Ugunīgo mākoņu valstībā

KRAJUHINS

Uz vakara pusi laiks pasliktinājās. No okeāna sāka plūst ledains aukstums, pāri tundrai vēlās biezi pelēkas miglas vāli. Zemi mākoņi aizklāja debesis. Kļuva krēslains, gandrīz pilnīgi tumšs. Septītā poligona Galvenās radiostacijas priekšnieka kabinetā bija silti un gaiši. Pie galda zemā krēslā, zodu atbalstījis pret krūtīm, snauda Krajuhins. Viņa kājas ar apžuvušu mālu notašķītās kurpēs bija neveikli izstieptas; lielās, mezglainās rokas smagi gulēja uz krēsla balstiem. Virs durvīm skaļi tikšķēja pulkstenis, skaitīdams minūtes. Pie katra šāda tikšķa Krajuhins uz mirkli pacēla zilganos plakstus. Uz galda malas lēni dzisa neskarta glāze ar tēju. Pa pievērto durvju spraugu ieskatījās dežurants, brīdi neapņēmīgi pastāvēja, tad uz pirkstu galiem pienāca pie Krajuhina un nolika viņam priekšā kaudzīti radiogramu.

— Kas jauns? — Krajuhins aizsmacis iejautājās.

Dežurants sarāvās:

— E-ē. . nav nekā. Pirms trīspadsmit minūtēm «Hiuss» ziņoja, ka viss kārtībā.

— Vai televīzijas sakari nodibināti?

— Nebūt ne, Nikolaj Zaharovič, pagaidām vēl neizdodas.

Krajuhins ilgi klusēja (dežurants vairākas reizes pa- mīņājās no vienas kājas uz otru un nokāsējās), tad sacīja:

— Tātad jauna nekā nav, tu saki?

— Tieši tā, it nekā.

— Labi…

Viņš pašķielēja uz radio'gramām un atkal aizvēra acis. Sirds smeldza trulās, nemitīgās sāpēs, dūra kreisajā

plecā. Izstieptās kājas bija notirpušas, bet kustēties negribējās. Tomēr Krajuhins piespieda sevi noņemt roku no krēsla balsta un paņemt glāzi. Tēja viņam likās šķe- bīgi salda. «Tie ir nervi,» viņš sev sacīja. «Nervi un vecums.» Līdz šim viņš nebija zinājis, kas ir nervi. Ārsti teica, ka viņam esot kaitīgi nervozēt. Viņš tikai smējās. Krajuhinam pašam šķita, ka viņš nekad neuztraucas.. Tā bija līdz šodienai. .

Šodien, 19… gada 18. augustā, precīzi pīkst. 5.00 pēc Maskavas laika, sākās tas, kam viņš bija gatavojies pusotra gadu desmita. Pirmās fotonu raķetes starts nozīmēja jaunas ēras sākumu starpplanētu satiksmē. Tai pašā laikā ar šo startu beidzās viņa — Krajuhina iespēja tieši ietekmēt tālāko notikumu norisi. Pusotra gadu desmita ilgi meklējumi, cīņas, milzīga saspriegtība … Un redz, ar ko tas beidzies: viņš sēž, klausīdamies skumjās rudens skaņās, vienmuļā lietus lāšu plīkšķēšanā pret loga rūtīm, no jumta plūstošu urdziņu burbuļošanā, griezīgās vēja gaudās. Seši cilvēki, aizlidojot ar pasaulē labāko starpplanētu kuģi, pārņēma no viņa stafeti un traucās tālāk, lai īstenotu loloto ieceri. Bet viņš palika šeit, zaudējis spēkus, salīcis. Un gaida, gaida, gaida..

Uz mirkli Krajuhins sajuta skaudru žēlumu pret sevi un skaudību pret tiem, jaunajiem, bet tūdaļ arī aizmirsa par to, tāpēc ka galvenā doma, kas nobīdīja sāņus visas citas jūtas un domas, bija bailes par šiem cilvēkiem. Gan būs labi. . «Hiusa» izmēģinājuma lidojums risinājās sekmīgi. Šķiet, līdz pēdējam sīkumam izpētīti procesi fotoreaktora titāna apvalkā.. Inženieris ar absolūtu noteiktību var norādīt, kas tur notiek jebkurā sekundes daļiņā, un paredzēt, kas notiks nākamajās. Vērā ņemts viss: ir drausmīgās temperatūras, ir drausmīgie ātrumi, ir drausmīgie spiedieni un spriegumi. Un tomēr — ne jau liktenis lēma nelaimīgajam Petrosjanam bojā eju eksplozijā!

Krajuhins ar grūtībām norija dažus malkus tējas. Rīkle žuva, acis grauza. Ķermeni kratīja pretīgi drebuļi. Pa loga rūti spīdošām joslām plūda ūdens.

— Riebīgi, — viņš nomurmināja, salīgi ieraudams galvu plecos.

Ekspedīcijas nelaime būtu visa viņa mūža darba katastrofa … Jo vairāk pašlaik, kad vēl daudzi netic «Hiu- sam», kad vēl nav apklusis troksnis, ko sacēla «piesardzīgie» ap pirmā «Hiusa» negaidīto eksploziju. Tobrīd šķita, ka fotonu dzinēja ideja ir diskreditēta uz ilgāku laiku.. varbūt pat uz visiem laikiem.. Tikai valdības komisijas iejaukšanās lika apklust skeptiķiem, kuri bija piesmērējušies klāt lielajam darbam.

Nē, viņam nav ko žēloties. Viņš pieprasīja milzīgus līdzekļus — un saņēma, pat vairāk, nekā bija cerējis. Viņš pieprasīja, lai atceļ darbiniekus, kurus uzskatīja par kaitīgiem vai nederīgiem, — to starpā bija daudzi ar lieliem nopelniem pagātnē, — un tos atcēla. Viņš drosmīgi eksperimentēja, un viņam ticēja. Protams, svarīgi bija arī tas, ka viņam viss veicās. Krajuhins — divu lielo planētu un vairāku pavadoņu pirmais pētnieks, piecu lielāko mākslīgo pavadoņu būvētājs, triju pasaules drosmīgāko kosmonautu paaudžu audzinātājs un dieveklis. . Arī pašlaik Krajuhins faktiski vada pašu varenāko starpplanētu floti. Tie bija grūti panākumi, grūtas uzvaras. Aiz muguras — bojā gājuši biedri, nepanesams izmisums un šausmu stundas, neatgūstamu zaudējumu sāpes. . triumfs, neaptveramas laimes un žilbinoša lepnuma mirkļi. . Taču kavēties pagātnes atmiņās nedrīkstēja. Vajadzēja steigties. Liela tauta bija uzticējusi viņam savus labākos dēlus un meitas, lielisku tehniku un par šo uzticību prasīja uzvarēt Kosmosu ar visām tā bagātībām un noslēpumiem. Vai viņam pietiks spēka dot tautai šo uzvaru? Jā, protams, ja «Hiuss» atgriezīsies ar uzvaru, neviens vairs neuzdrīkstēsies iebilst pret fotonu raķeti. Nē, ja. .

Krajuhins piecēlās un, lai izlocītu kājas, pagājās pa istabu.

— Tas nekam neder, — viņš skaļi sacīja. — Es zīlēju kā veca sieva. «Ja, ja»..

Īstenībā viņš pilnīgi skaidri apzinājās, ka neviens un nekas pasaulē vairs nespēs apturēt fotonu tehnikas straujo attīstību. Kopš tā brīža, kad tika iegūti «absolūtā atstarotāja» pirmie graudiņi, veco impulsu raķešu liktenis bija izlemts. Turpmāk Kosmoss tikai atkāpsies. Spītēdams, laiku pa laikam izraudams no mūsu rindām jaunus upurus … bet tikai atkāpsies. Sākumā savas robež- zīmes tas noņems Saules sistēmā, bet pēc tam (kas lai zina.. varbūt tas notiks, kamēr es vēl būšu dzīvs) arī starpzvaigžņu tuksnešos.

Bet cik spēcīga ir domu inerce! Kā viss jaunais, arī starpplanētu satiksmes princips kopš paša pirmā brīža ieguva ne mazumu pretinieku — tādus, kuri atdusējās uz vecajiem lauriem un negribēja iet tālāk, kuri visu savu dzīvi bija veltījuši, lai pierādītu, ka fotonu dzinēja praktiskā realizēšana nav iespējama, kuri sākumā ar vieglu roku nopēla jaunievedumu, bet pēc tam neatrada sevī drosmi atzīt pieļauto kļūdu, un tādus, kuri patiešām nevēlējās uzņemties milzīgo risku ar cilvēkiem un valsts līdzekļiem. . Tādu bija daudz daudz vairāk, nekā to gribētos Krajuhinam un viņa līdzgaitniekiem, un Krajuhins vienmēr lauza viņu pretestību. Viņi kliedza: «Nereāla fantāzija! Tālas nākotnes jautājums!» Viņi prasīja, lai Krajuhins atbild par desmitiem sadegušu modeļu, bet viņš pacēla aiz atmosfēras robežām automātisku lidaparātu «Ugunspūķis» un lika tam riņķot ap Zemi. Viņi centās izlietot pret Krajuhinu pirmā «Hiusa» bojā eju, bet arī tas viņiem neizdevās. Otrais «Hiuss» startēja. Varbūt viņš, Krajuhins, pieļāvis kļūdu, dodams «Hiusam» tik sarežģītu uzdevumu? Varbūt sākumam fotonu raķeti vajadzēja izlietot parastajos lidojumos, pierast pie tās, padarīt to par plaši izplatītu un drošu transporta līdzekli? Var jau būt. . Bet cik laika tas prasītu? Un tai pašā laikā Golkondas bagātības gaida. Vienīgi «Hiuss» dos cilvēkam iespēju tās pakļaut sev.

Krajuhins atkal atlaidās sēdeklī un sastinga, rokām aptvēris plecus. Viņu kratīja drudzis, un viņš nodomāja, ka slimības sajūtu rada tik neierastā, pasīvā gaidīšana un nemiers. Būtu bijis simtkārt labāk, ja viņš pats būtu vadījis šo ekspedīciju. Bet viņu, protams, neviens nelaistu. Un kam gan viņš būtu vajadzīgs tur, uz Saules sistēmas visbaismīgākās planētas, ar savām izdedzinātajām plaušām, mākslīgo kuņģi un nolietoto sirdi? Viņš varētu palīdzēt tikai ar vienu: ar savu milzīgo pieredzi, aukstasinību un apdomību. Ar māku atkāpties. . Mūsdienu jaunatne šo māku aizmirsusi, bet tā ir vērtīgāka par daudzām citām. Šie seši ir jauni — nesavaldīgi un nepacietīgi. Viņi ir bezbailīgi, un viņiem trūkst tik vērtīgas īpašības — piesardzības. Viņi nežēlos savas dzīvības, aizmirstot vai arī neizprotot, cik milzīgu ļaunumu ar savu slavas apmirdzēto bojā eju nodarīs izplatījuma iekarošanai. Šo ļaunumu neatsvērs nekādas Golkondas. Neviens neuzzinās, kas noticis zem baltā apvalka, kurš slēpj nepieejamās planētas seju, viss tiks uzvelts «Hiusa» nepilnībām, raķetes projekti un aprēķini paliks zem arhīvu putekļiem, un uz ilgiem gadiem atgriezīsies veco impulsu raķešu laikmets. Labāk par to nedomāt. Turklāt nav nekāda pamata neuzticēties šiem sešiem.

Jermakovs. . Gudrais, aukstasinīgais, vienmēr apvaldītais Anatolijs Jermakovs. Liekas, viņš vienīgais vislabāk izprot patieso stāvokli. Katrā ziņā viņam ir pietiekama pieredze, lai spētu pareizi novērtēt kodolu termiskās raķetes nozīmi starpplanētu satiksmē. Nav arī nekāds brīnums. Visa viņa dzīve pagājusi Krajuhina uzraudzībā un vadībā. Krajuhins vadīja viņu pirmajā lidojumā. Krajuhinam viņš uzticēja savus nodomus, kas daž- ķārt vēriena un drosmes ziņā šķita fantastiski. No Krajuhina viņš bija pārņēmis naidu pret rutīnu un stingumu, no Krajuhina mācījās saprast cilvēkus, mācījās pašaizliedzīgi kalpot dzimtenei. Un tomēr. . Jermakovs dodas uz Venēru kā kareivis uzbrukumā un nevilcinādamies uzgulsies ar krūtīm uz ambrazūras, lai atriebtu par visu — par drausmīgo, bezjēdzīgo sievas bojā eju, par biedru uguns nāvi.

Taču pat viņš aiz uzvaras pār Venēru nesaskata uzvaru pār Visumu..

Arī Daugi, šo spējīgo ģeologu, radioaktīvo izrakteņu speciālistu, visvairāķ kārdina Urāna Golkondas pasakainās bagātības. Droši vien viņš jūtas kā kaislīgs mednieks, kuram visu laiku bijis jāapmierinās ar pieticīgām piepilsētas dabas veltēm un kuru pēkšņi ielūdz medījumu pilnā rezervātā. Tiesa gan, viņam vēl paliek Maša Jurkovska. . Taču viņš ir ģeologs ar miesu un dvēseli un tāpēc, saprotams, nevar sev atļaut pārāk stipri pārdzīvot ģimenes nesaskaņas.

Jurķovskim, veiksmīgajam ģeologam izlūkam, šis lidojums pirmām kārtām nozīmē jaunu rekordu un jaunas izjūtas. Viņu ne visai kārdina slava un ^ods — viņš atklāti ņirgājas par tiem pilotiem, kuri apskurbst no uzmanības un gādības, ar kādu viņus apveltī pateicīgā valsts. Viņš piedalās visriskantākajās ekspedīcijās, bet viņa ģīmetnes laikrakstos un uz televīzijas ekrāniem parādās reti. Viņš mīl briesmas, jo tās dod cildenu uzvaras izjūtu. Viņš bauda to kā gardēdis izmeklēta ēdiena aromātu. Tiesa gan, viņš kautri slēpj šo nelielo vājību, kuru Krajuhins kādreiz nosauca par «vissliktākā stila montekristisma atliekām». Romantiķis. . Žēl, ka viņš nepieņem, necieš Bikovu, kuru kastu augstprātības ietekmē apvaino gan stulbumā, gan aprobežotībā, gan iztēles trūkumā. Visa nelaime slēpjas tieši Jurkovska pārmērīgajā iztēlē. .

Bogdans Spicins … Viņš patiesi, no visas sirds nesaprot, kā var interesēties par kaut ko citu, atskaitot starpplanētu kuģu vadīšanu.. Tagad, kad sarautas kosmonautikas agrāko principu važas, kas viņu ierobežoja, viņš jūtas kā īstens izplatījuma saimnieks. Jokains puisis! Bez Kosmosa un vadības pults viņam eksistē vēl tikai Vera, jaukā, maigā Vera, vienīgā sieviete pasaulē un, kā Bogdans domā, vienīgais cilvēks, kurš viņu izprot pilnīgi. Bet arī te viņš paliek uzticīgs sev. Viņš atgādina bruņinieku, kad, vadīdams savu kuģi, domā, ka dara to par godu savai sirdsdāmai…

Toties Mihails Anlonovičs Krutikovs gluži vienkārši — labākais stūrmanis valstī, tas arī viss. Labsirdīgs, lādzīgs, draudzīgu vakaru un svinīgu sanāksmju cienītājs, parasti ierodas tur ar visu ģimeni — sievu un diviem bērniem; lielisks matemātiķis, izstrādājis dažas principiāli jaunas sarežģītāko kosmonautikas uzdevumu paātrinātas atrisināšanas metodes. Ar vienlīdz lielu prieku viņš pozē kinoreportieru objektīvu priekšā un augām dienām noņemas ar bērniem. Viņš nekad nav atteicies nedz no vismazākā, nenozīmīgākā darba, nedz no pēkšņa piedāvājuma doties visgrūtākajā lidojumā. Ja nebūtu Krajuhina, lādzīgo, piekāpīgo Mihailu Anto- noviču vienmēr norīkotu garlaicīgos un bīstamos lidojumos uz asteroīdu joslu. Bet tagad stūrmanis ieņem parasto vietu blakus savam vecajam draugam Spicinam un vientiesīgi jūsmo par to.

Un Aleksejs Bikovs. . Krajuhins pasmaidīja, atcerējies ķieģeļsarkano seju, mazās, tuvu guļošās ačeles, ap- lupušo, strupo degunu, cieto, saraino cekulu, kas slejas uz priekšu virs ieliektās pieres. Skaistulis viņš nav, protams, nav Jurkovskis.. Un ari dzejas mākslā nav no stiprajiem.. Toties lielisks inženieris praktiķis. Un cik ātra reakcija! Kaut vai notikums pie dzeloņstiepļu žoga, pārbaudes brauciens. . Bikovam ekspedīcija uz Venēru ir tikai ļoti neparasts un negaidīts komandējums, kas to atrāvis — protams, uz neilgu laiku — no ierastā darba Āzijas tuksnešu smiltājos. Patīkama izdevība visā spožumā parādīt savu pirmklasīgā vadītāja un kodolfizikas inženiera māku, kā arī katra vienkārša, laba cilvēka sirdij dārga iespēja kādreiz, draugu vidū, palepoties ar līdzdalību starpplanētu lidojumā. No otras puses, pilnīgi saprotamas un iesācējam parastas bailes no Kosmosa draudīgajiem un varenajiem noslēpumiem. Tas ir ļoti labi, ka viņš piedalās ekspedīcijā.

Viss sešnieks kopā ir lieliska «izlase». Viņu cilvēciskās īpašības sacementē visiem kopīgs, bezgala vērtīgs fons: visi viņi ir komunisti, ļoti aktīvi cilvēki, goda cilvēki. Bet vājības un nepilnības.. Katrā ziņā šī sešnieka labās īpašības brīnišķīgi papildina cita citu, un viņš, Krajuhins, pamatoti lepojas ar māku izvēlēties cilvēkus.

Acis aizvēris, Krajuhins atkal un atkal atsauc atmiņā Jermakova, pilotu, ģeologu, «tuksnešu speciālista» sejas un rīcību … Ja tikai nepītos pa kājām pārlieku piesardzīgie «neticīgie Tomi»! Tiesa kas tiesa, viņu skepticisms nesis ne tikai ļaunumu vien. Cīņā ar veco jaunais nobriest spēkā. Jāatzīst, ka šī cīņa ir vairojusi «Hiusa» varenību un drošību. Taču ļaunuma bija nenoliedzami vairāk. Bezjēdzīgā cīņa prasīja milzumu enerģijas, pretinieki «Hiusa» radītājos iedragāja ticību grandiozajai idejai.

Pretinieku pulkā izrādījās arī dažs labs no tiem, kuri kādreiz bija Krajuhina tuvi draugi un palīgi, tie, uz kuriem viņš tā bija cerējis..

Kad dežurants atkal ienāca kabinetā, Krajuhins paskatījās viņā ar tādu niknumu, ka jaunais cilvēks apstājās kā sastindzis un apjucis samirkšķināja acis. Tikām Krajuhins atguvās.

— Kas jauns? — viņš jautāja.

— Radiograma no komitejas, Nikolaj Zaharovič.

— Ko grib?

— Jautā par «Hiusu».

— Paziņojiet, ka viss … ka pagaidām viss kārtībā.

— Klausos. Bet. .

— Kas vēl?

— Jūsu paraksts..

— Dodiet šurp!

Krajuhins steidzīgi parakstījās un nometa spalvu.

— Televīzijas sakari?

Dežurants vainīgi noplātīja rokas.

— Labs ir, ejiet.

Krajuhins atcerējās savu runu atvadu mielastā. Jā, īstenībā viņš nebija pasacījis to, ko gribējis. Bet viņš taču nevarēja nepārdomāti teikt: «Ja jūs iesiet bojā, viss pagalam …» — vai kaut ko līdzīgu. Bet varbūt tieši tā vajadzēja?

Grīļodamies Krajuhins piecēlās. Skaidrs, viņš ir slims. Viņam ir ļoti karsti, un tai pašā laikā viņu krata auksti drebuļi. Vajadzētu palūgt kaut ko karstu.. Krajuhins pastiepa roku, lai ieslēgtu videofonu. Tai pašā mirklī kļuva dzirdami steidzīgi soļi, pievērtās durvis plaši atvērās, un dežurants smaidīdams jautri sauca:

— Nikolaj Zaharovič! Ir sakari! Jermakovs lūdz jūs pie ekrāna!

— Eju, — Krajuhins atbildēja, tomēr vēl kādu mirkli pastāvēja, balstīdamies pret galdu un lūkodamies kaut kur pāri dežuranta galvai. «Jermakovs jābrīdina,» šaudījās viņa smadzenēs, «Jermakovs noteikti jābrīdina. Bet vai es to pratīšu?»

Dežurants uzbudināti un jautājoši pavērās Krajuhinā, un viņš it kā atjēdzās.

— Ejam.

Televīzijas sakaru lielajā zālē baltas caurules žilbinoši apgaismoja dažus krēslus pie augsta stenda ar apaļu, sudrabainu ekrānu. Krajuhins samiedza acis un izņēma tumšās brilles.

— Ieslēdziet, — viņš sacīja un piegāja pie ekrāna.

Dežurants nostājās pie pults. Uz ekrāna sāka šaudī

ties pelēkas ēnas, un drīz no zaļganā tukšuma iznira Jermakova nopietnā seja. Uz īsu mirkli Krajuhins iedomājās par to, ka radioviļņiem jau vajadzīgas sekundes, lai atnestu šo attēlu līdz Zemei.

— Sveiks, zēn! — viņš teica. — Kā tu mani redzi?

— Teicami, Nikolaj Zaharovič.

— Vai viss kārtībā?

— Pirms pusstundas uzņēmām tiešo kursu. Pirmo reizi dzīvē eju Kosmosā pa taisni. Bet vajadzēja krietni vien papūlēties, kamēr izveidojām pirmā posma trajektoriju. Elektroniskos kursa izskaitļotājus tiešām vajadzēs pilnveidot. Krutikovs nupat no lūza un guļ kā nosists. Ātrums — piecdesmit kilometri sekundē, foto- reaktors strādā mierīgi, spoguļa temperatūra — nulle, radiācija — parastais fons.

— Kā jūtas komanda?

— Teicami.

— Bikovs?

— Turas labi. Skumst par to, ka nav iespējas paskatīties uz Zemi.

— Parādi viņam!

— Klausos.

— Kā noritēja starts?

— Lieliski. Jurkovskis jūtas vīlies. Viņš apgalvo, ka tāds starts pat bērnu nebūtu pamodinājis.

— Par to tev jāpateicas Bogdanam. Meistara cienīgs darbs.

— Patiešām, Nikolaj Zaharovič.

Kādu brīdi abi klusēja, lūkodamies viens otrā pāri miljoniem kilometru, kas tos šķīra.

— Bet… kā tu pats?

— Neuztraucieties, Nikolaj Zaharovič, viss labi!

Jermakovs atbildēja steidzīgi. Pārāk steidzīgi, gluži

kā viņš šo jautājumu būtu gaidījis.

Krajuhins samācās.

— Dežurant! — viņš asi pasauca.

— Klausos.

— Izejiet no zāles uz desmit minūtēm!

Dežurants steigšus atkāpās, rūpīgi aizvērdams aiz sevis durvis.

— Neuztraucieties! — Jermakovs atkārtoja.

— Es neuztraucos, — Krajuhins lēni runāja. — Es, saproti, vienkārši baidos.

Jermakova acis samiedzās šauras:

— Baidāties? Vai kas noticis?

Kā lai viņam paskaidro? Krajuhins noņēma brilles un, aizmiedzis acis, sāka tīrīt stiklus ar mutautiņu.

— Vispār es tevi lūdzu: esi uzmanīgs. Jā gan… It sevišķi tur, uz Venēras. Tu neesi zeņķis, un tev jāsaprot. Ja būs sevišķi grūti vai bīstami, nospļaujies un atkāpies. Pašlaik visu neizšķir Golkonda.

Viņš runāja un juta: Anatolijs nesaprot. Taču viņš neparko nespēja pateikt skaidri un gaiši: «Samazini risku līdz minimumam. Pašreiz svarīgākais ir laimīgi atgriezties. Ja ar jums kaut kas notiks, no fotonu raķetēm būs jāatsakās uz ilgu laiku.» Viņš vienmēr bija tai pārliecībā, ka kosmonauti jātur pēc iespējas tālāk no uzskatu cīņas komitejā. Krajuhinam šķita, ka tas varētu iedragāt vjņu uzticību saviem vadītājiem.

— Kas pats sargājas, to sargā arī dievs, — viņš turpināja, ar šausmām juzdams, ka runā nesakarīgi un nepārliecinoši. — Neriskē veltīgi..

— Ja būs grūti vai ja būs bīstami?

Tas bija Jermakovs, Toļa Jermakovs, kas ar mātes pienu iezīdis nicinājumu pret visām aplinku runām un noklusēšanu. Viņam bija kauns par Krajuhinu un žēl viņa. Anatolijs arī bija satraukts. Viņš pieliecās tuvāk pie ekrāna, vērdamies Krajuhina sejā. Tas steidzīgi atmetās atpakaļ. Dažas sekundes ilga neveikls klusums.

— Tā, — Krajuhins sacīja, cenšoties pārvarēt' milzīgo vājumu, — klausies, ko tev saka, biedri Jermakov. Es netaisos sacensties ar tevi asprātībās. Jā gan..

— Klausos, — Jermakovs klusi atbildēja. — Es neriskēšu. Es uzskatīšu, ka ekspedīcijas galvenais uzdevums ir saglabāt kuģi un cilvēkus. Kuģi es saglabāšu. Bet viņus taču es nevarēšu atturēt..

— Tu esi komandieris.

— Jā, es esmu komandieris. Bet katram no viņiem ir savs prāts un sava sirds. Viņi mani nesapratīs, un es

nezinu, vai pratīšu piespiest viņus piekāpties. Man trūkst jūsu autoritātes.

— Tu mani neesi sapratis.

— Es sapratu jūs, Nikolaj Zaharovič. Un, klausot jūsu pavēlei, es esmu gatavs ziedot visu, pat godu. Bet vai to darīs arī viņi?

Jermakova skaidrās acis raudzījās tieši Krajuhina sirdī. Acis saprata, tās saprata visu.

— Es varu tikai noskārst, par ko jūs domājat..

Krajuhins nolaida smago galvu uz krūtīm un aizsmakušā balsī sacīja:

— Labs ir, rīkojies, kā pats zini. Acīm redzot, tur nekā nevar darīt. Es visas cerības lieku uz tavu saprātību. Bet tagad piedod, es iešu. Es, liekas, esmu mazliet sasirdzis. .

— Jums jāatpūšas, Nikolaj Zaharovič.

— Vajadzētu. . Pārbaudi radioautomātiku. Precīzi pēc saraksta, ik pēc pusstundas mums jāsaņem «Hiusa» automātiskie signāli. Ik pēc divām stundām — tavi personīgie ziņojumi. Nenokavējieties ne par sekundi!

— Klausos.

— Visu labu! Es eju.

Krajuhins piecēlās un streipuļoja uz durvīm. Grīda zem kājām šūpojās, cēlās stāvus. «Jāpagūst. .» viņš nodomāja un tai pašā mirklī ar galvu lejup iegāzās melnā bezdibenī..

Krajuhins nāca pie samaņas savā viesnīcas istabas siltajā gultā. Spīdēja saule. Galdiņš pie gultas galvgaļa bija nokrauts ar dažādas krāsas plastmasas pudelītēm un kārbiņām. Ārsts un Vera, abi baltos uzsvārčos, sēdēja blakus un raudzījās uz viņu.

— Cik pulkstenis? — viņš jautāja, ar pūlēm kustinādams nepaklausīgo mēli.

— Divpadsmit un piecas minūtes, — Vera steigšus atsaucās.

— Datums?

— Divdesmitais.

— Trešā.. diennakts. .

Vera pamāja ar galvu. Krajuhins satraukts mēģināja piecelties.

— «Hiuss»?

— Viss kārtībā, Nikolaj Zaharovič. — Ārsts uzmanīgi pieturēja viņu pie pleciem: — Guliet mierīgi.

— Nupat kā zvanīja no radiostacijas, — sacīja Vera. — Viss ir kārtībā.

— Labi, — Krajuhins nomurmināja. — Ļoti labi. .

Ārsts pielika vienu no pudelītēm viņam pie pleca. Atskanēja šņākoņa, un zāles iesūcās zem ādas. Krajuhins aizvēra acis, tad ļoti skaidri noteica:

— Paziņojiet Jermakovam. Visu, ko es teicu, neņemt vērā. Tā bija panika. Slimība. .

— Murgo, — Vera nočukstēja.

Krajuhins gribēja sacīt, ka tie nav murgi, bet tai pašā acumirklī aizmiga.

Viņš pamodās naktī un uzreiz sajuta — kļuvis labāk. Vera pabaroja slimnieku ar buljonu un sausiņiem, padzirdīja ar karstu Indijas zāļu uzlējumu.

— Ieslēdziet radiogramas, — viņš pieprasīja.

— Jums jāatpūšas, — Vera iebilda.

— Bet es saku — ieslēdziet!

Viņa paklausīgi ieslēdza magnetofonu.

Krajuhins klausījās izklaidīgi, lūkodamies baltajos griestos un domādams par to, ka «Hiuss» droši vien jau sācis bremzēt. Pašam nemanot, viņš atkal aizmiga.

Nākamās diennaktis pagāja mierīgi. Krajuhins atlaba ātri. Ārsts atļāva uzstādīt pie gultas videofonu, tele- ekrānu un nākt apmeklētājiem. Līdz vēlam vakaram no radiostacijas nesa lentes ar «Hiusa» signāliem un Jermakova ziņojumiem. Nāca un gāja inženieri, meistari un dienestu priekšnieki. Pēc vakariņām Krajuhins pārskatīja laikrakstus, ieslēdza Maskavas stereoskopiskās televīzijas programu, patērzēja ar Veru un Ļahovu un, ierasti noguris un tādēļ pilnīgi nomierinājies, likās gulēt.

No rīta istabā ieskrēja Vera, bāla, izspūrušiem matiem, un pārāk skaļi, kā viņam šķita, izkliedza:

— «Hiuss» nenoraida signālus! Naktī apklusa. . apklusa … un, un. . jau piecas stundas klusē. .

Viņa aizsedza ar plaukstām seju un rūgti, pilnā balsī sāka raudāt.

KOSMISKAIS UZBRUKUMS

«. . Vai nu rakstnieki un žurnālisti ir melojuši, vai ari mūsu lidojums nav tipisks. Tanī nav nekā «kosmiska». Viss ikdienišķs un parasts. Un tomēr … Bet šis «tomēr» attiecināms vienīgi uz jūtām un pārdzīvojumiem. Ja ievēro tikai faktus, grūti iedomāties, ka atrodamies kosmiskajā kuģī un ka mūsu raķete ar milzu ātrumu drāžas pretim Saulei. Šobrīd, kad es rakstu šīs rindas, Jurkovskis un Dauge kopkabīnē ņemas ap Venēras pusložu karti — tā viņi sauc divus apļus uz papīra lapas, kuros iezīmētas sarkanu un zilu aplīšu virknes un nelieli, zaļi svītroti plankumiņi. Jurkovskis paskaidroja, ka sarkanie aplīši esot kalnu virsotnes — jau droši zināmās; zilie — hipotētiskās vai divas trīs reizes manītās; zaļie plankumi apzīmējot vietas, kur reģistrētas spēcīgas magnētiskās anomālijas. Un lielais, melnais traips — Golkonda. Tas arī viss. Patiešām mīklaina planēta! Pie šīs kartes mūsu astroģeologi tup veselām stundām, kaut ko salīdzinādami ar savām piezīmēm un savā starpā pusbalsī strīdēdamies, kamēr Jermakovs iznāk no vadības kabīnes pusdienās un aizdzen viņus no galda. Krutikovs pašlaik atrodas sardzē, Bogdans, salocījies trejdeviņos līkumos uz nolaižamās gultas, lasa blakus kabīnē. Piesprādzēties viņš nav aizmirsis, redzams, ieradums. Jermakovs ieslēdzies savā kabīnē un nu jau divas stundas nenāk ārā. Bet par viņu būs īpaša runa …»

«… Aizritējušā diennaktī nekas sevišķs nenotika. Pilotiem un elektronu skaitļošanas mašīnām bija krietni jāpapūlas, iekams raķete tika ievirzīta tā saucamajā tiešajā kursā un taisnā virzienā aiztrauca uz sastapšanās vietu. Šai nolūkā Jermakovs kopā ar Mihailu Antono- viču vēl uz Zemes aprēķināja kaut kādu «velnišķīgu līkni», trīsdimensiju spirāli, pa kuru virzoties raķete dzēsa Zemes orbitālās kustības un rotācijas kustības inerces spēkus un ievirzījās Venēras orbītas plaknē. Krutikovs pēc tam sacīja, ka «Hiusa» elektroniskie kursa izskaitļotāji nav bijuši sava uzdevuma augstumos. Mēs — Jurkovskis, Dauge un es — šai laikā sēdējām kopkabīnē un klausījāmies vieglos grūdienos. Tā kā sēdekļu amortizatori ir lieliski, tad vairāk par vieglu nelabuma sajūtu man nekas nebija jāpārcieš. Pēc tam es pagatavoju pusdienas. Mums ir lieli gatavu pusdienu krājumi — termokonservi, bet ir arī «dzīva» gaļa plastmasas tvertnēs, sterilizēta ar' gamma stariem, kā arī ievērojams krājums dārzeņu un augļu. Es nolēmu sevi parādīt. Visi slavēja. Bet Jurkovskis sacīja: «Labi, ka mums tagad vismaz ir kārtīgs pavārs,» — un es kļuvu nikns. Jermakovs savukārt aizrādīja Jurkovskim:

«Toties jūsu virumam, Vladimir Sergejevič, drīkst tuvoties tikai no vēja puses.»

«Vai esat mēģinājis?» Dauge ziņkāri vaicāja.

«Krajuhins brīdināja.»

Vārdu sakot, man nāksies būt par pavāru līdz lidojuma beigām. Ar lielāko prieku! Bet «švauksts» aizskaroši smejas. Galu galā es spļauju uz šo klejojošo bruņinieku!

Taču tie ir sīkumi. Ir trīs uztraucoši apstākļi: pirmais — sastapšanās ar meteorītu, otrais — skats uz Kosmosu un trešais — pats galvenais — saruna ar Jer- makovu. Pastāstīšu visu pēc kārtas.

Mums neveicās tā, kā bija veicies Ļahovam pārbaudes lidojuma laikā. Ļoti drīz pēc starta «Hiuss» sastapās ar meteorītu. Protams, ja nebūtu Jermakova, neviens no mums to nepamanītu. Vienkārši — grīda zem kājām pēkšņi izzuda un sirds pamira, tāpat kā laižoties lejup ar ātru liftu. Izrādās, telpu visapkārt «Hiusam» nemitīgi tausta ultraīsviļņu lokators. Ja meteorīts parādās bīstamā tuvumā, skaitļošanas ierīce pēc atstarotiem impulsiem automātiski nosaka tā trajektoriju un ātrumu, salīdzina šos datus ar kuģa ātrumu un ceļu un nodod atbilstošus signālus uz vadības pulti. Kuģis pilnīgi automātiski vai nu palēnina, vai arī paātrina gaitu un palaiž meteorītu sev pa priekšu vai arī aizsteidzas tam garām. Sastapšanās ar meteorītu, izrādās, nemaz nav rets notikums un ir visai bīstama. Pagaidām «Hiusa» ierīces palīdz izvairīties no sadursmes..»

«.. Kaut arī biedri ir mierīgi un dzīve rit pavisam ikdienišķi, visi. strādā bez satraukuma, atpūšas, lasa vai debatē, es tomēr izjūtu mulsu nemieru. Dauge sacīja, ka iesācējiem tāds stāvoklis esot bieži, tā esot «instinktīva

Kosmosa sajūta», kaut kas līdzīgs jūras slimībai tiem, kas nav pieraduši pie jūras. Nepiekrītu! Kāda «Kosmosa sajūta» var būt cilvēkam, kurš šo Kosmosu savu mūžu nav redzējis? Iluminatoru «Hiusam» nav, un vienīgā novērošanas ierīce atrodas vadības kabīnē, kur pārējiem, atskaitot pilotus, ieeja stingri noliegta. Kamēr es par to prātoju, man izņēmuma veidā atļāva tur ieiet, turklāt tādos apstākļos, ka mans nemiers kļuva vēl dziļāks. Tas notika tā.

Pirms dažām stundām Septītā poligona radiostacija nodibināja ar mums televīzijas sakarus. Krajuhins pieprasīja Jermakovu uz sarunām. Par ko viņi runājuši, neviens nezināja, jo Jermakovs tūdaļ izsūtīja Bogdanu, kas toreiz dežurēja, no kabīnes un cieši noslēdza durvis. Saruna nebija ilgstoša. Drīz vien Jermakovs iznāca un klusēdams nokāpa savā kabīnē. Dauge un Jurkovskis sāka izteikt jautrus minējumus, bet Bogdans viņus skarbi apsauca. Pēc divām stundām pienāca kārta dežurēt Jermakovam. Iedams uz vadības kabīni, viņš pavēlēja man ierasties pie viņa. Pārējo izbrīna bija neaprakstāma, visi savādi pavērās manī. Es sapratu. Patiešām, viņiem varēja likties, ka saruna starp Krajuhinu un Jermakovu notikusi par mani. Es, jāatzīstas, arī pats tā nodomāju un ļoti uztraucos. Vadības kabīnē bija karsti, cauri titāna apvalkam plūda fotoreaktora dūkoņa. Neskatīdamies manī, Jermakovs jautāja, vai es vēlētos redzēt Zemi.

«Jūs, Aleksej Petrovič, šķiet, sapņojāt par to? …»

Sirds man nepatīkami salēcās un lūpas acumirklī kļuva sausas. Nebildis vairs ne vārda, Jermakovs pieveda mani pie ierīces, kas atgādināja saldējamo skapi ar diviem okulāriem augšdaļā. Viņš uzaicināja mani ieskatīties okulāros. Acu priekšā man atklājās apaļš, melns bezdibenis, ko gar malām ietvēra vāji, violeti uzliesmojumi. Bezdibenīgajā dzīlē vizēja spožu un blāvu punktu miriādes, centrā skaidri izdalījās mirdzošs krusts, bet pa labi uz augšu no tā es ieraudzīju lodīti silti zaļā tonī ar spožu zvaigznīti blakām … Tā bija Zeme un Mēness. .

«Pašlaik jūsu priekšā ir debess sfēras apakšējā puslode,» Jermakovs ierunājās. «Spīdums gar malām — tur «absolūtajā atstarotājā» atspoguļojas termisko kodolu sprādzieni spoguļa fokusā.»

Es, protams, tūdaļ nomierinājos: būtu muļķīgi domāt, ka mani «izsēdinās» no raķetes un sūtīs atpakaļ uz Zemi.

Nekā grandioza šai skatā, kas atklājās manā priekšā, es nesaskatīju. Gandrīz to pašu var redzēt arī Ašhabadas planetārijā, un es arī tā Jermakovam pateicu. Viņš piekrītoši pamāja.

«Pats par sevi saprotams, tas ir tikai elektronisks attēls. Tas kalpo kursa aprēķinu precizitātes pārbaudei. Gaišais krusts vidū atzīmē mūsu kustības ass krustpunktu ar debess sfēru.»

Es apjautājos, kādā attālumā no Zemes «Hiuss» pašreiz atrodas.

«Ap trīsdesmit miljonu kilometru.. Gribat paskatīties uz priekšu?»

Viņš pagrieza izslēdzēju, un redzes laukā uzliesmoja spožs, dzeltens disks. To šķērsoja krusts, bet apkārt melnajā tukšumā trīsēja zvaigznes.

«Saule,» Jermakovs paskaidroja. «Bet pa labi no tās — vai redzat? — Venēra. Uz to laiku, kad «Hiuss» nonāks pie tās orbītas, arī Venēra būs sasniegusi sastapšanās vietu.»

Viņš izslēdza ierīci un, pavirši uzmetis acis ierīču dēļiem, kuri bija sētin nosēti ar dažādām ciparnīcām un ciparnīciņām, dažādas krāsas spuldzītēm un rādītājiem, aicināja mani atsēsties. Pēc tam sākās saruna. Es centīšos to atkārtot vārdu pa vārdam.

Jermakova seja, kā vienmēr, bija mierīga, taču tumši loki zem acīm un drūma grumba uz pieres vēstīja, ka noticis kaut kas neparasts.

«Sakiet, Aleksej Petrovič,» viņš iesāka, vērdamies man cieši acīs, «ko jūs domājat par savu stāvokli ekspedīcijā?»

«Kādā nozīmē?» es atkal sajutu uzbudinājumu.

«Subordinācijas nozīmē. . padotības, piemēram.»

Mirkli prātojis, es atbildēju, ka darbā esmu pieradis izpildīt tā pavēles, kura tiešā dienesta padotībā atrodos.

«Tas nozīmē?»

«Šajā gadījumā esmu padots jums, Anatolij Bori- sovič.»

Brīdi klusējis, viņš jautāja:

«Bet ja jums ir divas pretrunīgas pavēles?»

«Tiek izpildīta laika ziņā pēdējā.»

Es centos runāt mierīgi, bet, jāatzīstas, man no Šīs sarunas šermuļi gāja pa kauliem, un es savā prātā sāku pārlikt vismuļķīgākās iespējas un jau uz priekšu izstrādāt darbības plānus gadījumam, ja Jermakovs iedomātos pacelt melno karogu un uzsākt pirāta gaitas uz starpplanētu satiksmes līnijām.

Tikām Jermakovs taujāja tālāk:

«Tātad, ja mana pavēle būtu pretrunā ar Valsts komitejas priekšsēdētāja pavēli, jūs klausīsiet mani?»

«Jā. .» Te es, šķiet, ar vismuļķīgāko izskatu aplaizīju lūpas un piemetināju: «Mēs neesam armijā, taču es izpildīšu jebkuru jūsu pavēli, ja tikai tā nebūs pretrunā ar mūsu valsts interesēm un. . partijas, protams. Es esmu komunists.»

Jermakovs iesmējās.

«Tikai neiedomājieties, ka es esmu sazvērnieks. Un nedomājiet, ka es apšaubu jūsu gatavību izpildīt manas pavēles. Gluži vienkārši — es gribu zināt, kā jūs izturēsieties, ja apstākļi piespiedīs mūs pārkāpt komitejas pavēli. Ļoti priecājos, ka jūs esat disciplinēts cilvēks, kas zina savus pienākumus.»

Arī es biju priecīgs, goda vārds, kad pamanīju viņa pārliecināto, tēraudcieto skatienu.

«Tomēr gribētos zināt. .» es iedrošinājos jautāt.

«Es paskaidrošu. . Pareizāk, došu mājienu, un jūs sapratīsiet. Redzat — ne tik lielā mērā no ekspedīcijas uzdevumu izpildes, kā no «Hiusa» laimīgas atgriešanās ļoti daudz kas atkarīgs. Ārkārtīgi daudz, tādēļ mēs, iespējams, nedrīkstēsim pakļaut sevi lielam riskam, meklējot un pētot Golkondu, kaut arī tas nesaskanētu ar komitejas tiešo pavēli. .»

Viņš pamāja' man un pavadīja līdz durvīm. Tiešām, te ir par ko padomāt. Turi acis vaļā, Aleksej Bikov! Es nekā nesaprotu. Galu galā Krajuhins un Jermakovs nepieder pie tiem, kuri baidītos visādu sīkumu dēļ. Lai atkāptos, tādiem vajag ļoti daudz vīrišķības.. Kas īsti ir noticis?»

Pielicis punktu un kārtīgi ievietojis burtnīcu apvalkātā lauka somā, Bikovs devās uz kopkabīni. Tur bija Jurkovskis, Dauge un Spicins. Dauge līkņāja pie Venēras kartes, bet Jurkovskis ar Spicinu sirdīgi polemizēja, taču strīda jēgu Bikovs uzreiz neuztvēra. Viņam šķita, ka runa ir par lietām, ko viņa prāts nespēj aptvert, jo abi operēja ar formulējumiem no tenzoru rēķinu arsenāla un apbēra viens otru ar klasiķu citātiem, kas, starp citu, tomēr sevišķu skaidrību neradīja. Tomēr dažas piezīmes bija ļoti interesantas un neparastas, tāpēc jau pēc dažām minūtēm Bikovs sēdēja krēslā pie grāmatu skapja un kāri klausījās, gandrīz pilnīgi aizmirsis par savām rūpēm.

— Ar šādu pieeju tu neizbēgami iegāzīsies ņutonisma purvā, draudziņ, — Jurkovskis runāja. — Tas ir tas pats kā apgalvot, ka telpa ir absolūtā. Ko tu īsti esi mācījies?

— Lorenča secinājumi..

=— Un tik daudz faktu, tik daudz faktu! Bet tu iedrošinies to noliegt! Un kad? Gandrīz simt gadu pēc relativitātes teorijas radīšanas. .

— Lorenča secinājumus es nemaz netaisos apstrīdēt, — sacīja Bogdans. — Un neiedomājies sevi par vienīgo vecā Einšteina ideju glabātāju un piekritēju. Es gribu teikt, ka..

— Paklausīsimies, paklausīsimies!

— Tātad pie pašreizējā tehnikas līmeņa mēs vēl esam tālu no tā, lai praktiski saskartos ar relativitātes teorijas sekām. . mūsu nozarē, protams.

— Ak tad tā gan!

— Jā, tieši tā.

— Vēl tālu?

-*- Tālu. Kosmonautam izplatījums ir izplatījums. Viendabīgs tukšums.

— Ja neskaita meteorītus, — galvu nepaceļot, ieminējās Dauge.

— Jā, tukšums! Es lidoju jau gadus desmit, un man ne reizi vēl nav nācies izdarīt relatīvistiskas korekcijas aprēķinos.

Kādu brīdi abi klusēja, raudzīdamies viens otra gluži kā gaiļi pirms cīņas.

— Bet saki, lūdzu, — Jurkovskis pieglaimīgi jautāja, — vai tu esi dzirdējis uz Veijanu rīkotās ekspedīcijas atskaiti?

— Uz kurieni?

— Uz Veijanu. . Neesi dzirdējis? Un pirmo reizi dzirdi šo nosaukumu? Man tevis tiešām žēl, Bogdan!

— Patiešām — kas tas tāds ir? — iejautājās Dauge.

— Veijans — tā ir sīka planētiņa, kuras orbīta atrodas Merkūra orbītas iekšienē. Tās vidējais attālums līdz Saulei — ap desmit miljoni kilometru. Pirms trim gadiem to atklāja ķīniešu biedri un nosauca par Veijanu — «Saules miesassargu» vai kaut kā līdzīgi. Atrazdamās tik tuvu Saulei, tā intensīvi iztvaiko un, domājams, pēc kādiem simt gadiem pilnīgi izzudīs.. Un tu tiešām neesi par to dzirdējis? — Jurkovskis atkal griezās pie Bogdana.

Viņš noliedzoši pakratīja galvu.

— Tad paklausies, ko mums pagājušajā gadā stāstīja Fedja. Un tu tiksi pielikts pie kauna staba, sagatavojies uz to! Tāpēc ka Fedja, kurš piedalījās šinī ekspedīcijā, stāstīja: «Tādā atstatumā no Saules nedrīkstēja paiet garām visiem tiem ļaunajiem jokiem, kādus ar mums varēja izspēlēt spēcīgais gravitācijas lauks.» Bet tādi joki bija un maksāja ekspedīcijai gandrīz dzīvību. Redz, kā tas ir. .

— Labi, jau labi, stāsti tālāk.

— Tad klausies. Lu Ši-eram neizdevās nokļūt cieši līdzās šai planētai, bet tās orbītu viņš aprēķināja pietiekami precīzi. Un te pirmais pārsteigums: mūsējie atrada planētiņu pavisam citā vietā, nekā tai vajadzēja būt pēc Lu Ši-era aprēķiniem.

— Lu kļūdījās, — Bogdans norūca.

— Pieņemsim, ka tā. Lai neizceptos, komandieris apgādāja raķeti ar spoguļekrānu. Sākumā viss bija labi. Viņi atrada planētiņu un deyās tās ēnā. Tā ir ļoti maza planētiņa — liels olveidīgs kristāliskas dzelzs bluķis dažu desmitu kilometru diametrā. Tā griežas ļoti ātri un nespej atdzist, taču mūsējie cerēja izdarīt novērojumus, aizslēpušies no Saules. Bet kas to deva … — Jurkovskis efektīgi apklusa un uzvaras apziņā paskatījās uz Spicinu. — Jo vairāk kuģis tuvojās Saulei, jo spēcīgāk bija manāmas jaunas, neparastas parādības. Saule mainīja krāsu, tā kļuva tumšāka un sarkanāka, tas redzamie apmēri auga daudz straujāk, nekā to prasīja perspektīvas likumi. Un beidzot… — atkal uzvarošs skatiens Spicina virzienā, — tā sāka spīdēt un sildīt reizē no abām pusēm! Ēnas nebija. Fjodors teica, ka tas esot baismīgi. Kuģis gandrīz vai skāra Veijana nokaitēto virsmu, bet ēnas nebija! Saule — milzīga, dvesdama nepanesamu svelmi, apņēma raķeti it kā no visām pusēm. Tur, kur tam nebija jābūt, no pretējās puses, tikpat blāvi un kvēli spīdēja asinssārts plankums, kas aizsedza visu debesi. .

— Mirāža, — Bogdans nedroši ieminējās.

— Mirāža tukšumā! Mirāža, kas apdedzina un izsviež protonu straumes! Bet lai jau, pieņemsim, ka tā. Un tas, ka visas žiroskopiskās ierīces kuģī atsacījās darboties, — vai tā arī ir mirāža? Un tas, ka visi hronometri, ieskaitot arī rokas pulksteņus, atpalika, kā tas noskaidrojās pēc atgriešanās, taisni par divdesmit trim minūtēm, — tā arī ir mirāža, jā?

Bogdans klusēja.

— Ar ko tas viss izskaidrojams? — Bikovs nenocietās.

— Protams, ar to, ka gravitācijas lauks tik niecīgā attālumā no Saules izkropļoja, pārvērta telpas un laika «absolūtus». Tev paliek tikai viens mierinājums, — Jurkovskis dramatiski pastiepa roku uz Bogdana pusi. — Visas šīs parādības nevar izskaidrot pat Einšteina teorija. Bet fakts paliek fakts: telpa — tā nav «vienkārši telpa», par kuru tu tik vieglprātīgi klāstīji mums pirms pusstundas. Ķīla tam ir Fedjas sirmie mati, kuram atraut raķeti no Veijana izdevās tikai ar piekto vai sesto mēģinājumu.

Jurkovskis apklusa un svilpodams sāka soļot pa kop- kabīni. Bikovs saspriegti domāja, ko īsti varētu nozīmēt savādie vārdi «gravitācija pārvērta laiku un telpu». Viņš jau grasījās uzdot jautājumu, kad Dauge, kurš kopš brīža ironiski vēroja Jurkovski, nobeidza diskusiju:

— Vladimir, pietiks pļāpāt! Klāj galdu un sauc Anatoliju Borisoviču. Laiks vakariņot.

Pēc vakariņām pie galda palika visi, izņemot Kruti- kovu, kurš aizgāja dežurēt. Jermakovs, mazliet samiegojies, bet, kā vienmēr, gludi sasukājies un kārtīgs sēdēja pie mazas smalka porcelāna tasītes un ar patiku baudīja karstu kafiju. Bogdans un Jurkovskis pa paradumam smējās, atceroties visādus jocīgus notikumus no savu studiju gadiem. Dauge nopietni, pilnīgi nodevies savam darbam, veidoja kaut kādu fantastisku dzērienu no desmit dažādām augļu sulām. Maiga, blāva gaisma apspīdēja kabīni, viss bija stabils, mājīgs, mierīgs, un Bikovs jau nezin kuro reizi iedomājās par to, cik nesaderīgi šie apstākļi ar domu par metāla kasti, kas trakā ātrumā atstāj aiz sevis miljoniem kilometru melna tukšuma.

— Par ko tu domā, Aleksej? — Dauge jautāja.

Bikovs vainīgi pasmaidīja:

— Tā, saproti. . domas! Mēs te sēžam, dzeram tēju … Es to biju iztēlojies pavisam citādi.

— Bet kā tu vispār kaut ko tādu varēji iztēloties? — Dauge komiski brīnījās. — Ak tā, no grāmatām? No avīžu aprakstiem?

— Kaut vai..

Jurkovskis svinīgi deklamēja:

— Varonīgie kosmonauti drosmīgi pārvarēja visas bīstamā lidojuma grūtības, vīrišķīgi soļojot pretim briesmām. .

— Jā. . apmēram tā. Un bez tam es gaidīju bezsvara stāvokli un visādas jaunas izjūtas.

— Esi nu prātīgs..

— Nē, nē, es taču zinu, ka raķetē, kas kustas ar pastāvīgu paātrinājumu, bezsvara stāvokļa nevar būt. Un tomēr tā bija vilšanās.

Bogdans un Dauge iesmējās.

— Ticiet man, Aleksej Petrovič, — Jurkovskis nopietni sacīja, — bez šī bezsvara stāvokļa ir daudz ērtāk. Jums tiešām ir laimējies. Es atceros, pirms gadiem sešiem mēs lidojām uz Mēnesi. Kopā ar mums devās, arī savā pirmajā lidojumā, ņemiet vērā, — kāds speciālists. Tikai ne tuksnešu, bet selenogrāfijas. Viņš daudz bija rakstījis par Mēnesi, pētījis Mēnesi, bija strīdējies par Menesi, bet uz Mēness līdz šim vēl nekad nebija bijis. Baidījās lidot. Bet… tā jau iekārtots mūsu dzīvē …

— Vai tu par Gluzkinu? — vaicāja Dauge.

— Par viņu pašu, par Gluzkinu, — Jurkovskis pasmaidīja. — Mēs startējām. Lidojām. Izslēdzām reaktoru, atbrīvojām pasažierus no amortizācijas kastēm. Viņiem viss likās ļoti interesants — bezsvara stāvoklis, saprotams, jaunas izjūtas un tā tālāk. Gluzkins ari priecājās, kaut gan tāds pabālāks. Pēc kādām pāris stundām viņš pievirzās pie manis un jautā: «Kur te būtu tualetes istaba, biedri?» Bet es, redz, aizmirsu, ka viņš pirmoreiz. «Ejiet,» saku, «pa gaiteni, pēdējās durvis pa labi.» Un nekā vairāk viņam nepaskaidroju. Viņš arī, nabadziņš, aizgāja.

Tagad smaidīja visi: Dauge, Bogdans un pat Jermakovs. Bikovs klausījās sadrūmis.

'— Nu, ieslēdzās viņš tur, viss, kā nākas, — Jurkovskis turpināja. — Paiet minūtes piecas, desmit, ceturtdaļstunda — nav viņa! Pēc tam parādās.. slapjš no galvas līdz kājām! Lamājas, ap viņu lido ūdens burbuļu mākoņi. Mēs visi kur nu kurais slēpties. Pilnā jaudā palaidām ventilatorus, ar lielām pūlēm iztīrījām gaiteni. Selenogrāfs tā lamājās, ka glābiņa nebija! Pat tagad sarkstu, kad atceros. Bet tur taču kopā ar mums bija sievietes. Redzat, ko dažreiz izdara bezsvara stāvoklis, Aleksej Petrovič! — Jurkovskis svinīgi pabeidza.

— Jā gan, vispār bezsvara stāvoklis nav visai patīkams, — Dauge apstiprināja, kad smiekli aprima. — Kamēr iemācās, kā jārīkojas, krietni vien dabū pasvīst…

— Es atceros, — Bogdans sacīja, — kā viens biedrs …

— Acumirkli! — Jermakovs viņu pārtrauca.

Viļņveidīgi — te apklusdama, te atkal pastiprinādamās, līdzīga oda sīkšanai nometnes teltī, no augšas at- plūda smalka, tikko sadzirdama skaņa. Bikovs redzēja, ka no Jermakova sastingušās sejas pamazām nozūd sārtums, ka pēkšņi līdz zilganumam nobāl Dauge, plaši iepleš acis Spicins, bet Jurkovskim uz vaigiem savelkas

muskuļi. Visi raudzījās kādā vietā virs viņa galvas. Bikovs pagriezās. Pie pašiem griestiem, ādas polsterējuma krokās, pulsēdama arvien spilgtāk, liesmoja sarkana uguntiņa. Kāds aizsmakušā balsī nolādējās un pielēca kājās. Sausi ieklaudzēdamās, apgāzās glāze, un pa galdautu izplūda sarkans traips. Tai pašā mirklī kopkabīni piepildīja skaļa zvanīšana. Griesti, sejas, rokas, baltais galdauts — viss atmirdzēja baismīgā, sārtā gaismā.

— Radiācija! — pie pašas auss norēca kāda pazīstama balss.

Bikovs kā apburts lūkojās uz drudžaini mirguļojošo, sarkano spuldzīti indikatoru, kas atgādināja cauri sienai izbāztu pirkstu. «Dzin, dzin, dzzzin!» aizgūdamies skanēja signālzvans. Durvis atsprāga vaļā, uz sliekšņa parādījās Krutikovs.

— Radiācija! — viņš iekliedzās.

Viņa sakritušo seju klāja sviedri. Jermakovs, tikko kustinot nobālušās lūpas, mierīgi sacīja:

— Redzam un dzirdam.

— Kāpēc, no kurienes? — Bogdans nomurmināja.

Jurkovskis paraustīja plecus:

— Lieks jautājums.

— Nav lieks, nav lieks! — Dauge steidzīgi, it kā bez elpas sacīja. — Varbūt vēl var aizsegties. .

— Speciālie tērpi?

— Kaut vai tērpi!

— Blēņas, — Bogdans pārliecināti sacīja. — Izgājuši cauri apvalkam un aizsargslānim. .

«Dzin, dzzin, dzzin..»

— No tā neaizsegsies, — izdvesa Krutikovs.

Dauge šķībi pasmaidīja.

— Labi, — viņš sacīja. — Neko darīt, gaidīsim.

Krutikovs kokainā svinīgumā pacēla nokritušo glāzi

un nosēdās starp Jermakovu un Bikovu.

— Kādi. simt rentgeni, ne mazāk, — Jurkovskis piezīmēja.

— Vairāk gan, — Bogdans atsaucās.

— Simt piecdesmit. Kurš sola vairāk? — Dauge paņēma no galda tējkaroti un trīsošiem pirkstiem sāka to locīt. — Goda vārds, es, šķiet, jūtu, kā manī ieurbjas protoni!

— Interesanti, vai tas turpināsies ilgi? — Jurkovskis norūca, piemiegtām acīm skatīdamies indikatorā.

— Ja ilgāk par piecām minūtēm, mums beigas..

— Pagājušās divas minūtes, — Jermakovs klusu pavēstīja.

Krutikovs sakārtoja kombinezona apkakli, aizrāva ciet atrslēdzēju uz krūtīm un iebāza roku kabatā pēc pīpes.

«Dzin, dzzin, dzzin..»

— Viņi sēdēja nāvējošu staru plūsmā un klausījās apburošu mūziku, — Jurkovskis sacīja. — Klausieties, vai nevarētu izslēgt šo nolādēto zvanu? Es neesmu radis mirt tādos apstākjos.

«Dzin, dzzzin, dzzin. .»

Beidzot pārlauzis karotīti, Dauge nosvieda paliekas uz galda. Visu skatieni pievērsās tām.

— Radiācijas pirmais upuris, — teica Jurkovskis. — Georg, esi cilvēks, iebāz rokas kabatās. .

Bikovs samiedza acis. Piecas minūtes — un beigas? Un galvenais — nekā nevar darīt, it ne-kā. .

Piepeši zvanīšana beidzās. Indikatora sarkanā actiņa nodzisa. Klusums. Vēl ilgi viņi sēdēja klusēdami, baidīdamies pakustēties, pārāk apmulsuši, lai priecātos. Beidzot Jermakovs, vērsdamies pie Jurkovska, sacīja:

— Jūs tomēr esat āksts, Vladimir Sergejevič. Pozē- tājs. .

Dauge nervozi iesmējās. Krutikovu sāka mocīt žagas, un viņš viebdamies pasniedzās pēc šifona ar sodas ūdeni.

— Esmu vainīgs, Anatolij Borisovič! Atzīstos, piemīt tāds grēks, — Jurkovskis sacīja. — Jaunībā spīdēju pašdarbības pulciņā … — Viņš izstaipījās, locītavām noknaukšķot. — Cerēsim, ka seku nebūs. Man arī bez tā uz tekošā rēķina vēl ir vesels lērums šo rentgenu.

Vēl neatžilbis, Bikovs grozīja galvu.

— Vai tiešām tikai divas minūtes? — viņš jautāja.

— Tātad, biedri, — pieceldamies Jermakovs dobjā balsī sacīja. — Cerēsim, ka incidents beidzies. Bet tagad — nekavējoties pie iekšējās aizsardzības pārbaudes!

— Ir gan laime! Tādas lietas taču gadās reizi desmit

gados! — Krutikovs norūca. — Kas, pec jusu domam, varēja to radīt?

— Tas ir skaidrs pat ezim: kosmiskie stari, — Jurkovskis atbildēja.

— Lieliski, ja tas tā. Es, atzīstos, nodomāju, ka pārsprādzis fotoreaktora apvalks.

Bogdans paskatījās pulkstenī:

— Man jāiet uz sardzi, Anatolij Borisovič. Un laiks noraidīt signālus Zemei. Vai ziņosim?

— Nē! — Jermakovs strupi noraidīja. — Nevajag lieki uztraukt cilvēkus. Noraidiet parasto «viss kārtībā». Un vēl: tūdaļ visus pēc kārtas lūdzu medicīniskajā punktā uz potēm un dezaktivāciju. Dauge — pirmais. Pēc tam pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt aizsargkārtas.

— Bet tikmēr var atļauties iztukšot tasīti kafijas! — Krutikovs jautri piezīmēja. — Ē-ē, tā taču pavisam atdzisusi! Aļoša, esi tik labs, ieslēdz..

— Un tomēr varonīgajiem kosmonautiem nākas vīrišķīgi pārvarēt grūtības, — Bikovs sacīja, paskatīdamies uz Jurkovski.

Tas bezrūpīgi iesmējās:

— Ne jau grūtības, mīļais Aleksej Petrovič, bet tikai nāves bailes. Grūtības vēl priekšā. To es jums garantēju, kā mēdz sacīt Krajuhins.

BRIESMU SIGNĀLS

Kosmiskā uzbrukuma mīkla noskaidrojās pēc dažām stundām. Atbildei uz Jermakova piesardzīgo jautājumu tika saņemts izraksts no Krimas aktinogrāfisķās observatorijas ziņojuma, un no šī izraksta kļuva skaidrs, ka taisni tobrīd, kad «Hiusa» komanda gatavojās bojā ejai nāvējošā radiācijā, uz Saules novērots varens kvēlojošo gāzu izvirdums — parādība, kas, vispār runājot, nepavisam nav reta un ir pietiekami labi izpētīta. Blīva ūdeņraža atomu kodolu — protonu strūkla, ar kolosālu ātrumu traukdamās izplatījumā, «apšļāca» arī raķeti, kas gadījās tās ceļā.

Leģētā titāna bruņām, kas bija pastiprinātas ar «absolūtā atstarotāja» kārtu, bija izgājusi cauri tikai daļa protonu, bet tie radīja tā slānī neskaitāmus ārkārtīgi cietu gamma staru avotus, un šiem stariem praktiski neeksistēja nekādi šķēršļi. Gamma stari tad arī bija iedarbojušies uz indikatoriem un signālierīcēm un gandrīz pazudinājuši ekspedīciju pašā ceļa sākumā.

Tas bija daudz bīstamāk par sastapšanos ar meteorītu. Ja protonu bombardēšana turpinātos kaut vai ceturtdaļstundu, uz «Hiusa» nepaliktu neviena dzīva cilvēka. Tik ciets gamma starojums pat īsākā laika sprīdī varēja atnest komandai daudz nopietnu nepatikšanu: viens otrs no vecajiem kosmonautiem, kuri pagātnē jau bija pakļauti kosmisko staru radiācijai, nenovēršami saslimtu. Par laimi, Jermakova rīcībā atradās jaunākie preparāti, ko savā laikā komitejai nodeva viens no biofizikas zinātniski pētnieciskajiem institūtiem. Ievadīti organismā, šie preparāti pilnīgi vai gandrīz pilnīgi likvidēja ne visai smagu radioaktīvo bojājumu sekas.

— Esmu dzirdējis par līdzīgiem gadījumiem, — Bogdans piezīmēja, kad Jermakovs bija nolasījis radio- gramu. — Šķiet, tieši tā pirms gadiem piecpadsmit gāja bojā kāds vācu kosmosa tankkuģis. Bet, ja šādi izvirdumi uz Saules nav retums, kāpēc mums tik reti nākas sastapties ar šīm protonu strūklām?

— Pavisam vienkārši, — Jurkovskis atsaucās. — Es drīzāk teiktu — ir diezgan savādi, ka vispār nākas ar tām sastapties. Protonu plūsma izplatās ļoti šaurā kūlī, un varbūtība sastapties ar to ir niecīga.

— Mums ir laimējies, — Dauge nopūtās. — Riebīgs stāvoklis, kad tevi ne no šā, ne no tā nokauj, bet tu, cilvēks, nekā nevari darīt. Un bez tam … es vispār nevaru ciest injekcijas, bet no šīm turklāt stipri sāp krusti.

— Un pat speciālie tērpi nelīdzētu? — Bikovs painteresējās.

— Ko nu speciālie tērpi! … — Dauge atmeta ar roku. — No tā, Aleksej, nekādi tērpi nepaglābs. Desmitiem miljardu elektronvoltu liela enerģija! Bet par laimi viss jau garām…

— Pagaidām viss vēl gluži ne, — sacīja Jermakovs.

— Kātā?

— Vadības kabīnē indikatori mirgo joprojām.

Jurkovskis spēji pagriežas uz viņa pusi:. — Mirgo?

Jermakovs pamāja.

— Mirgo, kaut velns viņus parautu, — Bogdans apstiprināja.

— Spēcīgi?

— Ne visai, tā uz kādu rentgena simto daļu. Bet tomēr mirgo …

— Tas nozīmē, ka izvirdums vēl nav beidzies.. Bet mēs taču lidojam tieši gar protonu kūļa asi.. — Dauge, raižu pilns, iegrima domās.

— Nekam neder! — Jurkovskis, gluži kā skolotājs, kas pieķēris skolēnu kļūdā, pašūpoja galvu. — Saule griežas, un izvirduma vieta jau sen pārvietojusies sāņus. Nē, tas ir kaut kas cits. .

— Inducētā radiācija, — Jermakovs sacīja.

— Pilnīgi pareizi! — Dauge nopriecājās. — Tas arī bija gaidāms. Protonu bombardēšanas rezultātā daļa atomu «Hiusa» sienās kļuva radioaktīvi, tas arī viss..

— Labi gan «tas arī viss»! Ar to būs tāda ķēpa..

— Nedomāju vis, — iebilda Spicins. — Radiācija taču nav visai spēcīga un pieļaujamo devu nepārsniedz.

— Labi vēl, ka no augšas mūs nosedza «Mazulītis», — Bikovs iedrošinājās iebilst no savas puses.

— Jā, «Mazulītis» … — Jermakovs pārlika. — «Mazulītis» taču arī var būt saindēts. Tas būtu ļoti nepatīkami.

— Izkāpsim ārā, pārbaudīsim, ko? — Jurkovskis lika priekšā.

— Tikai pēc tam, kad pagriezīsimies ar spoguli pret Sauli. Apmēram pēc diennakts.

— Iedomājies tikai, — ierunājās Dauge, kurš, acīm redzot, joprojām domas kavējās pie pārdzīvotā, — ja šāda cūcība ilgtu vēl dažas minūtes, visam būtu beigas! «Hiuss» ar mirušu apkalpi!

— Un pēc piecdesmit stundām mēs nokaitēta mākoņa veidā ietriektos Saulē..

— Miris starpplanētu kuģis ar mirušu apkalpi… — Bogdans paskatījās uz Jermakovu. — Tādi taču jau ir, vai ne, Anatolij Borisovič?

— Jā, «Lidojošie holandieši»..

— Kas ar viņiem noticis? — Bikovs jautāja saprotamā ziņkārē.

— Dažādi iemesli… No citām planētām ievazātas slimības, tādi paši uzliesmojumi uz Saules. .

Ar to arī saruna beidzās.

Dzīve starpplanētu kuģī ritēja savu gaitu. Jermakovs novēroja fotonu tehnikas darbu un kopīgi ar stūrmani strādāja pie kaut kādas jaunas kosmonautikas problēmas; ģeologi vai simto reizi pārskatīja Golkondas pētniecības darbu plānu; Bikovs lasīja astronomijas grāmatas; Bogdans Spicins visu brīvo laiku rosījās ap radioaparatūru.

Reiz Bogdans piesauca visus pie vadības kabīnes.

— Klausieties! — viņš sacīja, laimīgi smaidīdams.

— Runā Marss, Smilšu Joma. Tas domāts mums.

«.. ļoti neilgi, — runāja augsta, jautra sievietes balss.

— Un ielejā, ko no aukstajām vētrām aizsedz Centrālās Grēdas kalnu atzarojumi, mēs atradām seklus ezerus un plašas pļavas gluži kā bērnu pasakā. Ak biedri, ja jūs zinātu, kas tas par skaistumu! Jūs uzkāpjat pakalna virsotnē un redzat: violeta, rāma ezera virsma, gluda kā spogulis, neparasti garu oranžkrāsas zāļu un milzīgu, koši zaļu ziedu paklājs, bet pāri visam — tumši violeta debess. Mums gribējās noraut savus skafandrus. .»

Bikovs redzēja, kā biedru sejās sajūsma un prieks cīnās ar neuzticību, viņu lūpas pašas no sevis veras laimīgos smaidos, acīs iekvēlojas maigas, siltas uguntiņas.

— Tas ir Marss! — Dauge nočukstēja. — Zēni, iedomājieties tikai, tas ir Marss, nedzīvais Marss!

«. . Mēs nosaucām šo ieleju par «Hiusa» ieleju, godinot jūs. Mēs nevaram pasniegt jums ūdeni no tās ezeriem, ziedus no tās pļavām, mēs, diemžēl, nevaram jums to pat parādīt, bet lai šī ieleja nes jūsu kuģa vārdu, drošsirdīgie draugi! Tagad. . Acumirkli. . Mums jābeidz. Uz redzēšanos, novēlam jums visiem panākumus — tev, Anatolij Jermakov, tev, Vladimir Jurkovski, tev, Mihail Krutikov, tev, Bogdan Spicin, tev, Georg Dauge, un tev, Aleksej Bikov. .»

Šinī dienā pie pusdienu galda Jurkovskis, Dauge un Spicins, pārtraukdami cits citu, ilgi runāja par saviem piedzīvojumiem uz Marsa.

Bija aizritējušas piecdesmit piecas lidojuma stundas, un Jermakovs paziņoja, ka pienācis laiks pagriezt «Hiusu» ar spoguli pret Sauli un sākt bremzēšanu. Raķetes ātrums šai brīdī bija līdz tūkstoš divi simti kilometru sekundē. Turpmākajās četrdesmit stundās «Hiu- sam» bija jākustas ar negatīvu paātrinājumu attiecībā pret Sauli, lai satikšanās vietā ar Venēru nonāktu ar nulles ātrumu.

Visu to Dauge steigā paskaidroja Bikovam, kamēr viņi sagatavoja kopkabīni pagriezienam: nostiprināja grāmatu skapi un bufeti, novāca visu, kas varētu gāzties un izkustēties no vietas. Pēc tam, sekojot pavēlei no vadības kabīnes, visi piesprādzējās pie sēdekļiem ar siksnām.

Bikovs gaidīja tādas pašas izjūtas, kādas viņam nācās pārdzīvot braucienā ar «Mazulīti», taču viss noritēja daudz vienkāršāk. Spicins bija tik neparasti veiksmīgs pilots, ka raķete apgriezās viegli un ātri. Dažu sekundu ilgo bezsvara stāvokli gandrīz neviens nepamanīja. Kopkabīnē sēdošajiem vienīgi likās, ka grīda strauji paslīd sānis, uz mirkli paliek vertikālā stāvoklī un atkal nostājas savā vietā.

«Hiuss» joņoja pretī Saulei ar reaktoru gredzeniem pa priekšu, fotonu reaktors darbojās kā iepriekš, piešķirot tam pastāvīgu paātrinājumu 10 metrus sekundē ik sekundi, taču tagad kuģa ātrums attiecībā pret Sauli nepārtraukti samazinājās. Pēc pusdienām Bikovs atgādināja Jermakovam, ka būtu jāpārbauda, vai «Mazulītis» nav kļuvis radioaktīvs.

— Bez tam, — viņš piemetināja, — kaut arī mums nav iemesla šaubīties par to, ka konteiners piestiprināts pie «Hiusa» korpusa pietiekami izturīgi, tomēr nebūs par sliktu paraudzīties, vai apgriešanās laikā kaut kas nav noticis. Jāaiziet paskatīties.

— Aiziet paskatīties? — Jermakovs piemiedza acis. — Es nedomāju, Ka tas būtu tik vienkārši…

— Bet mēs … es taču ne vienreiz vien agrāko lidojumu laikā esmu izgājis ārpusē, — Jurkovskis iejaucās sarunā.

— Agrāko lidojumu laikā — iespējams. Bet pašlaik runa ir par to, ka jāiziet no raķetes, kas kustas ar paātrinājumu.

— Mm… — Jurkovskis pārdomādams saknieba lūpas.

— Jūs iedomājaties, kas ar jums notiks, ja norausie- ties no kuģa? — Jermakovs turpināja.

— «Hiuss» lido prom, bet tu iekļūsti gandrīz vai paša fokusā, kur eksplodē plazma, — sacīja Dauge.

Bikovs apņēmīgi paspēra soli uz priekšu.

— Anatolij Borisovič, atļaujiet man, — viņš sacīja.

— «Mazulītis» ir manā ziņā, un es par to atbildu.

— «Starpplanētu pilota instrukcijas» astoņpadsmitais pants: «Lidojuma laikā noliegts izlaist pasažierus ārpus kuģa,» — Jurkovskis ātri nocitēja.

— Jā. Tāds ir likums, — Dauge pamāja.

— Es neesmu nekāds pasažieris! — Bikovs iebilda, atskatīdamies uz viņu sašutumā.

— Acumirkli, — sacīja Jermakovs. - Aleksej Petrovič, man tiešām nav tiesību izlaist jūs ārpusē. Jums trūkst prakses, pieredzes. . Bez tam, ja arī netrūktu, tomēr es jūs nelaistu: nelaimes gadījumā neviens nevarēs jūsu vietā vadīt «Mazulīti».

— Un risks pazaudēt tādu pavāru … — Jurkovskis liekulīgi nopūtās.

Bikovs vēsi paskatījās uz «švaukstu», bet nekā neatbildēja un atkal cieši vērās Jerniakovā.

— Fotoreaktoru mēs izslēgsim, tā ka nekāda riska nebūs, — Jermakovs turpināja. (Jurkovska seja izstiepās.)

— Bet, ja runājam par atbildību, tad šeit, uz kuģa, par visu — gan par komandu, gan par kravu — atbildu es. Tā ka runa nav par to. Spicins pašlaik ir postenī, Krutikovs gatavojas atpūsties. Un Mihailu Antonoviču diezin vai vērts sūtīt. Viņš ir pārāk.. smagnējs tādai operācijai.

— Khm, — Krutikovs noņurdēja pietvīkdams.

— Tātad es? — «švauksts» sacīja smaidīdams.

— Vladimirs Sergejevičs tiešām ir speciāli apmācīts un guvis praksi lidojumu laikā, — Jermakovs pabeidza. — Tātad vai nu es, vai Vladimirs Sergejevičs. 5.

— Sešpadsmitais pants, — Dauge nekavējoties nobēra, — «Komandierim lidojuma laikā aizliegts iziet ārpus kuģa».

— Tā ir, tāds ir likums! — Jurkovskis smiedamies iesaucās un izgāja.

Bikovs drūmi nolaida galvu un atgāja sānis.

— Nebēdājies, Aleksej! — Dauge uzsita viņam uz pleca. — Šeit, mans draugs, vajadzīga ne tik daudz drosme, cik māka.

— Nav nekāda lielā gudrība.

— Labi. Bet vai par vakuuma skafandru tev ir kaut kāda jēga?

— Par ko?

— Par vakuuma skafandru. Par tērpu darbam bezgaisa telpā.

— Bet vai tad speciālajā tērpā nevar?

— Ko vēl neizgudrosi, Aleksej! Tanī tevi tā uzpūtīs, ka tu nevarēsi pakustināt ne roku, ne kāju. Vai redzēji Krajuhina kabinetā uzpūsto speciālo tērpu?

Bikovs nopūtās:

— Redzams, nav lemts. . Varen gribējās paskatīties uz to jūsu «Kosmosu» dabā.

— Nekas, Aleksej Petrovič! — Jermakovs necerēti silti paskatījās uz Bikovu. — Kosmosu dabā jūs vēl redzēsiet.

Salīcis zem divu pamatīgu, pelēku saiņu svara, atgriezās Jurkovskis.

'— Varbūt tomēr fotoreaktoru neizslēgsim? — viņš jautāja, veikli izkravādams saiņus un vilkdams ārā caurspīdīgu cilindru, dubultbalonus un vēl kaut kādas ierīces.

— Noteikti izslēgsim. Jā, pie viena, Aleksej Petrovič, tūlīt jūs iepazīsieties ar pasauli bez smaguma. Ieteicu neatstāt kopkabīni un strauji nekustēties.

— Es nesaprotu..

— Tiklīdz izslēgs fotoreaktoru, paātrinājums izzudīs, raķete kustēsies vienmērīgi, bet, ja paātrinājuma nav, — nav arī smaguma.

— Redz, kā! — Bikova seja atplauka, un viņš saberzēja rokas. — Ļoti interesanti. . Citādi, saprotiet, pat skumīgi: biju kosmiskajā lidojumā un pat nepiedzīvoju. .

— Kārtībā! — Jurkovskis paziņoja.

Viņš stāvēja durvīs, no kājām līdz pat kaklam iekalts savādās elastīgu metāla gredzenu bruņās, un izskatījās kā briesmīgs posmkājis ar cilvēka galvu. Galvassegu — cilindrisku, caurspīdīgu ķiveri — viņš turēja padusē. Kosmisko skafandru Bikovam bija gadījies redzēt uz fotogrāfijām un filmās, taču viņš nenocietās un apgāja Jurkovskim apkārt, ziņkāri to aplūkodams.

— Ejam, — Jermakovs īsi pavēlēja.

Bikovs atsēdās krēslā un klusēdams ar skatienu pavadīja biedrus.

Kāju dipoņa gaitenī apklusa, durvis aizvērās ar klusu šķindoņu. Dauge sauca: «Kur piestiprināt trosi, Anato- lij Borisovič?» Tad viss apklusa.

— Uzmanību! — reproduktorā ieskanējās Spicina balss.

Tai pašā mirklī Bikovs sajuta, ka viņu maigi ceļ gaisā. Viņš krampjaini ieķērās sēdekļa atzveltnēs. Kaut kas smalki iesvilpās, pāršalca dzestrs vējiņš. Bikovs skaļi nopūtās. Nekas briesmīgs, šķiet, nebija noticis. Tad viņš uzmanīgi atlaida pirkstus vaļā un piecēlās. .

Kad ceturtdaļstundu vēlāk Dauge, Mihails Antono- vičs un apsarmojušais Jurkovskis, turoties pie speciālām cilpām sienu ādas polsterējumā, atgriezās kopkabīnē, Bikovs, sarkans, nosvīdis un uztraucies karājās gaisā ar galvu uz leju virs sēdekļa un veltīgi pūlējās to sasniegt kaut vai ar pirkstu galiņiem.

Ieraudzījis to, Jurkovskis jūsmīgi ieaurojās, izlaida cilpu no rokām, atsitās ar galvu pret griestiem un atkal izspurdza gaitenī. Dauge un Mihails Antonovičs, gandrīz vai aizrīdamies no smiekliem, palīda zem drūmi smaidošā «Mazulīša» vadītāja un novilka to uz grīdas.

— Kāda. . tev likās. . pasaule bez smaguma? — Dauge raustījās smieklos. — Iz. . izmēģināji?

— Izmēģināju, — Bikovs īsi atbildēja.

— Uzmanību! — ierēcās reproduktors.

Kad fotoreaktors no jauna tika ieslēgts un viss nokārtojās, Jurkovskis pastāstīja, kā veicies ārpusē. Konteiners ar «Mazulīti» izstaro, taču stipri ne, tikko manāmi. Nostiprinājumi nav bojāti — vismaz ārēji ne, kas īstenībā arī ir pats svarīgākais.

— Venēras sirpis redzams ar neapbruņotu aci. Apkārt Saulei — vainags gluži kā pērļains mākonis! Sakiet man, lūdzu, — vai neesmu dzejnieks? — Jurkovskis pieņēma pozu un iesāka: — «Dzīles tumstošas…»

— Dzīles svelošas, — nopietni piebalsoja Bogdans Spicins, kurš bija ieskrējis no sardzes iekampt malku kafijas.

Jurkovskis pārslīdēja viņam ar tālumā vērstu skatienu un sāka par jaunu:

Draudīgais bezdibens spārnus ir izpletis,

Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz… —

.. Ē-ē-ē … kā tālāk?

— Sirds, — Bogdans lika priekšā.

— Klusē, nožēlojamais. .

— Nu tad irdz. .

— Pagaidi. . acumirkli. .

Dzīles tumstošas, dzijumi sveši,

Zvaigznes kā dzintara asaras mirdz..

Tur, kur ledaini tuksneši plešas. .

— Tagad lokomotīves trauc, — Bogdans nobeidza visliriskākajā tonī.

Pat ne ar pušplēstu vārdu neviens neieminējās par Bikova neveiksmīgo piedzīvojumu bezsvara pasaulē. Raķetē atkal iestājās miers un klusums, parasta ikdienas dzīve, kas gandrīz ne ar ko neatšķīrās no dzīves uz Zemes.

Bikovs un Dauge sēdēja kopkabīnē pie šaha, kad ienāca Krutikovs. Viņš bija noraizējies.

— Vai dzirdējāt jaunumus, puiši?

Bikovs jautājoši paskatījās uz viņu, bet Dauge, košļādams nagu, izklaidīgi vaicāja:

— Kas tad atkal noticis?

— Nav sakaru.

— Ar ko nav?

— Ne ar vienu nav. Ne ar Zemi, ne ar «Ciolkovski».

— Kādēļ?

13,7

Krutikovs paraustīja plecus, iebāza roku bufetē un izvilka vafeli.

— Un sen jau kopš nav?

— Vairāk nekā stundu, — Krutikovs ar kraukšķi nokoda vafeli. — Jermakovs ar Bogdanu izmēģināja visu. Taustīja uz visiem viļņiem. Tukšs kā izslaucīts. Un kas ļoti pārsteidz — parasti vienmēr gadās uzdurties kādai sarunai, bet tagad visā diapazonā kapa klusums, it kā mēs ajtrastos jūras dibenā. Ne mazākās skaņas, ne mazākā troksnīša.

— Varbūt aparatūra sabojājusies? — ieminējās Dauge.

— Visi trīs komplekti uzreiz? Maz ticams.

— Vai arī antenas nav kārtībā?

Stūrmanis paraustīja plecus. Dauge nomurmināja: «Atkal kaut kas aizgājis pie velna,» — un sajauca figūras.

— Kur Volodja?

— Droši vien savā kabīnē..

Bikovs aizskāra Mihaila Antonoviča piedurkni:

— Var būt, ka tikai mēs nevaram uztvert, bet viņi mūs dzird?

— Viss var būt. Bet vispār — ļoti savādi. Pēkšņi ne no šā, ne no tā reizē atsakās strādāt visas radioiekārtas. Kaut kas tāds vēl nekad nav noticis. Tiesa gan, Ļahovs brīdināja.. Un tomēr. . tas, saproti, kaut kā uztraucoši. . kaut kā neomulīgi. .

Bikovs ar simpātijām pavērās Krutikova labsirdīgajā, apaļajā sejā, mazajās, skumjajās ačelēs.

— Jā … es saprotu, Mihail Antonovič.

Tik tiešām kļuva ļoti neomulīgi. Bikovu pārņēma neskaidra nelaimes nojauta. Varbūt tādēļ, ka ikviens, pat nenozīmīgākais nepatīkamais gadījums uz kuģa viņam likās liela nelaime. Tomēr arī Krutikovs, redzams, izjuta kaut ko līdzīgu, bet viņam taču nekādi nevarēja piedēvēt iesācēja aizdomīgumu.

— Nenokariet degunus, draugi! — Dauge iesaucās mākslotā jautrībā. — Pagaidām vēl nekas ļauns nav noticis, vai nav tiesa? Nezināmu iemeslu dēļ uz laiku zaudēti sakari, tas ir viss. Dzinēji kārtībā, pārtikas pietiekami, «Hiuss» lido saskaņā ar kursu. .

Krutikovs nopūtās. Bikovs saprata viņu Joti labi. Viņiem, Zemes bērniem, radio sakari bija vienīgā, dzīvā, sajūtamā saite, kas stiepās uz viņiem no dzimtās planētas. Un šīs dzīvinošās saites pārtrūkšana, pat īslaicīga, viņus nomāca. Piepeši Bikovs ar katru savu ķermeņa šūnu sajuta «Hiusa» neizsakāmo vientulību. Desmitiem un simtiem miljonu kilometru mēma tukšuma kā svins uzgūlās uz pleciem, atšķīra viņus no citām pasaulēm un siltās, mīļās mātes Zemes. Desmitiem un simtiem miljonu kilometru ledaina tukšuma.. Šie neiedomājamie bezdibeņi — tie nepavisam nav «nekas». Nē, tie dzīvo kaut kādu savu īpatnēju un nesaprotamu dzīvi, sekodami kaut kādiem neizdibināmiem likumiem — sarežģīti, ļauni…

Bikovs pameta skatienu uz Daugi, kas izklaidīgi pārkārtoja šaha figūras, un nokaunējās par savām domām. Pietiek ar to, ka viņš nobijās toreiz, pirms starta. Jo visdrausmīgākais, kas var notikt. . Jā, bet kāpēc vispār kaut kam jānotiek?

— Mūsu iemīļotais Kosmoss atkal draiskojas, — ienākdams sacīja Jurkovskis. — Kā jums tas tīk?

— It nemaz ne, — Dauge noburkšķēja. — Beidz ākstīties! Apnicis.. Krajuhins prātā sajuks.

— Par veco nu gan nav ko baidīties! Viņam galva daudz stiprāka nekā tev un man kopā. Man šķiet, sakari pārtrūkuši tāpēc, ka izplatījuma apgabals, kurā mēs pašlaik atrodamies, kaut kādu iemeslu dēļ nelaiž cauri radioviļņus. Izskaidrot es neapņemos, bet.. Vismaz radioaparatūrai nav ko uzvelt vainu. Un jo mazāk antenām.

— Fantasts! — Mihails Antonovičs nopūtās. — Kur tu esi redzējis, ka tukšums nevada radioviļņus?

— Līdz šai dienai — nekur. Bet Ļahovs redzēja. Un es pašlaik arī redzu, ļoti godājamais skeptiķi. Tevi pat ar faktiem nevar pārliecināt.

— Un tu redzi?

— Redzu.

— Pigu tu redzi, Vladimir Sergejevič!

— Es redzu pigu? — pasvītrotā pieklājībā jautāja Jurkovskis.

— Pigu!

Jurkovskis apsviedās uz papēža un devās ārā. Uz sliekšņa viņš apstājās:

— Ieteicu visiem klātesošajiem uzkāpt līdz vadības kabīnes ieejai. Tur jums, ļoti iespējams, izdosies dzirdēt kaut ko interesantu.

Krutikovs ērcīgi saviebās un atkal pasniedzās bufetē pēc vafeles. «Fantasts, nekas vairāk, fantasts,» viņš murmināja.

Dauge nesacīja ne vārda, bet Bikovs sirds dziļumos juta, ka taisnība laikam Jurkovska pusē. Viņi uzkāpa pa trapu līdz vadības kabīnes vaļējām durvīm un piebiedrojās Jurkovskim, kurš sēdēja uz pakāpiena.

No vadības kabīnes plūda Bogdana monotonā balss:

— Zeme, Zeme.. Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Zeme, Zeme … Te «Hiuss». Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Dodu uzskaņošanas signālus: viens, divi, trīs, četri, pieci. .

Iestājās klusums. Dauge ar Bikovu saskatījās, Jurkovskis domīgi braucīja zodu. Noskanēja kaut kādi pārslēdzēju knikšķi. Bogdans nopūzdamies sacīja:

— Nekā, Anatolij Borisovič. Kapa klusums.

— Pamēģiniet atkal uz garajiem viļņiem.

— Klausos.

Pēc minūtes Spicins ierunājās no jauna:

— Labi, pieņemsim, ka nav kārtībā antenas. Bet tādu radiostaciju, kāda ir Septītajā poligonā, taču var uztvert tieši ar korpusu. Un kas gan varētu būt noticis antenām? Nekā nesaprotu. Nav taču ne skaņas. . Noteikti Ļa- hovam ir taisnība. To visu dara mūsu ātrums.. Zeme! Zeme! Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Te «Hiuss». Dodu uzskaņošanas signālu: viens, divi, trīs. .

— Varbūt Jurkovskim ir taisnība un mēs tiešām esam iekrituši kaut kādā četrdimensiju bedrē? — sacīja Jermakovs.

Jurkovskis skaņi noklepojās. Jermakovs pienāca pie durvīm:

— Jūs visi te?

— Te, Anatolij Borisovič. Sēžam, gaidām.

— Ko jūs par to domājat?

— Es jau teicu, ko domāju … — Jurkovskis paraustīja plecus.

— Var jau būt, var jau būt. . Tikai no visām šīm liektajām telpām baismīgi ož pēc matemātiskās mistikas.

— Kā vēlaties, — Jurkovskis mierīgi noteica. — Man tā neliekas mistika. Es domāju, nav grūti pārliecināties, ka tā ir visīstenākā objektīvā realitāte, kas mums dota mūsu sajūtās.

Jermakovs brīdi klusēja.

— Kur Mihails?

— Kopkabīnē, grauž vafeles.

— Vajadzēs …

Līksms Bogdana sauciens pārtrauca Jermakovu:

— Atbild! Atbild!

Visi pielēca kājās. Sausa, aizlūzusi balss gurdeni izrunāja:

— Šeit Ve-sešpadsmit. Šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», «Hius», atbildiet! «Hius», atbildiet! Šeit Ve-sešpadsmit. Dodu uzskaņošanas signālu: viens, divi, trīs, četri. Trīs, divi, viens. «Hius», atbildiet…

— Tas ir Zaičenko, — Jurkovskis nomurmināja.

Bogdans steidzīgi sāka runāt:

— Ve-sešpadsmit, dzirdu jūs labi. Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss», dzirdu jūs labi. Kāpēc tik ilgi neatbildējāt?

— Šeit Ve-sešpadsmit, šeit Ve-sešpadsmit, — acīm redzot, nepievērsdams nekādu uzmanību Bogdana atbildei, Zaičenko turpināja. — «Hius», kāpēc jūs neatbildat? Šeit Ve-sešpadsmit. .

— Mēs viņus dzirdam, viņi mūs ne, — sacīja Dauge. — Aizvien trakāk. Pag, pag..

— Te «Hiuss», dzirdu labi, — Bogdans vājā balsī atkārtoja. — Te «Hiuss», dzirdu jūs labi. Ve-sešpadsmit, te «Hiuss»..

— Šeit Ve-sešpadsmit, šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», atbildiet..

Pagāja stunda. Tajā pašā monotonā, bezcerīgu gaidu pilnā balsī Septītais poligons sauca «Hiusu». Tikpat monotonā un nogurušā balsī Bogdans atbildēja. Septītais poligons viņu nedzirdēja. Izplatījums atnesa līdz «Hiusam» radiosignālus no Zemes, bet nelaida cauri kuģa signālus. Jermakovs bez apstājas staigāja pa vadības kabīni. Jurkovskis sēdēja nekustīgi, aizvērtām acīm; Dauge bungoja ar pirkstiem pa ceļgalu. Bikovs visu laiku pūta un braucīja delnām ceļgalus. Vadības kabīnē, sūkdams tukšu pīpīti, iegāja Krutikovs.

— Šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», atbildiet..

Ēterā kaut kas iečabējās un iesprakšķējās. Jauna, nepazīstama balss ielauzās kuģī, slāpstoša, aizsmakusi balss.

— Palīdziet! Palīdziet! Uztveriet mūsu peilējumus! — nemitīgi skanēja angļu un vācu valodā.

Jurkovskis steigšus piecēlās. Jermakovs sastinga kā sasalis. Dauge saķēra Bikovu aiz rokas.

— Palīdziet! Palīdziet! — nepazīstamais joprojām sauca aizgūdamies. — Pēc trim stundām mēs būsim pagalam. . Baloni. . Palīdziet! Beidzas … — Balss nodzisa velnišķīgos sprakšķos un spiedzoņā.

— Kas tur ir? — Bikovs nomurmināja.

— Kāds iet bojā, lūdz palīdzību, Aleksej, — Dauge izdvesa.

— Koordinātes. . divdesmit divi. . Noslāpsim. . Saucam visus. .

— Spicin, pie pelengatora, veicīgi! — Jermakovs pavēlēja.

— Tieši tā!

— Mūsu koordinātes. . Uztveriet mūsu peilējumus. .

— Nekavējoties doties pie viņa! — iekliedzās Jurkovskis.

— Jautājums — kurp?

— Spicin, kāds stāvoklis?

Pēc īsas pauzes atskanēja pārvērsta Spicina balss:

— Nevar uztvert peilējumus!

— Kā — nevar uztvert?

— Nevar uztvert, Anatolij Borisovič, — Spicins trīsošā balsī novaidējās. — Pārliecinieties pats..

Nesarunājuši, neatskatīdamies cits uz citu, Jurkovskis, aiz viņa arī Dauge un Bikovs iespraucās vadības kabīnē. Bikovs paskatījās pār Jermakova plecu. Slaida, gara rādītāja šautra kūtri riņķoja pa ciparnīcu, nekur neapstādamās un viegli trīsēdama. Jurkovskis nolamājās.

— Palīdziet! Palīdziet!. . Musu koordinātes..

Visi apjukuši raudzījās cits citā. Bogdans briesmīgā niknumā grieza pelengatora kloķi, knikšķinādams svir- slēdžus, ieslēdza un izslēdza kaut kādas ierīces. Uztvert, peilējumus nekādi neizdevās.

— Apburta vieta, — Bogdans izdvesa, slaucīdams sviedrus no pieres.

— Tas ir negods, — Dauge klusi sacīja, — cilvēki iet bojā. .

Jermakovs strauji pagriezās pret viņu:

— Kāpēc jūs esat vadības kabīnē? Kurš atļāva? Marš aiz durvīm, jūs, visi trīs..

Uz kāpnēm Jurkovskis piesēda un atbalstīja zodu delnās. Bikovs un Dauge nostājās blakus.

— Palīdziet! Palīdziet! — kliedza aizsmakusi balss.

— Ikviens, kas dzirdat mūs, palīdziet!

Bikovs klausījās, aizturējis elpu. Viņš nezināja, kas sauc pēc palīdzības, nezināja, kas tur noticis, viņš tikai juta — ar visu savu būtni juta drausmīgo izmisumu, kas piesātināja katru šīs balss skaņu.

— Ja tikai zinātu, kur viņi atrodas! … — Jurkovskis nočukstēja.

— Velns parāvis! — Dauge nikni iekliedzās. — Vai tiešām neviens pats, atskaitot mūs, viņus nedzird?

— Cik es zinu, bez mums pašlaik lidojumā atrodas ne mazāk par septiņiem kuģiem. No tiem tikai diviem — ķīniešu un angļu — ir zināma brīvas kustībās rezerve. Bet, vienalga, kamēr viņi aprēķinās jaunu trajektoriju, paies mazākais stunda. . Savādi, ka mēs viņus nedzirdam, tomēr..

— Kurus?

— Tos.. citus. .

— Vienīgi «Hiuss» pilnīgi bez kaut kādiem trajektoriju aprēķiniem varētu lidot tieši uz peilējumu, — sacīja Dauge.

— Ja tikai būtu peilējums..

Durvīs parādījās Jermakovs, bāls, spīdošām, stiklainām acīm.

— Kāpiet lejā kabīnēs, biedri! — viņš pavēlēja.

— Gulstieties kojās, piesprādzējieties. Pamēģināsim izrauties no šī sasodītā maisa. Paātrinājums pārsniegs normu četrkārtīgi — ņemiet to vērā. Dauge, parādiet Bikovam, kā jāizturas pārslodzes gadījumā.

— Klausos!

Jurkovskis piecēlās un pirmais devās lejup. Šai brīdī no vadības kabīnes atlidoja jaunas skaņas. Kāda asa, noteikta balss sliktā angļu valodā jautāja:

— Kas runā? Vai jūs dzirdat mūs? Es esmu uztvēris jūsu peilējumus.

Tas, kurš sauca pēc palīdzības, uztraukti atbildēja:

— Es jūs dzirdu ļoti labi!

— Vai jūs runājat kīniski?

— Nē…

— Vai jūs runājat krieviski?

— Jā, jā, runāju un saprotu.. Jūs esat krievi?

— Nē. Ar jums runā Ķīnas zvaigžņu kuģa «Jan-czi» komandieris Lu Ši-ers. («Labais vecais Lu!» nočukstēja Jurkovskis.) Mēs dzirdam jūs sen, bet mums ir tikai virziena raidītājs, un jūsu peilējumu izdevās uztvert tikai pirms dažām minūtēm. Ar ko es runāju?

— Kembridžas universitātes profesors. . Roberts Loids. Kuģis «Zvaigzne». . Drausmīga avārija..

Viņi sāka runāt angliski.

— Mēs dosimies pie jums pēc peilējuma, — Lu paziņoja.

«Drošsirdis!» Dauge plati ieplestām acīm paskatījās Jurkovski.

— Paldies, lielais paldies. . Kur jūs esat?

— Pirms pusstundas pacēlāmies no Fobosa starptautiskās bāzes.

Atbildei noskanēja sāpīgs kliedziens:

— Jūs nepagūsiet!. . Nē, nē, jūs nepagūsiet! Mēs esam nolemti..

— Centīsimies nokļūt laikā. Pēc mums gatavojas izlidot avārijas kosmiskie tankkuģi. Mēs noņemsim jūs no jūsu..

— Nepagūsiet. — Angļa balss tagad skanēja gandrīz mierīgi. — Nepagūsiet. . Skābekļa atlicis tikai… divām stundām.

— Bet kur tad jūs esat? Koordinātes?

— Heliocentriskās koordinātes. .

Profesors nosauca kaut kādus Bikovam nesaprotamus skaitļus. Iestājās klusums. Bija dzirdams, kā Jermakovs

un Bogdans steidzīgi rīkojas ar papīru, tad iedūcās elektronu skaitjošanas mašīna.

— Tas ir asteroīdu joslā. Viena trešdaļa astronomiskās vienības no Marsa, — Krutikovs beidzot paziņoja.

— Piecdesmit miljoni kilometru, — Jurkovskis drūmi noteica. — Pat «Hiuss», ja arī atrastos pie Marsa, ne- pagūtu.

Viņš piecēlās un izslējās miera stājā.

— Man viss skaidrs, — bija dzirdama Lu balss. — Vai nav nekādas iespējas noturēties kaut desmit stundu? Padomājiet.

— Nē.. Gaiss nepārtraukti izplūst, acīm redzot, kuģa korpusā ir mikroskopiskas plaisas. .

Pēc īsas pauzes profesors piemetināja:

— Mēs esam palikuši divi… un viens no mums ir bez samaņas.

— Drosmi, profesor!

— Es esmu mierīgs, — atskanēja nervozi smiekli. — O, tagad es esmu pilnīgi mierīgs!. . Mister Lu!

— Es klausos, profesor.

— Jūs esat pēdējais, kas klausās manu balsi.

— Profesor, jūs droši vien klausās simtiem cilvēku. .

— Vienalga, jūs esat pēdējais cilvēks, ar ko es runāju. Pēc kāda laika jūs atradīsiet mūsu kuģi un mūsu ķermeņus. No visas sirds lūdzu jūs materiālus, ko esam ieguvuši šinī lidojumā, nodot Starptautiskā kosmonautu kongresa rīcībā. Jūs apsolāt?

— Es jums to apsolu, Robert Loid!

— Visi, kas mūs dzird, būs par lieciniekiem. Materiālus es ielieku portfelī.. krokodilādas portfelī… tā. Tas būs uz galda vadības kabīnē. Jūs mani dzirdat?

— Es dzirdu jūs ļoti labi, profesor.

— Tad tā. Es jau iepriekš pateicos jums, mister Lu. Tagad vēl viens lūgums. Uz Zemes, kad jūs tur atgrie- zīsieties. . atgriezīsieties … — sekoja starpbrīdis, bija dzirdama saraustīta, šņukstoša Loida elpa. — Atvainojiet, mister Lu. Kad atgriezīsieties, jūs droši vien apmeklēs mana sieva, misis Loida … un dēls. Nododiet viņiem manu pēdējo sveicienu … un pasakiet, ka es biju savā vietā līdz beigām. Jūs dzirdat mani, mister Lu?

— Es jūs dzirdu, profesor.

— Tas ari viss.. Sveiki, mister Lu! Sveiki visi, kas mani dzird! Novēlu jums laimi un sekmes!

— Sveiki, profesor. Es noliecu galvu jūsu vīrišķības priekšā!

— Nevajag tādu vārdu.. Mister Lu!

— Es klausos.

— Pelengators strādās nepārtraukti.

— Labi.

— Lūkas jūs atradīsiet vaļā.

Klusums.

— Labi, profesor.

— Tas arī, šķiet, viss. Vēlreiz ardievu!

Iestājās klusums.

— Mēs.. vai mēs nekādi nepagūtu? — Bikovs jautāja, ar mokām kustinādams stīvās lūpas.

Neviens neatbildēja. Klusēdami viņi nokāpa kopkabīnē, klusēdami apsēdās katrs savā stūrītī, cenzdamies neskatīties cits citā. Drīz viņiem piebiedrojās Jermakovs ar Krutikovu. Bikovs tik tikko apjēdza, kas notiek. Visas viņa domas bija piekaltas pie skata, ko pakalpīgi uzzīmēja iztēle: gārdzot, cīnoties ar elpas trūkumu, sirms cilvēks rāpo pa gaiteni, citu pēc citas vērdams vaļā masīvas tērauda durvis. Pēdējo durvju — ārējās lūkas — priekšā viņš apstājas un satumsušām acīm atskatās atpakaļ. Gaiteņa attālākajā galā redzams galds, uz kura spuldzes gaismā spīd krokodilādas portfelis. Cilvēks ar trīsošu roku novelk pāri pierei un pēdējo reizi dziļi ieelpo izretināto gaisu.

— Aleksej Petrovič!

Bikovs satrūkās un atskatījās. Jermakovs norūpējies pārliecās pār viņu:

— Ejiet labāk savā kabīnē un pacentieties iemigt.

— Ej, Aleksej, ej. Tu jau neizskaties pēc cilvēka, — sacīja Dauge.

Bikovs paklausīgi piecēlās un izgāja. Ejot garām trapam, kas veda uz vadības kabīni, viņš dzirdēja Bog- danu vienmuļi atkārtojam:

— Ve-sešpadsmit, Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss». Ve- sešpadsmit, šeit «Hiuss»..

Kopkabīnē Jermakovs nopūzdamies sacīja:

— Esmu ticies ar Robertu Loidu. Nesen. Labs kosmonauts. Ievērojams zinātnieks. .

— Lai viņam mūžīga piemiņa! Viņš labi turējās, — Jurkovskis klusi noteica.

— Lai viņam mūžīga piemiņa …

Pēc īsa klusuma brīža Dauge pēkšņi pielēca kājās:

— Velns lai parauj! Man šķiet, mēs esam sastinguši uz vietas. Iegāzušies kaut kur, un mūs aprakuši..

— Neceliet paniku, Dauge, — Jermakovs noguris pasmaidīja.

Pusdienot neviens negribēja, un drīz vien Jermakovs pirmais piecēlās, lai dotos savā kabīnē. Krutikovs uzlika roku Jurkovskim uz pleca un vainīgi sacīja:

— Šķiet, ka tev bijusi taisnība, Volod ja.

— Nieki, — tas noteica. — Bet jums, biedri, nākusi klāt vēl viena mīkla.

Visi jautājoši paraudzījās viņā.

— Kas tad nu?

— Lu sacīja, ka viņam esot tikai virziena raidītājs, vai ne?

— Jā.

— Bet mēs taču viņu dzirdējām tīri labi.

Mihails Antonovičs iepleta muti un apjucis atskatījās uz Jermakovu.

— Un kāpēc gaņ ne? — Dauge jautāja.

— Tāpēc, draudziņ, ka «Hiuss»- attiecībā pret Lu atrodas pavisam citā virzienā nekā Loida kuģis. Virzīts ra- diostars nekādā gadījumā nedrīkstētu nonākt līdz mums.

Dauge aptvēra galvu rokām:

— Pietiek šo mīklu! Tas beigu beigās vairs nav izturams!

Jermakovs un Mihails Antonovičs tūdaļ pat devās uz vadības kabīni, paķerdami līdzi arī Jurkovski.

VENERA NO PUTNA LIDOJUMA

Sakari atjaunojās pēc diennakts tikpat negaidīti, cik negaidīti bija pārtrūkuši. Acīm redzot, «Hiuss» bija garām «apburtajai vietai» — savādam apgabalam

Kosmosā, kam attiecībā uz radioviļņiem piemita vēl nepazīstamas īpašības. Kopkabīnē daudz strīdējās par šo nedzirdēto parādību, izteica vairākus pieņēmumus, to skaitā arī dažus gluži nejēdzīgus (tā, piemēram, Dauge paziņoja, ka visi komandas locekļi kļuvuši par upuriem masveida psihozei), bet Jurkovskis sāka strādāt pie hipotēzes par kaut kādiem četrdimensiju atspoguļojumiem, mēģinot ar kuģa komandas labākā matemātiķa Mihaila Antonoviča Krutikova palīdzību ievest «fizikāli korektu telpas punkta jēdzienu»; caur šādu punktu elektromagnētiskās svārstības ietu tikai vienā virzienā. Bikovu sākumā aizvainoja biedru vienaldzība pret Loida bojā eju. Viņam likās gandrīz vai zaimi sarunas par teorijām un formulām jau divas stundas pec visa ta, kam viņi bija par lieciniekiem. «Zvaigznes» katastrofa uz viņu bija atstājusi ārkārtīgi smagu iespaidu. Apdullis un nospiests viņš staigāja pa raķeti, ar grūtībām piespiezdams sevi atbildēt uz jautājumiem un izpildīt sīkus Jermakova uzdevumus.

Līdz Venēras sastapšanas brīdim bija atlikuši tikai piecpadsmit līdz divdesmit miljoni kilometru. Lidojums gāja uz beigām. Tuvojās ekspedīcijas visatbildīgākais mirklis — nosēšanās uz Venēras. Ar retiem izņēmumiem tas nebija izdevies pat pasaules labākajiem kosmonautiem. Tādēļ nevis pārmetumus, bet gan apbrīnu bija pelnījuši cilvēki, kuri ar labi trenēta gribasspēka piepūli bija piespieduši sevi aizmirst pagātnes pārdzīvojumus, pat tos pavisam nesenos, un spējuši koncentrēt visu savu uzmanību uz priekšā stāvošajiem pārbaudījumiem. Sākumā Bikovs to nesaprata. Toties tagad viņi atgādināja tam karavīrus pirms trieciena. Atstājuši aiz sevis kritušos, steigā pārsējuši svaigos ievainojumus, viņi gatavojas pēdējam, izšķīrējam lēcienam pretī uzvarai… vai nāvei. Turklāt šai brīdī neviens, pat Jurkovskis, nemētājās ar skaļām frāzēm un neieņēma efektīgas pozas. Visi bija mierīgi un lietišķi. Viņu pūlēs izprast «apburtās vietas» dabu izpaudās tikai rūpes par tiem, kas sekos viņu pēdās.

Bikova cieņa un godbijīgā sajūsma izpaudās tādējādi, ka viņš pacienāja biedrus ar lielisku plovu, un Mihails Antonovičs divas reizes pēc vakariņām skrēja uz kam- bizi, pie tam otrreiz — no sardzes, turklāt tika pieķerts un par to saņēma rājienu.

Tiklīdz noskaidrojās, ka abpusējie sakari ar Zemi nodibināti, Jermakovs noraidīja radiogramu, kurā skopi, bet nepārprotami aprakstīja neparasto notikumu un noraidīja profesora Loida un Lu pēdējās sarunas saturu.

— Bet tad likāt gan jūs mums nervozēt! — Zaičenko, uztraukumā stostīdamies, sacīja. — Vera Nikolajevna gandrīz vai prātu zaudēja. Bet «Zvaigzne» … — viņa balss kļuva klusāka un nopietnāka, — par to mēs jau zinām. Visa pasaule zina. Lu sasniedza angļu kuģi un atrada bojā gājušos un dokumentus.

— Kas tur īsti bija noticis?

— Skaidri nav zināms, bet domā, ka eksplodējis reaktors. Kuģa dzinēju daļa pilnīgi sadragāta. Lu rādīja mums tā uzņēmumu pa televizoru.

— Cik gājuši bojā?

— Lu atrada divus. Angļi ziņoja, ka ar «Zvaigzni» devušies ceļā astoņi cilvēki.

— Lai viņiem mūžīga piemiņa. .

— Lai viņiem mūžīga piemiņa..

Brīdi abi klusēja.

— Kādas jūsu domas par sakaru pārtraukuma iemesliem, Anatolij Borisovič?

— Pagaidām man vēl nav noteikta sprieduma.

— Jā, protams. . maz faktu. Var būt, ka noteikta ietekme ir «Hiusa» ātrumam? Ļahovs taču, šķiet, runāja par to..

— Var jau būt.

— Vai arī jūs iekļuvāt blīvā metālisku putekļu mākonī?

— Tas neko neizskaidro. Labāk atstāsim risinājumu speciālistiem. Kā ar Krajuhinu?

— Atlaba. Rāvās šurp uz staciju, bet ārsti pagaidām neļauj. Pie mums te līst.

— Sveiciniet viņu silti jo silti no mums visiem un no manis personīgi.

— Pieņemts, Anatolij Borisovič! Jā. . pavisam aiz- pļāpājos. Te guļ viņa zīmīte jums, atnesa jau pirms divām dienām.

— Ko tad jūs klusējat? Lasiet!

— Tūlīt. Ta… «Anatolij, visu, ko es toreiz runāju, aizmirsti. Redzams, kļūstu vecs un vājš. K.»

— Kas?

• — «K». Lielais burts. Paraksta vietā.

— Skaidrs. «Visu, ko es toreiz runāju, aizmirsti.»

— Jā, «aizmirsti».

Jermakovs pašķielēja uz Spicinu, kurš sēdēja pie pults ar muguru pret viņu.

— Skaidrs. Mums bija neliels strīds.. Jums viss?

— Viss, Anatolij Borisovič. Sakaru grafiks agrākais?

— Agrākais. Uz redzēšanos.

— Laiks, — Spicins teica pie pusdienu galda. — Laiks sākt pieņemt peilējumus no Mahova.

— Vai nebūs par agru? — Jermakovs atsaucās.

— Mums taču rezervē ir vēl kādas desmit stundas.

— Ar jūsu atļauju, Anatolij Borisovič, labāk sākt ātrāk. Pasākums jauns, un tāpēc vēlams iegūt vairāk datu.

Bikovs klusītēm apjautājās, par ko ir runa.

— «Hiuss» tuvojas Venērai, — Dauge paskaidroja,

— mums tagad jāaprēķina ceļš uz «Ciolkovski».

— Uz «Ciolkovski»? Uz Venēras mākslīgo pavadoni? Bet kāpēc?

— Kā tu domā — kāpēc? Lai tuvotos tam, protams.

— Es sapratu, ka mēs ar «Ciolkovski» tikai uzturēsim sakarus un nosēdīsimies uz Venēras, paiedami tam garām.

— Cik tu mudīgs.. Vajag visu pamatīgi norunāt ar «Ciolkovska» priekšnieku Mahovu par sadarbību.

— Un cik ilgi mēs tur uzturēsimies?

— Nezinu. . Anatolij Borisovič, cik ilgi mēs paliksim pie «Ciolkovska»?

— Stundas piecas sešas, ne vairāk. Nodosim pastu, grāmatas, augļus, noturēsim apspriedi un dosimies tālāk.

— Skaidrs. Ja, Aleksej, tur tu gan varēsi izbaudīt bezsvara stāvokli pilnā mērā. Mēs patīksmināsimies..

Bikovs atcerējās savu kļūmo pieredzi šinī nozarē un noliecās pār šķīvi.

«Hiusa» tuvošanās «Ciolkovskim» prasīja vairāk nekā trīs stundas un sagādāja komandai daudz raižu. Pilotu

uzdevums bija grūtāks tāpēc, ka «Ciolkovska» orbītas plakne (pavadonis riņķoja ap Venēru dažu tūkstošu kilometru attālumā) bija gandrīz perpendikulāra Venēras orbitālās kustības plaknei, tā ka Krutikovam un Spici- nam atkal nācās krietni vien nopūlēties. Tomēr uzdevums tika veikts, un kuģis pa aizvien šaurāku spirāli sāka tuvoties tai vietai, kur noteiktā laikā vajadzēja iet garām «Ciolkovskim». Pasažieri šo laiku pavadīja kopkabīnē, piesprādzējušies pie sēdekļiem un juzdamies te viegli kā gaisa baloni, te atkal smagi kā svina gabali. Bikovam šķita, ka viņš šūpojas gigantiskās šūpolēs; te viņš krampjaini ķērās pie roku balstiem, baidīdamies uzlidot pie griestiem, te iepleta muti, veltīgi pūlēdamies ieelpot un skaidri juzdams, ka ribas iespiežas plaušās. Taču visam reiz pienāk gals. Manipulācijas ar paātrinājumu izbeidzās, un kādā ne visai patīkamā mirklī šūpoles vairs necēlās augšup, bet gāzās lejup, bezdibenīgā dzīlē.

— Viss kārtībā! — beidzot Spicina balss ieskanējās reproduktorā. — Var atsprādzēties. «Ciolkovskis» ir simt kilometru, Venēra — trīstūkstoš kilometru attālumā no mums.

— Pagaidi, Aleksej, neatsprādzējies, — Dauge brīdi- nīja Bikovu, steidzīgi atbrīvodamies no jostas.

Kopā ar Jurkovski viņš Joti veikli, ķerdamies pie sienām un mēbelēm, izvilka kopkabīnē vairākas neilona auklas. Tādas pašas auklas izvilka gaiteņos, vadības kabīnē un katrā kabīnē.

— Tagad lien ārā …

Bikovs uzmanīgi piecēlās, negaidot uzspurdza gaisā un palika karājoties, pieķēries pie krēsla atzveltnes. Viņa seja kļuva sārta. Sāji smaidīdams, nevienā neskatīdamies, viņš ieķērās auklā un, neveikli savicinājis kājas, atkal nokļuva uz grīdas.

— Kāda nejēdzība … — viņš nikni norūca.

— Vai zini, Aleksej Petrovič, — sacīja Krutikovs, parādīdamies durvīs, — nebūtu slikti pagatavot lepnas vakariņas un uzcienāt «Ciolkovska» zēnus …

— Tūlīt, — Bikovs ar grūtībām izdabūja.

— E, tas neies cauri, Aļoša! — Krutikovs iesmējās.

— Rociņas tev par īsam. . Kadu laiku tev nāksies tas turēt klēpī.

— Kādēļ?

— Vai tu maz proti gatavot ēdienu tādos apstākļos? Kad ūdens netek, bet kā pūslis lidinās pa virtuvi, kad kotletes lēkā uz pannas kā trakas vardes un pusceptas lidinās pa gaisu. .

Spēcīgs grūdiens pārtrauca viņu. Kaut kas griezīgi no- čerkstēja pa kuģa sānu. Kopkabīnē salīgojās.

— Kas tad tas? — Dauge nomurmināja.

Bikova acis sastapās ar Krutikova sastingušo skatienu. Uz stūrmaņa pieres iemirdzējās sīkas sviedru pērlītes.

— Uzņem viesus, Mihail Antonovič! — Bogdans jautri kliedza no gaiteņa. — Lempīgie sātani!

Dauge skaļi izelpoja, bet Mihails Antonovičs trīsošu roku meklēja kabatā lakatiņu.

— Goda vārds, sātani, — viņš teica aizsmakušā balsī, ar grūtībām atgūdams elpu, — šitā jau cilvēku uz visu mūžu var padarīt par kropli. . par stostiķi. .

Viņš iebāza lakatiņu atpakaļ kabatā un, ķerdamies pie auklām, ātri vien izkļuva aiz durvīm. Dauge neapmierināti norūca:

— Gandrīz katru reizi iznāk tāds joks, un katru reizi man dūša saskrien papēžos.

— Kas noticis?

— Pienākusi maza raķete no «Ciolkovska». Starpplanētu taksometrs, iedomājieties, lūdzu. Trakgalvība.. Droši vien izteikt savu cieņu ieradies Mahovs.. Pagaidi, uz kurieni tad tu? Ak nelido, vēl mirkli pakavējies. .

Neuzmanīgi pakustējies, Bikovs izlidoja starp auklām, atsitās pret griestiem un, iepletis rokas, traucās lejup. Dauge saķēra viņu aiz kājas un, veikli parāvis, nostādīja atkal vertikālā stāvoklī.

— Jel nomierinies debesu būtne, nevajag uztraukties.. Vai tu atceries formulu: mv kvadrātā, dalīts ar divi? Labi vēl, ka dalīts ar divi, citādi tu būtu pārsitis savu karsto galviņu.

Bikovs atkal iegāzās glābējā krēslā, cieši apņēmies neatstāt to tik ilgi, iekams nebūs beidzies šis «nolādētais bezsvara stāvoklis». Šini brīdi gaitenī kļuva dzirdama kņada, priecīgi saucieni, skaļi sarokošanās plīkšķi un, šķiet, pat skūpstu skaņas.

— Veseli, draugi! Veseli, tautieši! — sparīgi dunēja kāds bass. — Sveiks, manu saulīt, Mihail Antonovič! Joprojām tikpat vājš, nabadziņ, ko?

— Sveiks, mīļais Mahov! Nāc šurp, lai es tevi noskūpstu un uzlieku sodu. Par kosmosa kustības noteikumu neievērošanu.

— Ā-ā! Bogdans! Nebaries kaut tādā priecīgā brīdī. . Anatolij Borisovič, priecājos, jūs redzot! Iepazīstieties: mans vietnieks inženieris Grigorijs Moisejevičs Štirners. Strādās tieši ar jums.

— Esmu dzirdējis, lieliski. .

— Priecājos iepazīties, — Štirnera balss bija sausa un skarba.

— Lūdzu kopkabīnē, — Jermakovs uzaicināja.

— Nekā nebija, mīļie, paņemsim pastu — un aidā! — visi pie mums! Gaidīt gaidām, sagaidīt nevaram.

— Piedodiet, Pjotr Fjodorovič. Šoreiz apmierināsimies ar sarunu šeit pat uz «Hiusa». Pie jums ciemosimies atceļā.

Iestājās savāds klusums.

— Tas viņam nevietā paspruka, — Dauge pačukstēja, apaļām acīm raudzīdamies uz durvīm. — Tā vārdu pa vārdam ir Tahmasiba frāze. .

Bikovam kļuva kaut kā dīvaini.

— Zinu, zinu, par ko jūs domājat! — Jermakovs atkal ierunājās. — Nevajag būt māņticīgiem. Jāsteidzas.

Pateicis to, viņš mazliet pasmaidīja.

— Kā zināt, Anatolij Borisovič, — Mahovs atbildēja apjucis. — Kur pavēlēsiet?

— Lūdzu šeit.. Lūdzu, Grigorij Moisejevič.

Pirmie ienāca viesi — garais, smagnējais Mahovs un

pusaudzim līdzīgais Štirners — abi mīkstos, apnēsātos kombinezonos, ar caurspīdīgām, uz muguras atmestām ķiverēm. Štirners padusē turēja mapi.

— Sveicināts, biedri Dauge! — Mahovs dārdināja. — Bet tas, protams, biedrs Bikovs? Jā?

Tālredzīgi neizlaizdams auklu no kreisās rokas,

Bikovs paspieda viņam roku, pēc tam sasveicinājās ar Štirneru. Visi ieņēma vietas pie galda.

— Tātad, Pjotr Fjodorovič, — Jermakovs sacīja, — klājiet vaļā, kas jums ir.

Mahovs skaļi noklepojās, Štirners atvēra mapi, un apspriede sākās. Runāja maz un precīzi, vairāk lietodami formulas un matemātiskus terminus, vilkdami ar pirkstiem pa rasējumiem un aprēķiniem, ko Štirners bija atvedis līdzi. Runāja par to, kā nodrošināt maksimāli precīzu «Hiusa» nosēšanos pie Urāna Golkondas robežām un kā uzturēt sakarus pēc nosēšanās. Mahovs ar Štirneru un viņu biedri no diviem citiem mākslīgajiem pavadoņiem bija sīki izstrādājuši sistēmu vadīšanai pa radio, ar kuras palīdzību paredzēja novadīt «Hiusu» ne tālāk par piecdesmit līdz simt kilometriem no Golkondas robežām. Tiesa gan, šī sistēma praksē vēl nebija izmēģināta, taču treniņi liek cerēt uz pilnīgu veiksmi.

— No mums tagad tiek prasīta maksimāla precizitāte, — Štirners sacīja, viegli bungodams ar pirkstiem pa rasējumu, — bet no jums, biedri, uzmanība un manevrēšanas spējas. Cik es zinu, «Hiuss» nav ierobežots savā kustībā kā parastā impulsu raķete un visos gadījumos spēj stingri turēties pie peilējumiem. Tomēr, es atkārtoju, pirmais un galvenais — uzmanība! Ja «Hiuss» kaut mazdrusciņ atrausies no radiostara, jūs riskējat nosēsties tūkstošiem kilometru tālumā no vajadzīgās vietas.

Tātad «Hiusam» jānosēžas uz planētas, noturoties triju radiostaru krustojumā, kas tad arī, pēc speciālistu domām, novedīs to visizdevīgākajā punktā. Desmit līdz piecpadsmit kilometru augstumā virs Venēras pelenga- toru impulsi izzūd: tie vai nu bez pēdām absorbējas, vai arī atstarojas uz augšu, Venēras stratosfērā. No šī augstuma kuģim jālaižas lejup vertikāli. Iespējami nopietni sarežģījumi: Venēras viltīgā atmosfēra var izkropļot signālus un tā piekrāpt. Lai tas nenotiktu, darbosies paralēlas kontroliekārtas. Spicins ar Jermakovu pierakstīja dažus skaitļus, salīdzināja savus aprēķinus ar Štirnera shēmu un paziņoja, ka jautājumu viņiem vairs neesot. Mahovs pārgāja pie otrā jautājuma. Tā kā radiosakarus, vismaz tādus, kuriem varētu pilnīgi uzticēties, ar Venēras virsmu, šķiet, neizdosies nodibināt, jāvienojas par optisko signālu sistēmu. Pēc Ma- hova domām, nepieciešami tikai divi signāli: viens — «pārtiku un ūdeni», otrs — «rezerves daļas, enerģijas krājumus». Rezerves daļu un aparatūras saraksts sastādīts jau iepriekš.

— Mēs jums atvedām portatīvu palaišanas iekārtu un divas raķetes ar atomu lādiņiem. Ja. . tfu-tfu, protams. . ja notiks kaut kas nelāgs un būs vajadzīga mūsu palīdzība, jūs palaidīsiet vienu raķeti gaisā vertikāli virs sevis. Tā eksplodēs apmēram divsimt kilometru augstumā. Protams, šaut nevar, kad iegribas. Te jums būs tabula laika aprēķinam. Apzīmētajās minūtēs mūsu novērotāji rūpīgi vēros jūsu nosēšanās rajonu.

— Un tad? — Jermakovs jautāja.

— Un. . nekas. Mēs zināsim, ka pie jums kaut kas nav kārtībā, un centīsimies jums palīdzēt.

— Kā īsti?

— Piegādāsim jums automātiskās raķetes ar nepieciešamo avārijas krājumu. Raķetes lidos tieši uz jūsu peilējumu.

— Teicami! — Jermakovs pamāja. — Bet kādam nolūkam otrā signālraķete?

— Divas raķetes, vienu pēc otras, jūs palaidīsiet tai gadījumā, ja nosēšanās kļūs kļūmīga un kuģis nopietni bojāts.

Iestājās klusums.

— Ļoti iespējams, ka tad nebūs neviena, kas tās varētu palaist, — saviebdamies piezīmēja Dauge.

— Mans pesimisms nesniedzas tik tālu, — Mahovs lēnīgi atbildēja.

Pēc apspriedes Dauge uzaicināja Bikovu:

— Nāc, paskatīsimies uz skaisto Venēru. Jermakovs atļāva tevi izlaist.

Pēc desmit minūtēm viņi, tērpušies neveiklās bruņās ar caurspīdīgām ķiverēm galvās, stāvēja kubveida ke- sonā pie ārējās lūkas. Dauge cieši noslēdza durvis aiz sevis, tad iedarbināja sūkni un pagriezās pret manometru pie sienas. Slaida bultiņa nevienmērīgiem lēcie- īriem devās lejup. Kad tā apstājās, Dauge atvāza no lūkas platu tērauda stieni un biezs, šķautnains vāks mīksti atkrita sānis.

Bikovs cerēja ieraudzīt to, kas simtiem reižu aprakstīts reportāžās, stāstos un romānos: melni violetu dzīli, kurā izsēti apžilbinošu zvaigžņu punkti. Tai vietā lūkas apaļā atvere atmirdzēja nespodrā, dzelteni sārtā gaismā. «Hiuss» karājās virs milzīga, blāvi apgaismota, miglaina kupola. Pelēcīgas ēnas rāpoja pa spīdošo, oranžo lauku, lēni tuvinājās un izšķīrās, tinās gredzenos un satrūka neskaidros, izzūdošos plankumos. Malās kupols satumsa, taču tā robežas nebija asas, tās nemanāmi izplūdušos, violetos toņos pārgāja pilnīgā, necaurredzamā melnumā. Turpretim centrā savijās savā starpā, bet nesajaucās ārkārtīgi smalkas, sārtas, dzeltenas un pelēkas, dūmakainas lentes; te tās bija redzamas skaidri un noteikti, te aizklājās ar vienmuļu, rūsganu dūmaku. .

Redz, kāda ir šī Venēra, «pati baismīgākā planēta Saules sistēmā»! Bikovs saprata, ka krāsaino ēnu kustības, tik niecīgas no dažu tūkstošu kilometru attāluma, nav nekas cits kā spēka un ātruma ziņā drausmīgas pārmaiņas atmosfērā — negaisi, taifūni, virpuļviesuļi, kam uz Zemes nav nekā līdzīga.

Rau, garš, pelēks plankums kļuva šmaugāks, izlocījās un savijās gredzenā.. Varēja iedomāties gigantisku piltuvi un milzīgas mākoņu masas, kas trakā ātrumā traucas tanī. «Izskats tai ne visai patīkams,» atcerējās Bikovs. Viņš nespēja atraut skatienu no šīs baismīgās un reizē varenās ainas.

Tur, zem verdošās mākoņu segas, slēpjas milzīga pasaule ar kalniem, tuksnešiem. . varbūt pat jūrām un okeāniem. Tur kaut kur slēpjas bagātības, kuras jāatklāj «Hiusa» komandai, tur mētājas televadāmo mehānismu drupas, sadragāti starpplanētu kuģi, tur arī drošsiržu kapi. . Neskaidra sajūta, līdzīga māņticīgām bailēm, sakustējās Bikova sirdī. Viņš iedomājās, ar kādu niknumu šī planēta līdz šim bija atsitusi visus mēģinājumus to pakļaut. Tomēr cilvēks ir gudrāks un spēcīgāks par dabu. Cilvēks ir drošsirdīgs un neatlaidīgs, un, ja pat «Hiusa» komandai lemts nolikt galvas, viņu bojā eja ne mirkli neapturēs tos, kuri viņiem sekos.

No kreisās puses uz kupolu ātri līda melna ēna — nevienāda, ar dziļiem iedobumiem un izliekumiem.

— Mēs izejam nakts pusē, — ķiverē atskanēja Dauges balss.

«Hiuss» iegrima Venēras mestajā ēnas konusā. Satumsa, tikai apaļā, izplūdusi mirdzošās miglas josla iezīmēja planētas malas. Taču ļoti drīz uz melnā fona sāka iznirt vāji, sārti atspīdumi.

— Kas tas? — jautāja Bikovs.

Dauges ķivere sašūpojās: viņš cieši vēroja planētu. Tad Bikova austiņās atskanēja Georga balss:

— Šķiet, vulkāni. Esmu dzirdējis par nepārtrauktas vulkāniskās darbības rajonu. Pagaidām vēl neviens nezina. Hipotēze..

Viņi izgāja no kesona pēc tam, kad no kreisās puses sāka aust spoža gaisma un kļuva redzams milzīgs, dzeltens sirpis.

— Jā. . — Bikovs atcerējās. — Bet kur tad «Ciolkov- skis»? Es gribētu paskatīties uz šo mākslīgo pavadoni.

— No lūkas to neredz, Aleksej. Mēs esam pagriezušies ar lūkām uz leju, uz Venēras pusi, bet «Ciolkovskis» atrodas augstāk par mums. Lodāt pa «Hiusa» virsu tev būtu vēl par agru. Pagaidīsi līdz nākošajai reizei. Redzēsi, kad atgriezīsimies.

Bikovs atcerējās neseno Dauges piezīmi, nopūtās, bet nekā neiebilda.

Viņus gaidīja. Jermakovs uzaicināja visus ieturēt pusdienas. Tās bija pirmās pusdienas bezsvara apstākļos, un Bikovs klusībā vēlējās, lai tās būtu arī pēdējās. Kosmonauti lietišķi, nepārtraukdami sarunas, cēla pie lūpām elastīgas iemutes, ko lokanas caurules savienoja ar slēgtiem plastmasas traukiem. Maizes rikas un uz-, kožamos viņi ņēma no caurumotām kārbām, neaizmirs- dami tās rūpīgi aizvērt. Vārdu sakot, «Mazulīša» vadītājs paliktu neēdis, ja par viņu nebūtu uzņēmies šefību Krutikovs, kurš tieši tādēļ nosēdās viņam blakus.

Pie galda runāja par dzīvi uz mākslīgā pavadoņa, par plāniem radīt veselas «Hiusu» armādas, par speciāliem raidījumiem konsultācijām, kas nepieciešamas neklātienes studentiem, kuri strādā uz pavadoņiem. Mahovs sūdzējās par stulbu apgādnieku, kurš atsūtījis uz pavadoni veselu kasti mikrofilmu par slēpošanas sporta tehniku. Štirners smiedamies pastāstīja — kāds uz «Ciolkovska» atvedis peles. «Tagad lūgtin lūdzam atsūtīt kaķi. Būs nedzirdēta atrakcija — kaķi peļu medībās bezsvara apstākļos.» Daudz sprieda par izcilā indonēziešu ansambļa koncertiem, par sverdlovskieša Gadalova jauno simfoniju «Ceļš uz zvaigznēm», kas visus saviļņojusi. Daudz jokoja, smējās. Ne ar pušplēstu vārdiņu nepieminēja «Hiusa» komandai priekšā stāvošās grūtības.

Jermakovs paskatījās pulkstenī, un Mahovs steidzīgi piecēlās:

— Laiks, biedri.

Visi žigli piecēlās un sāka atvadīties. Mahovs pēc kārtas apskāva visus kosmonautus, un Bikovs satraukts ievēroja, cik pēkšņi iekrīt Mahova vaigi un nodzeltē seja. Štirneram uzbudinājuma pazīmes nebija tik skaidri manāmas.

— Neaizmirstiet, — Jermakovs atgādināja, — atvirzīties no mums ne mazāk par piecdesmit kilometriem, citādi jūs var pamatīgi apdedzināt.

— Labs ir, par mums nebēdā, — Mahovs norūca. — Nu tad svei… uz redzēšanos, draugi! Vēlam panākumus!

Viņš pagriezās un, ātri laizdams caur pirkstiem auklu, izgāja gaitenī. Štirners sveicinot pamāja ar roku un sekoja viņam. Šķindēdama noslēdzās ārējā lūka. Iestājās klusums.

— Tā ari mēs viņiem nepastāstījām par kosmisko uzbrukumu, — Jurkovskis pēkšņi atminējās.

Jermakovs izklaidīgi paskatījās uz viņu.

— Nepastāstījām. . Beigu beigās tas nav svarīgi. Lūdzu, sagatavoties.. Spicin, ejam.

Bikovs čukstus jautāja Daugem:

— Vai tad Mihails Antonovičs paliks te?

— Jā. Vadības kabīnē viņam pašreiz nav ko darīt … — Dauge pakratīja galvu, it kā gribēdams aizdzīt no sevis kaut kādas domas, un sacīja: — Tātad pa vietām?

Mihails Antonovičs un Jurkovskis jau sēdēja krēslos un ņēmās ap siksnām. Dauge palīdzēja Bikovam piesprādzēties, noņēma auklas un neapņēmīgi apstājās.

— Nu? Ko tu gaidi? — Jurkovskis sakaitināts uzsauca.

— Atlikušas desmit minūtes, — atskanēja Jermakova balss.

Dauge steidzīgi ieņēma savu vietu.

Atkal iestājās klusums. Bikovs aizvēra acis un iegrima atmiņās. Melna Vidusāzijas nakts, tikko saredzamas, baltas drānas, svaiga smaržu vēsma … un mīļa, mīļa, maiga seja. Cik sen tas bija! Kaut kas sažņaudza kaklu, vajadzēja pāris reižu enerģiski norit.

— Sākam nolaišanos! — reproduktors aizsmacis no- ķērca.

Grīda zem kājām sadrebēja, krēsla atzveltne kā smaga nasta uzvēlās uz pleciem. Aizvien pieaugošā reaktora rēkoņa iesitās ausīs un piepildīja visu.

Pieplakuši pie «starpplanētu taksometra» apaļā iluminatora, Mahovs ar Štirneru ieraudzīja, kā no «Hiusa», kas līdzīgi melnai medūzai bija neveikli iepleties uz Venēras oranžā diska fona, izšaujas nespodra liesma. Tad iedegās apžilbinoši violeta saule. Kad viņi atkal atdarīja acis, «Hiuss» vairs nebija redzams. Tai vietā, kur tas tikko bija, viļņojās viegls miglas mākulītis.

«MŪSU DZĪVE PILNA PĀRSTEIGUMU …»

Uz «Hiusa» neviens neloloja ne mazāko cerību ātri un viegli nosēsties. Savā laikā, ziņojot par Tahmasiba ekspedīciju, Jermakovs stāstīja, cik grūti nācies vadīt raķeti Venēras atmoslērā, kā tā, līdzīgi skaidiņai atvarā, mētāta un kādām pārcilvēcīgām pūlēm izdevies noturēt raķeti ar sprauslām uz leju. Viņš aprakstīja Venēras niknos vējus, ledainās vētras, kas plosās virs simt grādu karstās planētas virsmas. Tādos apstākļos kļuva nederīgas un pat bīstamas labākās žiroskopiskās ierīces, kas mierīgākās atmosfērās automātiskā ceļā turēja starpplanētu kuģi precīzi norādītajā stāvoklī, neļaujot tam šūpoties, riņķot un kūleņot..

«Hiusam» vajadzēja paļauties vienīgi uz visai neprecīzu virziena norādīšanu no mākslīgajiem pavadoņiem, turklāt tā varēja ik bridi pārtrūkt. Pretmeteorītu radiolokācijas ierīces Venēras atmosfēras elektriskajos laukos nedarbojās, un kuģis kuru katru mirkli ar visu savu svaru varēja triekties pret kādu klinšu virsotni. Vētras un virpuļviesuļi «Hiusu» varēja nonest sāņus vēl stiprāk nekā parasto raķeti, jo tā forma gan nedaudz atviegloja nosēšanos «ar dibenu uz leju», tomēr nepavisam nebija plūdlīnijas.

Un tomēr vienīgi «Hiusam» bija vislielākā iespēja sekmīgi nosēsties. Tas spēja laisties lejup neparasti lēni, sprīdi pa sprīdim, varēja celties atkal augšup un mēģināt nolaisties citā vietā, ko nekad nevarētu izdarīt pati labākā atomimpulsu raķete ar tās ierobežoto brīvās kustības rezervi. Jermakovs pasludināja «Hiusu» par «atmosfēru planētu valdnieku», un tagad tas bija ja- pierāda.

— Nieki, nieki vien, — Mihails Antonovičs Krutikovs murmināja, vai desmito reizi pārbaudīdams, cik izturīgas ir siksnas, kas noturēja viņu krēslā. — Tie ir nieki, un viss noritēs lieliski, es jums apgalvoju. Vieglītiņām patrīcinās, iespējams. . Toties iedomājieties tikai, kāds apvērsums Kosmosa iekarošanas vēsturē sākas ar šo «Hiusa» lidojumu!

— Šī doma mani milzīgi mierina, paredzot gaidāmos pārbaudījumus, — Jurkovskis dziedošā balsī nodeklamēja. — Un kā vēl. . Krutikovs, tas pats — zināt? — kurš būvēja pirmo kosmodromu uz Venēras!..

— Kaut tikai varētu nosēsties … — Dauge nošņāca caur zobiem.

Mihails Antonovičs sadabūja tukšo pīpi un domīgi to pasūkāja.

— Kaut jel ātrāk, — viņš teica. — Cik maz tas līdzinās iepriekšējiem lidojumiem, vai nav tiesa, biedri?

— Tiesa gan, — Dauge atbildēja. — Svēta patiesība, Mihail Antonovič. Nosēžoties uz mierīgām planētām, kam nav atmosfēras, ir pavisam citāda pašsajūta.

— Kādēļ? — Bikovs ar grūtībām jautāja, domādams par to, vai citus arī moka slikta dūša un reiboņi.

— Tādēļ, ka, lidojot ar tādiem pilotiem kā Jermakovs un Spicins, starta un nosēšanās laikā var gulēt, lasīt,

spēlēt šahu. . Taču tas, acīm redzot, nav iespejams šeit, uz Venēras.

— Jā, — Krutikovs nopūtās, — uz Venēras..

— Jūs man esat apnikuši ar savu gaudulīgo pļāpāšanu! — Jurkovskis sadusmojās. — Ko jūs čīkstat? Paturiet savus pārdzīvojumus pie sevis! Ņemiet piemēru no Bikova — zaļš, nabadziņš, kļuvis. . bet turas, klusē. Labāk, draugi, padziedāsim!

Sai brīdī no reproduktora atskanēja Jermakova saspriegtā balss:

— Uzmanību!

Tai pašā mirklī grīda sagrīļojās un sāka lēni gāzties apkārt.

Par to, kas notika turpmākajās trīs četrās stundās, Bikovs atcerējās tikai kaut ko neskaidru, visai saraustītu. Vēlāk viņš nekā nevarēja atjaunot atmiņā notikumu secību. Šķiet, Jurkovskis pierāpoja pie Dauges ar skābekļa balonu vēl pirms tam, kad Georgam galva noslīga uz krūtīm. Drausmīgā, līdz nepazīšanai pārvērtusies Spi- cina balss, kas paziņoja, ka Anatolijam Borisovičam pārsista galva, atskanēja jau pēc rāviena, no kura pārtrūka siksna, kas saturēja Bikovu krēslā. Kas notika tālāk, viņš neatcerējās. Kaut kādi drausmīgi spēki rotaļājās ar «Hiusu», un tomēr vecais teiciens «kā varde futbola bumbā» ienāca viņam prātā tikai tad, kad, sažņaudzis dūrē siksnas galu, viņš pārlidoja pāri kabīnei un visā spēkā triecās ar muguru pret sienu. Elastīgais apšuvums atsvieda Bikovu atpakaļ, un, šķiet, viņš uz kādu laiku zaudēja samaņu, jo pēkšņi juta, ka atkal ir cieši piesaistīts pie krēsla. Bikovs neatcerējās arī to, kādā veidā viņam starp ceļiem iespiests viegls balons ar aktivizētu ozonu … kā un kad gadījās, ka Jurkovskis asinīm applūdušu seju sašļuka savā krēslā. . Pēc tam Mihails Antonovičs purināja viņu, Bikovu, aiz pleca un kaut ko kliedza ausī. . Tas viss, tīts kaut kādā dzelteni zaļā miglā, šaudījās viņa smadzenēs starp nelabuma un bezsamaņas lēkmēm. Griesti aizšķiebās kaut kur iesāņus, tad zibenīgi atsviedās atpakaļ savā vietā; gāzās lejup un atkal ar neatturamu spēku spieda uz kājām grīda. Uz īsu brīdi viss aprima; tad Bikovs atmeta galvu, iepleta muti, bieži un dziļi elpoja. Taču tad kuģi atkal

piepeši sāka mētāt, un viss sākās par jaunu. Un turklāt — klusums, kas nomainīja' apdullinošo rēkoņu. Bija dzirdama tikai paklusa reaktoru dūkoņa, kas neapslāpēja nedz vaidus, nedz. . jokus! Jā, rūdītie starpplanētu vilki atrada sevī spēku vēl jokoties! Tomēr Bikovs neatcerējās neviena joka. Viņš bija pilnīgi savu izjūtu varā, un tās izrietēja no pārliecības, ka jau nākošais grūdiens neglābjami izsitīs no viņa dzīvību. Brīžiem viņš iedomājās par pilotiem vadības kabīnē un tad iztēlojās tos sakropļotus, ierīces — pilnīgi sadragātas, bet kuģi redzēja krītam no milzīga augstuma uz asām, stāvām klintīm. Jādomā, «Hiuss», strauji samazinājis ātrumu, bija iekļuvis varenā atmosfēras plūsmā, kas rāva kuģi projām no mērķa, un Jermakovam ar Spicinu nācās pielikt visus spēkus, lai noturētu to uz norādītajiem radio peilējumiem. Kā vēlāk Spicins stāstīja, viņam nekad savā mūžā nebija nācies nosēdināt kuģi tik drausmīgos apstākļos.

Piepeši iestājās miers. Pilnīgs un neapšaubāms miers, ko netraucēja ne mazākā vibrācija, ne visniecīgākā skaņa. Šis miers pārsteidza apstulbušos cilvēkus kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Bikovam šķita, ka apstājies pat laiks. Viņa acu priekšā aizvien vēl peldēja daudzkrāsaini plankumi, pa ķermeni plūda sviedru ur- dziņas, rokas un kājas drebēja. Pēc tam viņu pārņēma savāda apātija, neizsakāmi iegribējās izstiept kājas un gulēt, gulēt, gulēt. . Cauri nolaistām skropstām viņš redzēja, ka sarosījās un piecēlās Jurkovskis, paspēra dažus nedrošus soļus, pārbrauca ar plaukstu pār seju un neizpratnē raudzījās uz asiņainajiem pirkstiem.

— Kas tev ir? — Daugi1 klusi jautāja.

— N.. nekas … — Jurkovskis saviebās un papurināja galvu. — Šķiet, no deguna. . Acis sāp. .

— Fffuh! — Mihails Antonovičs smagi izdvesa. — Tā tik bija purināšana, es jums saku!

Jurkovskis pacēla rokas, izdarīja dažus vingrojumus un pēkšņi sastinga.

— Biedri! — viņš iesaucās. — Mēs esam uz Venēras … un dzīvi! «Hiuss» vesels, velns lai parauj! Dauge! Celies! Vai tu saproti? Mēs esam uz Venēras …

— Apvaldi savu prieku, — Dauge apsauca viņu. — Šķiet, ar Anatoliju Borisoviču kaut kas noticis..

— Jā, es ari dzirdēju Spicina balsi, — Krutikovs apstiprināja.

— Iesim?

Viņi devās uz vadības kabīni, bet durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Jermakovs pats, bāls, sviedros iz- mircis, ar baltu pārsēju ap galvu.

— Visi dzīvi? — viņš ātri pārskatīja biedrus.

— Visi, — atbildēja Dauge.

— Apsveicu ar sekmīgu nosēšanos!

Viņš piegāja pie katra un cieši paspieda roku.

— Bet kā ar Bogdanu? — Mihails Antonovičs apjautājās.

— Gul.

— Hm. .

— Nogāzās kā nosists.

— Nav brīnums, — Krutikovs pasmaidīja. — Trīsarpus stundas tāda. . tādas … Es pats arī tikko turos kājās.

— Interesanti, kas noticis ar «Mazulīti»? Vai nav norāvies? — Bikovs jautāja.

— Varbūt izkāpsim? — diezgan vārgi uzaicināja Jurkovskis.

— Nē. — Jermakovs vēlreiz pārlaida skatienu visiem un atkārtoja: — Nē. Nekādā gadījumā. Sakārtojieties un atpūtieties. Par izkāpšanu runāsim pēc stundām četrām, kad būsim saņēmuši visus datus no ārējās laboratorijas. Ieslēdziet jonizētājus, nomazgājieties — un gulēt!

— Labi būtu kaut ko iekost… — Mihails Antonovičs teica norūpējies.

«Un iedzert glāzīti konjaka,» Bikovs nodomāja.

— Kā jums labpatīk. Es personīgi — vannā un gultā.. Aleksej Petrovič, palīdziet aizvadīt Bogdanu uz viņa kabīni, — labi?

— Klausos, Anatolij Borisovič.

Nē, viss bija pavisam citādi, nekā Bikovs bija sev iztēlojies. Daudz vienkāršāk un labāk. Kad viņš pēc pusstundas, izsutis un vēl sarkanāks nekā parasti, palīda zem palaga, viņam atkal prātā ienāca mājiņa Ašha- badā. . Bikovs laimīgi pasmaidīja un aizmiga.

Kā vienmēr viņu pamodināja Dauge. Georga kalsnā seja izskatījās pavisam novājējusi, melnās acis bija iekritušas un drudžaini spīdēja.

— Ģērbies, Aleksej. Uzvelc speciālo tērpu un nāc uz kopkabīni, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Tūlīt kāpsim ārā.

Mēs kāpsim ārā! Doma, ka viņš atrodas uz planētas, kas pazudinājusi tik daudzus lieliskus drošsiržus, vienā mirklī izskrēja caur smadzenēm. Tagad sāksies pats galvenais, kura dēļ viņi šeit ieradušies. .

Bikovs steidzīgi apģērbās, izņēma no nišas speciālo tērpu un apvilka to. Visi jau bija sapulcējušies kopkabīnē, stāvēja ap galdu, atmetuši uz muguras spektro- līta ķiveres, un klusēdami vēroja cits citu. Jermakova acis bija plaši ieplestas un šķita spīdam kā kaķim. Mihails Antonovičs sūkāja tukšo pīpīti.

— Kafiju? — neuzrunādams nevienu tieši, Bikovs jautāja.

— Es domāju, pēc tam, — sacīja Jurkovskis, saraucis uzacis. — Nav ko vilkt garumā, jāiet. Nedzirdēts gadījums: pagājušas piecas stundas pēc nosēšanās, bet mēs vēl neesam attaisījuši lūkas!

— Ejam, — Jermakovs gluži vienkārši uzaicināja.

— Bet ieroči? — Bikovs pavērās komandierī.

Tas pamāja un saliecies izgāja gaitenī. Viņam pakaļ devās pārējie. Ķerdamies pie margām, Bikovs uzskrēja augšā. Pēc brīža viņš pievienojās biedriem ar automātu uz krūtīm un pāris granātām aiz jostas.

— Aleksejs iekarotājs! — Spicins pajokoja.

Jurkovskis tikai saviebās.

Visi sadrūzmējās kesona kamerā ārējās lūkas priekšā. Bogdans cieši aizskrūvēja aiz sevis durvis.

— Uzlikt ķiveres! — Jermakovs nokomandēja.

Tagad Bikovs neredzēja biedru sejas, un tas bija nepatīkami. Ieklaudzējās sūknis, sāka lēkāt manometra bulta. Jermakovs satvēra lūkas rokturi. Smagais tērauda stienis paslīdēja sānis. Lūka nodrebēja, un. . riebīga, taukaina, dzelteni pelēka žurga, sulīgi žļakstēdama, uzšļāca uz kājām. Tā bija bieza un stīgra, bet tecēja brīvi, un prožektora gaisma tās virsmā atdzirkstīja zeltainām liesmiņām. Tas bija tik negaidīti, ka pirmajā mirklī neviens pat nepakustējās. Tad Jurkovskis, apslāpēti iekliedzies, metās uz priekšu. Bikovs aizsteidzās viņam priekšā. Aleksejs pieķērās pie lūkas vāka malas un no visa spēka spieda uz to. Kājas slīdēja dubļos, un viņš pakrita uz ceļiem. Bet palīgā jau pieskrēja Jurkovskis ar Daugi, un viņu muguras savukārt balstīja Bogdans un Mihails Antonovičs. Mīksti nočapstinādams, vāks padevās, nostājās savā vietā, un Jermakovs steidzīgi nospieda aizbīdņa pogu.

Visi izslējās. Zem kājām pludoja duļķaini dubļi, no tiem cēlās garaiņi. Bikovs pacēla automātu, noslaucīja ar piedurkni laidi, ieskatījās stobrā, tad rūpīgi aptīrīja notrieptos ceļgalus.

— Cik es saprotu, — austiņās atskanēja Dauges balss,

— tās nepavisam nav smiltis.

— Jā, tuksnesi tās neatgādina, — Jurkovskis piekrita.

— To es varu apgalvot, kaut arī neesmu speciālists.

Jermakovs pieliecies aplūkoja netīro peļķi.

— Ja atliktu pekstiņus pie malas līdz piemērotam brīdim, — viņš sacīja, — tad man gribētos domāt, ka «Hiuss» nosēdies purvā.

— Līdz ausīm, — Jurkovskis piekrita. — Bet kur tad tuksnesis?

— Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Krutikovs nopūtās.

— Pamatīgi gan tas Štirners ar saviem peilējumiem mums pakalpojis.

— Kāda te daļa Štirneram?

— Ja «Hiuss» šinī muklājā iegrimis pilnīgi. . — Bogdans iesāka.

Jurkovskis nepacietīgi paraustīja plecus:

— Ko tur tik daudz prātot! Izkāpsim pa augšējo lūku un paskatīsimies.

Viņi devās prom no kesona un, atstādami uz linoleja rūsganas, taukainas pēdas, uzkāpa šaurajā kravas lūkas nodalījumā.

— Purvs uz Venēras, iedomājieties tikai! — Mihails Antonovičs murmināja. — Tas tik ir pārsteigums!

Augšējo lūku viņi vēra vaļā uzmanīgi, kuru katru mirkli gatavi to atkal aizcirst. Taču nekas briesmīgs nenotika. Atskanēja smalka šņākoņa: nodalījumā ielauzās Venēras atmosfēra, tad viss apklusa.

— Urā, — mierīgi noteica Jurkovskis. — Viss kārtībā. Taisiet vaļā.

Lūka atkrita šķindēdama. Jermakovs, kurš stāvēja pašā priekšā, noliecās pāri malai. Viņam aiz muguras, nepacietīgi mīņādamies, spiedās Jurkovskis un Mihails Antonovičs. Dauge, kurš bija iespraucies starp abiem, ar nesaprotamu izsaucienu atlēca atpakaļ. .

— J-jā, — kāds norūca. — Ļ-ļoti interesanti. .

Viņi nekā neredzēja. «Hiusu» apņēma blīva viļņojošas, pilnīgi necaurredzamas, dzeltenas miglas siena. Lejā, kādus pusotrus metrus zemāk, blāvi spīdēja muklājs. Klusumā bija dzirdamas neskaidras skaņas, kas atgādināja ne īsti apslāpētu klepu, ne īsti burbuļošanu. Kosmonauti ilgi stāvēja, vērdamies duļķainajos, bālganajos iztvaikojumu viļņos. Reizēm viņiem šķita, ka priekšā pavīd kaut kādas ēnas, iznirst kādas ķēmīgas, pelēkas formas, bet uzplūda arvien jauni un jauni miglas slāņi, un viss izzuda.

— Pietiks, — sacīja beidzot Jermakovs. — Man acīs jau sāk tumst. Būs jālaiž darbā infrasarkanā tehnika, — viņš izslējās un palūkojās augšup. — Aha, «Mazulītis», liekas, ir savā vietā!

— Pamatīgi esam iestiguši… — ar krūtīm gulēdams uz lūkas malas, Spicins nemierīgi grozījās te uz vienu, te uz otru pusi. — Reaktoru gredzeni iegrimuši slīkšņā līdz pamatiem.

— Nekas, paskatīsimies, iepazīsimies ar stāvokli un mēģināsim pacelties.

— Bet ja korpuss iegrims vēl dziļāk?

Infrasarkanā tehnika neko nenoskaidroja.

Uz ekrāna virmoja ēnas, viena un tā pati vieta šķita te staigna, te blīva, te irdena. .

— Labāk iziesim ārā, — Jurkovskis lika priekšā.

— Tur redzēs, ko darīt.

Viņš jau grasījās izlēkt. Bikovs satvēra viņu aiz pleca.

— Kas tad nu? — ģeologs mazliet īdzīgi jautāja.

— Mūsu dzīve pilna pārsteigumu, — Bikovs sacīja.

— Es iešu pirmais.

— Kādēļ tā?

Bikovs klusēdams parādīja automātu.

— Beidziet reiz tēlot lordu Rokstonu! — Jurkovskis atgrūda Alekseja roku.

— Bikovam taisnība, — Jermakovs pievienojās. — Lūdzu, palaidiet mani pa priekšu, Vladimir Sergejevič.

— Es nesaprotu. .

— Palaidiet mani un Bikovu. Pēc trim minūtēm es atgriezīšos..

Visi zināja, ka nolikums aizliedz komandierim pirmajam atstāt kuģi pēc nosēšanās nepazīstamā vietā. Taču.. viņi saprata Jermakovu. Jurkovskis klusēdams atvirzījās sāņus. Bikovs ar ātru kustību nostādīja automātu uz drošinātāju un nolēca Jermakovam pakaļ. Viņa kājas līdz pat ceļgaliem iestiga šķidrā masā.

Otrās daļas beigas