Satraukums Ķēniņa ielā

Tagad Pekām uz kakla bija trīs draugi makšķernieki. Viņš nolēma nekādā ziņā neaicināt viņus uz tēju — kaut arī viņam te vajadzētu sēdēt līdz tumsai.

Ssss … Ssss … Ssss … Ssss … četriem makšķerniekiem sīca apkārt odi. Kur tikai pavērās kāds laukumiņš neaizsegtas ādas, tie metās virsū kā velna badmiras, un nelīdzēja ne vilci­nāšanās, ne sišana. Tāpēc bija pilnīgi saprotams, ka Grābe drīz vien sāka gaudot.

— Es … es sajukšu prātā! Sie reptili var nogalināt cilvēku!

— Jā, lien pat degunā, — rūca līgavainis uniformā. .

— Vajadzētu tiem katram atsevišķi rīkli pārgriezt, — mies­nieks lamājās.

— Tagad vēl nekas. — Pekā atkal modās cerība. — īstas mo­cības sākas tikai tad, kad paliek tumšs.

Un viņam bija tik liela taisnība, ka beidzot viņš pats, nespē­dams izturēt mocības, apsvēra, vai, šos trīs ielūdzot, nebūtu mazāks ļaunums.

Tad uz viņu pusi stūrēja trešā laiva. Sajā laivā sēdēja .vecā Smarkovna! Viņa airējās līdzeniem, ievingrinātiem vēzieniem, it kā viņa būtu nevis audumu tirgotāja, bet zvejniece. Arī Sm?.r- kovnai laivā bija makšķerkāts.

— 'bvakar, Pekas kungs, 'bvakar visapkārt. Kā ir?

— Bēdīgi — odi kož, bet zivis nekožas, — Peka atbildēja, vārgi pūlēdamies savu apstulbumu pārvērst jokā.

— Ak, lai nu paliek odi. Tie kož vienmēr. Taču jāpanāk, lai kostos zivis. Starp citu, man ar jums, Peka, vēlāk jāaprunā­jas. — Pašpaļāvības Smarkovnai netrūka.

Grābe nojauta, ka arī nolādētā Smarkovna dzenas paka) l<> terijas biļetei, un aizrādīja:

— Vienalga, vai runa ir par zivīm vai par ko citu, daži cil­vēki vienmēr iedomājas, ka ir sevišķi viltīgi. Bet, vai tā ir, tas vēl zvaigznēs rakstīts.

— Nešūpojiet labāk ar savu drebelīgo ķermeni laivu un ne­baidiet zivis! — Smarkovna atcirta, tad paņēma makšķerkātu, uzlika ēsmu un iemeta auklu ar spalvas pludiņu ūdenī.

— Ja viņa izvilks kaut vienu zivi, es būšu aitaspiere, — Grābe indīgi sacīja Vurgkam. — Drīzāk jau putnubiedēklis no­ķers zvirbuli.

Smarkovna atzina, ka nav vērts tērēt laiku, atspēkojot Grā- bes piezīmi, un pievērsa uzmanību savam pludiņam. Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņa viegli piecirta, ar veiklu kustību paķēra dukuru — un kas tajā spirinājās? Pusmārciņu smags breksis.

It kā tas nebūtu nekas sevišķs, Smarkovna noņēma zivi no āķa un iemeta makšķeri atkal. Drīz viņa vēlreiz viegli piecirta, izstiepa dukuru, un tajā spirinājās liels asaris. Un ar divām zivīm nebija gana. Smarkovna lietpratīgi izvilka no ūdens vēl pusduci asaru, brekšu un raudu. Odi viņu, kalsnu un musku­ļainu, gandrīz vai netraucēja.

Tāpēc jo lielākas mocības bija tiem, kam nelika ne asakas. Tagad lamājās ne tikai Vurgks un Bulduris, bet arī Peka.

— Man vairs nav nevienas veselas vietiņas, — Grābe čink­stēja. Es vairs nevaru izturēt, nav briesmīgākas spīdzināšanas par šo.

— Izbeidziet taču, aitaspiere, pinkšķēt, — Smarkovna nici­noši aizrādīja, izvilkdama kārtējo zivi. — Tik liela bļaušana pāris odu kodienu dēļ taču ir smieklīga.

Krēsla arvien sabiezēja. Pie debesīm iezīmējās bāls mēness. Migla virs ūdens savilkās arvien biezākos vālos, Peka arvien izmisīgāk kūpināja pīpi… Tad viņa apņēmība sabruka.

— Es tagad airēšos mājās, — viņš paziņoja, par spīti visiem nodomiem. — Ja dāmas un kungi būtu gatavi samierināties ar glāzi tējas, jūs tiekat laipni aicināti.

Visi bija gatavi samierināties, un trīs laivas sekoja Pekas laivai uz viņa laivas piestātni.

Jau pats dārzs, kas ieskāva vasaras māju, liecināja ne tikai par īpašnieka lielo kārtības izjūtu, bet arī par viņa tieksmi pēc skaistā. Krietns ducis dažāda lieluma un krāsas dārza rūķīšu izdai|oja dabu. Citi makšķerēja (pie viņu makšķerēm karājās mazas skārda zivtiņas), citi gulēja uz sāniem, galvu atbalstī­juši rokā un garlaikoti nodūruši skatienu, citi savukārt nemāk­sloti un vienkārši stāvēja, paši brīnīdamies, kāpēc tie nostā­dīti. Dārzu greznoja ari tādi mākslas priekšmeti kā mušmires, dažādi gliemežvāki un — tavu krāšņumu! — daudzas spīguļo­jošas stikla lodes, kas mēness gaismā mirguļoja uz gariem, zemē iedzītiem stieņiem.

Ar naudu un māksliniecisko gaumi Peka nebija skopojies, arī iekārtojot savu lauku māju. Pie ārsienām bija piestiprināti briežu ragi; sārtas porcelāna sirdis, krāsainas košuma figūri­ņas un izšūti spilveni greznoja telpas. Peka bija izglītots cil­vēks, tāpēc pie sienas stāvēja plaukts ar grāmatām.

— Nē, ir gan pie jums skaisti! Un tik daudz grāmatu! — iesaucās Grābe un — kā izslāpusi pēc zinībām — metās pie grāmatu plaukta, lai apskatītu grāmatas tuvāk.

— Jā, grāmatas patiešām ir īsts skaistums. — Arī miesnieks izjuta prasību saimnieka zinību dārgumus apskatīt tuvāk.

Smarkovna neteica nekā. Toties viņas acis vēl jo uzmanīgāk slīdēja pār grāmatu muguriņām. Viņa pirmā ieraudzīja mek­lēto grāmatu un tūliņ to satvēra savos garajos, tievajos pirk­stos kā zirneklis mušu.

Peka bija izgājis virtuvē pateikt savai ekonomei, lai viņa uz­liek patvāri tējai. Tāpēc arī viņš nezināja, kas tikmēr norisinās viņa dzīvojamā istabā. Pēc pirmā apjukuma par Smarkovnas bezkaunību trijos konkurentos uzliesmoja sparīgs sašutums.

— Ko jūs atļaujaties? — Grābe iesaucās. — Es gribēju pa­ņemt grāmatu pirmā.

— Likuma vārdā, jūs aizskarat svešu īpašumu, — līgavainis uniformā metās palīgā savai līgavai.

— Tūliņ atdodiet grāmatu, citādi es no jums iztaisīšu kot­leti, — miesnieks ierēcas un izstiepa savu sarkanspalvaino ķetnu, lai izrautu Smarkovnai grāmatu.

Smarkovna nebūtu Smarkovna, ja būtu no stūrgalvīgā mies­nieka nobijusies.

— Neiedrošinieties man pieskarties, — viņa iešņācās, — ci­tādi es jums ieduršu.

Par spīti brīdinājumam, Bulduris gribēja grāmatu saķert; apslāpēti iekliedzies, viņš parāva roku atpakaļ. Smarkovna bija izņēmusi no kleitas vīles kniepadatu un — knikš! — iedūrusi.

Atgriezies dzīvojamā istabā, Peka atrada savus viesus visla­bākajā saticībā. Grābe stāvēja pie izšuvuma «Esi vienmēr uz­ticīgs un godīgs!», Vurgks miermīlīgi sēdēja uz dīvāna, mies­nieks smaidīja, lielas cilvēkmīlestības pārņemts, it kā nupat būtu noglāstījis kādam bērniņam matu cekulu.

Smarkovna pārmeklēja savu laupījumu. Izveicīgi, kā naudu skaitīdama, viņa šķirstīja grāmatas lapas.

— Es apskatu vienu jūsu grāmatu, — viņa paskaidroja Pe­kām. — Noderīgi zvēriņi ir šie vaļi.

— Bet lūdzu, — Peka pamāja un aicināja ciemiņus ieņemt vietu stikla verandā. Ekonome tūliņ atnesīšot tēju.

Verandā viņš iededzināja stāvlampu. Tai bija zaļa zīda aba- žūrs, kura apakšējo malu rotāja plats stikla pērlīšu piekars.

— Patiešām, šeit pie jums ir skaisti, — miesnieks sacija. — Un visapkārt tāds miers un omulība.

Pametusi skatienu uz Smarkovnu, Grābe sacīja:

— Jā, tāds miers, ka gluži vai varētu nodomāt — pasaulē vairs nav noziedznieku, kas palaiž nagus pēc svešas mantas.

— Nav noziedznieku? — Smarkovna iejaucās pa vidu. — Ka­mēr vien pasaule pastāvēs, mana mīļā, būs noziedznieki, kaut arī viņus no pirmā acu uzmetiena nevarēs pazīt.

— Cilvēkam vajadzētu vienmēr uzmanīties, lai ļaunais ne­gūlu pār viņu varu, — Peka sacīja. Tā kā nelūgtie viesi viņam tagad tomēr bija uz kakla, viņš gribēja vismaz šķīstīt to dvē­seles.

— Ak, jūs esat īsts lilozofs, — Grābe čivināja. — Tik skaistu vakaru es sen neesmu piedzīvojusi.

Un vakars k|uva vēl skaistāks, kad Bulduris atnesa no savas laivas pudeli degvīna. Visi saskandināja un vairākkārt iztuk­šoja glāzes uz Pekas veselību. Namsaimniekam vaigi kļuva ; arti kā āboli, un viņš atzinās:

— Es esmu tāds cilvēks, kas vēl visiem tikai labu. Taču diem­žēl atrodas cilvēki, kas manu labo sirdi izmanto ļaunprātīgi, pirmām kārtām īrnieki. Par ko visu viņi tikai nesūdzas! Dzī­vokļos esot sēne, un mazmājiņas kāpņu telpā esot aizsērējušas un smirdot, un es esot ekspluatators, jo kāpinot īres maksu. Tie visi ir bezkaunīgi meli, kas tādam cilvēkam kā man gandē dzīvi, un vienīgi dievs vol dod man spēku to izturēt.

— Taisnība gan, bez dieva mēs visi būtu rupji, alkatīgi lopi, — slakteris izteica savu pārliecību.

Smarkovna sarunās tikpat kā nepiedalījās, viņa bez mitas par kaut ko saspringti domāja. Pēc tam, vaļu grāmatu vēlreiz izšķirstījusi, viņa nolika to sev priekšā uz galda. To izmantoja Grābe. Ar ātru kustību gaišreģe pagrāba grāmatu.

— Es gribu tikai ieskatīties, kas tie vaļi ir par zivīm, — viņa paskaidroja galdabiedriem. — Ja Levitāns varējis valī dzīvot, tad jau tiem vidū jābūt pavisam tukšiem kā stalaktīta alai.

— Tukša ir, augstākais, jūsu galva, mana mīļā, — aizrādīja Smarkovna. — Pirmkārt, vaļi nav zivis, un, otrkārt, dodiet grā­matu šurp, jūs taču nekā nesaprotat. — Viņa izrāva Grābei grā­matu no rokām un izlikās, ka grib to lasīt.

— Es esmu dzirdējis, ka vaļi neesot nekas cits kā lieli nīl­zirgi, tikai ar spurām, — ierunājās slakteris. — Atļaujiet, es gribētu to attēlu apskatu tuvāk. — Viņš izrāva Smarkovnai grāmatu no rokām.

Tik liela interese par vaļiem Peku pārsteidza, un viņš jau grasījās ko teikt, kad no āra atskanēja skaļa dziedāšana, bļaus­tīšanās un pūšamo instrumentu mūzika.

— Makšķernieku biedrība šodien rīko zaļumballi, tāpēc arī šī mūzika, — Peka paskaidroja.

To izdzirdot, Buldurim acīmredzot ienāca prātā kāda doma.

— Zaļumballē vienmēr iet jautri, — viņš sacīja. — Pagāju­šajā gadā, kad uzpirku lopus, es vienā tādā piedalījos. Tas bija vareni! Beigās, kad iesākās kaušanās, vajadzēja pat iejaukties ugunsdzēsējiem ar lielo šļūteni, tāpēc es saku: tādos svētku', var no sirds izklaidēties. Kā būtu, ja mēs — es jūs visus ielū­dzu — noslēgtu vakaru tur? Stiprs alus, dāmas un mūzika, ko citu vēl šai pasaulē var vēlēties?

— Un ja nu izceļas kautiņš? — baiļojās Peka, kaut arī viu^ nebija noskaņots negatīvi pret piedalīšanos šajā piedzīvojumā.

Vurgks, uzreiz aptvēris Buldura uzaicinājuma dziļāko jēgu, piecēlās kājās.

— Ja sāksies kautiņš, tad paļaujieties uz mani.

— Un ja nu tev kas atgadās, Ādolfiņ? — Grābe bija no gal­vas lidz kājām rūpju pilnas mīlas varā.

— Man nekas nenotiks. Katru dienu es cīnos ar briesmām un noziedzniekiem.

— Tad tik ceļamies un ejam! — miesnieks iesaucās.

Pēc neilgas vilcināšanās kompānija devās ceļā. Vaļu grā­mata nonāca atpakaļ plauktā. Kārtību mīlošais Peka to izņēma miesniekam no rokām un iebāza spraugā starp citām grāma­tām vecajā vietā. Kad visi bija izgājuši dārzā, viņš aizslēdza māju.

Atslēgu Peka pabāza zem kājslauķa. Ekonome esot aizgājusi uz savu dārza mājiņu, viņš paskaidroja, taču atgriezīšoties, lai piekoptu un nomazgātu traukus.

Viņa viesu četri acu pāri tik saspringti lūkojās lejā uz kāj­slauķi, it kā tur apakšā gulētu nevis atslēga, bet septiņdesmit tūkstoši latu, kuriem viņi dzenas pakaļ.

, 22

Zaļumballe notika bCrzu birzī. Tur bija ļoti daudz cilvēku, taču, kad mazā kompānija tur nonāca, tai tika izbrīvēts viens galds.

Pudele degvīna, alus, putēju orķestra mūzika un cieši pie­spiedušies pārīši deju laukumā iedarbojās uz visiem, tikai ne uz Smarkovnu. Slakteris pēc neilga laika ierosināja Pekām sa­dzert tubrālības, un pēc tam Vurgks saskandināja ar Peku un

Grābe ar Bulduri, un visi ar visiem sadzēra tubrālības, līdz viņi beidzot pamanīja, ka Smarkovna ir pazudusi.

— Indes maiss, — Grābe iesaucās, un Pekām nesaprotams nemiers sagrāba viņa jaunos tudraugus.

Atkal atskanēja mūzika, un kāds runātājs skaļi pieteica:

— Dāmu deja!

Ar viņai citkārt tik neraksturīgo attapību Grābe izmantoja šo izdevību.

— Atļaujiet! — Viņa uzsmaidīja miesniekam, kurš bija pie­cēlies, lai steigtos pakaļ Smarkovnai. No tā nu nekas nesanāca, viņš bija spiests dejot.

Pie galda palika Peka un kārtībnieks, kuram Grābe garām­ejot bija kaut ko pačukstējusi.

— Jā, patiešām skaists vakars, — namsaimnieks secināja.

— Bērzu svaigais zaļums, mēness, maigais, zīžainais gaiss …

— Atvaino, man vēders saniķojies, — Vurgks viņu pārtrauca.

— Es laikam … atvaino man.

Un Peka jau bija palicis pie galda viens.

Kad mūzika apklusa, neatgriezās arī dejotāju pāris.

Peka, būdams krietni sasviķojies, palūkojās apkārt, tad pa­meta skatienu debesīs. Debesis bija apmākušās, mēness nozudis aiz drūmiem mākoņiem. Vai viņa viesu pēkšņā pazušana bija saistīta ar to? Varbūt viņi aizgājuši uz bufeti?

Kad Peka bija izdzēris savu alu, viņam kļuva garlaicīgi. Viņš arī saprata, ka tas nav bijis diez cik glīti — atstāt viņu vienu pašu. Saīdzis Peka piecēlās un sīkiem, grīļīgiem solīšiem devās uz mājām.

Nonākusi pie Pekas vasaras mājas — Grābe bija tā skrējusi, ka vajadzēja atvilkt elpu, — viņa pamanīja virtuvē degam gaismu. Droši, ka tur darbojās ekonome. Mājas durvis, kā jau tas bija gaidāms, vairs nebija aizslēgtas. Grābe vilcinājās, taču ne ilgi. Iereibušās smadzenes mudināja viņu rīkoties. Gaišreģe novilka kurpes un iegāja tumšajā gaitenī.

Ne mazāk tumšās dzīvojamās istabas sliekšņa priekšā viņa palika stāvam.

— Ādolfiņ? — Grābe čukstēja krēslainajā telpā; taču nekāds Ādolfiņš viņai neatbildēja; kārtībnieks bija nomaldījies. Pēc īsas apdomas zīlniece nosprieda, ka jātiek par katru cenu pie grāmatplaukta, lai uzzinātu, vai augļotāja šeit jau nav bijusi pirmā. Uz galda, kā Grābe atcerējās, gulēja sērkociņu kastīte. Nedrošā soli viņa devās pie galda.

Klusa sakustēšanās tumšajā telpā lika Grābei apstāties.

— Vai jūs tā esat, Smarkovna?

Atbildes nebija.

— Man laikam būs izlicies, — Grābe paskaidroja pati sev un taustījās ar izstieptām rokām tālāk. Iztrūkusies zīlniece šaus­mās iesaucās: viņas roka bija pieskārusies cilvēka degunam! Nezin kādu iemeslu dēļ Grābe nojauta un, kā izrādījās, pama­toti, ka šis deguns pieder nolādētās Smarkovnas sejai. Daļēji aiz bailēm, daļēji aiz citām jūtām Grābe paļāvās instinktīvai kustībai. Viņa cieši ieķērās satvertajā degunā. Deguna īpaš­niece parādā nepalika. Daļēji aiz sāpēm, daļēji aiz citām jū­tām viņa ne mazāk sāpīgi iekoda Grābei rokā. No šīs bezkaunī­bas Grābe pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos. Zīlniece iekšēji iegaudojās aiz niknuma un gribēja visā nopietnībā mesties virsū neredzamajai ienaidniecei. Taču viņa uzgrūdās kādam galdam, uz kura stāvēja kristāla vāze ar skaistām papīra tul­pēm. Vāze šķindēdama nokrita uz grīdas. Ekonome virtuvē, protams, saausījās, un, kad Peka ienāca dārzā, viņa jau sagai­dīja to pie vārtiem.

— Pekas kungs, Pekas kungs, mūsu mājā ir zagļi, kramp­lauži! Viņi grib mūs aplaupīt, viņi grib mūs noslepkavot!

— Mieru, Egles kundze, pirmām kārtām mieru un bez pa­nikas, — namsaimnieks vīrišķīgi sacīja klabošiem zobiem. — Es paņemšu no garāžas savu veco medību bisi, tad dosimies kramp­laužiem uzbrukumā. Es nostāšos ārā pie loga, jūs ieiesiet mājā un iededzināsiet gaismu.

— Ko, par četrdesmit latiem mēnesī man neapbruņotai un neaizsargātai jālien tumšā laupītājalā? Nē, Pekas kungs, mana dzīvība tomēr ir vairāk vērta.

— Bet, Egles kundze, tādā situācijā taču nedomā par naudu.

— Nedomā, ja tās ir tik, cik jums. Ja tās nav, kā man, par to domā nemitīgi.

— Es neesmu nekāds necilvēks, Egles kundze. Ja viss beig­sies labi, jūs dabūsiet papildus desmit latus.

— Desmit latus? Pat par simtu es nepakļautu sevi tādām briesmām. Ja esat tik drosmīgs, tad ejiet jūs ar savu šaujamo mājā, bet es nostāšos pie loga un uzmanīšu, lai jums nekas nenotiek.

— Labi, ejam abi divi pēc bises, un tad… abi iesim iekšā.

— Jūs tomēr iesiet pa priekšu, — Egle palika pie sava, kad abi ar apbruņoto namsaimnieku jau bija nostājušies pie ārdur­vīm.

Peka pielādēja bisi un, cik klusu vien varēdams, pirmais ienāca tumšajā, ar celiņiem izklātajā mājas priekšnamā, un zagās gar sienu uz dzīvojamās istabas durvīm, kas stāvēja pa­vērtas spraugā. Viņš iebāza pa spraugu bisi pavisam tumšajā istabā un drošsirdīgi čukstēja:

— Rokas augšā! Un, kurš kustēsies, to es tūliņ nošaušu!

Taču liktenis viņu no šāda grēka pasargāja. Rupjā vīrieša

bnlsī tika izgrūsts kāds lāsts, un bise viņam izkrita no rokām. Tajā pašā mirklī istabā iedegās gaisma. Peka bija tā pārsteigts, ka nespēja pateikt ne vārdiņa. Istabā stāvēja miesnieks Buldu­ris un Grābe.

— Ak, labi, ka jūs nākat, Pekas kungs, — Grābe stostīdamās sacīja, — es jau domāju, ka jums būs kas noticis.

— Kam tad bija jānotiek? — Peka lūkojās apaļām karpas acīm.

Grābe, kā palīdzību meklēdama, paskatījās apkārt. Sev par izbrīnu viņa konstatēja, ka Smarkovna no istabas ir pazudusi. Zīlniecei ilgi vairs domāt nevajadzēja.

— Sī… šī Smarkovna, — viņa pazemināja balsi, — grib jūs noslepkavot, Pekas kungs. Tikai, lūdzu, nenododiet mani, citādi es nekad vairs nevarēšu būt droša par savu dzīvību.

— Jā, arī es drāzos pakaļ šai noziedzīgajai personai, — mies­nieks paskaidroja, saprazdams, kādu iespēju dod Grābes stostī- šanās. — Sī augļotāja tīko ne tikai pēc jūsu naudas, viņa tīko arī pēc jūsu kailās dzīvības.

— Bet kāpēc Smarkovnas kundze kāro pēc manas dzīvī­bas? — mājas saimnieks iesaucās.

— Jo viņa — to cs varu apzvērēt, liekot roku uz Bībeles, - slimo ar noziedzīgu gara slimību, — Grābe paskaidroja. — iv.*<' es nesen biju pie Smarkovnas, viņa man uzticējās, ka gribot apprecēt kādu mantīgu vīru bez galvas. Izbijusies es viņai vai­cāju, kurš tad būtu šis viņas izredzētais. Viņa tikai smējās. Tas esot kāds namsaimnieks, kuru Ķēniņa ielā visi pazīstot. Tacl man bija skaidrs, un tāpēc, tikai tāpēc ir mūsu šīsdienas ap­ciemojums un viss pārējais. Citādi — vai tiešām jūs ticat, ka tāds vīrs kā Buldura kungs, miesnieku biedrības meistars, un tāda sieviete kā es, grafoloģe ar licenci, būtu gribējuši pie jums ielauzties?

— Neticami jau nu tas būtu, — Peka piekrita. — Bet kāpēc jūs nebrīdinājāt mani uzreiz no šīs personas?

— Šādās lietās taču nekad nevar būt pavisam drošs, — mies­nieks paskaidroja. — Bet, kad zaļumballē Smarkovna pēkšņi pazuda, mums vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņai tik tie-' šām ir ļauni nodomi.

— Bet kur tad ir šī persona? — Peka kļuva arvien nedro­šāks.

— Jā, kur gan viņa varētu būt paslēpusies? — Grābe pavē­rās apkārt. — Mēs paši savām acīm redzējām, kā viņa te iela­vījās, tas nozīmē, ka viņai jābūt mājā, citādi tas nemaz nav iedomājams.

— Viņa katrā ziņā ir kaut kur noslēpusies, — miesnieks sa­cīja.

— Tad mums tūliņ ir jāpārmeklē māja. — Peka drošsirdīgi noliecās, lai paskatītos zeņi dīvāna, kad atskanēja zvans. Viņš devās atvērt un atlēca soli atpakaļ. Durvīs stāvēja Smarkovna.

— Piedodiet par traucējumu, Pekas kungs, — viņa pieklājīgi atvainojās. — Es jau biju ceļā uz staciju, kad pamanīju, ka esmu aizmirsusi savu rokassomiņu. Tai vajadzētu būt verandā.

Krietnais namsaimnieks paskatījās uz Smarkovnu, kura sir­snīgi vērās viņā, paskatījās uz Bulduri un Grābi, kuru sejas pārāk skaidri pauda vainas apziņu, un pēkšņi uzbrēca abiem smalkā falsetā:

— Jūs, bezkaunīgie apmelotāji un krāpnieki, tagad es jūs ■esmu atmaskojis! Par šo gadījumu es dievagodavārds ziņošu policijas valdei! Un tagad pazūdiet, citādi…

— Bet atļaujiet! — slakteris vēl gribēja kaut ko iebilst.

— Neko es jums vairs neatļaušu, jūs, krāpnieks no miesnieku biedrības, — Peka brēca. — Pazūdiet! Un jūs arī, grafoloģiskā pļāpukule! Arā no manas mājas, prom no acīm!

Kas cits abiem atlika kā mukšus pamest neviesmīlīgo māju. Grābe aizmirsa paņemt savas kurpes; Bulduris dusmās piesar­kušu seju vēl izgrūda lāstus, kad viņi jau bija ceturtdaļjūdzi prom no Pekas nama. Te viņš pamanīja, ka Grābe ir kaut ko ievīstījusi savā šallē. Tā bija vaļu grāmata! Arī Vurgks, kas viņus ceļā bija saticis, ieraugot grāmatu, no jauna atguva pa­ļāvību. Beigas labas, viss labs, viņš sacīja, uņ trīs laimesta mednieki rikšoja uz staciju daudz labākā noskaņojumā, nekā pēc notikumiem pie Pekas varēja gaidīt.

Peka bija ieaicinājis Smarkovnu istabā. Viņš nenojauta, ka tirgotāja tikai nupat bija izmukusi caur verandas durvīm, un vaicāja, ko viņa domājot par miesnieka un Grābes neizskaidro­jamo uzvedību. Smarkovna atzina par pareizāku nedomāt neko. Viņa esot ieradusies pie Pekas sakarā ar tukšo veikalu, kuru gribot noīrēt, bet tos citus viņa gandrīz nemaz nepazīstot. Tur­klāt Smarkovna no dusmām būtu varējusi spļaut indi. Pame­tusi skatienu uz grāmatplauktu, viņa bija konstatējusi, ka vaļu grāmata ir nozudusi.

Sīki izrunājusies ar Peku par veikalu, tirgotāja novirzīja sa­runu uz vaļu grāmatu un izlikās, tikai tagad atklājusi, ka tā ir nozudusi.

— Peka, — viņa iesaucās, — man šķiet, es zinu izskaidro­jumu! Sie nevainīgie viesi jums ir nozaguši grāmatu.

Peka savilka muļķīgu sejas izteiksmi. . — Jā, grāmatas vairs nav. Bet kāpēc viņiem tā nepiecie­šama?

— To es nezinu, — Smarkovna meloja. — Bet es katrā ziņā esmu gatava apzvērēt, ka viņi bijuši šeit tieši šīs grāmatas dēļ.

«Ādolf, te tā ir,» es pirmiņ dzirdēju čukstam kāršu licēju. «Cen­ties to klusītēm paņemt!»

— Bet kādam nolūkam?

— Ja jūs to gribat uzzināt, tad atliek tikai viena iespēja: jādzenas laupītājiem pakaļ!

Peka, pamazām atžilbis, lēnām pamāja. Savas domas par visu to un arī par Smarkovnu viņš skaļi neizpauda.

— Jums taisnība, — namsaimnieks sacīja. — Es tūliņ iedar­bināšu mašīnu. Līdz dzelzceļa stacijai ir astoņi kilometri, un mēs šos zagļus īsā laikā panāksim. Pagaidiet mani šeit, es tū­liņ atkal būšu klāt.

Peka izsteidzās laukā, un Smarkovna, ļauni, tomēr apmieri­nāti smīnēdama, dzirdēja, kā nočīkst garāžas durvis, kā tiek iedarbināts auto. Šis ļoti modernais fords ar augstiem sēdek­ļiem bija Pekas lepnums. Pēkšņi smīns Smarkovnas sejā iz­dzisa. Motora rūkoņa kļuva tālāka un tālāka, līdz izgaisa. Peka, šis zemiskais neģēlis, bija pametis viņu un aizbraucis viens.

Nespēdama citādi atbrīvoties no savām dusmām, Smarkovna paķēra tintes pudeli, kas stāvēja uz palodzes, un nolēja melno šķidrumu pāri grāmatu rindai uz etažeres un atlikumu iegāza bufetes atvilktnē, kur glabājās galdauti un citi linu audekli. Tas viņai sagādāja cik necik gandarījuma.

Garnadzīgajai Grābei, kaut arī viņai basām kājām nācās rik­šot starp miesnieku un savu kārtībnieku, garastāvoklis bija lie­lisks. Viņa piespieda vaļu grāmatu kā zīdaini pie savām kupla­jām krūtīm, nešaubīdamās, ka lielais laimests viņai ir rokā.

Kad visi trīs bija gājuši apmēram pusstundu, viņi pamanīja ceļa malā iebraucamo vietu, kuras viesistabā vēl dega gaisma, un devās iekšā.

Kad patvāris ar pasūtīto tēju stāvēja uz galda un krodzi­nieks bija aizgājis, Grābe vairs nebija noturama. Viņa aplēja grāmatas iesējumu ar verdošo ūdeni, uzmanīgi atrāva atmiek­šķēto mākslīgo ādu no kartona …

Taču viss izrādījās velti. Ne lozes, ne lozes skrandiņas iesē­jumā nebija.

209

Neveiksminieku vilšanās pārauga niknumā. Šis niknums pie-

14 — 1547

ņēmās spēkā, jo cerības, kas viņus mudinājušas braucienam uz Ogri, tagad šķita pagalam muļķīgas.

— Es jau no paša sākuma šaubījos, vai par to lozi nav kaut kas safantazēts. Un, lūdzu, še tev! Nekas cits kā kauns un bla­māža, turklāt var sekot ziņojums par mājas miera traucē­jumu, — miesnieks rūca.

— Loze noteikti ir kādā citā grāmatā, — kārtībnieks sacīja.

— Man pietiek ar šo vienu, — miesnieks kļuva arvien dus­mīgāks. — Ir zināmi gaišredzīgi cilvēki, kuriem var iestāstīt jebkuras muļķības, taču ne man, reāli domājošam veikalniekam.

— Tos zināmos cilvēkus jūs laikam mērķējat uz mani? — Grābe aizkaitināta vaicāja.

— Varbūt uz mani? — norūca viņas līgavainis. — Tad es gribētu tikai atgādināt, ka zināmi citi, tā sauktie reāli domā­jošie cilvēki, bija tikpat pārliecināti par lozes esamību.

— Bet es negribētu neko citu, kā tikai atgādināt, ka viena attiecīga persona pat sapuvušos cūkas kaulus cēla gaismā kā slepkavības netiešus pierādījumus.

— Attiecīgā persona tikai izpildīja savu pienākumu, kamēr ir citas attiecīgas personas, kas pārtiek no krāpšanas un pār­dod cilvēkiem svaigas mantas vietā sapuvušu.

— Vurgk, es jūs brīdinu, nevajag šodien pārbaudīt manu pacietību.

— Un es brīdinu jūs, Bulduri, mans garastāvoklis šodien var sagādāt jums nepatikšanas.

— Jūsu garastāvoklis man ir bijis nebijis vai, pareizāk sa­kot, pie vienas vietas.

— Zelma! — Vurgks piecēlās. — Ar šo cilvēku mums tālāk vairs nav pa ceļam.

— Pirms aizeju, es jums gribu teikt tikai vienu: ja liktenis jūs kādreiz vēl vestu mana skārņa virzienā, tad griezieties lai­kus apkārt. Citādi var gadīties, ka es jūs sajaucu ar cūku, kas jau pārdalīta uz pusēm. — Miesnieks smagiem soļiem gāja uz durvīm. Taču viņš vēl nepaguva pieskarties pie kliņķa, kad dur­vis atsprāga vaļā un viesistabā ienāca Peka.

Nav nozīmes atkārtot visus tos vārdus, kas tika pārmīti viņa, Vurgka un Grābes starpā. (Bulduris bija ar gudru ziņu aiz­

laidies.) Nav nozīmes atkārtot draudus un jautājumus, ar ku­riem Peka izdibināja, ko nozīmē šī grāmatas mērcēšana. Vurgks bailēs par savu vietu klāja vaļā visu, ko domājās zinām par laimesta afēru. Peka kļuva arvien rāmāks. Septiņdesmit tūk­stoši latu? Un šis laimests vēl joprojām varēja atrasties kādā ■citā grāmatā, kuras pārdevis Staubiņš? Viņa galvā brieda kāds lēmums.

Kad Peka atkal iekāpa savā fordā, -viņa ceļš veda nevis at­pakaļ uz vasarnīcu, bet gan taisni uz Rīgu.

Vurgkam un viņa nākamajai sievai vajadzēja doties tālāk kājām. Grābei tas bija sevišķi grūti. Pirmkārt, tāpēc ka viņai nebija kurpju, otrkārt, tāpēc ka viņas nākamais vīrs nejuta līdzi viņai ciešanās. Kamēr zīlniece vaidēdama kliboja kār­tībniekam blakus, viņš rupji uzbrēca, lai viņa galu galā izbei­dzot činkstēt un vaimanāt un nenokaitinot viņu vēl vairāk.

— Bet manas kājas ir vienos pušumos, Adolfiņ! Ak dievs, labāk es būtu nomirusi nekā cietusi šīs mokas!

— Ja tu esi tik stulba, ka vari aizmirst pati savas kurpes, tad manis pēc mirsti tepat uz līdzenas vietas, tikai pasargā manas ausis no šīs kunkstēšanas.

Grābe apstājās un izvalbīja lielas govs acis, kurām vaja­dzēja paust viņas bēdas un šausmas. •

— Adolfiņ, tu mani vairs nemīli!

Sis secinājums neatstāja uz viņas dziļi saniknoto līgavaini ne mazāko iespaidu.

— Rimsties vienreiz, es netaisos pinkšķēt par tavām pār­lieku maigajām kājām, kad man ir citas problēmas. Meitas lau­kos cauru dienu skraida basām kājām, un nekas ļauns viņām nenotiek.

— Ādolf! Ja tu gribi mani izzobot, tad es tev tikai pasaku: es neesmu no tām rahītiskajām sievietēm, pie kurām tu līdz šim esi pavadījis naktis. To es necietīšu.

— Vai tu to cietīsi vai ne, tas man gluži vienalga. Atļaušos tev atgādināt, ka mēs vēl neesam precējušies.

14'

211

— Ko, pēc tam kad tu mani nemaņas stāvoklī pavedi, tu gribi lauzt savu solījumu?

— Jāsmejas. Savā nemaņas stāvokli tu pat norāvi man uni­formas pogu.

— Mana sirds …

— Pievaldi tagad mēli un nāc, man pietiek.

— Un man pietiek klausīties, kā uz mani brēc. Manas sa­vainotās kājas …

— Uzkaisi tām sāli.

Plaukš! — atskanēja viena pļauka. Plauks! — atskanēja otra.

— Tu, bezkaunīgais sievišķi, — kārtībnieks šņāca, dziļi jo dziļi savā godā aizskarts. — Es …

— Ko tu? — Mīļā, apaļīgā Grābe bija kļuvusi nikna kā at­riebības dieviete. — Vēl ņirgāsies par mani? Izturēsies nežēlīgi? Tu esi licis cerības uz nepareizo kārti, dārgumiņ.

— Ak tu, bezkaunīgais sievišķi, tagad nu vienreiz ir cauri. — Kārtībnieks rija gaisu. — Mums abiem vairs nav nekā kopēja.

— Tā, tu patiešām gribi lauzt solījumu mani precēt? — at­riebības dieviete bļāva pilnā kaklā. — Labi, es to pieņemu zi­nāšanai. Bet tu to nožēlosi! Es pastāstīšu par tavu noziedzīgi netiklo izturēšanos ne tikai tava iecirkņa priekšnieka sievai, kas katru nedēļu nāk pie manis uz seansu. Arī žurnālists Zobs, kurš ir viens no maniem labākajiem klientiem, par to uzzinās. Viņš man roku noskūpstīs, kad es viņam izstāstīšu, kā tu paved sievietes, jo tāda tēma viņa laikrakstam katru dienu negadās. Es iztēlē jau redzu virsrakstus: «Iereibis policists paved godīgu atraitni!» — vai: «Likuma sargs piespiež savu līgavu ielauzties svešā mājā!».

— Bet… bet… vai tu esi prātā jukusi? Sādi apmelojumi, tie tevi pašu novedīs tiesas priekšā, — policists stomījās.

— Man nav jābaidās no tiesas, man ne. Apkaunojoši pames­tas sievietes asarām ir lielāks spēks nekā visiem vīriešu zvē­restiem un galvojumiem, it īpaši, kad taisnojas tāds izvirtulis uniformā. Un tādam es dāvāju savu sirdi! Ak, es nelaimīgā!

— Bet, Zelma, esi nu prātīga, — Vurgks centās izlīgt.

Taču apkaunotā atraitne cēlā spītā atmeta galvu un, sirdi

plosošā balsī elsodama, basām kājām devās tālāk pa putekļaino lauku ceļu. Vurgks viņai sekoja.

— Nu, paklausies, Zelma. Tas viss, šis strīds un ko tu pa­teici, ir taču tīrais neprāts.

— Ak, kā cilvēks spēj būt tik nežēlīgs!

— Bet kur tu saskati nežēlību?

— Ak, kaut es nebūtu piedzīvojusi šīs ciešanas!

— Kādas nu tur ciešanas, Zelmiņ? Ko tu pļāpā?

— Vai tas … vai tas . .. nozīmē, ka tu … ka es? …

— Nūja, kā gan citādi. Vai varbūt tu domā, ka es ļaušu ap­traipīt savu labo slavu?

— Ak, Ādolf, ja es tev vēl varētu ticēt!

— Vari ticēt.

— Ak, Adolfiņ … \

— Nu, kas tad vēl?

— Ak… es taču atkal esmu tik ļoti, ļoti laimīga!

Un, tā kā viņa bija nolēmusi atkal būt laimīga, Vurgkam va­jadzēja apsēsties ceļa malā un noaut savus puszābakus, kuros, atkal samierinājusies, iekāpa viņa līgava, kamēr viņš kā nāka­mais vīrs ceļu turpināja basām kājām.

Kad sāka 1it, viņam nācās novilkt arī svārkus, lai pasargātu savu nākamo sievu no slapjuma un aukstuma.

Mazajā Ogres stacijā pirmais vilciens nāca tikai pēc četrām stundām. Grābe un Vurgks gaidīja, un gaidīja vēl divas citas personas — slapjā, niknā Smarkovna un slapjais, niknais mies­nieks Bulduris.

Viņi nelikās pazīstami, nerunāja cits ar citu, reižu reizēm tikai pārmija skatienus, asus kā nazis. Paldies dievam, ka ska­tieni nespēj nonāvēt. Citādi mazajā uzgaidāmajā telpā drīz vien gulētu četri līķi.

Beidzot pienāca vilciens un aizveda četrus laimesta mednie­kus uz Rīgu. Pēdējo triecienu viņiem deva trekniem burtiem iespiestais virsraksts svētdienas laikraksta pirmajā lapaspusē: «Laimīgais Sarkanā Krusta loterijas biļetes īpašnieks vakar pieteicies!» — un sekoja tuvākas ziņas par laimētāju. Tas bija krodzinieks, vārdā Zaķis. Viņš bija dabūjis biļeti no kāda piena vedēja kā atlīdzību par tēriņu, kuru nav spējis samaksāt. Daļu vinnesta viņš gribēja izmantot, lai palielinātu savu krogu, par pārpalikušo naudu bija nodomājis pirkt kādu lauku saimnie­cību. Veselus piecsimt latus viņš ar plašu vērienu bija uzdāvi­nājis piena vedējam, kuram jābaro sešu cilvēku liela ģimene.

Sī ziņa iedarbojās uz četriem laimesta medniekiem kā smilš­papīrs uz pušumu miesā.

Kad ap pulksten astoņiem no rīta Grābe un viņas nākamais vīrs iegriezās Ķēniņa ielā (Smarkovna un miesnieks bija pa­ņēmuši ormani), viņi dusmās nobālēja vēl pēdējo reizi.

Dieva nolādētie zeņķi, kuri visus šos kreņķus, bez šaubām, bija sagādājuši ar nolūku, priecīgi pļāpādami, nāca viņiem pretī. Pa labi gāja Vovka, pa kreisi Ļovka un vidū Jānis ar Kārlīti.

Kad zēni pamanīja pārīti, izvairīties bija par vēlu. Un kāpēc lai arī viņi izvairītos? Šoreiz zēni bija tie, kas atradās izdevī­gākā stāvoklī. Vismaz tā domādams, Vovka viegli pieskārās sa­vai nodilušajai naģenei un pieklājīgi sveicināja:

— Labrīt, kārtībnieka kungs.

Kārtībnieks, zaudējis valodu par tādu bezkaunību, palika stā­vam un alkatīgi skatījās uz Vovku, kā gribēdams viņu aprīt. Taču Vovka šodien nebija iebaidāms. Gluži otrādi. Negaisa iz­teiksme policista sejā darīja viņu vēl bezkaunīgāku. Vovka maigi iedunkāja Kārlīti un pamācīja viņu liekuļotā bardzībā:

— Tev pieklājas kārtībnieka kungu sveicināt un visupirms tanti, jo viņa taču tev gribēja iedot šokolādi.

— Bet viņa man neiedeva šokolādi, — mazais čiepstēja.

— Jūs, nolāpītie palaidņi, — kārtībnieks iekliedzās, — es jums rādīšu!

— Ko? — nepievērsdams policista klaigāšanai uzmanību, Vovka likās izbrīnīts. — Sī resnā tante tev neiedeva šokolādi, kaut arī tu izstāstīji viņai tādas lietas, kas bija vērtas vismaz divas tāfeles šokolādes?

— Ādolf, ja tev mans gods kaut drusku rūp, nekavējoties apcietini šos zeņķus, — Grābe šņāca.

— Vai jūsu izbraukums zaļumos atmaksājās, cienītā sapņu tulces kundze? — Vovka vaicāja kā īsts kavalieris.

— Vai dzirdi, vai tu to dzirdi, Ādolf? Viņi jau no paša

sākuma visu iekārtojuši tā, lai mums sajauktu prātus. Un šis mazais knīpa, — Grābe saķēra Kārlīti pie rokas, — viņš tikai nočivināja to, kas viņam bija mums jānočivina.

— Laidiet vaļā manu brāli! — tagad iejaucās Jānis.

Grābe palaida Kārlīti vaļā, un Vovka varēja pilnībā atraisīt savas zobgalību pilnās runasspējas.

— Kamēr vien pastāvēs pasaule, netrūks muļķu uz tās, taču tāpēc jau viņi nedrīkstēs apsūdzēt nevainīgus bērnus. — Un, tā kā Vovka lasīja arī romānus par augstākajām aprindām, viņš atvadījās gluži kā augstāko aprindu cilvēks: — Skūpstu ro­ciņu, gaišreģes kundze! Mani sirsnīgākie sveicieni, kārtībnieka kungs!

To pateicis, viņš paklanījās un savu draugu pavadībā gāja prom. Kārtībnieks vislabprātāk būtu zēnam iespēris, taču vi­ņam nācās savu kvēlo vēlēšanos apvaldīt. Pēc visa, kas bija noticis, viņš vairs nedrīkstēja sevi kompromitēt.

— Nu, nāc, ko tu blenz viņiem pakaļ? — Grābe nelaipni sa­tvēra kārtībnieku aiz rokas. — Ar to tu šos lempjus katrā ziņā nepagodināsi, tu … — Viņa norija zaimus, kas gulēja uz mē­les, taču tikai pagaidām. Drīz pienāca laiki, kad nabaga Vurgks dabūja uzklausīt tik daudz pazemojoša kā vīrietis un kārtīb­nieks, ka pat viņa lepni uzskrullētās ūsas bēdīgi un padevīgi nokārās uz leju …

Taču nesteigsimies notikumiem priekšā, bet sekosim zēniem, kas bija nogriezušies ap stūri.

23

Tikai pirms īsa brīža viņi pagalmā bija apspriedušies, kā uz­sākt akciju pie popa. Jānis šajā akcijā nevarēja piedalīties. Viņa tēvam bija svētdienas maiņa, bet Annastante gribēja no rīta doties pie kādas paziņas, tāpēc Jānim vajadzēja pieskatīt Kār­līti.

Ļovka pēc negaidītās tikšanās ar policistu atkal bija noska­ņots pesimistiski.

— Viņš mums vēl katrā ziņā nostāsies ceļā, — Ļovka sacīja, pametis skatienu apmākušajās debesīs, kad zēni, mukdami no lietusgāzes, bija ieskrējuši kādā vārtu ejā.

— Mums neviens nenostāsies ceļā, — Vovka apgalvoja.

— Vai tu maz zini, kas notika Ogrē pie Pekas? — Ļovka jautāja. — Iespējams, ka arī viņš mums vēl ievārīs ziepes.

Un tas, ka viņam bija liela taisnība, drīz vien būs redzams, kaut arī Peka, noguris no garā brauciena, vēl krāca savā migā.

Sen jau bija piecēlusies Ērika pamāte. Zēni vēroja, kā viņa, paslēpusies zem liela, melna lietussarga, steidzās Marijas ielas virzienā. Par spīti lietum, Vovka skrēja viņai pakaļ, un tas, ko viņš pēc atgriešanās varēja pavēstīt saviem draugiem, izraisīja zēnu vidū jaunas pārrunas. Ērika pamāte bija devusies uz po­licijas iecirkni. Skaidrs, ka viņa gribēja apvaicāties, vai poli­cija nav nākusi viņas audžudēlam uz pēdām.

— Vēstule, kuru es Ērikam nodiktēju, — Vovka lielījās, — ir panākusi tieši to, ko es paredzēju.

— Kad tad viņš atkal domā atgriezties pie saviem vecā­kiem? — Jānis vaicāja.

— Šodien vakarā, ja -viņu nožēla būs sasniegusi kulminā­ciju, — Vovka atbildēja.

Zvana skaņas, kas atskanēja no popa Sergeja koka baznīcas, pārtrauca sarunu. Bija pienācis laiks uzsākt pēdējo akciju. Ka­mēr Ļovka gāja pie popa, Vovka izlīda cauri dēļu žogam, lai apciemotu Ēriku viņa slēptuvē. Jānis un Kārlītis devās mājup.

Tāpat kā mazā, laika zoba saēstā koka baznīca ar zaļi un dzelteni izkrāsotajiem sīpolveida kupoliem, arī popa mājiņa stā­vēja liela, pa daļai aizauguša dārza vidū. Pēc senkrievu pa­rauga tā bija izgreznota ar kokgriezumiem, un vēlāk tai bija piebūvēta stikla veranda. Tur, kā jau Vovka pa gabalu ievēroja, sēdēja pops. Uz galda viņam priekšā gulēja Bībele, kuru viņš bija atvēris, lai sagatavotu sprediķi, tai blakus — pudele olu liķiera, kuru viņš lietoja sava gara uzmodināšanai. So olu liķieri pops gatavoja pats un patērēja ievērojamos daudzumos.

Ļovka pieklauvēja un ienāca. Tēvs Sergejs, melnā, nodilušā mūka virstērpā, ne pārāk laipni vaicāja, ko Ļovka vēlas. At­klāti, kā jau nodomājis, Ļovka izstāstīja, kāpēc viņš atnācis.

— Ko, manā «Vecticībnieka tikumības» iesējumā ir simt latu? — pops iesaucās.'

— Jā, jo pārējās grāmatās taču nekā nebija. Un tāpēc es gri­bēju jūs lūgt, iedodiet man savu grāmatu, lai es varētu izņemt naudu un atdot to Zvaigznītei.

Pops izlikās nedzirdējis lūgumu.

— Pārējās grāmatas jūs tātad esat jau nelikumīgi piesavi­nājušies?

— Tikai mazlietiņ nelikumīgi, — Ļovka vilcinādamies at­teica, — jo mēs visiem nevarējām pilnībā uzticēties. Jūs esat dieva kalps, tēv Sergej, bet tāda Grābe, tā rauš, kur vien var.

— Jā, naudas kāre ir visa |aunuma sakne, — pops pamāja un iedzēra olu liķieri. — Tātad manā grāmatā vajadzētu būt naudai?

— Nūja, simtlatniekam.

— Un nevis… loterijas biļetei vai kam tamlīdzīgam?

— Kāpēc loterijas biļetei? — Ļovka pūlējās izskatīties pavi­sam samulsis.

— Es tikai esmu dzirdējis tādas baumas … Hm, jā, tas viss ir ļoti dīvaini.

— Tev pienākas tikumu grāmata, — garīdznieks sacīja, — kaut arī no likuma viedokļa tā kopā ar visu, kas tajā un pie tās ir, pieder man. Bet, kā tu taisnīgi atzini, es esmu Tā Kunga kalps, un zemes labumi man nav no svara. Cilvēkam jātiecas nevis pēc naudas un baudas, bet gan ar pieticīgu atsacīšanos jāseko tikumam …

— Āmen, — Ļovka nobeidza.

— Āmen, — pops atkārtoja.

Tagad Ļovka gaidīja, ka tēvs Sergejs piecelsies, iedos grā­matu un lieta beidzot būs galā. Tā vietā, lai pieceltos, garīdz­nieks iedzēra olu liķieri.

— Jā, kas kāro pēc naudas, tam debesis nekad neredzēt, ar ko es gribu teikt, ka es tev no sirds gribētu iedot grāmatu, taču diemžēl nevaru.

— Kāpēc tad ne?

— Jo tās nav šeit. Tā atrodas baznīcas ģērbkambarī līdzās sakristejai. Un Feodors, kuram ir atslēga, slēgs baznīcu vaļā tikai desmitos.

Vecais meli! — Ļovka klusībā lamājās, tu gribi naudu patu­rēt sev, un tas ir viss.

Šīs Ļovkas aizdomas bija ļoti pamatotas. Neko nepanākušam viņam vajadzēja verandu atstāt.

Izgājis dārzā, Ļovka izdzirdēja klusu svilpienu no šķūņa dārza dziļumā. Svilpējs bija Vovka, kas kopā ar Ēriku raudzī­jās caur putekļainu lodziņu.

Krūmu aizsegā Ļovka aizlavījās pie šķūņa, kur viņu gaidīja draugi.

— Kā ir? Vai viņš nedod? — Vovka vaicāja.

— Nē, viņš ir kaut ko dzirdējis par loterijas biļeti un tāpēc ir tik stūrgalvīgs. — Ļovka izstāstīja draugiem, kā noritējusi saruna ar popu.

Kluk, klukklukkluk — klusa klukstēšana atskanēja aiz dēļu sienas. Tur pops bija iekārtojis kūti savām vistām.

— Ko lai izdomā? — Ēriks vaicāja, darbotiesdziņas pār­ņemts. — Labprāt gribētos palīdzēt, jo te no garlaicības dumjš var palikt. Šovakar es tik un tā atgriežos mājās. Man pietiek.

Pirms draugi bija pieņēmuši kādu lēmumu, Vovka pamanīja, ka pops, apbruņojies ar lietussargu un galošām, iznāk dārzā. Viņš steidzīgi devās uz baznīceli.

Kluk, klukklukkluk, atkal ieklukstējās kāda vista, un šī kluk­stēšana radīja Vovkā iedvesmu. Viņš žigli pameta skatienu ap­kārt. Šķūnī bija daži veci maisi, sarūsējusi lāpsta, malkas grēda, tukša siļķu muca un tai blakus tas, ko Vovka meklēja, — grābeklis ar garu kātu.

Dēļu siena, aiz kuras mājoja vistas, bija tik tikko sanaglota, un starp atsevišķajiem dēļiem pavērās spraugas. Vovka izgrūda grābekļa kātu cauri kādai spraugai un sāka šaurajā vistu kūti tik sparīgi vicināt, ka popa mājputniem vajadzēja gan domāt, ka pienākusi pastardiena. Lai izmuktu no grābekļa kāta, tās šaurajā telpā iztramdītas plivinājās un tik neganti klukstēja, ka skanēja viss dārzs.

Pops apstājās. Vistu ellišķīgā klukstēšana bija svēto tēvu satraukusi, un viņš nolēma paraudzīties, kas noticis vistu kūtī.

Atvēris vistu kūts durvis, pops pārsteigts konstatēja, ka viņa mājputniem šausmas nav uzdzinis nedz kaķis, nedz kāds cits plēsoņa. Satraukums bija izcēlies bez kāda nopietna iemesla.

— Dīvaini, pavisam dīvaini, to es nesaprotu, — ļaundari dzirdēja popu murminām. Tad viņš atkal uzņēma ceļu uz baznī- celi.

— Iešmauciet dārzā! — Vovka mudināja draugus. — Kad vistas atkal sāks kladzināt un pops atgriezīsies, vienam no jums jāskrien uz baznīcu un jāpaņem grāmata. Tu to varēsi, Erik?

Par spīti savai tieksmei darboties, Ēriks vilcinājās.

— Un ja nu baznīca ir aizslēgta?

— Tad jāierāpjas cauri mazajam lodziņam piebūvē, — Ļovka viņam paskaidroja. — Se, ar nazi tu atmūķēsi bez bēdu.

— Bet… tā taču ir ielaušanās un turklāt vēl baznīcā.

— Dievs tev palīdzēs, — Vovka sacīja. — Taisnīgajiem viņš vienmēr palīdz. Bet tagad aiziet, citādi būs par vēlu.

Ēriks izslīdēja dārzā, un, kaut ari stingri lija un koki pilēja no slapjuma, viņš, nometies uz visām četrām un noslēpies aiz jāņogu krūmiem, rāpās popam pakaļ.

Kad tēvs Sergejs bija nogājis jau krietnu trešdaļu ceļa, Vovka atkal ņēmās baidit vistas ar grābekļa kātu.

Tēvs Sergejs no jauna apstājās un ieklausījās. Iztramdīto vistu kladzināšana lika viņam atgriezties pie šķūņa.

Viņš domāja un domāja, taču arī šoreiz nespēja rast iemeslu olas dējošo dieva radību satraukumam. Ar izbrīnā pavērtu muti pops lūkojās uz vistām, kas mežonīgi plivinājās viņam apkārt, pārmeta krustu un secināja:

— Man trūkst vārdu, gluži vienkārši trūkst vārdu. Varbūt negaisa tuvošanās tām uzdzen tādas bailes? — draugi dzirdēja viņu minam. Taču arī šis izskaidrojums nebija pareizs. Jo zi­bens un tūlītējais pērkona grāviens gan lika popam satrūkties, bet nekādi neiespaidoja viņa vistas.

— Tagad es vispār nekā vairs nesaprotu, — tēvs Sergejs murmināja. — Varētu nodomāt, ka mani kāds gluži vai ar varu censtos atturēt no mana nodoma. Bet es taču to nedaru aiz mantrausības vai savtības, un tāpēc es tagad iešu, kaut arī no šīs noburtās vistu kūts atskanētu bazūnes.

Viņš atkal pārmeta krustu un aiztraucās prom, ka mūka tērps noplīvoja vien. Vovka varēja ar grābekļa kātu urķēt, cik traki vien gribēja, vistas varēja kladzināt, cik skaļi vien spēja, pops skrēja uz priekšu un atpakaļ negriezās.

Viņam, protams, bija atslēga, ar kuru viņš varēja atslēgt baznīcu. Vīraka un nodegušu vaska sveču smārds nomierinoši iecirtās viņam nāsīs. Dažas reizes nošķaudījies, v tēvs Sergejs iegāja mazajā baznīcas jomā.

Baznīca bija būvēta pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Ķēniņa ielā vēl neslējās sešstāvu nami. Tolaik Ķēniņa iela bija kluss, vecu koku ieskauts zemesceļš, kas veda uz vecticībnieku klosteri. Mazā baznīciņa bija uzbūvēta birzs vidū, kurai apkārt pletās gan sliktāk, gan labāk iekopti tīrumi. Neraugoties uz trokšņaino pilsētas kņadu, kas bija aizdzinusi kādreizējo dabas klusumu un apcerīgumu, baznīca saglabāja līdz pat šai dienai vientiesīgas ticības elpu.

Laika zoba saēstās un ķirmju sagrauztās sienas bija apka­rinātas ar svētbildēm, kas lielākoties bija cēlušās no aizkusti­noši bērnišķīgās kādreizējo mūku mākslas un ticības izpratnes. Dievmātei, kas tur rokās Jēzus bērniņu un ar dusmām secina, ka viņas tikko ievīstītais puisēns atkal ir nokārtojis savas darī­šanas autiņos, bija jaunas zemnieku sievas seja. Pūķis, ko no­galina svētais Serafims ar šķēpu, izskatījās pēc pārlieku milzī­gas sliekas, kas dīvaina dabas untuma dēļ staigā uz vārnas kājām. Un līdzīgi bija arī-ar citiem attēliem. Sevišķi uzkrītošs bija svētais Masarions, audēju un audumu krāsotāju aizstāvis. Vai nu māksliniekam bija izbeigušās īstās krāsas, vai ari viņš gribējis simboliski pasvītrot Masariona nozīmi ar neparastu krāsu salikumu: viņa bārda spīdēja gaiši zaļa, seja oranži dzel­tena, svārki indīgi lillā, kurpes debesu zilas. Bet kāda vaina? Svētais, krāsains kā varavīksne, izskatījās ļoti apmierināts, un droši, ka arī no viņa lūdzēju puses nebija pausts nekāds sa­šutums. Attēls joprojām karājās savā vietā līdzās citiem svēta­jiem, kas vairāk vai mazāk labvēlīgi noskatījās lejup uz ceļos- nokritušajiem ticīgajiem.

Grēcīgais pops nometās dievmātes priekšā cejos un apzvē­rēja vēlreiz, ka paturējis grāmatu nevis aiz mantrausības, bet tikai aiz pašaizliedzīgas vēlēšanās pusi no ieguvuma atdot drau­dzes trūcīgajiem. Zibens izgaismoja šauros, raibos baznīcas lo­gus, izbiedēdams popu. Viņš pārmeta krustu sešas reizes pēc kārtas un devās uz baznīcas svētāko vietu, uz sakristeju. No turienes svētais tēvs iegāja ģērbkambarī, kur stāvēja galds, daži krēsli un skapis mises piederumiem un tērpiem. Te bija vēl tumšāks nekā baznīcas jomā, jo gaisma ielija tikai pa mazu lodziņu.

Tēvs Sergejs, labi pazīdams telpu, pietipināja pie skapja, at­slēdza to vaļā un izņēma «Kāda vecticībnieka tikumību».

Un Ēriks — kur bija paslēpies Ēriks?

Izdzirdot tuvojamies popa st>lus, viņš bija iespiedies stūri blakus skapim un turējās klusu kā pelīte. Zēns novēroja, kā pops paņem grāmatu, kuru viņš veltīgi bija meklējis, un nere­dzēja nekādu iespēju izraut mantkārīgajam dieva kalpam lau­pījumu no rokām. Taču visjaunākais bija neciešamā kņudēšana mugurā. Viņš berzēja muguru pret sienu, kņudēšana pārgāja uz kāju pirkstiem. Ēriks bez žēlastības kāpa pats uz savām kā­jām, kņudēšana, arvien' neizturamāka, meklēja jaunu darbības vietu un atrada to vienā no visjutīgākajām vietām — degunā. Prātu varēja zaudēt, asaras sprāga vai no acīm. Ēriks mīcīja savu degunu, it kā tas būtu no gumijas, iebelza tam ar dūri, ur­bināja to izmisumā ar pirkstu, nekas nelīdzēja, bija jāšķauda.

Šķaudiens, kas atskanēja no viņa deguna, radīja negaidītu iespaidu uz popu. «Kāda vecticībnieka tikumība» izkrita tēvam Sergejam no rokām, un viņš palika nekustēdamies stāvam. Arī Ēriks nekustējās. Zēns gaidīja, ka pops viņu kuru katru mirkli atklās. Tēvs Sergejs labu brīdi blenza uz tumšo stūri, no ku­rienes bija nācis šķaudiens, taču vairāk neko nedarīja. Vai vi­ņam bija bail? Tā likās. Tad pops pēkšņi noliecās, paķēra grā­matu un drāzās, ko kājas nes, uz baznīcas izeju. Lai cik zaimo­joši tas liktos, viņš laukā jutās drošāk un visu nešķīsteņu ma­zāk apdraudēts nekā zem dievnama jumta.

Pēdējā akcija popa mantrausības dēļ bija cietusi neveiksmi, tas aizkaitināja Vovku un viņa draugus līdz neprātam. Zēni bija sapulcējušies aiz dēļu sētas, kas nošķīra popa dārzu no viņu pagalma, un lūrēja pa spraugu uz nameli ar stikla ve­randu.

Kā vecs jūras laupītājs Vovka apbēra garīdznieku ar dažne­dažādiem lāstiem.

— Ir gan muldoņa! Un tāds vēl sprediķo cilvēkiem dievvār­dus! Katram vārdam viņa rīklē vajadzētu pārvērsties par krupi!

— Tas viss ir jauki un labi, — Ļovka viņu pārtrauca, — bet ko tas mums līdz? Viņam ir grāmata, bet mums tās nav.

— Mēs viņam vienkārši uzbruksim un izrausim to ar varu.

— Un pēc tam? Nonāksim grūti audzināmo namā un varē­sim dažus gadiņus rīt auzu tumes.

— Uzbrukums te neder, — Jānis atbalstīja Ļovku. — Jāiz­domā kaut kas cits.

— Varbūt derētu pamēģināt ar aizkapa balsīm? — ierosināja Ēriks, kurš piedalījās šajā izšķirošajā apspriedē, par spīti bries­mām, ka viņu kāds no īrniekiem varētu atklāt.

— Uz aizkapa balsīm viņš neiekritīs, — Vovka sacīja. — Jā­izdomā kaut kas oriģinālāks.

— Tavas mūžīgās oriģinalitātes! — Ļovka tik tekoši izru­nāja sarežģīto svešvārdu, it kā latīņu valoda būtu viņa mātēs valoda. — Tās mums ir sagādājušas pietiekami daudz klapatu. Manuprāt, jāiet un tik ilgi jāmēģina apelēt pie popa sirdsap­ziņas, kamēr viņš atdod naudu. Un, ja ne, piedraudēsim ar po­liciju.

Labāka priekšlikuma nevienam nebija. Zēni ierāpās cauri sē­tai dārzā un manījās uz koka māju.

Pops stāvēja virtuvē pavarda priekšā un urķējās pa lielo skārda katlu. Ar putu smeļamo karoti viņš izvilka grāmatu no katla un nolika to uz virtuves galda, lai rūpīgāk izskatītu. Uz­manīgi viņš sadalīja grāmatu pa daļām un beidzot izvilka kaut ko baltu. Tā bija aploksne, kur Zvaigznītes tēvocis bija ielicis naudaszīmi!

— Viņam tā ir rokā! — Vovka novaidējās. — Ja viņš neat­dos naudu, es viņam sprandu aplauzīšu!

Taču tik traki nebija, un Vovka iztika bez auzu tumes audzi­nāšanas iestādē. Atplēsis aizlīmēto konvertu, pops tajā atrada tikai zīmīti, kas bija aprakstīta ar nesalasāmiem vārdiem, nekā vairāk! Viņš stāvēja, kā smaga likteņa trieciena ķerts, tad no­vēlās uz krēsla; vilšanās bija tik smaga, ka atsacījās klausīt kajas.

Tā kā naudas aploksnē nebija, sagruva arī zēnu pēdējā ce­rība. Teju, teju viņus botu uzveikusi dziļa sakāves sajūta, kad dārzā atskanēja soļi. Zēni noslēpās aiz dekoratīvas koka sēnes un, ne pa jokam apstulbuši, pamanīja, ka popa mājas virzienā dodas kāds vīrietis, ar kura uzrašanos viņi bija rēķinājušies vismazāk. Tas bija namsaimnieks Peka.

Verandas durvju priekšā viņš apstājās un vairākkārt pieklau­vēja. Beidzot pops atvēra un ielaida ciemiņu.

Vovka piedāvājās par šo apmeklējumu noskaidrot kaut ko tuvāk. Viņš aizrāpoja līdz mājas stūrim un no turienes uz ve­randu. Zem verandas stikla sienas zēns notupās un klausījās.

Jau pirmie vārdi, kurus Vovka sadzirdēja no namsaimnieka mutes, piesaistīja viņa uzmanību. Neticami, bet fakts: ceļā bija devies vēl viens laimesta mednieks.

— Es nāku pie jums ar mazu lūgumu, godātais tēv Sergej, — Vovka dzirdēja namsaimnieku sakām.

— Esmu kurā katrā laikā jūsu rīcībā, godātais Pekas kungs, — pops atbildēja, tik tikko valdīdamies.

— Pie mūsu grāmatu tirgotāja Staubiņa es pirms neilga laika redzēju kādu grāmatu, — Peka turpināja, — tā saucās, ja nemaldos, «Svētā tikumi». Sī grāmata, kas pieder jums, mani interesē vairāku iemeslu dēļ, tāpēc arī gribēju lūgt, vai jūs man nevarētu to aizdot.

— Kāpēc tad jūs interesē šī grāmata? — Popa acis kļuva šauras. — Cik man zināms, jūs taču esat protestants, godātais Pekas kungs.

— Jā, godātais tēvs, bet mani vajā šaubas, vai tā ir īstā ticība. Tāpēc arī es lūdzu šo grāmatu. Tai jādzēš manas šau­bas un jānorāda man pareizais ceļš.

— Cik ļoti es vēlētos jums palīdzēt, — pops nopūtās, — diem­žēl es jums to grāmatu nevaru iedot.

— Vai tad jums tās vairs nav? — Peka vaicāja un pagrieza galvu uz durvju pusi.

Tur stāvēja Vovka. Tik ātri kā šoreiz viņā vēl nebija nobrie­dusi neviena ideja. Jau izdzirdot Pekas pirmos vārdus, zēns bija aptvēris, ka viņam jāiejaucas sarunā.

— Labdien, tēv Sergej, labdien, Pekas kungs! Atvainojiet par traucējumu, bet, šķiet, kaut kas ir noticis ar jūsu vistām, tēv Sergej. Tās saskrējušas pa sētas caurumu mūsu pagalmā un no turienes uz ielas, tā sacīt, pašā lielpilsētas centrā. Ja nāks kāda smagā mašīna, pāri paliks tikai asiņainas spalvas.

— Pie joda, atkal šīs nolādētās vistas, — popam paspruka lāsts. — Noķer tās, un es tev iedošu desmit santīmu saldēju­mam.

— 'Norunāts. Tikai jums jānostājas pie dārza vārtiņiem un jāsagaida savas vistiņas. Viens es netikšu galā.

Kas popam cits atlika kā atvainoties Pekām un sekot Vov- kam. Viņa vistas galu galā bija tīrasiņu itālietes, un būtu liels zaudējums, ja kāda smagā mašīna tās samīcītu plakanas.

Tiklīdz Vovka bija dabūjis popu laukā, viņš bez ceremonijām sacīja:

— Es neizvedu jūs laukā vistu dēļ, es jums gribu piedāvāt kādu darījumu.

— Darījumu? — pops brīnījās.

— Es zinu, kāpēc Peka sēž pie jums, un, ja jūs mani uzklau­sīsiet, jūs varat šo liekuli aptīrīt, mazākais, par dažiem simtiem latu.

— Aptīrīt? Kas tie par vārdiem, kas nāk no lavas mutes? Neaizmirsti, ar ko tu runā, neaudzināto zeņķi.

— Kāda nozīme vārdiem? — Vovka viņu pārtrauca. — Es pateikšu, kā jums jārīkojas, bet jūs no tās naudas iedosiet simt latu Zvaigznītei, lai šis Peka nevarētu viņu izmest uz ielas. Norunāts?

— Es vispār nesaprotu, par ko tu runā.

— Kas tur ko nesaprast? — Vovka pielika muti popa ausij, un tas, ko viņš tad iečukstēja šajā pasaulīgo grēku klau­sulē, bija lasāms dieva kalpa sejā. Tajā uzradās pārsteigums,

tad ziņkāre un tad, ak, daudz par ātru izgaistošs sašutums, un pēdīgi, ak, ilgi paliekoša alkatība.

Kad pops atgriezās, Peka jau bija kļuvis pagalam nepacie­tīgs. Tomēr viņš apslēpa šo nepacietību un apvaicājās, vai tēvs Sergejs dabūjis noklīdušās vistiņas nožogojumā.

— Jā, jā, šoreiz iznāca pavisam vienkārši.

— Vai jūs pazīstat šo zeņķi, šo Avotiņu? Esmu dzirdējis, ka viņš esot viltīgs palaidnis.

— Gluži tik slikts viņš nav. — Pops apgarots raudzījās de­besīs. — Kad es ar zēnu parunāju, man allaž izdodas viņā mo­dināt labo.

— Tā ir jūsu specialitāte — šķīstīt dvēseles. — Arī namsaim­nieks pavērās debesīs. — Bet atgriezīsimies pie grāmatas. Vai jums tās vairs nav?

— Jūs domājat «Ceļu uz svēto dzīvi»?

— Tā pati laikam būs.

— Ir gan, tā grāmata man ir, tikai iedot es jums to nevaru. Ikvienu citu, lūdzu. Te ir «Taka uz gaismu» vai «Patiesā dzīve», vai…

— Ļoti laipni no jūsu puses, es sirsnīgi pateicos, tikai visas šīs grāmatas man neko nedod. «Ceļu uz svēto dzīvi» inan ne­spēj aizstāt neviena cita. Ar to man saistīts īpašs notikums..

— Interesanti. Ari es īpaša notikuma dēļ taisni šo grāmatu nevaru izlaist no rokām.

— Kas tad tas par notikumu, ja atļauts jautāt?

Pops dziļi ievilka elpu, it kā melošanai tās vajadzētu vairāk nekā taisnības sacīšanai. Un viņš meloja, jāteic, nemaz ne tik slikti.

15'

227

— Tas saistīts ar kādu apskaidrību, godātais Pekas kungs, kas nāca pār mani Lielajā Piektdienā. Kamēr es te sēdēju krēs­lainā verandā, cauri dārzam atpeldēja kāds gaismas tēls. Tā bija vecā, nesen mirusī, ļoti, ļoti ticīgā Bezsvetova, kartonāžas fabrikanta māte. Viņa sacīja man: «Tēv Sergej, manis atstātajā mantojumā bija kāda grāmata, tā saucas «Ceļš uz svēto dzīvi». So grāmatu kopā ar citām svētajām grāmatām mans dēls atde­vis pārdošanai grāmattirgotājam Staubiņam. Iegādājies šo grā­

matu mūsu baznīcai, un tā nesīs lielu svētību.» Vai tagad jūs saprotat manu atsacīšanos, godātais Pekas kungs?

Vai nu viņš muld par deviņiem mēmiem, domāja Peka, vai arī no žūpošanas nav vairs īsti spējīgs atbildēt par savu rīcību. Vecā Bezsvetova, šī indīgā čūsku vecene, esot gaismas tēls!

Un tomēr viņš runāja ļoti iejūtīgi:

— Tagad es jūs saprotu, godātais tēv Sergej. Un vēl vai­rāk — man gandrīz metas, ja tā var sacīt, svēta zosāda. Dī­vaini, vairāk nekā dīvaini, jo, runādams par kādu īpašu noti­kumu, es domāju to pašu labo Bezsvetovu. Nesen arī man pa­rādījās viņas gaismas tēls.

Tagad pat tēvam Sergejam bija par daudz gaismas, un viņš sāka mirkšķināt savus viegli iekaisušos plakstiņus. Viņa iz­brīns par vecās, mirušās Bezsvetovas naksnīgajiem klejojumiem bija pilnīgi saprotams.

— Tas nu gan ir savādi, — viņš sacīja. — Dzīva būdama, Bezsvetova baidījās soli paspert, jo viņai taču bija podagra, un tagad pēkšņi šī apkārtceļošana. Tātad viņa ir bijusi arī pie jums?

— Jā. Un man viņa teica tā. «Mīļais Peka,» viņa sacīja, «tu pazīsti mani un zini, kāda es biju dzīvē — mantrausīga, ērcīga un kašķīga, patiešām nekāds paraugs kristīgai pazemībai. Taču, tiklīdz es biju uz mūžiem aizdarījusi acis, erceņģelis Serafims apžilbināja mani ar īstas atskārsmes spožo gaismu. Un tāpēc es esmu ieradusies pie tevis, brāl Peka. Kā ikviena zemes cil­vēka laiks — arī tavs ir ierobežots, tāpēc izmanto to, ziedo­dams sevi turpmāk vecticībnieka patiesai dzīvei. Par pavadoni ņem kādus svētos rakstus, kas arī man daudz palīdzējuši, un proti — «Ce|u uz svēto dzīvi».»

Viņš grib mani izāzēt — tā bija popa pirmā doma. Un otrā: tas tev maksās vienu simtu vairāk, draudziņ!

— Tas nudien ir brīnums, — tēvs Sergejs sacīja, — kaut arī es nesaprotu, kā vecā Bezsvetova var stāstīt par vienu un to pašu grāmatu jums vienu un man gluži ko citu. Viņai laikam galvā kaut kas mazliet sajucis.

— Bet atļaujiet, tēv Sergej!…

— Zinu, zinu, ko jūs, mīļais, gribat teikt. Bet fakts paliek īakls — Bezsvetova man pareģoja, ka grāmata nesīs lielu, ļoti lielu svētību mūsu baznīcai, un jums viņa pačukst pavisam ko •citu. Pats redzat — visai dīvaini. Ko lai dara — tādas ir šīs vecās sievas! Pēcpusdienā vairs neatceras, ko priekšpusdienā runājušas.

— Bet godātais tēv Sergej!

— Nē, tas mani patiešām satrauc. Man viņa pieskandina pilnas ausis, ka es svētības dēļ nedrīkstu izlaist nekad šo grā­matu no rokām, bet jums viņa muld, ka jums tā grāmata svē­tības dēļ jāpaņem no manis. Kā lai to saprot?

Ak tu, vecais, viltīgais krāpniek, domāja Peka, tu tikai gribi uzsist cenu.

— Varbūt tas tomēr viens ar otru saistītos, ja es jūsu baz­nīcai ziedotu kādu summiņu, — Peka nopūzdamies sacīja.

— Summiņu? Ko jūs saprotat ar vārdu «summiņa»?

— Tagad, kad man kā namsaimniekam laiki kļūst arvien sliktāki, jo cilvēki labāk ļauj sevi izlikt uz ielas nekā samaksā īres naudu, domāju, ka divdesmit latu ir pieklājīga summa. f

— Ko, divdesmit latu? Liekas, es labi nesadzirdēju?

— Bet atļaujiet, mūsdienās no divdesmit latiem strādnieku ģimene pārtiek gandrīz veselu nedēļu.

— Kāds sakars strādnieku ģimenei ar debesu valstību?

— Nu, labi, runa ir par manas dvēseles veselību, lai būtu piecdesmit latu.

— Tūkstoti!

— Ko, kā? Tūkstoti?! Tagad, liekas, es lāgā nesadzirdēju?

— Es prasu par grāmatu tūkstoš latu, un tas vēl ir maz, jo runa ir par mūsu baznīcas svētību.

— Atļaujiet, jūs laikam neesat pie pilna prāta, godātais! Tūkstoš latu nav vērts viss jūsu ķirmju sagrauztais sīpolu šķūnis.

— Labi, lai paliek. Vai es jums uzbāžos vai jūs man?

— Lūdzu, ja jūs tā, tad mums vispār vairs nav ko runāt. Es cerēju pie jums kā pie priestera rast izpratni un atbalstu, bet redzu, ka man ir darīšana ar farizeju un naudas mijēju. Dzīvo­jiet vesels, un mani labākie sveicieni Bezsvetovai, ja vecā jūs vēlreiz apciemos. — Peka, no sirds sašutis, piecēlās un gribēja atstāt verandu.

Pops saprata, ka uzšāvis ar savu prasību par augstu.

— Tātad mans pēdējais vārds un tikai tāpēc, ka es patiesi esmu nobažījies par jūsu dvēseles veselību, — pieci simti.

— Un mans pēdējais vārds — piecdesmit.

Viņi vienojās par simt septiņdesmit.

Abu atvadīšanās bija īsa. Peka gribēja cik iespējams ātrālc pārmeklēt grāmatu, pops naudu pēc iespējas ātrāk noglabāt.

Taču, tiklīdz Peka bija verandu atstājis, ienāca Vovka, Jānis un Ļovka. Kā jau tas nemaz citādi nebija domājams, pops mē­ģināja zēnus paēdināt ar drupačām.

— Tad būs darbs policijai, tēv Sergej, — Jānis mierīgi sa­cīja. — Mēs ļaunākajā gadījumā dabūsim pērienu, jūs turpretī vienu divus gadiņus cietumsoda. Tāpēc lieciet vien simtu galdā, jūsu paša labā.

— Simt latu, kad grāmata bija mans personiskais īpašums, un es par to dabūju tikai simt septiņdesmit! — pops spiedza. — Nē, pie visiem svētajiem, nē un vēlreiz nē! Lūdzu, ejiet uz. policiju, tad mēs redzēsim, kurš vispirms nonāks cietumā.

Pēc ilgas kaulēšanās tika panākta vienošanās: katrai no abām partijām vajadzēja saņemt pusi no summas. Šņākdams aiz dus­mām, pops atlasīja no naudas, ko tikko bija Pekām izkrāpis,, netīrākās banknotes un nosvieda uz galda. Pa vidu pat bija piecdesmitlatnieks, pārplēsts un salīmēts ar papīra strēmeli. Jānis iebāza naudu kabatā, un zēni, paldies nepateikuši, devās prom.

— Piecpadsmit latu vēl trūkst, — Jānis informēja Ēriku, kad viņi bija atgriezušies paslēptuvē aiz zārcinieka darbnīcas.

— Ko lai dara? Tik daudz naudas mēs nekad nesavāksim, — Ļovka sacīja.

— Ja es būtu jau mājās, — Ēriks nopūtās, — tad es varbūt varētu aprunāties ar tēvu.

Vovka, saraucis pieri domu grumbās, uzsita ar pirkstiem knipi.

— Man ir!

• — Kas tev ir — tukšums galvā? — Ļovka apvaicājās.

— Man ir ideja. — Vovka saņēma Ēriku zem rokas. — Nāc, mēs tevi tūliņ aizvedīsim uz mājām.

— Un kas man jāsaka? …

— Tu visu laiku teiksi tikai vienu un to pašu — es gribu uz Āfriku, es gribu uz Āfriku.

— Bet es nemaz vairs negribu.

— Vecīt, neesi tik neattapīgs. Tu tikai izliksies — un šī ideja dos mums piecpadsmit latu.

— Bet kā? — Ēriks joprojām nekā nesaprata, un arī pārējie mazlietiņ šaubījās, vai Vovkam tomēr galvā nav tukšums. Taču viņu šaubas izzuda, kad Vovka paskaidroja, kas viņam padomā.

Upīštēvs sēdēja savā atzveltnes krēslā blakus gumijkokam. Atkal viņš satraukts lasīja priekšā ne mazāk satrauktajai pa­mātei savas atvases atvadu vēstuli, kaut arī viņi katru teikumu tajā zināja no galvas.

— «… uzskatu par nepieciešamu izbeigt savu līdzšinējo dzīvi… Es dzirdu kādu balsi saucam: dodies svešumā, tur tu jutīsies labāk nekā šeit, kur tev šķietami nekā netrūkst, atskai­tot mīlestību, siltumu un iejūtību. Sūtu jums pēdējos sveicie­nus. Jūsu nevainīgais un nepamatotu aizdomu un nekrietnas izturēšanās salauztais Ēriks.»

— Un mēs taču vienmēr gribējām tikai to labāko, vienmēr tikai to labāko, — pamāte šņukstēja.

— Ja mēs vismaz zinātu, kur viņš patlaban klīst. — Upīš­tēvs tukšu skatienu blenza grīdā.

— Pie visa ir vainīgi tikai šie ielu vazaņķi!

— Nemeklēsim vainu citos, Amālij. Atliek man tikai atcerē­ties, kā es savās neizmērojamās dusmās metos viņu pērt! Un tu ar savām mūžīgajām pamācībām, kas burtiski sasēja zēnam rokas un kājas, nebiji labāka.

— Jā, jā, pie visa esmu es, es viena vainīga! — pamāte rau­dādama iesaucās. — Vienmēr, ja notiek kaut kas slikts, es esmu tā vainīgā. Pat toreiz, kad tu pazaudēji savu kabatas portfeli, tu uzbruki man, tieši tāpat kā tagad.

— Bet nē taču, Amālij, tā es to nebiju domājis. Vainīgs viens vai otrs, galvenais, lai zēnam negadītos nekas Jauns un viņš atrastu ceļu uz vecāku mājām.

— Cerēsim, cerēsim to labāko, Kārli. Ja tikai es nebūtu lasī­jusi, ka Amerikā vien katru gadu pazūd vairāk nekā divi tūk­stoši bērnu.

— Bet mēs dzīvojam nevis Amerikā, Amālij, bet Latvijā, kur valda likums un kārtība.

— Tu aizmirsti meiteņu tirgotājus, par kuriem nupat rak­stīja avīze.

— Meiteņu tirgotāji? Bet mūsu Ēriks taču ir zēns un nevis meitene!

— Labi, bet kas zina, vai meiteņu tirgotāji medī vienmēr tikai meitenes. Varbūt viņi izņēmuma kārtā tirgojas arī ar zē­niem.

Amālij, lūdzu, izbeidz, citādi… citādi tu mani galīgi iedzīsi izmisumā un es atkal visu nakti nevarēšu gulēt.

Atskanēja zvans, un pamāte devās atvērt. Bļāviens, kas izlau­zās pār viņas lūpām, lika Upīštēvam satrūkties.

— Kas noticis? Vai mūsu Ērikam kas atgadījies? — Viņš. pielēca no atzveltnes krēsla, tad iekrita tajā atpakaļ.

Istabas durvīs stāvēja Vovka un Jānis, un starp viņiem — mīļais, labais Ēriks.

— Upīša kungs, — Vovka ņēma vārdu, — mēs pārvedam jūsu dēlu atkal vecāku mājā, kaut arī viņš ar rokām un kājām pretojas.

— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks sacīja un izlikās, ka grib mukt prom.

— Erik! — Vovka satvēra viņu pie rokas. — Ko tu iesāksi Āfrikā? Tur tu izkusīsi no karstuma, un tur ir čūskas, kas var aprīt pat krokodilu. Paliec labāk mājās!

— Nē, es gribu uz Āfriku, — bēglis tiepās.

— No kurienes tad tu esi ieradies, mans bērns? — Upīštēvs beidzot iesaucās.

— Mēs viņu novedām no tvaikoņa «Aīda», — Jānis sacīja.

— Viņš bija noslēpies kravas telpā, un kuģis būtu teju, teju aizgājis taisni uz Zanzibāru, — papildināja Vovka.

— Ak dievs! — Pamāte sasita plaukstas. — Kravas telpā

uz Zanzibāru! Pēc tāda viņš izskatās, nošmulējies un netīrs.

— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks atkārtoja trešo reizi. — Mani šeit neviens neciena un vienmēr lamā, tāpēc es gribu atpakaļ uz kuģi, es gribu braukt uz Āfriku.

— Bet Erik, bērns! — Upīštēvs piespieda dēlu pie krūtīm.

— Redzi, Erik, vecāku mājā tomēr ir visjaukāk, ar to nevar sacensties neviena Āfrika, — Vovka izjusti sacīja.

Un šoreiz Ēriks vairs neteica, ka grib uz Āfriku. Toties viņš smalki aprakstīja Rīgas ostu un kuģi, kurā bijis noslēpies, un kā viņu pēdējā brīdī atraduši jaunie draugi, un kā viņš ticis izglābts no bojāejas.

— …citādi manas mirstīgās atliekas jau drīz vien kaltētos tropu saulē.

Upīštēvs no izbrīna purināja galvu, taču varēja redzēt, ka viņš par dēla piedzīvojumiem ir gluži vai lepns. Tā Ērikam nenācās grūti skart jautājumu, kas bija viņam un viņa drau­giem svarīgs. Zēni gan esot viņu no postošā Āfrikas brauciena izglābuši, taču nonākuši konfliktā ar ostas policiju, kas pierak­stījusi to vārdus, lai no katra iekasētu pa pieciem latiem soda naudas.

Ēriks dabūja piecpadsmit latu un piecus latus pa virsu, lai varētu savus draugus pacienāt ar saldējumu un aizvest uz kino.

Kad Ēriks bija nomazgājies un pārģērbies, viņš kopā ar zē­niem, priekā starodams, devās prom. Viņi gāja uz grāmaisie- tuvi, lai paskatītos, vai tur nav atnākusi Zvaigznīte. Simt la­tiem vajadzēja meiteni atbrīvot no visām bailēm un raizēm.

Zvaigznīte bija atnākusi, un Vovka nespēja atturēties netei­cis īsu uzrunu, jo naudas nodošana, kā viņš sacīja, esot emo­cionāla kulminācija viņu cīņā par taisnību un pret netaisnību.

Taču emocionālā kulminācija sekoja tikai tad, kad pie darb­nīcas sliekšņa parādījās Peka. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš dārgi nopirktajā grāmatā loterijas biļeti nav atradis un ar kar­sti kūpošajiem kartona gabaliem apsvilinājis tikai pirkstus. Zibenīgā apjausma, ka piedzīvotā iekrišana nav notikusi bez

Vovkas «zagļu bandas» līdzdalības, pamudināja viņu steigties- uz grāmatsietuvi, kur varētu būt bandas paslēptuve.

Zēnu izskats, šķiet, apstiprināja namsaimnieka nojautu. Viņš šņākdams pavaicāja Zvaigznītei, vai viņas tēvocis joprojām sēžot cietumā un kā būšot ar īres naudu. Viņš negaidīšot nevienu dienu ilgāk, un, ja rīt meitene nevarēšot samaksāt, tad viņai jāpazūd ar visām mantām, jo viņš gribot attiecībās beidzot ievest kārtību.

— Jūs varat to dabūt, ja jums labpatikas, apsēdieties tur pie galda un izrakstiet kvīti par simt latiem, — Zvaigznītes vietā atbildēja Vovka tik dižmanīgi un augstprātīgi, it kā viņam simt latu būtu tīrais sīkums.

Pekām likās, ka viņš ir pārklausījies.

— Man jāizraksta kvīts? Es gribu redzēt tos simt latus.

— Apskatīt jūs tos varat arī bez kvīts. — Vovka novicināja viņam naudu gar degunu. — Bet saņemt tikai pret kvīti.

— Kur jūs dabūjāt naudu?

— Tur, kur naudu dabū, — Vovka izvairīgi atbildēja, bet nemaz ne apjucis.

Kas Pekām cits atlika kā apsēsties un izrakstīt kvīti. Vovka to pārbaudīja ar baņķiera sejas izteiksmi un pēc tam pasniedza namsaimniekam netīrās naudaszīmes.

Un tad bumba sprāga. Aplūkojis naudu tuvāk, Peka sastinga, asinsvadi uz viņa pieres piebrieda.

— Tā taču ir manis paša nauda, kas man nupat tika iz­krāpta! Kur jūs to dabūjāt, atzīstieties, citādi… — viņš sa­ķēra Vovkas ausi, — es jums visiem noraušu ausis un pasaukšu policiju, un likšu uz vietas apcietināt, jūs, noziedznieki, laupī­tāju varza, krāpnieku banda!

Tas bija pavērsiens, ko neviens no mūsu draugiem nebija paredzējis. Pekas bļāvieni ielauzās svētdienīgi miegainajā pa­galmā, sētas nama logos parādījās galvas, no visiem kaktiem un stūriem saskrēja cilvēki, starp viņiem zārcinieks Romis, avīž- niece Malvīne, skārdnieku zellis Alfons un mūrnieks Zirnis, kas bija sēdējis pagalmā saulē un spēlējis harmonikas.

Beidzot Vovkam izdevās atbrīvot savu ausi, un viņš neap­šaubāmi būtu izmantojis izdevību aizmukt, ja tikai, jā, — ja tikai nebūtu te bijusi Zvaigznīte. Meitenes skatiens — un kā gan citādi tas varēja būt — lika varonim atkal atjēgties.

— Mēs neesam izdarījuši neko nelikumīgu, — viņš vērsās pie kopā saskrējušajiem īrniekiem. — Viņš, Pekas kungs, gri­bēja Zvaigznīti aplaupīt un izdzīt uz ielas, viņš izkrāpa no popa Sergeja grāmatu, kurā vajadzēja būt Sarkanā Krusta lielajai lozei.

Viss, ko Vovka sacīja, likās ļoti nesakarīgi, taču lielās lozes pieminēšana sakarā ar netīkamo namsaimnieku lika īrniekiem saspringti ieklausīties.

— …viņi visi, kārtībnieks un kāršu licēja, un Bulduris, un pat pops un Pekas kungs, medīja grāmatas kā lija nevainīgu cālīti, — Vovka kliedza. — Un pirmīt, kad Peka apmeklēja popu, pat mirusī Bezsvetova tika piesaukta šajā loterijas afērā par liecinieci …

— Tas viss nav nekas cits kā meli, — Peka ķērca, — ne­krietna apmelošana!

— Es nevienu neapmeloju, es runāju tīru patiesību, — Vovka> viņu pārkliedza. — Pirmīt pie popa — vai jūs tur neapgalvojāt vārds vārdā, ka vecā Bezsvetova, gatavais indes maiss, nāk katru nakti jūs apciemot, gaismas apmirdzēta, svētā izskatā? Un ka viņa jums devusi padomu kļūt par svēto un turpmāk vairs neizspiest naudu no saviem īrniekiem? Un, kad pops no jums par grāmatu pieprasīja tūkstoš latu, ko jūs tad atbildējāt? Jūs varot dot tikai divdesmit, jo mirusī Bezsvetova jums esot aizliegusi maksāt vairāk. Par to pops kļuva nikns un sacīja, ka Bezsvetova, mirusi vai dzīva, svēta vai ne, vienmēr runājusr muļķības, — Vovka iekaisa. Apbrīns Zvaigznītes acīs cēla viņa pašapziņu gluži vai bīstamos augstumos. Kā Romas orators viņš nobeidza savu runu, norādīdams uz Peku:

— Un, ja arī viņš liktu mani iemest cietumā, es darīšu zi­nāmu pasaulei patiesību kaut vai cauri sešu metru bieziem mūriem, patiesībai jānāk gaismā, nevis jāslēpjas žurku alās!

No pārliekas balss piepūles Vovka bija gluži aizsmacis, un gluži aizsmakuši no kliegšanas un smiešanās bija arī cilvēk» ap viņu. Peka, dzeltens aiz dusmām, taisījās, ka tiek laukā no darbnīcas.

Toties jo ilgāk tur palika pārējie mājas iedzīvotāji. Vovka un, kad viņam vajadzēja atvilkt elpu, Jānis, un, kad viņam va­jadzēja atvilkt elpu, Ļovka, un, visbeidzot, arī Ēriks stāstīja un stāstīja par savām akcijām. Tad pēc zārcinieka Romja priekš­likuma notika naudas vākšana Zvaigznītei.

— Es gribētu vēl uzzināt tikai vienu, — Jānis skatījās apkārt darbnīcā, — kur varētu būt palikuši tie simt lati?

— Ir lietas, kas principā paliek tītas noslēpumainības plī­vurā, — Vovka sacīja. — Pat visattīstītākajam intelektam tās ir neaizsniedzamas.

— Cik nu tur intelekta, ja tu runā par savām prāta spē­jām, — Ļovka aizrādīja. Mazliet viņam tomēr kremta, ka Zvaigznīte Vovku vien šodien redzēja.

— Nestrīdieties taču, — Ēriks centās viņus salabināt, — kad Zvaigznītes tēvocis atgriezīsies, viss noskaidrosies.

— Cerēsim, — atteica Jānis. — Un tagad man jāiet pēc Kārlīša. Ir pienācis laiks vārīt viņam pusdienās putru.

Tā beidzās mūsu draugu lielā diena. Viņi to neaizmirsa. At­kal un atkal viņi pārrunāja notikumus, kas bija saistīti ar grā­matu meklēšanu, un pat pēc diviem gadiem, kad Vovka pirmo reizi iekāpa garajās biksēs, viņiem šķita, ka tas viss būtu no­risinājies nupat. Uzvilcis apģērba gabalu, kas simbolizē tikko nobrieduša vīra cienīgumu, Vovka atnāca, lai atvadītos no Zvaigznītes, grāmatsējēja Krasta un draugiem, kas bija sapul­cējušies grāmatsietuvē. Ja Ēriks par kuģiem bija tikai vajadzī­bas spiests drusku samelojis, tad Vovkam tie bija kļuvuši par sūru īstenību. Viņš bija salīdzis par kuģapuiku uz kāda tvai­koņa, un viņa pirmais reiss veda cauri Kopenhāgenai un Lon­donai uz Āfriku.

Sanākuši bija visi — Zvaigznīte, kas vēl nēsāja bizes, skepti­ķis Ļovka, kas tagad strādāja par mācekli kādā apavu fabrikā, kādreizējais paraugzēns Ēriks, kas gāja ģimnāzijā, un Jānis, kas mācījās arodskolā par mehāniķi. Zvaigznītes tēvocis, ve­cais Krasts, sēdēja pie darbgalda.

Vovka, līksmu sveicienu sagaidīts, paskatījās apkārt, kur va­rētu apsēsties. Ar garajām jūrnieka biksēm, kurām piedevām vēl bija iegludinātas asas vīles, vajadzēja apieties uzmanīgi. Viņš atnesa sev krēslu no blakustelpas, un, tā kā sēžamais spil­vens bija ļoti noputējis, viņš to nopurināja.

Atskanēja lieli smiekli. Zem šī spilvena Zvaigznītes tēvocis, pirms tika aizvests uz policijas iecirkni, bija paslēpis tos simt latus, un uz šī paša krēsla Vovka bija sēdējis, iejuzdamies de­tektīva lomā un saspringti domādams. Viņš tātad bija sēdējis- uz naudas ijn gudrojis, kur nauda varēja būt pazudusi.

Tas bija vienīgais, ko Vovkam īsti nepatika atcerēties, taču arī viņš iesmējās.

Līdz ar to šis stāsts ir galā.

Kas notika ar draugiem, pirmām kārtām ar Vovku, vēlāk — tas jau būtu cits stāsts.

Pēcvārds

Grūti aizvērt Borisa Djačenko stāsta «Satraukums Ķēniņa ielā» pēdējo lappusi, lai vēlreiz bridi domās nepakavētos pie mazo rīdzinieku Vovkas, Ļovkas, Ērika, Zvaigznītes, Jāņa un viņa mazā brālīša Kārlīša piedzīvojumu pārbagātajām gaitām 1936. gada pavasara nogalē. Vecajiem Rīgas iedzīvo­tājiem šis stāsts atsauc atmiņā viņu bērnības un jaunības dienas, bet jaunos lasītājus ieved pavisam svešādā pasaulē. Sājos vairāk nekā piecdesmit ga­dos, kuri lasītāju šķir no stāstā tēlotajiem notikumiem, Rīgas seja ir pār­mainījusies līdz nepazīšanai. Tā ir tā pati Rīga, kurā izdomas bagātais un drosmīgais Vovka ar saviem biedriem cīnījās par taisnību, un tā tomēr vairs nav tā Rīga, kurā mēs dzīvojam tagad. Pat Ķēniņa ielas vārds ir izzudis no Rīgas ielu saraksta, bet tās vietā parādījies cits nosaukums — Vāgnera iela. Taču man kā vecam rīdziniekam taisnības labad jāsaka: autora stāstā dotais ielas nosaukums nav tieši saistāms ar Vecrīgas bijušo Ķēniņa ielu. Videi, kurā risinās stāsta notikumi, nav nekas kopīgs ar Vec­rīgu, bet tajā spilgti saskatāmi toreizējās Maskavas priekšpilsētas rakstu­rīgie vaibsti. Maskavas priekšpilsētu toreiz apdzīvoja mazturīgi ļaudis •— strādnieki, dažādi amatnieki, sīktirgotāji, ormaņi. Tie bija dažādu tautību pārstāvji — visvairāk latvieši, krievi, poļi, lietuvieši un ebreji. Un šā ra­jona jauktās sabiedrības ikdienas dzīve diezgan krāsaini atšķīrās no Vec­rīgas pelēcīgā, mierīgā ritma, kāds tur valdīja šaurajās ieliņās. Alaskavas priekšpilsētas zēni bariņos, allaž aizņemti savās nebeidzamajās spēlēs, kā dzīvsudrabs nepagurdami kustējās ielās. Tie nebija nekādi paipuisīši, ne mazums ari blēņu tika pastrādāts, bet, ja vajadzēja kādu aizstāvēt pret netaisnības pārinodarījumu, tad viņi rīkojās ar sirdsdegsmi, kā vien praz- •dami un mācēdami. Kaut arī Maskavas «forštates» zēni darīja savus dar­bus, kurus pieaugušie dažkārt dēvēja par nedarbiem, tomēr galu galā no viņiem izauga stipri vīri, kas Lielā Tēvijas kara laikā prata varonīgi cīnī­ties par savas dzimtās Rīgas atbrīvošanu no hitleriskajiem okupantiem, bet pēc kara palīdzēja savai pilsētai sadziedēt karā gūtās brūces. Atvadoties no Vovkas un viņa tuvākajiem draugiem, gribas ticēt, ka arī no viņiem izauga labi cilvēki, kas saviem Rīgas vienaudžiem darīja godu vienmēr un visur, lai kādus pārbaudījumus tiem nāktos izturēt.

Ja atceras to gadu sabiedrības gaisotni, kurā auga un veidojās Vovka un viņa draugu pulciņš, tad nevar nepieminēt, ka autors stāstā lielu vietu ierā­dījis policijas iecirkņa kārtībniekam Vurgkam. Viņš parādīts tik nepievilcīgā gaismā, ka lasītājam, kas nezina tālaika apstākļus, var rasties šaubas: vai patiesi kādreiz Rīgā rūpes par kārtību atradušās tādu policistu kā Vurgks rokās? Un tad man prātā nāk trīsdesmito gadu nogale, kad arī es dzīvoju Maskavas priekšpilsētā. Toreiz Daugavpils ielā atradās 9. policijas iecirknis, kurā strādāja viens no kārtībniekiem, uzvārdā Treijs. Kad stāstā «Satrau­kums Ķēniņa ielā» iepazinos ar policistu Vurgku, tad tūliņ atcerējos kādrei­zējo šā iecirkņa kārtībnieku Treiju un nospriedu, ka rakstnieks B. Djačenko laikam arī pazinis Treiju.

Man acu priekšā nekad neizgaisīs trīsdesmito gadu vasaras novakarēs desmitiem reižu redzēta aina Ludzas ielā. Toreiz pēc dienas darbiem šejienes cilvēki mēdza reižu reizēm krēslas stundās pirms došanās pie miera pulcē­ties uz ielas, lai paelpotu svaigu gaisu, satiktos ar kaimiņiem un kopīgi patērzētu. Vecāki cilvēki tad sasēdās ārpusē uz māju kāpnītēm, vidējās pa­audzes viri un sievas sastājās turpat bariņos, bet jaunieši un bērni drais- kojās pa ielas vidu. Bija dzirdamas gan klusas, gan ska|as ļaužu valodas un smiekli, ieskanējās pa dziesmai. Bet tad piepeši viss uz brīdi apklusa un kā spējš vēja brāziens ielu pāršalca: «Treijs nāk!» Un vienā mirklī viss pārmainījās. Kailajiem stilbiem zibot, pirmie no ielas nozuda bērni, tūliņ aiz viņiem sekoja jaunieši un pieaugušie, uz kāpnītēm palika sēdam vienīgi sirmgalvji. Iela nu bija kā izmirusi, un pa to lepni, krūtis izriezis, ar savu varas zizli — gumijas rundziņu pie rokas — vakara apgaitu Ludzas ielā veica Treijs. Par viņa bardzību klīda visādas valodas, un to, ka tās acīm­redzot bija pamatotas, visskaidrāk liecināja šī pārsteidzošā ļaužu reakcija. Tādēļ Vurgkam manās acīs ir liela līdzība ar Treiju. Un, J

Taču ne tikai Vurgks ietekmēja to garīgo atmosfēru, kurā auga un vei­dojās Vovka, Ļovka, Jānis, Kārlītis, Ēriks un Zvaigznīte. Tā bija raibu raibā sabiedrība, kurā katram tās loceklim piederēja sava loma. Tur bija grāmatu sējējs Krasts un grāmatu tirgotājs Staubiņš, namsaimnieks Peka un miesnieks Bulduris, galdnieks Romis un kādreizējais tiesu ierēdnis Cīrulis, nelielas ormaņu firmas vadītājs Upīštēvs un pops Sergejs, profesors Ilrnis un zīlniece Grābe, zobārsts Alksnis un skolotājs Zelmiņš. Dažāds bija viņu mantiskais un sabiedriskais stāvoklis, dažāda viņu domāšana un ideāli, da­žāds viņu dzīves galveno vērtību mērs. Sajā daudzveidīgajā sabiedrībā jaun- ienācējam rūti nācās atrast īsto kompasu, kas palīdzētu pareizi orientēties tik haotiskajā ideālu un uzskatu pasaulē. Par godu nule izlasītā stāsta jau­najiem draugiem jāsaka, ka viņi sev ceļrādi bija atraduši.. Viņu rīcības mo­tīvi meklējami tādās kvalitātēs kā cilvēcība, draudzība, biedriskums un cīņa par taisnīgumu. Ejot šo ceļu, cilvēks nekad neaizies maldu takās.

Pēteris Bauģis-

HB Nt 5084 Vidējā skolas vecuma bērniem

Boriss DJačenko SATRAUKUMS ĶĒNIŅA IELA Redaktore Gunta Leja Mākslinieciskais redaktors Andris Lamsters Tehniskā redaktore Iveta Kļaviņa Korektore Ligita Smilga

Nodota salikšanai 30.12.88. Parakstīta iespiešanai 10.07.89. Formāts 60x84/16. Tipogrā­fijas papīrs JVs 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 13,95 uzsk. iespiedi.: 14,53 uzsk. krāsu nov.; 13,53 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. JVs 1517. Cena 60 kap. Izdev­niecība «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JV« H5/33168/B-I021. Iespiesta tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā. Blaumaņa iela 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipo­grāfijā, 226004 Rīgā! Vienības gatvē 11.

Djačenko B.

Dj 350 Satraukums Ķepiņa ielā / No vācu vai. tulk. I. Liniņš; Māksi. U. Ozoliņš. — R.: Liesma, 1989. — 239 lpp.; il.

ISBN 5—410—00157—5

VDR rakstnieks (dz. 1917. g.), bijušais rīdzinieks, attēlo dzīvi trīsdesmito gadu Latvijā. Galvenais varonis Vovka kopā ar drau­giem meklē grāmatu, kurā noslēpta nauda, kas pieder netaisnīgi arestētajam grāmatu iesējējam un nepieciešama viņa audžumeitai, lai samaksātu par īri. .Meklējumu laikā bērni nokļūst dažādās si­tuācijās, kurās atklāj tālaika sabiedrības sociālos vaibstus.

4804070100—145

M80I (11)—89 201 -89 84.4 vāc-44

0,60

VDR rakstnieks Boriss Djačenko dzimis 1917. ga­dā Rēvelē (Tallinā), mācījies Rīgas pilsētas 2. ģim­nāzijā, 1936. gadā iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas-filozofijas fakultātes Filozofijas noda|ā.

Otrā pasaules kara gados B. Djačenko uzturējies vairākās Rietumeiropas valstīs — Holandē, Beļģijā, Francijā u. c. — , strādājis dažādus gadījuma rak­stura darbus. Mūža otro pusi pavadījis VDR, miris Berlīnē 1975. gadā.

B. Djačenko rakstījis lielākoties pieaugušajiem. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados top stāsti, romāni, lugas par dažādu valstu un tautu cilvēkiem un viņu likteņiem divdesmitā gadsimta lielo politisko notikumu vētrās. «Satraukums Ķēniņa ielā» — stāsts par vienkāršo {aužu bērnu dzīvi trīsdesmitajos gados Rīgā — pirmoreiz publicēts VDR 1959. gadā. Šajā darbā daudz puicisku palaidnību, ēverģēlību, komisku situāciju, daudz ironijas, brīžam pat asas satīras.

1981. gadā Rīgā izdota latviešu valodā Pētera Adamsa (B. Djačenko pseidonīms) kriminālgroteska «Slepkavība pili».