Svešās planētas sūtņi

1 CILVĒKS TIKLIŅKREKLĀ

(N karaspēka daļas štāba virsnieka majora Kuzņecova stāsts)

Viss sākās tā. Mēs jau vasarā gatavojāmies uzkāpt Adairas sopkā. Daudzi mūsu virsnieki un karavīri un pat dažas virsnieku laulātās draudzenes, kā arī štāba mašīnrakstītājas kopš pagājušā gada dižojās ar zili baltajām emaljētajām pirmās pakāpes alpīnistu nozīmītēm, un šīs piespraudes, kas greznoja mūsu biedru formas svārkus un blūzes, Viktoram Stroku|evam neļāva mierīgi gulēt. Es pats personiski gan pēc nozīmītes netiecos, taču man ļoti gribējās ieskatīties apklusušā vulkāna krāterī. Turpretī Koļam Ginzburgam, kam bija gluži vienaldzīgas gan nozīmītes, gan krāteri, piemita vājība uz visāda veida «piknikiem pie dabas krūts», kā viņš pats izteicās. Bet majors Pjoriškins … Majors Pjoriškins bija štāba priekšnieka palīgs fiziskās sagatavotības jautājumos, un tas izsaka visu.

Tātad mēs jau vasarā gatavojāmies sturmēt Adairas sopku. Taču jūnijā Strokuļevs ciema kluba dejaszālē izmežģīja kāju, jūlijā mani aizsūtīja komandējumā, bet augustā Pjoriškina sieva brauca uz dienvidiem un atstāja bērnus majora uzraudzībā. Tikai septembra sākumā mēs beidzot varējām sapulcēties kopā.

Nolēmām doties ceļā sestdien — tūlīt pēc nodarbībām. Mūsu plāns bija šāds: līdz vakara krēslai nokļūt sopkas pakājē, tur pārnakšņot un otrā rītā mazā gaismiņā sākt ceļu augšup. Viktors Strokuļevs no štāba priekšnieka izkaulēja gaziku un izlūdzās, lai mums līdzi brauc arī šoferis — seržants Miša Vasečkins, jauns, skaists puisis, kas palicis virsdienestā; majors Pjoriškins paņēma apjomīgu ceļasomu, bāztin piebāztu ar visāda veida mājās gatavotu ēdamo, un — drošs paliek drošs! — karabīni; inēs ar Koļu nopirkām divas pudeles konjaka, vairākas kārbas ar konserviem un divus maizes klaipus, Pulksten sešos vakarā gaziks pieripoja pie štāba lieveņa. Mēs sasēdāmies mašīnā un, laba ceļa vēlējumiem pavadīti, devāmies prom.

No mūsu pilsētiņas līdz sopkas pakājei taisnā līnijā varētu būt kilometri trīsdesmit, bet tas, ko nosacīti dēvē par ceļu, izbeidzas sestajā kilometrā pie nelielas sādžas. Tālāk mums būs jālīkumo pa plakankalni, kas apaugusi, ar bērziem un apsēm, jālaužas cauri nātru un dadžu audzei cilvēka augumā, jātiek pāri sekliem, bet platiem strautiem — upītēm, kas tek pa akmeņainām gultnēm. Šāda veida «prieki» beidzas pēc apmēram divdesmit kilometriem, pēc tam sākas plašais lavas lauks — līdzenums, ko klāj prāvas, sarkanīgas sadēdējušas lavas drumslas. Mums kaimiņos esošās aviācijas daļas šo lauku izmanto par mācību poligonu taktikas nodarbībās. Piesardzīgais Koļa Ginzburgs iepriekš bija divreiz zvanījis lidotājiem, lai drošības dēļ pārliecinātos, ka naktī no sestdienas uz svētdienu un svētdienas vakarā viņiem nodarbību nebūs, un šāda piesardzība, manuprāt, nemaz nebija lieka. Vieglprātīgais Strokuļevs tūdaļ pavilka viņu uz zoba, izmezdams frāzes par mazdūšību un pārāk lielu «apdrošināšanos». Tad Koļa, neteikdams ne vārda, atpogāja formas svārkus, pacēla uz krūtīm augstāk kreklu un labajā pusē zem ribām parādīja garu, baltu rētu.

— Mesers, — viņš izteiksmīgi noteica. — Es negribu dabūt vēl otru tādu pašu no savējiem … Vēl jo vairāk — dažiem pulveri neostījušiem karotājiem par prieku .,,

Ar to saruna bija galā. Vitjarn šausmīgi nepatika, ja atgadināja, ka viņš ir pārāk jauns un tieši tādēj nav varējis piedalīties karā. Viņš bija ārkārtīgi liels patmīlis. Taču pēc piecpadsmit minūtēm Koļa palūdza papirosu tam pašam Vitjam, kas tagad staigāja piepūties, un miers atkal bija nodibināts.

Tātad lavas laukā mums nedraudēja nekādi pārsteigumi. Plašais līdzenums lēzeni pacēlās pret sopku un beidzās ar stāvām, kraujām klintīm. Tālāk ar mašīnu vairs nebija iespējams braukt. Tur, pie šīm klintīm, mēs bijām nolēmuši iekārtot naktsmītni.

Mēs devāmies ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Vispār rudens mūspusē, pašā zemes malā, ir pats labākais gadalaiks. Septembrī un oktobrī te gandrīz nemaz nav ne miglu, ne arī lietusgāžu. Gaiss dzidrs, tīrs, mīlīgs. Smaržo pēc vīstošiem zaļumiem. Debesis dienā ir bezgalaugstas, zilas, naktī — melnas un samtainas, piebārstītas spožām, nemirgojošām zvaigznēm. Mēs bez steigas kratījāmies pa vasaras lietusgāžu izmiecēto ceļu. Priekšā virs robotās meža līnijas pacēlās Adairas sopka kā spokains zilganpelēks konuss. Sī konusa virsotne bija slīpi nošķelta. Ja labi ieskatījās, varēja redzēt, ka sopkas nogāzes viz iesarkanā nokrāsā, vietvietām paspīd sniega plankumi. Pašā galā nekustīgi sastindzis blīvs, balts tvaiku mākonis.

Pēc pusstundas iebraucām sādžā, un te Viktors Strokuļevs palūdza pieturēt. Viņš teica, ka uz brītiņu gribot ieskriet pie kādas pazīstamas meitenes. Mēs augstsirdīgi piekritām. Astoņpadsmit kilometru rādiusā no mūsu pilsētiņas es nezinu nevienu apdzīvotu vietu, kur Strokuļe- vam nebūtu «kāda pazīstama meitene».

Nepagāja ne piecas minūtes — un viņš visai apmierinātā izskatā izslīdēja no mājiņas ar prāvu vīstokli padusē.

— Laižam tālāk, — Vitja teica, apsēzdamies blakus šoferim un nomezdams vīstokli Kojām Ginzburgain uz ceļiem.

Mašīna atkal sāka braukt. Vitja izliecās ārā no tās un graciozi pamāja ar roku. Es pamanīju, ka aizkari pie nelielā kvadrātveida loga tika mazliet pavilkti sāņus. Man pat šķita, ka esmu ieraudzījis mirdzoši melnas acis.

— Ko viņš tur atstiepis? — vienaldzīgi apvaicājās majors Pjoriškins.

— Paskatīsimies, — atteica Koļa un raisīja vīstokli vaļā.

Izrādījās, ka sainī ir vesela bagātība — savi desmit saņurcīti skābēti gurķi un prāvs speķa gabals. Strokuļevs pagriezās pret mums, ar elkoņiem atbalstīdamies pret sēdekļa atzveltni.

— Ja Strokuļevs kaut ko dara… — viņš nevērīgi iesāka, bet mašīna negaidot palēcās, Vitja ar galvu atsitās pret jumta rāmi, nošņirkstināja zobus un acumirklī apklusa.

Sākās pats grūtākais ceļa posms. Par laimi, plakankalnē vēl bija saglabājušās takas, ko vasarā ieminuši mūsu alpīnisti. Mežā, kur auga lielākoties bērzi un apses, ko negantās ziemas vētras izlauzījušas un izgāzušas ar visām saknēm, bija izcirstas stigas, un mums gandrīz nemaz nevajadzēja izmantot cirvi. Reizēm gaziks, žēli gaudodams, iesēdās pussatrunējušu zaru jūklī, kas bija savijušies ar izturīgajām jauno dzinumu vicām un biezo, garo zāli. Tad mēs iztrausāmies ārā, visi sagājām mašīnas aizmugurē un ar saucienu «viens, divi, aiziet!» izstūmām to līdzenā vietā. Pēc minūtēm piecpadsmit viss atkal atkārtojās.

Jau krēsloja, kad izmirkuši un dubļaini beidzot nonācām lavas laukā. Drebēdams un palēkdamies gaziks ripoja pa čerkstošajām šķembām. Pie debesīm iedegās zvaigznes. Koļa, piespiedies pie mana pleca, sāka snaust. Mašīnas lukturu gaisma lēkāja pa šķembu kaudzēm, kas vietām bija apaugušas ar retu, sausu zāli. Mūsu ceļā arvien biežāk gadījās ne visai dziļas piltuvveida bumbu bedres — lidotāju mācību liecinieces, kā arī šaujam- mērķi — dīvainas celtnes no dēļiem, finiera un sarūsējušiem dzelzs lūžņiem.

Virs horizonta lēzeno pakalnu labajā pusē iedegās oranža atblāzma, pēc brīža izlīda liels, dzeltens mēness. Zvaigznes zaudēja spožumu, visapkārt kļuva gaišāks. Miša palielināja ātrumu.

— Pēc stundiņas būsim galā, — teica majors Pjoriškins. — Turies mazliet vairāk pa labi, Miša… Jā, tā būs pareizi.

Viņš paņēma cigareti, nošvirkstināja sērkociņu un tūlīt atklāja, ka Strokuļevs, izmantodams mašīnā valdošo tumsu, ir iebāzis pirkstus vīstoklī, kas atradās uz saldi snaudošā Ginzlnirga ceļiem. Nedarbs tūlīt tika sodīts: majors skanīgi iesita knipi Vitjam pa pieri, un tas, žēlabaini kunkstēdams, atrāva roku un ievilkās savā sēdeklī.

— Es klausos: kāds te čabina papīrus, — Pjoriškins, uzrunādams mani, mierīgi teica. — Re, nu atklājas, kurš tas bijis . ..

— Es tikai gribēju pārbaudīt, vai gurķi nav izbiruši ārā, — aizvainots pavēstīja Strokuļevs.

— Un kā tad ir? Vai nav izbiruši?

Strokuļevs neatbildēja, bet pēkšņi sāka stāstit par kādu atgadījumu, iesākdams ar vārdiem: «Mūsu skolā bija viens…» Viņš vēl nebija ticis līdz notikuma būtībai un mēs pat nepaguvām apjēgt, vai šim atgadījumam ir kāds sakars ar mēģinājumu nospert gurķus, kad mašīnas gaismas stars atdūrās pret milzīgiem laukakmeņiem un gaziks nobremzēja.

— Klāt esam, — Pjoriškins paziņoja.

Mēs iztrausāmies no mašīnas. Visa apkārtne bija spodras mēnessgaismas pielieta, un valdīja neparasts, nedabisks klusums. Sopkas nogāzes ar lēzenu slīpumu veda augšup, uz debesīm, pati virsotne nebija redzama — to aizsedza gandrīz stāvās sienas, ko veidoja sastingusi lava; sīs sienas aprises skaidri iezīmējās uz bālās, zvaigžņotās debess tona.

— Paēdīsim vakariņas — un tūlīt gulēti — majors Pjoriškins pavēlēja.

Tika atvērta kārotā ceļasoma un «kādas pazīstamas meitenes» vīstoklis. Uz izstieptas brezenta teltenes saklājām avīzes. Koļa ārkārtīgi veikli atkorķēja pudeli un tās saturu salēja krūzītēs.

Pavakariņojuši mēs atlikušos pārtikas krājumus sabāzām laja pašā somā un mugursomās, paši ietinamies šineļos un likāmies slīpi uz teltenēm cits citam blakus, sa- spiezdamics pēc iespējas ciešāk kopā, jo nakts bija visai vēsa. Strokuļevs, kam iegadījās gulēt malā, ilgi grozījās un pūta. Vēlāk, jau laizdamies miegā, es jutu, ka viņš iespraucas starp mani un Nikolaju, taču pamosties un viņu nolamāt es vairs nespēju.

Majors mūs pamodināja pulksten sešos. Rīts bija brīnišķīgs, tāds pats kā iepriekšējais vakars. Saule tikko bija uzlēkusi. Rietumu pusē augstajās, tīrajās debesis virs robotajām Kalakānas kalnu grēdas virsotnēm miglas dūmakā tikko saskatāms kā neskaidrs plankums vīdēja blāvs mēness. Netālu no mums čaloja strauts. Nomazgājāmies un piepildījām pudeles, bet atgriezušies redzējām, ka Strokuļevs vēl vārtās uz teltenēm, savilcis sev virsū visus mūsu šineļus. Tad Koļa no savas pudeles ļoti precīzi ielēja nedaudz ledāju ūdens svētlaimīgi krācošajam sliņķim aiz apkakles. Un mierīgais rīta klusums tika pārtraukts …

Pcc pusstundas, tērpušies vateņos, uzlikuši mugursomas, ar slēpju nūjām rokās mes bijām gatavi sākt ccļu augšup uz kalna virsotni, bet majors Pjoriškins deva pēdējos norādījumus šoferim Mišām:

— No mašīnas neaizej ne soli! Ja gribēsi pagulēt, liecies uz sēdekļa! Vislabāk sēdi un lasi. Karabīni neaiztiec. Skaidrs?

— Tieši tā, biedri major, skaidrs! — noskaldīja Miša.

Un tad sākās mūsu ceļš uz sopkas virsotni.

Sākumā nogāzes pacēlums bija neliels. Mēs soļojām rindā cits aiz cita gar dziļu gravu, kuru varēja uzskatīt par plaisu ļoti biezajā lavā un kuras dibenā bija saaugušas milzīgas nātres un, līksmi čalodams, tecēja snieg- udeņu strautiņš. Vairākus kilometrus nogājuši, mēs vēl jutāmies stipri, mundri, pašpārliecināti un pat sarunājāmies.

Pagāja divas stundas, un mūsu sarunas aprāvās. Kāpums tagad bija kļuvis ievērojami stāvāks. Mums priekšā gandrīz pašā zenītā ietiecās sarkanbrūnā Adairas sopkas konusa nogāze. Nekad nebiju domājis, ka alpīnisms ir tik grūts sporta veids. Nē, mēs nerāpāmies pa apledojušām klintīm, nevilkāin cits citu virvē, ik brīdi riskējot nogāzties no kilometru liela augstuma. Nē, tas mums nebija jādara. Bet vai jums kādreiz ir nācies rāpties augšā lielā graudu kaudzē? Mūsu kāpšana Adairas sopkā visvairāk atgādināja šādu rāpšanos labibas graudu kaudzē. Šķembas — gan sīkas kā smiltis, gan prāvākas kā grauts oļi — šķīda un bruka zem kājām. Pēc katriem diviem soļiem, ko spērām uz priekšu, pusotra soļa paslīdējām atkal atpakaļ. Milzīgie, saplaisājušie lavas bluķi, ko skāra birstošo sīko šķembu lavīna, sāka draudoši kustēties un slīdēt lejup. Viens no šādiem bluķiem — pamatīgas kumodes lielumā un vairāk noapaļots nekā citi — pēkšņi izkustējās no vietas, aizripoja garām Ginzburgam, kurš metās sāņus, un, augstu palēkdamies, traucās lejup, raudams sev līdzi veselus mazāku akmeņu mākoņus. Uzpūta ledains vējš, atnesdams puvušu olu sinaku — sākumā tikko jaušamu, tad arvien stiprāku un jūtamāku.

— Vulkāniskie izgarojumi, kaut velns tos parautu! — šķaudīdams paskaidroja majors Pjoriškins un tūlīt mūs nomierināja, sacīdams: — Te vēl nekas, tīri ciešami, bet ka būs augšā!…

Ap divpadsmitiem Pjoriškins pavēstīja, ka pienācis laiks atpūsties. Mēs iznācām plašā, ar sniegu klātā laukā un apsēdāmies uz akmeņiem, kas rēgojās ārā no apledo jušās sniega garozas. Es palūkojos augšup. Ap krāteri sa- sastingušās lavas bluķi šķita tikpat tāli, kā raugoties np apakšas, no mašīnas. Toties no šejienes uz leju pavērās brīnišķīgs skats. Gaiss bija dzidrs un tīrs, mēs redzējām ne tikai lavas lauku, plakankalni un mūsu pilsētiņas raibo plankumu, bet arī sopku rindas, tumšos dūmus virs Pav- lopetrovskas līča un aiz tā tēraudpelēko okeānu, kas blāvi vizēja saulē.

Mēs visi ļoti nogurām, pat majors Pjoriškins. Visi, vienīgi Strokuļevs ne. Kāpšanas laikā viņš allaž bija visiem priekšā, laiku pa laikam apstājās, lai pagaidītu mūs, un reiz pat neizteiksmīgā, ķērcošā balsī uzsāka kādu idiotisku dziesmiņu. Strokuļeva dziesmu repertuārs bija pazīstams visā brigādē, cik labi, ka Adairas sopka3 tuvumā nav nevienas dzīvas dvēseles!

Atpūtas vietā klusēdami grauzām sausiņus un iedzērām nedaudz ūdens. Strckuļevs ložņāja apkārt un klikšķināja fotoaparātu. Pjoriškins skaļi sūca rafinēta cukura graudiņu. Koļa kritiski aplūkoja savu zābaku zoles, laiku pa laikam ar skatienu izmērīdams attālumu līdz sopkas virsotnei…

Pulkstenis bija jau gandrīz trīs, kad mēs beidzot nokļuvām pie mērķa. Strokuļevs, pārkāries pāri lavas atlūz- nim, uzvilka mūs citu pēc cita augšā, un, smagi elpodami, mēs saspiedātnies krātera malā. Vējš dzenāja tādus kā dūmu, kā miglas lēverus, pretīgi smirdēja kaut kādi izgarojumi.

Cēlās migla. Tā strauji slīdēja augšup. Laiku pa laikam, kad miglas auts sašķīda, atklājās brīnišķīga kalnu, zaļo ieleju un okeāna panorāma. Taču mēs bijām tā pārguruši, ka skaistā ainava mūs vairs neinteresēja. Tikai pēc nelielas atpūtas saņēmāinics un piclīdām pie kraujas, lai ieskatītos krāterī.

Tieši tādu es biju iedomājies ieeju ellē. Zem mums rēgojās bezdibenis vairāku desmitu, varbūt pat simtu metru dziļumā. Tā sienas un plakanais dibens bija dzeltenīgi pelēkā krāsā, tas šķita tik neglābjami izsusējis un bez kādām dzīvības pazīmēm, ka man tūlīt sagribējas dzert. Goda vārds, šeit pat fiziski bija jūtams pilnīgs ūdens trūkums. No neredzamām spraugām un plaisām krātera sienās un dibenā pacēlās smirdošas sēra tvaiku strūkliņas. Brīžam izgarojumi piepildīja visu krāteri un aizsedza tā pretējo malu.

Strokuļevs pēdējo reizi pielika pie acīm fotoaparātu, noklakšķināja slēdzi un, cerīgi lūkodamies uz majoru Pjoriškinu, teica:

— Ja varētu tur nolaisties…

Pjoriškins tikai nosmīnēja un sāka meklēt kabatā cigaretes. Koļa domīgi iespļāva krāterī. Mēs ieinteresēti vērojām siekalu kritienu, kamēr tās nozuda skatieniem. Uzkāpšana sopkā bija pabeigta. Tagad atlika izpildīt vēl šādas tādas formalitātes.

Majors Pjoriškins noņēma mugursomu, izvilka no tās divas smagas, melnas kārbas — dūmu sveces.

— Strokuļev, — viņš stingri teica, — paņem vienu •-veci un aizej tur aiz tā izciļņa. Tur aizdedzini.

Stroku]evs piemeta roku pie cepures, paņēma kārbu un nozuda aiz sastingušās lavas sienas, kas bija nokārusies pār krāteri.

— Kola, — majors turpināja, — uzraksti uz papīra lapas kaut ko par mums, saloki un ieliec konservu kārbā, bet virs tās sakrauj piramīdu no lielākajām šķembām. So kaudzīti vari salikt kaut vai tajā vietā, kur tu stāvi.

Kamēr majors aizdedzināja dūmu sveci, mēs ar Ginz- burgu sacerējām šādu tekstu: «Lai nokārtotu normas pirmās pakāpes alpīnista nosaukuma iegūšanai, 19… gada 2. septembrī Adairas sopkā uzkāpa majors Kuzņecovs, kapteinis Ginzburgs un vecākais leitnants Strokuļevs. Grupu vadīja majors Pjoriškins.» Pēc tam attaisījām konservu kārbu ar uzrakstu «Blanšēts lasis», tās saturu iz ēdām, trauku izslaucījām sausu, ielikām tajā papīru un virs kārbas sakrāvām akmeņu piramīdu.

— Darīts! — Kola noteica. Brītiņu padomājis, viņi pie bilda: — Tagad mēs esam alpīnisti. Padomājiet tik!

— Tas nav nekas, — nevērīgi noteica majors Pjoriškins, — bet reiz pie mums Alakanā …

Viņš sāka stāstīt, kas reiz noticis pie viņiem Alakanā.

Mes izklaidīgi klausījāmies, atlaidušies zem klinšu pārkares, un jutām patīkamu, vieglu smeldzoņu nogurušajās kājās. Visi Pjoriškina stāsti par to, kas noticis Alakanā, bija līdzīgi cits citam kā divi ūdens pilieni. Kulminācija ikvienā bija šāda frāze: «Es paceļu karabīni —- bah! — un cauri. Viss kārtībā! Tās tik bija medības!» Mēs ar Ginzburgu saucām Pjoriškinu par Tartarenu no Ala- kanas, bet viņš to neņēma ļaunā.

No aizdedzinātās dūmu sveces jau sen vēlās blīvi biezu, smagu, bāli sārtu dūmu mākoņi, bet Strokuļevs vēl nebija atgriezies. Noklausījāmies kārtējo «bah! — un cauri», es ieteicu paskatīties, ar ko šis puišelis pašlaik nodarbojas.

Mēs apgājām apkārt lavas sienai un ieraudzījām, ka Strokuļevs lēkā ap melno kārbu, pūzdams elpu uz izplestiem pirkstiem un lamādamies. Izrādījās, ka viņš ir izlietojis puskārbiņu sērkociņu, bet viņam nav izdevies nevienu aizdedzināt. Sērkociņi vējā nodzisuši. Tad viņš ņēmis un uzrāvis visus atlikušos uzreiz. Sērkociņi momentā uzliesmojuši, taču apdedzinājuši viņam plaukstas. Pjoriškins nosauca Strokuļevu par neprašu, notupās pie kārbas, aizsedzot to ar vateņa malu, un pēc brītiņa baltu dūmu strūkla pacēlās gaisā, vējā izlocījās un aizpeldēja sāņus; dūmu mākoņi acīm redzami sabiezēja un palielinājās.

— Redz, kā tas jādara, — majors apmierināti noteica.

Mūsu signālu — divus dūmu stabus — novērotājam ar binokli vajadzēja pamanīt apakšā, pilsētiņā.

— Tagad laižamies lejā! — Pjoriškins nokomandēja.

Viņš mums parādīja, kā tas darāms. Vajadzēja tikai

jāšus uzsēsties uz nūjas un droši lēkšot lejup.

Tā mēs arī darījām. Vesels lielāku un mazāku akmeņu jūklis sekoja mums pa pēdām, aizripoja garām, reizēm lielākie diezgan jūtami iebelza pa muguru un kājām. Jā, nolaišanās no kalna bija tīrā bauda. Tiesa gan, Roja paklupis apmeta kūleni un nokrita uz galvas, tad metrus piecdesmit slīdēja lejup uz muguras un vēl metrus simt uz vēdera, pēc tam kad neveiksmīgi bija mēģinājis panākt savu nūju. Vispār viss beidzās laimīgi. Lai pa stāvo nogāzi tiktu augšā līdz krāterim, mums vajadzēja stundas piecas, bet nokāpšana ilga ne vairāk kā pusstundu, un puspiecos mēs jau soļojām gar to pašu krauju, no kuras bija sācies mūsu ceļš uz krāteri.

Mūsu uzkāpšanu Adairas sopkā es aprakstu tik sīki divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai parādītu, ka savādais atgadījums, ko piedzīvojām tās pašas dienas vakarā, notika bez kādām iepriekšējām «brīdinājuma zīmēm». Mums par to nebija ne mazākās nojautas. Un, otrkārt, es gribu uzsvērt, ka biju pie skaidras apziņas un atceros visu, pat sīkākos mūsu nelielā ceļojuma notikumus. Bet tagad ķer- šos pie galvenā — pie stāsta par to, kas notika migla.

Saule jau tuvojās horizontam, kad mēs nokļuvām pie gazika. Miša Vasečkins, pamanījis mūs jau iztālēm, ķērās pie vakariņu gatavošanas, un, kad pienācām pie mašīnas, mūs gaidīja klāts «galds»: maize sagriezta un konservu kārbas atvērtas. To viņš bija izdarījis īstajā brīdī, jo mes jutāmies izsalkuši un ļoti steidzamies ātrāk nokļūt mājas, lai atpūstos un izgulētos pirms jaunas saspringta darba nedēļas.

Mēs alkatīgi sākām ēst un, tikai apmierinājuši lielo izsalkumu, ievērojām, ka seržants ir par kaut ko noraizējies un laiku pa laikam paskatās debesis.

— Ko tu tur blenz? — Pjoriškins apvaicājās.

Miša sadruvejies atbildēja:

— Biedri major, nesen šeit pārlidoja lidmašīna.

Mes uzreiz pārtraucām gremošanu.

— Kur? — Koļa jautāja.

— Es to neredzēju, biedri kapteini, bet, šķiet, kaut kur netālu, virs lavas lauka. Dzirdēju, kā tā'rūca. Zemu, zemu,..

Majors Pjoriškins nolamājās.

— Steidzīgi jādod pa iederi, — Koļa teica un piecēlās.

Klusēdami steigšus savācām mantas, un, tikai tad, kad

gaziks ierūcās un apgriezies devās atpakaļceļā, majors oficiālā tonī jautāja Nikolajam:

— Kaptein, vai lidotāji jums skaidri pateica, ka viņi šodien nemetis bumbas?

— Jā, skaidri pateica, — Koļa atbildēja.

— Ja pēc tumsas iestāšanās mēs vēl būsim poligonā, bet viņiem notiks nakts apmācības šaušanā ,,. pēc lokatora …

— Labāku mērķi nevar nemaz izdomāt, — es piekritu.

Gaziks, lēkādams uz visiem četriem riteņiem, svaidījās

starp vecajām bumbu bedrēm un pussadauzītajiem mērķiem, kad pieklusušais Strokuļevs pēkšņi iesaucās:

— Miglai

Mums priekšā no plakankalnes puses uz lavas lauku veļas bālganas miglas blīva, ko sārtoja norietošās saules stari.

— Tā tik vēl trūka! — pikti noburkšķēja majors Pjoriškins.

Sākumā miglas slānis nebija visai biezs, un virs tā brīžiem mēs skaidri saskatījām meža masīvu plakankalnē un tumši zilās debesis. Tālo Austrumu miglas gan pēc dzidrības, gan blīvuma daudz neatpaliek no piena ķīseļa. Mēs traucāmies pa brūnajiem izdedžiem, un migla vēlās mums pretī. Miša strauji pagrieza stūri, lai apbrauktu platu bedri, ap kuru mētājās apdegušas šķilas un dzelzs gabali, pēc tam samazināja ātrumu, un mēs lēni braucām iekšā pienainajā miglas masā. Vienā mirklī izzuda viss — zilās debesis, sarkanā rieta saule, lavas lauks labajā un lēzenie pakalni kreisajā pusē. Visa apkārtne ietinās pelēkā, miklā krēslā, mašīnas priekšējais stikls pārklājās ar sīkiem ūdens pilieniem, un priekšā bija redzams pāris metru akmeņainas grunts, kas spīdēja no mitruma. Tagad vairs nedrīkstēja steigties. Miša ieslēdza mašīnas lukturus, un dzeltenajos gaismas kūļos kļuva redzamas miglas slāņu plūsmas: mums tuvojoties, tie pašķīrās un aizslīdēja uz abām pusēm. Mašīna svaidījās, te tā sasvērās uz sāniem, 'te rāpās kādā pakalniņā, te uzmanīgi nobrauca lejā pa nelielu nogāzi.

— Tas tik ir notikums! — majors Pjoriškins ierunājās. — Tieši tāpat kā pie mums Alakanā ..,

Un viņš sāka kārtējo stāstu par Alakanu. Nezinu, vai ar to viņš gribēja nomierināt pats sevi vai ari godīgi centās novērst mūs no drūmām domām un satraucošām priekšnojautām, tomēr viņa mēģinājumi bija neveiksmīgi. Laiku pa laikam viņš apklusa, novilka «nu un tātad tas ,..», ik pa brīdim izliecās ārā pa mašīnas logu. Bet mēs, vismaz es un Strokuļevs, viņā nemaz neklausījāmies. Koļa Ginzburgs ārēji izskatījās mierīgs un klusuma brīžos pieklājīgi iesprauda pa jautājumam: «Un kas notika tālāk?» — vai: «Bet ko tad viņš?»Tā pagāja apmēram stunda. Ne miglai, ne lavas laukam, ne arī stāstiem par Alakanu nebija gala. Miša nometa vateni, uz viņa saspringti kustīgajām lāpstiņām parādījās sviedru plankumi. Bija iestājusies gandrīz pilnīga tumsa.

— Nu, es, protams, redzu, — sēcošā balsī stāstīja majors, — redzu, ka … jā-a … redzu tātad, ka šaut viņš … ne visai… tātad neprot, tikai… lielās …

Pēkšņi viņš apklusa un ieklausījās. Koļa. kas bifa snaužot klanījies, arī pacēla galvu.

— Vai dzirdi?

Es paraustīju plecus. Majors steidzīgi uzsauca Mišām:

— Izslēdz aizdedzi!

Dzinējs pāris reižu norīstījās un apklusa. Un tad kļuva dzirdama skaņa, no kuras man asinis sastinga dzīslās. Tā bija draudīga, nelaimi vēstījoša lidmašīnas rēkoņa, tā rēc bumbvedējs, kad sāk piķēt. Ar katru mirkli troksnis pieauga, pastiprinājās, uri pat Strokuļevs un seržants, kuri droši vien šādu rēkoņu bija dzirdējuši tikai kinofilmās, atradās soļus desmit no mašīnas, iekams paspēja apjēgt, kas te notiek.

— Gulties! — uzbļāva majors.

Mēs metāmies pie zemes, ar visu augumu piespiezda- mies pie asajām, miklajām šķembām. Strokuļevs ieķērās manā rokā, un pavisam tuvu es ieraudzīju viņa plati atvērtās acis, kurās spīdēja velnišķīga ziņkāre un bērnišķīgas bailes. Atceros, ka uz virsdegunes viņam spīdēja sviedru lāsītes.

Rēkoņa pieauga, piepildīja visu pasauli, plēsa ausis pušu. Pēc tam kaut kur netālu vienu mirkli miglu sašķēla žilbinoši balts uzliesmojums. Mēs sarāvāmies čokurā, gaidīdami pērkonīgu grāvienu, šķembu svilpienus, asu ak mens drumslu krusu. Taču nekā tāda nebija.

Iestājās klusums, tikpat neciešams un Jaunu vēstijošs kā negaidot aprāvusies rēkoņa. Un šajā klusumā, kuru pārtrauca vienīgi pašu nevaldāmi straujie sirdspuksti, mēs saklausījām kaut kādu kņadu, žēlu iekliegšanos, kādas rīstošas balsis, tad kaut kas sinagi nokrita uz zemes. Atkal ierēcās neredzamie motori, uzvēdija karsta gaisa smārds, un dārdoņa sāka attālināties. Tā izgaisa strauji un jau pēc dažiem mirkļiem pārvērtās tikko dzirdamā dūkoņā, bet pēc tam apklusa pavisam. Un tad no biezās miglas līdz inums atskanēja apspiests, gari stiepts vaids.

Tas viss bija noticis ārkārtīgi ātri, un mēs patiesībā neko netikām redzējuši, vienīgi spilgto gaismas uzliesmojumu. Piķējoša bumbvedēja pieaugošā rēkoņa, īss gaismas uzliesmojums miglā, dažas sekundes neizprotama nāves klusuma, cīniņa troksnis, smaga kritiena būkšķis, pēc tam atkal motora rūkoņa un atkal klusums. Un gari stiepts vaids. Ginzburgs vēlāk apgalvoja, ka uzliesmojuma brīdī redzējis ne visai augstu virs zemes kaut kādu tumšu, iegarenu priekšmetu. Es nemanīju neko, kaut gan gulēju dažu soļu attālumā 110 Koļas. Ari citi neko nebija redzējuši.

Mēs piecēlāmies kājās, mehāniski nopurinājām apģērbu un apjukuši skatījāmies gan debesīs, gan cits uz citu. Visapkārt valdīja klusums.

— Kas tas varētu būt? — Strokuļevs vaicāja.

Neviens neatbildēja. Tad Nikolajs teica:

— Tas nebija bumbvedējs. Nu vismaz reaktīvais ne.

Majors Pjoriškins pacēla roku.

— Ieklausieties! Vai neviens neko nedzird?

Mēs apklusām un sasprindzinājām dzirdi. Miglā pavisam skaidri atkal atskanēja vaids.

— Tā, — majors Pjoriškins apņēmīgi teica, — tur kāds ir. Mums tas jāatrod. Vai maz kas var atgadīties… Pagaidiet!

Viņš pieskrēja pie mašīnas un atgriezās ar karabīni. Noklakšķināja aizslēgu un paņēma šauteni padusē.

— Grupa, klausīt manu komandu! — viņš pavēlēja. — Seržant Vasečkin!

— Klausos!

— Palieciet te uz vietas! Major Kuzņecov, kapteini Ginzburg, vecākais leitnant Strokuļev, pa labi ķēdē, marš!

Mēs nostājāmies trīs četru metru atstatumā cits no cita un devāmies izlūkgājienā. Pēc mirkļa Strokuļevs sauca:

— Atradu! Kabatas lukturīti atradu … Tik tikko deg!

— Uz priekšu! — majors pavēlēja.

Es pagāju vēl dažus soļus un gandrīz uzminu virsū cilvēkam. Viņš gulēja uz mutes, plati izpletis kājas un pinkaino, nesukāto galvu ieslēpis netīras un izģindušas labās rokas elkoņa liekumā. Kreisā bija izstiepta uz priekšu, saskrāpētie pirksti ierakušies šķembās. Es vēl nekad mūsu apvidū nebiju redzējis tik savādi ģērbušos cilvēku. Viņam bija flaneļa slēpošanas bikses, nomītas čības basās kājās, bet mugurā tīkliņkrekls bez piedurknēm. Un cilvēks tā ģērbies rudenī Tālajos Austrumos divdesmit kilometru no tuvākās apdzīvo'ās vietas!

Apjukuši un izbrīnīti stāvējām pie viņa, pēc tam majors atdeva Koļam karabīni, notupās un uzmanīgi pieskārās nepazīstamajam pie kailā pleca. Svešais leni pacēla galvu. Mēs ieraudzījām ārkārtīgi noliesējušu, ar bieziem, melniem sariem apaugušu seju, sausas, sasprēgājušas lūpas, duļķaini pelēkas acis — pareizāk sakot, vienu, jo otra palika cieši aizvērta.

— Dzert… — svešais vārgā balsī nočukstēja. — Tikai malciņu ūdens … un tūlīt atpakaļ…

Viņš atkal nolaida galvu uz rokas.

Mēs aizstiepām viņu pie mašīnas — viņš nelikās smags, taču izrādīja vāju, bet acīm redzamu pretestību. Pudelē vēl bija palicis mazliet konjaka. Ginzburgs ielēja krūzē ūdeni un konjaku un pielika trauku svešajam pie lūpām. Ja jūs redzētu, kā viņš dzēra! Viņš iztukšoja visas mūsu blašķes un droši vien būtu dzēris vēl, taču vairāk ūdens mums nebija. Kamēr mēs noņēmāmies ar nepazīstamo, Miša staigāja ap mašīnu un laiku pa laikam bažīgi palūkojās debesīs. Viņš izskatījās visai apmierināts, kad beidzot bijām novietojuši savu atradumu uz pakaļējā sēdekļa, kaut kā iespraukušies mašīnā paši un majors pavēlēja:

— Brauc!

— Man jātiek atpakaļ, — svešais murmināja. — Laidiet mani atpakaļ, es taču neko neuzzināju …

— Par ko? — es jautāju.

Svešais neatbildēja un nokāra galvu uz krūtim.

Bija jau pavisam satumsis un kļuvis aukstāks. Mēs uzsedzām svešiniekam savus šineļus un teltenes, taču viņš trīcēja no saltuma un laiku pa laikam te tikko dzirdami, te skaļi un griezīgi izkliedza nesaprotamus vārdus. Acīmredzot viņam sākās drudzis, no viņa plūda tāds karstums kā no krāsns.

So braucienu neaizmirsīšu nekad. Visapkārt melna tumsa, mašīnas prožektoru gaisma ar grūtībām šķeļ miglu. Gaziks lēni kustas uz priekšu, motors grūtsirdīgi un draudoši gaudo. Uz priekšējiem sēdekļiem saspiedušies Ginzburgs, Strokuļevs un šoferis, kas krampjaini tur stūri, visi trīs sakumpuši, sarāvušies no aukstuma un mitruma. Uz pakaļējā sēdekļa Pjoriškins un es, bet starp mums no aukstuma trīcošais svešinieks, ievīstīts šineļos un čaukstošajās teltenēs. Viņš kaut ko murmina un šad tad iekliedzas, reizēm mēģina atbrīvot rokas, bet mēs ar majoru viņu turam cieši. Es pieliecos pie viņa, pūlēdamies saprast, ko viņš saka. Svešais runā pavisam dīvaini:

— Nevajag… Jūs taču redzat, es stāvu uz divām kā jām, tāpat kā jūsu… Nevajag ar mani tā.., Neaiztieciet mani! Es negribu aiziet, es vēl nezinu pašu galveno… Es nevaru atgriezties, iekams neesmu uzzinājis.,, Man nepieciešams tikai malciņš ūdens. Un es palikšu.,, kaut vai uz visiem laikiem, kaut uz tūkstoš gadiem,,, kā tas, tunelī… Neizmetiet mani ārā!

Es klausos, elpu aizturējis, baidīdamies kaut vārdu palaist gar ausīm. Kas viņš ir? Vājprātīgais? Noziedznieks'5 Diversants? Kā viņš nokļuvis lavas laukā? Acīmredzot viņš lūdza, lai viņu neizmet laukā. Bet viņu tomēr izmeta. Kas? No kurienes? Viņš čukst dedzīgi un pārliecinoši:

— Labi… Man nevajag ūdeni… Esmu ar mieru pat… Kā vēlaties… pa pilienam.,. Izbarojiet mani saviem koijotiem… pūķim, vienalga, kam, tikai sākumā aizvediet pie saimniekiem… Cilvēks ar cilvēku vienmēr atrod kopīgu valodu.

Drīz mēs bijām nobraukuši ieplakā. Lavas lauks beidzās, un mašīna sāka rāpties plakankalnē. Mums laimējās uzreiz uziet stigu. Un tomēr, ja nebūtu šī svešinieka, mēs droši vien pārnakšņotu mežā. Miša teica, ka ne par ko nevar būt drošs. Taču Pjoriškins bija nelokāms.

— Mēs vedam slimu cilvēku. Nezinām, kas viņš ir. Un ja nu viņš naktī nomirst? Un ja viņš var paziņot kaut ko svarīgu? Neizrunājieties! Uz priekšu!

Lēnām virzījāmies uz priekšu, lauzdamies cauri satrunējušu zaru jūklim, ar grūtībām veicot katru metru ceļa. Šoreiz, izstumjot mašīnu no bedrēm, mēs klusējām, neviens vairs nesauca: «Aiziet! Aiziet!» Tik noguris laikam esmu bijis vienīgi frontē, rudens uzbrukumu laikā.

Taču visam šajā pasaulē reiz pienāk gals. Ap vieniem naktī mašīna beidzot ieripoja sādžā un sprauslādama apstājās pie «kādas pazīstamas meitenes» mājiņas. Majors

nolēma atstāt nepazīstamo šeit un pie viņa arī mani un

Strokuļevu, bet pats atvest uz šejieni brigādes ārstu.

— Mums nav tiesību riskēt. Un ja nu viņš nomirst tieši ceļā uz pilsētiņu?

Majoram bija taisnība. Strokuļevs izlēca no mašīnas un pieklauvēja pie mājiņas kvadrātveida loga. Pagāja pāris minūtes. Logā iedegās gaisma. Mazliet aizsmakusi, samiegojusies balss jautāja:

— Kas tur ir?

Strokuļevs kaut ko atbildēja. Durvis pavērās, ielaida viņu iekšā un atkal aizcirtās, bet drīz viņš izskrēja ārā, saukdams:

— Nesiet šurp!

Ar grūtībām izvilkām svešinieku no gazika. Sādžā miglas nebija, mēness pie debesīm stāvēja augstu un izskatījās bāls kā miroņa seja.

Istabā bija gaiši, tīri un sausi. Kā izrādījās, «viena pazīstama meitene» bija maza, apaļīga, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete. Viņa samulsusi tīstījās ritasvārkos. Strokuļevs sagatavoja guļvietu uz grīdas pie krāsns. No platās gultas matrača apakšas viņš izvilka salmu maisu, 110 kumodes — palagus un segas. Saimniece klusēdama mums pamāja. Tad viņa noliecās pār svešinieku, ieskatījās tā sejā, brītiņu padomāja un, norādīdama uz gultu, negaidot teica:

— Lieciet viņu šeit. Es pārgulēšu uz maisa.

— Nepazīstamo vajadzētu izģērbt, — nenoteikti ierunājās majors Pjoriškins.

— Mēs to izdarīsim, — es atsaucos. — Jūs brauciet, Konstantai Petrovič.

Majors, Ginzburgs un Miša atsveicinājās un izgāja, bet mēs ar Strokuļevu ķērāmies pie svešinieka izģērbšanas. Saimniece rosījās pie krāsns — viņa karsēja pienu.

Kad vilkām nost nepazīstamā slēpošanas bikses, no tām pēkšņi kaut kas izkrita un klaudzēdams atsitās pret grīdu. Strokuļevs noliecās.

— Paga, paga, — viņš nomurmināja. — Tas tik ir joks! Paskaties!

Tā bija maza metāla statuete — dīvains, neparastā pozā sarāvies cilvēciņš. Viņš bija nometies uz ceļiem, stipri saliecies uz priekšu un ar tievajām rokām atspiedies uz pjedestāla. Mani pārsteidza viņa seja. Atņirgtiem zobiem šķībi savilktā mutē, strupu, uzrautu degunu un izspiestām, baltām, droši vien ar laku pārklātām acīm tā savādi, mežonīgi vērās mums pretī. Sejas izteiksme bija atveidota apbrīnojami reālistiski — izmocīta, skumju pārņemta, ar nožēlojamu, taisnu matu šķipsnu uz pieres. Uz cilvēciņa kailās muguras kā milzīgi puni asi izspiedās stūrainas lāpstiņas, ceļgali bija smaili, bet katrai rokai tikai trīs savilkti nagaini pirksti.

— Laikam kāds dieviņš, — pusbalsī noteica Strokuļevs. — Smags. Varbūt no zelta, kā tev šķiet?

Noliku statueti uz galda.

— Neizskatās vis. Varbūt platīna …

Noguldījām svešinieku, ietīstījām viņu segā un mēģinājām padzirdīt ar karstu pienu, bet viņš nevēra muti vaļā. Tad padzērāmies paši, piestūmām tuvāk taburetes un apsēdāmies viņam blakus. Saimniece, ne vārda neteikdama, ar visām drēbēm nolikās uz maisa gulēt.

Tā mēs sēdējām stundas divas vai vēl ilgāk, snaudā klanījām galvas un laiku pa laikam uz pirkstgaliem izgājām priekšnamā uzsmēķēt. Svešinieks aizvērtām acīm gulēja nekustīgi un ātri, smagi elpoja. Tikai vienu reizi viņš negaidot iesaucās:

— Nebaidieties! Tas ir helikopters!

Tajā brīdī man ienāca prātā kāda doma, bet Stroku- ļevam es neko nesacīju. Patiešām — kur tas redzēts, ka helikopteri piķētu kā īsti bumbvedēji?

Saimniece grozījās uz sava maisa un acīmredzot arī nevarēja aizmigt. Dieviņš stāvēja uz galda, pagriezis pret mums izmocīto seju ar baltajām acīm, un laistījās savādā zaļā gaismā.

Uz rīta pusi, kad debesis aiz loga kļuva gaišākas, pagalmā atskanēja motora rūkoņa. Pie durvīm kāds pieklauvēja, ienāca majors Pjoriškins, mums pazīstamais ārsts apakšpulkvedis Koļesņikovs un sevišķo uzdevumu pilnvarotais kapteinis Vasiļjevs — kalsns neliela auguma cilvēks ar žirgtām acīm. Mēs piecēlāmies. Apakšpulkvedis un kapteinis Vasiļjevs klusēdami sasveicinājās ar mums, apsēdās pie gultas un atskatījās uz Pjoriškinu. Tas aicinot pameta mums ar roku:

— Braucam. Mēs savu esam padarījuši.

Tas tad arī ir viss. Cilvēks tīkliņkreklā līdz ar savādo dieviņu nozuda no mūsu dzīves tikpat pēkšņi, kā bija parādījies. Dienā, kad mēs vēl gulējām (štāba priekšnieks mums bija atļāvis atpūsties līdz pusdienām), visurgājējs ar svešinieku, ārstu un sevišķo uzdevumu pilnvaroto izbrauca cauri pilsētiņai un nogriezās uz šosejas, kas veda uz Pavlodemjansku. Mēs uzmanīgi mēģinājām iztaujāt pavēlniecību, taču neviens neko noteiktu mums nevarēja pateikt. Viktors Strokuļevs ar saviem jautājumiem tā apnika štāba priekšniekam, ka tas piedraudēja iesaistīt viņu pārtikas produktu pārpalikumu likvidēšanas komisijā. Vitja ne acu galā nevarēja ciest šādas komisijas, un iztaujāšana beidzās. Tā nu mums, kas bijām liecinieki neparastajam notikumam Adairas sopkas pakājē, ziņkāre netika apmierināta; mēs palikām ar neskaidro nojausmu par kaut ko noslēpumainu un iztēli satraucošu, un mums bija lielas dažādu fantastisku minējumu iespējas.

Noslēpums, noslēpums … Cik daudz dažādu hipotēžu tika izteikts vakaros pie kāršu galda, pie grāmatām un shēmām, šahu spēlējot un tēju dzerot! Sēžam, piemēram, pie Ginzburga, Koļa un majors Pjoriškins izspēlē grūtu . (klātni, es, ērti iekārtojies kurošas krāsns priekšā, smēķēju un lasu nodriskātu grāmatiņu. Strokuļevs, atlaidies gultā, domīgi strinkšķina ģitāras stīgas. Aiz loga plosās decembra sniega vētra. Pēkšņi Koļa paceļ galvu un saka:

— Paklau, bet varbūt viņš bija no citas planētas?

Mēs pārdomājam viņa hipotēzi, tad Strokuļevs nopūšas

un atkal aizskar stīgas, bet majors noburkšķ:

— Muļķības! Spēlē, tavs gājiens…

Tomēr negribas ticēt, ka mēs nekad neuzzināsim, kas notika toreiz vakara miglā…