Skopais bruņinieks

TREŠĀ AINA PILI

Albērs. Hercogs

Albērs

Jel ticiet, valdiniek, — es ilgi cietu

So nabadzības kaunu. Ja vēl spētu —

Jūs mani sūdzamies gan nedzirdētu.

Hercogs

Es ticu, labdzimtīgais bruņiniek,

Kas tāds kā jūs, tas tēvu nevainos,

Ja nebūs spiests. Maz tādu izvirtuļu …

Tik esiet mierīgs: jūsu tēvu es

Pats vienatnē bez trokšņa pierunāšu.

Es gaidu to. Jau ilgi netiekamies.

Viņš manam vectēvam bij draugs. Vēl miņā

Man laiki tie, kad biju es vēl bērns,

Tam tika mani savā zirgā celt

Un smago bruņcepuri likt man galvā

Kā zvana jumolu.

(Skatās logā.)

Bet kas gan tur?

Tik tiešām?

Albērs

Viņš tas, valdniek.

Jel ejiet

Tai istabā! Es saukšu jūs.

(Albērs aiziet, ienāk barons.)

Tas jūs!

Es, baron, priecīgs redzēt jūs tik spirgtu.

Barons

Es laimīgs, valdiniek, ka bij man spēks

Še ierasties, kā jūs man pavēlējāt.

Hercogs

Jau sen, tik sen, kad, baron, šķīrāmies.

Vai mani atminat?

Barons

Es, valdiniek?

Kā tagad vēl jūs redzu. Ak, jūs bijāt

Tik mundrs bērns. Un nelaiķis mans hercogs

Tad mēdza teikt: «Klau, Filip (tā arvien

Viņš mani sauca), ko gan teiksi? nu?

Pēc gadiem divdesmit kā tu, tā es —

Mēs būsim vientieši šā zēna priekšā .. .»

Šis zēns, tas, protams, jūs.

Hercogs

Der pazīšanos

Mums atjaunot. Mans galms jums aizmirsies.

Vecs valdniek, esmu kļuvis. Galmā man

Ko darīt gan? Jums, jauniem, patīkami

Ir turnīri un svētki. Tajos es

Vairs nederu. Bet, ja dievs karu dos,

Tad krekstēdams es zirgā sēdīšos;

Vēl pietiks spēka, cīnoties par jums,

Ar roku drebošu celt veco šķēpu.

Hercogs

Mums, baron, jūsu centība nav sveša;

Jūs bijāt mūsu dzimtas draugs; mans tēvs

Jūs cienīja. Es uzskatīju jūs

Par krietnu, drošu bruņnieku; bet sēstam.

Jums bērni, baron, ir?

Barons

Viens vienīgs dēls.

Hercogs

Kāpēc to neredzu es savā galmā?

Jums galms ir apnicis, bet viņa gados

Un kārtā pieklājas pie galma būt.

Barons

Mans dēls gan vairās galma dzīves trokšņa;

Viņš visai drūms un savvaļīgas dabas —

Ap pili viņš pa mežiem vienmēr klejo

Kā briedis jauns.

Tam nepieklājas vis

No ļaudīm bēgt. Bet pieradīs it drīzi

Pie līksmībām un turnīriem, un ballēm.

Man viņu atsūtiet un parūpējieties,

Lai apgādi dēls saņem pienācīgo . ..

Jūs sadrūmāt, var būt, ka jūs no ceļa

Māc nogurums?

Barons

Nē, valdniek, esmu spirgts;

Es tikai samulsu, jo jūsu priekšā

Es negribēju atzīties, bet jūs

Man pavēlat par manu dēlu stāstīt,

Ko labprāt gribēju es noslēpt jums.

Par nelaimi viņš cienīgs nava

Ne jūsu laipnības, ne uzmanības.

Viņš savu jaunību šķiež trakulībās

Un netikumos …

Hercogs

Lūk, tas ir tāpēc,

Ka viņš jau, baron, viens. Un dīkdienībā

Drīz jauni ļaudis kļūst par palaidņiem.

Man viņu atsūtiet! Un paradumus tos,

Ko guvis vienatnē, viņš aizmirsīs.

Barons

Jel piedodiet, bet tiešām, valdiniek,

Man jūsu priekšlikums ir nepieņemams . ..

Hercogs

Bet kāpēc gan?

Barons

Man, vecim, Jaujiet iet. ..

Hercogs

Es pieprasu: jums jāpasaka iemesls,

Kāpēc jūs noraidāt.

Barons

Uz dēlu šo

Es nikns.

Hercogs

Par ko?

Barons

Par ļaunu noziegumu.

Hercogs

Bet sakiet — kāds gan ir šis noziegums?

Barons

Lai paliek, hercog …

Hercogs

Savādi tas liekas,

Vai j ūs par viņu kaunaties?

Jā … Kaunos..

Hercogs

Bet ko viņš izdarījis?

Barons

Mani… viņš

Grib nonāvēt.

Hercogs

Jūs nonāvēt! tad es

To tiesai nodošu kā noziedznieku.

Barons

Es necentīšos pierādīt, kaut zinu,

Ka tiešām viņš pēc manas nāves alkst,

Jau mēģinājis mani arī pats

Viņš ir …

Hercogs

Ko?

Barons

Aplaupīt.

(Albērs ieskrien istabā.)

Albērs

513

Tie, baron, meli!

33 — 2011

(dēlam)

Kā drīkstējāt? . . .

Barons

Tu šeit! tu spēji, tu! …

Tu drīkstēji man sacīt tādu vārdu! . . .

Par meli sauci valdinieka priekšā! …

Ko? vai ne bruņnieks es?

A l b ē r s

Nē, melis jūs!

Barons

Un pērkons nesper vēl, dievs visutaisnais,

Tad pacel cimdu, šķēps lai tiesu spriež!

(Nomet cimdu; dēls strauji to pace].)

A 1 b ē r s

Paldies! Luk, tēva pirmais dāvājums.

Hercogs

Ko redzēju, kas manā priekšā bija?

Dēls pieņem, kad to izaicina tēvs!

Lūk, kādā laikā jāvalkā ir man

Šī hercogvaža. Kļūsiet, neprātīgais!

Un tu, tu tīģerēni (Dēlam.) Nu diezgan, pietiek;

Man cimdu atdodiet! (Atņem to.)

A 1 b ē r s

(a parte)

2ēl!

Hercogs

Kā cimdā iecirties viņš nagiem! .. . Nezvērs!

Nu ejiet prom un nedrīkstiet man acīs

Tik ilgi rādīties, līdz beidzot pats

Es saukšu jūs.

(A 1 b ē r s aiziet.)

Vai, veci nelaimīgais,

Jums kauna nav? …

Barons

Jel, valdniek, piedodiet. . .

Man kājas neturas … un mani ceļi

Jau gurst.. . trūkst elpas! . . . Kur ir atslēgas?

Ai manas atslēgas! .. .

Hercogs

Ak dievs, viņš miris!

Cik briesmīgs laiks, cik sirdis briesmīgas!

Atdzejojis Andrejs Kurcijs

.