Satraukums Ķēniņa ielā

Tad nāca ilgi gaidītais blīkšķis, un sapņu tulcenes uzgaidā­majā telpā atskanēja daudzbalsīgi spiedzieni:

— Uguns! Deg, deg!

Grābe pielēca kājās un žigli izdrāzās no istabas. Vienā lē­cienā Vovka bija pie etažeres. Pabāzis tīkoto grāmatu zem ja­kas, viņš steidzās gaišreģei nopakaj.

Viņa un pārējās sievietes bija izskrējušas gaitenī, pilnā ar kodīgiem dūmiem. Izbaiļu vietā tagad atskanēja skaļa lamā­šanās.

— Nolādētie resgaļi! Policiju viņiem vajadzētu uzlaist, gata­vie dedzinātāji! — Grābe lamājās.

Vovka samina dūmojošo filmas rullīti un, kā jau labi audzi­nātam zēnam pieklājas, paskaidroja:

— Tie katrā ziņā ir neaudzinātie zēni no ielas, viņi vienmēr kaut ko tādu pastrādā.

Vovka nopelnīja vēl vienu konfekti.

Draugi viņu gaidīja Ķēniņa ielas pagalmā. Vovka lepni iz­vilka grāmatu. Pārējie bija ne mazāk lepni, kaut ari viņi pasā­kumā bija piedalījušies tikai ar vienu blīkšķi.

īpašu atzinību Vovka izpelnījās, kad atkārtoja draugiem stāstu par Smarkovnu. Zēni nolēma sekot zīlniecei un novērot, ko viņa vakarā iesāks pie Smarkovnas mājas.

Grāmatu uzdeva «novārīt» Jānim, jo viņam nebija jābaidās no liekiem jautājumiem, kurus varētu uzdot tēvs.

Jāņa tēvam šajā nedēļā bija nakts maiņa. Kad Jānis pārnāca mājās, tēvs baroja mazo Kārlīti. Bija sagatavoti spināti ar ceptu olu, un Kārlītis, kuram, spināti negaršoja, parādīja ap­brīnojamas spējas: viņš bija ļāvies aizbāzt sev aiz vaigiem piecas karotes zaļās dārzeņu putras un nenieka nenorija. Tēvs pacietīgi centās mazajam iestāstīt, ka spināti ir pats jaukākais, garšīgākais un veselīgākais ēdiens' pasaulē, taču Kārlītis ne­bija par to pārliecināts.

Jānis, kurš katru dienu aprūpēja brālīti, panāca īsā laikā to, ko tēvs nebija spējis veselā stundā. Spināti nozuda no šķīvja un nonāca viltībā pārspētā tiepšas vēderā. Līdz ausim nosmērē­jies ar zaļo putru, Kārlītis pats brīnījās, ka šķīvis jau tukšs.

Nolicis mazo brāli gultā uz diendusu, Jānis apsēdās līdzās tēvam, lai paēstu pusdienas.

Jāņa tēyam bija mazliet virs četrdesmit, pēc profesijas viņš bija lokomotīvju atslēdznieks, mierīgas dabas, mazrunīgs, taču ne bez iedzimtas atjautības. Viņš bija daudz lasījis, pašapzinīgs cilvēks, kuru tik viegli vis nevarēja iebaidīt nekādi Ulmaņa val­dības aizliegumi un iegrožojumi. Jau agrāk viņš bija darbojies dzelzceļnieku arodbiedrībā un tagad nelegāli turpināja šo dar­bību. Pret Jāni, kuram pēc mātes nāves bija jāuzņemas viss mājas soļa smagums, viņš izturējās kā pret jaunāko biedru, bez augstprātīgas laipnības un aizbildniecības. Neviens no pār­pratumiem, kas parasti spēja sanaidot vecākus un bērnus, neapēnoja abu labo saprašanos. Sī savstarpējā uzticēšanās iz­paudās arī šodien, kad Jānis pēc pusdienām izvilka no jakas grāmatu. Tēvs, lasīdams avīzi, izbrīnīts paskatījās.

— Ko tu iesāksi ar šo sapņu lubeni? — viņš vīpsnādams vai­cāja. — Vai tu vakar sapnī redzēji ēzeli un gribi zināt, ko tas varētu nozīmēt?

— Nē, to ne. — Zēns smaidīja.

— Kam tad tev tā vajadzīga?

— To es nedrīkstu teikt. Noslēpums, — Jānis paskaidroja.

Tēvs ar šo paskaidrojumu apmierinājās.

— Nu, labi, glabā vien savus noslēpumus. Klusēšana bieži vien ir daudzkārt labāka nekā pārliecīga mēles kulstīšana. — Viņš iegrima avīzē, taču iepleta muti, ieraudzījis, ka Jānis bāž grāmatu katlā ar verdošu ūdeni.

— Tai jāvārās vismaz trīs minūtes, — Jānis paskaidroja.

— Un kas tur iznāks? Grāmatu buljons?

— Nē.

— Kāpēc tad tu to vāri?

— Arī to es tev nedrīkstu izpaust, tas tāpat ir noslēpums. — Jānis ar smeļamo kausu izcēla laukā atmiekšķēto grāmatu un nolika uz galda. Tēvs, neteikdams ne vārda, izņēma no virtuves atvilktnes divas dakšas un pasniedza zēnam.

— Se, lai tev būtu ar ko papīra vistiņu sadalīt.

Jānis to arī darīja, taču piedzīvoja vilšanos.

— Mekā nav, — viņš secināja. — Pūles bijušas veltas.

— Nākamo reizi tev būs vairāk laimes, — tēvs sacīja māk­slotā nopietnībā. — Tad tu atradīsi simtlatnieku. — Viņš pat nenojauta, ka ar savu piezīmi trāpījis taisni mērķī.

Iegājis blakusistabā, lai apskatītos, vai viņa mazais dēls nav nospēries pliks, tēvs dzirdēja Kārlīti sapnī murminām:

— …es ari gribu zagt grāmatas, tikai bez zivju eļļas. Lai Bulduris dzer zivju eļļu …

Rudzīštēvs nogrozīja galvu. Taču viņš bija gudrs vīrs un nepūlējās ielauzties bērnu noslēpumos. Viņš tikai pasmaidīja un atgriezās virtuvē.

Jānis nomazgāja traukus un apsēdās pie paštaisīta darba­galda. Viņš jau vairākas dienas būvēja kādu mazu tvaika ma­šīnu. Tēvs palīdzēja viņam un ne ar vārdiņu nepieminēja no- slēpurņaino grāmatu.

11

Zēni jutās rūgti vīlušies, no Jāņa uzzinājuši, ka viņš grāmatā neko nav atradis. Viņi mierināja sevi ar domu, ka atlikušas tikai piecas grāmatas, kuras jāiegūst. Arī atmiņas par zīlnieci uzmundrināja zēnu prātus.

Viņi sasniedza Smarkovnas gruntsgabalu, kad metās jau krēsla. Līdz astoņiem bija vairāk nekā pusstunda laika, un zēni nolēma izlūkot, kas notiek Smarkovnas mājā.

Izliekta dēļu sēta atdalīja gruntsgabalu no ielas. Viņi izlo­zēja, kuram jārāpjas pāri sētai un jāpielavās pie mājas. Loze krita Ļovkam un Ērikam. Ļovka neizjūta nekādu nepiecieša­mību izlūkot svešo gruntsgabalu. Viņš paziņoja, ka Vovka lo­zēšanā esot blēdījies un negodīgā ceļā iesmērējis viņam neīsto sērkociņu. Pret tik acīm redzamu īstenības sagrozīšanu Vovka spēja izturēties vienīgi ar nicinājumu.

— Būtu vismaz godīgs un atzītos, ka tev bail. Bet šitā… tas pat vairs nav kauns, tas ir visīstākais negods. Es iešu tavā vietā.

Ļovka iekoda apakšlūpā. Kauns, kas pieņēma negoda apmē­rus, kā radās, bija viņu pamatīgi aizskāris. Taču Vovka jau bija pāri sētai, un Ļovkam neatlika nekas cits kā drošībā samie­rināties ar savu negodu.

Ēriks un Vovka, cik klusi vien spēdami, lavījās pie koka nama, kas atradās gruntsgabala vidū. Vairākkārt viņiem gadī­jās iespert pa visādām vecām grabažām — novalkātu zābaku» sarūsējušām konservu bundžām, pudeļu lauskām.

Tikpat pamesta kā zemes gabals izskatījās arī pussagruvusī, krievu stilā būvētā koka māja. Tā stāvēja līdzās kādam bērzam un izplatīja trunējošo koka smārdu. Bija grūti iedomāties, ka šajā graustā varētu dzīvot Smarkovna — pati bagātākā, kaut arī pati skopākā kundze šajā ielā.

Visapkārt bija tumšs un kluss, un pat suns neierējās, kad' abi zēni sasniedza koka būceni. Viņi nodomāja, ka Smarkov­nas nemaz nav mājās, taču tad caur aizvērtiem slēģiem ar sirds- veida izgriezumiem saskatīja divus vārgus gaismas punktiņus.

— Viņa noteikti sēž pie sveces un skaita naudu, vecā, skopā ragana, — Vovka čukstēja Ērikam ausī.

Pie šķūņa, kas atradās dažus soļus no mājas, gulēja kādas trepes, kurām trūka puse pakāpienu. Zēni uzmanīgi pacēla tre­pes un atslēja pret mājas sienu blakus logam. Caur sirdsveida- izgriezumiem varēja iemest skatienu istabā.

Salīdzinājumā ar Smarkovnas pussagruvušās mājas ārieni, šī istaba bija pārsteidzoši labi iekārtota. Pie sienām karājās Buhāras paklāji, vesels stūris bija piekārts ar pusapsudrabotām un pusapzeltītām svētbildēm, kuru priekšā dega sarkanas, zilas,, dzeltenas un violetas petrolejas lampiņas. Līdzās durvīm stā­vēja gulta. Tā bija pilna ar pēļiem un spilveniem un pārsegtai ar zaļu plīša lakatu.

Smarkovna, maza un kaulaina sieva, sēdēja pie galda apaļa vara patvāra priekšā. Viņai iepretī — kāds pavecāks vīrs. Seja viņam bija dzeltena kā siers, no viņa matu bagātības bija pa­likušas pāri tikai dažas šķipsnas pie deniņiem. Tās viņš bija meistarīgi pārķcmmējis pāri plikajam galvvidum un pielīmējis ar briljantīnu. Arī citādi viņš bija rūpējies par savas ārienes izdaiļošanu. Večukam mugurā bija vizītsvārki un krekls ar iestīvinātu apkaklīti. Taču tas nespēja noslēpt trūkumu, kas šī kavaliera izskatu krietni izkropļoja: viņam bija liels kākslis.

Tomēr Smarkovnai, kā liekas, šis trūkums netraucēja. Viņas melnās, durstīgās acis, kurās parasti dzalkstīja ļaunums, sa­traukti spīdēja, viņas galva atgādināja putna galvu ar diviem sārtiem vaigiem.

— Vēl glāzīti tējas, Apša kungs? — viņa vaicāja saldenā balstiņā. — Vai kēksiņu? Pašas cepts.

— Labprāt atļautos. Paldies, paldies. Jā, tas patiešām ir tik mīksts, ka vai kūst uz mēles, — ciemiņš slavēja un sniedzās pēc piedāvātā cienasta.

— Pagaršojiet arī medu, īsts liepziedu medus, maksā vienu latu astoņdesmit mārciņā, man vēl laimējās lēti dabūt.

— Es taču nedrīkstu jūs aplaupīt, mīļā Varvara Feodo- rovna, — ciemiņš spurojās pretī, sniegdamies pēc medus poda. — Tiešām tik salds, ka vai kutina aukslējas! Lats astoņdesmit par tādu mantu nudien ir smiekla nauda. Jā, jā, jūs patiesi esat čakla namamāte, ko es personiski sievietēs vērtēju augstāk par visu pārējo. Starp citu, mazs jautājums. Es dzirdēju, ka jūs savu stendu bazārā grasoties paplašināt un līdzās audu­miem pārdot ari ādas izstrādājumus? Tik tiešām brīnišķi mīksts, kūst taisni uz mēles.

— Domājusi par to esmu jau sen, bet jūs jau zināt, kādas grūtības! Pirmām kārtām — kur lai mūsdienās atrod uzticamu pārdevēju, kas tādā gadījumā man būtu nepieciešams? Ja ņemsi pirmo, kas pagadās, peļņas vietā būs vieni vienīgi zaudējumi, jo tevi nemitīgi apzags. Ja paņemsi godīgu cilvēku, viņš pie­prasīs tādu algu, ka no peļņas tikpat nekas neiznāks. Vai vēl glāzīti tējas? Un kēksiņu?

— Jā, ar svešiem cilvēkiem allaž ir problēmas. Patiešām de­bešķīgi mīksts ir šis kēkss, es teiktu — tas dzied par jums kā par namamāti patiesu slavas dziesmu. Un, atklāti runājot, arī jūsu pārdomas par veikala lietām, tā sacīt, ir gluži manējās. Es gribu teikt, ka jums ir pilnīga taisnība, veikala lietās vien­mēr jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi.

— Tā ir, mums jābūt reālistiem, vienmēr jāzina, ar ko ir darīšana, citādi vēlāk jāpiedzīvo vilšanās. Bet nekautrējieties taču, Apša kungs, ņemiet pilnu karotīti, tas ir saldāks par labāko cukuru.

— Gluži manas domas, Varvara Feodorovna, arī es esmu par reālu skatījumu… Tiešām, tik salds, ka aukslējas kut!… Bet ko es vēl gribēju sacīt, šādi paplašinot veikalu, jārēķinās ar lieliem izdevumiem. Vai jūs arī to esat labi apsvērusi?

— Kā tad citādi? Vai tiešām jūs domājat, ka es rēķinu slik­tāk nekā jūs?

— Kur nu! Grēks būtu tā domāt. Man tikai šķiet… kā lai to pasaka: lai varētu rīkoties, vienmēr pa rokai jābūt skaidrai naudai, ļoti daudz skaidrai naudai.

— Cik katram ir pa rokai, Apša kungs, ar tik arī viņš var rīkoties.

— Pareizi, khe, khe, ļoti pareizi, tā sacīt — pavisam pa­reizi. Un, ja es drīkstētu jautāt — ar lielu uzticēšanos un pil­nīgi starp mums —, khe, khe, cik tad jums, Varvara Feodo­rovna, ir tās naudas, ar ko rīkoties?

— Mēs neesam — vai nevēlaties vēl glāzīti tējas? — ne mil­jonāri, ne gluži nabagi. Un kā ir ar jums, cienītais?

— Arī mēs esam — paldies, liels paldies, sirsnīgs paldies —, ja atjauts tā sacīt, šo to atlicinājuši, ar ko varētu rīkoties.

— Traks var palikt aiz ziņkāres — varbūt vēl kēksiņu? — ko jūs atbildētu, ja jums pajautātu, cik tas aptuveni būtu, ar ko jūs varētu rīkoties?

— Man klājas — tiešām kūst uz mēles — tieši tāpat kā jums. Arī mani mazpamazām ļoti ieinteresē, ko jūs atbildētu, ja jums pavaicātu, ar cik lielu summu jūs varētu rīkoties?

— Ja es būtu vīrietis, es saprastu, ka šajā gadījumā jums jāatbild pirmajam.

— Bet, Varvara Feodorovna, kāda nozīme tam, ka esmu vī­rietis? Tieši otrādi, es teiktu, ka šādos gadījumos sievietei jā­rāda piemērs.

— Par to varētu arī padomāt, ja šī sieviete būtu droša, tā sacīt, ka pretējā, vīrišķā, puse domā ne tikai par veikalu, bet arī par cilvēciskajām attiecībām.

— Pretējā puse to dara, ticiet man, jau sen.

Tādā gadījumā pretējai pusei, atklāti runājot, vajadzēja ii savu lēmumu mazliet pasteigties, lai abas puses beidzot liktu skaidrībā, par ko ir runa.

— Gluži mans viedoklis, Varvara Feodorovna, gluži manas domas. Es tikai netiku skaidrībā, vai pretējai pusei arī ir tādas pašas intereses.

— Tieši tādas pašas, Apša kungs.

— Tad paliksim pie tā, ka, sacīsim, nedējas laikā abas puses apņemas pagādāt attiecīgos dokumentus, pēc kuriem visi jautā­jumi, arī cilvēciskie, tiktu galīgi noskaidroti.

— To tik tiešām varētu.

Pēc šīs vienošanās Apša kungs piecēlās, vēlreiz apzvērēja, ka nekad neesot dzēris tik labu tēju, baudījis tik smaržīgi saldu medu un ēdis tik mīkstu kēksu, kas pats kūst uz mēles; tad viņš atvadījās un izgāja no mājas.

Smarkovna palika viena. Sarauktu pieri viņa paskatījās uz tukšo kēksa bļodu un pacēla medus glāzi pret gaismu, lai no­vērtētu, cik daudz apēsts. Pēc tam, nokrāmējusi galdu, izņēma no skapja skaitāmos kauliņus un mazu rēķinu grāmatiņu. Zī­muļa gala smaili ar mēli samitrinādama, viņa izdarīja grāmatā vairākus ierakstus un tad pievilka klāt skaitāmos kauliņus, jo acīmredzot gribēja ķerties pie lielākas skaitīšanas. Pārsteidzoša bija izveicība, ar kādu viņas putna nagiem līdzīgie pirksti rīko­jās ar skaitīkļa kauliņiem; varēja redzēt, ka viņa ir ievingrinā­jusies.

Vovkam un Ērikam skopās vecas novērošana vairs nesolīja neko jaunu. Sāka līt, un viņi nolēma atkal doties uz ielu, kur sardzē stāvēja draugi.

Viņi atrada Jāni un Ļovku ļoti saīgušus. Kaut arī jau bija ceturksnis uz deviņiem, zīlniece joprojām nerādījās, iela palika tukša un klusa.

— Pagaidīsim vēl piecpadsmit minūtes, līdz pusdeviņiem, — Vovka ierosināja. — Viņa man stingri apsolīja, ka atnāks. Var­būt viņa ir aizkavējusies. ,

Zēnam bija taisnība. Jau pēc īsa brītiņa lietainajā tumsā parādījās sievietes augums, kas steidzās pa ielu šurp, tā bija Grābe.

Pie Smarkovnas gruntsgabala viņa apstājās, apskatījās vis­apkārt, tad pavērās rokas pulkstenī. Viņa nesastapa nedz Za- haronkuli, nedz kādu no zēniem. Viņi bija noslēpušies aizaugu- •'.jiJ:i laukuma, kas atradās blakus Smarkovnas gruntsgabalam, un no turienes vēroja, kas notiks tālāk.

(irabe arvien biežāk un nemierlgāk skatījās pulkstenī. Za- haronkulis nerādījās, un viņa droši vien gudroja, vai nevaja­dzētu iet mājās.

Tad Vovka nolēma rīkoties. Viņš pameta slēptuvi un devās uz ielu, kur gaidīja Grābe.

— Labvakar, cienītā zīlnieces kundze, — viņš sveicināja un izlikās, ka būtu skrējis. — Nāku sava onkuļa uzdevumā. Viņš bija šeit tieši astoņos, kā norunāts, taču diemžēl nevarēja jūs sagaidīt. Viņš lūdz, lai jūs minētajā lietā pirmos kontaktus uz­ņemtu ar manu tanti bez viņa, jo jūs jau visu zinot. Pēc tam jums vajadzētu apmeklēt manu onkuli mājās, Avotu ielā 10, lai apspriestu ar viņu veikala pusi.

Dzirdot pieminam veikala pusi, Grābes dusmīgā seja kļuva gaišāka. Viņa paziņoja, ka ir gatava uzņemt pirmos kontaktus bez Zaharonkuļa, taču uzsvēra, ka viss tālākais varot notikt tikai pēc personiskas sarunas ar Zaharonkuli.

Vovka apsolīja to darīt zināmu onkulim, paklanījās un aiz­steidzās prom. Viņš gribēja cik vien iespējams ātri atgriez­ties novērošanas postenī pie loga. Ēriks viņu atkal pavadīja.

Grābe piezvanīja pie vārtiņiem. Smarkovna atvēra, nemaz nebūdama īpaši izbrīnīta par vēlo apciemojumu.

— Labvakar, esiet sirsnīgi sveicināta, cienītā Smarkovnas kundze, — Grābe lišķējās. — Atvainojiet par traucējumu, bet mani pie jums atvedis steidzams lūgums. Viena no manām klientēm, kurai nav tas gods jūs personiski pazīt, lūdza, lai es viņas vietā atnākot pie jums, un tā kā es nespēju atsacīt…

— Nepļāpājiet, mīļā, tik daudz, — Smarkovna pārtrauca viņu pusvārdā, — sakiet īsi un skaidri — ko jūs gribat? Kaut ko ieķīlāt, lai dabūtu naudu? Kas jums ir līdzi? Krāmējiet laukā!

Grābe paklausīgi izvilka no rokassomiņas saktu.

— Tā ir pēdējā vērtslieta, kas pieder nelaimīgajai kundzei, bet viņai ir četri bērniņi un vīrs dzērājs …

Lai viņai būtu kaut vesels bars dzērāju vīru, sakta tādēļ nekļūs dārgāka. Pieci lati un ne santīma vairāk, — noteica-

Smarkovna, kas blakus audumu tirdzniecībai tirgū nodarbojās arī ar augļošanu.

Gaišreģe uzreiz piekrita un pārspīlētā sirsnībā pateicās.

— Tagad nabaga bērniņiem atkal labu laiku būs ko ēst, šo labdarību viņi jums nekad neaizmirsīs.

Smarkovna ar savām acīm, līdzīgām kniepadatas galviņām, neuzticīgi nopētīja Grābi.

— Gar nabaga bērniņiem man nav nekādas daļas. Bet par vienu jums man jāgalvo: ka sakta nav zagta. Citādi jūsu ne­izsakāmi nabagā kundze nonāks cietumā un jūs kopā ar viņu. Tādās lietās es jokus nesaprotu, mana dārgā.

— Bet, mīļā Smarkovnas kundze, par ko jūs mani uzskatāt?

— Atturēšos jums to izpaust. Neesmu tik kāra bāzt katram taisnību acīs, lai par apvainošanu stātos tiesas priekšā, — Smarkovna indīgi atcirta. Varēja redzēt, ka viņa neuzskata par nepieciešamu turpināt sarunu ar Grābi. Turpretī Grābe to vien gaidīja, lai varētu pēc ievada ar saktu ķerties pie galvenā.

— Jā, — viņa nopūtās, — ar ļaudīm vienmēr iznāk klapatas. Kurš to zina labāk par mani. Nupat mani uzmeklēja jūsu dār­gais brāļadēls, lai lūgtu man padomu, bet es arī atturējos vi­ņam kaut ko teikt.

— Kādu padomu tad viņš jums prasīja? — Smarkovna dus­mīgi vaicāja. — Kā viņš varētu tikt pie manas naudas? Tādā gadījumā jums, cienītā padomdevēja, nemaz nebija vērts nākt šurp ar savu saktu.

— Es nudien nesaprotu, kāpēc jūs izturaties pret mani tik nelaipni. — Grābe savilka apbēdinātu seju. — Jums labāk va­jadzētu uzklausīt kādu pareģojumu, lai zinātu, kā šajā vai kādā citā gadījumā rīkoties, nevis lamāties, nezinot, kāpēc.

— It kā nu es nezinātu. Mana nauda neļauj jums naktī mie­rīgi gulēt, — Smarkovna ķērca.

— Bet kurš tad runā par naudu? — Grābe iesaucās. — Nauda, nauda, jūs nemitīgi domājat, ka visi cilvēki tikai tīko pēc jūsu naudas. Kādu dienu jums to nāksies rūgti nožē­lot! Slikti sapņi un rēgi — tas ir tikai sākums.

— Slikti sapņi ir ikvienam, kurš vakarā pārēdas klimpas vai skābus kāpostus.

— Klimpas vai skābi kāposti nenosaka mūsu sapņu saturu, cienītā. Tie mums tiek sūtīti, lai mēs caur tiem tiktu apgais­moti un pamācīti. Tāpēc sapņu skaidrošana cilvēku dzīvē ir gluži vai nepieciešama.

— Ja tas neko nemaksā, lai notiek, — audumu tirgotāja no­rūca. Viņai bija icšāvusies prātā kāda doma. Viņa zināja, ka Grābe reizēm uzņemas arī savedējas lomu, un tas lika vēlo apciemojumu ieraudzīt citā gaismā.

— No jums es neņemšu ne santīma, par to jūs varat neuz­traukties, — Grābe apgalvoja. Un viņa jau vilka laukā no sa­vas tarbiņas rokas spogulīti, tūtiņu ar kviešu miltiem un divas melnas sveces. Tās viņa nolika spogulim abās pusēs, apkaisīja to ar miltiem un ievilka ar pirkstu tajā riņķi. Riņķī blenzdama, kamēr acis k|uva pavisam šķības, viņa dobjā balsī ierunājās:

— Es redzu, jā, es redzu pavisam skaidri sārtu sirdi… tā pukst… ogļu melnu kraukli, viņš ķērc: padomā par savu nā­kotni, nenocietinies ilgāk savā aizdomīgumā un skopumā, jo tas kaitē tavai dvēselei vairāk nekā dzelzij rūsa. Un tagad es re­dzu tevi sēžam pie galda, es redzu, kā tu dzer tēju, un es re­dzu — ienāk kāds vīrietis, kaut arī durvis neatveras… Vai es runāju taisnību, vai tā ir?

— Vīrišķi te iegriežas it bieži, — Smarkovna izvairīgi at­bildēja. — Viņiem nav naudas, viņi grib pļēgurot un ieķīlā beidzamo.

— Bet tas, ko es redzu, ir kāds noteikts vīrietis — izejamos svārkos, zābakos un ar zelta pulksteņķēdi.

— Hm, vai tā patiešām ir no zelta? — Smarkovna vaicāja.

Grābe, nesapratusi jautājuma jēgu, turpināja:

— Jā, es redzu viņu pavisam skaidri, viņš sēž šeit pie šī galda un dzer tēju un ēd karotēm medu.

Smarkovna iekrekšķējās. Viņa vairs nešaubījās, ka zīlnieci kāds ir sūtījis. Viņa tikai nesaprata — kas, vai nu viņas nekur nederīgais brāļadēls, vai Apša kungs, kurš tādējādi grib tikt pie skaidrības.

Grābe, redzēdama vecās saspringto seju, kļuva arvien pār­liecinātāka, ka viņa ir uz pareizā ceļa.

— Es redzu, dārgā Smarkovnas kundze, šis apmeklētājs,

kas nāk dzert tēju, sagādā jums daža labu grūtu bridi, jā, jūs dažreiz pat nezināt, ko iesākt. Bet uzticieties man, es jums pa­līdzēšu ar vārdiem un darbiem. Vai šis, es domāju, hin, izķē­motais ciemiņš nāk bieži pie jums dzert tēju?

— Un, ja arī viņš nāktu ik dienas, — Smarkovna iekrekšķi- nājās, — kas tur liels? Savā mājā es varu dzert tēju, ar ko vien gribu. Un ko nozīmē — izķēmotais? Tik briesmīgs viņš nemaz nav.

— A, tagad es saprotu, ik dienas! Tāpēc jūs pie viņa izskata jau esat pieradusi.

— Un kāpēc lai es nebūtu pieradusi? Mazs trūkums ir kat­ram, bet citādi viņš ir augstākā mērā solīds cilvēks.

— Jūs to saucat par mazu trūkumu, ja kāds tādā stāvoklī staigā pa pasauli?

— Ko nozīmē — tādā stāvoklī? — Smarkovna kļuva nikna, nojauzdama, ka gaišreģe atnākusi tomēr brāļadēla uzdevumā, lai atrunātu viņu no precībām. — Manos gados šāds vai līdzīgs trūkums ir mazāk svarīgs nekā solīdums, uzticamā.

— Neuztraucieties, mīļā Smarkovnas kundze, — Grābe viņu mierināja. — Varbūt es izteicos pārāk asi, bet es taču vēlu jums tikai to labāko.

— Tev vislabākais būtu, ja tu vispār nebāztu degunu, kur nevajag. Es esmu pietiekami veca, lai pati varētu izlemt. Ja es kādu cilvēku gribu novērtēt, es nevis blenžu uz viņu stundām ilgi, bet gan sarunājos ar viņu par svarīgām lietām.

— Tas nozīmē, ka jūs daudz sarunājaties ar šo… ar šo personu?

— Ne tava cūka, ne tava druva! — Smarkovnas acis spīdēja. — Bet ja tu par visu var-u gribi zināt, jā, mēs runājam ļoti daudz, dažkārt arī par laulībām un precībām.

— Precībām?

— Un kāpēc gan ne? Vai tu domā, ka es jau esmu par vecu? Neraizējies, savus abus iepriekšējos vīrus es ar godu esmu pār­dzīvojusi, gan pratīšu dabūt arī trešo. Kaut gan lāgiem es po­dagras dēļ ķēros pie spieķa, tomēr savā dziļākajā būtībā es esmu sīksta, mana mīļā, sīkstāka, nekā tu domā.

113

— Par to es nemaz nešaubos.

8— 1547

— Kas tad? Vai jums nepatīk mans līgavainis?

— Bet, Smarkovnas kundze, apsveriet taču vienu mirkli pa­visam mierīgi, pavisam vēsi, skaidru galvu, bez emocijām: kā jūs varat šādu briesmoni iedomāties sev par līgavaini?

— Briesmoni?! Tikai tāpēc, ka viņš pirmajā mirklī var lik­ties mazlietiņ nesimpātisks?

— Es jūtu, Smarkovna, ka man neatliek nekas cits kā runāt atklātu valodu. Tikai nekļūstiet atkal dusmīga, es to daru vie­nīgi aiz vispatiesākajām rūpēm par jums, jo es jūs augsti vēr­tēju kā cilvēku un labdari un gribu jums palīdzēt. Varu jūs saprast: ja puse nakts jāpavada bezmiegā, cilvēkam prātā nāk visdīvainākās domas, un brīžam dažs labs pilnīgi zaudē sajēgu par īstenību. Es atceros — bija tāds gadījums: kāda zivju pār­devēja, visādā ziņā saprātīga sieviete, bija iedomājusies appre­cēties ar zuti. Tikai viņam vispirms bija jākristās, jo viņa bija pareizticīgā. Taču zutim, kā viņa man stāstīja, bijuša9 bries­mīgas bailes no ūdens kristīšanas šķīvī, un tāpēc kāzas neesot notikušas… Tas bija daudz smagāks gadījums nekā jūsējais, taču arī šai nabadzītei es palīdzēju. Un, ja jūs man uzticēsie­ties, mīļā Smarkovna, es jūs tāpat izārstēšu — un jūs uz visiem laikiem tiksiet vaļā no bezgalvainā līgavaiņa, it kā šis asiņai­nais fenomens nekad nebūtu traucējis jūsu dvēseles mieru.

Kamēr Grābe ātri centās viņu pārliecināt, Smarkovna arvien plašāk iepleta acis. Viņa blenza tā, it kā gaišreģei pašai ne­būtu galvas.

— Saki — vai nevajadzētu paaicināt ārstu?

— Ārstu? Ārsts parasti neko nedod, un tas maksā žūksni naudas. — Grābe iztulkoja Smarkovnas jautājumu pēc savas saprašanas. — Kas grib atbrīvoties no bezgalvainiem spokiem, tam pirmām kārtām jātiek skaidrībā ar savu sirdsapziņu.

Smarkovna atkāpās dažus soļus, lai vismaz galds viņu šķirtu no, viņasprāt, sajēgu zaudējušās gaišreģes. Pēkšņi Smarkov- nai iešāvās galvā jauna doma:

— Paklau, vai tikai tu nemuldi šitās muļķības tāpēc, ka gribi mani iztaisīt par traku, lai šis slaists Zahars varētu ap­strīdēt manu testamentu? Bezgalvaini spoki! Zuši, kas baidās no ūdensl Pagaidi tu man!

— Nomierinieties taču, dārgā Smarkovna!

— Ak man vēl būs jānomierinās! Es tūliņ izsaukšu policiju,, lai tev uzvelk trako kreklu un sešreiz dienā mērc ledainā ūdeni, tu, vājprātīgā zoss. Tu nonāksi gumijas kamerā, mana mīļā, un tevi tik ilgi spārdīs kā futbola bumbu, mana dārgā, kamēr tu pati sevi spogulī redzēsi bez galvas, tu, gaišredzīgā intrigante, tu, viltīgā čūska, — Smarkovna ķērca.

— Jūs, jūs to nožēlosiet, — tagad ieķērcās arī Grābe un manījās soli pa solītim uz durvīm. — Trako kreklu, ledainu ūdeni, gumijas kameru? To mēs vēl redzēsim, kura no mums abām tiks atzīta par jukušu. Pie manis katrā ziņā nenāk dzert tēju bezgalvaini viesi.

— Ā, nu man ir skaidrs. Iebāzt mani kā vājprātīgu trako namā un tad nodot aizbildniecībā — to jūs esat izgudrojuši! Tikai vienu jūs neesat paredzējuši, balodīši, sirsniņas, melnās odzes, ka Smarkovna jums abiem, manas mīļās pelītes, pār­grauzīs rīkli. Un tagad laukā, ļaunais krupi, citādi… — Viņa pacēla savu spieķi, un ar to pietika.

Grābes drosme nespēja mēroties ar Smarkovnas dusmām. Iekliegušies gaišreģe atstāja māju un drāzās cauri dārziņam uz ielu. Ēriks un Vovka, kas joprojām tupēja uz trepēm, dzir­dēja viņu iesaucamies:

— Lai piesargās šis resgalis, ja viņš man vēlreiz gadīsies ceļā!

Taču zēniem nebija laika iedziļināties šīs piezīmes saturā, jo drīz viņi ieraudzīja Smarkovnas mājai tuvojamies jaunu ap­meklētāju. Tas bija brāļadēls Zahars, kurš, kā ik katru vakaru, atnesa norēķinu.

Viņam bija iegarena galva; lielās, apaļās un izvalbītās acis šķita it kā tālumā aizklīdušas — bēdīgas un muļķīgas.

Ienācis istabā, viņš zemu paklanījās svētbilžu priekšā un pār­meta krustu. Biklā, klusā balsī viņš sveicināja tanti, kura sa­pīkusi viņu nopētīja, sākumā nebilzdama ne vārda. Viņš ap­juka, iekrekšķējās un izvilka kabatlakatiņu, lai pilnīgi bez va­jadzības noslaucītu degunu.

8*

115-

— Te būs norēķins, tante, šodien tirgošanās negāja tik labi. — Viņš nolika netīro kladi un ieņemto naudu uz galda.

Kad Smarkovna joprojām klusēja, viņš vairāk aiz apjukuma nekā aiz ziņkāres pavaicāja:

— Vai Apša kungs atkal bija pie tevis?

— Jā, bija. Mēs dzērām tēju un pamatīgi izrunājāmies, — Smarkovna atbildēja draudoši klusinātā balsī. — Kāpēc tu to gribi zināt?

— Es tikai pajautāju, neko vairāk.

— Tā, tā, tikai pajautāji, un neko vairāk. Tev noteikti Apša kungs diez ko nepatīk?

— Kāpēc tad ne? Viņš ir solīds cilvēks, cik nu cilvēks šajā grēku pasaulē vispār var būt solīds.

— Jā, jā, šajā grēku pasaulē katrs dzīvo, kā māk. Bet ļau­dis runā, ka Āpša kungs kādreiz esot pārāk enerģisks. Tādi trūkumi kā viņa kākslis, viņi saka, nekad neesot nejaušība, bet gan dieva sods par pārāk lielu mantrausību.

— Tam es neticu, krustmāmiņ.

— Es jau arī pļāpāju tikai to, kas iešaujas prātā. Un pēdējā laikā, zini, reizēm kļūstu juceklīga.

— Tavā vecumā tev vajadzētu sevi vairāk saudzēt. Tu par daudz nopūlies.

— Tā laikam būs. Citas dienas es nomokos ar pamatīgām bailēm.

— Kā tā — ar bailēm?

— Jau ilgāku laiku mani apciemo kāds vīrietis, kam ir tikai kakls un nav galvas.

— Nav? …

— Jā, jā, iedomājies tikai! Viņš apsēžas šeit pie galda, sa­runājas ar mani stundām ilgi, un mēs pat kopā dzeram tēju.

— Viņš dzer tēju — bez galvas? — Zahars pārmeta krustu. — Tas gan briesmīgi.

— Un vai tu zini, kas visbriesmīgākais? Sis bezgalvainais spoks grib mani pārliecināt, ka man jāapprecas ar Āpša kungu.

— Nē!

— Jā, tieši ar viņu.

Bet mīļo krustmāmiņ, — vislabāko nodomu vadīts un neko nenojauzdams, iedegās Zahars. — Neviens taču nevar tevi pie­spiest precēt Apša kungu. Nekas cits kā murgi.

— Tātad tu arī domā, ka mani nomoka visādi murgi?

— Nu protams.

— Saki man — vai tu gadījumā nepazīsti kāršu licēju Grābi?

— Dzirdējis es par viņu esmu.

— Tā, tā, tikai dzirdējis. Un es domāju, ka jūs esat pazīs­tami, jo viņa arī domā, ka man ir jāiet pie nervu ārsta. Un kā viņa mani centās pierunāt, lai es tevi atkal kā mantinieku ierak­stu savā testamentā.

— Zvēru tev, mīļo krustmāt, es viņu nekad neesmu redzējis, nekad ar viņu neesmu pārmijis ne vārdiņa!

— Dīvaini, dīvaini. Viņa man sacīja, ka tu viņai pat esot devis cerības uz zināmu naudas summu.

— Naudu? Viņai?! Tās ir pilnīgas muļķības, — Zahars, neko nesaprazdams, satriekts iesaucās. — Tu taču pati zini, ka es esmu pliks kā baznīcas žurka un man nekā nav.

— Man arī gribētos tā domāt. Bet varbūt tu, plikā baznīcas žurka, viņai naudu esi apsolījis, tā sacīt, kā komisijas naudu pēc manas nāves vai pēc manas nodošanas aizbildniecībā?

— Tu nudien neesi pie pilna prāta, mīļo krustmāt! Ko tu mels?

Smarkovna bija piecēlusies un sniedzās pēc sava spieķa.

— Es tomēr domāju, ka visu saprotu, mans labais. Jo, no vienas puses, ir grūti iedomāties, ka tik mantkārīgs sievišķis, kāda ir Grābe, iestāsies par kādu, ja viņai no tā neatlēks ne­kāds labums. Un, no otras puses, ir tikpat grūti iedomāties, ka tik dievbijīgs cilvēks, kāds esi tu, tādam sievišķim kā Grābe apsolīs naudu, lai viņa tavai mīļajai krustmātei iepotētu galvā nezin kādus bezgalvainus spokus, pataisītu viņu par vājprā­tīgu, lai tikai tu tiktu pie naudas. Tātad šķiet, ka iespējams ir viens izskaidrojums. Tu ar Grābi esi gan sarunājies, bet, nebū­dams pats īsti spējīgs atbildēt par savu rīcību, vairs nevari neko atcerēties. Tas taču būtu puslīdz pieņemams izskaidro­jums, manu svētulīt? Jā vai nē?

Ja dievbijīgais Zahars būtu pēkšņi atklājis, ka viņa matu ■cekulā perē vārna, viņš tik un tā nespētu savilkt muļķīgāku se­jas izteiksmi. Tik ļoti viņš bija apmulsis, ka pat neaizstāvējās, kad saniknotā krustmāmiņa metās ar kruķi viņam virsū un

Izdzina viņu no mājas. Pagalmā viņa palaida vaļā ķēdes suni, it 11 tas drāzās bēglim pakaļ līdz pašiem vārtiņiem.

Saprotams, visi šie notikumi Vovkam un Ērikam sagādāja varenu baudījumu. Viņi dunkāja viens otram sānos un no smiek­liem gandrīz vai nenovēlās no trepēm. Taču, tiklīdz Smarkovna bija atgriezusies istabā, nelaime piemeklēja ari abus draugus. Lielais sētas suns atklāja pieslietās trepes un acīmredzot izjuta spēcīgu prasību izmēģināt savus asos zobus arī puiku bikšu dibenos. Ēriks un Vovka reaģēja uz šo nepiedienīgo iekāri katrs citādi. Vovka, kuram bija zināma pieredze ar suņiem, iespēra sētas sunim, zibenīgi ātri nolēca no trepēm un vienā clsienā bija pāri žogam drošībā. Ēriks, nebūdams tik veikls un piere­dzējis, palika uz trepēm, bet ne ilgi. Sētas suņa niknās vauk- šķēšanas satraukta, no mājas iznāca Smarkovna, lai paskatītos, kas pagalmā noticis. Ēriks, nezinādams labāka padoma, žigli uzrāpās uz mājas jumta. Un noslēpās aiz skursteņa.

Tā kā bija tumšs un lija lietus, Smarkovna negāja prom no mājas durvīm un neredzēja nedz trepes, nedz zēnu uz jumta. Viņa uzsauca sunim, lai tas ir modrs un kož bez žēlastības, un atgriezās savā graustā. Suns atkal aizrikšoja pie trepēm. Bet Ēriks? Viņš palika tupam uz jumta un lamāja četrkājaino ienaidnieku:

— Pagaidi tik tu man, kad es nokāpšu lejā, es tev sprandu aplauzīšu!

Krancis rēja.

Kā apliecinādams savu nicinājumu, Ēriks nospļāvās pār jumta malu un ņirgājās:

— Kāp tik augšā, pinkainais lops!

Pinkainais lops uzlika priekšķepas uz trepju apakšējā pakā­piena un, noliecis galvu uz sāniem, rūkdams skatījās uz jumta malu. Tad viņš nogūlās pie trepēm uz vēdera un Ēriks bija no­nācis aplenkumā.

Aplenkumā vienmēr uzvar tas, kam lielāka izturība. Sim stra­tēģiskajam likumam sekoja arī suns. Viņš apgūlās cieši pie mājas sienas, lai būtu pasargāts no lietus, un pat aizvēra acis, it kā gribēdams sacīt: man laika diezgan, mīļais!

Sāja situācijā Ēriks no visiem viedokļiem atradās neizdevī­gākā stāvoklī. Viņš nekur nevarēja paslēpties no lietus, viņš bija arī lielā laika trūkumā. Sis viltīgais astes luncinātājsl Vi­ņam bija labi, viņu mājās negaidīja pamāte.

Ēriks jau gandrīz krita izmisumā, kad sadzirdēja svilpienu un virs sētas parādījās Jāņa galva.

— Mēs tev tūliņ palīdzēsim, — viņš uzsauca Ērikam un uz­reiz atkal pazuda.

Cerības spārnots, Ēriks gaidīja, kas tagad notiks. Notika tas, ko viņš vismazāk bija paredzējis. Nepietika ar vienu plēsīgu nezvēru, sētas stūrī ierējās otrs suns! Ērikam dūša pavisam sa­šļuka, kad atskanēja vēl trešā suņa vaukšķēšana, tik nikna un slepkavnieciska, kāda var nākt tikai no rīkles dogam teļa lie­lumā.

Beigas, iešāvās prātā Ērikam. Tagad tikai turp, iedomājās suns, kurš zēnu ielenca. Pārliecinājies, ka viņa ienaidnieks ne­kur nevar no jumta aizlidot, viņš tipināja pie sētas.

Rrr, vau! Rrr, vau, vau! — skanēja no labās un no kreisās puses; tas, zināms, apmulsināja Smarkovnas suni. Izkāris mēli, viņš skrēja gar sētu no viena gala uz otru un pilnīgi aizmirsa savu divkājaino ienaidnieku uz jumta.

Kad suns nozuda aiz mājas stūra, Ēriks saprata: vai nu ta­gad viņš nonāks drošībā, vai nekad. Un šoreiz Ēriks nevilcinā­jās. Viņš metās pa trepēm lejā, skrēja pāri pagalmam, kājas mē­tādams, uzrāpās augšā pa sētu. Viņš dzirdēja sev aiz muguras suņa slepkavnieciski kāro rūkšanu, un — ak šausmas! — sētas viņā pusē rūca līdzīgs nezvērs! Taču briesmas bija īsas un prieks liels, kad nezvērs sētas otrā pusē izrādījās esam Vovka. Viņš bija nometies uz visām četrām, lai netiktu redzams no ielas. r

Divu citu «suņu» riešanu ļoti ticami bija atdarinājuši Jānis un Ļovka.

Tā beidzās šī diena; draugi, satraukti un līksmi dalīdamies savos iespaidos, devās uz māju. Ēriks nošķīrās pirmais. Kur tas laiks, kad vajadzēja būt gultā, taču viņam laimējās. Vecāki bija aizgājuši uz kino, un ekonome Vāvere, kas, viņam pie­zvanot, atvēra durvis, bija jauka, veca kundze, uz kuras klusu­ciešanu viņš varēja paļauties.

Nākamajā rītā zēni sapulcējās pie grāmatsietuves, lai ap­spriestos, kas būtu darāms šodien. Viņi nolēma vispirms aiziet pie popa Sergeja. Par spīti visām ķildām, kas notika viņu starpā augļu dēļ, zēni cerēja, ka varēs ar svēto tēvu vaļsirdīgi izrunā­ties. Vīlušies viņi uzzināja no veca baznīcas kalpotāja, ka pops aizbraucis uz kādu lauku vecticībnieku draudzi un agrāk par sestdienu neatgriezīsies. Pēc tam Ļovka un Ēriks devās pie profesora Ilmja; Jānis un Vovka — uz teātri. Viņiem nelaimē­jās. Profesors bija universitātē, aktrisei Guldenei vajadzēja ierasties uz mēģinājumu tikai pēcpusdienā. Atlika zobārsts Alk­snis. Bet viņam šodien nebija pieņemšana.

Kad zēni atkal satikās pagalmā, izrādījās, ka kļūmīgi iesā­kusies diena turpinās zem nelabvēlīgas zvaigznes. Turklāt šī diena bija tik skaista! Vakardienas lietus bija nomazgājis de­besis tīras; līksmi un gaiši spīdēja saule, mazie mākonīši, kas vietumis peldēja debesīs, bija mirdzoši balti kā tikko izmazgāts linu audekls. Bet ko tas viss līdzēja, ja neviena no grāmatām nebija iegūstama!

Tā kā pagalmā nekas nenotika, zēni devās uz ielu, lai novē­rotu turienes rosību. Paņēmuši Kārlīti pa vidu, viņi apsēdās uz akmens pakāpieniem slēgta ziepju veikala durvju priekšā dažu soļu attālumā no Buldura skārņa. Tupēdami saulē, viņi atkal apsprieda savus plānus, taču noskaņojums neuzlabojās. Sī ce­turtdiena bija viņu pēdējā brīvdiena, rīt atkal sākās skola. Kā lai viņi tiek galā ar saviem uzdevumiem līdz nākamajai pirm­dienai, pirmajam jūnijam? Turklāt ļaunākais, kas draudēja iz­jaukt viņu pasākumu, bija vēl tikai gaidāms!

Sīs briesmas tuvojās viņiem Grābes personā, kas ekonomes Murkuļa kundzes pavadībā devās iepirkties. Viņa bija savas kuplās miesas iespīlējusi melnā vilnas kleitā, galvā viņai bija melna platmale un kājās melnas kurpes.

— Ja prasu par vienu vienīgu garu izsaukšanas seansu di­vus latus piecdesmit, nedrīkst vieglprātīgi skraidīt apkārt raibā katūnā, — viņa pamācīja veco Murkuļa kundzi, kas tenterēja viņai blakus ar iepirkumu somu. Tad viņa atainoja ne jau pirmo reizi savus vakardienas piedzīvojumus:

— Tātad šī nelietīgā Smarkovna, kad es tev saku, metas man virsū, it kā es būtu gribējusi viņu apzagt, daudz netrūka, kad es tev saku, viņa mani būtu sagrābusi aiz rīkles. Un tas viss tā nolādētā resgaļa dēļ!

— Es tikai nesaprotu vienu, — veča svepstēja ar savu bez­zobaino muti, — ko tas viss nozīmē? Kāds noteikti ir šo zēnu uzsūtījis. Un ja tas nav bijis šis pamuļķis Zahars, kurš tad un kādam nolūkam, es sev vaicāju.

— To es arī gribētu zināt. Jo tā spridzinātāju banda neap­šaubāmi ir darbojusies ar zēnu uz vienu roku. Un, ko es vis­mazāk saprotu, — kāpēc viņi zaguši tieši okulto grāmatu. Tur jāslēpjas kaut kam īpašam, kad es tev saku.

— Jā, — Murkule atkal iejaucās, — nozaguši viņi jau ir mums daudz ko — kafijas tases, tamborētas sedziņas, kājslau­ķus un vienreiz pat kājceliņu gaitenī. Bet grāmatu? Nē, tur nudien slēpjas kas īpašs. Un piedevām tas resgalis izskatījās gluži uzticams un pieklājīgs.

— Pieklājīgs, uzticams? — Grābes apaļīgā seja piesarka aiz •dusmām. — Ja es viņu vēlreiz satikšu, tad viņam, kad es tev saku, smiekli vairs nenāks, šim… — Pēkšņi viņa apklusa.

Pat ne sešu soļu attālumā no viņas uz akmens pakāpieniem tupēja vairāki zēni, un viens no tiem nebija neviens cits kā viņas dusmu vaininieks Vovka, kas joprojām neko nenojauta.

Iegrimuši sarunā, zēni pamanīja briesmas tikai tad, kad tās, aptumšodamas sauli, kā melna atriebības statuja uzradās viņu priekšā.

— Nudien tas ir viņš! r

Vovka paskatījās uz augšu un sastinga. Pārējiem neklājās labāk. Vienīgi Kārlītis savā nevainībā neizprata dramatisko si­tuāciju. Viņš Grābi nopētīja ar lielajām bērna acīm, un it īpaši, šķiet, viņu interesēja melnā, platā salmu platmale, pie kuras ar zaļām stikla acīm bija piestiprinātas dekoratīvas bezdelīgas spalvas.

— Tante, kāpēc tev tur ir tāds putns? — viņš sirdsšķīsti pa­vaicāja, norādīdams uz Grābes galvu.

I r. Ir viņš, Grābe otrreiz ierunājās tādā balsī, kā nā­ves spriedumu pasludinot.

Janls atģldās pirmais. Viņš iedunkāja Vovku un pajautāja visdziļākajā mierā:

— Ko viņa grib no tevis?

— Es … es nezinu, — Vovka stomījās.

— Tu nezini, ko es domāju, lempi? — Grābe smagi elsoja.

— Nē, jūs mani noteikti būsiet sajaukusi ar kādu citu.

— Ar kādu citu? Starp tūkstošiem es tevi pazītu, melis tāds, zaglisl

— Lēnāk, kundze, — atkal ierunājās Jānis. — Par šādiem apgalvojumiem, kas neatbilst patiesībai, jāmaksā.

— Man ir kāds onkulis, — tagad arī Vovka atguva dzīvību, — viņš reiz dzērumā, sajaucis vienu kučieri ar citu, nosauca to par ateju izvedēju, un par to viņam bija jāmaksā veseli desmit lati.

— Murkule, tūliņ atsauc policiju! — Grābe pavēlēja.

— Sakiet — ko viņa galu galā grib no manis? — par spīti pieminētajai policijai, Vovka izlikās bezrūpīgs. — Vai kāds no jums pazīst šo sievieti?

— Nekad neesmu redzējis, — meloja Ēriks.

— Es ari ne, — meloja Ļovka.

— Un es ne tik, — apgalvoja Vovka.

— Tā, tu ne tik? — Grābes krūtis cilājās. — Tad tas droši vien būs bijis tavs dvīņubrālis, kas mani vakar piemānīja un apzaga? '

— Man nav nekāda dvīņubrāļa, — Vovka nemeloja. — Un lamāt es sevi neļaušu. Es jūs nekad neesmu redzējis, pat ne murgos.

— Jūs nudien kļūdāties, — Jānis sacīja. — Jūs jaucat viņu ar kādu citu.

— So kļūdu mēs tūliņ noskaidrosim. Murkule, atsauc taču policiju!

Veča nekustējās. Viņa zināja, ka viņas maizes devējas ama­tam policija nozīmē tikai klapatas un papildu izdevumus kuku­ļošanai.

— Vakar tam zēnam bija brilles, varbūt jūs patiešām kļū­dāties, — viņa sacīja.

Vovka aptvēra, ka līdz ar šiem vecās sievas vārdiem gadī­jums iegūst citu pavērsienu.

— Varbūt? — viņš izlikās sadusmots. — Vai nu jums rādās, vai arī jūs ļaunprātīgi un tīši kaut ko jaucat.

— Tīši es tev tūliņ sadošu pa ausīm, palaidni, — Grābe sa­skaitās.

— Tie tad būtu miesas bojājumi, un par tiem jāmaksā vēl vairāk nekā par apmelojumiem, — Vovka lietišķi aizrādīja.

— Kas jūs tādas esat, ka drīkstat mūs lamāt? — pat Ēriks saņēma drosmi.

— Viņi visi ir uz vienu roku, — Grābe pavēstīja. — Tā katrā ziņā ir tā pati banda, kas gribēja mūsu gaitenim pielaist uguni.

— Paklausieties, vai jūs neejat par tālu, — Ļovka viņu brī­dināja. — Dedzinātāji? O, tas maksā vēl vairāk nekā miesas bojājumi. Par to draud cietums.

— Man ir onkulis, — Vovka atkal iejaucās starpā, — viņš kādu parka uzraugu nosauca par dedzinātāju, kad tas dedzi­nāja sausās lapas, un, ko jūs domājat, mans onkulis sēž vēl šodien par valsts mundiera apvainošanu. Tā jau jūs varētu mūs tikpat labi nosaukt par slepkavām.

— Es jūs neesmu saukusi nedz par dedzinātājiem, nedz par slepkavām, — kāršu licēja tik smagi sēca, ka daži garāmgā­jēji bija apstājušies, lai noklausītos strīdā. — Es tikai teicu, ka šis lempis un neviens cits vakar bija pie manis un mani piemā­nīja, un piedevām vēl nozaga grāmatu.

— Kas tā bija par grāmatu? — apvaicājās kāds vājš vīrelis ar baltu vēdekļveida bārdu,

— Tā bija speciāla grāmata par okultismu, dziļi zinātnisks darbs, iesiets zaļā ādā, šī grāmata man izmaksāja četrus latus.

— Grāmata par okultismu? — Vīrelis nievīgi savilka lūpu kaktiņus. — Un tādas muļķības jūs dēvējat par dziļi zinātnisku darbu?

— Muļķības? — Grābe šņāca. — Muļķīgas drīzāk ir zinā­mas personas, kas izsaka spriedumus par lietām, no kurām tām nav nekādas sajēgas … Kas jūs vispār tācls esat?

Ja atļauts stādīties priekšā, mans uzvārds ir Sudrabs, <11111 (KMi- ionēts augstskolas pasniedzējs. — Vīrelis lepni izgāza krūtis. Ar to es gribu sacīt, ka, būdams izglītots cilvēks, es ļoti labi varu spriest par tumšo māņticību, kas acīm redzami aizklīsterējusi jums smadzenes.

— Ko, manas smadzenes esot aizklīsterētas? Kas tādā gadī­jumā ir jūsu galvā, jūs, pensionētais siseni?

Tik jaudīgiem uzbrukumiem vīrelis nespēja turēties pretī.

— Ir gan bezkauņa, — Grābe toties plosījās jo skaļāk, — ne­viens ar viņu nerunā, neviens neko neprasa, taču viņš uzbāžas varmācīgi, uzsāk strīdu ar miermīlīgiem garāmgājējiem, uzmā­cas vientuļām, neaizsargātām sievietēm.

— Bet atjaujiet…

— Tikai, paldies dievam, vēl ir gaišs, tumsā no tāda tipa var pamatīgi nobīties. Nupat avīzē bija rakstīts par uzbrukumu četrpadsmit gadus vecai meitenei, tas arī bija tāds vecs kraķis.

— Es…

— Tāds skolots kaulu kambaris.

— Jūs…

— Tāds gudrinieks ar spieķi.

Trīcēdams no aizvainojuma, augstskolas pasniedzējs, kā pa­līdzību meklēdams, skatījās apkārt, taču sastapa vienīgi ziņ­kārē ņirdzošas sejas, līdz viņa vietā ierunājās Vovka:

— Vai gadījumā godāto klātesošo vidū nebūtu kāds feldše­ris?

Ļaudis uzlūkoja cits citu un apstulbuši purināja galvu.

— Kāpēc tev vajadzīgs feldšeris? — kāds vīrietis pajautāja.

— Man viņš nav vajadzīgs, bet tai tur ir nepieciešama šprice resnajā pēcpusē, lai viņai smadzenes atkal noskaidro­jas. — Vovka mācēja būt neizmērojami bezkaunīgs, ja vien iepriekš bija pilnīgi pārliecināts par savas bezkaunības lietde­rību. Un šoreiz viņš bija par to pārliecināts. Pirms vēl satra­cinātā Grābe paguva zēnam uzbrukt, viņš uzrunāja apstājušos garāmgājējus: — Mēs mierīgi sēžam saulītē, te pēkšņi šī uz­rodas kā melns negaisa mākonis un metas mums virsū: mēs

«sot zag|i, laupītāji un gangsteru banda, kas gribējusi nodedzi­nāt viņas māju un tā tālāk.

— Tas taču ir … — Grābe mēģināja tikt pie vārda.

— Un, kad tas kungs, — Vovka neļāvās sevi pārtraukt, — augstskolas pasniedzēja kungs, visā savā pieticībā uzrunāja viņu par dāmu un cienīto kundzi un vēlējās uzzināt, kāpēc viņa tā kliedz, šī metas virsū arī viņam un aplamā viņu par skolotu kaulu kambari un meiteņu tirgotāju, un bandas vadoni, gribētos gan domāt, ka viņai ar steigu jāsaved smadzenes kārtībā.

— Vai tikai tā nav Grābe, zīlniece? — iejautājās kāda no sie- vietēm. Viņas blakusstāvētāja pamāja.

— Ak tā tas ir, — Vovka izmantoja jauno situāciju. — Zīl­niece! Tāda, kas urķējas kafijas biezumos un istabas mušu uz­skata par mirušu garu. Tad jau viss skaidrs.

— Es uzrakstīšu iesniegumu, lai šī persona turpmāk nevienu vairs nevarētu krāpt, — piezīmēja augstskolas pasniedzējs. Li­kās, ka viņš par galvas tiesu paaudzies.

Šoreiz večuks izpelnījās skaļu atzinību, un Grābei neatlika nekas cits kā uz ātrāko atkāpties.

— Tai nu gan mēs sadevām, — Vovka plātījās.

Zēni smējās. Viņu garastāvoklis bija ievērojami uzlabojies.

13

Grābe, dusmās šņākdama, devās uz pārtikas veikalu, lai tur iepirktos, tad uz aptieku, kurā viņa paprasīja ziedi pret niezošo sēnīšu ēdi. Visbeidzot viņa iegāja Buldura skārnī.

Miesnieks viņu laipni sveicināja. Viņš cienīja Grābi kā pir­cēju, jo viņa vienmēr samaksāja skaidrā naudā un nekad neko neņēma uz parāda kā strādnieku sievas. Bez miesnieka, kas viņu apkalpoja, un Murkules neviena cita veikalā nebija, un Grābe šeit beidzot varēja izkratīt sirdi un izstāstīt par saviem kreņķiem. Miesniekam, kurš ar cirvi izcirta karbonādi, vaja­dzēja viņu tikai līdzjūtīgi uzklausīt, neko vairāk. Tāpēc jo lie­lāks bija viņas pārsteigums, kad Bulduris, izdzirdējis pieminam nozagto grāmatu, izrādīja visdziļāko satraukumu un apbēra viņu ar jautājumiem, kuru jēga tikai pamazām kļuva viņai skaidra.

— Tātad arī pie jums ir darbojusies šī banda, — viņš izsau­cās, ietriekdams cirvi bluķī. — Tas nu ir par daudz!

— Kā tā? Vai tad pie jums ir noticis kas līdzīgs? — Grābe brīnījās.

— Un kā vēl. Man viņi kantorī nozaga dārgu dziesmu grā­matu.

— Jums arī?

— Nūja. Es visu laiku domāju, kas tur varētu slēpties, tagad man viss skaidrs. Tur slēpjas kaut kas pavisam īpašs.

— Tieši to pašu — re, Murkule var apliecināt — arī es pir­mīt sacīju. Murkule, es sacīju, tur slēpjas kaut kas īpašs. Tikai es gribētu zināt — kas?

— Gan mēs noskaidrosim, — Bulduris pieņēma lēmumu. — Pagaidiet, es piezvanīšu cilvēkam, kura pienākums ir šādas lietas izmeklēt. Viņš man ir labs paziņa, kārtībnieks. Ja viņš būs iecirknī, teikšu, lai nāk tūliņ šurp, tad mēs visu noskaid­rosim.

Vurgks bija iecirknī, un piecpadsmit minūtes vēlāk viņš jau stāvēja gaļas veikalā. Bulduris uzaicināja viņu un Grābi ienākt kantorī; Murkule tika aizsūtīta uz mājām.

Sākumā kārtībnieks tēloja nepieejamu cilvēku. Taču, jo vai­rāk viņš dzirdēja par augstākā mērā savādo grāmatu zādzības- afēru, jo uzmanīgāks kļuva. Viņš virpināja savu ūsu smailos galus, kas slējās kā divi ragi viņa lielo ausu virzienā, un sa­cīja:

— Patiešām, tur jābūt kaut kam īpašam.

— Kaut kam pavisam īpašam, — Grābe viņam piebalsoja.

— Tikai kas tas varētu būt? — Miesnieks sakrokoja savu zemo pieri vairākos tauku valnīšos.

— Jā, tas ir jautājums, kas tīts vēl pilnīgā tumsā. — Grābe pavērās uz sienu.

— Neraizējieties, šo jautājumu mēs tūliņ noskaidrosim. — Vurgks izvilka savu amata piezīmju grāmatu un zīmuli — di­vus priekšmetus, ar kuriem, pēc viņa domām, varēja noskaidrot visus jautājumus uz pasaules. Viņš vērsās pie Buldura.

— Kā jūs sauc? Kas jūs esat pēc amata?

— Nu, paklausieties, to jūs pats zināt jau desmit gadus, — miesnieks sašuta.

— Ja es kaut ko zinu personiski, — kārtībnieks pieklaudzi­nāja ar zīmuli pie galda, — tas vēl nenozīmē, ka es to zinu kā amatpersona. Personiski es varu daudz ko zināt un varu per­soniski arī kļūdīties. Citādi ir, ja es kaut ko zinu kā amatper­sona, jo amatpersona nekļūdās. Tātad jūs, Rūdolfs Bulduris, četrdesmit sešus gadus vecs, dzimis Liepājā, pēc profesijas miesnieks, apgalvojat, ka Vovka Avotiņš, veļas mazgātājas Avotiņas, atraitnes, dēls, aizvakar, divdesmit sestajā maijā, šajā telpā, kas pieder pie jūsu gaļas veikala, nozadzis dziesmu grāmatu un …

— Tagad pietiek muļķoties, Vurgk, — miesnieks eksplodēja. — Manas dzimšanas faktam, kā ari manas dzimšanas vietai un laikam ar šo lietu nav nekāda sakara. Runa ir tikai par vienu: kāpēc šie zeperi man un Grābes kundzei nozaguši grā­matas?

Kārtībnieks iekrekšķējās un nesatricināmi turpināja izmek­lēšanu, uzdodams jautājumu pēc jautājuma, par kuru jēgu un mērķi viņam pašam nebija nekādas skaidrības.

— Vai šīs grāmatas bija jūsu personiskais īpašums?

— Varbūt kāda cita? — Bulduris rūca.

— Jūs tātad to grāmatu bijāt nopircis? — kārtībnieks ietie­pīgi turpināja.

— Bet ko jūs domājāt, nozadzis?

— Un pie kā jūs šo grāmatu, kura jums tika nozagta, bijāt iegādājies?

— Pie kā, pie kā! Pie Staubiņa, to jau jūs zināt.

— Un jūs, Grābes kundze?

— Es arī nopirku grāmatu pie Staubiņa kunga. Apmēram pirms divām nedēļām es to biju pasūtījusi, un viņš lika to spe­ciāli man par jaunu iesiet — zaļā mākslīgā ādā, — Grābe pa­kalpīgi atbildēja.

Kārtībnieks atkal virpināja ūsu galus un izlikās kaut ko do­mājam.

— Tā, tā, pie Staubiņa, — viņš atkārtoja. — Skaidrs. Aiz visas šis afēras slēpjas Staubiņš.

— Vecais Staubiņš? — Grābe brīnījās par tādu attapību. — Un es viņu turēju par absolūti kārtīgu cilvēku.

— Cilvēks kļūst kārtīgs tikai tad, kad viņš nonāk kapsētā, — Bulduris rupji pavēstīja. — Bet kāds tam vecajam grāmattār- pam var būt sakars ar šo lietu, man tā tik un tā ir mīkla.

— Tā vairs nebūs mīkla, kad es viņu būšu nopratinājis. — Kārtībnieks iebāza savas profesionālās nemaldības atribūtus — piezīmju grāmatu un zīmuli — uniformas kabatā un piecēlās kājās. Staltā stājā viņš atvadījās no Grābes un izgāja no skārņa.

Zīlniece sajūsmināta noskatījās pakaļ, un no viņas kupla­jām krūtīm izlauzās nopūta. Arī viņa bija tikai vāja sieviete, un Vurgka ūsas bija viņu savaldzinājušas.

Miesnieks, kuru kārtībnieka ūsas bija atstājušas pilnīgi vien­aldzīgu, kritiski noņurdēja:

— Labāk nebūtu to saucis! Pastrādās atkal kādas muļķības.

Grāmatveikalā kārtībnieks no Staubiņa nekā neuzzināja. An­tikvārs, kļuvis uzreiz piesardzīgs, atbildēja uz visiem jautāju­miem tik vispārīgi un izvairīgi, ka Vurgks aizgāja no veikala tikpat dumjš, kāds bija tajā ienācis.

Uz ielas viņš pārdomāja, vai nevajadzētu ņemt priekšā an­tikvāra palīgu. Ar gudru ziņu kārtībnieks nopratināja palīgu nevis veikalā, bet vakarā uzmeklēja viņu mājās. Un šoreiz Vurgks bija trāpījis mērķī. Kārtībnieka griezīgās balss iebai­dīts, antikvāra palīgs neiedrošinājās neko noliegt. Viņš izstās­tīja, ka resgaļi esot atnākuši pēc dažām grāmatām, jo vienā no tām Krasts esot ielīmējis kādu vēstuli vai aploksni. Kas tās ir par grāmatām, Vurgks gribēja zināt. Tur esot pieminēta viena grāmata, ko pasūtījusi Grābe, otra, ko pasūtījis pops Sergejs, trešā, ko pasūtījis zobārsts Alksnis. Esot piesaukts arī namsaimnieka Pekas vārds. Kas vēstulē vai aploksnē ir iekšā, viņš, antikvāra palīgs, diemžēl neesot varējis saklausīt, jo vi­ņam vajadzējis apkalpot kādu pircēju.

9 — 1547 129

Vurgks pat aizmirsa virpināt ūsu galus, tik ļoti viņu dzirdē­tais nodarbināja. Kārtībnieks nolēma izmeklēšanu turpināt un jau tajā pašā vakarā nopratināt zēnu vecākus.

14

Vovka un viņa draugi nekā nezināja par sarunu miesnieka veikalā un domāja vienīgi par pēcpusdienas pasākumiem. Ēriks un Ļovka nevarēja tajos piedalīties. Ērikam kopā ar vecākiem bija jāiet pie kādas tantes, Ļovkam kopā ar tēvu bija kaut kas jāstrādā. Tāpēc Jānis devās pie profesora Ilmja viens. Profe­sors dzīvoja attālākā Rīgas rajonā, tāpēc Vovkam, kaut ari viņš pretojās, vajadzēja Kārlīti ņemt līdzi uz teātri.

Ieraudzījis abus zēnus, durvju sargs negribēja viņus laist iekšā. Kas viņi tādi esot, un kāpēc vēloties runāt ar Zentu Gul­deni?

— To es varu pateikt tikai viņai personiski, — Vovka pa­skaidroja.

— Bet man arī tas jāzina, citādi es nedrīkstu jūs ielaist, — durvju sargs palika pie sava. Viņš sēdēja aiz lodziņa pie galda, uz kura stāvēja tālruņa aparāts. Kāda noziedējusi un stipri krāsojusies aktrise runāja pa tālruni.

— Paklausieties. — Vovka noliecās pie sarga telpas lodziņa. — Es taču jums saku: tas ir dziļi personisks jautājums.

— Tik un tā.

— Kas — tik un tā? — Vovka zaudēja pacietību.

— Kamēr jūs man nepateiksiet, es nedrīkstu jūs ielaist.

— Bet, godātais tēvocīt, vai jūs domājat, ka mēs esam spe­ciāli atnākuši šurp, lai paskatītos Guldenei acīs?

— Tik un tā. Man jāzina iemesls. To prasa teātra kancelejā.

— Dievs kungs, — Vovkas pacietība bija galā, — tad ziņo­jiet, ka es esmu Guldenes dēls un gribu noskūpstīt savu māti uz pieres!

Būdams aizkaitināts, Vovka nemaz neievēroja, ka izkrāsotā aktrise, kas durvju sarga telpā runāja pa tālruni, bija viņa vār­

diem uzmanīgi sekojusi. Viņa pačukstēja durvju sargam k;mt ko ausī, tas izvalbīja acis, tad noliecās pie lodziņa.

— Piesakieties teātra kancelejā trešajā stāvā. Tikai netrok­šņojiet gaitenī. Rit mēģinājums.

Vovka ar Kārlīti pie rokas kāpa pa trepēm augšā uz teātra aizkulišu telpām, kurās bija izvietotas darbnīcas, teātra kance­leja un mēģinājumu telpa.

Viņš vēl nekad nebija teātra aizkulisēs bijis un tāpēc iepleta acis platas jo platas. Līkumotajā gaitenī, kurā viņi ar Kārlīti nonāca, pie sienām stāvēja dekorācijas, no kāda stūra raudzījās laukā milzīgs ķīniešu pūķis ar sārtām stikla acīm, kādā citā stūrī stāvēja rekvizīti vakara izrādei: bagātīgi izgreznots troņa krēsls, zobeni cilvēka augumā, viduslaiku lielgabals, krusts ar pienaglotu pestītāju, bruņinieka tērps un — kā kronis visam — «īstas» karātavas, pie kurām pat šūpojās cilpa.

Taču visvairāk Vovka un Kārlītis apbrīnoja noslēpumainos tēlus, kas steidzās viņiem garām pa ēnaino gaiteni. Tur nāca krāsotas sievietes bālām sejām, melnas tušas acīm un plando­šiem tērpiem, punduris ar milzīgu kupri, bruņās tērpts bruņi­nieks un, visbeidzot, bars zvērādās ievīstītu radījumu, kuriem bija tik briesmīgi un vienlaikus komiski vaibsti, ka nevarēja tikt gudrs, vai jābaidās vai jāsmejas.

Nav nekāds brīnums, ka ceļš līdz teātra kancelejai prasīja zēniem daudz laika. Viņus sagaidīja kāda pavecāka dāma blondi krāsotiem matiem. Ziņkārīgi nopētījusi Vovku un Kār­līti, viņa apsolīja, ka pieteikšot viņus Zentai Guldenei. Abiem esot jāiziet gaitenī un jāapsēžas tur uz sola.

Pagāja viena pusstunda, tad otra. Vovka kļuva nepacietīgs. Sevišķi viņu kaitināja tas, ka visi cilvēki, kuriem bija kādas darīšanas teātra kancelejā, viņu un Kārlīti vērīgi nopētīja.

— Ko viņi blenž uz mums kā uz divām klaburčūskām, — viņš piktojās. — Varētu domāt, ka viņiem nav nekā cita, ko darīt, kā novērot mūs!

9*

131

Un nevarētu teikt, ka viņš būtu pilnīgi kļūdījies. Jo par viņu un Kārlīti teātrī bija izplatījušās baumas, kas patiešām bija ievērības un uzklausīšanas cienīgas. Sī sačukstēšanās sākās

ar noziedējušās aktrises tālruņa zvanu uz teātra kance­leju.

— Paklausies, Maigiņ, — dāma saldi čivināja klausulē, — tū­liņ pie tevis uzkāps divi zēni, un iedomājies tikai, kaut kas vien­reizējs! Tā ir taisnība, ko Kūlis nupatās stāstīja. Guldenei — jā, jā, mūsu tikumīgajai Zentiņai — patiešām ir ārlaulības bērns. Un galvenais — klausies tālāk! Viņai šis bērns piedzi­mis ap to laiku, kad viņa, pabrīnies vien, vēl nēsāja bizes. Un pats trakākais! Nabadziņš izskatās pagalam noplīsis un gribot, kā viņš saka, vismaz vienu vienīgo reizīti apskaut savu māti. Viņa uz galvošanu zēnu ir iespundējusi bāreņu namā. Tikai nestāsti tālāk, citādi sāksies runas, un tu jau zini, tas man ne­patīk; tagad — sveiki, mīļumiņ, sirsniņ, visu labu!

Maigiņa, tikko uzzinājusi jaunumu, jau steidzās to pavēstīt aktrisei Ellai.

— Hallo, Elliņ, paklausies, es nupat dzirdēju sensāciju. Ti­kai skaties, ka tev neizkrīt klausule no rokām, mūsu Guldenei ir ārlaulības dēls, turklāt, jādomā, ne viens vien. Un galve­nais — klausies tālāk! Viņa savus bērnus visus šos gadus ir turējusi bāreņu namā. Briesmīgi, vai ne? Bet tagad man jā­beidz, kāds nāk. Tikai nevienam ne pušplēsta vārdiņa, tu jau zini, kā es ienīstu tenkas, tagad sveiki un — kaut neno­skaustu! — ģenerālmēģinājumā.

Nonākusi no skatuves, Ella steidzās uz bufeti, tas, ko viņa bija uzzinājusi, lauztin lauzās uz āru.

— Paklausieties, mīļie, kaut kas nedzirdēts! — Viņa drāzās pie galda, kur sēdēja septiņi vai astoņi aktieri. — Kaut kas gluži nedzirdēts. Mūsu Guldenei — man vispirms jāiedzer glā­zīte konjaka — ir ārlaulības dēls.

— Dēls? — Varoņmāte, Barbara Vilka, nievājoši savieba seju, viņa visu zināja daudz precīzāk. — Ja būtu tikai viens dēls, bet ir divi. Es nupat stāstu — nabaga bērni sēž pie teātra kancelejas durvīm, es viņus redzēju pati savām acīm un sa­skaitīju.

Tātad Ellas jaunums sen vairs nebija nekāds jaunums, taču viņa nezaudēja cerības, ka šī gadījuma apspriešanā tik un tā varēs piedalīties.

— Viens, divi vai trīs, tam taču nav nozīmes, — viņa cen­tās Vilkai atņemt vārdu. — Vissatriecošākais ir tas, ka Gul- dene savas labās slavas un arī skopuma dēļ bērnus — iedomā­jieties tikail — ielikusi bāreņu namāl

— Pats satriecošākais un trakākais ir tas, ka nabaga bērni izmukuši no bāreņu nama, — Vilka viņu atkal pārtrumpoja. — Zēni grib, uz ceļiem nometušies, mātei lūgt, lai viņa ņem tos pie sevis, lai viņa beidzot kļūst tiem par īstu māti…

Pulkstenis jau bija puspieci, kad Vovka, noguris no gaidīša­nas, nolēma vēlreiz aplūkot rekvizītus. Tad aiz kādām durvīm gaiteņa galā atskanēja spalga balss. Ziņkāres dzīts, viņš ar Kārlīti aizskrēja paklausīties.

Kāda sieviete kliedza:

— Ņem manu dzīvību, ja tev slāpst pēc asinīm, ņem to!

— Asinis, tavas asinis? Jā, es slāpstu pēc tām. Es nožņaugšu tevi pats savām rokām.

— Nožņaugsi?

— Jāāā, nožņaugšu ar tām pašām rokām, kas kādreiz tevi tik maigi glāstījušas …

— TOC \o "1-3" \h \z O…

— Tā.

— O…

— Tā.

— Es mirstu …

Pilnīgi saprotams, ka Vovka tik varmācīgu nāvi gribēja iz­baudīt ne tikai ar ausīm, bet arī ar acīm. Viņš klusītiņām at­vēra durvis. Aiz tām bija tumšs, nekas nebija redzams un ari vairs dzirdams ne. Ar Kārlīti pie rokas Vovka lavījās tālāk, ga­rām kartona sienai, kas aizmugurē bija nostiprināta ar garām koka līstēm. Pēkšņi no skatītāju zāles atskanēja skaļa vīrieša balss:

— Vēlreiz šo ainu. Tā neviens nežņaudz sievieti, tā izspiež citronu. Tātad aiziet, gaismu, vēlreiz šo ainu!

Iedegās gaisma, un Vovka šausmās pamanīja, ka viņš un Kārlītis atrodas uz skatuves dekorāciju priekšā, kuras atveidoja lielu mūri.

— Ko jūs te meklējat? — no tumšās skatītāju zāles iebrēcās režisors.

— Mēs gaidām Zentu Guldeni.

Aktieri, piesteigušies pie zēniem, daudzbalsīgi vaimanāja, un pat režisors pienāca pie rampas, lai aplūkotu Guldenes ārlau­lības dēlus. Apaļīgā Vilka sacīja:

— Visvairāk viņai līdzīgs ir maziņais. Kā tad tevi sauc?

— Kārlītis.

— Burvīgs bērns, un tādam jāaug bērnu namā.

— Ko jūs vēlaties no Guldeņa kundzes? — vaicāja režisors.

Vovka sakrunkoja pieri.

— Tas ir ļoti personisks jautājums.

— Nu jā, mēs jau saprotam: tu nevēlies mums stāstīt. — Vilka glāstīja Kārlīša galviņu.

— Bet kā jūs noskaidrojāt, ka viņa spēlē šajā teātrī? — re- . žisors gribēja zināt. Viņš bija nervozs vīrs ar kupliem matiem, kas ieskāva viņa galvu kā lauvas krēpes.

— To mēs izpētījām.

— Ak, jūs nabaga, nabaga bērniņi, — Vilka nopūtās. — Jūs laikam esat ļoti noguruši un izsalkuši?

— Tiesa gan, mēs gaidām turpat pusotru stundu, — Vovka atbildēja. — Vai mēs drīkstam paskatīties mēģinājumu?

Viņi to drīkstēja; viņiem tikai vajadzēja nostāties skatuves malā. Skatuves strādnieki tur jokojās un uzjautrinājās par to, kas norisinās uz skatuves. Taču atskanēja gongs un sarunas bija jābeidz. Iepriekšējā aina tika atkārtota vēlreiz, tad kārta nāca nākamajai ainai, kurā bija jāpiedalās arī Zentai Guldenei, galvenās lomas atveidotājai šajā lugā.

— Viņa taču vēl nav ieradusies, — Vovka vērsās pie kāda no skatuves strādniekiem.

— Viņa ir zvaigzne un vienmēr ierodas pēdējā brīdī, — ska­tuves strādnieks paskaidroja. — Tur jau viņa nāk.

Tik skaistu sievieti Vovka līdz šim bija redzējis tikai attēlos. Viņa šķita kā pasaku feja: ārkārtīgi maiga, zeltainiem matiem, garām skropstām. Bet Vovkam neatlika laika viņu ilgi apbrī­not. Notika kaut kas negaidīts. Kad aktrise bija uzsteigusies uz skatuves, viņa pavērās apkārt, it kā meklēdama kādu. Ierau­dzījusi Vovku un Kārlīti, viņa, iekšēju pretrunu plosīta, sasvār- stījās — piegriezt bērniem vērību vai ne. Pēc smagas dvēseles kaujas viņā uzvarēja labais. Aktrise steidzās pie Vovkas, ap­skāva viņu, apskāva Kārlīti un klusi, taču sirsnīgi ieelsojās — tas bija vienkārši traģiski! Un sirdi plosošā balsī viņa piepešā klusumā ierunājās:

— Mani bērni, mani nabaga bērniņi! — Pievērtām acīm ak­trise spieda sev Vovku pie krūtīm.

Vovka, sarkans kā vēzis, nezināja, ko teikt, kur skatīties. Kas šeit noticis, vai tādas runas un skūpstīšanās teātrī bija pieņem­tas? Taču vistrakākais vēl tikai nāca. Dziļi aizkustinātā un vienlaikus aiz mīlestības trīcošā balsī Guldene turpināja:

— Jūs katrā ziņā no pārguruma vairs neturaties kājās, un izsalkuši jūs arī esat? Sakiet — ko jūs gribētu, lai beidzot spētu remdēt izsalkumu?

— Es gribētu piparmētru konfekti, — sacīja Kārlītis, tur­pretī Vovka joprojām stāvēja, valodu zaudējis.

Ne tā kā varoņmāte Vilka.

— Nabaga radībiņa, — viņa iesaucās. — Cik nu bērniņš savā mūžā tādas konfektes dabūjis!

— Un cik iztrūcies ir lielais, — kalsnējā Ella pačukstēja sa­vai draudzenei. — Skaidri redzams, kā zēns no viņas baidās.

— Vai tev patiešām bail no manis? — Guldene uzķēra domu. — Tev taču nav pamata baidīties!

— Bet es nemaz nebaidos, — Vovka beidzot pavēstīja; viņš vispār nekā vairs nesaprata.

— Tad ir labi. — Guldene glaudīja ar savu maigo roku viņa cekulu. — Un pie friziera arī tev laiks iet, tā jau ir, ka neviens par tevi nav rūpējies. Bet to mēs izdarīsim rīt, jo tur­pmāk jūs paliksiet pie manis, man nepietiks spēka jūs sūtīt at­pakaļ uz bērnu namu.

Vovka pakasīja bikšu dibenu, viņš bija sprukās. Guldene bija aplikusi roku viņam ap pleciem un vilka zēnu uz kādu solu, kas atradās skatuves dibenplānā.

— Nāc apsēdies man blakusl Gribu vispirms kārtīgi tevi apskatīt.

— Aizkustinoši, cik aizkustinoši! — Vilka slaucīja asaras, kamēr Guldene ātri un klusi Vovkam kaut ko stāstīja.

Sākumā zēns skatījās uz Guldeni dumjām teļa acīm, taču drīz vien viņš visu bija sapratis. Vovkas blēdīgās acis iemir­dzējās, viņš nemanāmi pamāja, tad skaļi paskaidroja:

— Mūs jau nemaz negribēja pie tevis ielaist, bet es sacīju, ka vēlos tikt pie savas mammas, un tad mani palaida.

— Mans dēls, mans nabaga dēls. — Guldene tik tikko val­dīja smieklus, turpretī viņas balss bija līdzjūtības pilna. — Bet nesaki man vairs mamma, saki — māmiņ.

— Māmiņ, — Vovka dudināja.

— Tātad jūs bērnu namā vairs nespējāt izturēt?

— Nē, jo mēs tur visu laiku dzīvojām badā. — Māksliniecis­kās fantāzijas Vovkam nekad nebija trūcis. — Taču visļaunā­kais bija tas, ka naktīs mūs blaktis burtiski dzīvus ēda nost. Pēteris reiz nospieda veselus sešus simtus. Vēlāk sienas tika nokrāsotas ar nededzinātiem kaļķiem, un kopš tā laika mums ir tikai blusas, prusaki un utis, bet tas jau nav tik traki, var vis­maz mierīgi gulēt.

— Kur tad atrodas šis bērnu nams? — kalsnējā Ella pa­vaicāja.

— Divpadsmit kilometrus no Ogres, — Vovka to zināja pre­cīzi.

— Un jūs uz Rīgu atceļojāt kājām?

— Kā gan citādi? Veselas četras dienas mēs gājām, bet tikai pa naktīm, lai mūs nesaķertu policija. Nekāda patīkamā pa­staiga tā nebija. Tagad, kad tas ir aiz muguras, es pats brīnos, ka mēs vēl esam palikuši dzīvi. Ļovka, būdams slims, ceļā pa­krita, viņu mums nācās atstāt kādā siena šķūnī.

— Jā, tas ir šausmīgi, — Guldene iesaucās. — Tātad nabaga Ļovka arī izmuka kopā ar jums?

— Nabaga Ļovka? — Vilka gluži vai zaudēja valodu.

Guldene saknieba lūpas, Vovka visu laiku baidījās, ka viņa

sāks smieties. Taču viņa patiešām bija liela aktrise.

— Mēs tūliņ nosūtīsim viņam telegrammu, — Guldene sa­cīja tik dabiski aizkustināta, kā spēj runāt tikai māte, kurā at­kal pamodusies sirdsapziņa. — Es viņu arī ņemšu pie sevis.

— Vai tu negribi ari Jānim aizsūtīt telegrammu? Viņam klā­jas visgrūtāk no mums visiem.

— Ļovka, Jānis… Cik tad jūs kopā esat? — Visdumjākā no visiem bija neapšaubāmi varoņmāte Vilka.

— Pieci.

Guldene bija aizsegusi seju ar delnām, viņas pleci raustījās.

— Pieci? — Vilka nogāzās ar blīkšķi uz kāda krēsla.

— Pieci bērni — un visi vienā posta patversmē? — kalsnā Ella elsoja. — Necilvēcīgi!

Tagad Vovka vairs nespēja valdīties. Un dižā aktrise ne tik! Viņa smējās, kamēr asaras sāka skalot grimu no vaigiem, un kopā ar viņu smējās pārējie aktieri, skatuves strādnieki un abi ugunsdzēsēji, kas stāvēja skatuves malā. Drūmi nogrimētais virsaitis Viesturs zviedza tā, ka varētu domāt — tur zviedz viņa kaujas zirgs. Guldene, kas atkal bija apskāvusi Vovku, nemaz negribēja viņu laist va|ā. Un tad zēnu apskāva kāda cita aktrise un vēl kāda, līdz Vovkam šīs sirsnības bija par daudz.

— Tagad diezgan. — Viņš pakāpās soli atpakaļ. — Es visu laiku biju domājis, ka teātris ir nopietna lieta, bet izrādās — te iet tieši tāpat kā pie mums pagalmā. Te jūs arī triecat uz velna paraušanu.

— Tev gribēja piešķirt otru māti, ko? — Režisors smējās. Vienu aci piemiedzis, viņš vaicāja: — Vai viņa tev patīk?

Vovka nebija uz mutes kritis:

— Kā māte ne. Man nemaz negribas katru dienu ēst piede­gušu kartupe|u zupu.

— Un kā draudzene? — pajokoja kāds aktieris.

— Es vēl esmu par jaunu, — Vovka attrauca, — tāds skais­tums dārgi maksā — kur lai es ņemu tik daudz naudas?

Atkal bija lieli smiekli, tad Vovka beidzot ķērās pie lietas. Viņš izstāstīja, kāpēc uzmeklējis Guldeni. Diemžēl viņa neva­rēja zēnam grāmatu uzreiz iedot: viņa to bija palienējusi kādai draudzenei, kura bija izbraukusi. Taču pēc divām dienām drau­dzenei vajadzēja atgriezties, un tad Vovka varēja nākt pēc grā­matas.

Svildams nepacietībā sīki izstāstīt draugiem savus piedzī­vojumus un, pats par sevi saprotams, ne jau bez dzejiskiem iz­skaistinājumiem, Vovka atgriezās mājās. Priecīgais noskaņo­jums aptumšojās, kad viņš ienāca pie Jāņa, lai atdotu Kārlīti.

— Vurgks bija šeit, — Jānis sacīja, — un gribēja runāt ar manu tēvu. «Viņš vēl ir depo,» es viņam sacīju, «vai pateikt kaut ko?» Taču pogotais tikai nošņācās aiz dusmām, nezin ko nomurmināja par grāmatzaglu bandu, kuru viņš atmaskošot, un tad devās prom.

— Oho, — Vovkam paspruka, — tas nozīmē — mums jābūt gataviem uz visu.

— Jā, ož pēc negaisa, — Jānis piekrita. — Tagad, lai kas arī nenotiktu, galvenais turēt mēli aiz zobiem.

— Par sevi es garantēju, — Vovka pārliecināti sacīja, — bet, vai Ēriks un Ļovka varēs nociesties, par to es negalvoju. Un, ja viņi kaut ko izpļāpāsies, tad mums visiem vakars.

— Kad pārnāks mājās tava mamma? — Jānis jautāja.

— Ne ātrāk kā septiņos. Ja Vurgks ir bijis pie mums, viņš nevienu nebūs saticis.

— Tad viņš uz galvošanu ieradīsies vēlreiz pie jums.

— Brāl, brāl, ka tik viss beigtos labi. — Vovkam saplaka dūša kā caurdurta riepa. Tad viņš apvaicājās, kā Jānim gājis. Jānis atkal nebija profesoru saticis.

— Tomēr, par spīti visam, mēs nedrīkstam zaudēt drosmi, —• Jānis sacīja, redzēdams, ka Vovka izmisušu seju veras grīdā. — Rīt mēs zināsim, ko Vurgks grib, tad varēsim skolā pama­tīgāk apspriesties. Līdz tam laikam — galvu augšā.

Vovka pacēla galvu, taču rūpes, kas viņu nomāca, tāpēc ne- kjuva vieglākas.

15

Atgriežoties kopā ar saviem vecākiem no ciemiem pie tan­tes, Ēriku nodarbināja tikai viens jautājums: kā draugiem vei­cies šīsdienas akcijās. Viņš jau gribēja prasīt tēvam atļauju iziet pagalmā, kad pie durvīm atskanēja zvans. Pamāte izgāja gaitenī.

Satraukta viņa atgriezās. Kāds kārtībnieks, zobenu apjozies, viņai sekoja. Tas bija Vurgks.

— Policista kungs ieradies sakarā ar Ēriku, — viņa pavēs­tīja tādā balsī, it kā nupat būtu uzzinājusi, ka pasaule jau pirms vakariņām ies bojā.

— Sakarā ar Ēriku? — Tēvs, saraucis pieri, paskatījās uz dēlu.

— Es zināju, ka tā notiks. — Pamāte viegli pieskārās ar kabatlakatiņu acīm. — Kamēr es zēnu audzināju, viņam nekad nebija darīšanas ar policiju. Bet tagad, kopš zēns drīkst darīt, kas patīk, viņš uzreiz nonāk konfliktā ar likumu.

— Apsēdieties, lūdzul — Upītis uzaicināja kārtībnieku. — Kas tad ir noticis?

— Runa ir par krāpšanu un zādzību, Upīša kungs, citādi es to diemžēl nosaukt nevaru. — Vurgks īsu brīdi apklusa.

— Ak dievs, — novaidējās pamāte.

— Par krāpšanu un zādzību? — Ērika tēvs atgādināja karpu, kas rij gaisu.

— Citādi es to diemžēl nosaukt nevaru, Upīša kungs, — kār­tībnieka tonis kjuva svinīgs. — Jūsu Ēriks ir sameties kopā ar pašpuikām, kas izveidojuši krāpnieku un kramplaužu bandu.

— Kramplaužu bandu? — pamāte iesaucās.

— Jā, diemžēl citādi es to nosaukt nevaru. Tā ir pavisam bīstama kramplaužu banda, kurā ir pavisam bīstami pusau­dži, uz kuru sirdsapziņas ir jau vairākas pavisam bīstamas zā­dzības.

— Pavisam bīstami… viss pavisam bīstami… ak, tās ir beigasl Odeni, pasniedziet man glāzi ūdensl

— Bet nu diezgan! — dārdošā balsī ierēcās Ērika tēvs, ne­maz neatsaukdamies uz savas sievas prasību pēc glābjošās vel­dzes. — Ja resgalis būs kaut ko pastrādājis, viņš dabūs kā­vienu. Bet ko nozīmē tās blēņas par kramplaužu bandu? Mans Ēriks nav nekāds kramplauzis.

Un, tā kā Ērika tēvs bija nevis kaut kāds plikadīda, bet gan turīgs ormaņu īpašnieks ar četriem aizjūgiem, tad viņa vārdi lika Vurgkam aprauties. Kārtībnieks manīja, ka pārāk aizrāvies ar savām apsūdzībām, tāpēc ļoti lietišķi izklāstīja, ko viņš uz­zinājis. Zēni esot pie Buldura un Grābes nozaguši grāmatas, un viņš, Vurgks, uzskatot par savu pienākumu Upīša kungu par notikušo informēt.

— Erik!

— Es nekā nezinu.

— Tu nekā nezini?!

— Nē. — Ēriks aizvēra acis, it kā ar aizvērtām acīm spētu melot labāk.

— Tas nu ir par traku! — Tēvs gāza ar dūri pa apaļo gal­diņu sev līdzās. — Kā tu vari nekā nezināt, ja esi zadzis grā­matas?

— Tur ir kāds briesmīgs pārpratums, — Ēriks stomījās.

— Jau šorīt mums uz ielas uzbruka kāda sieviete, mēs esot viņai nozaguši sapņu grāmatu, nu, kam mums vajadzīga tāda sapņu grāmata?

— Sapņu grāmata? — Tēvs jautājoši paskatījās uz kārtīb­nieku.

Tas apjucis pamāja.

— Ko tad mans zēns iesāktu ar sapņu grāmatu? Un kas šī sieviete tāda ir, kas viņu apvaino?!

— Tā ir … zīlniece.

— Zīlniece? Mans Ēriks esot nozadzis zīlniecei sapņu grā­matu?!

— Viņa piedevām ir galīgi jukusi, — Ēriks kļuva pārdrošs.

— Uz ielas viņa pat uzbruka īstam augstskolas pasniedzējam, Sudraba kungam. Viņš arī esot bandas loceklis, un mēs visi kopā — dedzinātāji un… un meiteņu tirgotāji, un dievs zina kas vēl. Augstskolas pasniedzēja kungs sacīja, ka viņš par šo trako sievu ziņošot policijai. Goda vārds, tas, ko es tagad saku, ir vistīrākā patiesība, — Ēriks nobeidza ar tādu sejas izteiksmi kā moceklim, kas gatavs patiesības vārdā kāpt uz sārta.

Un, raugi, pat Vurgks, likās, sāka šaubīties, vai viņam pie­klātos uzturēt savu apsūdzību pret šo nevainīgo bērnu.

Upīštēvam šaubu vairs nebija: viņa Ēriks tiek nepatiesi ap­melots, un viņam — galu galā nevis kaut kādam plikadīdam, bet cienījamam ormaņu firmas īpašniekam, kas pat apsver iespēju nopirkt nelielu kravas auto, — enerģiski jāķeras pie sava dēla aizstāvības pret šādiem apmelojumiem. Un viņš to darīja.

Kad policists sašļucis bija dzīvokli atstājis, arī pamāte da­būja brāzienu. Viņai vajadzēja reiz par visām reizēm atradi­nāties bāzt degunu tur, kur viņas sievišķa prāts ir par īsu.

Pamāte raudādama izgāja ar savu tamborējamo sedziņu laukā, un tā vien šķita, ka Ērika meli paliks neatmaskoti. Taču visu izjauca savādā un neizskaidrojamā smaka, kas joprojām vēdīja istabā.

— Jau vairākas dienas te smird tā, it kā peļu mēslus kāds būtu sajaucis ar skābiem kāpostiem, — ierunājās Upīštēvs, sē­dēdams gumijkoka tuvumā. — Atver logu, Ērik!

Ēriks atvēra logu. Viņš redzēja, ka pagalmā stāv Ļovka un rāda viņam noslēpumainas zīmes. Ēriks centās Ļovkam ar žes­tiem ieskaidrot, ka viņš nekā nesaprot, un atgāja no loga. Bet laikam Ļovka bija iztulkojis viņa žestus nepareizi, jo pēkšņi pa logu istabā iespindzēja akmens.

— Ko tas nozīmē? — Tēvs uztrūkās stāvus. — Akmens? Un ietīts papīrā? Parādi man — kas tas par papīru?

Nekas nelīdzēja. Ērikam nācās lapiņu atdot. Tēvs kārtīgi uz­lika brilles, izlīdzināja lapu un lasīja. Viņa seja kļuva pavisam sarkana, izskatījās, ka viņu tūliņ ķers trieka.

«Mīļo Erik! Policija mūs meklē sakarā ar Grābes lietu. Esi gatavs uz ļaunāko un, pats galvenais, neko neizpaud! Visu pārējo vēlāk. Tavs Ļovka.»

Kad tēvs bija nolasījis šīs rindiņas, iestājās tāds klusums, ka blakusistabā bija dzirdamas mušas lidojam. Taču klusums neturējās ilgi.

Sitieni, kas nāca pār Ēriku kā negaiss, bija tik bargi kā vēl nekad. Sākumā — pats par sevi saprotams — viņš skaļi gau­doja, iekšēji gatavs visā atzīties. Taču, saņemot arvien jaunus un jaunus belzienus, zēnā uzliesmoja protesta gars. Siksnas cirtieni, kas sprēgāja pa viņa pedagoģiski izglītoto pēcpusi, pa­modināja dvēselē spītu. Tagad gan nekā nesaki, čukstēja viņa gars, kas bija sacēlies pret rupjību un vardarbību. Zēns uzklau­sīja šo balsi un nenodeva savus draugus ne ar pušplēstu vār­diņu.

Nakti Ērikam vajadzēja pavadīt uz kāda matrača mantu kambarī. Tur viņš izraudājās no visas sirds, taču to neviens neuzzināja, un tāpēc arī mēs par to vairāk nerunāsim.

Tajā pašā vakarā kārtībnieks ieradās pie Ļovkas tēva kurp­nieka darbnīcā.

Darbnīca bija maza, tumša telpa, piebāzta pilna ar veciem apaviem, no kuriem vairums bija tā novalkāti, ka tikai ar grū­tībām varēja tos salāpīt.

Ļovkas tēvs bija salīcis vīrs ar skumjām, iekaisušām acīm. Pirms pieciem sešiem gadiem viņš bija pārcēlies no Latgales uz pilsētu, cerēdams, ka varēs šeit labāk nopelnīt nekā savā dzimtajā ciemā tuvu pie Lietuvas robežas. Sīs cerības izrādījās maldīgas, un kopš neilga laika Ozols gudroja, vai nebūtu prā­tīgāk atgriezties mežu ieskautajā dzimtajā ciemā. Ķivulis putnu būrī, kas karājās pie sienas, un zaļie bērza zari piena pudelē palīdzēja viņam pieveikt vienu otru drūmu brīdi, taču tie ne­spēja aizstāt nedz bērzu birzis, nedz plašās, brīvās debesis.

Ļovkas māte jau gadiem gulēja uz slimības gultas, un viņas vaimanas, kaut dievs viņu pieņemtu, protams, nedarīja kurp­niekam dzīvi līksmāku. Savā postā viņš arvien biežāk sniedzās pēc degvīna pudeles, tas uzkrāva Ļovkam papildu rūpes. Vi­ņam vajadzēja pārņemt tēva pamesto darbu, vajadzēja vienam pašam apkopt slimo māti. Un tomēr zēns nekrita izmisumā un pat panāca to, ka bija viens no labākajiem skolēniem klasē.

Kad sadusmotais, kārtībnieks ieradās darbnīcā, lai šeit atvē­sinātu savu sakarsušo prātu, Ļovka taisni lika caurai zolei virsū ielāpu. Tēvs lāpīja kurpes virsu.

Nepadevis labdienu, Vurgks bravūrīgi nostājās kurpnieka priekšā. <

— Paklausieties, Ozol, esmu ieradies sakarā ar jūsu pa­laidni, kas jau nobriedis pārmācības namam. — Viņš norādīja ar savu gaļīgo pirkstu uz Ļovku. — Krāpšana, ielaušanās, zā­dzība — ar to vien jau pietiek, lai es viņu uzreiz varētu apcie­tināt.

— Bet kārtībnieka kungs! — Ļovkas tēvam izkrita kurpe no rokām, tik ļoti viņš bija satrūcies. — Tā nevar būt taisnība. Mans dēls ar tādām lietām nenodarbojas.

— Jūsu dēls ir palaidnis, es sacīju, noziedznieks, es teicu, —• Vurgks dusmīgi šņāca. — Un, ja jūs domājat, cilvēk, ka drīk­stat runāt man pretī, tad es jums parādīšu — nosēdēsiet cie­tumā vairākas nedēļas. Tātad klāj vaļā, kāpēc jūs Grābei no- zagāt grāmatu un pirms tam Buldurim? Un kuru jūs vēl esat apzaguši — stāsti, smurguli!

— Es nekā nesaprotu, par ko jūs runājat, — Ļovka liedzās. Savā iebaidītajā tēvā viņš nesaskatīja nekādu atbalstu.

— Bet, dēls, ja kārtībnieka kungs tev kaut ko jautā, tu taču nevari atbildēt, ka nekā nesaproti. Ko tu esi izdarījis, pasaki, nesakaitini viņu vēl vairāk.

Ļovka patiešām nebija nekāds varonis, tomēr šoreiz palika nelokāms. Viņš apjēdza, ka, vienīgi visu noliedzot, spēs sevi glābt.

— Es neko neesmu izdarījis, tāpēc arī nevaru atzīties, — viņš palika pie sava.

— Tu gribi tēlot ietiepīgu ēzeli? — kārtībnieks izgrūda caur zobiem. — Labi. Dodu tev piecpadsmit minūtes pārdomām, jo man šobrīd ir citas darīšanas. Ja tu joprojām klusēsi kā mēli norijis, kad es atgriezīšos, tad — ak vai! — tev un ne tikai tev… Sis žurku midzenis — darbnīca — jau sen man duras kā ērkšķis acīs, un nav grūti rast dučiem iemeslu, lai es par šejienes nebūšanām varētu iesniegt ziņojumu.

— Bet, kārtībnieka kungs, es nekad neesmu darījis neko ne­likumīgu, — Ļovkas tēvs vaimanāja. — Nekad neko neliku­mīgu.

— Nelikumīgs ir viss, kas nav pa prātam man, ievērojiet to, cilvēk, lai vēlāk nebūtu jānožēlo. Vai skaidrs? Nu, tad uz drīzu redzēšanos, — Vurgks norūca. Viņš iespēra vecai kurpei, kas gulēja viņam ceļā, un tad durvis ar blīkšķi aizkrita.

Ļovka ar tēVu palika vieni paši.

— Tagad mūs izputinās, — kurpnieks vaimanāja, — tagad mūs izputinās.

— Izbeidz taču, tēvs, — Ļovka viņu pārtrauca. — Izputinās, izputinās. Kā viņš var mūs izputināt? Nav jau nekāds dievs tēvs debesīs.

— Bet Ļovka!

Tomēr citkārt piesardzīgo Ļovku bija sagrābušas dusmas.

— Ja tu domā, ka tev jālien šī apbruņotā mērkaķa priekšā uz ceļiem, lūdzu. Tikai neceri, ka viņš tāpēc kļūs piekāpīgāks. Labākā gadījumā tu saņemsi papildus spērienu. Es nekā ne­zinu, un beigta balle. — Ļovkam trīcēja lūpas. Viņš saknieba tās un atkal noliecās pār Iiesti.

Jāņa tēvs,, pārnācis no darba, bija nomazgājies un gaidīja vakariņas, kad atskanēja klauvējieni. Jānis atvēra durvis.

— 'vakar, — Vurgks noburkšķēja.

Rudzītis neuzskatīja par nepieciešamu atņemt šī urkšķa svei­cienu.

— Es nāku sakarā ar jūsu resgali. Viņš tiek turēts aizdomās par līdzdalību kādā zādzībā.

Rudzītis izvilka no paciņas papirosu un aizkūpināja. Tad viņš pavaicāja, kas tā par zādzību. Kārtībnieks iebrēcās dār­došā balsī, ka zēni esot vairākiem cilvēkiem nozaguši grāmatas.

— Ko tu par to teiksi? — tēvs vērsās pie Jāņa.

— Viņš fantazē. — Jānis paņēma nazi un apmaisīja kartu­peļus, kas čurkstēja pannā.

— Es tev neiesaku teikt par kārtībnieku, ka viņš fantazē. Tas ir apvainojums valstij, vai skaidrs? — Vurgks iekaisa dusmās,

— Taisnība nevar būt apvainojums valstij, — Jānis atbil­dēja jo mierīgāk.

— Tu, palaidni, man vēl mācīsi, kas ir apvainojums valstij?

— Vai jums ir apcietināšanas orderis? — Jāņa tēvs vaicāja.

— Es esmu pilnvarots …

— Vai mājas kratīšanas orderis?

— Ja es iecirknī ziņošu par šo gadījumu…

— Tātad neviena no abiem dokumentiem?

— Man jau sen ir zināms, ka jūs esat slepens kūdītājs, bīs­tams valsts ienaidnieks. Lieciet to aiz auss, Rudzīti, pienāks diena, kad es jūs noķeršu!

— Lieliski. Bet pagaidām jums ir tiesības noķert vienīgi to mušu pie griestiem. Un tagad taisieties, ka tiekat, tur ir durvis.

145

Tā beidzās kārtībnieka incidents ar Jāņa tēvu. Vurgks to

10-1547

pamatoti izjuta kā pazemojumu, un viņam no dusmām piemetās žagas, kas kļuva arvien spēcīgākas. Tāpēc otrreiz policists pie nabaga kurpnieka vairs neatnāca.

Jāņa tēvs atkal nosēdās pie galda un, it kā nekas nebūtu no- rticis, lika dēlam celt galdā vakariņas.

Kad tas bija izdarīts un Jānis arī bija apsēdies vakariņot, tēvs viņu uzmundrināja:

— Tagad klāj vaļā! Kas tur ir ar to grāmatu, no kuras tu nesen gribēji izvārīt zupu? Ko tu vēl esi ievārījis?

Jānis saprata, ka jāizstāsta tēvam patiesība. īsi un skaidri zēns visu izstāstīja un pateica, kāpēc atzinis par pareizu pie­dalīties šajās «akcijās».

Tēvs klusēdams izēda tukšu šķīvi, noslaucīja muti un sacīja:

— Tas ir pareizi, ka jūs Zvaigznīti nepametat nelaimē. Tikai nedariet vairs tādas muļķības kā pie šīs kāršu licējas. Ja Vurgks jūs vēlreiz pieķers, var iznākt nepatikšanas arī man. Un tās -man nemaz nav nepieciešamas. Vai skaidrs?

Līdz ar to jautājums bija nokārtots. Nav nekāds brīnums, ka Jānis sava tēva dēļ bija gatavs iet cauri ugunij.

16

Pelēcīgs un drūms ausa nākamais rīts, pelēcīgs un drūms bija zēnu noskaņojums, jo brīvlaiks beidzās un sākās mācības.

Skola, veca ķieģeļu celtne, līdzinājās cietumam. Netīri sar­kani bija ārējie mūri, netīri pelēki jau gadiem ilgi nekrāsotie gaiteņi un klases telpas. Tā bija nabadzīgo ļaužu bērnu skola, un pilsētas vadība tāpēc skopojās ar līdzekļiem. Skolotājiem maksāja maz, viņi bieži bija sapīkuši, nomākti; viņi nespēja bērnu dabisko zinātkāri nedz modināt, nedz apmierināt.

Iekams klases devās uz rīta dievkalpojumu lielajā zālē, mūsu četri «neredzamie» sapulcējās netālu no garderobes kādā stūrī, lai apspriestos. Situācija nebija iepriecinoša.

— Mūsu stāvoklis ir vairāk nekā bēdīgs, — Ļovka sacīja.

— Vairāk nekā bēdīga ir tava muļķība, aitasgalva tāds, viss tev rādās pārāk melnās krāsās, — Vovka atbildēja.

Pats esi aitasgalva.

— Pievaldi žaunas, citādi…

— Izbeidziet taču, — iejaucās Jānis. — Strīdēties jūs varē­siet vēlāk.

Sevišķi satriekts bija Ēriks.

— Bet man būs vispār jāpaliek ārpus spēles, — viņš sacīja. — Lai cik labsirdīgs mans vecais nebūtu, ķad viņam pacietība ir galā, viņš k|ūst spītīgs kā velns. Un tā viņam ir galā. Par savu pamāti es nemaz nerunāju. Viņa mani spīdzinās kā vien varēdama. Ko es tagad iesākšu?

Vovka kasīja pakausi.

— Ko tu iesāksi? Gluži vienkārši tu brauksi uz džungļiem,

— Uz džungļiem? Pie mums taču nav džungļu.

— Toties Āfrikā ir.

— Man jābrauc uz … Āfriku?

— Saprotams. Tu noslēpsies kādā kuģī un mēneša laikā būsi

tur.

— Un ko es tur darīšu?

— Tu tik ilgi iesi lauvu medībās, kamēr kāds lauva tevi sa­plosīs un apēdīs. Tad tu atsūtīsi telegrammu, un tu pat iedo­māties nevari, kā tas ietekmēs tavus vecākus. Viņi izkusīs, ap- jauzdami, kādu pārestību tev nodarījuši. «Tev vajadzēja iejū­tīgāk izturēties pret viņa maigo dvēseli!» — «To visu panākusi tava necilvēcīgā cietsirdība pret šo vārgo radību!» — viņi savā nelaimē apvainos viens otru, līdz sāks apmētāties ar kafijas tasītēm un tava pamāte aiz bēdām plēsīs sev matus.

— Bet kāds labums man no tā, ja mani apēdīs?

— Vecīt, tev nemaz nestrādā smadzenes. Tu tikai izliksies, ka esi aizbraucis ar kuģi, īstenībā tu kaut kur paslēpsies un pēc dažām dienām atkal sveiks un vesels uzradīsies.

— Un ja tēvs mani pēc tam pamatīgi noslāna?

— Par to viņš i nedomās. Ja tu viņam uzrakstīsi, ka, būdams augošs bērns, neesi spējis izturēt nežēlīgo apiešanos mājās un Vurgka uzbrukumus, tas iedarbosies graujoši.

— Tu domā? — Ēriks jau sāka svārstīties. — Un kur lai es paslēpjos?

10*

147

Arī te Vovkam padoms bija rokā.

— Vecajā šķūnī popa dārzā, tur viņi tevi uz galvošanu ne­meklēs. Un mēs par tevi rūpēsimies, tas ir saprotams.

Zvans, kas aicināja bērnus uz rīta dievkalpojumu, pārtrauca apspriedi.

Uzrunu šodien turēja nevis ticības mācības skolotāja, bet pats direktors. Bija ieradies kāds skolu inspektors, lai piedalītos stundās un arī dievkalpojumā.

Tad sākās mācības. Jānim, kas gāja vienu klasi augstāk, pirmā stunda bija ģeometrija. Vovka, Ļovka un Ēriks visi mā­cījās vienā klasē, viņiem pirmā stunda bija latviešu valoda pie klases audzinātāja Zelmiņa. Zelmiņu skolēni necieta visvairāk. Viņš bija karjerists un vienmēr centās izcelties skolas direktora acīs, viņa stundas bija viena garlaicīga iekalšana. Taču vis­trakāk zēnus kaitināja šā skolotāja tīrības mānija. Zelmiņam gan kā klases audzinātājam bija pienākums sekot, lai bērni ierastos skolā ar tīru kaklu un tīrām rokām, taču viņš savā cen­tībā pat pārbaudīja audzēkņu apavu spodrību. Un bēdīgi klājās tādam zēnam kā, piemēram, Vovkam, kam bija jāskraida apkārt tik novalkātos zābakos, kurus pie labākās gribas nevarēja da­būt spodrus! Zelmiņš nepazina iecietību.

Tā kā šodien klasē varēja ierasties skolu inspektors, Zelmiņš bija īpaši bargs. Astoņiem skolēniem vajadzēja doties uz tua­leti, lai sevi sakoptu, devītajam skolotājs lika iet pie skolas kalpotāja pēc adatas un diega un piešūt pogu, kas, pēc Zelmiņa ieskatiem, bija pārāk vaļīga. Viņam pašam mugurā bija melni svārki un uz deguna brilles zeltītos ietvaros. Sajā noformējumā viņš lepni sēdēja aiz katedras un izskaidroja dažus izņēmumus pareizrakstības likumos.

Vovkam šie pareizrakstības likumi bija tikpat vienaldzīgi kā izbāztās pelēkās vārnas dabaszinību kabinetā. Zēna prātus no­darbināja vēstule, kuru viņš rakstīja Zvaigznītei. Dziļi iegrimis domās, Vovka meklēja īstos vārdus, kuriem vajadzēja atspogu­ļot viņa jūtu dziļumu, un sev par nožēlu zēns aizmirsa, ka nav klasē viens. Viņš rakstīja:

«… neuztraucies, ka mēs ar savām aktcijām līdz šim neesam guvuši nekādus panākumus. Kaut arī man vajadzētu uzrāpties Pēterbaznīcas torņa smailē un no turienes nolekt lejā, es sa­sniegšu mērķi. Tikai Tev jāatceras solījums, ko Tu man esi de­vusi, un Tu nedrīksti domāt par Ļ. Šodien uz kāzām iet J., lai veiktu nākamo uzdevumu. Tātad neraizējies, būs labi…»

Izlicis šīs dziļi izjustās rindiņas uz papīra, pagaidām vēl neievērodams visus pareizrakstības likumus, Vovka grasījās tās vēlreiz pārlasīt, taču satrūkās. Blakus stāvēja Zelmiņš.

— Avotiņi

— Jā … ko? — Vovka pielēca kājās.

— Kas tā par zīmīti?

— Es … es to nezinu.

— Dod šurp!

— Es…

— Dod šurp, es sacīju!

Izlocīties nebija iespējams, Vovkam nācās vēstuli atdot. Zel­miņš, savilcis stāvu īgnuma rievu pierē, lasīja teikumus un kļuva arvien izbrīnītāks.

— Ko tas viss nozīmē?

— Es nezinu.

— Re, tu gribi rāpties Pēterbaznīcas tornī un nezini — kāpēc.

— Es nemaz negribu rāpties Pēterbaznīcas tornī, ko es tur augšā darīšu?

— To es vēlētos no tevis uzzināt. Un kas tās ir par akcijām, turklāt kļūdaini uzrakstītām.

— Es nezinu. Man arī tas viss liekas ļoti jocīgi.

— Avotiņ, mana pacietība drīz būs galā. Kam tu rakstīji šo smērējumu? Kas tie par Ļ. un J.?

— Es nezinu.

— Tu tātad gribi teikt, ka tu kaut ko raksti un nesaproti, ko. Ka tu kādam raksti un nezini, kas šis kāds ir?

— Tā gandrīz iznāk.

— Saki — vai tu zobojies par mani vai arī tu esi galīgi stulbs?

— Es nezinu. Kā es varu kaut ko zināt, ja esmu stulbs?

— Avotiņ, ja tu man tūliņ neizstāstīsi visu patiesību, tev klāsies slikti!

— Bet es neko nevaru izstāstīt, jo pats nesaprotu, kas tur rakstīts, un, kāds šai zīmītei sakars ar mani, ne tik.

— Avotiņ, mana pacietība tūliņ būs galā!

— Bet ko es tur varu darīt, es taču to zīmīti neesmu rakstī­jis. Kāds man to atsūtīja.

— Kas?

— Es nezinu. Un kam tā ir adresēta, es arī nezinu. Un tajā rakstītais man tāpat ir mīkla. Es vispār nekā nezinu.

Zelmiņu parāva žagas. Tik lielu bezkaunību viņš no Vovkas nebija gaidījis. Klase ķiķināja.

— Jūs man neticat, taču es nekad nemeloju, — Vovka tur­pināja ar vientiesīgu sejas izteiksmi. — Jo, kurš melo, tas ari zog, un es vēl nekad neesmu zadzis.

— Zeņķi, — Zelmiņš šņāca, dūres vīstīdams.

Klase rēca no smiekliem.

— Mieru! — skolotājs nosēcās.

— Mieru! — Vovka atkārtoja, kā gribēdams Zelmiņu atbal­stīt.

Tagad skolotāja pacietība patiešām bija galā. Viņš sagrāba Vovku aiz rokas, izvilka no sola un iebelza viņam pa muguru.

— Divas pilnas stundas tu man šodien sēdēsi pēc stundām! Un divsimt reižu kaligrāfiskā rokrakstā rakstīsi teikumu: «Kurš iesāk ar bezkaunīgiem meliem, tas beidz ar pretvalstisku no­ziegumu — pašu ļaunāko no visiem noziegumiem.» Un tagad laukā!

Gaiteni Vovka brīdi klausījās, vai iekšā vēl kaut kas neno­tiks. Taču dzirdama bija vienīgi skolotāja balss, kas runāja par bezkaunīgu mutes palaišanu un paredzēja viņam bēdīgu galu pārmācības namā. Tad Zelmiņš turpināja stundu.

Vovka prātoja, kā varētu Zelmiņam atmaksāt par šo pāres­tību.

Zēns aizgāja līdz gaiteņa galam, uz pirkstgaliem pielavījās pie dabaszinību kabineta durvīm. Liktenis bija viņam labvē­līgs, te stunda nenotika.

Dabaszinību kabinetā Vovku neinteresēja nedz putnu izbāžņi, nedz minerāli, nedz preparētā sirds un plaušas, kas peldēja traukos ar spirtu. Viņš piegāja pie terārija. Starp dažādajiem

augiem tur vilka savu dzīvību pāris ķirzaku un nevainīgas glo­denes. Taču arī tās Vovku neinteresēja. Viņa uzmanību pie­saistīja kāds augs, paparde, ar kuru bioloģijas skolotājs nesen bija izdarījis eksperimentu. Viņš bija palaidis uz papardes da­žas lapu utis, lai parādītu, kādā ātrumā šie kukaiņi vairojas..

Utis bija tā savairojušās, ka Vovka vareni nopriecājās. īsā laikā viņš pielasīja veselu sērkociņkastīti. Tad zēns līksmu sirdi izlavījās atpakaļ gaitenī.

Kad skolas zvans vēstīja par stundas beigām un bērni metās laukā no klasēm, Vovka padeva saviem draugiem un vēl dažiem citiem zēniem zīmi, lai tie viņam neuzkrītoši seko uz tualeti. Tur viņi salika galvas kopā; brieda sazvērestība, kurai jau tajā pašā dienā, proti — ceturtās stundas laikā, bija paredzamas neiedomājamas sekas.

So mācību stundu atkal vadīja Zelmiņš. Jau ienākot klasē, viņš piedzīvoja pārsteigumu. Vovka, izlikdamies, ka sapratis, cik bezkaunīga bijusi viņa izturēšanās, atvainojās. Zelmiņš at­brīvoja viņu no pēcstundām, nenojauzdams, kas viltniekam Vovkam ar šo atvainošanos padomā.

Tad sākās vēstures stunda. Stundas vidū direktora pavadībā klasē ienāca skolu inspektors, lai piedalītos stundā un pārbau­dītu skolēnu zināšanas.

Parasti Zelmiņš bija īgns un sliktā noskaņojumā, taču tagad izlikās pati laipnība.

— Mēs taisni esam nonākuši pie Napoleona, — viņš pakal­pīgi skaidroja inspektoram — kalsnējam, cienījama izskata vīram.

— Tā, tā, lielais imperators. — Inspektors apsēdās uz krēsla, kuru Zelmiņš bija viņam centīgi padevis. — Vai jūs vienlaikus esat arī klases audzinātājs?

— Tieši tā, inspektora kungs. — Zelmiņš paklanījās.

— -Cik skolēnu jums ir?

— Četrdesmit trīs, ja ierodas visi, inspektora kungs. Taču šodien skolā ir tikai trīsdesmit astoņi.

— Tik un tā padaudz vienai klasei.

— Jā, diemžēl, inspektora kungs, daudz par daudz. Turklāt

vairums bērnu ir no zemākajiem slāņiem, kas ari no higiēnas viedok)a rada zināmas grūtības, — piezīmēja direktors — kārns plikpauris dzeltenu seju.

— Un tomēr bērni izskatās veselīgi un labi kopti.

Zelmiņš paklanījās, it kā šis secinājums būtu uzslava viņam.

— Tātad jūs esat pie Napoleona, lielā imperatora?

— Tieši tā, inspektora kungs.

— Nu tad paskatīsimies, ko jūsu skolēni zina par šo dižo vīru. Vai kāds gribētu iznākt priekšā?

Neviens neizjūta tik muļķīgu vēlēšanos, līdz notika brīnums. •Pieteicās Vovka.

— Kā tevi sauc, manu zēn?

— Volodja Avotiņš.

— Viņa māte ir nabadzīga veļas mazgātāja, — Zelmiņš pie­zīmēja, — tāpēc arī zēns ir mazlietiņ apskrandis.

— Viņš taču izskatās tik kārtīgs un tīrīgs.

— Pūlos, inspektora kungs, esmu taču klases audzinātājs, — Zelmiņš vēlreiz paklanījās.

— Nu, labi, zēn, saki man — kas bija Napoleons?

— Viņš bija franču ģenerālis, kas kļuva par Francijas impe­ratoru.

— Labi. Bet kāpēc tu nemitīgi grozi galvu?

— Man … man kaut kas niez aiz apkakles.

— Hm, — inspektors iekrekšķējās. — Un, būdams ģenerālis, kādā ekspedīcijā viņš devās?

— Viņš kuģoja ar saviem karapulkiem uz Ēģipti.

— Un kāpēc?

— Viņš sapņoja kļūt par Ēģiptes un Indijas ķeizaru.

— Jā, tas arī, bet saki man — kādēļ tu visu laiku kasies?

— Man kņud … mugura.

Arī Ēriks, kas sēdēja pirmajā rindā, kasījās ar lineālu. Un kasījās arī Ļovka trešajā solā, un kasījās vēl četri pieci zēni.

— Kas jums noticis? — Neviļus pakasījās arī inspektors. — Tātad Napoleons devās uz Ēģipti. Kāpēc?

— Viņam taisni tobrīd Francijā nebija ko darīt, un tad viņš sev sacīja: «Kāpēc es nevarētu apskatīt pasauli?»

— Kas tās par muļķībām? Un izbeidziet vienreiz kasīties, te jau cilvēks var palikt nervozs. Vai jums visiem kašķis pieme­ties?

— Nekādā gadījumā, inspektora kungs, — Zelmiņš iztapīgi atteica. — Direktors var jums apliecināt, ka uz higiēnas jautā­jumiem es neskatos caur pirkstiem.

— Tātad atgriezīsimies pie Napoleona. Kurš zina, kāpēc viņš- devās uz Ēģipti?

Lovka pacēla roku.

— Viņš gribēja tur apskatīt piramīdas, — zēns atbildēja,, spītējot veselajam saprātam.

Inspektors k|uva nelaipns.

— Neviens nekāps kuģī ar daudziem tūkstošiem vīru, lai tikai apskatītu piramīdas. Un, ja jūs nebeigsiet kasīties, es jūs tūliņ aizsūtīšu pie skolas ārsta.

— Tas ir neticami, — Zelmiņš iesaucās.

— Tiešām neviens nezina, kāpēc Napoleons devās uz. Ēģipti?

— Es zinu, — pieteicās Ēriks.

— Tas ir viens no maniem labākajiem skolēniem, — Zelmiņi steidzās apgalvot.

— Tātad — kāpēc Napoleons devās uz Ēģipti?

Kaut gan Ērika paraugskolēna sirdsapziņa pretojās šausmām, kuras viņam vajadzēja celt priekšā, zēns tomēr izstomīja:

— Napoleons… viņš gribēja… viņš gribēja Ēģiptē satikt Aleksandru Lielo.

Inspektors kampa gaisu, arī direktors un visupirms Zelmiņš. Tādu kaunu viņš savos divdesmit skolā pavadītajos gados vēl nebija piedzīvojis! Taču nāca vēl lielākas briesmas.

— Tagad es zinu, kāpēc mums tā niez, — Vovka mierīgi sa­cīja. — Es noķēru uti. — Viņš pastiepa roku uz priekšu.

— Satriecoši, — skolu inspektors iesaucās.

— Neiespējami. — Zelmiņš rija gaisu, un šķita, ka viņam zem kājām pavērusies plaisa.

— Man arī ir utis, — ierunājās kāds no Vovkas draugiem.

— Man ari. Viņas pat lien pa soliem.

— Man rāpo pa zābakiem.

— Un te uz jūsu svārkiem, inspektora kungs, ari ir dažas. — Vovka satvēra ar diviem pirkstiem inspektora piedurkni.

Inspektors pielēca kājās un izmuka no utu pilnās telpas. Viņš apņēmās šo gadījumu izmeklēt tuvāk. Patiesību viņš neatklāja. Inspektors gan orientējās vēsturē, taču neprata atšķirt zaļu lapu uti no viņas sugas māsas, kurai sevišķi patīk cilvēki.

Nerunāsim par to, kā klājās Zelmiņam un ko viņam nācās dzirdēt no inspektora, direktora un kolēģiem. Atcerēsimies tikai vienu — atriebība ir salda, ja nepieķer.

Un šoreiz Vovka netika pieķerts.

Bez šī ievērības cienīgā atgadījuma skolā todien notika vēl viens ievērības cienīgs notikums: pazuda Ēriks.

Pēc stundām, konsultējies ar Vovku, viņš uzrakstīja vēstuli. Vēstulei bija sekojoša vārdiska izteiksme:

Rīgā, 1936. gada 27. maijā.

Mīļais tēvs, mīļā pamāte!

Dziļā izmisumā un dzelžainā apņēmībā darīt savām cieša­nām galu es rakstu Jums šīs atvadu rindiņas. Ja Jūs ticat tā­dam cilvēkam, kāds ir šis kārtībnieks, un domājat, ka es esmu zaglis, noziedznieks, dedzinātājs un vēl kas ļaunāks, es uzskatu par nepieciešamu izbeigt savu līdzšinējo dzīvi. Es vīrišķīgi pa­cietu dažu labu netaisnību, ko man nodarīja pamāte, kaut arī šīs pārestības gūlās man uz sirds kā liels laukakmens. Taču es Jums visu piedodu, un lai arī Jums Dievs piedod, ja Viņam tas liekas pareizi un ja Viņš to spēj. Gadījumu ar kārtībnieku es Jums abiem nespēju piedot. Mana dvēsele ir salauzta, es dzirdu kādu balsi saucam: dodies svešumā, tur tu jutīsies labāk nekā šeit, kur tev šķietami nekā netrūkst, atskaitot mīlestību, siltumu un iejūtību. Sūtu Jums pēdējos sveicienus.

Jūsu nevainīgais, nepamatotu aizdomu un nekrietnas izturē­šanās salauztais

Ēriks.

P. S. Visas savas grāmatas un rotaļlietas, kā arī savu past­marku kolekciju es testamentāri novēlu bāreņu namam. Tur arī dzīvo tādi paši nelaimīgi bērni.

— Pa pirmo, — Vovka secināja. — Ja tas būtu nodrukāts kādā grāmatā, pat sveši cilvēki gaudotu … Tagad tev tikai at­liek izturēt divas trīs dienas vecajā šķūnī.

— Ka tikai viņi neizdibinātu, kur es esmu. — Pārāk priecīgs Ēriks nebija. Viņš baidījās, kaut arī to neizrādīja.

Taču viss gāja labi. Nosūtījis vēstuli un pārģērbies (šoreiz viņam nācās nodot uzvalku Ļovkas rīcībā), Ēriks līdz vakaram klaiņoja pa Daugavmalu. Iestājoties tumsai, zēns ielavījās popa dārzā. Draugi bija pagādājuši Ērikam sveces galu, sērkociņus,, grāmatas, pārtiku un vecu segu, ar visu to, nevienam neredzot, viņš nozuda šķūnī.

Ēriks izklāja uz grīdas vairākus maisus un apgūlās.

Jūs tagad domājat, ka es klīstu pārgurušām kājām pa liel­ceļu, viņš prātoja. Lejiet nu asaras, jūs galu galā bijāt tie, kas mani aizdzina tālumā. Un zēnam kļuva tik skumīgi ap sirdi, ka viņš gandrīz vai pats būtu apraudājies, ja nebūtu uznācis miegs un visas skumjas aizdzinis.

17

Tajā pašā pēcpusdienā, kad Ēriks rakstīja savu «atvadu vēs­tuli», Ļovka devās pie zobārsta Alkšņa. Ārsts pieņēma solīdā īres namā Brīvības bulvāra tuvumā. Ļovka nebija bieži apgro­zījies šajā turīgo Rīgas pilsoņu rajonā, un viņam krita acīs atšķirība starp putekļainajām, vasarās nelāgi smirdošajām strādnieku rajona ielām, kur neaug neviens koks, un šīm ievē­rojamo pilsoņu plašajām, tīrajām alejām. Ja šeit ormaņa ratu kleperis nokārtoja savas darīšanas, uz ielas braucamās daļas uzreiz izsteidzās sētnieks ar liekšķeri, lai novāktu netīrību un tā pasargātu namu dižciltīgo iemītnieku degunus no neierastās smakas.

Gaitenis un kāpnes tajā mājā, kur pieņēma doktors Alksnis, bija izklātas ar sarkaniem celiņiem, sienas līdz pusei apšūtas ar marmora plāksnēm. Te bija pat lifts.

Pa ceļam Ļovka bija labi pārdomājis, ko sacīs zobārstam, lai dabūtu grāmatu «Zaudētās ilūzijas», tāpēc viņš bez īpaša uztraukuma paraustīja durvju zvanu.

Drīz Ļovkam pretī iznāca jauka, baltā virssvārcī tērpta jaun­kundze, kas laipni pavaicāja, ko viņš vēloties. Ļovka atbildēja, ka gribot tikt pie doktora Alkšņa, un, tā kā viņš Ērika uzvalkā radīja ļoti pieklājīgu iespaidu, jaunkundze viņu bez liekiem jautājumiem ielaida.

— Te ir uzgaidāmā telpa. — Viņa atvēra kādas durvis, un Ļovka nemaz nedabūja paskaidrot, kāpēc viņam ar ārstu jā­runā.

Uzgaidāmajā telpā sēdēja trīs pacienti, divas dāmas un viens sirms kungs. Kādai no dāmām ap pleciem bija sudrablapsa, citai galvā cepure, kuru greznoja gara putna spalva.

Kungs bija tērpies mazāk uzkrītoši, taču Ļovka novērtēja, ka arī viņš pieder pie ļaudīm, kuriem desmitlatu zīme ir tīrais- sīkums. Lielā pērle vien viņa kaklasaitē maksāja veselu bagā­tību! Ļovka maldījās. Pērle bija lēts pakaļdarinājums, un vīrs pats bija kabarē mākslinieks.

Ļovka sveicināja klātesošos un stūrēja uz vienu no brīvajiem atzveltnes krēsliem, lai tur apsēstos. Pārējie viņu klusēdami novēroja. Pieņemamajā istabā dūca urbjmašīna.

— Es vairs nespēju tajā noklausīties, — iesaucās dāma ar zaļo spalvu pie cepures un saķēra vaigu. — Visu nakti es ne­varēju gulēt, un šī gaidīšana dara mani vēl nervdzāku.

— Es tikai vienu nesaprotu, — piezīmēja dāma ar sudrab­lapsu, — visās medicīnas nozarēs fiziskās sāpes ir tikpat kā novērstas. Kāpēc tās pastāv vēl zobu ķirurģijā?

— Tas ir tāpēc, ka zobu nervi ir sevišķi jutīgi, — sacīja dāma ar spalvu. — Jau iedomājoties vien, ka būs jāiet pie zobārsta, man sāk sāpēt zobi. Es esmu pārāk jutīga.

— Nākamais, lūdzu. — Pieņemamās telpas durvīs parādījās asistente. Dāma ar sudrablapsu viņai sekoja.

Sarunas uzgaidāmajā telpā pierima; visi klausījās, kas notiks aiz durvīm. Atkal atskanēja urbjmašīnas dūkoņa, tai pievieno­jās klusa smilkstoņa.

— Būtu tās durvis vismaz bijušas polsterētas, — dāma ar spalvu pie cepures iesaucās un sniedzās pēc rokassomiņas. Viņa izvilka stikla stobriņu, izņēma no tā tableti un aizvērtām acīm iebāza mutē. — Tā jau ir vienpadsmitā, kuru es šodien noriju, — viņa pavēstīja apkārtējiem.

— Kas tad jums kaiš, cienītā kundze? — centīgi apvaicājās kabarē mākslinieks.

— Ak, man pat bail to izrunāt. Man … man jārauj zobs.

— Ko jūs neteiksiet!

— Jā, un piedevām vēl dzeroklis. Visu nakti es pavadīju gultā vienos sviedros, mans vīrs — jums jāzina, viņš ir kafijas eks- portfirmas «Simons» īpašnieks un Nikaragvas goda konsuls — gribēja jau zvanīt profesoram Dunduram. Bet es viņam sacīju, ka tam taču nav jēgas. Ja man tiešām kas līdzētu, tad tā ir ārstēšanās kūre Karlsbādē vai Višī. Es, starp citu, dodu priekš­roku Višī. Francija! Es dievinu Franciju. Kad es pēdējo reizi ar savu vīru biju Parīzē …

Apslāpēts kliedziens pieņemamajā istabā pēkšņi pārtrauca goda konsula kundzes runu. Viņa blenza uz durvīm ar tādu se­jas izteiksmi, it kā pa atslēgas caurumu viņai uzglūnētu kāds •nezvērs.

Kabarē mākslinieks purināja galvu, nobraucīja ar delnu pieri.

— Nudien, tas var padarīt nervozu.

Goda konsula kundze atkal ķēra pie rokassomiņas, lai ar jaunu tableti stiprinātu savu jutīgo nervu sistēmu. Ļovka, ku­ram mokošā zobu ārstēšana nedraudēja, pārākuma apziņā sa­cīja:

— Prātīgāk būtu nevis rīt tabletes, bet izskalot muti ar auk­stu ūdeni. Tas palīdz daudz labāk.

— Jauneklim taisnība, — kabarē mākslinieks piekrita. — Tab­letes ir bīstama lieta. Es pazīstu kādu dāmu, kura kjuva no zā­lēm tik atkarīga, ka apgrauza pat sērkociņiem sēra galviņas.

— Bet ko lai es iesāku, ja šī dūkoņa vien man izraisa sāpes?

— Kad mēs vēl dzīvojām laukos, — Ļovka stāstīja, — mūsu ciemā bija kāds kalējs, viņam nemitīgi sāpēja zobi. Reiz, ne­spēdams sāpes vairs izturēt, viņš paķēra koka karoti un sa­grauza to slapjās skaidās. Citu reizi viņš piedzērās un pats ar knaiblēm izrāva sev sāpošo zobu.

— Tas ir briesmīgi! — Goda konsula kundze kā glābdamās- aizlika mutei priekšā delnu.

Ārsta pieņemamās istabas durvīs parādījās asistente.

— Nākamais, lūdzu!

Nedrošā solī bālā konsula kundze viņai sekoja, un nepagāja necik ilgs laiks, kad atskanēja pirmais bļāviens. Kabarē māk­slinieks aizvēra acis, pabraucīja pieri. Ļovka līdzjūtīgi paska­tījās uz viņu, taču neko vairs neteica,

Beidzot arī Ļovka tika aicināts iekšā. Plecīgs vīrs baltā ārsta uzsvārcī stāvēja pie zobārsta krēsla.

— Apsēdies! — viņš skarbi pavēlēja zēnam. — Par ko tu< sūdzies?

— Atvainojiet, doktora kungs, es ne par ko nesūdzos.

— Paskatīsimies. Atver muti! Plašāk, plašāk. Tādam jaunam cilvēkam kā tev žokļi nebūs vēl ierūsējuši.

— Nē, tikai…

— Āre! — Zobārsts bakstīja ar saliektu adatu Ļovkas zo­bus. — Tas tur jāsaplombē, un te apakšā arī ir viens caurums.

Ļovka juta, kā viņam uz pieres izsprāgst baiļu sviedri.

— Bet es … es taču neesmu atnācis zobu dēļ!

— Kādēļ tad?

— Romāna «Zaudētās ilūzijas» dēļ, kuru jūs nopirkāt pie grāmattirgotāja Staubiņa.

— Ko tu ar to iesāksi?

Ļovka izstāstīja sīki jo sīki, tā cerēdams paglābties no drau­došās zobu ārstēšanas. Taču veltas cerības! Ārsts klausījās viņā izbrīnījies un uzmanīgs, bet beigās tik un tā ķērās pie urbja.

— Vispirms izdarīsim to, kas šeit darāms. Atver muti!

Urbis sāka dūkt.

Un Ļovka vaidēt…

Kad zēns beidzot drīkstēja piecelties no moku krēsla, viņš jutās mazlietiņ apdullis. Zobārsts devās uz izlietni, lai nomaz­gātu rokas.

— Tātad viena lieta būtu nokārtota. Un to otru mēs arī tū­liņ nokārtosim. Annij, atnesiet no mana kabineta romānu «Zau­dētās ilūzijas». Tas ir iesiets zaļos mākslīgās ādas vākos.

Asistente atnesa grāmatu un gribēja to pasniegt ārstam. Viņš pamāja ar galvu uz Ļovkas pusi, ka grāmata jādodot zēnam.

Ļovka pateicās un nedroši pavaicāja,-cik jāmaksā par zobu ārstēšanu. Ārsts atmeta ar roku. Ļovkam vajadzēja tikai ap­solīt, ka viņš paziņos, vai iesējuma «novārīšana» devusi kādus rezultātus.

— Tad tu arī atnesīsi grāmatu atpakaļ. Tas ir rets izde­vums, es to likšu par jaunu iesiet. Un neaizmirsti, ka divas stundas tu nedrīksti ēst.

Tik ļoti priecīgs, it kā viņam kabatā būtu simt latu, Ļovka aizgāja no zobārsta un svilpodams drāzās pa kāpnēm lejā.

Taču, pirms viņš vēl sasniedza zobārsta mājas gaiteņa durvis, tās tika atvērtas no ārpuses, un gaitenī ienāca cilvēks, kuru ieraugot Ļovka sarāvās. Tas bija kārtībnieks Vurgks.

— Tā jau es domāju, — viņš nošņācās. — Arī pēc šīs grā­matas jūs esat ieradušies, sasodītā zagļu bandai Bet tagad tu man atbildēsi! Klāj vaļā! Kādam nolūkam tu to nozagi?

Ļovka pakāpās soli atpakaļ.

— So grāmatu man doktors Alkšņa kungs pašrocīgi iedeva, varat viņam pavaicāt. Jums nav nekādu tiesību to man atņemt.

— Dod šurp! — Kārtībnieks neielaidās nekādās runās. Viņš saķēra «Zaudētās ilūzijas» un gribēja tās Ļovkam izraut no rokām. Ļovka, apzinādamies savu taisnību, nepiekāpās. Cik kārtībnieks rāva grāmatu uz vienu pusi, tik Ļovka — uz otru, un viņi būtu ilgi tā raustījuši grāmatu, ja neatskanējis pēkšņs čirrrks un «Ilūzijas», ap kurām viņi cīnījās, nebūtu pārplīsu­šas divās daļās. Policistam palika rokās vidusdaļa, piecsimt sešdesmit lappuses teksta ar vērtīgām ilustrācijām, bet Ļov­kam — zaļais mākslīgās ādas iesējums. Tā kā naudaszīme va­rēja būt tikai iesējumā, Ļovka, izmantodams kārtībnieka ap­mulsumu, padrāzās viņam garām, metās uz izejas durvīm un vienā lēcienā bija uz ielas. Vurgks skrēja zēnam pakaļ, bet tik ātri kā Ļovka viņš nespēja paskriet.

Nonācis mājās, Ļovka tūliņ steidzās augšā pie Jāņa, lai tur izķidātu iegūtos vākus. Jānis un Vovka jau gaidīja. Viņi iesvieda vākus karstā ūdenī, un pēc brīža Jānis ar smejamo kausu izmakšķerēja tos no zaļā buljona un noplēsa mākslīgo ādu no samiekšķētā kartona.

Nekā! Atkal visas pūles bijušas veltas. Naudas zem mākslī­gās ādās nebija.

Zēnu vilšanās bija vēl jo lielāka tāpēc, ka viņus satrauca Vurgka uzrašanās pie zobārsta. Tā nevarēja būt nejaušība. Kārtībnieks tagad viņus ik uz soļa novēros, lai uzzinātu, kāpēc zēni dzenas pakaļ grāmatām. Viņiem tātad šī operācija pēc iespējas ātrāk jānoved līdz galam. Taču to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Jo, ja nauda nebūs arī Guldenes grāmatā, viņiem vajadzēs «apciemot» Lūves kundzi, profesoru un popu Sergeju. Par spīti briesmām, kas viņiem draudēja no Vurgkal

Zēni nolēma rīt uz skolu neiet un uzreiz priekšpusdienā uz­meklēt Guldeni. Neveiksmes gadījumā Jānim bija jāatrod līdzekļi un ceļi, kā izmānīt no Lūves pavārgrāmatu. Vovka ap­ņēmās sestdien sameklēt profesoru. Pēc šīs norunas viņi šķīrās, un, tā kā bija ļoti vēls, nepagāja ne stunda, kad katrs no mūsu draugiem jau gulēja savā gultā.

Jānis vēl pārdomāja, kā lai rīt tiek pie pavārgrāmatas, tad pagriezās uz sāniem un iegrima ciešā, mierīgā miegā.

Turpretī Ēriks darbarīku šķūnī tik mierīgi vis negulēja. Zēns vairākkārt pamodās, un viņam kļuva baisi pašam no savas drosmes, iedomājoties, kādas sekas var būt viņa aizbēgšanai. Taču atpakaļceļa vairs nebija. Dreb sirds vai nedreb, tagad brīvības ceļš ir ejams līdz galam.

161

Ļovka klausījās tēva krākšanā un atcerējās to, kā Vurgks bija runājis ar viņa tēvu. Zēns gan saprata, ka viņa tēvs, bū­dams nabadzīgs kurpnieks, kas labo apavus un kuram turklāt

11 — 1547

jārūpējas par savu slimo sievu, nevarēja pret Vurgku neko iesākt. Bet vai viņam vajadzēja kārtībnieka priekšā tik nožēlo­jami izturēties? Nē. Ļovkam kremta, ka tēvs tomēr bija tā iztu­rējies. Es gan, izaudzis liels, nemūžam tā neklanīšos, viņš no­domāja.

Vovka, «neredzamo» barvedis, palika nomodā visilgāk. Viņš gudroja un gudroja, kā dabūt nost no kakla kārtībnieku. Brī­nums, kā Vurgks bija ticis viņiem uz pēdām? Vai Staubiņš būtu viņam kaut ko izpļāpājis? Varbūt tas muļķīgais palīgs? To va­jadzēja noskaidrot, vēl pirms viņi dodas uz teātri. Ja viņiem ar grāmatu atkal nelaimētos, varbūt vajadzētu lūgt padomu aktrisei, kā tikt va|ā no Vurgka? Par |aunu tas katrā ziņā ne­nāktu. Ar šo domu Vovka iemiga. Un, būdams apveltīts ar ne­valdāmu fantāziju, zēns redzēja sapni: viņš bāza piena kannā skolmeistaru Zelmiņu, kurš patiesībā bija nevis Zelmiņš, bet Bulduris ar Vurgka uniformu mugurā. Taču tā vietā, lai iz­paustu, kur atrodas meklētā nauda, Bulduris pienā pārvērtās par vardi un tikai smējās — kvāk, kvāk. Saniknots Vovka drā­zās pie grāmattirgotāja Staubiņa. Tas norādīja uz grāmatu kalnu savā veikalā un sacīja, ka Vovkam visi šie simti un simti grāmatu ne tikai jānovāra, bet arī jāapēd, tad viņš naudas­zīmi katrā ziņā atradīšot. Vovka nopūtās. To, ka grāmatu «me­dības» būs tik smagas, viņš nebija spējis paredzēt.

18

Nākamajā rītā, tiklīdz māte bija prom, Vovka piecēlās, žigli paēda brokastis un ielavījās popa dārzā. Tur viņš mudināja bēgli izturēt šķūnī vēl vienu dienu un vienu nakti, un Ēriks, kaut arī mīļu prātu jau šodien būtu izlīdis no paslēptuves, pa­kļāvās drauga autoritātei. Todien Vovka solījās viņu vēlreiz apciemot.

Pie vārtu ejas Vovka satikās ar Ļovku un Jāni. Viņiem visiem uz muguras bija skolnieku mugursomas, taču tā bija tikai mas­

kēšanās. Zēni vispirms devās pie Staubiņa. Viņi satika anti­kvāru vienu pašu un varēja netraucēti aprunāties. Jā, kārtīb­nieks esot bijis, Staubiņš viņiem pastāstīja, taču viņš neesot tam neko izpaudis. Tomēr varot gadīties, grāmattirgotājs sa­cīja, ka palīgs būs kaut ko izpļāpājis.

Tas viss bija maz iepriecinoši, un vēl mazāk iepriecinošu jau­numu zēni uzzināja, kad ieradās pie aktrises. Viņa esot jau va­kar piezvanījusi savai draudzenei; tā iesējumu atmiekšķējusi, taču naudu neesot atradusi.

Zēni neslēpa savu nomāktību un izstāstīja aktrisei par kār­tībnieku, kas seko viņiem, jo acīm redzami nojauš šajās afērās kaut ko nelabu.

— Ja mēs zinātu, kā lai no viņa atkratāsl — Vovka iesau­cās.

Guldene bija aizsmēķējusi cigareti un pasniedza paciņu zē­niem. Par spīti rūgtajai pieredžei pie Ērika, neviens neatteicās, un, paskat tikai, šoreiz cigarete negaršoja nemaz tik slikti. Gul- denei šie trīs zēni iepatikās arvien vairāk.

— Padomāsim visi kopā, kā lai jūs tiekat vaļā no šī Vurca, vai kā viņu sauc, — aktrise sacīja, īkšķa nagu kodīdama. Šķita, ka viņa ir atgriezusies laikā, kad pati bija jauna meitene fab­riku priekšpilsētā, un Vovka bija pagalam apmulsis. Aktrises seja bija kļuvusi blēdīgi bezkaunīga, viņa turēja cigareti šķībi lūpu kaktiņā kā jūrnieka līgava, iepina savā runā vārdus, par kuriem Vovka jau sen būtu nopelnījis no mātes pļauku.

— Nu, čaļi, kā jums ar idejām? — Guldene pievērsās drau­giem, aizkūpinādama jaunu cigareti. Pēkšņi viņa tā iesvilpās, ka pat Vovka viņu šī svilpiena dēļ apskauda.

— Man šķiet, ka rokā ir. — Aktrise paņēma no galdiņa kau­dzi laikrakstu, kurā centīgi rakņājās pēc kādas noteiktas avīzes. Beidzot viņa to atrada, pārskrēja ar acīm un pasniedza Jānim.

— Re, izlasiet! — Viņa norādīja uz kādu virsrakstu.

Zēni sabāza galvas kopā un lasīja:

— Septiņdesmit tūkstoši latu gaida savu īpašnieku. Sarkanā Krusta loterijas lielā laimesta īpašnieks joprojām nepiesakās …

I\ā arvien, visātrāk sakombinēja Vovka.

u

163

— Paklausieties, tā nudien ir doma! — Viņš pameta uz Gul­

deni apbrīnas pilnu skatienu. — Ja Vurgks tam noticēs, mēs viņu varēsim aizsūtīt kaut vai uz Ziemeļpolu.

— Vai tev jau ir skaidrs, ko es domāju? — Guldene vaicāja.

— Un kā vēl, kam jau galva strādā, tam strādā, — Vovkam sekste bija gaisā.

Pietika ar dažiem teikumiem, lai arī Jānis un Ļovka saprastu, kas Guldenei padomā.

— Jautājums ir tikai, kā mēs viņam to pasniegsim?

Pēc sīkas apspriešanās ar zēniem, Guldene atrada atbildi arī uz šo jautājumu. Atguvuši drošības sajūtu, zēni atgriezās mājās.

Kad Grābe savas mājkalpotājas pavadībā vēlā priekšpus­dienā, kā parasts, ienāca Buldura skārnī, lai iepirktos, tur uz­radās arī Kārlītis. Viņš pieklājīgi sasveicinājās, palūdza mār­ciņu zupas kaulu un pasniedza Buldurim vecu avīzi, kur kaulus ietīt.

— Tur avīzē ir rakstīts, kāpēc Jānis zog grāmatas, — viņš svarīgi pavēstīja.

— Kāpēc Jānis zog grāmatas! — Miesnieks tūliņ ieklausījās. — Kāpēc tad viņš to dara?

— Vienā grāmatā ir loterijas bijete, — Kārlītis atkārtoja gandrīz vārds vārdā, ko bija iemācījies no galvas.

— Kas tā par loterijas biļeti? — Bulduris uzmācās mazajam.

— Loterijas biļete, par kuru var dabūt daudz, daudz naudas. Bet to es nedrīkstu nevienam teikt, citādi man būs jādzer zivju eļļa.

— Naudu? — Tagad ieklausījās arī Grabe. — Man tu drīksti visu izstāstīt, ak tu, mans mazais mīļumiņ. Kas tā ir par lote­rijas biļeti? — Viņa glaudīja Kārlīša matus.

— Tas ir liels vinnests, un tas atrodas vienā Krasta onkuļa grāmatā.

— Vienā Krasta onkuļa grāmatā? Kā tad biļete tur nonāca, manu mazo zvirbulīt? — Tagad miesnieks glaudīja Kārlīša ce­kulu.

— To es nezinu. Bet, ja Jānis atradīs biļeti, viņš man uzdā­vinās trīsriteni.

Kamēr Kārlītis izpauda arī šo «noslēpumu», miesnieks bija atlocījis vaļā viņam pasniegto avīzi un pārskrēja ar acīm virs­rakstiem. Grābe skatījās viņam pāri plecam.

— Bulduri, — viņa pēkšņi izgrūda, — šeit! Lasiet šeit! — Zīlniece norādīja uz virsrakstu: «Sarkanā Krusta loterijas lielā laimesta īpašnieks joprojām nepiesakās!»

— Lielais lai…? Septiņdesmit tūkstoši latu? — miesnieks murmināja.

— Tumša nojauta man jau vienmēr sacīja, ka aiz šīs grā­matu zagšanas slēpjas kaut kas pavisam īpašs. — Grābe no uztraukuma bija gluži aizsmakusi. — Padodiet man avīzi, es gribu to rūpīgi izlasīt.

— Bet atļaujiet, avīze pieder man, un vispirms es gribu pats rūpīgi izlasīt. — Miesnieks nelaida lapu laukā no rokām.

— Kā tad tā var piederēt jums? Jūsu uzdevums bija tikai ietīt tajā zupas kaulus, — Grābe protestēja.

— Nu, paklausieties! Viņš to iedeva man, un tātad es varu ar to rīkoties.

— Tikpat labi viņš varēja iedot avīzi man, — Grābe iekarsa, — vai nav tiesa, manu čabulīt?

— Bet tu to iedevi man, vai ne, mazo nebēdniek? — mies­nieks runāja saldā balsī.

Muļķīgā ķīvēšanās ap nošmulēto lapeli droši vien vēl būtu turpinājusies ilgi, ja gaļas veikalā neienācis Vurgks. (Tā bija laimīga sagadīšanās, kas zēniem, kuri lūkojās no pretējā nama vārtu ejas, uzdevumu ievērojami atviegloja.)

Kārtībnieka negaidītā parādīšanās lika ķildniekiem apklust. Abi pagriezās pret ienācēju.

— Paklausieties, Vurgk, mēs nupat uzzinājām kaut ko gluži neticamu, — miesnieks sacīja.

— Kaut ko gluži neticamu, par ko man jau sen bija no­jauta, — Grābe iejaucās viņam pa vidu.

— Tas ir saistīts ar grāmatu zagšanu.

— Tagad mēs zinām, kāpēc šie ielu blandoņas dzenas pakaļ grāmatām.

— Runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu!

— Par lielo vinnestu Sarkanā Krusta loterijā.

— Kas netiek izņemts.

— Un nemaz nevar tikt izņemts.

— Jo biļete atrodas kādā no grāmatām, kuras Krasts iesējis Staubiņam.

— Sie ielu palaidņi to nezin kā ir uzoduši.

— Un tagad grib nabadziņam atņemt šo naudu, — Grābe sašuta.

— Trīspadsmit gados viņi jau ir gatavie kriminālnoziedz­nieki, — miesnieks sašuta.

— Tas ir interesanti. — Kārtībnieks savilka ierēdņa sejas izteiksmi. Noskaidrojis, kā Grābe un Bulduris nonākuši pie briesmīgā atklājuma, viņš izvilka savu amata piezīmju grāma­tiņu un sacīja:

— Tātad šī banda grib nozagt Krastam septiņdesmit tūk­stošus latu, tas nozīmē — tā plāno smagu kriminālnoziegumu. Es jau no paša sākuma to zināju.

— Viņus vajadzēja uzreiz visus apcietināt, un cauri, — mies­nieks sacīja.

Kārtībnieks sarauca grumbās pieri.

— Man šī lieta vēl jāpārdomā … Tātad Vovka un pārējie, — viņš vērsās pie Kārlīša, — zog grāmatas, jo tur iekšā ir loteri­jas biļete?

Kārlītis pamāja.

— Un vai tu nezini — varbūt zēni ir runājuši —, kam viņi taisās zagt nākamo grāmatu?

— To es nedrīkstu teikt, citādi man būs jādzer zivju eļļa un es nedabūšu trīsriteni.

— Kārtībnieka onkulim tu drīksti teikt visu, manu mazo, mīļo dumiķīt… Te būs konfekte, ko iebāzt tavā mazajā mu­tītē, — Grābe lišķīgi sacīja.

— Tātad no kā viņi grib iegūt nākamo grāmatu?

— Viņi brauks rīt pie mūsu mājas saimnieka uz… uz… man aizmirsās. — Kārlītis bija pagalam nelaimīgs.

— Tu gribēji sacīt uz Ogri? Pie Pekas kunga? — miesnieks iesaucās.

— Jā, rit viņi visi brauks uz Ogri, kur mūsu saimniekam 1r vasarnīca, jo viņš vienmēr makšķerē. Viņi tur zags grāmatu, — Kārlītis bija pavedienu atkal atradis un runāja kā no grāmatas.

— Un kas tā ir par grāmatu? Ja tu ari to zināsi, dabūsi ve­selu tāfeli šokolādes, — miesnieks kārdināja.

— Vovka sacīja: tā ir grāmata par to, kā makšķerē milzu zivis, vaļus.

— Viss skaidrs, — Vurgks zīmīgi izmeta.

— Te tev būs kauli, tagad tu vari iet mājās.

— Un šokolāde?

— To tu dabūsi citu reizi. — Miesnieks izstūma Kārlīti no veikala.

Kārtībnieks kaut ko pačukstēja Grābei. Viņa pagriezās pret veco Murkuli, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījusies.

— Ilga, aizej pāri ielai pie dārzeņu tirgotāja un paskaties, vai nevari dabūt svaigus sparģeļus. — Mums te vēl šis tas jā­apspriež.

Večiņa gribēja iebilst, tomēr neko neteica. Ar dusmīgu sejas izteiksmi viņa aizvainota izgāja no skārņa.

Bulduris atvēra durvis uz savu «kantori» un aicināja kārtīb­nieku un Grābi iekšā. Viņš izvilka no rakstāmgalda cigārus un ielēja Grābei glāzīti liķiera.

— Tātad ko jūs esat nodomājis pasākt pret šo laupītāju bandu, Vurgk?

— Tas ir kaut kas briesmīgs, ar ko viņi nodarbojas, — Grābe iesaucās. — Tā sacīt — divkārša laupīšana. Pirmkārt, viņi grib apzagt nabaga Krastu, kuram taču tā biļete pieder, un, otrkārt, lai aplaupītu viņu, zēni aplaupa tādus cilvēkus kā mani un Buldura kungu. Pret to jāvēršas ar visu likuma bardzību.

— Pārmācības nams būtu tas mazākais tādiem bandītiem, — ķērcošā balsī pavēstīja miesnieks.

— Pats mazākais, — Grābe viņam pieskaņojās. — Ja tā pa­domā — septiņdesmit tūkstoši latu!

— Nūja, tieši par to nopietni jāpadomā. — Vurgks virpināja savas ūsas.

— Ko jūs ar to gribat sacīt, kārtībnieka kungs? — Grābe aizsedza ilgu pilnās acis.

— Es gribu sacīt, ka runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu. Tāpēc es jautāju: kā mēs vispār varam zināt, ka biļete likumīgi pieder Krastam?

— Bet kam tad citam tā var piederēt? Varbūt tiem puiše­ļiem? — Zīlnieces smadzenēs joprojām valdīja tumsa. Miesnieks uzreiz saprata kārtībnieka piezīmes apslēpto jēgu.

— Jums ir pilnīga taisnība, Vurgk. Ja Krasts būtu ieguvis loterijas biļeti likumīgā ceļā, viņš to nebūtu slēpis grāmatā. Bet viņš to noteikti izdarīja pēkšņās kratīšanas laikā, un tas padara lietu vēl aizdomīgāku.

Tagad arī Grābes smadzenēs atausa gaisma.

— Jā, kur runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu, tur neko skaidri nevar zināt. Un ja nav zināms, kam tā biļete pieder…

— Tad tā pieder tam, kas to atrod, — miesnieks īsi un skaidri sacīja.

— Dievs, man galva noreibst no tādas domas. — Grābe sa­ķēra pieri. — Septiņdesmit tūkstoši latu! Un šī nauda guļ, tā sacīt, uz ielas.

— Nevis uz ielas, bet grāmatā, kuru Peka droši vien nopircis no Staubiņa, — policists viņu izlaboja.

— Tad jau tas gandrīz vai būtu mūsu pienākums šos… šos bandītus apsteigt, — Grābe iesaucās.

— Nevis gandrīz, bet tas ir mūsu pienākums, svēts pienā­kums šiem laupītājiem atņemt laupījumu, — miesnieks teica dziļā pārliecībā.

— Pirmām kārtām tas ir mūsu valsts pilsoņa pienākums, — kārtībnieks papildināja. — Ja šie septiņdesmit tūkstoši latu no­nāks rokās tādam slepenam valsts varas ienaidniekam, kāds ir Jāņa Rudzīša tēvs, tad nemaz nav iedomājams, ko viņš ar tiem var pastrādāt.

— Mans dievs, vai tiešām mūsu zemē vēl ir tādi dumpi­nieki? — Zīlniece aizsedza acis, lai parādītu, cik ļoti viņa bai­dās no dumpiniekiem.

— Un jūs vēl jautājat, vai viņi ir. — Kārtībnieks atkal vir­pināja ūsas. — Katru dienu mums ar viņiem jācīnās.

— Es pat nojaust nevarēju, ka jūsu amats ir tik bīstams. — Grābe ar apbrīnu paskatījās uz policistu.

— Tā ja, vairums nemaz nezina, kādi upuri jānes policijai, lai godīgi pilsoņi»varētu dzīvot mierā.

— Labi, tagad mēs to zinām, — miesnieks nepacietīgi sa­cīja, — un prātīgāk būtu apspriest, ko mēs iesāksim ar loterijas biļeti. Pateikt Pekām, kas vaļu grāmatā ir noslēpts, mēs nedrīk­stam. Uz naudu viņš pats ir kārs.

— Jā, cilvēku, kas nespēj uzveikt savus tumšos dvēseles spē­kus, nauda allaž ved kārdināšanā, — zīlniece filozofēja.

— Kā tad būs? — miesnieks skaļi domāja. — Mums tūliņ jā­dodas uz Ogri, lai apsteigtu šos bandītus. Sestdienās un svēt­dienās Peka vienmēr brauc uz turieni makšķerēt. Mēs varētu pateikt, ka mums arī gribas mazlietiņ pamakšķerēt. Visu pā­rējo, es domāju, mēs redzēsim uz vietas.

— Jā, apmēram tā mums vajadzētu rīkoties, — kārtībnieks pamāja. — Uzsāksim ar viņu sarunu, un viss tālākais jau nāks pats no sevis, likuma robežās, saprotams.

— Saprotams, mēs taču negrēkosim pret likumu, — mies­nieks viņam piebalsoja.

— Septiņdesmit tūkstoši latu; katram no mums tur iznāk vairāk nekā divdesmit trīs tūkstoši, tas būtu vienreizēji, — zīl­niece jūsmoja.

— Galvenais, lai zēni mums netiktu priekšā, — miesnieks raizējās. — Tie ir spējīgi uz visu. Tāpēc mums vajadzētu tūliņ noskaidrot, cikos iet vilcieni.

Viņš piezvanīja uz Rīgas staciju. Vilcieni uz Ogri gāja pulk­sten piecpadsmitos, septiņpadsmitos un divdesmit vienos.

Katram no viņiem vēl bija palicis kaut kas nokārtojams, tā­pēc viņi vienojās braukt ar vilcienu septiņpadsmitos. Zvērēdami cits citam pilnīgu uzticēšanos ceļā uz nosprausto mērķi, kuru ikviens no viņiem iztēlojās sudraba pieclatnieku kaudzes iz­skatā, viņi šķīrās.

Grābe iztēlojās vēl kaut ko citu. Izgājusi kopā ar kārtībnieku uz ielas, zīlniece pavaicāja, vai viņam nav vēlēšanās iedzert tasi turku mokas un glāzīti konjaka. Vurgkam bija vēlēšanās,

kaut arī viņš brīdi izlikās pārdomājam, vai šāds uzaicinājums saderas ar policista godu.

Zīlnieces viesistaba bija pieblīvēta ar etažerēm, galdiņiem un bufetēm, kas savukārt bija pieblīvēti ar traukiem, kristāla vā­zēm, kausiem, kafijas tasēm un dažādiem greznuma nieciņiem. Gaiss bija tik sasmacis, it kā telpa nedēļām nebūtu vēdināta.

Kamēr Grābe, aplikusi ap pleciem zīda lakatu, uz mazas plī­tiņas vārīja kafiju, kārtībnieks skatījās apkārt.

— Jums te ir daudz skaistu lietu… Vai šis paklājs ir īsts?

— Saprotams, — Grābe atbildēja ne bez lepnuma. — Man nepatīk neīstas lietas, es vienmēr dodu priekšroku īstajam un patiesajam. Es to varu atļauties.

— Cik tad istabu ir jūsu dzīvoklī?

— Četras. Vienā dzīvo mana ekonome, otra kalpo par uz­gaidāmo telpu maniem … pacientiem, abas pārējās izmantoju es. Es to varu atļauties … Guļamistabas iekārta, īsts riekstkoks, palikusi vēl no mana nelaiķa vīra. — Viņa nolaida plakstiņus, kā attapusi, ka godīgai atraitnei neklājas pieminēt guļamistabu.

Vurgks iekrekšķējās.

— Ja drīkstu tā pavisam atklāti vaicāt, vai tad jūsu nodar­bošanās patiešām ir tik labi apmaksāta?

— Tā kā es strādāju uz stingri zinātniskiem pamatiem, man nekad netrūkst pacientu. Es varu to atļauties, — viņa nobeidza bez jebkādas kopsakarības ar iepriekš teikto.

Kārtībnieks atkal iekrekšķējās.

— Vai jūs sen kā esat atraitne?

— Jau septiņus gadus. Un jūs — jūs taču arī esat atraitnis?

— Jā, liktenis ir skāris arī mani.

— Un cik ilgi jūs dzīvojat viens pats?

— Sešus … nē, nu jau būs septiņi gadi.

— Јīmīga, es gandrīz teiktu — mistiska sakritība.

— Vai tie ir jūsu piederīgo attēli? — Kārtībnieks palūkojās uz sienu, kur karājās daudzas fotogrāfijas.

— Jā, mēs, Grābes, esam liela ģimene. Vai jūs varat mani pazīt uz vienas no bildēm?

— Jūs laikam esat tā jaunā meitene tur pa kreisi?

— Nē, tā ir mana māsīca. Paskatieties vēl vairāk pa kreisi, pēdējā pašā augšā. Ak dievs, tagad jūs slikti par mani domā­siet!

— Pēdējā pašā augšā? Bet tā taču ir …

— Nē, nē, nerunājiet. — Atraitne nokautrējās. — Kā es va­rēju atļauties pievērst tai jūsu uzmanību!

— Tātad tas mazulis, kas guļ kails uz leduslāča ādas, esat jūs? Bet izskatāties ļoti amizanti.

— Es jūs lūdzu!

— Tur taču nav nekā ļauna.

— Nekā ļauna? Mani vēl neviens vīrietis, atskaitot manu ne­laiķa vīru, nav redzējis tik kailu, bet jūs sakāt, ka tas nav ne­kas ļauns?

— Un kā ir ar jūsu nodarbošanos? No policijas viedokļa tā taču nav gluži… gluži likumīga?

— Kā grafoloģe, tas ir — kā rokrakstu pētniece, zināmā mērā kā speciāliste un padomdevēja visdziļākajos dvēseles jautāju­mos, es piekopju savu amatu tāpat kā jebkurš cits. Viss stingri likumīgi, arī nodokļi, kurus es maksāju valstij. Es varu to at­ļauties. Vai varbūt jūs šaubāties, ka ir likteņa spēki, kas nosaka cilvēka mūža ritējumu?

— Nē, bet kā tos var atklāt?

— To es jums tūliņ nodemonstrēšu uz stingri zinātniskiem pamatiem. Es ieskatīšos jūsu pagātnē un jūsu nākotnē. Tikai neizbīstieties, ja es nonākšu transā. Arī tam ir stingri zināt­nisks pamats.

Viņa paņēma zīlēšanas spoguli, apkaisīja ar kviešu miltiem, ievilka tajos ar pirkstu krustu.

— Es redzu uzreiz… pavisam skaidri… kā cauri plīvu­ram … Jūs esat viens pats .-.. dzīva ir vienīgi vēl jūsu māte … un tālāk dibenplānā es redzu vēl kādu sievieti. Viņa ir apmē­ram četrdesmit gadu veca, padumja, mazām krūtīm un arī ci­tādi īsts maitas gabals … Es redzu, jūs viņu šad un tad apcie­mojat un pavadāt pie viņas naktis, un tomēr uzmanieties! Jo tā ir izteikti blēdīga persona, kas nodarīs jums tikai ļaunu, kas sevišķi varētu kaitēt jūsu darba karjerai.

— Tas, ko jūs sakāt, patiešām ir neticami. Un to visu jūs redzat spogulī?

— … Un tagad es redzu kaut ko spīguļojam… tā ir nauda… Un tur — tur spīguļo vēl kaut kas… uz jūsu ple­ciem … tie ir iecirkņa priekšnieka uzpleči… Un tagad … kas tad tas varētu būt? … es redzu kādu sievieti… tumšiem ma­tiem … ļoti simpātisku … labākajos gados … viņai ir skaists dzīvoklis … sirds … tā kvēlo … Ak dievs … man sareiba galva … es nekā vairs neredzu … man trūkst elpas … es mir­stu …

Lai mirtu, Grābe iekrita rokās kārtībniekam, kurš, elsdams no piepūles, aizvilka viņu uz sofas. Tur viņš gaišreģi noguldīja un atpogāja viņai ņieburu, lai nabaga atraitne nenosmaktu.

Pēc pusstundas atjēgusies no «transa stāvokļa», viņa blisi­nāja acis kā apdullusi vista un nesaprašanā pētīja istabu.

— Kur es esmu? Kas noticis ar mani?

— Jūs atrodaties savā dzīvoklī uz sofas.

— Un kurš ir atpogājis manu… manu ņieburu? Ak dievs, vai jūs man nodarījāt ko ļaunu?

— Ļaunu? Mana dārgā, kas gan tur ļauns? — Vurgks vir- pināja ne bez lepnuma savas ūsas.

— Tātad tās bijušas dziļākas jūtas?

— Skaidrs, kas tad cits.

— Tad nesauc taču mani tik bezkaislīgi par «manu dārgo», sauc mani par savu balodīti vai par sirsniņu. O, mēs būsim abi ļoti laimīgi, es to jūtu. Jau pēc divām nedēļām, ja tūliņ sāksim rīkoties, mēs stāvēsim altāra priekšā.

Vurgks nožagojās. Viņš bija algots likuma un krietno tikumu sargs, tāpēc viņam bija maz iespēju izlocīties. Un, tā kā piln- miesīga atraitne ar dzīvokli un krietniem ienākumiem nebija tas sliktākais, ko vīrietis var sev uzkraut kaklā, kārtībnieks pagai­dām neteica nē.

Tūliņ pēc tam viņi vēlreiz apsprieda jautājumu par loterijas biļeti un braucienu uz Ogri.

— Zini, rūpīgi visu apsverot, — Grābe maisīja ar karotīti savā kafijas tasē, — es sāku šaubīties, vai mēs neesam pārāk lētticīgi, tā uzticēdamies Buldurim. Kas viņš galu galā tāds ir? Brutāls slakteris. Vienreiz viņš pat dižojās, ka spējot ar vienu vienīgu naža dūrienu nogalināt nevainīgu teliņu. Un šādu cilvēku mēs gribam iesaistīt šajā vinnesta lietā? Iegrūst viņam rīklē veselu trešdaļu ieņēmuma, tas ir, vairāk nekā div­desmit trīs tūkstošus latu? Viņš jau bez visa tā peld naudas jūrā, ko sarausis nelikumīgā ceļā. Paskaties uz viņa kotletēm, tur nav nekā cita kā veca baltmaize.

— Līdzīgas domas arī mani tirdījušas, — Vurgks pameta ar galvu. — Taisnība, šis vīrs ir spējīgs iet ne tikai pāri teļu līķiem.

— Tātad mums jau aiz morāliem apsvērumiem vien viņš jā- •apsteidz, tas ir, jātiek galā vieniem pašiem, — Grābe sacīja.

To saprata arī viņas nākamais vīrs, un godājamais pāris bez liekas skaidrošanās nonāca pie lēmuma uzsākt ceļojumu ar vil­cienu pulksten piecpadsmitos, turklāt bez miesnieka. Tie gan būs miesniekam brīnumi, kad viņš vakarā ieradīsies Ogrē un uz­zinās, ka savā neremdināmā mantrausībā atbraucis par vēlu!

Tā domāja gaišredzīgā atraitne, kura jau iztēlojās sevi par Vurgka sievu; tā domāja kārtībnieks Vurgks, kurš jau iztēlojās sevi ar sudraba uzplečiem iecirkņa priekšnieka amatā. Neviens no viņiem nedomāja par veco Murkuli, un to viņiem nācās rūgti nožēlot.

Tas, ko Murkule bija dzirdējusi skārnī, un tas, ko viņa zi­nāja par sapņu grāmatas zādzību un savas saimnieces strīdu ar Smarkovnu, pamudināja mājkalpotāju uz pārdomām, kuras lika aizmirst sparģeļus, kas viņai bija jāpērk. Pati būdama jau veca un vārga, viņa pamatīgi apsvēra, kuru varētu izvēlēties par sabiedroto. Tam vajadzēja būt rūdītam blēdim, mērķtiecī­gam un turīgam cilvēkam, un Murkule pazina tikai vienu tādu cilvēku, tā bija Smarkovna.

Tirgus, kurā audumu tirgotājai bija savs stends, atradās tā sauktajā utenī. Šodien, sestdienā, tur gan nebija tik liela drūzma kā svētdienas priekšpusdienā, taču, ja gribējās izbrīvēt cauri pūlim ceļu, tik un tā vajadzēja likt lietā elkoņus. Ar jumtu pārsegtas letes, kur tirgotāji pārdeva lētas drēbes, apavus un traukus, bija tikai pašā tirgū. Tam apkārt, utenī, varēja nopirkt vienīgi vecus krāmus. Vairums pārdevēju savas preces bija no­likuši taisni uz zemes. Vecas petrolejas lampas, sarūsējuši putnu būrīši, tukši gleznu rāmji, salāpītas bikses, pārim neat­bilstošas galošas bija priekšmeti, kuriem tomēr gadījās atrast nejaušu pircēju. Bet kādas grabažas tik netika vēl piedāvātas! Trīcoši veči un sirmgalves tupēja ar mantām, kuras vispār vairs nebija lietojamas, — sadauzītām kvēlspuldžu patronām, tuk­šiem modinātājiem, nolauztām atslēgām, atsevišķām spēļu kār­tīm, šķiltavām bez berzes riteņiem. Sī apskatei izliktā posta iespaidu tomēr mazināja pļāpīgais un pirktkārais pūlis, tā skaļā kaulēšanās, -lamāšanās un smiešanās, tāpēc gandrīz vai gribē­jās to visu uzskatīt par cilvēku izpriecu.

Tur, kur tirgojās Smarkovna, gadījuma rakstura pārdevē­jiem piekļūšanas nebija. Viņai tirgū piederēja dēļu būda, kuras vitrīnā bija sakrauti auduma baķi; lēti apģērbi karājās pie stie­ņiem būdas iekšpusē.

Tobrīd, kad Murkule būdas priekšā apstājās, starp Smar- kovnu un kādu robustu jūrnieka sievu notika parastā kaulē­šanās.

— Ko? Septiņi lati par šitiem svārkiem, kurus, apakšā aiz- šujot, varētu izmantot par kartupeļu maisu? — kuģinieka sieva brēca.

— Kartupeļu maisu? — Smarkovna izlikās sašutusi. — Sos ārkārtīgi smalkos tīrās vilnas svārkus jūs saucat par kartupeļu maisu? Tas nu gan ir apvainojums, kaut kas nedzirdēts! Tātad seši lati piecdesmit — un tikai tāpēc, ka jūsu bezkaunība mani uzjautrina.

— Seši lati piecdesmit? Atļaujiet man pieturēties, citādi es apgāzīšos no smiekliem. Tīra vilna, jūs sakāt? Es drīzāk teiktu, ka tīrs papīrs. Čaukst kā avīze vējā. Tātad trīs lati — un tikai tāpēc, ka man ir pietūkušas kājas un es negribu ilgāk staigāt apkārt.

— Trīs latus? Mīļā, es nevēlos jūs apvainot, taču man šķiet, ka jūs šorīt esat jau paguvusi ieraut ko stiprāku. Tātad mans pēdējais vārds — seši lati — un tikai tāpēc, ka esmu pareizti­cīgs cilvēks un labāk izputinu sevi nekā atsaku kādam citam.

— Sešus latus par šito skrandu? O, bože moi, vai te nekur nav kur apsēsties? Sito bezkaunību dzirdot, es gāžos no kā­jām… Ja es tādos svārkos pārnāktu mājās, var gadīties, ka mans vīrs mani padzen.

— Viņš tevi nevis dzīs prom, bet gan… — Pūlī kāds iesmē­jās.

— Tātad trīs lati piecdesmit ir mans visvispēdējais vārds.

— Trīs lati piecdesmit? Bet es tevi lūdzu, mana mīļā, vai tu esi kāda bezdieve, ka gribi mani, vecu sievu, izzobot? Vai tu domā, ka es varu preces vienkārši izdāļāt un pārtikt no skāba gurķu sālījuma un siseņiem kā pravietis Jošua? Tātad, lai pie­liktu punktu un ilgāk neuzjautrinātu vairs šos ziņkārīgos ska­tītājus, pieci lati, un savāc, kaut arī es jau redzu virs sevis riņ­ķojam bankrota lijas.

Tā viņas kādu brīdi vēl tielējās, tad darījums tika noslēgts. Sievas vienojās par četriem latiem, un jūrnieka kundze sasarku­šiem vaigiem, patiešām apmierināta ar pirkumu, pameta ne mazāk apmierināto Smarkovnu, kura nebūt neizskatījās tā, it kā būtu sevi ar šo darījumu izputinājusi.

Tagad Murkule uzrunāja audumu tirgotāju. Izdzirdējusi, kas šī Murkule tāda ir, Smarkovna pagalam saīga. Taču, jo ilgāk Murkule stāstīja, jo uzmanīgāka Smarkovna kļuva. Viņas ska­tiens saspringa, ķeksim līdzīgais deguns viegli nodrebēja. Ve­čiņa cēla priekšā pierādījumus un norādījumus, kas patiešām bija pārliecinoši.

Kad Murkule devās no audumu tirgotājas prom, viņas abas bija par visu vienojušās. Citkārt neuzticīgā Smarkovna, cerot bez pūlēm un riska sagrābt tik daudz naudas, bija gluži vai pārvērtusies. Lai nenokavētu vilcienu, viņa pat atļāvās paņemt ormani. Kā izkrāpt namsaimniekam Pekām, kuru audumu tir­gotāja labi pazina, grāmatu par vaļiem, viņai jau bija skaidrs. Galvenais — jātiek pirmajai.

Smarkovna domāja tieši tāpat kā šķīstais brūtes pāris — Grābe un Vurgks — un tikpat godīgais un uzticamais mies­nieks. Lai apsteigtu citus, arī viņš iekāpa ormaņa ratos.

Trīs «neredzamie», kas bija novērojuši Buldura, kā arī Grā- bes un Vurgka aizbraukšanu, par savu viltību bija stāvā sa­jūsmā. Sis gājiens nu reiz bija izdevies tik spoži, ka labāk ne­maz nevarēja vēlēties. Brauciens uz Ogri un tas, kas loterijas biļetes medniekus tur sagaidīja, iemācīs viņiem nebāzt degunu tur, kur nevajag. Un tikmēr viņi, «neredzamie», varēja netrau­cēti novest savas «operācijas» līdz galam.

Bija vēl jāsagādā trīs grāmatas: «Topoloģija galvaskausa iz­pētē» no profesora Ilmja; «Kā es vāru ēst?» no Lūves kundzes un «Kāda vecticībnieka tikumība» no popa Sergeja.

Jānis gribēja parūpēties par pavārgrāmatu. Viņš, izdibinājis, ka Lūves kundzes meita šopēcpusdien svin kāzas, cerēja iejukt viesu pulkā, lai tā tiktu pie grāmatas. Ļovka ar gudru ziņu uzņēmās apciemot popu, jo bija zināms, ka tēvs Sergejs tikai šodien vakarā atgriezīsies no laukiem un agrāk kā rīt no rīta nebūs runājams. Vovka grasījās jau šodien doties pie profesora Ilmja.

19

Profesors Ilmis dzīvoja Viesturdārza tuvumā. Kad Vovka pēc ilgā gājiena piezvanīja pie profesora dzīvokļa durvīm, šķita, ka viņš veicis šo ce|u veltīgi. Durvis neviens neatvēra. Vovka piespieda zvana pogu vēlreiz un turēja labi ilgi; beidzot atska­nēja šļūcoši soļi. Veca, salīkusi sieva, atbalstījusies uz spieķa, atvēra durvis. Jautāts, ko zēns vēlas, Vovka paskaidroja, ka viņam jārunājot ar profesoru tikai personiski.

— Tev noteikti ir lieli noslēpumi? — večiņa uzjautrināta sa­cīja, tomēr, neko vairāk netaujājot, ļāva viņam ienākt. Kāda kaķa pavadībā viņa, steberēdama pa priekšu, ieveda Vovku is­tabā, kur viņam vajadzēja uzgaidīt.

Vovka, palicis viens, paskatījās visriņķī. Augsti grāmatplaukti aizklāja sienas, kādā stikla skapī viņš ieraudzīja dažādus in­strumentus un uz rakstāmgalda blakus mikroskopam galvas­kausu, kura pierē tikšķēja iemontēts pulkstenis! Taču vislielāko izbrīnu Vovkā izraisīja kādas puspavērtas rakstāmgalda at­vilktnes saturs. Viņa trenētā kriminālista acs atklāja tur sen­laicīgu pistoli.

Pēkšņi Vovka satrūkās. Uz rakstāmgalda, taisni viņa deguna priekšā gulēja grāmata «Topoloģija galvaskausa izpētē»!

Atklāt grāmatu un vienā rāvienā to pabāzt zem svārkiem — tas Vovkam tīrais nieks, kaut arī sākumā viņš bija apņēmies nedarīt neko neatjautu. Soļi gaitenī lika zēnam atlēkt no rak­stāmgalda.

Istabā ienāca kāds vīrs, un Vovka ar savu trenēto kriminā­lista aci uzreiz pazina, ka tas ir profesors Ilmis. Viņam bija bieza, plata bārda, kādas ir tikai zinātniekiem, un vecmodīgs pensnejs, kuru arī neviens normāls cilvēks vairs nelietoja. Pro­fesors laipni sveicināja Vovku ar to pašu uzjautrināti sirsnīgo smaidu, kāds bija večiņai, kas droši vien ir viņa māte.

Vovkam tagad bija jāatrisina vissmagākais prāta uzdevums mūžā. Kā lai viņš izskaidro savu ierašanos, nemodinādams bār­dainajā profesorā aizdomas? Zēns izšķīrās par jau pārbaudītu metodi. Viņš balansēja starp puspatiesību un meliem.

— Es atnācu pie jums, profesora kungs, jo Staubiņa kungs man sacīja, ka vienīgi jūs varot man dot padomu, — viņš pa­vēstīja ar lētticīgu sejas izteiksmi. Galu galā tā nebija pirmā reize, kad Vovkam vajadzēja ar melošanu izķepuroties no sarež­ģītas situācijas.

Profesors iedrošināja viņu bez kautrēšanās turpināt.

Vovka to darīja. Viņš izteiksmīgi attēloja grāmatsējēja Krasta apcietināšanu, līdzekļu trūkumu, kāds piemeklējis Zvaig­znīti, kuru namsaimnieks grasās izmest uz ielas, un vaicāja, vai namsaimniekam ir tādas tiesības.

Profesors apdomājās un sacīja, ka likums diemžēl ir nam­saimnieka pusē, kaut arī tikai juridiski.

— Jo mēs nu reiz dzīvojam sabiedrībā, kur tiesības un īpa­šums ir tik cieši savijušies, ka patiesībā tie nemaz nav šķi­rami, — profesors nobeidzot paskaidroja. Tad viņš pavaicāja Vovkam, kas nemierīgi dīdījās krēslā, vai zēns ieradies tikai tāpēc, lai noskaidrotu tiesību jautājumu.

Vovka, kuram grāmata jau bija kabatā, atbildēja apstipri­noši. Viņš jau gribēja atvadīties, lai profesora kungam lieki nelaupītu dārgo laiku.

177

Zinātnieks apstājās pie rakstāmgalda, un viņa sejai pārli­doja smīns, no kura Vovka netika īsti gudrs. Par laiku Vovka lai neuztraucoties, Ilmis sacīja. Ja neko citu, tad laiku tas katrā

12— 1547

ziņā nezogot. Taisni otrādi, viņš labprāt ar Vovku vēl kādu brītiņu papļāpātu.

Vovkam nekas cits neatlika kā piekrist.

Profesors bija ievērojis, ka ciemiņš met acis pusatvērtajā atvilktnē uz pistoli, un jautāja, vai Vovku interesējot šāds lau­pītāju darbarīks.

— Mazliet, — Vovka atbildēja kā speciālists, kurš pagaidām vēl nodarbināts ar gluži ko citu nekā tādām aizvēsturiskām pistolēm.

— Vai tu gribi apskatīt to tuvāk? — Ilmis izņēma pistoli no atvilktnes un nolika Vovkam priekšā uz galda.

Vovka loti uzmanīgi pasniedzās un vēl uzmanīgāk satvēra pistoli rokā.

— Nebaidies, tā nav pielādēta, — Ilmis piezīmēja.

— To, ka pistole nav pielādēta, es nojaušu pēc tās svara, — Vovka nevērīgi paskaidroja. — Veca sistēma. Modernie kramp­lauži, it īpaši Amerikā, tagad izmanto skrejuguns pistoles un citus jaunākos tehnikas sasniegumus.

— Jā, pavisam modernie kramplauži nekautrējas ne no kā­diem sasniegumiem, — Ilmis ar nopietnu seju piekrita Vovkam.

— Kas tik nav lasīts kaut vai par slaveno Alu Kaponi! — Vovka iekarsa. Tāda personība, ka gluži vai zosāda metas.

— Vēl lielāks varonis bija franču bandas vadonis Laburbs, — Ilmis sacīja. — Atliek uz viņa attēlu vien paskatīties, kad no šīs personības ne tikai zosāda uzmetas, bet kājas kļūst stīvas. Tas, ko viņš pastrādāja, ielauzdamies Francijas bankā, ir vien­kārši sensacionāli.

— Ko tad viņš toreiz pastrādāja? Par viņu es tik labi ne­zinu.

— Sis robs izglītībā tev jāaizpilda. Viņš toreiz bija pārģēr­bies par leijerkastnieku ar lielu, noļukušu platmali, vienu stikla aci un pērtiķīti uz pleca. Leijerkastē bija iebūvēts ložmetējs. Pērtiķītis nemanīts uzrāpās pa tievu virvi bankas piektajā stāvā, Laburbs viņam sekoja un nolaida divdesmit bankas ierēdņus no kātiem, ar vienkāršu naglu atmūķēja seifu, kuram bija divus metrus biezas tērauda sienas, salaupīja vairāk nekā

desmit miljonus franku tīrā zeltā un aizlidoja no bankas jumta ar planieri, kas viņu tur gaidīja.

— Tas nudien ir vienreizēji. — Uz Vovku stāsts bija atstā­jis dziļu iespaidu.

— Vienreizējais nāca tikai tad, kad Laburbam vajadzēja no­likt galvu uz giljotīnas.

— Vai viņš aizmuka?

— Diemžēl ne. Taču tā vietā, lai ļautu bendem nocirst sev galvu, viņš izvilka garu nazi un izdarīja to pats.

— Nē!

— Jā.

— Nē, tam es neticu.

— Ja netici, paskaties uz to galvaskausu.

— Nu, un tad?

— Tas ir viņa galvaskauss!

— Tas? …

— Tieši tā, nelaiķa Laburba galvaskauss. Ievērojot manus nopelnus, man to personiski pasniedza Francijas valsts pre­zidents.

— Kādus nopelnus?

— Es palīdzēju apcietināt Laburbu.

Vovka atpleta muti un nevēra ciet labu laiku.

— Ko, jūs nodarbojaties ari ar kriminālistiku?! Bet Staubiņa kungs man sacīja, ka jūs esat profesors, kas lasa lekcijas par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.

— Tad viņš ir tevi nepareizi informējis. Es gan nodarbojos arī ar pērtiķiem, tomēr galvenokārt pētu cilvēkus, viņu attīstību un dabu. To sauc par antropoloģiju. Un kā antropologu mani sevišķi sarežģītos gadījumos aicina uz konsultācijām arī krimi­nālpolicija. Te būs, paņem šo diženā Laburba galvaskausu un apskati tuvāk.

— Nē… paldies … es to redzu arī tāpat — nepieskaroties.

— Pasaki — kas tev šķiet dīvains šajā galvaskausā?

— Ka tam… pierē ir pulkstenis. Un tas vismaz divas stun­das atpaliek.

12*

179

— Tas taču ir nebūtiski. Noziedznieka apcietināšanai svarīgs

bija fakts, ka viņš valkājis melnu, no|ukušu platmali, kas vi­ņam bijusi par šauru. Tas noskaidrojās, balstoties uz zināmiem galvaskausa mērījumiem, un tā tika pierādīta viņa vaina. No modernās kriminālistikas nav pasargāta neviena personība, liec to aiz auss, pat Laburbs nebija.

Par tik lielu zinātnes visvarenību Vovkam tomēr radās šau­bas. Viņš sacīja:

— Tas man gan liekas mazliet savādi: kā pēc galvaskausa var noteikt, kādu platmali cilvēks valkājis.

— Izdarīsim mēģinājumu.

— Kādu mēģinājumu?

— Sacīsim, tava galvaskausa zinātnisku izmeklēšanu, lai raksturotu tavu personību.

— Manu personību? To es labprātāk neaiztiktu.

— Vai tev nav tīra sirdsapziņa un tu baidies?

— Kāpēc lai es baidītos? — Vovka noliedza mākslotā sašu­tumā. — Es neko neesmu noziedzies, un, ja … tad es to būtu ■tik gudri pastrādājis, ka neviens neko nespētu pierādīt.

— To mēs tūliņ noskaidrosim. — Profesors izņēma no stikla skapja kādu misiņa rīku, kas izskatījās pēc cirku|a. — Tātad vispirms noteiksim galvaskausa apkārtmēru, lai noskaidrotu ta­vas personības noslieces. — Viņš pielika mērierīces abus galus pie Vovkas deniņiem, tad pie pieres un pakauša. — Hm, nepa­rasts, pavisam neparasts izliekums.

— Man patiešām ir liels pakausis, — Vovka ar zināmu lep­numu piebilda. — Kad skolā kādam ir utis un visa klase tiek nocirpta uz nullīti, tas ir redzams sevišķi skaidri.

— Jā, kombinatora talants tev neapšaubāmi ir virs vidus­mēra.

— Vai jūs ar to gribat sacīt, ka es mānos?

— Es domāju: vai tevi kādreiz nevelk uz darbiem, par ku­riem tev vēlāk grūti atbildēt?

— Uz kādiem darbiem?

— Parādi savu delnu. — Profesors paņēma Vovkas rādītāj­pirkstu, piespieda tā galu pie mazas, garenas stikla plātnītes, pabāza to zem mikroskopa un noliecās.

— Nudien, tava personība man kļūst arvien interesantāka un

interesantāka! — viņš iesaucās. — Tavus pirkstu nospiedumus varētu ierāmēt.

Vovka pacēla rādītājpirkstu un aplūkoja to.

— Ar neapbruņotu aci es nekā sevišķa neredzu.

— Toties es ar apbruņotu gan. Re, zaļas krāsas gruzltis! Vai- tu esi pieskāries kaut kam zaļam?

Vovkam kļuva neomulīgi.

— Zaļam? Noteikti ne.

— Neaizmirsti, ka mikroskops nekad nemelo, tāpēc tu man nekombinē, bet runā taisnību.

— Varbūt arī esmu kaut kam zaļam pieskāries, tikai nezinu,, kur.

— To mēs tūliņ noskaidrosim. — Ilmis izvilka no atvilktnes radio austiņas, pie kurām karājās vads un divas banāntapas- Viņš uzlika austiņas un paskaidroja:

— Tas ir jaunākais tehnikas sasniegums kriminālistikā: elek­triskais patiesības izzinātājs. Domu strāva izraisa signālus aus­tiņās, un, pateicoties šiem signāliem, ar vislielāko drošību iespē­jams noteikt, ko cilvēks īstenībā domā.

— Bet es jau tāpat varu pateikt, ko domāju. — Vovka pakā­pās solīti atpakaļ; viņš sajuta arvien mazāku tieksmi pēc tālā­kas izmeklēšanas.

Profesors savā dedzībā bija nepielūdzams. Neraugoties uz at­teikšanos, viņš pielika banāntapas Vovkam pie deniņiem un pa­vēlēja zēnam nekustēties.

— Un ja nu elektrība man caur galvu ieskrien kājās? Pret to es esmu sevišķi jutīgs.

— Elektrība tev neieskries ne kājās, ne citur kur. Tātad sākam.

— Bet… bet šāds tehnikas sasniegums ir domāts tikai no­ziedzniekiem un krāpniekiem, — Vovka protestēja, — es nekad nevienu nemānu un nekrāpju.

— Stop! Mans patiesības noskaidrotājs signalizē, ka jau šis pirmais apgalvojums, ka tu nekad nemelo, ir salti meli.

— Bet šāds tehnisks agregāts var taču kļūdīties, — Vovka ietiepīgi turējās pie sava; kas cits viņam atlika, ja bija nodots šai velna mašīnai.

Profesors apvaldīja smaidu un bargi pieteica:

— Atbildi uz maniem jautājumiem tikai ar jā vai nē. Tātad: tu esi ieradies pie manis, paklausot štaubiņa kunga padomam?

— Jā.

— Tikai lai pakonsultētos ar mani?

— … Jā.

— Un tu nezini, kur gadījies zaļais krāsas gruzltis pie tava pirksta?

— Es taču jau teicu … nē.

— Bet mans aparāts saka: tu melo tik briesmīgi, ka tam drīz pietrūks strāvas. Tas vairs pavisam vārgi signalizē, ka tu esot nelikumīgi piesavinājies kādu zaļi iesietu grāmatu. Un ta­gad … kā būtu ar tasi kakao? Vai tas tev garšo?

Ja Vovka kādreiz, tēlaini izsakoties, bija izsists no segliem, tad tas notika tagad. Viņa sākotnējo izbrīnu par modernās kri­minālistikas metodēm nomainīja atziņa, ka vēl neviens viņu mūžā tā nav izzobojis, kā to bija izdarījis profesors Ilmis, kas tagad smējās skaļā balsī. Patiešām nebija vajadzīgs nekāds pa­tiesības izzinātājs, lai ieskatītos Vovkas dziļākajā būtībā. Taču galīgi viņu satrieca profesora zobgalīgais jautājums, vai viņš nevēloties tasi kakao.

— Nē, paldies, — Vovka papurināja galvu. — Pēc tam, kad jūs mani esat tā apsmējis, man, šķiet, nemūžam vairs negribē­sies dzert kakao. Te ir tā grāmata. Es to nozagu, taču ne jau sev, bet lai Zvaigznītei nevajadzētu palikt uz ielas.

— Nu tad izstāsti man visu pēc kārtas, — profesors viņu aicināja. — Tas, ko es no Staubiņa zinu, ir tikai fragmenti.

— Ak tā, Staubiņš ir ar jums runājis! — Vovka beidzot ap­tvēra kopsakarības. Viņš tagad atklāti izstāstīja, kāpēc nācis pie profesora un ko viņš ar saviem draugiem jau pasācis, lai iegūtu citas grāmatas.

— Jūs man esat īsta palaidnieku banda, — Ilmis iesaucās. — Bet taisnība jums ir. Ja ļaudis neatdod grāmatas no laba prāta, tad mazlietiņ jāpalīdz taisnīb'ai ar blēdībām un viltu.

Sie vārdi bija kā zāles Vovkas sārti kvēlojošajām ausīm. Un profesors Ilmis, kuru viņš vēl pirms īsa brīža bija gatavs kā ļauni viltīgu kriminālokšķeri kopā ar visu aparātu aizsūtīt uz elli, tagad zēnam izlikās gudrs, labsirdīgs cilvēks, kāds viņš patiešām arī bija. Ne ar vārdu vairs nepieminējis nepatīkamo starpgadījumu, profesors atdeva Vovkam grāmatu un smīnē­dams piebilda:

— Tagad gan iedzersim tasi kakao.

Kad Vovka atvadījās no profesora, viņš dažā ziņā jutās ci­tādi nekā šī neaizmirstamā apciemojuma sākumā. Ne tikai to piecu kakao tasīšu dēļ. Viņš bija sapratis, ka pārāk liels kombi­natora talants var kaitēt ne mazāk kā tas, ja tā pavisam nav.

Un, ja turpmāk viņa nagos nonāca lētās burtnīcas par varo­nīgiem laupītājiem, viņš mēdza tikai augstprātīgi pasmaidīt.. Tik bērnišķīgiem melu gabaliem Vovka vairs neticēja.

Jānis, pie kura vajadzēja «vārīt» šodien iegūtās grāmatas, nebija mājās. Viņš droši vien vēl bija kāzās.

20

Kad jaunais pāris un kāzu viesi iznāca no baznīcas, Jānis pamanīja to vidū kādu priekšstrādnieku, sava tēva draugu. Visi tikko bija sākuši čalot, un Jānim nenācās grūti piebiedroties kā­zinieku pulkam. Fotodarbnīcā, kur līgava un līgavainis devās, lai pasūtītu kāzu fotogrāfijas, Jānis uzgaidāmajā telpā ierau­dzīja rožu pušķi, kuru īpašnieks bija nolicis uz krēsla. Zēns vienā mierā pārvērtās par šī pušķa īpašnieku un pasniedza to līgavai. Līdz ar to viņš tika uzņemts kā mīļš viesis. Tikko pie­laulātā vīra, seglinieka Rētiņa, radi uzskatīja Jāni par attālu jaunās sievas radinieku, viņas piederīgie turpretī domāja, ka viņš ir jaunā vīra attāls radinieks.

Kāzu svinības tika rīkotas seglinieka dzīvoklī. Viņš jau bija divas reizes precējies un savos piecdesmit gados izskatījās pa­galam sašļucis. Iemesls tam bija hroniska kuņģa vaina un ne­vis izlaidīga dzīve. Rētiņš bija skops pēc dabas, tāpēc reti kad atļāvās kādas izpriecas.

— Jā, jā, kuram tad nav savas nelaimes, — sievasmāte Lūves kundze nopūtās. Rētiņam, kā viņa pavēstīja galda kaimiņienei, ārkārtīgi neesot veicies ar līdzšinējām laulātajām draudzenēm.

Pirmā esot viņu gandrīz vai izputinājusi, jo viņa, jaunapustu- liešu pestīšanas draudzes māsa, bijusi pārliecībā, ka pasaule jau rīt var iet bojā, un visu naudu iegrūdusi sprediķotājiem. Lai viņas dvēsele vēl pirms pasaules bojāejas tiktu atpestīta, viņa sprediķotājiem atdevusi ne tikai naudu. — Nu jā, par aizgājē­jiem jau neklājas sliktu runāt, bet paldies dievam, ka dažs labs īstajā laikā nonāk zem zemes.

— Un kas notika ar otro sievu? — galda kaimiņiene tinci­nāja.

— Ak, ar to bija vēl ļaunāk, — Lūves kundze nopūtās. — Ot­rajai sievai trūka asinīs cukura, tāpēc viņa bija tik kāra uz saldumiem, ka būtu varējusi izputināt pat miljonāru. Iedomā­jieties tikai, jau agri no rīta pavisam tukšā dūšā viņa dažkārt notiesāja desmit, divpadsmit bezē kūkas, un tā tas turpinājās cauru dienu. Viņa pat nevīžoja izlīst no rītasvārkiem; ja bija jāpakustina pirkstiņš saimniecības labā — tās bija īstas mo­cības. Visbeidzot, turpat trīs centnerus smaga, viņa vispār ne­gribēja neko citu vairs ēst kā vienīgi pralinē, halvu un piena šokolādi; tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa ne tikai sevi, bet arī savu vīru, nabaga cilvēku, gandrīz vai izputināja. Bet dod viņai, dievs, mieru, beigts paliek beigts, kas bijis, bijis, un cil­vēks dzīvo tikai vienreiz mūžā, tā ja. — Lūves kundze nupat stūķēja vēderā piekto gabalu tortes.

Jānis, kas netālu no viņas sēdēja pie svētku galda, turēja acis un ausis vaļā. Pagaidām viņš vēl neredzēja iespēju savu no­domu īstenot, kaut ari objekts, glīti iesietā pavārgrāmata, at­radās pavisam tuvu. Tā gulēja uz galda starp pusdienu servīzi, vairākiem greznuma nieciņiem, galda piederumiem, auduma gabaliem un modinātāju. Taču neko paņemt no šī galda neva­rēja. Viesi vēl nebija tik ļoti iesiluši un būtu to manījuši. Jānis atcerējās arī sava tēva brīdinājumu.

Bez Jāņa pie svētku galda sēdēja vēl krietns ducis citu kāzu viesu, lielākoties saposušies sīkpilsoņi — vīri melnos svētku uzvalkos, sievas zīda drānās. Goda vietā sēdēja jaunais pāris. Atkārtoti viņiem vajadzēja piecelties, lai uzklausītu godinā­šanu: «Sveiks lai dzīvo, sveiks lai dzīvo…» Spriežot pēc ārējā izskata, arī šoreiz nevarētu teikt, ka seglinieks Aloizs Rētiņš būtu izvēlējies sev īpaši piemērotu sievu. Viņa bija daudz jau­nāka un krietnu pusotru galvas tiesu garāka par viņu, milzu sievišķis, piens un asinis; viņa būtu varējusi savu mīļo vīriņu iežmiegt padusē. Ja viņai reiz saskries dusmas, tad gan vīrs vairs nesmiesies, Jānis nodomāja un pēkšņi uzķēra dažus tei­kumus no sarunas, ko Lūves kundze turpināja ar savu galda kaimiņieni, kurai viņa uzticēja dažādus pavārmākslas noslē­pumus.

— Tolaik, kad es vadīju virtuvi hotelī

Vienlaikus Jānis dzirdēja, kā seglinieks izklāsta savus uzska­tus par laulību.

— Laba laulība — to es zinu no pieredzes — balstās pirmām kārtām uz ekonomiju. Un ekonomija — tas visupirms nozīmē taupību un vēlreiz taupību. — Viņš paskatījās viesos, kā pie­krišanu pieprasīdams, visi māja, arī viņa laulātā sieva. Pār Jāni nāca apgaismība. Viņam plāns bija gatavs.

Spirtotais šķidrums, ko dzīrojošie gāza savos ekonomiski bez­atbildīgajos kuņģos, iedarbojās. Balsis kļuva skaļākas, sejas sārtākas, dziedāšana bļaustīgāka, draudzība sirsnīgāka.

— … tu zini, Aloiz, es esmu tāds cilvēks: ko es runāju, to es domāju, un es tev saku, Aloiz, — atļauj man tevi apskaut! — tu esi īsts vīrs, — kāds no viesiem iegalvoja segliniekam.

— Tieši tā, īsts vīrs, jo tev pietika drosmes trešo reizi apprecē­ties, un, kurš to apšaubīs, tam es gāzīšu pa muti, jo es nu reiz esmu tāds cilvēks, kas nespēj paciest nepatiesību.

— Nāc, manu bērniņ, — Lūves kundze apskāva savu meitu,

— šodien ir tava goda diena, un šajā goda dienā saskandini ar savu māti, tu zini, cik dārga tu man esi, mana sirds. Visu, visu labu es tev vēlu, kaut arī es tagad būšu gluži viena un pamesta, bez nevienas dzīvas dvēseles, — viņa elsoja.

No kāda stūra atkal atskanēja bļaustīga dziedāšana.

Mājas pagalmā — seglinieka dzīvoklis atradās pirmajā stāvā — aiz atvērtajiem logiem stāvēja kaimiņu sievas. Viņas nekautrēdamās lūrēja iekšā un dalījās iespaidos.

— Paskat, paskat, tagad šī ceļas augšā. Ak dieviņ, viņa ir gandrīz divus metrus gara un varētu uzstāties cirkā par cīk­stoni.

— Un šis krunkainais vecis par viru, nē, ziniet, nē, tā ir da­bas zaimošana. Viņi taču sader viens ar otru kā vecs burkāns ar jaunu ziloni.

— Un kā šis blenž uz kāzu dāvanām! Varu galvot, ka rēķina, vai tēriņi atmaksājušies. Viņš noteikti liksies viņai gultā blakus kopā ar saviem skaitāmiem kauliņiem.

— Tik tiešām, skaistas dāvanas! — Jānis bija piegājis pie tikko laulātā seglinieka. Zēns nojauta, par ko namatēvs prāto, un turpināja savā mierīgajā, apdomīgajā balsī: — Bet šādi svētki taču arī maksā pamatīgu naudu. Vai dāvanas atsvērs izdevumus?

Iereibušais seglinieks paskatījās uz plecīgo zēnu un, viegli šļupstēdams, sacīja:

— Nespēju atminēties, kas tu tāds esi, bet… taisnība tev ir, radiniek. Ne velna neatmaksājas. Tādas vāzes kā šī te maksā vienu latu divdesmit — un cik maksā viena vienīga pudele šņabja? Trīs latus sešdesmit. Viņi man noplencēs vismaz des­mit tādas pudeles. Vismaz. Nerunājot par ēdienu, cigāriem un alu.

— Grāmatu jums arī uzdāvināja? — Jānis stūrēja uz savu mērķi. — Pavārgrāmatu?

— Kas tur ko brīnīties? Pavārgrāmatai pieklājas būt katrā solīdā saimniecībā.

— Nu, es gan nezinu. — Jānis rādīja šaubu pilnu sejas izteik­smi. — Pret to, kā sāka mana tante, ir sašķīdis dažs labs lau­lības kuģis.

— Kāds sakars laulībai ar pavārgrāmatu, jocīgais?

— Jums jau taisnība, tēvocīt, — Jānis piebalsoja vienā mierā. — Bet, lūdzu, palasiet pats. — Viņš uzšķīra kādu lap­pusi grāmatas vidū. — Te. Vienkārša uzkoda: «Langustu salāti majonēzē. Ņem pusduci langustu un vāra tos kā parasti. Tad ņem ceturtdaļlitra skābu krējumu, vienu ēdamkaroti cukura, smalki sarīvētu muskatu, krustnagliņu esenci un pēc garšas cit­ronu sulu.» Tā, ar to pietiek. Un tagad, tēvocīt, sarēķiniet, cik šie vienkāršie «Langustu salāti» maksā. Šķiet, ar četriem la­tiem nepietiks.

— Tas … tas patiešām tā ir, — seglinieks apmulsis pamāja. — Bet kurš tad mani spiež sviest naudu laukā pa logu par tā­diem svešzemju langustiem? Galu galā es esmu mājā saimnieks un nosaku, kam jābūt galdā.

— Par to es nešaubos, — Jānis sacīja. — Taču vīrietis ne­vienmēr ir mājās, un tad sievietes pavisam viegli zaudē galvu. Vāra, šmorē un cep, tā ka bail.

Viens no iedzērušajiem viesiem atbalstīja Jāni:

— Zēnam taisnība, pilnīga taisnība. Mana svaine, kaut velns viņu parautu, arī ir tāda pati. Kad apprecējās, bija tieva kā slotaskāts, viņas vīrs turpretī īsts gaļas blāķis. Un pēc pieciem sešiem gadiem? Tad viņa bija pārvērtusies par gaļas blāķi, jo viņu bija apsēdis vārīšanas velns. Un viņas vīrs? Aiz bēdām, ka visa viņa nauda cepot un šmorējot izkūp skurstenī, naba­dziņš kļuva vājāks un vājāks, līdz sievas vārīšanas mānija no­veda viņu zem velēnām.

— Jā, tāda pavārgrāmata, — Jānis izmeta, — zināmos ap­stākļos var kļūt laulībai bīstama.

— No šāda viedokļa es nebiju iedomājies … — Seglinieks ielēja sev glāzi šņabja un apsēdās ar šo tik aizdomīgo grāmatu kādā krēslā, lai aplūkotu to tuvāk. Uz sofas sēdēja viņa sieva un sievasmāte, Lūves kundze. Viņa turpināja ar savu galda kaimiņieni sarunu par cēlo pavārmākslu.

— … un medījumu sagatavošana, mana dārgā, ir īpaša māk­sla, — viņa paziņoja. — Medījuma gaļai aizvien ir nelāga, es sacītu — asa asiņu piegarša. Tāpēc tā vispirms jālikvidē. Tam nolūkam var ņemt krējumu vai vieglu Mozeles vīnu …

— Vai dzirdat, tēvocīt? Mozeles vīnu, lai likvidētu pie­garšu! — Jānis noliecās pie seglinieka. — Tā tas sākas, un ar ko beidzas!

Seglinieks pagrūda zēnu malā un smagnēji piecēlās.

— Pasaki — kāpēc tu mums uzdāvināji šo pavārgrāmatu? — viņš vaicāja Lūvei.

— Kāpēc? — Lūve jutās aizvainota. — Vai tev tik vērtīga dāvana šķiet pārāk pieticīga?

— Vērtīga vai pieticīga — tas viss ir muļķības, — seglinieks atbildēja. — Es gribu zināt, kas manai Almai ar to jādara?

— Paklausies, Aloiz! Labs ēdiens taču ir katras laulības pa­matu pamats, jo mīlestība galu galā iet caur vēderu, un tu vēl jautāsi, kas jādara ar pavārgrāmatu? Nē, man nudien trūkst vārdu.

— Muļķības, trūkst vārdu, — Rētiņš kļuva dusmīgs. — Mī­lestība caur vēderu? Caur taisno zarnu jūs gribat izdzīt manu naudu! Taču ar mani jums tas neizdosies. Es uzskatu par lau­lības pamatu pamatu nevis zarnu, bet gan ekonomiju. Ekono­miju!

— Aloiz! — jaunā sieva raudulīgā balsi iesaucās. — Ko tu runā? Klausoties tevī, varētu domāt, ka man uzdzīve vien prātā.

— Un, ja tā nav, kam tad šī lubene, kurā ir vienīgi pamācī­bas, kā gatavot dzīru ēdienus? Re! — Viņš atšķīra grāmatu.

— Foreles veltnīši! Ņem foreli, tad ņem smalku ungāru speķi, sagriež to cik iespējams plānās šķēlītēs. Tad ņem citronu … kaut velns parautu šo «ņem, ņem»! Smalku ungāru speķi! It kā mūsu pašu speķis būtu sliktāks par smalko ungāru! … Bet, pats par sevi saprotams, tas, kurš grib nobaroties resns, tikai ņem un vāra, šmorē un cep, līdz vīrs bankrotē un, no visām šīm viesībām izkāmējis līdz kaulam, tiek zem velēnām.

— Nē, tas ir par daudz, — Lūves kundze saslēja spuras.

— Tas tev nav jācieš, mans bērns.

— Viņam ir taisnība, pilnīga taisnība, — no kāzu viesu gru­pas atskanēja atraugaina vīrieša balss. — Kad jūs, sievas, ap­sēž velns, tad ir beigas. «Fēliks, man vajadzīga jauna cepure, kāda ir vienai manai draudzenei!» Taču viņa vēl nav paguvusi jauno cepuri panēsāt ne trīs nedēļas, kad viņai nepieciešams gumijkoks, jo tāds, lūk, ir citai draudzenei, un jauna misiņa aizkaru stanga, jo tāda ir vēl kādai draudzenei. Traks var pa­likt!

— Lai vīrs ir noteicējs par lielajiem pirkumiem, — Lūve aiz­stāvēja savu pozīciju, — virtuvē viņam nav nekādas teikšanas. Ko sieva vāra un kā viņa vāra, un kāpēc viņa šodien vāra to un rīt ko citu, un vai viņa vāra bez pavārgrāmatas vai ar pavārgrāmatu, ir vienīgi sievas darīšana un viņam, vīram, tur nav savu degunu ko bāzt, es saku.

— Ko? Tu … tu man diktēsi, kur bāzt un kur nebāzt de­gunu? — Niknais seglinieks atkal bija ielējis savā hroniski sli­majā kuņģī divas glāzītes šņabja. — Tad paklausies, šajā namā tev vairs nav nekādas teikšanas. Vārīt, vārīt, vārīti No šīs vā­rīšanas man iekšā viss vārās. Un tāpēc es saku — diezgan! Tava meita tagad ir mana sieva, un es neļaušu viņu kūdīt pret inani ar tādām pavārmākslas lubenēm.

— Neviens nekūda, — Lūve atteica. — Taču, būdama sava vienīgā bērna māte, es nepieļaušu, ka tu manu Almu turēsi pus­badā, tāpēc ka tu esi skopulis, sīkstulis un hronisks kuņģa slim­nieks.

— Kuņģa slimnieks? Labāk kuņģa slimnieks nekā tāds — es negribu saukt vārdā —, kuram vēders pa zemi velkas, — deva pretī apvainotais vīrs.

— Kāds, kuru es nesaukšu vārdā, varēja labāk pievaldīt mēli, un šo grāmatu, ko es savam bērnam uzdāvināju viņa goda dienā …

— Ir ar dāvana! Bija runāts par diviem atzveltnes krēsliem, ēdamgaldu un zaļu stāvlampu, bet tā vietā muļķīga pavārgrā­mata, kurā ir vienīgi rakstīts, kā var naudu izlaist caur skur­steni.

— Un kas tev ir? Sagrabējusi laulības gulta, kurā jau divi līķi gulējuši, un nevar vēl zināt, kā nomiruši. Aiz pateicības, ka es pierunāju savu bērnu ar tevi precēties, tev vajadzētu man, mātei, roku noskūpstīt. Bet šis vēl izvirzīs pretenzijas, šis ne­dziedināmi slimais gailis, kurā nav vairāk spēka un dzīvības kā vienā sarūsējušā skārda vējrādī.

— Es, es aizliedzu, — seglinieks kampa gaisu.

— Kam tu vari ko aizliegt! Man! Un, lai tu nedomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es tūliņ uz līdzenas vietas sastādīšu savam bērnam ēdienu sarakstu visai nākamajai nedēļai. Tātad, mīļā Alma: rīt, svētdien, tu, tāpat kā mājās, pirmajā ēdienā gata­vosi kaulu smadzeņu buljonu ar olu, otrajā — teļa gaļas tefte- ļus, saldajā — vaniljas pudiņu ar konservētiem ķiršiem. Pirm­dien pirmajā ēdienā zaļie salāti, otrajā — rostbifs ar eļļā cep­tiem kartupeļiem, saldajā — ķiršu kompots … — Un t;i viņa uzskaitīja līdz svētdienai, un satriektais seglinieks, izdzirdot pieminam katru jaunu ēdienu, arvien vairāk un vairāk sašļuka. Viņš izskatījās nožēlojams, taču kāzu viesos, kuri par visu šo briesmīgi uzjautrinājās, līdzjūtība nemodās.

Beidzot viņi pameta seglinieku ar pavārgrāmatu rokās un de­vās uz blakusistabu, kur gaidīja galds,- piekrauts ar uzkodām un šņabja pudelēm. Jānis palika pie līgavaiņa, kas nedzīvām acīm blenza grīdā.

— Sitā sieva, ak, šitā sieva! — lāsti vēlās pār nozākātā vīra lūpām. Palīdzību lūdzošām acīm viņš pavērās Jānī. — Pa­klausies, radiniek, es esmu pagalam un izputināts, ja man ne­nāks palīgā labs, pašaizliedzīgs cilvēks. — Viņš satvēra pavār­grāmatu kā līdz baltkvēlei sakarsētu ķieģeli un pasniedza to Jānim. — Gādā šo riebeklību prom. Noslēp, sadedzini, iemet ūdenī, tikai gādā to prom, laukā no mājas, citādi tā sieva mani apēdīs.

— Un ja viņi vaicās, kur palikusi pavārgrāmata?

— Tad es zvērēšu, ka nezinu, — gandrīz vai raudādams, so­līja seglinieks. Ideja, ka līdz ar «riebeklību grāmatas» pazušanu tiks novērsts viss posts un nelaime, iesēdās viņa noreibušajās smadzenēs ar uzmācīgu pārliecību.

Jānis nelika ilgi lūgties. Viņš paņēma grāmatu, pabāza zem jakas un, gari nerunādams, devās prom, lai nogādātu grāmatu drošībā.

Neviens no piedzērušajiem viesiem, kas blakus ēdamistabā ar piebāztām mutēm kratījās smieklos par nabaga vīru, Jānim ne­piegrieza vērību.

Priecīgi svilpodams, viņš devās mājās, kur viņu gaidīja ne tikai Vovka un Ļovka, bet arī Zvaigznīte, kura bija ieradusies Ķēniņa ielā uz īsu brīdi ciemos.

Ūdens jau vārījās, kad Jānis ienāca virtuvē. Viņa panākumi tika uzņemti ar skaļu sajūsmu. Vovka norāva abām grāma­tām — «Topoloģija galvaskausa izpētē» un «Kā es vāru ēst?» —

vākus un iesvieda tos katlā. Trīs draugi, Zvaigznīte un Kārlītis spiedās pie katla un blenza zaļganajā buljonā.

— Vai tad jau nepietiek? — Vovka vaicāja turpat jau sesto reizi.

— Mieru! — Jānis viņu pamācīja. — Ātri ķer tikai blusas.

— Man tomēr šķiet, ka tur nekā nebūs, — Ļovka ieminējās.

— Nekurni pirms laika, mūžīgā neapmierinātība, — Vovka sašuta.

— Esi mierīgs! — Zvaigznīte centās viņu apklusināt. Taču meitene pieļāva kļūdu, arī Ļovku pamācīdama: — Un tu, Ļovka, arī neķildojies!

Vovkam no greizsirdības atkal nosarka ausis, un viņš klu­sībā nozvērējās Ļovku vēlāk pagalmā pamatīgi iekaustīt. Lai Ļovka neiedrošinās vairs uz Zvaigznīti ne paskatīties, ja ne­grib, lai viņam acu priekšā dancotu vienas vienīgas zvaigznītes.

— Tagad varētu būt gatavs, — Jānis sacīja, paņemdams smeļamo kausu.

— Vai grāmatu buljonu var arī ēst? — Kārlītis vaicāja. Un Jānis nepalaida garām izdevību, lai ar mīlestību un iecietību pamācītu brālīti:

— Nē, ēst tādu grāmatu buljonu nevar.

— Un kāpēc ne?

— Jo grāmata nav dārzenis.

— Un kāpēc ēd dārzeņus?

— Jo tas ir veselīgi. — Jānis izvilka no katla atmiekšķētos kartona vākus.

— Un kāpēc tas ir veselīgi?

— Tāpēc… ak, tagad paklusē, — pat allaž nosvērtais Jānis bija satraukts.

Kad viņš ar divām dakšām gribēja vākus sadalīt, Vovka aiz­steidzās viņam priekšā.

— Es to izdarīšu, es to izdarīšu, palaid mani! — Nepacie­tībā trīcēdams, viņš ar pirkstiem satvēra nosautētos kartona gabalus. Skaļi iesaucies «au», zēns atrāva applaucētos pirkstus.

— Es jau tagad redzu, nekā nav. — Ļovkam atkal viss rā­dījās melnās krāsās.

Tālāk viņš netika.

— Re, kur ir, re, kur ir aploksne! — Vovka iesaucās un otro reizi pagrāba atmiekšķētos vākus un otro reizi, pateicoties sa vam temperamentam, apdedzināja pirkstus. Un tomēr viņš ga­vilēja: — Darīts! Vai es tev neteicu, Zvaigznīt, ka mēs to pa­veiksim, mēs to katrā ziņā paveiksim!

— Jā, tur zem mākslīgās ādas patiešām ir kaut kas balts! — Zvaigznīte bija uzlikusi roku Vovkam uz pleca, un nekāda de­besu valstība viņam nespētu dot to, ko viņš tagad izjuta.

Lai samērcēto naudaszīmi nesabojātu, Jānis, nolicis dakšas malā, arī rīkojās ar pirkstiem. Vāka vienā stūrī viņš atlupināja mākslīgo ādu no kartona un novilka to.

— Urrā, tā ir aploksne! — Vovka kliedza.

Tā nebija aploksne, tas bija balts bieza papīra gabals, ko Krasts bija ielīmējis zem mākslīgās ādas kā oderi…

— Vai lielā laimesta nav? Kāpēc nav? — iestājušos klusumu pārtrauca Kārlīša balss.

— Tagad man vienreiz pietiek tavu mūžīgo «kāpēc»! — Jā­nis uzbrēca. — Ja tu neturēsi mēli aiz zobiem, dabūsi ne tikai zivju eļļu vien, es tev sagāzīšu rīklē veselu pudeli mašīneļļas.

Kārlītis sāka gaudot — un ne viņš viens. Arī Vovka, kaut gan pats to vēlāk kategoriski noliedza, bija tuvu raudām, par Zvaigznīti nemaz nerunājot. Bet viņai tas bija piedodams, jo viņa bija meitene.

— Es jau teicu, ka nekā nebūs. — Ļovka pāris reižu nošņau- kājās, jo viņam, kā viņš vēlāk apgalvoja, bijušas iesnas.

Pirmais atģidās Jānis.

— Rīt, svētdien, atgriezīsies pops, un mums jāatņem viņam pēdējā grāmata — «Vecticībnieka tikumība».

— Un ja naudas nebūs arī tajā grāmatā? — Ļovka šaubījās.

193

— Tad Peka izmetīs mūs uz ielas, — Zvaigznīte sacīja klusā balsī. Viņa izstāstīja zēniem, ka vēlreiz mēģinājusi dabūt at­ļauju aprunāties ar tēvoci, lai uzzinātu, kurā grāmatā viņš ielicis naudu, taču velti. Iecirknī viņai esot paziņots, ka tēvocim piespriestas sešas nedēļas cietumsoda, jo viņš neesot samaksā­jis uzlikto naudas sodu; līdz atbrīvošanai viņu apciemot ne­viens nedrīkstot.

13- 1547

— Tātad mums nauda, vēlākais, līdz svētdienai jaatrod, lai Peka tev nevarētu neko padarīt, — Vovka teica.

Zvaigznīte apsolīja svētdien priekšpusdienā atkal atnākt uz Ķēniņa ielu, un Vovka ar lielāko prieku pavadīja meiteni līdz tramvajam.

— Kamēr es tevi apsargāju, — zēns viņu atkal pārliecināja,

— tev ne no viena nav jābaidās un no Pekas ne tik. Namsaim­niekam ir diezgan ko noņemties ar šo laimesta mednieku bandu, kuru mēs uzsūtījām viņam uz kakla, rīt Peka uz galvošanu ne­atgriezīsies pilsētā. Un, ja nu tomēr, — zēns savīstīja dūres,

— tad viņš man velnu redzēs!

Ak, nabaga liclībnieks Vovka! Viņš vēl nezināja, kas noticis Ogrē.

• 21

Vēlā pēcpusdienā Peka sēdēja laivā savā upes teritorijā un makšķerēja. Saule jau virzījās uz rietu, meldros čivināja lauku zvirbuļi, dīca odi. Pār ūdeni un zemi gūlās lēnām dziestošas pavasara dienas dziļais miers.

Būdams turīgs vīrs un apsēsts makšķernieks, Peka bija iegā­dājies labāko un dārgāko makšķerēšanas inventāru, kāds vien bija. Viņam piederēja četri līmēta bambusa makšķerkāti, visi ar spolēm, un viņš ar tām varētu izvilkt bez pūlēm desmit mār­ciņas smagu līdaku. Taču viņš nenoķēra ne grunduli, un asari, kas, saulei rietot, šaudījās pakaļ mazajām raudiņām, neviens nevēlējās Pekas izmesto ēsmu ne paostīt.

Taču Peka nenoskuma. Jo makšķernieks, kā zināms, pārtiek no cerībām kaut ko noķert un nevis no tā, ko viņš patiešām noķer. Ja Peka izvilka mazu mailīti, viņš bija laimīgs; ja neiz­vilka neko, arī bija laimīgs. Ja gribētu, es varētu tirgū nopirkt veselu vezumu zivju — tātad ne jau zivis man ir galvenais, viņš pašapmierināti nodomāja un turpināja makšķerēt. Cik jauki bija tā sēdēt dieva mierā pie dabas krūts! Neviena īrnieka tuvumā, kas apgrūtinātu ar savām prasībām, neviena cilvēka

tuvumā, kas no viņa kaut ko gribētu. Pat zivis lika namsaim­nieku mierā …

Aizmugurē iešļakstējās ūdens, Peka atskatījās. No upes pre­tējā krasta, no laivu iznomāšanas punkta, tuvojās laiva. I\āds vīrs to airēja tik lempīgi, it kā viņš gribētu nevis tikt uz priekšu, bet sakult ūdeni putās.

Gluži kā bez prāta, P.eka dusmīgi nodomāja, aizbaidīs man visas zivis. Drīz namsaimnieka dusmas nomainīja patiess iz­brīns. Laivā sēdēja viņam labi pazīstamais kārtībnieks Vurgks "un kāda sieviete.

— 'bdien, Pekas kungs, cerams, mēs jūs netraucēsim, — kār­tībnieks sveicināja; pieradis bagātu |aužu priekšā nostāties staltā stājā, viņš tik iznesīgi pielēca kājās, ka laiva bīstami sasvēras uz sa niem un Vurgks gandrīz vai neizpeldējās.

— Dievs kungs, uzmanies taču, Ādolfi — Pakaļgalā sēdošā sieviete bailīgi satvēra savu lielo, melno cepuri, kuru greznoja bezdelīgas spalvas ar zajo stikla aci.

Peka, neizkustēdamies no soliņa, pieklājības pēc pavaicāja, kas tad pamudinājis kārtībnieku braukt uz Ogri.

— Mēs arī gribējām vienreiz pabaudīt dabu, — Grābe saldi čivināja; tad viņa klusi uzšņāca Vurgkam: — Iepazīstini taču mūs, tu, neaptēstais cilvēk!

Kārtībnieks darīja, kas viņam likts. Pēc tam Grābe atkal ņēma vārdu:

— Jums jāzina, Pekas kungs, ka arī mans Ādolfs ir kaislīgs makšķernieks. Un, tā kā mēs šodien — es taču drīkstu to iz­paust, Adolfiņ? — saderinājāmies, es sacīju: šo neaizmirstamo dienu mēs pavadīsim klusā, skaistā dabas nostūrī. Es gribu iz­baudīt saules rietu, es sacīju, tu varbūt izmakšķerēsi dažus asarus vai pat zuti, kaut kas burvīgāks jau nemaz nevar būt! Tā ir, vai ne, Adolfiņ?

13»

195

Sī garā, taču plūstošā runa Pekā — pašam nezinot, kāpēc, — radīja nemieru. Vēl nemierīgāks viņš kļuva, kad kārtībnieks no laivas izcēla vecu makšķerkātu — tādus kātus iznomāja viņā pusē laivu piestātnē. Vurgks iemeta makšķeri nepilnus sešus metrus no Pekas. Grābes pārziņā bija konservu bundža ar slie­kām. Viņa nodarbojās ar slieku uzmaukšanu uz āķa.

Ja es tagad brauktu krastā, Peka saīdzis domāja, man pie­klātos abus uzaicināt vismaz uz glāzi tējas. Un tad viņi varbūt sēdēs man uz kakla līdz pusnaktij. Labāk es palieku šeit, kaut arī odi mani apēstu.

Šķita, ka odiem nudien ir šāds nolūks. Jo dziļāk rietēja saule, jo kārāki tic kļuva pēc cilvēku asinīm. Odi sīca apkārt nam­saimniekam, nekautrējās no kārtībnieka uniformas un nepavi­sam no Grābes maigās, gluži vai kārdinošās ādas.

— Skaisti te ir, brīnišķīgi!… Ja tikai nebūtu odu, — viņa nopūtās, pagriezusies pret Peku. Savam svaigi saderinātajam draugam viņa vaicāja: — Kāpēc tu neko nevari noķert, Ādolf?

— Man liekas — zivīm nav ēstgribas. — Kārtībnieks gaiņā­jās ar rokām.

Peka kūpināja savu pīpi, cenzdamies ar zilajiem dūmu mā­koņiem padzīt odus.

— Nē, necopē nu nemaz, — viņš secināja. — Bet vajag pa­cietību. Pēc saules rieta zivis dažkārt kožas kā negudras.

Pagaidām par to nekas neliecināja, kaut arī ūdeni visapkārt klāja lēkājošu zivju riņķi.

Toties jo niknāk ņēmās kost spārnotie mocītāji.

Ssssss — tie dīca ap kaislīgo makšķernieku galvām, un tiem pat pietika bezkaunības Grābei caur kakla izgriezumu — pilnīgi neticami! — palīst zem svārkiem. Viņa pliķēja pati sevi pa vai­giem, spārdījās kājām, taču nekas nelīdzēja.

— To vairs nevar izturēt, — Grābe raudulīgi iesaucās. — Odi dzen cilvēku izmisumā.

Pekām šis izmisums deva cerības tikt no nelūgtajiem ciemi­ņiem beidzot vaļā.

— Vissliktāk ir, kad metas tumsa, tad sīc viss gaiss, pat govs sāk trakot, nespēdama šos nezvērus izturēt. Tie lien ausīs, acīs, degunā; nākamajā rītā cilvēks pats sevi vairs nepazīst, tik ļoti sadzelta un pietūkuši ir seja… Jā, jā, tad vairs nav nekādi joki.

Tomēr līgava un līgavainis nelaidās vis lapās, bet palika laivā un turpināja stūrgalvīgā neatlaidībā makšķerēt.

Man tomēr nāksies viņus uzaicināt uz glāzi tējas, Peka no­pūzdamies prātoja. Airu vēzieni viņam aiz muguras lika ieklau­sīties.

Vēl viena laiva atairējās no laivu piestātnes un stūrēja uz šo pusi. Apstulbis viņš sazīmēja laivā miesnieku Bulduri.

— Man sagribējās vienreiz nopurināt pilsētas putekļus un troksni, — miesnieks auroja jau no tālienes, — un vienatnē pa­vadīt dažas stundiņas pie dabas krūts. Tad es iedomājos, jā­aizbrauc uz Ogri mazlietiņ pamakšķerēt, varbūt pat noķeršu kādu zuti… — Bulduris aprāvās un sāka klepot. Tikai tagad viņš bija pazinis abus makšķerniekus, kas sēdēja otrajā laivā.

šķita, ka Vurgkam un viņa gaišredzīgajai līgavai arī pie­metusies klepus lēkme, kuras dēļ viņi nespēja parunāt.

Pirmais saņēmās miesnieks. Nevainīgā balsī, kuras zemākie toņi gan pauda slēptu niknumu, viņš sacīja:

— Skaties tikai, jūs esat izbraukuši šodien pusdienas laikā? Jādomā, jaukais laiciņš arī jums nav devis miera.

— Un kā ir ar jums? — Grābe asi atvaicāja. — Citkārt taču jūs arī neesat nekāds jūsmīgais dabas draugs.

— Ko nozīmē — citkārt?

— Citkārt nozīmē citkārt.

— Cilvēks ir tiesīgs mainīt savus uzskatus, — Vurgks sa­mierinoši sacīja, apjēdzis, ka strīds abu vidū var visu sabojāt.

Arī miesnieks saprata, ka jāslēdz miers, un paņēma iznomāto makšķerkātu.

— Es arī gribu mazlietiņ pamērcēt slieku ūdenī.