovka izteica gudru minējumu.

— Hi, hi, hi, — ķiķināja kāda lupatu uzpircēja. — Varbūt dārgais vīrs ir atklājis, ar ko viņa kundze šorīt tik gari tērzēja.

— Ņaud kā kaķis, laikam dabū brāzienu, — Ļovka vēl pie­meta savu pagalīti.

— Bet tas nudien ir kaķis, kas tur piedalās tajā teātrī, — sacīja ogļu un malkas tirgotājs, kas arī bija izlīdis no sava būceņa.

— Kā tad pie Bulduriem varēja gadīties kaķis? — atkal iejaucās Vovka. — Kundzes pinčeram taču atliek tikai sajust kaķa smaku, kad tas uzreiz apčurājas.

— Bet tas patiešām ir kaķis, — sacīja jaunā Zinaīda, kas bija izskrējusi no mājas, lai apskatītu izkārto veļu.

— Ja kundze saņemtu pērienu, viņa nečiepstētu kā tāds ka­nārijputniņš, — Vovka palika pie sava, pamezdams aci uz skārni. Taču notikumi dzīvoklī vēl nebija nonākuši līdz mies­nieka ausīm.

Kad vaukšķēšana, lamāšanās, ķērkšana un kaukšana uzlies­moja ar jaunu sparu, Vovka nolēma rīkoties. Viņš nolēca no dēļu kaudzes un devās uz pagalma vidu. It kā būdams dziļi pārsteigts, viņš iesaucās:

— Bet miesnieka jau nemaz nav dzīvoklī, viņš stāv ar kādu kārtībnieku pie sava skārņa sētas durvīm.

Tad Vovka iedrāzās veikalā, lai paziņotu Buldurim, kas neko nenojauš, par noslēpumainajiem notikumiem viņa dzīvoklī.

— Buldura kungs, jūsu dzīvoklī ir liels tracis, neviens cil­vēks nesaprot, kas tur noticis.

— Tracis? — Bulduris savilka uzacis. — Kāds tracis?

— Jūsu cienītā kundze kliedz, un jūsu dārgais papagailis kliedz, un skan tā, it kā tur būtu arī kāds kaķis …

— Kaķis?

— Jā, es arī nezinu. Citi domā, ka jūs sitat savu sievu un tāpēc viņa tā gaudo, bet, tā kā jūs esat te, es domāju: tā nevar būt jūsu sieva.

— Pagaidiet šeit, — Bulduris sacīja kārtībniekam un līdz ar to vienā mirklī iznīcināja visus Vovkas plānus. — Es iešu un paskatīšos, kas tur noticis.

— Varbūt arī kārtībnieka kungam derētu iet līdzi, varbūt jūsu sievai uzbrukuši kramplauži, — Vovka stomījās. Taču ne miesnieks, ne kārtībnieks neveltīja zēnam uzmanību, un vi­ņam neatlika nekas cits kā sekot Buldurim.

— Nolādētie laupītāji, nolādētie laupītāji! — ķērca papa­gailis.

— Aljau, mjau, šš, šš, šš, — šņāca kaķis.

— Vau, vau! Vau, vau, vau! — vaukšķēja pinčers.

— Palīgā, mans porcelāns! Palīgā, mana servīze! — ķērca kundze.

Vovka, kuram sekoja ogļu tirgotājs, zārcinieks, jaunā Zi­naīda un četras citas sievas, steidzās miesniekam pa pēdām. Ļovkam prātīgāk šķita palikt pagalmā, taču Vovku uzveica ziņ­kāre, kas vilktin vilka atpakaļ uz nozieguma vietu.

Plecīgais miesnieks, sarkans kā vēzis, aizcirta pakaļskrejošo baram degunpriekšā durvis. Vovka, piegrūdis aci pie atslēgas cauruma, ausi pie durvju pildiņa, informēja ziņkārīgos, it kā viņi paši neko nedzirdētu:

— Viņš prasa viņai: «Kas šeit, velns lai parauj, ir noticis?» Viņa ķērc: «Tur, tur traks kaķis, traks kaķis!» Viņš lamājas: «Sasodīts, no kurienes te uzradies šis zvērs?» Viņa kliedz: «Palīdzi taču man, palīdzi taču man, viņš nokodīs mūsu Sar- dziņu, viņš nokodīs mūsu Sardziņu!» Viņš: «Sito resno pin- čeru!» Viņa: «Ak dievs, ak dievs, viņš izdemolēs man visu dzī­vokli! Ķer taču viņu, ķer taču viņu, izmet laukā!» Viņš: «Ai, ai! Nolādētais lops, es tev sprandu aplauzīšu.» Viņa: «Nē, nē, ne­lien zem gultas, mīļais, es tev labāk atnesīšu slotu, citādi tas nezvērs tev izskrāpēs acis.» Viņš: «…» — Vovka aprāvās. — Kāpēc pēkšņi iestājās klusums?

Briesmīgs lāsts no miesnieka mutes pārtrauca klusumu. Un tad sekoja notikumi, kurus Vovka nebūtu varējis pat nosapņot.

Durvis atsprāga vaļā, no dzīvokļa izmetās skārdnieks AlfonsI Viņa seja bija baiļu izķēmota, kā no nāves mukdams, viņš me­tās pa trepēm lejā, bet miesnieks — ak dievs, ak dievs! — drā­zās viņam pakaļ ar garu nazi rokā, un viņa asinīm notašķītais priekšauts — ak dievs, ak dievs! — it kā drebēja asinskārē.

Un kas notika dzīvoklī? Tur ķērca papagailis, tur joprojām skanēja vaukšķieni un šņācieni. Bet miesnieka kundze, kurai sirdī bija radusies nepieciešamība pēcpusdienas kafiju nedzert vienatnē, gaudoja.

Kamēr Bulduris nosodāmā neizpratnē par savas sievas mai­gajiem dvēseles viļņojumiem drāzās ar nazi rokā pāri pagal­mam pakaļ skaistajam Alfonam, Vovka nolēma parūpēties sev par alibi. Viņš ieslīdēja atvērtā dzīvokļa gaitenī un no turienes Buldura kundzes smalkajā istabā. Telpa izskatījās tā, it kā tajā būtu mitinājušies divpadsmit laupītāji. Runcis, kas bija vainīgs pie visām šīm lauskām, no kādas bufetes gatavojās jaunam lēcienam uz pinčeru ar atņirgtajiem zobiem.

Vovka saķēra neganto kaķi un ar enerģisku kustību izsvieda to atkal pa logu liepas zaros.

— Ja pretī aug koks, nekad nedrīkst atstāt logu vaļā, — viņš pamācīja pinkšķošo miesnieka kundzi. — Citādi pie jums dzī­voklī var ielīst ne tikai kaķis, bet dievs zina vēl kas. — Un Vovka tālredzīgi aizvēra logu.

Kaķis joprojām tupēja liepā un dusmīgi nošņācās. Runāt ka­ķis nemācēja. Un miesnieka kundze? Viņa pat nepratās paš­aizliedzīgajam glābējam paldies pateikt. Tādi jau ir cilvēki.

Teātris pagalmā turpinājās.

— Palīgā, palīgā, viņš mani noslepkavos! — drausmu pilnā balsī pavēstīja skaistais Alfons smejošajai pasaulei, kas vēroja viņa skrējienu uz skārdnieku darbnīcu. Miesnieks ar asinīm pielijušām acīm un asinīm notriepto priekšautu lauzās skārd­nieku darbnīcas durvīs un asinskāri rēca:

— Es viņam pārgriezīšu rīkli! Es viņu sacirtīšu gabalos!

Kārtībnieks ar visu ierēdņa spēku pūlējās viņu nomierināt.

Miesnieks pārtrauca veltīgo plosīšanos un lādēšanos pie skārd­nieku darbnīcas durvīm un, nevaldāmā naidā iekarsis, drāzās uz savu dzīvokli, lai tur savas dusmas pārvērstu darbos.

Cilvēcisko jūtu eksplozija, ko Vovka bija izraisījis, nelīdzēja viņam sasniegt galveno mērķi. Arī šoreiz kārtībnieks palika pagalmā. Viss šis teātris bija gandrīz bezjēdzīgs, ja ne­ņem vērā to, ka šāda izrāde vien ir augstākā mērā uzjautri­noša.

Ļovka, pie kura Vovka atkal bija pienācis, domāja citādi:

— Vecīt, vecīt, ja tas nāks gaismā!

— Kā tas var nākt gaismā, ja mēs te stāvam kā svētā lauku vientiesība.

— Prātīgāk katrā ziņā būtu laisties lapās. Pie grāmatas mēs tik un tā netiekam.

— Jānogaida. — Vovka blenza debesīs, kā cerēdams no tu­rienes gūt kādu ideju. Viņš berzēja degunu: tas liecināja par

Vovkas augsto gara spēku koncentrāciju. Atsevišķie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, vēl vairāk kāpināja Ļovkas bažas.

— Tas notika ziemā, es redzēju … Bulduris kaut ko ienesa savā pagrabā … Tas taču varēja būt kaut kas gabalos sacirsts, ari kāds skaistais Alfons… Jāpastāsta kārtībniekam, tad viņš uz galvošanu ies pa pēdām, un tā mēs viņu dabūsim prom…

— Tur nu ir par daudz fantāzijas, viņš taču mums neti­cēs, — Ļovkas veselais cilvēka saprāts pretojās.

— Dzīvē viss balstās uz fantāziju. Kad es pēdējoreiz biju cirkā, tur uzstājās lielais burvis Picantellodollo, un kā tu domā, kā viņš varēja iebāzt no skatītāju vidus kādu jaunavu kastē un sazāģēt divās daļās?

— Ko, jaunavu?

— Aitasgalva. Kasti, kurā viņa gulēja. Visi šausmās aiztu­rēja elpu, domādami, ka nabaga meitene tagad ir vidū pārzā­ģēta pušu un viņas augšdaļa nekad vairs nesavienosies kopā ar apakšdaļu. Bet tā bija tikai fantāzija, ko burvis viņiem bija iedvesis, nekas vairāk. Un arī mums tā ir nepieciešama. Nāc līdzi, tev būs tikai jāsaka nē un jā, pārējo teikšu es.

Varēja redzēt, ka Ļovkam tas viss nemaz nepatīk. Bet ko viņš varēja darīt?

Netālu no skārņa zem kādas nojumes stāvēja Buldura rati. Abi zēni aizlavījās pie ratiem un notupās aiz tiem, tā ka Vurgks nemanīja. Viņš klausījās, kas notiek Buldura dzīvoklī.

Sazvērnieki brītiņu pagaidīja, tad Vovka sacīja tik skaļi, lai kārtībnieks viņu sadzirdētu.

— Tss, klusāk, Ļovka, citādi mūs vēl kāds sadzirdēs!

— Jā, — Ļovka atbildēja, kā viņam bija pavēlēts.

— Mēs nedrīkstam ne iepīkstēties, citādi mums beigas, — Vovka turpināja. — Kā tu domā, kas ar mums notiks, ja šī lieta nonāks, teiksim, kārtībnieka ausīs un tas uzsāks izmeklēšanu? Tad mēs esam tikpat kā pazuduši.

— Jā.

— Bulduris no mums iztaisīs kotletes, pirms viņš tiks apcie­tināts. Tu taču pats redzēji, kā viņš, notašķījies vienās asinīs, ar nazi rokā metās pakaļ Alfonam.

— Jā.

— Nesaki visu laiku tikai jā, — Vovka šņākdams aizrādīja draugam.

— Jā.

— Pasaki vismaz vienreiz «nē».

— Nē.

— Tātad, — Vovka atkal runāja pilnā skaļumā, — turi mēli aiz zobiem un nekad nekāp pagrabā bez sveces. Lai nebūtu jā­baidās, ka asinis dzīslās varētu sastingt.

— Jā … nē …

Slepus paskatījies ap ratu stūri, Vovka saprata, ka viņa runa ir sākusi uz kārtībnieku iedarboties. Vurgks bija pienācis pa­visam tuvu pie ratiem un klausījās.

— Ļaunākais ir tas, — Vovka turpināja, — ka šis Pēteris Bērzs bija tik iznesīgs zēns. Visi saka, viņš esot slepus aiz­braucis prom, jo nav gribējis maksāt īri. Bet neviens īstenībā nezina, kur viņš ir.

— Jā.

— Es nemaz vairs neuzdrošinos iet uz pagrabu pēc malkas. Iedomājies tikai, kuru katru mirkli tur zem zemes var kaut kas sakustēties un mani satvert aiz kājas.

— Paklausies, Vovka, izbeidz, citādi mani patiešām pārņem šausmas, — Ļovka čukstēja. Pat viņu sāka satraukt drauga fantāzija.

Kārtībnieks šņāca kā suns, kas saodis pēdas, un paskatījās ratiem pāri uz abiem zēniem.

— Ko jūs te melšat? Kas tur ir zem zemes? Kas tur ir pa­grabā aprakts?

Vovka pielēca kājās, piespieda liekuļotā izmisumā delnu pie lūpām. Izskatījās, ka viņš pat parunāt vairs nespēj.

— Es … es neko neesmu teicis … es nekā nezinu.

— Surp! Un tagad klāj vajā! Par ko tu nupat stāstīji?

— Bet, mī]ais kārtībnieka kungs, es patiešām neko neesmu teicis. Es un mans draugs —-mēs visu laiku runājām tikai par makšķerēšanu un ka zivis, negaisam tuvojoties, kožas sevišķi labi, goda vārds. Viņš, Ļovka, to var apliecināt.

— Jā.

— Es tev rādīšu negaisu. Ja tu tūliņ neklāsi vaļā, tad redzēsi tādu negaisu, blandoņa tāds! — Kārtībnieks satvēra Vovku aiz auss, tā stiepās, it kā būtu no gumijas.

Un tomēr Vovka palika nelokāms. Slepus viņš deva Ļovkam mājienu, lai tas pazūd un dara to, kas viņam pēc plāna pare­dzēts, tikai tad mūsu varonis izplūda ska|ās vaimanās:

— Au, au, jūs man norausiet ausi, kā lai es parunāju! Au, au!

— Tātad — ko Bulduris pastrādājis, es tev prasu pēdējo reizi? — kārtībnieks viņam uzbļāva.

— Bet viņš mani samals kotletēs, ja uzzinās … ka es … ka esmu kaut ko pateicis. — Vovka izlikās, ka viņam aiz bailēm pēdējā stundiņa klāt.

Kārtībnieks izmēģināja tēvišķā tonī:

— Esi nu prātīgs, puisīt, un izstāsti man visu bez bailēm un trīcēšanas. Vai tu redzi, kas man te ir pistoļmakā? Pistole. Un te? Svilpe. Atliek man tikai iesvilpties, un visa valsts vara nostāsies manā pusē. Tāds Bulduris tad tev ne pirkstiņa ne- piedurs.

— Tas notika ziemā, toreiz arī pie Buldura bija briesmīgs skandāls, — izmanīgais fantasts čukstēja naivajam likuma sar­gam. — Mana mamma bija aizgājusi uz kino, viņa skatījās «Debešķīgos mīlas svētkus» ar Polu Negri, un es kāpņu telpā uz Buldura dzīvokļa durvīm ar krītu uzrakstīju: «Vēršu slakte- ris Bulduris pats ir vērsis.»

— Hm, —. kārtībnieks novilka, — un tad tu pie durvīm no­klausījies?

— Jā.

— Un Bulduris lamājās ar savu sievu?

— Es tikai dzirdēju, kā viņš sacīja: «Es to puiku nogalināšu, es viņu sacirtīšu gabalos.»

Kārtībnieks, kurš, tāpat kā Vovka, katru vakaru lasīja lētos romānus par noziedzniekiem, dziļi ievilka elpu.

— Un kas notika pēc tam?

— Pēc tam nekas nenotika.

— Un vēlāk?

— Vēlāk es nokāpu pagrabā, jo man vajadzēja uznest malku. Kādā no būceņiem es ieraudzīju vārgu gaismiņu.

— Buldura nodalījumā? Un ko viņš tur darīja? Viņš taču nenesa tik vēlā vakara stundā malku? Nu, runā, es tevi apsar­gāšu, tu vari man pilnīgi uzticēties.

— Nē … malku viņš nenesa. Viņš … viņš raka lielu bedri.

— Bedri? Vēlā vakarā, slepus, pustumsā?

— Jā.

— Ar lāpstu?

— Ar lielu lāpstu.

— Un kāpēc viņš raka to bedri? Vai viņš gribēja kaut ko slepus aprakt?

— TOC \o "1-3" \h \z Jā.

— Vai viņam nebija līdzi maiss?

— Jā.

— Un tas noteikti nebija parasts maiss?

— Nē.

— Vai tam bija kādas īpašas pazīmes? Vai… vai uz tā bija redzamas asinis? — Kārtībnieka fantāzija tagad darbojās ar pilnu jaudu.

— Asinis es neredzēju, bet… Bulduris ilgi skatījās apkārt bāls kā spoks. Es gandrīz vai paģību aiz bailēm.

Kārtībnieks paraudzījās uz skārņa pusi un piemiedza acis. Vai tad Bulduris nebija ar tuteni meties pakaļ Alfonam? Vai viņš nebija pilnā kaklā rēcis: «Es tev pārgriezīšu rīkli.»? Vai tad visiem nebija zināms, ka Bērzs, Buldura kundzes agrākais mīļākais, kādu nakti bija pazudis bez pēdām, par spīti visiem meklējumiem?

Kārtībnieks nolēma rīkoties. Ja ne par Rīgas prefektu, tad, mazākais, par iecirkņa priekšnieku viņš cerēja kļūt. Tāpēc Vurgks saķēra aiz rokas Vovku, kas visādi centās izrauties, un tēvišķi, tomēr bargi pavēlēja:

— Ej pirmais uz pagrabu. Es tev neuzkrītoši sekošu. Mēs izmeklēsim nozieguma vietu abi kopā.

Vovka vēl nedaudz pretojās, tad iegāja nama gaitenī, no kurienes trepes veda uz tumšo pagrabu. Mirkli vēlāk viņam se­koja kārtībnieks. Pagāja labs laiks, kamēr viņa acis pierada pie tumsas, kura, kā zināms, ietin visus lielus noziegumus.

— Kur ir tas pagraba nodalījums? — kārtībnieks pazemināja balsi. — Ved mani!

— Bez sveces es te neko nevaru saprast, — Vovka čukstēja. — Un, ja nu zemē patiešām kaut kas ir, kāds cilvēka kauls vai… vai zobs, tad mums ir beigas.

— Kaut arī mēs atrastu veselu žokli pilnu ar zobiem — kas ir beigts, tas nekož.

— Nekož, ja žoklis ir nonācis zem zemes dabiskā nāvē. Taču, ja tas bez aizlūguma iesviests bedrē, kur tikai žurkas skraida, tad jābūt gatavam uz visādām briesmām.

Kārtībnieks iededza savu lukturi.

— Tikai drosmi, nekas nenotiks.

— To jūs sakāt, jo droši vien maz lasāt. Ja jūs būtu lasījis «Miroņgalvu veļas grozā», tad jums vis tā neliktos.

— «Miroņgalvu»? Es to esmu lasījis.

— Un jūs vēl runājat, it kā nekā nezinātu. Kur guļ galvas­kauss, kas pāršķelts ar varu, tur spokojas visā apkārtnē.

— Tu beidz vienreiz! Ar savu pļāpāšanu tu padari cilvēku pilnīgi nervozu. — Kārtībnieks palika stāvam, it kā viņš tā spētu nomierināt nervus. — Kurš ir tas nodalījums?

— Tas tur. Ejiet pirmais, apgaismojiet ceļu!

— Ej tu pirmais, — kārtībnieks sacīja, — tu šeit labāk orientējies.

— Kā tā — es šeit labāk orientējos? Jūs laikam domājat, ka es te katru dienu pastaigājos? — Vovka pretojās.

— Bet tu taču šeit dzīvo.

— Bet jums, kā jau policistam, ir pistole un uniforma.

— Labs ir, iesim plecu pie pleca.

Tā viņi arī izdarīja un nonāca pie Buldura pagraba nodalī­juma. Kārtībnieks pārslidināja sava luktura gaismas staru pār dēļiem, iespīdināja to nodalījumā pa šķirbu, kas bija plaukstas platumā, un atlēca nost.

— Kas noticis? — Vovka vaicāja.

— Kāds … kāds vīrieša zābaks.

— Viņš to noteikti būs novilcis.

— Blēņas. Kā mironis var novilkt zābaku?

— Dažkārt tā gadās, par to rakstīts romānu burtnīcā «Pa līķa pēdām». Tur vienu nodūra un ar dunci krūtīs slepus ap­raka. Paiet gadi, neviens neko nenojauš, līdz kāds ceļinieks tajā vietā atrod dunci. Kā duncis varēja cauri divu metru biezam zemes slānim nonākt dienas gaismā, paliek mīkla, bet policijas komisārs …

— Izbeidz man gvelzt šitās muļķības! — Kārtībnieks paska­tījās visapkārt. — Duncis nav zābaks, un tādas lietas notiek tikai grāmatās. Mēs tagad izlauzīsim vienu dēli un aplūkosim nozieguma vietu tuvāk. — Viņš satvēra kādu no dēļiem, un tas atnāca no šķērskoka vieglāk vaļā, nekā varēja gaidīt. Abi iegāja būcenī.

Vienā stūrī līdzās cērtamajam bluķim stāvēja lāpsta. Uz tās kāta bija redzami brūni plankumi. Zeme bija nesen uzrakta.

— Mēs… mēs darītu pareizāk, ja šobrīd nekā nedarītu, — Vovka deva padomu. — Tādos gadījumos nedrīkst neko aiztikt pirkstu nospiedumu un visu pārējo pierādījumu dēļ.

— Mums sākumā jānoskaidro, kas tur ir paslēpts, — kārtīb­nieks sacīja ar pārspīlētu noteiktību. — Ņem lāpstu un roc!

— Kāpēc es?

— Vienam jārāda gaisma, un es rādīšu.

— Es varu tikpat labi rādīt. Dodiet man kabatas bateriju.

— Tā ir dienesta baterija, es to nedrīkstu izlaist no rokām.

— Un ma … man ir slima roka, skabarga iedūrusies.

Beidzot kārtībnieks piekāpās. Viņš satvēra lāpstu un sāka

rakt.

Kaut kas nočirkstēja, tērauds bija atsities pret kaut ko cietu. Un tas bija kaulsl

— Kauls, — Vovkam balss aizmetās.

— Kauls, — kārtībnieks sacīja neskanīgā balsī.

— Kauls, nav nekādu šaubu, — Vovka atkārtoja vēl neska- nīgāk.

— Nav nekādu šaubu, atslēgas kauls. — Vurgks izvilka no kabatas lielu, rūtainu kabatlakatu, uzmeta to uz briesmīgā at­raduma un stīviem pirkstiem to ietina.

— Tagad tikai ātrāk prom, — Vovka steidzināja. — Jo ne­viens mironis negrib atdot savus kaulus, bieži gadās, ka tas

mm

izstiepj roku cauri zemei, satver miera traucētāju aiz kājas un ievelk arī viņu kapā. Pats savām acīm esmu lasījis!

— Katrā ziņā mums tagad tr pierādījums, — sacīja kārtīb­nieks, naski sekodams Vovkam.

Tikai augšā gaitenī pie dienas gaismas Vurgks atguva savu pašpārliecinātību. Viņš atkal kļuva par bezbailīgo likuma sargu.

— Tu gaidi pagalmā, kamēr es būšu nopratinājis Bulduri! — viņš šņācošā balsī pavēlēja Vovkam. — Tad tu nāksi līdzi uz policijas iecirkni, kur tev būs jānodod liecība. Vai skaidrs?

Tad viņš svarīgiem soļiem attālinājās gaļas veikala virzienā.

5

Vovka aizsRrēja piē dēļu kaudzes, aiz kuras pavīdēja Ļovkas naģene.

— Nu, vai gfāmatu dabūji? — tas bija Vovkas pirmais jau­tājums.

Ļovka iebāza roku šķirbā starp dēļiem.

— Te būs! Bet ja tu zinātu, cik tas bija bīstami.

— Pagaidi tikai, kamēr es izstāstīšu savus piedzīvojumus! Sirmus matus varēju dabūt. — Vovka izbrauca pirkstus cauri matiem, taču tie liecināja vienīgi par to, ka jau nedēļām ilgojas pēc friziera šķērēm.

— Vai jūs pagrabā tik tiešām kaut ko atradāt? — Ļovka ziņkārīgi pavaicāja.

— Un šis vēl jautās, vai mēs ko atradām! — Vovka stīvi blenza zemē. — Mēs atradām kaut ko pavisam šausmīgu.

— Ko tad?

— Kaulu.

— Nu, un tad?

— Kas •— nu, un tad? Varbūt Bulduris patiešām ir piežmie- dzis šo Bērzu un noracis zemē!

— Nu jau tu atkal fantazē.

— Varbūt arī nefantazēju. Parādi grāmatu!

— Taisāmies labāk, ka pazūdam; grāmatu pārmeklēsim vēlāk.

— Nekādu vēlāk. — Vovka izvilka kabatas nazi un uzšķērda

iesējuma sānos zaļo mākslīgo ādu. Viņš centās uzmanīgi atda­līt ādu no kartona vāka, taču viņa pūles bija veltas, jo āda turējās pie kartona pārāk stingri. Dārdošas balsis, kas cauri skārņa dibenistabas vēdlodziņam atskanēja pagalmā, lika Vov­kam pārtraukt darbošanos.

— Tagad, vecīt, viņi ir ieklupuši viens otram matos! — Vovka iebāza grāmatu atpakaļ dēļu kaudzē. — Tas mums no­teikti jāpaklausās.

— Un ja nu viņi mūs pieķer? — Ļovka neizrādīja ne ma­zāko vēlēšanos draugam sekot.

—. Pieķer vienīgi tādus kā tevi, kas nemāk laikus ievākt in­formāciju.

— Kad es iznesu grāmatu, neviens mani nepieķēra.

— Nu, tad nāc man līdzi!

— Ja es gribētu …

— Taču negribi, tāpēc ka tev bail.

— Nemaz man nav bail.

— Tad aiziet, nāc līdzi!

— Bet es negribu.

— Jo tu esi zaķapastala.

— Pats esi zaķapastala.

— Lūdzu, es tūliņ eju.

— Lūdzu, tad es iešu līdzi, — Ļovka paziņoja pret savu labāko gribu.

Viņi atkal lavījās gar namu sienām pie gaļas veikala sētas loga, notupās tur un klausījās.

— Nekāda liegšanās vairs nelīdzēs, — bija dzirdama kārtīb­nieka balss. — So pierādījumu, šo kaulu, jūs nevarat noliegt.

— Kāds sakars man ar jūsu kaulu, okšķeris tāds? — auroja miesnieks.

— Neapvainojiet valsts varu!

— Atradusies valsts vara! Ja jūs esat valsts vara, tad man atliek tikai pateikt, ka jums nav visi mājās.

— Par šiem vārdiem jums vēl nāksies atbildēt.

— Un jums nāksies atbildēt par to, ka jūs ielaužaties svešu cilvēku pagrabos.

49

— Es nekur neesmu ielauzies. Es tikai sekoju kādām pēdām,

4 — 1547

kas man jau sen likušās aizdomīgas. Tātad es jautāju pēdējo reizi: ko jūs tajā vakarā darījāt savā pagrabā?

— Par to man nevienam nav jādod atskaites, pat ja es nakts vidū sadomātu iet uz savu pagrabu. Uz savu pagrābu un nevis uz svešu jaužu pagrabu.

— Es tikai izpildīju savu pienākumu.

— Pienākumu? Ar kaltu sabojādams svešu īpašumu? To es tā neatstāšu. Es. personiski sūdzēšos iecirkņa priekšniekam, jo es personiski esmu viņa draugs, un tāpēc viņš personiski jums liks trūkties.

— To mēs vēl redzēsim, kurš kuram liks trūkties. Man ir nācies tikties ne jau ar vienu vien noziedznieku, kas sā­kumā runā augstos toņos, bet beigās saraujas pavisam sīciņš.

— Jūs, jūs ar to domājat mani?

— Es nevienu vārdā neesmu nosaucis. Es tikai uz kādu pa­skatījos.

— Jūs paskatījāties uz miesnieku un manā personā, lieciet to aiz auss, jūs apvainojat visu miesnieku biedrību.

— Ko teiks miesnieku biedrība, kad uzzinās par atradumu jūsu pagrabā, to pagaidām neizšķirsim.

— Un ko teiks jūsu iecirkņa priekšnieks, kad uzzinās par kuku]a naudām un desām, kuras jūs man izspiedāt, to ari pa­gaidām neizšķirsim.

— Kā jūs teicāt? Es esot izspiedis?! Kad jūs pats man gluži vai ar varu uztiepāt savas desas un iestūķējāt portfelī!

— Hā, hā — ar varu! Un šņabi es jums arī laikam ar varu gāzu rīklē?

— Labi, labi, tas viss vēl noskaidrosies, piemēram, ari tā lieta ar neapmaksātajām virsstundām, par kurām man sūdzē­jās jūsu bijušais zellis.

— Un tie divdesmit lati, kurus jūs no manis saņēmāt par klusuciešanu?

— Un tā zosu aknu desa? Zosu aknu! Jāsmejas. Veca balt­maize vien tur ir!

— Smiešos es, kad jūsu iecirkņa priekšnieks uzzinās, ka jūs izspiežat visa rajona nabaga amatniekus.

— Un ka jūs bojājat visu rajona nabaga iedzīvotāju vese­lību ar savām žāvētajām atkritumu desām.

— Tādiem likuma sargiem kā jums vieta tikai tiesas priekšā.

— Un tādiem krāpniekiem kā jums — cietumā.

— Es jūs nogādāšu pārmācības namā.

— Pārmācības namā? Mani? — kārtībnieks iebrēcās. — Jūs, jūs tur nonāksiet.

— Es nelaužos svešu cilvēku pagrabos, es ne, — skaļā balsī atcirta miesnieks.

— Nē, jūs tikai naktīs slepus ļāvāties pats savā pagrabā, lai tur kaut ko apraktu. Sis kauls — kam tas pieder?

— Es varu aprakt savā pagrabā, ko tik gribu.

— Tā, tā — ko tik gribat. Varbūt arī cilvēkus, vīriešu dzi­muma, no kuriem jūs aiz zināmiem apsvērumiem vēlaties tikt vaļā?

— Cilvēkus? … — Miesniekam aptrūkās elpas.

— E, redzat, nu jūs zaudējat valodu, ko?

— Jūs … Jūs esat pilns kā mārksl

— Tātad — no kurienes radies šis kauls, es jums tagad jau­tāju likuma vārdā un kā likuma sargs?

— No kurienes? Kas jums par daļu?

— Vai jūs pazināt tādu Bērzu?

— Kāds sakars kaulam ar Bērzu, jūs, stulbeni uniformā??

— Ar šo pretvalstisko apvainojumu jūs neizsitīsiet mani no sliedēm. Es atkārtoju likuma vārdā: vai jūs pazināt Bērzu?

— Un es atkārtoju: kāda man daļa gar Bērzu?

— Ak neesat par Bērzu nekā dzirdējis, ko? Arī nekā par to, ko šis Bērzs meklēja pie jūsu dārgās sievas? Droši vien abi sēdēja pie rīta kafijas un Bībeles?

— Gar manas ģimenes intīmajām attiecībām nevienam nav nekādas daļas.

— Pēdējo reizi, Bulduri: kam pieder šis kauls? Kā tas ga­dījies jūsu pagrabā? Atzīstieties taču! Atvieglojiet savu sirds­apziņu, liegties tik un tā vairs nav nozīmes!

— Man jāatzīstas?!

4»

51

— Es neesmu nekāds necilvēks, Bulduri, un varu it labi sa­prast, ko viens godavīrs un uzticīgs laulātais draugs pārdzīvo

savā sirdī, kad viņš to vien redz kā savas neuzticīgās sievas nemitīgu krāpšanos un nodevību …

— Velns lai parauj, Vurgk, vai jūs esat pie pilna prāta? Kāds tam visam sakars ar šo nolādēto trihīnu cūku, ko es ap­raku?

— Cūku? … Trihīnu cūku?

— Bet ko citu? Vai man vajadzēja to trihīnu cūku, ko es aiz līdzjūtības biju atpircis kādam nabaga zemniekam, laist cilvē­kiem pārdošanā?

— Vai tas ir … cūkas kauls?!

— Bet tas taču redzams pat lellei ar pogas aci!

— Un kāpēc… kāpēc jūs ierušinājāt to cūku pagrabā?

— Kur citur es to būtu ierušinājis? Seit, pagalmā, lai visi mūsu ielas vazaņķi par to uzzinātu?

— Ielejiet man glāzi šņabja, un tad… es saplosīšu šos zeņ­ķus gabalu gabalos.

— Paklau, Vovka, tagad gan bez vārda runas laižamies la­pās, — Ļovka pačukstēja. — Ja viņi vēl atklās, ka ari grāmata pazudusi, un tad mūs notvers, viņi patiešām iztaisīs no mums kotletes.

— Man ari šķiet, ka mēs esam ievākuši pietiekami daudz in­formācijas, — Vovka atbildēja, un šoreiz viņš, lieki nezaudē­dams ne mirkli, sekoja Ļovkam.

Zēni drāzās pāri pagalmam pie dēļu kaudzes, kur bija no­slēpuši grāmatu. Vovka to izvilka laukā un pabāza zem jakas. Ļovka palūkojās uz gaļas veikalu, tad uz pretējā īres nama gaiteni, caur kuru varēja nokļūt uz ielas. Viņi jau gribēja lais­ties prom, kad atsprāga vaļā gaļas veikala sētas durvis. Kār­tībnieks un miesnieks izsteidzās pagalmā, acīmredzot ar bries­mīgo nolūku uzmeklēt abus zēnus.

Kā divas pelītes — klusi un nemanāmi — draugi nozuda aiz dēļu kaudzes.

Doma, ka viņi būtu meklējami tur, abiem vīriem — paldies dievam — neienāca prātā. Viņi devās uz īres namu, kas atra­dās sētā.

Tieši tikpat strauji, kā attālinājās briesmas, pieauga Vovkas drosme.

— Sitie cilvēku slakteri. Lai tikai viņi parādās!

— Css, — Ļovka aizrādīja, — viņi iegāja gaitenī, bet tagad atkal stāv mājas durvju priekšā.

— Lai viņi stāv mājas durvju priekšā, kas man par daju, — Vovka pavēstīja, taču tik klusi, ka viņa balss bija tik tikko sadzirdama. — Sis stulbenis uniformā man vispār neko nevar padarīt. Ja viņš uzķeras uz tādām muļķībām, tad man ^ atliek tikai pasmieties.

— Nu tad izbāz galvu un pasmejies, — Ļovka dzēlīgi zo­bojās.

— Un pasmietos arī, tikai negribas, — Vovka atteica. — Pat iecirkņa priekšniekam nav tiesību pērt nevainīgus bērnus, to tev pieklātos zināt.

— Man jā, bet vai viņam tas ir zināms? — Ļovka ar šaubām pačukstēja dzēlīgā balsī. — Es gan labprātāk būtu sen jau ga­balā.

— Tas nozīmē — tu būtu gatavs pamest mani nelaimē? Te tiu atkal redzams, ka tu esi zaķapastala un tevī nav cīnītāja

— Man tavs cīnītāja gars bijis nebijis.

— Klusu, viņi atgriežas, viņi skatās šurp.

— Tagad mums beigas.

Vovka, par spīti savam cīnītāja garam, pieņēma ātru lē­mumu:

— Aiziet, iemuksim galdnieka darbnīcā, Romis mūs nekādā ziņā nenodos!

Bez vilcināšanās Vovka aizlīda pa priekšu, Ļovka viņam sekoja. Zārcinieka nemaz nebija darbnīcā. Viņš bija aizgājis pie popa, jo viņam kopā ar garīdznieku bija jāiet pie kādas ve­cas, nesen mirušas zivju tirgotājas. Viņas dēls un vienīgais mantinieks bija pasūtījis popam pirmās klases dvēseles aizlū­gumu un galdniekam augstākā labuma zārku.

Melns un majestātisks, ar bronzas krāsā nokrāsotām lauvas ķepām darbnīcas vidū uz diviem bukiem stāvēja zārks. Draugi, līzdami uz visām četrām, gandrīz vai ieskrēja tajā ar degunu. Un cik ļoti viņi bija apmulsuši, kad ieraudzīja aiz zārka Zvaig­znīti! Viņa galdnieka darbnīcā slaucīja kopā zāģu skaidas, ar ko kurināt mazo skārda krāsniņu. Zēni pielēca kājās. Sevišķi apjucis jutās Vovka, kas bija maldīgi iedomājies, ka pielūdzē­jam vienmēr jānāk pretī savai izredzētajai staltā gaitā. Taču, pirms viņš paguva pateikt ko atbilstošu, Ļovka aizsteidzās vi­ņam priekšā. Viņš paskaidroja, ka Bulduris un kārtībnieks dzi­nušies viņiem pakaļ un viņiem vajadzējis zibenīgi aizšmaukt-

— Toties mums ir grāmata, un bez tam mēs uzzinājām kaut ko tādu, no kā atkarīga viena cilvēka dzīvība, — Vovka svarīgi paziņoja.

Ļovka piegāja pie aizmugurējām durvīm, kas veda uz popa- dārzu, un paskatījās laukā.

— Ir pēdējais laiks, — viņš mudināja. — Savus noslēpumus,, kas nav nekādi noslēpumi, tu varēsi uzticēt Zvaigznītei vēlāk.. Atdod viņai grāmatu, un taisāmies, ka tiekam.

— Grāmatu es paturēšu pie sevis, kamēr būsim to izmeklē­juši. Un bez tam mēs nedrīkstam pamest Zvaigznīti neapsar­gātu. — Tā kā ārā nekādi soļi nebija dzirdami, Vovkā atkal pa­modās varoņa gars. — Es palieku pie viņas, kamēr visas bries­mas būs garām.

Meitene nosarka. Vovkas vārdi trāpīja Viņai taisni sirdī.

— Labi, tad manis pēc paliec te kaut vai līdz vakaram, es laižos prom. — Ļovka atvēra aizmugurējās durvis, paskatījies apkārt, izgāja popa dārzā un nozuda aiz krūmiem.

— Vai tas ir kaut kas slikts, ko jūs esat pastrādājuši, lai dabūtu grāmatu? — Zvaigznīte tagad veltīja visu savu uzma­nību drosmīgajam apsargātājam.

— Ja viņi mani satvers, mana galva ripos, — Vovka bez ceremonijām paskaidroja, it kā runātu par bikšu pogu.

— Vai jūs sarīkojāt to traci ar kaķi?

— Ja tas būtu vienīgais. Man ir aizdomas, ka Bulduris savā pagrabā aprušinājis vismaz četrus gabalos sacirstus cilvēkus.

— Tas nav iespējams. — Zvaigznīte abām plaukstām aizse­dza seju, tik ļoti viņa izbijās.

— Ne tikai iespējams, tas ir tikpat kā pierādīts. Taču runa jau vairs nav par tiem četriem līķiem pagraba trūdos. — Vovka pameta zīmīgu skatienu uz zārku. — Runa ir par kādu, kuram būs beigas, ja tu viņam nepalīdzēsi.

— Es?

— Jā, tu, kaut ari tu smējies, kad es tev stāstīju, kādas jūtas plosa manu sirdi.

— Es par tevi nekad neesmu smējusies.

— Bet tu vismaz izlikies, ka smejies.

— Es nezināju, kāds tu esi patiesībā.

— Ak, Zvaigznīt, ja tu to zinātu!

— Tagad es zinu visu.

— Vai tu vismaz nāksi pie manis ciemos?

— Ciemos?

— Viņi sapūdēs mani cietuma bunkuros, tas man ir nodro­šināts.

— Nerunā tā, citādi… citādi es tūliņ raudāšu, tik ]oti bē­dīgi man kļūst.

— Zvēri, mazākais, ka tu mani neaizmirsīsi.

— Es tev to zvēru.

— Tagad es varu nomierināties, tagad man nekas vairs ne­var atgadīties…

Soļi un balsis, kas atskanēja no popa dārza, lika Vovkam apklust gluži vai pusvārdā. Vienā lēcienā viņš atradās pie durvīm, kas veda uz pagalmu. Taču arī šis ceļš bija viņam aizšķērsots. Pāri pagalmam nāca slakteris un kārtībnieks tieši uz darbnīcu.

Kur Vovka varēja paslēpties? Aiz ēvelsola viņš uzreiz tiktu atrasts. Ar tiem dažiem dēļiem, kas bija atslieti pret sienu, •slēptuvei nepietika. Atlika vienīgi atvērtais zārks …

Jau tā izskats vien lika Vovkam nodrebēt. Pēkšņi iešāvās prātā šaušalīgie stāsti par dzīvi apraktajiem cilvēkiem — un lika vilcināties. Taču ko visu cilvēks nav spējīgs izdarīt vislie­lākajās briesmās, ja viņam draud vēršu slaktera dūre!

— Dzīvo vesela! — viņš pačukstēja savai izredzētajai, un, kad no pagalma darbnīcā ienāca slakteris un kārtībnieks, bet no dārza — zārcinieks un pops, Vovku viņi te vairs neatrada.

Kad Ķēniņa ielas zēni ar skaudīgu godbijību vēlāk gribēja uzzināt, ko Vovka, zārkā gulēdams, izjutis, viņš pieticīgi pa­skaidroja:

«Es jutu tikai vienu: mana sirds pilnīgi apstājās, auksti

sviedri pārklāja visu ķermeni, un es pārdzīvoju stundas, kādas- līdz šim nav pārdzīvojis neviens cilvēks.»

Apmēram tā ari bija. Sastindzis aiz bailēm, Vovka dzirdēja Buldura lamāšanos, kas jaucās kopā ar kārtībnieka rūcošo basu, popa čiepstošo falsetu un galdnieka izbrīna pilnajiem izsaucie­niem. Tad viņš juta, kā zārks tiek pacelts, iznests laukā un no­vietots uz ratiem, kuri pēc īsa brīža sāka ripot.

Sastindzis un nekustīgs Vovka gulēja šaurajā, tumšajā kastē; ainas, cita par citu šausmīgākas, zibēja zēna iztēles pilno acu priekšā, viņš domāja, ka no bailēm nosmaks.

— Mīļais dievs, — Vovka izmisumā atcerējās lūgšanas, — ja tu man šo reizīti palīdzēsi, es nekad vairs nemukšu no stun­dām, nekad vairs nemānīšos, nekad vairs nezagšu popam plū­mes! Es katru ritu mazgāšu kaklu, es būšu īsts paraugbērnsf To es tev svēti apsolos, āmen, un tam klāt mans godavārds. — Taču mīļais dievs, likās, viņā nemaz neklausās, un Vovka, ar­vien lielāku baiļu pārņemts, bija jau gandrīz gatavs ar skaļu palīgāsaucienu izpaust savu klātbūtni, kad viņš pēc ratu pama­tīgās kratīšanās saprata, ka tie izbrauc pa vārtiem. Ielas trok­snis, kas izlauzās cauri dēļiem, viņu mazliet nomierināja. Un, ja viņi patiešām mani dzīvu aprok, iešāvās viņam prātā, es ar svilpienu došu ziņu kapu uzraugam, kurš noteikti parūpēsies, lai es laikus tiktu izrakts laukā.

Tā bija Vovkas pēdējā doma. Viens ratu ritenis aizķērās aiz ietves malas, zārks sazvārojās, sāka slīdēt un tad ar troksni nogāzās uz bruģa.

Sārtas, zilas un zaļas zvaigznītes lēkāja Vovkam gar acīm, kad viņš beidzot, gulēdams uz ielas, atguvās. Joprojām vēl pa pusei apdullis, viņš gribēja kaut ko sacīt, kad viena no sievie­tēm uz ielas spalgi iebrēcās. «Mironis ir augšāmcēlies!» viņa iesaucās un metās pa galvu pa kaklu prom. Tas pamudināja ari pārējās sievietes dot kājām ziņu. Pat pops skrēja tā, ka viņa mūka svārku garās stērbeles plīvoja vien. Dažu mirkļu laikā iela bija tukša.

«Mironis» Vovka grīļodamies slējās kājās. Puns baloža olas lielumā greznoja viņa pieri, sāpes galvā joprojām neļāva īsti: aptvert, kas apkārt notiek. Tāpēc Vovka nemanīja, ka, izdzirdis-

sievu klaigas, vārtos kā pēc trauksmes signāla bija uzradies- viņa niknākais ienaidnieks, ūsainais kārtībnieks. Un, pirms vē! apstulbušais Vovka paguva attapties, tas viņu satvēra pie rokas.

— Tā, nu tu esi manos nagos, blēdi! — Grūstīdams un dun­kādams kārtībnieks dzina Vovku atpakaļ uz vārtiem. Piestei­dzās arī vēršu slakteris Bulduris, un šoreiz Vovkam vairs ne­bija nekāda glābiņa.

Savā izmisumā viņš, kā palīdzību meklēdams, skatījās ap­kārt, taču ieraudzīja vienīgi veco, vārgo Cīruli.

— Ko tad zēns nodarījis? — apvaicājās Cīrulis, kuram sma­gais stāvoklis, kādā atradās Vovka, nebija palicis nemanīts.

Bulduris izlikās nedzirdējis jautājumu. Viņš vicināja spal­vainās dūres un rēca:

— Sito es nozilināšu tā, ka viņš vairs nespēs ielīst nevienā zārkā, šmurgulis tāds!

— Ko tad zēns jums nodarījis? — Cīrulis atkārtoja savu jautājumu bargākā tonī. Viņš bija kādreizējais tiesas ierēdnis un dzīvoja slimīgās iedomās, ka viņam vienmēr un visur jāie­stājas par taisnību.

Vovka pat neiedrošinājās elpot, taču viņa vislielākās bailes izrādījās nepamatotas. To, ka pazudusi dziesmu grāmata, Bul­duris vēl nebija atklājis.

— Ko šitas lempis pastrādājis? — Bulduris kliedza. — Viņš maldinājis policistu ar visnekrietnākajiem meliem, viņš mīdījis kājām manu labo slavu.

— Es tikai pateicu, ka viņš, miesnieks, pagrabā kaut ko ir apracis, — Vovka saņēma drosmi. — Un tā arī ir taisnība, es varu jums visu smalki izstāstīt, Cīru]a kungs.

— Seit tu neko nestāstīsi, mēs tevi iespundēsim, — urkšķīgā balsi iebrēcās policists. Tomēr viņa dusmas likās ievērojami pierimušas. Viņš zināja, ka Cīrulis, visā rajonā pazīstams kā «mūžīgais advokāts», pie katras izdevības ierosināja prāvu. Viņš iesniedza sūdzības pret namsaimnieku, pret pilsētas valdes sanitāro dienestu, pret rupjiem ormaņiem. Ķēniņa ielas ļaudis šim virām tālab meta apkārt lielu līkumu, zobojās par viņu, bet arī baidījās.

— Es varu jums visu izstāstīt, — Vovka atkārtoja, — es varu visu pierādīt.

Kārtībnieks savilka draudošu seju, taču ar to viņš Vovku ■vairs nespēja iebaidīt.

— Ko tu vari pierādīt? — Salīkušais Cīrulis iztaisnojās.

— Es un mans draugs Ļovka — mēs runājām par to, ka miesnieks savā pagrabā kaut ko apracis, — Vovka viņu ap­gaismoja. — Tad policista kungs mani satvēra aiz apkakles.

— Tā nu gan nebija, — Vurgks protestēja.

— Tieši tā bija. Un tad jūs man jautājāt, ko Bulduris pa­grabā apracis, un es sacīju: maisu ar kauliem.

— Ak tu melkulis, — miesnieks protestēja.

— Neesmu nekāds melkulis, — Vovka iebilda. Cīruļa sejas izteiksme un acis, kas kļuva arvien lielākas, nostiprināja zēnā pašpārliecinātību. — Izdzirdējis par kauliem, kārtībnieka kungs sacīja, ka man tūliņ esot ar viņu jāiet uz pagrabu. Viņš do­māja, ka Bulduris sacirtis gabalos un slepus tur apracis savas sievas mīļāko.

— Ikviens vārds, ko runā šis zeņķis, ir meli, nelietīgi meli, — miesnieks iebrēcās.

— Tas, ko es saku, ir vistīrākā patiesība, — Vovka aizstāvē­jās. — Lūdzu, ikviens var iet Buldura pagrabā paskatīties, tur vēl tagad ir aprakti kauli. Vienu kārtībnieks iebāza portfelī un aizskrēja ar to pie Buldura. Es varu apzvērēt.

— Uz iecirkni šo bezkaunīgo puiku! Viņš jāietupina cietumā pie maizes un ūdens! — Slakteris vairs tik tikko spēja paelpot.

— Esiet bez bažām, šito mēs izārstēsim — uz to pamatī­gāko. — Policists gribēja vilkt Vovku projām, taču Cīrulis aiz­šķērsoja viņam ceļu.

— Atļaujiet zēnam izteikties līdz galam, — viņš uzkliedza kārtībniekam. — Citādi es būšu spiests pret jums iesniegt du- bultapsūdzību. Tātad — kas notika tālāk ar kauliem?

— Policists uzlika kaulu uz galda, — Vovka turpināja, — un bjāva, ka tas esot cilvēka kauls, bet Bulduris kliedza, ka kār­tībnieks esot stulbenis uniformā, kārtībnieks savukārt brēca, ka viņš zinot, ka Bulduris taisot žāvētās desas no vieniem vie­nīgiem atkritumiem, bet Bulduris atbildēja, ka viņš esot kār­tībniekam vienmēr grūdis šņabi, naudu un gaļu, kārtībnieks draudēja, ka viņš Bulduri par slepkavību nogādāšot pārmācības namā, Bulduris kliedza, ka šis kauls esot no trihīnu cūkas. Un tad viņi abi sadomāja mani apklusināt, bet es ielīdu zārkā, un tagad, lūdzu, viņi grib mani iespundēt, taču es palieku uzticīgs patiesībai, — Vovka nobeidza, k|uvis gluži vārgs no milzīgā patiesības daudzuma.

Bulduris un Vurgks nejuta vairs ne mazāko vēlēšanos nodar­boties ar Vovku. Kārtībnieks apgalvoja, ka viņam jāsteidzoties uz iecirkni, un aizlaidās. Buldurim pēkšņi bija uzradušās darī­šanas gaļas veikalā.

Vārtu ejā palika Vovka un Cīrulis. Taču arī Vovka negribēja ielaisties ar tiesas vīriem. Viņš izgudroja kādu slimu tēvoci, kurš viņam jākopjot.

Pēc neilga brītiņa zēns jau bija grāmatu sietuvē. Zvaigznīte un Ļovka, kas viņu tur gaidīja, visu laiku bija sēdējuši kā uz karstām oglēm. Kad Vovka bija attēlojis savus briesmīgos pie­dzīvojumus, viņš izvilka nolaupīto grāmatu. Mākslīgā āda ne­bija ar nazi no vāka kartona atdalāma, un tāpēc Zvaigznīte ierosināja sējumu atmiekšķēt karstā ūdenī.

Vovka no uztraukuma nespēja ne sēdēt, ne stāvēt, ne klusēt, ne turēt mēli aiz zobiem — tik liela bija viņa vēlēšanās redzēt atalgojumu par visām pūlēm un briesmām, ko viņš bija pārdzī­vojis. Taču zem atlīmētās mākslīgās ādas parādījās tikai slap­jas papīra driskas. No cerētās naudas nebija ne miņas.

— Nekā, — Vovka nomāktā balsī secināja, bet tad viņa balss saites saspringa. — Mums nekas cits neatliek kā iegūt pārējās grāmatas.

— Un kā? — Ļovka vaicāja. — Vai tu domā ielauzties pie visiem pārējiem tāpat kā pie Buldura?

— Kāpēc ne? Kur jācīnās par taisnību, tur ir pieļaujama ari ielaušanās.

— Un ja nu tevi iespundē pārmācības namā? — Zvaigznīte baiļojās.

— Mani nevar tik viegli iespundēt. — Vovkas pašpārliecinā­tība kāpa uz augšu kā barometrs labā laikā. — Ja mani pieķers, es izlikšos tik dumjš, ka nevienam ne prātā nenāks, ka es daru ko nelikumīgu. Bet tagad man laiks uz mājām. Drīz pārnāks mamma, un, ja es nebūšu mājās, viņa rāsies. Visu pārējo mēs sarunāsim rīt.

Arī Ļovkam bija laiks iet. Zvaigznīte pavadīja abus draugus ārā pagalmā.

— Dzīvo sveika un atceries, ko tu man zvērēji! — Vovka vi­ņai pačukstēja.

— Es to atcerēšos mūžīgi, — Zvaigznīte čukstus atbildēja.

— Ja tev vajadzīga palīdzība, pasaki man, — Ļovka viņu pamudināja. — Man krājkasītē ir pieci lati, es savam tētim uz dzimšanas dienu gribu nopirkt kreklu un kaklasaiti ar zaļiem punktiņiem. Bet, ja tev klātos pavisam slikti, mans tētis iztiktu ari bez kaklasaites ar zaļajiem punktiņiem.

Vovka dzīvoja ar savu māti sētas mājā ceturtajā stāvā. Kāpņu telpā dvakoja ēdienu atliekas un mazmājiņas, pakāpieni bija nodeldēti un lipa no netīrumiem, kāpņu telpas logi bija pa daļai izdauzīti un aiznagloti ar kartonu. Aiz tumšo un mitro dzīvokļu durvīm bija dzirdama lamāšanās, bērnu spieg­šana, piedzērušo klaigas. Būdams jauns un dzīvespriecīgs, Vovka vēl spēja šai posta pasaulei skatīties pāri. Viņš svilpoja kādu modes dziesmiņu un steidzās pa trim pakāpieniem uzreiz pa trepēm augšā.

Māte vēl nebija atgriezusies no darba. Bez liekas kavēšanās Vovka sāka gatavot sev un mātei vakariņas. Viņš atnesa no gaiteņa ūdeni, jo visiem stāva dzīvokļiem bija tikai viens krāns un viena izlietne, iededzināja milzu pavardā uguni un uzlika ūdeni tējai. Tad viņš nogrieza maizi, nomizoja dažus sīpolus, atnesa bļodiņu ar biezpienu, otru bļodiņu ar taukiem un smē­rēja maizītes. Ja māte atgriezās no darba vēlāk, nekā parasts, tad bieži vien bija tik nogurusi, ka negribēja pat uzsmērēt mai­zes šķēli.

Šodien māte pārnāca tikai pusseptiņos. Viņa bija nostāvē­jusi turpat desmit stundas pie veļas baļļas un stenēja aiz sā­pēm krustos. Vovka steidzās viņai pretī, palīdzēja novilkt mē­teli, noāva kurpes un atnesa čības. Kad māte bija iedzērusi malku tējas un apēdusi dažus kumosus maizes, viņa vaicāja Vovkam, ko tad viņš esot pagalmā tādu pastrādājis. Visa māja runājot par traci ar Bulduri un kārtībnieku.

Vovka izlikās, ka ļoti rūpīgi košļā barību. Viņš zināja: māte nekādus piedzīvojumus negrib saprast. Un tomēr viņam nekas cits neatlika kā pilnīgi atklāti izstāstīt šīsdienas notikumus.

Māte klausījās dēla stāstījumā ar bargu seju, taču drīz vien nespēja noslēpt smaidu. Viņa purināja galvu un pielika roku pie pieres.

— Jādomā gan, ka ar tevi viss nav īsti kārtībā, dēls. Tev vienmēr atgadās kaut kas tāds, kas nevienam citam normālam puišelim neatgadās. Kā tas var būt? — viņa vaicāja, vērdamās savā atvasē gluži kā zivī, kas lidotu mākoņos.

Vovka saspringti domāja. Tad viņš sacīja:

— Tas viss tāpēc, ka es vienmēr cīnos par taisnību.

Mātes acīs, lai cik viņa bija nogurusi un savus spēkus iz­smēlusi, atkal pazibēja tik tikko manāms smaidiņš. Cik ļoti līdzīgs zēns tomēr bija savam tēvam, šim mīļajam, tomēr mū­žīga nemiera un trauksmes dzītajam putnam, kas kuģoja pa Daugavu. Lielā pasaules kara laikā viņam nekas nebija noticis. Kādus gadus vēlāk kuģis, uz kura viņš brauca, uzskrēja virsū mīnai. Ģimene zaudēja savu barotāju un Vovka — tēvu. Vir­tuvē karājās fotogrāfija, kurā viņš bija redzams matroža formā un drosmīgu un dzīvespriecīgu skatienu vērās pasaulē. Pietika tikai pamest acis uz fotogrāfiju, lai redzētu, no kā Vovkas uz­rautais deguns, no kurienes lielās, atkārušās ausis. Dzelmēs sen nogrimušais tēvs turpināja dzīvot savā dēlā, un tas piepil­dīja māti ar laimes sajūtu, kādu viņa izjuta reti kad. Tāpēc arī- viņa Vovkam daudz ko piedeva. Tāpat kā šovakar, kaut arī bija apņēmusies zēnu neatstāt nesodītu.

Atvieglots Vovka likās savā gultā un drīz vien aizmiga. Vi­ņam bija nepatīkams sapnis. Lai ko ari viņš nedarītu un ne­teiktu, it visur viņu vajāja Ļovkas «pats esi». Te šos vārdus izrunāja pārlieku milzīgs sniegavīrs, kas rādīja Vovkam garu burkāna degunu, te bezkaunīgs zvirbulis, kas spurdza virs zēna. «Cir, čir, pats esi, čir, čir, pats esi,» tas ķircināja Vovku, kurš metās gluži zaļš aiz dusmām, tomēr nespēja zvirbuli noķert.

Kad Vovka nākamaja rītā, vasarsvētku svetdienā, pamodās,, cauri logam viņu jautri sveicināja saule.

Vovka kategoriski bija pret jebkura veida ziepju izšķiešanu, taču šodien, tā kā māte bija mājās, viņam neizdevās noturēties pie savas pārliecības. Ar cietēja seju viņš padevās maigajai varai: nomazgājās, saķemmēja pinkainos matus un izšķīra ce­liņu. Pat nagus pirkstiem vajadzēja apgriezt. Nelīdzēja nekādi iebildumi, bija vasarsvētki, un māte gribēja viņu redzēt kār­tīgu un tīru. Tad viņam vajadzēja kopā ar mammu rātni paēst brokastis, un pēc tam — ak, visu briesmu lielākās briesmas! — viņa izdomāja kopā ar dēlu iet uz baznīcu. Izmisis Vovka mek­lēja ieganstus pret šādu gluži vai sodam līdzīgu pārestību, to­mēr nekādas atrunas nelīdzēja. Un Vovka atkal bija spiests ķerties pie viltības.

— Ak, es pavisam aizmirsu, šodien priekšpusdienā nāks Mal­vīne, viņai ar tevi laikam kaut kas runājams.

Malvīne bija laikrakstu iznēsātāja, vienmēr lieliskā noskaņo­jumā un informēta par visiem jaunumiem, kuru dēļ arī māte labprāt ar viņu pļāpāja. Vovka to zināja.

Ticis ar šo viltību vaļā no iešanas uz baznīcu, Vovka drīk­stēja iziet pagalmā. Vispirms gan viņš pieklauvēja pie Malvīnes- durvīm, kura dzīvoja tajā pašā mājā. Zēns veikli ievadīja sa­runu par savu māti, kura paplašināto vēnu dēj esot palikusi- mājās un labprāt ar Malvīni papļāpātu. Tas Malvīnei divreiz nebija jāsaka.

Kad šī lieta bija nokārtota, Vovka aizdrāzās uz grāmatu sie­tuvi ciemos pie Zvaigznītes.

Viņa nebija viena. Bija atnākusi viņas krustmāte — ener­ģiska, taču laipna kundze, kuras vīrs strādāja gumijas fabrikā «Varonis», — un gribēja ņemt Zvaigznīti pie sevis. Vovkam tas šķita vairāk nekā bēdīgi, taču viņš saprata, ka tomēr būtu labāk, ja Zvaigznīte nepaliktu darbnīcā viena. Viņa apsolīja Vovkam, ka nāks, cik bieži vien iespējams, uz Ķēniņa ielu, lai uzzinātu, kā veicas ar naudas meklēšanu.

6S

Zēns pavadīja Zvaigznīti un viņas krustmāti līdz ielas stū­rim, tad atgriezās pagalmā.

Bez Ļovkas tur bija vēl pusotra zēna. Viens vesels — Jānis — un viena pusīte — viņa četrgadīgais brālis Kārlītis. 5o zēnu tēvs bija lokomotīvju atslēdznieks. Māte drīz pēc jaunākā dēla dzimšanas bija mirusi, tagad rūpes par viņu bija uzņēmies Jā­nis. Viņš bija drukns, nosvērts puisis, kurš pretstatā Vovkam ārkārtīgi reti atdarīja muti. Taču, ja viņš kaut ko teica, tad tas bija labi pārdomāts, un, ja viņš kaut ko apsolīja, tad uz to va­rēja pajauties.

Tuvodamies zēniem, Vovka uzreiz redzēja, ka viņš nav vie­nīgais vasarsvētku upuris. Arī citi, kas parasti apmierināti delverējās pa pasauli salāpītās biksēs un saplēstos kreklos, šodien bija ietērpti svētdienas uzvalkos. Viņi stāvēja stīvi un neveikli, it kā viņiem būtu jāpiedalās kādā sēru ceremonijā.

Vovka pavēstīja draugiem, ka krustmāte paņēmusi Zvaig­znīti pie sevis, tad, Jāņa pamudināts, vēlreiz izstāstīja savus vakardienas varoņdarbus. Viņš tos attēloja cienīgi un solīdi, gluži kā karavadonis spožu kauju. Nekas nebija noticis netī­šām, viss bija norisinājies tā, kā viņš to bija apsvēris, plānojis un gribējis. Pat bēgšana četrrāpus uz galdnieka darbnīcu bija notikusi pēc pamatīgas apsvēršanas, un tikai pēc pamatīgas apsvēršanas viņš, Vovka, bija ielīdis zārkā.

Pat mazo Kārlīti stāstījums bija dziļi saviļņojis.

— Kad es izaugšu liels, es visu dienu zagšu grāmatas, — viņš čiepstēja.

Jānis noslaucīja brālītim degunu un pavaicāja Vovkam, vai viņš jau ir izdomājis, kā iegūs pārējās grāmatas. Vovka paska­tījās tālumā.

— Lai tiktu pie grāmatām, mums jānodibina speciāla orga­nizācija, tāpat kā to darīja senie ēģiptieši, kas cēla piramīdas, lai itin visi nenoslīktu Nīlā.

— Tu jau atkal fantazē, — Ļovka sacīja. — Piramīdas, lai nenoslīktu! Es gan domāju, ka viņi iemācījās peldēt vai iespieda padusēs glābšanas riņķus. Un ar grāmatām tam vis­pār nav nekāda sakara.

— Tā tikai tev liekas, jo tev vēsturē ir trijnieks, — Vovka

atbildēja. — Ēģiptieši bija tie, kas izgudroja grāmatas, kuras sauca par papirusiem, un par glābšanas riņķiem tev ir tikpat maza nojausma. Kas novieto tos pie tilta margām? īpaša or­ganizācija. Un ari mums tāda ir vajadzīga.

— Kam īsti? — Jānis skaidri un gaiši pavaicāja.

— Visiem, kam ir padomā kaut kas sevišķs, ir nepiecie­šama organizācija, lai viņi varētu cits citu atbalstīt. Pat poli­cija ir organizācija, un tu pat kurpju saites nevari pārdot bez organizācijas, jo tev ir vajadzīga atļauja. Tātad — spļauj, uz kuru pusi gribi, tik un tā trāpīsi kādai organizācijai. Tiklīdz tu esi piedzimis un slapini vēl autiņos, klāt jau pirmā organi­zācija — ierodas mācītājs vai pops no baznīcu organizācijas un grib tevi kristīt. Un vēlāk? Kaut arī tev nav ne mazākās vēlēšanās, tev jāiet skolā. Kāpēc? Jo skola arī ir organizācija. Un, ja tev piemetušās zobu sāpes, tev tāpat ir darīšana ar or­ganizāciju. Tev jāiet uz slimokasi, un kas tad ir slimokase? Or­ganizācija. Un tā ar visu. Organizācija ir veciem ormaņu zir­giem, tas ir — tajā apvienojušies cilvēki, kuri tādus zirgus aiz­sargā, un organizācija ir cilvēkiem, kuri ēd vienīgi salātus, — veģetāriešiem.

— Bet kāds tam sakars ar mums? — Ļovka viņu pārtrauca. — Mēs netaisāmies ne zāli rīt, ne ormaņu zirgus aizsargāt.

— Toties mēs gribam dabūt grāmatas, tu, aitasgalva, un tas ir daudz sarežģītāk un bīstamāk, — Vovka saskaitās. — Vai arī tu domā, ka mēs varam aiziet pie cilvēkiem un sacīt: skūp­stu rociņu, kundzīt, te mēs esam, dodiet šurp grāmatu ar simt latiem? Tātad,mums būs jāvērpj intrigas kā īstiem sazvērnie­kiem. Taču neviens sazvērnieks nespēj eksistēt, ja viņam nav kāda sevišķi slepena organizācija, ordenis, — to var izlasīt ik­vienā grāmatā.

— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja Kārlīša balss.

— Pajautāsim vispirms grāmattirgotājam Staubiņam, vai viņš ir grāmatas izsūtījis, — Jānis ierosināja. — Tad redzēsim.

— Css, — Ļovka nošņācās.

Pat ne desmit soļu attālumā no viņiem stāvēja Bulduris.

65

— Ei, panāciet šurp! — viņš dusmīgi uzsauca zēniem.

5- 1547

•— Izliecieties, ka nekā nedzirdat! — Vovka pačukstēja.

— Ei, es jūs saucu, nāciet šurp! — Buldura balss nodunēja pāri visarn pagalmam.

Vovka nolēma pagriezties riņķī.

— Labrīt, Buldura kungs, — viņš pieklājīgi sveicināja drūmo vīru. — Jauks laiciņš šodien, vai ne?

— Vai tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Panāc šurp, man ar tevi jārunā. — Slakteris kļuva arvien niknāks.

Vovka skatījās debesīs.

— Nav neviena mākonīša, un ir tik silti kā vasarā.

Slakteris nošņācās kā lokomotīve un izkustējās no vietas.

Soļa attālumā no Vovkas viņš apstājās, sabāzis rokas bikšu kabatās.

— Vakar manā kantorī ir nozagta grāmata. Vai tu kaut ko zini?

Vovka izlikās dziļi izbrīnīts.

— Grāmata?

— Tieši tā, grāmata, nejautā tik muļķīgi!

— Kāda grāmata?

— Ak tu, bezkaunīgais zeņķi, tūliņ es tev sadošu pa ausīm., ja tu man nepateiksi taisnību!

— Es nesaprotu, par ko jūs runājat. — Vovkas sejā parādī­jās tik patiess izbrīns, ka Bulduris novērsās no Vovkas un me­tās virsū Ļovkam.

— Tad tu, smurguli, tas biji.

— Es arī nekā nezinu par grāmatu, — Ļovka stostījās.

— Kad es izaugšu liels… — pēkšņi atskanēja Kārlīša čiep­stošā balss, taču, pirms viņš paguva izpaust savas kļūmīgās alkas, iejaucās Jānis.

— Vai tev nav kāda vajadzība? Nāc, ka atkal nesaslapini bikses!

—• Bet man nemaz nevajag.

— Nāc, nāc, varbūt tomēr vajag. — Un viņš jau bija nozu­dis ar savu audzināmo aiz zārcinieka darbnīcas.

— Jūs ar savu bļaušanu tā pārbiedējāt mazuli, ka viņš aiz bailēm vēl saslapinās savas izejamās bikses, — Vovka pārme­tumu pilnā balsī aizrādīja slakterim. — Turklāt vasarsvētku

■rītā, kad skan visi zvani un visiem cilvēkiem vajadzētu būt citam pret citu laipniem.

Buldurim iekšā vārījās, taču viņš savaldījās. Vakardienas pieredze bija darījusi viņu piesardzīgu.

— Jau mazotnē redzams, kas kuram aiz ādas, — viņš sa­skaities piezīmēja. — Bet kādu dienu tik un tā viss nāks gaismā, un tad mēs aprunāsimies vēlreiz.

Kad Bulduris bija pagalmu atstājis, atkal parādījās Jānis at Kārlīti.

— Vai mēs tagad ejam zagt grāmatas?

— Lai es nedzirdētu ne vārda par grāmatu zagšanu, — Jā­nis norāja mazo, — citādi tu nekad vairs netiksi pagalmā.

Kārlītis mēmi un skumīgi pamāja.

— Jūs redzat, ka bez ordeņa nekas neiznāk, — Vovka atgrie­zās pie savas idejas. — Ja mūsu plāns kļūs zināms sabiedrībai, tad visam beigas.

— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja sabiedrības balss, par spīti Jāņa aizliegumam.

— Sitas mūs iegāzīs, — Vovka nopūtās. — Ko lai ar viņu iesāk?

— Paklausies, Kārlīti, — Jānis mēģināja likt lietā pedago­ģisku viltību, — vai tu maz zini, ko nozīmē zagt grāmatas?

— Nē. Ko tad?

— Tā ir tāda slimība, līdzīga kakla sāpēm, un grāmatzag- šana piemetas, ja par to runā. Tad jāiet pie dakteronku]a, un viņš tev parakstīs lielu pudeli zivju eļļas; tev tā būs jāizdzer. Neurķē degunu!

— Es… es negribu zivju ejļu… tad es drīzāk gribu… bēē, — Kārlītis sāka brēkt; ar tādu viltīgās pedagoģijas devu viņa mazais prātiņš nespēja mēroties.

Kad viņš bija nomierinājies, Vovka atkal atgriezās pie sle­penā ordeņa dibināšanas. Viņš no jauna tika pārtraukts. Pa­galmā parādījās Ēriks.

5*

67

Viņa tēvs bija mazas ormaņu firmas vadītājs, kas tika pie­skaitīts īrnieku «aristokrātijai» un dzīvoja ielas nama beletāžā. Un tomēr Ērika eksistence bija nožēlojama. Pamāte bija apņē­musies izaudzināt viņu par priekšzīmīgu skolnieku un paraug-

zēnu, tādēļ viņš tika sargāts no pārējiem zēniem, kuriem tāds priekšzīmīgums uzdzina riebumu. Turklāt Ēriks pats cieta no savas pamātes muļķīgās mietpilsoniskās godkāres un nevēlējās neko vairāk kā tikai to, lai zēni viņu uzņemtu savā vidū. Kā viņš apskauda puikas par spēlēm un draiskulībām, no kurām viņš bija izslēgts! Mazliet noskrandušos un patiesi bezkaunīgos zēnus Ēriks uzskatīja par visas Rīgas laimīgākajiem cilvēkiem, un viņš bez vilcināšanās atdotu pat savu pastmarku.kolekciju, lai tikai kļūtu par savējo viņu vidū.

Taču Vovka, ieraudzījis viņu, drūmi savilka pieri.

— Labdien! — Ēriks sveicināja.

Neviens neatņēma sveicienu. Ēriks iekrekšķējās.

— Kas tad vakar šeit bija noticis?

— Tas, kas notika vakar, uz tevi neattiecas, — Vovka ne­laipni atbildēja. — Palīdzi labāk savai mīļajai mammas kundzei tamborēt mežģīņu sedziņas.

— Kas jums ir pret mani? Vai es jums ko sliktu esmu no­darījis?

— Ja kāds ir tik dziļi pagrimis, ka viņam pat ticības mācībā un dziedāšanā ir piecnieks, tad viņa eksistence vien jau ir mums apvainojums, — Vovka paskaidroja dziļā nicinājumā.

— Jūs esat netaisni, — Ēriks sadrūmis sacīja. — Mani ve­cāki ir prom, un es gribēju dzirdēt, ko jūs vakar esat pastrādā­juši, bet jūs uzreiz lamājaties. Turklāt es jums atnesu riekstus.

Tūta, pilna iecukurotu valriekstu, ko viņš izvilka no kabatas, modināja tomēr zēnos mazu līdzjūtību pret citkārt nopelto pa- raugzēnu.

— īstenībā jau mums pret tevi nekas nav, — sacīja Vovka, piepešas labvēlības pārņemts, — taču mēs tev neuzticamies. Ja nu tu mūs nodod.

— Es nekad nevienu neesmu nodevis, — Ēriks protestēja. — Lūdzu, es pat esmu atnesis līdzi šokolādes olu. Tā sastāv no divām pusītēm, un vidus ir pilns ar mazām marcipāna oli­ņām — sarkanām, dzeltenām un zaļām.

Pildītā šokolādes ola radīja trijos sazvērniekos pilnīgi citu attieksmi. Ērikam vajadzēja svēti apzvērēt, ka viņš ne vārdiņa no tā, ko tagad dzirdēs, nestāstīs tālāk; tad Vovka, pilnu muti

valriekstiem un šokolādi, vēlreiz izstāstīja par saviem slavas darbiem. īsumā viņš pieminēja ari «akcijas», kas viņam un viņa draugiem tuvākajās dienās padomā.

— Ja vajadzēs, mēs apgriezīsim visu pilsētu otrādi, — Vovka pārliecināti nobeidza.

— Kaut es varētu piedalīties! — Ēriks iesaucās.

— Kā tu iedomājies piedalīties tik bīstamos piedzīvojumos? Tevi jau nelaiž pat pagalmā.

— Tagad, brīvdienās, man katru dienu jāiet pastaigāties, jo es no mācīšanās esmu kļuvis pavisam bāls. Tā es varētu viegli izkļūt pagalmā, — Ēriks iekarsa. — Un, ja jums būtu vajadzīga nauda, es arī varētu kaut ko ziedot.

— Kā jūs domājat, vai ļausim viņam piedalīties? — Vovka vērsās pie Jāņa un Ļovkas.

Ļovka pamāja.

— Pamēģināsim, — Jānis nolēma.

— Un tagad apspriedīsimies beidzot, kā mēs dibināsim mūsu ordeni, — ierosināja Vovka. — Iesim uz pagrabu vai iesim uz bēniņiem?

— Nāciet taču pie manis, — pēc īsas vilcināšanās ierosināja Ēriks. — Mani vecāki atgriezīsies tikai divos, un mēs būsim dzīvoklī gluži vieni.

— Tas nemaz nebūtu slikti, — Ļovka atteica.

— Bez tam mēs varētu, — Ēriks atkal kādu mirkli cīnījās ar sirdsapziņu, — katrs izsmēķēt pa cigāram, mans tēvs ap­galvo, ka visās apspriedēs tas tenes dzīvību.

— Cigāru? Hm, tas man tik tiešām derētu, — Vovka sacīja. — Bet tai jābūt kādai ārzemju markai, pārējās man ir par vājām.

— Cigāri, kurus smēķē mans tēvs, maksā trīsdesmit santīmu gabalā, tie noteikti ir labi, — Ēriks paskaidroja.

— Vai tagad mēs iesim zagt grāmatas? — Kārlītis atkal pa­vaicāja.

Jānis ievilka gaisu caur zobiem.

— Vai tu gribi dzert zivju eļļu?

Tas līdzēja. Bez raudāšanas Kārlītis ļāva sevi aizvest pie

Annastantes, kas viņu pieskatīja, kad Jānim bija jāiet uz skolu vai jākārto kādas citas darīšanas. Tad visi trīs draugi devās pie Ērika.

Viņa vecāku dzīvoklī bija četras istabas, un kā tās bija iekārtotas! Gaitenī balti lakots drēbju pakaramais ar spoguli, ēdamistabā gandrīz līdz griestiem sniedzās izgreznots trauku skapis, dzīvojamās istabas vienā stūrī stāvēja divi dziļi, ar ādu apvilkti atzveltnes krēsli un kādā citā — īstas klavieres! Taču pats lielākais greznums šajā dzīvojamā istabā, kur Ēriks ieveda savus jaunos draugus, bija milzīga eļļas glezna virs kla­vierēm. Jau platais un krizuļotais zelta rāmis vien bija apbrī­nas vērts, nemaz nerunājot par nāru, liliju vītnēm rotātu, kura, pa pusei izlīdusi no ūdens, pie klints spēlēja arfu. Krastā uz klints sēdēja jauneklis pērlēm izšūtā tērpā, bēdīgs vērās lejup un klausījās arfas spēlē.

— Vai tas ir gleznots ar īstām eļļas krāsām? — Ļovka ap­vaicājās Ērikam, kas bija piegājis pie sava tēva rakstāmgalda, lai paņemtu cigāru kasti.

— Saprotams. Tas vislabāk redzams, ja pavelk pa gleznu ar pirkstu. Eļļas krāsa ir tik bieziem triepieniem klāta, ka ar to varētu uzzīmēt sešas parastas bildes.

— Grāmatu jums arī ir vesels lērums, — piezīmēja Vovka, pametis skatienu uz stikloto ozolkoka skapi.

— Tie visi ir klasiķi zelta vākos, — Ēriks paskaidroja. — Ja esmu kaut ko nogrēkojies, man liek no tiem mācīties dzejoļus.

— Es labāk kļūtu par sētnieku nekā mācītos dzejoļus, — pil­nīgā pārliecībā atteica Vovka. Starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu viņš nevērīgi turēja cigāru. — Vai uguns kādam ir?

Ēriks pakalpīgi atnesa sērkociņus, un Vovka centās aizkūpi­nāt cigāru, taču no tā nekas neiznāca.

— Nevelkas, — viņš secināja, saraucis pieri. — Laikam būs mitrs.

— Tev vienā galā jānokož, — Ēriks viņu pamācīja, — citādi jau nemaz nevar vilkties.

— Ak tā, es neievēroju, ka šis cigārs vēl nav gatavs smē­ķēšanai, — Vovka izmeta it kā starp citu un lietpratīgu seju aizkūpināja resno cigāru.

To pašu darīja arī viņa draugi. Tikai Ēriks cigāru neņēma. Viņam esot vārgas plaušas, viņš paskaidroja.

Pārējiem nebija vārgas plaušas, un cigāru zilais dūmu mā­konis radīja viņos pacilātu noskaņu.

— Jā, puiša cilvēkam tik tiešām vislielākais jaunums ir pā­rāk naudīgi vecāki. Tad viņš vispār neko vairs nedrīkst, — sa­cīja Ļovka, kas parasti netiecās pēc pārspīlējumiem.

Ēriks nopūtās.

— Es jau vienreiz aizlaidos. Bet, tā kā mani pieveica neizsa­kāms izsalkums, man nācās atgriezties mājās un pamātei visu izstāstīt. Kopš tās reizes man vienmēr liek vingrināties klavier­spēlē.

— Ko-o? Tev jāvingrinās klavierspēlē? — Tādu sodu nespēja pat Ļovka aptvert.

— Jā, tik ilgi, kamēr man galvā viss sagriežas.

— Kaut kas nedzirdēts, — Vovka sašuta. — Arī mana mamma prot itin labi noskaisties, bet piespiest mani spēlēt kla­vieres, kaut arī mums to nav, — to viņa nespētu. Tam jau vairs nav nekāda sakara ar audzināšanu, tā ir visīstākā bērnu spī­dzināšana, kur būtu jāiejaucas policijai.

— Taču tā neiejaucas, jo pret manu pamāti nenostāsies ne­viens, pat tēvs ne, — Ēriks žēlojās.

— Nejaujies gan šādām pārestībām! — Jānis pamācīja.

— Un vairāk drosmes! — Vovka centās izpūst dūmu riņķus. — Vārgas plaušas! īsts sazvērnieks bez cigāra vai pīpes ne­maz nav iedomājams.

— Ja jūs tā uzskatāt, es esmu gatavs arī ievilkt kādu dūmu. — Ēriks nelabprāt iebrauca roku cigāru kastē.

— Bet tas būtu tikai pirmais solis. — Vovka pasniedza viņam uguni.

— Nav jau uzreiz jāmūk prom no mājām vai jāpastrādā kāda cita dullība. — Ļovka stīvi blenza uz nāru. Viņa šūpojās pa viļņiem augšā—lejā, it kā tie nebūtu tikai uzzīmēti.

— Bet kas tad man jādara? — Ēriks dziļi ievilka elpu. Lai pierādītu savu apņēmību un drosmi, viņš bija ierāvis vairākus dūmus, un tas nebija palicis bez sekām.

— Kas tev jādara? — Jānis pievēra acis, izskatījās, ka viņš sevišķi saspringti domātu. Kaut arī zēns ērti sēdēja atzveltnes krēslā, viņam bija piemeties kaut kas līdzīgs jūras slimībai. — Pats galvenais — tev jāpaliek stingram un nelokāmam.

— Un ar visu sparu jāsace|as pret savu likteni. — Vovka, lai apstiprinātu savus vārdus, gribēja savilkt pirkstus dūrēs, taču sajuta neparastu nespēku.

— Ja pret tevi izturas netaisni, saki tikai jā vai nē un ne vārda vairāk, — Ļovka stīvu mēli deva padomu. Viņš savu cigāru jau bija nolicis pelnutraukā.

— Katrā ziņā tagad tev jāizšķiras par dzīvību vai nāvi. — Vovka, kas jutās pavisam apdullis, stiepa pauzes starp vārdiem, kā gribēdams piešķirt savai runai sevišķu svaru. — Jo to tu liec aiz auss: memmīšiem bez savas gribas pie mums nav ko meklēt.

— Tā tas ir. — Nožagojās Jānis.

Ēriks bāls un nosvīdušu pieri pamāja. Tikai ar pūlēm viņš izdabūja dažus vārdus:

— Es … vairs … nesamierināšos.

— Kas tev lēcies? — Vovka nespēja noturēties, neizrādījis savu pārākumu. — Vai tev būtu sameties slikti no tā nieka

cigāra?

— Es… es neesmu radis, — Ēriks rīstīdamies sacīja. — Bet ar laiku es pieradīšu, un tagad… man no slāpēm… rīkle gluži izkaltusi. — Viņš metās pie durvīm un prom bija.

— Nabadziņš. — Vovka savilka stīvos lūpu kaktiņus šķībā smīnā. — Nespēj turēt. Jūs abi, — viņš pašķielēja uz Jāni un Ļovku, — jūs arī izskatāties gluži bāli.

— Mēs bāli, bet tu zaļš, — Jānis nepalika atbildi parādā.

— Es zaļš? — Vovka likās izbrīnīts. — Jāsmejas. Ja es tikai gribētu, es varētu katru dienu tukšā dūšā izsmēķēt vienu havanieti, un man nemaz nepaliktu slikti.

Ļovku, kurš bija tuvu vemšanai, aizkaitināja šī izlikšanās.

— It kā tu nebūtu zaļš kā lapu uts! Bet, ja tev nav nemaz slikti, tad smēķē vēl, — viņš kūdīja.

— Skaidrs, ka es varu vēl smēķēt. — Vovka ar pārcilvēcisku piespiešanos ievilka vēl vienu dūmu. — Bet tu — tu tik tikko spēj ievilkt elpu.

— Skaties vien, ka tev pašam nav grūtības ar elpas ievilk­šanu. — Tālāk Ļovka netika. Arī viņš metās uz durvju pusi.

— Jā, ar šitādiem zaļknābjiem īstam vīram nav ko iesākt, — Vovka sacīja. Viņš nespēja vien beigt lielīties.

Tas aizkaitināja pat citkārt miermīlīgo Jāni.

— Ja jau esi īsts vīrs, ko tad tu nesmēķē?

— Tāpēc, ka tā nav mana marka. — Vovka ieķērās ar vienu roku atzveltnes krēslā. — Bet, ja tu gribi… vienu dūmu … es vēl varētu atļauties. — Trīcošiem pirkstiem viņš pielika cigāru pie lūpām, taču dūmu ievilkt šoreiz vairs nespēja.

Jānis redzēja viņu pielecam kājās, tad dzirdēja, kā aizkrīt dzīvokļa durvis, un viņš bija palicis istabā viens. Jānis neskrēja pārējiem pakaļ. Taču arī viņam nebija laika garām pārdomām. Viņš steidzās uz istabas stūri, kur stāvēja pods ar lielu gumij- koku, izcēla gumijkoku no poda un noliecās pār to …

Vakarpusē saticis pagalmā Vovku, Jānis zobgalīgi pasmai­dīja. Jo bija pierādījis, vismaz pārējiem, ka viņš ir īsts vīrs, ko nevarēja par sevi teikt abi pārējie — Vovka un Ļovka.

7

Kad Ēriks izstreipuļoja no vannas istabas, kur bija ieslēdzies, viņa jaunie draugi dzīvokli jau bija pametuši. Nabaga Ēriks ne­nojauta, ka zēniem ar smēķēšanu nav gājis ne par matu labāk, un domāja, ka viņi aizgājuši tāpēc, ka viņam uznācis nespēks. Šādas domas nekādi nespēja uzlabot paģiraino noskaņojumu. Ar pēdējiem spēkiem viņš iznesa pelnutrauku no dzīvojamās istabas, tad, sajutis degunā iecērtamies skābeni pretīgu smir­doņu, kuras izcelsme nebija nosakāma, Ēriks plaši atvēra logu. Pēc tam viņš aizvilkās uz savu istabu un, nenoāvis kurpes, iekrita gultā. Ar apņemšanos turpmāk sākt jaunu dzīvi viņš iegrima dziļā jo dziļā miegā.

Bija jau pēcpusdiena, kad Ēriku pamodinaja labi pazīstamā pamātes balss:

— Ak dievs, ak dievs, ar netīrām kurpēm svaigi pārklātā gultā. Pat svētdienas jaku viņš nav novilcis.

Ēriks atvēra vispirms kreiso, tad labo aci un, kā jau citādi nemaz nevarēja būt, ieraudzīja tievo pamāti līdzās tuklajam tēvam izejamā mētelī un ar katliņu uz apajā pakauša. Viņa iz­skatījās tēvam pie sāniem kā slota blakus mucai. Pamanījis viņu, Ēriks atkal aizvēra acis. Viņš dzirdēja tēvu labsirdīgi rūcam:

— Bet, Amālij, neesi uzreiz tik dusmīga. Redzams taču, ka viņš nejūtas vesels.

— Ak, man ir slikti, es pat nevaru galvu pakustināt, es tū­liņ miršu, — Ēriks vaidēja.

Viņš zināja, ka vārds «mirt» vienmēr līdz. Kad pamāte gri­bēja uzveikt tēvu, viņa aizvien «mira».

— Kas tev kaiš? — Tēvs pielika plaukstu zēnam pie pieres. — Vai tev ir temperatūra?

— Es nezinu… man tikai ir tāda sajūta, ka es sadegšu.

— Bet tava piere ir pavisam auksta, — pamāte secināja. Viņa satraucās, kad atklāja uz Ērika jakas pēdas, kas nepār­protami liecināja, cik slikti viņš juties.

— Mums tūliņ jāizmēra zēnam temperatūra un, ja nepiecie­šams, jāizsauc ārsts, — viņa nolēma. — Ej un atnes termo­metru, tikai uzmanīgi, nesaplēs. — No viņas pamācībām neiz- spruka pat tēvs.

Ēriks vaimanāja un brīnījās, cik viegli tomēr ir pat pamāti vazāt aiz deguna.

— Tā noteikti būs šodienas pusdienu zivs, — viņa murmi­nāja. — Es jau uzreiz teicu, ka tā karpa nav gluži svaiga, tikai manī jau neviens neklausās, es varu runāt, ko gribu, visi mani vārdi aiziet pa vējam.

— Tad es būšu saindējies ar karpu, — Ēriks izdvesa, — un tā ir visļaunākā saindēšanās, kāda iespējama ar zivīm, jo nian nav pat temperatūras.

Pamāte arī šoreiz viņam noticēja uz vārda, jo vairāk tādēļ,

ka izrādījās: Ērikam patiešām nav temperatūras, termometrs pat rādija piecas iedajas zem normālās temperatūras.

— Tu, protams, neko neņem nopietni, — viņa metās virsū pilnīgi nevainīgajam tēvam. — Un, kad es saku, man liekas, ka zivs nav gluži svaiga, tu nevari izdomāt neko labāku kā tai­sīt muļķīgus jokus un pieprasi papildu porciju, lai mani sāpi­nātu, un vēl trešo porciju, lai mani padarītu smieklīgu.

— Es nesaprotu tikai to, — Ērika tēvs pamirkšķināja acis, — kā viņam vienam pašam no zivs varēja palikt slikti, kaut gan mēs visi to ēdām.

— Visi? Tu viens pats aprij i trīs porcijas, citiem palika pāri vienīgi astes un galvas.

— Bet tad jau slikti vajadzēja būt pirmām kārtām man, bet cs jūtos lieliski.

— Tu ar savu zirga kuņģi varētu rīt pakavu naglas un arī justos lieliski. Bet tādam bērnam ir vārīgs organisms.

— Es izsaukšu ārstu, — Ērika tēvs nedroši ierosināja, kad beidzot bij.a ticis pie vārda.

— Ārstu, ārstu, uzliec labāk ūdeni, lai cs varu uzvārīt mil­teņu tēju, tā viņam palīdzēs vairāk nekā visi ārsti.

Tas bija pavērsiens, kādu Ēriks nekādi nespēja atzīt par veik­smīgu. Milteņu tēju, šo šaušalīgi smirdošo un vēl šaušalīgāk garšojošo viru, viņš ienīda vairāk par zivju eļļu.

— Es negribu milteņu lēju, — «mirējs» protestēja, pēkšņi atguvis dzīvību. — Ļaujiet man gulēt, tās ir labākās zāles pret visām kaitēm. Ja cilvēks saindējies ar karpu, milteņu tēja nāk tikai par sliktu.

Taču šoreiz nekas nelīdzēja. Par spīti visiem protestiem, pa­māte tomēr aizsteidzās uz virtuvi un drīz vien atgriezās ar krūzi šīs nolādētās dziras.

Klāt bija bridis, kad Ērikam jāizšķiras par visnopietnāko soli viņa dzīvē. Vai nu viņš paklausies, Iii darījis to līdz šim, vai arī saņemsies nākamajai gribasspēka pārbaudei.

Pamāte piecēla gultā gulošo sēdus, ar stingru roku sagrāba viņu aiz čupra un piespieda krūzi viņam pie lūpām. Ērikam ne­kas cits neatlika kā ļauties, lai viņam pielej muti pilnu ar viru.

Taču tad viņš saņēmās izšķirošajam solim. Ar skaļu «brrr»

viņš izsprauslāja tēju no mutes laukā — pa daļai uz svaigi pārklāto gultu, pa daļai sejā pamātei, kas, šausmās iekliegu­šies — «ak», atlēca no zēna gultas.

Ēriks atslīga uz spilvena, pārgrieza acis un sāka gaudot: vi­ņam pietiekot ar to, ka ir saindēts ar karpu, viņš neļaušot sevi vēl vairāk saindēt, viņš gribot vienīgi gulēt, citādi viņa zemā temperatūra noslīdēšot uz nulli un viņš taisni savu vecāku acu priekšā nomiršot. Un, skat tikai, slikto zēnu sliktās pamācības, kuras viņš šodien bija saņēmis, palīdzēja Ērikam atkal uzvarēt. Milteņu tējai viņš nepieskaras, viņš drīkstēja gulēt, to neiz­dzēris.

Nākamajā rītā Ēriks pamodās, lielas pašapziņas pārņemts. Viņš uzrakstīja jaunajiem draugiem zīmīti, ka esot «verdzības važas» sarāvis un labprāt šodien pēcpusdienā satiktos ar viņiem pagalmā. Tad, ieraudzījis garām ejam Vovku, izsvieda to pa virtuves logu pagalmā. Zēns zīmīti pacēla, izlasīja un laipni pamāja Ērikam. Tas nostiprināja Ērika lēmumu arī turpmāk pierādīt, ka viņš ir jauno draugu cienīgs.

Tā kā bija vasarsvētku pirmdiena un tēvs palika mājāSs, visa ģimene sanāca pie brokastgalda.

— Kā tu jūties šodien? — apvaicājās Upīštēvs, kad viņa at­vase ienāca ēdamistabā.

— Paldies, tēti. Tā kā es varēju mierīgi izgulēties, es jūtos daudz labāk. — Ēriks apsēdās savā vietā, pamāte nocēla terīnei vāku un piepildīja šķīvi ar slimnieku ēdienu — auzu tumi, kuru Ērikam vajadzēja izēst kārotās drumstalu kūkas vietā.

— Es negribu auzu tumi, — «veselību atguvušais» paziņoja- pēc tam, kad bija kādu brīdi stīvi blenzis uz savu šķīvi.

— Kooo? — pamāte no kārtējā dumpja gandrīz vai zaudēja valodu. — Kopš kura laika tu būsi tas, kas noteiks, ko tev ēst?

— Tumi es neēdīšu, — Ēriks ietiepīgi atkārtoja, pats brīnī­damies par savu drosmi.

— Kārli! — pamāte paceltā balsī uzrunāja tēvu. — Tūliņ, pasaki zēnam, ka viņam jāēd tas, ko es viņam lieku priekšā» citādi nebūs labi.

— Erik, vai tu dzirdi, ko māte teica?

— Jā.

— Tad ēd!

— Nē, tumi es neēdīšu, es nevaru.

— Te tev nu bija. Tagad tu redzi, kur novedusi tava mūžīgā piekāpība.

— Erik, vai nu tu tūliņ ēdīsi, vai es palikšu ne pa jokam dusmīgs.

— Es nevaru, man jau tagad vēderā viss griežas. — Ēriks sa­vilka grimasi, lai parādītu, kā viņam vēderā griežas.

Pamāte ar traģisku skatienu palūkojās uz tēvu, tad sacīja:

— Lūdzu, es vairs neteikšu ne vārda.

— Erik, es brīdinu pēdējo reizi, tūliņ ēd savu tumi!

. — Kāpēc man vienmēr jāēd tās tumes? Lai pati ēd, ja viņa? tik loti garšo.

Pamāte šausmās iepleta acis.

— Tātad es Ērikam jau esmu «viņa»! Dienu un nakti es no­pūlos, lai viņš k]ūtu par pieklājīgu, labi audzinātu cilvēku, un tā ir pateicība? Es esmu «viņa»! Viņš iedrošinās mani saukt par «viņu».

— Ja es tev esmu «viņš», kāpēc tu man nevari būt «viņa»? —

Ēriks kļuva arvien pārdrošāks.

Taču zēns bija aizgājis solīti par tālu. Tā kā pamāte grasījās •krist nemaņā, tēvam neatlika nekas cits kā sadot dumpiniekam pa ausi un ieslēgt viņu mantu kambarī. Tur viņam vajadzēja par sodu iemācīties no galvas odu no kāda klasiķu sējuma zelta vākos.

Ēriks, zupas kaujas uzvarētājs, nozvērējās nemācīties ne rin­diņas, kaut arī viņam mantu kambarī būtu jāpavada visa diena. Viņš atkal atcerējās savus jaunos draugus un ticēja, ka tie no­vērtēs viņa nelokāmību; tas deva spēku un drosmi.

Pagāja aptuveni stunda. Tad kļuva dzirdami soļi, un Ēriks saklausīja tēva balsi, kas jautāja, vai dēls esot dzejoli iemācī­jies. Kad Ēriks pateica, ka ne, viņš dzirdēja tikai tēvu nokrem- šķināmies, un tad soļi attālinājās.

Pagāja otra stunda. Aiz durvīm uzradās pamāte.

— Vai tagad tu esi dzejoli iemācījies?

— Nē.

— Nē?

— Nē, jo es neko nevaru atcerēties.

— Nu, tad tu paliksi iespundēts, kamēr varēsi atcerēties, — viņa nolēma.

Atkal pagāja stunda, taču šoreiz neviens neatnāca. Ēriks klausījās pie durvīm, tomēr gaitenī nebija dzirdama nekāda •kustība. Viņš paošņājās. Cauri aizslēgtajām durvīm zēnam de­gunā iecirtās smarža, kas drīz vien kļuva par īstām mocībām. Pamāte virtuvē gatavoja sulīgu cepeti, un, tā kā Ēriks kopš vakardienas pusdienām nekā nebija ēdis, jau iedomājoties vien par šo cepeti, zēnam mutē saskrēja siekalas. Viņš arvien biežāk -skatījās uz zelta sējumu — vai tomēr nevajadzētu iemācīties dzejoli? Tad viņš atkal izdzirdēja pamātes balsi:

— Vai tagad tu vari noskaitīt dzejoli?

— N … n … nē.

Klusums. Tad soļi attālinājās.

Ērika stāvoklis kļuva izmisuma pilns.

Svilpiens, kas atskanēja no pagalma, lika viņam pielēkt kā­jās. Zēns žigli paņēma no kakta spaini, apgāza to ar dibenu

uz augšu un, pakāpies kā uz ķeblīša, paskatījās laukā pa šauro, augsto logu. Svilpējs bija Vovka. Ēriks deva viņam zīmi, lai brīdi pagaida. Pusminūti vēlāk pa logu izlidoja salocīts papīra gabaliņš. Vovka atlocīja to va]ā un izlasīja: «Esmu par sacel­šanos iespundēts. Mirstu badā. Pagādājiet, lūdzu, kaut ko ēdamu. Jūsu Ēriks Upītis.»

Neilgi pēc tam mantu kambarī ielidoja auklas kamols. Ēriks nolaida auklu pa logu lejā, un Vovka piestiprināja pie tā vecu iepirkumu tīkliņu, kurā bija dažas sviestmaizītes un pudele aukstas tējas. Pavadvēstulītē bija rakstīts: «Ērikam Upītim. Pilnīgi slepeni. Pēc lasīšanas nekavējoties iznīcināt. Mēs svei­cam tevi un novēlam drosmi tālākajā cīņā! Vovka A.»

Izsalcis kā vilks Ēriks notiesāja sviestmaizītes, tad ar mazāku apetīti — zīmīti. So saldo ēdienu viņš noskaloja lejā ar malku tējas. Tā, lai tagad nāk viņa apspiedēji; viņš bija apbruņots pret viņu varu tāpat kā pret viņu cepeša pavedinošajām smar­žām.

Atnāca tēvs.

— Vai beidzot esi iemācījies?

— Nē, — atbilde no mantu kambara skanēja daudz iecirtī- gāk nekā pirms stundas.

— Erik, ja tu tā turpināsi, tu pārnakšņosi mantu kambarī.

— Lūdzu.

īsa nopūta — durvis atvērās, un ienāca tēvs.

— Tātad tu esi nodomājis šeit pavadīt visu nakti? — Viņš pūlējās izrādīt bardzību.

— Ko es sliktu esmu izdarījis? — viņa atvase tiepās. — Kā­pēc man būtu par varītēm jārij šitās tumes? Tikai tāpēc, lai pamāte man varētu uzspiest savu gribu.

— Bet viņa taču vēl tev to labāko.

— Man labāko! Man trūkst četras mārciņas no svara, un man nedod neko ēst un tikai jākaļ paurī pantiņi un jāklimperē klavieres. Bet to, kas man patiešām nāktu par labu, es nekad nedrīkstu. Iet pagalmā svaigā gaisā es nedrīkstu, ar citiem zē­niem spēlēties es nedrīkstu, peldēties arī nedrīkstu, nekā es nedrīkstu.

Ērika daiļrunība atstāja uz tēvu zināmu iespaidu. Otrās sie­vas ietiepība lika ciest arī viņam.

— Un ne jau tikai man tiek viss aizliegts, — ieslodzītais mu­sināja. — Tu jau arī neko vairs nedrīksti. Viņai nepatīk, ja tu svētdienās gribi ilgāk pagulēt, viņai nepatīk, ja tu kādreiz gribi aiziet uz zirgu skriešanās sacensībām, viņai nepatīk, ja tu čī­bās ej sagaidīt viesus. Nekas viņai nepatīk.

— Erik, šādas runas es necietīšu, — Upīštēvs aizrādīja dē­lam; taču tūliņ pēc tam viņam no krūtīm izlauzās nopūta un pretēji visiem pedagoģijas likumiem viņš piekrita:

— Nu jā, reizēm viņa ir mazlietiņ īpatnēja. Bet tādam zeņ­ķim, kāds esi tu, tik un tā jāklausa.

— Mazlietiņ īpatnēja, — Ēriks norūca. — Tāpēc, ka viņas māte ir mācītāja meita un viņas pirmais vīrs bijis bazūnes pū­tējs, mums vajadzēs būt pateicīgiem par to vien, ka viņa uz mums paskatās. To sauc par tirāniju.

Pēc pamātes izturēšanās šķita, ka viņam taisnība. Vīra ilgā prombūtne bija radījusi kundzē aizdomas, un viņa nāca skatī­ties, vai viss ir, kā vajag. Ar skatīšanos vien nepietika. Ja Ēriks bija notiesātais, kas ieslodzīts mantu kambarī, tad Upīštēvs ta­gad kļuva par apsūdzēto.

— Tā tas ir vienmēr, — sieva uzbruka viņam. — Es pūlos cik spēdama izaudzināt zēnu par kārtīgu cilvēku, bet tu visu jauc, tu slepus nostājies viņa pusē, tu vienmēr sakūdi zēnu pret mani. Nē, ja es to būtu zinājusi! — Viņa salika rokas kā lūg­šanā.

Upīštēvs nopūtās, viņš zināja, kas tam sekos.

— Tu, protams, klusībā domā, ka audzināšana, izglītošana . un tiekšanās pēc augstākām vērtībām nemaz nav tik svarīga.

Lūdzu, tu jau atkal baksti ar sērkociņu zobus, tikai lai mani kaitinātu, tikai lai runātu man pretī. Nē, ja es to būtu zinājusi!

— Ir jau labi, ir jau labi, tikai neuztraucies.

81

— Nekas nav labi, kamēr tu nespēj saprast, ka es tev un tavam zēnam vēlu tikai to labāko, ka cs jums mācu dzīvot, kā izglītotiem un labi audzinātiem cilvēkiem pieklājas. Lūdzu, tikai lai mani tracinātu, tu atraugājies kā nīlzirgs; kādas manieres zēns no tevis lai mācās? Ak, mans mirušais Heinrihs bija gluži

6—1547

cits cilvēksl Kad viņš paņēma savu bazūni, ļaudis aizturēja •elpu, un katru brīvu mirkli viņš izmantoja, lai sevi izglītotu. Un cik solīdi viņš vienmēr bija apģērbies. Un cik izmeklēti al­laž prata izteiktiesl Ja tu mācītos no viņa, tu varētu būt arī ^paraugs zēnam, bet citādi… nē, būtu es to zinājusi!

Upīštēvs domās grieza zobus, taču neko neteica. Viņš zināja no simtkārtīgas pieredzes, ka viņam jāklusē, ja grib apturēt savas sievas vārdu plūdus.

— Būtu es to zinājusi! Nekad, nekad, nekad es nebūtu pie­kritusi laulībām ar tevi. Man ir draugi, visi kulturāli cilvēki, savu dzīves iztiku es varu nopelnīt pati, un nevajadzētu man nemaz dienu dienā nopūlēties, tevi par inteliģentu cilvēku audzi­not. Bet es nu reiz esmu šo krustu uzņēmusies, un es nesūdzos, kaut arī es to varētu darīt; tu manu dzīvi neatvieglo… — Asa­ras apslāpēja viņai balsi, un Upītis atviegloti uzelpoja. Viņš zināja, ka tagad pats smagākais ir garām. Turklāt arī pulkste­nis jau bija puspieci, un piecos vajadzēja nākt ciemiņiem uz tējas vakaru ar mūziku; sieva juta aicinājumu noorganizēt šo •sarīkojumu, lai tādējādi mājās ievestu kultūru.

Lai cik ļoti Upītis ienīda šīs tējas sabiedrības, viņš padevās nenovēršamajam un gāja pārģērbties. Tiklīdz viņš bija gatavs, •uzradās pirmie viesi, dāmas un kungi no tagadējās Upīša kun­dzes pirmā vīra — bazūnes pūtēja — aprindām. Pēc bagātīga kūku un putukrējuma patēriņa sabiedrība devās uz dzīvojamo istabu, lai baudītu mūziku.

Upīštēvs bija ērti iekārtojies atzveltnes krēslā un grasījās jau iesnausties, kad pēkšņi satrūkās.

— Zied vijolītes, ceriņi smaržo… —

dziedāja Beķeres jaunkundze, taču ne jau dziesma, bet Mēles kundzes balss iztraucēja ormaņu saimnieku no miega.

— Te savādi smaržo, — viņa ieminējās.

Upītis paošņāja, taču viņam bija nelielas iesnas un viņš tikai

paraustīja plecus.

— Un putniņi dzied,

un tauriņi lidinās saules staros, —

Uoķeres jaunkundze tricināja balsi.

— Te nudien savādi smaržo, — Mēles kundze nespēja rim­ties. — Vai jums ir kaķis mājās?

— No zieda uz ziedu tos spārniņi nes, kā vīns tos reibina pavasar's.

— Kāpēc kaķis?

— Tā smird, it kā … Vai jūs arī jūtat, Pilavas kundze?

— Jā, patiešām nepatīkami.

— Egles kungs, aizsmēķējiet, lūdzu, cigāru, citādi man jā­spiež ciet deguns!

— Un gavilē un līksmo viss …

— Sī smirdoņa kjūst neciešama!

— Un baltos ziedos viz …

— Upiša kundze!

— Jā, ko, lūdzu?

— TOC \o "1-3" \h \z Css.

— Te smird tā, ka nav izturams.

— Nevar paelpot.

— Css!

— Css!!

— Ak, maija lieglairne … —

Beķeres jaunkundze piepūlēja savas balss saites; taču sačukstē­šanās un ošņāšanās kļuva arvien skaļāka, viņa pārtrauca dzie­dāt un tikai izmeta:

— Šausmīgi!

Un tālākie notikumi patiešām šausmīgi aizskāra godkārīgo

iErika pamāti, kurai taču bija neizsakāmi svarīgi redzēt pie se­vis cilvēkus no augstākajām aprindām. Tā kā pretīgās, skābe­nās smakas cēlonis nebija noskaidrojams, augstākajām aprin­dām pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņi labāk deva priekšroku pa­staigai svaigā gaisā nekā muzikālajiem priekšnesumiem.

Tiklīdz pēdējais viesis bija aizgājis vai, pareizāk sakot, aiz- •rnucis, Upīša kundze skaļi ievaimanājās un ne mazāk skaļi ap­vainoja savu krietno vīru. Notika neticamais. Godavīrs pēk­šņi pārstāja būt krietns un piesarka kā tomāts. Sitie āksti, viņš ierēcās, lai viņi visi iet ratā. Turpmāk viņš rīkošoties pēc sava prāta, un, ja viņam kaut kas nepatiks, viņš iešot uz krogu un tur iedzeršot alu vienā mierā un bez šitās plinkšķināšanas un kurkstēšanas.

— Un zēnu es tūliņ izlaidīšu laukā, — viņš nobeigumā no- Tēcās, — turpmāk es pārņemu audzināšanu. Viņam jāaug kā veselam bērnam un nevis kā slimīgam muzikanta dēliņam. Ta­gad punkts un beigas — par visām reizēm!

Mirkli vēlāk Ēriks bija brīvs. Triumfējošā solī viņš izgāja no ■sava mantu kambara. Ēriks bija izkarojis lielāko uzvaru savā (līdzšinējā mūžā.

8

Nākamajā dienā agri no rīta Ēriks izskrēja pagalmā, lai ■izstāstītu jaunajiem draugiem par savu vakardienas varoņ­darbu. Taču pagalmā neviena nebija. Zēni bija sapulcējušies pie Jāņa un apspriedās, kā rīkoties pie, grāmattirgotāja Stau- biņa.

— Vai jūs atkal gribat zagt grāmatas? — apvaicājās Kār- ilītis, kas uzmanīgi bija klausījies lielo sarunās. Jānis nopūtās.

— Vai tu ari gribētu zagt grāmatas?

— Gribu zagt daudz grāmatu. — Mazuļa acis iemirdzējās.

— Vai tu nejūties slims? — Jānis izņēma no virtuves skapja Ieadu pudeli.

— Zivju eļļu ne, zivju eļļu ne. — Kārlītis sašķieba lūpas. — Man pārgāja grāmatzagšana, es esmu pavisam vesels.

Nelīdzēja ne dievošanās, ne pretošanās, ne bļaušana. Kār- lītis bija mazs un bezpalīdzīgs, tāpēc viņam vajadzēja norīfc ienīstās zāles pret grāmatzagšanu; Jānis palika nepielūdzams- Viņš pareizi novērtēja briesmas, kādas varēja izcelties no Kār- līša pļāpāšanas, un tāpēc ķērās pie zivju eļļas, kuras iedarbību- līdzīgos gadījumos jau bija pārbaudījis. Sī zivju eļļas kūre at­taisnoja sevi ari šoreiz.

Kad zēni izgāja pagalmā, viņi satika kādu vecu pensionāri- Ieraugot noraudājušos Kārlīti, večiņā pamodās līdzjūtība.

— Kas tad tev, maziņais? — viņa vaicāja bērniņam.

— Nekas, itin nekas. — Kārlītis acumirklī pārstāja raudāt.

— Kāpēc tu raudāji?

— Jānis liek man dzert zivju eļļu.

— Zivju eļļu?

— Jā, jo es ari … ari gribētu zagt… maijvaboles.

Večiņa izbrīnījusies purināja galvu un noskatījās zēniem no­pakaļ, kuri, lieki nepļāpādami, devās pie grāmattirgotāja.

Grāmatveikals atradās dažu minūšu gājienā no Ķēniņa ielas, kāda strādnieku rajona pašā vidū. Taču tas bija pazīstams tahi* ārpus šī rajona, jo veikalnieks prata sadzīt pēdas vecām, sen: izpārdotām grāmatām, kuras neviens cits nespēja pagādāt. Staubiņa klientu vidū bija studenti, dīvaini grāmattārpi un pat profesori. Taču pie viņa nāca ari sievietes, lai sameklētu lētās burtnīcas par mīlestību un kaislībām, un matroži no tuvējā os­tas rajona, lai iegādātos saviem garajiem braucieniem krimināl­romānus.

Grāmattirgotava atradās kādreizējā spīķera puspagrabā.. Galvenā ieeja veda cauri tumšam gaitenim uz kādas apdrošinā­šanas sabiedrības biroju, bet zemas durvis — uz puspagrabu,, kas atradās četrus piecus pakāpienus zemāk nekā iela. Divi mazi lodziņi pie paša trotuāra vāji apgaismoja pagrabu. Pelē­cīgā dienā Staubiņam no rīta līdz vakaram vajadzēja dedzināt spuldzi, taču šodien cauri pagraba stāva putekļainajiem logiem iespīdēja saules stari un mākslīgais apgaismojums nebija ne­pieciešams. Līksmā saules gaisma pat ienesa pagrabā zināmu mājīgumu. Plašs, taču zems un neērts, tas bija tā piebāzts ar grāmatu, sadzeltējušu karšu, sabojātu globusu, vecu gravīru* un avīžu kaudzēm, ka ienācējs tik tikko varēja apgriezties. Šķita, ka neviens cilvēks šeit nespēj orientēties. Tomēr tā ne- 'bija taisnība. Kalsnais un izstīdzējušais Staubiņš, kas bija sa­liecies, it kā bai|otos sasist galvu pret zemajiem griestiem, pār­zināja šos apdrukāto un noputējušo papīru kalnus vairāk nekā lieliski. Grāmattirgotāja brīnumainā atmina nekad nepievīla. Ja kāds"viņam pazīstams un godājams pircējs vaicāja pēc kā­das vecas, sen aizmirstas grāmatas, Staubiņš to atrada visīsā­kajā laikā un kaut arī tā būtu aprakta visnomaļākajā stūri zem simtiem citu grāmatu. Varēja domāt, ka viņam pieder nezin kāda nekļūdīga brinumrīkstīte. It sevišķi studenti uzskatīja viņu par fenomenu, kuru vienlaikus gan apbrīnoja, gan reizēm pazoboja. -

Katru brīvu brītiņu Staubiņš pavadīja lasot. Sēdēdams čīk­stošā šūpu|krēslā aiz grāmatu kalniem, viņš grauzās cauri ap­drukātajām lapām. Viņam bija vienalga, ko viņš lasa: brošūru par pīļkopību, grāmatu par sen novecojušiem pētījumiem baltc asinsķermenīšu jomā, apcerējumu par kosmiskiem stariem vai šausmu romānu. Aizmirsies, iegrimis dievs vien zina kādos dvē­seles dzi|umos, citkārt biklais un labsirdīgais Staubiņš spēja kļūt ļoti rupjš un ass, ja kāds viņu tobrīd iztraucēja.

Zēni to zināja, tāpēc Ļovka ieminējās, ka vajadzētu nevis kavēt Staubiņu ar garu krāpšanos, bet pateikt uzreiz skaidri tin gaiši visu patiesību. Taču viņam neizdevās draugus pārlie­cināt. Vecais esot skopulis, apgalvoja Vovka, un katrā ziņā nedošot nevienu grāmatu, ja uzzināšot par naudu. Tāpēc bez viltības neiztikt. Tā kā viņš paziņoja, ka esot arī gatavs iet pir­mais, Ļovka piekāpās. Būdams piesardzīgas dabas, viņš neiz­jūta godkāri kaut ko izmēģināt pirmais, tāpēc atzina par parei­zāku nesteigties.

Vovka nokāpa četrus pakāpienus lejā un iegāja veikalā. Kad grāmattirgotāja palīgs zēnam vaicāja, ko viņš grib, Vovka iz­teica vēlēšanos runāt ar Staubiņa kungu personiski.

— Tad ej tālāk. — Palīgs nevērīgi norādīja veikala d/.i- |umā.

Izmetis līkumu līkumus garām grāmatu un laikrakstu kau­dzēm, Vovka nonāca pie šūpuļkrēsla, kurā sēdēja Staubiņš.

Viņš bija iegrimis kādā grāmatā par insektu iznīdēšanas meto­dēm un nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Vovka iekrek- šķējās, noklepojās un vēlreiz iekrekšķējās. Tikai tad Staubiņš* sakrunkojis pieri, pacēla skatienu.

— Kas tad ir? — viņš iztraucēts vaicāja.

— Atvainošanu, es nāku kādā, tā sacīt, mazliet neparastā' lietā, — Vovka izrunāja šo teikumu tieši tā, kā domās to bija iecerējis.

— Kādā lietā?

— Zināt, es labprāt lasu, — Vovka paskaidroja, — un tāpēc grāmatsējējs Krasts ļauj man lasīt tās grāmatas, kuras viņš- jums iesien. Nesen es lasīju pavisam vienreizēju grāmatu, kas man pavēra, tā sakot, pilnīgi jaunus apvāršņus, un tāpēc es to vēlētos tagad nopirkt.

— Jaunus apvāršņus? — Staubiņš izbrīnījies raudzījās knē­velī. — Kas tad tā ir par grāmatu?

— To sarakstījis kāds indietis, faķīrs, kurš augu dienu sēž: uz asām naglām.

— Uz kā?

— Uz naglām, tāpat kā jūs šūpuļkrēslā. Tā saucas «Trans­cendentāli okultā pasaules uzskata slepenās mācības».

— Ā, tagad es zinu, — Staubiņš pacēla zodu ar plāno ķīj- bārdiņu. — Bet ko tu, dieva dēļ, domā iesākt ar šo grāmatu?'

— Ko es domāju ar to iesākt? Es… es gribētu apgūt šo pa­saules uzskatu.

— Tu? Vai tad tev tās bikses, kuras tu esi līdz šim valkājis, vairs neder? — Staubiņš pasmīnēja.

Vovka iekrekšķējās.

— Runa nav par biksēm, runa ir par to, ka es arī labprāt gribētu sēdēt uz naglām. Bez tam es varētu redzēt cauri sie­nām, kas arī nemaz nav tik slikti, un lasīt domas, un lidināties gabaliņu virs zemes, un — pats galvenais — katru rītu iztulkot vienu vai divus dučus sapņu.

— Tā, tā, tu gribētu tulkot sapņus. — Grāmattirgotājam Vovkas pļāpāšana likās bezgala komiska, jo viņš tai ticēja.

— Skaidrs, ka es to gribētu. Vai tad nebūtu vareni, ja jūs,, teiksim, sapnī redzētu nīlzirgu, kas pārvēršas zaļā papagailī,.

un skaidri zinātu, ka tas nozīmē: jūsu ģimenes dārziņā kāds grib nozagt sūkni.

— Tas būtu gan vareni, taču diemžēl tās grāmatas man vairs nav. Es nupat to pārdevu.

— Pārdevāt? — Vovka tēloja neizsakāmi nelaimīgu cilvēku. — Vai jūs vismaz nepateiktu, kam jūs to esat pārdevis? Es varbūt varētu lūgt, lai tas cilvēks man šo darbu aizdod.

Staubiņš noglaudīja savu ķīļbārdiņu.

— Manis pēc, ja tas tik svarīgi. Tā ir Grābes kundze Akas ielā. Viņa arī ir tāda okulta persona, par kādu tu gribi kļūt, kāršu licēja.

— Tas nekas, no manis kā no konkurenta viņai nav jābai­dās. Es taču gribu visiem šiem brīnumiem nodoties vienīgi sava prieka pēc, ne jau amata interesēs. Sirsnīgs paldies! — Vovka paklanījās un centās iespējami ātrāk pazust no veikala. Grā­mattirgotājs uzjautrināts noskatījās viņam nopakaļ.

Laukā uz ielas stūra Vovka lepni izstāstīja abiem draugiem par saviem panākumiem. Tad grāmatveikalā iegāja Jānis. Kad viņš nonāca pie Staubiņa, tas atkal bija iegrimis lasīšanā un, -no jauna iztraucēts, dusmīgi pacēla acis.

— Ko tu gribi?

— Es vēlētos nopirkt kādu pavārgrāmatu.

— Pavārgrāmatu man ir ļoti daudz, ej pie mana palīga, viņš tev tās parādīs.

— Es vēlos kādu īpašu pavārgrāmatu. Es to redzēju pie .grāmatsējēja Krasta.

— Ko? — Staubiņa zods ar kazbārdiņu otrreiz palēcās uz augšu. — Tu arī to redzēji pie Krasta?

— Jā, kāpēc tad ne?

Grāmattirgotājs papurināja galvu.

— Pavārgrāmata, kuru tu vēlies iegādāties, bija iepriekš pa­sūtīta un ir jau pārdota. Tev būs jāizvēlas kāda cita.

— Vai jūs nevarētu pateikt, kam jūs to esat pārdevis? Tur ir dažas receptes, kuras es gribētu norakstīt.

Nupat antikvāram tas likās par traku.

— Kāpēc tev jānoraksta receptes?

— Tās vajadzīgas manai tantei. Kad es viņai izstāstīju par šo pavārgrāmatu, viņa gluži vai zaudēja galvu. Kopš tā brīža? tante man vairs neliek miera par kaut kādiem siļķu salātiem ā la — ko es zinu, kas tas par ā la, — un arī par divām trim citām receptēm, — Jānis meloja tik mierīgi un aukstasinīgi, ka= Staubiņš viņam beidzot noticēja.

— Lai jūs mani vienreiz liktu mierā: šo pavārgrāmatu no­pirka Lūves kundze Zvirbuļu ielā 6. Un tagad taisies, ka tieci, man pietiek. — Staubiņš atkal iegrima insektu grāmatā.

Uz ielas stūra Jānis izstāstīja draugiem par savu veiksmi. Tagad pienāca Ļovkas kārta. Viņš vēl kavējās.

— Vai Staubiņš tik tiešām nebija ne mazumiņu dusmīgs un bez ceremonijām pateica, kam grāmatu pārdevis?

— Ja, es taču tur nebiju ne trīs minūtes, — Jānis uzmundri­nāja biklo draugu.

Nopūties Lovka devās veikalā iekšā.

Šoreiz Staubiņš, ieraudzījis tuvojamies zēnu, noskaitās. Ļovka paklanījās.

— Es ļoti gribētu nopirkt kādu grāmatu, kādu noteiktu grā­matu, kuru es nesen tiku redzējis pie grāmatsējēja Krasta. Viņa- darbnīca ir mūsu pagalmā.

— Tā, tā. — Antikvāra kazbārdiņa trīcēja. — Un kas tā ir par grāmatu?

Lovka vispirms paskatījās uz saviem kurpju purngaliem, tad garām Staubiņam uz sienu, kur karājās kāds vecs audekls, kurā attēlots mežonīgi sadusmots zilonis bambusa biezoknī.

— Tā ir… tie ir «Bīskapa mīļākās erotiskie mīlas piedzīvo­jumi», nē, atvainojiet, tas bija kardināls.

— Ak šitā! — Antikvārs piecēlās kājās. — Viens gribēja sē­dēt uz naglām, otrs — pagatavot siļķu salātus, un tu, blēdi, gribi tīksmināties par mīlas piedzīvojumiem, ko?

— Jā, tas ir — nē, es personiski ne, — Ļovka stomījās; viņš juta, ka nebūs labi.

— Ak tu personiski ne, bet tava tante, vai ne?

— Jā, tas ir — nē, mans onkulis. Viņš sadomājis iegūt skaid­rību par šiem jautājumiem, tāpēc …

Un tagad tu gribētu uzzināt, kam es to grāmatu esmu paidevis! — Ķīļbārdiņa trīcēja arvien satrauktāk.

— Jā, labprāt, ja tas nebūtu pārāk sarežģīti.

— Un ko tu iesāksi, ja būsi adresi uzzinājis?

— Tad, — Ļovka aplaizīja sausās lūpas, — tad es gribētu grāmatu aizņemties priekš mana onkuļa, lai viņš varētu apska­tīt vismaz paskaidrojošos attēlus. Au! — zēns pēkšņi iekliedzās, Staubiņš bija saķēris viņu aiz auss.

— Paskaidrojumus, tu, puisīt, tu, meli, tu, blēdi, es gribu tagad dzirdēt no tevis, — večuks brēca falsetā. — Kas tur ir ar tām grāmatām? Ar Krastu? Ko jūs esat izperinājuši, jūs, laupītāju banda, jūs, dīkdienīgie ielu vazaņķi? Atbildi — kas jums padomā?

— Mums … mums… mums padomā nav nekas netais­nīgs, — Ļovka spēja vienīgi stostīties. — Mēs… mēs tikai gri­bam palīdzēt Krastam, jo viņš ir apcietināts.

— Kāds tam sakars ar manām grāmatām? — Antikvārs at­laida Ļovkas ausi, un zēns izstāstīja, kas noticis. Staubiņš klau­sījās; neticību viņa sejā nomainīja izbrīns, izbrīnu — augoša līdzjūtība. Kad Ļovka apklusa, viņš tikai purināja galvu:

— Un kāpēc jūs uzreiz neteicāt taisnību?

— Mēs, tas ir, Vovka domāja, ka jūs varbūt gribēsiet naudu paturēt.

— Jūs tātad mani esat turējuši par rīkļurāvēju; es tikai gri­bētu zināt — kāpēc.

— To es arī nezinu. Vovkam vienmēr ir tādas jocīgas idejas.

Vai Vovkas idejas patiesi bija tik jocīgas, tas lai paliek ne­izšķirts, taču viņa neticība Staubiņa godīgumam šoreiz bija nevietā. Antikvārs ne tikai nosauca Ļovkam pircēju vārdus, ku­riem nosūtījis grāmatas, viņš arī pastāstīja par katru no pircē­jiem mazliet tuvāk. Lūves kundze bija pensionāre, kura nopir­kusi pavārgrāmatu, lai uzdāvinātu to savai meitai kāzās. Ilmis, kurš bija pasūtījis «Galvaskausu izpēti», bija universitātes pro­fesors. Zenta Guldeņa kundze, pie kuras bija nonākušas «Mīlas dēkas», bija kāda teātra aktrise. Romānu «Zaudētās ilūzijas» bija nopircis kāds zobārsts, «Vecticībnieka tikumību» — pops Sergejs un «Vaļu zvejas» grāmatu namsaimnieks Peka.

Ļovka atzīmēja vārdus un adreses un atvadījās no Staubiņa,, ieguvis vairāk, nekā cerējis.

Ļovka savus panākumus attēloja daudz pieticīgāk nekā viņa- draugs Vovka. Tomēr neslēpa sveci zem pūra, un pat Vovka bija spiests izteikt viņam atzinību.

Atgriezušies Ķēniņa ielā, zēni nolēma vakarā atkal satikties;-. Vovka pastāvēja uz to, ka noteikti jādibina slepenais ordenis. Tā nosaukums būšot «Neredzamo savienība». Dibināšanas sa­pulces laikā esot jāuzņem arī Ēriks un jāapspriež visdrīzāk vei­camie pasākumi grāmatu ieguvē. Vovka kā nākamais savienī­bas vadonis un sekretārs apņēmās sagatavot sapulci.

9

Sī ievērojamā sapulce notika sētas nama bēniņos. Vovka tcs- bija izvēlējies par satikšanās vietu, jo zināja, ka te vismazāk var kāds traucēt. Turklāt krēslainajiem bēniņiem, kur atseviš­ķos būceņos bija novietotas visvisādas grabažas, piemita kaut kāda noslēpumainība, kā ikvienai vietai, kurā retu reizi gadās iegriezties un kura tāpēc vēl jo vairāk rosina fantāziju. Arī zēni- šeit labprāt uzturējās, jo caur mazajām jumta lūkām varēja pārredzēt da|u pilsētas — līdz pat Daugavas viņai pusei. No iekšpilsētas namu jūkļa smails kā adata slējās Pēterbaznīcas tornis un smagnējā Doma baznīca. Visgarām Daugavai bija re­dzamas ostas ierīces ar ceļamkrāniem un kuģiem, kas tur bija noenkurojušies. Pa kreisi no ostas pavērās ķieģeļu fabrika, krastā bija pietauvojušās liellaivas. Ar pūlēm stumdami ķerras pār smagajām plankām, vīri vai nu izlādēja laivas, vai arī pie­pildīja to resnos vēderus ar ķieģeļiem.

Plašais skats, kā arī rosība apkārtējās ielās lika zēniem dažu labu stundu pavadīt bēniņos, kaut arī namsaimnieks bija aiz­liedzis bez vajadzības te uzturēties.

Kad Ēriks parādījās bēniņos, bija jau tumšs. Neskaitāmas gaismiņas iemirdzējās namu jūrā, zemu lejā iedegās ielu la­ternas, ostā bija redzami sarkani un zaļi punktiņi, tās bija kuģu signālugunis.

Trīs «neredzamie» — Vovka, Ļovka un Jānis — tupēja sve­ces galu gaismā zem kāda slīpa jumta loga; sejām viņi bij;v aizklājuši priekšā melnas lupatas, redzama bija tikai piere un acis. Ērikam vajadzēja apsēsties viņiem blakus un vispirms iz­stāstīt, ko viņš kopš pirmdienas ir darījis un kādus drosmes un vīrišķības pārbaudījumus izturējis cīņā par savu brīvību. Tad viņam lika doties uz bēniņu otru galu; «neredzamie» tagad gribēja apspriesties par viņa tālāko likteni.

Vovka nopūta sveci un organizēja slepenu balsošanu. Kandi­dāts vienbalsīgi tika atzīts par «Neredzamo savienības» cienīgu. Ērika nozvērināšanai Vovka bija paņēmis līdzi vienu skārda krūzi ar ūdeni, divus virtuves nažus, vienu truša ādu, vienu ģē­rētas ādas gabalu un vairākus korķus. Katrs no trim zēniem iebāza mutē korķi, lai pārvērstu balsi. Kandidātam tika aiz­sietas acis un pavēlēts iet aplī desmit soļu un uzklausīt kādu ziņu, kura tūliņ atkal jāaizmirst.

— Klausies, «neredzamo» kandidāt, — sacīja Vovka dobjā korķa balsī, — ja gribi kļūt par pilntiesīgu mūsu savienības biedru, tūliņ tev būs jāiztur pēdējā drosmes pārbaude… Vai tu gribi to?

— Jā, es gribu, — atskanēja kandidāta balss.

— Tad pagriezies septiņreiz uz papēža riņķī, jo septiņi ir svēts skaitlis, un ej taisni uz priekšu, līdz sadzirdēsi čalojam avotu.

Ēriks darīja, kā pavēlēts. Jānis, paņēmis no krūzes pilnu muti- ūdens, to guldzināja, kā skalodams kaklu. Viņš atdarināja avotu.

— Vai tu dzirdi čalojam avotu? — Vovka vaicāja.

—

— Tu stāvi pie vecu pilsdrupu vārtiem. Ej iekšā un, ja tu sajutīsi vēju, nebaidies, tie ir vampīri.

Ļovka ar ādas gabalu atdarināja vampīrus. Vovka monotoni turpināja:

— Tagad tu stāvi lielā, pussagruvušā pils zālē, kur notiek mūsu ordeņa slepenā sēde. Kaut arī tev ir baisi, nebaidies! Tur gaudo kāds gars.

Jānis ar piepūstiem vaigiem atdarināja garu.

— Un tev gar kājām glaužas vilkacis.

Ļovka ar kožu saēsto truša ādu bija vilkacis.

— Kaut arī tev šķiet, ka beigas klāt, — Vovka turpināja, — tu nedrīksti zaudēt drosmi un paļāvību. Sauc skaļi: «Ak, nā­ciet, neredzamie bruņinieki, glābiet mani!»

Ēriks pasauca, citi pēc tam, uz vietas mīņādamies, atdari­nāja daudzu kāju dipoņu. Turklāt Vovka ar abiem nažiem ra­dīja ieroču šķindu. Kaut arī korķis mutē arvien vairāk traucēja, viņš tomēr paziņoja:

.— Simt divdesmit astoņi neredzamie bruņinieki ir sapulcē­jušies ap tevi, un tev tagad viņu priekšā jādod svinīgs zvē­rests.

— Kas man jāzvēr? — Ēriks vaicāja. — Ka esmu gatavs kuru katru mirkli mirt?

— Vienkārša nāve mūsu slepenajā savienībā nav nekas se­višķs. Ņemt un nomirt — to var katrs. Pacel roku un zvēri: «Es, ■savā agrākajā dzīvē saukts Ēriks Upītis …»

— … Upītis, — Ēriks murmulēja.

— …paziņoju, ka esmu gatavs jebkuros apstākļos, sevi ne­žēlodams, iestāties par «neredzamo» taisnīgo mērķi.

— … mērķi.

— Paļaudamies uz «savienības» pārējo brāļu aizstāvību, es 'nekad nenobīšos pat ne no baltās valzivs.

— …valzivs! — Ēriks pacēla balsi, pārliecināts, ka ceremo­nija ir galā. Taču viņš maldījās.

— Un tagad pierādi to, — Vovka turpināja. — Tu stāvi at­vērtas lūkas priekšā. Sper bezbailīgi savu pēdējo soli šajā dzīvē!

Nabaga Ēriks! Viņš zināja, ka atrodas nevis kaut kādā pils zālē, bet bēniņos, ka viņam apkārt nav nekādu neredzamo bru­ņinieku, ka nekādi vampīri nešaudās ap galvu un ka viņam priekšā nav nekādas atvērtas lūkas. Un tomēr: kad bija jāiz­pilda pavēie un jāsper solis, kāja neklausīja! Ēriks pats sevi nolamāja par nelgu, saņēma visus spēkus — taču velti. Māņu tēli it kā bija paralizējuši kājas.

i ts varēja nopietni apdraudēt Ērika uzņemšanu «savienībā», taču laiin.gs gadījums nāca viņam palīgā. Vovka, ievērojis viņa

vilcināšanos, gribēja savā draudošajā korķa basā pavaicāt, kc nozīmē šī vilcināšanās. Jautājuma vietā svārstīgais kandidāts sadzirdēja tikai rīstīšanos un klepošanu. Vai tie atkal bija Vov- kas māņu tēli? Nē, tā bija īstenība — Vovkas rīkle atsacījis nogādāt kuņģī tik lielu, nesagremojamu svešķermeni kā korķi. «Neredzamo» sekretārs un galvenais rīkotājs bija nelaimīgā kārtā aizrijies. Un pats Jaunākais, ka korķis, lai arī kā zēns klepoja un rīstījās, ne nāca laukā, ne gāja lejā; tas bija stingri iesprūdis Vovkas kaklā.

Ēriks vispār nekā nesaprata. Ko šī elsošana varēja nozīmēt?- Niknu lauvu vai sakaitinātu garu? Un dobjie sitieni, it kā kāds- dauzītu paklāju? (Jānis ar visu spēku blieza Vovkam pa mu­guru.) Un atkal šī guldzēšana? Vai tas atkal bija avots? (Jā. tikai šoreiz ūdens tecēja Vovkam rīklē.)

— Ak dievs, es gandrīz nosmaku, — Vovka beidzot izmocīja savā no korķa atbrīvotā balsī, kas pamudināja Ēriku noņemt no acīm apsēju. Viņš atkal atgriezās īstenībā. Te bija bēniņi un nekādas lūkas pie kājām, nekādu bruņinieku pulku, bija tikai trīs zēni, no kuriem viens — Vovka — joprojām pūlējās dziļi* ievilkt elpu. Jo norīt garu vīna pudeles korķi taču nebija ne­kāds nieks.

Ļovka lietišķi piezīmēja, ka norīts korķis vairs nav bīstams tikai tad, kad tas atkal dabiskā ceļā ierauga dienas gaismu. Vai ari jāsauc palīgā ķirurgs, un tas varot būt arī ļoti sāpīgi. Sāda doma Vovkam nemaz nebija pa prātam.

Viņš apvainoja Ļovku, ka tas gribot viņu ar šiem ļaunprā­tīgajiem čukstiem tikai iebaidīt, un teorētiskā izskaidrošanās par korķiem, korķu rijējiem un korķu laukā vilcējiem būtu izvēr­tusies kautiņā, ja nebūtu Jānis abus ķildniekus samierinājis.

Pēc šī īsā starpgadījuma sekoja Ērika uzņemšana «savie­nībā», kā arī tika izskatīti pārējie dienaskārtības jautājumi. Pirmajai plānveidīgi organizētajai grāmatu ieguves akcijai va­jadzēja notikt rīt pie kāršu licējas un sapņu tulkotājas Grābes. Viņa dzīvoja pavisam tuvu, un «klienta» lomā pie viņas varēja nokļūt bez grūtībām. «Klienta» lomu uzņēmās Vovka. Ērika uz­devums bija aizdot Vovkam savu uzvalku, lai viņš varētu ieras­ties pienācīgā izskatā un zīlniecei nerastos aizdomas.

' — Ja es būšu tik smalki uzcirties, — Vovka apgalvoja, — gan es parūpēšos, lai uzreiz tiktu klāt un izdibinātu, kur šai kāršu vecenei glabājas grāmata. Apmēram pēc piecām minūtēm jūs aizdedziniet filmas rullīti un nosviediet to pie Grābes durvīm. Nenāktu arī par |aunu daži dūmu spridzekļi. Jucekli un bļau­šanu es izmantošu … Vai skaidrs?

Visi pamāja.

Ar svinīgu zvērestu, ka neviens no viņiem nekādos apstākļos nedrīkst izpaust, kāds mērķis ir viņu slepenajai savienībai, sa­pulce tika slēgta, un četri «neredzamie» atstāja bēniņus tikpat . klusi un neuzkrītoši, kā bija turp uzlavījušieš.

10

Nākamajā ritā uzreiz pēc brokastīm Ēriks paziņoja pamātei, ka gribot iziet pagalmā, lai ieelpotu svaigu gaisu.

— Manis pēc dari, ko tu vēlies, — viņa asi atcirta aizvainotā balsī.

Ēriks par to neuztraucās.

Vovka, kuram vairs nedraudēja nekādi sarežģījumi ar korķi, bija sevišķi labā noskaņojumā. Aiz zārcinieka darbnīcas viņš samainīja ar Ēriku drēbes un gāja pie zīlnieces. Sasniedzis īres namu, kurā viņa dzīvoja, Vovka vēlreiz aplaida skatienu visapkārt. Viņa draugi, spridzinātāji, bija sekojuši. Ieraudzījis zēnus aiz avīžu kioska, Vovka mierīgi devās mājā iekšā.

Otrajā stāvā pie kādām netīri zaļām durvīm bija piestiprināta misiņa plāksnīte: «Zelma Grābe, grafoloģe».

Salikusi sirmgalve atvēra Vovkam durvis.

— Ko tu gribi? — viņa nelaipni uzprasīja.

— Es vēlētos satikt Grābes kundzi, mani sūta mana tante.

— Tava tante? Kas viņa ir?

— Viņa ir namsaimniece, viņai pieder lielais sešstāvu stūra nams ar garāžām apakšā. — Ērika uzvalks stiprināja Vovkas pašpārliecinātību, kaut arī citkārt melojot viņš reti kad jutās apjucis.

Večiņa nopētīja zēnu, un labās drēbes radīja nepieciešamo efektu. Viņas seja, kas līdzinājās sažuvušam kartupelim, sa­vilkās smaidā.

— Kāpēc tad viņa tevi šurp sūtījusi, manu dēliņ? — Ļaunā ragana bija pārvērtusies par labo feju.

— To es drīkstu pateikt vienīgi zīlnieces kundzei perso­niski, — Vovka meloja bez sirdsapziņas pārmetumiem. — Lieta ir ļoti steidzama.

— Tad nāc vien iekšā, manu zēniņ, es tevi tūliņ aizvedīšu pie viņas, tev nemaz nebūs ilgi jāgaida.

Večiņa gāja pa tumšo, pēc oglēm un auna cepeša smirdošo gaiteni un atvēra durvis, kas veda kādā istabiņā. Tur sēdēja aptuveni pusducis vecu un jaunu sieviešu, kuras tīkoja pie kāršu licējas tikt vaļā no saviem sūri grūti pelnītajiem grašiem par vienu izdomātu pasaciņu. Tā kā Vovka bija pagādājis sev tanti ar sešstāvīgu īres namu, viņam nācās gaidīt tikai īsu brītiņu. Tad večiņa zēnu uzaicināja ieiet blakusistabā, kur viszine Grā­bes kundze noturēja savus «seansus».

Lielā istaba bija bāztin piebāzta ar mēbelēm. Skapji, bufetes, grāmatu plaukti un galdiņi to piepildīja kā īstu mēbeļu nolik­tavu, un visas mēbeles bija piekrautas ar sīkiem greznuma priekšmetiem, lētām kristāla vāzēm, kurās saliktas papīra pu­ķes, raibi izkrāsotiem dekoratīviem šķīvjiem un apzeltītām ka­fijas tasēm. Zīlniece bija mantīgs cilvēks. Krietnā ducī fotogrā­fiju, kas karājās pie sienas, bija redzami viņas dzimtas senči un piederīgie. Tas viss Vovku maz interesēja. Viņš šķielēja pēc grāmatas, un viņam laimējās. Tā gulēja uz kādas etažeres!

Zīlniece sēdēja istabas Vidū pie galda. Viņa bija korpulenta sieviete melnās drēbēs, ar melnu kaķi klēpī un melnu grāmatu līdzās, kurai uz vāka zelta burtiem bija rakstīts «Melnā ma­ģija». No resnās, melnās sveces cēlās augšup sīka, melna kvēpu vērpete, uz melnā galdauta gulēja spēļu kāršu komplekts.

Galda otrā pusē sēdēja bāla, neglīta meitene. Zīlniece, nerau­goties uz savām kuplajām miesām, kā īsta svētā dobjā balsī sludināja:

97

— … tātad gaidi, kamēr pilnmēness būs pilns, un, kad tas būs pilns, iemērc šo sveces galiņu minētajā maisījumā un

7 — 1547

lēnām apēd, visu laiku domādama par savu līgavaini un atkār­todama: «Paliec pie manis, neej pie viņas, neatstāj mani, citādi tu dabūsi podagru!» Vai skaidrs?

— Jā, — meitene izdvesa.

— Vienu latu piecdesmit, — atskanēja no gaišreģes mutes, kurā iemirdzējās rinda zelta zobu.

Meitene samaksāja, pakniksēja un izgāja no istabas, lai piln­mēness naktī kā zāles pret mīlas mokām zelētu sveci. Paklausot zīlnieces mājienam, Vovka piegāja pie viņas.

— Kas tevi šurp atvedis, manu zēn? — viņa vaicāja Vovkam. — Tikai runā taisnību, citādi uz tava kapa drīz ziedēs baltas rozes.

Paškritiski — cik nu tas reizēm bija viņa spēkos — Vovka nodomāja: viņa taču fantazē vēl trakāk nekā es. Skaļi viņš sa­cīja:

— Es nāku savas tantes dēļ, augsti godātā svētā kundze, jo mani sūta mans onkulis. — Viņš pievilka kāju, kā tas labi audzinātam zēnam pieklājas.

Augsti godātā svētā kundze sarauca krunkās pieri.

— Savas tantes dēļ, jo tevi sūta tavs onkulis? Kā lai to sa­prot?

Kā lai to saprot, nezināja arī Vovka. «Nolādēts,» viņam iz­skrēja cauri smadzenēm, «joprojām vēl neblīkšķ. Sasodītā tante! Pateicoties viņai, es tiku te iekšā, bet kā lai tagad tieku laukā?»

— Tā ir ļoti sarežģīta lieta. — Vovka, kā vienmēr, kad mek­lēja kādu ideju, berzēja degunu, it kā no tā varētu izlēkt kāda domu dzirksts, kas viņu apgaismotu. Taču dzirksts nelēca.

— Jā … ļoti komplicēta lieta, jo neviens par to neko nezina. Pat mana tante un mans onkulis ne.

— Ko? Onkulis tevi sūta un nezina, ka viņš ir tas, kas tevi sūta pie manis?

— Jā, kā lai es jums to paskaidroju. — Vovka stomījās. Sprādziena joprojām nebija, un zēns bija spiests turpināt: — Es redzu, man nāksies jums izstāstīt visu patiesību, citādi… ci­tādi jūs nekā nesapratīsiet. Runa ir par divdesmit tūkstošiem latu. Viņš zināja no pieredzes, ka nauda vienmēr liek cilvē-

kiem ieklausīties. Un tik tiešām, viņa vārdi izskrēja zīlniecei cauri kā elektriskais trieciens.

— Par divdesmit tūkstošiem latu?

Vovka mēmi pamāja. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ko runāt tālāk.

— Kas tā ir par naudu? — zīlniece uzbāzās viņam. — Un kāpēc sūta taisni tevi, nepilngadīgu bērnu, pie manis?

- Mani jau tikai atsūtīja, lai es jums pateiktu, ka mana tante, tas ir — mans onkulis, gribētu ar jums runāt, tas ir — viņš to negribētu, bet viņa sieva to gribētu, un tāpēc es pats izdomāju atnākt.

Vovka juta, ka tik juceklīga penterēšana sen nav nākusi pār viņa lūpām. Taču blīkšķis joprojām neatskanēja, un tāpēc viņš jutās spiests vismaz ar pēdējo teikumu vērst visu iepriekšsacīto atkal par labu.

— Jums jāzina, — viņš izmisis meklēja izeju, — mana vecā tante ir, kā to saka — un patiesībā pamatoti — sajukusi.

— Sajukusi?

Vovka pamāja. «Attiecīgā» literatūra nāca viņam palīgā. Ne­sen viņš bija lasījis stāstu par kādu sirmu grāfieni, kura saju­kusi prātā. Un tajā pašā mirklī viņa atmiņā atausa kādas ten­kas, kuras zēns apmēram pirms nedējas bija dzirdējis kāpņu telpā. Tās bija tenkas par visiem pazīstamo audumu tirgotāju un augļotāju Smarkovnu un viņas brāļadēlu Zaharu, kuram viņa gribēja atņemt mantojuma tiesības.

— Jā, pilnīgi sajukusi, — Vovka sacīja. Zēns jutās kā zivs, kas atkal tikusi ūdenī. — Tanti, rau, apciemo viņas mirušais brālis, un viņa pat dzer kopā ar brāli tēju, kaut gan viņš, kā tante stāsta, savu galvu nes nevis uz pleciem, bet vienmēr pa­dusē.

— Tā mēdz būt. — Zīlniece savilka muļķīgu sejas izteiksmi.

— Nav divu domu, ka mēdz būt, — Vovka arvien vairāk ieju­tās savā elementā. — Jums jāzina, ka mana tante ir ļoti bagāta un viņai ir netīra sirdsapziņa, jo viņa atņēmusi manam onku­lim mantojuma tiesības, un tādēļ nevienu nakti vairs nespēj gulēt. To es dzirdēju aiz durvīm, kad mans onkulis runāja ar

manu otru tanti, viņa sievu. Un, gribēdams viņam palīdzēt, es jums visu izstāstīšu, kaut arī tas man tika stingri aizliegts.

— Paklausies, dēliņ, — zīlniece bija kļuvusi arvien uzmanī­gāka, — tagad tu man izstāstīsi visu pēc kārtas. Es neesmu no pļāpām un māku noslēpumus glabāt, it kā neko par tiem nezinātu. Tātad — kas ir tavs onkulis?

— Viņu sauc … Zahars Smarkovs.

— Ko, tava tante ir audumu tirgotāja Smarkovna?

— Jā, tā pati.

— Un kas tevi sūtīja pie manis?

— Zaharonkulis, tikai netieši.

— Netieši?

— Jā, jo viņš taču tika runājis ar savu sievu, ka mana sa­jukusi tante, Smarkovna, kādam esot jāved pie prāta un to va­rētu nokārtot tikai tāds, kam ir sakars ar augstākām varām — pops vai tāda gaišreģe kā jūs.

— Es?

— Nūja, jums vajadzētu manai tantei ieskaidrot, ka miru­šais, bezgalvainais brālis dzer ar viņu tēju tikai tāpēc, ka viņa manam onkulim atņēmusi mantojuma tiesības.

— Ak tā, — zīlniece pamazām aptvēra šīs kopsakarības.

— Tavs onkulis Zahars domā, ka popam vai kādam citam izre­dzētam vajadzētu tavai tantei Smarkovnai ieskaidrot, ka viņai tikai tāpēc rādās briesmīgi sapņi un murgi, ka viņa savam brāļa­dēlam, tavam dzīvajam onkulim, atņēmusi mantojuma tiesības.

— Tieši tā.

— Un to viņš tika izstāstījis savai sievai?

— Jā.

— Un ko viņš tev sacīja? -

— Viņš sacīja: aizskrien pie Grābes kundzes, aiznes viņai mīļus sveicienus, viņa taču mani pazīst, un piekodini, lai viņa šodien vakarā ap pulksten astoņiem ir pie Smarkovnas mājas. Es viņu tur gaidīšu, jo man ar viņu ir kaut kas runājams.

— A, tagad es redzu šīs kopsakarības pavisam skaidri. Tu esi dūšīgs zēns. — Zīlniece paplikšķināja Vovkam pa vaigu.

— Tātad pasaki savam onkulim Zaharam, ka es to lietu nokār­tošu. Te būs konfekte par to, ka tu man visu tik labi izstāstīji.

Vovka iebāza konfekti mutē. Viņš bija zaudējis visas cerības uz savu draugu akciju un gribēja atvadīties.