Tiobas pareģojums

11. Kas bija Jēzus Kristus?

„Tas notika faraona Seta Pirmā laikā. Cilvēki uz Zemes bija kļuvuši materiālisti. Ēģiptes un arī Grieķijas augstākajā sabiedrībā lietoja narkotikas, sakari ar dzīvniekiem nebija retums. Tas ir absolūti pret dabu un Universālo likumu. Tā kā drīkstam palīdzēt, kad tas nepieciešams, mēs nolēmām mainīt vēstures kursu, jo zem postošās ēģiptiešu kundzības ebreji nevarēja attīstīties kā brīvi cilvēki. Tāpēc tika sūtīts spējīgs, taisnīgs vīrs, kurš izvestu viņus no Ēģiptes atpakaļ uz zemi, kur tie bija dzīvojuši pēc ierašanās uz Zemes.

Uz planētas Naksiti (astotās kategorijas planēta) tikko bija nomiris Ksiokstins, un viņa astrālais ķermenis gaidīja reinkarnāciju uz Tiohu, kad tika paziņots, ka viņam jākļūst par ebreju atbrīvotāju. Ksiokstins piekrita. Kā Mozus viņš devās uz Zemi - piedzima Ēģiptē ēģiptiešu vecākiem, viņa tēva amats bija līdzvērtīgs mūslaiku jaunākajam leitnantam armijā. Mozus nepiedzima kā ebrejs - tā ir vēl viena Bībeles kļūda. Stāsts par ebreju bērniņu, kas atstāts viļņu varai un ko izglābj princese, ir romantisks, bet nav patiess,” Tao strikti piebilda.

„Cik žēl!” iesaucos. „Man allaž ir paticis šis stāsts - tik brīnišķīgs kā pasaka!"

„Pasakas ir jaukas, Mišel, bet tev jānodarbojas ar Patiesību, nevis fantāzijām. Apsoli man, ka stāstīsi tikai Patiesību!”

„Protams, Tao! Tavas norādes izpildīšu līdz pēdējam sīkumam."

„Tātad Mozus piedzima kā ēģiptietis militārā ģimenē. Viņa tēvu sauca Latotes. Līdz desmit gadu vecumam Mozus bieži rotaļājās ar ebreju bērniem. Viņš bija patīkams un draudzīgs, tāpēc ebreju mātes viņu iemīļoja un lutināja ar saldumiem, bet viņš mīlēja savus ebreju draugus kā brāļus. Protams, tādēļ viņš tika iemiesots, tomēr tev jāsaprot, ka pēc tam, kad bija redzējis savu dzīvi kā Mozum nozibam acu priekšā un to pieņēmis, bērnība no atmiņas tika izdzēsta - viņš izgāja cauri, kā saka nagas, aizmirstības upei. Tā notiek gan tad, ja iespējamā reinkarnācija tiek pieņemta, gan tad, ja netiek. Protams, tam ir iemesls.

Ja, piemēram, tu atcerētos, ka ap četrdesmit gadu vecumu autoavārijā zaudēsi sievu un divus bērnus un būsi piekalts ratiņkrēslam, tas varētu rosināt domu par pašnāvību, nevis stāšanos pretī liktenim, vai tamlīdzīgu neprātīgu domu. Tā filma ir dzēsta mazliet līdzīgi tam, kā notiek ar magnetofona ierakstu. Reizēm nejaušības dēļ viss neizdzēšas, un tu dzirdi īsus fragmentus no ieraksta. Protams, līdzības, kādās runāju, tev var šķist savādas, tomēr ceru, ka tu saproti, ko ar to domāju. Šis process saistās ar elektrofotoniku, kas cilvēkiem uz Zemes pagaidām vēl neko nenozīmē. Tas bieži notiek filmās, ko Augstākā patība rāda astrālajam ķermenim, tādēļ daudzi stāsta, ka dažkārt ir to jau redzējuši vai dzirdējuši un zina, kas sekos. Šo sajūtu sauc dežavū -kaut kas tāds, kas šķiet piedzīvots iepriekš."

„Jā, es saprotu, ko tu gribi teikt,” domīgi sacīju. „Visdīvainākais tāds piedzīvojums ar mani notika franču ekvatoriālajā Āfrikā, pie Čadas robežas. Toreiz dienēju armijā, un mēs atradāmies manevros sešsimt kilometru no bāzes. Sēdējām transportmašīnas aizmugurē, ceļu neredzēju, bet piepeši to pazinu. Jutos kā hipnotizēts! Zināju, ka ceļa galā, kas beidzās ar taisnleņķa pagriezienu, ieraudzīšu salmu būdiņu mango koka pavēnī. Patiešām, kad mašīna pagriezās, tur tā bija! Pēc tam vairs neko nepazinu. Mans blakussēdētājs apvaicājās, vai nejūtos labi, jo izskatos pavisam bāls. Izstāstīju, ko biju piedzīvojis. Biedrs teica: „Varbūt būsi te bijis kā bērns.” Zināju, ka mani vecāki Āfrikā nekad nav kāju spēruši, tomēr notikums uz mani bija atstājis tik spēcīgu iespaidu, ka uzrakstīju viņiem vēstuli. Atbilde, kā jau paredzēju, bija noliedzoša. „Arī bez mums tu, protams, tur nebiji," vecāki rakstīja. Tad mans draugs ieminējās, ka es varbūt esmu atcerējies kaut ko no savas iepriekšējās dzīves. Viņš ticēja reinkarnācijai.

Ko tu, Tea, par to domā?"

„Es jau par to nupat runāju. Samērā garš tavas filmas segments nebija izdzēsts, un es priecājos, jo tas ļoti labi ilustrē to, ko tikko stāstīju par Mozu. Viņš gribēja palīdzēt ebrejiem, bet, tā kā izvēlējās ieiet tajā pasaulē kā jaundzimis mazulis, viņam vajadzēja aizmirst savas dzīves gājumu. Tomēr retos gadījumos - tādos kā šis -astrālais ķermenis ir tik piesātināts ar zināšanām un pieredzi no iepriekšējām dzīvēm, ka nav problēmu pielāgoties tam, kas būs jāapgūst jaunajā fiziskajā ķermenī. Mozum bija priekšrocības arī tajā ziņā, ka viņš tika sūtīts labā skolā, bija sekmīgs mācībās un varēja turpināt izglītību daudz augstākā zinātņu skolā, ko vadīja priesteri un ēģiptiešu eksperti. Tolaik ēģiptiešiem vēl bija augstskolas, kas rūpējās par ļoti ierobežotu eliti, kas apguva dažas mācības, ko Tots pirms ilga laika bija atvedis no Atlantīdas.

Mozus bija gandrīz beidzis studijas, kad kļuva par aculiecinieku incidentam, kam bija liela nozīme viņa turpmākajā dzīvē. Būdams draugos ar ebrejiem, viņš bieži tikās ar viņiem, lai gan tēvs to bija aizliedzis, jo ēģiptieši arvien vairāk neieredzēja un nicināja ebrejus. Todien Mozus atradās būvlaukuma tuvumā, kur ebreji strādāja ēģiptiešu kareivju uzraudzībā. No tālienes viņš redzēja, ka ēģiptiešu kareivis iesit ebrejam. Tas nokrita zemē. Pirms Mozus paspēja iejaukties, ebreji jau metās virsū karavīram, nogalināja viņu un ātri apraka milzīgas kolonnas celšanai domātajos pamatos. Pāris ebreju, bēgot projām, pamanīja Mozu. Būdami pārliecināti, ka viņš tos nodos, viņi panikā palaida ziņu, ka karavīru nogalinājis Mozus.

Kad tas pārnāca mājās, tēvs ieteica nekavējoties doties tuksnesī. Bībeles stāsts par to, ka Mozus gāja uz Medīnas zemi, ir pareizs, tāpat kā ziņa par viņa laulībām ar Medīnas priestera meitu. Sīkumus nestāstīšu, tikai pateikšu - mēs gribējām glābt šos cilvēkus no verdzības, kurā tie bija nonākuši, un no ļaunajiem garīdzniekiem, kuri radīja briesmas viņu psihei. Arī pirms vairāk nekā miljons gadiem mēs no bīstamu priesteru rokām izglābām cilvēkus. Zini, kas ir interesanti? Tas notika gandrīz tajā pašā vietā! Tas liecina, ka vēsture arvien sākas no jauna.

Mozus veda ebrejus no Ēģiptes, kā tas aprakstīts Bībelē. Pirms turpinu, man jāizlabo dažas kļūdas, jo mēs zinām, ka cilvēkus uz Zemes ļoti interesē eksods.

Tolaik faraons bija Ramzess Otrais, Seta Pirmā pēctecis. Ebreju bija 375 tūkstoši. Kad viņi ieradās pie Rīdās upes - un nevis pie Sarkanās jūras! -, mūsu trīs gaisakuģi atvēra ūdeņus, kas ar mūsu spēka lauka palīdzību kļuva diezgan sekli. Mēs tiem ļāvām atkal sakļauties, bet nenoslīka neviens ēģiptiešu karavīrs, jo viņiem nebija ļauts sekot ebrejiem ūdenī. Par spīti garīdznieku milzīgajam spiedienam, faraons neatsauca savu solījumu un ļāva ebrejiem aiziet. Manna, ko izdalīja ik dienas, bija no mūsu lidaparātiem.

Te man jāpaskaidro, ka mannas putraimi nav tikai barojoši, kā tu jau zini, bet arī blīvi, tādēļ to transportē daudzi gaisakuģi, ļa mannu pārāk ilgi pakļauj gaisa ietekmei, tā kļūst mīksta un astoņpadsmit stundu laikā sapūst. Tādēļ mēs ieteicām ebrejiem ņemt līdzi tikai tik daudz putraimu, cik viņiem vajag katrai dienai. Tie, kuri bija paņēmuši vairāk, drīz saprata savu kļūdu un to, ka vajadzēja klausīt Кипуа (kas patiesībā bijām mēs) padomam.

Lai sasniegtu Kanaānu, ebrejiem nevajadzēja četrdesmit gadu, bet tikai trīsarpus.

Beidzot - stāsts par Sinaja kalnu ir gandrīz patiess. Mēs tur nolaidāmies, lai cilvēki mūs neredzētu. Tajā laikā tas bija labākais variants, jo viņi ticēja Dievam, nevis starpplanētiešiem, kuri cilvēkus vēroja un palīdzēja.

Tas, Mišel, ir skaidrojums par ebrejiem. Mūsu acīs tā bija vienīgā tauta, kas devās pareizajā - garīgajā virzienā. Viņu vidū un vēlāk arī starp lielajiem garīdzniekiem daži baumoja par Mesijas nākšanu un viņu glābšanu. To nevajadzēja atklāt, jo tā bija daļa no mūsu sarunas ar Mozu Sinaja kalnā. Kopš tā laika ebreji gaida mesiju, bet viņš jau ir atnācis.

Tagad pārlēksim laikā! Zemē, kurā ebreji sākotnēji apmetās, viņi bija organizētāki, izveidojās sabiedrība ar diženiem likumdevējiem. Minēšu tikai divus - Zālamans un Dāvids. Mēs redzējām, ka pēc Solomona nāves sākās anarhija, cilvēki ļāvās postu nesošu priesteru ietekmei. Aleksandrs Lielais iebruka Ēģiptē, bet neizdarīja pasaulei neko konstruktīvu. Romieši viņam sekoja, izveidoja milzīgu impēriju, kas orientējās vairāk uz materiālismu, nevis garīgumu. Lielās tautas, tādas kā romieši, savam laikam bija tehnoloģiski attīstītas - protams, relatīvi -, bet atnesa sev līdzi arī zināšanas par dieviem un ticējumiem. Tas izraisīja garīgu apjukumu un nerosināja uz Universālo patiesību. Mēs nolēmām iejaukties. Nedarījām to tādā garīgi sterilā zemē kā Roma, bet gan Izraēlā, jo domājām, ka ebreji ir inteliģenti - garīgi augsti attīstītu senču pēcteči -, tāpēc varēs izplatīt Universālo likumu. Lielie Taori vienbalsīgi izraudzījās ebreju tautu. Uz Zemes to dēvēja par izredzēto. Šis apzīmējums bija precīzs - viņi patiešām bija izredzēti.

Mēs gribējām pievērst sabiedrības uzmanību, nosūtot miera sūtni. Kā tu zini, stāsts par jēzus piedzimšanu un viņa māti Jaunavu Mariju ir patiess. Eņģeļa parādīšanās Marijas pasludināšanas dienā ir precīza visos sīkumos. Mēs nosūtījām gaisakuģi, un viens no mums parādījās Marijai, kura tiešām bija jaunava, un pavēstīja, ka viņa kļūs grūta. Embriju implantēja, kamēr viņa atradās hipnozes ietekmē.

Redzu, Mišel, ka tev grūti noticēt tam, ko tev stāstu... Neaizmirsti, ka mums ir zināšanas, un tu vēl neesi redzējis ne desmito daļu no tā, ko mēs varam izdarīt. Esi uzmanīgs, jo sekos vairāki piemēri, lai tu saprastu, ko stāstu!”

Tao apklusa. Likās, ka viņa koncentrējas, seja izplūda. Instinktīvi paberzēju acis. Protams, tas nepalīdzēja. Tao kļuva arvien caurspīdīgāka, līdz izgaisa.

„Tao, kur tu esi?" samulsis iesaucos.

„Šeit, Mišel."

Salēcos, jo čukstu dzirdēju pie pašas auss.

„Bet tu taču esi pilnīgi neredzama!”

„Jā, bet tu mani atkal redzēsi. Skaties!"

„Ak dievs, kas tev noticis?"

Vairākus metrus man priekšā bija manas pavadones siluets -zeltains, spīdošs, it kā viņā ar nelielu, bet stipru liesmu degtu uguns. Seju varēja pazīt; likās, ka acis raida stariņus ik reizi, kad Tao kaut ko teica. Viņa apstājās virs sēdekļa un nosēdināja savu spokaino veidolu. Likās, ka Tao veidota no spīdīgas dūmakas; varēja pazīt, ka tā ir viņa, tikai caurspīdīga, bet nākamajā mirklī jau bija izgaisusi.

„Mišel, nemeklē vairs - esmu atpakaļ."

jā, viņa atkal - ar miesu un asinīm - sēdēja savā sēdeklī.

„Kā tu to dari?!"

„Kā jau teicu, mums ir zināšanas. Mēs spējam atdzīvināt mirušos, izārstēt kurlos un aklos, likt staigāt paralizētajiem. Mēs varam izārstēt jebkuru slimību. Mēs esam meistari - nevis Dabas meistari, bet meistari Dabā. Mēs varam izdarīt arī visgrūtāko - ar kosmisko staru atbrīvošanu spontāni varam radīt jebkura tipa dzīvu radību, cilvēku ieskaitot."

„Mēģenes bērnu?"

„Nē, Misei! Tu domā kā Zemes iemītnieks. Cilvēku rada tikai Lielie Taori. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs, jo cilvēku, kā zināms, apdzīvo vairāki ķermeņi - fizioloģiskais, astrālais un citi. Pretējā gadījumā tas būtu tikai robots."

„Cik daudz laika vajag, lai radītu bērnu?"

„Tu mani neesi sapratis, Misei! Es runāju nevis par bērnu, bet par pieaugušu cilvēku. Divdesmit vai trīsdesmit gadu vecu cilvēku Taori spēj radīt aptuveni divdesmit četrās Zemes stundās."

Tas mani apstulbināja. Biju ceļojis gaisakuģī ar ātrumu, kas vairākas reizes pārsniedz gaismas ātrumu; atrados miljardiem kilometru tālu no mājām; esmu saticis starpplanētiešus; esmu ceļojis astrālajā ķermenī un laikā un redzējis to, kas noticis pirms tūkstošiem gadu. Tagad varēju redzēt auras un saprast valodas, ko iepriekš nebiju dzirdējis; esmu pat viesojies Zemei paralēlā Visumā. Man šķita, ka nu jau zinu visu par šiem cilvēkiem un viņu spējām, bet nu man pasniedza desertu - viņi var radīt dzīvu cilvēcisku būtni divdesmit četrās stundās!

Tao mani lasīja kā atvērtu grāmatu.

„Tagad, kad esi mani sapratis, es pabeigšu stāstu, kas interesēs daudzus tavus līdzcilvēkus. Bībele to ir nedaudz sagrozījusi.

Mūsu eņģelis implantēja embriju, lai jaunava Marija kļūtu grūta. Ar to cerējām pievērst cilvēku uzmanību faktam, ka Jēzus atnākšana ir ievērojams notikums. Kad bērns piedzima, mēs parādījāmies ganiem tādā pašā veidā, kā pirms desmit minūtēm es tev demonstrēju. Mēs nosūtījām trīs gudros - viņi ir daļa no stāsta, kas tika pievienots patiesajiem notikumiem. Raidot vienu no lodēm un padarot to spīdošu, norādījām ganiem un dažiem cilvēkiem vietu, kur bija piedzimis Jēzus. Optiskais efekts to padarīja līdzīgu zvaigznei virs Betlēmes. Ja mēs ko tādu izdarītu tagad, cilvēki kliegtu: ,,NLO!"

Beidzot garīdznieki un tie, kurus viņi sauca par praviešiem, uzzināja par Jēzus piedzimšanu. Pateicoties zvaigznes un eņģeļu fenomenam, pravieši pavēstīja ļaudīm par Mesijas piedzimšanu, nosaucot viņu par jūdu ķēniņu.

Hērodam, kā vairumam vadoņu, visur bija spiegi. Kad viņi paziņoja par šiem neticamajiem notikumiem, ķēniņš nobijās. Tajos laikos cilvēka dzīvībai vadoņu acīs nebija nekādas vērtības, un llērods bez sirdsapziņas pārmetumiem pavēlēja nogalināt 2606 zīdaiņus. Kamēr pavēle tika izpildīta, mēs gaisakuģī evakuējām hipnozes stāvoklī Mariju, Jāzepu un Jēzus bērniņu, kā arī divus ēzeļus, un atstājām viņus netālu no Ēģiptes.

Nu, vai saproti, kā ir sagrozīti fakti?" jautāja Tao un turpināja: „Vēl ir detaļas, ko vēstīja apzinīgi, taču tās nav precīzas informācijas trūkuma dēļ. Paskaidrošu.

Izrādījās, ka Jēzus bērniņš brīnumainās piedzimšanas dēļ bija īpašs, patiesībā viņš bija Mesija. Tā mēs saistījām cilvēku iztēli. Taču, kad bērns ir piedzimis, viņa astrālais ķermenis nevar zināt visu, ko zinājis iepriekš. Tā bija arī ar Mozu, tomēr viņš bija izcila persona.

Mums vajadzēja sūtni, kurš spētu pārliecināt cilvēci, ka aiz šīs dzīves ir vēl cita - caur astrālā ķermeņa reinkarnāciju un tamlīdzīgi. Tas vairs nebija vispārzināms, tāpēc civilizācija uz Zemes pēc Atlantīdas pazušanas arvien vairāk degradējās. Tu, Mišel, zini, ka, skaidrojot kaut ko nemateriālu, pat labākais draugs var kļūt skeptisks. Cilvēki vēlas materiālu pierādījumu un tic tikai tam, ko redz. Lai nodotu savu ziņu, mums vajadzēja kādu, kurš uzvedas kā neparasta būtne, kāds no debesīm, un dara brīnumus. Tādam ticētu, viņa mācībās ieklausītos.

Astrālais ķermenis, ko iemieso bērnā, iziet caur aizmirstības upi, un viņa agrākās materiālās zināšanas tiek izdzēstas. Tādēļ Betlēmē dzimušais bērns nespētu veikt brīnumus, pat ja dzīvotu līdz simt gadiem. Tomēr viņš, tāpat kā Mozus, bija pārāka būtne. Pierādījums tam - jau divpadsmit gadu vecumā Jēzus pārsteidza tempļa farazejus. Tāpat kā ļoti jauni cilvēki tagad uz Zemes tiek saukti par ģēnijiem, jo šķiet, ka viņiem galvā ir kalkulators, Jēzus bija cilvēciska būtne ar augsti attīstītu astrālo ķermeni. Tomēr, pat ja viņš būtu mācījies visizcilākajās skolās uz Zemes [piemēram, starp nagām), viņš nevarētu iegūt zināšanas, lai atdzīvinātu mirušos vai izārstētu slimos.

Uz Zemes daudzi tic, ka no divpadsmit gadu vecuma līdz atgriešanās laikam Jūdejā Jēzus skolojās Indijas un Tibetas klosteros - tā viņi cenšas izskaidrot intervālu, kas atrodams Bībelē, kad Jēzus pazūd no Betlēmes. Patiesībā vecāku mājas viņš pameta četrpadsmit gadu vecumā un devās vispirms uz Birmu, pēc tam uz Indiju, Ķīnu un Japānu. Divus gadus jaunākais Ouriki visur bija kopā ar viņu, līdz nejauši gāja bojā Ķīnā. Mīļotā brāļa piemiņai Jēzus nogrieza viņa matu cirtu, ko vienmēr turēja pie sevis.

Piecdesmit gadu vecumā Jēzus ieradās Japānā un apprecējās, viņam bija trīs meitas. Ciematā Šingo, kas atrodas uz Japānas lielākās salas Honsju (iepriekš zināma kā Herai pie Aomori), viņš nodzīvoja četrdesmit piecus gadus. Jēzu tur apglabāja. Blakus viņa kapam ir cits, kurā atrodas maza kastīte ar Ouriki matu cirtu. Tie, kam patīk pierādījumi, var doties turp!

Bet nu atgriežamies pie stāsta par mūsu misiju! Uz Zemi varēja sūtīt tikai kādu no mums. Kristu, kurš mira pie krusta Jeruzalemē, sauca Ārioks. Aizvedām viņu uz Jūdejas tuksnesi. Ārioks bija piekritis mainīt savu fizisko ķermeni. Tā viņš atstāja savu hermafrodīto ķermeni, kas jau diezgan ilgi bija dzīvojis uz Tiobas, un iemiesojās Kristus ķermenī, ko radīja mūsu Taori. Tādējādi Āriokam saglabājās uz Tiobas iegūtās zināšanas."

„Kādēļ viņš nevarēja palikt savā ķermenī un to vienkārši samazināt, kā manā acu priekšā izdarīja Letoli un Baiestra? Vai Ārioks nevarēja pietiekami ilgi palikt savā ķermenī, kas bija sarāvies?"

„Bija vēl cita problēma. Viņam visos aspektos vajadzēja līdzināties Zemes cilvēkam. Mēs esam hermafrodīti - tātad ar abiem dzimumiem raksturīgām pazīmēm -, tāpēc nedrīkstējām riskēt, ka ebreji to ievērotu. Ar gribasspēku mēs varam atjaunot ķermeni, radīt to no jauna vai samazināt augumu. Tu redzēji, cik maz šeit ir bērnu."

Tao izskatījās uzjautrināta.

„Lai gan jau daudz esam tev atklājuši, tomēr redzu, ka tev ir grūti to visu aptvert un noticēt. Bet nu klausies tālāk!

Jēzu no Tiobas nogādājām uz tuksnesi. Kas sekoja tālāk, tu jau zini. Kā astrālais ķermenis viņš savā fiziskajā ķermenī kopā ar mums bija noskatījies savu dzīves gaitu un atcerējās to - tāpat kā tu vienmēr atcerēsies savu ceļojumu uz Mu un mirklīgos iespaidus no savām iepriekšējām dzīvēm. Atkārtoju - vīzijas, ko astrālie ķermeņi skata fiziskajos ķermeņos, netiek dzēstas tādā pašā veidā kā tās, ko viņi redz Augstākajā patībā. Tā Jēzus zināja visu, arī to, ko darīt. Viņš spēja atdzīvināt mirušos un izdziedināt aklos un kurlos. Kad Jēzus bija sists krustā un miris, mēs viņu noņēmām no krusta un atdzīvinājām; novēlām akmeni no kapa, ātri nogādājām uz gaisakuģa, kas stāvēja netālu, un atdzīvinājām. īstajā brīdī viņš parādījās cilvēkiem, tā apliecinot savu nemirstību un to, ka pēc nāves turpinās dzīve. Tas cilvēkos atjaunoja ticību, pārliecināja, ka viņi patiešām pieder Radītājam un ka katram no mums pieder dzirkstīte viņa dievišķības."

„Tātad visi brīnumi tika rādīti, lai pierādītu, ka Jēzus vēstītais ir patiesība?"

„Jā, jo ebreji un romieši nekad nebūtu Jēzum ticējuši, ja viņš nebūtu apliecinājis sevi. Ļoti labs piemērs Zemes cilvēku stiprajam skepticismam ir Turīnas līķauts. Lai gan miljoni tic Jēzus atnākšanai un praktizē kristiešu reliģijas, tomēr viņi alkst dzirdēt ekspertu pētījumu rezultātus par to, vai Kristu pēc nāves klāja līķauts, meklē pierādījumus; tos atraduši, meklē atkal jaunus, jo viņu prātus tik un tā māc šaubas. Zemes bērns Būda, kurš ieguva izpratni pašmācības ceļā, nesacīja, kā tavi līdzcilvēki, „es ticu", bet gan „es zinu". Ticība atšķirībā no zināšanām nekad nav nevainojama.

Pirmais, ko arī tev prasīs, kad uz Zemes būsi atklājis savu stāstu, būs pierādījumi. Pat ja mēs iedotu tev līdzi, piemēram, metāla gabalu, kāda uz Zemes nav, starp ekspertiem noteikti atrastos kāds, kurš uzstātu, lai tu pierādi, ka metālu nav radījis, piemēram, kāds tavs paziņa alķīmiķis."

„Vai tu man dosi kādu pierādījumu?”

„Mišel, nesarūgtini mani! Minēto iemeslu dēļ tev nebūs nekādu materiālu pierādījumu - tam nebūtu jēgas. Ticība salīdzinājumā ar zināšanām nav nekas! Būda zināja. Atgriezies uz Zemes, arī tu varēsi sacīt: „Es zinu."

Vispārzināms ir stāsts par Neticīgo Tomu. Redzējis Kristus rētas, viņš tomēr nejutās pārliecināts un gribēja tās aptaustīt; arī pieskāries tām, viņš joprojām šaubījās, domāja, ka tas ir maģisks triks. Uz savas planētas jūs neko nezināt par dabu! Tiklīdz atgadās kaut kas tāds, kas jums nav saprotams, tā uzskatāt to par maģiju. Levitācija - maģija, neredzamīha - maģija... Bet mēs izmantojam tikai dabas likumus! ļums būtu jāsaka: levitācija - zināšanas, neredzamība - zināšanas.

Kristus tika nosūtīts uz Zemi sludināt mīlestību un garīgumu. Viņš strīdējās ar cilvēkiem, kas nebija augsti attīstīti, runāja ar viņiem līdzībās. Aizķēries aiz tirgotāju galdiem templī, Jēzus pirmo un vienīgo reizi sadusmojās un nosodīja naudas varu. Viņa misija bija nodot mīlestības un labestības vēsti „Mīliet viens otru!” un izglītot cilvēkus par astrālo ķermeņu reinkarnāciju un nemirstību. Garīdznieki vēlāk to visu sagrozīja. Nesaprašanās noveda pie tā, ka uzplauka sektas, kas apgalvoja, ka seko Kristus mācībai. Gadsimtu gaitā kristieši pat ir nogalinājuši Dieva vārdā. Uzskatāms piemērs - inkvizīcija. Spāņu katoļi Meksikā uzvedās sliktāk par vismežonīgākajām ciltīm, sakot, ka rīkojas Dieva un Kristus vārdā.

Reliģija uz Zemes ir lāsts! Sektas, kas plaukst visā pasaulē, tiek kontrolētas ar smadzeņu skalošanas palīdzību. Baismīgi redzēt jaunus, miesā un garā veselus cilvēkus metamies zemē pie kājām šarlatāniem, kuri apgalvo, ka ir guru, bet patiesībā viņi ir meistari iestāstīšanā un naudas ievākšanā. Viņi lepojas un sev šķiet vareni, ka valda pār pūļiem, kas pakļaujas viņiem ar miesu un dvēseli. Ne tik sen kāds vadonis saviem sekotājiem lika izdarīt pašnāvību, un viņi paklausīja. Taču Universālais likums aizliedz pašnāvību, un īsts meistars to zina! Pieprasot tādu upuri no cilvēkiem, šis vadonis tikai apliecināja savu nezināšanu.

ļā, sektas un reliģijas ir lāsts uz Zemes. Redzot, ka pāvests atliek milzu summas saviem ceļojumiem, lai gan varētu iztikt ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem, bet ar pārējo naudu palīdzētu valstīm, kas cieš no bada, mani nevar pārliecināt, ka tas notiek Kristus vārdā.

Marka evaņģēlijā teikts: „Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā." Vatikāns ir bagātākā baznīca uz zemeslodes, bet garīdznieki ir svinīgi solījuši dzīvot nabadzībā. Viņiem nav baiļu tikt nolādētiem (lāstiem viņi tic!), jo bagāta esot baznīca, nevis mācītāji. Tā ir vārdu spēle, jo tieši viņi veido baznīcu.

Tas ir tāpat, ja multimiljardiera dēls apgalvotu, ka viņš nav turīgs -tāds ir tikai viņa tēvs. Baznīca nav sagrozījusi Bībeles fragmentu par bagātību, tikai to izmanto savā labā. Viņuprāt, ir labāk, ja turīgie kļūst nabagāki, atbalstot baznīcu.

jaunā paaudze uz Zemes atrodas sevis izzināšanas procesā. Notikumi ir noveduši pie pagrieziena punkta, un viņi jūtas vientuļāki par jebkuru citu jauno paaudzi pirms viņiem. Pievienošanās sektām vai reliģiskām grupām nelīdzēs. Pirmkārt, lai sevi paceltu, jāmeditē un jākoncentrējas (tas nav viens un tas pats!). Otrkārt, nav jāmeklē īpaša vieta, jo visvarenākais un skaistākais templis ir cilvēkā pašā. Tieši tur katrs var sazināties ar Augstāko patību, lūdzot palīdzēt pārvarēt savas pasaulīgās materiālās grūtības. Bet vairumam cilvēku ir vajadzīgi citi, tādi, kādi ir viņi paši. Jā, pieredzējušie var dot padomu, bet neviens nedrīkst uzņemties meistara lomu. Meistars, precīzāk, viens no viņiem, ieradās pirms diviem tūkstošiem gadu, taču cilvēki viņu sita krustā. Trīssimt gadu viņi sekoja Jēzus atnestajai vēstij, bet tad tā tika sagrozīta. Tagad esat nonākuši punktā, kas ir sliktāks nekā pirms diviem tūkstošiem gadu. Jaunā paaudze sāk apjaust patiesību par daudzām lietām, bet viņiem vēl jārod atbildes sevi. Nevajag gaidīt palīdzību no citurienes, vai arī būs vilšanās.