Uguns sala

Mišela Peivere

Uguns sala

1

- Pazūdi! Hīlass uzbļāva.

Mežacūka uzmeta traucētājam piktu skatienu un atsāka vārtīties dubļos. Sivēnmāte ar saviem mazuļiem pie avota jauki pavadīja laiku, un suķim nenāca ne prātā griezt ceļu kaut kādam kaulainam zeņķim, kam gribējās padzerties.

Nogāzē brāzmoja salts austrumu vējš, kas grabināja izkaltušos dadžus un līda Hīlasa tunikas caurumos. Zēns bija noguris, viņam sūrstēja kājas, un ūdensmaisā jau kopš vakarvakara nebija ne lāses. Bija jātiek klāt tam avotam.

Hīlass ielika lingā akmeni un ielidināja to dzīvniekam sānā; cūķis belzienu nelikās ne manām. Hīlass gari nopū­tās. Ko nu?

Piepeši cūka uzrausās kājās, stīvi saslēja gaisā asti un aizbēga; sivēni mina mātei uz papēžiem.

Hīlass notupās aiz ērkšķaina krūmeļa. Ko sivēnmāte bija pamanījusi?

Tai pašā mirklī mitējās vējš. Zēnam uz skausta sacēlās stāvus visi matiņi. Klusums šķita nelāgs un savāds.

Kā no zila gaisa parādījās lauva.

Zvērs nolēkšoja pa nogāzi un apstājās divus soļus no Hīlasa paslēptuves.

Zēns neuzdrošinājās elpot. Lauva atradās tik tuvu, ka Hīlass varēja saost sakarsušā kažoka muskusa smārdu un saklausīt, kā zem varenajām ķepām sabirzt zemes kukurznlši. Viņš redzēja, kā dzeltenbrūnās krēpes bez­vējā kustas, un klusībā lūdzās, lai zvērs pasaudzē viņa dzīvību.

Lauva pagrieza diženo galvu un palūkojās uz viņu. Zeltainās acis bija stiprākas par pašu Sauli un dzīvnieks pazina Hīlasu. Tas redzēja zēna garu tikpat skaidri kā dziļa, dzidra dīķa dibenā gulošu oli. Lauva gribēja, lai Hīlass kaut ko izdara. Zēns nezināja, kas viņam jādara, bet juta, ka zvērs pavēl.

Zvērs vēlreiz pacēla galvu un izgaršoja gaisu. Tad tas aizcilpoja lejā no pakalna. Hīlass redzēja, kā lauva pārlec pāri klinšu krāvumam, bez skaņas piezemējas un nozūd biezoknī. Nu palika tikai muskusa smārds un milzīgo ķetnu nospiedumi.

Atkal sacēlās vējš; auka šņāca Hīlasam ausīs. Zēns drebelīgi piecēlās kājās.

Lauvas pēdas netālu no avota pildījās ar ūdeni. Hīlass notupās pie viena nospieduma tas bija tik prāvs kā visa viņa galva. Ūdens no lauvas pēdas nospieduma dod cilvēkam spēku. Viņš pieliecās un dzēra.

Kaut kas smags ietriecās Hīlasam augumā un nogāza no kājām.

- Var jau būt, ka tu paliki stiprāks, kāda balss noteica, bet veiksme tev tāpēc neuzsmaidīja.

* * *

- Kur mūs ved? iekunkstējās zēns Hīlasam blakus.

Neviens neatbildēja. Neviens to nezināja.

Kuģis bija piebāzts līdz pēdējam: katrā pusē pie airiem bija piesieti desmit vergi, vēl divdesmit, kņūpus sarāvušies, kluknēja uz klāja, un visus pieskatīja astoņi resni uzraugi ar pātagām, kuru gali bija apkalti ar varu.

Hīlass sēdēja, piespiests pie čīkstošā, grīļīgā kuģa sāna. Plaukstu locītavas sūrstēja, jēlādas siksna ap kaklu nobrāza ādu, un pakausis sāpēja. Pirms divām dienām viens no vergturiem bija apgriezis zēna gaišos matus.

- No kurienes tu esi? vīrs uzrēja, atņemdams zēnam visas viņa mantas un cietsirdīgā lietpratībā viņu sasie­dams.

- Viņš bēguļo, svešā biedrs klusi nomurmināja, atplezdams Hīlasa lūpas, lai pārbaudītu zobus. Tas vienmēr uzreiz ir redzams.

- Vai tas ir tiesa, puika? Kāpēc tev trūkst gabala no auss? Vai tur, no kurienes tu nāc, tā apstrādā zagļus, ko?

Hīlass drūmi klusēja. Pēdējo Pirras doto zeltu zēns bija samaksājis kādam ganam, lai viņam nogriež auss ļipiņu, jo robs tajā visiem uzreiz atklāja, ka Hīlass ir ārpusnieks.

- To viņš saprata, mazākais vergturis spriedelēja,

- tātad noteikti ir akejietis. No kurienes tu esi, puis? No Arkādijas? No Mesēnijas? No Likonijas?

- Visviens, otrais noņurdēja. Izskatās gana stiprs, no tāda sanāks labu labais zirneklis.

Kas tas tāds? ^ Hīlass gausi ieprātojās.

Un kas bija šie cilvēki? Sagūstītāji bija ģērbušies raup­jas vilnas tunikās un nospeķotos aitādas apmetņos viņi vairāk līdzinājās zemniekiem nekā Vārnu karotājiem; bet varbūt viņi strādāja pie Vārnām. Tie nedrīkst uzzināt, kas Hīlass ir.

Vilnis apšļakstīja seju, liekot attapties tagadnē. Blakussēdošais zēns iekunkstējās un izvēmās Hīlasam klēpī.

- Nu paldies, Hīlass nopurpināja.

Zēns kaut ko vārgi atņurdēja.

Hīlass mēģināja ignorēt vēmekļu dvaku un pagriezās atpakaļ pret Jūru. Kuģis dziļi iegula ūdenī, un zēns jau kādu laiku vēroja viļņus, vai neparādīsies delfīni. Pagai­dām neko nemanīja. Viņš atcerējās Garu, ar kuru bija sadraudzējies iepriekšējā vasarā. Delfīns gan bija laimīgs un atradās kopā ar savu baru; Hīlass pieķērās šai domai.

Un varbūt tāltālu prom Keftiu Pirrai bija izdevies aizbēgt. Viņa bija virspriesterienes meita un neiedomā­jami bagāta, taču reiz bija viņam sacījusi, ka darītu visu, lai tikai būtu brīva. Toreiz Hīlass bija nodomājis, ka mei­tene ir traka. Tagad viņš zināja, kā tas ir.

Biedējoši tuvu ūdeni pāršķēla spura. Haizivs ieurbās zēnā ar savu bezdibenīgi melno aci, bet tad nozuda ska­tienam.

Tad tāpēc te nav delfīnu, Hīlass nodomāja. Pārāk daudz haizivju.

- Kopš devāmies ceļā, tā ir jau septītā, bilda vīrs, kas sēdēja otrā pusē jūrasslimības mocītajam zēnam. Viņam bija lauzts, greizi saaudzis deguns un brūnajās acīs vīdēja tāds gurdums, it kā viņš būtu redzējis pārlieku daudz ļauna.

- Kāpēc tās mums seko? neskaidri murmināja sasir­gušais zēns.

Vīrietis paraustīja plecus. Mirušos vergus pārmet pār bortu. Viegls laupījums.

Noplīkšķēja pātaga; vīrietim trāpīja pa vaigu. Nesa­runāties! ieaurojās resnvēderainais uzraugs.

Vīrietim bārdā tecēja asinis. Sejas izteiksme nemai­nījās, taču acīs uzplaiksnīja kaut kas tāds, no kā Hīlass nojauta viņš iztēlojas, kā iedur uzrauga spalvainajā vēderā dunci.

Pēc Saules stāvokļa Hīlass sprieda, ka viņi jau kopš rītausmas brauc uz dienvidaustrumiem; tas nozīmēja, ka kuģis jau ir tālu no Akejas. Viņš skaitās pats uz sevi. Visus pūliņus bija aizmēzusi mirkļa neuzmanība.

Piedod, Izi, viņš domās atvainojās māsai.

Iekšas grauza pazīstamā vainas sajūta. Vienīgās Hīlasa atmiņas par māti bija tās, kurās viņa piekodināja rūpēties par mazo māsiņu bet Hīlasam tas nebija izde­vies. Tai naktī, kad Vārnas uzbruka abu apmetnei, viņam bija izdevies aizmānīt tos prom, bet pēc tam viņš nevarēja Izi atrast. Vai viņa zināja, ka brālis to darīja viņas dēļ? Vai arī domāja, ka tas viņu pametis, glābjot paša ādu?

Tas viss notika pirms gada. Kopš tā laika Hīlass bija noskaidrojis tikai to, ka Izi varētu būt Mesēnijā Akejas tālākajā rietumu valdījumā. Iepriekšējā vasarā viņš bija samaksājis kuģim par vešanu, bet tas bija līkumojis no vienas salas uz citu un visbeidzot izsēdinājis viņu Maķe­donijā bezcerīgi tālu uz ziemeļiem.

Astoņus mēnešus zēns ar pūlēm virzījās uz priekšu nepazīstamā zemē, kuru apdzīvoja naidīgi zemnieki un neganti suņi; vienmēr bija jāslēpjas, vienmēr viņš bija viens. Sīkstās, pļāpīgās māšeles tēls pamazām izgaisa, līdz zēns vairs tik tikko atminējās viņas seju. Tas viņu biedēja vairāk par visu citu.

Viņš laikam bija iesnaudies, jo nu atmodās, sajūtot dzīvīgu sakustēšanos apkārtējos vergos. Viņi tuvojās sauszemei.

Saulrieta sarkani kvēlošajā gaismā Hīlass ieraudzīja no Jūras paceļamies lielu, melnu, mākoņos ietiekušos kalnu. Tā virsotne bija dīvaini plakana, it kā kāds dievs to dusmu uzliesmojumā būtu nocirtis.

Zemāk bija saskatāms ogļmelnu smilšu klāts liedags starp diviem vienādiem zemesragiem, kas ieliecās uz iekšu kā izplesti žokļi. Kad kuģis ieslīdēja starp tiem, zēns sadzirdēja jūras putnu klaigas un veseru dunu. Degunā iecirtās savāda smirdoņa, kas atgādināja pūstošas olas.

Zēns izstiepa kaklu un aplūkoja rietumos esošo zemesragu; tur korē rēgojās neskaidras ugunis. Pretējā zemesragā krauju, akmeņainu pakalnu vainagoja pama­tīgs akmens mūris ar lāpām, kas atgādināja visuredzošas acis. Tas noteikti bija vadoņa cietoksnis. No turienes visa sala būtu redzama kā no ērgļa lidojuma. Varētu redzēt pilnīgi visu.

- Kas šī ir par vietu? ievaidējās jūrasslimības mocī­tais zēns.

Vīrs ar lauzto degunu un vēja aprauto seju izskatījās gluži nobālis. Tā ir Talakreja. Mūs sūtīs lejā raktuvēs.

- Kas ir raktuve?

Jautātais uzmeta zēnam pētīgu skatienu, bet tai pašā brīdī uzraugs saķēra siksnu ap Hīlasa kaklu un uzrāva viņu kājās. Tā ir vieta, kur tu pavadīsi visu atlikušo mūžu.

2

- Kas ir raktuve? Hīlass klusītiņām pajautāja vīram ar lauzto degunu.

Pēc ļoti nogurdinoša gājiena gūstekņi bija nonākuši krustcelēs. Divas takas veda uz abiem zemesragiem, viena tālāk iekšzemē, bet ceturtā beidzās tepat pie rak­tuvēm: liela, sarkana pakalna, kur čumēja un mudžēja puskaili vergi. Vīri drupināja spilgti zaļas klintis, sievas un meitenes skaloja sadrupināto, zēni pārlasīja guvumu; darbs norisinājās uzraugu vērīgo acu priekšā. Augstāk pakalna sānos melnēja alas, un tur kā mušas vaļējā vātī iekšā ārā šaudījās vēl citi vergi.

- Raktuve, vīrs ar lauzto degunu paskaidroja,

- ir vieta, kur cilvēki iegūst bronzu. Jārok zeme tik ilgi, iekams tiek pie zaļā akmens. Tas jāatšķeļ, jāsadrupina un jādedzina ugunī, līdz tas sāk svīst varu. Pēc tam varš jāsapāro ar alvu. Viņš pamāja uz kūpošo pakalna kori.

- Krāsnis. Tā ir kalēja valstība.

Hīlass norija siekalas. Likonijā, kur viņš bija uzaudzis, zemnieki atvainojās zemei, pirms uzara savus miežu lau­ciņus, kaut arī aršana Viņu nemaz īsti nesavainoja, tur­klāt rētas drīz izzuda. Šis izmocītais pakalns bija sagrai­zīts par dziļu, lai sadzītu.

Beidzot gūstekņu saites atraisīja, un kāds uz­raugs sāka soļot gar rindu, novērtēdams katru vergu.

- Skaldītājs, viņš noņurdēja, un vīru ar lauzto degunu aizveda prom. Nesējs. Drupinātājs. Uzraugs uzmeta skatienu Hīlasam. Zirneklis.

Kāds lielāks zēns pamāja Hīlasam ar galvu, lai seko, un abi sāka rausties augšup pāri sarkanīgu gružu kaudzēm, ko izraibināja spīdīga, melna akmens šķēpeles. Hīlass pazina šo akmeni tas bija obsidiāns. Vārnu kareivji tādu izmantoja saviem bultu uzgaļiem: pērnvasar Hīlass vienu bija izvilcis no sava augšdelma. Izlikdamies klūpam, zēns paķēra vienu šķembu un noslēpa to dūrē.

Zēni sasniedza zemāk nogāzē izcirstu iedobi, sve­šais piekodināja Hīlasam gaidīt te pārējos zirnekļus un nozuda.

Izskatījās, ka iedobē ir ierīkots tāds kā midzenis: Hīlass saskatīja četras nelielas skrandu kaudzītes četrās nomīdītās bedrītēs zemē. Viņš atšļuka zemē, juzdamies pārāk noguris, lai domātu par to, kur sēž. Zēns nespēja atminēties, kad pēdējo reizi bija ēdis vai dzēris, un no veseru dunas sāpēja galva, jaunais tetovējums sūrstēja. Pēc izbrišanas krastā kāds vīrs bija saķēris Hīlasu aiz apakšdelma un sadurstījis ādu ar kaula adatu, ieberžot brūcē pēc sodrējiem smirdošu pastu. Rezultāts bija izplū­dis zigzags, kas līdzinājās kalnam ar dubultu smaili: viņa īpašnieka zīme.

Saule norietēja, un iedobe iegrima ēnā. Darba duna pieklusa izņemot viena vesera klaudzienus, kas skāņi atbalsojās krāsns kraujā.

Iedobes mutē parādījās četri puikas, kuri pablenza uz Hīlasu tik nikni, it kā viņš būtu kaut kas, ko tiem pie­mirsies izsviest mēslainē. Četrotne bija sarkani noputē­jusi, un kaulainos locekļus ldāja dīvainas, zaļganas rētas.

Zeņķiem nebija gandrīz nekāda apģērba, izņemot ap gal­vām, gurniem un ceļiem apsietas, sviedros izmirkušas lupatas.-

Garākais izskatījās pāris gadu vecāks par Hīlasu; viņam bija līks deguns un biezas, melnas uzacis, kas vidū bija saaugušas kopā. Saitītē ap kaklu karājās gabaliņš sakal­tušas gaļas apmēram pirksta lielumā. Puika acīmredzot bija vadonis; viņš uzmeta Hīlasam izaicinošu skatienu.

Jaunākajam bija gadi septiņi, tievas kājas un tuvre­dzīgs skatiens. Viņš samiegtām acīm palūkojās augšup uz lielāko zēnu, meklējot iedrošinājumu.

Trešajam bija melni mati un augstprātīgi sejas vaib­sti. Hīlasam viņš atgādināja iepriekšējā vasarā redzēto ēģiptieti.

Ceturtā skatiens šķita neprātīgs; puika bija izkāmējis kā skelets, un viņa atslēgas kauli izspiedās kā sprunguļi. Viņš pastāvīgi sarāvās un meta pār plecu bailīgus ska­tienus.

Ēģiptiešu puika paspēra soli uz Hīlasa pusi. Vācies, viņš ieņurdējās. Tā ir mana vieta.

Hīlass zināja, ka nedrīkst piekāpties. Tagad tā ir mana, viņš attrauca, parādīdams zēnam obsidiāna šķembu rokā.

Zeņķis košļāja lūpas. Pārējie nogaidīja. Ēģiptietis no­šņācās, paķēra savas skrandas un sameklēja citu vietu.

Sīkais puišelis un bailīgais pameta skatienu uz vadoni. Tas izkraukāja sarkanu puņķu kamolu un pietupies sāka atraisīt galvas apsēju.

Hīlass aizvēra plakstus. Pagaidām sadursme bija galā, taču viņš sprieda, ka agrāk vai vēlāk puikas mēģinās uzklupt vēlreiz.

- Cik tev gadu? vadonis strupi pajautāja.

Hīlass pavēra vienu aci. Trīspadsmit.

- No kurienes esi?

- No kaut kurienes.

- Vārds.

Zēns brīdi vilcinājās. Blusa. Tā viņu pagājušajā vasarā bija nodēvējis kāds avarējuša kuģa jūrnieks; gan derēs. Un tavējais?

- Zens. Viņš ar galvu pamāja uz jaunāko puiku.

- Sikspārnis. Uz ēģiptieti. Vabole. Tad uz kaulaino.

- Slienā.

Slienā drebelīgi noņirdzās, atklājot siekalainu muti ar izdrupušiem zobiem.

- No kā šis tā raustās? Hīlass Zēnam pajautāja. Zens paraustīja plecus. Pirms pāris dienām šo gan­drīz noķēra grābējs.

- Kas ir grābējs?

Pārējie tikai mēmi pablenza, bet Zens noirdzās. Tu neko nezini, ja?

- Kas ir grābējs? Hīlass rāmi pārjautāja.

- Ļaunie gari, Sikspārnis paskaidroja, cieši saķēris savu amuletu tādu kā saspiestu peli. Tie dzīvo lejā bedrē un tumsā tev seko. Viņi izskatās tādi paši kā mēs, saproti? Grābējs var stāvēt tev tieši blakus, bet tu pat nenojautīsi, kas viņš tāds ir.

-Ja jau tie izskatās tādi paši, Hīlass nesaprata, kā tad var zināt, ka kāds ir grābējs?

- Ēe… Sikspārņa sīkais ģīmītis mulsumā sakrunkojās. Ēģiptietis Vabole ar pirkstu piesita iedobītei starp

degunu un augšlūpu. Grābējiem te ir rieva. Bet viņus nekad nevar apskatīt tik ilgi, lai zinātu droši.

- Viņi dzīvo klintīs, Slienā bailīgi čukstēja. Viņi nāk un iet kā ēnas.

Hīlass apdomāja dzirdēto. Tad viņš pajautāja: Kāpēc jūs sauc par zirnekļiem?

Zens nošņaukājās. Gan uzzināsi.

Pēc šīs sarunas pārējie vairs nelikās par Hīlasu ne zinis un rosījās, noņemot ap galvu un ceļiem aptītās skrandas un izklājot tās žāvēties.

Zēnu pāršalca ilgas pēc mājām. Viņam pietrūka Izi un Škica viņa suņa, ko bija nogalinājuši Vārnas. Viņam pietrūka delfīna Gara un Pirras. Pietrūka pat Telamona vadoņa dēla, kas bija viņa draugs, līdz izrādījās, ka pats ir Vārna.

Ja Hīlasam kāds nebija vienaldzīgs, viņš to zaudēja. Mūždien viņš beigu beigās izrādījās viens. Viņam tas bija apnicis.

Nu un tad, zēns sev dusmīgi sacīja. Vispirms svarīgā­kais -jātiek no šejienes prom.

- Par bēgšanu pat nedomā, Zens klusi nomurmi­nāja, it kā Hīlass būtu paudis savas domas skaļi.

- Kas tev tur par daļu? Hīlass atcirta.

-Ja izgāzīsies, mūs sodīs un tad mēs sodīsim tevi.

Hīlass nopētīja zēnu. Varu derēt, ka neesat pat mēģinājuši.

- Nav jau, kur iet, Zens attrauca, vēlreiz paraustī­dams plecus. Salinieki ir pārāk iebiedēti, lai palīdzētu, Jūrā čum un mudž haizivis. Iekšzemē nekā nav, tikai ver­doši strauti un cilvēkēdāji lauvas. Ja tie tevi nenomedīs, to izdarīs Kreona vīri.

- Kas ir Kreons?

Zetts Strupi paņieta ar galvu turp, kur lejup drūmi XolŪ&$ā3 biҐ№Rsnis. Kreonam pieder sala. Bedre. Mēs.

- Es nevienam nepiederu, Hīlass sacīja.

Četrotne izplūda smieklos un sāka ar dūrēm dauzīt

pa zemi.

Tai pašā brīdī griezīgi nopļerkstēja svilpe, un viņi izrausās laukā no iedobes. Hīlass sekoja, cerot, ka svil­piens nozīmē maltīti.

Par ēdamo cīnījās veselas vergu ordas. Zirnekļi paķēra kādu grozu un jēlādas spaini, un Hīlass ar elkoņiem izlauza ceļu līdz dažiem malkiem etiķaina ūdens un sau­jas rūgtas, pelēkas pļuras, kas garšoja pēc sastampātām zīlēm un dubļiem.

Viņš pašlaik laizīja putras paliekas no pirkstiem, kad izdzirda kāju dipoņu un riteņu grabēšanu.

- Stāties rindā! Zens uzbļāva.

Uz rietumu takas sacēlās sarkani putekļi, un nogāzi pāršalca bailes, kā vējš pāršalc miežu lauku. Hīlass redzēja vergus noliecam galvas un piespiežam rokas pie sāniem; uzraugi ar pātagām pliķēja sev ciskas un slaucīja nosvīdušos žokļus.

Vispirms no ceļa līkuma iznira dzinējsuņu bars. Tiem bija pinkaini, rudi kažoki un kaklasiksnas ar bronzas dzelkšņiem. Acis truli gailēja kā zvēriem, kas sisti un mērdēti badā, lai tos padarītu par slepkavām.

Sekoja pulks karotāju šaušalīgi stāvi krūšusargos un melnas jēlādas svārkos, ar smagiem šķēpiem un briesmī­giem bronzas nažiem kā murgu tēli. Par spīti tveicei, tiem mugurā kā spārni plīvoja melni apmetņi, un sejas bija pelēkas no pelniem.

Hīlass sagrīļojās. Tādus karotājus viņš bija redzējis arī agrāk.

Vidū divu melnu zirgu vilktos kaujas ratos brauca vadonis. Ratiem aizdārdot augšā pa taku uz cietoksni,

Hīlass manīja pazibam acis ar smagiem plakstiem un spurainu, melnu bārdu. Tajā sejā bija kaut kas briesmīgi pazīstams.

- Galvu lejāl Zens izdvesa, ar elkoni iebakstīdams Hīlasam ribās.

Hīlass šausmās pavērsa skatienu no vadoņa uz teto­vējumu savā delmā. Tas nav nekāds kalns, viņš nočuk­stēja. Tā ir vārna.

- Skaidra lieta, ka vārna! Zens uzšņāca. Tas ir Kreons, Koronosa dēls viņš ir Vārna!

Hīlasam bija tāda sajūta, it kā viņš kristu no liela aug­stuma.

Viņš bija vergs Vārnu raktuvēs.

Ja tie uzzinās, kas viņš tāds ir, Hīlass viens un divi būs pagalam.

3

Kad Hīlass iztrūkās no miega, vēl pat nebija uzlēkusi saule, tomēr pārējie jau posās ceļā. Tie nebija papūlējušies viņu modināt. Zeņķiem bija vienalga, ka viņu noslānīs.

Zēns steigšus nogrieza dažas strēmeles no savas tuni­kas, apsaitēja galvu un ceļus, vēl vienu gabalu apsēja ap gurniem un kādā krokā pie vidukļa iebāza obsidiāna šķembu.

Vabole ieteica paņemt vēl vienu skrandu. Lejā bedrē uzčurā tai un aizsien degunu un muti. Tā netiks iekšā putekļi.

- Paldies, Hīlass pateicās.

“Bedre” izrādījās divas pakalnā izraktas šahtas. Viena bija tik plata kā izplestas rokas; tai pāri bija pārmests baļķis, kuram savukārt virve. Hīlass nosprieda, ka tas varētu būt tāds kā trīsis. Otra šahta bija šaurāka pie tās vīri rindā gaidīja, kad varēs kāpt lejā. Daudzus klāja zaļganas rētas; ne vienam vien trūka pa kādam roku vai kāju pirkstam. Visiem bija asinīm pierietējušas acis un sakāves apziņā nocietinājušās sejas.

- Kas tie tādi? Hīlass pajautāja Vabolei.

- Skaldītāji, ēģiptietis nomurmināja. Netrāpies šiem pa kājām.

Stāvot rindā, Hīlass ievēroja, ka raktuves apsargā kareivji. Kreona cietoksnis glūnēja lejup uz viņu. Zēns

sev iegalvoja, ka Vārnas domā: viņš ir miris pagājušajā vasarā noslīcis Jūrā. Tas nepalīdzēja.

Pamanījis, ka vergu ir vairāk nekā uzraugu un sargu, viņš pajautāja Zēnam, kāpēc tie nedumpojas.

Vecākais puika tikai noblisināja acis. Redzi, bedrei ir deviņi loki. Ja mēģini bēgt, tevi sūta lejā uz dziļākajiem.

- Un tad?

Zens neatbildēja. Viņš pārmeta pār plecu vairākas šķipsnas gružu un trīsreiz nospļāvās.

- Tas atbaida grābējus, Sikspārnis pačukstēja, cieši saķēris savu saspiesto peli. Slienā knibināja savus atslēgkaulus un svīda baiļu sviedrus. Vabole murmināja burvestību ēģiptiešu valodā.

Hīlass pajautāja Sikspārnim, vai viņa pele ir amulets, un puišelis pamāja. Alu peles ir gudras, tās vienmēr aizbēg, pirms ala iebrūk. Zēnam arī ir amulets skaldī­tāja pirksts.

- Aizveries, Sikspārni! Zens apsauca.

Kāds no priekšā stāvošajiem skaldītājiem ievēroja Hīlasu. Tu esi likonietis, viņš klusi secināja.

Hīlasam sagriezās iekšas.

- Neliedzies, to es dzirdu pēc tavas valodas. Dzirdēju, ka Vārnām tur pagājušajā pavasarī esot sanākušas ziepes. Esot novākuši ārpusniekus, bet nav varējuši noķert visus.

- Tu dzirdēji nepareizi, Hīlass nomurmināja, vairī­damies no zirnekļu ziņkārīgajiem skatieniem.

- Nedomāju vis, vīrs nočukstēja. Es esmu no Mesēnijas tur ari viņējos vajāja, bet dažiem izdevās izbēgt. Kāpēc Vārnas medī ārpusniekus?

Mesēnija. Turp bija devusies Izi. Tie, kas aizbēga, Hīlass tikko dzirdami dvesa. Vai starp viņiem bija aptu­veni desmit vasaras veca meitene?

Uzraugs uzbrēca svešajam, lai kustas, un tas nozuda lejā šahtā, vēl uzmetis Hīlasam mīklainu skatienu.

- Kas ir ārpusnieks? Zens īgni pajautāja.

- Tāds, kas piedzimis ārpus ciema, Hīlass paskaid­roja.

- Tu tātad esi kas īpašs? zeņķis noirdzās.

- Es neesmu ārpusnieks, Hīlass sameloja.

Pārējie paņēma pa jēlādas maisam no turpat sakrautās

kaudzes, un Zens pameta vienu arī Hīlasam. Tas atkārtoja vecākā zēna kustības un uzmeta maisu mugurā, izmau­cot rokas cauri siksnām. Tad viņš pārmeta pār plecu zemi, trīsreiz nospļāvās un lūdza Dabas Pavēlnieci viņu sargāt. Šķita, ka viņa ir tālu prom, Akejā. Zēns prātoja, vai dieviete maz sadzirdēs lūgumu.

Sikspārnis iekāpa šahtā pirmais, viņam sekoja Zens, Slienā un Vabole.

Ēģiptiešu puika izskatījās gandrīz tikpat iztrūcies kā Slienā. Sargi galvu, viņš Hīlasam piekodināja, un elpo caur muti.

- Kādēļ?

- Gan redzēsi.

* * *

Hīlass cīnījās lejā pa glumām virvju kāpnēm. Rīklē ieķērās tāda kā mēslu čupas dvaka. Viņš elpoja caur muti.

Piecdesmit pakāpieni… simts… beidzot nonākot lejā, viņam jau bija sajucis skaits.

Hīlass atradās ejā ar tik zemiem griestiem, ka nebija iespējams izslieties taisni. Bija tumšs, un sienas atbal­soja paša sēcošo elpu. Kāds no koka griestu balstiem

iečīkstējās. Hīlass ar šausmām juta, kā virs galvas gulst neiedomājamais pakalna svars. Šur tur uz klintsradzes lipinājās pa kādai māla lampas gaismiņai, metot dūma­kainus atspīdumus alā. Ēnas te lēca virsū, te parāvās atpakaļ. Zēns iedomājās par grābējiem un žigli devās pakaļ pārējiem.

Tumsā taustoties uz priekšu pa eju ar mulsinošiem pagriezieniem un spējiem kritumiem, visapkārt valdošā smaka kļuva tik kodīga, ka teju sāka asarot acis. Hīlass paostīja savu plaukstu un sāka rīstīties. Viņš rāpoja pa cilvēku simtu atstātajiem mēsliem.

Caur sienām kļuva dzirdama balsu murdoņa. Hīlass izdzirda Zena balsi un nosprieda, ka tunelis kaut kur grie­žas atpakaļ. Nepalīdziet viņam, Zens sacīja, lai tiek galā pats.

Zemāk kļuva karstāk, un Hīlass drīz vien sāka svīst. Tālumā viņš saklausīja veseru dunu. Deviņi loki, viņš nodomāja. Laikam viss pakalns ir vienos caurumos. Viņš mēģināja nedomāt par Zemes Drebinātāju dievu, kura kājas piecirtiens sagrauj kalnus.

Piepeši dunoņa pieņēmās tā, ka vai ausis sāka krist ciet, un Hīlass attapās plašā, ēnainā alā. Gaisā karājās biezi putekļu vāli, bet šur tur dūmakā atspīdēja nelieli, lampu mesti gaismas laukumiņi. Sienās izcirstos iedobu­mos uz muguras gulēja kaili vīri un ar akmens un raga cērtēm skaldīja zaļa akmens dzīslas. Starp skaldītājiem piesardzīgi tekalēja ne vairāk kā piecas vasaras redzējuši zēni un meitenes un savāca atšķeltos gabalus kaudzēs. Hīlasam sametās šķērmi. Skaldītāji cirta zemes zaļās asi­nis no Viņas miesas. Viņš atradās milzīgā brūcē.

Zirnekļi bija aizsējuši mutes un degunus ar slapjām skrandām un nu krāva zaļo akmeni maisos. Hīlass sekoja

viņu paraugam. Kad maisi bija pilni, Zens viņus uzveda augšā pa citu tuneli. Maisa lences iespiedās Hīlasam ple­cos. Bija tik smagi, it kā viņš vilktu mironi.

Pēc nebeidzami gara kāpiena četrotne sasniedza gal­veno šahtu. Divi vīri paķēra Hīlasa maisu, apsēja tam virvi un sāka vilkt. Maiss raustīgā gaitā cēlās augšup.

Pēc mirkļa tas pārplīsa un viss saturs gāzās lejā, gan­drīz trāpot Hīlasam.

- Kam bija tas maiss? pārskaities uzbļāva viens no vilcējiem. Viņš pamanīja Hīlasu. Tu! Tu to nepārbaudīji!

- Savi darba piederumi vienmēr ir jāpārbauda, ņir­dza Zens.

Hīlass sakoda zobus. Zens viņam speciāli bija iedevis cauru maisu. Nu labi, viņš nodomāja. Laiks noskaidrot attiecības.

Lielajā alā viņš turējās Zēnam blakus, līdz abi bija iekrāvuši nākamo tiesu, un mina tam uz papēžiem ceļā uz lielo šahtu. Pusceļā Zens ķēra pie krūtīm un drudžaini sāka pārmeklēt zemi. Kad viņi nonāca šahtā, puisis jau trīcēja.

- Vai tu meklē šo te? Hīlass klusi pajautāja un, atdevis Zēnam tā sačokurojušos pirkstu, piebāza seju lielākajam puikam gluži klāt. Tas paliks starp mums, viņš dvesa, un man nav nekādas vēlēšanās ieņemt tavu vadoņa vietu, bet vairs nekad nemēģini ar mani izstrādāt šādus un citādus jokus. Saprati?

Zens lēnām pamāja.

Viņi paveica vēl divus mokošus gājienus, un uzraugs nobrēcās, ka laiks pārtraukumam. Zens laikam bija kaut ko pateicis, jo pārējie nu atbrīvoja Hīlasam vietu un ļāva nodzerties etiķūdeni un apēst savu tiesu netīra plāceņa.

Zens un Vabole ēda drūmi un noteikti, bet Sikspār­nis bāza drupatas spraugās pelēm, kas mitinājās ejās. Slienā neņēma mutē ne kumosa, tikai mirkšķināja acis un blenza tumsā.

Hīlass klusītēm apvaicājās Zēnam, ko grābēji cilvē­kiem dara.

- Dažreiz tie čukst ausī un seko kā ēna, līdz tu sajūc prātā. Citreiz viņi ielien rīklē un apstādina tev sirdi.

Hīlass ar mokām norija siekalas. Un viņi dzīvo klintīs?

- Klintīs, ejās. Viņi ir gari, viņi var staigāt, kur pašiem

tīk.

- Kuš! sirdīgi saraucis uzacis, uzšņāca Vabole. Virs­zemē ēģiptietis bija gandrīz vai draudzīgs, bet te lejā šķita kluss un nomākts.

Zens paglūnēja uz Hīlasu. Vai esi jau agrāk bijis pazemē?

- Vienreiz, Hīlass atzinās. Sākās zemestrīce.

Zens nosvilpās. Un ko tu tad darīji?

- Izrāpos laukā.

Zens iesmējās.

Hīlass pajautāja, vai Talakrejā arī gadās zemestrīces, un vecākais zēns papurināja galvu. Te ir tikai nogru­vumi, un no kalna kūp dūmi, nekā vairāk.

-Dūmi? No kalna?

- Tur iekšā dzīvo Dieviete. Dūmi ir Viņas elpa un uguns garu versme. Tie ir tādi durstīgi un karsti un miti­nās plaisās zemē.

Hīlass apdomāja dzirdēto. Vai Viņa mēdz sadus­moties?

- Nez vai. Bet ārā nāk tikai dūmi.

Tai brīdī uzraugs lika viņiem stiept zaļo akmeni no astotā loka.

Zirnekļi notrīsēja.

- Tikai ne tik dziļi! Slienā nokunkstējās.

Vabole aizmiedza acis un ievaidējās, un pat Zens izskatījās iztrūcināts. Mjā, viņš novilka. Tikai turie­ties kopā.

* * *

Zens viņus veda lejup pa tuneļu tīklojumu uz piekto loku… uz sesto… uz septīto.

Svelme pieņēmās, un kļuva grūtāk elpot. Hīlass garā­mejot aizskāra lapu kaudzīti un kaut kādu pūkainu, beigtu kunkuli. Viņš nosprieda, ka tās laikam ir veltes grābējiem.

Hīlass sajuta nelabi dvakojoša gaisa pūsmu, un pamats zem kājām iečīkstējās. Viņš atradās uz koka tilta, kas stiepās šķērsām milzum plašai šahtai. Tālu lejā varēja samanīt lampu gaismu un augumus, kas līkņāja darbā. Kāda seja vērās viņam pretī: tas bija vīrs ar lauzto degunu.

- Blusa! Neatpaliec! brīdinoši uzsauca Zens.

Hīlass žigli nolēca no tilta. Tā šahta, vai tur…

- Tur ir dziļākie loki, Zens pārtrauca.

- Bet tur nebija kāpņu. Kā tad viņi tiek laukā?

- Netiek. Ja tevi aizsūta lejā uz dziļākajiem lokiem, tu tur paliec līdz savai pēdējai stundai… Zena balss pieklusa, runātājam pagriežoties līkumā.

Hīlasu pārņēma šausmas. Uz mūžu palikt iesprosto­tam tumsā…

Viņa tukšais maiss aizķērās aiz klints. Viņš to noķibināja, sadauzīja galvu un steidzās nopakaļ pārējiem.

- Zen! Pagaidiet!

Klusums. Viņš laikam bija nepareizi nogriezies.

Iedams atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, Hīlass izdzirda veseru ldaudzienus un devās uz to pusi. Viņš nokrita gabalu zemāk. Nē, tā nu gan nebija pareizi.

Zēns nonāca vietā, kur tuneļa sienas ieliecās uz iekšu. Arī tas nebija tā, kā vajadzētu, bet veseru duna joprojām bija dzirdama, un tā savukārt nozīmēja cilvēku klātbūtni, tāpēc viņš spraucās vien tālāk.

Troksnis noplaka, un beigās bija dzirdams vairs tikai vientulīgs: tuk, tuk, tuk!

Hīlass atradās alā ar zemiem griestiem, ko izgaismoja sprakstošs akmens gaismeklis uz kādas klintsradzes. Nevienu neredzēja, taču klaudzināšanās šķita tuvāk. Tuk, tuk!

Viņš lēni zagās uz priekšu.

Klauvējieni mitējās.

- Kas tur? Hīlass jautāja.

Kāds nopūta lampu.

Klusums. Hīlass juta, ka tumsā kāds ir.

Viņš sajuta sejā elpu: zemjainu un saltu kā slapji māli.

Zēns metās bēgt. Maiss aizķērās. Viņš raušus mēģi­nāja to izraut.

Kaut kas rāva atpakaļ.

Izrāvis maisu, zēns klupšus ieskrēja sienā. Šķita, ka tā zem plaukstām kustas. Vai tā bija klints vai arī miesa? Pirksti skāra kaut ko, kas šķita kā mute… un augstāk bija kaut kāda rieva. Zēns iekliedzās un atsprāga at­pakaļ.

Tumsa bija tik bieza, ka vai aci dur, un Hilasam nebija ne jausmas, kurp viņš iet. Bet tad elpas vilcieni sāka ska­nēt citādi viņš bija atgriezies ejā.

Viņš sasniedza vietu, kur ieliecās sienas, un sāniski iespiedās tur iekšā.

Kāda roka sagrāba viņu aiz potītes. Hīlass spēra. Pēda trāpīja pa aukstu, zemjainu miesu. Zēns izbīlī spēra vēlreiz, un tvēriens saplaka kā slapji māli. Viņš veikli izspraucās cauri spraugai. Aiz muguras sēca asa, nikna elpa.

Hīlass iekunkstējās un metās bēgt. Tumsā atbalso­jās ledaini smiekli. Grābēji mīt klintīs un ejās… Tie seko tumsā.

- Blusa! Kaut kur tālu priekšā atskanēja Zena balss. Kāds uzskrēja Hīlasam virsū. Nost no manis! Slienā

auroja.

- Tu ej uz nepareizo pusi, Hīlass elsoja.

Slienā ķērās viņam pie rīkles. Nost no manis! Zeņķis bija biedējoši spēcīgs. Hīlass centās atraut

viņa rokas, bet tad uztaustīja acis un uzspieda ar īkšķiem. Slienā iekaucās un nozuda puskrēslā.

- Blusa! Zens sauca nu jau daudz tuvāk. Kur tu biji?

* * *

Kad Hīlass un Zens nonāca pie pārējiem, arī Slienā jau bija atradis atpakaļceļu. Hīlass pagrūda zeņķi un pie­spieda to pie tuneļa sienas. Ko tas vispār nozīmēja? viņš uzkliedza. Es taču neko nedarīju!

- Es… es domāju, ka tu esi grābējs! Slienā stomījās.

- Liec viņu mierā, Blusa! uzrēja Zens.

Hilass apcirtās pret vadoni. Vai tas ir kāds triks? Mums bija noslēgts pamiers!

- Viņš kļūdījās. Nāciet, mums jāstrādā.

Zēni, drūmi klusēdami, sameklēja zaļā akmens kau­dzes un piepildīja maisus. Hilass turējās tā, lai varētu redzēt Slienu. Vai nu tas zeņķis bija ārkārtīgi viltīgs… vai ari viņu bija pataisījuši traku grābēji. Hīlass nevarēja īsti saprast, kas būtu ļaunāk.

* * *

Beidzot noskanēja raga pūtiens un raktuves sāka tuk­šoties.

Hīlass bija pārguris, bet, kad viņš izrāpās no šahtas, uzraugs viņam pasvieda trīs ādas ūdensmaisus un lika aiziet tos piepildīt pie “peļķes”.

Sikspārnis piedāvājās parādīt, kur tas ir, un Vabole arī nāca līdzi; tagad, kad viņi bija ārā no bedres, ēģiptietis šķita gluži cits zēns.

Sabiezēja krēsla, un raktuvēs valdīja klusums, bet krāsns kraujā vientuļi dunēja kāds veseris. Hīlass apjau­tājās, kas tur strādā.

- Tas ir kalējs, Vabole paskaidroja. Viņš dažreiz strādā cauru nakti. Smēdei nevienu nelaiž ne tuvumā, to apsargā mēmi vergi. Ja kāds tuvojas, vergi viņu brīdina, sizdami bungas.

- Kāpēc? Hīlass nesaprata.

Vabole paraustīja plecus. Kalēji vienkārši ir citādi, viņi zina bronzas noslēpumus. Pat Vārnas vairās gadīties kalējiem ceļā.

Viņi apmeta loku ap pakalnu, un Hilass ieraudzīja, ka sala vispirms sašaurinās, veidojot kaut ko līdzīgu kak­lam, bet tad atkal uzblīst kā milzīgs, kumpains briesmo­nis. Uz šaurās zemes strēles, kas veidoja kaklu, atradās Vārnu nometne, no kurienes visu uzraudzīja.

Tātad uz to pusi glābiņa nebūs, zēns nodomāja.

- Tur viņiem ir zirgi, Sikspārnis ilgpilni noteica.

Hīlass neatbildēja. Aiz sašaurinājuma līdz pat Kalnam pletās sauss, melns līdzenums. Kalna stāvās nogāzes lika satumst debesīm, un no savādās, nošķeltās virsotnes nerimtīgi stīdza dūmi.

Pirra reiz bija sacījusi, ka Dieviete esot tikai viena, bet Hīlasam šķita, ka tas nav tiesa. Šo skarbo zemes nostūri pārvaldošā nemirstīgā dievība šķita pavisam citāda nekā Dabas Pavēlniece un mirdzoši zilā Jūras Dieviete, kuru viņš bija sastapis pērngad.

“Peļķe” izrādījās trīs nožēlojami, ar nedaudzu tuvēju vītolu putekšņu kārtiņu aizvilkušies dīķīši, ko bija apsē­dušas skāņi kurkstošas vardes. Sikspārnis lepni rādīja uz dažām bezdelīgām, kas metās lejup, lai padzertos. Bet vardes man patīk vislabāk, jo tās ir skaistas.

Vardes Hīlasam sāpīgi atgādināja par Izi; tās bija māsas mīļākie dzīvnieki. Vardes nav skaistas, viņš atcirta. Tās ir tikai vardes!

Sikspārnis samirkšķināja plakstus.

Hīlass ar plaukstu paberzēja seju. Piedod, viņš nomurmināja. Ejiet vien abi ar Vaboli atpakaļ pie pārē­jiem. Es pats tikšu galā.

Kad abi puikas bija prom, Hīlass iegremdēja ūdens maisus dīķī un skatījās, kā tie pildoties piepūšas kā uzburbuši līķi. Viņam sāpēja visas maliņas un prātā klīda

drūmas domas. Grābēju iedvestās šaušalas. Tā niknā, necilvēcīgā elpa…

Tālu prom kalnā ierēcās lauva.

Bezdelīgas izbīlī pacēlās spārnos. Hīlass sastinga. Pat kalējs savā nogāzē mitējās klaudzināt. Arī viņš ieklausī­jās.

Līkasa kalnā, kur Hīlass bija uzaudzis, arī dzīvoja lauvas. Viņu un viņa kazas tie gan nebija aiztikuši, jo Škics bija lielisks sargsuns, bet dažreiz Hīlass un Izi naktī gulēja pie sava ugunskura un ieklausījās rēcienos.

Rēcot lauva pavēsta visām citām radībām, kam īste­nībā pieder zeme. Tā ir manējā! Manējā! viņš rēc.

Tā ir manējā! rēca Talakrejas lauva.

Tā klausoties, Hīlasā pamodās dumpības gars. Tā bija kalnu balss: nevaldāma un stipra, un brīva. Tā viņam sacīja, ka kādu dienu arī viņš būs brīvs.

Lauvas rēcieni pieldusa čerkstošos ņurdos un mitējās, taču Hīlass dzirdēja troksni vēl ilgi pēc tam, kad izgaisa pēdējās atbalsis.

Viņš iedomājās to lauvu, ko bija sastapis pie avota. Viņš bija padzēries no tā ķepas nospieduma. Varbūt kāda druska zvēra spēka tiešām bija pārgājusi viņā.

Zēns uzmeta plecā ūdens maisus un devās atpakaļ pie pārējiem.

4

Mazajai lauvai ļoti patika tēva rēkšana. Viņš lika nodrebēt visai zemei un sargāja mazulīti.

Šoreiz viņa īpaši nopriecājās, jo bija slikti gulējusi. Sapnī lauvenīti vajāja asinskāri suņi un kaut kādi šau­šalīgi neradījumi, kas skrēja uz divām kājām kā putni, bet spārnu vietā tiem pie sāniem pludurējās kaut kādas drausmīgas ādas ļerpatas. Bija labi pamosties un izdzir­dēt rēcienus. Tagad viņai netiks klāt nekādi divkājaini briesmoņi.

Lauvenīte tīksmi izstaipījās. Viņai patika tumsa.

Tad viņa pamanīja, ka ir viena. Tēvs rēca kaut kur krietna skrējiena attālumā, bet māte un vecā lauvene bija devušās medībās un pametušas lauvenīti vienu. Tas mazuli ļoti saērcināja. Dažreiz viņai ļāva nākt līdzi, lai iemācītu medīt, bet kāpēc nevarēja to darīt katru reizi? Mazulei it ne drusciņas nepatika būt vienai.

Kāda vabole aizspindzēja turpat garām un ieķērās dadzī. Lauvenīte to pazelēja, bet garda tā nebija, tāpēc viņa izspļāva vaboli atkal ārā.

Lauvenīte aizcilpoja līdz savam dīķītim un pālākās ūdeni, tad paplunčājās, izlikdamās, ka uzbrūk visādiem stiebriem. Viņa uzglūnēja vispirms ķirzakai, kurai izde­vās aizšmaukt, un tad vardei, kura gan izglābās tikai

par mata tiesu. Lauvenite asināja nagus uz sava labākā nagu asināmā koka, līdz nagi bija asi un spēcīgi. Tad viņa uzrāpās kokā, vairs netika ne uz priekšu, ne atpakaļ un nokrita zemē.

Mazā lauva nožāvājās.

Reiz viņai bija brālītis, ar ko spēlēties, bet tad brā­līti saķēra un aiznesa ldijāns. Lauvenīte atcerējās milzu putna spārnu vēdas un brālīša izbīļa ņaudienus. Viņai pietrūka otra lauvēna. Vienai bija garlaicīgi.

Tumsa sabiezēja, un beidzot lauvenīte ieraudzīja zālē mīļos, pelēkos stāvus. Vecā lauvene klusi noņurdēja svei­cienu, bet māte turēja zobos buka skaustu; ķermenis vil­kās līdzi viņai starp priekškājām.

Mazulīte dedzīgi metās klāt, glaudās pieaugušajām lauvām pie purna un ņaudēja: Lūdzu, lūdzu, man gribas ēst! Bet māte arī jutās izsalkusi un, steigšus paberzējusi meitas vaigu, ar ķepu iepļaukāja viņu; mazulīte aizcil­poja uz savu mīļāko krūmu gaidīt, kad pienāks viņas kārta.

Ieradās tēvs, un mātītes atkāpās, lai ļautu viņam paēst. Mazulīte bijīgi noskatījās, kā tēvs pārplēš buku un rij lielus, sulīgus filejas gabalus. Kad vēders jau izspīlējās un spalva uz krūtīm un zoda mirka asinīs, lauva sapuri­nāja milzīgās krēpes un aizrikšoja parēkt vēl.

Nu bija mātes reize. Mazulīte apbrīnā raudzījās, kā tā ar ilkņiem plosa gurnu, bet vecā lauvene, kuras žokļi vairs nebija tik spēcīgi, tikmēr zelē slidenās iekšas.

Beidzot pienāca mazās lauvas kārta. Viņa alkaini laka gardās, lipīgās asinis; tad vecā lauvene ar zobiem izplēsa gabalu spalvainās buka ādas, un mazulīte metās virsū sānam. Gaļa bija sīksta, tāpēc viņa drīz vien padevās un

iekārtojās mātei pie sāna, lai pazīstu. Pienu bija vieglāk dabūt, un tā nekad netrūka.

Kad viņa beidza zīst, apkārt riņķoja klijāni, tāpēc lauvenīte turējās kopā ar pieaugušajiem, kur bija droši. Viņa spēlēja medības ar vecās lauvenes astes pušķīti, kuru tā paklausīgi vēcināja šurpu turpu. Tad māte klusu ņurdot viņu pasauca, un mazulīte aizcilpoja, lai tā varētu kārtīgi izlaizīt viņas spalvu.

Mazulītei vairāk par visu patika, kā māte kopj viņas kažoku. Viņai ļoti patika siltā, pēc mātes smaržojošā elpa un lielā, stiprā mēle, kas notrauca no kažoka asus smilšu graudus un visādus kņudošus radījumus. Visvairāk viņai patika tas, ka tādos brīžos māte piederēja viņai vienai.

Mazās lauvas māte bija visspēcīgākā lauva visā pasaulē un tik veikla medniece, ka itin viegli sagādāja gana ēdamā visam baram. Lielās, modrās acis Gaismā laistījās zeltainas, bet Tumsā sudrabainas. Ar vienu ķepas vēzienu viņa varēja nogalināt buku vai pabakstīt izsalkušu lauvēnu, lai zīž.

Kad mazgāšanās bija galā, mazulīte saritinājās mātei starp priekšķepām. Vēders bija pilns, un kažoks gluds un spodrs.

Viss (izņemot klijānus) pastāvēja tikai tāpēc, lai lauvenīti iepriecinātu un pasargātu. Dīķītis aicināt aicināja paspēlēties, vardes un ķirzakas to vien gaidīja, kad tās pamedīs, bet krūmi auga, lai tajos paslēptos. Māte un vecā lauvene dzīvoja, lai dotu pienu un gaļu, mazgātu mazu­līti un ar zobiem izvilktu no viņas pēdu spilventiņiem ērkšķus. Tēva pienākums bija viņu sargāt no visa ļaunā.

Nekādi divkājaini neradījumi ar pludurīgām ādas ļerpatām nemūžam netiks viņai klāt.

Tumsa kļuva par Gaismu, un Dižais Lauva augšā mai­nīja krāsu. Viņš, tāpat kā visi lauvas, Tumsā laistījās sud­rabots, bet, kad atausa Gaisma, vērtās zeltains. Nu viņa krēpes liesmoja tik spoži, ka acis sāpēja skatoties.

Lauvenītei patika Gaisma, kad viss bars snauduļoja kopā, taču šoreiz kaut kā nenāca miegs. Vēderā kaut kas kņudēja, it kā viņa būtu saēdusies skudras.

Piepeši māte pietrūkās kājās un nosprauslājās, jau­šot briesmas. Arī vecā lauvene pieslējās, un abas spriegi lūkojās vējā.

Mazulīte raizīgi glaudās abām pie kājām. Pieaugušās lauvenes nelikās par viņu ne zinis.

Tālumā ierēcās tēvs. Rēciens aprāvās. Parasti viņš rēca daudz ilgāk.

Grr-ffl noņurdējās māte. Abas ar veco lauveni apcir­tās un metās skriet; mazulīte joņoja abām pakaļ. Tās nebija medības. No mātes dvesa baiļu smārds.

Ar pūlēm turēdamās līdzi, lauvenīte sekoja melna­jiem astu pušķīšiem garajā zālē un tad iekšā ērkšķainajā biežņā kalna pakājē.

Tālu aiz muguras viņa izdzirda rejas. Plēsonīgie suņi bija izkārpījušies no viņas murga un nu dzinās viņām pakaļ.

Tad viņa izdzirda savādas gaudas. Nē, ak nē arī šau­šalīgie, divkājainie neradījumi ar pludurīgajām ļerpatām mina viņai uz papēžiem… un nu viņa atcerējās, ka šie neradījumi ir cilvēki.

Līdz šim viņa vēl nekad nebija baidījusies no cilvē­kiem. Tie bija tikai nīkulīgas, biklas radības, kas dažreiz

uzdrīkstējās ienākt lauvu teritorijā un atstāja viņiem pa kādai kazai.

Bet šie cilvēki bija citādi. Māte no tiem baidījās.

* * *

Māte un vecā lauvene nepagurušas joņoja uz priekšu, un mazulīte pa galvu pa kaklu centās tikt līdzi.

Šī Kalna daļa bija viņu teritorijas sirds, un lauvenīte to pazina kā plankumus uz savām ķepām. Viņa zināja, kur ir melnās nogāzes un kur zeme ņurd un svilina. Viņa zināja, kur ir murdošo dubļu lāmas un kur augstāk pave­ras šņācošās plaisas, kurās mitinās uguns gari. Tur taču viņas noteikti būs drošībā?

Skrienot augstāk Kalnā, mazulīte pameta skatienu atpakaļ. Tālu lejā viņa saskatīja milzīgus, niknus suņus un cilvēkus ar garām, melnām krēpēm un plandošu ādu. Priekšķepās cilvēki vicināja spīdīgus nagus un tie uzbruka viņas tēvam.

Kāds suns uzklupa viņam, un tēvs atņirdza ilkņus, cirta ar nagiem, un suns aizlidoja pa gaisu un ietriecās klintī. Bet nu jau arī citi suņi klakstināja zobus turpat uz papēžiem, un tuvojās arī cilvēki. Kā tas varēja būt? Lau­vas nebija medījums. Nekas nebija tā, kā vajag.

Māte izdvesa uzstājīgu ņurdienu gaidi! -, un abas ar veco lauveni metās atpakaļ lejup pa nogāzi tēvam palīgā.

Mazulīte paklausīgi paslēpās dadžu pudurī un sarā­vās pavisam maziņa un nekustīga tieši tā, kā viņai bija mācīts.

Beidzot māte pārnāca un uzrūca, lai meita viņai seko. Lauvenīte ar šausmām pamanīja, ka māte elso un velk vienu pakaļkāju un viņas vēders tumst asinīs. Tās nebija no medījuma. Tās bija viņas pašas asinis.

Abas ilgi skrēja un nokļuva tādā meža daļā, ko mazu­līte nepazina.

Kur palika vecā lauvene?

Un kur bija tēvs?

* * *

Kad mazulīte pamodās, atkal bija iestājusies Tumsa. Pēdu spilventiņi sāpēja, un viņa jutās izsalkusi.

Virs galvas no kādas priedes uz viņu lūkojās pūce; tad tā izplēta spārnus un aizlaidās.

Šo vietu mazā lauva nepazina. Koks smaržoja pēc tēva, bet bija iezīmēts sen: viņš te jau labu laiku nebija bijis.

Ne tēvu, ne veco lauveni nekur nemanīja, bet dažus lēcienus tālāk krūmos gulēja viņas māte. Mazulīte izdvesa pateicīgu ņaudienu un piekliboja mātei klāt pazīst.

Lauvenīte izbīlī atrāvās. Mātes pups bija auksts, un no tā nenāca piens.

Mazā piesardzīgi piezagās tuvāk un ar ķepu pabikstīja mātes degunu.

Māte nepamodās. Viņas acis bija vaļā un lūkojās tumsā, bet nelaistījās sudrabainas, kā tam Tumsā vaja­dzētu būt. Acis bija nespodras un tās neredzēja ma­zulīti.

Bailēs ņaudēdama, lauvenīte iespraucās zem mātes ķepas un mēģināja viņu piespiest pakustēties.

Nekas nesanāca. Lielās, modrās acis tikai blenza tuk­šumā.

Mazulīte ar priekšķepām drudžaini pļaukāja mātes seju. Viņa ar degunu bikstīja mātes sānu un laizīja lielo, maigo purnu. Lūdzu, lūdzu, lūdzu!

Nekā. Lauvene, kas gulēja, izstiepusies krūmos, izska­tījās kā mazulītes māte un smaržoja tāpat kā viņa, taču viņā vairs nebija siltuma un nebija pēc gaļas smaržojošās elpas viņā vairs nebija nekā no mātes.

Mazulīte paslēja gaisā purnu un iekaucās. Atgriezies, atgriezies!

Klusumā kaucieni izklausījās skaļi un šaušalīgi vien­tuļi.

Mazā lauva trīcēdama palīda zem ērkšķaina krūma.

Varbūt, ja viņa būs pavisam klusina un gaidīs kā laba mazulīte, māte pamodīsies.

5

Dažreiz Pirrai likās, ka māte nekad neguļ.

Kad virspriesteriene nenodarbojās ar upurēšanu vai netikās ar saviem priesteriem, viņa ieklausījās Dievietes balsi; lampa viņas istabās allaž dega kā visuredzoša acs.

Ja gribēji aizbēgt, bija jādomā ātri un jāizmanto izde­vības. To Pirra zināja. Bet nu šķita, ka nekas neiet tā, kā vajadzētu.

Pie mūra vajadzēja karāties virvju kāpnēm. Vēl vakar tās tur bija Pirra redzēja, kā vergs pārkāpj tur pāri, lai salabotu Dievietes Nama ārējo fasādi. Bet šodien tai vietā bija tikai kāda vārna un trīsdesmit olektis augsts mūris.

No Dižpagalma viņa juta vēdījam tālīnu kadiķu dūmu un ceptas zobenzivs smaržu, tad izdzirda pūļa rēkoņu tullt bija jāsākas buļļu lēkšanai. Vārna ar izbiedētu ķēr­cienu aizlaidās, un Pirra paslēpās aiz raga vienam no mil­zīgajiem kaļķakmens buļļiem, kas padarīja mūra izskatu diženu.

Nakti bija lijis, un rags šķita gluži slidens un auksts. Pirra sarauca uzacis un apsvēra savu nākamo gājienu. Sāka izskatīties, ka viņa ir pieļāvusi kļūdu.

Bet viss taču bija sācies tik labi. Viņa spraucās cauri pūlim uz Dižpagalmu, kad viņu piepeši nošķīra no ver­giem. Meitene izmantoja izdevību un metās bēgt.

Noliktavā bija ēnains un tukšs; tā atradās tālu no svi­nību vietas, un gaiss bija pievildzis ar izgarojumiem no vīna krūkām krietna vīra augumā. Pirra uzrāpās augšā pa tādu krūku, izlīda pa lūku un uzrāpās uz jumta. Tas bija no žilbinoši balti nobalsināta māla, un turpat blakus pletās vēl citi jumti: vesela mirdzoša svētnīcu, virtuvju, istabu, kalvju un amatnieku darbnīcu nogāze. Pirras pla­šais akmens cietums.

Meitene salīkusi skriešus devās šķērsām pāri jumtiem, līdz sasniedza rietumu malu. Starp viņu un ārējo mūri bija sprauga neapjumta eja. Pirra pārlēca tai pāri, ar būkšķi piezemējās uz mūra un satvēra akmens buļļa ragu.

Tai brīdī viņa apķērās, ka kāpņu vairs nav.

Ko nu? Aiz muguras gaidīja nejauks kritiens ejā, bet priekšā tas pats trīsdesmit olekšu augstais mūris un akmeņaina krauja, kas laidās lejup līdz ciemam, kur no saulē kaltētiem ķieģeļiem celtas mājas kņūpus slējās pret lielo Māju kā teļi, kas spiežas pie govs sāna. Vēl tālāk vilināja brīvība.

Svinību dēļ ciemā neviena nebija; klintīs lēkāja tikai kāda žagata. Nevainojami. Bet kā lai tiek lejā, ja nav kāpņu?

Pirra ar vienu roku cieši aptvēra buļļa ragu un pārlie­cās pāri mūra malai. Turpat, nedaudz zemāk sienā viņa pamanīja logu. Ja paliektos mazliet tālāk, varbūt…

Pazīstama balss sauca viņas vārdu.

Meitene pameta skatienu pāri plecam.

Viņas vergs Jūzerrefs stāvēja ejā, sastindzis šausmās.

- Pirra, ko tu dari?

Pirra sirdīgi ar zīmēm parādīja, lai vergs klusē, un aizgriezusies turpināja plānot bēgšanu.

Žagata, kas pinnīt tupēja klintīs, bija aizlidojusi. Tās vietā bija kāda sieva ar pinkainiem, brūniem matiem un spoži baltu šķipsnu pie vieniem deniņiem. Viņai mugurā bija skrandaina, putekļaina tunika, un viņa bargi vērās augšup uz Pirru.

Meitene atsprāga atpakaļ, paslīdēja un piepeši palika karājamies virs ejas, ieķērusies buļļa ragā. Sandalēs tērp­tās kājas mēģināja atrast kādu atbalstu, bet sienas pulē­tais ģipsis bija nežēlīgi gluds.

- Turies! Jūzerrefs iebrēcās. Esmu tieši zem tevis, laidies vaļā, es tevi noķeršu!

Pirra visiem spēkiem pūlējās tikt atpakaļ uz mūra, bet nespēja.

- Pirra! Laid vaļā!

Meitene sakoda zobus.

Un atlaida rokas.

* * *

- Tas reizi par visām reizēm ir jāizbeidz\ Jūzerrefs šņāca, vezdams Pirru atpakaļ uz viņas istabām. Iedo­mājies, kādas nepatikšanas izceltos, ja par to uzzinātu Diženā?

- Nepatikšanas? Pirra cirta pretī. Vai tad varētu būt vēl ļaunāk? Pēc trim dienām viņa mani sūtīs uz pasaules malu precēties ar svešinieku!

- Tavs pienākums ir…

- Pienākums! Pirra ierēcās.

Viņi ienāca meitenes istabā, un Pirra sparīgi iesēdās gultā un sāka sirdīgi knibināt pārklāju. Tas bija no smal­kas, sarkanas vilnas ar izšūtām zilām bezdelīgām un oda pēc lampas dūmiem un gūsta.

-Jā, pienākums, Jūzerrefs neatlaidās. Tava māte ir virspriesteriene Jasasara. Viss, ko viņa dara, ir…

- …tikai Keftiu labā, jā, zinu. Pagājušajā gadā viņa mēģināja mani iztirgot par kravu vara. Šogad vajadzīga alva. Un tas viss tikai Keftiu dēļ. Pirrai bija gandrīz trīs­padsmit gadu, un viņa visu mūžu bija pavadījusi ieslo­dzīta Dievietes Namā. Pēc trim dienām viņu sūtīs pāri Jūrai un atkal iesprostos šoreiz svešinieka cietoksnī līdz pat viņas mūža galam.

Jūzerrefs pārskaities soļoja šurpu turpu. Šie absur­die bēgšanas mēģinājumi! Vienreiz tu piekukuļo ūdens nesēju. Citreiz paslēpies tukšā olīvu krūkā. Tad vēl pieķe­ries siksnām zem ratieml

Pirra nevaldāmi apstrādāja nākamo izšūto bezdelīgu. No Jūzerrefa mutes tas viss izklausījās tik bērnišķīgi; un viņš vēl pat nebija pieminējis Pirras gatavošanos izdzīvo­šanai savvaļā. Kā viņa tīņājās gar virtuvēm, lai iemācītos ķidāt zivis. Kā cilāja augšā lejā savu lielo alabastra lampu, lai pieņemtos spēkā. Kā basām kājām bradāja pa austeru čaulu kaudzi, lai norūdītu pēdas. Viņa pat bija piekuku­ļojusi kādu sargu, lai iemāca viņai apieties ar zirgiem…

Kam tas viss?

Vienīgā veiksme bija tas gadījums, kad izdevās nepieļaut, lai māte viņu izprecina kādam maķedoniešu virsaitim. Pirra viņa sūtni bija uzņēmusi, nosmērējusies ar ēzeļu mēsliem, ar ķertu smīnu sejā un izkrāsojusi ar hennu rētu savā sejā. Māte bija sodījusi meitu, visu ziemu aizliedzot kurināt viņas istabā uguni un, vēl ļau­nāk, piespriežot divdesmit pletnes cirtienus Jūzerrefam.

- Kāpēc tu nevari samierināties ar savu likteni? Jūzer­refs sauca. Kāpēc tu nevari būt mierā ar to, kas tev ir?

Pirra palūkojās apkārt, un jau pazīstamā panika aizsita meitenei elpu. Ciedra sijas šķita spiežam, un no visām pusēm virsū mācās bezlogu sienas. Zaļā akmens grīda bija salta kā kaps, un druknās kolonnas pie durvīm izskatījās kā stalti sargi.

- Nekas nav pa īstam, viņa nomurmināja.

Vergs noplātīja rokas. Ko tas vēl nozīmē?

- Šī lilija manos matos nav zieds, tā ir tikai gabals kalta zelta. Astoņkājis uz tās krūkas ir no māla. Delfīni uz sienas ir tikai izkrāsots apmetums. Tie pat nelīdzinās īstiem delfīniem, mākslinieks ir galīgi nepareizi uzzīmē­jis degunus, un nu tie izskatās pēc pīlēm. Varu derēt, ka viņš vispār nekad nav redzējis īstus delfīnus. Varu derēt, ka viņš nekad… Meitene aprāvās.

Varu derēt, ka viņš ne reizes nav glāstījis delfīna sānu, viņa domāja. Vai turējies delfīnam pie spuras un ļāvis tam aiznest sevi tālu jūrā, kamēr Hīlass stāv sek­lumā un…

Iedomājoties par Hīlasu, Pirra sajutās vēl nelāgāk. Pērnvasar viņa uz dažām dienām bija aizbēgusi no Keftiu, un Hīlass bija viņas draugs. Nu labi kaut kas līdzīgs draugam, kaut arī viņi bieži ķildojās. Bija brīži, kad Pirra bija izsalkusi un pārbijusies līdz nāvei tomēr viņa bija brīva.

- Tu domā par to barbaru, Jūzerrefs pārmetoši bilda.

- Viņu sauc Hīlass! Pirra noskaldīja.

- Kazu gans. Vergs noskurinājās. Viņš, tāpat kā visi ēģiptieši, uzskatīja kazas par netīriem radījumiem. Vai tāpēc tu nekad nenēsā to lauvas nagu, ko es tev iedevu?

- Viņš man iedeva piekūna spalvu, tāpēc nagu es pataupīšu viņam tā būs tikai godīgi.

- Bet tu viņu vairs nekad neredzēsi…

- To tu nezini…

- …un to nagu es sameklēju tev lai tu būtu drošībā.

- Es negribu būt drošībā! Pirra iebļāvās.

- Nu tad nākamreiz, kad tu izdomāsi karāties pie jumta, es tevi neķeršu, un tu varēsi salauzt kājas!

Pirra paķēra savu spilvenu un nikni apgūlās uz sāna.

Iestājās dusmu pilns klusums.

Jūzerrefs sakrustotām kājām apsēdās uz grīdas bla­kus vīraka trauciņam un sakārtoja savu gurnautu uz ceļiem. Ēģiptietis sarauktu pieri iztaisnoja auduma kro­kas, novietoja savu amuletu ar aci tieši krūšu vidū un ar plaukstu nobraucīja gludi skūto, brūno pakausi. Jaunek­lim drebēja pirksti. Viņam riebās zaudēt savaldīšanos. Viņš apgalvoja, ka tā esot maat zaimošana; maat bija viņa dievu iedibinātā kārtība.

Pirra zem spilvena sameklēja mazo koka kaķīti, ko Jūzerrefs viņai bija izgriezis, kad Pirrai bija astoņi gadi. Tas bija dzeltens ar melniem plankumiem pats Jūzer­refs to dēvēja par “leopardu” un, pavelkot saitīti pie vēdera, varēja atvērt un aizvērt tā rīkli. Nu jau mei­tene bija tam par lielu, bet viņai kaķītis tik ļoti patika, ka toreiz, kad māte pirms trim vasarām pavēlēja aiz­vākt visas rotaļlietas, viņa to paslēpa iedobē zem drēbju lādes.

- Viss būtu daudz vienkāršāk, Jūzerrefs klusi iemi­nējās, -ja tu vienkārši samierinātos ar savu likteni.

- Tā kā tu? Reiz tu man sacīji, ka dzīve ārpus Ēģiptes esot tikai pusdzīve.

Puisis nopūtās. Labāk būt pusdzīvam nekā miru­šam. Vēlreiz tava māte tev nepiedos. Tu to zini.

Izskatīgā seja šķita barga, tomēr viņš ielika vīraka trauciņā savu īpašo maisījumu no īrisa, terpentīnkoka sveķiem un čūskas ādas. Viņš sacīja, ka tas palīdzot aiz­mirst bēdas tāpat, kā čūska met ādu.

Pirrai sūrstēja acis. Jūzerrefs viņai bija drīzāk kā vecākais brālis, nevis vergs, un tomēr viņi mūžam paliks šķirti. Viņam tik ļoti pietrūka Ēģiptes, ka viņš skumjās skuva galvu, un vairāk par visu viņš baidījās no tā, ka nomirs svešā zemē, jo tad pēcnāves dzīvē nesatiks savus vecākus un brāli. Tomēr viņš ne reizes nebija mēģinājis bēgt. Viņa dievi bija izlēmuši, ka Jūzerrefam jābūt ver­gam Keftiu, un viņš pakļāvās dievu gribai.

Istabu pievēdīja vīraka tvanīgais aromāts. Jūzerrefa acis sastapa Pirras skatienu, un viņš pasmaidīja. Arzavā es būšu kopā ar tevi, viņš sacīja. Es par tevi parūpē­šos. Es vienmēr rūpējos par tevi. Runājot viņš sažņau­dza saujā savu amuletu ar aci. Pirra zināja, ka tā viņš izsaka zvērestu.

- Zinu, viņa noteica.

Bet viņa nepateica Jūzerrefam, ka arī pati ir kaut ko apzvērējusi.

Viņa bija nosolījusies neļaut sevi aizvest uz Arzavu. Viņa aizbēgs, lai ko tas arī maksātu.

6

Kad Pirra pamodās, bija vēl tumšs.

Lampa pie gultas izplatīja dūmakainu gaismu un viegli uzvēdīja jasmīna smaržu. Jumtā rušinājās peles, un viņa dzirdēja attālus steļļu atsvaru klikstus.

Saritinājusies uz sāna, meitene cieši sažņaudza ķirzakādas maciņu ar piekūna spalvu un lauvas nagu iekšā. Viņa prātoja, ko gan tagad dara Hīlass tālu ziemeļos, aizjūrā. Varbūt viņš bija atradis māsu. Pat ja tā nebūtu, viņš vismaz bija brīvs.

- Kundze? Caur durvju priekškaru pabāza galvu Sīlea.

- Ej prom, Pirra noburkšķēja. Es guļu.

- Blēņas! Sīlea iesteidzās istabā ar klēpi drēbju rokās. Celies nu! Mēs gribam, lai tu uz mielastu izska­tītos tik labi, cik vien iespējams.

Pirra nepatikā pablenza uz savu galveno verdzeni. Sīlea saņēma rīkojumus no virspriesterienes, turklāt arī spiegoja tās labā.

Cita meitene ienesa paplāti ar valriekstu maizītēm un miežu pienu, kā arī plēksnīti vīraka, ko Pirrai sakošļāt, lai iztīrītu zobus. Trešā meitene izsukāja viņas tumšos matus un savija tos pīnēs, bet Sīlea tikmēr viņu ar visai asām kustībām saģērba. Smalkas, safrāndzeltenas vilnas

krekls, zils, lidojošām zivīm izšūts virstērps ar šķēlumiem un cieši pieguloša koši sarkana jaka, kā arī apzeltītas jērādas josta ar pušķīšiem. Uz kājām bija saglabājušies hennas raksti vēl no vakardienas, tāpēc Sīlea tikai atjau­noja punktus uz plaukstām un pieres, ko Pirra vienmēr noberzēja nost.

Sīlea rīkojās ar mazītiņo ziloņkaula irbulīti un dur­stīja viņai ādu, bet Pirra tikām prātoja, vai verdzene ir izstāstījusi virspriesterienei par meitas neveiksmīgo bēg­šanas mēģinājumu vai arī tomēr noklusējusi jo tas viņu pašu parādīja sliktā gaismā. Lai nu kā, jaunās sievietes oma bija nelāga.

Pirra, piepeša impulsa vadīta, paķēra irbulīti un iekrā­soja savu rētu. Tā. Bronzas spogulī bija redzams skarbs, sarkans sirpis, kas pāršķēla vaigu kā vaļēja brūce.

Sīleas tuklā seja dusmās saviebās. Diženajai tas nepatiks.

- Tāds arī ir nolūks, Pirra sausi noteica. Un nemaz neizliecies nikna, tu vienmēr tīksminies, kad man ir nepatikšanas.

- Ak, kundzei Sīlea plati ieplestām acīm rājās.

- Ak, SīJea! mēdījās Pirra.

Bija pienākusi Zilās Zobenzivs svētku septītā diena, un šodien Jasasara Dižpagalmā vadīs dažādus rituālus. Pirra aizsūtīja pārējos pa priekšu, sakot, ka pati nāks kopā ar Jūzerrefu. Sīleai tas nepatika, bet Pirra uzmeta verdzenei tik bargu un ciešu skatienu, ka pat viņai nepie­tika drosmes nepaklausīt.

Drīz pēc tam, kad verdzenes bija aizgājušas, istabā ienāca Jūzerrefs. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un ar aizdomām nopētīja Pirru. Tu taču netaisies mēģināt nekādus izgājienus, ko?

- Protams, ne, Pirra attrauca, bet domas tikmēr šaudījās kā iesprostoti zvirbuļi. Vēl divas dienas, un viņu sūtīs uz Arzavu bet viņai bija aptrūcies padoma.

Meitene devās nevis uz Dižpagalmu, bet uz Bezdelīgu pagalmu, kur pulcējās vienkāršā tauta.

- Ko tu tur ceri atrast? uzsauca Jūzerrefs.

- Nezinu. Pirra zināja tikai to, ka nespēj aci pret aci satikties ar māti. Nu jau Jasasara noteikti zina neatka­rīgi no tā, vai Sīlea viņai izstāstīja vai ne. Virspriesteriene vienmēr zināja.

Šārīta upurēšana bija galā, un Bezdelīgu pagalmā val­dīja trokšņaina rosība zemnieki mainīja savas preces un lūdza padomus lētākajiem pareģiem. Oda pēc svied­riem, sezama, putekļiem, medus un asinīm.

Kāda sieva tirgojās ar vīnu no ādas maisa; elkonī viņai bija kaudzīte rupji apstrādātu māla kausiņu. Zvejnieks cepināja astoņkāji uz uguns, kas bija sakurināta no olīvu kauliņiem, un vienlaikus paturēja acīs spaini, kur slidenā ņudzeklī savu kārtu gaidīja vēl citi. Kāds večuks sargāja savus mazos māla vērsīšus no bariņa bērnu, kas, atple­tuši mutes, drūzmējās apkārt. Tās nav nekādas rotaļlie­tas! viņš bārās. Tie ir ziedojumi. Ja nemaksāsiet, nav nekādas gramstīšanās un es pieņemšu tikai mandeles vai sieru.

Trīs goda drānās saposušās zemnieku meičas stā­vēja pulciņā un trina mēles. Ieraudzījušas Pirru, skuķes aptaustīja savas krāsotu gliemežvāku krellītes un skau­dīgi aplūkoja meitenes zelta kaklarotu un zaļās jašmas lilijas viņas ausīs. Pirra prātoja: nez ko tenkotājas teiktu, ja zinātu, ka viņa apskauž tās? Viņas varēja iziet pa vār­tiem, kad tīk.

Piepeši Pirra sajuta, ka uz viņu skatās.

Stūri zem ļodzīgas niedru nojumes sakrustotām kā­jām zemē sēdēja kāda sieva. Pirra izbijusies sazīmēja to pašu svešinieci, kurai matos bija balta strīpa kā žagatai.

Pirra gandrīz pret savu gribu piegāja svešiniecei klāt. Jūzerrefs sekoja, nosodoši klakšķinādams ar mēli.

Tuvumā sieviete izskatījās tikai pēc kārtējās klaiņojo­šās pareģes. Saule bija nobrūninājusi viņas ādu tai pašā tumši putekļainajā tonī kā tunika, un sandales galos lie­cās uz augšu kā nekopta ēzeļa nagi. Viņa bija izkārtojusi dažas vīstošu zālīšu buntes uz zāles pīteņa, bet gribētāju nebija, un viņai, šķiet, tas arī bija vienalga. Uz sejas svīt­rās krita saules stari un ēna, bija grūti noteikt, vai viņa ir jauna vai veca, un viņas apakšdelmus apvija smalkas, apaļas rētas, kas izskatījās pēc apdegumiem.

Viņa cieši uzlūkoja rētu Pirrai uz vaiga. Kur tu pie tādas tiki? viņa bezkaunīgi pajautāja.

- Kā tu uzdrošinies! iebrēcās Jūzerrefs. Šī ir…

- Būs jau labi, Pirra pārtrauca. Tad uzrunāja sveši­nieci: Kā tevi sauc?

- Hekabi. Keftiešu valodā svešā runāja ar Pirrai nepazīstamu akcentu. Tava zīme. Kā tu to dabūji?

Pirra samirkšķināja plakstus. Es pati to pagājušajā vasarā izdarīju. Es to iededzināju, lai neļautu mātei mani izprecināt kāda likoniešu virsaiša dēlam.

- Bet kā tu to iededzināji?

- Kāda tam nozīme?

- Ugunij vienmēr ir nozīme, kundze. Jautājums tikai: ko tas nozīmē?

Pirra gluži neviļus sajuta nemieru. Viņa sev mēģināja iegalvot, ka tā taču ir tikai lēta pareģe, kas runā mīklās,

lai izklausītos gudrāka, nekā ir patiesībā; taču šai sievai tāda mēļošana padevās labāk nekā vairumam citu.

Pirra strupi pavaicāja, no kurienes viņa ir.

- No Baltajiem kalniem, tā atsaucās.

Akcentu tas izskaidrotu, bet attieksmi gan ne. Baltie kalni atradās tālu prom, otrā Keftiu galā, un tur mitinā­jās pavisam maz cilvēku. Tos, kuri atceļoja līdz Dievietes Namam, pārņēma bijība un pazemība. Šī sieviete nejuta ne vienu, ne otru.

- Ko tu te dari? Pirra jautāja.

- Ciemojos pie brālēna.

- Un kas viņš ir?

- Zīmogu meistars.

Pirra apslēpa satraukumu. Zīmogu meistara darb­nīca bija iebūvēta rietumu mūrī, un viņa to jau bija apsvērusi kā iespējamo bēgšanas ceļu, taču šie amat­nieki bija pazīstami ar savu nesabiedriskumu, un viņai nekad nebija izdevies iegūt to uzticību. Tā būtu viņas iespēja.

- Nu, un ko tad bagātā jaunkundze gribētu no Hekabi? svešiniece sarosījās. Vai nolasīt dūmus? Vai arī ar Hekabi redzīgo akmeni paklausīties garu runās?

- Es neko negribu, Pirra atgaiņājās.

- Nē, gribi gan. Vakar es tevi redzēju uz jumta. Sie­vietes brūnās acis spīguļoja tik spoži, ka radīja nemieru.

- Redzīgais akmens, jā… Viņa pamāja ar galvu, it kā Pirra būtu izvēlējusies.

Jūzerrefs pieskārās Pirras plecam. Ko tu dari? viņš pajautāja akejiski, lai sieviete nesaprastu. Diženajai nepatiks, ka tu pinies ar vienkāršu pareģi…

- Tieši tāpēc! Pirra atcirta arī akejiski.

Pa to laiku apkārt bija sapulcējies bariņš zemnieku, kas gribēja noskatīties notiekošajā, un visi gaidās saviļ­ņojās, kad sieviete nolika sev priekšā apaļu, seklu šķīvi no melna, pulēta akmens. Pirra jutās pārsteigta. Akmens bija obsidiāns tas Keftiu bija retums, un parasti klaiņo­jošiem pareģiem nekā tāda nebija.

Vispirms sieviete piepildīja šķīvi ar ūdeni no taukaina ādas maisa. Tad viņa no kazādas somas izķeksēja koši dzeltenu kunkulīti apmēram rieksta lielumā. To viņa sadrupināja pirkstos un iesmērēja ar dzelteno pulveri plaukstas. Lauvu akmens, viņa nomurmināja.

Sērs, Pirra nodomāja. Reiz viņa tādu bija redzējusi kāda priestera zāļu somā. To izmantoja ļaunu garu un blusu atvairīšanai.

Sieviete sāka šūpoties un kaut ko klusi skandēt un, izņēmusi no somas trīs grubuļainus, pelēkus oļus, iemeta tos ūdenī. Tie nevis nogrima, bet palika šūpojamies uz ūdens virsmas.

Zemnieki skaļi ierāva elpu. Tie peld! Kādas viņai spē­jas viņa prot likt akmeņiem peldēt!

Pirra sakrustoja rokas, it nemaz nejuzdamās iespai­dota.

Svešā izmakšķerēja no somas vēl vienu akmeni. Tas bija apaļš un plakans, no balta marmora un ar caurumu vidū. Tas ir mans redzīgais akmens, viņa ar viltīgu smaidu paziņoja. To man iedeva gari.

Pielikusi akmeni pie acs, pareģe pa caurumu lūrēja uz peldošajiem akmeņiem. A… tie dara tā, kā liek gari…

- Pirra, bilda Jūzerrefs, tu tiešām nevari…

- Varu gan! meitene atcirta. Tad padzina zem­niekus: Prom, tiš! Man jārunā ar pareģi zem četrām

acīm. Tu ari aizej, Jūzerref. Paej tā, lai nevarētu noklau­sīties.

Zemnieki kurnēdami izdarīja, kā likts, bet Jūzerrefs palika, kur bijis. Ko tu esi izdomājusi?

- Neko, Pirra meloja. Un tagad dari, kā es lieku. Tā ir pavēle.

Vergs nekustēja ne no vietas.

- Jūzerref! Es runāju nopietni.

Viņi cieši uzlūkoja viens otru. Jauneklis iespieda rokas sānos un pakratīja galvu. Tad viņš apspieda nopūtu un pagāja malā.

Kad visi jau bija krietnā gabalā, sieviete vēlreiz pie­lika pie acs redzīgo akmeni un aplūkoja peldošos akme­ņus. Trīs apvienosies, viņa murmināja. Jā. Tā man saka mans redzīgais akmens.

- Kas par trīs? Pirra ledaini pajautāja. Kad? Kur?

- To gari nesaka.

Pirra nometās ceļos un pieliecās svešiniecei tuvāk. Viņa sajuta no tās vēdījošo putekļu un savvaļas timiāna smārdu. Viņa iečukstēja pareģei ausī: Palīdzi man aiz­bēgt, un es tev iedošu tik daudz zelta, ka pietiks visam mūžam.

Svešā sieva ielūkojās meitenei acīs un lēni papurināja galvu.

Pirra aplaizīja lūpas. Nu tad izdari to tāpēc, ka es tā lūdzu. Esmu izmisusi.

Sieviete vēlreiz papurināja galvu.

- Tev tas būtu pavisam vieglū Pirra dvesa. Tu esi zīmogu meistara radiniece, zeltu tu varētu sadalīt ar viņu; viņš man varētu palīdzēt tikt ārā pa savu darbnīcu, tad lejā pa mūri…

- Nē, sieviete liedzās.

Pirra sažņaudza rokas dūrēs.

Divdesmit soļus tālāk uz savu pavēlnieci nosodoši lūkojās Jūzerrefs. Meitene pieliecās vēl tuvāk pareģei.

- Tādā gadījumā kā būtu, ja es sacītu tā, viņa šņāca.

- Tu esi viltvārde. Tie akmeņi peld tāpēc, ka tas ir pumeks. Zemnieki to nezina, bet es gan. Un to “redzīgo akmeni” tu uztaisīji pati, es pamanīju kalta atstātās švīkas. Viņa pieklusa, ļaujot saviem vārdiem sasniegt mērķi. Tad vēl piemetināja: Mana māte, virspriesteriene Jasasara, ir barga pret viltvāržiem.

Svešiniece atsprāga atpakaļ. Viņas skatiens nocieti­nājās. Tu mānies! viņa izspļāva. Ja tas būtu tiesa, viņai būtu jāsoda puse šejienes zintnieču. Taču zem bravūrīgās maskas viņa bija nobālējusi.

Pirra atļāvās viegli pasmaidīt. Vai gribi riskēt?

7

Pusnaktī zīmogu meistara darbnīcā, bija sacījusi sve­šiniece.

Nu jau bija gandrīz pusnakts, bet pie Pirras durvīm gulošais Jūzerrefs tikai nupat bija iemidzis, un meitene vēl rosījās, mēģinot izdabūt no paslēptuves sagādātās mantas.

Grīļīgi nostājusies uz lampas podesta, Pirra grams­tījās spraugā aiz sijas. Beidzot izdevās saķert teļādas somu.

Lampa gāzās, un meitene lēcienā metās gultā, uzķer­dama krītošo podestu, tikai mirkli pirms tas būtu atsities pret grīdu. Gultas režģis nokrakšķēja. Jūzerrefs aiz durvju aizkara miegā kaut ko nomurmināja.

Pirra aizturēja elpu.

Vergs nemodās.

Somā bija viss, ko meitene ziemas gaitā bija savākusi un paslēpusi gan no Jūzerrefa, gan verdzeņu pētīgajiem skatieniem. Viņa drebēdama izkravāja mantību un nomas­kējās: uzvilka raupju zemnieces tuniku, apjoza notrai­pītas kazādas jostu un naža maksti, paņēma vienkāršu bronzas nazi un spalvainu apmetni, kas oda pēc tās audē­jas, no kuras Pirra to bija iemainījusi pret divām kameola krellēm. Sandalēm bija jāpaliek somā: čīkstošā vēršāda uz Dievietes Nama pulētajām grīdām būtu pārāk skaļa.

Nākamo viņa izvilka riekšu zemes, ko bija nospērusi no Dižpagalma svētā olīvkoka poda; zemi Pirra uzsmē­rēja visām redzamajām ķermeņa daļām, īpaši rētai. Ame­tista zīmogakmeni sev uz rokas viņa jau bija pārklājusi ar mālu, bet piekūna spalva un lauvas nags droši karājās maisiņā viņai ap kaldu.

Nesen Jūzerrefs bija brīdinājis, ka viņa esot sasniegusi tādu vecumu, kad uz viņu sāk skatīties vīrieši. Pat tad, ja tu aizbēgtu, viņš norādīja, tu nevarētu tā vienkārši viena pati klīst apkārt. Nu tad es būšu puika, Pirra nodomāja, nogriezdama matus līdz pleciem. Nogrieztos matus viņa paņems līdzi, lai māte tos nevarētu izmantot burvestī­bām un viņu izsekot.

Meitene ar strauji pukstošu sirdi sabāza visu atpakaļ somā: vīnogu lapās ietītas kopā saspiestas žāvētas vīģes, dažas žāvētas jēru mēles, astoņas sālītas, peļu mazliet apskrubinātas kefales un divus sainīšus zelta rokassprā­džu, kas bija ietītas lina drānā, lai nešķindētu; viens sai­nītis bija domāts zintniecei, otrs Pirrai pašai.

Tā. Hīlasu tas iespaidotu. Bet varbūt arī ne. Viņš bija paradis dzīvot tā, kā pats vēlas.

Jūzerrefs atkal miegā sakustējās. Pirrai sažņaudzās sirds. Viņi vairs nekad neredzēsies. Un viņa pat nevarēja atvadīties.

Meitene, pēkšņas domas vadīta, pieliecās un nolika uz spilvena mazo koka leopardu. Vai Jūzerefs sapratīs, cik ļoti Pirrai viņa pietrūks?

Viņa klusītēm atvilka vaļā durvju priekškaru.

Jūzerrefs kā allaž gulēja šķērsām uz sliekšņa. Pirra pamanīja, ka viņš ir uzziedis uz plakstiem mazliet sava dārgā, zaļā wadju, lai sapņotu par Ēģipti. Viņa cerēja, ka tas iedarbojas.

Tālāk gaiteni šņākuļoja verdzenes. Pirra pie vakari­ņām bija padzērusies tikai pavisam mazliet un sazāļojusi atlikušo vīnu ar magoņu pieniņu, jo zināja, ka skuķes pabeigs to, ko viņa neizdzers. Viņa cerēja, ka nav pār­centusies.

Bija agrs pavasaris, un Dievietes Namā gaudodamas vējoja saltas brāzmas. Gaiteņi tinās tumsā, tikai šur tur atspīdēja pa kādai vecai, nespodrai lampai. Meitene taustījās uz priekšu garām istabām, kur, miegā kaut ko murminādami, gulēja cilvēki, un gandrīz paklupa pār aiz­migušu vergu. Viņai piezagās gabaliņš tumsas, un apakš­stilbam pieskārās kaķa pūkainais kažoks.

Pār Dižpagalmu un tā vidū augošo olīvkoku lija sud­rabaina mēnesnīca. Pirra turējās ēnās pie sienas un devās uz stūri. Koks noskatījās, kā viņa aiziet. Meitene klusi lūdzās, lai tas viņu nenodod.

Dižpagalmā atbalsojās soļi.

Pirra sastinga.

No kādām durvīm biedējoši tuvu iznira priesteris.

Meitene no spriedzes kļuva gluži stīva un noskatī­jās, kā nācējs aizsoļo uz Dubultā cirvja zāles pusi. Viņa izdzirda klusi nošvīkstam kreļļu priekškaru; priesteris nozuda.

Kad viņa sasniedza rietumu mūrī iekārtotās darbnī­cas, bija jau pāri pusnaktij, un Pirra baidījās, ka svešā sieva būs prom.

Tumsā viņa uzskrēja kaudzītei vara stieņu un gan­drīz nogāza zemē veselu plauktu ar māla podiņiem. Sirds salēcās. No stūra viņā lūkojās kādas acis. Meitene atvieg­loti nopūtās. Ziloņkaula dieva kalnu kristāla acis sekoja viņai ceļā pāri zīmogu meistara darbnīcai.

Darbnīca bija tukša. Vai viņa būtu palaidusi garām savu izdevību?

No tumsas atdalījās kāda ēna, un Pirra tumsā atpa­zina balto žagatas svītru.

- Tu kavējies! sieviete čukstēja.

- Nevarēju tikt prom! Paņēmu līdzi zeltu…

- To tagad ne. Blakusistabā ir olīvu spiedne. Mans brālēns atstāja virvi. Mums tā jāapsien ap spiedni un jāizrāpjas laukā. Viņš pirms rītausmas atraisīs virvi, lai noslēptu pēdas.

Trūcīgajā gaismā, kas ieplūda vien pa sīku lodziņu, abas uzmeklēja spiedni divus smagnējus akmeņus ar iekaltām gropēm un resnu virves rituli.

Pirra palūrēja ārā pa logu. Seju asi appūta salts nakts vējš, un viņa nevarēja saskatīt lejā esošās ldintis. Kā lai mēs zinām, vai virve ir gana gara? meitene izdvesa.

- To mēs nevaram zināt, svešā nomurmināja.

* * *

Melnais kuģis ar čīkstošu takelāžu un plīkšķošām burām straujā gaitā zēģelēja pāri viļņiem. Pirra sakņupusi kluknēja priekšgalā, savelkot ciešāk savu durstīgo apmetni, un juta, kā sejā iesprakstas sāļas šļakatas.

Brīvība.

Kurp viņa dosies? Kā viņa izdzīvos Baltajos kalnos tālu prom no visa, ko pazina? Meitene jutās izbijusies, bet pacilāta. Viss notiekošais bija tik varens, ka bija grūti to aptvert.

Virve tik tiešām izrādījās par īsu, un Pirra lēcienā uz klintīm gandrīz vai salauza potīti. Ciema suņi viņu

aizdomīgi apostīja, bet Hekabi bija paķērusi līdzi šādas tādas ēdiena atliekas, lai krančus apldusinātu.

Pēc naksnīga gājiena abas nonāca pie pelēki viļņojo­šas Jūras, kur seklumā šūpojās kuģis. Kapteinis viņas jau gaidīja, un kuģis sāka slīdēt prom gar krastu.

Hekabi apgalvoja: ja pieturēšoties tāds pats vējš, viņi jau līdz nākamajam mijkrēslim sasniegšot Baltos kalnus. Lai sajauktu pēdas vajātājiem, viņa bija parūpējusies par viltus norādēm, bet, ja tas nelīdzētu, viņa teicās zinām kalnos tādas vietas, kur viņas neviens neatradīšot.

Zvaigznes izbālēja, un pie austrumu puses apvāršņa parādījās sarkana svītra: Dieviete gāja pāri Jūrai modināt Sauli. Pirra nogrieza šķēlīti kaltētas kefales un pārmeta to bortam kā ziedojumu, pēc tam nogrieza vēl šķēlīti sev pašai.

Piepeši viņa mitējās košļāt. Saule nebija pareizajā vietā. Ja viņi kuģotu uz rietumiem, tai vajadzētu atras­ties aiz muguras.

Pirra pameta skatienu pār plecu un iepleta acis. Keftiu bija vairs tikai tumša līnija kaut kur pamalē.

Meitene klupšus krišus aiztenterēja pāri klājam turp, kur stāvēja Hekabi un vēroja viļņus. Mēs braucam uz ziemeļiem! Pirra iebrēcās.

- Tu esi acīga, Hekabi sausi noteica.

- Tu teici, ka mēs brauksim uz Baltajiem kalniem!

- Es meloju.

- Bet es tev samaksāju! Pirra auroja.

Sievas brūnajās acīs gailēja uzjautrinājums. Man vajadzēja zeltu, lai samaksātu par vešanu. Tagad tu esi tikai tāds traucēklis, ar kuru man kādu laiku būs jāsa­mierinās.

Pirras sašutums pārvērtās nemierā. Šķita, ka viņa ir apmainījusi vienu gūstu pret otru. Kurp tu mani ved? viņa pajautāja.

Hekabi atkal pievērsa skatienu apvārsnim. Sarkanā ausma izgaismoja viņas spēcīgos vaibstus, un vējš pūta sejā savādos, svītrainos matus. Ir tādas salas, kas rindo­jas vienā lokā un sirdī glabā liesmas, viņa uzrunāja viļ­ņus. -Reiz, sensenos laikos, Uguns Pavēlniece norāva savu spožo kaklarotu un aizmeta to pāri dižajai, zaļajai Jūrai…

- K-ko? Pirra izstomīja. Obsidiāna salas? Bet tas tak ir pusceļā uz Akejul

- Jūs, keftieši, tās varbūt arī saucat par Obsidiāna salām, Hekabi attrauca ar savādi asu noti balsī, bet mēs, kas tur dzīvojam, tās dēvējam vienkārši par salām. Viņa pieklusa. Pirms desmit gadiem no Akejas ieradās karotāji. Tie ceļoja no salas uz salu, līdz atrada to, ko meklēja.

Pirrai sažņaudzās iekšas. Tu domā Vārnas.

- Koronosa karotājus. Jā.

Nu bija Pirras reize stingi blenzt jūrā. Pagājušajā vasarā viņa bija par mata tiesu izglābusies no piespiedu precībām ar Vārnu vadoņa dēlu. Un tad cits Vārnu virsai­tis viņu piekāva un gandrīz nogalināja Hīlasu.

- Tai salā, kur es esmu dzimusi, Hekabi turpināja,

- Vārnas atrada meklēto. Viņas rokas sažņaudza bortu.

- Viņi ierakās dziļi zemē, izkasīja zaļo akmeni no Viņas iekšām un nosauca salu par savu.

Pirra norija siekalas. Vara raktuves. Vai mēs doda­mies turp?

Hekabi pamāja. Uz manu nabaga izpostīto dzim­teni. Uz Talakreju.

Hīlass bija pazaudējis skaitu Talakrejā pavadītajām dienām.

Divreiz viņš bija mēģinājis aizbēgt, tumsas aizsegā aiz­žogoties garām sargiem. Divreiz Zens bija viņu notvēris un piekāvis. Tikai pamēģini to vēl vienu reizi, vecākais zēns bija brīdinājis, un man nāksies par tevi izstāstīt.

Pēc tam notika daudz dažādu nelaimju, kas lika Hīlasam aizmirst par bēgšanu. Kaut kur pārtrūka virve, šahtā nogāzās maiss un salauza vienam no strādniekiem kāju. Krītoša klints atlūza gandrīz iedragāja pauri kādam citam, un izgāzta lampa aizdedzināja virvju kaudzi, nelāgi apdedzinot trīs skaldītājus.

Pazemē bailes pielīp ātri. Drīz vien Hīlass trūkās no katras ēnas. Vai tas akmens sakustējās? Vai tā tur bija tikai ēna vai arī grābējs?

Reiz zēns sapņoja, ka ir atgriezies Līkasa kalnā, brien pa kristāldzidriem strautiem un vēsām, zaļām papardēm. Turpat bija arī Izi. Māšele, kā allaž, uzmācās ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem. Kur vardes, Hīlas? Bet pamostoties šķita, ka sapnī redzētais ir noticis ar kādu citu ar ārpusnieku Hīlasu, nevis vergu Blusu.

Par spīti bailēm, zēns jau bija gandrīz vai pieradis pie raktuvēm. Viņš zināja, ka uzraugus saukā par “ķidām”,

8

skuķēnus, kas uzraudzīja lampas, par “dzirkstelēm”, bet mazos bērnus, kas šķiroja zaļā akmens gabalus, dēvē par “kurmjiem”.

Viņš gluži labi satika ar pārējiem zirnekļiem tikai ar Slienu ne. Sikspārnis bija dzīvespriecīgs un vienmēr gatavs palīdzēt. Vabole pazemē allaž likās kluss un bai­līgs, taču virszemē izturējās draudzīgi, kaut arī pēdējā laikā šķita nomāktāks nekā citkārt. Zens bija gudrs un atjautīgs un nekad nebāza degunu, kur nevajag. Mums visiem ir noslēpumi, viņš mēdza sacīt un paraustīja plecus.

Viennakt Hīlass kādam ķidām nočiepa kūpinātu cūkas gurna gabalu, un zēni košļādami sēdēja tumsā un apmainījās stāstiem. Zens pastāstīja, ka esot zirgu iebraucēja dēls no kādas zemes tālu austrumos, ko dēvē­jot par Arzavu. Sikspārnis bija piedzimis raktuvēs viņš domāja, ka māte bijusi verdzene un tēvs ķida, bet tuvā­kus paskaidrojumus sniedza ļoti izvairīgi. Vaboles tēvs bija kāds bagāts ēģiptiešu tirgonis.

- Tā jau viņš saka gan, Zens acis vien nobolīja. Bet grib arī, lai mēs noticam, ka Ēģiptē esot tādi zirgi, kas dzīvo upēs, un milzu cilvēkēdājas ķirzakas!

- Tā arī ir, Vabole uzstāja. Tās ķirzakas sauc par krokodiliem, un viņi…

Zens pasmīnēja un sāka apmētāt zēnu ar akmentiņiem.

Vabole pietrūkās kājās un, pagājis nostāk, apstājās pie alas mutes.

- Kas šim lēcies? Hīlass nesaprata.

Zens paraustīja plecus. Un tu, Blusa? Vai tev ir radi?

Hīlass vilcinājās. Māte mani pameta kalnā. Neko vairāk es nezinu. Tā nebija. Viņš zināja, ka māte viņus

ar Izi bija mīlējusi, jo ietina abus lāčādā un noglāstīja viņam seju. Taču Hīlass negribēja to izpaust Zēnam un negribēja arī atklāt, ka viņam ir māsa.

Pēc divām dienām, kad zēni pašlaik rāpās lejā uz sep­tīto loku, Hīlasam aizķērās maiss. Kamēr viņš to atkabi­nāja, pārējie jau bija aizgājuši tālāk.

Steigšus pagriezies līkumā, viņš dažus soļus tālāk ieraudzīja pāris balstu. Starp tiem tupēja sīks, tumsā tinies stāvs ar abās rokās sažņaugtu skaldāmo akmeni.

Hīlasam vajadzēja kādu mirkli, lai apķertos, ka nepa­zīstamais dauza pa vienu no balstiem, mēģinot to izsist no vietas. Ei, tu! viņš iebļāvās.

Svešinieks, lai kas viņš tāds bija, nometa akmeni un metās bēgt. Hīlass pa galvu pa kaklu tenterēja pakaļ.

Drudžainā ātrumā paskrējis garām vairāldem pagrie­zieniem un līkumiem, Hīlass uzbrāzās virsū Slienam. Viņš saķēra zeņķi aiz matiem un izgrieza tā roku aiz muguras.

- Mēģināji izsist balstu, ko? Kāpēc? Tu varēji mūs visus nogalināt!

Slienā spirinājās un kvieca. Hīlass parāva viņa roku augstāk.

Zens un Vabole metās abiem klāt un atrāva Hīlasu no Slienas.

- Viņš mēģināja sagraut jumtu! Hīlass elsa.

- Tas nebiju es, zvēru! Slienā smilkstēja. Lai Uguns Pavēlniece mani nosper, ja meloju!

- Liec viņu mierā, Blusa, Zens sacīja. Viņš saka, ka tas neesot bijis viņš.

- Bet es viņu redzēju!

- Es teicu liecies mierā.

Pēc dažām dienām Hīlass nakti uztrūkās no nelāga sapņa.

Vēl nebija rīts, un kurtuves nogāzē bija apklusis kalēja veseris. Hīlass gulēja un ieklausījās, kā ap cie­toksni ķērkdamas lidinās vārnas. Kreons bija atklājis, kā tautā dēvē viņa klanu, un viņam tas patika. Viņš bija pavēlējis aiz mūriem izmest maitas, lai pievilinātu mel­nos putnus.

Hīlass piecēlās un sāka vilkt savas skrandas. Pēdējā laikā viņš vadīja dienas baiļu miglā. Ar Talakreju kaut kas galīgi nebija kārtībā, un kļuva arvien ļaunāk.

Čukstus klīda runas, ka grābēji vairs neuzturoties tikai pazemē. Kāds esot pamanījis no bedres izlienam ēnu un aizslīdam lejā pa nogāzi. Kāds zēns bija pamodies no murga un sajutis, ka viņam kaut kas tup uz krūtīm. Un vakarvakarā viens no skaldītājiem bija kliegdams uzbrāzies augšā pa pakalnu un ielēcis šahtā. Pat dzīvnieki bija sajutuši, ka kaut kas nav kārtībā. Dīķīšos valdīja klusums. Vardes bija pagaisušas.

Daži teica, ka Kalns dusmojoties, jo viņi pārāk dziļi rokot, bet citi vainoja Kreonu, jo tas bija nogalinājis lauvu. Viņa karotāji bija manīti ar lauvas līķi to bija aiznesuši uz cietoksni, lai noģērētu ādu; drīz pēc tam ari bija sākušās visas nedienas.

Nogāzē iedunējās kalēja veseris. Hīlass vēlējās, kaut pamostos pārējie.

Zens un Vabole miegā raustījās, it kā joprojām stieptu maisus. Sikspārnis gulēja, cieši sažņaudzis savu pelīti, kam jau bija gandrīz nogājusi spalva. Slienā bija pievilcis

kaulainos ceļgalus pie krūtīm, un viņa mute bija vaļā: tumšs, apdrupušo zobu ieskauts bezdibenis.

Hīlass mitējās apsaitēt ceļgalus un stingi blenza uz tukšo muti. Viņam prātā bija iešāvusies šaušalīga doma.

Viņš pamodināja Zenu un aizvilka to pie alas mutes.

- Kas par lietu? Zens ņurdēja, berzēdams acis.

-Ja tevi noķer grābējs, Hīlass klusītēm jautāja, tas

var ielīst tev rīklē, vai ne?

- Tā runā. Un tad?

- Tas tātad var tikt tevī iekšā.

- Viņi ir gari, viņi var visu. Kāpēc jautā?

- Ko viņš tur saka? Vabole nostājās abiem aiz mugu­ras, iespiedis rokas sānos.

Hīlass paaicināja zēnu tuvāk. Pirmajā vakarā, kad es ierados, es pajautāju, kas Slienam kaiš, un Zens pateica, ka viņu gandrīz esot noķēris grābējs. Viņš ar mokām norija siekalas. Man šķiet, tu kļūdījies, Zen. Man šķiet, ka viņu tiešām noķēra.

Vaboles seja sastinga. Zens sarauca uzacis. Ko?

Hīlass norādīja uz guļošo zēnu un čukstēja: Viņš ir apsēsts. Tas ir viņā iekšā.

* * *

Viņam nenoticēja.

Zens sadusmojās, bet Vabole tikai vērās ar tukšu, neko nesaprotošu skatienu. Kad Hīlass nerimās, Zens klupa virsū viņam. Ko tu viņu vienmēr apvaino?

- Ko tu viņu vienmēr sargā?

- Mēs esam zirnekļi, mēs turamies kopā tā mēs izdzīvojam!

- Pat tad, ja viņš mūs visus nogalinās?

- Nenogalinās. Viņš ir viens no mums. Tā ka turi muti! Viņi ledainā klusumā saģērbās. Hīlass noskatījās, kā

Slienā pamostas un nesakarīgi plūkā savas skrandas. Zēns bija kārns kā ģindenis, un viņa seja bija izdēdējusi kā vecam vecim.

Hīlass iztēlojās ļauno garu, kas saritinājies gulēja pukstošajā, sarkanajā tumsā zem viņa sirds. Kas zina, ko tas nākamreiz liks viņam darīt?

9

Telamons nometās ceļos, iemērca plaukstas saltajā kalnu strautā un prātoja, ko darīt tālāk.

Viņš nevarēja doties atpakaļ uz tēva cietoksni vēl ne. Un viņš nedrīkst raudāt. Viņam bija apritējušas četr­padsmit vasaras viņš bija gandrīz pieaudzis vīrietis. Un Hīlass bija miris.

- Es esmu turējis tev doto solījumu, Hīlas, viņš runāja, ūdenim noskalojot no rokām asinis. Es teicu, ka upurēšu par tevi aunu, un tā arī izdarīju. Dusi mierā, draugs.

Telamons palika tupam vēl ilgi pēc tam, kad rokas jau bija tīras, un dzestrs vējš no Līkasa kalna žāvēja asaras viņam uz vaigiem.

Zēns sev jau tūkstošo reizi sacīja, ka nav vainojams Hīlasa nāvē. Kā tad viņš būtu varējis zināt, ka paša radi­nieks tēva brālis medīs Hīlasu kā tādu meža zvēru? Tā nebija viņa vaina. Tāda bija dievu griba.

Bet kāpēc tad vainas sajūta atkal un atkal atgriezās?

Kaut viņš būtu brīdinājis Hīlasu agrāk. Kaut vienu dienu. Tad abi ar Izi būtu varējuši aizbēgt un vēl būtu dzīvi.

Mājupceļā dievi atalgoja Telamonu par upuri drau­gam: viņa suņi izdzina no midzeņa mežakuili.

Viņam pat nepietika laika nobīties. Vienā mirkli suņi dzina milzīgo zvēru uz priekšu, un jau nākamajā tas drā­zās cauri paparžu audzei taisni Telamonam virsū.

Telamons nedomājot nometās uz viena ceļa, iesprauda šķēpa galu zemē, lai tas būtu stabilāks, nomērķēja aso galu uz kuili un ar abām rokām satvēra rokturi.

Mežakuilis joņoja arvien tuvāk; zeme drebēja kā pēr­kona dunā. Mazās ačeles ieurbās Telamonā. Zēns saoda karsto, pretīgo dvaku un ieraudzīja dzeltenos, nāvējošos ilkņus.

Piepeši nezvērs metās sāņus un nu klupa virsū no sāniem. Telamons parāva šķēpu, lai tas atkal būtu pretī. Dzīvnieka lēciena spēks iedzina šķēpu tam taisni krūtīs, pārlaužot kātu un satricinot Telamonu līdz pat kaulu smadzenēm. Mežakuilis pakrita beigts nieka olekti no vietas, kur zēns tupēja.

Mednieks drebelīgi iesmējās. Šis bija viņa ceturtais mežakuilis bija jānomedl divpadsmit, lai varētu uztaisīt bruņucepuri, bet noteikti pats lielākais. Viņš nespēja noticēt, ka ir to nogalinājis viens pats.

Viņš mēģināja piecelties, bet sapīcis atldāja, ka kājas neklausa. Viņš trīcēja kā tāds skuķis. Paldies visiem gariem, ka tuvumā neviena nebija un neviens to nere­dzēja.

Pēc mirkļa pa taku tuvojās divi kazu gani, ar nūjām dīki zvetēdami papardes.

Telamons pietrūkās kājās.

Gani sazīmēja vadoņa dēlu un nometa savas nūjas.

Telamons viņiem strupi pavēlēja aiznest medījumu uz Lapitosu.

- Bet ko tad iesākt ar mūsu kazām, kungs? viens no ganiem apjuka.

- Dari, kā likts! Telamons noskaldīja.

Aizejot viņš dzirdēja, kā abi noirdzas. Vaigos saskrēja asinis. Gani bija redzējuši viņu drebam.

Pēkšņi Telamons sevi ienīda par paša vājumu. Viņš sajuta skaudības dūrienu, iedomājoties, ka Hīlass gan, ja viņam būtu jāstājas pretī kuilim, nebūtu sācis tricināties kā tāds puņķutapa. Hīlass bija drosmīgs un sīksts. Par viņu neviens neuzdrošinājās smieties…

Aizveries, Telamons sev bargi piekodināja.

Nonācis līdz tēva cietoksnim Lapitosā, viņš jau jutās mazliet labāk. Testors nopriecājās par dēla brango tro­feju un uzstāja, ka tam jāsēž blakus uz viņa sola. Uguns, cepta medījuma gaļa un ar medu un miežiem sajaukts stiprs vīns paveica pārējo. Telamons sēdēja un sildījās pie lielā senču pavarda un izbaudīja tēva kareivju atzinību un Testora acīs redzamo labpatiku.

Telamona jaunais draugs Selinoss no jauna piepildīja zēna kausu. Dzirdēju, ka tas esot bijis lielākais kuilis visā Likonijā, viņš ar lišķīgu smaidu glaimoja.

Uzrunātais paraustīja plecus.

Hīlass man nemūžam tā nepieglaimotos, Telamons skumīgi nodomāja. Viņš būtu pasmīnējis un jautājis: Nu, cik tad tev vēl vajag, līdz drīkstēsi sevi saukt par vīru, ko? Tad viņš mani aizvilktu uz mežu un mēs izceptu upes mālos apvārtītu ezi un noskalotu maltīti ar ciemā nočieptu miežu alu…

- Tavs tēvs ļoti lepojas ar tevi, Selinoss klusītēm sacīja. Nemaz nešaubos, ka tāpat leposies arī virsvadonis Koronoss. Viņš nokremšļojās. Tu jau neesi bijis Milcēnās, vai ne? Un saticis savu vecotēvu? Esmu pārlie­cināts, ka viņš jau pavisam drīz gribēs iepazīties.

Telamons piespieda sevi pasmaidīt. Selinoss bija atbraucis no Mikēnām. Telamonam bija aizdomas, ka Koronoss šo jaunekli ir atsūtījis, lai uzmestu aci mazdē­lam un pēcāk ziņotu par saviem novērojumiem.

Tas vienlaikus priecēja un biedēja Telamonu. Koro­noss bija varenākais vadonis visā Akejā. Un bijātākais.

Mielasta versme un troksnis šķietami pagaisa, un Telamons atcerējās pērno vasaru, kad viņš stāvēja šai pašā zālē ar Koronosa dunci rokā.

Viņš lepni izstāstīja tēvam, kā izņēmis to no mirušā tēvoča Krātosa rokas. Viņš bija atguvis klana vērtīgāko īpašumu, un tas bija liels gods. Tomēr Testora uzslavas izskanēja samāksloti, jo turpat bija viņa šaušalīgie radi divi dzīvajos palikušie brāļi Kreons un Farakss, kā arī Alekto viņu māsa ar saltajām acīm.

Neviena cita zālē nebija. Iepriekš tur bija pulcēju­sies visa Testora saime, lai aplūkotu dunci, kas nozīmēja ICoronosa dzimtas varu, taču tad viņus aizsūtīja prom. Nevienam, izņemot Koronosa tuvākos asinsradiniekus, nebija jāzina, kādas briesmas dzimtai draud. Nevienam nebija jāzina par orākula pareģojumu ka kāds ārpus nieks būs viņu bojāejas cēlonis…

- Nu, pastāsti, Selinoss mudināja, atsaucot Tela­monu tagadnē. Kā tad tu viens pats nogalināji tik mil­zīgu nezvēru?

-Jā, patiesi! iesaucās Testors. Viņš uzsauca saviem kareivjiem: Klausieties, puiši!

Telamons paklausīgi sāka stāstīt. Taču nez kāpēc viss nešķita pa īstam.

Viņu no visām pusēm ieskāva noslēpumi.

Par orākulu zināja tikai pats Koronoss un viņa radi.

Testoram bija noslēpumi no paša dēla. Viņš gadiem ilgi nebija Telamonam neko stāstījis par viņa ģimeni par Koronosa dzimtu. Tie bija darījuši drausmīgus dar­bus, un tēvs negribēja tur iesaistīties. Tikai nesen viņš bija spiests aizmirst par sirdsapziņu.

Pat Telamonam pašam bija noslēpumi. Hīlass bija viņa labākais draugs tas pats ārpusnieks, kurš, kā apgalvoja orākuls, izpostīšot viņa dzimtu. Un par to zināja tikai viņa tēvs.

Kārtu kārtām maldu kā āda…

- Ko es jums teicu? Testors auroja, uzsizdams dēlam pa muguru. Viņam vēl nebūs ne piecpadsmit, kad viņš jau būs karotājs!

* * *

Bija jau gandrīz pusnakts. Suņi ošņājās pa salmiem, meklējot atliekas, un vairums mielasta dalībnieku, ieskai­tot Selinosu, bija izklājuši uz grīdas no soliem noņemtās aitādas un aizmiguši.

Testors sēdēja pie uguns un auklēja rokā savu zelta kausu. Pēdējā laikā vadonis pārāk daudz dzēra. Viņa radi gan dzīvoja tālu Mikēnās, bet viņu ēna bija gara.

Tēvs pamanīja, ka Telamons skatās, un skumīgi pasmaidīja. Nu ko, Telamon, viņš bilda un iztaisnoja plecus. Kamēr tu biji prom un medīji briesmoņus, no piekrastes ieradās tirgotāji. Savas preces viņi nolika austrumu kambarī. Varbūt iesi un izvēlēsies, ko vien tu tīko?

Telamons sajuta pārsteigumu un prieku. Paldies, tēvs.

Testors sirsnīgi iebukņīja dēla augšdelmu un atkal pievērsās ugunij.

Tirgotāji izrādījās svešinieki ar šaurām sejām; viņi uztrūkās nomodā tai pašā brīdi, kad Telamons iegāja kambarī. Zēns jutās patīkami apskurbis. Vīns bija mīk­stinājis visas raizes.

Acu priekšā ņirbēja uz segas izliktie dārgumi. Kā būtu ar to sudraba apmetņa sprādzi, kas izkalta kā divi ar mugurām kopā saspiedušies ērgļi? Varbūt vara rokusargu? Vai to bronzas nazi ar spalā inkrustētu zaļu lauvu…

Pēkšņi zēns pamanīja greznu ādas jostu ar divām stū­rainām zelta plāksnītēm abās sprādzes pusēs. Sirds sāka sisties straujāk. Plāksnītes bija skaisti izrotātas ar savī­tām spirālēm, ko veidoja sīkas zelta pērlītes. Tādas viņš bija redzējis jau agrāk.

Viens no tirgotājiem sajuta viņa interesi. Jaunajam kungam ir vērīga acs, viņš nomurmināja. Tas ir labāko amatnieku darinājums. Keftiešu, protams.

To Telamons jau zināja. Šīs zelta plāksnītes reiz bija iekaltas rokassprādzē, kas piederēja meitenei, kuru viņam vajadzēja apprecēt. Meiteni sauca Pirra. Viņš atcerējās, kā tā stāvēja blakus, kad viņi vēroja, kā debesīs šaujas Telamona tēvoča bēru sārta liesmas. Atcerējās svilstošas miesas smārdu un to, kā izlikās sērojam par Krātosu, kaut sirds dziļumos skuma par Hīlasu.

Vēlāk meitenei rokassprādzes vairs nebija, un, kad viņš pajautāja, kur tā palikusi, viņa pateica, ka esot to pazaudējusi. Bet Telamons zināja, ka skuķe melo. Toreiz viņš par to vairāk nedomāja.

Bet nu…

- Kur jūs to dabūjāt? viņš jautāja tirgotājam.

- Kungs, to dabūja mans draugs… Viņš norādīja uz savu biedru.

Biedrs bija maķedonietis; otram bija jātulko. Kungs, viņš saka, ka to viņam par braucienu kuģī esot iedevis kāds zēns.

Telamons sagrīļojās.

Tirgotājs izskatījās noraizējies. Vai kaut kas nav labi, kungs? Nudien, mēs to nopirkām, nenojaušot nekādu viltu…

- Tas zēns, Telamons pārtrauca, kāds viņš izska­tījās?

Tirgotājs apjuka.

- Izstāstiet man visu, Telamons pavēlēja. Izstās­tiet man, bet nevienam citam. Ja neklausīsiet, nebūs labi.

Abi tirgotāji nobālēja.

Tas esot bijis tikai kaut kāds puišelis, viņi sacīja. Apmēram kunga vecumā, varbūt kādu gadu jaunāks, un neesot bijis tik garš. Šaurām, dzeltenbrūnām acīm. Dīvainiem matiem tādā kā miežu krāsā. Un vienā ausī šim bijis robs…

Telamons atstāja tirgotājus un aizsteberēja atpakaļ uz zāli. Zēns paķēra savu kausu un brīdi nolūkojās uz to. Viņš lieliem malkiem izdzēra vīnu, apšļakstot savu tuniku.

Hīlass bija dzīvs.

10

Ko tagad darītu Hīlass? Pirra prātoja, knosīdamās uz cietās klona grīdas.

Reiz viņš bija sacījis: Pirmais izdzīvošanas notei­kums tevjābūt sagādātam ēdienam un ūdenim.

To viņa gan bija izdarījusi, bet tas neko daudz nelī­dzēja. Kā viņa izdzīvos šajā savādajā uguns salā, kur valda Vārnas?

Būda bija pamatīga būve no bazalta un pumeka, un durvis pavērās uz dienvidiem, lai nelaistu iekšā stipro ziemeļvēju. Gaisā vēdīja nemazgātas miesas un dūmo­jošā mēslu ugunskura dvakas.

Pirra dzirdēja, kā otrpus sienai barības meklējumos urkšķ cūka. Meitenei ierūcās vēders. Piekrastē viņa bija redzējusi vīrus ķidājam tunčus, kas bija vēl lielāki par del­fīniem, bet viņām cieminieki piedāvāja tikai aunazirņu un skumbriju putru, kā arī skābu vīnu, kas bija samaisīts ar terpentīnkoka sveķiem un garšoja pēc darvas.

- Visu paņem Vārnas, cieminieki taisnojās. Ja runājam pretī, mūs aizsūta uz raktuvēm.

Par spīti savai nabadzībai, cieminieki bija drau­dzīgi. Hekabi māte bija bikli sasveicinājusies ar Pirru (“Visi svešinieki ir goda viesi”), norājusi meitu par to, ka tā esot pārāk kārna, un steigšus devusies vārīt putru.

Ciema vecākais Hekabi tēvs Meropss pieklājīgi ierādīja Pirrai, kā paklanīties ugunij un lūgt tās atļauju pārlaist naktis būdā. Pat Hekabi pati mazliet atmaiga. Viņa bija jaunāka, nekā Pirra bija domājusi, varbūt pie­dzīvojusi savas trīsdesmit vasaras, un, šķiet, no sirds mīlēja māti. Pirrai tas šķita ļoti interesanti, jo viņa savējo spīvi ienīda.

Salinieki ar saulē iedegušiem locekļiem un raupjām pēdām meitenei atgādināja keftiešu zemniekus, kaut arī atšķirībā no keftiešiem šejieniešu vīri audzēja bārdas, un gliemežvāku vietā par amuletiem kalpoja obsidiāna un dzeltena sēra krelles. Visiem uz rokām bija apdegumu pēdas, un visi apbrīnoja Pirras rētu, sakot, ka tā nesot veiksmi.

Cūka otrpus sienai pārstāja rakāties. Pirra pagriezās uz otra sāna. Nekā. Viņa nespēja iemigt.

Durvīs meitene gandrīz uzkāpa nelielai čūskai, kas laka pienu no māla šķīvīša. Meitene nomurmināja atvai­nošanos un pagaidīja, līdz rāpulis bija padzēries un aiz­slīdēja prom.

Ārā bija dzestrāk, jo pūta vējš, bet no Kalna vēdījošā sēra dvaka sagādāja Pirrai galvassāpes.

Talakreja viņu izbrīnīja. Pagaidām viņa nebija redzē­jusi nevienu Vārnu, jo ciems atradās ziemeļu krastā, bet raktuves dienvidos; sala bija skaista. Kuģis bija ieslīdē­jis līcī ar smaragdzaļiem un ametista violetiem ūdeņiem, ko ieskāva baltas klintis ar dzelteni oranžām svēdrām, kas līdzinājās akmenī sastingušam saulrietam. Ciems bija uzbūvēts starp sudrabainiem olīvkokiem un zaļiem, traus­liem vēdekļiem līdzīgiem tamariskiem, bet tālumā slējās augsts, melns kalns, pa kura nogāzēm lejup stīdza dūmi.

Nedaudzus soļus no būdas pie uguns sēdēja Meropss un asināja obsidiāna nazi. Nevari aizmigt? viņš pajau­tāja, pamādams, lai Pirra apsēžas.

Vienam celim ciema vecākais bija pārmetis ādas gabalu un ar raga gabalu piesardzīgi uzspieda asmenim, nokasot sīkas akmens pārslas. Viņam bija tādi paši spē­cīgi sejas vaibsti kā meitai, tikai šķita, ka viņš atšķirībā no meitas biežāk smejas nekā drūmi blenž.

- Tu labi izturējies pret čūsku, viņš ieminējās.

- Man čūskas patīk, Pirra atsaucās. Reiz es ar vienu iedraudzējos. Tā mēdza saritināties man ap roku un ielikt galvu saujā.

Vīrietis nopūta akmens putekļus un nopētīja nazi.

- Vai tu nožēlo, ka aizbrauci no Keftiu?

Meitene saspringa. Vai Hekabi bija izstāstījusi tēvam, kas viņa tāda ir? Nē, Pirra piesardzīgi atbildēja. Taču man pietrūkst Jūzerrefa. Viņš ir mans ver… draugs. Es uztraucos, jo viņu sodīs par to, ka es aizgāju.

Meropss pamāja ar galvu. Arī mēs bīstamies virspriesterienes Jasasaras dusmu.

Tātad viņš zināja. Vai jūs mani izdosiet, ja viņa pēc manis sūtīs? Pirra pajautāja.

Vīrieti pārņēma šausmas. Protams, ne! Tu šeit esi svešiniece, mums jādod tev patvērums tāds ir dievu likums.

- Es negribēju jūs aizvainot.

Vecais vīrs nogrudzinājās. Negribēji gan. Bet tev ir jāapgūst mūsu paražas. Jūs, keftieši, pielūdzat Jūru, mēs pielūdzam Uguns Pavēlnieci. Viņš palocījās Kalnam. -Tāpēc mēs, ē-e… mēs nekad neuzgriežam muguru ugu­nij tā, kā tu tikko izdarīji, nākdama ārā no būdas.

- Piedodiet.

- Tu jau nezināji.

Mēnesnīcā Kalna izdvestie dūmi zaigoja. Pirra iedo­mājās par Keftiu klīstošajiem nostāstiem par kādu pasa­kaini bagātu salu, ko iznīcinājis Zemes Drebinātājs.

- Izskatās bīstami, viņa bilda.

- Bīstami? Pavēlniece mūs sargāl Toreiz, kad mūsu senči ieradās Talakrejā, viņa pieņēma cilvēka veidolu un pateica viņiem, lai būvē ciemu šeit. Viņa brīdināja sen­čus, ka viss, kas atrodas aiz Kakla, pieder Dabai un to sargā Viņas svētie dzīvnieki lauvas. Mūsu senči godāja viņas vēlējumu bet dieviete viņiem iemācīja, kā no akmens izvilināt varu.

- Bet tie dūmi… Vai tad tādi kalni neatmodina Zemes Drebinātāju? Mēs Keftiu vairāk par visu baidāmies no zemestrīcēm.

- Mēs tāpat, bet Pavēlniece mūs sargā no Zemes Drebinātāja. Jau tūkstoš gadu mūs nav piemeklējis nekas vairāk kā vien viegla ietrīsēšanās.

Hekabi iznāca no būdas un tuvojās abiem. Domāju, ka būsi aizbēgusi, viņa uzrunāja Pirru.

- Kur tad es ietu? Pirra īgni atcirta.

Meropss uzmeta abām skatienu un piecēlās kājās.

- Pieraugi uguni, viņš piekodināja meitai. Un gādā par mūsu viešņu.

Kad viņš bija iegājis būdā, Pirra pajautāja: Vai esmu gūstekne?

Hekabi atšiepa lūpu. Kāpēc tu tā domā?

- Vai kaut kas no tā, ko tu man stāstīji, vispār bija tiesa? Vai tu vispār kādreiz esi bijusi Baltajos kalnos?

-Nē.

- Kāpēc tad tu biji Keftiu?

Hekabi vilcinājās. Ir vēl citi tādi kā es tādi, kas ienīst Vārnas. Mēs sazināmies. Mēs dalāmies ar to, ko esam dzirdējuši.

- Tu riskē, man to stāstot.

- Vai patiesi? Spožās acis ieurbās Pirrā.

- Vai tāpēc tu atgriezies Talakrejā? Pirra jautāja.

- Lai cīnītos ar Vārnām? Un kāda ir mana loma?

Hekabi paraustīja plecus. Man bija vajadzīgs zelts, lai tiktu mājās. Tev bija jātiek prom.

Pirra košļāja lūpu. Viņai somā bija vēl zelts. Varbūt izdotos samaksāt, lai viņu aizved prom no salas. Bet kurp doties?

Hekabi sabikstīja uguni ar žagaru, saceļot veselu dzirksteļu spietu. Rīt es tev parādīšu, ko Vārnas ir izdarījuši ar Talakreju. Cik mežu viņi ir nocirtuši saviem sārtiem, kādas bedres izrakuši Viņas miesā. Jūs, keftieši, pat neaptverat, ko maksā visi jūsu bronzas trejžuburi un spoguļi…

- Kāpēc tu dusmojies uz Keftiu? Pirra nesaprata.

- Mēs vienmēr esam bijuši draugos ar Salām. Mēs pat runājam vienā mēlē.

Hekabi pēkšņi naidīgi paglūnēja uz meiteni. Vai draugi būtu sēdējuši klēpī saliktām rokām un noskatīju­šies, kā mūs pakļauj?

- Ko mēs būtu varējuši darīt?

- Vai tad virspriesterienei nav nekādas varas?

- Protams, ir! Bet Vārnas ir karotāji. Mēs ne.

- Un ko tad jūs piedāvājat? Nedarīt neko?

- Un ko piedāvā tu?

- Ir jau vēls, Hekabi noskaldīja. Ej paguli.

Pēcāk Pirra gulēja un vērās griestu sijās. Hekabi dusmu izvirdums bija darījis meiteni nemierīgu tas viņai nelāgi atgādināja par māti.

Domās viņa redzēja Jasasaru stāvam Dievietes Nama augstākajā balkonā. Māte bija tērpusies ar keftiešu pur­puru krāsotos svārkos, kuru krokas bija iesvaidītas ar spēcīgi smaržojošām mirrēm. Jūraszilais ņieburs uz krū­tīm bija vaļā, un vidukli apjoza ar zaļām stikla pērlēm izšūta josta. Ap rokām vijās sudraba čūskas, un kaklā karājās lielā zelta kaklarota ar daudzajām Saulēm. Mel­nās matu pīnes bija saspraustas ar bronzas matada­tām, kuru galviņas greznoja granātābola lieluma kalnu kristāli. Vanagam līdzīgā seja bija nokrāsota balta, acis un lūpas dega sarkanas, un viņa plati iepleta safrān­dzeltenos nagus, sūtot naktī burvestības, kas atradīs viņas meitu…

Pirra atmodās, jo Hekabi viņu purināja.

Bija tumšs, bet visi bija nomodā un izskatījās nobiju­šies. Pirra pamanīja durvīs stāvam karotājus.

- Kreons ir sasirdzis, Hekabi saspringtā balsī sacīja.

- Viņam ir vajadzīga zintniece. Viņa uzrāva meiteni kājās. Tu nāksi līdzi.

-Ko?

Hekabi pieliecās tuvāk. Tu runā akajiski, es ne. Vār­nām jādomā, ka esi mana verdzene.

Pirra grasījās protestēt, bet Hekabi ar plaukstu aiz­spieda viņai muti. Tu darīsi tā, kā lieku, vai arī es viņiem izstāstīšu, kas tu tāda esi. Esmu pārliecināta, ka Kreons dikti priecātos, uzzinot, ka viņa nagos ir nonākusi augstdzimusi keftiete. Tā. Vai nāksi ar labu?

- Viņš sapratis, ka esi viltvārde, Pirra nomurmināja, kad viņas klupdamas krizdamas aizklumburoja prom mēnesnīcā.

- Klusāk, Hekabi izdvesa. Dažus soļus tālāk mij­krēslī melnoja kareivju stāvi.

- Kāds tas Kreons ir? Pirra čukstus jautāja.

Hekabi pienāca tuvāk. Alkatīgs, viņa klusītēm

stāstīja. Neaprēķināms. Viņš ir vājākais no sava tēva dēliem un to zina. Tas viņu padara bīstamu. Raktuvēs viņš savus vergus izdzen līdz nāvei.

Pirra sarauca uzacis. Bet tavs tēvs sacīja, ka salinie­kiem arī esot raktuves.

- Jā, bet mēs klausījām Pavēlnieces mācībām. Mēs nekad nerakām pārāk dziļi un vienmēr devām Viņai laiku sadziedēt brūces. Kreonam tas ir vienalga. Un viņš sauc salu par savējo. Talakreja nevienam nepieder. Tā ir Pavēl­nieces. Sieviete sažņaudza dūres. Viņš domā, ka var darīt visu, kas ienāk prātā, jo ir Vārna, un viņus nevar uzveikt tikmēr, kamēr viņiem ir duncis.

Duncis. Laikam Pirras seja kaut ko izpauda, jo Hekabi piepeši kļuva modra. Tu par to zini? viņa asi nopra­sīja.

- Tikai to, ka tikmēr, kamēr viņiem tas ir, viņi ir neuz­varami.

Patiesībā Pirra zināja vēl vairāk. Viņa zināja, ka orā­kuls ir izteicis pareģojumu: Ja nazis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs… Un pērnvasar vismaz dažas dienas tas bija kādam ārpusniekam Hīlasam. Bet tad Vārnas to atguva.

Tā bija viņas vaina. Hīlass viņai piekodināja sargāt dunci, bet Pirra bija viņu pievīlusi.

- Ko tu zini par dunci? Hekabi pārjautāja.

- Neko, Pirra sameloja.

* * *

Mākoņi aizsedza mēnesi, un abi karotāji pagāja viņām garām, lai rādītu ceļu. Pirra dzirdēja jēlādas bruņu čīks­toņu, un degunā iecirtās šaušalīgi pazīstama, sīva smaka. Pagājušajā vasarā Vārnu vadonis bija viņai uzbrucis kādā vientulīgā nogāzē. Meitene atcerējās, ka viņa sviedri smirdēja pēc pelniem.

- Kāpēc viņi iesmērējas ar pelniem? Pirra čukstus jautāja.

Hekabi roka satvēra nelielo sēra gabaliņu, kas karā­jās ādas saitītē viņai ap kaklu. Viņi ir Koronosa dzim­tas miesassargi, sieviete nošņāca. Viņi pielūdz vārdā nesaucamos, kas klīst tumsā.

Pirrai aizsita elpu. Tu domā Niknos?

- Kuš! Hekabi viņu apklusināja.

Kaut arī nakts bija tveicīga, Pirru pārņēma drebuļi. Niknie nāca no paša Haosa uguns. Tos pievilināja tumsa un ugunsgrēki, un šie nezvēri vajāja tos, kas bija noga­linājuši savus radus. Niknie bija neatlaidīgi. Tiem bija vienalga, kas gadās ceļā. Reiz Pirra gandrīz trāpījās Niknajiem pa kājām, un nu tie rādījās viņai murgos. Viņa atcerējās ēnaino grāvi un spārnu ādainos plīkšķus. Lie­nošas šaušalas tumsā…

- Tāpēc Vārnas savus upurus sadedzina, Hekabi klusi stāstīja. Tāpēc viņi taisa bultu uzgaļus no

obsidiāna tās ir Uguns Pavēlnieces sadegušās asinis, ko tie izmanto savos nekrietnajos rituālos…

- Bet kāpēc lai viņus kāds pielūgtu?

- Ja varētu iegūt Nikno labvēlību, Hekabi noteica.

- Iedomājies, kādu varu tad varētu iegūt…

* * *

Beidzot debesis sāka balot pelēkas un viņi sasnie­dza trīs rāmus dīķīšus sarkana paugura pakājē. Pirra saklausīja veseru dunu. Tālāk zemesragā viņa pamanīja stūrainu, lempīgu cietoksni, kurš glūnēja lejup no klinšu pakalna un ap kuru laidelējās vārnas.

Kareivji piestāja turpat pie dīķīšiem un, apsēdušies uz klintsbluķiem, noņēma savas ēdamā tarbas un atpū­tināja plecus. Pirra izsalkusi noskatījās, kā tie izņem ādas vīna blašķes un kaltētas tunča šķēles, kuras ieraugot vien mutē saskrēja siekalas.

Bariņš zēnu pildīja ūdens maisus. Visi bija briesmīgi izkāmējuši, klāti ar sarkaniem putekļiem, un viņiem bija īsi apcirpti mati kā vergiem. Pirra iedomājās, ka puikas droši vien ir no raktuvēm.

Hekabi lika Pirrai iet piepildīt ūdens maisus, bet mei­tene atteicās; viņa negribēja tuvoties ne karotājiem, ne vergiem. Hekabi pieliecās tuvāk. Vai man viņiem izstās­tīt, kas tu esi?

Pirra nikni paglūnēja un, paķērusi maisus, pikti aizsoļoja.

Viņai par atvieglojumu, kareivji bija pārāk izsalkuši, lai meiteni ievērotu, un gabaliņu nostāk gan no viņiem, gan no vergiem Pirra atrada vietu, kur pasmelt ūdeni.

Notupusies krastā uz ceļiem, meitene ievēroja, ka viens no zeņķiem lavās tuvāk karotājiem. Kad tuvākais atvēra tarbu, zēns piezagās vēl tuvāk. Kad karotājs pacēla acis, puika apstājās un sāka darboties ar saviem ūdens maisiem.

Karotājs sāka asināt savu nazi uz galodas.

Nākamajā mirklī viss norisinājās tik strauji, ka Pirra pat īsti nepamanīja, kā tas notika. Vienā mirklī no karo­tāja tarbas rēgojās gabals tunča; jau nākamajā tā vairs nebija, tarbas saturs bija glīti pārkārtots, lai nekas nebūtu manāms, un zeņķis bija iešmaucis zem vītoliem un aprija laupījumu tik alkatīgi kā meža zvērs, kas ticis pie medījuma.

Pirra sastinga.

Tas zeņķis bija Hīlass.

11

Likās zēns sajūt, ka Pirra uz viņu skatās, un pacēla acis.

Vienu mirkli dzeltenbrūnās acis iepletās. Tad viņš atsāka plosīt zivi. Viņš izlikās, ka nav meiteni pazinis, bet īstenībā bija gan.

Pirra tupus pierāpās tuvāk ar visu ūdens maisu.

- Hīlas, tā esmu es!

- Aizveries! viņš uzšņāca.

Meitene atcerējās, ka Vārnas taču zina drauga vārdu šeit viņš noteikti izmanto citu. Piedod. Es…

- Man likās, ka esi drošībā Keftiu! Kā tad tevi noķēra?

- Ko? A, nē, es neesmu verdzene, es tikai pēc tādas izskatos. Es aizbēgu no Keftiu. Man likās, ka tā ir tīrā sagadīšanās, ka esmu nokļuvusi te, bet nu tā vairs nedo­māju… Viņa nesakarīgi pļāpāja. Bet bija tik neticami labi Hīlasu atkal redzēt.

Otrā dīķa pusē vecāks zēns ar līku degunu un īdzīgu seju uzsauca kaut kādam Blusām, lai pasteidzas. Hīlass atkliedza, ka tūlīt nākšot.

- Vai tu atradi māsu? Pirra čukstus jautāja.

- Vai tā izskatās?

- Kas notika tavai ausij?

- Liku to nogriezt.

Pirra saviebās. Lai neviens nezinātu, ka esi ārpusnieks?

- Kuš! Zēns pameta skatienu apkārt. Nebija vērts pūlēties, viņš noteica. Šādi mani tāpat neviens nepa­zītu.

Viņam bija taisnība. Arī agrāk viņš bija tievs, bet nu lāpstiņas izspiedās asas kā naži, un Pirra varēja saskaitīt visas ribas. Zēnu klāja sarkani netīrumi, bet viņa muguru čulgas. Viņa bija to sazīmējusi tikai pēc raksturīgajām kustībām un taisnā deguna, kas veidoja nepārtrauktu līniju ar pieri.

- Beidz blisināties, zēns nomurmināja.

Viņa sabozās. Tu taču noteikti mazliet priecājies mani redzēt. Un, jā, paldies, man izdevās aizbēgt no Die­vietes Nama, un tas vispār bija diezgan grūti, viņa gra­žīgi piebilda.

Hīlass nospurcās un piepeši daudz vairāk līdzinājās pats sev. Un kā tad tev tas izdevās?

- Es piekukuļoju zintnieci. Tā tur ir viņa. Viņa sacīja, ka brauksim uz Baltajiem kalniem, bet tie bija meli. Meitene norija siekalas. Es ļoti priecājos tevi redzēt.

Zēns sarauca uzacis, bet viņa redzēja, ka viņš jūtas iepriecināts. Smirdošu kā mēslu čupu un vienās utīs? viņš pajautāja.

- Nu, es jau pati noteikti neizskatos daudz labāk.

Hīlass mirkli pasmaidīja. Tur tev taisnība. Neliela

pārmaiņa pēc greznošanās ar zelta vizuļiem un keftiešu purpuru.

Meitene iesmējās un nogludināja tuniku pāri ceļiem.

- Šito es dabūju no kāda zemnieka. Vai es izskatos pēc puikas?

- Nē. Tev nav nekādu izredžu izskatīties pēc puikas.

- Ā, Pirra novilka, juzdama savādu prieku.

Hīlass viņu apšļakstīja.

Meitene atbildēja ar to pašu. Tu esi varen veikls zaglis, viņa skaudīgi bilda.

Viņš paraustīja plecus. Man ir bijis daudz izdevību vingrināties. Tev vajadzēs iemācīties, kā tas darāms.

- Bet tu pamatīgi riskēji, zogot no Vārnas. Ja nu viņš būtu tevi sazīmējis?

- Nebūtu. Es esmu vergs. Uz vergiem neviens neska­tās.

Lēca saule, un gabaliņu tālāk pārējie zēni bija piepil­dījuši savus ūdens maisus.

- Es tev palīdzēšu aizbēgt, Pirra ieminējās.

Hīlass uzmeta viņai savādu, mulsu skatienu. Tu to

nevari. Es divreiz mēģināju. Tiku tikai līdz Kaklam tur tālāk. Zens man sadzina pēdas…

- Kas tas par Zenu?

- Pirra, paklausies! Es esmu vergs, saproti? Zirneklis. Tas nozīmē, ka es ik dienas ielienu šahtā un tieku laukā tikai pēc tumsas iestāšanās. Tur lejā ir jāuzmanās ne tikai no lavīnām, bet arī no grābējiem. Un viens tāds ir iemie­sojies Slienā, un viņš… Zēns redzēja, ka Pirrai nav ne jausmas, par ko viņš runā.

Viens no kareivjiem pieslāja pie dīķa nepilnus piecus soļus tālāk. Hīlass ierāvās dziļāk kārklos, un Pirra nolie­cās pār ūdeni.

Karotājs iemērca ūdenī galvu un atgriezās pie pārē­jiem, izgriezdams garos, melnos matus.

- Kas ir Slienā? prašņāja Pirra. Vārnas bija gatavi doties ceļā, un Hekabi jau māja, lai viņa nāk.

- Vai gars var iekļūt cilvēkā? Hīlass pēkšņi pajau­tāja.

- Ko? Jā, dažreiz var. Tas liek cilvēkam sajukt prātā. Tādus cilvēkus ved uz Dievietes Namu ārstēties. Ne vien­mēr izdodas viņus izdziedēt.

- Tieši tā ir noticis ar Slienu, bet pārējie man netic. Zēns sakoda zobus. Es viņu visu laiku vēroju. Un esmu iegaumējis, kur ir tās vietas, kur ejās ir balsti. Ja viņš mēģinās kaut ko uzsākt, tas būs mūsu vienīgais glābiņš. Kaut gan kāds no tā būs labums, ja tunelis iebruks un mūs iesprostos?

Viņš runājās pats ar sevi; Pirra nespēja izsekot zēna domu gājienam. Kā to saprast: ja viņš kaut ko mēģinās uzsākt?

Hīlass norija siekalas. Viņš sagraus raktuves.

Pirrai pār muguru pārskrēja tirpas. Hīlass bija nobi­jies. Bet viņu nobiedēt it nemaz nebija viegli.

Hekabi nāca meitenei pakaļ; viņa izskatījās pikta.

- Man jāiet, Pirra sacīja.

Hīlass pameta ar galvu uz karotājiem. Vai šie zina, kas tu tāda esi?

- Protams, ne!

- Un kur tad viņi tevi ved?

- Pie Kreona.

- Pie Kreonal Ko tad šim no tevis vajag?

- Ne jau no manis no Hekabi. Es it kā esmu viņas verdzene.

Hīlasam bija grūti to visu saprast. Dari ko darīdama, tikai nodur acis un neko nesaki! Kāds varētu atcerēties, kāda tu izskaties.

- Paldies, man arī tas ienāca prātā. Meitene greizi pasmaidīja, bet Hīlass smaidam neatbildēja.

- Nopietni, Pirra, staigā nodurtām acīm. Lai nomas­kētos, nepietiek tikai ar drēbēm. Tev vēl aizvien ir pries­terienes meitas stāja. Un tu esi pārāk tīra. Tagad tu esi nabadzīga. Tā arī izturies.

Pirra pasmēla sauju dubļu un nobraucīja seju un matus.

- Tā jau ir labāk, Hīlass atzina.

- Es tev palīdzēšu aizbēgt, meitene stingri apņē­mās.

Atkal tas pats savādais, mulsais skatiens. Pat ne­mēģini, Hīlass brīdināja. Tu tikai iekulsies vēl lielā­kās briesmās, nekā jau esi iekūlusies.

- Tā ir mana izvēle, nevis tavējā. Mēs atradīsim veidu, kā tikt prom no šīs salas. Tad es tev beidzot varēšu iedot amuletu, ko nēsāju līdzi jau kopš pērnās vasaras.

Hekabi jau bija gandrīz klāt.

- Kā lai es tevi atrodu? Pirra čukstus jautāja.

Hīlass uzmeta plecā ūdens maisus. Pēdējā brīdī viņš

pagriezās atpakaļ un izdvesa vienu vienīgu vārdu: Ezis.

* * *

- Kas tad tā tāda bija? Zens pajautāja, kad viņi vilka savus tukšos maisus lejā uz dziļākajiem lokiem.

- Es tev jau teicu, Hīlass atcirta. Kāda verdzene, ko jau vienreiz satiku.

- Ak tā? Vai viņa ir tava meitene?

-Nē!

- Nu labi. Tad jau tev nebūs iebildumu, ja es…

- Būs gan. Neķeries viņai klāt.

- Kāpēc? Ja viņu nomazgātu, būtu tīri smuka…

- Zen! Hīlass viņu pagrūda.

Zens iesmējās. Labi jau labi. Bet, ja viņa nav tavs skuķis, ko tad šī gribēja?

- Viņa ir nobijusies. Viņu ved pie Kreona. Pateicu, ka neko nevaru līdzēt.

- Tur nu tev taisnība, Zens noteica.

Viņi kāpa dziļāk, un vecākā zēna oma kļuva drūmāka. Priekšā ejošais Slienā sāka kunkstēt. Vabole grozīja galvu uz visām pusēm un samiegtām acīm pētīja tumsu.

Pa grīdu skraidelēja peles, un garām aizlaidās sikspār­nis. Hīlass to gandrīz nemanīja. Pirra bija šeit, Talakrejā. Pirra. Viņā uzbangoja pārsteigums, prieks, raizes, bailes. Viņam riebās doma par to, ka meitene būs Kreona cietok­snī. Viņa bija gudra, tomēr nebija uzaugusi, tiekot ar visu galā saviem spēkiem. Lai tiktu no turienes laukā, Pirrai būtu vajadzīga palīdzība.

Tam visam vajadzētu padarīt viņu dusmīgu. Tagad bija jādomā ne tikai par sevi, bet vēl arī par Pirru. Tomēr nez kādēļ tas nešķita svarīgi. Viņš vairs nebija viens.

Zēni sasniedza vienu no šahtām, kas pavēra ceļu uz dziļākajiem lokiem. Starp virvju rituļiem bija sakrautas zaļakmens kaudzītes, un vīri, kas tās bija sanesuši no lejas, tagad devās atpakaļ uz augstākajiem lokiem. Hīlass piebāza savu maisu un mēģināja aizmirst Pirru. Viņam jau tā bija pietiekami daudz rūpju, ja gribēja te lejā izdzī­vot.

Šī bija viena no labākajām vietām raktuvēs; jumts bija nostiprināts ar sijām, turklāt vīriem bija lampa, tāpēc Hīlass varēja paturēt acīs Slienu.

Slienā bija galīgi izkāmējis un līdzinājās ģindenim vēl vairāk nekā agrāk. Reizēm Hīlasam sametās viņa žēl. Bet

tad viņš atcerējās grābēju, kas bija iemitinājies tai zeņķī, un to, ko tāds varēja izdarīt.

- Ko tad Kreonam savajadzējies no zintnieces? Sik­spārnis pajautāja Zēnam, kamēr visi krāva maisos akme­ņus.

- Viņu mokot drausmīgas galvassāpes, vecākais zēns atsaucās. Tā es esmu dzirdējis.

- Varbūt viņš nomirs, Sikspārnis cerīgi ieteicās. Puikas noirdzās. Hīlass nepiebalsoja. Ja Kreons mirs,

zintnieci sodīs un Pirru tāpat.

- Galvassāpes, Zens atkārtoja. Varbūt kāds gars baksta šim ausī ar nazi?

- Tas tāpēc, ka viņš nokāva to lauvu, Sikspārnis izjusti apgalvoja. Tā nevajadzēja, tas zvērs viņam neko nebija izdarījis.

- Tu un tavi dzīvnieki, Zens viņu ķircināja.

Hīlass pārstāja klausīties. Es tev palīdzēšu aizbēgt,

sacīja Pirra. Viņa bija tik pārliecināta. Tas jau bija tikai tāpēc, ka viņa nezināja, kā te raktuvēs ir, bet palīdzēt tas tomēr palīdzēja. Un Pirra nosauca viņu par Hīlasu. Zēns jutās satriekts, dzirdot savu vārdu, bet labā no­zīmē. Pirmo reizi vesela mēness cikla laikā viņš sajutās kā pats nevis kā vergs Blusa, bet kā Hīlass no Likonijas, kurš aizbēgs un sameklēs savu māsu.

Gar ausi aizvēdīja sikspārnis, liekot zēnam atgriezties īstenībā.

- Nāc, Blusa! Zens uzsauca. Laiks kustēties. Hīlass spēra soli pakaļ pārējiem, un pār viņa rokām

aizskrēja peles; viņš tās padzina.

Daudz peļu: vesela straume sīku, pūkainu ķermenīšu un mazītiņu, skrapstošu kājiņu. Hīlass piepeši apķērās, ka tās visas dodas uz vienu pusi.

Ari sikspārņi lidoja augšup.

Zēns apstājās. Ko dzīvnieki bija sajutuši?

Zem plaukstām viņš sajuta klinti viegli notrīsam. Viņu sagrāba saltas bailes. Zen! viņš ieaurojās. Sikspārni! Vabole! Šurp!

-Ko?

-Joziet šurp zem sijām, ātri! Sākas nogruvums!

Ausīs iešalcās rēkoņa, un lampa izdzisa.

Tad tumsa nogruva.

1 2

- Zen? Vai tu mani dzirdi?

- B-blusa? Kur tu esi?

- Tepat lejā pie šahtas. Un tu?

- Ē-e… Eja ir aizbērta. Es neko neredzu.

- Es ari ne. Vai pārējie ir kopā ar tevi? Zen?

-Ē-e… jā.

- Te, kur es esmu, ir daudz vietas. Vai varat tikt lejā?

- Es… man šķiet, ka jā.

- Redz, kur sprauga, vai vari aizsniegt manu roku? Te tu esi. Vai vari izspraukties cauri? Zen. Atbildi! Vai vari izspraukties?

- V-varbūt.

- Labi. Sikspārni, nāc tu pirmais, tu esi vismazākais. Tā, viņš tika cauri, Zen. Sikspārni, lien aiz manis, tikai uzmanies no šahtas. Vabole, tu nākamais. Te Blusa, es tevi turu. Tava kārta, Zen.

- N-nē, nākamais ir Slienā.

- Slienā? Hīlass nebija rēķinājies ar to, ka turpat būs ari Slienā; viņš taču bija tas, kurš izraisīja nogruvumu, izsitot balstu.

- P-palīdziet man, Slienā stomījās.

Hīlass tumsā juta, kā kaulaini pirksti sagrābj viņa roku. Viņš vilcinājās. Viņš bija iesprostots astotajā lokā

kopā ar traku, grābēja apsēstu zēnu. Bet tagad nebija īstais brīdis plēsties. Viņš žigli izvilka Slienu un tad Zenu. Visi pieci sakņupa kopā; tumsā skaļi atbalsojās viņu elpas vilcieni.

- Ko mēs tagad darīsim, Zen? Sikspārnis bailīgi iejautājās.

Zens neatbildēja. Hīlass juta, kā viņš dreb. Zenu uzskatīja par vadoni, bet nu viņš bija pilnīgi sastindzis bailēs.

Hīlass bilda: Kā tev šķiet, Zen? Galvenā eja ir ciet vai mums ir kādas izredzes izrakties?

- Nekādu, Zens strupi attrauca.

- Nūja. Tad mēs sameklēsim citu ceļu. Palīdziet man meklēt spraugas.

Šķita, ka vecākais zēns saņemas, un visi kopā sāka taustīties tumsā.

- Kā tu zināji, ka būs nogruvums? Zens klusi pajau­tāja.

- Ko? Hīlass samulsa.

- Tu mūs brīdināji, mirkli pirms tas notika. Kā tu zināji?

- Pajautā Slienam, Hīlass noburkšķēja. Mēs esam ķezā viņa dēļ.

- Es n-nemūžam! Slienā izmocīja.

- Tā nevarēja būt, Zens apgalvoja. Viņš bija man tieši priekšā un neko nedarīja.

- Mēs velti izšķiežam laiku, Hīlass noteica. Pēc brīža viņš sacīja: Man šķiet, ka es kaut ko atradu. Vai jūtat gaisa plūsmu? Aiz šīm klintīm. Vai tur ir sāneja?

Zens strauji ierāva elpu. Nu, protams! To gan nelieto, bet…

- …ja mēs varētu atbrīvot ieeju, Hīlass prātoja, pa to varētu tikt laukā.

Salta roka saķēra viņu aiz pleca. No tā nav jēgas, sacīja Vabole.

Hīlass sadusmots nokratīja tvērienu.

- Nav jēgas, Vabole atkārtoja.

Lejāk atskanēja vīrieša balss: Kas tur augšā ir? Nolaidiet virvi!

Zēni sastinga. Viņi bija piemirsuši par vīriem zemā­kajos lokos.

Hīlass aizrāpās līdz šahtai un pablenza lejā. Pretī vērās vīrietis ar lāpu rokā. Viņš bija netīrs un izdēdējis, bet Hīlass sazīmēja jau pazīstamo vīru ar lauzto degunu.

- Nolaid virvi, vīrietis sacīja.

Hīlass paķēra rituli, bet Zens viņu atturēja. Nespod­rajā, no lejas nākošajā gaismā zēna seja izskatījās nosvī­dusi un bāla. Ja nu tas patiesībā vispār nav cilvēks? viņš izdvesa. Ja nu tas ir grābējs?

Hīlass vēlreiz ielūkojās šahtā. Blakus vīrietim ar lauzto degunu tagad stāvēja vēl trīs citi. Visus klāja netīrumi, un visu acīs plaiksnījās neprāts. Viņi neizskatījās pēc cilvēkiem. Vai pinkainās bārdas slēpa raksturīgo kroku?

- Mēs nevaram viņus atstāt nomirt, Hīlass sacīja.

- Ja nu Zēnam ir taisnība? Slienā čukstēja; viņa acis šausmās gandrīz izspiedās no dobumiem.

Hīlass norija siekalas un uzsauca vīram ar lauzto degunu: Kā tevi sauc?

- Perifāss. Un tevi?

- No kurienes tu esi?

- Kāda starpība? Pamet virvi!

- Atbildi!

- No Mesēnijas tu taču zini! Virvi!

- Tas neko nepierāda! šņāca Zens.

- Tev taisnība, Hīlass piekrita. Bet mums viņi ir vajadzīgi. Mēs nevaram paši saviem spēkiem atbrīvot eju. Mums vienkārši būs jāriskē.

* * *

Pazemē laiks nepastāv. Hīlasam nebija ne jausmas, cik daudz laika ir aizritējis kopš brīža, kad no šahtas izkāpa vīri.

No zemākajiem lokiem bija tikai četri izdzīvojušie; no to pārmītajiem skatieniem Hīlass gan noprata, ka laikam bija izdzīvojis arī kāds uzraugs, bet to bija žigli piebeiguši.

Viņi nebija nekādi grābēji. Vismaz Hīlasam tā nešķita, tomēr viņi strādāja ar tādu spēku kā desmit vīriem, zēni tikmēr palīdzēja, cik spēdami.

Beidzot sānejas atvere bija atbrīvota. Eja veda augšup; iesprostotie sajuta vieglu gaisa plūsmu, kas šķita nedaudz svaigāka.

Viri no dziļākajiem lokiem bija paglābuši trīs lāpas, divus virves rituļus un pilnu ādas maisu ar ūdeni. Perifāss, kurš šķita esam viņu vadonis, ļāva katram nodzer­ties pa malkam, un viņi devās ceļā. Vīri gāja pa priekšu, lai atbrīvotu ceļu, viņiem sekoja Zens, Sikspārnis, Slienā un Vabole. Hīlass pieteicās iet pēdējais ar lāpu, lai varētu paturēt acīs Slienu.

Gājiens bija mokoši lēns, jo bieži nācās apstāties un novākt klinšu atlūzas, kā arī ieklausīties, vai kaut kur nav gaidāms vēl kāds nogruvums. Drīz Hīlasa lāpa jau bija gandrīz izdegusi.

Viņš sāka nožēlot, ka pieteicies iet pēdējais. Priekšā viņš dzirdēja Vaboles smago elpu un pārējo šļūcošos soļus. Bet kas bija aiz muguras?

Viņš iztēlojās, kā no šahtas izlien mirušo skaldītāju saniknotie gari, kā no sienām atdalās grābēji un nedzir­dami viņiem seko. Viņš iedomājās, kā viņam rīklē iezogas auksti, zemjaini pirksti un sažņaudz viņa karsto, trīsošo sirdi…

Vabole viņam priekšā piepeši apstājās.

- Kāpēc tu apstājies? Hīlass nesaprata. Pārējo lāpas atspīdums kustējās tālāk.

- Nav jēgas, Vabole sacīja un purināja galvu.

- Izbeidz tā sacīt!

Pārējie iegriezās līkumā, un viņu gaisma pazuda. Hīlasa lāpa bija gandrīz izdegusi. Viņš uzsauca, lai pārē­jie pagaida, bet viņi nesadzirdēja.

- Nav jēgas! Vabole atkārtoja.

Hīlass saķēra viņu aiz pleca un sapurināja. Es tevi nepametīšu, tā ka kusties vien uz priekšu!

Vabole pagrieza galvu un pablenza pretī. Lāpas dzies­tošajā gaismā viņa acis izskatījās nekustīgas un dīvaini nespodras. Miesa šķita auksta un mikla. Hīlass atrāva roku.

Gaisma izdzisa.

Tumsā Hīlass juta sejā dvešam Vaboles elpu. Tā oda pēc māliem. Zēnu pārņēma šausmas. Viss pēkšņi kļuva skaidrs. Vabole virszemē bija draudzīgs, bet pazemē īdzīgs un kluss. Kā divi cilvēki vienā miesā.

- Slienā nemaz nav apsēsts, Hīlass nočukstēja.

- Tāds esi tu.

13

Nelabais gars, kas bija nozadzis Vaboles ķermeni, spē­cīgi pagrūda Hīlasu pret klints sienu. Zēnam nāsīs cirtās zemjaina dvaka. Auksti pirksti līda augšup pa krūtīm, taustoties uz priekšu un tuvāk mutei kā zirnekļi…

Hīlass ar pārcilvēcisku piepūli atbrīvoja prātu, atgrūda Vaboli un metās bēgt.

Aiz muguras atbalsojās it kā no akmens nākoši smiekli, un viņš dzirdēja kādu soļu dobjos plakšķus.

Viņš vēl nebija ticis necik tālu, kad zem kājām nokrakstēja pamats. Zēns sajuta raupju koksni un no lejas nākošu karsta, smacīga gaisa strāvu. Viņš sprieda, ka laikam atrodas uz koka tilta, kas sniedzās pāri vēl vie­nai šahtai uz dziļākajiem lokiem. Tenterēdams tam pāri, Hīlass pavērās atpakaļ.

Viss tinās tumsā, taču zēns sajuta, kas tur ir. Viņš zināja, ka otrā tilta pusē ir divi tuneļi viens bija tas, no kura viņš nupat iznāca, bet blakus vēl viens kā atvāzta mute, ko sargāja no grīdas izslējušies akmens ilkņi. Starp tiem kā tikko saskatāmas ēnas zibēja zemes atriebīgie gari. Domās viņš redzēja matus, kas līdzinājās putekļu vērpetēm, un mālainas acis, kas neatstaroja gaismu; zemjaini pirksti kā taustekļi sajuta zemes vieglo nodrebēšanu, kas nodeva mirstīgā medījuma kustības.

Hīlass atkāpās; zem kājas nodrupa sīki akmentiņi.

Tumsa saspringa. Tie zināja, kur viņš ir. Nu tie bija atraduši tiltu. Tie brāzās tur pāri.

Zēns pa galvu pa kaklu skrēja prom pa eju. Kaut kur starp paša bēgošo soļu dipu un straujo elpu viņš izdzirda tādas kā čukstošas balsis. Mierā… sss… jāliek…

Piepešas dziņas vadīts, viņš spēji pagriezās. Ko jūs gribat? viņš iesaucās.

Gari, vēl melnāki par melno tumsu, sašūpojās, un bezlūpu mutes tvēra vārdus.

- Ko jūs gribat? Hīlass vēlreiz jautāja.

Mierā… jāliek… sss… mierā… sss

- Bet kāpēc tad neliekat mierā? zēns iebrēcās. Jūs mūs nelaižat ārā!

Sss… mierā… jāliek…

Pēkšņi visas skaņas viņa prātā izveidoja vienu tei­kumu un viņš saprata to jēgu. Viņš apjauta, ko gari grib pateikt.

Kaut kur tuvumā cilvēks sauca viņa vārdu.

Hīlass metās līkumā un uzskrēja saucējam virsū. Šaus­mās viņš sataustīja pinkainu bārdu un lauztu degunu, un zem tā bija nevis tāda rieva kā grābējam, bet iedobe kā mirstīgajam. Viņi ir mums uz pēdām, zēns izdvesa.

- Man šķiet, ka es…

- Nāc, Perifāss klusi aicināja, pārējie ir tepat netālu.

- Man šķiet, es zinu, ko viņi grib!

* * *

- Viņš ir jucis, uzskatīja Zens. Tas nevar būt Vabole!

Pārējie kaut ko piekrītoši nomurmināja.

- Ir gan! Hīlass nepadevās. Apsēsts ir nevis Slienā, bet Vabole. Tas visu laiku bija viņš.

Izglābušies bija sapulcējušies plašā alā ar zemiem griestiem, ko vārgi izgaismoja viņu pēdējā lāpa.

- Kā mēs varam zināt, ka tieši Blusa nav grābējs? Zens pajautāja. Kā mēs varam zināt, ka viņš nenoga­lināja Vaboli un pats jau no sākta gala nebija apsēsts?

Hīlass sakoda zobus. Viņš zināja, ka Zēnam ir kauns par savu izgāšanos pirmīt un nu viņš izmisīgi vēlas sevi kaut kā apliecināt. Tas ir Vabole, zēns sacīja. Viņā ir grābējs. Tas lika viņam sagraut jumtu vienreiz un liks to izdarīt vēlreiz.

- Taisnība, ierunājās Slienā.

Visu acis pievērsās viņam.

Zēna ģindenim līdzīgā seja spīdēja sviedros, taču šoreiz viņš lūkojās visiem sejās.

- Kāpēc tu mums neko neteici? Hīlass apjuka.

- Es nevarēju, Slienā taisnojās. Vabole tas gars viņā iekšā sacīja, ka mani nogalināšot. Tas sacīja visā­das briesmīgas lietas. Man bija tik šausmīgi bail…

- Tagad tam visam nav nozīmes, iejaucās Perifāss.

- Svarīgi ir tikt laukā.

- Tieši to es jums mēģinu pateikt, sacīja Hīlass.

- Mums viņiem jādod tas, ko viņi grib, vai ari viņi ne­kad neļaus mums aiziet!

- Un ko tad viņi grib? Perifāss noprasīja.

Hīlass dziļi ievilka elpu un izstāstīja pārējiem.

Tie sāka neticīgi ņurdēt.

- Tagad ir skaidrs, ka viņš ir ķerts! bilda viens no skaldītājiem.

- Es teiktu nožmiegsim viņu un atdosim grābē­jiem, ierosināja cits. Varbūt tad mūs palaidīs.

Perifāss cieši uzlūkoja Hīlasu. Mēs esam septītajā lokā, un, kas zina, kas mūs vēl gaida, bet tu gribi visu vēl pasliktināt?

- Citas izejas nav, Hīlass uzstāja. Lūk, tā. Zinu, ka nevaru to visu pierādīt, bet zinu arī, ka man ir taisnība. Tieši to viņi mums cenšas pateikt. Vai tad jūs nesaprotat? Viņi grib dziļākos lokus. Ja mēs tos nespēsim grābējiem atdot, viņi nekad nelaidīs mūs ārā.

Ārā, ārā, ārā… viņa vārdi atbalsojās alā.

- Viņam ir taisnība, čukstēja Slienā. Vai tad jūs nejūtat? Viņi ir tepat sienās un noklausās visu, ko mēs sakām…

Pārējie saskatījās un uzlūkoja Perifāsu.

Tas aplaizīja lūpas un paieslcāja bārdu.

* * *

Hīlass aizrāpoja atpakaļ tunelī, pārmetis pār plecu vienu virves galu un iekodis zobos pēdējo lāpu. Viņš devās atpakaļ turp, kur bija tilts un saniknotie zemes gari.

lāda bija pārējo prasītā cena par to, lai tie darītu, ko viņš lika. Paši viņi gaidīs alā un turēs virves galu (patie­sībā tās bija trīs kopā sasietas virves), kamēr Hīlass sameklēs galveno balstu šajā tilta pusē un apsies virvi tam apkārt. Tad viņš dosies atpakaļ pie pārējiem, visi vilks, cik spēka, un izraus balstu.

Ja tas izdosies, tad jumts varētu iebrukt, nenogalinot viņus, turklāt uz visiem laikiem nosprostojot dziļākos lokus.

Zēns nonāca pie tilta; pārējo balsu murda pagaisa tālumā. Apkārt valdīja neomulīgs klusums. Ēnas bēga no lāpas gaismas un noslēpās aiz akmens žokļiem otrā pusē. Ne grābējus, ne Vaboli nekur nemanīja, taču Hīlass juta, ka viņu novēro.

Zēns atrada balstu izturīgu baļķi, kas balstīja ejas griestus netālu no tilta. Tas izskatījās neizkustināms. Hīlass klusībā lūdzās, kaut tā nebūtu.

Iespraudis lāpu kādā plaisā, viņš apmeta virves galu apkārt balstam.

Ar acs kaktiņu viņš šķita saskatām, kā viens no akmens ilkņiem sakustas, bet piespieda sevi neskatīties.

Pītā jēlādas virve bija resna, un Hīlasa rokas bija nosvīdušas un slīdēja. Viņš nopūlējās ar mezgla sasiešanu.

Sienas atbalsoja smieklus, kas līdzinājās krītošu akmeņu dunai.

- Mēs darām to, ko jūs gribat, zēns elsa. Mēs jums atdodam dziļos lokus…

Smiekli pārvērtās niknā šņākoņā.

- Blusa? Perifāss uzsauca. Vai esi jau pabeidzis?

- Gandrīz! Hīlass atsaucās. Tā. Nu gan vajadzētu izturēt.

Otrā tilta pusē atskanēja vēl viens šņāciens. Hīlass ieraudzīja akmens žokļu priekšā sakņupušu stāvu. Tas bija Vabole. Viņš māja, lai Hīlass nāk tuvāk.

- Blusa, nāc taču! Perifāss mudināja.

Hīlass sastinga. Vai starp akmens ilkņiem vējoja gaiss un atvēsināja sviedros izmirkušo ādu? Vai tur starpās tipināja peles? Un kas tā par tādu nespodru gaismu, kas tur vīd?

Tumsā grimstošajā Vaboles sejā nebija nekādas izteiksmes; tomēr viņš turpināja aicināt pie sevis. Šurp…

Hīlass aizturēja elpu. Tā gaisma… Vai tas bija garu pasaules pelēcīgais gaišums vai arī dienasgaisma? Vai Vabole izspēlēja vēl pēdējo nāvējošo viltību vai arī rādīja citu ceļu uz āru?

Domas šaudījās kā trakas. Ja viņš atgriezīsies pie pārējiem, viņi gan izkļūs laukā, bet arī atgriezīsies rak­tuvēs viņi tik un tā būs vergi. Bet šis tunelis veda prom no raktuvēm. Ja tas kaut kur ved, tad varbūt izvestu viņu brīvībā.

- Hīlas… Vabole čukstēja. Uz īsu mirldi viņa vaibsti izmainījās, un viņš atkal pārtapa par zēnu. Uz šo pusi, Hīlas, viņš mudināja. Brīvība…

Hīlass paskatījās uz viņu un tad uz virvi. Tad uzsauca Perifāsam: Velciet!

- Ko? Un tu?

- Velciet! Velciet! Hīlass auroja.

Virve pret viņa stilbu nostiepās. Koka balsts iečīkstē­jās. Zēns rāpus devās pāri tiltam pie Vaboles.

Kad viņš nonāca pie akmens žokļiem, baļķis no­krakšķēja, sasvērās un dārdēdams novēlās. Pa tiltu Hīlasam aiz muguras sāka bungot akmeņi, pārlaužot to uz pusēm un aizmetot dziļi prom šahtā.

Akmens žokļi notrīsēja; Hīlass iespraucās iekšā. Vabole bija nozudis. Pēdējās peles skrēja augšup pa tuneli.

Ceļš bija nebeidzami garš un stāvs, un Hīlass kāpa, līdz elpa krūtīs sāka čerkstēt.

Tālu augšā viņš pamanīja žilbinošu gaismas atspī­dumu.

Lejā bija dzirdama apdullinoša dārdoņa, tad kaut kas skaļi noblīkšķēja, un Hilasam pretī brāzās gaisa strāva. Viņam šķita, ka caur viļņojošajiem putekļu mākoņiem un trokšņiem sadzird spalgus smieklus. Pametot skatienu lejup, viņam pavīdēja miglaini apveidi, kas griezās un virpuļoja līksmā dejā. Grābēji bija atguvuši dziļos lokus.

Hīlass sēkdams un klepodams rausās pretī gaismai.

14

Gaismai pieņemoties spēkā, lauvu mazulīte beidzot saprata, ka māte vairs nemodīsies. Ap mātes purnu spin­dzēja mušas, un, kad sakustējās spalva, tās nebija viņas ķermeņa kustības tie bija tārpi. To ieraugot, mazulītei pārskrēja drebuļi.

Atstājusi koku puduri, viņa izlepatoja ārā, kur pār galvu liecās augsti zāles stiebri un acīs spoži spīdēja Dižais Lauva.

Lauvenīte izdzirda spārnu švīkstus. Klijāns.

Viņa pašāvās zem krūma.

Tas nebija klijāns, bet maitu lija.

Agrāk lauvu mazulītei nekad nebija bail no maitu lijām. Maitu lijas nemedī lauvas, un to ķērcieni var izrā­dīties noderīgi, jo pavēsta, kur meklēt maitas; bet nu lauvenītei bija bail pilnīgi no visa.

Viņa sakņupa zem krūma un noskatījās, kā maitu lija ar knābi saplosa mātes vēderu. Nolaidās vēl viena. Jau drīz māti aizsedza ķērcošu, kustīgu putnu bars.

Mazulīte tupēja zem krūma, juzdamās pavisam nelaimīga un gaidīdama, kad viņai atnāks pakaļ tēvs vai vecā lauvene. Karstums pieņēmās spēkā. Acīs spindzēja mušas, un, lai kā tās gaiņātu ar ķepām un asti, mušas nepadevās.

Beidzot atausa atskārsme. Tēvs un vecā lauvene neat­griezīsies. Tie šaušalīgie cilvēki un viņu suņi bija notvē­ruši arī tos. Viņa bija viena pati.

Tas bija tik biedējoši, ka lauvenīte saslēja purnu žēlam brēcienam. Taču viņu jau neviens nesadzirdēs.

Nu būs jārīkojas pavisam pretēji tam, kas viņai bija mācīts, un jādodas ceļā vienai.

Viņai būs pašai jārūpējas par sevi.

* * *

Lauvenīte klumpačoja uz priekšu, viņai visu laiku uzplijās mušas, un divreiz mazulīte gandrīz iekrita bedrē, jo raižpilni skatījās apkārt, vai nemanīs klijānus.

Kalns bija palicis aiz muguras, un nu viņa atradās bīstamā vietā, kur slējās asas, melnas klintis un auga ērkšķaini krūmi, tomēr kaut kas viņu piespieda turpināt ceļu.

Lauvenīte uzmeklēja prāvu klintsbluķi un uzrausās augšā, lai paošņātu gaisu. Viņa sajuta slapjumu. Kaut kur tepat tuvumā.

Lauvenīte dedzīgi aizcilpoja pa klintīm. Lūk, mazs, mirdzošs dīķītis!

Ar sajūsmas ņaudieniem lauvu mazulīte laka ūdeni, līdz atdzērās, un tad krietni izvārtījās, līdz jutās brīniš­ķīgi dubļaina un atvēsinājusies. Ērkšķainie krūmi iedro­šinoši šalca, un viņa turpat netālu sadzirdēja maitu liju ķērkāšanu.

Lijas plēsās par brieža līķi. Lauvenīte saņēma visu drosmi un metās uz priekšu, rēkdama un mētādama ķepas. Viņai par izbrīnu, maitu lijas pacēlās augšā.

Gaļa bija sīksta, un lauvenīte bija pārāk nogurusi, lai ilgi ar to cīkstētos. Gan viņa pagulējusi uzēdis vēl.

* * *

Lauvenīte atmodās no sapņa, kurā viņu bija saukusi vecā lauvene. Bija satumsis. Mirkli viņai šķita, ka vēl dzird tālus ņurdienus, taču tas izrādījās vien vējš.

Lauvu mazulītes drosme saplaka. Brieža atliekas bija aizvilkušas lapsas un maitu lijas, bet dīķītis bija izsusējis.

Viņa cilpoja uz priekšu un mēģināja medīt piela­vījās zebiekstei, bet tā izrādījās pārāk veikla. Ar ezi vei­cās labāk, bet, kad lauvenīte klupa tam virsū, dzīvnieks savilkās kamolā un nemaz negribēja, lai viņu apēd. Galu galā medniece tikai ierāva priekšķepā adatu un, mēģinot to izvilkt ar zobiem, piedevām vēl nolauza, un asais gals palika ķepā.

Viņa jutās tik izsalkusi, ka smeldza vēders. Vēl sliktāk bija tas, ka viņa jutās vientuļa.

Dziļajā, melnajā Augšā sudrabaini mirdzēja Dižais Lauva ar savām vizuļošajām mātītēm un daudzajiem mazuļiem apkārt. Viņam bija vislielākais bars, kāds jeb­kad redzēts, taču tas bija tik tālu prom, ka lauvenītei no tā kļuva vēl vientulīgāk.

Viņai pietrūka mātes. Kad viņa bija maziņa, māte nesa viņu žokļos, dažreiz ar lielu, mierinošu ķepu pie­turēdama zem pakaļgala; lauvenīte šūpojās tvērienā, un viņu apdvesa silta, pēc gaļas smaržojoša elpa…

Sāka svīst gaisma. Lauvenīte gurdi piecēlās kājās. Viņa uzmeklēja zaru un mazliet paskrāpēja, bet pēdas spilventiņš smeldza no eža adatas, tāpēc viņa pārstāja.

Piepeši viņa sajuta briesmas un steigšus metās zem krūma.

Šoreiz tas tiešām bija klijāns. Lauvenīte noskatījās, kā putns piezemējas ērkšķainā kokā nieka lēciena attā­lumā no turienes, kur slēpās viņa. Plēsoņa zināja, ka viņa tur ir.

Viņa bija slazdā. Maitu lijas bija izdevies aizbaidīt, izliekoties par pieaugušu lauvu, bet klijānu tā nevarēs apmuļķot.

Lauvu mazulīte jau sāka zaudēt cerību, kad klijāns piepeši izpleta spārnus un aizlaidās.

Kaut kas bija putnu iztrūcinājis. Vai tas varēja būt lauva? Vai tas varēja būt tēvs, kas atgriezies viņai pakaļ?

Bet tad viņa vējā saoda savādu, šaušalīgi pazīstamu smaku. Viņai izbailēs pārskrēja tirpas.

Klijānu nebija aizbiedējis lauva.

Tas bija cilvēks.

15

Hīlass vēlreiz meta klijānam ar akmeni. Vācies! viņš iesēcās. Nevarēja riskēt, ka tas izstāstītu Vārnām, kur viņš atrodas.

Tālumā lejup glūnēja Kreona cietoksnis. Vai tie domā, ka Hīlass gāja bojā bedrē? Vai arī bija atraduši pēdas un jau dzinās pakaļ aizbēgušajam vergam?

Nogruvums un grābēji viss bija saplūdis vienā nelāgā putrā. Hīlass bija iznācis no ejas un attapies uz Kakla, tik tuvu sargu apmetnei, ka varēja dzirdēt to elpu. Viņš atcerējās, kā gaidīja līdz tumsai, aizrāpās prom pa kādu grāvi un saļima.

Pēc tam līdz ausmai nebija vairs nekādu atmiņu.

Vai Zens un pārējie tika laukā dzīvi? Un kas notika ar Pirru? Ejot Hīlass atstāja meitenei zīmes, bet… kā gan viņa tiks ārā no Kreona cietokšņa?

Norāpies no Kakla, viņš klupšus krišus steberēja pār svelmainu līdzenumu, kur auga ērkšķaini krūmi un indī­gie oleandri. Zemi klāja trauslas, melnas klinšu šķembas: izskatījās, it kā pamats reiz būtu burbuļojis tā kā dubļi, bet tad kāds dievs to sastindzinājis akmenī.

Saule neganti kveldēja, kaut arī Hīlass bija apsaitējis ceļu apsējus ap kājām un galvu. Viņš bija izslāpis, bet, kad, pienākot pie strauta, izrādījās, ka ūdens ir karsts,

turklāt tik sāļš, ka bija vien jāizspļauj ārā, jutās gauži pārsteigts. Dūša saskrēja papēžos. Talakreja viņu negri­bēja. Te ir ūdens, bet dzert to nevar.

Turpat blakus drūmi slējās kalns. Pakājē tā nogāzes zaļoja, jo bija klātas ar ērkšķainu krūmāju puduriem, bet augstāk melnēja kailas klintis. No savādās, nošķeltās vir­sotnes nerimtīgi stīdza dūmi. Hīlass iedomājās par uguns gariem un bargo Dievieti, kas mita tur iekšā. Bet tālumā aiz muguras uz viņu joprojām glūnēja Kreona cietoksnis. Hīlasam bija vien jālien iekšā brikšņos. Viņš klusi lūdzās, lai Uguns Pavēlniece to atļauj.

Pēc brītiņa viņš ar akmeni nosita ķirzaku. Ēdamā tur vairāk par kumosu nesanāca, taču zēns to uzskatīja par zīmi, ka Viņa ir ļāvusi iet. Viņš iestūķēja ķirzakas ādu savā gurnautā, lai vēlāk kaut kā izmantotu, un sajutās mazliet labāk. Saņemies, Hīlas. Dievi palīdz tiem, kas palīdz paši sev.

Ejot zēns juta, ka uz viņu skatās, un pamanīja nozi­bam kaut ko, kas pēc krāsas atgādināja lauvas kažoku. Gājējs sajuta atvieglojumu, kad tas izrādījās vien zāles kušķis.

Beidzot Hīlass sasniedza biezo krūmāju un Kreona cietoksnis nozuda skatienam. Vietvietām brikšņi bija īstu koku augstumā ar ķer ainām saknēm un grāvjiem pa starpu, kuros viņš varēja paslēpties. Zēnam jau atkal likās, ka viņu vēro. Un atkal tur nekā nebija.

Ceļā gadījās dažas nīkulīgas priedes un maitēdāju rūpīgi noskrubinātas lauvenes atliekas. Tas labi. Lauvām ir vajadzīgs medījums, tātad te noteikti ir kaut kas ēdams.

Zēns turpināja ceļu pa taku, kas veda augšup pa kalna kamiesi, cerēdams, ka atradīs vēl kādu avotu. Nekā. Nu viņš atradās virs brikšņiem vēja plosītā nogāzē.

Plašu melna obsidiāna oļu vālu ielenkumā par vietu zem saules sīksti cīnījās vientuļa bumbiere. Starp melna­jiem akmentiņiem šur tur mētājās marmora rokas cēr­tes. Izskatījās, ka šurp jau izsenis nāk cilvēki, atšķeļ no nogāzes obsidiānu un izgatavo no tā ieročus. Tas Hīlasu iedrošināja. Nu bija viņa kārta.

Mājās Likonijā viņš bija taisījis ieročus no krama. Obsidiāns bija asāks un trauslāks un mēdza sašķīst grie­zīgās šķembās; tomēr lūzuma līnijas bija gludas, un jau drīz zēns bija izveidojis cirvja galvu savas plaukstas lie­lumā. Strādājot viņš juta, kā sen mirušo ieroču taisītāju rēgi atzinīgi noraugās viņa darbā. Varbūt tie bija tādi paši ārpusnieki kā viņš pats, kuri dzīvoja savvaļā.

Kātam viņš nocirta zaru no bumbieres, aši nomurmi­nādams atvainošanos koka garam, un, ierobījis to vienā galā, iespieda cirvja galvu vietā. Nostiprināt varēs ar kum­šķi ugunspuķu, kas auga netālu no krūmāja. Zēns pār­šķēla puķu kātus ar īkšķa nagu, izrāva serdi un atlikumu savija virvē, ar kuru droši nostiprināja cirvja galvu kātā.

Gatavs. Cirvja draudīgās, melnās malas spīguļoja saulē, un Hīlass mazliet atguva drosmi. Bija labi atkal turēt rokā ieroci. Tagad viņš bija mednieks, nevis vergs.

Zēnam vēl aizvien bija arī ķirzakas āda, un viņš izdo­māja no tās uztaisīt lingu. Ar obsidiāna šķembu izgriezis no ādas taisnstūri, Hīlass noskrāpēja to gludu, lai izvei­dotu kabatiņu, kurā ielikt akmeni. Abos taisnstūra galos viņš iegrieza caurumus, izvēra tiem cauri ugunspuķu stublāju virvi, kurai vienā galā iesēja mezglu, lai būtu ērtāk satvert, bet otrā cilpu, ko uzmaukt uz īkšķa.

Ar lingu viņš sajutās vēl pārliecinātāks par sevi. Zēns nespēja pat atminēties laikus, kad nebūtu zinājis, kā ar tādu apieties.

Saule laidās uz rietu. Rietumu pusē Hilass pamanīja no kalna slienamies vēl vienu kori; to klāja koki. Viņš atstāja vēl dažas zīmes Pirrai un devās turp. Ceļā gadī­jās rūtu cers, un zēns ierīvēja locekļus, lai maskētu savu smaržu un aizbaidītu mušas; viņš negribēja, lai sīkās lidones sēstos uz ādas un tad aiznestu viņa smaržu medī­jumam.

Priežu paēnā bija vēsāks un gaiss smaržoja svaigi un patīkami. Zēns košļāja balandu lapas un sīkos, kraukšķī­gos muskaru sīpoliņus. Viņš ievēroja kalnu kazas spīdī­gās spiras un sagulušu zāli vietā, kur bija tupējis zaķis.

Hīlass uzgāja vēl vienu karstu avotu ar koši oran­žiem dubļu krastiem. Ūdens nebija gluži tik karsts kā iepriekšējā un garšoja pieņemami. Zēns kāri padzērās, un dzīslās ieplūda spēks. Varbūt Talakreja tomēr nebija pret viņu sazvērējusies. Varbūt vienkārši bija jāiemācās ar to saprasties.

Divdesmit soļus tālāk no kazenājiem izļepatoja zaķis.

Hīlass sastinga.

Zaķis bija jauns un dumjš. Tas pacēlās pakaļkājās ar muguru pret zēnu un salika priekšķepas uz vēdera.

Neuzdrošinādamies pat elpot, Hīlass atvēzēja savu lingu un palaida akmeni.

* * *

Nebija ieteicams kurt uguni, jo Vārnas varēja pama­nīt dūmus, tāpēc Hīlass apēda zaķi tāpat jēlu, izdzēra asinis un aprija gardās, glumās aknas. Viņš sakošļāja sīko, cīpslaino sirdi un notiesāja tik daudz gaļas, cik vien varēja, taču Hīlass mēnešiem ilgi nebija baudījis tādu maltīti, tāpēc jau drīz viņam sametās šķērmi.

Viņš steigšus pateicās zaķim par to, ka tas bija ļāvies sevi apēst, un uzkaisīja uz purniņa zemi, lai palīdzētu dzīv­nieka garam aizcilpot un atrast jaunu ķermeni. Priekšķepas viņš nolika uz klintsbluķa kā ziedojumu Dabas Pavēlniecei, bet ļipu iebāza krūmā sen mirušajiem nogāzes akmeņkaļiem. Viņš vēl nekad nebija bijis tuvāk Senčiem.

Atliekas viņš pakāra zarā, lai apstrādātu rīt. Tagad tik tikko pietika spēka nomazgāt rokas.

Karstais ūdens apdzēla ādu, bet sajūta bija laba. Var­būt tas bija burvju avots. Piepešas vēlmes vadīts, zēns ieslīdēja iekšā ūdenī.

Visu mūžu Hīlass bija peldējies tikai aukstos ezeros un upēs; atrasties karstā ūdenī bija neizsakāmi dīvaini. Taču viņš juta, kā ūdens dziedē brūces un atslābina saspringtos muskuļus, aizskalo pēdējās raktuvju netī­rumu paliekas un visu, kas atlicis no verga, vārdā Blusa. Izkāpjot viņš bija ārpusnieks Hīlass. Viņš bija brīvs.

Hīlasam no pārguruma reiba galva. Viņš sagrieza klēpi paparžu, izklāja tās zem klints pārkares un sariti­nājās gulēt.

Rīt viņš no zaķa kauliem uztaisīs adatas, no cīpslām diegus un no ādas sašūs ūdens maisu un svārkus. Pēc tam izdomās, kā glābt Pirru…

Nazis, zēns vēl neskaidri nodomāja. Tu aizmirsi uztai­sīt nazi.

Prātā atausa aina ar Koronosa dunci. Viņš redzēja nāvējošo bronzas asmeni visā tā nepieradinātajā skais­tumā, un pirksti paši sakļāvās, ilgojoties satvert tā spalu. Duncis viņam bija piederējis vien nedaudzas dienas pēr­najā vasarā, tomēr tas bija licis justies stiprākam un ne tik vientuļam. Viņš vēlējās, kaut duncis tagad būtu te.

Pamazām domas izklīda. Hīlass tikai neskaidri dzir­dēja cikāžu nakts dziesmu un avota čalu…

Vai tur papardēs sakustējās kaut kas prāvāks?

Ne tik liels, lai būtu bīstams. Droši vien kāds āpsis vai lapsa.

Papardes ieaijāja viņu miegā vēsā, zaļi smaržīgā jūrā.

16

Lauvenīte nezināja, ko lai domā par šo cilvēku.

Viņš bija citāds nekā tie, kas bija nogalinājuši viņas māti un tēvu. Tas bija tikai pusaudzis, un viņam nebija ne suņu, ne tādas šaušalīgas, pludurīgas ādas. Turklāt cilvēks bija aizbaidījis klijānu.

Tā nu mazā sāka prātot, ka viņš varbūt ir tas, kuram viņa jāpieskata. Lauvenīte bija iedomājusies, ka par viņu parūpēsies kāds lauva taču nez kāpēc bija tāda sajūta, ka šis cilvēks ir īstais.

Visu gaišo laiku viņa bija cilpojusi tam nopakaļ: garām karstajam slapjumam, iekšā krūmu biežņā, augšā pa nogāzi un atkal lejā iekšā mežā. Viņi bija klejojuši veselu mūžību, un viņai ļoti sāpēja savainotā ķepa. Kāpēc cilvēks staigāja apkārt žilbinošā svelmē, bet nogulēja visu burvīgo, vēso tumsas laiku?

Tagad viņš šņākuļoja papardēs, tāpēc lauvenīte izlīda no savas paslēptuves zem krūma.

Viņa jutās iedrošināta, kad uzgāja viņai atstāto medī­jumu; cilvēks pat bija noslēpis dažus gabaliņus rotaļai. Ķepas un ļipa bija par spalvainu, lai tos ēstu, tāpēc viņa no sirds ar tiem izspēlējās un visbeidzot nogremdēja kar­stajā slapjumā. Tad viņa uzbruka pār zaru pārmestajām atliekām. Vienā milzu lēcienā viņa saķēra zaķi zobos, tad

izlikās, ka tas mēģina aizšmaukt, un uzklupa. Viņa vazāja atliekas apkārt starp priekšķepām kā pieaugusi lauvene, kas stiepj savu medījumu. Kad tas apnika, viņa apēda, cik varēja, un pārējo saplosīja driskās.

Tad lauvenīte uzkāpa uz baļķa, apgūlās, nokāra kājas abās pusēs un sagatavojās snaudai. Beidzot viņa bija pār­liecināta par to cilvēku. Viņš noteikti bija īstais.

* * *

Hīlass zina, ka sapņo, bet negrib, lai sapnis beigtos. Viņi ar Izi ir Līkasa kalnā un spēlē lāčos un vilkos. Māsa tēlo vilku, bet Hīlass lāci; viņa, kā allaž, šmaucas un ārkārtīgi precīzi vicina savu lingu, apberot brāli ar kas­taņiem.

- Vilki neizmanto nekādas lingas! viņš iebrēcas.

- Lāči arī ne! Izi cērt pretī, kad Hīlass atbild viņas šāvieniem.

Nu turpat ir arī Pirra; abas ar Izi metas uz vienu roku pret Hīlasu un dzenā viņu pa papardēm, gaudodamas kā mežonīgi vilki un mezdamas ar oļiem un zariem. Hīlass smejas tā, ka tikko spēj paskriet. Tad viņam iešaujas prātā kāda doma, viņš pagriežas atpakaļ un grasās pie­lavīties viņām.

T

Viņš ierēcies klūp meitenēm virsū, un tagad viņas bēg, spiedz un sprauslā smieklos. Viņš pamana nozibam gaišus matus tur priekšā skrien Izi. Viņš spraucas cauri pamežam, gandrīz jau viņu panāk…

Hīlass pamodās.

Caur priežu zariem slīpi krita mēness stari. Viņš dzir­dēja cikāžu čirpstoņu un avota čalu. Vilšanās bija teju apdullinoša. Tas bija šķitis kā īstenībā.

Vai Izi sapnī mēģināja dot ziņu? Vai varbūt Pirra? Vai arī tā bija tikai tāda neīsta vīzija, kādas dievi mēdz sūtīt, kad grib pazoboties par mirstīgajiem?

Dažreiz viņš raktuvēs bija iztēlojies, kā būtu, ja viņi ar Pirru kādreiz atgrieztos Līkasa kalnā un sameklētu Izi. Sākumā Izi pret Pirru izturētos piesardzīgi, bet drīz abas iedraudzētos. Un Pirrai patiktu kalni, un Hīlass tai parādītu visas savas mīļākās vietas…

Zēns sarauca uzacis un pagriezās uz sāna. Izi bija tālu prom, bet Pirra iesprostota Kreona cietoksnī. Viņš nezināja, ko lai dara. Ja izdotos aizbēgt no Talakrejas un doties pa pēdām Izi, tad Pirra nemūžam netiktu brīvībā. Ja viņš atgriezīsies glābt Pirru, varbūt zaudēs iespēju atrast Izi.

Mežā izskanēja pūces drebelīgā ūjināšana. Bet daudz tuvāk par to kaut kas ar būkšķi nokrita zemē.

Hīlass vienā mirklī kļuva modrs. Viņš pasniedzās pēc sava cirvja un izlīda ārā mēnesnīcā.

Viņa apmetne bija izpostīta. Pilnīgi visas zaķa atlie­kas, pat ziedojumi, bija saplosītas. Viss, kas nebija apēsts, bija saraustīts driskās, izsvaidīts un iemīdīts dubļos.

Maitēdājs būtu apēdis, cik spēj, un pārējo noslēpis. Tāda postaža noteikti bija ļauna gara uzbrukums…

Zēns ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Tur aiz tā baļķa.

Mazā lauva neprata veikli slēpties. Dibens rēgojās ārā no paslēptuves, bet mazulīte, šķiet, iedomājās, ka ir nere­dzama, jo pati neredzēja Hīlasu.

- Tiš! Hīlass uzbrēca un novēcināja cirvi. Pazūdi, tiš!

Vienu mirldi lauvenīte uzlūkoja viņu ar lielām acīm, kas mēness gaismā laistījās sudrabotas: tā bija pieķerta

nozieguma vietā izpostitaja apmetnē. Tad dzīvnieks pagriezās un aizbēga.

* * *

Lauvenīte nesaprata, kas notika. Cilvēks rēja un vici­nāja priekšķepas. Viņš šķita sadusmots.

Vai arī tā bija rotaļa?

Šķiet, ka ne nu viņš dzinās pakaļ ar stibu.

Lauvenīte apjukusi joza glābties brikšņos.

Izskrējusi no meža, viņa pameta skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai viņš vēl dzenas pakaļ.

Viņa paldupa. Piepeši zem ķepām pazuda zeme, un viņa krita iekšā tumsā.

* * *

Hīlass ierušinājās papardēs un pierunāja sevi gulēt.

Nekā. Vārgie, žēlie ņaudieni neļāva iemigt.

- Aizveries taču, viņš nomurmināja.

Ņaudieni nerimās. Lauvēns izklausījās izmisis.

Tad viss apklusa, bet tas bija vēl ļaunāk.

Hīlass ieņurdējās un piecēlās sēdus.

Debesis svīda pelēkas; viņš izsekoja mazo lauvu cauri mežam. Viņam iešāvās prātā, ka tur, kur ir mazulis, jābūt ari lauvenei, bet tad atminējās skeletu, ko bija redzējis iepriekšējā dienā. Tā noteikti būs bijusi māte; to droši vien bija nogalinājis Kreons tāpat kā tēvu.

Izrādījās, ka nekur tālu mazā lauva nebija tikusi tā bija iekritusi vecā šahtā vien nedaudzus soļus tālāk brikšņos. Uz malas tupēja klijāns un uzglūnēja viņai. Hīlass aizdzina putnu prom.

Lauvenīte ieraudzīja Hīlasu un izdvesa lūdzošu ņaudienu. Dzīvnieks bija mazs, netīrs un drebēja no bailēm.

- Bet ko tu gribi, lai es daru? zēns pikti jautāja.

- Vajadzēja skatīties, kur ej!

Mazulīte rimās ņaudēt un lūkojās pretī lielām, apa­ļām, zeltainām acīm.

Hīlass nometa cirvi, uzmeklēja kritušu kociņu un iegrūda to bedrē. Še. Kāp laukā un liec mani mierā!

Lauvenīte grīļīgi uzrausās uz koka, bet nokrita. Mēģināja vēlreiz. Un vēlreiz. Hīlass nopūtās. Lauvas nav nekādi labie kāpēji, un šī mazulīte bija pati sliktākā, kādu zēnam jebkad bija gadījies redzēt. Turklāt vēl šķita, ka tai ir ievainota priekšķepa.

Dzīvnieks bija galīgi sapostījis viņa medījumu, taču Hīlass nevarēja to atstāt šeit nomirt badā, un šahta jau nebija dziļa. Purpinādams viņš nošļūca lejā pa kociņu.

Bedrē bija šauri un oda pēc lauvu mēsliem. Mazā lauva atkāpās stūrī un iešņācās. Hīlass sagrāba to aiz čupra, uztupināja uz koka un pagrūda spalvaino dibenu.

- Uz priekšu, kāp!

Lauvenīte atvēzēja ķepu un iecirta ar nagiem, kas bija tik asi kā adatas. Tad tā atkal nokrita no koka.

- Stulbais zvērs, es mēģinu tev palīdzēti Zēns paņēma dzīvnieku, uzmeta plecos un saķēra ķepas, kas karājās pie krūtīm, tā, it kā nestu kazu. Lauvenīte cīnījās un skrāpējās. Hīlass nometa to zemē.

- Nav taču mana vaina, ka tu te iekriti! viņš uzbļāva.

- Domā, ka man gribas būt šai smirdīgajā caurumā?

Lauvenīte patvērās zem koka. Tā ņurdēja un vicināja asti, bet sāni smagi cilājās, un dzīvnieks drebēja.

Hīlass ar plaukstu paberzēja seju. Nu labi, viņš klusi sacīja. Zinu, tu nebiji vainīga. Tas ir, tu biji gan, bet tu jau tikai biji izsalkusi.

Mazā lauva mitējās vicināt asti un saslēja ausis, lai ieklausītos.

Augumā tā bija Hīlasam apmēram līdz ceļiem tai varēja būt trīs vai četri mēneši. Kā jau visiem lauvu mazuļiem, arī viņai ķepas bija pārāk lielas salīdzinā­jumā ar visu pārējo ķermeni un vilna uz vēdera, kājām un gurniem bija gaišāka, ar tumšiem raibumiem. Ķepu spilventiņi nebija melni kā pieaugušiem lauvām, bet maigi gaišbrūni. Degungals arī nebija melns, bet raibi sārts; tieši virs deguna rēgojās gara, asiņaina skramba. Un lauvu mazuļiem būtu jābūt apaļīgiem. Šī te bija tik tieva, ka Hīlass varēja saskatīt ribas.

- Nu labi, zēns vēlreiz noteica un notupies sāka runāt ldusā, mierinošā balsī: viņš stāstīja visādus niekus, ļaujot dzīvniekam pēc balss toņa noprast, ka nevēl tam ļaunu.

Pēc krietna brīža lauvenīte piezagās tuvāk un apostīja Hīlasa kāju pirkstus. Viņš turpināja runāt.

Mazā lauva mēģināja saņemt zobos zēna papēdi. Hīlass saviebās. Dzīvnieks atrāvās. Hīlass turpināja runāt.

Saule cēlās augstāk, un cikāžu čirksti skanēja citādi. Hīlass turpināja runāt.

Mazliet vēlāk lauvenīte pienāca tuvāk un apošņāja zēna celi. Kad viņš nepakustējās, tad paberzēja vaigu pret viņa stilbu. Tā nolaizīja viņam roku. Mēle bija apbrī­nojami raupja, bet zēns palika mierīgi sēžam, ļaujot dzīv­niekam pierast pie savas garšas un smaržas.

Beidzot mazā lauva nolika galvu viņam uz ceļiem. Hīlass maigi noglāstīja pūkaino aizausi. Lauvenīte pie­vēra acis un sāka murrāt. Zēns lēnām paņēma to rokās. Mazulīte knosījās un mazliet saskrāpēja viņam krūtis, bet viņš juta, ka tas nav aiz ļaunuma, vien tāpēc, ka mazā vēl nav iemācījusies ievilkt nagus.

Hīlass neveikli izkāpa no bedres, turēdams rokā mazo lauvu. Tā, viņš elsa, nolikdams to zemē. Tagad tu tiešām esi viena. Es nevaru par tevi rūpēties, man jāiet sameklēt Pirru.

Viņš devās atpakaļ uz apmetni, bet mazulīte sāka kli­bot viņam pa pēdām.

Hīlass aizdzina dzīvnieku prom. Tas iespruka brikšņos. Taču, kad viņš iegāja mežā, tas parādījās atkal.

Zēns apstājās un nolūkojās uz mazo, plušķaino lauvu mazuli, un viņa krūtīs kaut kas sāpīgi sakustējās. Dzīv­nieks bija viens un pārāk mazs, lai patstāvīgi medītu.

- Labi jau labi, zēns nopūtās.

Lauvēns sasniedza viņa guļvietu pirmais. Tas apostīja papardes, uz kurām Hīlass bija gulējis, divreiz apgriezās ap savu asi un tad iekārtojās un aizmiga.

17

Auļojot uz Mikēnām, Telamons sajutās lepns. Mēs neesam nekādi vārnas, viņš domās sacīja Hīlasam. Mēs esam lauvas.

Taka bija gana plata, lai blakus varētu braukt divi kau­jas rati, un tā plašā lokā veda uz diženo, pakalnā uzcelto citadeli, aiz kuras slējās kalni. Mikēnas zelta bagātību pilsēta. Viņa dzimtas sirds.

Telamons pārjāja pār tiltu, kas veda pāri aizai, un aiz­jāja garām ceļmalā kluknošiem kapakmeņiem, kas apzī­mēja uzveikto cilšu vadoņu kapus. Priekšā viņš redzēja lielus, masīvus vārtus ar augšpusē uzgleznotiem lauvām. Telamons iedomājās, ka te ir viņa vieta. Viņš tam gandrīz noticēja.

Bija aizritējušas vien dažas dienas, kopš viņš bija uzzi­nājis, ka Hīlass vēl ir dzīvs, bet šķita, ka ir pagājuši vai­rāki mēneši. Pirmais pārsteigums, prieks un neticamais atvieglojums par to, ka viņš nebija nogalinājis draugu, ātri vien bija pārvērties mulsumā un sāpēs. Garā, sērās pavadītā ziema bija veltīga. Hīlass un tā keftiešu skuķe par viņu visu laiku bija tikai smējušies.

Zirgs dīžājās, izbijies no kapakmeņiem, un Telamons to bargi savaldīja.

Kad Telamons atcerējās, kā bija raudājis Pirras acu priekšā, zēns sajuta svelošu kaunu. Viņa noteikti zināja, ka

Hllass vēl ir dzīvs. Vai tiem abiem viņa piemuļķošana bija sagādājusi prieku? Vai viņi sabāza galvas kopā un smējās?

Telamonam nez kādēļ šķita, ka Hīlass nebūtu spējīgs uz tādu nodevību. Bet Pirra ar savām gudrajām, melna­jām acīm, kam nekas nepaslīdēja garām nepamanīts un kas šķita saskatām visas Telamona vājās vietas un bailes?

Zirgs atsāka dīžāties, gandrīz izmetot viņu no seg­liem. Telamons nikni parāva dzīvnieka galvu sāņus un piespieda griezties šaurā lokā, līdz tas apstājās drebošs un uzveikts.

- Tā, Telamons nomurmināja. Tagad tu zini, kurš te ir kungs.

Pakaviem klaudzot, viņš iejāja pagalmā; sargi vārtu abās pusēs atsprāga atpakaļ. Zēns pameta grožus vergam un devās uz durvīm.

Aiz muguras zirgs smagi elpoja; sāni cilājās. Tela­mons dzirdēja, kā vergs nosodoši paklakšķina mēli. Viņš apcirtās. Kas tas bija? viņš noprasīja.

Vergs nobālēja. Nekas, kungs.

Telamons pamāja. Tad lai tā arī būtu.

Ieejot lampu izgaismotajā gaitenī, uz visām pusēm pašķīda vergu pulciņi. Telamons mēģināja priecāties par abās pusēs izvietotajiem pieliekamajiem kambariem, pil­niem ar vīnu, miežiem un vilnu, priecāties par bronzas ieročiem un bruņām piekrāmēto arsenālu. Viņš vēl un vēlreiz sev sacīja, ka te ir viņa īstā vieta.

Tēvs tā nedomāja. Saņemot ziņu, kurā Telamonu izsauca uz Mikēnām, Testors atteicās ļaut dēlam turp doties.

- Kāpēc? Telamons iekliedzās. Viņš ir mans vec­tēvs, bet es viņu nekad neesmu redzējis!

- Tu viņus nepazīsti tā kā es, Testors norūca.

- Ļauj man izlemt pašam.

Beigās Testors padevās, kā jau tas pēdējā laikā notika, bet Telamons klusībā jutās vainīgs. Viņš nebija tēvam pateicis īsto iemeslu, kāpēc gribēja tikt prom no Likonijas tāpēc, ka tur ik akmens un ik koks sāpīgi atgādina par Hīlasu.

Pirmā nakts Mikēnās…

Telamons sēdēja uz sola starp karotājiem un jutās gluži apstulbis no plašās, apgleznotās zāles krāšņuma. Vergi atnesa ceptus vēršus un medījumus un lēja kau­sos tumīgu, melnu vīnu ar drupinātu sieru un medu. Uz sienām un balstiem Senči medīja mežakuiļus un lēca no kuģiem kaut savus ienaidniekus. Visās malās zvīļoja zelts. Lapitosa salīdzinājumā ar Mikēnām bija zemnieka būda.

Telamons jutās atvieglots, kad uzzināja, ka Farakss un Alekto ir devušies pie sava brāļa uz Talakreju, bet Mikē­nās tomēr bija palicis viņa biedējošais vectēvs Koronoss.

Virsvadonis sēdēja savā diženajā marmora tronī gandrīz kā zirneklis; viņš dzēra maz un ēda vēl mazāk. Koronoss bija vecs, bet, kad viņš ierunājās, pat pieredzējušākie karotāji nodūra acis. Telamonu pārņēma šausmas, kad Koronoss viņam pavēlēja izstāstīt, kā atgūts duncis.

Zālē iestājās klusums. Zēns vilcinādamies iesāka, un Koronoss visu laiku nenovērsdamies skatījās kādā pun­ktā viņam virs galvas. Viņš nepamirkšķināja ne aci tad, kad Telamons izstāstīja par viņa pirmdzimtā dēla Krātosa nāvi. Kad stāsts bija galā, viņš ar stingru roku pacēla pie lūpām zelta kausu un ledaini sacīja: Es varu radīt vēl citus dēlus.

Kad pārbaudījums bija galā, Telamons priecājās, ka sarunas pievēršas raktuvēm: runa bija par kādu jaunā mēnesī veicamu rituālu bet nu jau viņš bija pārstājis klausīties.

Zēns iztrūkās, kad Koronoss, piecēlies uz iešanu, vēl­reiz viņu uzrunāja: Mazdēl, mums jādodas uz Talakreju. Vai brauksi līdzi?

Šaušalīgākais bija tas, ka Testors to jau bija paredzē­jis un uzsvēris, ka dēls nedrīkst turp doties. Koronoss to noteikti zināja. Viņš zināja visu. Viņš gribēja piespiest Telamonu izvēlēties.

Klusums šķita ilgstam mūžību. Telamons mēģināja kaut ko sacīt, bet rīkle bija izkaltusi gluži sausa.

- Padomā par to, virsvadonis pavēlēja. Izlem drīz.

Divas dienas Telamons mocījās, bet nu, soļojot uz zāli, piepeši zināja, ko atbildēt. Bija tāda sajūta, it kā ausī čukstētu dievi. Hīlass tev tagad neko nenozīmē. Tu esi no Koronosa dzimtas.

Telamons acu priekšā ieraudzīja, kā šķērso jūru vec­tēva lieliskajā melnajā kuģī. Viņš ieraudzīja no viļņiem paceļamies tēvoča Kreona cietoksni. Jā. Viņš dosies uz Talakreju.

Talakrejā viņš reizi par visām reizēm atstās Hīlasu pagātnē.

1 8

Divas dienas Pirra bija pavadījusi, kopā ar Hekabi ieslodzīta bezlogu cellē, klausīdamās, kā pie mūriem ķērkā vārnas, un prātodama, vai Hīlass ir dzīvs vai miris.

Drīz pēc viņu ierašanās cietoksnī bija pienākušas ziņas par nogruvumu. Atskanēja kliedzieni, kņada; kāds vīrs auroja kā satrakots bullis. Vēlāk Pirra pamanīja, kā blakuscellē ievelk kādu vergu. Tas bija tas pats zēns ar līko degunu, kuru viņa bija redzējusi pie dīķa. Viņa dzir­dēja gabaliņus no nopratināšanas. Zirnekļus nogali­nāja vai apraka dzīvus… Vaboli, Blusu. Meitene pūlējās noslēpt šausmas.

- Vai tu to ēdīsi? Hekabi pajautāja.

Pirra pablenza uz zīļu grūdeni un papurināja galvu.

Viņa visu laiku sev centās iegalvot: ja tas zēns varēja izdzīvot nogruvumā, to varēja arī Hīlass.

- Tev vajadzētu ieēst, Hekabi pilnu muti nomurmi­nāja.

- Cik ilgi vēl? Pirra vaicāja. Viņu cellē oda pēc mīza­liem, un viņa juta, ka matos rāpo kukaiņi.

Hekabi paraustīja plecus. Viņš liek mums gaidīt, lai izrādītu savu varu.

Tas nu gan viņam nav īpaši vajadzīgs, Pirra nodo­māja.

Cietoksnī pilnīgi viss uzkrītoši liecināja par varu. To apjoza divēji akmens mūri, katrs krietnā divu roku biezumā, un iekšā varēja tikt tikai pēc galvu reibinoša kāpiena pa sarkanā klintī izcirstiem pakāpieniem. Izrā­dījās, ka Kreona kaujas rati paredzēti, tikai lai dižotos,

- ceļš beidzās pakalna pakājē.

Pirra atcerējās gauso kāpienu pusdienas svelmē un svilstošas miesas smārdu. Meitene pagāja garām apde­gušām čūsku paliekām: vai tie bija ziedojumi Niknajiem? Un viņa atsprāga atpakaļ, pamanījusi kaut ko, kas reiz bija cilvēks. Tukšie acu dobumi glūnēja Saulē, bet krūš­kurvis melnēja, vārnu apsēsts, raustoties un cilājoties kā drausmā elpā…

Cellē ienāca karotājs. Pirra iztrūkusies sazīmēja īlarkosu vietnieku tam Vārnu vadonim, kurš viņu pērnva­sar piekāva.

Meitenei par atvieglojumu, vīrietis viņu neatpazina.

- Kājās! nācējs uzsauca. Ir laiks.

* * *

- Viņam riebjas gaisma, un čūskas iedveš viņā šaus­mas, īlarkoss stāstīja, pavadīdams abas pa gaiteņu labi­rintu. Tāpēc tas, ko jūs esat nodomājušas…

- Vai dabūjāt? Hekabi pārtrauca.

Karotājs deva zīmi vergam, kurš pasniedza zintniecei aizvāztu groziņu.

- Tā ir kļūda, viņš nomurmināja. Tas beigsies tāpat kā ar iepriekšējo gaišreģi.

- Kas ar viņu notika? Hekabi pajautāja.

-Jūs pagājāt viņam garām, kāpjot augšā.

Pirrai iekšā viss sagriezās. Bet kā gan Hekabi spēs izdziedēt Kreonu, ja patiesībā bija viltvārde?

- Dzirdēju, ka viņam esot viesi no Mikēnām, Hekabi bilda.

- Kā tu to zini? īlarkoss asi noprasīja.

- Tā ļaudis runā.

Pirra atskārta, ka Hekabi runā akejiski. Domāju, ka tu neproti akejiešu valodu, viņa pačukstēja.

Hekabi mute sašķobījās. Laikam būsi pārklausīju­sies.

- Kāpēc tad liki man nākt līdzi?

Zintniece neatbildēja. Viņu, šķiet, it nemaz nesa­trauca izredzes satikt Kreonu. Patiesībā Hekabi pat šķita priecīga satraukuma pārņemta it kā tieši to arī gribētu.

Viņi pienāca pie durvīm, ko aizsedza košsarkans aiz­kars; abās pusēs stāvēja ražena auguma sargi. Hekabi pasniedza groziņu Pirrai. Tajā kaut kas iešņācās. Pirra tā iztrūkās, ka gandrīz nometa nešļavu.

- Tie ir tikai zalkši, Hekabi nomurmināja, tie tev neko neizdarīs.

- Ko? Bet viņš sacīja…

- Dari, kā lieku, un tev nekas nenotiks.

Caur aizkaru kļuva dzirdamas balsis. Man jūsu palī­dzība nav vajadzīga, ņurdēja kāds vīrs.

- Man vienalga, atmeta cits. Tu esi aizdevis Kalnam dusmas, brāl. Tikai viens spēks var to vērst par labu.

- Talakreja ir mana! Es to izlemšu!

- Izlems mūsu tēvs, salti ierunājās sieviete.

- Vācieties, pirmais vīrietis uzsauca. Abi!

- Pagaidām, sieviete noteica.

Aizkars noplandīja, un gaiteni iznāca divi cilvēki. īlarkoss parāva Pirru un Hekabi nost no ceļa. Malā nāk kungs Farakss un kundze Alekto.

Pirra uzreiz pamanīja, ka Farakss ir no tiem vīriem, kas dzīvo, tikai lai cīnītos. Viņa tunika bija no vienkārša, tumši asinssarkana vilnas auduma, un pāri krūtīm bija pārlikta zobena siksna. Spēcīgos locekļus klāja rētas, un kreisā pleca āda bija cieti sarepējusi no vairoga nēsāša­nas. Tumšais skatiens pārslīdēja meitenei pāri, it kā viņa būtu gaļas gabals.

Alekto bija jauna. Viņa bija ģērbusies zīda ldeitā ar iežmaugtu vidukli un dzelteni melnu zigzagu rakstu; seja bija nevainojama un tīra. Pirrai Alekto šķita kā skaista lapsene. Tumšās acis pavērās uz Pirras rētu, un sieviete nepatikā noskurinājās.

Kad abi bija prom, īlarkoss noslaucīja no pieres svied­rus. Tad viņš iztaisnoja plecus un pavilka aizkaru malā.

- Esmu atvedis zintnieci, kungs. Vai jūs vēl…

- Ved viņu iekšā.

īlarkoss iestūma telpā Hekabi un tad Pirru ar čūsku groziņu rokās.

Istaba bija ēnaina un piedūmota. Pirra saskatīja ar sarkanu audumu aizklātu logu, bronzas ogļu pannu, kurā zvēroja ogles, un sajuta deguma dvaku. Pie sienām karājās bronzas cirvji un šķēpi. Stūrī zvīļoja bruņas: lielu aizsargi, krūšusargs, roku aizsargi un vēršādas vairogs krietna vīra augumā, kā arī mežakuiļa ilkņu bruņucepure ar melnu zirga saru pušķi.

Kreons, liels kā vērsis, nikni soļoja šurpu turpu. Viņam uz pleciem bija uzmesta lauvāda. Caur garajām, tumšajām karotāja matu pīnēm Pirra pamanīja zibam acu nemierīgo spīdumu.

- Nu? viņš uzrēja.

- Esmu nākusi atbrīvot jūs no sāpēm, Hekabi bez­bailīgi paziņoja.

- Tā jau visi saka, viņš atcirta.

- Starpība tāda, ka es to tiešām varu.

Kreons iespieda pirkstu kauliņus deniņos. Čūskas! viņš ieņurdējās. Tās ložņā manā galvā un skrāpē manu galvaskausu ar saviem zobiem…

- Es varu tās padzīt, Hekabi apgalvoja.

- Nu tad dari tā, viņš aizsmakušā balsī atvēlēja.

Hekabi šķērsoja istabu, piegāja pie loga un norāva

priekškaru. Telpā ieplūda mēness gaisma, un Kreons sarāvās. Par to man vajadzētu likt tevi nogalināt!

- Bet tad tevi nekad neviens neizdziedētu. Tonī, kas necieta nekādus iebildumus, Hekabi lika īlarkosam aiz­vākt ogļu pannu un atnest tādu, kas nedūmo.

īlarkoss uzmeta skatienu Kreonam; tas īgni pamāja ar galvu.

Kad pa logu brīvi brāzās nakts vējš un telpā ienesa tīras priežu malkas uguni, dūmaka izklīda un visiem kļuva vieglāk elpot.

Kreons atšļuka uz melnām aitādām noklāta sola un ar aizdomām paglūnēja uz groziņu Pirras rokās. Kas tas?

- Čūskas, Hekabi atsaucās.

- Čūskas? vīrietis pietrūkās kājās. Kas tas ir? Aiz­vāciet tās!

īlarkoss jau dzīrās paklausīt, bet Hekabi viņu ar ska­tienu apturēja. Jūs sapņojāt, ka jums iekoda čūska, viņa sacīja Kreonam.

Tas samirkšķināja plakstus. Kā tu to zināji?

Viņa nezināja, nodomāja Pirra. Vairums cilvēku laiku pa laikam sapņo par čūskām.

- Tāpēc jums sāp, Hekabi paziņoja. Tās ieperi­nājušās jūsu galvaskausā. Mana verdzene izpildīs čūsku rituālu, lai tās izdzītu.

Pirra šausmās blenza uz zintnieci.

- Uz priekšu, Hekabi keftiešu valodā mudināja.

Pirra trīcēdama nolika groziņu salmos. Tā saturs ieča­bējās un iešņācās. Meitene noņēma vāku. Hekabi bija taisnība tie bija zalkši taču tiem nepatika ieslodzī­jums.

- Tā ka lai tas iedarbotos, Kreons draudēja, vai arī mēs jūs abas izbarosim vārnām.

- Uz priekšu, Hekabi vēlreiz skubināja Pirru.

Meitenei ausīs šalca asinis. Viņa žigli sagrāba divas

čūskas aiz skaustiem tā, kā bija redzējusi darām māti, un pacēla tās gaisā. Viņa juta ap delmiem aptinamies mīkstus vijumus. Sīkās mēlītes šaudījās kā melnas zibens šautras. Kreons vēroja ikvienu viņas kustību, un vīrieša bailes un naids apdvesa Pirru kā ugunskura versme.

- Ej tuvāk vadonim, Hekabi pavēlēja.

Pirra ar paceltām rokām paspēra soli pretī vīrietim; tas sagumis sēdēja uz sola un ar plaukstām žņaudzīja ceļus.

Tuvumā Pirra redzēja, ka Kreona bārdu un garos, tau­kainos matus caurvij bronzas diegs. Viņa redzēja, kā no vaigiem lobās pelnu plēksnes. Sajuta baiļu skāņo dvaku. Bet apsarkušās acis lūkojās tā, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Vadonis redzēja tikai čūskas.

Hekabi meta lokus pa istabu, kaisīdama zālītes. Lai padzītu sapņu čūskas, viņa rāmi skaidroja, mums

jāzina, kāpēc tās nāca. Viņa uztvēra Pirras skatienu. Paliec, kur esi. Gari man saka, ka esat rakuši par dziļu. Jūs esat aizvainojuši Uguns Pavēlnieci.

Kreons nošņaukājās. Mēs pielūdzam spēkus, kuriem pat Viņa nespēj pretoties. Taču viņa deniņos pulsēja resna vēna.

- Gari man sūta dunča vīziju, Hekabi turpināja.

Vadonis aplaizīja lūpas. Mans tēvs to ved šurp, lai

jaunā mēnesī veiktu rituālus. Niknie pakļaus Pavēlnieci mūsu gribai. Tad Talakreja beidzot patiesi piederēs man.

Hekabi pamāja ar galvu, un Pirra apjauta, cik zintniece ir gudra viņa izmantoja čūskas uzmanības novēr­šanai un izlikās, ka zina vairāk nekā patiesībā, lai liktu viņam runāt.

- Redzu, kā pēc dunča sniedzas vēl citas rokas, Hekabi klusītēm sacīja.

Kreona seja pietumsa. Mans brālis un mana māsa. Viņi vērpj intrigas, lai iegūtu Talakreju sev.

Piepeši Pirra pamanīja, ka viena čūska bija izbēgusi no groziņa un slīdēja vadonim tuvāk. Meitene mēģināja rāpuli aizbiedēt ar kāju.

Par vēlu. Kreons ar naidpilnu brēcienu sagrāba čūsku, sašķaidīja dūrē un iemeta ugunī.

Pirra šausmās noskatījās, kā zalktis noraustās un sastingst. Čūskas viņas rokās sajuta māsas nāvi un kļuva nemierīgas. Meitene saudzīgi berzēja tām zodus ar īkšķiem un klusībā nosolījās tās palaist vaļā.

- Ko vēl gari tev saka? Kreons elsa.

- Tie man teic, ka Kreons ir Talakrejas pavēlnieks, Hekabi mierinoši runāja. Kreons noslēgs vienošanos ar Keftiu…

- Keftiu! Vadonis nospļāvās. Mums nav vajadzīgas vienošanās. Mēs paņemsim Keftiu, un tad visi tās dārgumi piederēs mums.

Pirra gandrīz izmeta no rolcām čūskas.

Hekabi viņai uzmeta brīdinošu skatienu.

- Viņi lūkojas uz mums no augšas kā uz mežoņiem, ICreons turpināja, bet kuram tad ir karotāji? Kam pie­der vara? Drīz mēs… Viņš aprāvās un pielika rokas pie deniņiem. Sāpes. Tās ir pārgājušas.

īlarkosam palika vaļā mute.

Kreons apbrīnā lūkojās uz Hekabi.

- Es taču teicu, tā paziņoja un izņēma no sava maišeļa kazas raga dozīti un sačervelējušos sakni. Divreiz dienā ierīvējiet deniņus ar šo eļļu un pirms gulētiešanas sakošļājiet granātābola sēkliņas lieluma gabaliņu no šīs saknes. Ja čūskas atgriezīsies, sūtiet pēc manis.

* * *

-Jums izdevās, īlarkoss nomurmināja, kad viņi bija izgājuši gaitenī.

Pirra tik tikko dzirdēja, ko viņš saka. Vārnas bija nodomājuši iebrukt Keftiu. Tad tāpēc viņi tā alka pēc bronzas lai karotu ar viņas tautu.

Hekabi viņai priekšā sagrīļojās un noslīga ceļos.

- Hekabi? Pirra apjuka.

Zintniece locījās uz grīdas; viņas seja bija nosvīdusi un bāla.

- Kas lēcies? uztraucās īlarkoss.

- Kas notika? durvīs stāvēdams, uzbrēca Kreons.

Hekabi mugura izliecās, un viņa svaidījās te uz vie­niem sāniem, te otriem. Lūpas bija nošķiestas ar putām

un acis pārgrieztas baltas. Es viņu redzu… zintniece čukstēja dobjā, it kā ne savā balsī. Viņš izlien no zemes… sarkana upe aprij Talakreju… ārpusnieks ir dzīvs…

- Ko? Kreons ierēcās. Ko viņa tur saka?

- Viņa trako, kungs, īlarkoss steigšus runāja. Sargi! Aizvediet viņas uz celli!

- Ārpusnieks ir dzīvs, Hekabi sēca.

- Ārpusnieks ir miris! Kreons iekaucās. Brālis ar pēdējo elpas vilcienu sasauca Niknos, un Tie viņu sadzir­dēja, ārpusnieks ir miris! Miris!

Miris! Miris! Atbalsis aizskanēja pa gaiteni.

Cellē Pirra nolika čūsku groziņu zemē un sašļuka, piespiedusi plaukstas pie mutes. Koronosa duncis būs Talakrejā. Vārnas uzbruks Keftiu. Hīlass bija dzīvs.

Hekabi iekunkstējās un piecēlās sēdus. Seja bija dzel­tenīga kā vasks, bet viņa šķita atguvusies. Kas notika? viņa nomurmināja. Cik ilgi tas bija?

- Tu neesi viltvārde, Pirra bilda.

Zintniece atspiedās pret sienu un aizvēra acis.

- Protams, neesmu. Tas sākās tad, kad biju tavā vecumā. Pakritu un sasitu galvu. Tā es dabūju šo. Viņa pieskārās baltajai matu šķipsnai.

- Kāpēc tu izliecies par viltvārdi?

- Padomā labi.

Pirra brīdi gudroja. Tev vajadzēja, lai es noticu, ka es tevi piespiežu sev palīdzēt lai man nerastos aizdo­mas, ka tu jau pašā sākumā gribēji mani dabūt šurp.

- Ļoti labi, Hekabi sausi paslavēja.

- Tu zināji, ka Vārnas gatavo uzbrukumu Keftiu…

- Man bija tikai aizdomas. Nu es to zinu.

- …un tu gribēji, lai es to dzirdu, lai pateiktu savai mātei.

- Un viņa tad izdarīs to, ko Keftiu vajadzēja izdarīt jau pirms desmit gadiem. Viņa atbrīvos salas no Vārnām.

Gaitenī atskanēja soļi, un telpā ienāca īlarkoss; viņš neticībā šūpoja galvu. Man likās, ka viņš liks jūs noga­lināt, bet viņš jūtas iespaidots. Viņš grib, lai paliekat.

- Es pie viņa nākšu, kad vien viņš vēlēsies, Hekabi stingri paziņoja, taču šeit nepalikšu. Man jāļauj brīvi nākt un iet.

īlarkoss jaunā cieņā nolieca galvu. Kā vēlies.

Kad karotājs bija prom, Hekabi noslaucīja no sejas sviedrus. Ko es sacīju, kad biju transā? Izstāsti man vārdu pa vārdam.

Pirra vilcinājās. Tu sacīji, ka ārpusnieks ir dzīvs.

Hekabi sarauca pieri. Ārpusnieks… bet kas tas tāds ir? Un kāpēc Kreons no viņa baidās?

Pirra atkal saminstinājās. Viņa pierāpās tuvāk Hekabi.

- Bija tāds orākula pareģojums, viņa čukstēja, kas skanēja tā: Ja ārpusniekam būs duncis, Koronosa dzimta ies bojā. Esmu visai droša, ka to viņi paturēja noslēpumā. Viņu karotāji zina tikai to, ka jānogalina ārpusnieki.

Hekabi acis iedzalkstījās. Tas zēns, ar kuru tu runāji pie dīķa. Tas bija viņš, vai ne? Ārpusnieks. Neliedzies, es to redzu tavās acīs.

Pirra aplaizīja lūpas. Tu sacīji, ka viņš ir dzīvs. Tu teici, ka redzēji viņu izlienam no zemes. Tas noteikti nozīmē, ka viņš izdzīvoja nogruvumā.

- Ej pie viņa. Pateikšu, ka man vajag, lai tu savāc zālītes. Uzmeklē viņu. Brīdini, ka viņi zina. Atrodi viņu, zintniece piekodināja. Ja viņš ir Kreona ienaidnieks, tātad ir mans draugs! Ej!

19

Lauvu mazulīte iegrūda galvu zēnam zem rokas un nepacietīgi ieņaudējās. Zēns turpināja gulēt, tāpēc viņa uzkāpa tam uz vēdera un izlaida nagus nu gan viņš ar kaucienu pamodās.

Zēns žāvādamies un ņurdēdams aizrāpās līdz karsta­jam slapjumam. Pirmīt viņš bija izķeksējis zaķa ķepas un ļipu un aizmetis krūmos, lai viņa tos varētu sameklēt. Tagad lauvenīte ziņkārīgi noskatījās, kā viņš dzer nevis lok tā kā lauvas, bet pasmeļ slapjumu savās garajās, tie­vajās priekšķepās.

Pēc tam viņš paķēra žagaru un ierakās zem kāda auga. Viņa gribēja paošņāt, bet zēns neļāva. Viņš izvilka sakni un to apēda. Mazulīte juta dziļu bijību.

Viņa visu laiku prātoja, kāpēc cilvēks nenolaiza viņas kažoku spodru, bet nu apjēdza, ka viņam ir pārāk gluda mēle: no tādas nebūtu nekādas jēgas, ja gribētu tā jauki paieskāt un notīrīt kādam spalvu. Arī viņa zobi nebija nekādi izcilie, bet nagi vispār nebija pieminēšanas vērti tos pat nevarēja ievilkt un izlaist. Astes viņam nebija, tātad viņš nevarēja to vicināt dusmās, turklāt bez puš­ķīša astes galā arī nevarēja dot ziņu garā zālē. Dīvainā­kais bija tas, ka viņam nebija ne ūsu, ne kažoka, vien kaut kādas lēkšķainas krēpītes, kas pat neiekļāva visu seju. Tas lauvenīti uztrauca. Kā tad viņš nenosala?

Zēns sēdēja zemē un sarunājās ar viņu. Viņai patika tā balss mierīga un stipra tāpēc viņa pieslējās pakaļ­kājās, uzlika priekškājas viņam uz pleciem un nolaizīja viņa degunu. Zēns iesmilkstējās, bet viņa nojauta, ka tie ir viņa smiekli, tāpēc nolaizīja vēl stiprāk. Abi sāka vār­tīties un rotaļīgi cīkstējās. Lauvenīte jutās tik labi, kā vēl nekad pēc mātes nāves nebija jutusies.

Pēc tam zēns apšļakstīja viņu ar ūdeni, lai nomaz­gātu pret to lauvu mazulītei nebija iebildumu; bet tad viņš satvēra viņas ievainoto ķepu tas gan nebija patī­kami. Viņš izrāva no pēdas spilventiņa ērkšķi. Lauvenīte iespruka zem krūma un iešņācās. Tas bija sāpīgi.

Juzdamās gauži satraukta, lauvenīte skatījās, kā viņš sakošļā kaut kādas lapas un sajauc tās ar dubļiem. Ko viņš tagad bija izdomājis?

Zēns klusi runāja un, pierāpies klāt, atkal pasniedzās pēc ievainotās ķepas. Lauvenīte ieņurdējās, bet cilvēks, viņai par lielu izbrīnu, saķēra ķepu un iesmērēja to ar dubļiem, kas smaržoja pēc lapām. Lauvenīte tā iztrūkās, ka aizmirsa pat kost un nolaizīja smēri. Zēns uzsmērēja vēl. Viņa atkal visu nolaizīja. Brīdi viņi tā rotaļājās, bet tad viņš sadusmojās un sakošļāja citas lapas, kas garšoja tik atbaidoši, ka viņa lika tās mierā.

Pēc tam viņa nosnaudās, un pamostoties ķepai jau bija labāk.

Vēlāk zēns izslējās savā garajā, kokam līdzīgajā augumā un uzrunāja viņu. Lauvenīte uzreiz modri ieklau­sījās. Viņš grasījās doties medībās un gribēja, lai viņa nāk līdzi.

Lauvu mazulīte lepni rikšoja blakus garajam bezspalvas radījumam, kurš bija ieņēmis viņas bara vietu. Viņš

nebija lauva, bet tā krēpes bija tādā pašā krāsā kā lauvu krēpes un savādās, šaurās acis arī bija lauvu krāsā.

Lauvenīte sirds dziļumos juta kaut arī zēns neizska­tās pēc lauvas, viņa garā gan mīt īsts lauva.

* * *

Iepriekšējā dienā Hīlass bija slazdā noķēris divas irbes, bet šorīt veiksmīgi mests akmens nogalināja nelielu stirnu.

Postaža piebāza purnu papētīt.

- Nē! Hīlass stingri sacīja.

Lauvu mazulis lūdzoši vērās viņā.

Zēns iespurdzās. Pēc tam kad tu tā izrīkojies ar zaķi?

Viņš pārmeta stirnu pār plecu un devās atpakaļ uz apmetni; Postaža sekoja viņam pa pēdām.

Pēc vairākām krietnām maltītēm un pietiekama miega lielākoties guļot Hīlasam virsū lauvenīte bija apbrīnojami ātri atkopusies. Vēders bija apaļš, spalva pūkaina un mīksta. Pats labākais mazulīte bija iemācī­jusies viņam uzticēties. Viņa cilpoja pretī, izdvešot īsus, dedzīgus ņurdienus ng, ng, ng -, tad apmetās uz mugu­ras un tirināja plankumainās kājās, lūdzot, lai pakasa viņai vēderu.

Šķita brīnišķīgi, ka viņam ir kāds, ar ko sarunāties un par ko rūpēties. Lauvenīte mazliet atgādināja Hīlasa suni Škicu. Viņai piemita nepiepildāma ziņkārība: tā allaž rau­sās klēpī, lai piedalītos visā, ko zēns darīja, un vienmēr alka pēc uzmanības. Bet viņai piemita arī lauvu biedējošā spēja nozust garā zālē, un lauvenīte atšķirībā no suņiem neluncināja asti, kad jutās apmierināta, viņa to vicināja

dusmās. Visvairāk lauvenīti kaitināja, ja par viņu nelikās zinis. Tas bija neciešami.

Lauvenīte vēl aizvien piekliboja, tāpēc Hīlass apmetnē uztaisīja vēl vienu rūgtu vībotņu kompresi un uzsmērēja to uz viņas pēdas un uz skrāpējuma degunā. Tad viņš pameta lauvenītei stirnas iekšas, lai tā būtu nodarbināta.

Kamēr lauvu mazulīte līksmoja un atkal nosmērējās, Hīlass ar jauno obsidiāna nazi sadalīja medījumu. Daļu gaļas viņš sažāvēs, bet pārējo ieraks karstajos dubļos pie avota; zemē bija tik daudz karstuma, ka nebija nekādas vajadzības riskēt kurt uguni. Tad Hīlass nomazgās ādu, ierīvēs to ar samīcītām smadzenēm un pakārs zarā: var­būt tā būs gana liela, lai uztaisītu ūdens maisu un svār­kus.

Tam visam būs nepieciešams laiks, bet viņam patie­sībā vajadzēja doties pa pēdām Pirrai. Tomēr, ja Hīlass ceļā nomirs no slāpēm, tad nekāds lielais palīgs viņai nebūs.

Ap mijkrēšļa laiku viņš attaisīja caurumu dubļos un apēda sulīgo, maigo gaļu. Postaža bija nomodā un uzglū­nēja zarā pakārtajai stirnas ādai. Hīlass skaidri redzēja, ka tā dziras kāpt kokā, tāpēc, lai novērstu lauvas uzma­nību, nopina vienkāršu klūgu bumbiņu no ugunspuķu stublājiem. Skaties, Postaža! Ķer!

Par ķeršanu mazā lauvene neko nezināja, taču bum­biņa viņai ļoti patika. Abi no sirds izspēlējās pa visu apmetni un avotu. Tad Postaža pēkšņi sajutās nogurusi un aizmiga.

Hīlass sēdēja, košļāja stirnas ribu, bet lauvenīte tikām gulēja viņam blakus un miegā kustināja asti. Savādi. Vēl pirms dažām dienām Hīlass pat nezināja, ka viņa vispār ir. Nu bija tāda sajūta, ka viņi vienmēr bijuši kopā.

Postaža rikšoja tālāk un pameta skatienu atpakaļ uz Hīlasu. Turies līdzi! Uz kalna viņa šķita pārsteidzoši mie­rīga un bija uzgājusi kazu iemītu taku, kas veda augstāk.

Hīlass kāpa lauvenītei pakaļ. Zēnu cepināja pusdien­laika saule, un viņš bija apkrāvies ar ūdens maisu, gaļas saini un Postažas mīļoto klūgu bumbiņu, kuru mazulīte nebija ar mieru atstāt apmetnē.

Pametot skatienu pār plecu, atklājās, ka abi ir uzkā­puši augstāk, nekā Hīlass bija domājis. Mežs, brikšņi, obsidiāna krauja un meža bumbiere bija palikuši tālu lejā.

Hīlass bija izlēmis neriskēt iet atpakaļ uz Kaklu pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, tāpēc kāpa augšā, lai varētu izpētīt apkārtni no šejienes. Varbūt izdosies pama­nīt, kā izvairīties no raktuvēm, kaut gan viņam pagaidām vēl nebija ne mazākās nojausmas, kā izglābt Pirru.