Svešinieks

OTRA DAĻA I

Tūlīt pēc arestēšanas mani vairākas reizes pratināja. Bet tā bija tikai identitātes noteikšana, un tas norit ātri. Pirmajā pratināšanā, kas notika policijā, mana lieta, šķiet, nevienu neinteresēja. Turpretī pēc nedēļas izmeklēšanas tiesnesis manī skatījās ar ziņkāri. Taču iesākumam viņš man jautāja tikai vārdu, dzīvesvietu, profesiju, dzimša­nas laiku un vietu. Pēc tam gribēja zināt, vai esmu iz­raudzījies advokātu. Atbildēju, ka neesmu, un pajautāju, vai advokāts noteikti ir nepieciešams.

— Kāpēc jūs tā jautājat? — viņš brīnījās. Es atbildēju, ka uzskatu savu lietu par bezgala vienkāršu. Viņš smai­dīdams atteica:

— Tās ir jūsu domas. Bet pastāv likums. Ja jūs neiz- raudzīsities advokātu, tad mēs paši to iecelsim.

Manuprāt, tas bija ļoti ērti, ka tiesa rūpējas par tādiem sīkumiem. To es tiesnesim arī pateicu. Viņš piekrita un nobeigumā piebilda, ka tiesvedības likums esot lieliski iz­strādāts.

Sākumā es pret izmeklēšanas tiesnesi neizturējos no­pietni. Viņš mani pieņēma istabā, kurā visi logi un durvis bija aizklāti ar aizkariem, uz rakstāmgalda dega tikai viena lampa, kas apgaismoja atzveltnes krēslu, kurā viņi man lika apsēsties, bet pats palika tumsā. Par šādu pa­ņēmienu es jau biju lasījis grāmatās, un viss notiekošais man likās kā spēle. Turpretī pēc mūsu sarunas es uz viņu paskatījos vērīgāk un ieraudzīju, ka viņam ir smalki sejas panti, dziji iegrimušas lielas, zilas acis, un viņš ir liela auguma vīrs ar garām, sirmām ūsām un kupliem, gandrīz baltiem matiem. Viņš man likās ļoti prātīgs un vispār sim­pātisks, kaut gan viņam bija tiks un tādēļ raustījās mutes kaktiņš. Iedams prom, es gandrīz pastiepu viņam roku, taču laikus atcerējos, ka esmu noslepkavojis cilvēku, s Nākamajā dienā pie manis cietumā ieradās advokāts. Viņš bija maza auguma, pajauns resnītis rūpīgi pieglaus­tiem matiem. Par spīti karstajam laikam (man bija mu­gurā krekls ar uzrotītām piedurknēm), viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā ar iecietinātu apkaklīti un jocīgu kaklasaiti ;ar platām melnbaltām svītrām. Viņš uzlika uz manas la­žas portfeli, kas viņam bija padusē, stādījās priekšā un sacīja, ka esot izpētījis manu lietu. Lieta esot sarežģīta, bet viņš nešauboties par panākumiem, ja būšu pret viņu vaļsirdīgs. Es pateicos, 1111 viņš sacīja: «Tad nu ķersimies pie lietas.»

Viņš apsēdās uz lažas malas un teica, ka esot ievācis Јiņas par manu privāto dzīvi. Uzzinājis, ka mana māte nesen nomirusi nespējnieku patversmē. Pēc tam ievāktas fciņas Marengo. Izmeklētāji noskaidrojuši, ka mammas bēru dienā es «izrādījis bezjūtību».

— Jūs, protams, saprotat, ka man ir mazliet neērti jums to jautāt. Bet tas ir ļoti svarīgi. Un tas būs svarīgs argu­ments apsūdzībai, ja es nekā nevarēšu atbildēt. ) Advokāts gribēja, lai es viņam palīdzu. Viņš jautāja, vai man todien ir bijis smagi ap sirdi. Sis jautājums mani ļoti izbrīnīja, un man šķita, ka man būtu bijis visai neērti uz- bot kādam šādu jautājumu. Taču es atbildēju, ka esmu jau mazliet atradinājies rakņāties savās izjūtās un man ir grūti viņam atbildēt. Bez šaubām, mammu es ļoti mīlēju, bet tas neko nenozīmē. Ikviens vesels cilvēks vairāk vai mazāk ir vēlējis nāvi tiem, kurus mīl. Sai vietā advokāts mani pārtrauca un Šķita esam ļoti satraukts. Viņš lika, jai es apsolu, ka neteikšu to nedz tiesas sēdē, nedz izmek­lēšanas tiesnesim. Tomēr es advokātam paskaidroju, ka pēc dabas esmu tāds, ka manas fiziskas vajadzības bieži vien nesaskan ar manām jūtām. Mammas bēru dienā es biju ļoti noguris un man nāca miegs. Tālab es pat lāgā neapjēdzu, kas notiek. Taču droši varu teikt, ka labāk būtu gribējis, lai mamma nebūtu mirusi. Bet advokāts nelikās apmierināts. Viņš sacīja:

— Ar to nepietiek.

Un kļuva domīgs. Tad viņš jautāja, vai varot teikt, ka todien es pūlējos apvaldīt savas dabiskās dēla jūtas. Es atbildēju:

— Nē, jo tie būtu meli.

Viņš man uzmeta dīvainu skatienu, it kā es viņam iedvestu mazliet riebumu. Gandrīz dusmīgi viņš pateica, ka patversmes direktors un kalpotāji katrā ziņā tikšot iz­saukti par lieciniekiem un ka tas varot priekš manis beig­ties ļoti slikti. Es aizrādīju, ka tam visam nav nekāda sa­kara ar manu lietu, bet viņš atbildēja tikai to, ka acīm­redzot man nekad nav bijis darīšanas ar tiesu.

Advokāts aizgāja saīdzis. Man gribējās viņu aizturēt, paskaidrot viņam, ka es labprāt būtu vēlējies iemantot viņa simpātijas, un ne jau tāpēc, lai viņš mani labāk aiz­stāvētu, bet, ja tā var teikt, aiz tīri cilvēciskām jūtām. Galvenais — es redzēju, ka viņš manis dēļ bija noraizē­jies. Viņš mani nesaprata un tāpēc uz mani mazliet dus­mojās. Es vēlējos viņu pārliecināt, ka esmu tāds pats kā visi, caur un cauri tāds pats kā visi. Bet tam visam īste­nībā nebija nekādas lielas nozīmes, un es no tā atteicos aiz kūtruma.

Drīz pēc tam mani atkal aizveda pie izmeklēšanas ties­neša. Pulkstenis bija divi pēcpusdienā, un šoreiz viņa ka­binets bija pilns saules gaismas, ko mazliet mīkstināja tilla aizkars. Bija ļoti karsts. Viņš man lika apsēsties un ļoti pieklājīgi pavēstīja, ka mans advokāts «neparedzētu apstākļu dēļ» nav varējis šodien ierasties. Bet man esot tiesības uz viņa jautājumiem neatbildēt un gaidīt, kad pratināšanā varēs būt klāt mans advokāts. Es sacīju, ka varu atbildēt arī bez advokāta klātbūtnes. Viņš nospieda ar pirkstu kādu pogu uz sava rakstāmgalda. Ienāca jauns tiesas sekretārs un iekārtojās gandrīz tieši man aiz mu­guras.

Mēs abi apsēdāmies ērtāk savos atzveltnes krēslos. Sā­kās pratināšana. Vispirms izmeklēšanas tiesnesis man pa­teica, ka viņam mani raksturojuši kā nerunīgu un noslēgtu cilvēku, un viņš gribētu zināt, vai es tam piekrītu. Es atbildēju:

Maņ nekad nav nekā īpaša ko stāstīt, Tāpēc es klusēju.

Izmeklēšanas tiesnesis pasmaidīja tāpat kā mūsu pir­majā tikšanās reizē, atzina tādu iemeslu par pamatotu un piebilda:

— Starp citu, tam nav nekādas nozīmes.

Viņš apklusa, tad, palūkojies manī, diezgan pēkšņi iz­slējās un ātri pateica:

— Mani interesējat jūs pats.

Es lāgā»nesapratu, ko viņš ar to domā, un nekā neat­bildēju.

— Jūsu rīcībā ir kaut kas tāds, — izmeklēšanas ties­nesis piebilda, — ko es nespēju izskaidrot. Esmu pārlie­cināts, ka jūs man palīdzēsit to visu saprast.

Es sacīju, ka viss bija pavisam vienkārši. Viņš mani mudināja sīki aprakstīt visu, kas todien bija noticis. Es pastāstīju to pašu, ko jau biju viņam stāstījis: par Rai­monu, liedagu, peldēšanos, strīdu, atkal par liedagu, mazo strautiņu, sauli un pieciem revolvera šāvieniem. Pēc katra teikuma viņš noteica: «Ak tā, ak tā!» Kad es nonācu pie zemē gulošā ķermeņa, viņš manu stāstījumu apstiprināja, teikdams! «Labi.» Man bija apnicis atkārtot vienu un to pašu un bija tāda sajūta, ka vēl nekad neesmu tik daudz runājis.

Brīdi klusējis, izmeklēšanas tiesnesis piecēlās un sacīja, ka gribot man palīdzēt, ka es viņu interesējot un ka ar Dieva palīdzību viņš kaut ko izdarīšot manis labā. Tikai iepriekš viņš gribētu man uzdot vēl dažus jautājumus. Un bez kādas pārejas viņš jautāja, vai es mammu mīlējis. Es atbildēju:

— Jā, tāpat kā visi.

Tad sekretārs, kas līdz šim bija vienmērīgi klabinājis rakstāmmašīnu, pēkšņi laikam kļūdījās, uzsizdams nepa­reizu burtu, un bija spiests pavilkt rulli atpakaļ. Bez kā­das acīmredzamas loģikas tiesnesis man no jauna jautāja, vai visus piecus šāvienus es izšāvis uzreiz citu pēc cita. Es padomāju un precizēju, ka papriekš izšāvu vienu reizi un pēc dažām sekundēm vēl četras reizes.

— Kāpēc starp pirmo un otro šāvienu jūs nogaidī­jāt? — viņš jautāja.

Tad es atkal ieraudzīju liedaga sarkanās smiltis un jutu, ka saule dedzina man pieri. Bet šoreiz es nekā neat­bildēju. Un turpmākais klusuma brīdis tiesnesi, šķiet, sa­trauca. Viņš apsēdās, sabužināja matus un, atbalstīdamies ar elkoņiem uz rakstāmgalda, paliecās mazliet uz manu pusi; un viņam bija tāds savāds izskats.

— Kāpēc, kāpēc jūs šāvāt uz zemē gulošo?

Uz to es atkal nevarēju atbildēt. Tiesnesis pārbrauca ar roku pār pieri un atkārtoja savu jautājumu mazliet citādā balsī:

— Kāpēc? Jums tas man jāpasaka. Kāpēc?

Es joprojām klusēju.

Pēkšņi viņš piecēlās, platiem soļiem aizgāja uz kabineta attālāko kaktu un izvilka dokumentu skapja atvilktni. No tās viņš izņēma sudraba krucifiksu un, to vicinādams, nāca atpakaļ pie manis. Galīgi pārvērstā, gandrīz trīcošā balsī viņš izsaucās:

— Vai jūs pazīstat šo te?

Es atbildēju:

— Jā, protams.

Tad tiesnesis ļoti ātri un satraukuma pilns sacīja, ka viņš ticot Dievam un esot pārliecināts, ka nav tāda no­ziedznieka, kam Dievs nepiedotu, vajagot tikai, lai no­ziedznieks savus grēkus nožēlotu un kļūtu kā bērns, kuram ir tīra dvēsele, kas gatava visu uzņemt. Ar visu augumu viņš bija pārliecies pār galdu. Un vicināja kruci­fiksu gandrīz tieši man virs galvas. Taisnību sakot, es biju ļoti vāji sekojis viņa spriedelējumiem, pirmkārt, jau tāpēc, ka man bija karsti un kabinetā laidelējās lielas mu­šas, kas tupās man uz sejas, un arī tāpēc, ka man no šā vīra bija mazliet bail. Tai pašā laikā es apzinājos, ka tas ir smieklīgi, jo galu galā noziedznieks taču biju es. Bet viņš turpināja. Pamazām es sapratu, ka, pēc viņa domām, manā grēksūdzē ir tikai viens tumšs plankums — tas, ka pirms sava otrā šāviena biju nogaidījis. Viss pārējais vi­ņam bija skaidrs, bet, lūk, šo nogaidīšanu viņš nesaprata.

Man gribējās pateikt, ka viņš velti neatlaižas, ka šis ap­stāklis nebūt nav tik svarīgs. Bet viņš mani pārtrauca un, izslējies visā augumā, vēlreiz skubināja mani uz atklātību, noprasīdams, vai es ticu Dievam. Es atbildēju, ka neticu. Aiz sašutuma viņš apsēdās. Un teica, ka tas nevarot būt, ka visi cilvēki ticot Dievam, pat tie, kas novērsušies no viņa vaiga. Tā esot viņa pārliecība, un, ja viņš kādreiz to apšaubītu, tad viņa dzīvei vairs nebūtu jēgas.

— Vai tiešām jūs gribat, —« viņš izsaucās, — lai ma­nai dzīvei nebūtu jēgas?

Manuprāt, tas uz mani neattiecās, un tā es arī viņam pateicu. Bet viņš jau stiepa man pretī pāri pār galdu krustā sisto Kristu un neprātīgā balsī kliedza:

—- Es esmu kristīgais! Es lūdzu, lai viņš tev piedod ta- vtis grēkus. Kā tu drīksti neticēt, ka viņš ir cietis mokas tevis dēļ?

Es ļoti labi Ievēroju, ka tiesnesis mani uzrunā ar «tu», bet viņš jau mani bija pārāk nogurdinājis. Karstums pie­ņēmās arvien vairāk un vairāk. Kā vienmēr, kad es gribu tikt vaļā no kāda, kurš man jau ir apnicis ar savu runā­šanu, es izliekos, ka viņam piekrītu. Man par pārsteigumu, tiesnesis uzgavilēja:

— Redzi nu, redzi! — viņš izsaucās. — Tu taču tici, un visas cerības liksi uz viņu!

Es, protams, atkal pateicu, ka neticu. Un viņš atkal at­slīga atzveltnes krēslā.

Viņš izskatījās ļoti noguris. Brīdi viņš klusēja, bet rak­stāmmašīna vēl turpināja pierakstīt pēdējos teikumus no mūsu dialoga. Tad izmeklēšanas tiesnesis uzmanīgi manī paraudzījās ar mazliet skumju skatienu. Un nomurmināja:

— Nekad neesmu redzējis tik nocietinātu dvēseli kā jū­sējā. Noziedznieki, ar kuriem man ir bijusi darīšana, vien­mēr raudāja, ieraugot šo sāpju tēlu.

Es grasījos atbildēt, ka viņi raudāja tieši tāpēc, ka bija noziedznieki. Bet tad iedomājos, ka arī es esmu tāds pats kā viņi. Taču ar šo domu nevarēju aprast. Pēc tam tiesne­sis piecēlās, it kā darīdams man zināmu, ka pratināšana beigusies. Viņš tikai pajautāja ar tādu pašu mazliet no­gurušu seju, vai es savu nodarījumu nožēloju. Padomājis es atbildēju, ka vairāk nekā īstu nožēlu es izjūtu kaut kādu īgnumu. Man radās iespaids, ka tiesnesis mani nesa­prata. Bet todien nekur tālāk mēs netikām.

Turpmāk es bieži tikos ar izmeklēšanas tiesnesi. Tikai katru reizi gāju pie viņa advokāta pavadībā. Pratināšana aprobežojās ar to, ka man bija jāprecizē daži iepriekšējo liecību punkti. Vai arī tiesnesis pārrunāja ar advokātu ap­sūdzības argumentus. Taisnību sakot, tais reizēs viņi par mani nelikās zinis. Pamazām mainījās pats pratināšanas raksturs. Šķiet, tiesnesis par mani vairs neinteresējās, un mana lieta viņam likās skaidra. Viņš vairs nerunāja ar mani par Dievu, un es viņu vairs nekad netiku redzējis tik satrauktu kā pirmajā reizē. Galu galā mūsu sarunas bija kļuvušas daudz sirsnīgākas. Daži jautājumi, īsa saruna ar manu advokātu, un pratināšana bija galā. Mana lieta, pēc paša tiesneša izteiciena, «ritēja savu gaitu». Dažreiz, kad sarunai ar advokātu bija vispārējs raksturs, arī mani tajā iesaistīja. Es jau sāku brīvāk uzelpot. Neviens šajās stun­dās uz mani neļaunojās. Viss bija tik dabiski, tik gludi izkārtots, spēle rit.ēja tik apvaldīti, ka man radās jocīgs iespaids, it kā es šeit būtu «savējais». Un pēc vienpadsmit mēnešiem, cik ilga pratināšana, es varu teikt, ka, sev par brīnumu, visu šo laiku man nav bijis cita prieka, kā tie retie brīži, kad tiesnesis, pavadījis mani līdz sava kabineta durvīm, uzsizdams man pa plecu, sirsnīgi sacīja: «Šodien pietiek, Antikrista kungs.»

Un tad mani nodeva žandarmu rokās.

Ir lietas, par kurām es nekad nemēdzu runāt. Nonācis cietumā, es jau pēc dažām dienām sapratu, ka man nekad nepatiks runāt par šo savas dzīves posmu.

Vēlāk es vairs nesaskatīju svarīgu iemeslu šim riebu­mam. īstenībā pirmajās dienās es nemaz pa īstam nebiju cietumā: neskaidri gaidīju kaut kādu jaunu notikumu. Viss sākās tikai pēc pirmās un vienīgās satikšanās ar Mariju. No tās dienas, kad es saņēmu viņas vēstuli (viņa rakstīja, ka viņai vairs neatļaujot satikšanos, jo viņa neesot mana sieva), no tās dienas es sajutu, ka manas mājas tagad ir cietuma kamera un mana dzīve ir šeit apstājusies. Arestē­šanas dienā vispirms mani ieslodzīja kopējā kamerā, kurā jau sēdēja vairāki apcietinātie, lielākoties arābi. Mani ieraudzījuši, viņi sāka smieties. Pēc tam apjautājās, ko es esot izdarījis. Pateicu, ka nošāvu kādu arābu, un viņi ap­klusa. Bet drīz satumsa vakars. Viņi man paskaidroja, kā jāizklāj maša, uz kuras man būs jāguļ. Saritinot vienu mašas galu, no tā varēja izveidot spilvenu. Visu nakti pa seju man rāpoja blaktis. Pēc dažām dienām mani pārveda vieninieka kamerā, kur es gulēju uz koka lažas. Man tur bija paraša un cinkota mazgājamā bļoda. Cietums atradās pilsētas pašā augšgalā, un pa mazu lodziņu es varēju re­dzēt jūru. Kādudien, kad, ieķēries režģu stieņos un pievil­cies pie lodziņa, biju pagriezis seju pret saules gaismu, kamerā ienāca uzraugs un teica, ka mani izsaucot uz sa­tikšanos. Nodomāju, ka ir atnākusi Marija. Un tiešām tā bija viņa.

Lai nokļūtu satikšanās istabā, bija jāiet pa garu gaiteni, tad pa kāpnēm un beigās vel pa vienu gaiteni. Es iegāju ļoti lielā istabā, ko apgaismoja plats logs. Istabu visa ga­rumā sadalīja trijās daļās augsti režģi. Starp abām režģu sienām atradās kādus astoņus vai desmit metrus gara telpa, kas šķīra apmeklētājus no cietumniekiem. Sev pretī es ieraudzīju Mariju svītrainajā kleitā un viņas iedegušo seju. Manā pusē bija kādi desmit ieslodzītie, lielākoties arābi. Marijai visapkārt bija arābietes, un viņa atradās starp divām apmeklētājām: maza auguma vecenīti ar cieši sakniebtām lūpām, kura bija ģērbusies melnās drēbēs, un resnu sievieti, kam bija kaila galva un kas, dzīvi žestiku­lēdama, loti* skaļi runāja. Lielā attāluma dēļ, kāds bija starp režģiem, apmeklētāji un ieslodzītie bija spiesti runāt loti skaļi. Kad es ienācu, pret istabas kailajām, augstajām sienām sitās balsu murdoņa, asā gaisma no debesīm plūda uz logu rūtīm, mezdama atspulgus pa visu istabu, un rnan uznāca tāds kā reibonis. Mana kamera bija daudz klusāka un tumšāka. Pagāja brītiņš, kamēr apradu. Tad es skaidri saskatīju katru seju, kas izcēlās spilgtajā gaismā. Ievē­roju, ka gaiteņa galā starp abiem režģiem sēž cietuma uz­raugs. Lielākā daļa apcietināto arābu, tāpat arī viņu tuvi­nieki, sēdēja cits citam pretī pustupus. Viņi nekliedza. Par spīti lielajam troksnim, viņi saklausīja cits citu, sarunāda­mies pavisam klusu. Viņu dobjie čuksti, kas skanēja ļoti zemu, gandrīz no pašas grīdas, izklausījās kā nepārtraukta basa nots sarunas, kas it kā krustojās virs viņu galvām. To visu es ļoti dnz ievēroju, iedams uz to vietu, kur stā­vēja Marija. Cieši piespiedusies pie režģiem, saņēmusi vi­sus spēkus, viņa man uzsmaidīja. Manuprāt, viņa izskatī­jās ļoti skaista, bet es nepratu viņai to pateikt.

— Nu? — viņa ļoti skaļi sacīja. — Kā ir?

—- Kā redzi. . ®

—« Vai tu esi vesels? Vai tev ir viss nepieciešamais?

— Jā, viss.

Mēs apklusām, bet Marija joprojām smaidīja. Resnule kaut ko skaļi kliedza manam kaimiņam, droši vien savam vīram, liela auguma gaišmatim ar atklātu skatienu. Tas bija jau aizsāktās sarunas turpinājums.

— Zanna negribēja vinu ņemt! — vina kliedza pilnā rīklē.

— Ak tā, — vīrietis atbildēja.

— Es sacīju, ka tu viņu atkal ņemsi atpakaļ, kad iz­nāksi laukā, bet viņa negribēja ņemt.

Marija no savas puses kliedza, ka Raimons man sūtot sveicienus, un es pateicu: «Paldies.» Bet manu balsi no­slāpēja kaimiņš, jautādams: «Vai viņam labi klājas?» Sieva smiedamās pateica, ka viņš jūtoties tik labi kā vēl nekad. Mans kaimiņš pa kreisi, neliela auguma jauneklis

ar smalkām rokām, nekā nerunāja. Es ievēroju, ka viņš stāv pretī mazajai vecenītei un abi viens otrā cieši lūko­jas. Bet man nebija laika viņus ilgāk vērot, jo Marija man sauca, lai es nezaudējot cerību. Es atbildēju: «Labi.» Tai pašā laikā es viņā skatījos, un man uznāca vēlēšanās caur kleitu apskaut viņas plecus. Es kāroju pieskarties šim smalkajam audumam un lāgā nezināju, vai drīkstu cerēt vēl uz ko citu. Bet Marija, bez šaubām, gribēja sacīt, ka drīkstu cerēt, jo visu laiku smaidīja. Es redzēju tikai vi­ņas mirdzošos zobus un sīkās krunciņas pie acīm. Viņa atkal sauca:

— Tu iznāksi laukā, un mēs apprecēsimies!

Es atbildēju:

— Tu tā domā? — Bet tikai tāpēc, lai kaut ko teiktu.

Tad viņa ļoti ātri un joprojām ļoti skaļi sacīja, ka mani

katrā ziņā attaisnošot un mēs vēl peldēsimies jūrā. Bet otra sieviete viņai blakus kliedza, ka kancelejā atstājusi grozu ar pienesumu. Un uzskaitīja visu, ko tajā ielikusi. Vajagot visu pārbaudīt, jo šis pienesums dārgi maksājis. Mans otrs kaimiņš un viņa māte aizvien vēl lūkojās viens otrā. No apakšas joprojām skanēja arābu balsu murdoņa. Laukā aiz platā loga saules gaisma izskatījās kā pietūkuši.

Man sametās mazliet nelabi, un es labprāt būtu gājis prom. No trokšņa bija sasāpējusies galva. Taču, no otras puses, gribējās ilgāk izbaudīt Marijas klātieni. Nezinu, cik - ilgs laiks bija pagājis. Marija kaut ko stāstīja par savu •darbu un visu laiku smaidīja. Gaisā krustojās čuksti, klie­dzieni, sarunas. Vienīgā klusuma saliņa bija man līdzās—< nelielā auguma jauneklis un vecenīte, kas lūkojās viens otrā. Pamazām arābus citu pēc cita aizveda. Tiklīdz bija aizgājis pirmais, visi apklusa. Vecenīte piegāja pie rež­ģiem, un tai pašā acumirklī uzraugs padeva zīmi viņas dēlam. Viņš pateica: «Uz J8e*lzēšanos, māmulīt,» —un vece­nīte, izbāzuši roku starp režģiem, ilgi un lēni viņam māja.

Vecenīte aizgāja, un, cepuri rokā turēdams, ienāca kāds vīrs un nostājās viņas vietā. Ieveda kādu arestantu, un viņi sāka dzīvi sarunāties, bet pusbalsī, jo istabā atkal bija iestājies klusums. Ienāca pakaļ manam kaimiņam la­bajā pusē, un viņā sieva vīram uzsauca tikpat skaļi, it kā nebūtu pamanījusi, ka vairs nav jākliedz:

— Saudzē sevi un uzmanies!

Pēc tam pienāca mana kārta. Marija rādīja ar zīmēm, ka mani apskauj. Pirms aiziešanas es atskatījos. Viņa stā­vēja nekustēdamās, piespiedusi seju pie režģiem, ar dru­džaini samocītu, satrauktu smaidu.

Neilgi pēc tam viņa man atrakstīja. Un kopš tās dienas sākās tas, par ko man nekad negribētos runāt. Katrā ziņā nevajag neko pārspīlēt, un es to pārdzīvoju vieglāk nekā daudzi citi. Sākumā pēc apcietināšanas visgrūtākais bija tas, ka savās dtfmās es vēl aizvien biju brīvs cilvēks. Man, piemēram, uznāca ilgas pēc liedaga un gribējās noiet pie jūras. Iztēlodamies pirmo viļņu skalošanos zem savām pē­dām, ieiešanu ūdenī un atbrīvošanās izjūtu, pēkšiji sajutu, kāda šaurība mani nomāc cietuma sienās. Tas ilga dažus mēnešus. Pēc tam man bija tikai tādas domas, kādas pa­rasti mēdz būt cietumniekam. Es gaidīju kārtējo dienas pastaigu cietuma pagalmā vai arī advokāta apmeklējumu. Biju ļoti labi izkārtojis savu pārējo laiku. Bieži vien to­reiz nāca prātā doma: ja man liktu dzīvot nokaltuša koka dobumā un man nebūtu nekā cita ko darīt kā tikai skatī­ties debesu krāsā virs savas galvas, es pamazām pierastu arī pie tā. Es gaidītu putnu pārlidojumus vai mākoņu sa­stapšanos, tāpat kā šeit gaidīju sava advokāta jocīgās kaklasaites, un kā agrākajā dzīvē biju pacietīgi gaidījis sestdienu, lai slēgtu savās rokās Marijas augumu. Taču, labi apdomājot, es nebiju ieslodzīts nokaltušā kokā. Bija vēl nelaimīgāki cilvēki nekā es. Starp citu, tā bija mam­mas doma un viņa to bija bieži atkārtojusi, ka galu galā varot pierast pie visa.

Vispār parasti savos prātojumos es tik tālu neaizgāju. Pirmie mēneši bija grūti. Bet tieši piespiešanās man palī­dzēja tos pārciest. Tā, piemēram, mani mocīja alkas pēc sievietes. Un tas bija dabiski — es biju jauns. Taču nekad es nedomāju tieši par Mariju. Bet es tik daudz domāju par sievieti vispār, par sievietēm, par visām tām, kuras man bija piederējušas, par apstākļiem, kādos es biju vi­ņas mīlējis, ka kamera pildījās ar tik daudzu sieviešu se- j'ām un modināja manī alkas. Savā ziņā tas man atņēma garīgo līdzsvaru. Bet arī palīdzēja nosist laiku. Galu galā es biju iemantojis cietuma uzrauga simpātijas, kurš pava­dīja ēdiena izsniedzēju maltīšu reizēs. Viņš tad arī bija tas, kurš vispirms man ierunājās par sievietēm. Pastāstīja, ka par to cietumnieki sūdzoties visvairāk. Es pateicu, ka izjūtu to pašu un uzskatu tādu kārtību par netaisnu.

— Tieši tāpēc jau jūs sēdina cietumā.

— Jā, jā, brīvība taču ir sieviete. Un jums atņem brīvību,

Tas man nekad nebija ienācis prātā. Es viņam piekritu.

Tiešām, — es sacīju, — citādi jau tas nebūtu nekāds

sods!

— Jā, jā, jūs to saprotat. Citi gan ne. Bet galu galā viņi apmierina paši sevi.

Pēc tam uzraugs aizgāja.

Es mocījos arī cigarešu dēļ. Kad ienācu cietumā, man atņēma jostu, kurpju saites, kaklasaiti un visu, kas bija kabatās, — arī cigaretes. Reiz, sēdēdams jau kamerā, es lūdzu, lai man tās atdod. Bet man atbildēja, ka tas esot aizliegts. Pirmās dienas bija ļoti grūtas. Šķiet, ka vis­grūtāk bija bez cigaretēm. Es sūkāju skaidiņas, ko no­plēsu no savas koka lažas. Augu dienu staigāju pa ka­meru, un man visu laiku nāca vēmiens. Nesapratu, kāpēc man liedz to, kas taču nevienam nekā ļauna nedarīja. Vē­lāk sapratu, ka arī tas pieder pie soda. Bet tai laikā es jau biju pieradis nepīpēt, un tas man vairs nebija nekāds sods.

So nepatikšanu dēļ es nejutos pārāk nelaimīgs. Pats galvenais, atkārtošu vēlreiz, bija nosist laiku. Un, kopš biju iemācījies atcerēties, vairs nemaz negarlaikojos. Sad tad es iedomājos savu guļamistabu, iztēlojos, kā, iznācis no viena istabas kakta, gāju atpakaļ un domās pārcilāju visu, kas bija gadījies ceļā. Sākumā es to izdarīju ļoti ātri. Bet ar katru reizi šis gājiens kļuva garāks un garāks. Jo atcerējos ne vien mēbeles, kādas tur atradās, bet katru priekšmetu atsevišķi, ar visām detaļām un katrā detaļā ik sīkumu, inkrustāciju, ieplaisājumu vai robainu malu, šo priekšmetu krāsu un grubuļaino virsmu. Vienlaikus lūkoju nepazaudēt savas inventarizācijas pavedienu, atcerēties ik­vienu priekšmetu. Un tā pēc dažām nedēļām es jau varēju stundām ilgi uzskaitīt visu, kas atradās manā guļamis­tabā. Jo vairāk es domāju, jo vairāk manā atmiņā uzpel­dēja kaut kur izmētāti un aizmirsti priekšmeti. Un tad es sapratu, ka ikviens cilvēks, kas nodzīvojis kaut vai vienu dienu, varētu bez kādām grūtībām nodzīvot cietumā simt gadu. Viņam būtu pietiekami daudz atmiņu, lai negarlai­kotos. Savā ziņā tas bija derīgi,

Un tad vēl miegs. Sākumā es naktīs slikti gulēju un dienā nemaz nevarēju aizmigt. Pamazām sāku labāk gu­lēt naktīs un varēju aizmigt arī dienā. Varu sacīt, ka pē­dējos mēnešos es gulēju sešpadsmit līdz astoņpadsmit stundu diennaktī, Tātad laika nosišanai kopā ar ēdienrei­zēm, dabiskajām vajadzībām, atmiņām un piedzīvojumu ar kādu čehu atlika sešas stundas.

Starp salmu maisu un lažas dēļiem es atradu veca laik­raksta strēmeli, kas bija gandrīz pielipusi pie maisa, sa­dzeltējusi un gluži caurspīdīga. Tai tiesas hronikas nodaļā bija aprakstīta kāda krimināllieta, sākuma nebija, bet acīmredzot noziegums bija izdarīts Čehoslovakijā. Kāds čehs bija aizbraucis no sava ciema, cerēdams sapelnīt ba­gātību. Pēc divdesmit pieciem gadiem, būdams jau bagāts vīrs, viņš kopā ar sievu un bērnu atgriezies dzimtenē. Viņa māte un māsa turējušas dzimtajā ciemā viesnīcu. Gribē­dams viņām sagādāt pārsteigumu, bagātais vīrs atstājis sievu un bērnu citā viesnīcā un ieradies pie mātes, kas viņu nebija pazinusi. Joka pēc viņam iešāvusies prātā doma noīrēt istabu. Viņš parādījis savu naudu. Naktī māte un māsa nositušas viņu ar āmuru un aplaupījušas, bet līķi iemetušas upē. No rīta atnākusi sieva un, nekā nezinādama, atklājusi, kas par ceļinieku bija šeit apme­ties. Matc pakārusics. Māsa ielēkusi akā. So notikumu es pārlasīju simtiem reižu. No vienas puses, tas bija neti­cams. No otras, - gluži dabisks. Katrā ziņā es atzinu, ka ceļotājs zināmā n!Via to bija pelnījis un ka nekad neva­jag tā jokot.

Un tā ar garajām miega stundām, atmiņām, ar tiesas hronikas lasīšanu, gaismas un tumsas miju aizritēja laiks. Kādreiz biju lasījis, ka galu galā cietumā zūdot laika ap­ziņa. Bet man nekādas lielas jēgas par to nebija. Es nesa­pratu, cik garas un reizē īsas var būt dienas. Diena vel­kas un velkas, un nemanot saplūst kopā ar citām. Aiz­mirstas pat tās nosaukums. Vienīgie vārdi, kuri saglabāja kādu jēgu, man bija «vakar» un «rīt».

Reiz, kad cietumsargs man pateica, ka sēžu cietumā jau piecus mēnešus, es viņam noticēju, bet nespēju apjēgt. Man tā bija viena un tā pati diena, kas, ielauzusies manā kamerā, lika man darīt vienu un to pašu. Tai pašā dienā pēc cietumsarga aiziešanas es paraudzījos uz sevi dzelzs katliņa dibenā. Man likās, mans attēls palika nopietns pat tad, kad lūkoju tam uzsmaidīt. Es to sakustināju. Pasmai­dīju, bet tas saglabāja to pašu nopietno un skumjo iz­teiksmi. Diena gāja uz galu, un tā bija stunda, par kuru man negribas runāt, stunda bez vārda, kad no visiem cie­tuma stāviem uz augšu kāpa vakara trokšņi, kuriem se­koja klusums. Es piegāju pie jumta lodziņa un pēdējā vakara gaismā vēlreiz paraudzījos savā attēlā. Tas jopro-.

jām bija nopietns, nebija ari nekāds brīnums, jo tobrīd es tāds biju. Un tai pašā brīdī pirmo reizi kopš vairākiem mēnešiem es skaidri sadzirdēju savu balsi. Es to pazinu, jo tā bija tā pati balss, kas daudz dienu bija skanējusi man ausīs, un sapratu, ka visu šo laiku biju sarunājies pats ar sevi. Un tad es atcerējos, ko slimnieku kopēja bija teikusi mammas bērēs. Nē, izejas nebija, un neviens ne­spēj iedomāties, ko nozīmē vakari cietumā.

Jāatzīstas, ka īstenībā vienu vasaru loti ātri aizstāja nākamā. Es zināju, ka līdz ar karsto dienu iestāšanos pie­dzīvošu kaut ko jaunu. Mana lieta bija nolikta iztiesāša* nai zvērināto tiesas pēdējā sesijā, un šī sesija beidzās pēdējās jūnija dienās. Sēdi atklāja pašā vasaras karstumā. Mans advokāts apgalvoja, ka lietas izskatīšana neilgšot ilgāk par divi trim dienām.

— Turklāt, — viņš piebilda, — tiesa pasteigsies, jo jūsu lieta šai sesijā nav pati svarīgākā. Tūlīt pēc tās tiks iz­skatīta tēva noslepkavošana.

Pusastoņos no rīta man ieradās pakaļ un cietuma auto­mašīnā nogādāja Tiesu pilī. Divi žandarmi mani ieveda mazā, tumšā, piesmakušā istabā. Mēs gaidījām, sēdēdami pie durvīm, aiz kurām bija dzirdamas balsis, sasaukšanās, krēslu stumdīšana un kņada, kas man sauca atmiņā svēt­kus mūsu kvartālā, kad pēc koncerta zāli sakārto dejoša­nai. Žandarmi sacīja, ka jāgaidot, līdz sanāks tiesneši, un viens žandarms piedāvāja man cigareti, no kuras es at­teicos. Pēc brīža viņš apjautājās, vai man esot bail. At­bildēju, ka nav. Savā ziņā mani pat interesēja redzēt tie­sas procesu. Man nekad nebija gadījies būt klāt nevienā tiesas procesā.

— Jā, — noteica otrais žandarms, — bet galu galā tas apnīk.

Pēc maza laiciņa istabā atskanēja zvaniņš. Tad žan­darmi man noņēma roku važas. Atvēra durvis un ieveda mani apsūdzēto aizžogojumā. Zāle bija ļaužu pārpilna. Par spīti aizkariem, šur tur iespiedās iekšā saule, un gaiss jau bija smacīgs. Logi netika atvērti. Es apsēdos, un man abās pusēs nostājās žandarmi. Un tai brīdī es ieraudzīju sev priekšā veselu rindu seju. Tās visas raudzījās manī: sapratu, ka tie ir zvērinātie. Bet es nevaru pateikt, ar ko viņi cits no cita atšķīrās. Man bija tikai šāds iespaids: es stāvu tramvaja sola priekšā, un visi nepazīstamie pasa­žieri slepus noskata jauno ienācēju, lai pamanītu viņa dī­vainības. Es labi zinu, ka tā bija muļķīga doma, jo šeit netika meklēta nekāda dīvainība, bet noziegums. Taču star­pība nav liela, un šāda doma man tiešām ienāca prātā. Turklāt es jutds mazliet apdullis šai slēgtajā zālē, kur bija tik daudz ļaužu. Vēlreiz paskatījos uz šo pretoriju un nevarēju atšķirt nevienu seju. Šķiet, sākumā es nesapratu, ka visi bija atnākuši paskatīties uz mani. Parasti mana persona nevienu neinteresēja. Man bija jāpiespiežas, lai saprastu, ka visa šī kņada ir manis dēļ. Es sacīju žandar­mam: «Cik daudz ļaužu!» Viņš man atbildēja, ka visa cē­lonis esot avīžnieki, un norādīja uz kādu cilvēku grupiņu pie galda zem zvērināto tribīnes. Viņš sacīja: «Tur viņi ir.» Es vaicāju: «Kas tad?» — un viņš atkārtoja: «Avīž­nieki.» Viņš pazina vienu no žurnālistiem, kurš, viņu ierau­dzījis, devās pie mums. Tas bija vecāks, patīkama izskata vīrs, kuram mazliet raustījās seja. Viņš ļoti sirsnīgi pa­spieda žandarmam roku. Tai bridi es ievēroju, ka paziņas lūkoja cits citu sameklēt ar acīm, cits ar citu sasaucās un tērzēja tikpat ka klubā, kur patīkami pabūt starp savu aprindu cilvēkiem. Ar to ari es sev daļēji izskaidroju savu dīvaino iespaidu, ka esmu šeit lieks, tikpat kā nelūgts viesis. Taču žurnālists smaidīdams pievērsās man. Viņš izteica cerību, ka viss nokārtošoties man par labu. Es pa­teicos, un viņš piebilda:

—Vai zināt, mēs mazliet jūsu lietu pārspīlējām. Vasara avīžniekiem ir klusā sezona. Kaut cik vērtas ir vienīgi jūsu un tēva noslepkavošanas lietas.

Pēc tam viņš man parādīja tai grupā, no kuras bija at­nācis, kādu mazu labsirdīgu vīru, kas izskatījās pēc no­barojušās zebiekstes ar milzīgām brillēm melnos rāmjos. Žurnālists sacīja, ka tas esot kāda Parīzes laikraksta spe­ciālkorespondents.

Viņš gan nav atbraucis jūsu dēļ. Bet, tā kā viņam ir uzdots rakstīt par tēva noslepkavošanas lietu, pie reizes viņu palūdza telegrafēt arī par jūsu lietu.

Es atkal gandrīz grasījos viņam pateikties. Bet Iedo­mājos, ka tas būtu smieklīgi. Viņš man sirsnīgi pamāja ar roku, un mēs šķīrāmies. Pēc tam kādu brīdi vel gai­dījām.

Mans advokāts ieradās, tērpies mantijā, daudzu amata brāļu ielenkts. Viņš devās pie žurnālistiem, paspieda tiem roku. Viņi jokoja, smējās un jufās gluži omulīgi līdz brī­dim, kad zālē atskanēja zvans. Visi ieņēma savas vietas. Mans advokāts pienāca man klāt, paspieda roku un ieteica uz man uzdotajiem jautājumiem atbildēt īsi, nerunāt pēc savas iniciatīvas un visā pārējā paļauties uz viņu.

No sevis pa kreisi es izdzirdēju atstumjama krēsla trok­sni un ieraudzīju liela auguma, kalsnu vīru, tērpušos sar­kanā mantijā, ar lorneti, kurš patlaban sēdās, rūpīgi sa­kārtodams savu tērpu. Tas bija prokurors. Tiesas sekre­tārs pavēstīja: «Tiesa nāk!» Tai pašā acumirklī sāka dūkt divi lieli ventilatori. Ienāca trīs tiesneši, — divi melnās, trešais — sarkanā mantijā ģērbies, — ar mapēm padu­sēs un ļoti ātriem soļiem devās uz tribīni, kas pacēlās pār zāli. Sarkanajā mantijā tērptais vīrs apsēdās vidējā at­zveltnes krēslā, nolika savu apaļo cepurīti sev priekšā uz galda, noslaucīja mutautā mazo, kailo pauri un pasludi­nāja tiesas sēdi par atklātu.

Žurnālisti jau turēja rokā savas pildspalvas. Viņi visi izskatījās vienlīdz vienaldzīgi un mazliet zobgalīgi. Taču viens no viņiem, daudz jaunāks par citiem, ģērbies pelēkā uzvalkā ar zilu kaklasaiti, pildspalvu nepaņēma un visu laiku raudzījās uz mani. Viņa mazliet nesimetriskajā sejā es ievēroju vienīgi acis, ļoti gaišas acis, kas mani uzma­nīgi vēroja ar kaut kādu nenosakāmu izteiksmi. Un man radās dīvaina sajūta, it kā es pats skatītos uz sevi. Var­būt tāpēc un vēl arī tāpēc, ka es nezināju tiesas kārtību un likumus, es ne visai labi sapratu to, kas notika pēc tam: zvērināto izvēli, tiesas priekšsēdētāja uzdotos jautājumus advokātam, prokuroram un zvērinātajiem (katru reizi visi zvērinātie reizē pagrieza galvas pret tiesas priekšsēdē­tāju), ātri nolasīto apsūdzības slēdzienu, kurā bija mi­nēti man zināmi vietu un personu vārdi, un jaunus jautā­jumus manam advokātam.

Bet tad priekšsēdētājs pateica, ka nupat tiesa stāšoties pie liecinieku nopratināšanas. Sekretārs nolasīja liecinieku vārdus, un tie piesaistīja manu uzmanību. No publikas vidus, kura līdz šim man šķita bezveidīga, es redzēju citu pēc cita pieceļamies un tad nozūdam sāndurvīs nespēj­nieku patversmes direktoru un durvju sargu, veco Tomā Peresu, Raimonu, Masonu, Salamano un Mariju. Viņa no­bažījusies man viegli pamāja. Es vēl brīnījos, ka nebiju viņus pamanījis agrāk, kad piecēlās pēdējais izsauktais Selests. Blakus viņam es ieraudzīju reiz restorānā redzēto maga auguma glīto sievieti ar jaku mugurā, noteiktu, ap­ņēmīgu izskatu. Viņa manī cieši lūkojās. Bet man nebija laika prātot, jo vārdu ņēma tiesas priekšsēdētājs. Viņš sacīja, ka nu sāksies tiesas prāvas svarīgākā daļa — pub­liska lietas iztiesāšana un viņš uzskatot par lieku publi­kai atgādināt, ka jāizturas mierīgi. Pēc viņa vārdiem, viņš tāpēc šeit atrodoties, lai viss noritētu bezkaislīgi, jo gribot šo lietu izskatft, ievērojot pilnīgu objektivitāti. Zvērinātie piesēdētāji spriedīšot taisnīgi, kā tiesā pieņemts, un, lai ikviens liekot vērā, ka mazākā incidenta gadījumā vainī­gajiem būs jāatstāj zāle.

Karstums arvien pieņēmās, un es redzēju, ka publika zālē vēdinās ar laikrakstiem. Tas radīja nepārtrauktu sa­gumzīta papīra čaukstoņu. Tiesas priekšsēdētājs padeva zīmi, un sekretārs atnesa trīs no salmiem pītus vēdekļus, ko nekavējoties laida darbā visi trīs tiesneši.

Tūdaļ sākās manis pratināšana. Priekšsēdētājs jautā­jumus uzdeva mierīgi un, kā man likās, pat ar sirsnības pieskaņu. Vēlreiz tika noteikta mana identitāte, un, par spīti sašutumam, es tomēr nodomāju, ka īstenībā šī pro­cedūra ir diezgan dabiska, jo būtu liela kļūda, ja kādu cilvēku notiesātu cita vietā. Pēc tam priekšsēdētājs sāka pārstāstīt, ko es esmu izdarījis, viena gabalā uzdodams man jautājumu: «Vai tā bija?» Un es ikreiz, pēc sava advokāta norādījuma, atbildēju: «Jā, priekšsēdētāja kungs.» Tas vilkās ilgi, jo priekšsēdētājs savā stāstījumā iepina daudz sīkumu. Tikām žurnālisti visu laiku rakstīja. Es jutu sev pievērstos visjaunākā žurnālista un mazās, automātam līdzīgās sievietes skatienus. Viss tramvaja sols bija pagriezies pret priekšsēdētāju. Viņš nokāsējās, pa­šķirstīja lapas savā mapē un, vēdinādamies ar vēdekli, pievērsās man.

Viņš sacīja, ka tagad viņam jāpieskaroties jautājumiem, kas it kā neattiecoties uz manu lietu, bet kam varbūt ir ļoti ciešs sakars ar to. Es sapratu, ka viņš atkal runās par manu māti, un jutu, cik ļoti tas man ir apnicis. Viņš jautāja, kāpēc es ievietojis mammu nespējnieku patversmē. Atbildēju, ka man trūka naudas viņas kopšanai un ārstē­šanai. Viņš jautāja, vai man bijis grūti no viņas šķirties, un es atbildēju, ka nedz mamma, nedz es vairs nekā viens no otra negaidījām un vispār ne no viena negaidījām, un ka abi bijām pieraduši pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Tad priekšsēdētājs sacīja, ka viņš pie šā punkta vairs ne­gribot kavēties, un vaicāja prokuroram, vai tas negrib man uzdot kādu jautājumu.

Prokurors, pa pusei uzgriezis man muguru un manī ne­skatīdamies, sacīja, ka ar tiesas priekšsēdētāja atļauju labprāt gribētu zināt, vai es viens pats atgriezies pie strau­tiņa ar nodomu arābu nošaut.

— Nē, — es atbildēju.

Bet kāpēc tad man bijis ierocis un kāpēc es atgriezies tieši tai vietā. Es teicu, ka tā bija nejaušība. Un prokurors niknā balsī noteica:

— Pagaidām tas būtu viss.

Vēlāk viss likās mazliet neskaidrs, vismaz man. Ties­neši par kaut ko savā starpā apspriedās, un tad priekšsē­dētājs paziņoja, ka tiesas sēde tiek pārtraukta un turpi­nāsies pēcpusdienā, kad tiks uzklausīti liecinieki.

Man nebija laika apdomāties. Mani izveda no zāles, iesēdināja cietuma automašīnā un aizveda uz cietumu, kur es paēdu. Pēc īsa brīža, pēc tik īsa, ka es vēl nejutu nekā cita kā tikai nogurumu, man atnāca pakaļ; viss sākās no jauna, un es atkal atrados tai pašā zālē, to pašu seju priekšā. Vienīgi karstums bija daudz lielāks, un, kā par brīnumu, visiem zvērinātajiem, prokuroram, manam advo­kātam un dažiem žurnālistiem bija uzradušies salmu vē­dekļi. Arī jauniņais žurnālists un mazā sieviete joprojām sēdēja savās vietās. Bet viņi nevēdinājās ar vēdekļiem un raudzījās manī vēl aizvien klusēdami.

Es noslaucīju sviedrus no pieres un kaut cik attapos, kur pašlaik atrodos, tikai tad, kad izdzirdēju nosaucam nespējnieku patversmes direktora vārdu. Viņam jautāja, vai mamma žēlojusies par mani, un viņš atbildēja, ka žē­lojusies gan, bet ka tā esot gandrīz visu viņa pansionāru mānija — žēloties par saviem tuviniekiem. Priekšsēdētājs lūdza viņu precizēt, vai mamma man pārmetuši, ka es to ievietojis patversmē, un direktors atkal atbildēja ar «jā». Bet šoreiz viņš nekā vairāk nepiebilda. Uz nākamo jau­tājumu viņš atbildēja, ka bijis pārsteigts par manu mie­rīgumu bēru dienā. Viņam jautāja, ko viņš saprot ar vārdu «mierīgums». Tad direktors, cieši lūkodamies uz savu kurpju purngaliem, teica, ka es negribējis paskatīties uz savu mirušo māti, neesot nobirdinājis nevienu asaru un tūlīt pēc apbedīšanas aizbraucis, nemaz nepakavēdamies pārdomās pie viņas kapa. Viņu pārsteidzis vēl viens ap­stāklis: apbedīšanas biroja kalpotājs viņam pastāstījis, ka es nezinājis, cik manai mammai gadu. Uz brīdi iestājās klusums, tad priekšsēdētājs jautāja, vai tiešām direktors runājis par mani. Tā kā direktors jautājumu nesaprata, priekšsēdētājs paskaidroja: «Tāds ir likums.» Pēc tam priekšsēdētājs jautāja prokuroram, vai viņš nevēlas uz­dot kādu jautājumu lieciniekam, bet prokurors izsaucās: «Nē, nē, pietiek jau ar šo!» Un to viņš izkliedza tik pa­tētiski, uzmezdams man tik triumfējošu skatienu, ka pirmo reizi pa daudziem gadiem man uznāca muļķīga vēlēšanās raudāt, jo sajutu, cik ļoti visi šie cilvēki mani neieredz.

Pajautājis zvērinātajiem un manam advokātam, vai vi­ņiem būtu kādi jautājumi, tiesas priekšsēdētājs uzklausīja durvju sarga liecību. Atkārtojās tāds pats ceremoniāls, kāds bija ar citiem. Iznācis liecinieku vietā, durvju sargs paskatījās uz mani un novērsa skatienu. Viņš atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem. Pateica, ka es negribējis paska­tīties uz mammu, esot pīpējis, pie zārka esot aizmidzis un dzēris kafiju ar pienu. Tad es jutu, kā visa zāle sašuta, un pirmo reizi sapratu, ka esmu vainīgs. Durvju sargam lika atkārtot stāstījumu par kafiju ar pienu un par ciga­reti. Prokurors manī paskatījās, un viņa acīs sprēgāja iro­niskas uguntiņas. Tad nu maus advokāts durvju sargam pajauta ja, vai viņš nav pīpējis kopā ar mani. Bet prokurors nikni sacrlas pret šo jaulajumu: «Kurš šeit ir noziedz­nieks, un vai ir pieļaujami paņēmieni, ar kādiem grib no­melnot apsūdzības lieciniekus, lai padarītu nevērtīgākas viņu liecības, kas tomēr paliks tikpat satriecošas!» Par spīti visam, priekšsēdētājs lūdza durvju sargu uz mana advokāta jautājumu atbildēt. Sirmgalvis apjucis sacīja:

— Es zinu, ka rīkojos nepareizi. Bet neuzdrošinājos at­teikties no cigaretes, ko Merso kungs man piedāvāja.

Pašās beigās man jautāja, vai man nav kas piebilstams.

— Nav, — es atbildēju. — Lieciniekam ir taisnība. Es viņam tiešām piedāvāju cigareti.

Tad durvju sargs paskatījās uz mani ar nelielu izbrīnu un tādu kā pateicību. Viņš saminstinājās un tad pateica, ka pats man piedāvājis iedzert kafiju ar pienu. Mans ad­vokāts skaļi triumfēja un paziņoja, ka zvērinātie piesēdē­tāji šo apstākli, protams, ņems vērā. Bet prokurors pār mūsu galvām nodārdināja:

— Jā, zvērināto kungi ņems to vērā. Un izdarīs slē­dzienu, ka svešs cilvēks varēja piedāvāt kafiju, bet dēlam bija jāatsakās to dzert pie mātes zārka, mātes, kas viņam bija dāvājusi dzīvību.

Durvju sargs aizgāja atpakaļ uz savu vietu.

Kad pienāca Tomā Peresa kārta, vienam no tiesas se­kretāriem viņš bija jāpietur zem rokas, lai viņš nok]ūtu tiesnešu priekšā. Peress sacīja, ka viņš vairāk pazinis manu māti, bet mani redzējis tikai vienu reizi — bēru dienā. Viņam jautāja, ko es tai dienā darījis, un viņš at­bildēja:

— Jūs taču saprotat, ka man pašam bija joti grūti. Tā­lab es nekā neredzēju. Man bija grūti, un es nekā neie­vēroju. Man bija pārāk grūti. Es pat paģību. Tāpēc Merso kungu es nevarēju redzēt.

Prokurors viņam jautāja, vai viņš vismaz redzējis mani raudam. Peress atbildēja, ka neesot redzējis. Prokurors savukārt pateica:

— Zvērināto kungi ņems to vērā.

Bet mans advokāts noskaitās. Viņš jautāja Peresam, kā man likās, pārspīlēti uzsvērtā tonī, vai tas esot redzē­jis, ka es neraudu. Peress sacīja:

— Nē.

Publika iesmējās. Bet mans advokāts, atmetis vienu mantijas piedurkni, neapstrīdamā tonī sacīja:

— Lūk, šā tiesas procesa raksturs. Viss ir taisnība, un nekas nav taisnība! — Prokurors stingu seju bakstīja ar zīmuli dokumentu mapju uzrakstus.

Pēc piecu minūšu pārtraukuma, kad mans advokāts pa­teica, ka viss ritot vislabākajā kārtībā, tika uzklausīts Se- lests, kuru bija izsaukusi aizstāvība. Aizstāvamais biju es, Selests ik pa brīdim pameta acis uz mani un ņurcīja ro­kās panamu. Mugurā viņam bija jaunais uzvalks, tas pats, kuru viņš mēdza uzvilkt dažreiz svētdienās, ejot kopā ar mani uz zirgu skriešanās sacīkstēm. Bet apkaklīti, šķiet, viņš nebija varējis piepogāt, jo viņam bija viena vara poga, ar ko aizpogāt kreklu. Selestam jautāja, vai es esot bijis viņa klients, un viņš sacīja:

—Jā, bet arī draugs.

Jautāja arī, ko viņš par mani domā, un viņš atbildēja, ka es esot bijis cilvēks; un ko viņš ar to saprot — viņš sacīja, ka šā vārda nozīme ir visiem zināma; vai viņš esot ievērojis, ka es esmu noslēgts, un viņš atzina tikai to, ka es nekad neesmu runājis pa tukšo. Prokurors jautāja, vai es par uzturu esot kārtīgi maksājis. Selests sāka smieties un pavēstīja:

— Par tādiem sīkumiem nav vērts nemaz runāt.

Vēl viņam pajautāja, ko viņš domā par manu nozie­gumu. Tad Selests uzlika rokas uz barjeras, un varēja redzēt, ka viņš jau iepriekš gatavojies atbildēt. Viņš sa­cīja:

— Manuprāt, tā ir nelaime. Un, kas ir nelaime, to visi zina. No tās mēš neesam pasargāti. Vārdu sakot, manu­prāt, tā ir nelaime.

Selests grasījās turpināt, bet tiesas priekšsēdētājs teica, ka pietiek un viņš tam pateicoties. Tad Selests mazliet apmulsa. Bet attapies sacīja, ka gribot vēl kaut ko pa­teikt. Viņu lūdza runāt labi īsi. Selests vēlreiz atkārtoja, ka tā bijusi nelaime. Tad priekšsēdētājs teica:

— Jā, protams, bet tāpēc jau mēs šeit esam, lai iztie­sātu šādas nelaimes. Mēs jums pateicamies.

Taču, izteicis visu, ko bija diktējusi dzīves pieredze un labā griba, Selests palika stāvam un pagriezās pret mani. Man likās, ka acis viņam spīd un lūpas trīc. Šķita, ka viņš man jautā, ko vēl varētu darīt manis labā. Es nekā neteicu, neizdarīju nevienu žestu, bet tā bija pirmā reize, kad man gribējās apskaut vīrieti. Priekšsēdētājs vēlreiz atgādināja, ka liecinieks var iet, Selests alzgnja un ap­sēdās tiesas zālē. Tur viņš palika līdz pat sčdes beigām, mazliet salicis uz priekšu, atspiedies mi elkoņiem pret ceļ­galiem, turēdams rokās panamu un klausīdamies visu, kas tika runāts. Ienāca Marija. Viņa bija uzlikusi cepuri un joprojām bija skaista. Bet labāk viņa man patika ar va|ā palaistiem matiem. No vietas, kur es sēdēju, man bija labi redzams viņas mazo krūšu apveids un allaž mazliet pie­tūkuši apakšlūpa. Marija, liekas, ļoti nervozēja. Viņai uz­reiz jautāja, kopš kura laika viņa mani pazīst. Viņa mi­nēja to laiku, kad bija strādājusi mūsu kantorī. Priekšsē­dētājs vēlējās zināt, kādas attiecības viņai bijušas ar mani. Marija teica, ka bijusi mana draudzene. Uz nākamo jau­tājumu viņa atbildēja, ka viņai tiešām bijis nodoms ar mani precēties. Prokurors, kas šķirstīja mapi ar lietas ma­teriāliem, pēkšņi viņai uzprasīja, kad sākušies mūsu sa­kari. Marija minēja datumu. Prokurors ar vienaldzīgu seju aizrādīja, ka, pēc viņa domām, tas noticis otrā dienā pēc mammas nāves. Pēc tam viņš mazliet ironiski sacīja, ka viņam gan negribētos iedziļināties tik delikāta Jautājumā, viņš itin labi saprotot Marijas kautrību, bet (un šeit viņa balss kļuva skarbāka) pienākums viņam liekot pārkāpt jebkuras pieklājības normas. Un tālab viņš lūdzot, lai Marija īsumā pastāsta, kā mēs to dienu pavadījuši. Ma­rija negribēja runāt, bet pēc prokurora uzstājibas pastās­tīja par mūsu peldēšanos, kā mēs aizgājām uz kino un pēc tam uz manām mājām. Prokurors sacīja, ka, pamato­joties uz Marijas liecību iepriekšējā izmeklēšanā, viņš esot noskaidrojis, kāda programma todien bijusi kinoteātrī. Un piebilda, ka Marija pati varbūt tagad pateikšot, kāda filma toreiz rādīta. Un tiešām — gandrīz neskanīgā balsī viņa pateica, ka tā bijusi filma ar Fernandela piedalīšanos. Kad viņa beidza, zālē valdīja pilnīgs klusums. Tad pro­kurors piecēlās un visai svinīgi, balsī, kas man izklausījās patiesi satraukta, rādīdams uz mani ar pirkstu, lēnām noskaldīja:

— Zvērināto kungi, otrā dienā pēc mātes nāves šis cil­vēks peldējās kopā ar sievieti, uzsāka ar viņu nepiedienī­gus sakarus un aizgāja Izsmieties uz komisku filmu. Vai- n'ik man jums nav ko teikt.

Viņš upsēdās, zālē joprojām valdīja klusums. Bet pēk­šņi Marija sāka skaļi raudāt, teica, ka tā nemaz nav bijis, ka bijis gluži citādi, ka viņu piespieduši runāt pavisam ko citu, nekā viņa domājusi, ka viņa mani labi pazīstot un es nekā ļauna neesot izdarījis. Bet pēc priekšsēdētāja mā­jiena tiesas sekretārs viņu izveda ārā, un sēde turpinājās.

Pēc tam runāja Masons, kuru tikpat kā neklausījās, viņš paziņoja, ka es esot godīgs cilvēks un «un vēl es sacīšu — krietns cilvēks». Tāpat tikko klausījās arī Salamano, kad viņš atcerējās, cik es bijis labs pret viņa suni, un, kad atbildēja uz jautājumu par manu māti un mani, pateica, ka man ar mammu nebijis vairs par ko runāt un tāpēc es viņu ievietojis vecu ļaužu patversmē.

Ir jāsaprot, — Salamano sacīja, — ir jāsaprot.

Bet likās, neviens nesaprata. Viņu izveda ārā.

Tad pienāca Raimona kārta — viņš bija pēdējais lieci­nieks. Raimons man tikko manāmi pamāja un uzreiz pa­teica, ka es neesot vainīgs. Bet tiesas priekšsēdētājs pazi­ņoja, ka no Raimona neprasa manas rīcības novērtējumu, bet faktus. Viņš lūdza Raimonu gaidīt jautājumus un at­bildēt uz tiem. Viņu aicināja precizēt savas attiecības ar nošauto arābu. Izmantodams gadījumu, Raimons teica, ka nelaiķis viņu ienīdis kopš tā laika, kad viņš iesitis pļauku tā māsai. Taču priekšsēdētājs Raimonam jautāja, vai upu­rim nebijis iemesla ienīst arī mani. Raimons atbildēja, ka mana atrašanās liedagā bijusi nejaušība. Tad prokurors jautāja, kā tas gadījies, ka vēstule, kas ir traģiskā noti­kuma cēlonis, ir manis rakstīta. Raimons atbildēja, ka tā bijusi tīrā nejaušība. Prokurors iebilda, ka visā šai lietā pārāk daudz vainas tiek uzvelts nejaušībai. Viņš gribēja zināt, vai tā bijusi nejaušība, ka es neiejaucies, kad Rai­mons iepļaukājis savu mīļāko, vai tā bijusi nejaušība, ka es bijis par liecinieku policijas iecirknī, un vai nejaušība bijusi arī mana liecība par labu Raimonam, vai arī es to darījis aiz tīras laipnības. Nobeigumā priekšsēdētājs jau­tāja, no kā Raimons pārtiek, un, kad tas atbildēja, ka strādā par noliktavas pārzini, prokurors pavēstīja zvēri­nātajiem, ka esot vispār zināms: šis liecinieks ir profesio­nāls suteners. Es bijis viņa līdzzinātājs un draugs. Tiesa patlaban izskatot viszemiskākā veida riebīgu drāmu, ko sarežģī tāds fakts, ka šeit ir darīšana ar morālu izdzim­teni. Raimons gribēja aizstāvēties, bet mans advokāts iz­teica protestu, un viņiem abiem aizrādīja, ka jāļauj pro­kuroram pabeigt. Prokurors sacīja:

— Man vairs nav daudz ko piebilst. Vai apsūdzētais bija jūsu draugs? —- Viņš jautāja Raimonam.

— Jā, — Raimons atbildēja, — viņš bija mans biedrs.

Tad prokurors to pašu jautāja man; es paraudzījos uz

Raimonu, viņš nenolaida no manis acu. Es atbildēju:

— Jā.

Tad prokurors pagriezās pret zvērinātajiem un pasludi­nāja:

— Tas pats cilvēks, kas otrā dienā pēc mātes nāves no­devās visnekaunīgākajai izlaidībai, niecīgu iemeslu dēļ iz­darīja slepkavību, gribēdams izrēķināties kādas netīras lietas dēļ.

Pēc tam prokurors apsēdās. Bet mans advokāts, zaudē­jis pacietību, pacēlis rokas tā, ka mantijas piedurknes at­krita, atklādamas sacietināto kreklu, izsaucās:

— Kas tad te galu galā notiek: vai apsūdzēto tiesā par to, ka viņš apbedījis savu māti, vai par to, ka ir noslep­kavojis cilvēku?

Publika sāka smieties. Bet prokurors atkal piecēlās kā­jās un, ievīstījis savā mantijā, pateica, ka jābūt tik vien­tiesīgam kā godājamajam aizstāvim, lai nemanītu, cik dzi­ļas, patētiskas un stipras saites pastāv starp šiem diviem, šķietami dažādiem faktiem.

— Jā, — viņš spēcīgā balsī izsaucās, — es apsūdzu šo cilvēku par to, ka viņš apbedīja māti, būdams savā sirdī noziedznieks!

Sis atzinums, liekas, atstāja milzīgu iespaidu uz pub­liku. Mans advokāts paraustīja plecus un noslaucīja svied­rus, kas klāja viņa pieri. Tomēr viņš pats šķita satricināts, un es sapratu, ka apstākļi nav man labvēlīgi,

Sēde beidzās. Izgājis no Tiesu pils, lai kāptu mašīnā, šai īsajā mirklī es sajutu vasaras vakara pazīstamās smaržas un krāsas. Mana ripojošā cietuma tumsā it kā no sava noguruma dzīlēm citu pēc cita saklausīju pa­rastos pilsētas trokšņus, kurus es mīlēju, jo šajās stundās arī man bija gadījies justies laimīgam. Avīžzēnu balsis, kas skanēja jau vēsajā gaisā, pēdējo putnu čivināšana skvērā, sviestmaižu pārdevēju klaigas, tramvaju žēla­bainā kaukšana asajos pagriezienos kaut kur augšā virs pilsētas, šī duna debesīs pirms nakts nolaišanās pār ostu, — visas šīs skaņas rnan gluži kā aklajam rādīja pierasto ceļu, ko es tik labi pazinu, pirms nokļuvu cietumā. Jā, tā bija tā stunda, kad, jau labi sen, es biju juties laimīgs. Tolaik mani vienmēr gaidīja viegls miegs bez kādiem sapņiem. Taču tagad šis tas bija grozījies, jo rītdienas gaidīšana saistījās ar kameru, kurā es pašlaik atgriezos. Tātad parastie ceļi, kas iezīmējās vasaras debesīs, varēja tikpat labi vest gan uz cietumu, gan uz nevainīgiem sap­ņiem.

Pat uz apsūdzēto sola vienmēr ir interesanti dzirdēt, ko par tevi runā. Varu teikt, ka gan prokurora apsūdzības runā, gan mana advokāta aizstāvības runā tika daudz runāts par mani un varbūt vairāk par mani nekā par manu noziegumu. Un vai šīs runas bija tik atšķirīgas? Advokāts cēla rokas pret debesīm un, atzīdams mani par vainīgu, centās atrast vainu mīkstinošus apstākļus. Pro­kurors stiepa rokas pret publiku un uzsvēra manu vainī- gumu, neatzīstot mīkstinošus apstākļus. Kaut kas mani tomēr neskaidri satrauca. Par spīti tam, ka varēju pats sev kaitēt, šad tad jutu kārdinājumu iejaukties, bet mans advokāts šādās reizēs sacīja: «Cietiet klusu, tā būs labāk jūsu lietai.» Savā ziņā radās iespaids, ka manu lietu iz­skatīja bez manis. Viss ritēja bez manas iejaukšanās. Mans liktenis kārtojās, neņemot vērā manas domas. Laiku pa laikam man uznāca vēlēšanās visus šos runā­tājus pārtraukt un pajautāt: «Kurš tad te galu galā ir apsūdzētais? Apsūdzētais taču ir svarīga persona. Un man šis tas ir sakāms.» Bet apdomājies es sapratu, ka man nav nekā ko teikt. Turklāt jāatzīstas, ka interese, ko rada tiesas runas, nav ilgstoša. Tā, piemēram, proku­rora apsūdzības runa mani ļoti ātri nogurdināja. Mani pārsteidza vai modināja manī interesi tikai atsevišķas frāzes, žesti vai veselas tirādes, taču pilnīgi atrautas no visa kopuma.

Būtībā, ja es pareizi sapratu, viņa apsūdzības pamats bija tāds, ka'noziegumu es esmu pastrādājis ar iepriek­šēju nodomu. Vismaz viņš mēģināja to pierādīt. Kā viņš pats izteicās:

— Es to pierādīšu, kungi, un pierādīšu divkārši. Vis­pirms žilbinošā faktu gaismā un pēc tam tai tumšajā gaismā, ko man sniegs šās noziedzīgās dvēseles psiholo­ģija.

Viņš uzskaitīja faktus kopš manas mātes nāves. Atgā­dināja manu bezjūtību, to, ka es nezināju mammas ve­cumu, manu peldēšanos kopā ar kādu sievieti nākamajā dienā, kino apmeklējumu, Fernandelu un beidzot pārnāk­šanu mājās kopā ar Mariju. Es tikai pēc laba laika sa­pratu, par ko ir runa, jo viņš sacīja «ar savu mīļāko», bet man viņa bija Marija. Pēc tam viņš nonāca pie noti­kuma ar Raimonu. Es atzinu, ka viņa spriedumiem par notikušo netrūka loģikas. Tas, ko viņš runāja, bija pie­ņemams. Pēc norunas ar Raimonu es esot uzrakstījis vēstuli, lai viņa mīļāko ievilinātu slazdos, kur ar to rupji izrēķinātos «morālā ziņā apšaubāms cilvēks». Liedagā es izprovocējis strīdu ar Raimona pretiniekiem. Raimons ticis ievainots. Es palūdzis no viņa revolveri. Atgriezies liedagā viens pats, lai izmantotu šo revolveri. Man bijis * nodoms arābu nošaut, un es to izdarījis. Nogaidīdams. Taču «lai būtu drošs, ka darbiņš labi nostrādāts», izšāvis vēl četras lodes, lēnām, trāpīgi, tā sakot, ar skaidru prātu.

— Tā, lūk, mani kungi, — prokurors noteica. — Es jums attēloju notikumu gaitu, kuri šo cilvēku noveda līdz slepkavībai, ko viņš pastrādāja pilnīgi apzinīgi. Uz to es pastāvu, — viņš sacīja. — Jo šeit nav runa par parastu slepkavību, par neapdomātu rīcību, kam jūs varētu at­rast kādus vainu mīkstinošus apstākļus, šis cilvēks, mani kungi, šis cilvēks ir gudrs. Jūs taču viņu dzirdējāt, vai ne? Viņš prot atbildēt. Viņš zina vārdu vērtību. Un par viņu nevar teikt, ka viņš būtu rīkojies, neapzinādamies, ko dara.

Es klausījos un dzirdēju, ka mani uzskata par gudru. Bet es lāgā nesapratu, kā gluži parasta cilvēka īpašības var kļūt par neapgāžamu pierādījumu pret apsūdzēto.

Vismaz mani tas ta pārsteidza, ka es vairs prokurorā ne­klausījos līdz tam brīdim, kad izdzirdēju viņu sakām:

— Vai viņš ir izrādījis kaut vai nožēlu? Nepavisam, mani kungi. Pa visu izmeklēšanas laiku šo cilvēku ne reizes nav satraukusi doma, ka viņš ir izdarījis draus­mīgu noziegumu.

šai brīdī viņš pagriezās pret mani un, rādīdams uz mani ar pirkstu, ņēmās mani gānīt ar man neizprotamu niknumu. Es, protams, nevarēju neatzīt, ka viņam ir taisnība. Savu rīcību es daudz nenožēloju. Bet tik liels niknums mani pārsteidza, Man gribējās lūkot viņam sir­snīgi, gandrīz draudzīgi paskaidrot, ka es nekad neko pa īstam neesmu nožēlojis. Mani vienmēr nodarbināja tas, kam bija jānotiek šodien vai rīt. Bet tādā stāvoklī, kādā es biju nostādīts, es, protams, ne ar vienu nevarēju runāt tādā tonī. Man nebija tiesību izrādīt sirsnību un paklau­sību. Un es atkal mēģināju klausīties prokuroru, jo viņš sāka runāt par manu dvēseli.

Viņš teica, ka esot gribējis tajā ielūkoties, bet nav nekā atradis, zvērināto kungi. Teica, ka īstenībā man dvēse­les nemaz neesot, ka nekas cilvēcisks, nekādi morāles principi, kas glabājas cilvēku sirdīs, man neesot pie­ejami.

— Bez šaubām, — viņš piebilda, — mēs viņam to ne­pārmetīsim. Mēs nevaram nožēlot, ka viņam trūkst tā, kā viņam nav. Bet, ja ir runa par tiesu, tad tai caur un cauri negatīva iecietība jāpārvērš par mazāk ērtu, bet cildenāku tikumu — par taisnīgumu. It īpaši tādos gadī­jumos, kad tik liels sirds bezjūtīgums, kāds atklājas šim cilvēkam, kļūst par sabiedrībai bīstamu bezdibeni.

Un te viņš sāka runāt par manu izturēšanos pret mammu. Viņš atkārtoja to pašu, ko bija teicis iepriekš. Bet viņš par to runāja daudz ilgāk nekā par manu nozie­gumu, tik ilgi, ka beidzot es vairs nejutu nekā cita kā vienīgi šā rīta lielo tveici. Vismaz līdz tam brīdim, kad prokurors apklusa un pēc īsas pauzes atsāka ļoti klusā, dziļi izjustā balsī:

— Šī pati tiesa, mani kungi, rīt iztiesās visdrausmī­gāko noziegumu — tēva noslepkavošanu.

Pēc viņa vārdiem, jebkāda iztēle atkāpjoties tik bais­mīga nozieguma priekšā. Viņš iedrošinoties cerēt, ka tiesa neizrādīs vājumu soda piespriešanā. Bet viņš nebaidoties teikt, ka šausmas, kādas viņam iedvešot šis noziegums, gandrīz nav mazākas par tām šausmām, kādas viņš iz­jūtot mana nejūtīguma dēļ. Un atkai, pēc viņa domām, cilvēks, kas morāli,nogalinājis savu māti, ir pats sevi iz­slēdzis no cilvēku sabiedrības, tāpat kā tas, kurš pacēlis slepkavas roku pret tēvu, kas viņam dāvājis dzīvību. Katrā ziņā pirmais ir parādījis ceļu otram, savā ziņā ir bijis viņa priekšgājējs un viņa ļaundarību atzinis par likumīgu.

— Esmu pārliecināts, kungi, — viņš piebilda, pacel­dams balsi, — ka jūs neuzskatīsit par pārdrošu manu apgalvojumu, ja es sacīšu, ka cilvēks, kas pašlaik šeit sēž uz apsūdzēto sola, ir vainīgs arī tai slepkavībā, kuru mēs iztiesāsim rīt. Viņam ir jāsaņem pelnītais sods.

Te prokurors noslaucīja seju, kas spīdēja no sviedriem. Beidzot viņš pateica, ka viņa pienākums esot visai grūts, bet viņš to stingri pildīšot. Viņš paziņoja, ka man vairs neesot nekādu saišu ar cilvēku sabiedrību, es neatzīstot tās galvenos principus un tālab nevarot pretendēt uz līdz­cietību, jo man esot svešas viselementārākās cilvēka jūtas.

— Es pieprasu šā cilvēka galvu, — viņš sacīja, — un pieprasu ar vieglu sirdi. Jo savā ilgajā tiesneša mūžā man jau ir gadījies pieprasīt apsūdzētajam nāvessodu, taču nekad vēl es neesmu tik skaidri kā šodien sapratis, ka šo smago pienākumu man uzliek, pastiprina un ap­gaismo svēta, valdonīgas nepieciešamības apziņa un šausmas, kādas es izjūtu, redzot cilvēka seju, kurā nav saskatāms nekas cits kā vienīgi kaut kas drausmīgs.

Kad prokurors apsēdās, iestājās diezgan ilgs klusums. Es biju apdullis no karstuma un pārsteiguma. Tiesas priekšsēdētājs nokāsējās un pavisam klusi jautāja, vai man neesot ko piebilst. Es piecēlos un, tā kā man jau sen gribējās runāt, pateicu, turklāt to, kas nejauši ie­nāca prātā, proti, ka man nebija nodoma to arābu nogali­nāt. Priekšsēdētājs atbildēja, ka tas jau esot apstiprināts un ka līdz pat šim laikam viņš neesot lāgā sapratis manu aizstāvēšanās sistēmu, tālab būtu priecīgs, ja es pirms sava advokāta runas precizētu motīvus, kas mani mudi­nājuši pastrādāt noziegumu. Mazliet jaukdams vārdus un apzinādamies, ka esmu smieklīgs, es ātri pateicu, ka viss notika saules dēļ. Zālē atskanēja smiekli. Mans advokāts paraustīja plecus, un tūlīt pēc tam viņam deva vārdu. Bet viņš pateica, ka esot jau vēls, viņa runa aizņemšot vairākas stundas un tādēļ viņš lūdzot viņa runu atlikt uz pēcpusdienu. Tiesa tam piekrita.

Pēcpusdienā lielie ventilatori atkal kulstīja zāles blīvo gaisu, un krāsainie zvērināto vēdeklīši kustējās vienā virzienā. Man šķita, ka mana advokāta aizstāvības runai nekad nebūs gala. Taču vienā brīdī es ieklausījos, jo viņš pateica: «Taisnība, es viņu nošāvu.» Tad, tādā pašā balsī turpinādams, viņš vienmēr teica «es», runādams par mani. Es biju ļoti izbrīnījies. Pieliecos klāt žandarmam un jautāju, kāpēc advokāts tā runā. Žandarms lika man ciest klusu, bet pēc brīža piebilda: «Visi advokāti tā dara.» Bet es nodomāju, ka mani atkal attālina no lietas, it kā manis nemaz nebūtu, un savā ziņā mani kāds aizstāj. Vispār man bija tāda sajūta, ka esmu jau kaut kur pa­visam tālu no šīs liesas zāles. Turklāt mans advokāts man likās smieklīgs. Viņš ļoti ātri apsprieda jautājumu par izprovocēšanu un arī sāka runāt par manu dvēseli. Bet man šķita, ka viņam ir daudz mazāk talanta nekā prokuroram.

— Arī es, — viņš teica, — esmu ielūkojies šai dvēselē, bet, pretēji augsti cienītajam prokuratūras pārstāvim, šo to tajā atradu un, varu teikt, lasīju tajā kā atvērtā grā­matā.

Viņš tajā izlasījis, ka esmu godīgs cilvēks, nenogurstošs darbarūķis, uzticīgs tai firmai, kurā strādājis, visu mī­lēts un jutis līdzi citiem cilvēkiem nelaimē. Pēc viņa vār­diem, es bijis priekšzīmīgs dēls, kas uzturējis savu māti, cik vien ilgi spējis. Beigās es cerējis, ka vecu ļaužu pa­tversme sirmgalvei sniegs komfortu, kādu ar saviem līdzekļiem es nevarēju sagādāt.

— Es brīnos, kungi, — viņš piebilda, — ka sacelts tik liels troksnis ap šo patversmi. Jo galu galā, ja vajadzētu pierādīt šādu iestādījumu lietderību un cildeno nozīmi, tad pietiktu pateikt, ka līdzekļus tiem piešķir pati valsts.

Vienīgi par bērēm advokāts nerunāja, un es jutu, ka tas viņa aizstāvības runā ir robs. Taču visu šo garo frāžu, bezgalgaro dienu un stundu dēļ, kad tika runāts par manu dvēseli, man radās iespaids, it kā visu laiku plūstu bezkrāsains ūdens, un man reiba galva.

Un beidzot, es vēl atceros vienīgi to, ka no ielas pāri visai zālei un pāri tiesnešu vietām mana advokāta runas laikā atskanēja un pie manis atlidoja saldējumu pārde­vēja taures pūtiens. Un mani sagrāba atmiņas par dzīvi, kas man vairs nepiederēja, bet kurā es biju smēlies visai vienkāršos, taču neaizmirstamos priekus: vasaras smar­žas, iemīļoto kvartālu, saulrieta krāsas debesīs, Marijas

smieklus un kleitas. No visa nevajadzīgā, ko es darīju šai zālē, man kaklā iespriedās tāds nelabums, ka gribē­jās tikai vienu: kaut ātrāk viss beigtos un es varētu at­griezties savā kamerā un aizmigt. Es tikko sadzirdēju, kā rnans advokāts runas beigās kliedza, ka zvērinātie pie­sēdētāji taču negribēšot grūst nāvē godīgu darbarūķi par acumirklīgu nemaldu, ka manā lietā esot vainu mīksti­noši apstākļi un par savu noziegumu es jau ciešot un cie­tīšot vissmagāko sodu — mūžīgus sirdsapziņas pārme­tumus. Tiesa pasludināja pārtraukumu, un advokāts, ga­līgi pārguris, apsēdās savā vietā. Bet kolēģi nāca viņam klāt un paspieda roku. Es dzirdēju: «Lieliski, mans dār­gais!» Viens pat piesauca mani par liecinieku: «Vai ne?» — viņš man jautāja. Es apstiprināju, bet mana atzinība nenāca no sirds, — biju pārāk noguris.

Taču tuvojās jau vakars, un karstums laukā bija mazi­nājies. Pēc dažiem trokšņiem, kas ieplūda no ielas, es uz­minēju, ka tuvojās piemīlīgā krēslas stunda. Mēs visi sē­dējām gaidīdami. Un tas, ko mēs visi kopā gaidījām, at­tiecās vienīgi uz mani. Es vēlreiz apskatīju zāli. Viss bija tāds pats kā pirmajā dienā. Ar skatienu es sastapos ar žurnālistu pelēkajos svārkos un ar sievieti-automātu. Un tad es iedomājos, ka pa visu procesa laiku vēl ne reizes nebiju meklējis ar skatienu Mariju. Es viņu nebiju aiz­mirsis, bet man bija pārāk daudz, ko darīt. Ieraudzīju viņu sēžam vidū starp Selestu un Raimonu. Viņa man tikko manāmi pamāja, it kā teikdama: «Beidzot!» — un es redzēju viņas mazliet noraizējušos seju un smaidu. Taču jutu, ka mana sirds neatveras, un es pat nespēju at­bildēt uz viņas smaidu.

Tiesa atgriezās. Ļoti ātri nolasīja veselu sarakstu ar zvērinātajiem piesēdētājiem domātiem jautājumiem. Es dzirdēju: «vainīgs slepkavībā»… «ar iepriekšēju no­domu»… «vainu mīkstinoši apstākļi». Zvērinātie izgāja, un mani ieveda mazajā istabiņā, kur es jau biju gaidījis pirmajā dienā. Pie manis ienāca mans advokāts: viņš bija ļoti pļāpīgs un runāja ar tik lielu pārliecību un sirsnību, kādu vēl nekad nebija izrādījis. Pateica, ka, pēc viņa do­mām, viss ritot labi un es tikšot cauri ar dažiem gadiem cietuma vai katorgas. Es jautāju, vai ir kādas izredzes iesniegt kasācijas sūdzību nelabvēlīga sprieduma gadī­jumā. Viņš atbildēja, ka nav. Viņa taktika bija bijusi ne­uzmākties zvērinātajiem piesēdētājiem ar noteiktiem priekš­likumiem, lai viņus nenoskaņotu nelabvēlīgi. Advokāts man paskaidroja, ka tādos procesos kā manējais uz sprie­duma kasāciju sīku formalitāšu dēļ neesot ko cerēt. Tas man likās pilnīgi skaidrs, un es piekritu viņa apsvēru­miem. Raugoties uz šo lietu aukstasinīgi, tas bija gluži dabiski. Pretējā gadījumā rastos pārāk daudz nevajadzī­gas papīra smērēšanas.

— Katrā gadījumā, — advokāts sacīja, — ir vēl pārsū­dzība. Bet es esmu pārliecināts, ka iznākums būs labvē­līgs.

Mēs gaidījām loti ilgi, liekas, kāda" trīsccturtdaļstundas, Beidzot atskanēja zvans. Advokāts mani atstāja, teik­dams:

— Tūlīt zvērināto piesēdētāju vecākais nolasīs viņu at­bildes. Jtis ievedis zālē, tikai lai pasludinātu sprieduma.

Klaudzēja durvis. Cilvēki skraidīja pa kāpnēm, es ne­zināju, kur — tuvu vai tālu. Pēc tam izdzirdēju, ka zālē kāds dobjā balsī kaut ko lasa. Kad atkal atskanēja zvans un atvērās durvis uz apsūdzēto vietām, man pretī plūda zāles klusēšana, klusēšana un dīvainā sajūta, kas mani pārņēma, kad ievēroju, ka jauniņais žurnālists ir novēr­sis no manis acis. Uz Marijas pusi es nepaskatījos. Man neiznāca laika, jo tiesas priekšsēdētājs kaut kādā dīvainā veidā man paziņoja, ka franču tautas vārdā publiskā lau­kumā man nocirtīšot galvu. Tad visu sejās, man šķiet, es saskatīju vienas un tās pašas jūtas. Domāju, ka tā bija piesardzība. Žandarmi kļuva pret mani ļoti laipni. Advo­kāts uzlika savu delnu man uz rokas. Es vairs nekā ne­domāju. Bet tiesas priekšsēdētājs jautāja, vai man neesot nekā ko piebilst. Es padomāju. «Nav,» es teicu. Un tad mani izveda ārā.

Es trešo reizi atteicos pieņemt mācītāju. Man viņam nav ko teikt, es negribu ar viņu runāt, tik un tā es viņu diezgan drīz ieraudzīšu. Pašlaik mani interesē tas, kā iz­bēgt no notikumu mehāniskās gaitas, uzzināt, vai no ne­izbēgamā iespējama kāda izeja. Mani pārveda uz citu ka­meru. Sajā, kad esmu atlaidies uz lažas, es redzu debe­sis, neko citu kā tikai debesis. Visas dienas man paiet, raugoties, kā gaišajā debesu vaigā pamazām izbāl krāsas un dienu nomaina nakts. Noliekos guļus, palieku rokas zem galvas un gaidu. Nezin cik reižu es sev jautāju, vai ir bijuši gadījumi, kad nāvinieki būtu izbēguši no nepie­lūdzamā mehānisma, nozuduši pirms nāvessoda, pārrā­vuši policistu kordonus. Tad es sev pārmetu, ka par maz tiku pievērsis uzmanību stāstiem par nāvessodiem. Par tādiem jautājumiem allaž vajadzētu interesēties. Nekad nevar zināt, kas var gadīties. Tāpat kā visi, biju lasījis laikrakstos reportieru ziņojumus. Taču bija, protams, spe­ciāli darbi, iv kuriem man nekad neinteresēja tuvāk iepa­zīties. Tur varbūt es būtu atradis stāstus par bēgšanu. Būtu uzzinājis, ka vismaz vienu reizi rats ir apstājies, ka vienu vienīgu reizi gadījums un veiksme ir kaut ko grozījuši šajā neatvairāmajā, iepriekšnoteiktajā kustībā. Vienu reizi! Vienā ziņā man ar to pietiktu. Pārējo pa­veiktu mana sirds. Avīzes bieži ir rakstījušas par noziedz­nieku parādu pret sabiedrību. Ka šis parāds būtu jāno­maksā. Bet šādi raksti nekā nedod iztēlei. Pavisam kas cits būtu bēgšanas iespēja, izraušanās no negrozāmā ri­tuāla, izdarīt kaut ko neprātīgu, kas dotu daždažādas ce­rības. Protams, īpašu cerību: cerību uz to, ka tevi noķertu un nobeigtu uz kāda ielas stūra vai skrienot tev tiktu ietriekta paurī lode. Bet, visu labi apsverot, šādu grez­nību man nekas nesolīja, tas viss man bija liegts, nāves­soda mehānisms mani neizlaidīs no saviem nagiem.

Par spīti labajai gribai, es nekādi nevarēju pieņemt šo rupjo nenovēršamību. Jo galu galā pastāvēja taču smiek­līga nesaderība starp spriedumu, kas to bija radījis, un nāvessoda mehānisma nesatricināmo darbību kopš tiesas sprieduma pasludināšanas brīža. Fakts, ka spriedums bija nolasīts pulksten astoņos vakarā, nevis piecos pēcpus­dienā, fakts, ka tas varēja būt pavisam citāds, nekā to pieņēma iztapīgi cilvēki, piepīdami tam klāt tik neno­teiktu jēdzienu kā franču (vai vācu, vai ķīniešu) tauta,— tas viss, manuprāt, lielā mērā atņēma šim spriedumam nopietnību. Tomēr man bija jāatzīst, ka, kopš tās sekun­des, kad tas tika pieņemts, tā sekas kļuva tikpat neap­šaubāmas, tikpat nopietnas kā šī cietuma siena gar kuru es gulēju, izstiepis savu augumu uz lažas.

Tādos brīžos es atcerējos mammas stāstīto notikumu ar manu tēvu. Es viņu nepazinu. Viss, ko es kaut cik pre­cīzi par šo cilvēku zināju, bija varbūt tas, ko toreiz pa­stāstīja mamma: tēvs gājis skatīties kāda slepkavas nā­vessodu. Viņam meties nelabi, jau iedomājoties vien šo skatu. Bet viņš tomēr aizgājis, kaut gan, pārnācis mā­jās, gandrīz visu rītacēlienu vēmis. Pēc šā stāsta es iz­jutu pret tēvu mazliet riebumu. Taču tagad es viņu sa­pratu: tas bija tik dabiski. Kā es nebiju pamanījis, ka nav nekā svarīgāka par nāvessodu un ka vispār tas ir vienīgais, kas patiesi var interesēt cilvēku! Ja es kādreiz iznākšu no cietuma, vienmēr iešu skatīties, kā izpilda nā­vessodus. Šķiet, es velti biju domājis par šādu iespēju. Velti iedomājos, ka esmu izlaists brīvībā, ka mazā gais­miņā stāvu aiz policistu kordona, tā sakot, otrā pusē, ka esmu ieradies noskatīties nāvessoda izpildi un pēc tam no šā skata vemju, — par to domājot, manu sirdi pār­šalca indīga prieka vilnis. Taču tas nebija prātīgi. Tas tiešām bija neprāts ļauties šādām iedomām, jo pēc brīža mani sagrāba tik drausmīgs aukstums, ka es zem segas sarāvos čokurā. Un man nevaldāmi klabēja zobi.

Protams, ne jau vienmēr cilvēks var būt prātīgs. Cit­reiz, piemēram, es izstrādāju likumu projektus. Pārkār­toju sodu sistēmu. Es domāju, ka ļoti svarīgi notiesāta­jam atstāt kādu glābšanās iespēju. Vienu vienīgu gadī­jumu no tūkstoša; ar to pietiktu, lai daudz kas nokārto­tos. Man šķiet, piemēram, ka varētu atrast kādu ķīmisku savienojumu, kas pacientu (tā arī es domāju: pacientu) no desmit gadījumiem deviņos nonāvētu. Pacients to zi­nātu — tas būtu obligāts noteikums. Jo, labi apdomājot un raugoties uz lietām mierīgi, es konstatēju, ka giljotī- nai ir tāds trūkums, ka tā nedod nekādas izredzes, itin nekādas. Vispār giljotīna ir pacienta droša nāve. Tā ir no­beigts darbs, noteikta kombinācija, reizi par visām rei­zēm pieņemta. Ja naža cirtiens izņēmuma kārtā netrāpīs, cirtienu atkārtos. Tālab notiesātajam, lai tas bija cik ne­patīkami būdams, bija jāvēlas vienīgi tas, lai mehānisms darbotos nekļūdīgi. Es to atzinu par trūkumu nāvessoda sistēmā. No vienas puses, tā patiešām ir. Bet, no otras puses, es biju spiests atzīt, ka tieši tur slēpjas nāvessoda lieliskās organizācijas noslēpums. Notiesātajam katrā ziņā morāli jāpiedalās nāvessoda izpildē. Viņa interesēs ir, lai viss ritētu bez aizķeršanās.

Tāpat arī man bija jāpārliecinās, ka agrāk par šiem jautājumiem man bijuši aplami priekšstati. Es ilgi biju iedomājies — un nezinu, kāpēc —, ka giljotīna ir jāuz­liek uz ešafota un notiesātajam jāuziet augšā pa pakāpie­niem. Liekas, tas bija 1789. gada revolūcijas dēļ, tas ir, tāpēc, ka tā mums stāstīja grāmatās un rādīja attēlos. Bet kādurīt es atcerējos laikrakstos ievietotu fotogrāfiju sakarā ar kādu sensacionālu nāvessodu, Giljotīna gluži vienkārši bija nolļkta zemē. Un tā bija daudz šaurāka, nekā es biju domājis. Jocīgi, ka es to nebiju iedomājies agrāk. Šī avīzes ldišejā parādītā mašīna mani pārsteidza arī ar to, ka izskatījās pēc precīzi izstrādāta, asa un spoža instrumenta. Par to, ko mēs nepazīstam, mums allaž ir pārspīlēti priekšstati. Man bija jākonstatē, ka — gluži otrādi — viss ir ļoti vienkārši: mašīna ir vienā augstumā ar cilvēku, kurš uz to iet. Viņš uz to iet, kā mēdz iet pretī kādam paziņam. Tas man likās garlaicīgi. Pavisam kas cits — uzkāpšana ešafotā, pacelšanās atvērtajās debe­sīs — te bija kur iztēlei aizķerties. Turpretī te — te visu nomāc mehānika: galvu nogriež piesardzīgi, kaunīgi, bet ar lielu precizitāti.

Un tad vēl bija divi lietas, par kurām es visu laiku do­māju: rītausma un mana pārsūdzība. Es centos būt prā­tīgs un par to vairs nedomāt. Izstiepos guļasvietā, lūko­jos debesīs, pūlējos ar interesi tās vērot. Nupat tās kļūst zaļganas — tātad tuvojas vakars. Tad es lūkoju pagriezt domas cita virzienā. Klausījos savos sirdspukstos. Un ne­kādi nespēju iedomāties, ka šie klauvējieni, kas tik ilgi mani pavadījuši, varētu kādreiz pārtrūkt. Man nekad nav bijis bagātas iztēles spējas. Bet es tomēr mēģināju iedo­māties to acumirkli, kad sirdspuksti vairs neatbalsosies manā galva. Taču veltīgi. Prātā man bija vienīgi rīt­ausma un pārsūdzība. Beidzot es sev iestāstīju, ka prātī­gākais ir sevi nepiespiest.

«Viņi» ierodas rītausmā, to es zināju. Vārdu sakot, ma­nas naktis pagāja, gaidot šo rītausmu. Man nekad nepa­tika, ka mani pārsteidz. Ja kaut kam ar mani jānotiek, gribu būt sagatavojies. Tālab beidzot es gulēju tikai pa dienu, un arī tad īsu brīdi — augas naktis pacietīgi gai­dīju, kad debesu logā ausīs gaisma. Vissmagākā bija tā drausmīgā stunda, kad «viņi» parasti mēdza ierasties. Pēc pusnakts es sāku gaidīt un ausīties. Nekad agrāk ne­tiku saklausījis tik daudz trokšņu, nebiju atšķīris tik daudz aizdomīgu skaņu. Starp citu, varu teikt, ka man visu šo laiku bija laimējies, jo nekad netiku dzirdējis so­ļus. Mamma bieži mēdza teikt, ka cilvēks nekad nav ga­līgi nelaimīgs. To es pieredzēju cietumā, kad debesīs aiz­degās rītausma un manā kamerā ieslīdēja jaunas dienas gaisma. Tikpat labi es taču tai brīdī būtu varējis saklau­sīt soļus, un man pārplīstu sirds. Izdzirdējis vismazāko čabēšanu, es metos uz durvīm, piespiedu pie tām ausi un izmisīgi gaidīju, līdz atskārtu, ka dzirdu pats savu elpu, un iztrūkos, ka tā ir piesmakusi un līdzīga suņa sēcieniern, bet māna sirds tomēr nepārplīsa, un es atkal biju ieguvis divdesmit četras stundas.

Augu dienu mani mocīja domas par pārsūdzību. Man šķiet, ka no šīm domām es izdarīju vispareizāko slēdzienu. Es aplēsu, kādas izredzes būtu manam lūgumam, un iz­darīju secinājumus. Allaž es pieņēmu visjaunāko: mana pārsūdzība ir noraidīta. «Neko darīt, tātad jāmirst.» Agrāk nekā citiem, tas ir skaidrs. Bet visi taču zina, ka dzīve nav tā vērta, lai pūlētos dzīvot. īstenībā man bija diezgan skaidrs, ka nav lielas nozīmes, vai nu mirst trīs­desmit, vai septiņdesmit gadu vecumā, jo abos gadījumos taču citi vīrieši un citas sievietes dzīvos, — un tā tas no­tiek jau tūkstošiem gadu. Vārdu sakot, viss skaidrs. Tik un tā es miršu, vai nu tagad, vai pēc divdesmit gadiem. Šādos prātojumu brīžos mani mazliet mulsināja tas, ka es izjutu drausmīgu prieka uzliesmojumu, iedomājoties iespēju nodzīvot vēl divdesmit gadu. Bet šis prieks bija jāapvalda, iedomājoties, kādas dotnas man rastos pēc div­desmit gadiem, kad tomēr būtu jāmirst. Ja jau ir jāmirst, tad acīmredzami nav svarīgi, kā un kad jāmirst. Tātad (nedrīkst aizmirst, kāds secinājums slēpās aiz šā vārda «tātad»), tātad man jāsamierinās ar to, ka pārsūdzību noraidīs.

Un no tā brīža, tikai no tā brīža man, tā sakot, bija tiesības, es sev devu atļauju pāriet pie otras hipotēzes: mani apžēlos. Cik grūti bija apvaldīt ugunīgo asins uz­bangojumu un bezprātīgo prieku, kas man aptumšoja acis. Bija jāapvalda šis prieka kliedziens, jābūt prātīgam. Man bija jānoslāpē šīs hipotēzes, bija jādod vaļa dabis­kajām jūtām, lai padarītu iespējamāku manu samierinā­šanos pirmajā pieņēmumā. Ja man izdevās sevi uzveikt, cs ieguvu vienu stundu miera. Tas tomēr bija jāņem vērā.

Tieši vienā no tādām reizēm es atteicos pieņemt mācī­tāju. Es gulēju atlaidies uz lažas un pēc debeszilgmes balošanas uzminēju vasaras vakara tuvošanos. Nupat es biju atmetis domu, ka mani varētu apžēlot, un jutu, cik vienmērīgi dzīslās rit asinis. Mācītājs man nebija vaja­dzīgs. Pēc ilga laika es pirmo reizi atcerējos Mariju. Viņa jau sen man vairs nerakstīja. Tovakar es pārdomāju un nospriedu, ka viņai varbūt ir apnicis būt par mīļāko uz nāvi notiesātam noziedzniekam. Tāpat arī ienāca prātā doma, ka varbūt viņa ir slima vai pat mirusi. Viss bja iespējams. Kā es to varēju zināt, jo fiziski mēs bijām šķirti, nekas inūs nesaistīja un vienam otru neatgādināja* Turklāt atmiņas par Mariju tagad man kļuva vienaldzīgas. Mirusi viņa mani vairs neinteresēja. Es to uzskatīju par gluži normālu, tāpat kā joti labi sapratu, ka pēc manas nāves cilvēki mani aizmirsis. Es viņiem vairs nebūšu va­jadzīgs. Es pat nevarēju teikt, ka šī doma man bija sā­pīga.

Un tieši tai brīdī ienāca mācītājs. Viņu ieraugot, es mazliet sarāvos. Viņš to ievēroja un teica, lai es nebai­dos. Es sacīju, ka parasti viņš mēdz nākt citā laikā. Viņš atbildēja, ka šis esot tīri draudzīgs apmeklējums un tam neesot nekāda sakara ar manu pārsūdzību, par ko viņš itin nekā nezinot. Viņš apsēdās uz manas lažas un aici­nāja mani apsēsties viņam blakus. Es atteicos. Tomēr viņš izskatījās Joti laipns.

Brīdi mācītājs palika sēžam, atspiedies ar elkoņiem pret ceļiem, noliecis galvu un lūkodamies uz savām ro­kām. Tās viņam bija tievas un muskuļainas un atgādi­nāja žiglus dzīvnieciņus. Viņš tās lēnām berzēja vienu pret otru. Pēc tam sastinga joprojām noliektu galvu un sēdēja tā tik ilgi, ka vienubrīd man šķita, ka esmu viņu aizmirsis.

Bet tad pēkšņi viņš pacēla galvu un ieskatījās man sejā.

— Kāpēc jūs atsakāties mani pieņemt, kad es jūs ap­meklēju? — viņš jautāja.

Es atbildēju, ka neticu Dievam. Viņš gribēja zināt, vai es par to esmu pārliecināts, un es atbildēju, ka man tas nav nemaz sev jāvaicā: šāds jautājums man ir gluži ne­svarīgs. Tad viņš atgāzās atpakaļ un, atspiedies ar mu­guru pret sienu, uzlika rokas uz ceļiem. Gandrīz it kā ne­runādams ar mani, viņš aizrādīja, ka dažreiz cilvēki uz­skatot sevi par neticīgiem, bet īstenībā tas nemaz tā ne­esot. Es nebildu ne vārda. Viņš paskatījās uz mani un jautāja:

— Ko jūs par to domājat?

Atbildēju, ka tas ir iespējams. Katrā ziņā es varbūt ne­esmu pārliecināts par to, kas mani tiešām interesē, toties esmu pilnīgi pārliecināts par to, kas mani neinteresē. Un tieši tas, par ko viņš runā, mani neinteresē.

Viņš novērsa no manis skatienu un, joprojām palik­dams tai pašā pozā, jautāja, vai tik es tā nerunājot aiz pārliecīga izmisuma. Es viņam paskaidroju, ka nepavi­sam neesmu izmisis. Man tikai ir bail, kas ir gluži da­biski.

—Tad Dievs jums palīdzēs, — viņš noteica. — Visi, ko es zinu, atrazdamies tādā stāvoklī kā jūs, griezās pie viņa.

Es atzinu, ka viņiem uz to ir tiesības. Tas pierādīja ari to, ka viņiem bija tam laiks. Turpretī es, es nevēlos, lai man palīdz, turklāt man arī pietrūktu laika ieinteresēties par to, kas mani nekad nav interesējis.

Mācītājs sašutis pameta ar roku, bet tūdaļ izslējās visā augumā 1111 sakārtoja savas sutanas krokas. Ticis ar to galā, viņš pievērsās man, uzrunādams mani «mīļais draugs»: ja viņš ar mani tā runājot, tad ne jau tāpēc, ka es esot notiesāts uz nāvi; pēc viņa domām, mēs visi esot notiesāti uz nāvi. Bet es viņu pārtraucu, sacīdams, ka tas nebūt nav viens un tas pats, turklāt man tas nekādā gadījumā nevar būt nekāds mierinājums.

— Protams, — viņš apstiprināja. — Bet, ja jūs neno­mirsit šodien, vēlāk jūs tik un tā nomirsit. Un tas pats jautājums radīsies tad. Kā jūs uzņemsit šo drausmīgo pārbaudījumu?

Atbildēju, ka uzņemšu to tieši tāpat kā pašlaik.

Kad es to pateicu, viņš piecēlās un ielūkojās man acīs. šo spēli es labi pratu. Ar to bieži biju uzjautrinājies ar Emanuēlu vai Selestu, un lielākoties viņi pirmie novērsa skatienu. Arī mācītājs šo spēli labi prata — es to uzreiz sapratu: viņš skatījās, acis nepamirkšķinādams. Un ari viņa balss vairs neiedrebējās, kad viņš man teica:

— Vai tiešām jums nav ne mazākās cerības un jūs dzīvojat ar domu, ka pavisam nomirsit?

— Jā, — es atbildēju.

Tad viņš nodūra galvu un atkal apsēdās. Viņš pateica, ka viņam manis ir žēl. Viņš domāja, ka šāda atziņa cil­vēkam ir neciešama. Bet es jutu vienīgi to, ka viņš man sāk apnikt. Es savukārt uzgriezu viņam muguru un, pa­gājis nost, apstājos zem jumta lodziņa. Stāvēju, atspiedies ar plecu pret sienu. Lāgā viņā neklausīdamies, tomēr sa­dzirdēju, ka viņš no jauna sāk mani izprašņāt. Viņš ru­nāja satraukti un steidzīgi. Sapratu, ka viņš ir uztrau­cies, un sāku viņā ieklausīties vērīgāk.

Viņš izteica drošu pārliecību, ka mana pārsūdzība tik­šot pieņemta, bet mani nospiežot liels grēka smagums, no kura man vajadzētu atbrīvoties. Pēc viņa domām, cil­vēku tiesa nav nekas, bet Dieva tiesa ir viss. Es aizrādīju, ka tieši cilvēku tiesa ir mani nosodījusi. Viņš atbildēja, ka tā tomēr nav izdzēsusi manu grēku. Es teicu, ka ne­zināju, ka tas ir grēks. Man tikai paziņoja, ka es esmu noziedznieks. Es esmu noziedznieks, par to es maksāju, un nekā vairāk no manis nevar prasīt. Tad mācītājs no jauna piecēlās, un es nodomāju, ka šai šaurajā kamerā, ja viņš gribēja izkustēties, nekādas izvēles nebija. Bija vai nu jāsēž, vai jāstāv kājās.

Es cieši lūkojos grīdā. Mācītājs paspēra soli uz manu pusi un apstājās, it kā neiedrošinādamies tuvoties. Caur loga režģiem viņš lūkojās debesīs.

— Jūs maldāties, mans dēls, — viņš sacīja, — no jums var pieprasīt vairāk. Varbūt ari pieprasīs,

— Bet ko tad?

— Varētu prasīt, lai jūs ieraugāt,

— Ko lai es ieraugu?

Mācītājs paraudzījās apkārt un atbildēja man balsī, kas pēkšņi izklausījās Joti nogurusi:

— Visi šie akmeņi izstaro sāpes, es zinu. Nekad es tos neesmu varējis uzlūkot bez mokpilnām skumjām. Bet sirds dzijumos es zinu, ka pat visnožēlojamākie no jums ir redzējuši šai cietuma tumsā parādāmies dievišķu seju. Un no jums prasa, lai jūs šo seju ieraugāt.

Es mazliet atdzīvojos. Sacīju, ka jau vairākus mēnešus skatos uz šiem mūriem. Visā pasaulē nav nekā un ne­viena, ko es tik labi pazītu. Varbūt jau sen es tiku šeit meklējis kādu seju. Bet šī seja mirdzēja kā saule un kvē­loja kā vēlmes liesma: tā bija Marijas seja. Es to mek­lēju velti. Tagad tam visam ir beigas. Un katrā ziņā no šiem norasojušiem akmeņiem man itin nekas nav rādī­jies.

Mācītājs manī paraudzījās ar tādām kā skumjām. Ta­gad es stāvēju, pilnīgi atspiedies pret sienu, un gaisma man apspīdēja pieri. Mācītājs pateica man dažus vārdus, ko es nesadzirdēju, un tad ļoti ātri jautāja, vai viņš ne­drīkstētu mani apkampt.

— Nēl — es atbildēju.

Viņš apgriezās un, piegājis pie sienas, lēnām pār­brauca pār to ar roku.

— Vai tiešām jūs tik ļoti mīlat šo zemi? — viņš čuk­stēja.

Es nekā neatbildēju.

Viņš diezgan ilgi stāvēja pagriezies pret sienu. Viņa klātiene mani nomāca un kaitināja. Es jau grasījos sacīt, lai viņš iet projām, liek mani mierā, kad, pagriezies pret mani, viņš pēkšņi izmisīgi iekliedzās:

— Nē, es nespēju jums ticēt. Esmu pārliecināts, ka jums ir gadījies vēlēties mūžīgu dzīvošanu.

Es atbildēju, ka, protams, ir gadījies, bet šī vēlēšanās nav bijusi nopietnāka Јar vēlēšanos kļūt bagātam, ļoti ātri peldēt vai būt skaistulim. Šis vēlēšanās bija līdzvēr­tīgas, Bet mācītājs mani pārtrauca, viņš gribēja zināt, kādu es iedomājos aizkapa dzīvi. Tad es viņam izkliedzu:

— Tādu, lai es tajā varētu atcerēties zemes dzīvil

Un tūdaļ pateicu, ka man pietiek šo runu. Viņš vēl gri­bēja parunāt ar mani par Dievu, bet es piegāju viņam klāt un pēdējo reizi lūkoju ieskaidrot, ka man ir palicis maz laika. Es negribēju to izšķiest Dieva dēļ. Viņš mēģināja mainīt sarunas tematu, jautādams, kāpēc es viņu saucot par kungu, nevis uzrunājot «mans tēvs». Tas rnani kaiti­nāja, un es atbildēju, ka viņš nav mans tēvs: viņš ir ar citiem.

— Nē, mans dēls, — viņš sacīja, uzlicis roku man uz pleca. — Es esmu ar jums. Bet jūs to nezināt, jo jums ir akla sirds. Es aizlūgšu par jums.

Un tad, nezinu, kāpēc, bet manī kaut kas pārtrūka. Es sāku pilnā rīklē kliegt, apvainoju viņu un pieprasīju par mani neaizlūgt. Es sagrābu viņu aiz sutanas apkakles. Ļauna prieka un dusmu uzplūdā es izgāzu pār viņu visu, kas man lauzās ārā no sirds dziļumiem. Kā viņš varēja būt tik pārliecināts par savu taisnību?! Šī viņa pārliecība taču nebija pat viena sievietes mata vērta. Viņš pat ne­var sevi uzskatīt par dzīvu, jo ir dzīvs mironis. Man, kā šķiet, nav galīgi nekā. Bet es esmu par sevi pārliecināts, esmu pārliecināts par visu, daudz vairāk pārliecināts nekā viņš, pārliecināts, ka esmu vēl dzīvs un drīz pie ma­nis atnāks nāve. Jā, vienīgi par to es esmu pārliecināts. Vismaz es zinu, ka tā ir patiesība, un es no tās nebēgu. Man bija taisnība, arī tagad man ir taisnība un vienmēr ir bijusi taisnība. Tā es esmu dzīvojis, kaut gan būtu varējis dzīvot arī citādi. Es darīju to, bet nedarīju ko citu. Es netiku darījis to, jo darīju ko citu. Nu un tad? Visu laiku es it kā būtu gaidījis šo brīdi un šo bālo rītausmu, kad pierādīsies, ka man bijusi taisnība. Nekam, itin ne­kam nebija nozīmes, un es ļoti labi zināju, kāpēc. Arī viņš, mācītājs, zināja, kāpēc. No manas nākotnes dzīlēm pa visu manas aplamās dzīves laiku cauri vēl neatnāku- šiem gadiem man pretī cēlās tumsas elpa, un šī elpa savā ceļā nolīdzināja visu, kas bija pieejams tik nereālos mana mūža gados. Ko man nozīmēja citu cilvēku nāve, kādas mātes mīlestība, ko man nozīmēja mācītāja Dievs, cilvēku izraudzītie dzīves veidi, viņu izredzētie likteņi, ja mani pašu izraudzījās viens vienīgs liktenis un kopā ar mani vairākus miljardus citu izredzēto, kuri, tāpat kā viņš, tei­cās esam mani brāļi. Vai viņš to saprot? Vai saprot? Itin visi bija izredzētie. Bija tikai izredzētie. Bet arī vi­ņus reiz notiesās. Un arī mācītāju notiesās. Kas par to, ja par slepkavību apsūdzēto sodīs ar nāvi tikai tāpēc, ka viņš nav raudājis mātes bērēs? Salamano suns bija tik­pat dārgs kā viņa sieva. Mazā sieviete-automāts bija tik­pat vainīga noziegumā kā parīziete, ko Masons bija ap­precējis, vai kā Marija, kas gribēja, lai es viņu precu. Kāda nozīme tam, ka Raimons kļuva mans biedrs tāpat kā Selests, kaut gan Selests bija daudz labāks par Rai­monu? Kāda nozīme tam, ka Marija tagad skūpstās ar kādu jaunu Merso? Vai viņš, mācītājs, saprot šo uz nāvi notiesāto,vai viņš saprot, ka no manas nākotnes dzīlēm… Visu to kliedzot, man aizrāvās elpa. Bet mācītāju izrāva no manām rokām, un uzraugi man draudēja. Taču viņš tos nomierināja un brīdi klusēdams manī noraudzījās. Acis viņam bija pilnas asaru. Viņš apgriezās un izgāja.

Kad viņš bija prom, es uzreiz nomierinājos. Biju galīgi bez spēka un metos uz lažas. Laikam biju aizmidzis, jo, kad uzmodos, virs manis mirdzēja zvaigznes. No āra sa­klausīju rāmus lauka trokšņus. Manus deniņus atvēsināja nakts, zemes un sāļā jūras smarža. Brīnišķīgais aizmigu­šās nakts miers ieplūda manī kā paisuma vilnis. Tai brīdī kaut kur tālu tumsā iekaucās kuģu sirēnas. Tās vēstīja par kuģu atiešanu uz pasauli, kas man tagad uz visiem laikiem bija vienaldzīga. Pirmo reizi pēc ilga laika man ienāca prātā mamma. Šķiet, es sapratu, kāpēc mūža galā viņa bija izraudzījusies sev «līgavaini», kāpēc viņa tēloja dzīves atsākšanu. Tur, ari tur, ap šo patversmi, kur iz­dzisa cilvēku dzīves, vakari bija līdzīgi skumjam pamie­ram. Būdama tuvu nāvei, mamma droši vien būs izjutusi atbrīvošanos un gatavību pārdzīvot visu no jauna. Ne­vienam, nevienam nebija tiesību viņu apraudāt. Un arī es, tāpat kā viņa, jūtos gatavs pārdzīvot visu no jauna. It kā šīs nesenās lielās dusmas būtu mani šķīstījušas no visa ļauna, atņēmušas cerību, un, raugoties zīmēm un zvaigznēm nosētajās debesīs, es pirmo reizi atvēros laip­najai pasaules vienaldzībai. Es izjutu, cik tā ir līdzīga man, tik brālīgi līdzīga, sapratu, ka esmu bijis laimīgs un esmu laimīgs' vēl tagad. Lai mana dzīve kļūtu piepil­dīta, lai es nejustos tik vientuļš, man atliek vēlēties tjkai vienu: lai mana nāvessoda izpildīšanas dienā sanāktu daudz skatītāju un lai viņi mani saņemtu naida pilniem kliedzieniem.