Svešās planētas sūtņi

2 VIESI NO KOSMOSA

(Arheoloģiskās grupas «Apīda» dalībnieka K. Sergejeva stāsls)

Nesen kādā no populārzinātniskajiem žurnāliem bija publicēts garš un plašs raksts par neparastajiem notikumiem pagājušā gada jūlijā un augustā Staļinabadas1 apkārtnē. Diemžēl raksta autori acīmredzot bija izmantojuši Informāciju, kas nākusi nevis no pirmavota, bet no otrā vai trešā atstāsta, turklāt negodprātīga stāstītāja, tāpēc gribot negribot notikuma būtība un apstākļi tika parādīti

' Tadžikijas PSR galvaspilsētu Dušanbi no 1929. gada līdz 1001. gadam sauca par Staļinabadu.

pilnīgi nepareizi. Spriedelējumi par «telemehāniskiem diversantiem» un «silicijorganiskiem briesmoņiem», lāpāt kā pretrunīgās «aculiecinieku» liecības par liesmojošiem kalniem, govīm un automašīnām, kas tikušas aprītas veselas, neizturēja nekādu kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā daudz sarežģītāki par šiem izdomājumiem.

Kad k|uva skaidrs, ka Staļinabadas komisijas oficiālā atskaite tik drīz presē neparādīsies, profesors Ņikitins ierosināja patiesību par Viesiem no kosmosa publicēt man, vienam no nedaudzajiem īstajiem aculieciniekiem. «Izklāstiet visu, ko redzējāt pats savām acīm,» viņš teica. «Pastāstiet par saviem iespaidiem tieši tā, kā stāstījāt komisijai. Varat izmantot arī mūsu materiālus, tomēr būs labāk, ja attēlosiet tikai savus iespaidus. Un neaizmirstiet Lozovska dienasgrāmatu. Jums ir tādas tiesības.»

Sākot savu stāstījumu, brīdinu, ka cik spēdams izpildīšu profesora norādījumu — centīšos attēlot tikai savus iespaidus un izklāstīšu notikumus, kā tos redzējām mēs, arheoloģiskā grupa, kura bija nodarbināta tā saucamās «Apīdas pils» izrakumos piecdesmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas.

Mūsu grupa sastāvēja no sešiem cilvēkiem. Tur bija trīs arheologi: grupas priekšnieks — pats «pans šefs» Boriss Lozovskis, mans draugs tadžiks Džamils Karimovs un es. Bez tam mums vēl bija divi strādnieki — vietējie iedzīvotāji — un šoferis Koja.

«Apīdas pils» ir metrus trīsdesmit augsts paugurs, kas atrodas šaurā ielejā starp kalniem. Pa ieleju tek ne visai plata upe ar ļoti tīru un aukstu ūdeni, un tās gultne ir kā piedzīta ar apaļiem, gludiem akmeņiem. Gar upi iet ceļš uz Pendžikentas oāzi.

Paugura virsotnē mēs ātrākām seno tadžiku mājokļus. Sī paša uzkalna pakājē bija iekārtota mūsu nometne: divas melnas teltis un aveņkrāsas karogs ar sogdiešu monētas attēlu (aplis ar kvadrātveida caurumu vidū). Mūsu ēras III gadsimta tadžiku pilij nebija nekā kopēja ar Eiropas feodāļu pils robotajiem mūriem un paceļamajiem tiltiem. Atrakta tā izskatījās kā divi trīs līdzeni laukumiņi, ko apjoza pāris metru augsts nožogojums. Patiesībā no «pils» ir palikusi tikai grīda. Te var atrast apdegušu koku, māla trauku lauskas un pavisam mūsdienīgus skorpionus, bet, ja laimējas, — arī zaļgani apsūbējušu senu monētu.

Mūsu grupas rīcībā bija automašīna — vecs GAZ-51, ar kuru veicām tālus reisus pa šausminošiem kalnu ceļiem arheoloģisko objektu meklējumos. Pirms tās dienas, kad parādījās Viesi no kosmosa, Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem, un mēs gaidījām viņu atgriežamies 14. augusta rītā. Mašīna neatgriezās, un tās pazušana bija pirmais posms dīvaino un neizprotamo notikumu ķēdē.

Es sēdēju teltī un smēķēju, gaidīdams, kamēr noskalosies lauskas, kas bija ieliktas mazgājamā bļodā un iegremdētas upē… Saule, šķiet, atradās tieši zenītā, lai gan pulkstenis rādija trešo stundu pēcpusdienā. Džamils strā- daja pakalna virsotnē — tur vējā uzvirpuļoja lesa putekļi un laiku pa laikam pavīdēja strādnieku baltās voi- loka cepures. Šņāca prīmuss, vārījās griķu biezputra. Gaiss bija smacīgs, tveicīgi karsts un putekļiem piesātināts. Smēķēju un prātoju, kādi iemesli būtu varējuši aizkavēt Lozovski Pcndžikentā par veselām sešām stundām. Mums izbeidzās petroleja, bija palikušas vairs tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Būtu ļoti nepatīkami, ja Lozovskis šodien neatbrauktu. Izdomājis kārtējo iemeslu (Lozovskis, teiksim, nolēmis piezvanīt uz Maskavu), es piecēlos, izstaipījos un tad pirmoreiz ieraudzīju Svešo.

Nespodri melns, prāva suņa lielumā — viņš nekustīgi stāvēja telts ieejas priekšā, izskatīdamies līdzīgs milzīgam zirneklim. Viņam bija apaļš, plakans ķermenis — kā pulkstenim — un posmainas kājas. Sīkāk aprakstīt viņu nespēju. Biju pārāk apstulbis un pārsteigts. Pēc mirkļa viņš sazvalstījās un sāka virzīties tieši uz manu pusi. Es apjucis blenzu, kā viņš lēni cilā kājas, atstādams putekļos caurumotas pēdas, — ķēmīgs siluets uz saules apspīdēto sabirzušo, dzelteno mālu fona.

Iegaumējiet — man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis no kosmosa. Es to uzskatīju par kādu nezināmu dzīvnieku, un tas — mēms un bezacains — tuvojas man, dīvaini izlocīdams kājas. Sāku kāpties atpakaļ. Tajā pašā mirklī atskanēja pakluss knikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša gaisma, tik spilgta, ka neviļus aizmiedzu acis; kad tās atkal atvēru, starp sarkaniem izplūdušiem plankumiem redzēju viņu soli sev tuvāk, jau telts ēnā. «Ak dievs!…» es nomurmināju. Viņš stāvēja, noliecies pār mūsu produktu kasti, un, šķiet, rakņājās tajā ar divāin priekšējām kājām. Saulē paspīdēja un acumirklī kaut kur nozuda konservu kārba. Pēc tam «zirneklis» sāniski atvirzījās malā un nozuda no manām acīm. Tūlīt apklusa prīmusa sīkšana, atskanēja metāliska šķindoņa.

Nezinu, ko manā vietā būtu darījis cilvēks ar veselu saprātu. Es nebiju spējīgs saprātīgi spriest. Atceros, ka ieaurojos pilnā rīklē, vai nu gribēdams nobaidīt «zirnekli», vai arī vēlēdamies iedrošināt pats sevi, pāris lēcienos biju ārā no telts un, paskrējis dažus soļus sāņus, aizelsies apstājos. Te viss bija tāpat kā agrāk. Ap mani snauda saules gaismas pārlietie kalni, upe urdzēdama plūda kā kausēts sudrabs, bet paugura galā vīdēja baltās voiloka cepures. Un tad es atkal ieraudzīju Svešo. Viņš aši nesās pa nogāzi, apiedams apkārt pakalnam, slīdēdams viegli un bez trokšņa, gluži kā peldēdams pa gaisu. Viņa kājas gandrīz nemaz nebija redzamas, taču es labi saskatīju dīvaino, skaidri izteikto ēnu, kas slīdēja viņam līdzās pa pelēko, cieto zāli. Tad viņš nozuda.

Man iekoda aklais dundurs, es tam iesitu ar mitru dvieli, kuru, izrādās, biju turējis rokā. No paugura virsotnes atskanēja klaigas — Džamils ar strādniekiem nāca lejā un deva man zīmi, lai es noņemu no prīmusa biezputru un uzlieku tējkannu. Viņiem par notikušo nebija ne jausmas, un viņi apjukuši skatījās uz mani, kad es viņus sagaidīju ar dīvainu teikumu: «Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus …» Džamils vēlāk teica, ka tas esot bijis baismīgi. Es sēdēju pie telts, smēķēju un nokratīju papirosa pelnus biezputras katliņā. Acis bija šausmās ieplestas un bailīgi šaudījās uz visām pusēm. Redzot, ka vecais draugs Džamils uzskata mani par jukušu, es steidzīgi un juceklīgi ņēmos viņam izklāstīt notikušo, tādējādi ga- ligi apstiprinādams viņa aizdomas. Strādnieki no visas šīs jezgas izdarīja vienu vienīgu secinājumu: tējas nav un nebūs. Vilušies viņi klusēdami paēda atdzisušo biezputru un aizgāja savā teltī spēlēt bištokutaru[1]. arī džamils paēda, mēs aizsmēķējām, un viņš vēlreiz noklausījās manu stāstījumu mierīgākos apstākļos. Mirkli padomājis, draugs paziņoja, ka es esot dabūjis vieglu saulesdūrienu un tas viss man ir tikai rādījies. Es, protams, to noliedzu: pirmkārt, saulē esmu izgājis tikai ar cepuri galvā, un, otrkārt, kur tad palicis prīmuss un konservu kārbas? Džamils atbildēja, ka savā neprātā es būtu varējis visas pazudušās mantas iemest upē. Apvainojos, tomēr mēs cēlāmies kājās un, līdz ceļiem iebriduši dzidrajā ūdenī, sākām gramstīties ar rokām pa upes gultni. Atradu Džamila pulksteni, kas bija pazudis pirms nedēļas, pēc tam mēs atgriezāmies pie teltīm un Džamils atkal iegrima domās. Bet vai es neesot sajutis savādu smaku, viņš pēkšņi vaicāja. Nē, nekādas smakas, šķiet, nebija. Bet vai es neesot pamanījis zirneklim spārnus? Nē, spārnus zirneklim es netiku manījis. Nu, bet vai es atceroties, kāds šodien datums un kura nedēļas diena? Saskaitos un atcirtu, ka šodien acīmredzot ir četrpadsmitais, bet, kura nedēļas diena, to neatceros, taču tam nav nekādas nozīmes, jo arī pats Džamils noteikti nezina ne datumu, ne dienu. Džamils atzinās, ka viņš patiešām atceras tikai gadu un mēnesi un to, ka mēs tupam velns zina kādos džungļos, kur nav ne kalendāru, ne avižu.

Pēc tam mēs izpētījām apkārtni. Nekādu pēdu, izņemot mūsu kāju jau daļēji izmīdītās bedrītes pie telts ieejas, atrast neizdevās. Toties atklājās, ka «zirneklis» aizstiepis ne tikai prīinusu un konservus, bet arī manu dienasgrāmatu, zīmuļu kastīti un maisiņu ar pašiem vērtīgākajiem arheoloģiskajiem atradumiem.

— Lops tāds! — Džamils apjucis izgrūda.

Pienāca vakars. Pār ieleju klājās kārtaina, balta migla, virs kalnu grēdas iedegās Skorpiona zvaigznāja spīdekļi, līdzīgi ķepai ar trim pirkstiem, bija jūtama dzestrā nakts vēja elpa. Strādnieki drīz vien aizmiga, bet mēs abi gulējām saliekamajās gultās, pārdomājām nesenējos notikumus un piepildījām telti ar smirdošiem lētu cigarešu dūmu mākoņiem. Pēc ilgas klusēšanas Džamils nedroši apvaicājās, vai es viņu neāzēju, bet tad steidzīgi piebilda, ka, pēc viņa domām, starp «zirnekļa» parādīšanos un Lo- zovska nokavēšanos noteikti jābūt kādai sakarībai. Man bija līdzīgas domas, taču es neko neteicu. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja pazudušās mantas un izteica briesmīgu hipotēzi, ka «zirneklis» bijis veikli pārģērbies zaglis. Es laidos snaudā.

Mani pamodināja dīvains troksnis, kas atgādināja spēcīgu aviācijas dzinēju rūkoņu. Kādu brīdi gulēju un ieklausījos. Nez kādēļ man kļuva savādi ap dūšu. Varbūt tāpēc, ka veselu mēnesi, kopš mēs šeit strādājam, nebiju vēl redzējis nevienu lidmašīnu. Piecēlos un pabāzu galvu ārā no telts. Bija dziļa nakts, pulkstenis rādīja otru stundu pēc pusnakts. Debess bija kā piebārstīta sīkām, saltām zvaigznēm, no kalnu galotnēm redzamas tikai neskaidras melnas ēnas. Tad pretējā nogāzē parādījās spilgtas gaismas plankums, kas slīdēja lejup, apdzisa un iedegās no jauna, bet nu jau krietnu gabalu tālāk pa labi. Rūkoņa pieauga.

— Kas tur ir? — satraukti vaicāja Džamils, spraukdamies ārā no telts.

Tagad dūkoņa skanēja kaut kur pavisam tuvu, un pēkšņi apžilbinoša zilganbalta gaisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Pakalns izskatījās kā mirdzoša ledus gāle. Tas ilga dažus mirkļus. Tad gaisina apdzisa un rūkoņa apklusa. Pār mūsu nometni klajās melna lumsa un dziļš klusums. No strādnieku telts atskanēja pārbiedētas balsis. Tumsā Džamils kaut ko uzsauca tadžiku valodā, bija dzirdams steidzīgu soļu troksnis pa lielajiem upes oļiem. No jauna atskanēja spēcīga rūkoņa, tā pacēlās virs ielejas un, ātri apklusdama, izgaisa tālumā. Man šķita, ka esmu redzējis pavīdam tumšu, iegarenu priekšmetu, kas starp zvaigznēm aizslīd uz dienvidaustrumiem.

Pie manis pienāca Džamils un strādnieki. Apsēdāmies visi pulciņā un ilgi klusējām un smēķējām, saspringti ieklausīdamies katrā troksnī. Atklāti sakot, es baidījos no visa — no «zirnekļiem», necaurredzami tumšās nakts bez mēness, noslēpumainajiem trokšņiem, kuri šķita skanam starp upes čalām. Domāju, ka pārējie izjuta to pašu. Džamils čukstus teica, ka mēs noteikti atrodamies kaut kādu notikumu pašā centrā. Es neiebildu. Beigu beigās, pamatīgi nosaluši, ielīdām katrs savā teltī.

— Nu, kā tad ar saulesdurienu un pārģērbtajiem zagļiem? — es apvaicājos.

Džamils neko neatbildēja un tikai pēc krietna brīža jautāja:

— Kas būs, ja viņi ieradīsies vēlreiz?

— Nezinu, — es atteicu.

Taču viņi neieradās.

Nākamajā dienā mēs kāpām paugurā, lai strādātu pie saviem izrakumiem, un te atklājās, ka nav vairs nevienas no vakar atrastajām lauskām — visa keramika bija nozudusi. Atrakto telpu līdzenie grīdas laukumi no vienas vietas bija pārklāti caurumotām pēdām. Izraktās zemes kaudze noplakusi un saspiesta, it kā tai pāri būtu gājis ielu asfaltējamais veltnis. Siena divās vietās bija sagrauta. Džamils kodīja lūpas, izteiksmīgi skatīdamies uz in»ni. Strādnieki sarunājās pusbalsī un spiedās mums tuvāk. Viņiem bija baigi, un arī mums nebija labāk.

Lozovska un mašīnas vēl arvien nebija. Brokastīs mēs (gremojām mazliet iepelējušu maizi un dzērām aukstu ūdeni. Kad ar maizi bijām tikuši galā, strādnieki, izteikuši vēlējumu, kaut «tādas lietas velns parautu!», paņēma savus ketmenus[2] un rāpās augšā paugurā, bet es, apspriedies ar Džamilu, uzmaucu dziļāk galvā cepuri un apņēmīgi devos prom pa ceļu uz Pendžikentu, cerēdams, ka mani aizvedīs kāda garāmbraucoša mašīna.

Pirmos kilometrus veicu bez starpgadījumiem un divas reizes pat apsēdos, lai atpūstos un uzsmēķētu. Aizas sienas te tuvojās pašam ceļam, te attālinājās no tā, pa līkumoto ceļu vējš putināja smiltis, trokšņaini čalodama, plūda upe. Vairākkārt es redzēju kazu barus un govis, kas ganījās nogāzēs, taču tuvumā nemanīju neviena cilvēka. Līdz apdzīvotai vietai vēl bija atlikuši kilometri desmit, kad gaisā parādījās Melns Helikopters. Tas lidoja zemu virs ceļa, ar dobju troksni pārslīdēja man pār galvu un nozuda aiz pagrieziena, atstādams aiz sevis karsta gaisa plūsmu. Tas nebija zaļš kā mūsu armijas helikopteri vai sudrabains kā pasažieru un transporta lidaparāti. Helikopters šķita nespodri melns un blāvi atstaroja saulē — kā šautenes stobrs. Tā krāsa, neparastā forma un spēcīgā, dobjā rēkoņa — viss kopā man atgādināja pagājušās nakts notikumus un «zirnekļus», un mani atkal pārņēma bailes.

Sāku iet ātrāk un pēc tam metos skriet. Aiz ceļa pagrieziena ieraudzīju mašīnu GAZ-69, pie tās stāvēja trīs vīri un skatījās debesīs, kas bija jau tukšas. Es nobijos, bažīdamies, ka viņi tūlīt aizbrauks, sāku skaļi klaigāt un skriet, cik spēju. Viņi pagriezās pret mani, tad viens no viņiem nolikās garšļaukus un palīda zem mašīnas. Divi pārējie — plecīgi, bārdaini puiši, acīmredzot ģeologi — nenolaida acis no manis.

— Vai paņemsiet mani līdz Pendžikentai? — es iesaucos.

Klusēdami viņi joprojām saspringti vērās manī, un es jau nodomāju, ka vīri nav sadzirdējuši manu jautājumu.

— Sveicināti, — teicu, pieiedams viņiem klāt. — Salam aleikum…

Viens no viņiem — garākais — klusēdams pagriezās un iekāpa mašīnā. Otrs — mazāka auguma vīrs — atsaucās ļoti īdzīgi: — Sveiks, — un no jauna sāka blenzt

debesis. Ari es paskatījos uz augšu. Tur nekas nebija redzams, vienīgi liela, gaisā nekustīgi sastingusi klija.

— Vai jūs nebraucat uz Pendžikentu? — noklepojies jautāju.

_— Kas jūs tāds esat? — savukārt vaicāja augumā mazākais.

Garākais piecēlās, pārliecās pār sēdekli, un pie viņa platas jostas es ieraudzīju pistoli maksti.

— Esmu arheologs. Mēs atrokam «Apīdas pili».

— Ko jūs atrokat? — mazākais pārprasīja jau daudz laipnāk.

— «Apīdas pili».

— Kur tā atrodas?

Es paskaidroju.

— Kāpēc jūs gribat braukt uz Pendžikentu?

Pastāstīju viņam par Lozovski un par stāvokli mūsu

nometnē. Par «zirnekli» un satraucošajiem nakts notikumiem neteicu ne vārda.

— Es pazīstu Lozovski, — pēkšņi ierunājās garais. Viņš sēdēja, pārkāris kājas pār bortu, un aizsmēķēja pīpi.

— Es pazīstu Lozovski. Boriss Janovičs, vai ne?

Es pamāju.

— Labs cilvēks. Mēs, protams, labprāt jūs aizvestu, bet, kā redzat, paši esam tintē…

— Georgij Palič, — no mašīnas apakšas atskanēja pārmetoša balss, — tas stūres stienis …

— Tu esi muldoņa, Petrenko, — laiski noteica garais.

— Padzīšu tevi. Padzīšu un naudu nemaksāšu…

— Georgij Palič …

— Re, re, kur tas atkal parādās!… — iesaucās mazākais.

Melnais Helikopters iznira debesīs virs nogāzes un strauji slīdēja gar ceļu tieši mums virsū.

— Velns zina kas tā par mašinul — noburkšķēja augumā mazākais.

Helikopters uzšāvās debesīs un palika karājoties virs mūsu galvām. Man tas ļoti nepatika, un es jau pavēru muti, lai dalītos savās izjūtās ar pārējiem, kad pēkšņi garais apspiestā balsī izgrūda: — Sis laižas zemē! — un izlīda no mašīnas. Helikopters krita lejup, tā vēderā atvērās draudīgs, apaļš caurums, lidaparāts laidās arvien zemāk un zemāk, tieši mums virsū.

— Petrenko, lien ārā, velns parāvis! — ieaurojās garais un, sagrābis mani aiz rokas, metās sāņus.

Es skrēju prom, un mazais ģeologs darīja to pašu. Viņš kaut ko kliedza, plati atvēris muti, taču motora rēkoņa nomāca visas pārējās skaņas. Atjēdzos ceļa grāvi, manas acis bija putekļu pilnas, es paguvu saskatīt vienīgi to, ka Petrenko uz visām četrām skrien pie mums, bet Melnais Helikopters nolaižas uz ceļa. Virpuļviesulis, ko sacēla spēcīgie propelleri, norāva man cepuri no galvas un visu apkārtni ietina dzeltenu putekļu mākonī. Pēc tam atkal uzliesmoja tā pati žilbinoši baltā gaisma, kas pārspēja saules spožumu, un es iekliedzos aiz sāpēm acis. Kad putekļi bija nosēdušies, mūsu acu priekšā rēgojās tukšs ceļš. Mašīna bija nozudusi. Helikoptera melnais korpuss slīdēja augšup virs aizas ..,

… Pēc tam es vairs neesmu redzējis ne Viesus no kosmosa, ne viņu gaisakuģus. Džamils un strādnieki redzējuši vienu helikopteru tajā pašā dienā un divus — 16. augustā. Tie bija lidojuši nelielā augstumā un arī gar ceļu.

Mani tālākie piedzīvojumi saistīti ar Svešiniekiem tikai netieši. Es un apzagtie ģeologi ar gadijuma mašīnām kaut kā nokļuvām līdz Pendžikentai. Garais bārdainis visu ceļu lūkojās debesīs, bet mazais lādējās, atkārtodams: ja tie ir aviokluba puišu jociņi, tad viņš gan tiks ar tiem galā. Šoferis Petrenko bija pavisam izsists 110 sliedēm. Viņš vairākkārt mēģināja kaut ko paskaidrot par stūres stieni, taču neviens viņā neklausījās.

Pendžikentā man paziņoja, ka Lozovskis izbraucis no turienes jau 14. augusta rītā, bet mūsu grupas šoferis Koļa atgriezies tās pašas dienas vakarā bez Lozovska un aizturēts milicijā, jo acīmredzot ir pazudinājis mašīnu un Lozovski, tikai negrib atzīties, kur un kā tas noticis, bet attaisnodamies melš tīrās blēņas par gaisa uzbrukumu.

Es drāzos uz miliciju. Koļa sēdēja pie dežuranta uz koka sola un smagi pārdzīvoja cilvēku netaisnību. Kā viņš stāstīja, tad kilometrus četrdesmit no Pendžikentas «pans šefs» devies aplūkot kaut kādus paugurus, kas atradušies sāņus no ceļa. Pēc minūtēm divdesmit nolaidies helikopters un aizstiepis automašīnu. Koļa dzinies tam pakaļ vai veselu kilometru, bet nav panācis un gājis meklēt Lozovski. Taču arī Lozovskis bijis nez kur pazudis. Tad Koļa atgriezies Pendžikentā un gods godam visu noziņojis, bet tagad — še tev.., «Pietiek gvelzt niekus!» dusmīgi noteica dežurants, bet šajā brīdī milicijā ieklupa divi mani ģeologi un Petrenko. Viņi atnesa iesniegumu par mašīnas nozušanu un skopiem vārdiem apjautājās, kam jāiesniedz sūdzība par gaisa huligānismu. Pēc pusstundas Koļu atbrīvoja.

Piebildīšu, ka, starp citu, Koļas likstas ar to vēl nebeidzās. Pendžikentas prokuratūra ievadīja «Lietu par pils. Lozovska pazušanu un par varbūtējo viņa noslepkavošanu», kurā Ko|a bija aizdomās turētais, bet Džamils, strādnieki un es — liecinieki. So «lietu» pārtrauca tikai pēc tam, kad atbrauca komisija, kuru vadīja profesors Ņikitins. Negribu par to stāstīt un arī nestāstīšu, jo es rakstu par Svešiniekiem, bet toreiz katru dienu uzzinājām par tiem ko jaunu. Taču pašas interesantākās ziņas sniedza mūsu priekšnieks — tas pats «pans šefs» Boriss Lozovskis.

Mēs ilgi nodevāmies dažādiem minējumiem, pūlēdamies saprast, no kurienes Svešinieki uzradušies un kas viņi ir. Tika izteiktas vispretrunīgākās domas, un skaidrību guvām tikai pēc tam, kad septembra vidū bija uziets Svešinieku nosēšanās laukums un atrasta Borisa Lozovska dienasgrāmata. To uzgāja robežsargi, kas, izmantojot aculiecinieku liecības, bija novērojuši dažas Melno Helikopteru trases. Sis laukums atradās ieplakā starp kalniem, piecpadsmit kilometru uz rietumiem no «Apīdas pils»; laukums bija līdzeni noblietēta virsma, ko gar malām norobežoja apkusuši akmens bluķi. Tā diametrs bija apmēram divsimt metru, augsne daudzās vietās šķita apsvilusi, augu valsts — zāle, dzelkšņi, divi zīdkoki — pār- ogļojusies. Laukumā atrada vienu no nolaupītajām automašīnām (GAZ-69), nomazgātu, ieeļļotu, bet bez degvielas, vairākus priekšmetus, kas bija pagatavoti no nezināma materiāla un nezin kādām vajadzībām paredzēti (tagad nodoti sīkākai izpētīšanai)', un — pats galvenais — arheoloģiskās grupas «Apīda» dienasgrāmatu ar paša Borisa Lozovska ievērojamajiem ierakstiem.

Dienasgrāmata atradās uz mašīnas pakaļējā sēdekļa un nebija cietusi ne no mitruma, ne arī no saules, to klāja vienīgi putekļu kārta. Parastā piezīmju burtnīca brūnos kartona vākos līdz divām trešdaļām bija pierakstīta ar «Apīdas pils» izrakumu aprakstiem un atskaitēm par arheoloģiskās izpētes darbiem pils apkārtnē, bet dienasgrāmatas beigās divpadsmit lappusēs bija īss stāsts, kas, pēc manas dziļākās pārliecības, ir jebkura romāna un daudzu zinātnisku un filozofisku apcerējumu vērts.

Lozovskis bija rakstījis ar zīmuli, vienmēr steidzies (spriežot pēc rokraksta), un bieži vien piezīmes bija diezgan nesakarīgas. Šis tas no uzrakstītā nav saprotams, bet daudz kas no tā vieš skaidrību atsevišķās nesaprotamās notikuma detaļās, un viss Lozovska izklāsts ir ārkārtīgi interesants, it sevišķi viņa secinājumi par Svešiniekiem. Burtnīcu man — kā arheoloģiskās grupas priekšnieka vietas izpildītājam — nodeva Pendžikentas prokuratūras izmeklētājs tūlīt pēc tam, kad «Lieta par nozušanu» un tā tālāk tika pārtraukta «sakarā ar nozieguma sastāva neesamību». Pievienoju visus šos ierakstus dienasgrāmatā, komentējot dažas ne visai saprotamas vietas.

Lappuses no R. Lozovska dienasgrāmatas

14. augustā

(Attēlots kaut kas līdzīgs mušmires cepurītei — stipri saplacināts konuss. Lai varētu salīdzināt, blakus uzzīmēta automašīna un cilvēciņš. Apakšā paraksts: «Kosmosa kuģis?». Konusā vairāki punkti, uz tiem norāda bultiņas un uzraksti: «Ieejas». Konusa virsotnē uzraksts: «Te iekrauj». Sānos pieraksts: «Augstums 15 m, pamatnes diametrs 40 m».)

Helikopters atnesa vēl vienu mašīnu — GAZ-69 ar numuru 2D 19-19. Svešinieki (šo vārdu pirmais sāka lietot tieši Lozovskis) kāpelēja pa to, izjauca motoru, pēc tam gaziku iekrāva kuģī. Lūkas bija šauras, tomēr mašīna kaut kā izspraucās cauri. Mūsu automobilis pagaidām stāv apakšā. Es izkrāvu no tā visus produktus, un viņi los neaiztiek. Man nepievērš absolūti nekādu uzmanību, tas ir pat aizvainojoši. Šķiet, e? varētu arī aiziet, bet pagaidām negribu to darīt.,, (Tālāk nāk ļoti nejauks zīmējums, tas laikam domāts viens no Svešiniekiem.)

Es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķermenis apmēram metru diametrā. Astoņas, dažiem arī desmit kājas. Tās ir garas un tievas, līdzīgas zirnekļa kājām, sastāv no trim posmiem. Ekstremitātes locītavās var izliekties jebkurā virzienā. Ne acis, ne ausis nav redzamas, taču viņi noteikti redz un dzird ļoti labi. Pārvietoties spēj neticam; ātri — gluži kā melni zibeņi. Skraida pa gandrīz stāvu krauju kā mušas. Apbrīnojami, ka viņu ķermenim nav priekšpuses un aizmugures. Es noskatījos, kā viens no viņiem, skrējienā neapstājoties un nepagriežoties, pēkšņi nesās sāņus un pēc tam atpakaļgaitā. Ja kāds no viņiem paskrien man tuvu garām, jūtu vieglu, svaigu smaržu, kaut ko līdzīgu ozonam. Viņi sirsina kā cikādes. Dzīvs, saprātīgs … (Teikums nav pabeigts.)

Helikopters atnesa govi. Brangu, ārkārtīgi muļķīgu brūnaļu. Tikko bija nolikta zemē, tā ņēmās plūkāt apsvilušos dzelkšņus. Ap viņu salasijās seši Svešinieki, čirkstināja un laiku pa laikam uzliesmoja. Viens no viņiem saņēma govi aiz kājām un viegli apgrieza uz muguras — kāds satriecošs spēks! Govi arī iekrāva kuģī. Nabaga brūnaļa! Vai viņi sagatavo pārtikas krājumus?

Piegāju viņiem tuvu klāt un mēģināju sākt sarunu. Absolūti nekādas reakcijas.

Helikopters atnesa siena kaudzi un iekrāva to kuģī…

Te nav mazāk kā deviņi Svešinieki un trīs helikopteri …

Tomēr mani novēro. Es pagāju aiz akmeņiem. Viens no viņiem tūlīt man sekoja, čirkstināja, pēc tam atstājās …

Tas neapšaubāmi ir kosmosa kuģis. Es sēdēju krauts ēnā, un pēkšņi Svešinieki pašķīda no kuģa uz visām pusēm. Tad kuģis negaidot pacēlās gaisā vairākus metrus un atkal nolaidās. Viegli kā pūciņa. Bez trokšņa un uguns uzliesmojuma, nav ne mazāko pazīmju, ka darbotos dzinēji. Nočirkst vienīgi akmeņi …

Izrādās, ka vienam tomēr ir acis — piecas spīdošas podziņas ķermeņa malās. Tās ir dažādās krāsās: zilganzaļa, zila, violeta un divas melnas. Varbūt šīs podziņas nemaz nav acis, jo lielākoties tās vērstas ne uz to pusi, uz kuru virzās pats Svešinieks. Tumsā acis spīd .,.

15. augustā

Naktī gandrīz nemaz neesmu gulējis. Helikopteri atlidoja un aizlidoja. Svešinieki čirkstināja. Tas viss notika pilnīgā tumsā. Tikai reizēm parādījās spilgti gaismas uzliesmojumi…

Atvesta trešā mašīna, atkal GAZ-69, ZD 73-98. Un atkal bez šofera. Kāpēc ta? Vai viņi izrauga brīdi, kad šoferis aizgājis?…

Svešinieks ķēra ķirzakas — un darija to ļoti veikli. Skrēja uz trim kājām un ar pārējām grāba pa divām trim uzreiz .,,

Jā, es varētu no šejienes aiziet, ja vien gribētu … Tikko esmu atgriezies no kraujas malas. No turienes Pendžikentas ce|š gandrīz vai ar roku aizsniedzams — trīs stundu gājiena attālumā. Tomēr es nekur neiešu. Jāpavēro, kā tas viss beigsies …

Kuģī tika iekrauts vai vesels aitu ganāmpulks — vismaz desmit j- un milzum daudz siena. Tātad jau uzzinājuši, no kā aitas pārtiek. Gudras būtnesl Acīmredzot grib vai nu aizvest govis un aitas dzīvas, vai ari nodrošināties ar pārtiku. Tomēr nav saprotams, kāpēc viņi tik nepārprotami un stūrgalvīgi ignorē cilvēkus. Vai varbūt cilvēki Svešiniekus interesS mazāk nekā govis? Viņi iekrāvuši kuģī arī mūsu mašīnu …

…arī saprot? Kā būtu, ja es lidotu viņiem līdzi? Mēģināt vienoties par to vai arī slepus nokļūt uz kuģa? Vai neatļaus? …

… Divi, reizēm četri propelleri. Lāpstiņu skaitu neizdevās precizēt. Korpusa garums apmēram astoņi metri. Viss taisīts no melna, matēta materiāla, metinājumu vietas nav redzamas. Manuprāt, tas nav metāls. Drīzāk kaut kas līdzīgs plastmasai. Nesaprotu, kā iekļūt lidaparātā. Nekādu lūku nav… (Tas droši vien ir helikopteru apraksts.)

Acīmredzot es esmu vienīgais cilvēks, kas nokļuvis tādos apstākļos. Ārkārtīgi baigi. Bet kā gan citādi? Jālido, noteikti man jālido viņiem līdzi, tas ir pilnīgi nepieciešami …

Atkal pašā kuģa virsotnē parādījās eži. (Nav saprotams, ko tas nozīmē. Vairāk nekur Lozovskis «ežus» nav minējis.) Parādījās, uzliesmoja un nozuda. Spēcīga ozona smaka …

Atlidoja helikopters, tā bortos redzami dūres lieluma ieliekumi. Lidaparāts nosēdās, salocījās (?), un tūlīt sāņus virs kalniem aizlidoja divi mūsu reaktīvie iznīcinātāji. Kas noticis? .,,

Svešinieki joprojām skraida, it kā nekas nebūtu noticis. Ja būtu sadursme … (Teikums nav pabeigts.)

… teorētiski. (Nesalasāmi.) … japaskaidro. Acīmredzot viņi nesaprot vai arī uzskata, ka tas nav viņu cienīgi …

Satriecoši! Vel līdz šim laikam_ nespēju atgūties no pārsteiguma. Vai šie Svešinieki būtu mašīnas??? Divus soļus no manis nupat divi no viņiem izjauca trešo! Neticēju savām acīm. Ārkārtīgi sarežģīta ierīce, pat nezinu, kā to aprakstīt. 2ēl, ka neesmu inženieris. Bet laikam jau ari tas nepalīdzētu. Viņi noņēma aizmugures bruņas, zem tām zvaigžņveida . . . (Teikums nav pabeigts.) Zem vē- derdaļas diezgan ietilpīgs rezervuārs, bet nav saprotams, kā viņi tur saliek dažādus priekšmetus. Mašīnas! …

Svešinieki atkal samontēja izjaukto, pāri palika četras kājas, bet to vietā pielika kaut ko līdzīgu milzīgām spīlēm. Tikko montāža bija pabeigta, «jaundzimušais» pielēca stāvus un aizsteidzās uz kuģi…

Ķermeņa lielākā daļa ir zvaigžņveida priekšmets no balta materiāla, kas atgādina pumeku vai sūkli…

Kas ir šo mašīnu pavēlnieki? Varbūt Svešiniekus kāds vada no kuģa iekšienes? …

Vai šīs nevarētu būt saprātīgas mašīnas? Muļķības! Kibernētika vai televadīšana? Brīnumi. Un kas neļauj Pavēlniekiem iznākt ārā?…

Laikam tie saprot, kādas ir atšķirības starp cilvēkiem un dzīvniekiem, tāpēc cilvēkus neņem. Humāni. Mani droši vien savākuši aiz pārskatīšanās… Sieva nepiedos … nekad, nekad es neredzēšu — tas ir briesmīgi. Bet es taču esmu cilvēks! …

Ļoti maz izredžu palikt dzīvam. Aukstums, bads, kosmiskais starojums, miljons citu nejaušību. Kuģis acīm redzami nav domāts «zaķu» pārvadāšanai. Vispār izredzes vājas — viens pret simtu. Taču man nav tiesību palaist garām šo izdevību. Nepieciešams nodibināt sakarus!

Nakts, pulkstenis ir divpadsmit. Rakstu kabatas lukturīša gaismā. Kad es to biju iededzis, pieskrēja viens no Svešiniekiem, uzliesmoja un aizskrēja. Visu vakaru Svešinieki būvēja kaut kādu celtni, kas izskatās pēc torņa. Sākumā no trim lūkām nokārās plati trapi. Domāju, ka beidzot iznāks tie, kuri vada šīs mašīnas, taču pa trapiem nolaida daudz detaļu un metāla (?) slokšņu. Seši Svešinieki ķērās pie darba. Tā, kuram tika piemontētas spīles, viņu vidū nebija. Es ilgi viņus vēroju. Visas kustības ārkārtīgi precīzas un drošas. Torni uzbūvēja četras stundās. Cik saskanīgi viņi strādā! Tagad ir pavisam tumšs un es nekā neredzu, bet dzirdu, ka Svešinieki skraida pa laukumu. Viņi labi iztiek bez gaismas, darbs ne mirkli netiek pārtraukts. Helikopteri visu laiku atrodas lidojumā …

Pieņemsim, ka es … (Teikums nav pabeigts.)

16. augustā pīkst. 16

…Tam, kas atradis šo burtnīcu. Ludzu nosūtīt to uz šādu adresi: Ļeņingrada, Valsts Ermitāža, Vidusāzijas nodaļai.

Četrpadsmitajā augustā pulksten deviņos no rīta mani, Borisu Lozovski, nolaupīja Melnais Helikopters un atveda uz šejieni — Svešinieku nometni. Līdz šai dienai es atkarībā no iespējas pierakstīju savus novērojumus… (dažas rindas nesalasāmas) un trīs automašīnas. Galvenie secinājumi: 1. Tie ir Atnācēji no citurienes, viesi no Marsa, Veneras vai kādas citas planētas. 2. Atnācēji ir ārkārtīgi sarežģīti un precīzi mehānismi, un viņu kosmiskais kuģis tiek vadīts automātiski. Viesi no kosmosa apskatīja mani, izģērba un, šķiet, nofotografēja. Viņi man nenodarīja neko ļaunu un turpmāk īpašu uzmanību neveltīja. Es biju pilnīgi brīvs…

Ka redzams, kuģis gatavojas aizlidot, jo no rīta manu acu priekšā tika izjaukti visi trīs Melnie Helikopteri un pieci Svešinieki. Mani produkti iekrauti. Laukumā palikušas tikai dažas detaļas no torņa un viens GAZ-69. Divi Svešinieki vēl rakņājas zem kosmosa kuģa un divi citi klaiņo tepat kaut kur tuvumā. Dažreiz es viņus redzu kalna nogāzē…

Es, Boriss Lozovskis, esmu nolēmis iekļūt Svešinieku kosmosa ķuģī un lidot tiem līdzi. Esmu visu pārdomājis. Produktu sliktākā gadijumā man pieliks vienam mēnesim, nezinu, kas notiks pēc tam, bet man noteikti ir jālido. Ceru, ka, iekļuvis kuģī, atradīšu tur govis un aitas un palikšu pie šiem dzīvniekiem. Pirmkārt, tā būs jautrāk, un, otrkārt, tur būs gaļas krājumi nebaltai dienai. Nezinu, kā būs ar ūdeni. Jā, man ir nazis, un, ja būs nepieciešams, varēšu izmantot asinis … (Pārsvītrots.) Ja palikšu dzīvs — un par to es gandrīz nešaubos —, darīšu visu, lai nodibinātu sakarus ar Zemi un atgrieztos tur kopā ar Svešinieku Pavēlniekiem. Domāju, ka man izdosies ar viņiem vienoties …

Marijai Lozovska i. Mīļā, dārgā Mašeņka! Es ļoti ceru, ka šīs rindas nonāks pie Tevis, kad viss jau būs laimīgi nokārtojies. Bet nenosodi mani, ja notiks sliktākais, — es nevarēju rīkoties citādi. Atccnes, ka vienmēr esmu Tevi mīlējis, un piedod man. Noskūpsti mūsu Grišu. Kad viņš būs izaudzis liels, pastāsti viņam par mani. Es nemaz neesmu tik slikts cilvēks, lai mans dēls nevarētu lepoties ar savu tēvu. Kā Tu domā? Nupat viens no Svešiniekiem, kas skraidīja pa nogāzi, atgriezās uz kuģa. Es eju. Paliec sveika. Skūpstu, mūžīgi Tavs Boriss …

Kamēr es rakstīju, Svešinieki ir ievilkuši kuģī divus trapus. Palicis vēl viens. Tagad jā … (Vesela nesalasāma rindkopa; rodas iespaids, ka Lozovskis rakstījis neskatīdamies.) Man laiks iet. Bet kas notiks, ja mani nelaidīs?! Nē, man ir jātiek kuģī! Redz, kur vēl viens Svešinieks noslīdēja no klints un ielīda kuģī. Divi vēl sēž zem kuģa. Nu, Lozovski, rnarš — uz priekšu! Baigi. Bet vispār — sīkums. Tās taču ir mašīnas, bet es esmu cilvēks…

Sajā vietā ieraksti burtnīcā beidzas. Lozovskis pie mašīnas vairs nav atgriezies. Nav atgriezies tāpēc, ka kosmosa kuģis ir aizlidojis. Skeptiķi runā, ka notikusi nelaime, bet tāpēc viņi arī ir skeptiķi. Es jau pašā sākumā biju pārliecināts, ka mūsu jaukais «pans šefs» ir dzīvs un redz to, ko mums nav lemts skatīt pat sapņos.

Viņš atgriezīsies, un es viņu apskaužu. Apskaustu arī tad, ja viņš neatgrieztos. Lozovskis ir pats drosmīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu pazinis.

Jā, ne jau katrs spētu to izdarīt. Esmu to jautājis daudziem. Daži ir godīgi atzinušies: «Nē. Tas ir baigi.» Lielais vairums atbildējis: «Nezinu, redzat, tas atkarīgs no konkrētiem apstākļiem.» Man nebūtu drosmes to veikt. Es taču redzēju «zirnekli», un pat tagad, kad zinu, ka tā bijusi tikai mašīna, tas neizraisa manī uzticību. Tad vēl šie baismīgie Melnie Helikopteri… Iedomājieties, ka jūs atrodaties svešā kosmosa kuģī un jums visapkārt ir nedzīvi mehānismi, iedomājieties, ka jūs lidojat ledainā tukšumā — bez cerībām, bez drošas pārliecības par atgriešanos — dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi; iedomājieties visu to — un jūs sapratīsiet manas izjūtas.

Tas, patiesību sakot, arī ir viss. Piebildīšu vēl tikai dažus vārdus par tālākajiem notikumiem. Septembra vidū no Maskavas ieradās profesora Ņikitina vadītā komisija un lika mums visiem — man, Džamilam, šoferim Koļam un strādniekiem — uzrakstīt milzum daudz papīru un sniegt atbildes uz tūkstošiem jautājumu.

Mēs ar to noņēmāmies apmēram nedēļu un pēc tam atgriezāmies Ļeņingradā.

Varbūt skeptiķiem taisnība un mēs nekad neuzzināsim ko vairāk par mūsu viesiem no citurienes, par viņu zvaigžņu kuģa uzbūvi, par tiem apbrīnojamiem mehānismiem, kurus viņi atsūtīja pie mums uz Zemes, bet galvenais — par viņu negaidītās ierašanās iemeslu, tomēr, lai arī ko teiktu skeptiķi, es domāju, ka šie Svešinieki atgriezīsies. Boriss Lozovskis būs pirmais tulks. Viņam vajadzēs pilnīgi iemācīties tālo kaimiņu valodu, jo tikai viņš varēs viesiem paskaidrot, kā uz Zemes apvidus mašīna varēja atrasties blakus sešpadsmit gadsimtus vecām māla krūžu lauskām.