Ugunīgo mākoņu valstībā

NOPIETNA SARUNA

Sekretārs palūkojās uz Bikovu ar savu vienīgo aci:

— No Vidusāzijas?

— Jā.

— Jūsu dokumentus… Viņš uzstājīgi pastiepa pāri galdam tumšu, vēžu spīlei līdzīgu roku ar nesamērīgi garu rādāmo pirkstu; sekretāra rokai trūka pusdelnas un trīs pirkstu. Bikovs ielika šai rokā norīkojumu un personas apliecību.

Nesteigdamies atlocījis norīkojumu, sekretārs izlasīja:

«Ģeoloģijas ministrija komandē Padomju Savienības- Ķīnas Gobi tuksneša ekspedīcijas bāzes inženieri mehāniķi Alekseju Petroviču Bikovu sarunām par turpmākajām dienesta gaitām. Pamats — SPSVK pieprasījums. .»

Pēc tam, uzmetis ātru skatienu personas apliecībai, viņš to atdeva Bikovam atpakaļ un norādīja uz durvīm, kas bija klātas ar melnu vaskadrānu:

— Ejiet iekšā. Biedrs Krajuhins jūs gaida.

— Norīkojums paliks pie jums? — Bikovs jautāja.

— Jā, norīkojums paliks pie manis.

Bikovs pieglauda matus un sakārtoja zamšādas jaku. Viņam šķita, ka vienacainais sekretārs lūkojas viņā it kā ziņkāri, it kā zobgalīgi. Bikovs sabozās, atvēra durvis un iegāja.

Plašā, krēslainā kabinetā logi bija aizsegti ar bambusa pīteņiem. Vājajā gaismā blāvi atspīdēja kailas plastmasas sienas. Grīdu klāja mīksta, sarkana grīdsega. Bikovs pavērās apkārt, acīm meklēdams kabineta saimnieku, un pie plata, tukša rakstāmgalda ieraudzīja divus

plikus pakaušus. Viens — bāls, pat iepelēks, nekustīgi slējās virs apmeklētāju krēsla atzveltnes, otrs — gaiši dzeltenīgs, noliecies pār papīra mapēm galda pretējā pusē, šūpojās, it kā tā īpašnieks neuzticīgi apošņātu rasējumus un zilās gaismas kopijas.

Tad Bikovs pamanīja vēl trešo pakausi: tas piederēja nejēdzīgi resnam, pelēkā kombinezonā tērptam stāvam, kas bija izstiepies uz grīdsegas un pelēko, kailo galvu neveikli iespiedis kaktā starp sienu un seifu. No viņa kakla uz pagaldi stiepās resna virve. .

Bikovs apmulsis pamīņājās uz vietas, atkal paraustīja jakas ātrslēdzēju un satraukti atskatījās uz durvīm. Šai mirklī dzeltenīgais pakausis nozuda. Kļuva dzirdama šņākoņa, un dobja, aizaukstēta balss apmierināti norūca: «Tur lieliski! Lieliski!» Tad aiz galda lēni izslējās smagnējs, sakumpis stāvs neilona darba virsvalkā.

Šim vīram bija milža augums un neparasti plati pleci, viņš laikam bija ļoti smags. Viņa seja ar brūnu, rievu izvagotu ādu atgādināja masku, plānās lūpas sakniebtas taisnā līnijā, un zem varenas, izriestas pieres auksti un vērīgi Bikovā urbās apaļas acis bez skropstām.

Kas jums, lūdzu? — vīrs iejautājās aizsmakušā balsī.

Es gribētu satikt biedru Krajuhinu, — Bikovs teica, uzmetis piesardzīgu skatienu plikgalvainajam stāvam, kas gulēja uz grīdsegas.

— Es esmu Krajuhins, — apaļo acu īpašnieks ari pašķielēja uz stāvu un alkal sāka blenzt uz Bikovu

Plikais pakausis krēslā joprojām nekustējās. Mirkli vilcinājies, Bikovs paspēra dažus soļus uz galda pusi un stādījās priekšā. Krajuhins klausījās, galvu noliecis.

— Ļoti priecājos, — viņš atturīgi sacīja. — Es gaidīju jūs jau vakar, biedri Bikov. Lūdzu, sēdieties! — viņš norādīja ar platu, lāpstai līdzīgu plaukstu uz krēslu. — Šeit, lūdzu. Atbrīvojiet vietu un sēdieties!

Galīgā nesaprašanā Bikovs piegāja pie galda, pagriezās pret krēslu un tik tikko apslāpēja satraukuma smieklus: uz krēsla gulēja savāds, ūdenslīdēju skafandram līdzīgs tērps no pelēka, elastīga auduma. Virs krēsla atzveltnes slējās apaļa, sudrabaina ķivere ar metāla sprādzēm.

— Noceliet to un nolieciet uz grīdas! — Krajuhins sacīja.

Bikovs atskatījās uz resno biedēkli kaktā blakus seifam.

— Tas arī ir speciālais tērps, — Krajuhins nepacietīgi ierunājās. — Sēdieties taču!

Bikovs steigšus atbrīvoja krēslu un mazliet samulsis apsēdās. Krajuhins, nemirkšķinādams acis, joprojām raudzījās viņā.

— Tā. . — viņš pabungoja ar bālajiem pirkstiem pa galda virsu. — Nu tad, biedri Bikov, iepazīsimies. Sauciet mani par Nikolaju Zaharoviču. Ceru, ka satiksim. Turpmāk jums nāksies strādāt manā vadībā. Protams, ja.. — Sarunu pārtrauca skarbs tālruņa zvans.

— Acumirkli, biedri Bikov … — viņš paņēma klausuli. — Klausos. Jā, es. .

Viņš neteica vairs ne vārda, bet zilganajā videofona ekrāna gaismā Bikovs ieraudzīja, ka Krajuhina seja pēkšņi pietvīkst un uz kailajiem deniņiem uztūkst tumši vēnu mezgli. Cik varēja nojaust, runa bija par kaut ko ļoti svarīgu. Bikovs smalkjūtīgi nolaida acis un sāka aplūkot speciālo tērpu, kas gulēja uz grīdsegas blakus krēslam. Pa tērpa vaļējo apkakli varēja ielūkoties ķiverē. Kaut gan no ārpuses sudrabainā lode likās pilnīgi necaurspīdīga, Bikovam šķita, ka cauri ķiveres sieniņai viņš saskata rupjo grīdsegas rakstu. Bikovs noliecās, lai labāk izpētītu ķiveri, bet šai mirklī Krajuhins nolika klausuli un noklikšķināja pārslēdzēju.

— Izsaukt Pokatilovu! — viņš pavēlēja aizsmakušā čukstā.

— Tieši tā! — atsaucās kāds neredzams cilvēks.

— Pēc stundas.

— Tieši tā, pēc stundas!. .

Atkal noklikšķēja pārslēdzējs un iestājās klusums. Bikovs pacēla acis un ieraudzīja, ka Krajuhins ar plaukstām spēcīgi berzē vaigus.

— Tā, — viņš sacīja mierīgi, pamanījis Bikova skatienu. — Ir gan stulbenis! Runā vai nerunā — viss kā pret sienu. . Lūdzu, atvainojiet, biedri Bikov. Pie kā tad mēs. . Jā, jā. . Vēlreiz lūdzu piedošanu. Ņemiet vērā, saruna būs ļoti nopietna, bet laika pamaz. Nemaz nav laika. Ķersimies pie lietas. . Vispirms es gribētu iepazīties ar jums tuvāk. Pastāstiet par sevi.

— Ko tad īsti? — Bikovs jautāja.

— Vispirms biogrāfiju.

— Biogrāfiju? — inženieris pārlika. — Mana biogrāfija ir gaužām vienkārša. Esmu dzimis 19.. gadā ūdensceļu transporta darbinieka ģimenē Gorkijas tuvumā. Tēvs nomira agri, man vēl nebija ne trīs gadi. Līdz piecpadsmit gadu vecumam es augu un mācījos internātskolā. Pēc tam četrus gadus strādāju uz Volgas reaktīvajiem gliseriem amfībijām par motorista palīgu, bet vēlāk par motoristu. Spēlēju hokeju. Izlases komandas «Volga» sastāvā piedalījos divās olimpiādēs. Vēlāk iestājos virszemes transporta augstākajā tehniskajā skolā. Tā ir kādreizējā bruņu tanku karaspēka skola. («Kāpēc es tik daudz runāju?» iedzēla nepatīkama doma.) Tur es beidzu ekspedīciju kodolreaktoru transporta nodaļu. Nu. . mani nosūtīja kalnos, uz Tjan- šanu. . Pēc tam uz tuksnesi, uz Gobi. Tur es strādāju. Tur arī iestājos partijā. Kas vēl? Tas arī, liekas, viss.

— Patiešām, vienkārša biogrāfija, — piekrita Krajuhins. — Tātad pašreiz jums ir trīsdesmit trīs gadi?

— Pēc mēneša būs trīsdesmit četri.

— Un, protams, neprecējies?

Šāds priekšnieka jautājums Bikovam šķita visai netaktisks. Inženieris necieta aplinku mājienus par savu izskatu. Turklāt Bikovs pazina vismaz vienu sievieti, kas viņa saules apsvilinātajai sejai, platajam degunam un sarainajiem, sarkanīgajiem matiem nepiešķīra lielu nozīmi.

— Es gribēju teikt, — turpināja Krajuhins, — ka vēl pirms pusgada jūs, liekas, bijāt neprecējies.

— Jā, — sausi atbildēja Bikovs, — arī šobrīd esmu neprecējies. Pagaidām. .

Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Krajuhins zina par viņu ļoti daudz un nejautā, interesēdamies par atbildēm, bet lai gūtu «personīgu iespaidu» vai arī citā neizprotamā nolūkā. Tā bija nepatīkama atziņa, un Bikovs kļuva piesardzīgs.

— Pagaidām es esmu neprecējies, — viņš atkārtoja.

— Tātad, — Krajuhins sacīja, — tuvu radu jums nav?

— Tātad nav.

— Un jūs, tā sakot, esat pilnīgi viens un neatkarīgs. .

— Jā, viens pats. Pagaidām viens pats.

— Kā jūs teicāt, kur strādājāt pēdējā laikā?

— Gobi tuksnesī…

— Ilgi?

— Trīs gadus. .

— Trīs gadus! Visu laiku tuksnesī?

— Jā. Saprotams, bija ari daži īsi pārtraukumi. Komandējumi, kursi. . Galvenokārt tomēr tuksnesī.

— Vai nav apnicis?

Bikovs padomāja.

— Sākumā bija grūti, — viņš sacīja piesardzīgi. — Vēlāk pieradu. Zināms, darbs tur nav no vieglajiem. — Atmiņā viņam atainojās ugunīgās debesis un melnie smilšu okeāni. — Bet arī tuksnesi var iemīlēt. .

— Patiešām? — iesaucās Krajuhins. — Iemīlēt tuksnesi? Un jūs tiešām mīlat?

— Esmu pieradis, protams.

— Kāds jūsu pēdējais amats?

— Gobi ekspedīciju bāzes apvidus atomtransportieru kolonas priekšnieks.

— Tātad mašīnas jūs pārzināt labi?

— Kā nu kuras …

— Kaut tos pašus jūsu apvidus transportierus.

Jautājums Bikovam šķita lieks, un viņš neatbildēja.

— Sakiet, — vai jūs pagājušajā gadā vadījāt Dauges ekspedīcijas glābšanas darbus?

— Es.

— Jūs lieliski tikāt galā! Bez jums viņi būtu aizgājuši bojā.

Bikovs paraustīja plecus:

— Mums tas bija diezgan parasts forsēts brauciens, nekas vairāk.

Krajuhins piemiedza acis.

— Bet, ja mani neviļ atmiņa, jūsu ļaudis taču ari cieta.

Bikovs pietvīka. Viņa jau tā sarkanīgā seja tagad iedvesa gandrīz bailes, un viņš nikni sacīja:

— Bija melnā vētra! Es nelielos, biedri Krajuhin. Ar mūziku maršē tikai parādēs. Tuksnešos tas ir sarežģītāk.

Viņš jutās neērti un nepatīkami. Krajuhins vēroja viņu ar nenoteiktu smīnu.

— Kā tad, kā tad … sarežģītāk. . Trīs gadi tuksnesī. Tas nav maz. Tas ir labi. Sakiet, biedri Bikov, — vai ārpus darba vēl kaut kas jūs saista?

Apmulsis Bikovs paskatījās uz viņu:

— Kā jūs to domājat?

— Ko jūs darāt brīvajā laikā?

— Hm.. Lasu, protams. Spēlēju šahu.

— Jums taču, šķiet, ir kādi darbi.

— Ir.

— Vai daudz?

— Nē, nav daudz. Divi raksti žurnālā «Kāpurķēžu Transports».

— Par ko jūs rakstījāt?

— Par reaktoru remontu lauka apstākļos. Personīgā pieredze.

— Reaktoru remonts. . Ļoti interesanti:. Kāds sporta veids, atskaitot hokeju, jūs vēl interesē?

— Esmu sambists… Instruktors.

— Tas ir labi. Tā. . Bet vai par astronomiju nekad neesat interesējies?

Bikovam šķita, ka Krajuhins ņirgājas par viņu.

— Nē, par astronomiju neesmu interesējies, — viņš atbildēja.

— Žēl!

— Iespējams..

— Man jums jāpasaka, Aleksej Petrovič, ka jūsu darbs pie mums, tā sacīt, zināmā mērā būs saistīts ar šo zinātni.

Inženieris sarauca pieri.

— Atvainojiet, es nesaprotu..

— Ko jums teica, kad sūtīja pie mums?

— Teica, ka sūta uz pārrunām par piedalīšanos zinātniskā ekspedīcijā. Uz kādu laiku. .

— Bet, kādā ekspedīcijā, nesacīja?

— Kaut kur tuksnesī meklēt retās rūdas.

Krajuhins saspieda bālos pirkstus tā, ka tie noknikšķēja, un izstiepa plaukstas uz galda.

— Jā, protams, — viņš nomurmināja. — Pilnīgi dabiski. To viņi paši nezina. Tad, lūk, kā tas ir, Aleksej Petrovič, — viņš sacīja nopūzdamies. — Protams, astronomijai te nav nekādas nozīmes. Precīzāk — gandrīz nekādas. Vēl precīzāk: attiecībā uz jums — gluži nekādas. Šinī gadījumā nav svarīgi, ka jūs neesat interesējies par astronomiju. Jums tā diezin vai būs vajadzīga. Galu galā, ja vajadzēs, kaut ko palasīsiet pats, kaut ko pastāstīs citi. Bet galvenais ir tas, ka jūs nestrādāsiet šeit. Tā sakot, nestrādāsiet uz Zemes.

Bikovs nemierīgi pamirkšķināja acis. Viņam pēkšņi kļuva tikpat neomulīgi kā pirms pusstundas, pārkāpjot šī kabineta slieksni.

— Šķiet, ka es. . nsaprotu jūs, — stostīdamies viņš ierunājās. — Nebūs jāstrādā uz Zemes? Varbūt uz Mēness?

— Nē, arī uz Mēness ne. Daudz tālāk.

Viss šķita kā dīvains sapnis. Atbalstījis zodu uz sakrustotajiem pirkstiem, Krajuhins turpināja:

— Par ko jūs tā brīnāties, Aleksej Petrovič? Būs jau trīsdesmit gadi, kopš cilvēki lido uz citām planētām. Vai, pēc jūsu domām, tie ir citādi, kaut kādi sevišķi ļaudis? Nekā tamlīdzīga. Gluži parasti cilvēki, tādi paši kā jūs. Dažādu specialitātu ļaudis. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka no jums iznāktu ievērojams kosmonauts. Starp citu, ne mazums kosmonautu atnāca pie mums, tā sacīt, no ārienes, piemēram, no aviācijas. Es saprotu, jūs kā inženieris, kura specialitāte atbilst Zemes apstākļiem, vienkārši nebijāt padomājis par iespēju piedalīties šādā pasākumā. Taču radušies tādi apstākļi, ka mēs sūtām ekspedīciju uz Venēru, un mums vajadzīgs cilvēks, kurš labi pārzina darbu tuksneša smiltājos. Diezin vai Venēras smiltāji daudz atšķirsies no jūsu iemīļotā Gobi tuksneša smiltājiem. Būs tikai mazliet grūtāk …

Bikovs pēkšņi atcerējās:

— Urāna Golkonda!

Krajuhins ātri, uzmanīgi palūkojās uz viņu:

— Ja, Urana Golkonda. Nu redzat, jus jau gandrīz visu zināt.

— Venēra … — Bikovs lēni teica. — Urāna Golkonda.. — Viņš pašūpoja galvu un pasmaidīja. — Es — un pēkšņi uz debesīm! Neiespējami!

— Kāpēc ne, tik liels grēcinieks jūs neesat. Bez tam mēs taču jūs nesūtām uz paradīzes dārzu. Bet varbūt … — Krajuhins pieliecās un klusākā balsī piebilda: — … jūs baidāties?

Bikovs pārlika.

— Saprotams, tā pabailīgāk jau ir, — viņš atzinās. — Un pat vairāk — pa īstam bail. Es. . es taču varu arī netikt galā. Tiesa, ja no manis prasīs tikai to, ko es zinu un protu, tad kāpēc gan ne? — Viņš paskatījās uz Krajuhinu un pasmaidīja. — Nē, tik nobijies neesmu, lai atteiktos. Jums jāsaprot, tas nāk tik negaidīti. Un bez tam kāpēc jūs. . Vai jūs esat pārliecināts, ka tikšu galā?

— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs tiksiet galā. Pats par sevi saprotams, ka tur būs grūti, pat ļoti grūti. Droši vien būs briesmas, par kurām šobrīd mums nav pat ne jausmas. . Taču jūs tiksiet galā.

— Jums tas labāk zināms, biedri Krajuhin.

— Jā, man arī tā šķiet. Tātad, Aleksej Petrovič, uzskatīsim, ka jūs nejozīsiet tūlīt uz savu ministriju un nelūgsieties, lai jūs atbrīvo no dienesta vājas veselības vai ģimenes apstākļu dēļ!

— Biedri Krajuhin!

— Pēc jūsu domām, tas nav iespējams? — Krajuhina seja satumsa. — Ne tādi vien kā jūs, sēžot te, šai pašā krēslā, izturējās kā nožēlojami gļēvuļi. — Viņš pārvilka ar plaukstu pāri sejai. — Atklāti sakot, es jau sen biju metis acis uz jums un ļoti priecājos, ka neesmu vīlies.

Bikovs apmulsis nokrekšķinājās un pavērsa skatienu sāņus. Tad attapies jautāja:

— Kā jūs mani pazīstat, biedri Krajuhin?

— No Dauges ekspedīcijas glābšanas. Šo ekspedīciju rīkoja mūsu komiteja, un kopš tā laika es turu jūs uz grauda. Pieprasīju jūsu raksturojumu un visu pārējo. Pienāca laiks, un mēs jūs uzaicinājām.

— Skaidrs.

— Parasti mēdz dot laiku pārdomām. Nedēļu, dažreiz pat mēnesi. Taču patlaban mēs gaidīt nevaram. Iz- lemiet, Aleksej Petrovič! Brīdinu: ja jūs kaut mazliet šaubāties, atsakieties tūlīt, uz vietas! Ļaunā neņemsim.

Bikovs iesmējās.

— Nē, biedri Krajuhin, es neatteikšos. Ja jūs domājat, ka es tikšu galā, — neatteikšos. Esmu ar mieru. Negaidīti gan tas nāca, bet nekas, pieradīšu. Esmu ar mieru.

— Nu redz, cik lieliski.

Krajuhins mierīgi pamāja ar galvu un palūkojās pulkstenī.

— Tagad vēl kas. Ekspedīcija nebūs pārāk ilga, lielākais — pusotra mēneša. Tas jūs apmierina?

— Apmierina. .

— Nekā vairāk par gaidāmo darbu es jums nepaskaidrošu. Uzzināsiet vēlāk. Mums ir ļoti maz laika. Lūdzu iegaumēt vienu: rīt mēs izlidojam.

— Rīt? Uz Venēru?

— Nē, uz Venēru vēl ne tik drīz. Pagaidām pastrādāsim tepat uz Zemes. Tikai ne šeit, Maskavā, bet citur. Jā, pie reizes, kur ir jūsu bagāža?

— Lejā, garderobē. Mantu man nav daudz — čemodāns un lauka soma. Nebiju domājis. .

— Tam nav nozīmes. Kur jūs gribat apmesties? Es ieteiktu «Prāgu». Tas ir tepat blakus.

Bikovs pamāja:

— Zinu. Laba viesnīca.

— Ļoti laba. Tagad es jūs atlaižu, bet, teiksim, pēc … — viņš atkal paskatījās pulkstenī, — pēc kādām divām stundām, tieši septiņpadsmitos nulle nulle, biedri kosmonaut, gaidīšu jūs atkal šeit. Te jūs šo to uzzināsiet. Vai jūs esat jau pusdienojis? Droši vien neesat. Ēdnīca ir trīspadsmitajā stāvā. Paēdiet, atpūtieties bibliotēkā vai klubā — tas arī ir tepat, šajā pašā ēkā, — un septiņpadsmitos nulle nulle esiet klāt. Bet tagad ejiet. Es tūliņ, tā sacīt, vienam otram pamazgāšu galvu.

Vēl aizvien mazliet satraukts, Bikovs piecēlās un, mirkli šaubījies, uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca jau ilgāku laiku:

— Biedri Krajuhin, kāds ir šīs iestādes pilns nosau- kūms? Komandējuma apliecībā rakstīts «SPSVK», bet es, šķiet, esmu atšifrējis nepareizi.

— SPSVK — tā ir Starpplanētu Satiksmes Valsts Komiteja pie Ministru Padomes. Es esmu komitejas priekšsēdētāja vietnieks.

— Pateicos, — Bikovs teica.

«Starpplanētu Satiksmes Komiteja,» viņš nomurmināja, iedams uz durvīm. «Nu kā tad … Bet es domāju — Starptautisko Politehnisko Sakaru Valsts Komiteja … Saīsinājums tas pats …»

Durvīs Bikovs saskrējās ar kādu gara auguma vīru, kas neatturami traucās iekšā kabinetā. Inženieris paguva tikai ievērot, ka šis cilvēks valkā lielas brilles greznā, melnā ietvarā un ir ārkārtīgi bāls. Bikovu viņš nepamanīja un, pagrūdis to krūtīs, tieši uz sliekšņa iesāka:

— Nikolaj Zaharovič! …

— Kur ir sestais reaktors? — inženieris sadzirdēja Krajuhina draudīgo, aizsmakušo basu.

— Bet atļaujiet, Nikolaj …

— Es prasu: kur ir sestais reaktors?

Bikovs aizvēra durvis un devās uz pieņemamās istabas izeju. Tumšsejainais sekretārs ar vientuļās acs skatienu pavadīja inženieri un atkal noliecās pār galdu.

«HIUSA» KOMANDA

«Skaitot no Saules, Venēra ir otrā planēta pēc kārtas. Tās vidējais attālums no Saules 0,723 astronomiskās vienības — 108 miljoni km. Pilnu apriņķojumu ap Sauli Venēra veic 224 dienās 16 stundās 49 minūtēs un 8 sekundēs. Vidējais kustības ātrums pa orbītu 35 km/sek … Venēra ir mums vistuvākā planēta. Kad Venēra nonākusi starp Zemi un Sauli, tās attālums līdz Zemei var sasniegt 39 milj. km.. Kad Venēra atrodas aiz Saules, tās attālums no Zemes ir 258 milj. km.. Venēras diametrs 12 400 km, saplakums neievērojams. Pieņemot attiecīgos Zemes lielumus par 1, Venēras diametrs ir 0,973, virsmas laukums — 0,95, tilpums — 0,92, smaguma spēks uz virsmas — 0,85, blīvums — 0,88 (jeb 4,86 g/cm3), masa — 0,81 … Rotācijas periods ap asi — apmēram 57 stundas. . Venēru apņem ārkārtīgi blīva atmosfēra, kas sastāv no ogļskābās gāzes un tvana gāzes, kurā peld kristāliskā amonjaka mākoņi.. Pašreiz Venēru pēta no vairākiem pagaidu un pastāvīgiem mākslīgiem pavadoņiem, no kuriem divi pieder PSRS Zinātņu akadēmijai. Vairāki mēģinājumi nosēsties uz Venēras (Abrosimovs, Nisidzima, Sokolovskis, Si Feņ- ju u. c.) un uzsākt tās virsmas tiešus pētījumus bijuši neveiksmīgi.»

Bikovs paskatījās uz Venēras krāsaino fotouzņēmumu — dzeltenīgs disks ar zilganām un oranžām ēnām uz samtaini melna fona — un aizsita ciet smago sējumu. «Vairāki mēģinājumi nosēsties… un uzsākt tiešus pēli jumus bijuši neveiksmīgi..» īsi un skaidri. Jā, mēģinājumi notikuši. Bikova atmiņā pamazām uzausa viss, ko viņš zināja no grāmatām un laikrakstiem, no televīzijas lekcijām un īsiem, skopiem TASS ziņojumiem.

Trešā gadu desmita beigās pēc pirmajiem lidojumiem uz Mēnesi gandrīz visi objekti pusotra miljarda kilometru attālumā no Zemes cilvēkiem bija jau zināmi. Radās jaunas zinātnes — Mēness, Marsa, Merkūra, lielo planētu pavadoņu un dažu asteroīdu planetoloģija un planetogrāfija. Kosmonauti — it īpaši tie, kam mēnešiem un p

Venēra bija to pētāmo objektu skaitā, kam Zemes zinātnieki uzmanību pievērsa vispirms. Tās nelielais at- tālums no Zemes un Saules, Venēras un Zemes fizikālo lielumu zināma līdzība un līdz ar to pavisam neprecīzas

ziņas par tās uzbūvi saistīt saistīja zinātniekus kosmonautus.

Sākumā, kā parasts tādos gadījumos, darbā laida ierīces bez pilotiem. Panākumu nebija nekādu. Blīva, okeāna dūņām līdzīga mākoņu sega neļāva neko saskatīt. Simtiem kilometru garas parastās un infrasarkanās fotolentes rādīja vienu un to pašu ainu: baltu, viendabīgu, necaurlaidīgu priekškaru — domājams, ļoti biezu miglas slāni. Cerības neattaisnoja arī radiooptika. Venēras atmoslērā radiostarojums vai nu pilnīgi absorbējās, vai arī atstarojās no visaugstākajiem atmosfēras slāņiem. Lokatoru ekrāni vai nu palika melni, vai arī mirdzēja mierīgā, neko nevēstošā gaismā. Telemehānis- kās un kibernētiskās tanketes laboratorijas, kas tik labi bija veikušas savu uzdevumu Mēness un Marsa sākotnējos pētījumos, nepārraidīja nekādas ziņas. Tās pazuda bez pēdām uz visiem laikiem kaut kur šīs rožaini pelēcīgās mākoņu masas blīvā okeāna dzīlēs.

Tad uzbrukumā devās drošsirži. Trīs ekspedīcijas, kas bija apgādātas ar tā laika modernāko tehniku, ar pasaulē labākajiem starpplanētu kuģiem, cita pēc citas ienira mīklainās planētas atmosfērā. Pirmais kuģis sadega, nepaguvis noraidīt nekādu ziņu (tajā vietā, kur ienira raķete, novērotāji fiksēja nespodru uzliesmojumu). Otrā ekspedīcija ziņoja, ka sāk nolaisties, bet pēc divdesmit minūtēm — ka viņu kuģi rauj līdzi neiedomājami spēcīgas atmosfēras plūsmas. Tad tā apklusa uz mūžiem. Trešajai ekspedīcijai izdevās laimīgi nosēsties uz planētas. Kaut kādu neizprotamu Venēras atmosfēras untumu dēļ ar ekspedīciju izdevās uzturēt sakarus veselu diennakti. Ekspedīcijas priekšnieks ziņoja par smilšu vētrām, par virpuļviesuļiem, kas rauj līdzi veselas klintis, par sarkanu tumsu, kas ietin visu apkārtni. Tad apklusa arī šī ekspedīcija, bet pēc dažām dienām kāds ļoti steidzīgi ierunāja miķrofonā: «Drudzis, drudzis, drudzis. .» Tas bija ekspedīcijas pēdējais signāls.

Triju ekspedīciju bojā eja tik īsā laikā — tas bija par daudz! Kļuva skaidrs, ka doties uzbrukumā Venērai var tikai pēc jaunas, ļoti rūpīgas sagatavošanās. Nepieciešama bija pedantiska, vispusīga un pamatīga izlūkošana.

Starptautiskais kosmonautu kongress izstrādāja Venēras pētīšanas piecpadsmitgadu plānu. Šai nolūkā cilvēce izmantoja visu bagātīgo zinātnes un tehnikas arsenālu: uzbūvēja vairākus mākslīgos pavadoņus observatorijas un apgādāja tās ar automātiskām iekārtām. Lietoja pašgājējas zondes izlūkus, infrasarkano un elektronisko optiku, jonoskopiskās iekārtas un vēl daudz ko citu. Iegūtās informācijas nepārtraukti apstrādāja ar pasaules lielāko elektronu skaitļošanas mašīnu palīdzību. Venēras stratosfēru izpētīja ar precizitāti, kas pārsteidza pat zinātniekus. Beidzot zinātnieki noteica arī Venēras rotācijas periodu. Vispārējos vilcienos sastādīja Venēras kalnu grēdu karti, izmērīja tās magnētiskos laukus. Darbus veica sistemātiski un mērķtiecīgi.

Franču mākslīgais pavadonis uz Venēras atklāja paaugstinātas jonizācijas apgabalu. Pēc kāda laika šo faktu apstiprināja ari Padomju Savienības, Ķīnas un Japānas pētnieki. Izrādījās, ka sevišķi augstās jonizācijas apgabals, kas aizņem apmēram pusmiljona kvadrātkilometru, izveidojas periodiski stingri noteiktā planētas virsmas rajonā un ka šis apgabals nav saistīts ar biezo mākoņu slāni, un tātad nerodas atmosfērā. Atlika pieņemt, ka jonizācijas avots ir saistīts ar Venēras cieto virsmu. Ja jonizāciju rada radioaktīvs starojums, tad tā cēlonis varēja būt tikai milzīgas koncentrācijas radioaktīvas rūdas. Nosaukums «Urāna Golkonda» radās gluži pats no sevis.

Tagad jautājums pavērsās citā plāksnē. Cilvēcei vēl joprojām nepietika smago aktīvo elementu. Izkliedēto elementu ieguves tehnoloģija attīstījās lēni, katrā ziņā pieprasījums pēc aktinoīdiem vairākkārt pārsniedza bagātināšanas rūpnīcu ražošanas jaudu, bet to mākslīgā ieguve izmaksāja pārāk dārgi. Tīri akadēmiskai, zinātniskai interesei par Venēru pievienojās daudz praktiskāki apsvērumi.

Atkal sekoja vairākas ekspedīcijas. Gāja bojā Soko- lovskis, Starptautiskā kosmonautu kongresa viceprezidents. Bezbailīgais Nisidzima atgriezās Nagojā sakropļots, zaudējis redzi. Ķīnas labākais pilots Ši Feņ-ju pazuda bez vēsts. Acīm redzot, līdzšinējie uzbrukuma ieroči cīņā pret šo planētu nederēja. Tā it kā ņirgājās par cilvēku pūlēm. Analizējot trūcīgos datus par ekspedīciju bojā ejas iemesliem, noskaidrojās, ka sekmīgi nosēsties uz Venēras varēs tikai tad, ja pilnīgi atteiksies no agrāk izveidotajām starpplanētu lidojumu tehnikas formām un principiem. Starptautiskais kongress uzaicināja zinātniekus pagaidām neizdarīt jaunus lidojumus ar vecajiem starpplanētu kuģiem un izsludināja prēmiju par jauna veida starpplanētu transporta līdzekli, kas bez briesmām spētu izlauzties cauri Venēras atmosfēras verdošo bruņu kārtai. Padomju Savienībā pilnā sparā strādāja pie fotonu raķetes radīšanas. Arī citas valstis meklēja jaunus ceļus.

Divus gadus pirms mūsu stāstījuma centrālajos laikrakstos parādījās ziņojums par to, ka uz paša lielākā mākslīgā Zemes pavadoņa «Vejdadi Ju-i» («Lielā draudzība») Padomju Savienības un Ķīnas bezgravitācijas metāla liešanas meistari (šāda liešana notiek bezsvara apstākļos) stājušies pie pirmās fotonu raķetes korpusa atliešanas. Un iespējams — tieši ar šo raķeti Bikovam un viņa biedriem lemts izlauzties uz Venēras tuksnešiem.. kas «diezin vai daudz atšķirsies no jūsu iemīļotā Gobi tuksneša smiltājiem»..

Vai nu fotonu, vai atomu raķete, vai nu atšķiras Venēras smiltāji no Zemes smiltājiem, vai neatšķiras, bet viens ir skaidrs — ekspedīcijai viegli neklāsies. Starpplanētu lidojumi un, galvenais, darbs uz citām planētām ir trīskārt smags un sarežģīts. Lai iekarotu Venēru un pusleģendārās Golkondas bagātības, nepieciešamas milzīgas zināšanas, dzelzs veselība un ārkārtīga izturība, jābūt īstam kosmonautam — vienam no tiem varoņiem, kurus rāda filmās un sagaida ziediem vai arī.. apglabā bezgalīgā izplatījuma drūmajos bezdibeņos. Vai pieticīgajam inženierim Bikovam pietiks zināšanu, veselības un izturības? Tomēr..

Krajuhins to zina labāk. Krajuhins ir SPSVK — Starpplanētu Satiksmes Valsts Komitejas priekšsēdētāja vietnieks. Un, ja Krajuhins ir pārliecināts, ka Bikovs tiks galā, tad Bikovs arī tiks galā. Galu galā šie kosmonauti ir tādi paši cilvēki kā visi citi. Ja viņi spēj, spēs arī Bikovs.

Pēkšņi Bikovs apjēdza, ka cieši lūkojas acīs skaistai bibliotekārei, kura sēž pie galdiņa viņam pretim. Meitene sabozās, bet tad neizturējusi iesmējās. Bikovs saīga. Jā, vajadzēs nosūtīt telegramu uz Ašhabadu, ka komandējums ieilgs. Žēl, nevarēs satikties pirms ekspedīcijas. . Bet ko gan tas dotu? Vai tad dažās minūtēs var izteikt to, par ko ieminēties vairāku gadu laikā nebija radusies drosme? Paļausimies uz likteni. Kad Aleksejs atgriezīsies (atmiņā pavīdēja uzņēmums ilustrētā žurnālā: kosmosa varoņi atgriežas no grūtā lidojuma — ziedi, smaidi, sveicienam paceltas rokas..), kad atgriezīsies, tad paņems atvaļinājumu un brauks uz Ašhabadu. Viņš dosies uz kādu māju, piespiedīs zvana pogu un tad. .

Bikovs paskatījās pulkstenī. No pulksten pieciem trūka tikai dažas minūtes. Viņš piecēlās, viegli pakla- nijas, atdeva smaidošajai meitenei enciklopēdiju un devās pie Krajuhina.

Pieņemamajā istabā vienacainais sekretārs pamāja viņam kā senam paziņam. Bikovs vēlreiz paskatījās pulkstenī (bija bez minūtes pieci), noglauda ar plaukstu matus, sakārtoja jaku un droši pavēra kabineta durvis.

Šķita, ka viņš nonācis citā telpā. Bambusa pīteņi bija pacelti, pa plaši atvērtajiem logiem jautrā straumē plūda saule, apmirdzēdama gaišas, samtainas plastmasas sienas. Krēsls pie galda nobīdīts sāņus, uz tā vēl joprojām atradās skafandram līdzīgais speciālais tērps. Grīdsega, kas tagad bija satīta, stiepās gar sienu. Kabineta vidū uz spoža parketa stāvēja dīvains priekšmets: tas atgādināja milzīgu, pelēku bruņurupuci uz piecām resnām, stabveidīgām kājām. Virs grīdas sfēriskās, gludās bruņas pacēlās vismaz metra augstumā. Bruņurupuci aplūkoja vairāki pieliekušies cilvēki.

Kad Bikovs ienāca, viens no viņiem — mazliet sakumpis plecīga auguma vīrietis ar lielām, melnām aizsargbrillēm, kas aizsedza pusi sejas, pacēla kailu, saulē spīdošu, dzeltenu pakausi un piesmakušā Krajuhina balsī sacīja:

— Te nu viņš ir! Biedri, atļaujiet stādīt jums priekšā komandas sesto locekli — inženieri Alekseju Petroviču Bikovu!

Visi pagriezās pret Bikovu — slaids, ļoti skaists cilvēks vieglā, elegantā uzvalkā, no karstuma sasarcis res- nītis ar pilnīgi gludi noskūtu galvu, melnīgsnējs puisis melniem matiem, kurš ar eļļainu pakulu vīkšķi slaucīja dzīslotās rokas, un. . Dauge, vecais, labais draugs Georgs Johanovičs Dauge! — tikpat kalsens un neveikls kā pagājušajā gadā Gobi tuksnesī, tikai ne vairs platajās biksēs un lakatiņā, bet parastā pilsētas uzvalkā. Lielo muti pavēris platā smaidā, Dauge raudzījās uz Bikovu un laipni māja viņam ar galvu.

— Esiet pazīstami, — teica Krajuhins, — Vladimirs Sergejevičs Jurkovskis, lielisks ģeologs un pieredzējis starpplanētu ceļotājs.

Skaistulis elegantajā uzvalkā vāji, it kā negribīgi paspieda Bikovam roku un vienaldzīgi aizgriezās sānis. Bikovs pašķielēja uz Krajuhinu. Inženierim šķita, ka apaļajās Krajuhina acīs iedzirkstās un tūliņ pat apdziest jautras uguntiņas.

— … Bogdans Bogdanovičs Spicins, pilots, viens no pasaules labākajiem kosmonautiem. Piedalījies pirmajās ekspedīcijās uz asteroīdu joslu.

Melnmatainais puisis smaidīdams pazibsnīja žilbinošus zobus. Viņa roka bija karsta un cieta kā dzelzs.

— Mihails Antonovičs Krutikovs, — Krajuhins turpināja, — stūrmanis. Mūsu padomju kosmonautikas lepnums.

— Jūs gan protat pateikt, Nikolaj Zaharovič! — nomurmināja resnītis, samulsis gluži kā meitene un draudzīgi, no apakšas uz augšu lūkodamies Bikovā. — Biedrs Bikovs patiešām varētu iedomāties … Ļoti priecājos iepazīties, ļoti patīkami, biedri Bikov …

— … Un visbeidzot. . Taču šai gadījumā, man šķiet, iepazīstināšana nav vajadzīga.

Bikovs un Dauge apkampās.

— Vareni, Aleksej, vareni! — Dauge čukstēja.

— Pats savām acīm neticu! Vai tiešām tu, Georg?

— Es pats, Aleksej!

Krajuhins aizskāra Bikova elkoni:

— Kuģa komandieris un ekspedīcijas vadītājs..

Bikovs pagriezās. Uz sliekšņa stāvēja ne visai garš,

slaiks cilvēks, ļoti bāls un pilnīgi sirms, kaut gan, spriežot pēc viņa smalkās sejas un pareizajiem, stingrajiem vaibstiem, viņam varēja dot ne vairāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Acīm redzot, viņš bija ienācis tūlīt aiz Bikova un. stāvējis, vērodams vienkāršo iepazīšanos.

— … Anatolijs Borisovičs Jermakovs.

Izdzirdis uzvārdu, kas pirms dažiem mēnešiem bieži bija redzams laikrakstu slejās, Bikovs izslējās miera stājā. Ir cilvēki, kuru absolūtais pārākums pār citiem jūtams jau pirmajā acumirklī. Tāds cilvēks, bez šaubām, bija arī Jermakovs. Bikovs gandrīz vai fiziski juta viņā milzīgu gribas spēku, nelokāmu, gandrīz nežēlīgu mērķtiecību, asu, daudzpusīgu prātu. Jermakova stingrā mute bija pavērta pieklājības smaidā, bet tumšās acis vērīgi lūkojās jaunā ekspedīcijas dalībnieka sejā.

Pagāja daži neciešami gari mirkļi. Beidzot Jermakovs silti sacīja:

— Ļoti priecājos, biedri Bikov.

Inženieris uzmanīgi paspieda tā šauro, silto roku un steidzīgi piegāja pie Dauges. Bikovs ievēroja, ka Georga piere nosvīdusi. Tiešām, kabinetā bija diezgan karsts.

— Tā, biedri… — iesāka Krajuhins. — Tagad, kad mēs visi esam kopā, sāksim mūsu apspriedi — pēdējo apspriedi šeit, Maskavā.

Viņš piegāja pie galda un nospieda kādu pogu uz ebonīta sadales dēļa blakus videofonam. Atskanēja dobja dūkoņa. Bikovs nevilšus atkāpās alpakaļ, kad pelēkais bruņurupucis lēni nogrima zem grīdas un virs platās, kvadrātiskās lūkas saslēdzās parketa plāksnes. Dauge ar Spicinu uzritināja grīdsegu agrākajā vietā, resnais Krutikovs piebīdīja krēslu pie galda.

— Lūdzu, sēdieties! — Krajuhins uzaicināja.

Visi apsēdās vieglos sarkankoka krēslos. Iestājās klusums.

— Esmu priecīgs, ka varu jums paziņot, mani draugi, — Krajuhins iesāka, — pavēle ir parakstīta. Pavēle parakstīta pirms divām stundām, un viss, kas attiecas, tā sacīt, uz ekspedīcijas dalībnieku sastāvu, apstiprināts bez ierunām. Apsveicu jūs!

Neviens nepakustējās, tikai skaistulis Jurkovskis pacēla galvu un uzmeta skatienu Bikovam.

— Par uzdevumu jāpiebilst… — Krajuhins mirkli klusēja, tad pacēla papīra lapu pie brillēm. — Par uzdevumu jāpiebilst, ka te komiteja atrada par vajadzīgu izdarīt dažas pārmaiņas, pareizāk — papildināt to.

— Sākas… — Dauge norūca neapmierinātā, bet klusā balsī.

Ieskanējās tālrunis. Krajuhins pacēla un atkal nolika klausuli, noklikšķināja pārslēdzēju un noņurdēja:

— Man ir apspriede.

— Klausos! — kāds atsaucās.

— Redziet, biedri. Visā visumā, kā mēdz sacīt, viss paliek, kā bijis projektā. Kompleksais uzdevums — jaunās tehnikas izmēģināšana un ģeoloģiskie pētījumi uz Venēras. Ņemot vērā, ka te ir jauns biedrs, kurš nemaz nepārzina mūsu darbu, un atceroties patiesību, ka atkārtošana, tā sacīt, ir sekmju pamats. . domāju, ka būs visai lietderīgi iepazīstināt jūs ar šīs pavēles daļas saturu vārdu pa vārdam, tāpēc lasu izrakstu: «Astotais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums: pirmkārt, vispusīgi pārbaudīt jauna starpplanētu transporta veida — fotonu raķetes «Hiuss» ekspluatāciju un tehniskās īpašības. Otrkārt, nosēsties uz Venēras radioaktīvo rūdu atradņu «Urāna Golkonda» rajonā, ko pirms diviem gadiem atklāja Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija. .»

Bikovs skaļi nopūtās. Dauge brīdinoši uzlika roku uz viņa ceļgala.

— «… un izdarīt tur ģeoloģiskus pētījumus. Devītais paragrāfs. Ekspedīcijas ģeologu grupas uzdevums ir noteikt atradnes «Urāna Golkonda» robežas, savākt iežu paraugus un aptuveni aprēķināt tur esošo radioaktīvo izrakteņu krājumus. Pēc atgriešanās sniegt komitejai ziņojumu par atradnes ekonomisko vērtību.» Viss, kā iepriekš, vai nav tiesa? — Krajuhins teica. — Bet te punkts, kāda projektā nebija. Klausieties: «Desmitais paragrāfs. Ekspedīcijas uzdevums — atrast starpplanētu transporta līdzekļiem derīgu nosēšanās laukumu ne tālāk par piecdesmit kilometriem no atradnes «Urāna Golkonda» robežām un iekārtot šinī laukumā Usmanova-Švarca sistēmas automātisKās ultraīsviļņu bākas ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem.»

Krajuhins nolika dokumentus un pārlaida skatienu klausītājiem. Kādu brīdi visi klusēja. Tad Jurkovskis, uzrāvis lieliskā lokā biezās, melnās uzacis, ierunājās:

— Kas ar to nodarbosies?

— Savāds jautājums, Vladimir Sergejevič, — Krajuhins pasmaidīja.

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi, vietu mēs atradīsim, — Dauge steidzīgi ierunājās. — Nepieciešamības gadījumā izveidosim. Bet par bākām. . Tiešām, šis darbs, acīm redzot, komplicēts un prasa speciālas zināšanas. .

— Par to nu man, mīļie biedri, nav jārūpējas. Par to jārūpējas ekspedīcijas vadītājam, — Krajuhins paņēma no galda atvilktnes papirosu un aizsmēķēja. — Vai nav tiesa, Anatolij Borisovič?

Bikovs ziņkāri pagriezās uz Jermakova pusi. Tas vienaldzīgi pamāja.

Es domāju, — Jermakovs lēni teica, — mēs tiksim galā. Mušu rīcībā, ja nemaldos, vēl mazākais pusotra mēneša. Šinā laikā mēs gluži mierīgi varēsim iepazīties ar bāku konstrukcijas īpatnībām un izpildīt divas trīs mēģinājuma montāžas. Tur nav nekā īpaši «komplicēta»..

— Tikai ņemiet vērā, — Krajuhins pārtrauca viņu, — ka pusotra mēneša es jums šim darbam nedošu. Pat mēnesi nedošu.

— Neko darīt, ja jau tā — pietiks ar trim nedējām, — Jermakovs nolaida acis un sāka pētīt savus slaikos, garos pirkstus. — Protams, ja jūs nodrošināsiet mums šo iespēju.

— Es nesaprotu, — Jurkovskis iejaucās, nenogaidījis Krajuhina atbildi, — kā lai saprot «ar enerģijas ieguvi no vietējiem resursiem»? Tā, šķiet, tur bija rakstīts?

— Tas nozīmē to, Vladimir Sergejevič, ka enerģijas avotu bākai jums vajadzēs atrast tur, uz vietas, — sacīja Krajuhins. — Starp citu, es domāju, ka mūsu tehniķiem šis jautājums ir skaidrs, vai ne?

Krutikovs steidzīgi pamāja, bet Spicins smaidīdams teica:

— Tas jau nu saprotams… Radioelementi, ja Golkonda kaut uz pusi tik bagāta ar aktīvām vielām, kā stāsta, vai arī termoelementi.. Tikai… Bet ko nu tik daudz runāt! Pavēle paliek pavēle.

— Viens ir pavēlēt, bet pavisam cits — izpildīt, — drūmi nomurmināja Jurkovskis. — Tomēr katrā gadījumā vispirms šo punktu vajadzēja saskaņot ar mums un tikai tad likt pavēlē.

«Kāpēc Krajuhins neatsēdina šo nesavaldīgo švaukstu?» Bikovs nodomāja dusmīgi.

Taisnā, gluži kā ar bārdas nazi iešķeltā Krajuhina mute izstiepās zobgalīgā smaidā:

— Pēc jūsu domām, Vladimir Sergejevič, ekspedīcijai tas nav pa spēkam?

— Ne jau par to ir runa..

— Skaidrs, ka ne par to! — Krajuhins asi viņu pārtrauca. — Skaidrs, ka ne par to! Runa ir tikai par to, ka no astoņām raķetēm, kas pēdējos divdesmit gados sūtītas uz Venēru, sešas sašķīdušas pret klintīm. Runa ir tikai par to, ka «Hiusu» nekādā gadījumā nesūta vienīgi jūsu ģeoloģiskā entuziasma dēļ, Vladimir Sergejevič … Runa ir par to, ka jums sekos citi. . desmiti, simti citu. Venēru.. Golkondu atstāt uz priekšu bez orientieriem vairs nedrīkst. Nedrīkst, velns parāvis! Vai nu tur būs drošas automātiskas bākas, vai arī mēs joprojām sūtīsim cilvēkus gandrīz neizbēgamā nāvē. Vai tiešām jūs, Vladimir Sergejevič, tā sacīt, nesaprotat to?

Krajuhins sāka stipri klepot, nometa papirosu un noslaucīja kailo pakaūsi. Jurkovskis, vienā mirklī kļuvis sarkans, raudzījās sānis. Visi klusēja. Dauge piebikstīja Bikovam ar elkoni:

— Rau, tā mūs novelk lejā no mākoņiem.

— Liecies mierā, Georg! — errīgi atčukstēja Bikovs. — Ļauj klausīties!

Viņš vēl aizvien vāji apjēdza ekspedīcijas ieceri un tehniskos līdzekļus. Pagaidām viņš zināja, ka vismaz viena ekspedīcija laimīgi nosēdusies uz Venēras. Tā bija Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija. Urāna Golkonda nebija teiksma.

— . . Ceru, ka mums nevajadzēs mainīt lidojuma aprēķinus? — Jermakovs jautāja.

— Nē, aprēķini paliek tie paši. Mihailam Antonovi- čam jāorientējas uz startu laikā no piecpadsmitā līdz astoņpadsmitajam augustam.

Stūrmanis Krutikovs sāka smaidīt un pamāja ar galvu.

— Man ir vel viens jautajums, — Jurkovskis negaidot sacīja.

— Lūdzu, Vladimir Sergejevič.

— Man ne visai skaidra biedra.. e-e.. Bikova loma mūsu ekspedīcijā. Es ne mazākā mērā neapšaubu viņa … e. . viņa izcilās fiziskās un garīgās īpašības, bet es vēlētos zināt viņa specialitāti un uzdevumu.

Bikovs aizturēja elpu.

— Jums ir zināms, — Krajuhins lēni iesāka, — ka ekspedīcijai nāksies strādāt tuksneša apstākļos. Bet biedrs Bikovs labi pazīst tuksnesi.

— Hm… Es domāju, ka viņš ir nosēšanās laukumu speciālists. Dauge taču arī, domājams, pazīst tuksnesi tīri labi.

— Dauge tuksnesi pazīst daudz sliktāk! — Georgs dusmīgi iesaucās. — Daudz sliktāk. Minētais Dauge iesēdās bētē visprozaiskākajos Gobi tuksneša barhanos un ja nebūtu Bikova. . Tu, Volodja, nepazīsti Bikovu un nepazīsti arī tuksnesi. Visi tuksneši nav tādi kā Lielajā Sirtā.

Krajuhins mierīgi nogaidīja, līdz Dauge apklust, un pabeidza:

— Bez tam Aleksejs Petrovičs ir lielisks inženieris, ķīmiķis radiologs un transporta līdzekļu vadītājs.

Jurkovskis paraustīja plecus:

— Nepārprotiet mani. Man nav nekas pret inženieri Bikovu. Bet man taču jāzina sava ekspedīcijas biedra pienākumi! Tagad es zinu: tuksnešu speciālists.

Bikovs sakoda zobus un nekā nesacīja. Bet Krajuhins, apaļajām acīm urbdamies Jurkovskī, nodūca:

— Izlabojiet mani, ja es kļūdos, Vladimir Sergejevič. Šķiet, pirms pieciem gadiem, kad jūs bijāt uz Marsa, tieši jūsu tanketei izjuka kāpurķēde, vai nav tiesa? Un jūs ar Hļebņikovu vilkāties kājām piecdesmit kilometrus, jo tā arī nepratāt to salabot…

Jurkovskis pielēca kājās un gribēja kaut ko piebilst, taču Krajuhins turpināja:

— Galu galā tas nav tas svarīgākais. Inženieri Bikovu ekspedīcijas locekļu sastāvā ieskaitīja, neņemot vērā visu pārējo, arī, tā sacīt, to izcilo fizisko un garīgo īpašību dēļ, par kurām jūs, pēc jūsu paša vārdiem, nešaubaties.JTas ir cilvēks, uz kuru jūs, Vladimir Sergejevič, kritiska mirklī varesiet paļauties. Un tādi brīži tur būs, to es jums apsolu!

— Padodies! — Krutikovs uzsita Jurkovskim pa muguru. — Jo vairāk tāpēc, ka viņš taču izglāba tavu mīļoto Daugi. .

— Beidz! — Jurkovskis atrūca.

Bikovs ievilka elpu un pieglauda pakausī cietos matus.

— Pie viena par pienākumiem, — Krajuhins sacīja, izņemdams no galda četrkārtīgi salocītu lapu. — Visi tos zina, taču. . izlasīšu vēlreiz. «Jermakovs — ekspedīcijas vadītājs, kuģa komandieris, fiziķis, biologs un ārsts. Spicins — pilots, radists, stūrmanis un bortinženieris. Krutikovs — stūrmanis, kibernētiķis, pilots un bortinženieris Jurkovskis — ģeologs, radists, biologs. Dauge — ģeologs, biologs. Bikovs — inženieris mehāniķis, ķīmiķis, transportiera vadītājs, radists.»

— Tuksnešu speciālists … — Dauge iečukstējās.

Bikovs nepacietīgi paraustīja plecu.

— Bet tagad vēl viens jautājums … — Krajuhins piecēlās un atbalstījās ar delnām uz galda. — Daži vārdi par «Tahmasiba mīklu»..

— Ak dievs! — žēli nomurmināja Krutikovs.

— Ko jūs teicāt? — Krajuhins pievērsās viņam.

— Neko, Nikolaj Zaharovič.

— Jūs droši vien gribējāt sacīt, ka jums līdz nāvei apnikusi šī teiksma par «Tahmasiba mīklu»?

— Nu … — Krutikovs neērti sakustējās un iešķībi pablenza uz Jermakovu, — gluži tā nav, saprotams..

— Bet tādā garā. Taču ķersimies pie lietas. Akadēmijas prezidijā daži visai interesējas par šo jautājumu un lūdza ietilpināt šī «noslēpuma» atšifrēšanu ekspedīcijas plānā.

— Zināms … — Krutikovs pasmīnēja.

— Atsaucoties uz mūsu pārslodzi, es atteicos. Bet, ņemot vērā, ka jūs tik un tā strādāsiet Golkondas tuvumā, lūdzam jūs paturēt prātā visas parādības, kas kaut mazākā mērā atgādinātu to, kas kļuva zināms pec Tahmasiba- Jermakova ekspedīcijas. Norunāts?

Neviens neatsaucās. Tikai Jermakovs klusi noteica:

— Diemžēl, uzskats, ka dīvainais notikums ar Tahmasibu ir mīts, ārkārtīgi izplatīts. Taču viņa bojā eja nav mīts..

— Viņš varēja iet bojā no tūkstoš iemesliem, — ieminējās Dauge.

— Nav izslēgts. Tomēr nav izslēgta arī varbūtība, ka «sarkanais aplis», lai ko tas nozīmētu, eksistē reāli un bijis viņa bojā ejas cēlonis.

— Vārdu sakot, tā nav pavēle, bet lūgums, — Krajuhins sacīja, — lai gan es baidos, ka «Tahmasiba mīkla» liks jums sevi just neatkarīgi no tā, vai jūs tai ticat vai no. . Tas arī ir viss, ko gribēju jums paziņot. Tagad par aktuāliem jautājumiem. Jūs zināt, ka rītdien mēs izlidojam. Pulcēties šeit pulksten divpadsmitos. Brauksim uz Vnukovas aerodromu.. Aleksej Petrovič!

Es! — Bikovs pielēca kājās.

Sēdiet, sēdiet. Kur jūs nakšņosiet? «Prāgā»?

Pie manis, Dauge steidzīgi sacīja.

— Lieliski! Nu tad, biedri, ja jautājumu nav, varat iet kravāties. Jūs, Anatolij Borisovič, es lūgšu brītiņu uzkavēties.

Visi piecēlās un sāka atvadīties. Iegājis priekštelpā, Dauge paņēma Bikovu zem rokas:

— Kāp lejā, Aleksej, un gaidi mani vestibilā: es noiešu pēc mašīnas. Mums priekšā viss vakars. Pasēdēsim, papļāpāsim. Man šķiet, tev ne mazums ko jautāt, vai nav tiesa?

— Cik tu, Georg, esi gaišredzīgs, nav vārdam vietas! Bikovs norūca.

UZ SLIEKŠŅA

Bikovs nopūtās un, atmetis segu, nosēdās uz dīvāna. Viņš nekādi nevarēja piespiest sevi aizmigt. Dauges kabinetā bija tumšs, baltoja tikai uz grīdas noslīdējušie palagi. Aiz platajiem logiem vāji sārtoja galvaspilsētas nakts uguņu atblāzma.

Bikovs pastiepa roku pēc pulksteņa blakus uz krēsla. Pulkstenis izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz paklājiņa. Bikovs piecēlās un sāka meklēt to, taustīdams ar delnu pa paklājiņu un gludo grīdu. Pulksteņa nebija. Tad viņš sodīdamies izslējās un sāka kārtot palagus. Bikovs darīja to jau trešo reizi, kopš Dauge, novēlējis viņam labu nakti, bija aizgājis guļamistabā, lai uzrakstītu dažas vēstules. Bikovs apgūlās, taču aizmigt viņam neizdevās. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, šņāca, mēģināja iekārtoties ērtāk, skaitīja līdz simtam. Miegs nenāca.

«Pārāk daudz iespaidu,» Bikovs nodomāja, atkal apsegdamies. Pārāk daudz iespaidu un domu. Pārāk daudz bija pastāstījis Dauge, un vēl vairāk palicis neizprasta. Lieliski būtu tagad izsmēķēt cigareti — bet nē, nedrīkst! Vajadzēs atmest. Smēķēšana jāatmet un pilnīgi jāatsakās no alkohola. Pirmīt Dauge, bez mazākās sajūsmas noklausījies Bikova vēsti, ka «rau, šinī čemodānā, draudziņ, savu kārtu gaida pudele lieliska Armēnijas konjaka», vienaldzīgi iejautājās: «Vai piecpadsmit gadu nostāvējies ir?» — «Divdesmit!» inženieris svinīgi pārlaboja. «Nu tad svied to projām,» Dauge mīlīgi deva padomu. «Iemet to tūlīt atkritumu šahtā vai arī rītdien atdod kādam. Un padomā ari par to, ka raķetē tev neatļaus smēķēt. Tāds režīms. Uz Zemes — tikai vīnogu vīns minimālās devās, bet ekspedīcijā — ne lāsītes! Tāds režīms, biedri kosmonaut.»

— K-klosteris, — Bikovs errīgi norūca, ērtāk iekārtojoties zem segas. — Jāguļ. Pamēģināšu vēlreiz.

Viņš aizvēra acis, un tūlīt pat acu priekšā nostājās milzīgais, tukšais vestibils, kur viņš pēc apspriedes bija gaidījis Daugi. Bogdans Spicins un resnītis Krutikovs pagāja viņam garām un apstājās netālu no grāmatu kioska. Cik varēja spriest, viņi runāja par kādu jaunu grāmatu. Pareizāk, Spicins klusēja, smaidā rādīdams žilbinošus zobus, bet Krutikovs augstā tenorā tarkšķēja, laiku pa laikam raidīdams vēlīgus skatienus uz jaunā biedra pusi. Bikovs juta, ka viņu aicina piedalīties sarunā, bet parādījās Dauge kopā ar Jurkovski. Sakniebis lūpas, Dauge gāja straujiem soļiem, Jurkovska seja bija savilkta it kā krampjos. Rokā viņš turēja saņurcītu laikrakstu.

«Danžē gājis bojā,» teica Jurkovskis, pienācis cieši klāt abiem runātājiem.

Bikovs redze ja melnmataina Spicina sejā izdziestam smaļdu.

«A-ā, velns!» viņš nolamājas.

Krutikovs ar visu augumu padevās uz priekšu, viņa lūpas ietrīsējās: «Ak dievs. . Pols?!»

«Virs Jupitera!» Jurkovskis sacīja nikni. «Aizkavējies eksosfērā, zaudējis ātrumu un nav gribējis griezties atpakaļ …»

Viņš pastiepa laikrakstu. Bikovs ieraudzīja ģīmetni melnā ietvarā — kalsenu, jaunu vīrieti skumjām acīm.

«Jupiters. . Atkal nolādētais Džups!» Jurkovskis sažņaudza dūres. «Ļaunāks par Venēru, ļaunāks par visu pasaulē. . Lūk, uz kurieni es.. lūk. .» Viņš asi pagriezās un devās projām, plati soļodams pa blāvi balto, elastīgo grīdu.

«Pols Danžē, Pols,» Krutikovs atkārtoja, bēdīgi šūpodams galvu.

«Tā ari es nepaguvu atbildēt uz viņa vēstuli,» Dauge ar grūtībām izteica.

Visi apklusa, tikai tuklajos, spalvainajos Mihaila Antonoviča Krutikova pirkstos čaukstēja biezais grāmatas apvāks …

.. Bikovs atvēra acis un pagriezās uz muguras. Šis notikums bija apēnojis visu vakaru. Saruna ar Daugi vairs nevedās. «Šie kosmonauti gan ir velnišķi drosmīgi ļaudis,» nodomāja inženieris. «Un apbrīnojami neatlaidīgi. īsti cilvēki! Cik viņu nav gājis bojā uz Venēras!» Lielās, smagās impulsu raķetēs ar ierobežotu degvielas krājumu viņi devās triecienā. Neviens viņus nebija spiedis, gluži otrādi, viņus atturēja, pat noliedza lidot… ja vien viņi atgriezās.

Tagad uzbrukumā dodas «Hiuss».. Bikovs, tāpat kā jebkurš kodolfizikas inženieris, visumā zināja fotonu raķešu dzinēja teoriju un sekoja visam jaunajam, kas par šo jautājumu parādījās presē. Fotonu raķešu dzinējs kurināmo pārvērš elektromagnētisku starojumu kvantos, un tādējādi raķešu dzinēji iegūst maksimāli iespējamo izplūdes ātrumu, kas ir vienāds ar gaismas ātrumu. Fotonu raķešu enerģijas avoti var būt vai nu kodolu termiskie procesi (kurināmā daļēja pāreja starojumā), vai arī antivielas anihilācijas procesi (kurināmā pilnīga pāreja starojumā). Fotonu raķetes priekšrocības salīdzinājumā ar šķidras degvielas atomraķeti ir milzīgas un neapstrīdamas. Pirmkārt, kurināmā niecīgais īpatsvars; otrkārt, liela derīgā nestspēja; treškārt, šķidras degvielas raķetei gluži neiespējama manevrēšanas spēja; ceturtkārt..

Tā saka teorija. Taču Bikovs zināja arī to, ka līdz pat pēdējam laikam visi mēģinājumi lietot fotonu raķešu dzinēja ideju praksē bija beigušies ar pilnīgu neveiksmi. Vienu no šīs idejas pamatproblēmām — starojuma atstarošanu — nekādi neizdevās atrisināt praktiski. Lai iegūtu fotonu vilcējspēku, nepieciešams starojums ar miljoniem kilokaloriju lielu intensitāti uz atstarotāja virsmas viena kvadrātcentimetra sekundē, taču nebija tāda materiāla, kas pat īsu mirkli izturētu vairākus simtus tūkstošu grādu augstās temperatūras iedarbību. Bez- pilota modeļi sadega pilnīgi, nepagūdami izlietot ne simto daļu no kurināmā. Un tomēr par spīti tam fotonu raķete «Hiuss» ir uzbūvēta!

«Ir radīts ideāls spogulis,» bija teicis Dauge, ««absolūtais atstarotājs». Viela, kas atstaro jebkura veida staru enerģiju ar jebkuru intensitāti un jebkura veida elementārās daļiņas ar simt līdz simt piecdesmit miljonu elektronvoltu lielu enerģiju. Šķiet, izņemot neitrino. īsta burvju viela. Tās teoriju izstrādāja Novosibirskas institūts. Tiesa gan, viņi nebija domājuši par fotonu raķeti. Viņi pētīja iespēju izveidot ideālu aizsardzību pret kodolreaktora caurspiedīgo radiāciju. Bet Krajuhins uzreiz izprata lietas būtību.» Dauge pasmaidīja. «Krajuhins ir fotonu raķetes fanātiķis. Viņš taču izteicis slaveno aforismu: «Fotonu raķete nozīmē — Visums pieveikts.» Krajuhins tūdaļ ar abām rokām pieķērās pie «absolūtā atstarotāja», lika strādāt divām trešdaļām komitejas laboratoriju un rezultātā — «Hiuss»!»

«Absolūtā atstarotāja» radīšana bija pirmais jaunas, gandrīz fantastiskās zinātnes — mezoatomķīmijas, mākslīgo atomu ķīmijas reālais sasniegums. Mezoatom- ķīmija atomu elektronu čaulas aizstāja ar mezonu čaulām. Dzirdētais tā aizrāva Bikovu, ka viņš uz brīdi aizmirsa visu — gan nelaimīgo Polu Danžē, gan Venēru, gan pašu ekspedīciju. Diemžēl, par «absolūto atstarotāju» Dauge neko daudz nezināja stāstīt. Toties viņš pastāstīja par «Hiusu».

«Hiuss» ir kombinēta starpplanētu raķete: piecas parastās impulsu atomraķetes nes milzīgu parabolisku «absolūtā atstarotāja» spoguli. Spoguļa fokusā ar noteiktu frekvenci ievada ūdeņraža-tritija plazmas devas. Piecām parastajām raķetēm ir divējāds uzdevums: pirmkārt, ar to palīdzību «Hiusam» dota iespēja startēt un atkal nosēsties uz Zemes. Fotonu reaktors šim nolūkam neder — tas saindētu atmosfēru tādā pašā mērā kā vienlaicīgs vairāku desmitu ūdeņraža bumbu sprādziens. Otrkārt, raķešu reaktori baro spēcīgus elektromagnētus, kuru radītajā magnētiskajā laukā notiek plazmas bremzēšana un rodas kodolu termiskā sintēze.

Ļoli vienkārši un asprātīgi: piecas raķetes un spogulis. Starp cilu, kroplais pieckāju bruņurupucis, ko Bikovs bija redzējis Krajuhina kabinetā, izrādās, ir «Hiusa» makets. Patiesību sakot, «Hiuss» gan nav sevišķi elegants..

Inženieris atkal apsēdās, savilcies čokurā un atbalstījis kailo muguru pret vēso sienu.

«Mēs startēsim ar fotonu raķeti «Hiuss-2». «Hiuss-1» sadega izmēģinājuma laikā pirms diviem gadiem,» Dauge nelabprāt sacīja. «Neviens nezina, kāpēc. Un nevienam nevar pajautāt. Vienīgais cilvēks, kurš varētu par to kaut ko pastāstīt, — Ašots Petrosjans, miers viņa pīšļiem! Viņš saira atomputekļos kopā ar leģēto titānu, no kura bija pagatavots pirmā «Hiusa» korpuss. Viegla un goda pilna nāve …»

«Neviens no mums droši vien nebaidās nāves,» domāja Bikovs. «Mēs tikai negribam to. Kas tā teica?» Inženieris piecēlās no dīvāna. Aizmigt neizdosies, tas bija skaidrs. «Absolūtais atstarotājs», Danžē, «Hiuss», Petrosjans. . «Pamēģināsim vēl pēdējo līdzekli.»

Viņš izgāja uz balkona, pirms tam pilnīgi automātiski sataustījis jakas kabatā cigaretes.

Ja nenāk miegs, krietni jāpasalst. Bikovs_ atspiedas ar elkoņiem pret balkona margām. Visapkart valdīja klusums. Milzīgā pilsēta gulēja jūlija nakts spokainajā pustumsā; tālu aiz apvāršņa pletās sarta blazma,

ziemeļos pelēkajās debesīs urbās Padomju pils smailes apžilbinoši baltā bulta.

«Ir jau noteikti divi,» Bikovs nodomāja. «Kur tomēr palicis mans pulkstenis?.. Apbrīnojami silts. Maigs, silts vējiņš.. Bet «Hiuss» sibīriešu izloksnē nozīmē ziemas vēju, ziemeli. Fotonu raķetes projektu izstrādāja inženieri sibīrieši, un viņi arī lika priekšā šo vārdu kā koda nosaukumu. Pēc tam šis nosaukums pārgāja uz pašu raķeti.»

Dīvaini, neierasti nosaukumi. «Hiuss» — par godu Sibīrijas salam, «Urāna Golkonda», šķiet, — senās pilsētas atmiņai, kur ķēniņš Zālamans kādreiz glabājis savus briljantus. . Un vēl — «Tahmasiba mīkla».

Tahmasibs Mehti, ievērojams azerbaidžāņu ģeologs, bija pirmais cilvēks, kuram izdevās būt Golkondā. Jermakovs, Tahmasibs un vēl divi ģeologi speciāli iekārtotā sporta raķetē bez kļūmēm nosēdās uz Venēras, Tā bija necerēta veiksme un laimīgs gadījums. Visi tā domā, arī pats Jermakovs.

Viņi nosēdās kaut kur kilometrus divdesmit attālu no Golkondas robežas. Tahmasibs atstāja Jermakovu pie raķetes, bet pats ar saviem ģeologiem aizgāja izlūkos. Kas tur īsti bija noticis, nav zināms. Pēc četrām dienām Tahmasibs atgriezās viens, pusmiris no slāpēm, drausmīgi pārguris, izstarojumu čūlu saēsts. Viņš atnesa urāna, transuranīdu un rādija rūdu paraugus («Ārkārtīgi bagātas rūdas, Aleksej, apbrīnojamas rūdas!») un konteinerā — sārti pelēcīgus, radioaktīvus putekļus. Viņš bija gandrīz jau zaudējis samaņu. Tahmasibs rādīja Jermakovam konteineru un kaut ko daudz un dedzīgi stāstīja azerbaidžāņu valodā. Jermakovs neprata šo valodu un lūdza viņu runāt krieviski, jo bija skaidrs, ka runa ir par kaut ko svarīgu. Taču Tahmasibs krieviski pateica tikai: «Sargieties no sarkanā apļa! Bēdziet no sarkanā apļa!» Līdz pat nāvei viņS neteica vairs ne vārda. Tahmasibs nomira, raķetei startējot, un Jermakovs pavadīja pusmēnesi raķetē kopā ar viņa līķi.

Sarkanais aplis — tā ir «Tahmasiba mīkla», triju ģeologu bojā ejas mīkla, Golkondas mīkla. Bet var būt, ka nekādas mīklas nav. Var būt, un tā domā daudzi, ka Tahmasibs sajucis prātā no staru slimības, vai arī re

dzēdams biedru bojā eju. Pelēcīgi sārtais pulveris konteinerā bija sarežģīts silīcijorgānisks savienojums, kas, starp citu, uz Zemes jau sen bija pazīstams.

Kāpēc Tahmasibs bija stiepis sev līdzi šo smago konteineru — nav saprotams.. Nav arī saprotams, kāds sakars ar to «sarkanajam aplim».

Dauge to bija stāstījis ātri, saraustīti, viebdamies. Viņš neticēja «Tahmasiba mīklai». Toties viņš bija gatavs stundām ilgi runāt par Golkondas bagātībām. Kaut tikai tikt, aiziet kājām, līšus aizlīst līdz tai..

Bikovs sāniski atsēdās uz balkona margām, bet cigaretes traucēja, un viņš tās nolika līdzās. Augstu gaisā, viegli sprauslādams, pārlaidās neliels helikopters. Bikovs pavadīja acīm tā signāluguntiņas — sarkanu un dzeltenu. Viņš atcerējās sarunu ar Daugi.

Tahmasibs ar biedriem uz Golkondu gāja kājām. Mūsu ekspedīcija ņem līdzi transportieri. Dauge apgalvo, ka tā esot lieliska mašīna. Vispār Georgam viss ir lielisks: «Hiuss» — lielisks, transportieris — lielisks, Jurkovskis — lielisks. Tikai par komandieri viņš izteicās kaut kā atturīgāk. Izrādās, Jermakovs ir Krajuhina audžudēls. Viens no labākajiem pasaules kosmonautiem, bet reizē cilvēks ar dīvainībām. Tiesa gan, dzīve viņam, šķiet, nav bijusi nekāda vieglā. Vispār Dauge runāja par viņu kaut kā ļoti nepārliecināti:

«Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu. . Runā.. runā, ka tas esot ļoti drošsirdīgs, ļoti pieredzējis un ļoti ciets cilvēks. . Runā, ka viņš nekad nesmejoties..»

Jermakova sieva bija pirmais cilvēks, kurš nosēdās uz Venēras dabiskā pavadoņa. Tur tad arī notika kaut kāda nelaime. Neviens par to nekā noteikta nezina — kaut kāda sadursme starp apkalpes locekļiem. Kopš tā laika sievietes vairs neņem līdzi tālos starpplanētu lidojumos, bet Jermakovs visus savus spēkus ziedo Venēras iekarošanai. Viņš, izrādās, četras reizes mēģinājis nosēsties uz šīs planētas un visas četras reizes — neveiksmīgi. Piekto reizi viņš lidojis kopā ar Tahmasibu Mehti. Un tagad, ar «Hiusu», viņš dodas uz Venēru jau sesto reizi.

Aizlicis rokas aiz muguras, Bikovs pagajas pa balkonu. Nē, viņam patiešām neizdodas pamatīgi pasalt!

Pārlieku silts, pat tveicīgs. Varbūt tomēr aizpīpot? Bikovs juta, ka viņā briest pārliecība par to, ka labākais un radikālākais līdzeklis pret bezmiegu ir cigarete. Viņš sataustīja paciņu.

Labākais līdzeklis pārvarēt kārdinājumu ir padoties tam. Viņš pasmaidīja. Nekā nebija! Režīms paliek režīms! Cigaretes nolidoja lejā no vienpadsmitā stāva. Pārliecies pāri margām, Bikovs pavērās melnajā bezdibenī. Pēkšņi apakšā uzliesmoja žilbinoši mašīnas starmešu uguņi, bez trokšņa pārslīdēja pār asfaltu un izzuda.

«Bez vajadzības nosviedu,» Bikovs nodomāja. «Ek, vājības un grēki! Gulēt vajag. .» Viņš iegāja istabā un taustīdamies nokļuva līdz dīvānam. Zem kājām kaut kas nokraukšēja. «Nabaga pulkstenis,» inženieris nodomāja, mēģinādams orientēties tumsā.

Bikovs smagi nopūtās un atlaidās dīvāna elastīgajā, porainajā sēdeklī. «Nē, šodien tev, biedri inženieri un tuksnešu speciālist, nav lemts aizmigt. Kādēļ gan tas skaistulis Jurkovskis tā ieēdies uz mani? Tagad netikšu vaļā no iesaukas: tuksnešu speciālists. Bet kāda seja Jur- kovskim bija, kad viņš runāja par Polu Danžē!. . Jā, tāds cilvēks droši vien nemokās ar bezmiegu pirms lidojuma. «Mēs nāves nebaidāmies, mēs tikai negribam to. .» Vai tiešām tā ir, inženieri? Bet ja nu tai pašā vestibilā pēc pusgada kāds paziņos jaunumu: «Biedri, vai dzirdējāt? «Hiuss» gājis bojā. Bojā gājis Jermakovs, Jurkovskis un tas. . kā viņu. . tuksnešu speciālists …» Pietiks melst blēņas, Aleksej! Tas ir no bezmiega un bezdarbības. Kaut ātrāk pienāktu rīts — lidmašīnā un uz Septīto poligonu, raķešu starta laukumu aiz polārā loka, kur ekspedīcija gatavosies lidojumam un gaidīs «Hiusu», kas pašreiz atrodas izmēģinājuma lidojumā. Šodien jāceļas astoņos, bet es nevaru un nevaru aizmigt, velns parāvis.. Dauge jau droši vien guļ. .»

Te Bikovs pamanīja, ka guļamistabas durvis tikai pievērtas un pa spraugu uz sienas krīt vājš gaismas stariņš. Viņš piecēlās, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm un ieskatījās pa spraugu blakus istabā.

Pie galda blakus atsegtajai gultai sēdēja Dauge, rokām galvu satvēris. Galds bija gandrīz tukšs, uz grīdas slējās milzīga mugursoma. Uz mugursomas gulēja ģeologa āmurs ar spīdīgu rokturi. Bikovs ieklepojās.

— Nāc iekšā, — Dauge teica nepagriezies.

— E. . ē. . — Aleksejs, pavisam apjucis, stostījās. — Es, saproti, aizmirsu tev pajautāt..

Dauge pagriezās pret viņu:

— Nāc iekšā, nāc vien. . Sēdies. Ko tad tu aizmirsi pajautāt?

— E-ē.. Jā, saproti. . Kāpēc mums jāuzstāda uz Venēras radiobākas, ja planētas atmosfēra tik un tā nelaiž cauri radiosignālus?

Dauges seju klāja tumša abažūra ēna. Bikovs atsēdās zemā, vieglā krēsliņā un uzvaroši pārmeta vienu kāju pāri otrai. Viņš juta milzīgu atvieglojumu, ka sēž apgaismotā istabā uzticamā drauga Dauges sabiedrībā.

— Jā, — Dauge sacīja domīgi, — tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Tagad es saprotu, kāpēc tu līdz šim vēl neesi iemidzis. Bet es visu laiku netieku gudrs, ko viņš klaiņo pa istabu? Zobi sāp, vai? Bet izrādās, ka vainīgas bākas..

— Jā-ā, — Bikovs atbildēja nedroši un nolaida kāju uz grīdas. Atvieglojuma sajūta bija kaut kur izgaisusi.

— Tev droši vien ir kaut kādi priekšlikumi šai jautājumā? — Dauge turpināja pilnīgi nopietnā balsī. — Tu, protams, esi kaut ko izdomājis savu … nakts pārdomu laikā? Kaut ko vispārderīgu. .

— Redzi, Georg… — Bikovs iesāka pacilāti, ar daudzsološu sejas izteiksmi, pats būdams pilnīgā neziņā, kā beigs iesākto teikumu.

— Jā, jā, es tevi saprotu, — Dauge viņu pārtrauca, mādams ar galvu. — Un tev, vai saproti, ir absolūta taisnība! Tieši tā arī tas ir. Venēras atmosfēra patiešām nespēj laist cauri radiostarus, taču stingri noteiktā diapazonā mēs pieļaujam šīs radioblokādes pārraušanas iespēju. Šis diapazons ir noteikts kā no tīri teorētiskiem pieņēmumiem, tā arī no novērojumu datiem par lokāliem jonizējošiem laukiem.. kur, inženier?

— Uz Venēras, — Bikovs drūmi sacīja.

— Tieši tā — uz Venēras. Reizumis planētas atmosfēra laiž cauri arī citāda garuma viļņus, bet tā ir gadījuma rakstura parādība un nav nopietni vērā ņemama. Tādēļ ir uzdevums: noteikt caurlaidības joslu un, kad tas būs paveikts, nosviest bākas uz … uz kā nosviest?

— Uz Venēras! — Bikovs sirdīgi atkārtoja.

— Lieliski! — Dauge bija sajūsmā. — Tu neesi veltīgi pavadījis nakti bez miega. Tomēr visi mēģinājumi nomest radiostaciju uz planētas beidzās ar.. ar ko, inženier?

— Pietiks, — Bikovs iebilda, grozīdamies krēslā.

— Hm.. Savādi. Visi mēģinājumi, mans draugs, beidzās ar neveiksmi. Visticamāk, šīs bākas gluži vienkārši sašķīda pret klintīm. Vai vismaz kļuva nederīgas. Taču, ja arī tās nebūtu sašķīdušas, kāds labums no tādām bākām? Tās tik un tā mums nekā nepalīdzētu. Toties tagad mums ir.. kas mums ir?

— Mums vairs nav pacietības, — Bikovs drūmi atbildēja.

Dauge svinīgi pavēstīja:

— Mums ir «Hiuss» un ir bākas, un atrasta arī caurlaidības josla, kurā šo bāku signāli izlaužas cauri atmosfērai. Tātad mums ir viss, izņemot pacietību, bet tā ir iegūstama manta. Gulēt var pilnīgi mierīgi.

Aleksejs Petrovičs skumji nopūtās un piecēlās.

— Bezmiegs, — viņš teica.

Dauge pamāja.

— Gadās…

Bikovs pagājās pa istabu un apstājās pie trim stereo- fotouzņēmumiem, kas atradās pie sienas. Pa kreisi bija atainota kāda Baltijas pilsētas veclaicīga, šaura ieliņa, pa labi — starpplanētu raķete, kas atgādināja milzīgi palielinātu Lielā Tēvijas kara laikmeta šautenes patronu, kas ar smaili atdūrusies melnajās debesīs. No vidējā uzņēmuma Bikovam pretī raudzījās jauna, skumja sieviete ciešā, zilā kleitā.

— Kas tā tāda, Georg? Sieva?

— Jā-ā … Patiesību sakot, nē, — Dauge negribot atbildēja. — Tā ir Maša Jurkovska, Volodjas māsa. Mēs izšķīrāmies…

— A, atvaino..

Iekodis lūpā, inženieris atgriezās pie krēsliņa un apsēdās.

Dauge bezmērķīgi šķirstīja gramatu, kas gulēja viņa priekša uz galda.

— Patiesību sakot, viņa aizgāja… Tā būs precīzāk..

Bikovs klusēja, vērodams kalsnējo, saules aprauto drauga seju. Lampas zilajā gaismā tā likās pilnīgi melna.

— Man arī nenāk miegs, Aleksej, — Dauge skumji ieminējās. — Zēl Pola. Un šoreiz lidot arī ne visai gribas. Es ļoti mīlu Zemi. Ļoti. Tu droši vien domā, ka visi starpplanētu lidotāji ir nelabojami debesu iemītnieki. Tā nav. Mēs visi ļoti mīlam Zemi un ilgojamies pēc zilajām debesīm. Tā ir mūsu slimība — ilgas pēc zilās debess. Sēdi tu, cilvēks, kaut kur uz Fobosa. Debesis bezdibenīgas, melnas. Zvaigznes kā dimantu adatas dursta acis. Zvaigznāji liekas sveši, nepazīstami. Un apkārt viss mākslīgs: mākslīgs gaiss, mākslīgs siltums, pat paša svars — tas arī mākslīgs. .

Bikovs klausījās nepakustēdamies.

— Tu nezini, kā tas ir. Tu neguli tāpēc, ka jūties kā uz sliekšņa: viena kāja te, otra — tur. Bet Jurkovskis pašlaik sēž un raksta dzejas. Par zilām debesīm, par miglu virs ezeriem, par baltiem mākoņiem virs mežu galotnēm. Viņa dzejas ir sliktas, uz Zemes katrā redakcijā tādu dzeju — kilogramiem, un viņš to ļoti labi zina. Un tomēr raksta.

Dauge aizsita grāmatu ciet un, atmetis galvu atpakaļ, atlaidās atzveltnē.

— Bet apaļīgais Krutikovs, mūsu stūrmanis, noteikti joņo pa Maskavu mašīnā. Kopā ar sievu. Sieva pie stūres, bet viņš sēž un acu nenolaiž no viņas. Un nožēlo, ka nav klāt bērnu. Bērni dzīvo pie vecmāmiņas Novo- sibirskā. Puika un meitene, ļoti jauki bērni… — Dauge pēkšņi iesmējās. — Bet Bogdans Spicins, mūsu otrais pilots, tas nu gan noteikti guļ. Raķete ir viņa īstā māja. «Es,» viņš saka, «uz Zemes jūtos kā vilcienā: gribas apgulties un aizmigt, lai ātrāk sasniegtu gala punktu.» Bogdans ir īsts debesu iemītnieks. Mums ir vēl daži citi. Viņus ne ar ko nevar izārstēt. Bogdans dzimis Marsa zinātniskajā pilsētiņā uz Lielā Sirta. Tur viņš nodzīvojis līdz piecu gadu vecumam, tad saslimusi māte un viņus atsūtījuši uz Zemi. Palaiduši, stāsta, mazo Bogdanu pastaigāties pa zālīti. Viņš staigājis, staigājis, iekāpis peļķē un laidis vaļā: «Uz mājām gribu-u! Uz Marsu!»

Bikovs jautri iesmējās, juzdams, ka izkūst un noveļas no sirds smags neizprotamu jūtu kamols. Tik tiešām — viss ir ļoti vienkārši — viņš patiešām stāv uz sliekšņa — viena kāja vēl te, bet otra jau «tur»..

— Bet ko dara mūsu komandieris? — viņš jautāja.

Dauge ievilkās sevī.

— Nezinu. Nevaru iedomāties.. Nezinu.

— Droši vien guļ, tāpat kā Bogdans — debesu iemītnieks. .

Dauge papurināja galvu:

— Nedomāju vis.. Vai debesis pašlaik skaidras?

— Nē, mākoņi aizklājuši..

— Tādā gadījumā — nepavisam nezinu, — Dauge pakratīja galvu. — Es varētu iedomāties, ka Anatolijs Jermakovs stāv un raugās uz spožu zvaigzni virs apvāršņa. Uz Venēru. Un rokas viņam … — Dauge brīdi klusēja. — Rokas viņam sažņaugtas dūrēs un pirksti balti..

— Ir gan tev fantāzija, Georg!

— Nē, Aleksej, tā nav lantāzija. Mums Venēra galu galā ir tikai epizode. Mēs pabijām uz Mēness, pabijām uz Marsa, tagad lidosim apgūt jaunu planētu. Katrs mēs darām savu darbu. Bet Jermakovs.. Jermakovam ir savi rēķini — veci, nežēlīgi rēķini. Es tev pateikšu, kādēļ viņš lido: viņš lido atriebt un pakļaut — pakļaut bez žēlastības un uz visiem laikiem. Tā es visu to sev iztēlojos.. Viņš visu ziedojis Venērai — gan dzīvību, gan nāvi.

— Vai tu viņu labi pazīsti?

Dauge paraustīja plecus:

— Tas nav svarīgi. Es to jūtu. Un bez tam, — viņš sāka skaitīt uz pirkstiem. — Nisidzima, japānis — viņa draugs, Sokolovskis — viņa tuvākais draugs, Ši Feņ- ju — viņa skolotājs, Jekaterina Romanovna — viņa sieva.. Visus viņus aprijusi Venēra. Krajuhins ir viņa otrais tēvs. Savu pēdējo lidojumu Krajuhins veica uz Venēru. Pēc tam ārsti uz visiem laikiem noliedza viņam lidot..

Dauge pielēca kājās un sāka soļot pa istabu.

— Savaldīt un pakļaut, — viņš atkārtoja, — bez žēlastības un uz visiem laikiem! Jermakova acīs Venēra ir visu cilvēkam naidīgo spēku ļauns un stūrgalvīgs iemiesojums. Es šaubos, vai mēs. vispār kādreiz pilnībā spēsim izprast šādas jūtas. Un iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai saprastu to, jācīnās tā, kā cīnījās Jermakovs, un jācieš tā, kā cieta viņš … Pakļaut uz visiem laikiem … — Dauge domīgi atkārtoja.

Aleksejs noskurināja plecus it kā saldams.

— Tāpēc es minēju sažņaugtas dūres, — Dauge nobeidza, cieši raudzīdamies viņā. — Taču, tā kā pašlaik ir apmācies, es patiešām nespēju iedomāties, ko viņš varētu darīt. Ticamākais, ka patiešām gluži vienkārši guļ.

Kadu bridi abi klusēja. Bikovs nodomaja, ka ar tadu priekšnieku viņam strādāt vēl nav gadījies.

— Bet kā ar tavām lietām? — piepeši iejautājās Dauge.

— Ar kādām?

— Ar tavu Ašhabadas skolotāju.

Bikovs vienā mirklī sadrūma un kļuva skumīgs.

— Tā nekas.. —• viņš sacīja bēdīgi. — Tiekamies..

— Ak tā! Tiekaties … Un tālāk?

— Nekas.

— Vai bildināji?

— Bildināju.

— Atraidīja?

— Nē. Teica, ka padomāšot.

— Kad tas bija?

— Pirms pusgada.

— Nu — un?

— Kas par «nu — un»? Vairāk nekā.

— Esi gan tu, Aleksej, pamatīgs muļķis, dieva dēļ, tikai neņem ļaunā.

Bikovs nopūtās. Dauge lūkojās uz viņu ar neslēptu zobgalību.

— Apbrīnojami! — viņš sacīja. — Cilvēkam pāri trīsdesmit. Viņš mīl skaistu sievieti un tiekas ar to nu jau septiņus gadus. .

— Piecus.

— Labi, lai ir pieci. Piektajā gadā to bildina. Ņemiet vērā — šī nelaimīgā sieviete pacietīgi gaidījusi piecus gadus!

— Nevajag, Georg! — Bikovs sacīja viebdamies.

— Piedošanu! Pēc tam kad viņa aiz kautrības vai arī, gribēdama mazliet atriebties, teica, ka padomāšot..

— Diezgan!

Dauge nopūtās un paplēta rokas.

— Tu taču pats, Aleksej, esi vainīgs! Tavi uzmanības pierādījumi atgādina ņirgāšanos. Ko lai viņa par tevi domā? Ak tu lācis!

Bikovs bēdīgi klusēja. Pēc brīža viņš ieminējās cerību pilnā balsī:

— Kad atgriezīsimies..

Dauge iesmējās:

— Ak tu uzvarētāj.. piedošanu, tuksnešu speciālisti «Kad atgriezīsimies» … Ej labāk gulēt, skatīties uz tevi negribas!

Bikovs piecēlās un paņēma no galda grāmatu.

— «Fobosa planetogrāfiskais apraksts». Pols Danžē, — viņš izlasīja. Uz titullapas ar sarkanu zīmuli trekniem burtiem bija uzrakstīts krievu valodā: «Mīļajam Dau- gem no uzticīgā un pateicīgā Pola Danžē.»

Bikovs pamodās rītausmā. Guļamistabas durvis bija puspievērtas. Ģērbies tikai peldbiksītēs, tumšs un izspūris, Dauge stāvēja pie galda un lūkojās uz jaunās, skumjās sievietes — Mašas Jurkovskas ģīmetni. Tad viņš noņēiņa fotogrāfiju no sienas un iebāza mugursomā.

Bikovs klusi pagriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.

IKDIENA

Pilsēta nebija liela: daži simti jaunu kotedžu izstiepušās ieplakā starp divām lēzenu, kailu pakalnu grēdām četrās taisnās, paralēlās ielās. Sarkanā rīta saule lēja bālu gaismu uz mitro asfaltu, lēzenajiem jumtiem un spirgtajiem kociņiem dārziņos. Aiz pakalniem sārtā dūmakā vīdēja milzīgas, vieglas konstrukcijas — tās bija no filmām un fotoattēliem pazīstamās starpplanētu kuģu starta ierīces.

Tinies baltā virssvārcī, Aleksejs Bikovs stāvēja pie liela loga, kas aizņēma pusi sienas, un, gaidot ārsta izsaukumu, raudzījās uz ielu. «Hiusa» komanda šai pilsētā bija ieradusies vakar vakarā. Lidmašīnā Bikovs gulēja, taču laikam nebija pilnīgi izgulējies un tāpēc snauda arī mašīnā, braucot no aerodroma. No vakardienas iespaidiem par pilsētu atmiņā bija palikusi tikai sārtas vakara saules pielieta iela, gaiša daudzstāvu viesnīcas ēka un stāva dežurantes vārdi: «Te jūsu istaba, biedri, iekārtojieties..» Pulksten septiņos rītā viņu pamodināja Dauge un paziņoja, ka visiem jāierodas uz medicīnisko apskati un ka no ilgas valstīšanās rodoties izgulējumi.

Medicīniskais korpuss atradās cieši kaimiņos viesnīcas ēkai. Šeit kosmonautiem lika noģērbties, uzmest virssvārčus un gaidīt.

Aiz loga uz ielas bija patukšs. Pie pretējās mājas, kā trauksmainā skrējienā sastingusi, stāvēja zema mašīna ar sudraba briedi uz radiatora. Garām pagāja divi vīri, tērpušies vieglos kombinezonos, ar milzīgām rasējumu mapēm rokās. Smagi aizrāpoja spēcīgs puskāpurķēžu elektrokārs ar piekabi. Dārziņā iznāca ap divpadsmit gadu vecs zeņķis, pablenza debesīs un, iebāzis trīs pirkstus mutē, iesvilpās, tad, pārlēcis pāri žogam, sāka skriet pa ielu, nepārprotami atdarinādams slavenu čempionu skrējiena stilu. «

Bikovs atgāja no loga. Jermakova un Jurkovska istabā nebija; viņus jau iesauca ārsta kabinetā. Pārējie nesteigdamies izģērbās, karinot drēbes glītos skapīšos ar puscaurspīdīgām durtiņām. Aleksejs Petrovičs nevarēja vien noskatīties uz Spicinu. Pilotam bija varens, stiegrains vingrotāja profesionāļa stāvs. Zem plānās, zeltainās ādas uz platās muguras viļņoja muskuļu kamoli. Dauge, uzmetis virssvārci, sēja ciet Jurkovska zīda krekla piedurkņu galus, viltīgi smaidīdams un murminādams zem deguna: «Tā-ā, bet tagad tā. .» Beidzis šo lietderīgo darbu, viņš jautri iesmējās un piegāja pie Bikova:

— Patīk pilsēta, Aleksej?

— Pilsēta ir laba, — Bikovs sacīja atturīgi. — Bet vai kosmodroms tālu?

— Tur, aiz pakalniem. Vai redzi starta ierīču smailes? Tur arī atrodas slavenais Septītais poligons, pirmais un pagaidām pasaulē vienīgais speciālais kosmodroms fotonu raķešu izmēģināšanai, starta un nosēšanās vajadzībām. No šejienes startēja pirmais automātiskais fotonu lidaparāts «Ugunspūķis». Šeit nosēdās «Hiuss-1» un «Hiuss-2». Šeit droši vien nosēdīsies arī «Hiuss-3» un «Hiuss-4», un «Hiuss-5». .

— Nosēdīsies vai startēs?

— Arī startēs. Bet vispirms nosēdīsies. Tos taču nebūvē uz Zemes.

— Aha … — Bikovs atcerējās par kosmisko metāl- lietuvi uz pavadoņa «Vejdadi Ju-i».

Tur, piectūkstoš kilometru augstumā virs Zemes, bezsvara un gandrīz ideāla vakuuma apstākļos, tika lieti smago raķešu milzīgie korpusi. Divsimt piecdesmit cilvēki — zinātnieki, inženieri, tehniķi un strādnieki vadīja saules krāsnis, centrbēdzes mašīnas, ļoti sarežģīto metālliešanas automātiku, pārvēršot daudzu tonnu smagos vollrama un titāna lietņus starpplanētu kuģu korpusos. Acīm redzot, tur dzima arī «Hiusi»..

— Krutikov un Spicin, lūdzu! — aiz muguras atskanēja Jermakova balss.

Draugi apgriezās. Krutikovs nometa laikrakstu un, sekodams Spicinam, iegāja ārsta kabinetā, rūpīgi aizverot aiz sevis durvis.

— Septītais poligons — tā ir ideāla vieta! — Dauge pacilāti runāja. Seja viņam bija pavērsta pret Bikovu, bet acis šķielēja uz Jurkovska pusi, kurš jau bija atvēris skapīti. — Visapkārt simtiem kilometru tālu tundra, nevienas apdzīvotas vietas, nevienas dzīvas dvēseles. Ziemeļos — okeāns…

Jurkovskis paņēma kreklu.

— … Gaisa līnijā līdz krastam — ap divsimt kilometru … — Dauge pēkšņi iesprauslojās, taču, acumirklī savaldījies, svinīgi turpināja: — Bet starp pilsētu un okeānu tundrās mūsu poligons — pieci miljoni hektāru!

Jurkovskis bija izbāzis galvu cauri krekla kakla izgriezumam un tagad stāvēja saspringtā pozā ar noļukušām piedurknēm, atgādinādams putnu biedēkli. Jermakovs, jau apģērbies, kārtīgi aizpogājis visas virssvārča pogas, iegāja pie ārsta.

— No šejienes uz dienvidiem stiepjas dzelzceļa atzarojums un šoseja, — Dauge skaļi turpināja. — Ap četrsimt kilometru tālāk, pie ģeofiziskās stacijas. .

— Interesanti, — Jurkovskis domīgi jautāja, — kurš kretīns to izdarījis?

— … m-m-m. . tātad pie stacijas nozarojums nogriežas sānis un pie Jakutskas savienojas ar ziemeļu Transsibīrijas maģistrāli. . Hm.. Volodja, kā ar tavu veselību?

— Pateicos, — Jurkovskis sacīja, nākdams tuvāk. Kreklu viņš bija novilcis un tagad, izteiksmīgi kustinādams muskuļus, raudzījās caur pieri uz Daugi. — Esmu pilnīgi vesels. Bet es pielikšu maksimālas pūles, draudziņ, lai par jums to nevarētu teikt pat vissliktākais veterinārs.

— Volodja! — iesaucās Dauge. — Tā ir kļūda. Es neesmu vainīgs.

— Kurš tad?

— Viņš! — Dauge paplikšķināja pa Bikova spalvainajām krūtīm. — Viņš, Volodja, ir tāds jokupēteris!. .

Jurkovskis uzmeta ātru skatienu Bikovam un aizgriezās. Bikovs, kurš jau bija pavēris muti, lai piedalītos šai spēlē, tikai ieklepojās. Jurkovskis nepieņem viņu — tas bija skaidrs. Arī Dauge to saprata, un arī viņam kļuva neveikli.

Šai brīdī durvis atvērās, un Jermakovs pasauca:

— Biedri, jūsu kārta.

Priecīgs par šādu atrisinājumu Bikovs steidzīgi iegāja ārsta kabinetā.

No sākuma viņus apskatīja ārsts — cilvēks ogļu melniem matiem un neiedomājami lielu degunu. Daugi viņš atlaida, neteicis ne vārda, bet, apskatot Bikovu, piedūrās ar pirkstu garai rētai uz krūtīm un jautāja:

— Kas tas ir?

— Avārija, — Bikovs lakoniski atbildēja.

— Sen? — tikpat lakoniski noprasīja ārsts, pavērdamies Bikovā.

— Pirms sešiem gadiem.

— Sekas?

— Nav, — inženieris atbildēja, demonstratīvi pētīdams ārsta degunu.

Dauge klusi iesmējās.

Ārsts kaut ko ierakstīja biezā grāmatiņā, uz kuras vāka vīdēja uzraksts: «Medicīniskā dienasgrāmata Nr. 4024. Aleksejs Petrovičs Bikovs», un ieveda abus draugus blakus istabā. Tur viņi ieraudzīja lielu, nespodri baltu skapi. Pavērsis degunu pret Daugi, ārsts lika viņam iekāpt šai skapī. Skapja durvis bez trokšņa aizvērās, ārsts nospieda dažus taustiņus uz pults, kas atradās skapja labajā pusē, un tai pašā mirklī kļuva dzirdama klusa dūkoņa. Uz pults uzmirgodamas un nodzisdamas iedegās dažādu krāsu spuldzītes, sāka svārstīties aparātu bultiņas. Tā tas ilga apmēram pusotras minūtes, tad aparāts skaļi noknikšķēja un izmeta no kaut kurienes baltu papīra lapiņu, kas bija pārklāta taisnām ciparu un burtu rindām. Spuldzītes nodzisa, un ārsts atvēra skapja durvis. Dauge izlīda atmuguriski, berzēdams plecu.

Ārsts pagriezās pret Bikovu un jautri pamāja viņam ar degunu:

— Uz priekšu!

Aleksejs nokāsējās un ielīda skapī. Tur bija tumšs. Vēsas metāla stīpas apskāva viņa plecus un vidukli, piespieda klāt pie kaut kā silta un mīksta, pacēla un atkal nolaida. Iedegās sarkana gaisma, tad zaļgana, pēc tam apakšdelmā kaut kas iedūrās, un tad Bikovs sajutās brīvs. Durvis atvērās.

Ārsts, dungodams zem deguna kādu draisku dziesmiņu, vērīgi pētija papīra lapiņas, ko bija izmetis «skapis». Tur bija veselības «lormulas», pilnīgs pārskats par organisma stāvokli, kā arī individuāls obligāto vingrinājumu komplekss un diētiskā deva sagatavošanās posmam. Atzīmējis kaut ko medicīniskajās dienasgrāmatās, ārsts atdeva lapiņas Jermakovam un paziņoja, ka šādas apskates turpmāk notikšot ik nedēļas.

Jermakovs pateicās ārstam un izgāja.

— Kas tā par kasti? — Aleksejs ģērbjoties jautāja Daugem. — Inkubators pieaugušajiem? Pandoras lādītes elektroniskais variants?

— Kibernētiskais ārsts, elektronu diagnostikas mašīna, — atbildēja Dauge. — Viss būtu labi, tikai tā izdara injekcijas. Bet es nevaru ciest injekcijas.

Viņi iekāpa liftā un uzbrauca piektajā stāvā, ēdamzālē. Tā bija milzīga, patukša, ziemeļu saules sārtās gaismas pielieta telpa. Gandrīz visi galdiņi bija brīvi. Brokastis bija vai nu beigušās, vai arī vēl priekšā.

— Rau, kur mūsējie, — Dauge sacīja.

«Hiusa» komanda aizņēma divus sabīdītus galdiņus pie paša loga. Tur jau sēdēja abi piloti un Jermakovs. Bikovs ievēroja, ka resnītim Krutikovam nelaimīgs izskats. «Padomju astronautikas lepnums» sakumpis sēdēja pie piena glāzes, drupināja sausu maizi un ar neizsakāmām skumjām nolūkojās uz Spicina šķīvi. Tumš- matis Bogdans grieza aromātiski kūpošu, sulīgu bifšteka gabalu.

Cik savādi tas arī likās, bet brokastis tika pasniegtas jau pēc jaunās devas. Zināmā neizpratnē Bikovs notiesāja veselu bļodu smaržojošas zāles, nokopa šķīvi auzu biezputras, ielocīja divus gabalus lieliska šķiņķa un ķērās pie ābolu sulas. Daugem pasniedza gaļu.

Viņš paņēma dakšiņu un nazi un apvaicājās:

— Ko tev, Mihail Antonovič, ārsts sacīja?

Krutikovs nosarka un pievērsa skatienu glāzei.

— Bet es zinu, — Jurkovskis pienācis teica. — Viņš droši vien ilgi un maigi turēja Mišu aiz vēdera krokas un populārā valodā skaidroja, ka gardēdība nekad nav uzskatīta par kosmonauta cienīgu īpašību.

Krutikovs klusēdams izdzēra piena glāzi un nevilšus pasniedzās pēc vāzes ar smalkiem cepumiem, bet Jermakovs klusi norūca «hm», un stūrmanis steidzīgi atrāva roku atpakaļ.

Pēc brokastīm Krajuhins paziņoja, ka atbraucis Us- manovs, viens no jaunās bākas konstruktoriem. Us- manovam esot uzdots apmācīt «Hiusa» apkalpi «šā ievērojamā tehniskās domas sasnieguma» montāžā un ekspluatācijā.

— Šim nolūkam dodu divas nedēļas, — Krajuhins sacīja. — Pēc tam visi stāsies pie darba savā specialitātē.

Pirmā nodarbība notika viesnīcas sporta zālē. Strādnieki zilos darba tērpos klusi ienesa resnu, seššķaut- nainu siju un vairākus priekšmetus, kuru forma un materiāls nezinātājā diez vai varētu radīt asociāciju ar kaut kādiem vispārzināmiem jēdzieniem. Neizpratne un ziņkāre bija redzama pat Bogdana Spicina un Krutikova acīs, un tikai Jermakovs apskatīja nepazīstamās ierīces ar parasto vēso un vienaldzīgo izteiksmi.

Tērpies kombinezonā, ienāca Usmanovs, gara auguma vīrietis ar platiem vaigu kauliem, un nekavēdamies ķērās pie darba. Pamazām saspringums no kosmonautu sejām nozuda, sāka birt jautājumi, izraisījās dzīvas sarunas. Drīz vien tajās iesaistījās arī Bikovs, kurš vispārējos vilcienos, kā jau kurš katrs inženieris, zināja radiolokācijas un tālvadības principus.

Runa bija par ierīci, kas paredzēta ļoti spēcīgu, noteikta virziena un viļņu garuma ultraīsviļņu impulsu raidīšanai, lai tie spētu izlauzties cauri blīviem putekļu mākoņiem un stipri jonizētiem atmosfēras slāņiem. Impulsu ilgums nepārsniedz desmit mikrosekundes. Sekundē tiek raidīts ap simt impulsu. Speciālas ierīces šim impulsu staram liek veidot spirāli, dažu sekundu laikā aprakstot visu debess slēras augšējo daļu no horizonta līdz zenītam un atkal atpakaļ līdz horizontam.

Tāda ierīce dos iespēju kosmiskajiem kuģiem orientēties virs nepazīstamas planētas, kuras virsma ir nepieejama vizuāliem novērojumiem un kur elektrisko vētru un augstās jonizācijas dēļ parastie radiolokācijas līdzekļi ir bezspēcīgi. Šādas bākas paredzēts uzstādīt uz klintīm, kuru tuvumā atrastos nolaišanās vajadzībām izmantojami laukumi, kā arī citu objektu tuvumā, kurus vēlams būtu apzīmēt ar orientieriem. Šoreiz saskaņā ar ekspedīcijas galveno uzdevumu bākas vajadzēs uzstādīt apkārt pirmajam nolaišanās laukumam uz Venēras, pie Urāna Golkondas robežas.

— Bet kā būs ar enerģiju? — Jurkovskis jautāja.

Usmanovs izvilka no portfeļa saini.

— Selēna-cerija radiobaterijas, — viņš teica. — Divsimt elementu uz kvadrātcentimetra. Mēs varētu apgādāt jūs vēl ar neitronu akumulatoriem, taču es domāju — tas būs lieki. Tie ir pārāk lieli un neērti. Pusvadītāju radiobaterija ir daudz portatīvāka. «Hiusā» iekraus piecsimt kvadrātmetru šāda auduma, un jūs

gluži vienkārši izklāsiet un nostiprināsiet to visapkārt bākām … Ja iežu virskārta pie Golkondas robežas uz katru kvadrātcentimetru dos piecdesmit līdz sešdesmit rentgenu stundā — bet pēc sākotnējiem aprēķiniem tā dos daudz vairāk, — bateriju jauda sasniegs divtūkstoš līdz trīstūkstoš kilovatu. Bākām tas ir vairāk nekā vajadzīgs.

Bikovs neticīgi aptaustīja stingro, elastīgo plēvi, kuras puscaurspīdīgajā slānī bija saredzami duļķaini graudiņi.

Izrādījās, ka bāku montāžas un uzstādīšanas principi ir ļoti vienkārši.

— Izjaukt ierīces galvenos agregātus nav nekādas vajadzības, — Usmanovs paskaidroja. — Tas būtu pat nevēlami, Anatolij Borisovič. (Jermakovs piekrītoši pamāja.) Kā redzat, tie ir aizzīmogoti ar fabrikas zīmogiem. Par to darbu atbild mūsu laboratorija. Bet pārējais pavisam vienkārši. Panāciet tuvāk, biedri, palīdziet… Tā, pateicos.

Visi agregāti bija uzmaucami uz seššķautnainās sijas kā koka gredzeni bērnu piramīdā un savā starpā sastiprināmi ar sprūdiem un gropēs slīdošām tapām. Bikovs sprieda pie sevis, ka visā ierīcē neredz nevienas pašas skrūves, vismaz ārpusē ne.

— Tagad šinī ligzdā tiek ielikts radiobaterijās kabelis. Šādi samontēta bāka bez uzraudzības var strādāt desmitiem gadu.

— Laba bāka, vienkārša, — Krutikovs sacīja, glāstīdams izliekto tīklveida bākas galu, kurš bija līdzīgs milzīgas spāres acij. — Cik tā sver?

— Tikai simt astoņdesmit kilogramu.

— Nav slikti, — Jurkovskis noteica. — Vārdu sakot, pats sarežģītākais ir uzstādīšana.

Bākas uzstādīšanai bija izstrādāti trīs paņēmieni. Cietā, klinšainā virsmā varēja izlietot milzīgu piesūcekni sijas apakšdaļā. Mazāk stingrā iezī vajadzēja izurbt caurumu, kurā tiktu ielaists sijas gals. Urbumu piepildītu ar plastmasas šķīdumu. Beidzot, ja ieži būtu irdeni, tajos līdz desmit metru dziļumam ar augstfrekvences strāvu jāizkausē šeššķautnaina, monolīta kolona un bākas sija jāiekausē kolonā.

Vingrināties bāku montāžā un uzstādīšanā sāka jau tai pašā dienā aiz pilsētas. Bikovs sajūsmā vēroja, kā Jurkovska veiklo roku vadītais vibrourbis apsūnojušā granīta bluķi ātri izveidoja šauru, dziju alu. Usmanovs paziņoja, ka urbums esot lielisks — taisnām sienām un ideāli vertikāls. Siju ielika urbumā, un to piepildīja ar pretīgi smirdošu šķidrumu no balona ar manometru. Šķidrums acumirklī sacietēja.

— Lūdzu, — Usmanovs uzaicināja.

Bikovs ar Spicinu saskatījās un pieķērās pie sijas. Viņiem pievienojās Dauge, tad Krutikovs, bet ne izvilkt, ne salocīt to neizdevās.

— Redzat nu!.. — Usmanovs lepni noteica. — Bet tagad ķersimies pie montāžas.

Kad «Hiusa» komanda atgriezās viesnīcā, saule atkal bija nostājusies virs kosmodroma starta ierīču smailēm.

— Tuvākajās dienās, — paziņoja Jermakovs, — visiem komandas locekjiem jāiemācās rīkoties ar vibro urbi tikpat veikli, kā to prot mūsu ģeologi, kā arī montēt un demontēt bākas aizsietām acīm. Ar to tad arī nodarbosimies.

Ieturējis pusdienas, Bikovs devās uz savu istabu un ņēmās rakstīt vēstuli uz Ašhabadu. Ciešā rokrakstā viņš uzrakstīja septiņas lappuses, pārlasīja tās, bezcerīgi nopūtās un atmetās uz dīvāna.

Vēstule bija iznākusi nejēdzīgi sentimentāla. Velnišķīgi gribētos uzsmēķēt. Bikovs apsviedās uz vēdera un iebāza zīmuli mutē. Pirmkārt, varētu likties gulēt un dusēt līdz rītam. Otrkārt, varētu ielīst vannā.. Velns lai parauj, kas par mīkstčaulīgām domām — likties gulēt, dusēt, ielīst. . Viņš apņēmīgi pielēca kājās un skriešus laidās uz bibliotēku.

Septītā poligona viesnīca bija sākusi savu vakara cēlienu. Skaļi vērās durvis. Pa garajiem gaiteņiem steidzās saposušies ļaudis. No apakšas plūda mūzikas skaņas. Pie visiem četriem liftiem drūzmējās cilvēki, un Bikovs nolēma tikt līdz bibliotēkai pa trepēm. Viņam pretim, dodamies lejup, virzījās jautra jauniešu straume. Acīm redzot, visi gāja uz klubu.

Klusajā lasītavā Bikovs paņēma trīs grāmatas par

Venēru, vienu par fotonu dzinēju teoriju un pāršķirstīja pēdējo «Kosmonauta» numuru. Tur viņš atrada M. Kru- tikova rakstu par starpplanētu kuģa automātisku vadīšanu, pamēģināja to izlasīt un nokaunējies atzinās, ka neizprot — par daudz matemātikas.

— Integrālis … — Bikovs nomurmināja, pūlēdamies izprast kaut vismaz secinājumus. — Skat, ko resnītis! …

«Vai neiegriezties pie Dauges?» viņam piepeši iešāvās prātā. «Un vispār interesanti būtu zināt, ko pašreiz dara citi «Hiusa» apkalpes locekļi. Vai tāpat lasa grāmatas par Venēru? Jāšaubās gan …»

Dauge nelasīja. Viņš skuvās. Žoklis bija sašķobīts pavisam nedabiski, un istabu piepildīja elektriskā skujamā aparāta sanoņa. Ieraudzījis Bikovu, Dauge kaut ko nesaprotamu nomurmināja.

Aleksejs smagi atkrita krēslā un sāka aplūkot Dauges mugura, gaišzilās plastmasas sienas, lielu, plakanu televizora ekrānu un augstos, matētos griestus.

Beidzis skūties, Dauge jautāja:

— Kādēļ tu atnāci?

— Kas ir, vai es traucēju? …

— Ne jau nu gluži traucē. . Man tūdaļ būs saruna ar Jurkovski. Pavisam lietišķa saruna.

Dauge iegāja vannas istabā. Tur sāka burbuļot ūdens, un kļuva dzirdams, cik tīkami šņāc un sprauslo saimnieks. Tad viņš iznāca, slaucīdamies pūkainā dvielī.

— Neņem ļaunā, Aleksej, bet…

— Nekas, nekas, es iešu … — Bikovs piecēlās. — Es iegriezos tāpat vien, garlaicības mocīts.

— Lietišķa saruna, — Dauge atkārtoja. — Ja tev ir garlaicīgi, aizej un uzmeklē pilotus. Viņi, pēc manām domām, ir sporta zālē. Bogdans dzen nost stūrmanim taukus. Aizej paskaties — komisks skats!

— Labi. . Dievs ar jums! — Bikovs jau devās uz durvīm, bet tad apstājās. — Pasaki man, — kāpēc Jurkovskis tā ieēdies uz mani?

Dauge nokremšļojās, tad negribot sacīja:

— Nepiegriez tam vērību, Aleksej. Pirmkārt, viņš vispār nav no tiem, ar kuriem viegli sadzīvot. Otrkārt, viņš parasti tā izturas pret iesācējiem, kuriem nav bijis gods griezties centrifugālajās kamerās un desmit dienu

maskās nosēdēt slāpekja atmosfērā, kā to dara sagatavošanas institūtā, un, treškārt.. Redzi, tavā vietā bija paredzēts kāds pilots, tuvs Volodjas draugs. Vēlāk Krajuhins nolēma paņemt tevi. Saproti? … Citiem vārdiem, tas viss pāries un atpakaļ uz Zemi jūs atgriezīsieties kā vislabākie draugi.

— Šaubos, — Bikovs nomurmināja un, dusmīgi atrāvis durvis, izgāja.

Otrā dienā sākās darbs, smags darbs ar smeldzošu nogurumu plecos, ko uzreiz izkliedēt nespēja pat karsta duša un pēcpusdienas atpūta. Divas nedēļas bez pārtraukuma visa komanda praktizējās radiobāku uzstādīšanā.

Montēt bākas visi iemācījās ļoti ātri, jo visiem bija bagātīga inženiertehniskā pieredze. Taču vibrourbis, izrādījās, bija ļoti untumains instruments, un, iekams Jermakovs paziņoja, ka viņš daudzmaz esot apmierināts ar iesācēju urbēju prasmi, akmens bluķus pilsētas apkaimē izrotāja daudzi šķībi un greizi urbumi. Ne mazāk pūļu komandas locekļiem sagādāja arī vakuumpiesū- cekņi.

— Es nesaprotu! — reiz Bikovs dusmās sacīja Dau- gem. — Kāpēc mēs zaudējam tik daudz laika, noņemoties ar šo urbšanu? Tu taču proti urbt un Jurkovskis arī. . Vai ar to nepietiek?

Dauge paraudzījās viņā ar stingru skatienu.

— Pieņemsim, ķa mēs ar Volodju nesasniegsim Gol- kondu, — viņš noteica.

Krajuhinu šais dienās varēja sastapt tikai pie brokastīm. Dienu un nakti viņš bija aizņemts ar ekspedīcijas apgādi un augas dienas pavadīja kosmodroma noliktavās, rūpnīcās un apgādes organizācijās. Cik varēja spriest, viss nebija tā, kā varētu vēlēties. Klīda valodas, ka daži tikuši atlaisti, dažiem aizliegts rādīties acis, iekams nebūs paveikts nepadarītais. Runāja par Krajuhina uzstāšanos pilsētas partijas aktīva sapulcē, par briesmīgu sutu, ko viņš sadevis poligona priekšniekam.

Bikovs klusībā vēroja Jermakovu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris bija mazrunīgs, savaldīgs un patiešām nekad nesmējās. Toties viņš smaidīja savādu smaidu — tikai ar lūpām, pie tam viņa acis tādās reizēs kļuva vēl aukstākas nekā parasti. Ļoti drīa Bikovs pārliecinājās, ka Jermakova smaids nesola nekā laba tam, kam tas domāts.

Reiz Dauge piecēlās no galda, atstājis uz šķīvja lielāko daļu no teļa gaļas, kas viņam saskaņā ar diētisko devu bija pasniegta.

— Acumirkli, — Jermakovs apstādināja viņu maigā balsī. — Lūdzu, apēdiet gaļu, Georg Johanovič.

— Es nevaru, Anatolij Borisovič, — Dauge sacīja.

— Un tomēr es jūs ļoti lūdzu, — Jermakovs teica vēl maigākā balsī.

Dauge klusēdams novilka ar delnu pa kaklu.

Tad Jermakovs pasmaidīja savu dīvaino smaidu.

— Man negribētos jūs sarūgtināt, Georg Johanovič, — viņš sacīja pavisam klusi, — bet man ir nopietns pamats bažīties, ka jūsu attieksme pret sagatavošanās posma režīmu spiedīs ekspedīciju galu galā iztikt ar vienu ģeologu. Mēs nevaram atļauties dot Venērai kaut mazākās izredzes cīņā pret mums. Pat jūsu neapēstā teļa gaļas gabala veidā. .

Kaistošām ausīm Dauge apsēdās un nikni iedūra dakšiņu nelaimīgajā gaļas gabalā. Neviens neteica ne vārda un pat nepaskatījās uz viņa pusi. Pusdienas turpinājās, valdot kapa klusumam, un Jermakovs nenolaida acis no Dauges, kamēr režīma pārkāpējs nebija šķīvi notīrījis pilnīgi, savākdams ar maizes garoziņu pēdējās mērces paliekas.

Bikovs jutās pārsteigts, ka šis incidents neizraisīja biedros ne mazāko protesta ēnu pret Jermakova bardzību. Gluži otrādi, tai pašā vakarā Jurkovskis pusbalsī ilgi un neatlaidīgi kaut ko skaidroja Daugem, bet tas tikai pūta un vainīgi plātīja rokas.

Otrās nedēļas beigās Usmanovs atvadījās no ekspedīcijas locekļiem un aizlidoja. Nākamajā rītā Krajuhins pēc brokastīm teica:

— No šīs dienas katrs ķersies, tā sacīt, pie sava darba. Biedri Jermakov, jūs strādāsiet ar Spicinu un Krutikovu, kā mēs jau vienojāmies par to. Varat doties tūdaļ pat, caurlaides ir jau izrakstītas. . Bet jūs, Jur- kovski un Dauge, es palūgšu uzgaidīt mani tepat. Es tikai aizvedīšu mūsu tuksnešu iemītnieku un' tūlīt atgriezīšos.. Braucam, biedri Bikov!

Pie ieejas stāvēja spēcīga puskāpurķēžu mašīna.

— Lūdzu, — Krajuhins uzaicināja.

Viņi apsēdās blakus aiz šofera. Kad pilsēta palika aiz muguras, Krajuhins noliecās pie Bikova un jautāja:

— Vai ar Daugi runājāt?

— Par ko?

— Par visu.

— Jā. . runāju.

— Nu un?

Bikovs paraustīja plecus. Krajuhinam gan nevajadzēja runāt šādā tonī. Priekšniekam neklājas bāzt degunu padoto dvēseles lietās bez sevišķa iemesla. Nopietni cilvēki mēdz savus pārdzīvojumus paturēt pie sevis. Starp citu, Krajuhins it kā nemaz nepamanīja, ka Bikovs viņam neatbild.

— Tūdaļ iepazīsimies ar jūsu saimniecību, inženieri, — viņš sacīja, mirkli klusējis.

Pēc brīža mašīna apstājās garas ēkas priekšā: tā bija pilnīgi bez logiem, toties durvis pletās pa visu sienu. Pienāca īgns sargs un pārbaudīja caurlaides.

— Izsaukt mehāniķi! — Krajuhins pavēlēja.

Viņi izkāpa no mašīnas. Apkārt klājās viegli paugurains līdzenums, apaudzis ar retu, asu zāli. Debesīs peldēja plūksnaini, pelēki mākoņi, līņāja sīks lietutiņš. Zem kājām žļakstēja ūdens.

— Tundra, — nopūtās šoferis.

Mājas durvis — tik platas kā vārti — atvērās.

Stiepdams pretī notrieptu roku, pie Krajuhina pienāca omulīgs vīrietis kombinezonā.

— Te viņš ir, atvedu, — Krajuhins norūca.

Cilvēks kombinezonā paraudzījās uz Bikovu:

— Redzu, redzu! Tad iesim arī!

Ekā bija tumšs. Krajuhins aizķērās aiz kaut kā un nolamājās caur zobiem. Mehāniķis vainīgi iekāsējās.

— Nepaguvām vēl ievilkt gaismu, biedri Krajuhin. Bet rīt viss būs padarīts.

— Rīt? Bet kā tagad — cilvēkam pa tumsu būs jāgrābstās?

Pamazām Bikova acis pierada pie tumsas, un viņš priekšā samanīja platu, blāvi spulgojošu, pelēku masu. Kļuva redzamas kāpurķēdes, atvērta lūka, apaļas, aklas prožektoru acis.

— Kas tas ir? — viņš jautāja.

— Tas ir «Mazulītis», — Krajuhins atsaucās, — mūsu tanks transportieris. Tas nedaudz atšķiras no parastajām šāda tipa mašīnām, bet jūs ātri vien apradīsiet ar to. Ķerieties pie darba tūdaļ pat. . Bet jūs! … — viņš pagriezās pret mehāniķi. — Tā ka lai pēc pusstundas šeit būtu gaisma!

— Klausos! — mehāniķis žirgti atsaucās un metās projām.

— Paņemiet līdzi aprakstu un rokasgrāmatas, — Krajuhins uzsauca viņam nopakaļus. — Tas arī ir viss. Palieciet un sāciet strādāt. Ap pusdienas laiku jums atbrauks pakaļ. — Krajuhins atvadījās un devās uz izeju.

Kad pēc divdesmit minūtēm pie griestiem iedegās gaiša spuldze, Bikovs sajūsmā iepleta muti. Viņa priekšā stāvēja vispilnīgākā mašīna, kāda vien kādreiz ir kustējusies uz kāpurķēdēm. Tā bija milzīga — ne mazāka par gigantisko tanku batiskafu, ko Bikovs pirms dažiem gadiem bija redzējis Vissavienības rūpniecības izstādē, — un tomēr tā šķita neparasti viegla, slaida, varētu pat teikt — gracioza. Garš, apaļīgs, vertikālā virzienā mazliet pieplacināts korpuss, pacelts, šaurs pakaļgals, tikko manāmi lūku un periskopu izciļņi… Un nekur nevienas pašas šuves! Konstruktoru talants «Mazulītī» bija sakausējis smagas transportmašīnas milzīgo spēku ar sevišķi ātro atomkāru dižciltīgajām līnijām.

— Tas tik ir gan! … — Bikovs murmināja, apstaigādams transportieri no visām pusēm un ik brīdi pietup- damies. — Bet kas tas?.. Līdzsvara sistēma … Vareni! Un atbalsta sviras ievelkamas?.. Prātīgi!

Nonācis pie transportiera pakaļgala, viņš apstājās un pielika delnu pie gludās sienas. Tā bija silta.

— Uzlādēts, — mehāniķis labsirdīgi pasmaidīja, vērodams Bikovu no garāžas sliekšņa. — Kaut tūlīt var kāpt iekšā un braukt.

Bikovs sarauca pieri.

— Par agru vēl. . braukt, — viņš sacīja. — r Vai jūs rokasgrāmatu man atnesāt?

— Atnesu. Te būs, lūdzu.

— Paldies.

Negaidīti viegli Bikovs iemetās atvērtajā lūkā. Vāka durtiņas saslēdzās virs viņa galvas.

— Ei, biedri! — mehāniķis iesaucās. — Vai es būšu jums vēl vajadzīgs?

Viņš padauzīja pa lūku. Atbildes nebija. Mehāniķis paraustīja plecus un aizgāja.

Kā bija norādīts rokasgrāmatā, «Mazulītis» bija tanks- transportieris, sevišķi piemērots grūtiem apstākļiem, paredzēts braukšanai pa cietu, staignu un irdenu pamatni un stipri šķēršļotā apvidū, gāzveidā un šķidrā vidē, pastāvot līdz divdesmit atmosfēru lielam spiedienam un līdz tūkstoš grādu augstai temperatūrai, spējīgs uzņemt astoņu cilvēku lielu komandu un piecpadsmit tonnu smagu derīgo kravu. «Mazulītim» bija turbīnas, kuru kopējā jauda sasniedza divtūkstoš zirgspēku un kuras darbināja kompakts urāna-plutonija reaktors. «Mazulīti» atradās infrasarkanie projektori, ultraskaņas lielgabals, pāris izbīdāmu mehānisku roku manipulatoru (gandrīz tādas pašas, kādas izmanto atomkāru vadītāji, uzlādējot no jauna savu mašīnu reaktorus enerģijas uzņemšanas bāzēs), ārējie un iekšējie dozimetri un radio- metri, kā arī desmiti citu ierīču un aparātu, kuru uzdevums Bikovam pagaidām vēl nebija visai skaidrs. Visu — apkalpi, kravu, mehānismus un aparātus — sedza drošas, izturīgas — daudz izturīgākas par titānu — plastmasas bruņas, kas sargāja no karstuma un radiācijas.

«Mazulīša» vadības sistēma maz atšķīrās no Bikovam pazīstamajām sistēmām. Pazīstami bija arī gaitas mehānismi, taču, lai sirdsapziņa būtu pilnīgi mierīga, Bikovs nolēma pārbaudīt katru skrūvīti.

Uz pusdienām un vakariņām viņš ieradās noguris, notašķījies ar taukainu grafīta ziedi, ēda kāri, pārmija dažus vārdus ar biedriem un steidzīgi atgriezās garāžā vai arī devās gulēt. No rīta un pēc pusdienas pie viesnīcas viņu gaidīja mašina. Taču individuālais treniņa un higiēnas režīms ar to nebūt netika pārkāpts. Jermakovs uzmanīgi sekoja, lai tā būtu.

Ceturtajā dienā Bikovs pirmo reizi izveda «Mazulīti» uz lauka. Milzīgā mašīna izbrauca pa vārtiem negaidīti viegli un gandrīz bez trokšņa. Bikovs bija pārsteigts, cik paklausīgi tā reaģē uz vadības pults taustiņiem uzlikto pirkstu vismazāko kustību. Dežurants smaidīdams pavicināja ar roku. Bikovs pamāja atbildei, noslēdza priekšējo lūku un sāka attīstīt ātrumu. «Mazulītis» traucās pa slapjo tundru, līgani šūpodamies un viegli sasvērdamies pauguros. Izbīlī klaigādami, no ložņājošiem krūmiņiem cēlās spārnos putni, kā pelēks kamoliņš aizzi- bēja zaķis. Tālāk ceļu klāja bieza migla — vajadzēja ieslēgt infrasarkano projektoru. Uz ekrāna parādījās un izgaisa bāli masīvu laukakmeņu un vientuļu, dīvaini izlocītu koku apveidi. Bikovs palaida mašīnu te maksimālā ātrumā, te pēkšņi apturēja, taisīja straujus pagriezienus, lika tai riņķot uz vietas, un tad no kāpurķēžu apakšas strūklām šāvās augšā sarkanīga purva rāva un apšļāca periskopa lēcas. Automātiskas sukas vienā mirklī to notrausa:

Piepeši, «Mazulītim» traucot pilnā gaitā, priekšā pazibēja dzeloņstiepļu žogs. Bikovs strauji pagrieza pa labi un nobremzēja, taču bija jau par vēlu. Atskanēja strinkšķoņa un džerksti, zem kāpurķēdēm kaut kas no- skraukšķēja, un transportieris apstājās. Bikovs izlēca ārā. Aizmugurē uz abām pusēm aizsniedzās stiepļu žogs. «Mazulīša» ķēžu pēdas, kas skaidri bija redzamas staignajā augsnē, gāja tam cauri. Milzīgajā, izplēstajā spraugā šūpojās sarauto stiepļu gali un koka stabu šķēpeles.

— Tā tik vēl trūka! — Bikovs nomurmināja, skatīdamies visapkārt. — Kur es esmu atkūlies?

Viņa uzmanību saistīja apaļa, gaiša betona celtne, kas rēgojās miglā kādu divdesmit soļu atstatumā.

— Ei, ļaudis! — viņš iesaucās ne visai skaļi.

Neviens neatsaucās. Bija dzirdama tikai lietus čabē-

šana zālē un klusa, žēla stiepļu sanoņa. Kādu brīdi šaubījies, Bikovs apņēmīgi sāka iet uz apaļās ēkas pusi. Tā viņam šķita visai neparasta — gludajās, augstajās sienās neredzēja ne logu, ne ventilācijas caurumu, tikai apakšā pie pašas zemes rēgojās nelielas, četrstūrainas durvis: tās bija līdz galam vaļā. Nedaudz sāņus no zāles paceļas betona caurules gals, ko nosedza apaļš, ierū- sejis vāks. Bikovs piegāja pie durvīm un ielūkojās iekšā. Viņš paguva ievērot tikai to, ka tur ir silts un tumšs. Aiz muguras nožvadzēja metāls. Bikovs apgriezās un pats neticēja savām acīm, tik ļoti tas atgādināja ļaunu sapni: betona caurules vāks bija vaļā un no tās līda ārā slapjš rēgs ar apaļu, bezacainu, sudrabainu galvu.

Pirms Aleksejs atcerējās, ka jau kaut kur šādu ērmu redzējis, tas pieliecās un metās viņam virsū. Viņus šķīra apmēram trīs metri, un rēgs šo atstatumu veica vienā lēcienā. Taču Bikovs jau attapās no pārsteiguma. Turklāt rēgam nebija nekādas jēgas par sambo. Pēc dažu se- kundu sīvas cīņas tas bija nogāzts uz muguras, un Bikovs, iezvēlis pāris smagu pļauku pa to vietu, kur cilvēkam ir seja, pielēca kājās, lai saķertos ar otru tādu pašu izdzimumu, kas kāpa ārā no tās pašas caurules.

Tagad cīņa risinājās citādi. Nelīdzēja pat sambo. Saņēmis apdullinošu pļauku, Aleksejs nokrita sāniski uz mitrās zemes, tad viņu saķēra aiz kājām un neparastā ātrumā — tā vismaz viņam šķita — vilka kaut kur projām. Ļoti grūti pretoties, ja kāds cieši tur aiz abām kājām. Bikovs to saprata un nepretodamies gaidīja, kas notiks tālāk. Ērmi apstājās, taču kājas vaļā nelaida. Bikovs mēģināja piecelties, atbalstoties uz dūrēm, kas pirmītējā cīniņā bija sadauzītas asiņainas. Kļuva dzirdama soļu dipoņa, un parādījās trešais rēgs. Tad Bikovs sajuta, ka viņa kājas brīvas. Tūdaļ viņš apgriezās un apsēdās, ar grūtībām grozīdams no sitiena dunošo galvu.

Paraudzījies apkārt, viņš saprata, ka atrodas aiz «Mazulīša» pakaļgala. Rēgi stāvēja tepat blakus un steidzīgi kaut ko darīja ar savām galvām. Beidzot spīguļojošās lodes atvāzās, un Bikovs pārsteigts ieraudzīja pazīstamas sejas — norūpējušos Daugi, drūmo Krajuhinu un aiz niknuma bālo Jurkovski. Jurkovskis pielika roku pie deguna, nošņācās un pastiepa pret Bikovu asiņainu delnu.

— Jūs esat. idiots! — viņš noteica skanīgā balsī. — Jūs esat stulbenis! Vai jums uz pleciem galva vai pelavu maiss?

— Pagaidiet, Vladimir Sergejevič,, — sacīja Krajuhins. — Vai neredzat, ka cilvēks no pārsteiguma apdullis?

— Jūs? — Aleksejs ar mokām izdvesa.

— Nē, tie neesam mēs! Rozenkreiceru ordeņa bruņinieki! Sieviešu komitejas pārstāvji!…

— Pagaidiet taču, Jurkovski! … Biedri Bikov, steidzīgi vediet ārā no šejienes mašīnu … Dauge, aiztaisiet lūku un durvis un pasakiet viņiem, ka mēs braucam prom.

— Klausos! — Dauge atkal uzlika ķiveri galva un pazuda aiz «Mazulīša».

Bikovs iekāpa transportierī, Krajuhins un Jurkovskis, kurš vēl aizvien lamājās, sekoja viņam.

— Izbrauciet no aizžogojuma un tur apstājieties! — » Krajuhins pavēlēja.

«Mazulītis» sāka kustēties atpakaļgaitā.

— Pietiek. Stop! Tagad pagaidīsim Daugi.

Bikovs pašķielēja uz Jurkovski. Tas uzmanīgi taustīja uztūkušo degunu.

— Sāp? — Krajuhins līdzjūtīgi apjautājās.

Jurkovskis tikai nikni saviebās. Uz mašīnas noklaudzēja zābaki, un lūkā ielēca Dauge.

— Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, — viņš sacīja.

— Braucam.

Bikovs uzlika pirkstus uz taustiņiem. Tad padomājis rioklakšķināja dažus slēdžus, ieslēdza dzinēju un atgāja no pults. «Mazulītis» viegli uzsāka gaitu.

— Uz kurieni tad tu? — Dauge bažīgi un reizē ziņkāri jautāja. — Bet kas vadīs?

— Automātiskais vadītājs, — Bikovs vainīgi atsaucās. — Es neatminos atpakaļceļu, bet jūs neuztraucieties! Te taču ir elektronu ierīce. «Mazulītis» ies pēc žirokompasa.

Kādu laiku viņi brauca klusēdami. Mašīna precīzi, tikai ačgārnā kārtībā, izpildīja visas manipulācijas, kādas pirms pusstundas bija veicis Bikovs.

— Vai dozimetrs jums ir līdzi? — Krajuhins jautāja Daugem.

— Jā, Nikolaj Zaharovič. Taču tas nebūs vajadzīgs. Es aizmirsu pateikt, ka tobrīd, kad Bikovs pienāca pie

kameras, ta jau bija aiztaisīta. Tā ka viss beidzies laimīgi.

Krajuhins atviegloti nopūtas.

— Jūs gandrīz iekūlāties lielās nepatikšanās, biedri Bikov, — viņš sacīja, slaucīdams sviedrus no plikās galvas virsas. — Vai jūs maz zināt, kur mēs jūs notvērām?

— Nebūt ne.. — Bikovs jutās ļoti nelaimīgs.

— Aiz stiepļu žoga apakš zemes atrodas spēcīgs reaktors, kas izstrādā tritiju. Tā ir degviela mūsu «Hiu- sam». Betona tornis, kurā jūs tik nepiesardzīgi ieskatījāties, nav nekas cits kā kamera urāna attīrīšanas procesa atkritumiem. Tieši šodien urāna stieņu komplekts aizgāja uz pārkausēšanu. Ja jūs tur iebāztu degunu..

— Tas ir skaidrs pat ezim! — Jurkovskis izteiksmīgi sacīja. — Ja vieta ir nožogota ar dzeloņstieplēm, tad tas nozīmē, ka ieeja tur aizliegta. Bet nē, viņš ar savām kāpurķēdēm lien taisni pāri stieplēm! Viņš, redzat, nevar pabraukt mierīgi garām aizžogojumiem un drošsirdīgi kā lauva ar visu krūti metas tiem virsū!

Tas bija ļoti netaisni, taču Bikovs tikai vainīgi nopūtās.

— Jurkovskis jūs ieraudzīja, kad tuvojāties kamerai, un metās, lai jūs, tā sacīt, atvilktu nost, bet mazliet nokavēja. Atklāti sakot, mēs domājām, ka nelaime jau notikusi.

— Mēs skrējām pa galvu pa kaklu, — Dauge teica. — Es domāju, man sirds pa muti izlēks. .

Bikovs pagriezās pret Jurkovski un stostīdamies nomurmināja:

— Es.. man ļoti žēl, tiešām … es negribēju, — un izmisīgi atmeta ar roku. — Velns viņu zina, kā tas gadījās! Saprotiet, es ļoti pārbijos no jums. .

Jurkovska lūpas savilkās nicinošā smīnā.

Dauge iesmējās:

— Kā viņš to saņēma! Lieliski saņēma! Ak dievs, tā tik bija cīņa!

— Jā, kauties jūs protat labi, — Krajuhins pasmaidīja, — bet turpmāk esiet piesardzīgs. Mūsu darbā neko nedrīkst aizskart kailām rokām un vēl jo vairāk — bez prasīšanas. Šis notikums man atgādināja: vēl šovakar pat Dauge sameklēs jums speciālo tērpu un Iemācīs rīkoties ar to.

— Ak dievs, tas tik bija kautiņš! — Dauge atkārtoja, slaucīdams acis.

Bikovs ātri pārsēdās savā vieta un atvienoja automātisko vadītāju. Priekšā, vieglā miglā tīti, iznira garažas plakanā jumta apveidi.

— Jā, vēl kas, — Krajuhins sacīja. — Jūs un «Mazulīti» vajadzēs pārbaudīt pa īstam. Vai esat sagatavojies?

— Šeit nemaz nevar pārbaudīt pa īstam, — Bikovs nomurmināja, — tundra, visapkārt līdzens kā galds., «

— Nekas, gan es jums, draudziņ, atradīšu I-lielisku vietu! — Krajuhina zelta zobi pazibēja pustumsā.

UGUNS PARBAUDE

Pavadījis Krajuhinu un ģeologus — viņiem pakaļ atbrauca no pilsētas izsauktā mašīna, — Bikovs norūpējies pakasīja pakausi un atgriezās garāžā. «Mazulītis» stāvēja divus soļus no vārtiem, uz tā slīpajiem sāniem mirguļoja lietus urdziņas.

— Pārbaude! — Bikovs skaļi noteica. — Neko darīt, ja pārbaude, tad pārbaude.

Viņš izvilka no kabatas saņurcītu, ar ziedi notrieptu rokasgrāmatu, pašķirstīja to, nopūtās un ierāpās lūkā. Kā kurš katrs cilvēks, Aleksejs necieta eksāmenus, vienalga, kādā veidā tie arī notiktu. Par lielu netaisnību viņš uzskatīja to, ka niecīgs, nevienam nevajadzīgs sīkums, kuram neviens nekad nepievērš uzmanību, jo praksē tas pilnīgi nenozīmīgs, nostājas vienā plāksnē ar pašām svarīgākajām un visvairāk nepieciešamām zināšanām. Bikovs pats, vadīdams nodarbības, pieturējās pie gluži citas sistēmas. «Kaut arī jūs būtu prāta giganti,» viņš mēdza sacīt, «jums nekad neizdosies paturēt atmiņā visu, kas iespiests grāmatu un tabulu kaudzēs. Tanīs ir gan pats svarīgākais, gan mazāk svarīgais, gan pavisam mazsvarīgais un, beidzot, pavisam nevajadzīgais — tas, kas vai nu, tikko piedzimis, jau paguvis novecot, vai arī šobrīd jau zaudējis nozīmi. Un es, protams, netaisos prasīt, lai jūs zinātu visu, kas ir grāmatās un tabulās. Bet, ja kads, biedri, nezinās to, kas jāzina vispirms, tad gan, lūdzami, nesūkstieties!»

Šo sistēmu no vispedantiskāko priekšnieku uzbrukumiem glāba Bikova — labākā transporta mehānismu speciālistā autoritāte. Taču tā bija tur, Gobi tuksnesi, bet kā būs šeit? Šoreiz pārbaudījums būs jāiztur viņam pašam. Tiesa gan, Krajuhins neatgādina burta kalpu un formālistu, bet kas var pateikt, kurp raugās viņa mazās, aiz milzīgām, tumšām brillēm aizslēptās ačeles? Bikovs vēl un vēlreiz šķirstīja sadriskāto rokasgrāmatu, it īpaši to daļu, kas attiecās uz visāda veida avārijām un remontu lauka apstākļos. Tad viņš novilka jaku, uzģērba kombinezonu un nolaidās dzinēja nodalījumā.

Viesnīcā Bikovs atgriezās vēlu, noguris, bet apmierināts un gandrīz pilnīgi mierīgs. Ēdamzālē neviena vairs neredzēja. Pavakariņojis (pamatīgi, bez liekas steigas) Bikovs devās meklēt Daugi. Otrā stāva gaitenī, uz ko vērās visu kosmonautu istabu durvis, viņš apstājās. Kādas istabas durvis bija tikai pievērtas, un varēja dzirdēt Jurkovski skanīgā balsī deklamējam Bagrieķa dzejas:

… Kā svilpos gan vēji,

Kad garām trauks spēji, Kā citu pēc cita

Trieks viļņus bez mitas, Lai šuvēs skrapst kniedes, Lai masti sāk dziedāt, Brāzmaini dziedāt. Vareni dziedāt! [1]

Bikovs ieskatījās istabā. Jurkovskis pidžamā un rīta- kurpēs zvilnēja uz dīvāna, rokas aizlicis aiz pakauša un pavērsis seju pret logu. Blakus sēdēja Krutikovs sakumpis, sūkdams īsu, tukšu pīpīti. Pie galda krēslā šūpojās Bogdans Spicins un smaidīja savām, vienīgi viņam zināmām domām. Ne Dauges, ne Krajuhina, ne Jermakova istabā nebija.

… Tad mutuļo dzīslās,

Pār malām trauc, Mana jaunība trakā, Kam māju nav!

Lai cilvēkiem asinīs

Iedegas zvaigznes, Un visumam pretī

Kā bultas tās aiznes …

Tās bija brīnišķīgas vārsmas. Turklāt «švauksts» skandēja apbrīnojami labi. Kaut kas trauksmains un aicinošs skanēja viņa dziļajā, apvaldīta spēka un satraukuma pilnajā balsī, un Bikovs nevilšus nodomāja, ka šis bezbailīgais skaistulis droši vien līdzīgs autoram, kura vārsmās viņš pašreiz skandē. Viņš tāpat ir nemierīgs un kaislīgs, tāpat gatavs bez nožēlām ziedot visu savu dzīvi lielajam un neparastajam. Tādas pašas domas, šķiet, iešāvās galvā arī Krutikovam: viņš pēkšņi izņēma pīpi no mutes un vērīgi palūkojās uz Jurkovski, it ka gribēdams par kaut ko pārliecināties. Vienīgi Spicins tāpat kā līdz šim lēni šūpojās un smaidīja puspievērtām acīm.

… Un dziedāt aiz prieka

Par plašumu sūro: «Ai Melnā jūra,

Ai varenā jūra! …»

Jurkovskis apklusa. Bikovs atkāpās no durvīm un devās tālāk. Dauges istaba bija tukša. Uz gultas gulēja tērps, ko Georgs droši vien bija izmeklējis savam draugam. Vakarblāzmas sārtā zaiga laistījās lodveida ķiveres pulētajā virsmā. Bikovs taisījās jau iet, te piepeši viņa uzmanību saistīja fotoattēls uz galda. Fotogrāfija Bikovam bija pazīstama: skaista sieviete ar skumju seju, zilā, ciešā kleitā.

«Maša Jurkovska,» atcerējās Bikovs. Viņš nopūtās.

Nabaga Georgs! Redz, cik tālu tevi novedusi mīlestība.. Pat tu, labais un jautrais, kas jokoji un smējies visdrūmākajos brīžos. . pat šobrīd, dažas dienas pirms starta neizpētītā tālumā, tu nespēj aizmirst viņu..

— Un tieši tagad — tas ir pats riebīgākais! — aiz sienas pēkšņi nodārdēja Jurkovska balss. — Atsūtīt šādu vēstuli tieši tagad.. Nepūlies mani nomierināt, žēlsir- dīgis b-brālis, dievgotiņa! Viņa ir īsta draņķe, nekas vairāk!. .

— Neiedrošinies! (Bikovs sākumā nesaprata, kas ir šis kliedzējs.) Neiedrošinies tā par viņu runāt! Galu galā tā nav tava darīšana!

— Nē, tā ir arī mana! Un ne jau tādēļ, ka viņa ir mana māsa. Tas skar visus — ir Krajuhinu, ir visus mūsu zēnus, to skaitā arī tavu tuksneša sarkanģīmi. Tur, uz kurieni mēs ejam, mūsu visu dzīvības būs atkarīgas no katra. Mums jābūt pilnīgi drošiem citam par citu, bet tagad es sāku šaubīties: vai šādā stāvoklī tev nepietrūks vajadzīgās izturības un gribas dzīvot? Vai uz tevi, Georg Dauge, varēs paļauties?

— Rāmāk, Volodja, rāmāk!

— Kāpēc rāmāk… Vai tad tu tiešām neesi izpratis viņu, manu burvīgo māsiņu, ko? Viņa taču nav cilvēks, viņa ir dzeguze! Jā, jā, dzeguze! Tik vien ir kā glītais purniņš, vairāk nekā! Vai mazums citu sieviešu? Uzticīgu, mīlošu, gudru … Ko tu līpi viņai klāt?

Bikovs uz pirkstgaliem aizlavījās līdz istabai un cieši jo cieši aizvēra durvis. Bija maz ticams, ka Dauge vēl šodien sāks noņemties ar speciālo tērpu, turklāt arī Bikovam pašam prāts tagad nemaz uz to nenesās. Vajadzēja daudz ko pārdomāt.

Viņš izģērbās, atlaidās gultā un aizvēra acis. Labākais, šķiet, būtu mēģināt aizmigt. Bikovs piecēlās, lai nolaistu aizkaru, bet tai brīdī ienāca Dauge. Viņš bija tāds pats kā vienmēr — mazliet izspūris, kaklasaite nošķiebušies uz sāniem. Bikovs apsēdās un pavērās viņā.

— Jau apgūlies? — vaicāja Dauge. — Bet kas ar tērpu? Ko tu tā uz mani skaties, Aleksej? Vai kaut kas nav kārtībā?

Viņš pacēla roku pie sejas, tad paskatījās sev uz krūtīm.

— Nē, nekas … Es tāpat vien, — Bikovs ar mokām izrunāja. — Es domāju, ka jau vēlu..

— Nemaz nav vēlu. Ģērbies, ejam. Šodien tev jāiemācās rīkoties ar tērpu, citādi šaubos, vai rīt paspēsim. Kur tu tik ilgi biji?

— Ķēpājos ap «Mazulīti». Man bail, Georg. . Izga- zīšos šajos pārbaudījumos.

— Kādos pārbaudījumos?

— Kā — kādos? Tajos, par kuriem Krajuhins šodien runāja. Atceries, kad braucām atpakaļ. .

— Ak tā! Nu, man šķiet, ka tu neizgāzīsies, Aleksej. Tu esi labs vadītājs, es taču zinu.

— «Vadītājs» … Kā sāks uzdot jautājumus …

Dauge izbrīnā paskatījās uz viņu.

— Kāds te sakars ar jautājumiem? Tici man, Aleksej, arī bez jautājumiem tu tā svīdīsi, ka pēc tam nāksies griezt tevi kā slapju palagu.

— Nekā nesaprotu.

— Ļoti vienkārši: notiks pārbaudījuma brauciens. Rīt tu dabūsi braukt pa stipri šķēršļotu apvidu, kurā būs vēl mākslīgi šķēršļi, kā mēdz sacīt sportisti.

— Viens pats?

— Gan jau kāds brauks līdzi, nezinu.. Apģērbies? Ejam!

Iegājis Dauges istabā, Bikovs pamanīja, ka fotogrāfijas uz galda vairs nav. Georgs noņēma tērpu no gultas un izklāja uz grīdas.

— Sēdies, Aleksej, un klausies. Šo paltraku sauc par «KSS-6», tas nozīmē — Krajuhina sistēmas speciālais tērps, sestais modelis. Tērps izgatavots no ļoti izturīga un elastīga materiāla ar garu un sarežģītu ķīmisku nosaukumu. Starp citu, parastajā tehniskajā valodā to sauc par «siliketu». Tas ir kaut kāds silīcijorgānisks polimēru savienojums ar pasakaini garām pavedienveida molekulām. Tam piemīt neparasti liela izturība uz pārraušanu. Bez tam tas ir augstākā mērā ugunsizturīgs un, protams, arī gāzu un ūdens necaurlaidīgs.

— Skaidrs, — Bikovs sacīja. Viņš tupēja uz pirkstgaliem un ieinteresēts te ņurcīja, te atkal izgludināja uz delnas tērpa elastīgo piedurkni.

— Šis tērps, protams, netiek šūts, ne arī štancēts. To atlej uzreiz tādu, kāds tas ir pašlaik, ar iepriekš paredzētiem caurumiem un kabatām aparātu, pārtikas un citu mantu ielikšanai. Silikets likts divām kārtām, pie tam vienas kārtas molekulu orientācija ir perpendikulāra otras kārtas molekulu orientācijai. Skaidrs?

— Skaidrs. Lielākai izturībai un necaurlaidībai.

— Pilnīgi pareizi. Tagad ķersimies pie ķiveres. Skaties, tā piestiprināta mugurpusē, taču to var viegli atvāzt. Rau, tā.

Bikovs ieskatījās ķiveres ^iekšpusē. Kā tad! No ārpuses spīdīgā, gluži kā niķelētā ķivere bija pilnīgi caurspīdīga, ja caur to raudzījās no iekšpuses.

— Kas tā par velna būšanu?

— Spektrolīts, īpatnējs plastmasas veids, — Dauge sacīja. — Nav slikti izdomāts, ko? Dod iespēju redzēt visu, kas apkārt. — Viņš apsēdās blakus Bikovam uz grīdas un padauzīja ar pirkstu pa ķiveri. — Pats par sevi saprotams, ka te noderētu arī citas caurspīdīgas vielas, bet spektrolītam ir dažas pilnīgi nenovērtējamas priekšrocības. Pirmkārt, tas noteiktā veidā polarizē gaismu, tāpēc tumsā vai krēslā caur to var skatīties tieši uz spēcīgu gaismas avotu un tomēr redzēt visu. Gaisma tevi neapžilbinās. Bez tam spektrolīts laiž cauri tikai redzamos spektra starus. Ķīmiskos starus un siltumstarus tas vai nu absorbē, vai arī pilnīgi atstaro. Tāpat arī rentgena un gamma starus. Treškārt… vārdu sakot, Krajuhins ir veicis lielu darbu.

— Bet kas tas? Aha. . membrāna.

— Tas ir loks ar austiņām. Ārkārtīgi jutīga membrāna radio raidījumu uztveršanai, bet loks kalpo kā amortizators.. gadījumā, ja tu no kaut kurienes nolidosi ar galvu uz leju. Tepat klāt ir arī mikrofons ar raidītāju, kam enerģiju dod pusvadītāji.

— Skaidrs.

— Tērps nelaiž cauri skaņu. Lai varētu sadzirdēt skaņas no ārienes, šeit ir ierīce. To var noregulēt atbilstoši apkārtējās atmosfēras blīvumam. Pašreiz tā nostādīta uz mūsu parasto atmosfēras spiedienu.

— Skaidrs.

— Lieliski! Teorētiskā daja būtu tā kā pabeigta. Bet tagad uzvelc to, Aleksej. . Pagaidi, tā ne. Lien caur kakla izgriezumu ar kājām pa priekšu. Tagad piestiprini ķiveri. \

Viņš lika Bikovam vairākkārt uzvilkt un noņemt tērpu, uzlikt un novilkt ķiveri, izpildīt tērpā visdažādākos vingrojumus. Beidzot, kad Bikovs bija gluži slapjš un jau gatavojās protestēt, Dauge apžēlojās:

— Labi, tev pietiks. Velc nost. Iegaumē vēl ko, Aleksej. Seit už jostas ir ligzdas kakao, buljona un atspirdzinošu dzērienu termosiem. Caurules tos savieno ar ķiveri. Skābekļa aparāti un ogļskābes uztvērēji piestipri

nāti uz muguras. Te tie ir. Skaties — termoregulators: aukstumā var ieslēgt apsildīšanu. Šeit — dozimetrs. Jā, vēl kas.. Tērps apgādāts ar lielisku ierīci — skābekļa filtru. Ja pat visindīgākajā atmosfērā ir kaut pieci procenti skābekļa, filtrs ielaidīs ķiverē šo skābekli. Nekādas citas gāzes cauri filtram netiks. .

Bikovs izlīda no tērpa un vēlreiz to uzmanīgi apskatīja.

— Bet starojumi? Vai no starojumiem aizsargā?

— Protams. Šinī ziņā silikets nav aizvietojams.

— Gluži kā fotonu reaktora «absolūtais atstarotājs»?

Viņš noslaucīja pieri un apsēdās blakus Daugem.

Dauge sacīja:

— «Absolūtais atstarotājs» ir ciets un trausls. Kombinezonam šis materiāls neder. Silikets ir pietiekami drošs. Piemēram, šorīt mēs — Krajuhins, Volodja un es — veselu stundu nosēdējām šais tērpos atkritumu kamerā.

— Vai patiesi?

— Nopietni, Temperatūra ap divsimt grādu, alfa stari, gamma stari un tā tālāk. Bet par spīti visam lieliski tur. Mazliet tā karstāk gan, protams..

Bikovs brīnījās, sizdams sev pa ceļgaliem. Pie durvīm pieklauvēja.

Ienāca Krajuhins. Bikovs pastūma viņam krēslu.

— Nē, sēdēt es nesēdēšu, — Krajuhins sacīja. — Laiks, tā sacīt, atpūsties. Kā ar speciālo tērpu, biedri Bikov? Vai iepazināties?

— Tieši tā.

— Pilnīgi iepazinās, — Dauge apstiprināja.

— Vajadzētu jūs tanī patrenēt, protams, bet nekādi neiznāk, nekādi…

Krajuhins jau bija satvēris durvju rokturi, bet tad atkal palaida vaļā:

— Pašu galveno aizmirsu. Rītdien, biedri Bikov, no paša rīta ejiet uz garāžu un atgriezieties ar «Mazulīti».

— Klausos, — Bikovs atbildēja aizsmakušā balsī.

— Brauksim uz poligonu. Jūs mums parādīsiet, ko- īsti spēj šī mašīna.

— Klausos.

— Ar labu nakti…

Krajuhins izgāja. Bikovs nopūtās un an sāka atvadīties. Pie durvīm viņš aizturēja Dauges roku savā un klusi sacīja:

— Es. . zini.. dzirdēju, ka tev pienākusi vēstulē. Slikta vēstule.

Dauge klusēja.

— Es to tāpēc, ka. . vispār, ja es tev bušu vajadzīgs …

— Ir jau labi… — Dauge skumji pasmaidīja un pastūma Alekseju uz durvīm. — Bet tad uzsēdušies gan. . mierinātāji, kaut jūs velns parautu!..

— Tu nedusmo. .

— Nē jau, ne. Staigā vesels.

— Ar labu nakti.

— Tu vēl snaudi, draudziņ jaukais? — Dauge dziedādams vilka nost Bikovam segu. — Laiks, skaistulīt, ir jāmostas!

— Netraucē! — Bikovs norūca un pagriezās pret sienu, saldi čāpstinādams ar lūpām un pievilkdams ceļus pie zoda.

— Vai atceries — vakar? — putenis plosījās.. bet tagad — jau pulkstenis septiņi un lejā tevi gaida mašīna.

— Nē. . Ko? Pie velna!

Dauge tikko paguva pamesties sāņus. Bikovs vienā lēcienā bija pie krēsla un tvēra pēc apģērba.

— Pag, Aleksej, bet kur tad rīta rosme?

— Atlikt! Kāds laiks?

Dauge pacēla aizkaru:

— Burvīgs! Neviena paša mākonīša. Tev veicas, Aleksej. Bet tiks gan tev no Jermakova!

— Par ko? — Bikovs jautāja, pogādams kreklu.

— Par to, ka aizej bez rīta rosmes.

— Nekas, lai tiek. Nu, es skriešu.

— Bet brokastis?

— Vēlāk, vēlāk..

— Padzeries kaut vai pienu ar maizi, jocīgais! Citādi Jermakovs neatļaus- tev piedalīties pārbaudē.

— Ak tu velns..

Ēdamzālē Bikovs steigšus norija krūzi piena, iebāza kabatā dažus rupjmaizes sausiņus un metās uz durvīm.

— Laimīgu ceļu! — Dauge, sabāzis rokas kabatās, noskatījās no lieveņa pakaļ mašīnai, nožāvājās un iegāja atkal iekšā.

Bikovam par brīnumu milzīgā «Mazulīša» parādīšanās pilsētas ielās neradīja iedzīvotājos sevišķu interesi. Garāmgājēji samērā vienaldzīgi atskatījās uz transportieri, paretam apstājās, lai aplūkotu to uzmanīgāk, un tas ari viss. Kā varēja nojaust, tehnikas jaunumi šeit nebija retums. Bikovs apturēja «Mazulīti» viesnīcas priekšā un gāja paziņot par savu ierašanos Krajuhinam. Gaitenī viņš sastapās ar Jermakovu.

— Atbraucāt? Ļoti labi… — Komandiera pelēkās, vērīgās acis uzmanīgi nomērīja inženieri no galvas līdz kājām. — Nav labi, ka jūs pārkāpjat režīmu.

— Es…

— Vislabākajos nolūkos, saprotu. Taču pēc pusotras, divām stundām jums būs jāpārcieš ļoti liela slodze un šīsdienas pārkāpums var dārgi maksāt.. Un ne tikai jums vienam.

Brīdi klusējis, viņš piemetināja:

— Ja jums nebūtu tik lieliska veselība, es pastāvētu uz to, ka pārbaudījuma brauciens jāatliek.

— Tas vairs neatkārtosies, — Bikovs nomurmināja.

— Es ceru. Kosmonauta režīmu sastādījuši mūsu zemes labākie ārsti, un katrs pieredzējis cilvēks jums varētu minēt desmitiem piemēru, cik bēdīgas sekas izraisījis dažkārt pavisam niecīgs režīma pārkāpums. Ja jūs būtu pilots, šī diena būtu arī jūsu pēdējā diena ekspedīcijā. Par laimi, jūs neesat pilots. Ieņemiet desmit tabletes tonīna. Bet tagad iesim, mūs gaida.

Augšā, Krajuhina kabinetā, bija sapulcējusies visa «Hiusa» komanda. Bija arī divi Bikovam nepazīstami cilvēki — pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs un pilsētas partijas komitejas sekretārs. Pēc tā, ar kādu godbijību abi sarunājās ar Krajuhinu, bija redzams, ka SPSVK priekšsēdētāja vietniekam pilsētā ir milzīga autoritāte.

— Nezaudēsim laiku, biedri, — Krajuhins iesāka, tikko Bikovs bija paguvis sasveicināties ar visiem un apsēsties kaktiņā. — Aleksej Petrovič, jums šodien ir

galvenā loma. Lūdzu, tā sacīt, iznāciet uz skatuves. Lūdzam …

Bikovs pienāca pie galda_un nostājās blakus Kraju- hinam. Sekretārs un priekšsēdētājs viņam draudzīgi uzsmaidīja, Dauge pamirkšķināja ar aci. Uz galda bija izklāta liela mēroga karte.

— Pārbaudījumi notiks šinī kvadrāta … — Krajuhina pirksts aprakstīja apli kartes ziemeļaustrumu stūrī. — Cik no šejienes līdz tai vietai?

Bikovs noliecās:

— Kilometri piecdesmit.

.— Pareizi. Cik «Mazulītim» vajadzēs. <

*— Kādas trīsdesmit vai četrdesmit minūtes..

— Lieliski. Norādītajā rajonā pašlaik atrodas daudz dažādu mākslīgā ceļā izveidotu formāciju, uz kartes tās … hm … nav atzīmētas. Jūsu uzdevums: aizvest mūs visus uz šo te augstienīti, no kuras mēs vērosim braucienu, pēc tam jūs šķērsosiet rajonu taisnā līnijā no dienvidiem uz ziemeļiem un tad atgriezīsieties gar šo strautiņu atpakaļ uz augstieni. Uzdevums skaidrs?

— Skaidrs.

— Brīdinu: ceļā jums var gadīties daždažādi pārsteigumi. Katrā ziņā par vienu es galvoju. . Vai cilvēki uz turieni aizsūtīti? — viņš griezās pie pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja.

Uzrunātais apstiprinoši pamāja.

— Vispār — pārbaudījums ir nopietns. Ar jums kopā brauks biedrs Jermakovs. Esiet uzmanīgs. Drosme un uzmanība! Bez liekas, tā sacīt, trakgalvības.

— Klausos!

— No manas puses viss. Vai ir jautājumi?

— Nebūt nav.

— Kur jūsu tērps?

— Tūlīt paņemšu, Nikolaj Zaharovič.

— Ņemiet ātri un nāciet. Mēs tikmēr sasēdīsimies mašīnā.

Pēc stundas ceturkšņa «Mazulītis» atradās jau aiz pauguru ziemeļu grēdas un Bikovs pirmo reizi ieraudzīja kosmodromu. Arī te pletās tā pati vienmuļā tundra, līdzena kā galds, ar retiem, sarainiem pauguriņiem. Tikai vietumis līdzenumā rēgojās apaļi un zvaigžņveidīgi, rūsgani plankumi, kur neauga ne zāles stiebriņš. Bikovs novirzīja «Mazulīti» uz vienu šādu laukumu. Uz dažām sekundēm mīksto šļakstoņu zem kāpurķēdēm nomainīja dobja, sīka rīboņa, it kā pa akmeņu bruģi veltos dzelzs tvertne.

— Šeit nosēdās raķetes, — paskaidroja Dauge, ieņēmis vietu Aleksejam aiz muguras.

— Bet tas?

Pa kreisi aizstiepās sarūsējušas sliedes, pazibēja dzeloņstiepļu atliekas, sašķiebies stabs ar baltu skārda trijstūri, uz kura bija uzrakstīts «IR». Aiz stieplēm Bikovs paguva ievērot kaut ko līdzīgu plašai būvbedrei, kas bija pilna ar brūnu, drupatainu masu.

— No šejienes pirms pieciem gadiem startēja «Ugunspūķis», — Dauge noteica. — Kā redzi, starta vietu nožogoja, jo pamatne saķepa radioaktīvajos izdedžos. «IR» nozīmē «viens rentgens».

— To es, protams, zinu, — Bikovs norūca.

«Mazulītis» traucās pa tundru, apbraukdams ledāja

sanestus laukakmeņus, ātri izskriedams cauri sekliem, dūksnainiem ezeriņiem. Kad attālumu skaitītājs rādīja trīsdesmit kilometrus, Jermakovs lūdza vadītāju palaist viņu savā vietā. Bikovs iegāja kabīnē. Visas lūkas bija līdz galam vaļā. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs strīdējās par kaut ko ar Krutikovu, pilsētas komitejas sekretārs bez redzamas intereses klausījās viņos. Krajuhins snauda, atbalstījies pret mīksto, poraino sienas segumu. Jurkovskis un Spicins sēdēja ārpusē, kājas ielaiduši lūkās. Bikovs ieskatījās motora nodalījumā, paklausījās, paskatījās un tad apsēdās blakus Jermakovam.

Dzinēja rūkoņa asi pastiprinājās. «Mazulītis» mazliet palēninātā gaitā rāpās stāvā nogāzē.

— Esam klāt, — sacīja Krajuhins.

Mašīna pēdējo reizi ierēcās, strauji pagriezās un apstājās. Visi izķāpa ārā. Bikovs iznāca pēdējais. Viņi atradās augsta paugura virsotnē, kas bija apaugusi ar asu, pelēku zāli. Savāda aina atklājās Bikova acu priekšā, kad viņš paskatījās lejup. Līdzenums bija beidzies. Tālāk uz ziemeļiem līdz pašam apvārsnim stiepās mežonīgs akmens bluķu un stāvus saslējušos, biezu slāņu sablīvējums. Plašas, lauzītu vaļņu apjoztas piltuves, gandrīz pilnīgi stāva, sarkanīga, robaina siena, kas stiepās pāri šim haosam, nelīdzenas granīta šķembu kaudzes un atkal piltuves, sienas un akmeņu krāvumi…

— Tā, — Krajuhina balss atskanēja Bikovam aiz muguras, — man šķiet, šis iecirknis, tā sacīt, būs jūsu meistarības un mūsu «Mazulīša» lielisko īpašību cienīgs. Kā jums šķiet, Aleksej Petrovič?

— Lieliski! — Bikovs cieši paskatījās melnajos stiklos, kas sedza Krajuhina acis. — Man tas pa prātam. Atļausiet sākt?

— Šeit komandē Jermakovs. Lūdzu, griezieties pie viņa.

«Ar to tu mani neiebiedēsi,» Bikovs nodomāja pie sevis un griezās pie Jermakova, kurš stāvēja uz «Mazulīša» kāpurķēdes ar tālskati rokā.

— Atļausiet sākt, Anatolij Borisovič?

Jermakovs pamāja un viegli nolēca zemē.

— Apvelciet speciālo tērpu, — viņš teica un klusākā balsī piemetināja: — Un neuztraucieties, mierīgāk. .

Bikovs paraustīja plecus un lācīgi sāka rāpties mašīnā. Dauge paspēra soli uz viņa pusi, bet tad apstājās un lēni atgāja sāņus. Jurkovskis stāvēja malā un svilpodams skatījās te lejup, te uz transportiera pusi. Krajuhins, notupies uz pirkstgaliem pie zemē izklātās kartes, moži sarunājās ar «pilsētas tēviem». Mihails Anto- novičs un Spicins klusēdami darbojās pie niecīga radioaparāta.

— Ieslēdziet mikrofonu un nolaidiet ķiveri, — Jermakovs sacīja, nosēzdamies blakus Bikovam.

Viņi palīdzēja viens otram piesprādzēties ar platām jostām pie sēdekļiem, un Bikovs jautājoši paskatījās uz komandiera sudrabaino ķiveri, kas bija noliekusies pie ierīcēm.

— Sākt, — ne visai skaļi ieskanējās austiņās.

Aleksejs nolaida pirkstus uz pults, un «Mazulītis» sākumā lēni, tad aizvien ātrāk un ātrāk traucās lejup pa nogāzi. Lejā tas saslējās, pārvēlās pirmajai akmeņu grēdai un ienira piltuvē. Brauciens sākās.

Bikovam nebija laika nodarboties ar salīdzinājumiem, tomēr kaut kur apziņas dzīlēs iznira teiciens: «Kā varde- futbola bumbā», un viņš neapzinādamies atkārtoja to

čukstus. Lūkas kvadrātā zibēja te zilas debesis, te melna, it kā pārogļojusies zeme, te milzu granīta bluķa apsūnojusī virsotne. «Mazulīti» svaidīja no vienas puses uz otru, kāpurķēdes žvadzēja, slīdot pa akmeņiem, tomēr motors rūca vienmērīgi un jautri, bez traucējumiem. «Ar to mani neiebiedēs,» Bikovs stūrgalvīgi domāja. Transportieris rēcot drāzās dziļā grāvī. Uz mirkli lūkā blāvi pazibēja nekustīga, brūna virsma, uz ceļiem strūklā uzšļāca ūdens.

— Uz priekšu! — Bikovs jautri iesaucās.

Grāvja otrā pusē «Mazulītis» uz brītiņu apstājās. Dažus metrus tālāk slējās gandrīz stāva sarkana māla siena. «Metrus piecpadsmit vai divdesmit būs,» Aleksejam izskrēja caur smadzenēm. «Pamēģināsim!» Ar acu kaktiņiem viņš redzēja, ka Jermakovs pieķeras ar rokām pie sēdekļa. «Kā varde futbola bumbā …»

No uzkalna virsotnes transportieris šķita maza, pelēka vabole, kas ķepurojas pa uzartu lauku. Rau, pelēkā vabole sāka rāpties pa sienu uz augšu. Neizprotamā veidā tai izdevās norāpot dažus metrus pa sienu. Tad vabole nodrebēja, atrāvās un sarkanu putekļu mākoņu virpulī novēlās uz muguras.

— Va velns, — pilsētas komitejas sekretārs nomurmināja, — būtu gājis apkārt!

Dauge nervozi nospļāvās.

— Apkārt nedrīkst, — Krajuhins mierīgi noteica. — Nav pēc noteikumiem. Uzmanību!

Tur, pie sarkanīgās sienas, kaut kas notika. Vabole sarosījās. No tās ķermeņa uz sāniem pēkšņi izstiepās posmainas, spīdošas kājas, lēni saliecās un atkal apgrieza vaboli ar muguru uz augšu. Mirklis vēl.. atbalstījies ar trim tērauda kājām sienas pakājē un uzmanīgi sataustīdams atbalstu ar ceturto, «Mazulītis» uzvilkās līdz augšai, ieķērās tajā ar kāpurķēdēm un sāka virzīties tālāk, pa ceļam ievilkdams atbalsta sviras.

— Lieliski! Tas tik ir varens zellis! — Jurkovskis uzbudināts noteica. — īsts meistars!

— Varbūt tomēr viņa vietā ņemt līdzi lieku pilotu? — Krajuhins ierunājās, celdams tālskati pie acīm.

Bikovs līksmoja. Viss gāja, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. «Mazulītis» pārvarēja šķērsli pēc šķēršļa. Zem kāpurķēdēm drupa akmeņi, no dziļām, apaļām bedrēm uz visām pusēm šāvās šķidru dubļu šļakatas, ar lielgabalu grāvieniem līdzīgu troksni vēlās izgāzti klints bluķi. Reižu reizēm Jermakovs, kas sekoja maršrutam pēc kartes un kompasa, norādīja virzienu — bez tā Bikovs katrā ziņā būtu nomaldījies, kaut arī viņš centās vadīt mašīnu precīzi pa taisni.

— Cik nobraukts, Anatolij Borisovič?

— Atlicis apmēram pusotra kilometra..

Šinī pašā mirklī pilnīgi negaidīti un bez trokšņa viņu priekšā uzšāvās sārti liesmu stabi. Bikovs atrāvās atpakaļ un apturēja mašīnu.

— Te nu ir tie Krajuhina solītie brīnumi, — viņš nomurmināja.

Uguns ātri pletās plašumā. Šķita, deg akmeņi. Melnas dūmu strūklas, jaukdamās ar asinssārtām ugunsmēlēm, te plaka pie zemes, te atkal šāvās augstu gaisā. Sauss, versmains vējš sacēla putekļu mākoņus.

— Sabiezināts benzīns! — Bikovs satraukti sacīja. — Napalms! Ir gan izdomāts …

Jermakovs klusēja. Bikovs pasmaidīja, nolaida pāri lūkām spektrolīta vairodziņus un nospieda taustiņus. «Mazulītis» pilnā gaitā ienira ugunīgajā viesulī.

Kad apvārsni aizklāja blāvs, tumši sārts plīvurs, pilsētas komitejas sekretārs ieklepojās, izpildkomitejas priekšsēdētājs panāca tuvāk pie radioaparāta, bet Krajuhins noteica pilnīgā mierā:

— Es pavēlēju aizdedzināt tur dažus desmitus mucu ar benzīnu. Kādi septiņsimt vai deviņsimt grādu dažās minūtēs. Sīkums, «Mazulītis» to izturēs teicami, jā. Bet vai izturēs nervi..

«Mazulītis» izturēja, izturēja arī nervi. Taukainu kvēpu mākoņu apņemts, transportieris ieripoja strautā, kas atzīmēja maršruta beigas, un apstājās. Steidzīgi viļņi apskaloja tvaiku mākonī tītās mašīnas melni nokvēpušās sienas, kas atspīdēja violetā krāsā. Bija dzirdama šņākoņa. Bruņas lēni dzisa. Bikovs papurināja aiz pleca

Jermakovu, kurš bezspēcīgi karājās jostās. Taču Jermakovs bija pie samaņas.

— Izturējām… — viņš vājā balsī nomurmināja. — Labi izturējām, — Jermakovs atkārtoja. — Es priecājos par jums … un par sevi.

Bikovs apmulsis nokrekšķinājās.

Visu atceļu, braukdami pa līdzenumu gar strauta malu, viņi klusēja. Tikai nogriežoties uz pauguru, kura virsotnē daži sīki stāvi vicināja rokām, viņus apsveikdami, inženieris ierunājās:

— Vienu es nekādi nesaprotu, Anatolij Borisovič. No kurienes šeit, tundrā, tādi postījumi?

Jermakovs ilgi neatbildēja, pogādams vaļā jostu sprādzes. Tad viņš nelabprāt teica:

— Virs šī rajona eksplodēja raķete … fotonu raķete, tas ir viss.

— Es jau tā domāju, ka te bijis sprādziens.

Tas arī bija viss, ko varēja pasacīt pārsteigtais un satrauktais inženieris.

Vēlo pusdienu nobeigumā (veiksmīgais brauciens tika atzīmēts ar glāzīti konjaka) Krajuhins lūdza vārdu un paziņoja:

— Jermakovs un Bikovs veselu nedēļu pavadīs sanatorijas režīmā. Nekāda darba. Piedzīvojumu romāni, pastaigas un miegs. Pārējiem gatavoties «Hiusa» sagaidīšanai. Ir saņemts paziņojums, ka mašīna startējusi no «Ciolkovska» un būs pie mums pēc dienām piecām sešām.

«HIUSS» ATGRIEŽAS

Bikovam sapnī rādījās, ka Jermakovs ieved «Mazulīti» angārā. Transportieris bija nokaitēts līdz sarkankvēlei, un angārs blāzmoja saltās, tumšsarkanās liesmās. Bikovs paķēra no sienas ugunsdzēšamo aparātu, bet Jermakovs iesmējās, papurināja viņu aiz pleca un iekliedza pašā ausī, nezin kāpēc uzrunādams Bikovu ar «tu»:

— Mosties, Aleksej! Mosties, tev saka!

Šai mirklī Bikovs pamanīja, ka Jermakovs tērpies spīdīgā hlorvinila uzmetnī un ka tas vispār nav Jerma- kovs, bet Dauge. Bikovs piecēlās gultā sēdus uri izberzēja acis:

— Kas ir?

— «Hiuss» tuvojas. Ejam sagaidīt, Aleksej!

Pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Debess bija cieši

pieblīvēta smagiem; melni pelēkiem mākoņiem, tikai ziemeļu pusē blāvi vizēja duļķaini sārtas svītras. Lija lietus.

— Kas vēl sagaida?

— Visi mūsējie. Piedevām vēl — puspilsētas.

Bikovs piegāja pie loga. Pa ielu steidzīgi soļoja un

skrēja cilvēki; žvadzēdams, bez steigas aizrāpoja traktors, velkot sev līdzi dīvainu, masīvu ierīci uz milzīgiem riteņiem. Vairākas automašīnas to apdzina. Lejā noklaudzēja durvis, kāds dusmīgi uzkliedza:

— Kādēļ līdz šim vēl neesat izsaukuši?

Jermakovs un pārējie kosmonauti jau gaidīja vestibilā. Pie durvīm stāvēja Krajuhins, krietni garāks par citiem inženieriem mēteļos un mitrās ādas jakās. Sausā, skarbā balsī, it kā dzīdams sienā naglas, viņš runāja:

— Pilsēta pastāv tādēļ, lai apgādātu, pieņemtu un aizvadītu kosmosa kuģus. Jūs to esat aizmirsuši. Acīm redzot, vajadzēs atsvaidzināt jūsu atmiņu. Bet par to vēlāk. Šobrīd nekavējoties sameklēt visas automašīnas — viens. Aizvest cilvēkus uz staciju — divi. — Viņš pagriezās pret plecīgu bārdaini. — Par staciju jūs man atbildēsiet ar savu galvu.

— Pacentīsimies tikt galā, — bārdainis norūca.

— Visus dezaktivācijas un ugunsdrošības līdzekļus …

— Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič, viss gatavības stāvoklī numurs viens.

— Labi. Es būšu kaut kur kaponieros vai turpat tuvumā. Jā. . — Krajuhins iegrūda pirkstu krūtīs jaunam cilvēkam hlorvinila uzmetnī. — Par visām radio- gramām no kuģa ziņo nekavējoties.

— Klausos, Nikolaj Zaharovič.

— Varat iet. . Bet jūs, Zaičenko, — tagad viņš runāja nevērīgi un it kā negribīgi, — ejiet arestā. Bet, ja notiks nelaime, jūs tiesās, jā gan.

Cilvēks, kuru viņš nosauca par Zaičenko, piespieda rokas pie krūtīm:

— Nikolaj Zaharovič!

— Es jau sacīju! …

— Atļaujiet man vismaz tagad doties uz staciju, kaut uz stundiņu! — Zaičenko lūdzās. — Labi, es esmu vainīgs.. Labi, lai tiesā … Bet šobrīd taču neviens par mani labāk tur galā netiks!

Krajuhins mirkli pārlika.

:— Tā. Labi.. Brauciet uz staciju. Arestā iesiet pēc raķetes nosēšanās.

— Klausos!

— Visi? — Krajuhins pārlaida skatienu kosmonautiem. — Ejam, biedri.

Arā bija mitrs un vēss. Pie ieejas gaidošā automašīna nepacietīgi sprausloja. Kosmonauti sasēdās, un mašīna aizslīdēja, apdzīdama garu rindu puskāpurķēžu transportieru, kuru kravas kastes bija pārvilktas ar brezentu. Bikovs paklusām apjautājās:

— Kas noticis? Kas tā par staciju, par ko runāja Krajuhins?

— Precīza radiobāka… — Dauge pašķielēja uz Krajuhina pusi. — Kad starpplanētu kuģis tuvojas Zemei, pilots orientējas uz trim galvenajām bāzes bākām. Viena no tām ir šeit, pilsētā, divas pārējās poligona stūros okeāna krastā. Taču tie ir samērā neprecīzi orientieri, un kuģis var nosēsties vai nu pilsētā, vai okeānā, vai arī kaut kur citur. Tādēļ kuģa precīzai novadīšanai uz nolaišanās vietu izmanto šo pašu radio- bāku. Zaičenko ir tās priekšnieks.

— Un kas noticis?

— Vakar vakarā izmēģinājuma laikā tur sadedzis ļoti svarīgs agregāts — vai nu transformators, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā noskaidrojās, rezerves iekārtu stacija nav saņēmusi, tā noklīdusi kaut kur noliktavās. Pamatīgs ļembasts! Visatbildīgākais brīdis, un stacija nestrādā! Atliek cerēt vienīgi uz Ļahova mākslu.

— Kas viņš tāds?

— «Hiusa» pilots.

— Bet ja nu …

— Labākajā gadījumā nosēdīsies tundrā, kādus div-

Simt kilometrus no šejienes. Tā būtu maza bēda. Ar tādu aprēķinu poligons arī būvēts. Var nosēsties — arī jūrā. Bet ja viņš tuvosies pilsētai. .

— Netuvosies! — Krutikovs pārliecināts noteica. — Nebiedē, Georg Johanovič. Ļahovs nav iesācējs — ieraudzīs, ka precīzās radiobākas signālu nav, un sāks virzīties uz ziemeļiem. Bet vispār tas, protams, ir skandāls..

— Stacijā cauru nakti strādāja, centās salabot. Varbūt vēl salabos? — Dauge atkal pameta skatienu uz Krajuhina pusi.

— Ļahovam tas ir pilnīgi vienalga, — pēkšņi sarunā iejaucās Bogdans Spicins. — Ļahovs nosēdinās kuģi tieši poligona centrā, vadoties tikai no bāzes bākām.

— Vai patiešām? — Krutikovs samiedza acis.

— Ļahovs nosēdīsies precīzi poligona centrā, — Spicins atkārtoja un saknieba lūpas, rādīdams, ka šī strīda turpināšanu uzskata par gluži lieku.

Jurkovskis nokāsējies ieminējās:

— Zēl Zaičika. īstenībā vajadzētu sodīt nevis viņu, bet dažu labu augstāku.

— Katrs dabūs savu! — Krajuhins norūca, nepagriezies atpakaļ. — Nevienu neaizmirsīsim. Bet Zaičenko dabūs pats pirmais.

— Poligona priekšnieks …

— Es sacīju, — Krajuhins beidzot pagriezās un paskatījās uz Jurkovski, — visi dabūs. . katrs pēc saviem nopelniem, tieši tā. Bet jūs, Vladimir Sergejevič, liekas, esat piemirsis, ka mēs Zaičenko pilnīgi uzticējāmies.

Tas, acīm redzot, bija ļoti nozīmīgs arguments, jo Jurkovskis pat nemēģināja kaut ko iebilst. Neviens vairs neteica ne vārda.

Mašīna nogriezās un traucās pa plašu, betonētu lauku gar starta ierīcēm. Labajā pusē stiepās būves — zemas, platas, bez priekšējām sienām un it kā kalnu pakājei pielipušas, bet virs tām slējās augstsprieguma līnijas režģotie masti un kaut kādi pelēki kupolveida torņi.

— Patvertnes, — Spicins nomurmināja.

— Kurp mēs braucam, Bogdan?

— Pie kaponieriem. Vērosim «Hiusa» nosēšanos.

Viņi izbrauca uz šauras, taisnas šosejas. Lietus pieņēmās, mašīnas logus apšļāca ūdens straumes, pa asfaltu lēkāja palsi burbuļi. Mašīna strauji nobremzēja. Klāt pienāca cilvēks uzmetnī ar kapuci, pieliecās, ieskatījās mašīnā; pazinis Krajuhinu, viņš pamāja ar roku. Krajuhins pavēra durtiņas:

— Vai radisti sen pabrauca garām?

— Būs kāda pusstunda, ne mazāk, Nikolaj Zaharovič.

— Uzmanieties, nevienu nelaist cauri!

Pēc ceturtdaļstundas brauciena parādījās zemē ierakti tērauda kupoli, kas atgādināja senlaicīgu dotu novērošanas tornīšus.

— Kaponieri, — Spicins nokomentēja.

Krietni sen, pirms gadiem trīsdesmit, šo līdzenumu izmantoja par poligonu kosmisko raķešu izmēģinājumiem. Novērotāji izvietojās blindāžās un ierakumos. Dažreiz milzīgas raķetes, augstceltnes lielumā, kaut kādas vadības sistēmas neprecizitātes dēļ nevis šāvās augšup, bet nogāzās uz sāniem, spļaudamas uguni, sāka lēkāt un rāpot pa līdzenumu. Sākumā upuru nebija, bet reiz kāda smaga milzene uzgāzās tieši virsū ierakumam. Nācās izbūvēt kaponierus — apakšzemes dzelzsbetona būves ar virszemē izvietotiem novērošanas tornīšiem, kas deva iespēju pārredzēt visu apkaimi. Kaponieri bija drošas patvertnes, celti ar tādu aprēķinu, lai izturētu tiešu raķetes trāpījumu un novērotāji varētu justies pilnīgā drošībā.

Šoferis pagrieza mašīnu un iebrauca dziļā, ar drošu pārsegumu klātā, betonētā ierakumā un apturēja.

— Ejam, — sacīja Krajuhins.

Izgājuši cauri īsam gaitenim ar mirdzošām sienām, kosmonauti nonāca pustumšā telpā ar zemiem velvju griestiem. Bikovs ieinteresēts pavērās apkārt. Pa labi un pa kreisi vairāki kāpieni veda uz apaļām platformām, kuras no augšas pārsedza tērauda kupoli. Uz platformām bija spēcīgi četrdesmitkārtīgi periskopi. Periskopu objektīvu priekšā tērauda kupolos rēgojās taisnstūrainas lūkas, pa kurām redzēja pelēkas, līņājošas debesis. Trīs jaunekļi ādas jakās ņēmās ap radio- iekārtu. Krajuhinam parādoties, viens no viņiem pagājās uz priekšu un ziņoja, ka sakari ar bākām un lokāci- jas stacijām nodibināti.

— Pajautājiet, vai ir ziņojumi no «Hiusa», — Krajuhins pavēlēja.

Spicins pakāpās uz platformas un piegāja pie lūkas. Pārējie apsēdās uz taburetēm gar sienām. Reproduktors iegārdzās un izķērca:

— «Hiuss» pagaidām klusē, Nikolaj Zaharovič..

Sabāzis rokas mēteļa kabatās, Krajuhins sāka soļot

pa telpu. Viņš apstājās un sāka pētīt senu, izbalējušu plakātu «Kodolenerģijas īpatnējā svara pieaugums mūsu valsts enerģētikas kopējā bilancē no 1960. līdz 1980. gadam», kas karājās pie sienas, un atkal atsāka pastaigu. Radisti līdzjūtīgi šķielēja uz viņu. Jurkovskis pačukstēja Daugem:

— Vecais nervozē. .

Reproduktors no jauna ierēcās:

— Uzmanību, uzmanību! Nikolaj Zaharovič!

— Jā, es klausos, — Krajuhiris nepacietīgi atsaucās.

— «Hiuss» ir virs poligona. Sniedzu kuģa koordinātes ar korektūru uz jūsu atrašanās vietu. Ģeodēziskais azimuts — astoņi grādi un.. četrdesmit.. četrdesmit četras minūtes.. Augstums — sešdesmit grādi. («Viņš nosēdīsies poligona centrā,» Spicins nočukstēja.) Lejup dodas ar ātrumu divdesmit centimetri sekundē. .

— Ar fotoreaktoru?

— Pagaidām ar fotoreaktoru.

— Pārraidiet pavēli: sešdesmit kilometru augstumā izslēgt fotoreaktoru un pārslēgties uz ūdeņraža raķetēm.

— Klausos … — Sekoja pauze, tad reproduktors atkal norēca: — Izpildīts, Nikolaj Zaharovič, «Hiuss» lūdz atsūtīt sanitāro mašīnu un ārstu..

Visi satraukti pagriezās pret reproduktoru.

— … Uz «Hiusa» atrodas slims inženieris Divišeks no čehu mākslīgā pavadoņa. Viņš jūtas ļoti slikti.

— Dodiet rīkojumu par sanitāro mašīnu, un lai sagatavo lidmašīnu uz Maskavu. Manu lidmašīnu. Kas ar inženieri noticis?

— Staru slimība. .

Krajuhins klusītēm nolamājās.

— Jā, vēl kas. . Pārraidiet Ļahovam, lai viņš uzmanās. Atgādiniet, ka precīzā radiobāka nedarbojas.

— Jau paziņots. .

— Un ko viņš? — jautāja Spicins.

— Smejas. .

Reproduktors apklusa. Krajuhins izņēma no krūšu kabatas melnās aizsargbrilles, uzlika tās un izmeta:

— Iesim pie periskopiem.

Okulāros bija redzamas pelēkas debesis, pelēka tundra, pelēks kaimiņu novērošanas punkta tornītis. Lietus bija mitējies, mikls, silts vējiņš viļņoja ūdeni peļķēs, no kurām slējās zemi krūmāji un atsevišķi asas zāles stiebriņi. Bikovs palūkojās pulksteni. Bija ap pieciem.

Visi klusēja. Laiks vilkās gausi.

— Gaisma! — iesaucās Krutikovs.

Debesis iezaigojās trīsošā, violetā blāzmā. Tūlīt arī izzuda debesu un tundras šķietami pelēkā vienmuļība. Skaidri jo skaidri kļuva redzams katra mākoņa smalkais, vizuļojošais konturējums. Pāri zemei pārskrēja izlocītas, žilbinoši baltas dzīsliņas. Gaisma kļuva spēcīgāka. Virs tundras iezaigojās savāda, otrādi apvāzta varavīksne. Peļķēs sāka lēkāt baltas un violetas mirgas. Aizvien pie- ņemdamies spēkā, ausīs dūra smalks, spalgs kauciens. Bikovam sāka smelgt zobi, viņš aizspieda ausis un papurināja galvu. Gaisma kļuva aizvien spožāka, skaņa sakāpa neciešamā augstumā un kļuva tik tikko dzirdama.

— Ļahovs ziņo, ka pēc divām minūtēm viņš izslēgs fotoreaktoru, — no reproduktora atplūda zema balss.

— Jau sen bija laiks, — Krajuhins noburkšķēja.

Gaisma apdzisa, un it kā uz burvju mājienu acumirkli

izzuda varavīksne un jautrie saules zaķīši peļķēs. Pāri tundrai noklājās krēsla. Jau pēc īsa brīža acis atkal bija apradušas ar tās pelēcīgo vienmuļību. Tad gaisu piepildīja baismīga rēkoņa. Sienas ietrīsējās, žēli iešķindējās skatāmās lūkas tērauda aizsargvairogs. Šķita, gaisā virs* galvas cits aiz cita drāžas neskaitāmi reaktīvo lidmašīnu kāši.

— Rau, kur viņš! — Krutikovs iekliedzās. — Skatieties!

81

Zem mākoņiem uzzibsnīja sarkanīgas dzirkstis. Augstumā parādījās apaļš, tumšs plankums un, šļakstīdams liesmas, sāka lēni laisties lejup. Plankums auga milzum ātri. Gaisu satricināja smaga dārdoņa, un piecas uguns-

6 — 308'

strūklas, tievas un taisnas kā masti, atrāvās no plankuma malām un ietriecās zemē. Gaisā pacēlās tvaiku mākoņi, uzšļācās dubju lietus. Smagnējs, melns ķermenis karājās gaisā, vieglītiņām šūpodamies uz pieciem oranžas uguns stabiem, kuri to balstīja. Tad vēl lēnāk nekā līdz šim tas ienira tvaika virpuļos un nozuda skatienam. Zeme mīksti nodrebēja, dārdoņa apklusa. Neviens neteica ne pušplēsta vārda; visi it kā klausījās sanoņā, kas pildīja ausis. Tai vietā, kur nolaidās starpplanētu kuģis, tagad šūpojās un mutuļoja smags netīri baltu tvaiku mākonis. .

— Nedzirdēti precīza nosēšanās! — Spicins sacīja, lūpām tverdams gaisu.

— Jā gan, — Krajuhins piekrita. — Meistariska nosēšanās. Braucam, citādi jūs visi pārsprāgsiet no nepacietības.

«Hiuss» bija nosēdies krietni tālāk no novērošanas punkta, nekā tas Bikovam bija šķitis sākumā. Šoferis brauca ar maksimālo ātrumu, kādu ļāva attīstīt ciņainais līdzenums, un tomēr pagāja ne mazāk par piecpadsmit minūtēm, iekams riepas sāka švīkstēt pa karsto, saķe- pušo un aizvien vēl mazliet kūpošo zemi. Milzīgais «Hiusa-» kupols aizsedza gandrīz vai pusi apvāršņa.

— Paraugieties tikai, — Spicins gavilēja, — kā viņš nosēdies — ar apakšējo lūku pret pilsētu! Tas tik ir varens zellis!

Visi izlēca no mašīnas un saslēja galvas. Bikovs ar izbrīnu un neticību lūkojās uz šo nezvēru, ko melnajā izplatījumā «Vejdadi Ju-i» starpplanētu kuģu būvētavās bija radījusi cilvēka griba. Nekā tamlīdzīga ne formas, ne izmēru ziņā viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt. Tiesa gan, pirmajā mirklī «Hiuss», tāpat kā tā modelis Krajuhina Maskavas kabinetā, šķita zināmā mērā līdzīgs bruņurupucim. Tomēr, aplūkojot tuvumā, šāds salīdzinājums gluži vienkārši nevarēja ienākt prātā. Vairāk par visu starpplanētu kuģis, liekas, atgādināja masīvu dārza mājiņu paviljonu ar piecām resnām, slīpām kolonām. Katra kolona, izmēru ziņā līdzīga ūdenstornim, balstīja jumtu-korpusu, kam bija izliekti ieliektas lēcas forma. Korpusa apakšējā, ieliektā virsma bija spogulis, un, pa

gājis zem tās, Bikovs virs galvas ieraudzīja savu līdz nepazīšanai izķēmoto un palielināto atspulgu.

Spogulis.. Neaptverami plāna burvju vielas kārta. Si viela dabā eksistēja varbūt tikai visblīvāko zvaigžņu dzīlēs un ar neizsakāmām grūtībām un neiedomājamu prasmi tikusi uzklāta uz pulētā metāla virsmas. Bikovam šķita, ka viņš sajūt uz sejas vāju, tikko jaušamu siltuma plūsmu. Taču viņš zināja, ka spogulis nesasilst pat tad, kad darbojas fotoreaktors. Tur no tās melnās spraugas ieliektās virsmas centrā desmit līdz piecpadsmit metru augstumā šļāc nokaitētas plazmas strūkla, un tur, kur viņš, Bikovs, pašlaik stāv, sākas baismīga kailo kodolu sintēzes reakcija. Bikovs nervozi paraustīja plecus un steidzīgi iznāca zem klajas debess. Iespējams, pirmo reizi dzīvē viņš īsti izprata, cik varenus spēkus pakļāvis cilvēks.

Gaisā kaut kas ietarkšķējās, un Bikovs ieraudzīja virs «Hiusa» lielu helikopteru ar sarkaniem krustiem sānos.

— Operativitāte pirmajā vietā, — Jurkovskis nomurmināja. — Bet kādēļ viņi nenāk ārā?

It kā atbildot uz viņa jautājumu, pēkšņi starp diviem reaktoru gredzeniem — tā sauca kolonas, kuģa korpusa sānos atdarījās apaļa lūka un tanī parādījās bāla, bet smaidoša seja.

— Vasja! Ļahov! — ieaurojās Spicins lēkādams, vicinādams rokām.

— Sveiks, Bogdan! Sveicināti, Nikolaj Zaharovič! Sveicināti, biedri!

— Kāpiet taču reiz ārā, jūs, starpplanētu klaidoņi! — Krajuhins aizsmacis ierēcās. — Ko jūs tur ķēpājaties, Ļahov?

— Acumirkli. Vai sanitārā mašīna klāt?

— Are, kur, — Spicins pamāja ar roku uz helikopteru, kurš bija nosēdies un no kura šurp skrēja vairāki cilvēki baltos uzsvārčos.

No lūkas, metāliski žvadzēdamas, izritinājās elastīgas kāpnes.

— Saņemiet slimnieku! — Ļahovs uzsauca.

6*

Šūpuļtīklā, kas bija iekārts četrās caurspīdīgās auklās, uzmanīgi nolaida palagos ietītu cilvēku. Bikovs paņēma viņu uz rokām un, sanitāriem piepalīdzot, nolika

83

uz nestuvēm. Izbrīnījies un līdzjūtībā viņš ieraudzīja, ka pa slimnieka seju rit asaras.

— Zeme, — slimais čukstēja savā dzimtajā valodā.

— Zeme, zila debess..

— Jā, jā, biedri Divišek, Zeme! — Krajuhins noliecās pie viņa. — Tagad viss būs labi. Dažu stundu laikā jūs būsiet Maskavā, paārstēsieties un pēc tam uz mājām atpūsties.

— Pateicos, biedri.

— Nododiet rīkojumu, — Krajuhins griezās pie ārsta,

— lai slimnieku nekavējoties, tas ir, pēc pirmās palīdzības sniegšanas, aizgādātu ar manu lidmašīnu.

— Klausos, Nikolaj Zaharovič.

Tikām Ļahovs un viņa divi ceļabiedri arī bija nokāpuši lejā.

Steigā apsveicinājušies ar biedriem, viņi piegāja pie nestuvēm.

— Uz redzēšanos, Jan! — Ļahovs sacīja. — Atveseļojies un atkal pie darba, draudziņ!

Kalsena sieviete, apaļu seju, vaļīgā kombinezonā, maigi noglāstīja čeha vaigu:

— Veseļojieties ātrāk, biedri Divišek. Sveiciens jūsu ģimenei.

— Pateicos, biedri.. Paldies, paldies, — Divišeks murmināja, spiežot visu "rokas ar saviem tievajiem pirkstiem. — Ļoti liels paldies!

Palicēji klusēdami acīm pavadīja aizlidojošo helikopteru. Ļahovs paskatījās debesīs, kas bija kļuvušas gaišākas, uz attālo pakalnu neskaidrajiem apveidiem un vāji pasmaidīja.

— Paraug vien, mēs atkal esam uz Zemes, — viņš teica. — Atkal mājās. . Bet kas par mašīnu, mani draugi! Kas par mašīnu!

— Pagaidiet, biedri… — Spicins satvēra Ļahovu aiz pleca un pieveda pie sievietes ar apaļo seju. — Čo- kan, nostājieties Verai pie kreisā sāna, lūdzu..

Komandas trešais loceklis, nerunīgs gara auguma ka- zahs, sarauca pieri:

— Atkal fotogralēsi?

— Jā, jā..

Nenolaizdams no viņiem skatienu, Spicins atmuguriski atkāpās, izvilka no kabatas miniatūru kinoaparātu un pietupies uzņēma dažus metrus.

— Pietiek! — Krajuhins dusmīgi noteica. — Tūlīt pat mašīnā — uz pilsētu un atpūsties! Bez kādām ierunām! Tērzēt varēsim vakarā.

— Vienu mirkli, Nikolaj Zaharovič … — Ļahovs pagriezās pret Bikovu: — Ja nemaldos, jūs esat jaunais komandas loceklis?

— Kā tad, sapazīstieties, — Krajuhins atģidās. — Aleksejs Petrovičs Bikovs. Ķīmiķis, kodolfizikas inženieris, transportiera vadītājs. Vasilijs Semjonovičs Ļahovs, pilots.. Veročka, panāciet šurp! Vera Niko- lajevna Vasiļevska, stūrmanis. Cokans Kunanbajevs, bortinženieris.

Bikovs un ļahovieši sarokojās.

— Tā, — Krajuhins noteica. — Bet tagad — uz pilsētu!

— Vakarā redzēsimies, — Ļahovs mīļi pamāja Bikovam.

— Mēs ar jums, Anatolij Borisovič, uzkavēsimies kādu stundiņu vēl šeit, — Krajuhins griezās pie Jermakova. — Apskatīsim «Hiusu». Un jūs arī, Bikov. Pie viena varēsim parunāt ar apkalpes grupas priekšnieku. Rau, kur viņš ripo.. Pārējie brīvi.

Pa lauku «Hiusa» virzienā rāpoja virkne mašīnu — puskāpurķēžu kravas mašīnas, traktori, celtņi uz riteņiem.

— Pasakiet viņiem, lai pievērš uzmanību trešajam reaktoram, — sacīja Čokans. — Sevišķu uzmanību! Releju sistēma nezin kāpēc niķojas.. Bet lai paliek, rīt pats pateikšu.

Viņi aizbrauca, un Bikovs uztraukumā pukstošu sirdi rāpās pakaļ Krajuhinam un Jermakovam pa lokanajām, bet izturīgajām kāpnēm. Kubveida kamerā, uz kuru vērās izejas lūka, Krajuhins sacīja:

— Šeit ir kesons izejai bezgaisa telpā vai indīgā atmosfērā. Pašauri, ko?

— Nē, nekas.. var iztikt, — Bikovs nenoteikti nomurmināja.

— Šauri, šauri, — Krajuhins īdzīgi norūca. — Daudz ko neaprēķināja, kad projektēja. Kad sāksim izkraušanu un iekraušanu, pats redzēsiet. Desmitiem un simtiem tonnu kravas nāksies izlaist caur tādām trim adatas actiņām. — Viņš norādīja ar pirkstu uz lūkas pusi. — Pašā kuģī ir vēl ļaunāk, jā gan. Pārejas šauras, pārdalītas ar šķērssienām.

— Hermētiskuma ziņā un aizsardzībai pret meteoru briesmām tas dod lielas priekšrocības, — Jermakovs iebilda.

Viņi izgāja cauri kamerai un sāka kāpt pa spoži apgaismota gaiteņa rievotām kāpnēm.

— Kodolu termiskā raķete, tā sacīt, jauna lieta, — sacīja Krajuhins. — Daudzas tās iespējas un priekšrocības neņēma vērā, projektēja pa vecam, kā parastās raķetes. Rutīna, nekā darīt.. Bet šeit sākas jaunais.

Krajuhins pagrūda smagas tērauda durvis, un viņi iekļuva plašā telpā, ko aizpildīja Bikovam nepazīstami aparāti un sadales dēļi.

— Seit ir vadības kabīne, — Krajuhins sacīja. — Bet tur, — viņš norādīja uz sienu pretī izejai, — aiz titāna apvalka atrodas «Hiusa» sirds — fotoreaktors. Speciāla ierīce rada plazmas plūsmu, kailu tritonu, pārsmagā ūdeņraža kodolu plūsmu, kas niecīgām devām vairākus tūkstošus reižu sekundē tiek izsviesta lejup. Spēcīgs elektromagnētiskais lauks, ko veido pieci solenoīdi virs reaktoru gredzeniem, strauji bremzē plazmas piciņu, kā rezultātā tanī sākas termiskā kodolreakcija. Bremzēšanas punkts atrodas paraboliskā spoguļa fokusā — «Hiusa» korpusa apakšējā virsmā. Blīva elektromagnētisko svārstību, neitronu, hēlija kodolu un neizreaģējušo tritonu plūsma sitas spogulī un rada milzīgu vilcēj- spēku. . Protams, — Krajuhins, brīdi klusējis, piebilda, — ja nebūtu «absolūtā atstarotāja» kārtas, kuģa korpuss, tā sacīt, vienā acumirklī izdegtu cauri. Pirmais «Hiuss» sadega tādēļ, ka šī aizsargkārta kaut kur bija bojāta.

— Tas nav zināms, — Jermakovs sausi izmeta.

Viņš staigāja pa vadības kabīni, ielūkojās aparātos un

kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Krajuhins nočāpstināja lūpas un brīdi klusēja.

— Fotonu raķete — tas ir jauns pasākums, — viņš sacīja. — Milzīgs pasākums. Cilvēces nākotne … —

Viņš noņēma brilles un sāka slaucīt stiklus, apaļām acīm vērdamies Bikovā. — «Vēlīgā daba droši vien zina, kādēļ nevēlas, lai mēs pārvērstu mūsu māmuļu Zemi pieticīgā paradīzē un apmierinātos ar to, un kādēļ viņa liek mums iekarot jaunas pasaules — pašas pēdējās un attālākās pasaules, kuru sasniegšanā par izšķirošu faktoru jākļūst fotonu raķetēm.» Šos vārdus vairāk nekā pirms pusgadsimta izteica kāds ļoti gudrs vācietis; tolaik fotonu raķetes šķita tāls, nepiepildāms sapnis. Un, palūk, šodien šis izšķirošais faktors pēdējo un attālāko pasauļu iekarošanai ir mūsu rokās. Taču mēs vēl neesam iemācījušies izmantot to pa īstam. Vēl ir daudz, ļoti daudz nepilnīga un nesaprotama. Vēl ārkārtīgi daudz rutīnas. Kaut vai šīs pašas atomraķetes uz «Hiusa». Blakus fotonu dzinējam tās atgādina kleperi, kas iejūgts vismodernākajā atomkārā.

— Bet citādi taču «Hiuss» nevarētu startēt no Zemes, — Bikovs nedroši iebilda.

Krajuhins atkal uzlika brilles uz deguna.

— Tuvākajā nākotnē mēs droši vien pavisam pārtrauksim startus no Zemes. Nākamie «Hiusi» startēs no mākslīgajiem pavadoņiem.

— Skaidrs, — Bikovs piekrita. — Bet pagaidām taču «Hiuss» uzņem vēl parasto raķešu degvielu krājumus?

— Ļoti nedaudz. Tik tikko vienu piekto daļu no pacelšanās svara. Tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai atrautos no Zemes un izietu cauri atmosfēras blīvajiem slāņiem, kas viegli pakļaujas radioaktīvai saindēšanai. Tūdaļ pēc tam tiek ieslēgts fotonu dzinējs. «Hiuss» nepazīst neērtības, kas saistītas ar bezsvara stāvokli. Tas virzās ar pastāvīgu paātrinājumu desmit metri sekundē ik sekundi tas ir, ār tādu pašu, kāds ir smaguma spēka paātrinājums uz Zemes. Tādā veidā «Hiusa» komanda pasargāta no bezsvara stāvokļa un visām tā nepatīkamajām sekām. «Hiuss» — vismaz starpplanētu lidojumos — nepazīst ilgus un garlaicīgus reisus pēc inerces, kuri ilgtu gadiem. Tas attīsta milzīgus ātrumus un attālumus līdz planētām pārvar dienās un nedēļās. «Hiuss» ir izšķirošais faktors «pēdējo un attālāko pasauļu» apgūšanā.

1 Tas ir, ar paātrinājumu 10 m/sek2.

— «Hiuss» ir izšķirošais faktors lielo planētu pakļaušanā, — savādā, aizžņaugtā balsī sacīja Jermakovs.

Viņš stāvēja, noliecies pie kāda aparāta, un Bikovs neredzēja viņa seju.

Krajuhins saknieba lūpas.

— Iesim, biedri Bikov, — viņš drūmi teica. — Es jums parādīšu pārējās telpas.

Viņi apstaigāja visu kuģi, ieskatījās dzīvojamās kabīnēs, komandas kopkabīnē, noliktavās. Viss bija līdz pēdējai iespējai vienkāršs, gandrīz kails. Dzīvojamās kabīnēs — kailas, mīkstas sienas, izbīdāmas guļamvietas ar platām, elastīgām jostām, sienas skapji, zemi, mīksti sēdekļi bija cieši piestiprināti pie elastīgas grīdas. Kopkabīnē — liels, apaļš galds, mīksti krēsli, mīkstajās sienās — bufete, grāmatu glabātava. Un galda atradās, acīm redzot, aizmirsta papīra lapa ar nelīdzenām aprēķinu rindām. Krajuhins to paņēma. («Čokans,» viņš noteica smaidot, «matemātiķis. .»)

Kad viņi atgriezās pie lūkas, «Hiusu» no visām pusēm bija ielenkušas mašīnas un cilvēki. Jermakovs kaut ko stāstīja apkalpes grupas priekšniekam, tas piekrītoši māja ar galvu, pārjautāja un turpat arī izdalīja pavēles strādniekiem, kuri drūzmējās viņam apkārt, jauniem puišiem, droši vien tikko no universitātes sola.

— Braucam uz mājām, — sacīja Krajuhins. — Ja rītdien paveiks reaktoru pārlādēšanu, parīt sāksim uzņemt kravu.

— Jā! — Bikovs, sēžoties mašīnā, pēkšņi atcerējās. — Es galīgi aizmirsu. Bet «Mazulītis»? Kur to ielādēs?

— Augšā, — Krajuhins atbildēja. — «Mazulītis» cauri izplatījumam ceļos jāšus uz «Hiusa». Jā gan..

— Mhm … — Bikovs gribēja kaut ko sacīt, bet aprāvās un vairs nekā nejautāja.

«KA ARGONAUTI SENATNĒ. .»

Ļahova atskaiti noklausījās nākamajā dienā. Septītā poligona priekšnieka plašajā kabinetā tik tikko varēja izvietoties, neieskaitot astronautus, kādi trīsdesmit kosmodroma darbinieki, inženieri no starpplanētu kuģu būvētavas «Vejdadi Ju-i», pārstāvji no zinātniskās pētniecības un projektēšanas iestādēm, kas bija saistītas ar Starpplanētu Satiksmes Komiteju. Ļahovs bāls un smaidīgs runāja ātri, īsi un, vēlēdamies pārliecināt, laiku pa laikam viegli uzsita ar zīmuli pa ādas mapi, kurā,atradās ceļojuma dienasgrāmatas un piezīmes.

Saskaņā ar izmēģinājuma lidojuma plānu «Hiuss» pēc divdesmit stundām kopš starta bija ieņēmis attiecībā pret Sauli nekustīgu stāvokli un tad ar 9,7 metrus sekundē ik sekundi lielu pastāvīgu paātrinājumu devies apkārt Saulei uz sastapšanās vietu ar Venēru. Nogājis tieši attāluma pusi un sasniedzis ātrumu četri tūkstoši kilometru sekundē (šalkoņa klausītāju vidū), Ļahovs bija pagriezis starpplanētu kuģi ar spoguli pret satikšanās vietu un sācis bremzēt. Pēc astoņarpus diennaktīm «Hiuss» iegāja «Ciolkovska» — kāda Venēras padomju mākslīgā pavadoņa orbītā un vēl pēc dažām stundām piestāja pie tā. Turpmākā darba gaitā, sekojot izmēģinājumu programai, Ļahovs apmēram mēnesi manevrēja Venēras apkaimē, pārbaudot fotoreaktora darbību visos režīmos, apmeklēja citu valstu mākslīgos pavadoņus, nosēdās uz Venitas — Venēras dabiskā pavadoņa un, beidzot, paņēmis uz kuģa slimo inženieri no čehu stacijas, devās atceļā.

Ļahovs pastāstīja par fotoreaktora darba režīmiem, par rezultātiem, kas sasniegti, lietojot Doplera efektu fotonu raķetes īpatnējā ātruma noteikšanā, izteica savas domas par iekārtu, kas novērsa meteorītu triecienus («Par nožē. . ē-ē. . drīzāk par laimi.. mums negadījās to pārbaudīt darbībā. .»), paziņoja jaunos vērtējumus par kosmisko putekļu blīvumu starp Zemes un Venēras orbītām. («Šie dati, biedri, pēc manas dziļākās pārliecības, ļauj mums cerēt, ka varēs lietot tiešas plūsmas fotonu dzinēju, katrā gadījumā vismaz šādos lidojumos, tiklīdz būs atrisināta uz anihilāciju dibinātā fotonu dzinēja problēma.») īpašu uzmanību Ļahovs pievērsa dažiem neizprotamiem fenomeniem lidojuma laikā. Novēroti radio un televīzijas sakaru traucējumi bez jebkāda cēloņa, raķetes korpusa ultraaugstfrekvences vibrācijas, nelieli bremzēšanas magnētiskā lauka traucējumi spoguļa fokusā. Minētās parādības novērotas tieši pirms bremzēšanas, tas ir, maksimālo ātrumu periodā. Ļahovs izteica pārliecību, ka visu šo parādību pamatā ir kolosālie starpplanētu kuģa ātrumi — ātrumi, kuri rada nepieciešamību pāriet uz relativitātes mehāniku.

Taču visā visumā «Hiuss» attaisnojis cerības. Pēc izmēģinājuma lidojuma kļuva skaidrs, ka «pretēji gļēvuļu un stulbeņu domām, kuri jau ar savu eksistēšanu vien dara kaunu slavenajai starpplanētu satiksmes idejai», nākotne, turklāt tuvākā nākotne, pieder fotonu raķetēm. (Aplausi, piekrišanas saucieni.) Pat šāds primitīvs fotoreaktora un absolūtā atstarotāja apvienojums ir milzīgs solis uz priekšu kosmonautikas tehnikā.

Sīkās nepilnības «Hiusa» konstrukcijā ar uzviju sedza tā neapstrīdamās labās īpašības un priekšrocības: praktiski neaprobežotā kustības rezerve, iespēja startēt un nosēsties, nerēķinoties ar enerģijas patēriņu, bez komandas veselībai un dzīvībai tik kaitīgajām pārslodzēm, neatkarība no starpbāzēm un vesela virkne citu, mazāk svarīgu priekšrocību.

— … un es, biedri, atzīstos grēkā, — Ļahovs sacīja, — vienu mirkli es domāju: «Vai nepamēģināt pie reizes nosēsties uz Venēras?» (Zālē smiekli, troksnis. Krajuhins dusmīgi sarauc pieri. Jurkovskis draud Ļaho- vam ar dūri.) Un kas tur liels? Neviens taču neuzzinātu.. Bet pietika paskatīties uz šo mīļo planētu tuvumā, lai atcerētos, kas ir disciplīna. Nē, patiešām, disciplīnā — tā ir brīnišķīga lieta. Es nekad pirms tam netiku lidojis uz planētām, kuras aptver atmosfēra, un, man jāsaka, uz nepieradušu tas iedarbojas.. Izskats tai ne visai valdzinošs.

Pēc Ļahova runāja stūrmane Vera Nikolajevna, ļoti glīta sieviete zilā kleitā ar apaļu, aiz satraukuma sasarkušu seju. Viņa minēja dažus optimālus variantus fotonu kuģa pārejai uz «taisnu trajektoriju». Noskaidrojās, ka kuģa kursa elektroniskais izskaitļotājs, kas atrodas uz «Hiusa», ne visai atbilst jaunās, «tiešās» kosmonautikas prasībām. Stūrmanim un operatoram nepārtraukti jākoriģē aprēķini, ievērojot Saules ietekmi, ko, piemēram, nekad nenākas darīt lidojumos pa orbitālajām trajektorijām. Veru Nikolajevnu pārtrauca ūsains jauneklis kupliem matiem, skaitļošanas mašīnu institūta pārstāvis, un ņēmās skaidrot Krajuhinam, kas viņu institūtā sagatavots šīs problēmas atrisināšanai. Jauneklis runāja dedzīgi un nesaprotami; negaidot viņam uzbruka Krutikovs un kāds no inženieriem; viņi uzsāka niknu strīdu. Neviens viņus nepārtrauca, un Bikovs jau nodomāja, ka skaitļošanas mašīnas pašlaik ir pati svarīgākā fotonu raķešu iekārtas sastāvdaļa, taču pēc brītiņa pārsteigts pamanīja, ka nopietnās un svinīgās sanāksmes it kā nemaz nav.

Pulciņš kosmodroma darbinieku bija ielencis Cokanu Kunanbajevu, un viņš nesteigdamies tiem kaut ko skaidroja, vilkdams ar zīmuli pa atritinātām vatmaņa loksnēm. Krajuhins un Jermakovs, sapulcinājuši «Vejdadi Ju-i» raķešu būvētājus, lapoja un rādīja viņiem lidojuma dienasgrāmatas. Raķešu būvētāji piekrizdami māja ar galvām un atzīmēja bloknotos un piezīmju grāmatiņās. Ļahovs, Bogdans Spicins un Jurkovskis klusēdami klausījās Septītā poligona priekšnieka stāstījumā. Jurkovskis, ironiski pasmīnējis, kaut ko noteica, un visi pasmaidīja: Ļahovs un Spicins — jautri, priekšnieks — samulsis. Kabinetu pildīja vienmērīga balsu dūkoņa un papīra lapu čaukstoņa.

Bikovs noskatījās, kā soli pa solim tiek satriekts ūsainais pārstāvis, tad pagriezās pret Daugi. Pēdējais lika priekšā:

— Ejam, Aleksej, uz mājām- Strīdus beigs arī bez mums. Vajag papētīt jaunos datus par Venēru. Tos atsūtīja Mahovs, «Ciolkovska» priekšnieks.

Vakarā kosmonauti sanāca kopā viesnīcas lasītavā.

Vera Nikolajevna, acīm spulgojot, runāja:

_— Atrauties no Zemes un atrasties Kosm6sā — tas vēl nenozīmē Kosmosu iekarot. Pirmie gaisa baloni vēl nepadarīja cilvēku par gaisa okeāna saimnieku. To izdarīja lidmašīna. Vai nav tiesa? Par Kosmosa saimnieku mus padarīs tikai «Hiuss», kas ir neatkarīgs no gravitacijas speķiem, atbrīvots no verdziskas pakļautības šiem spēkiem …

Bogdans Spicins raudzījās viņā ar mīlestības pilnu skatienu, bet Ļahovs, mulsumā smaidot, it kā šī doma tikko viņam būtu ienākusi prātā, nomurmināja:

— Iedomājieties tikai, mēs taču bijām pirmie!

Jurkovskis pasmaidīja:

— Un tomēr mājās, uz Zemes, labāk, ko, Vasja?

— Protams, labāk.

— «Protams…» Ek, Vasilij, Vasilij, tevī nav ne piliena poēzijas! Veicis tādu lidojumu! Nē, tu noteikti neesi cienīgs šāda goda.

Ļahovs sapīka.

— Es, saproti, neesmu sportists, — viņš dusmīgi sacīja, — es gluži vienkārši esmu darba darītājs! Un neredzu tur nekā slikta.

— Neviens arī nesaka, ka tas slikti … — Jurkovskis pacēla gurdās acis pret griestiem. — Tāpēc tu pie- kritīsi, mans mīļais, ka Ceļu parasti pirmie izlauž.. sportisti, kā tu viņus sauc.

— Tātad viena reize nav līdzīga otrai.

— Kas tā par dalīšanu? — Krutikovs izbrīnījies vaicāja. — Sportisti, darba darītāji. .

— Vienmēr un visur, — Jurkovskis cieti noskaldīja, — pirmie gājuši entuziasti un sapņotāji, romantiķi un vientuļnieki, viņi izlauza ceļu administratoriem un inženieriem, bet pēc tam..

— … Pēc tam pa šo pašu sapņotāju un romantiķu kauliem drāzās alkatīga, pelēka masa, nicināmais pūlis … — šķībi smaidīdams, spalgā balsī sacīja Dauge. — Tu esi muldoņa, mīļais Volodja, tā tas ir! Entuziasts, sapņotājs. . vientuļnieks!

Jurkovskis strauji pasviedās pret Daugi, bet Krajuhins šai brīdī pacēla roku.

— Acumirkli, — viņš zobgalīgi nočērkstēja. — Tātad, Vladimir Sergejevič, pēc jūsu domām, administratoru entuziastu nemēdz būt? Un inženieru sapņotāju arī ne? Hm … Un kā tad ar to pelēko masu?

Bikovs sēdēja kā uz adatām. Nekad vēl «švauksts» viņam nebija licies tik nesimpātisks. Viņš paskatījas uz bālo Ļahovu, kam aizvainojumā trīcēja lūpas, un kļuva vēl niknāks. Taču viņam šeit vēl nebija balsstiesību.

— Mēs visi, ja jums tā tīk, Vladimir Sergejevič, esam sapņotāji, — Krajuhins turpināja. — Un entuziasti arī. Tikai katrs savā veidā. Vera Nikolajevna_ izsaka savu prieku par to, ka «Hiuss» dod viņai iespeju traukties

Kosmosā, kā vien un kur vien viņa vēlas, ielīksmot savu spārnoto dvēseli. Jā gan. Šādā veidā viņa, šķiet, arī izprot teiciena «izplatījuma saimnieks» īsto nozīmi.

— Es nepavisam negribēju sacīt to … — Vera Niko- lajevna apjukusi iebilda.

— Domāju gan, ka ne to.. Tāpēc ka, lūdzu, iegaumējiet, — mūsu valsts, mūsu tauta gaida no mums ne tikai. . pareizāk, ne tik daudz rekordu, cik urānu, toriju, transuranīdus. Mēs visi esam sapņotāji. Tomēr mans sapnis nav laidelēties pa Kosmosu līdzīgi ziepju burbulim, bet smelt no tā visu, kas varētu būt noderīgs. . visu, kas pirmām kārtām nepieciešams labākai cilvēku dzīvei uz Zemes, tautu komunistiskajai sadraudzībai. Stiept visu uz mājām, nevis izšķiest to, kas atrodas mājās! Tāds ir mūsu uzdevums. Un mūsu poēzija.

— Kā bites, — Krutikovs svinīgi izrunāja.

— Tieši kā bites un nevis kā. . taurenīši viendienītes. Turklāt es atļaušos pievērst jūsu uzmanību arī tam apstāklim, ka mūsu laikos pārejas periodi nevelkas ilgi. Te ir piemērs: priekšā stāvošajā lidojumā «Hiusa» piloti izpildīs vairs tikai važoņa pieticīgos pienākumus. Galveno vietu šoreiz ieņems cits. Lūk, viņš … — Krajuhins norādīja uz Bikovu. (Tas pārsteigumā sāka mirkšķināt acis.) — Un Dauge un jūs, Vladimir Sergejevič. Cilvēcei vajadzīgas Venēras bagātības, nevis jūsmas pilni ziņojumi. Tā gan. Bet pēc tam jūs savukārt dosiet vietu jauniem varoņiem — ražotājiem, tiem, kas cels rūpnīcas Urāna Golkondas krastos. Un tas viss ir darbs, mīļais draugs, iedvesmas pilns darbs, nevis sports! Tikai daži to uzskata par efektīgu iespēju parādīt sevi zem cirka kupola un gūt aplausus, bet citi — kā darbu kopīgā ierindā. Bet jums, mans mīļais, tā sacīt, — ka tikai ātrāk tikt pie krātuves ar noslēpumiem, kur tie guļ grēdās, un pirmajam uzspraust karogu … Ek, jūs. . sportisti!

Iestājās klusums. Jurkovskis piecēlās un, nevienā nepaskatījies, izgāja.

— Lielisks puisis, — Krajuhins noteica. — Drošsirdīgs, gudrs. . Tikai godkārības viņam — o-o-o!

Jermakovs nepasmaidījis sacīja:

— Man tēvs stāstīja, kāds Nikolajs Zaharovičs Krajuhins jaunībā …

— «Krajuhins, Krajuhins» … — Nikolajs Zaharovičs krekšķinot sāka berzēt ceļgalus. — Tas bija jaunībā. . Un bez tam varbūt tev ir zināms, ka minētajam Kraju- hinam par to pašu. . piedodiet par izteicienu, sadeva pa purnu.. partijas konferencē, jā, un tieši tavs tētis, Anatolij Borisovič! Tā gan.

Krajuhins dusmīgi nokremšļojās un izgāja.

Līdz startam atlikušās dienas pagāja nemanot. Visi bija aizņemti. Jermakovs vadīja apkalpes grupu, kas iekrāva «Hiusā» visu nepieciešamo. Starpplanētu kuģis bija gandrīz vai aprakts zem metālisku konstrukciju milzuma, ietīts šļūteņu un kabeļu tīklā. Zem «Hiusa» drūzmējās desmiti mašīnu — gāzes tvertņu, cisternu, traktoru, celtņu un konveijeru. Darbs ritēja dienu un nakti. Pa resnām, apledojušām un apsarmojušām šļūtenēm plūda sašķidrinātas gāzes — ūdeņradis raķetēm un skābeklis komandai, pa tievām — ūdens un smērvielas. Konveijeri un celtņi iekrāva pa trim lūkām tvertnes, maisus un kastes ar pārtiku, piederumiem un ierīcēm. Desmitiem cilvēku speciālos tērpos rosījās urāna reaktoros. No Novosibirskas atbraukušie speciālisti mikronu pēc mikrona pārbaudīja «absolūtā atstarotāja» kārtu; šinī neticami plānajā un tomēr pasaulē visizturīgākajā bruņu kārtā varēja būt mikroskopiski bojājumi, kas ekspedīcijai nestu acumirklīgu uguns nāvi. Atbrauca pats Krajuhins, lai noskatītos, kā no «Hiusa» kupola noņem biezu titāna plāksni un uzmanīgi ielaiž fotoreaktora kamerās balonus ar šķidro tritija un deiterija maisījumu. Pēc tam plāksni novietoja atpakaļ vecajā vietā, un tanī pašā dienā uz tās uzcēla un nostiprināja milzīgu konteineru ar «Mazulīti».

— Ar šo muļķīgo kasti uz muguras, — Vera Nikola- jevna sacīja ērcīgi, — «Hiusam» ir pavisam nejēdzīgs izskats.

Ļahovs, Spicins un Krutikovs visas šīs dienas pavadīja vadības kabīnē pie «Hiusa» aparātiem. Dauge un Jurkovskis studēja jaunos datus, ko bija atvedis Ļahovs, nepārtraukti strīdējās, sastadīja kaut kādās noslēpumainas radiogramas, nesa tās parakstīt pie Krajuhina un tad uz radiostaciju.

Sagatavošanas darbu karstākajā brīdi Krajuhins izsauca Bikovu un kopā ar viņu aizbrauca uz vienu no apakšzemes noliktavām pilsētas dienvidu nomalē. Noliktavas sausajā, gaišajā telpā Bikovs ieraudzīja ieroču kastes.

— Pazīstamas rotaļlietiņas? — Krajuhins apjautājās.

Bikovs neizpratnē paskatījās uz viņu un noliecās.

— Septiņdesmit piektā gada parauga automātiskā ka- rabīne.

— Bet tie tur?

— Reaktīvās šautenes. . pistoles. . Izvēlieties nu i

Bikovs saprata:

— Visiem?

— Visiem … un krājumiņam arī paņemiet.

Klusēdams Bikovs atlasīja astoņas jaunas karabīnes,

dažus desmitus rokas granātu, staru pistoles un somu dunčus gaiši dzeltenās ādas makstis.

— Bet kur patronas? Un kapseles granātām?

— Ir patronas, ir kapseles, ir viss, ko tik vēlaties. Uzrakstiet noliktavas pārzinim, kas vajadzīgs.

Viņi nokāpa stāvu zemāk.

— Tas arī jums, — Krajuhins sacīja, norādīdams uz cilindriskiem priekšmetiem, kuru melni oksidētie sāni blāvi vizēja.

— Atommīnas … — Bikovs nomurmināja.

— Pazīstat?

— Kā nu nepazīstu..

— Paņemiet desmit komplektus. Pie reizes paķeriet arī kādas desmit prožektoru raķetes.

Divas stundas vēlāk cauri pilsētai uz poligonu izbrauca mašīna, piekrauta ar smagām plastmasas kastēm un desmit apaļiem, režģotiem futrāļiem. Vēl pēc divām stundām šīs kastes un futrāļus ar Bikova piepalīdzību un viņa uzraudzībā iekrāva «Hiusā».

Beidzot viss bija paveikts. Vienas nakts laikā nozuda neveiklās fermas, šļūtenes, kas aptina kuģi, celtņi un konveijeri. Projām bija mašīnas un traktori, aizbrauca cilvēki. Uz izmīdītās, izrakņātās zemes zem sīka lietus palika tikai vadu un trošu gali, finiera gabali, daži aizmirsti dēļi un dubļos iemīti eļļaina ietinamā papīra kumšķi.

Krajuhins Jermakova un apkalpes grupas priekšnieka pavadībā izložņāja visas «Hiusa» telpas, visu pārskatīja un aptaustīja, kašķīgi un neuzticīgi klausījās pārbaudei ieslēgto solenoīdu varenajā dunoņā, izmeta dažas nesvarīgas piezīmes, nokāpa zemē, noslaucīja rokas mēteļa stūrī un sacīja:

— Liekas, viss kārtībā, Anatolij Borisovič. Parakstiet aktu.

Jermakovs piekrītoši pamāja. Apkalpes grupas priekšnieks atviegloti uzelpoja, pamīņājās, tad iekāsēdamies jautāja:

— Kad tad īsti startēs, Nikolaj Zaharovič? Rīt?

Izrādās, bija kārtojamas vēl dažas formalitātes. Pilsētā Krajuhinu steidzīgi izsauca uz radiostaciju, un, atgriezies no turienes, viņš sausi (tā vismaz Bikovam šķita) paziņoja, ka starts tiek atlikts uz aiznākamās dienas rītu, bet rit ieradīsies komisija.

— Un vakarā būs … ē. . svinīgs mielasts. Var bez frakām.

Jurkovskis enerģiski sakustināja lūpas, Jermakovs vienaldzīgi nožāvājās, bet Krutikovs paraustīja plecus un atkal iegrima kādas grāmatas lasīšanā.

— Iesim pastaigāsimies, — Dauge uzaicināja Bikovu.

Viņi izgāja no viesnīcas un nesteigdamies devās pa

ielu uz poligona pusi.

— Tosti, pārspīlēti svinīgas runas, — Dauge nogurušā balsī sacīja. — Es nevaru to ciest!

— Nu vai zini… — Bikovs neapmierināts noskatījās viņā. — Kā nekā tāds notikums. .

— Kāds «tāds»? Cilvēki dara savu darbu. Kas te tāds sevišķs? Neviens taču neieceļ speciālu komisiju, lai izvadītu ceļā, teiksim, ģeoloģisko ekspedīciju?

— Droši vien gadās, ka arī ieceļ.

— Pilnīgi lieki. Tas tikai bojā nervus.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Bikovs ievaicājās:

— Tad kāpēc tā tiek darīts?

— Velns viņu zina, kāpēc. Man šķiet, tas ta ieviesies no seniem laikiem, kad cilvēkus vajadzēja «iekustināt», iejūsmot parastam, elementāram darbam.. No ta laika ieviesies, un tagad nekā nevar tikt vaļā no šī muļķīga paraduma. Galu galā — kurš gan labāk par mums saprot

«Hiusa» ekspedīcijas nozīmi! Smieklīgi mūsu laikos teikt kvēlas, visiem zināmas patiesības.. Un kam tas vajadzīgs? Lai lieku reizi dzītu mūsu galvās to, ko mēs esam iezīduši jau ar mātes pienu?

Viņi pagriezās atpakaļ uz viesnīcu. Pie ieejas ēdamzālē Dauge apstājās, pakāpās atpakaļ un piegrūda ar elkoni Bikovam:

— Klusu!

Nespodra vakara saule apgaismoja zāli. Uz dīvāna, piekļāvušies viens otram, sēdēja Bogdans Spicins un Vera Nikolajevna. Abi klusēja, skatīdamies logā, un viņu sejas bija tik nopietnas un neparasti skumjas, ka Bikovam sirds sažņaudzās. Bogdana lielā, baltā roka bija apskāvusi šauros, trauslos sievietes plecus. Dauge pavilka Bikovu aiz piedurknes, un viņi uz pirkstgaliem uzkāpa otrajā stāvā.

— Lūk, Aleksej, kā mēdz būt… — Dauge noteica.

— Satiekas uz nedēļu, lielākais uz divām, un atkal katrs uz savu pusi. Viņa ir piecus gadus vecāka par Bog- danu. . Mīlestība, ko tu padarīsi. īsta, liela mīlestība. .

Viņš iegrima pārdomās. Bikovs uzmanīgi iejautājās:

— Kādēļ tad viņi neprecas?

— Ko? Kāpēc neprecas? — Dauge atbildēja pēc brīža.

— Kāda gan tam būtu nozīme? Viņi gadā tiekas reizi, lielākais divas, saproti?

— Saprotu, — Bikovs nomurmināja, bet pēc tam apņēmīgi sacīja: — Nē, ne velna nesaprotu! Apprecētos, dzīvotu kopā, kopā arī lidotu..

— Kopā.. Kopā viņi nevar, Aleksej. Viņi tiekas vienu divas reizes gadā. Lidot kopā viņi nevar — Bogdans piedalās tādās ekspedīcijās, kur sievietes līdzi neņem. Kas tā būtu par ģimeni?

— Nē, — Bikovs stingri noteica, — ja tikai īsti gribētu, varētu kaut kā iekārtoties.

— Ļoti iespējams. Varbūt viņi šo mīlestību gluži vienkārši izdomājuši?

— Tu jau atkal.

— Es, Aleksej … — Dauges balss ietrīsejas, — es par mīļoto sievieti dzīvību atdotu! Es, mīļais draugs, esmu vājš cilvēks.

Nākamajā dienā atlidoja viesi no Maskavas. Bikovam par brīnumu vakars pagāja omulīgi. Bija, protams, runas (bet tīri labas, kā viņam šķita) un tosti (tikai šampanietis), un novēlējumi. Krajuhins pastāstīja dažas komiskas starpplanētu satiksmes agrīnā perioda epizodes, bet Jurkovskis pēkšņi sāka skandēt Bagricka dzejas. Viņš nodeklamēja iemīļotos «Kontrabandistus», bet, kad pierima aplausi, skumji sacīja:

— Jā … tik daudz skaistu vārsmu par jūru un jūrniekiem, bet par mums nevienas pašas. Viens vienīgs «trauc raķete mana!».

— Jūru dzejnieki pazīst gadu tūkstošiem, — piezīmēja Vera Nikolajevna, — bet Visums viņiem gluži svešs. Pacieties, Volodja, būs arī par mums lieliskas vārsmas.

Jurkovskis noskūpstīja viņai roku:

— Cietīšos, Veriņ. Bet pagaidām mums atliek vienīgi:

Kā argonauti senatnē, Kad atstāts dzimtais krasts. Mēs aizpeldam,

Taram — tam — tam, Pēc zelta aunādas.

Kad viesi bija jau izklīduši, Krutikovs nopūtās un piebilda:

— Paldies dievam, labi pasēdējām. Tikai. s,

— Jā, — Dauge pamāja. — Savējo vidū vien atvadu mielasts būtu vēl jaukāks.

Krajuhins piecēlās un ar troksni atbīdīja savu krēslu.

— Lūdzu jūsu uzmanību, mani draugi, — viņš sacīja. — Vienu minūti uzmanības. Šinī brīdī mēs esam paši vien, un man gribētos teikt jums dažus vārdus. Aleksej Petrovič, ielejiet, lūdzu, visiem vīnu.. Tikai dažus pilienus, Anatolij, neuztraucies… Tā, pateicos. Draugi! Es te esmu visvecākais kosmonauts.. Jā. Baismīgi atminēties, ar kādiem zārkiem mēs sākām lidot! Salīdzinājumā ar «Hiusu» tās bija senlaicīgas karietes, lai nesacītu sliktāk! Bet es nepiederu pie tiem veciem muļķiem, kuri šķendējas, ka mūsdienu jaunatnei ir daudz vieglāk nekā mums. Jo es zinu, cik sarežģīts ir jūsu uzdevums. Uzdevumu vienmēr nosaka izpildes līdzekļi, un, par cik varenāki ir jūsu līdzekļi šodien, par tik sa

režģītāks ari jūsu uzdevums. Jums nebūs vieglāk kā mums … nē, būs pat grūtāk, jo uz jums gulstas lielāka atbildība. Draugi, ja jums būs Joti grūti, nepanesami grūti, es lūdzu, atcerieties, kādēļ un kā vārdā jūs to darāt! Es pazīstu jūs visus pietiekami labi, lai būtu pārliecināts: ja jūs to atcerēsieties, jūsu spēki vairosies. Tad … tas arī viss. Par jums!

Viņš pacēla glāzi, izdzēra un steidzīgi izgāja. Brīdi visi klusēja. Tad piecēlās Jurkovskis un ne visai skaļi noteica:

— Kas ir, argonauti. . par veco!

Šai vakarā Bikovs ilgi nevarēja iemigt.

Viņš piecēlās, iededza gaismu, apsēdās pie galda un nekustīgi vērās lampiņā. Tā viņš nosēdēja krietni ilgi. Viņa skatiens krita uz laikrakstu, ko šodien tā arī nebija paguvis pārlūkot.

«Drosmīgāk apgūt augstfrekvences aršanu» — ievadraksts. «Islandes skolēni pavada brīvdienas Krimā», «Tālo Austrumu zemūdens padomju saimniecības dos valstij 30 miljonus tonnu planktona virs plāna», «Ver- hojanskā iedarbināta jauna kodoltermiskā elektrostacija ar jaudu pusotra miljona kilovatu», «Mikrohelikop- teru sacīkstes. Uzvarētājs — 15 gadu vecs skolnieks Vasja Pticins», «Uz skrejceliņa simtgadīgi slidskrējēji».

Bikovs, papīram čaukstot, šķirstīja laikrakstu.

«Latīņamerikas valstu stereofilmu festivāls», «Angli- jas-Ķīnas-Padomju Savienības astrofizikas laboratorijas būve uz Mēness», «No Marsa ziņo …».

Bikovs pārskatīja laikrakstu, padomāja un salocījis iebāza to jakas kabatā. Jāpaņem līdzi. Tā ir Zemes elpa, dzimtās planētas varenais pulss, ko gribas izjust arī tālajā lidojumā. Simbols.. Aleksejs nopūtās un nodzēsa gaismu.

Starta dienas rīts bija jauks un dzidrs. Jau pulksten piecos neviens vairs negulēja, visi salasījās viesistaba, sēdēja vai arī slaistījās no kakta kaktā. Brokastīs eda maz un nelabprāt, un Jermakovs izlikās to nemanam. Krajuhins ar viesiem pusbalsī kaut ko apsprieda. Piebrauca mašīnas. Lai arī bija agra rīta stunda, ielas drūzmējās ļaudis. Neviens nesauca lozungus un apsveikumus, neviens neskrēja klāt ar ziediem, ļaudis gluži vienkārši stāvēja un raudzījās, bet raudzījās tā, kā mēdz raudzīties uz mīļiem, tuviem cilvēkiem, kas dodas tālā, bīstamā ceļā. Mašīnas izbrauca no pilsētas.

Šai mirklī ar Bikovu notika kaut kas tāds, ko viņš vēl ilgi pēc tam atcerējās ar neizpratni un kaunu. Viņu pārņēma kaut kāds savāds stingums. Nespēdams koncentrēties, viņš it kā sadalījās divās būtnēs, no kurām viena uz otru skatījās trulā ziņkārē, it kā no malas. Galvā šaudījās domu fragmenti, bet ne pie viena no tiem viņš nevarēja pieķerties.

Pie kaponieriem visi sāka atvadīties. Bikovs mehāniski spieda pasniegtās rokas, uz sejas juzdams muļķīgu, sastingušu smaidu, ko viņam nebija spēka aizdzīt. Krajuhins viņam kaut ko sacīja, viņi apkampās un saskūpstījās. Aleksejs padevīgi māja ar galvu, kad viņam pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, uzsitot uz pleca, kaut ko dedzīgi klāstīja. Pēc tam viņš ar kokainām, stīvām kājām atgāja sāņus un skatījās, kā Spicins apkampj Veras Nikolajevnas plecus un kā viņa glāsta Bogdana vaigus. Dauge paņēma Alekseju aiz rokas un aizveda pie mašīnas.

. . Kad Bikovs pacēla acis, virs viņa jau slējās blāvi spīdošā reaktoru gredzena izliektā virsma. Beidzot Aleksejs saprata, kas viņu visu laiku bija traucējis: neapzināti, bet skaidri smadzenēs šaudījās viena un tā pati doma: «Pēdējo reizi. Pēdējo reizi.» Bikovs nevarēja atcerēties, kad tas pirmo reizi bija ienācis viņam prātā, taču tagad tikt vaļā no šiem vārdiem nebija iespējams.

— Ieņemt vietas! — Jermakovs iekliedzās nedabiski skarbā balsī.

Bikovs atskatījās. Mašīnas, kas viņus atveda līdz «Hiusam», bija jau aizbraukušas. Visapkārt pletās līdzena, tuksnesīga tundra.

— Aleksej Petrovič, nekavējieties!

«Pēdējie soļi uz Zemes,» ar savādu ziņkāri ieklausīdamies pats sevī, Bikovs nodomāja, tuvodamies lokanajām metāla kāpnēm. «Pēdējā Zemes gaisa elpa,» viņš domāja, pieķēries lūkas malai. Kāds — liekas, Jurkovskis — dusmīgi atgrūda viņu un lūdza būt uzmanīgākam. «Pēdējais skatiens uz zilajām debesīm..» Lūka šķindēdama aizcirtās. Tad viņš saprata, ka baidās. Gluži vienkārši baiļojas. Bikovs uzreiz nomierinājās un sekoja Daugem uz komandas kopkabīni. Viņi apsēdās krēslos — Bikovs, Dauge un Jurkovskis — un klusēdami piesprādzējās ar platām, elastīgām jostām. Jermakovs, Spicins un Krutikovs droši vien bija vadības kabīnē. Bikovs paskatījās uz Jurkovski. Jurkovska seja bija dusmīga, uz deguna rēgojās dzeltenīgs plankums. «Pamatīgi gan es toreiz viņu. .» Bikovs acumirklīgā nožēlā iedomājās.

— Sagatavoties! — Jermakova spalgā, augstā balss atskanēja no neredzama reproduktora.

Iestājās nāves klusums. Uz mirkli Bikovam kļuva nelabi, uznāca vājums. Ar milzīgu gribas piepūli viņš pārvarēja riebīgo bezpalīdzības sajūtu un pašķielēja uz Daugi. Dauge cieši raudzījās taisni sev priekšā.

— Starts!

Kaut kur no apakšas atplūda pērkona dārdi. Piepeši viss sakustējās. Krēsla atzveltne mīksti spiedās virsū ķermenim. Bikovs no visa spēka samiedza acis un ieraudzīja daudzkrāsainus apļus. Dārdi pieauga, kjuva vājāki un beidzot pavisam norima. Iestājās klusums. Bikovs uzmanīgi pagriezās uz Dauges pusi.

— Sāpju vairs nebūs, — Dauge sacīja skaidrā un jautrā balsī. — Mēs esam startējuši.

Pēkšņi Jurkovskis nikni iebelza sev pa pieri.

— Kas tev noticis? — Dauge satraukts jautāja.

— Velna būšana! … Es viesnīcā aizmirsu elektrisko skujamo un, šķiet, pat.neizslēdzu!

Ar zināmām grūtībām Bikovs pacēlās sēdus, ar abām rokām spēcīgi paberzēja deniņus un atviegloti nopūtās.

Pirmās daļas beigas