Uguns sala

AUTORES PIEZĪME

Grāmatā “Uguns sala” aprakstītie notikumi risinās zemē, ko mēs saucam par Seno Grieķiju, pirms trīsarpus tūkstošiem gadu bronzas laikmetā. Tas viss notika ilgi pirms jums varbūt zināmo marmora tempļu uzbūvēša­nas. Tas viss notika tad, kad grieķi pat vēl nebija sakār­tojuši savus dievus panteonā, sākot ar Zevu, Hēru, Aīdu, kuriem sekoja pārējie dievi.

Par bronzas laikmeta Grieķiju nekas daudz nav zināms, jo toreizējie cilvēki ir atstājuši pavisam maz raks­tisku liecību, taču mums ir neliels priekšstats par apbrī­nojamajām kultūrām, ko mūsdienās sauc par Mikēnu un Mīnoja kultūrām. Tā ir “Dievu un karotāju” pasaule. Uzskata, ka tolaik pastāvēja atsevišķi valdījumi, kurus šķīra kalni un meži, zeme bija mitrāka un zaļāka nekā mūsdienās un gan uz sauszemes, gan jūrā mita daudz vairāk savvaļas dzīvnieku.

Lai radītu pasauli, kurā mīt Hīlass un Pirra, esmu pētī­jusi Grieķijas bronzas laikmeta arheoloģiju. Lai saprastu, kā cilvēki domāja un kam ticēja, esmu smēlusies iedvesmu no mūsdienu cilvēkiem, kas dzīvo saskaņā ar senču tradī­cijām, tāpat kā rakstot par akmens laikmetu “Tumšās senatnes stāstos”. Un, kaut arī Hīlasa laikā cilvēki galve­nokārt nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību, nevis

medīšanu un vākšanu, man nav ne mazāko šaubu par to, ka daudzi akmens laikmeta mednieku un vācēju ticējumi bija dzīvi vēl bronzas laikmetā, it īpaši starp nabadzīgā­kajiem ļaudīm tādiem kā Hīlass.

īsi piebildīšu par vietvārdiem. Akeja (jeb Ahaja, kā to parasti dēvē) ir senais Grieķijas sauszemes nosaukums, bet Likonija ir manis izdomāts vārds mūsdienu Lakonijai. Mikēnu vārdu es neesmu mainījusi, jo tas ir plaši pazīstams. Diženajai Krētas civilizācijai, ko dēvējam par Mīnoja kultūru, esmu devusi nosaukumu Keftiu. (Mēs nezinām, kā krētieši paši sevi sauca; dažos avotos viņus varēja saukt par keftiešiem, bet varbūt viņus vienkārši tā dēvēja senie ēģiptieši.) Runājot par Ēģipti, esmu paturē­jusi tās nosaukumu, kaut arī tas cēlies no grieķu valodas, jo mainīt to, tāpat kā Mikēnas, šķita nedabiski.

“Dievu un karotāju” pasaule kartē ir tāda, kādu to pazīst Hīlass un Pirra. Tāpēc tur atrodas dažas manis izdomātas salas, bet trūkst citu, kurām šai stāstā nav nozīmes. Par Obsidiāna salām Pirra sauc Kiklādu salas uz austrumiem no Grieķijas cietzemes. Talakrejas salu es izdomāju, atceroties savus ceļojumus uz vairākām vulkāniskām salām Milu un Sifnu Kiklādu arhipelāgā un Vulkāno un Stromboli salām Lipāru salās, savukārt Kreona cietoksnis manā iztēlē radās pēc krāšņās Agiosas Andreasas drupu apmeklējuma Sifnā.

Lai izjustu Talakrejas raktuvju gaisotni, es devos uz Rietumeiropas lielākajām bronzas laikmeta vara raktu­vēm Greitormā Velsas ziemeļos. Rāpošana cauri klaustrofobiski šaurajiem tuneļiem man tiešām palīdzēja iztēloties, kā jutās Hīlass. Sifnas salā Vidusjūrā es devos pārgājienā uz nomaļajām bronzas laikmeta raktuvju

drupām Agiosā Sostisā. Ejās es neiegāju tās nebija dro­šas, un es atrados viena pati vairāku jūdžu attālumā no visām apdzīvotām vietām -, taču atrašanās tur man jau atkal lika skaidri apjaust, cik šausmīgi bija būt vergam un mākslīgajā apgaismojumā strādāt tik šaurās telpās.

Kaut arī Talakreja ir izdomāta, tās dabas aprakstu ie­dvesmoja īstas vulkāniskās salas, ko redzēju savos ceļoju­mos. Milā es redzēju baltu aizu, krāsainas klintis un alas un karstos avotus, kā arī to, kas man iespiedies atmiņā vislabāk obsidiāna klātu nogāzi ar lieliem oļu vāliem un rokas cērtēm, ko tur pirms tūkstošiem gadu atstājuši akmeņkaļi. (Arī meža bumbiere ir īsta. Es bieži sēdēju tās paēnā un vēroju, kā pār nogāzi laidelējas piekūni.)

Vulkāno sala man deva Talakrejas melno līdzenumu, irbuleņu biezokni, smirdīgo, zaļo dubļu lāmu un Kalna kūpošo krāteri, nemaz nerunājot par Talakrejas smaku, kas rada galvassāpes. Vairākas reizes vienatnē kāpjot neaktīvajā vulkānā, es piedzīvoju vairākas neaizmirs­tamas sastapšanās ar fumarolām šņācošām, ar sēru aprepušajām plaisām, kur stāstā mīt uguns gari. Mani bieži aizdzina to smacējošie dūmi, un, kaut ari es nekā­dus uguns garus nesatiku, bija viegli iedomāties, kādu iespaidu šī vieta atstātu uz tādu bronzas laikmeta zēnu kā Hīlass.

Atzīšos, ka neesmu pabijusi iekšā vulkāna krāteri izvirduma laikā; te es paļāvos uz dzīvu palikušo izvir­dumu liecinieku atstāstiem. Lai novērotu izvirdumu pati savām acīm, es uzkāpu Stromboli kalnā (netālu no Sicīli­jas), kas gandrīz vienmēr ir aktīvs. Virsotni mēs sasnie­dzām, kad jau bija satumsis, un skatījāmies, kā no krātera šaujas lava. Tālāk sekoja tikpat spilgti atmiņā iespiedies

naksnīgs kāpiens lejā pa melnām, pelniem klātām nogā­zēm, kas iedvesmoja stāstu par Pirras kāpienu.

* * *

Gribu pateikties daudziem tik daudziem, ka nespēju nosaukt visus vārdā, kas man palīdzēja izpētīt Milu, Sifnu, Vulkāno un Stromboli. Esmu arī ārkārtīgi pateicīga par palīdzību Londonas Universitātes koledžas Arheolo­ģijas institūta Egejas arheoloģijas profesoram Todam Vaitlovam. Viņš ļoti dāsni veltīja man laiku, atbildot uz jautājumiem par Egejas aizvēsturi, kā arī sniedza neno­vērtējamus padomus par vietām, kuras Milā un Sifnā jāapmeklē, un par to, ko es tur varētu ieraudzīt. Viņš man arī atļāva pieskarties daudziem Mikēnu un Mīnoja kultūras artefaktiem (ar cimdiem, protams!) no insti­tūta kolekcijas. Turot rokā nelielu māla vērsi no bronzas laikmeta, kurš savulaik varbūt bijis kāda ziedojums, un redzot kāda otas triepienus un pirkstu nospiedumus, es jutos ļoti tuvu šiem senajiem cilvēkiem.

Visbeidzot es, kā jau allaž, gribu pateikties savam brīnišķīgajam, nenogurdināmajam aģentam Pīteram Koksam par viņa atdevi un atbalstu, kā arī savai izcili talantīgajai redaktorei Elvai Mūdijai par nebeidzamo entuziasmu un nešaubīgo atbalstu stāstam par Hīlasu un Pirru.

Mišela Peivere, 2013. gadā

ATKLĀJIET VAIRĀK PAR. “DIEVU UN KAROTĀJU” BRĪNUMAINO PASAULI

Jūs varat nokāpt īstās bronzas laikmeta raktuvēs, lai uzzinātu, kādas tās bija.

Apvienotajā Karalistē atrodas Ziemeļeiropas lielākās bronzas laikmeta raktuves Greitormas raktuves Velsā, netālu no Lendudno.

Jūs varat nokāpt lejā un paši paskatīties, cik šauri bija to tuneļi. Dažas ejas ir tik šauras, ka tiek uzskatīts tās varēja izmantot tikai piecgadīgi bērni. Sīkāk skatiet: www.greatormemines.co.uk

Vēl jūs varat paskatīties, kā zaļo akmeni (vara rūdu) izrok un kausē tā, kā cilvēki noteikti darīja senos laikos (vēl mazliet senāk nekā Hīlasa laikā). Šie strādnieki dar­bojas kādās raktuvēs Jordānijā; varš atrodas tuvu zemes virsmai iztēlojieties, kā būtu skaldīt šādas klintis pazemē: www.youtube.com/watch7v=_OrBw4L490Y j