Svešinieks

PIRMĀ DAĻA I

Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar — nezinu. Sa­ņēmu no nespējnieku patversmes telegrammu: «Māte no­mira. Apbedīšana rīt. Jūtam līdzi.» Tas nekā neizsaka. Varbūt tas notika vakar.

Vecu ļaužu patversme atrodas Marengo, astoņdesmit kilometru attālumā no Alžīras. Braukšu ar autobusu, kas atiet pulksten divos, un tur nonākšu pievakarē. Tātad nakti varēšu pavadīt nomodā pie aizgājējas un rītvakar atgrie­zīšos mājās. Palūdzu patronu piešķirt man divi dienas at­vaļinājumu, un viņš nevarēja atteikt tik svarīga iemesla dēļ. Bet izskatīties viņš izskatījās neapmierināts. Es viņam pat pateicu: «Tas taču nav manas vainas dēļ.» Viņš nekā neatbildēja. Tad es nodomāju, ka man nevajadzēja tā teikt. Vispār nebija ko atvainoties. Drīzāk viņam vajadzēja izteikt man līdzjūtību. Bet viņš droši vien to izdarīs parīt, kad redzēs man sēru lenti ap roku. Jo pašlaik mamma vēl itin kā nav nomirusi. Turpretī pēc apbedīšanas viss būs galā un pieņems oficiālu raksturu.

Tātad nolēmu izbraukt divos ar autobusu. Bija ļoti karsts laiks. Kā parasti paēdu pusdienas restorānā pie Selesta. Tur visi mani ļoti žēloja, un Selests man teica: «Katram ir tikai viena māte.» Kad es gāju projām, visi mani pavadīja līdz durvīm. Es biju mazliet apjucis, jo man vēl vajadzēja iegriezties pie Emanuēla patapināt melnu kaklasaiti un sēru apsēju ap piedurkni. Pirms dažiem mē­nešiem viņš bija zaudējis tēvoci.

Es devos turp skriešus, lai nenokavētu autobusu. Droši vien šās steigas un šās skriešanas dēļ, turklāt arī no kra­tīšanās, no benzīna smakas, no gaismas atspulgiem uz ceļa un žilbinošās saules debesīs es iesnaudos. Nogulēju gan­drīz visu brauciena laiku. Un, kad uzmodos, biju atgāzies )ret kādu karavīru, kas man uzsmaidīja un apjautājās, rai es braucu no tālienes. Es pateicu «jā», lai nebūtu vairs ārunā.

Patversme atradās divi kilometru attālumā no ciema, is aizgāju uz turieni kājām. Man gribējās tūdaļ pat pa­skatīties uz mammu. Bet durvju sargs teica, ka papriekš nan jātiekoties ar direktoru. Tā kā direktors bija aizņemts, brītiņu bija jāpagaida. Visu šo laiku ar mani nopļāpāja durvju sargs, un pēc tam es tikos ar direktoru: viņš mani pieņēma savā kabinetā. Direktors bija maza auguma sirmgalvis ar Goda leģiona ordeņlentīti pogcaurumā. Viņš paraudzījās manī savām gaišajām acīm. Pēc tam paspieda man roku un turēja savējā tik ilgi, ka es lāgā nezināju, kā to atbrīvot. Ielūkojies kādā mapē, viņš sacīja:

— Merso kundze šeit ieradās pirms trim gadiem. Jūs bijāt viņas vienīgais atbalsts.

Man šķita, ka direktors man kaut ko pārmet, un es sāku viņam paskaidrot. Bet viņš mani pārtrauca:

— Jums nebūt nav jāattaisnojas, mans mīļais. Es Iepa­zinos ar jūsu mātes personisko lietu. Jūs nespējāt viņu uzturēt. Viņai bija vajadzīga kopēja. Bet jūs saņemat ne visai lielu algu. Galu galā šeit viņai klājās daudz labāk.

Es noteicu:

— Jā, direktora kungs.

Un viņš piebilda:

— Vai zināt, viņai šeit bija draugi, viņas vecuma cil­vēki. Viņiem bija kopīgas intereses, kas atšķiras no jūsu paaudzes interesēm. Jūs esat jauns, un viņai droši vien bija garlaicīgi ar jums.

Tā bija taisnība. Kad mamma dzīvoja mājās, viņa augu dienu klusēja un tikai ar acīm sekoja ikvienai manai kus­tībai. Pirmajā laikā patversmē viņa bieži raudāja. Bet tas bija aiz pieraduma pie mājām. Pēc dažiem mēnešiem viņa būtu raudājusi, ja viņu izņemtu no patversmes. Ari aiz pieraduma. Pa daļai šā iemesla dēļ pēdējā gadā es uz turieni gandrīz vairs netiku braucis. Un arī tāpēc, ka man ietu zudībā svētdiena, nemaz neņemot vērā iešanu uz auto­busu, biļetes pirkšanu un divi stundu ilgu braucienu.

Direktors vēl kaut ko runāja. Bet es viņā gandrīz vairs neklausījos.

Beidzot viņš sacīja:

— Domāju, ka jūs gribat paskatīties uz savu māti.

Es klusēdams, piecēlos, un viņš devās man pa priekšu uz durvīm. Kāpnēs viņš man paskaidroja?

— Mēs viņu pārnesām uz mūsu nelielo morgu, tai ne­uztrauktu pārējos. Ik reizes, kad kāds patversmes iemīt­nieks nomirst, pārējie divi trīs dienas nervozē. Un tad kalpotājiem grūti ar viņiem tikt galā.

Mēs izgājām cauri pagalmam, kur bija daudz sirm­galvju, kas, sastājušies pulciņos, sarunājās. Kad gājām viņiem garām, viņi apklusa. Bet mums aiz muguras sa­runas atkal atsākās. Izklausījās pēc klusinātas papagaiļu tarkšķēšanas, Pie nelielas ēkas durvīm direktors mani pa­meta.

— Es jūs atstāju, Merso kungs. Būšu jūsu rīcībā savā kabinetā. īstenībā apbedīšana paredzēta desmitos no rīta. Bijām domājuši, ka tādējādi jūs varēsit pavadīt nakti no­modā pie aizgājējas. Jā, un vēl: jūsu māte sarunās ar saviem draugiem, šķiet, bieži izteikusi vēlēšanos, lai viņu apglabā pēc baznīcas rituāla. Esmu devis nepieciešamos rīkojumus. Taču gribēju darīt jums to zināmu.

Es viņam pateicos. Mamma, kaut arī nebija ateiste, dzīva būdama, nekad netika domājusi par reliģiju.

Es iegāju mazajā telpā. Tā bija ļoti gaiša, kaļķiem iz­balsināta istaba ar krāsaina stikla griestiem. Vienīgās mēbeles — krēsli un iksveida ķeblīši. Uz diviem no tiem telpas vidū stāvēja zārks ar virsū uzliktu vāku. Bija re­dzamas vienīgi mazliet ieskrūvētas spožas skrūves, kas izcēlās uz nebeicētajiem dēļiem. Pie zārka sēdēja baltā audekla halātā ģērbusies slimnieku kopēja arābiete ar spilgtu zīda lakatu ap galvu.

Aiz manis iekšā ienāca durvju sargs. Viņš droši vien bija skrējis. Mazliet stostīdamies, viņš sacīja:

— Mēs uzlikām zārkam vāku, bet es tūdaļ to nocelšu, lai jūs varētu uz aizgājēju paskatīties.

Viņš jau piegāja pie zārka, kad es viņu apturēju. Viņš jautāja:

— Jūs negribat?

Es atbildēju:

— Nē.

Viņš parāvās atpakaļ, un man kļuva neērti, jo jutu, ka nevajadzēja tā teikt. Pēc brīža, mani uzlūkojis, viņš jau­tāja: '

— Kāpēc ne? — taču bez mazākā pārmetuma, it kā gri­bēdams tikai uzzināt

Es atbildēju:

— Nezinu.

Tad, plucinādams sirmās ūsas un uz mani neskatīda­mies, viņš noteica:

— Saprotu.

Viņam bija skaistas, gaišzilas acis un iesarkana sejas krāsa. Viņš padeva man krēslu un pēc tam ari pats apsē­dās netālu man aiz muguras. Slimnieku kopēja piecēlās un devās uz izeju. Tad sargs man pateica:

— Viņai ir šankrs.

Tā kā es nesapratu, tad paskatījos uz sievieti un ierau­dzīju, ka ap galvu zem acīm viņai ir apsējs. Ap deguna vietu apsējs bija gluži plakans. No visas sejas bija re­dzams tikai apsēja baltums.

Kad slimnieku kopēja izgāja, durvju sargs sacījas

— Tagad es atstāšu jūs vienu.

Nezinu, kādu kustību es izdarīju, bet viņš palika stā­vam man aiz muguras. Viņa klātbūtne mani traucēja. Istabu pārpludināja spoža pēcpusdienas gaisma. Sizda­mies pret krāsainā stikla griestiem, rūca divi sirseņi. Un es jutu, ka man uzmācas snaudiens. Nepagriezdamies pret durvju sargu, es jautāju:

— Vai jūs jau ilgi esat šeit?

Viņš uzreiz atbildēja:

— Piecus gadus, — it kā visu laiku būtu gaidījis manu jautājumu.

Pēc tam viņš ņēmās gari pļāpāt. Viņš būtu ļoti izbrī­nījies, ja kāds viņam būtu teicis, ka savu mūžu viņš beigs, strādādams par durvju sargu Marengo patversmē. Viņam esot sešdesmit četri gadi, un viņš esot parīzietis. Te es viņu pārtraucu: «Ak tad jūs neesat šejienietis?» Pēc tam es atcerējos, ka, pirms mani aizveda pie direktora, viņš man tika stāstījis par mammu. Viņš teica, ka rnamma labi drīz jāapglabā, jo līdzenumā esot liels karstums, it īpaši šaipusē. Un tad piebilda, ka esot dzīvojis Parīzē un nekādi nevarot to aizmirst. Parīzē mironi reizēm glabājot trešajā vai pat ceturtajā dienā. Bet šeit tas neesot iespējams, pat iedomāties nevarot, kā te steidzoties un skriešus skrienot pakaļ līķratiem. Tad viņa sieva pateica:

— Ciet taču klusu, kungam tādas lietas nav jāstāsta.

Sirmgalvis nosarka un sāka atvainoties. Es iejaucos un

teicu: «Nē, nē, nekas!» Es atzinu, ka tas, ko viņš stāsta, ir patiess un interesants.

Nelielajā morgā viņš man pastāstīja, ka nonācis pa* tversrnē kā trūkumcietējs. Bet, juzdamies vesels, esot palū­dzis šo durvju sarga vietu. Es aizrādīju, ka tātad viņš ir kļuvis par patversmes iemītnieku. Viņš atbildēja, ka neesot vis. Mani jau iesākumā pārsteidza, kā viņš izrunāja vār­dus: «viņi», «pārējie» un retu reizi «veči», stāstīdams par patversmes iemītniekiem, no kuriem daži nebija vecāki par viņu. Bet, pats par sevi saprotams, viņš nebija tāds kā viņi. Viņš bija durvju sargs un zināmā mērā noteicējs pār viņiem.

Tai brīdī ienāca slimnieku kopēja. Pēkšņi bija iestājies vakars. Virs stikla jumta ļoti ātri sabiezēja tumsa. Durvju sargs pagrieza slēdzi, un mani apžilbināja pēkšņais gais­mas uzliesmojums. Sargs mani aicināja iet uz ēdam- zali pusdienās. Bet man nemaz negribējās ēst. Tad viņš piedāvāja man atnest tasi kafijas ar pienu. Tā kā kafija ar pienu man ļoti garšo, es biju ar mieru, un pēc brīža viņš atgriezās ar paplāti. Es izdzēru kafiju. Pēc tam man sagribējās uzpīpēt. Bet es svārstījos, jo nezināju, vai drīkstu pīpēt pie mammas zārka. Taču pārdomājis, no­spriedu, ka tam nav nekādas nozīmes. Piedāvāju cigareti durvju sargam, un mēs uzpīpējām.

Pēc brīža viņš sacīja:

— Vai zināt, ari jūsu mātes kundzes draugi nāks pa- vāķēt. Seit tāds paradums. Man jāaiziet pēc krēsliem un pēc melnas kafijas.

Es pajautāju, vai nevarētu nodzēst vienu lampu. Gais­mas atspulgs uz baltajām sienām mani nogurdināja. Viņš atbildēja, ka tas neesot iespējams. Apgaismojums esot ierīkots tā: vai nu degot visas lampas, vai neviena. Es nekādu lielu uzmanību viņam vairs nepievērsu. Viņš aiz­gāja, atkal atgriezās un izkārtoja krēslus. Uz viena no tiem viņš uzlika kafijas kannu un tai apkārt tasītes. Pēc tam apsēdās man pretī, otrpus mammas zārkam. Ari slim­nieku kopēja apsēdās kaktā, pagriezusi pret mani muguru. Ko viņa darīja, es neredzēju. Bet pēc viņas roku kustī­bām varēju domāt, ka viņa ada. Bija silti, kafija mani bija sasildījusi, un pa atvērtajām durvīm plūda iekšā nakts un puķu smarža. Liekas, es mazliet iesnaudos.

Mani uzmodināja kaut kāda čaboņa. Pēc nomiedža ista­bas sienu baltums man izskatījās vēl žilbinošāks. Ap mani nebija ne mazākās ēnas, un ik priekšmets, ik stūris, visi izliekumi iezīmējās tik asi, ka sāpēja acis. Tieši tai brīdī nāca iekšā mammas draugi. Pavisam kādi desmit, un viņi klusi slīdēja šai žilbinošajā gaismā. Viņi apsēdās tā, ka neviens krēsls neiečīkstējās. Es viņus redzēju tik skaidri, kā vēl nekad nevienu nebiju redzējis, un man nepaslidēja garām neviens sīkums nedz viņu sejās, nedz apģērbā. Taču dzirdēt es viņus nedzirdēju, un man bija grūti ticēt, ka tie ir dzīvi cilvēki. Gandrīz visām sievietēm bija priekš­auti, kuru jostiņas apžņaudza vidukli, un tāpēc vēl vairāk izspiedās uz āru apaļīgie vēderi. Līdz širn es nekad netiku ievērojis, cik lieli vēderi mēdz būt vecām sievietēm. Vī­rieši gandrīz visi bija ļoti kalsni un rokās turēja spieķus. Viņu sejās mani pārsteidza tas, ka es neredzēju viņu acis, bet tikai tādu kā blāvu gaišumu krunku tīklā. Kad viņi sasēdās, lielākā daļa no viņiem raudzījās uz mani un bikli kratīja galvu, čāpstinot bezzobainajā mutē iekritušās lū­pas, tā ka es nevarēju saprast, vai viņi mani sveicina vai viņiem tikai raustās seja. Ticamāk šķiet — viņi mani svei­cināja. Tikai tad es ievēroju, ka viņi visi kratīja galvas, apsēdušies man pretī pa labi un pa kreisi no durvju sarga. Uz mirkli man iešāvās prātā smieklīga doma, ka viņi sa­nākuši mani tiesāt.

Mazliet vēlāk kāda no sievietēm sāka raudāt. Viņa sē­dēja otrajā rindā kādai savai biedrenei aiz muguras, un es viņu lāgā nevarēju redzēt. Viņa raudāja, ik pa brīdim skaļi iešņukstēdamās, un man šķita, ka viņa nekad nemi­tēsies. Pārējie izlikās viņu nedzirdam. Visi sēdēja nomākti, drūmi un nerunīgi. Skatījās vai nu uz zārku, vai uz savu spieķi, vai uz ko citu, bet tikai vienā un tai pašā punktā. Sieviete vēl aizvien raudāja. Es biju ļoti izbrīnījies, jo viņa man nebija pazīstama. Man gribējās, kaut viņa pārstātu. Taču neuzdrošinājos viņai to teikt. Durvju sargs pielie­cās viņai tuvāk, kaut ko pateica, bet viņa papurināja galvu, kaut ko nomurmināja un atkal sāka raudāt, tāpat ik pēc noteikta brīža iešņukstēdamās. Tad durvju sargs piecēlās un pārnāca manā pusē. Viņš apsēdās man blakus. Pēc krietna brīža, mani neuzlūkodams, viņš paskaidroja: «Viņa bija ļoti pieķērusies jūsu mātes kundzei. Saka, tā esot bijusi viņas vienīgā draudzene un tagad viņai vairs neviena neesot.»

Tā mēs sēdējām ilgu laiku. Raudātājas nopūtas un šņuksti kļuva aizvien retāki. Toties viņa bieži skaļi šņau­kājās. Beidzot tomēr apklusa. Miegs man vairs nenāca, bet es biju noguris, un man sāpēja krustos. Tagad man bija smagi, tāpēc ka visi šie cilvēki klusēja. Tikai laiku pa laikam saklausīju kādu dīvainu skaņu un nevarēju sa­prast, kas tas ir, Pēc laba brīža beidzot es uzminēju, ka daži sirmgalvji zīšļā savus vaigus un tāpēc pasprūk šie dīvainie čāpstieni. Viņi to nemanīja — tik ļoti bija iegri­muši savās domās. Man pat radās iespaids, ka nelaiķe, kas gulēja viņu vidū, viņiem nekā nenozīmēja. Bet tagad es domāju, ka tas ir bijis maldīgs iespaids.

Mēs visi iedzērām durvju sarga pasniegto kafiju. Tālāko vairs nezinu. Pagāja nakts. Atceros, ka uz mirkli es at­vēru acis un ieraudzīju, ka sirmgalvji sakņupuši gu], ne­guļ tikai viens, kas, atspiedies uz spieķa, uzlicis zodu uz rokām, cieši manī raugās, it kā gaidīt gaidīdams, kad es uzmodīšos. Pēc tam es atkal aizmigu. Pamodos, tāpēc ka vēl stiprāk sāpēja krustos. Virs stikla jumta svīda gaisma. Pēc brīža pamodās kāds no sirmgalvjiem un sāka neat- ņemdamies kāsēt. Viņš spļāva lielā, rūtainā mutautā, un šķita, ka ar katru spļāvienu iekšās viņam kaut kas pārtrūkst. Ar savu klepošanu viņš uzmodināja arī pārējos, un durvju sargs teica, ka nu viņiem jāiet projām. Sirm­galvji piecēlās kājās. Pēc šās neērti pavadītās nakts vi­siem sejas bija kļuvušas pelnu pelēkas. Pirms aiziešanas, man par lielu izbrīnu, ikviens man paspieda roku, it kā ši nakts, kurā mēs netikām pārmijuši ne vārda, būtu mūs vēl vairāk tuvinājusi.

Es biju noguris. Durvju sargs aizveda mani uz savu istabiņu, un es varēju mazliet savest sevi kārtībā. Palūdzu arī tasi kafijas ar pienu un ar lielu baudu izdzēru. Kad izgāju ārā, bija jau pavisam gaišs. Virs pakalniem, kas Marengo šķir no jūras, debess bija pilna sārtiem māko­ņiem. Un vējš, kas no turienes pūta, uzvēdīja sāls srnaku. Viss solīja saulainu dienu. Es sen nebiju bijis laukos un jutu, ka ar lielu prieku būtu devies pastaigā, nebijis mam­mas nāves.

Bet es stāvēju pagalmā zem platānas un gaidīju. Ieel­poju svaigās zemes smaržu, un man vairs nemaz nenāca miegs. Iedomājos savus darbabiedrus. Pašlaik viņi ce|as augšā un pošas uz darbu — man tas allaž bija visgrū­tākais brīdis. Kādu laiciņu es vēl kavējos domās pie visām šīm lietām, bet tad mani iztraucēja zvana skaņas, kas plūda no patversmes iekštelpām. Aiz logiem bija izcēlu­sies kaut kāda kņada, bet pēc tam viss apklusa. Saule debesīs bija pakāpusies mazliet augstāk un jau sāka cepi­nāt man kājas. Pār pagalmu pārnāca durvju sargs un teica, ka mani saucot direktors. Es devos uz viņa kabinetu. Viņš iedeva man parakstīt vairākus papīrus. Es ievēroju, ka viņš ir ģērbies melnos svārkos un svītrainās biksēs. Viņš paņēma rokās telefona klausuli un man sacīja:

—« Apbedīšanas biroja kalpotāji ir jau ieradušies. Es tūlīt viņus palūgšu aizvērt zārku. Vai jūs negribētu vēl pēdējo reizi paskatīties uz savu māti?

Es atbildēju: — Nē.

Tad viņš klusinātā balsī pa telefonu izrīkoja:

— Fižak, pasakiet saviem puišiem, lai sāk.

Pēc tam viņš man sacīja, ka piedalīšoties apbedīšanā, un es viņam pateicos. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja savas īsās kājiņas. Viņš pavēstīja, ka bez viņa un manis iešot ari kopēja. Pēc noteikumiem patversmes iemītnieki bērēs nedrīkst piedalīties. Viņš tiem atļaujot tikai vāķēt pa nakti. «Tas ir cilvēcīgi,» viņš piebilda. Bet šai gadījumā viņš devis atļauju pavadīt manu mammu uz kapiem kādam viņas vecam draugam: «Tomā Peresam.» Te direktors pasmaidīja. Viņš man teica:

— Saprotiet, tās bija mazliet bērnišķīgas jūtas. Bet viņš un jūsu māte bija gandrīz nešķirami. Patversmē par vi­ņiem zobojās, Peresam mēdza teikt: «Tā ir jūsu brūte.» Bet viņš tikai.smējās. Tas viņiem abiem sagādāja prieku. Un patiešām jāsaka: Merso kundzes nāve viņu ir ļoti ap­bēdinājusi. Domāju, ka es nedrīkstēju viņam atteikt. Bet pēc padoma, kādu deva mūs apmeklējošais ārsts, man vi­ņam bija jāatsaka vakarnakt vāķēšana pie zārka.

Mēs diezgan ilgi klusējām. Tad direktors piecēlās un pa­raudzījās ārā pa kabineta logu. Brīdi vērojis, viņš sacīja:

— Mācītājs no Marengo ir jau atnācis. Mazliet par agru.

Pēc tam direktors mani brīdināja, ka būšot jāiet kājām vismaz četrdesmit piecas minūtes, jo baznīca atrodoties pašā ciemā. Mēs izgājām ārā. Pie morga stāvēja mācītājs un divi kora zēni. Viens no viņiem turēja rokā vīraka kvēpināmo trauku, un mācītājs, pār to noliecies, regulēja sudraba ķēdes garumu. Kad mēs pienācām, mācītājs at­lieca muguru. Viņš mani uzrunāja ar «mans dēls» un pa­teica dažus vārdus. Tad viņš iegāja morgā, es viņam se­koju.

Es uzreiz ieveroju, ka zārka vāka skrūves ir jau aizskrū­vētas un istabā stāv četri melnās drēbēs ģērbušies vīri. Tai pašā brīdī izdzirdēju direktoru man sakām, ka līķrati gaidot uz ceļa; mācītājs jau skaitīja lūgsnas. No šā brīža viss ritēja ļoti ātri. Melnie vīri pienāca pie zārka un uz­klāja tam virsū pārsegu. Mācītājs, viņa pavadoņi, direk­tors un es izgājām no morga. Pie durvīm stāvēja kāda man nepazīstama dāma. «Merso kungs,» direktors mani stādīja priekšā. Dāmas vārdu es nesaklausīju, tikai no­pratu, ka tā ir pavadītājos izraudzītā kopēja. Bez mazākā smaida viņa nolieca lejup savu garo, kaulaino seju. Tad mēs pagājām mazliet sānis, lai palaistu garām zārku. Un, dodamies nopakaļ zārka nesējiem, izgājām no patversmes pagalma. Aiz vārtiem gaidīja līķrati — gara, lakota spoža kaste, kas izskatījās pēc penāļa. Līķratiem blakus stāvēja ceremonijas vadītājs, maza auguma vīriņš jocīgā tērpā, un kāds iespaidīga izskata sirmgalvis. Es nopratu, ka tas ir Peresa kungs. Galvā viņam bija mīksta filca cepure ar apaļu dibenu un platām malām. (Kad zārku iznesa no morga, viņš platmali noņēma.) Ģērbies viņš bija melnā uzvalkā, kura bikses virs kurpēm bija sagriezušās kā korķu velkamais, un mezglā sasietā melnā kaklasaite izskatījās pārāk maza salīdzinājumā ar krekla plato balto apkakli. Deguns viņam bija nosēts melniem raibumiņiem, lūpas drebēja. Sirmie, paplānie mati lāgā nenosedza jocīgās, ļenganās ausis, kurām tikpat kā nebija skrimstalas un kuru sarkanā krāsa tik ļoti izcēlās viņa bālajā sejā, ka mani vi­sai pārsteidza. Ceremonijas vadītājs ierādīja katram savu vietu. Pašā priekšā soļoja mācītājs, aiz viņa brauca līķ­rati. Tiem katrā pusē divi vīri. Aiz līķratiem — direktors un es, bet gājienu noslēdza izraudzītā slimnieku kopēja un Peresa kungs.

Saule debesīs jau laistījās pilnā spožumā. Tā sāka de­dzināt zemi, un karstums strauji palielinājās. Nezinu kā­pēc mēs diezgan ilgi gaidījām, pirms devāmies ceļā. Tum­šajā uzvalkā man bija karsti. Vecītis, kas jau bija uzlicis galvā platmali, no jauna to noņēma. Es biju mazliet pa­griezies uz viņa pusi un skatījos uz viņu, kad direktors ierunājās par viņu. Viņš pastāstīja, ka mana māte un Peresa kungs bieži vakaros slimnieku kopējas pavadībā devušies pastaigā līdz pat ciemam. Es palūkojos uz ap­kārtējo lauku ainavu. Ieraugot cauri ciprešu rindām, kas, paceldamās pār pakalniem, sniedzās debesīs, rūsganzaļo zemi un reti izkaisītās, skaidri redzamās mājiņas, es sa­pratu mammu. Vakaros šī ainava droši vien uzvēdī tādu kā skumju pilnu mieru. Bet tagad, kad spožajā saulē visa šī ainava trīsuļoja, tā izskatījās pārdabiska un nomācoša.

Mēs devāmies ceļā. Tikai tagad es ievēroju, ka Peress mazliet klibo. Līķrati pamazām palielināja ātrumu, un sirmgalvis sāka atpalikt. Atpalika arī viens no četriem vīriem un tagad soļoja man līdzās. Mani pārsteidza, cik ātri saule kāpj arvien augstāk un augstāk. Pēkšņi ievē­roju, ka jau labu laiku apkārtējos laukos sīc kukaiņi un čab zāle. Pa vaigiem man tecēja sviedri. Tā kā man ne­bija cepures, varēju vēdināties tikai ar mutautu. Apbedī­šanas biroja kalpotājs man kaut ko teica, bet es nesa­dzirdēju. Vtņš slaucīja savu kailo pauri ar mutautu, ko turēja kreisajā rokā, vienlaikus ar labo roku paceldams savas naģenes malu. Es viņam jautāju:

— Ko jūs teicāt?

Rādīdams uz debesīm, viņš atkārtoja:

— Cepina.

Es atbildēju:

— Jā.

Pēc brīža viņš vaicāja:

— Vai aizgājēja ir jūsu māte?

Es atkal sacīju:

— Jā.

— Vai viņa bija veca?

Es atbildēju:

— Ne visai, — jo skaidri nezināju, cik viņai gadu.

Pēc tam vīrs apklusa. Es atskatījos un ieraudzīju veco

Peresu kādu piecdesmit metru attālumā no mums. Viņš steidzās, izstieptajā rokā vēcinādams platmali. Es paska­tījos arī uz direktoru. Viņš soļoja ļoti cienīgi, bez liekiem žestiem. Uz pieres viņam bija sariesušās dažas sviedru lāses, bet viņš tās neslaucīja nost.

Man šķita, ka bēru gājiens virzās uz priekšu mazliet ātrāk. Ap mani joprojām pletās tas pats saules pārplūdi­nātais līdzenums. Debesu spožums bija neciešams. Kādu laiku mēs gājām pa nesen salabotu ceļa posmu. Saule bija izkausējusi asfaltu. Kājas tajā stiga iekšā un atstāja spožajā mīkstumā dziļas pēdas. Kučiera miecētas ādas ce­pure, kas pacēlās virs līķratiem, šķita piesūkusies ar šiem melnajiem dubļiem. Es jutos kā pazudis starp šīm zili- baltajām debesīm un dažādu nokrāsu vienmuļo melnumu — lipīgo, izrakņāto asfalta melnumu, blāvo sēru drānu mel­numu un līķratu spīdīgo melnumu. Tas viss: saule, ādas un zirgu mēslu smaka no pajūga, lakas un vīraka smarža, nogurums pēc bezmiega nakts ņirbināja man acis un jauca domas. Es vēlreiz atskatījos, un man likās, ka Pcress ir kaut kur tālu, tālu, tīts tveicīgas dienas dūmakā, un pēc tam es viņu vairs neredzēju. Pameklējis viņu ar skatienu, ieraudzīju, ka viņš ir nogājis nost no ceļa un Iet taisni pa

Jauku. Tāpat ari ievēroju, ka ceļš man priekšā meta likumu. Es sapratu, ka, labi pazīdams apvidu, Peress devās pa īsāko ce|u, gribēdams mūs panākt. Pagriezienā viņš mums pievienojās. Vēlāk mēs viņu atkal pazaudējām. Viņš atkal gāja taisni pa lauku, un tā tas atkārtojās vairākas reizes, Bet es jutu, kā man deniņos pulsē asinis.

Vēlāk viss ritēja tik strauji, tik noteikti un dabiski, ka es vairs nekā neatceros. Prātā palicis vienīgi tas, ka, pirms iegājām ciemā, slimnieku kopēja mani uzrunāja. Viņai bija dīvaina balss, kas nepavisam nesaderēja ar viņas seju, — melodiska un trīsuļojoša. Viņa sacīja:

— Ja iet lēnām, var dabūt saules dūrienu. Bet, ja iet pārāk ātri, var sasvīst un baznīcā saaukstēties.

Viņai bija taisnība. Bet izvēles nebija. Atmiņā man sa­glabājušies vēl daži iespaidi no tās dienas: piemēram, Pe­resa seja, kad viņš pēdējo reizi mūs panāca pie paša ciema. Pār vaigiem viņam ritēja lielas asaru lāses, acīmredzot no nervozēšanas un grūtā gājiena. Bet daudzo krunku dēļ asaras lejā nenoritēja. Tās saplūda kopā un sakritušajā sejā izveidoja spožu valgumu. Tad vēl atmiņā palikusi baz­nīca un ciema iedzīvotāji uz ietvēm, sarkanās ģerānijas uz kapu kopiņām, Peresa ģībonis (viņš nokrita kā salūzis ķi­pars), asiņu krāsas zeme, kas bira uz zārka, ar zemi sa­jaukušās baltās augu saknītes, un vēl kaut kādi cilvēki, balsis, ciems, gaidīšana pie kafejnīcas, nepārtraukta mo­tora rūkoņa un mans prieks, kad autobuss iebrauca ugu­nīm apgaismotajā Alžīrā un es iedomājos, ka tūlit likšos gultā un nogulēšu veselas divpadsmit stundas.

Pamodies es sapratu, kāpēc manam patronam bija tik neapmierināts izskats, kad es lūdzu piešķirt man divi die­nas atvaļinājumu, — šodien taču ir sestdiena. Biju to, tā sakot, pavisam aizmirsis, bet, kad piecēlos, man tas ienāca prātā. Patrons, protams, bija aplēsis, ka tādā kārtā kopā ar svētdienu man sanāks četras brīvdienas, un tas viņu nevarēja iepriecināt. Bet, no vienas puses, es taču neesmu vainīgs, ka mammu glabāja vakar un nevis šodien, un, no otras puses, — sestdien un svētdien mēs tik un tā nestrā­dājām. Lai nu bija kā būdams, savu patronu es tomēr varu saprast.

Man bija grūti piecelties, jo vakardienas brauciens mani bija nogurdinājis. Kamēr skuvos, gudroju, ko es darīšu, un nolēmu iet nopeldēties. Iesēdos tramvajā un braucu uz ostas peldētavu. Tur es ieniru ejā, pa kuru aizkļuvu līdz jūrai. Bija daudz jauniešu. Odenī es ieraudzīju Mariju Kardonā, mūsu kantora bijušo mašīnrakstītāju, kas man toreiz ļoti patika. Šķiet, ari es viņai. Bet viņa drīz no mums aizgāja, un mēs vairs netikārnies. Es viņai palīdzēju uzrausties uz bojas un nejauši pieskāros viņas krūtīm. Es vēl biju ūdenī, kad viņa, izstiepusies uz vēdera, jau gulēja uz bojas. Viņa pagriezās pret mani. Mati viņai krita uz acīm, un viņa smējās. Es uzrāpos uz bojas blakus viņai. Bija ļoti jauki, un es it kā pa jokam atmetu galvu atpakaļ un uzliku viņai uz vēdera. Viņa nekā neiebilda, un es tā arī paliku guļam. Acu priekšā man pletās zili zeltains debesu plašums. Zem pakauša es jutu lēni cilāja­mies Marijas vēderu. Mēs ilgi kavējāmies uz bojas un bi­jām pa pusei iesnaudušies. Kad saule kļuva pārāk svel­maina, Marija iemetās ūdenī, un es viņai sekoju. Viņu pa­nācis, es apliku roku viņai ap vidukli, un mēs peldējām kopā. Viņa joprojām smējās. Krastā, kamēr mēs žāvējā­mies, viņa sacīja: «Es esmu vairāk iedegusi nekā jūs.» Es viņai jautāju, vai viņa negribētu vakarā aiziet uz kino. Viņa atkal iesmējās un teica, ka gribētu redzēt kādu filmu, kurā tēlo Fernandels. Kad apģērbāmies, viņa bija visai pārsteigta, ieraudzījusi manu melno kaklasaiti, un vai­cāja, vai man neesot sēras. Es pateicu, ka man nomirusi mamma. Tā kā viņa gribēja zināt, kad, es atbildēju: «Va­kar.» Viņa mazliet parāvās atpakaļ, bet nekā neteica. Man gribējās pasacīt, ka tā nav mana vaina, bet es aprāvos, jo atcerējos, ka to pašu jau biju teicis savam patronam. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Sā vai tā, cilvēks vienmēr mēdz būt mazliet vainīgs.

Vakarā Marija bija visu aizmirsusi. Filma vietām bija amizanta, tiešām pārāk muļķīga. Marija sēdēja man cieši piespiedusies klāt. Es glāstīju viņai krūtis. Seansa beigās es viņu noskūpstīju, bet kaut kā neveikli. Pēc kino viņa atnāca pie manis.

Kad no rīta pamodos, Marija jau bija aizgājusi. Viņa man bija paskaidrojusi, ka viņai jāaizejot pie tantes. Es iedomājos, ka ir taču svētdiena, un tas mani sarūgtināja: svētdienas man nepatīk. Tad atkal likos gulēt, sajutu spil­venā jūras sāls smaržu, ko bija atstājuši Marijas mati, un nogulēju līdz desmitiem. Pēc tam, turpat gultā pīpēdams cigareti pēc cigaretes, novārtījos līdz pusdienlaikam. Man negribējās kā parasti iet brokastot pie Selesta, jo tur katrā

ziņā sāktu mani izprašņāt, bet man tas nepatīk. Uzcepa sev olas un apēdu tās turpat no pannas un bez maizes, jo maizes mājās nebija un iet lejā uz maiznīcu negribējās.

Pēc brokastīm aiz gara laika es sāku klimst pa dzīvokli. Kad šeit dzīvoja mamma, tas bija itin omulīgs. Tagad tas man kļuvis par lielu, un galdu 110 ēdamistabas es pārnesu uz savu guļamistabu. Es uzturos tikai šai istabā starp krēsliem ar izsēdētiem salmu sēdekļiem, skapi ar sadzel­tējušu spoguli, mazgājamo galdiņu un dzelzs gultu. Viss pārējais ir pamests. Mazliet vēlāk, lai kaut ko darītu, pa­ņēmu kādu vecu avīzi un sāku lasīt. Izgriezu caurejas līdzekļu — Krišena sāļu reklāmu un ielīmēju to vecā burt­nīcā, kurā krāju visādus rakstus, kas avīzēs mani bija uzjautrinājuši. Tad, nomazgājis rokas, beidzot izgāju uz balkona.

Manas istabas logi veras uz priekšpilsētas galveno ielu. Bija saulaina pēcpusdiena. Taču bruģis izskatījās netīrs, gājēju bija maz un tie vēl aizvien steidzās. Vispirms tās bija ģimenes, kas dodas pastaigā: tur bija divi mazi zēni matrožu uzvalciņos ar īsām bikšelēm, kas sniedzās maz­liet pāri ceļgaliem, abi juzdamies diezgan neērti savos iestīvinātajos tērpos, un meitenīte ar kuplu rožainu pušķi

matos un melnām lakkurpītēm kājās. Aiz bērniem nāca W milzīga mamma ar kastaņbrūnu kleitu mugurā un tēvs, neliela auguma sīks vīriņš, kuru es pazinu pēc izskata. Galvā viņam bija salmu cepure, viņš bija uzsējis tauriņ- veida kaklasaiti, un rokās viņam bija spieķis. Ieraudzījis viņu kopā ar sievu, es sapratu, kāpēc mūsu kvartālā viņu uzskata par izsmalcinātu. Mazliet vēlāk pa ielu aizgāja mūsu priekšpilsētas jaunekļi ar laku ieziestiem matiem un sarkanām kravatēm, stipri iežmiegtos svārkos ar izšūtu mutautiņu kabatā un kurpēs ar četrstūrainiem purngaliem. Nodomāju, ka viņi dodas uz centra kinoteātriem. Tāpēc iznākuši no mājām tik agri un, skaļi smiedamies, steidzās uz tramvaju.

Pēc viņiem iela pamazām kļuva tukša. iVlanuprāt, izrā­des visur jau bija sākušās. Uz ielas bija redzami vairs tikai bodnieki un kaķi. Debess bija skaidra, bet no ielas malā augošajiem gumijkokiem mirdzums jau bija nozudis. Uz pretējās ietves tabakas veikala īpašnieks bija iznesis un nolicis pie savām durvīm krēslu un, jāteniski uz tā uz­sēdies, atspiedās abām rokām pret krēsla atzveltni. Nupat vēl pārpildītie tramvaji tagad brauca gandrīz tukši. Kafej­nīciņā «Pie Pjēro», kas atradās blakus tabakas veikalam, viesmīlis slaucīja zāģskaidām nokaisīto tukšās zāles grīdu. iTā bija īsta svētdiena.

Es pagriezu krēslu otrādi un, nolicis to tāpat kā tabakas veikala īpašnieks, atzinu, ka tā sēdēt ir ērtāk. Izpīpējis di­vas cigaretes, iegāju atpakaļ istabā, paņēmu gabaliņu šo­kolādes un, atgriezies, atkal apsēdos pie loga, lai šokolādi apēstu. Pēc «brīža debess apmācās, un es nodomāju, ka nupat uznāks pēkšņs vasaras negaiss. Taču debess pama­zām noskaidrojās. Bet no pāri slīdošajiem mākoņiem, kas solīja lietu, iela satumsa. Es ilgi paliku pie loga un lūkojos debesīs.

Pulksten plecos atkal dārdēdami aiztrauca tramvaji. Tie veda atpakaj no piepilsētas stadiona sporta mīļotājus, kas veseliem ķekariem bija sametušies gan uz pakāpieniem, gan uz platformām. Nākamie tramvaji pārveda pašus spē­lētājus, kurus es pazinu pēc viņu mazajām ceļasomām. Viņi dziedāja un bļāva pilnā rīklē, ka viņu klubs ir neuz­varams. Daži man māja ar roku. Viens pat uzsauca: «Mēs viņiem sadevām!» Un es atbildēju: «Braši!», apstiprinoši purinādams galvu. Beidzot sāka straumēm plūst automa­šīnas.

Diena vēl mazliet uzkavējās. Debess virs jumtiem kļuva iesarkana, tin līdz ar krēslas iestāšanos Ielas atdzīvojās. Pamazām cilvēki atgriezās no pastaigas. Citu vidū es sa­skatīju izsmalcināto kungu. Bērni činkstēja, un vecākiem tie bija jāvelk līdzi aiz rokas. Gandrīz tai pašā brīdī mūsu kvartāla kinoteātri izmeta uz ielas veselu skatītāju pūli. Viņu vidū dažu jaunekļu žesti bija kļuvuši daudz asāki nekā parasti, un es nospriedu, ka viņi nupat noskatījušies kādu piedzīvojumu filmu. Tie, kas atgriezās no centra ki­noteātriem, pārbrauca mazliet vēlāk. Viņi izskatījās no­pietnāki. Viņi gan vēl smējās, bet brīžiem jau likās esam noguruši un miegaini. Viņi vēl kavējās uz ielas, šurpu turpu staigādami pa pretējo ietvi. Mūsu kvartāla jaunās meičas, saķērušās rokās, arī pastaigājās kailām galvām. Jaunekļi lūkoja aizšķērsot viņām ceļu un bārstīja visādus jokus, par kuriem, galvas aizgriezušas, viņas smējās. Da­žas no viņām, kuras cs pazinu, māja man ar galvu.

Pēkšņi iedegās ielas laternas, un pirmās nakts debesīs uzlēkušās zvaigznes nobālēja. Es jutu, ka acis sāk no­gurt, skatoties uz gaismas un cilvēku pārpilnajām ietvēm. Mitrais bruģa asfalts laistījās laternu gaisma, un tram­vaji ar regulārām laika atstarpēm meta savu uguņu at­spulgus uz mirdzošajiem matiem, smaidošajām lūpām vai sudraba aproci. Mazliet vēlāk, kad tramvaji brauca aiz­vien retāk un par kokiem un laternām jau klājās melna tumsa, kvartāls nemanot kļuva tukšs un pār atkal tukšo ielu lēnām pārskrēja pirmais kaķis. Tad es Iedomājos, ka vajadzētu paēst pusdienas. Man mazliet sāpēja kakls no ilgās atspiešanās pret krēsla atzveltni. Es nogāju uz vei­kalu un, nopircis maizi un marmelādi, pagatavoju sev ēdienu un, kājās stāvēdams, paēdu. Gribēju pie loga izpīpēt cigareti, bet gaiss bija kļuvis vēss, un man mazliet sala. Es aizvēru logus un, atgriezdamies istabā, ieraudzīju spo­gulī galda stūri ar spirta lampiņu un maizes gabaliem. Un nodomāju, ka svētdienu esmu pārlaidis, ka mamma tagad ir apglabāta, ka es atkal iešu darbā un ka vispār nekas nav grozījies.

Šodien es krietni pastrādāju kantorī. Patrons bija itin laipns. Apjautājās, vai es neesot pārāk noguris, un gribēja zināt, cik gadu bijis mammai. «Kādi sešdesmit,» es atbil­dēju, lai pārāk nekļūdītos, un nezin kāpēc šķita, it kā viņam būtu kļuvis vieglāk, jo šo lietu nu varēja uzskatīt par nokārtotu.

Uz mana galda bija sakrājusies vesela kaudzīte pavad­zīmju, un man tās visas bija jāizskata. Pirms iziešanas no kantora, lai dotos brokastīs, es nomazgāju rokas. Dienas vidū es to labprāt daru. Vakarā man tas patīk daudz ma­zāk, jo dvielis uz ruļļa ir pavisam mitrs no nepārtrauktas lietošanas. Reiz es par to ieminējos patronam. Viņš atbil­dēja, ka patīkami jau neesot, bet tomēr tas esot gluži nesvarīgs sīkums. Es izgāju mazliet vēlāk kopā ar Ema­nuēlu, kas strādā ekspedīcijā. Mūsu kantoris atrodas jūras pusē, un mēs brīdi uzkavējāmies, vērodami kravas kuģus, kas stāvēja saules apmirdzētā ostā. Patlaban bija piebrau­kusi smagā mašīna — žvadzēja ķēdes un rūca motors. Emanuēls ieprasījās: «Vai nepabrauksim?», un es sāku skriet. Bet smagā mašīna bija jau garām, un mēs meta­mies tai pakaļ. Es iejuku troksnī un putekļos. Es nekā ne­redzēju un nejutu nekā cita kā vienīgi šo neganto joņo- šanu starp vinčām un celtņiem, starp kuģu mastiem, kas lī_gojās pie apvāršņa, un kuģiem, kuriem mēs skrējām ga­rām. Es pirmais pieķēros pie mašīnas malas un ielēcu kra­vas kastē. Pēc tam palīdzēju ierāpties Emanuēlam. Mēs bijām gluži bez elpas, mašīna lēkāja pa krastmalas nelī­dzenajiem bruģakmeņiem, visapkārt griezās putekļi un spī­dēja spoža saule; Emanuēls locīdamies smējās.

Pie Selesta mēs ieradāmies galīgi nosvīduši. Viņš kā parasti atradās savā vietā, ar savu resno vēderu, priekš­autu un sirmajām ūsārn. Viņš apvaicājās, kā man klājas. Es' atbildēju, ka veicas un ka esmu izsalcis. Es ļoti ātri paēdu un padzēru kafiju. Pēc tam iegriezos mājās, maz­liet pagulēju, jo biju pavairāk iedzēris vīnu, un, kad pamo­dos, man gribējās uzpīpēt. Bija jau vēls, un es skrēju, lai noķertu tramvaju. Visu pēcpusdienu nostrādāju. Kantorī bija ļoti karsti, un vakarā, iznākot uz ielas, priecīgs gāju rnājās, lēnām soļodams gar krastmalām. Debess bija zaļa, es jutos apmierināts. Un tomēr devos tieši uz mājām, jo gribēju sev izvārīt kartupeļus.

Iedams augšā pa tumšajām trepēm, es sadūros ar veco Salamano, savu kaimiņu. Viņš veda saitē savu suni. Jau astoņi gadi, kopš redzu viņus vienmēr kopā. Viņa spanie- lam ir kāda ādas slimība, liekas, roze, kuras dēļ gandrīz nogājušas visas spalvas un āda pārklāta vātīm un brū­nām krevelēm. Būdams spiests dzīvot kopā ar suni vienā mazā istabiņā, vecais Salamano galu galā ir kļuvis tam līdzīgs. Sejas āda viņam ir noklāta sarkanīgām krevelēm un retiem, dzelteniem sariem. Toties suns no sava saim­nieka ir pārņēmis salīkušo gaitu, uz priekšu pastieptu purnu un izstieptu kaklu. Izskatās, ka viņi ir vienas su­gas, bet tomēr viens otru ienīst. Divreiz dienā, vienpa­dsmitos no rīta un sešos vakarā, sirmgalvis ved suni pa­staigā. Visus astoņus gadus savu maršrutu viņi nav gro­zījuši. Viņus var redzēt Lionas ielā — suns tik stipri rauj uz priekšu veco vīru, ka Salamano paklūp. Tad viņš suni sit un lamā. Aiz bailēm suns sāk līst uz vēdera, un sirm­galvim viņš ir jāvelk. Tagad ir sirmgalvja kārta savilkt saiti. Kad suns ir visu aizmirsis, viņš no jauna velk līdzi saimnieku, un tas viņu. no jauna sit un lamā. Tad viņi abi paliek stāvam uz ietves un viens otrā skatās, suns — ar šausmām, cilvēks — ar milzīgu naidu. Un tā katru dienu. Kad suns grib čurāt, sirmgalvis tam nedod pietie­kami laika, rauj to projām, un suns tek viņam līdzi, un aiz viņa stiepjas gara pilienu rinda. Ja gadās, ka suns nogrēkojas istabā, vecais vīrs viņu atkal sit. Tā tas ilgst jau astoņus gadus. Selesls vienmēr saka: «Tie nu gan ir nelaimīgi», bet īstenībā neviens to nevar zināt. Kad es kāpnēs satiku Salamano, viņš pašlaik lamāja savu suni.

Viņš saucas «Draņķi! Maita!», un suns kauca. Es pateicu: «Labvakar!», bet sirmgalvis joprojām lamājās. Tad es ap­jautājos, ko tad suns viņam nodarījis. Viņš neatbildēja. Tikai noteica: «Draņķis! Maita!» Man likās, ka, pieliecies pie suņa, Salamano knibinās ap kaklasiksnu. Es atkārtoju savu jautājumu skaļākā balsī. Tad, pret mani nepagrie­zies, viņš atbildēja tādās kā apvaldītās dusmās: «Un mū­žīgi šitā!» Pēc tam viņš aizgāja, raudams līdzi suni, kas ar visām četrām turējās pretī un kauca.

Tieši tai brīdī pienāca mans otrs kaimiņš no tās pašas kāpņu telpas. Kvartālā klīda baumas, ka viņš dzīvojot uz sieviešu rēķina. Taču, kad viņam jautā, ar ko viņš nodar­bojas, viņš atbild, ka esot noliktavas pārzinis. Vispār viņš nav iemīļots. Bet ar mani viņš bieži aprunājas un dažreiz uz brīdi pat ienāk pie manis, tālab ka es viņu uzklausu. Manuprāt, viņš stāsta daudz ko interesantu. Turklāt man nav nekāda iemesla ar viņu nerunāt. Viņa vārds ir Rai- mons Sintess. Viņš ir pamaza auguma, platiem pleciem, un viņam ir boksera deguns. Viņš vienmēr ir pieklājīgi apģērbies. Runādams par Salamano, arī viņš reiz teica: «Tie nu gan ir nelaimīgi!» Viņš pat vaicāja, vai man ne­riebjoties uz viņiem skatīties, un es atbildēju, ka nerieb­jas.

Kad bijām uzgājuši augšā un es jau grasījos no viņa atvadīties, viņš sacīja:

— Man mājās ir asinsdesa un vīns. Vai jūs neiekostu kopā ar mani?…

Es iedomājos, ka tad man nevajadzēs gatavot vakari­ņas, un ielūgumu pieņēmu. Arī viņam ir tikai viena istaba un virtuve bez loga. Pie gultas karājas no balta un sārta ģipša darināts eņģelis, čempionu fotogrāfijas un pāris no žurnāliem izgrieztu kailu sieviešu bildītes. Istaba bija ne­tīra, gulta nesaklāta. Vispirms Raimons iededza petrolejas lampu, tad izvilka no kabatas apšaubāmi tīru pārsēju un pārsaitēja sev labo roku. Es apjautājos, kas viņam vai­nas. Viņš teica, ka esot sakāvies ar kādu tipu, kas viņu neliekot mierā.

— Vai zināt, Merso kungs, — viņš sacīja, — es nebūt neesmu ļauns, bet man ir strauja daba. Un tas tips man teica: «Kāp laukā no tramvaja, ja esi vīrs.» Es viņam atbildēju: «Liecies nu mierā.» Tad viņš sacīja, tātad es neesot vīrs. Tad es izkāpu no tramvaja un teicu: «Liecies labāk mierā, citādi es tev parādīšu.» Viņš man atbildēja: «Ko tad?» Un tad es viņam vilku. Viņš nogāzās. Es pic- gāju, gribēdams viņu piecelt. Bet šis guļ zemē un sper man. Tad nu es viņu piespiedu ar celi pie zemes un iecirtu divas p|aukas, Viss ģīmis bija asinīs. Es pajautāju, vai nu viņam pietiek. Viņš atbildēja: «Jā pietiek.»

Visu šo stāstīdams, Sintess noņēmās ar savu pārsēju. Es biju apsēdies uz gultas. Viņš sacīja:

— Jūs tačtf redzat, ne jau es biju meklējis kašķi. Viņš pats uzmācās.

Tā bija taisnība, un es to atzinu. Tad viņš man pavēs­tīja, ka gribējis tieši lūgt man padomu šai sakarā, jo es esot īsts vīrs, man esot dzīves pieredze, es varētu viņam palīdzēt un pēc tam viņš kļūtu mans draugs. Es nekā ne­atbildēju, un viņš man vēlreiz jautāja, vai es gribot būt viņa draugs. Es sacīju, ka man ir vienalga, un viņš izska­tījās apmierināts. Viņš sadabūja asinsdesu, uzcepa to pannā, uzlika galdā glāzes, šķīvjus, nažus, dakšiņas un divas pudeles vīna. To visu viņš darīja klusēdams. Pēc tam mēs ķērāmies pie vakariņām. Ēdot viņš man sāka stāstīt savu piedzīvojumu. Sākumā mazliet raustīdamies.

— Esmu iepazinies ar kādu dāmu,,, tā sakot, viņa ir mana mī|ākā.

Vīrietis, ar kuru viņš bija sakāvies, bija šās sievietes brālis. Sintess teica, ka viņš šo sievieti uzturējis. Es liekā neatbildēju, bet viņš tomēr tūdaļ piebilda, ka zinot, ko par viņu mūsu kvartālā runā, taču viņa sirdsapziņa esot tīra un viņš tiešām strādājot par noliktavas pārzini.

— Bet pirms stāstu par savu piedzīvojumu, — Sintess sacīja, — gadījās, ka es pamanīju krāpšanu. .

Mīļākai viņš devis tik daudz, lai varētu iztikt. Pats mak­sājis īri par viņas istabu un devis viņai divdesmit franku dienā uzturam.

Trīssimt franku par istabu, sešsimt franku uzturam, laiku pa laikam zeķu pāris, kopā sanāca tūkstoš franku. Un kundze taču nestrādāja. Tomēr viņa man žēlojās, ka ar to, cik es dodot, nevarot izdzīvot. Bet es viņai teicu: «Kāpēc tu pusi dienas nestrādā? Man būtu daudz vieg­lāk, ja tu pati pirktu sev visādus sīkumus. Šomēnes es tev nopirku kostīmu, maksāju ik dienas divdesmit franku, mak­sāju tavu īri, bet tu pēcpusdienās dzer kafiju ar savām draudzenēm. Tu dod viņām kafiju un cukuru. Bet es tev dodu naudu. Es par tevi gādāju, bet tu pret mani iztu­ries slikti.» Viņa tomēr nestrādāja un vienmēr žēlojās, ka nevarot izdzīvot, un tad es pamanīju krāpšanu.

Raimons pastāstīja, ka reiz atradis viņas somiņā lote* rijas biļeti un viņa nav varējusi paskaidrot, kur tā biļete viņai gadījusies. Mazliet vēlāk viņš atradis lombarda kvīti par divām ieķīlātām aprocēm. Līdz šim viņš nebija nekā zinājis ne par kādātn aprocēm.

— Tad nu es skaidri redzēju, ka te notiek krāpšana. Un pametu viņu. Bet papriekš piekāvu. Un pēc tam pateicu viņai visu taisnību. Pateicu, ka viņai nekā cita nevajag kā tikai jautri uzdzīvot. Un saprotiet, Merso kungs, ka pēc tam es viņai pateicu: «Vai tu neredzi, ka cilvēki tevi ap­skauž laimes dēļ, ko es tev sagādāju. Gan tu vēlāk sapra­tīsi, kāda laime tev bijusi.»

Viņš bija sievieti piekāvis līdz asinīm. Agrāk nebija sitis.

Biju viņu šad tad iepēris, bet, tā teikt, aiz mīlības. Viņa mazliet pabļāva. Es aizvēru slēģus, un tā tas parasti beidzās. Bet tagad tas bija nopietni. Taču tā vien šķiet, ka vēl par maz viņu sodīju.

Tad viņš man paskaidroja, ka tieši šai sakarā viņam vajadzīgs padoms. Viņš apklusa, lai noregulētu kūpošās lampas dakti. Es joprojām uzmanīgi viņā klausījos. Biju izdzēris gandrīz litru vīna un deniņos jutu karstumu. Es pīpēju Raimona cigaretes, jo savējās biju izpīpējis. Garām brauca pēdējie tramvaji, aiznesdami līdzi jau apklusto- šos priekšpilsētas trokšņus. Raimons turpināja. Viņu kai­tināja tas, ka viņš vēl aizvien nespēj aizmirst savu pa­dauzu. Bet viņš to gribēja sodīt. Sākumā bija domājis aizvest to uz viesnīcu un atsaukt tikumības policiju, lai sarīkotu skandālu un sievišķi reģistrētu kā prostitūtu. Pēc tam viņš bija aprunājies ar saviem draugiem, kādi viņam bija noziedznieku vidū. Bet tie nekā nebija varējuši iz­gudrot. Un, kā Raimons izteicās, vai tad ar tādiem bija vērts ielaisties. Tā viņš tiem arī pateicis, un tad tie piedā­vājās tam sievišķim pārtaisīt ģīmi. Taču tas nebija tas, ko viņš, Raimons, gribēja. Viņš nolēma padomāt. Sākumā viņš gribējis no manis kaut ko palūgt. Bet papriekš gri­bot zināt, ko es par šo notikumu domājot. Atbildēju, ka es nekā nedomāju, bet ka tas ir interesanti. Viņš jautāja, vai es to uzskatot par krāpšanu, un man tiešām likās, ka tā bija krāpšana; un kā es domājot, vai to sievišķi vaja­dzētu sodīt un ko es darītu, būdams viņa vietā; atbildēju, ka nekad nevar iepriekš zināt, bet es saprotu, ka viņam to gribas pārmācīt. Es vēl iedzēru mazliet vīna. Raimons aizkūpināja cigareti un atklāja man savu nodomu. Viņš gribēja uzrakstīt viņai vēstuli, tādu, kurā bulu gan ap­slēpts dzēlieris, gan kaut kas tāds, lai viņai būtu ko no­žēlot. Pēc tam kad viņa atkal atnāktu, viņš gulēšot ar viņu un «tieši pirms pašām beigām» iespļaušot viņai sejā un izmetīšot laukā pa durvīm. Es atzinu, ka tas viņai tie­šām būtu sods. Bet Raimons sacīja, ka diez vai viņš pra­tīšot sacerēt šādu vēstuli un tālab nodomājis palūgt mani to uzrakstīt. Tā kā es nekā neatbildēju, viņš apjautājās, vai man nebūtu grūti uzrakstīt to tūlīt pat, un es atbildēju, ka nebūtu.

Tad, izdzēris glāzi vīna, Raimons piecēlās. Viņš pastūma sānis šķīvjus un neapēstās, atdzisušās asinsdesas paliekas. Rūpīgi noslaucīja vaskadrānas galdautu. No naktsgaldiņa atvilktnes izņēma loksni rūtiņpapīra, dzeltenu aploksni, sarkanu koka spalvaskātu un kvadrātveida tintnīcu ar vio­letu tinti. Kad viņš nosauca tās sievietes vārdu, es sapratu, ka tā ir arābiete. Es uzrakstīju vēstuli. Rakstīju to maz­liet uz labu laimi, taču ari cenzdamies iztapt Raimonam, jo man nebija iemesla viņam neiztapt. Pēc tam es vēstuli skaļā balsī nolasīju. Raimons manī klausījās pīpēdams un piekrītoši mādams ar galvu, pēc tam palūdza vēlreiz izla­sīt. Viņš bija glūzi apmierināts. Viņš sacīja:

— Es taču zināju, ka tu pazīsti dzīvi.

Sākumā es neievēroju, ka viņš mani uzrunā uz «tu». Tikai tad, kad viņš pateica:

— Tagad tu man esi īsts draugs, — tas mani pārsteidza. So teikumu viņš atkārtoja vēlreiz, un es sacīju:

— Jā.

Man bija vienalga, vai esmu vai neesmu viņam draugs, bet viņš, liekas, to tiešām vēlējās. Vēstuli viņš aizlīmēja, un mēs izdzērām atlikušo vīnu. Pēc tam kādu brīdi klusē­dami pīpējām. Laukā uz ielas viss bija klusu, un mēs dzirdējām, kā nošvirkst garāmbraucoša automašīna. Es sacīju: «Ir jau vēls.» Arī Raimons bija tādās pašās do­mās. Viņš piebilda, ka laiks ātri aizritot, un zināmā mērā tā bija taisnība. Man nāca miegs, bet bija grūti piecelties. Droši vien es izskatījos noguris, jo Raimons teica, ka ne­vajagot nolaisties. Sākumā es nesapratu. Tad viņš paskaid­roja, ka dabūjis zināt par manas mammas nāvi, bet ka agri vai vēlu tam tik un tā būtu jānotiek. Arī es domāju tāpat.

Es piecēlos, Raimons man ļoti spēcīgi paspieda roku un sacīja, ka īsti vīri allaž sapratīšoties. Izgājis no viņa dzī­vokļa, es aizvēru durvis un brīdi pastāvēju tumsā kāpņu telpā. Mājā valdīja klusums, un no pagraba dziļumā pa kāpnēm augšup kāpa savāda mitra elpa. Dzirdēju vienīgi io, kā man dzīslās pulsē asinis un džinkst ausīs. Es stā­vēju nepakustēdamies. Bet vecā Salamano istabā dobji smilkstēja suns,

Visu nedēļu biju dūšīgi strādājis, bija atnācis Raimons un pastāstīja, ka vēstuli nosūtijis. Divi reizes biju kino­teātrī kopā ar Emanuēlu, kurš ne vienmēr saprot, kas no­tiek uz ekrāna. Tad man viņam jāpaskaidro. Vakar, tātad sestdien, bija atnākusi Marija, kā bijām norunājuši. Es viņu ļoti iekāroju, jo viņa bija ģērbusies skaistā kleitā ar sarkanām un baltām svītrām un kājās viņai bija ādas sandales. Varēja samanīt viņas stingrās krūtis, un saules iedeguma dēļ seja izskatījās pavisam svaiga. Mēs iesēdā­mies autobusā un aizbraucām dažus kilometrus no Alžt- ras uz pludmali, kas bija klinšu ieskauta un no cietzemes puses apaugusi niedrēm. Četros pēcpusdienā saule vairs nebija pārāk karsta, bet ūdens bija silts un gariem, ze­miem, laiskiem vilnīšiem sitās pret krastu. Marija man iemācīja kādu spēli: peldot viļņa galotnē bija jāieņem pilna mute ar ūdeni, mutē tas jāsakuļ putās, tad jānogu­ļas uz muguras un strūklu veidā jāizšļāc pret debesīm. Izveidojās putu mežģīnes, kas pēc tam saira gaisā vai arī kā siltas lietus lāses krita uz sejas. Bet pēc kāda brīža man mute sāka sūrstēt no sāļuma. Tad Marija piepeldēja klāt un ūdenī piekļāvās man. Piespiedusi muti pie manējās, viņa ar mēli atvēsināja man lūpas, un mēs labu brīdi šū­pojāmies vi]ņos.

Kad liedagā bijām apģērbušies, Marija mani uzlūkoja mirdzošām acīm. Es viņu noskūpstīju. Un no šā brīža mēs vairs nerunājām. Es pievilku viņu sev klāt, un mēs steig­šus devāmies uz autobusu, steidzāmies atpakaļ uz pilsētu, uz manām mājām, lai ātrāk mestos gultā. Es biju atstā­jis logu vaļā, un bija tik patīkami just, kā vasaras nakts vēsums pieskaras mūsu iedegušajiem augumiem.

No rīta Marija palika pie manis, un es viņai sacīju, ka mēs kopā pabrokastosim. Es nogāju uz veikalu nopirkt gaļu. Nākdams atpakaļ, izdzirdēju Raimona istabā sie­vietes balsi. Pēc brīža vecais Salamano sāka bārt savu suni, un mēs izdzirdējām soļu švīkoņu un suņa nagu skrapstienus uz trepju koka pakāpieniem; tad atskanēja: «Draņķis! Maita!» un viņi izgāja uz ielas. Es Marijai pa* stāstīju par sirmgalvja dīvainībām, un viņa smējās. Mu­gurā viņai bija mana pidžama ar uzrotītām piedurknēm. Kad viņa smējās, es viņu atkal iekāroju. Pēc brīža viņa man vaicāja, vai es viņu mīlu. Es atbildēju, ka vārdiem nav nekādas nozīmes, bet man šķiet, ka nemīlu. Viņa kļuva bēdīga. Bet, gatavojot brokastis, gluži bez kāda iemesla viņa atkal tā iesmējās, ka es sāku viņu skūpstīt. Un tieši tai brīdī Raimona istabā iedegās skaļš strīds.

Papriekš bija dzirdama spiedzoša sievietes balss, un pēc tam Raimons kliedza:

— Tu mani krāpi, tu mani krāpi! Es tev mācīšu, kā mani krāpti

Daži dobji blīkšķi, un sieviete ierēcās, turklāt tik bais­mīgi, ka kāpņu telpā uzreiz saskrēja cilvēki. Arī mēs ar Mariju izgājām. Sieviete joprojām kliedza, un Raimons joprojām viņu sita. Marija sacīja, ka tas ir drausmīgi, bet es nekā neatbildēju. Viņa lūdza, lai aizeju pēc policista, bet es atteicu, ka policisti man nepatīk. Tomēr viens at­nāca — viņu bija atvedis trešā stāva īrnieks, ūdensvadu labotājs. Policists pieklauvēja pie durvīm, un iekšā viss apklusa. Viņš pieklauvēja stiprāk, pēc brīža sieviete atkal sāka raudāt, un Raimons atvēra durvis. Mutē viņam bija cigarete, un viņš izskatījās rāmi mīlīgs. Meiča metās uz durvīm un pateica policistam, ka Raimons viņu sitis.

—- Tavs vārds? — policists jautāja. Raimons atbildēja.

«— Izņem cigareti no mutes, kad ar mani runā, — po­licists teica.

Raimons vilcinājās, paskatījās uz mani un ievilka dūmu. Tai pašā brīdī policists, pamatīgi atvēzējies, ar lielu, smagu roku iecirta viņam pļauku. Cigarete nokrita dažus metrus tālāk. Raimons pārvērtās sejā, taču uzreiz nekā neteica, tikai pēc tam rāmā balsī pajautāja, vai drīkst pa­celt savu izsmēķi. Policists teica, ka drīkst, un piebilda:

— Bet nākamajā reizē iegaumē, ka policists nav nekāds sprukstiņš.

Tikām meiča raudāja un vienā gabalā atkārtoja:

—< Viņš mani sita. Viņš ir suteners.

«— Policista kungs, vai likums atļauj saukt vīrieti par suteneru? — Raimons jautāja, bet policists pavēlēja vi­ņam turēt muti. Tad Raimons pagriezās pret meiču un sa­cīja:

—Pagaidi, mazulīt, gan mēs vēl tiksimies.

Policists lika viņam apklust, un meiča lai iet projām,

bet viņš lai paliek savā istabā un gaida, kad viņu izsauks uz iecirkni. Viņš vēl piebilda, ka Raimonam vajadzētu kaunēties: esot tā piedzēries, ka viss trīcot. Tad nu Rai­mons policistam paskaidroja:

— Es neesmu piedzēries, policista kungs. Es tikai stāvu jūsu priekšā, un man ir jātrīc, gribot negribot jātrīc!

Tad viņš aizvēra durvis, un visi izklīda. Mēs ar Mariju biiātn beiguši gatavot brokastis. Bet viņai vairs negribē­jās ēst, gandrīz visu es apēdu viens pats. Pulksten vienos viņa aizgāja, bet es vēl mazliet pagulēju.

Ap trijiem pie manām durvīm kāds pieklauvēja, un ienāca Raimons. Es paliku guļam. Viņš apsēdās uz gultas malas. Brīdi klusēja, un tad es viņam pajautāju, kā tas viss bija noticis. Viņš pastāstīja, ka izdarījis visu, kā bija nodomājis, bet viņa iecirtuši pliķi, un tad viņš piekāvis viņu. Pārējo es esot redzējis. Es teicu, ka man šķiet krāp­niece tagad sodu ir saņēmusi un viņam jābūt apmierinā­tam. Arī viņš domāja tāpat un piebilda, ka, lai nu poli­cists darīja ko darīdams, bet sievišķis tik un tā savu tiesu saņēma. Un vēl piemetināja, ka viņš labi pazīstot policis­tus un zinot, kā pret tiem jāizturas. Tad viņš jautāja, vai es gaidījis, ka viņš policistam sitīs pretī. Atbildēju, ka es nekā negaidīju un ka vispār policistus neciešu. Raimons izskatījās ļoti apmierināts. Viņš jautāja, vai es negribētu kopā ar viņu pastaigāties. Es piecēlos un sāku sukāt ma­tus. Viņš teica, ka gribētu mani sev par liecinieku. Man bija vienalga, bet es nezināju, kas man jāsaka. Pēc Rai- mona domām, pietiktu pateikt, ka šī meiča viņu krāpusi. Es biju ar mieru būt viņam par liecinieku.

Mēs izgājām laukā, un Raimons man piedāvāja iedzert labu konjaku. Pēc tam viņš gribēja spēlēt ar mani bil­jardu, un es gandrīz paspēlēju. Tad viņš gribēja iet uz publisko māju, bet es atteicos, jo man tādi iestādījumi nepatīk. Palēnām pārnācām mājās, un viņš man sacīja, cik ļoti priecājoties par to, ka viņam izdevies savu mīļāko pārmācīt. Man šķita, ka viņš ir gauži laipns pret mani un ka mēs jauki pavadījām vakaru.

Jau iztālēm es ievēroju pie parādes durvīm veco Sala­mano, kas izskatījās ļoti satraukts. Kad pienācām klāt, ieraudzīju, ka viņš ir bez suņa. Viņš skatījās uz visām pusēm, grozījās, pūlējās ielūkoties tumšajā gaitenī, kaut ko nesakarīgi murkšķēja un atkal pārmeklēja ielu ar sa­vām mazajām sasarkušajām actiņām. Kad Raimons pa­jautāja, kas viņam noticis, viņš uzreiz neatbildēja. Es tikai neskaidri saklausīju viņu murminām: «Draņķis! Maita!», un viņš joproļām ņēmās knosīties. Es apjautājos, kur tad ir viņa suns. Viņš nikni izgrūda, ka esot aizmucis. Un tad pēkšņi mēle viņam atraisījās:

— Kā parasti, es viņu aizvedu uz Manevru laukumu. Tur ap gadatirgus būdām bija daudz cilvēku. Es apstā­jos noskatīties «Izbēgušo karali». Un, kad gribēju iet tā» lāk, viņa vairs nebija. Man, protams, jau sen vajadzēja viņam nopirkt mazāku kaklasiksnu. Taču nemūžam ne­nāca prātā, ka tas maita varētu tā aizmukt.

Tad Raimons sirmgalvim paskaidroja, ka suns varbūt ir aizmaldījies, bet droši vien drīz atgriezīšoties mājās. Viņš minēja vairākus gadījumus ar suņiem, kas noskrē­juši desmitiem kilometru, lai atkal sameklētu savu saim­nieku. Par spīti visam, sirmgalvis uztraucās aizvien vai­rāk un vairāk.

— Saprotiet taču, tie viņu saķers. Ja nu kāds viņu pie­vāktu. liet tas jau nav iespējams, viņš visiem riebjas ar tām savām vātīm. Viņu paņems suņuķērāji, tas ir droši.

Tad es viņam ieteicu aiziet uz suņu patversmi, tur vi­ņam suni atdos, Imis tikai jāsamaksā sodanauda. Viņš jau­tāja, vai tā būšot liela. Es nezināju. Tad viņš noskaitās:

— Maksāt naudu par tādu sprāgoņu? Lai tik sprāgst nost! — un ņēmās suni lamāt. Raimons sāka smieties un iegāja mājā. Es viņam sekoju, un mūsu stāva kāpņu telpā mēs šķīrāmies. Pēc brīža izdzirdēju sirmgalvja soļus, un viņš pieklauvēja pie manām durvīm. Kad atvēru, viņš brīdi palika stāvam uz sliekšņa un vienā gabalā atvainojās: «Lūdzu, piedodiet! Piedodiet, lūdzu!» Es viņu aicināju iekšā, bet viņš nenāca. Skatījās uz savu kurpju purnga­liem, un viņa kraupainās rokas drebēja. Manī neskatīda­mies, viņš jautāja:

—- Sakiet, lūdzu, Merso kungs, viņi taču man to neat­ņems? Viņi man to atdos. Ko es bez viņa iesākšu?

Es paskaidroju, ka patversmē suņus patur trīs dienas, lai īpašnieki tos varētu pieprasīt atpakaļ, bet pēc tam dara ar tiem, ko grib. Viņš klusēdams mani uzlūkoja. Pēc tam pateica: «Arlabvakar.» Viņš aizslēdza savas durvis, un es viņu dzirdēju staigājam šurpu turpu pa istabu. Tad no­čīkstēja gulta. Un pēc savādiem, īsiem šņukstiem, kas ska­nēja viņpus sienas, es sapratu, ka viņš raud. Nezin kāpēc es iedomājos mammu. Bet otrā rītā bija agri jāceļas. Est man negribējās, un es aizgāju gulēt bez vakariņām.

Raimons man piezvanīja uz kantori. Viņš sacīja, ka viens no viņa draugiem (viņš tam par mani bija stāstī­jis) manī ielūdzot pavadīt svētdienu viņa būdiņā Alžīras tuvumā. Es atbildēju, ka labprāt brauktu, bet esmu apso­lījis šo svētdienu pavadīt kopā ar savu draudzeni. Rai­mons tūdaļ paskaidroja, ka ielūgta tiekot arī viņa. Drauga sieva būšot ļoti priecīga, nebūdama vienīgā sieviete vīriešu sabiedrībā.

Es jau grasījos nolikt klausuli, tāpēc ka manam patro­nam nepatīk, ka mums zvana paziņas no pilsētas. Bet Raimons lūdza uzgaidīt un pateica, ka būtu varējis šo ielūgumu nodot vakarā, bet gribējis man vēl kaut ko pa­stāstīt. Visu dienu viņam sekojot vairāki arābi, kuru vidū bijis arī viņa bijušās mīļākās brālis.

— Ja tu šovakar viņu redzēsi pie mūsu mājas, tad brī­dini mani.

Atbildēju, ka pats par sevi saprotams.

Mazliet vēlāk patrons izsauca mani pie sevis, un pir­majā mirklī es sapīku, jo nodomāju, ka viņš man ieteiks mazāk runāt pa telefonu un labāk strādāt. Taču bija pa­visam kas cits. Viņš paziņoja, ka gribot parunāt ar mani par kādu pagaidām vēl visai nenoteiktu projektu. Gribot tikai zināt manas domas šai jautājumā. Viņš esot nodo­mājis ierīkot Parīzē kantori, Jai turpat uz vietas kārtotu darījumus ar lielajām kompānijām, un gribētu zināt, ai es būtu ar mieru turp braukt. Tas man ļautu dzīvot Pa­rīzē un daļu gada braukāt.

— Jūs esat jauns, un man šķiet, ka tāda dzīve jums patiktu.

Es atbildēju, ka esmu ar mieru, bet ka īstenībā man ir vienalga. Tad viņš iejautājās, vai man nebūtu interesanti mainīt dzīves veidu. Es atbildēju, ka dzīvi tik un tā n;iv iespējams grozīt, lai mēs darītu, ko darīdami, un ka mana dzīve Alžīrā nebūt nav nepatīkama. Viņš izskatījās neap­mierināts un teica, ka es vienmēr atbildot izvairīgi, ka man trūkstot godkāres un ka darījumos tā esot kaitīga īpašība. Pēc tam es atgriezos atpakaļ pie darba. Labāk, protams, būtu bijis patronu nesarūgtināt, bet es nesaska­tīju nekāda iemesla savu dzīvi grozīt. Labi apdomājot, ne­biju nekāds nelaimes putns. Kad biju students, man bija daudz godkārīgu nodomu. Bet, kad studēšana bija jā­pamet, es drīz vien sapratu, ka tam visam nav nekādas reālas nozīmes.

Vakarā pie manis atnāca Marija un jautāja, vai es do­mājot viņu precēt. Atbildēju, ka man ir vienalga, bet, ja viņa vēlas, mēs varētu apprecēties. Tad viņa gribēja zi­nāt, vai es viņu mīlu. Es atbildēju gluži tāpat, kā reiz jau biju atbildējis, ka tam nav nekādas nozīmes, bet droši vien es viņu nemīlu.

— Kāpēc tad tev mani jāprec? — viņa jautāja.

Es paskaidroju, ka tam nav nekādas nozīmes, bet, ja viņa vēlas, mēs varam apprecēties. Starp citu, viņa bija tā, kas jautāja, un es tikai piekrītoši atbildēju. Tad viņa aizrādīja, ka laulība esot nopietna lieta. Es atbildēju: «Nē, nav.» Viņa brīdi klusēja, tad cieši manī paraudzījās. Pēc tam atkal ierunājās. Viņa tikai gribot zināt, vai es biitu pieņēmis tādu pašu priekšlikumu no citas sievietes, ar kuru mani saistītu tādas pašas attiecības. Es sacīju: «Protams.» Tad Marija jautāja pati sev, vai viņa mani mīl, jo es jau to nevarēju zināt. Atkal iestājās klusums, tad viņa nomurmināja, ka es esot dīvains cilvēks un droši vien tāpēc viņa mani mīlot, taču reiz varbūt tā paša iemesla dēj viņa man apnikšot. Tā kā es klusēju, jo nebūtu varējis nekā piebilst, viņa smaidīdama saņēma mani aiz rokas un pavēstīja, ka gribot ar mani precēties. Es atbil­dēju, ka mēs to izdarīsim, tiklīdz viņa vēlēsies. Es viņai pastāstīju par sava patrona piedāvājumu, un Marija sa­cīja, ka labprāt iepazītu Parīzi. Pateicu viņai, ka esmu tur kādu laiku dzīvojis, un viņa jautāja, kāda tad tā esot. Es sacīju:

— Netīra. Tur ir daudz baložu un tumšu pagalmu. Visi cilvēki ir tik bāli.

Pēc tam mēs izgājām un klaiņojām pa pilsētas galvena­jām ielām. Redzējām daudz skaistu sieviešu, un es Marijai jautāju, vai viņa to ir ievērojusi. Viņa atbildēja, ka ir ievērojusi un ka viņa mani saprotot. Kādu brīdi mēs nekā nerunājām. Man tomēr gribējās, lai viņa paliek kopā ar mani, un es ieteicos, ka mēs varētu paēst pusdienas pie Selesta. Viņa labprāt būtu palikusi, bet viņai esot kaut kādas darīšanas. Patlaban bijām tieši pie manām mājām, un es teicu: «Uz redzēšanos». Viņa paskatījās uz mani:

— Vai tad tu nemaz negribi zināt, kas tās man par darīšanām?

Es, protams, gribēju zināt, bet nebiju par to padomā­jis, un tāpēc, šķiet, viņa uz mani noskaitās. Bet, ieraudzī- jusl manu apmulsumu, viņa atkal saka smieties un, ar visu augumu pagriezusies pret mani, sniedza man savas lupas.

Es paēdu pusdienas pie Selesta. Biju jau sācis ēst, kad ienāca dīvaina, maza auguma sieviete un jautāja, vai drīkstot apsēsties pie mana galdiņa. Protams, ka drīkstēja, Viņai bija straujas kustības un apaļajā sejiņā mirdzošas acis. Viņa novilka jaku un apsēdusies sāka drudžaini pētīt ēdienkarti. Pasaukusi Selestu, viņa noteiktā un reizē stei­dzīgā balsī uzreiz pasūtīja visus izraudzītos ēdienus. Gai­dīdama uzkožamos, viņa atvēra rokassomiņu, izņēma no tās kvadrātveida papīra lapiņu un zīmuli, jau iepriekš sa­skaitīja, cik viņai būs jāmaksā, tad paņēma naudasma- ciņu un, pielikusi rēķinam klāt dzeramnaudu, nolika pre­cīzo summu sev priekšā uz galda. Tieši tai brīdī viņai pa­sniedza uzkožamos, ko viņa lielā steigā notiesāja. Gaidī­dama nākamo ēdienu, sieviete izņēma no somiņas zilu zī­muli un žurnālu ar nedēļai paredzēto radiopārraižu pro­grammām. Viņa ļoti rūpīgi atķeksēja gandrīz visas pār­raides. Tā kā žurnālā bija kādas divpadsmit lappuses, šo rūpīgo darbu viņa turpināja visu ēšanas laiku. Es jau biju paēdis, bet viņa vēl joprojām cītīgi noņēmās ar atķeksē- šanu. Pēc tam piecēlās, ar tādām pašām precīzām auto­māta kustībām uzvilka jaku un aizgāja. Tā kā man nebija ko darīt, arī es izgāju laukā un kādu brīdi viņai sekoju. Viņa gāja gar ietves malu neiedomājami ātrā un drošā solī, ne reizes nenovirzoties no taisnās līnijas un neatska­toties. Beidzot viņa pazuda no mana redzesloka, un es devos atpakaļ. Nodomāju, ka viņa ir dīvaina sieviete, taču itin drīz viņu aizmirsu.

Pie savām durvīm es sastapu veco Salamano. Es lūdzu viņu ienākt, un viņš pastāstīja, ka viņa suns ir pazudis, jo suņu patversmē tā neesot. Tur kalpotāji viņam teikuši, ka suns varbūt esot sabraukts. Viņš jautājis, vai nevarētu kaut ko uzzināt policijas iecirkņos. Viņam atbildējuši, ka tādus sīkumus tur neatzīmējot, jo tie atgadoties katru dienu. Es ieteicu vecajam Salamano iegādāties citu suni, bet viņš man prātīgi atbildēja, ka esot pieradis pie pa­zudušā.

Es piemetos uz gultas, bet Salamano apsēdās uz krēsla pie galda. Viņš sēdēja man pretī, uzlicis abas rokas uz ceļiem. Veco filca platmali viņš bija paturējis galvā. Ru­nājot viņš it kā zelēdams izmeta no nodzeltējušo ūsu apak­šas saraustītus teikumus. Viņš man bija jau mazliet ap­nicis, bet ko darīt man nebija un miegs ari nenāca. Lai kaut ko runātu, sāku viņu izprašņāt par suni. Viņš pastās­tīja, ka to iegādājies pēc sievas nāves. Apprecējies viņš diezgan vēlu. Jaunībā esot gribējis darboties teātri: pulkā spēlējis zaldātu vodeviļās. Bet galu galā iestājies darbā uz dzelzceļa un to nenožēlojot, jo tagad saņemot nelielu pensiju. Ar sievu laimīgs neesot bijis, taču vispār esot pie viņas pieradis. Kad sieva nomirusi, juties ļoti vientuļš. Tad viņš palūdzis no kāda darbabiedra suni un dabūjis no tā pavisam mazu kucēnu. To vajadzējis barot ar knupīti. Bet, tā kā suņa mūžs esot īsāks nekā cilvēka mūžs, viņi abi reizē novecojuši.

— Viņam bija nejauka daba, — Salamano sacīja, —mēs šad tad ķīvējāmies. Bet tomēr viņš bija labs suns.

Es piebildu, ka tas bija īsts sugas suns, un Salamano, šķiet, jutās apmierināts.

— Turklāt, — viņš piemetināja, — jūs jau viņu nere­dzējāt pirms slimības. — Viņam bija apbrīnojami skaista spalva.

Kopš sunim piemetusies šī ādas slimība, Salamano katru ritu un vakaru ieziedis to ar ziedi. Bet pēc viņa, Sala­mano, domām, īstā vaina nav bijusi slimība, bet vecums, un vecums neesot izdziedināms.

Tai brīdī es nožāvājos, un sirmgalvis sacīja, ka viņš tūdaļ iešot projām. Bet es teicu, ka viņš varētu vēl palikt, ka man ir žēl viņa suņa, un viņš man pateicās. Sacīja, ka mana mamma viņa suni ļoti mīlējusi. Runājot par mammu, viņš to sauca «jūsu nabaga māte». Viņš izteica pieņēmumu, ka pēc mammas nāves es jūtos ļoti nelaimīgs, bet es nekā neatbildēju. Tad viņš apmulsis steigšus sāka stāstīt, ka zinot, kā mūsu kvartālā mani nosodot par mā­tes ievietošanu nespējnieku patversmē, bet viņš mani pa­zīstot un zinot, ka es mammu loti mīlējis. Vēl tagad ne­zinu, kāpēc es atbildēju, ka līdz šim nezināju, ka mani par to nosoda, bet ka nespējnieku patversme man likās gluži pieņemama, jo pašam trūka naudas algot mammai slimnieku kopēju.

— Turklāt, — es piebildu, — viņai jau sen nebija ar mani ko runāt un vienai pašai bija garš laiks.

— Jā, — Salamano atzina, — patversmē vismaz rodas draugi.

Pēc tam viņš atvainojās. Nākot miegs. Dzīve viņam ta­gad bija mainījusies, un viņš lāgā nezināja, ko iesākt. Kopš viņu pazinu, viņš pirmo reizi it kā zagšus pastiepa

man roku, un es sajutu ādas raupjumu. Viņš vāri pasmai­dīja un pirms aiziešanas sacīja:

— Ceru, ka šonakt suņi neries. Tad man vienmēr lie­kas: tas ir manējais.

Svētdien es ar mokām uzmodos, un Marijai vajadzēja mani saukt vārdā un purināt. Brokastis mēs neēdām, jo gribējām drīzāk jūrā izpeldēties. Es jutos galīgi iztukšots, un man mazliet sāpēja galva. Cigarete likās rūgta. Marija par mani zobojās, teikdama, ka es izskatos kā bērēs. Viņa bija uzvilkusi baltu audekla kleitu, un mati brīvi krita pār pleciem. Es teicu, ka viņa ir skaista, un viņa aiz prieka iesmējās.

Iedami lejā, mēs pieklauvējām pie Raimona durvīm. Viņš atbildēja, ka tūlīt nākšot. Uz ielas gan mana nogu­ruma dēj, gan tāpēc, ka no rīta nebijām attaisījuši slē- ģus, spilgtā saules gaisma mani tā apžilbināja, ka bija jāpiemiedz acis. Marija aiz prieka lēkāja un nemitējās jūsmot par skaisto laiku. Es sāku justies labāk un manīju, ka esmu izsalcis. Pateicu to Marijai, un viņa man parā­dīja savu vaskadrānas somu, kurā bija ielikusi mūsu abu peldkostīmus un dvieli. Man atlika tikai gaidīt, un drīz mēs izdzirdējām, kā Raimons aizslēdz savas durvis. Viņš bija ģērbies zilās biksēs un baltā kreklā ar īsām piedur­knēm. Bet galvā viņš bija uzlicis salmu platmali, par ko Mafijai sanāca smiekli, un mclnspalvainās rokas virs el­koņiem bija pavisam baltas. Man kļuva mazliet nelabi. Nākdams lejā pa kāpnēm, Raimons svilpoja un izskatījās Joti apmierināts. Viņš man sacīja: «Sveiks, vecais!» un Mariju nosauca par jaunkundzi.

Iepriekšējā dienā mēs bijām aizgājuši uz policijas iecirkni, kur es nodevu liecību, ka meiča Raimonu krāpusi. Viņš tika galā ar brīdinājumu. Mana liecība netika pār­baudīta. Pie parādes durvīm mēs ar Raimonu to pārrunā­jām un pēc tam nospriedām braukt ar autobusu. Liedags nebija diez cik tālu, taču tā nokļūsim galā daudz ātrāk. Raimons domāja, ka draugs priecāšoties, ja atbrauksim agrāk. Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad Raimons pēk­šņi padeva man zīmi, lai paskatos uz ielas pretējo pusi. Es ieraudzīju grupu arābu, kas stāvēja, atspieduši mugu­ras pret tabakas veikala vitrīnu. Viņi klusēdami uz mums skatījās, bet kaut kādā īpašā veidā, it kā mēs nebūtu nekas vairāk kā akmeņi vai nokaltuši koki. Raimons teica, ka otrais pa kreisi esot viņa mīļākās brālis, un izskatījās no­raizējies. Taču viņš piebilda, ka tagad viss esot kārtībā. Marija diez cik labi nesaprata un apjautājās, par ko ir rpna. Es pateicu, ka tur stāv arābi, kuriem uz Raimonu nav labs prāts. Marija gribēja, lai mēs tūlīt pat ejam prom. Raimons izrieza krūtis un smiedamies sacīja, ka vajadzētu pasteigties.

Mēs devāmies uz autobusa pieturu, kas nebija necik tālu, un Raimons teica, ka arābi mums nesekojot. Es at­skatījos. Arābi aizvien vēl stāvēja tai pašā vietā un tikpat vienaldzīgi lūkojās uz vietu, ko mēs nupat bijām atstā­juši. Mēs iekāpām autobusā. Raimons, kā šķiet, bija pavi­sam nomierinājies un visādi jokojās Marijai par prieku. Es jutu, ka viņa tam patīk, bet Marija tam gandrīz nemaz neatbildēja. Sad tad tikai smiedamās uzlūkoja viņu.

No autobusa mēs izkāpām Alžīras priekšpilsētā. Liedags nav tālu no autobusa pieturas. Bet vajadzēja pāriet pāri nelielai plakankalnei, kas paceļas virs jūras un pēc tam lēzeni nolaižas pret liedagu. Tā bija noklāta iedzelteniem akmeņiem un asfodeliem, kas izskatījās gluži balti uz jau sabiezējušās debesu zilgmes fona. Marija uzjautrinājās, sparīgi vicinādama savu vaskadrānas somu un notraukdama asfodelu ziedlapiņas. Mēs soļojām starp veselām rindām zaļu vai baltu režģu žogu apjoztām mazām vasarnīciņām, no kurām dažas ar savām verandām bija paslēpušās ta- marisku zaļumā, citas stāvēja kailā vietā starp akmeņiem. Vēl neaizejot līdz plakankalnes galam, jau varēja redzēt nekustīgo jūru, bet tālāk — gaišā ūdenī snaudošu masīvu zemesragu. Rāmajā gaisā mēs saklausījām vieglu motora rūkoņu. Un ieraudzījām tālu, tālu zvejas kuģīti, kas slī­dēja pa spožo jūras spoguli. Marija noplūca dažus klinšu īrisus. No nogāzes, kas nolaidās pret krastu līdz jūrai, mēs ieraudzījām, ka daži jau peldas.

Raimona draugs dzīvoja koka būdiņā liedaga viņā galā. Mājiņa bija atspiedusies pret klintīm, un pāļi, kas to bal­stīja no priekšpuses, jau mirka ūdenī. Raimons mūs iepa­zīstināja. Viņa draugu sauca Masons. Viņš bija gara auguma, spēcīgs, plecīgs vīrs, bet viņa sieva sīciņa, apa­ļīga, piemīlīga sieviete, kas runāja ar parīzietes akcentu. Masons mums tūlīt pateica, lai mēs jūtamies kā mājās un ka mūs tūdaļ pacienās ar zivīm, kas tikko šorīt izzve­jotas. Es viņam pateicu, ka, manuprāt, viņa mājiņa ir ļoti

skaista. Viņš pastāstīja, ka braucot šurp pavadīt sestdie­nas, svētdienas un visu atvaļinājumu. «Protams, kopā ar sievu,» viņš piebilda. Viņa sieva un Marija patlaban par kaut ko smējās. Liekas, es pirmo reizi pa īstam nodomāju, ka man ir jāprecas.

Masons gribēja iet peldēties, bet viņa sieva un Raimons negribēja. Mēs trijatā nogājām pie jūras, un Marija tū­daļ metās ūdenī. Mēs ar Masonu mazliet nogaidījām. Viņš runāja lēnām, un es ievēroju, ka viņam ir paradums ik­vienu teikumu papildināt ar vārdiem «un vēl es sacīšu» pat tad, kad īstenībā tas nekā nedeva teikuma jēgai. Par Mariju viņš man sacīja: «Viņa ir apbrīnojama, un vēl es sacīšu — burvīga.» Vēlāk es vairs nepievērsu uzmanību šim viņa paradumam, jo pilnīgi nodevos labsajūtai, ko man sagādāja saule. Smiltis zem kājām sakarsa arvien vairāk un vairāk. Es vēl mazliet apvaldīju vēlēšanos tikt drīzāk ūdenī, taču beidzot teicu Masonam: «Aiziet?» Un ieniru. Bet viņš brida ūdenī palēnām un metās peldus tikai tad, kad zem kājām zuda jūras dibens. Viņš peldēja brasā un diezgan slikti, tā ka es pametu viņu un peldēju pakaļ Marijai. Ūdens bija auksts, un man bija patīkami peldēt. Mēs ar Mariju peldējām tālāk un jutām, cik saska­nīgas ir mūsu kustības un cik mums abiem ir jauki.

Aizpeldējuši labi tālu, mēs apgūlāmies uz muguras, un man uz sejas, kas bija pagriezta pret debesīm, saule ātri nožāvēja pēdējās ūdens straumītes, kas tecēja mutē. Mēs redzējām, ka Masons iznāca no ūdens liedagā un izstie­pās saulītē. Iztālēm viņš izskatījās milzīgi liels. Marija gribēja papeldēt ar mani kopā. Es nostājos aiz viņas, apņēmu viņu ap vidukli, un viņa sāka peldēt, spēcīgi vē- zēdaina ar rokām, bet es viņai palīdzēju, kustinādams kā­jas. Sakultā ūdens čalas mūs pavadīja visu rītu, līdz es sajutu nogurumu. Tad palaidu Mariju vajā un peldēju uz krastu, vienmērīgi irdamies un dziļi elpodams. Liedagā es izstiepos uz vēdera blakus Masonam un paslēpu seju smil­tīs. Teicu viņam, ka tas bija jauki, un arī viņš domāja tāpat. Pēc brītiņa atpeldēja Marija. Es pagriezos uz mu­guras, lai redzētu viņu iznākam krastā. Viņa bija gluži gluma no sāļā ūdens, un mati viņai bija atmesti atpakaļ. Viņa izstiepās man cieši blakus, mani sildīja divējs sil­tums — viņas augums un saule, un es mazliet iesnaudos.

Marija mani sapurināja un teica, ka Masons aizgājis uz māju — bija laiks brokastot. Es tūdaļ piecēlos, jo man ļoti gribējās ēst, bet Marija sacīja, ka es kopš paša rīta

neesot viņu ne reizes noskūpstījis. Tā bija taisnība, taču ari man pašam gribējās viņu noskūpstīt,

— Iesim ūdenī, — viņa teica.

Mēs ieskrējām jūrā un izstiepāmies pirmajos sīkajos vil­nīšos. Pēc pāris roku vēzieniem Marija man cieši piekļā­vās. Es jutu viņas kājas apvijamies ap manējām, un mani sagrāba kaisle.

Kad iznācām krastā, Masons mūs jau sauca. Es viņam sacīju, ka esmu ļoti izsalcis, un viņš tūdaļ pavēstīja sie­vai, ka es viņam patīku. Maize bija mīksta un garšīga, un es rīšus apriju savu daļu zivs. Pēc tam tika pasniegta gaļa ar ceptiem_ kartupeļiem. Mēs visi ēdām klusēdami. Masons bieži cilāja vīna glāzi un nemitīgi ielēja arī man. Dzerot kafiju, man bija pasmaga galva, un es daudz pī­pēju. Masons, Raimons un es sākām gudrot, kā mēs pava­dīsim augustu šai liedagā un kopīgi vadīsim saimniecību.

Pēkšņi Marija ieteicās:

— Vai jūs zināt, cik ir pulkstenis? Jau pusdivpadsmit.

Mēs visi nobrīnījāmies, bet Masons sacīja, ka mēs ļoti

agri brokastojuši, taču tas esot gluži dabiski, jo brokas­tis esot jāēd tad, kad sajūt izsalkumu. Nezin kāpēc, Šāds prātojums Mariju sasmīdināja. Šķiet, viņa bija pavairāk iedzērusi. Tad Masons iejautājās, vai es negribētu ar viņu pastaigāties pa pludmali.

— Mana sieva pēc brokastīm vienmēr mēdz pagulēt dienvidu. Bet man tas nepatīk. Man gribas staigāt. Es viņai allaž saku, ka tā ir veselīgāk. Bet galu galā tā ir viņas darīšana.

Marija pavēstīja, ka palikšot mājās un palīdzēšot Ma­sona kundzei nomazgāt traukus. Mazā parīziete piebilda, ka tieši tādēļ vīrieši jādabū projām no mājas. Un tā mēs trijatā aizgājām.

Saules stari gandrīz vertikāli krita uz smiltīm, un jūras spožums bija acīm neizturams. Liedagā vairs neviena ne­bija. No mājiņām, kas pacēlās gar plakankalnes malām virs jūras, bija dzirdama šķīvju, nažu un dakšiņu šķin- doņa. Nežēlīgajā karstumā, kas plūda no zemes, bija grūti paelpot. Sākumā Raimons un Masons sarunājās par man nezināmām lietām un nepazīstamiem cilvēkiem. Es no­pratu, ka viņi ir jau seni paziņas un kādu laiku pat kopā dzīvojuši. Mēs aizgājām līdz pašam ūdenim un devāmies tālāk gar pašu jūru. Šad tad atplūda kāds garāks vilnītis, kas saslapināja mūsu audekla kurpes. Es ne par ko ne­domāju, jo saule virs manas kailās galvas bija mani pa pusei iemidzinājusi.

Raimons Masonam kaut ko sacīja, bet es to lāgā nesa­klausīju. Taču tūiīt pašā liedaga galā, loti tālu no mums ievēroju divus, šoferu kombinezonos ģērbušos, arābus, kas nāca uz mūsu pusi. Es paskatījos uz Raimonu, un viņš man teica:

— Tas ir viņš.

Mēs joprojām soļojām uz priekšu. Masons nevarēja sa­prast, kā arābi varējuši mūs līdz šejienei izsekot. Es no­domāju, ka viņi droši vien redzējuši mūs iekāpjam auto­busā ar pludmales somu, bet nekā neteicu.

Arābi lēnām soļoja uz priekšu un bija jau pienākuši mums daudz tuvāk. Mēs savu gaitu negrozījām, bet Rai­mons noteica:

— Ja iznāks plūkšanās, tu, Mason, ķeries pie otrā. Es uzņemos tikt galā ar savējo zelli. Un tu, Merso, apstrādā trešo, ja tāds parādīsies.

Es atbildēju:

— Labi. — Un Masons sabāza rokas kabatās.

Pārkarsusī smilts tagad man izskatījās sarkana. Mēs vienādā solī gājām pretī arābiem. Attālums starp mums nemitīgi saruka. Kad mūs šķīra vairs tikai daži soļi, arābi apstājās. Mēs ar Masonu gaitu palēninājām. Raimons de­vās tieši pretī savam arābam. Es lāgā nedzirdēju, ko Rai­mons tam teica, bet arābam bija tāds izskats, it kā viņš būtu gatavs brukt virsū pēkšņi un neapdomīgi. Tad Rai­mons arābam iesita pirmoreiz un tūdaļ pasauca Masonu. Masons devās pretī tam, kurš viņam bija norādīts, un div­reiz tam iesita no visa spēka. Arābs iekrita ūdenī ar seju pret smilšaino dibenu un palika tā dažas sekundes guļam, bet virs ūdens ap viņa galvu parādījās un plīsa burbuļi. Pa to laiku arī Raimons bija iezvēlis savam pretinieķam, un tam visa seja bija asinīs. Pagriezies pret mani, Rai­mons sacīja: «Paskaties, kā es viņam sadošu.» Es uzsaucu:

— Uzmanies, viņam ir duncis!

Bet Raimonam jau bija ievainota roka un pārgriezta lūpa.

Masons lēca uz priekšu. Bet otrs arābs jau bija piecē­lies kājās un nostājās aiz muguras tam, kuram bija dun­cis. Mēs neuzdrošinājāmies pakustēties. Arābi lēnām kā­pās atpakaļ, neizlaizdami mūs no acīm un draudēdami ar dunci. Kad viņi redzēja, ka ir jau diezgan tālu no mums, viņi steigšus aizmuka, bet mēs palikām kā piekalti stāvam karstajā saulē, un Raimons cieši spieda sev klāt asiņojošo roku.

Masons uzreiz pateica, ka šeit ir ārsts, kas vienmēr svētdienas pavada savā mājā netālu no plakankalnes. Rai­mons tūda bija ar mieru turp aiziet. Bet, kolīdz viņš ierunājās, mutē viņam sāka burbulēt asinis, kas tecēja no brūces. Mēs viņu pieturējām un itin drīz atgriezāmies bū­diņā. Tur Raimons pateica, ka viņa ievainojumi esot nie­cīgi un viņš pats varot aiziet pie ārsta. Viņš aizgāja kopā ar Masonu, bet es paliku, lai paskaidrotu sievietēm visu notikušo. Masona kundze raudāja, bet Marija kļuva pavi­sam bāla. Man apnika viņām paskaidrot. Beidzot es ap­klusu un, raudzīdamies uz jūru, smēķēju.

Ap pusdiviem Raimons ar Masonu atgriezās. Roka Rai- monam bija pārsaitēta, un mutes kaktiņam bija uzlikts plāksteris. Arsls viņam bija teicis, ka tas ir tīrais nieks, bet Raimons izskati jās ļoti sadrūmis. Masons centās viņu sasmīdināt. Bet Raimons joprojām klusēja. Kad viņš tei­cās aiziet līdz liedagam, es jautāju, uz kurieni viņš domā doties. Mēs ar Masonu pieteicāmies iet viņam līdzi. Tad viņš noskaitās un uius izlamāja. Masons noteica, ka Rai- monam nevajagot runāt pretī. Bet es tomēr devos viņam līdzi.

Mēs ilgi gājām pa liedagu. Tagad saule nežēlīgi cepināja. Saules stari uz smiltīm un uz jūras it kā lūza gabalos. Man radās tāds iespaids, ka Raimons zina, uz kurieni viņš iet, bet droši vien es maldījos. Beidzot nonācām pie kāda strautiņa, kas tecēja smiltīs aiz augstas klints pašā lie­daga galā. Tur mēs ieraudzījām abus arābus. Viņi gulēja, ģērbušies savos netīrajos šoferu kombinezonos. Viņi iz­skatījās pavisam mierīgi un gandrīz apmierināti. Mūsu ierašanās nekā negrozīja. Tas, kurš bija sadūris Raimonu, lūkojās viņā klusēdams. Otrs pūta niedru stabulīti un, uz mums šķielēdams, nemitīgi atkārtoja trīs skaņas, ko va­rēja izdabūt no sava instrumenta.

Visu laiku tur nebija nekā cita kā tikai saule un klu­sums, strautiņa čalas un šīs trīs skaņas. Tad Raimons iebāza roku kabatā pēc revolvera, bet arābs nepakustējās, un viņi joprojām lūkojās viens otrā. Es ievēroju, ka tam, kurš pūta stabuli, starp kāju pirkstiem bija lielas atstar­pes. Neizlaizdams no acīm pretinieku, Raimons man jau­tāja: «Nožmiegt viņu?» Es nodomāju: ja sākšu viņu atrunāt, viņš iekarsis vēl vairāk un katrā ziņā izšaus. Es tikai pateicu;

— Viņš taču vēl nav ne vārda tev teicis. Tādā gadī­jumā būtu negodīgi šaut.

Un atkal lielajā klusumā un karstumā bija dzirdama viegla ūdens čalošana un flauta. Tad Raimons sacīja:

— Nu, tad es viņu nolamāšu un, kad viņš atbildēs, no- žmiegšu viņu.

Es atbildēju:

— Jā, bet, ja viņš neizvilks dunci, tu nedrīksti šaut.

Raimons jau sāka mazliet uztraukties. Otrs arābs jo­projām stabulēja, un abi uzmanīja ikvienu Raimona kus­tību.

— Nē, — es teicu Raimonam. — Metieties tuvcīņā, bet revolveri atdod man. Ja otrs iejauksies vai izvilks savu dunci, es viņu nožmiegšu.

Kad Raimons man deva revolveri, to apmirdzēja saule. Taču mēs joprojām stāvējām nekustēdamies, it kā visa pasaule ap mums būtu saslēgusies. Mēs lūkojāmies cits citā nenolaiduši acu, un viss bija apstājies šeit starp jūru, smiltīm un sauli, tas bija divkāršs flautas un ūdens klu­sums. Tai brīdī es domāju: būs vai nebūs jāšauj? Bet pēk­šņi arābi, kāpdamies atpakaļ, nozuda aiz klints. Tad mēs ar Raimonu devāmies atpakaļ. Viņam it kā bija kļuvis la­bāk, un viņš visu laiku runāja, ka vajadzētu braukt mājās.

Es viņu pavadīju līdz būdiņai, un, kamēr viņš kāpa augšā pa koka trepītēm, es stāvēju lejā pie pirmā pakā­piena, galvu cepināja saule, un man nebija spēka iet augšā pa kāpnēm un atkal runāties ar sievietēm. Bet kar­stums bija tik liels, ka bija grūti arī nekustīgi stāvēt žil­binošajā saules lietū, kas lija no debesīm. Palikt šeit vai iet prom — nebija nekādas starpības. Pēc brīža es at­griezos liedagā un sāku soļot gar ūdens malu.

Visapkārt bija tas pats sarkanais mirdzums. Jūra, strauji un apspiesti elsodama, meta smiltīs sīkus vilnīšus. Es lēnām soļoju uz klintīm un jutu, ka piere man saule pietūkst. Visa lielā tveice gūlās virsū un traucēja virzīties uz priekšu. Ikreiz, kad jutu tās spēcīgo, karsto elpu pie­skārāmies sejai, es sakodu zobus, sažņaudzu dūres bikšu kabatās, ar visu augumu padevos uz priekšu, lai pieveiktu sauli un blīvo skurbumu, ko tā pār mani izlēja. Kā šķēps dūrās manī ik saules atspulgs smiltīs, jūras izbalinātajā gliemežnīcā vai stikla lauskā, un man aiz sāpēm savilkās žokļi. Es soļoju ilgi.

Jau no tālienes redzēju nelielo tumšo klints bluķi, ko apņēma žilbinošs saules dārzs, kuru radīja gaisma un jū­ras plašums. Es iedomājos vēso strautiņu aiz klints. Un man sagribējās atkal dzirdēt tā ūdens čalu, sagribējās aizbēgt no saules, no piepūles un sieviešu asarām, sagri­bējās beidzot tikt ēnā un atpūsties. Bet, pagājis tuvāk, ieraudzīju, Raimona zellis ir atgriezies.

Viņš bija viens. Viņš gulēja uz muguras, palicis rokas zem pakauša, paslēpis galvu klints ēnā, ar visu augumu saulē. Viņa zilais kombinezons kūpēja karstumā. Es biju mazliet pārsteigts. Man šķita, ka viss starpgadījums jau izbeidzies, un biju šurp atnācis, par to nemaz nedomājot.

Mani ieraudzījis, arābs piecēlās pussēdus un iebāza roku kabatā. Es, protams, sataustīju savos svārkos Raimona revolveri. Tad arābs atkal pakāpās atpakaļ, taču roku no kabatas neizvilka. Es biju patālu no viņa — kādu desmit metru atstatumā. Brīžiem uztvēru viņa skatienu starp pus­pievērtajiem plakstiņiem. Visbiežāk viņa augums sakarsu­šajā gaisā ņirbēja man acu priekšā. Viļņu čala bija kļu­vusi vēl gausāka, mierīgāka nekā dienas vidū. Saule bija tā pati, tas pats mirdzums plašajā smilšu klāstā. Nu jau divi stundas diena stāvēja uz vietas, divi stundas, kopš saule bija izmetusi cukuru verdoša metāla okeānā. Pie ap­vāršņa garām slīdēja neliels tvaikonis, šo tumšo planku­miņu es ieraudzīju tikai pa acu galam, jo vēl aizvien cieši vēros arābā.

Es domāju, ka man tikai mazliet jāpagriežas un viss būs galā. Bet aiz muguras man bija blīvs, saulē trīsuļojošs liedags. Paspēru dažus soļus uz strautiņa pusi. Arābs ne­pakustējās. Galu galā viņš vēl bija diezgan tālu. Varbūt ēnas dēļ, kas krita viņam sejā, izskatījās, ka viņš smejas. Es nogaidīju. Saules svelme dedzināja man vaigus, un es jutu, ka uzacīs sakrājas sviedru lāses. Saule cepināja "tā­pat kā mammas bēru dienā, un tāpat kā toreiz man draus­mīgi sāpēja galva un zem ādas pulsēja visi asinsvadi. Sās svelmes dēļ, ko vairs nespēju izturēt, es pavirzījos uz priekšu. Es zināju, ka tas ir muļķīgi, ka, pasperot vienu soli, es nepaslēpšos no saules. Bet es pasperu soli, vienu pašu soli uz priekšu. Un šoreiz arābs nepieceldamies iz­vilka dunci un parādīja man to. Saule iemirdzējās uz tē­rauda, un man pierē it kā ietriecās zvērojošs asmens. Tai pašā acumirklī uzacīs sakrājušās sviedru lāses pēkšņi sāka ritēt uz plakstiņiem, un acis aizklāja vēss un biezs plīvurs. Asaru un sāls aizsegā acis kļuva aklas. Es jutu tikai sau- 1es cimbalu sitienus pierē, un priekšā man joprojām ne­skaidri rēgojās saules apspīdētā dunča spožais asmens. Sis ugunīgais šķēps dedzināja skropstas un grauza ma­nas sāpošās acis. Un tad viss ap mani sagrīļojās. Pār jūru pārskrēja smaga, sveloša elpa. Man šķita, ka pave­ras visa plašā debess un sāk līt ugunīgs lietus. Visa mana būtne saspringa, un es krampjaini satvēru revolveri. Mē­līte padevās, es sajutu ieroča pulēto izliekumu, un pēkšņi norībēja sauss, spalgs krakšķis, un viss sākās. Es nopu­rināju sviedru lāses un saules mirdzumu. Sapratu, ka esmu izjaucis dienas līdzsvaru, neparasto pludmales klu­sumu, kurā nupat biju juties tik laimīgs. Tad es izšāvu vēl četras reizes uz nekustīgo ķermeni, kurā neredzami ieurbās lodes. Ar četriem īsiem piesitieniem es it kā biju pieklauvējis pie nelaimes durvīm.