Skopais bruņinieks

OTRA AINA PAGRABA TELPAS

Barons

Kā aušīgs jauneklis alkst satikšanās

Ar pavedēju viltīgu un veiklu

Vai lētticīgu skuķi, ko pats viļ,

Tā gaidīju to brīdi cauru dienu,

Kad nokāpšu šai paslēptuvē es

Pie drošiem šķirstiem. Diena laimīgā!

Es šķirstā sestajā (tas pilns vēl nava)

Klāt piebērt varu sauju zelta naudas.

Gan liekas, tas nav daudz, bet pamazītēm

Aug dārgumi. Es lasīju reiz rakstos,

Ka cars kāds pavēlējis kareivjiem

Pa saujai zemi sanest vienā kaudzē,

Un dižens kalns tur pacēlies, un cars

No kalna priecīgs apkārt lūkojies

Uz ieleju, ar baltām teltīm klātu,

Un jūru, kuģi trauksmīgi kur peld.

Tā es, pa saujiņai vien atnesot

Surp paslēptuvē meslus parastos,

Sev kalnu uzcēlu, no kura es

Uz visu noskatos, kas manā varā.

Kas gan man nekalpo? Es tā kā dēmons

Nu visu zemi spēju pārvaldīt;

Ja vien es gribēšu, — man pilis celsies

Un manos greznos dārzos pulcēsies

Šurp saskrējušas nimfas jautrā barā,

Steigs mūzas savu nodevu man nest,

Un brīvais ģēnijs manā jūgā lieksies,

Pat tikums, nakšu nenogurstošs darbs

No manis rātni gaidīs savu algu.

Ja svilpšu — klāt man padevīgi, bikli

Jau līdīs asiņaina ļaundarība

Un rokas laizīs man, un manās acīs

Tā nolasīs man visas vēlēšanās.

Man pakļauts viss, bet es — nekam;

Pār visām iegribām es stāvu mierīgs

Un savas varas apziņā: man pietiek

Šīs apziņas …

(Apskata savu zeltu.)

Gan šķiet, ka tas tik mazums,

Bet cik gan jaužu rūpju, viltus daudz

Un asaru, un lūgšanu, un lāstu

Kā svarīgs liecinieks tas atgādina.

Lūk, dukāts senatnīgs … lūk, šitais! Šodien

Man atraitne to atnesa, bet iepriekš

Ar trijiem bērniem tā zem mana loga

Pusdienas stāvēja uz ceļiem vaimanājot.

Bij lietus, rima, sāka atkal līt,

Bet viltniece no vietas nekustējās;

To padzītu, bet kāds man pačukstēja,

Ka vīra parādu tā atnesusi man,

Jo cietumā jau rītu negrib būt.

Un šito? to man atnesa Tibo, —

Kur to gan ieguva viņš — sliņķis, blēdis?

Viņš, protams, nozaga, bet iespējams,

Ka viņš uz lielceļa un naktī mežā .. .

Tā ir! ja sviedri, asins, asaras,

Kas izlietas par visu, ko šeit glabā,

No zemes dzīlēm pēkšņi sāktu plūst,

Tad būtu grēku plūdi klāt un es

Sais drošās velvēs noslīktu. Bet laiks.

(Grib atslēgt šķirstu.)

Jā, katru reizi, šķirsts kad jāatslēdz,

Man uznāk drudža drebuļi un trīsas.

Es nebīstos (ai nē! ko bīties man,

Kad klāt man šķēps? jo atbild man par zeltu

Tā tērauds uzticams), bet sirdi māc

Man kādas svešas, nezināmas j ūtas .. .

Mums mediķi par cilvēkiem zin stāstīt,

Kas slepkavību izjūtot kā baudu.

Kad atslēgu es gribu slēdznī griezt,

Es sajūtu, kas jāsajūt ir tiem,

Kas dur ar nazi: patīkami reizē

Un baigi.

(Atslēdz šķirstu.)

Lūk, kur svētlaimība mana!

(Izber naudu.)

Nu ej! Pa pasauli tev diezgan klejot,

Kur Jaužu kaislībām arvien tu kalpo.

Miedz mierīgā un spēcinošā miegā,

Kā dievi atdus augstu debesīs . ..

Es šodien gribu sarīkot sev dzīres;

Pie katra šķirsta sveci aizdegšu

Un visus atvēršu. Tiem vidū pats

Es stājis, raudzīšos uz spožām kaudzēm.

(Aizdedzina sveces un atslēdz vienu šķirstu pēc oira.)

Es esmu valdnieks! … Luk, kāds burvīgs zaigs!

Man paklausīga, stipra valsts šī mana;

Tur mana laime, tur mans gods un slava!

Es — valdinieks … Bet kas kā pēctecis

Un mantnieks pārņems manā valstī varu?

Jauns neprātis un negants izšķērdējs,

Kam izvirtuši dzīrotāji draugos!

Tiklīdz es miris būšu, viņš — viņš nāks

Un nokāps zem šīm klusām, mēmām velvēm

Ar galma baru rijīgo un glaimo.

No mana līķa atslēgas viņš zags

Un šķirstus vaļā atvērs smiedamies,

Un mani dārgumi drīz aizplūdīs

Pa zīda kabatām, kas caurumainas.

Un svētos traukus sasitis viņš drupās,

Viņš svēto el]u netīrumos lies.

Viņš izšķērdēs .. . Bet tiesības tam kādas?

Vai gan es visu ieguvis par velti

Vai jokojot, kā spēlmanis, kas klaudzot

Met kauliņus un ierauš naudas kaudzes.

Kas zin, cik daudz man rūgtas atturības

Un domu smagmes, kaisles savaldot,

Kad diena rūpēs, bezmiegā zūd nakts,

Viss tas ir maksājis? Varbūt teiks dēls,

Ka sirds man apaugusi ir ar sūnu

Un iegribu nav bijis man un nav,

Ka grauzusi nav mani sirdsapziņa,

Šis zvērs ar asiem nagiem, siržu kremtējs

Un viesis neaicināts, uzbāzīgais,

Rupjš augļotājs — šī ragana, no kuras

Pat mēness dziest un tumst un kapi veras,

Kā apmulsumā miroņi tad mostas …

Nē, izciet pats vispirms sev bagātību,

Pēc tam tad redzēsim, vai nelaimīgais

To izšķērdēs, kas gūts ar asinīm.

Ak, kaut es necienīgiem skatiem spētu

Šīs velves noslēpt! ak, ja šurp no kapa

Es spētu nākt kā sargātāja ēna,

Uz šķirsta sēsties un no dzīvajiem

Šos savus dārgumus kā tagad sargāt! . . .