Viņam riebās domas par to, ka meitene ir ieslodzīta Kreona cietoksnī. Ja Kreons uzzinās, kas viņa tāda ir, tad izmantos to pats saviem nolūkiem. Hīlasam pat negribē­jās iztēloties, kādi tie varētu būt.

Viņi bija uzkāpuši pārāk augstu. Gājēji atradās raupju, melnu smilšu klātā nogāzē, ko izraibināja trauslas, sar­kanas zāles kumšķi. Te nebija nekādu iespēju paslēpties, vien neliela klintsradze, bet augstāk līdz pašai virsotnei slējās ogļmelni akmens bluķi. Lejup strāvoja dūmi. Nāsīs iecirtās puvušu olu dvaka.

Tuvojoties radzei, smaka piepeši kļuva spēcīgāka un zeme zem kājām sakarsa. Zēns apstājās.

Divus soļus tālāk no plaisas zemē pikti sprauslāja dūmi. Plaisa bija apmēram dūres lielumā, un melnās

smiltis tai apkārt izraibināja brīnumaini, koši dzelteni kristāli. Tie atgādināja kāda ugunīga nezvēra izkārnīju­mus un veidoja ap plaisu grubuļainu garozu; no spraugas spēcīgi mutuļoja smirdīgi dūmi un nāca neganta, nerim­tīga šņākoņa.

Prātā atausa kaut kas, ko bija sacījis Zens. Zemes plai­sās dzīvo durstīgi, karsti uguns gari.

Hīlass sajuta versmi, it kā garām no sava midzeņa būtu paslīdējis kāds neredzams gars. Viņš atkāpās. Bet Postaža, zēnam par lielu izbrīnu, gluži bez baiļu soļoja tieši uz plaisu.

- Postaža, nāc lejā! zēns asi uzsauca. Viņš neuzdro­šinājās ne pacelt balsi, ne doties mazajai lauvai pakaļ. Cilvēku pasauli no nemirstīgo pasaules šķir vien plāns plīvurs, un Hīlass zināja, ka ir pienācis tam pārāk tuvu.

- Postaža! viņš atkārtoja.

Piepeši vējš mainīja virzienu, un Hīlasu ietina smacīgi, karsti dūmi. Smaka bija tāda, ka likās kāds aizžņaudz rīkli. Viņš neko neredzēja un nevarēja paelpot.

- Postaža! viņš izdvesa, akli meimurodams lejup pa nogāzi.

Lauvenīte pielēkšoja klāt un pagrieza galvu, it kā sekodama kaut kam, ko viņš neredzēja.

- Kas ir? Hīlass elsa.

Dzīvnieka gaišbrūnajās acīs bija redzamas sīkas lies­miņas, lai gan nekur uz Kalna uguni neredzēja. Lauvenīte nošķaudījās un paberzēja galvu pret viņa stilbu.

- Esam uzkāpuši par augstu, viņš nomurmināja. -Jādodas atpakaļ.

Uguns gars viņu brīdināja. Te bija nemirstīgo terito­rija cilvēkiem te nebija vietas.

Mazā lauva noskatījās, kā uguns gars paslīd zēnam garām viena astes vēziena attālumā taču viņš to kā par brīnumu neredzēja.

Visapkārt uz kalna sāna bija izkaisīti midzeņi; tur iekšā un ārā šaudījās uguns gari. Daži bija lieli un sprakšķoši, citi mazi un ldusi. Zēns, šķiet, neredzēja nevienu no tiem.

Lauvenīte prātoja, ko lai dara. Viņa atveda zēnu šurp, jo juta, ka tas grib uzkāpt Kalnā, bet nu raizējās, ka viņam iekodīs.

Re viņš jau teju, teju iekāps maza uguns gariņa migā!

Mazulīte aizjoņoja lejup un piespiedās viņa kājai. Uz turieni ne!

Uguns gars iesprauslājās, un zēns iedīkdamies atsprāga nost.

Pēc tam lauvenīte turējās blakus un darīja, ko spē­dama, lai viņš neiekļūtu briesmās.

Tieši priekšā aizslīdēja liels uguns gars, un lauvenīte cieņā atglauda ausis. Gars aizsprakšķēja garām un ievējoja savā midzenī.

Zēns, neko nenojauzdams, aizsteberēja līdz klintīm turpat netālu un apstājās uzliet savai apdedzinātajai kājai mazliet slapjuma. Lauvenīte sekoja, juzdamās visai pieaugusi.

Nu Postaža aptvēra: kaut arī zēnam bija jāgādā par viņu, dažās jomās arī viņai bija jārūpējas par zēnu.

Hīlass beidza apmazgāt apdedzināto potīti un uzzieda tai pikuci stirnas tauku. Postaža pameta skatienu atpakaļ uz uguns garu midzeņiem un pierikšojusi iekārtojās bla­kus un apgūlās uz vēdera, izstiepusi priekšķepas taisni priekšā un augstu pacēlusi zeltaino galvu.

- Vai tu redzi uguns garus? zēns klusi pajautāja.

Mazā lauva pagrieza galvu un uzlūkoja viņu. Acis bija

dzidri dzeltenbrūnas ar tumšākām dzintarlcrāsas joslām, kas līdzinājās gadu gredzeniem kokā. Tajās vairs nedzirkstīja mazās uguntiņas.

- Vai tu redzi? viņš jautāja vēlreiz.

Lauvenīte tikai plati nožāvājās, beigās izdvešot klusu smilkstu, un paberzēja pieri viņam pret cisku.

Pirmo reizi kopš brīža, kad bija viņu atradis, Hīlass aizdomājās par spēku, kas bija viņus savedis kopā. Toreiz, kad lauvenīte izpostīja viņa apmetni, viņa bija apēdusi izliktās veltes. Ja savvaļas zvērs tā izdara, tas nozīmē, ka viņu ir sūtījis kāds nemirstīgais.

Bet Postaža? Mazais, palaidnīgais lauvēns dievu vēstnesis?

Un tomēr. Hīlass atcerējās lauvu, ko bija saticis tai dienā, kad viņu sagūstīja un padarīja par vergu. Ja nebūtu tā lauvas, viņu nebūtu noķēruši un atveduši uz Talakreju.

Vai lauva bija gribējis, lai viņu sagūsta? Vai tas gribēja, lai viņš atrod Postažu?

Viņš zināja tikai to, ka viņiem nez kāpēc ir lemts būt kopā.

Piepeši Postaža uztrūkās kājās un aizbrāzās pie klinšu pārkares. Viņa cieši vērās uz austramiem un saslēja ausis. Ieklausījās.

- Kas noticis? Hīlass čukstus jautāja.

Tad viņš arī sadzirdēja, un viņam sažņaudzās vēders. Suņu rejas.

20

Pirra iespruka aiz meža bumbieres un ieklausījās.

Vējš. Cikādes. Suņus nedzirdēja. Bet viņa bija saklau­sījusi rejas.

Aizrāpusies līdz akmeņu krāvuma malai, meitene pavērās lejā uz tveicīgo, melno lauku, kuru nupat bija ar mokām šķērsojusi. Nemanīja ne cilvēkus, ne suņus; tiesa gan, vietām ērkšķainie krūmi bija saauguši tik biezi, ka tiem nevarēja redzēt cauri.

Droši vien viņa bija izdzirdusi tikai kādu mednieku grupiņu, kas vajāja kalnu kazas, tomēr plaukstas bija gluži nosvīdušas. Kreons savus suņus badināja, lai tie būtu nikni, un tie uzbruka visam, kas gadījās ceļā. Vai arī suņu saimnieki bija atraduši Hīlasa atstātās zīmes? Galu galā ja jau tās varēja atrast viņa, to varēja arī citi.

īlarkoss noticēja Hekabi, kad tā sacīja, ka Pirrai jāiet vākt zālītes. Viņš pat bija iedevis meitenei ūdens maisu un maisiņu olīvu, kā ari māla gabaliņu ar savu zīmi, lai viņa tiktu garām sargiem, kas stāvēja uz Kakla. Pirra bija izpildījusi zalkšiem doto solījumu un palaidusi tos brī­vībā, un jau drīz pēc tam kādā nelielā ceļmalas svētnīcā uzgājusi Hīlasa pirmo zīmi. Starp sažuvušām vītnēm un neveikli veidotiem māla vēršiem bija olis, uz kura bija ieskrāpēts kunkulītis ar spicu degunteli un adatām. Ezis.

Eža deguns rādīja uz rietumiem, tāpēc Pirra devās turp. Un patiesi viņa uzgāja vēl vienu ezi, šoreiz iezī­mētu dubļos pie avota, kas izvirda dīvaini karstu ūdeni, un tad vēl vienu, kas bija ieskrāpēts sarkanā laukakmenī Kalna pakājē. Vēl trīs zīmes irbuleņu biezoknī bija atve­dušas meiteni šurp, uz šo savādo, obsidiāna oļiem klāto nogāzi.

Saule kveldēja, un svelmains vējš pūta acīs putekļus; meitene samiegtām acīm nopētīja līdzenumu. Ja arī tur bija kādi mednieki, tie laikam nenāca šurp.

Atkal uzrāpusies augstāk, Pirra meklēja vēl kādu zīmi no Hīlasa. Nekā. Ko nu?

Viņa iedzēra malku silta, pēc kazas garšojoša ūdens un apēda dažas olīvas. Viņa bija ceļā jau kopš rītaus­mas, bet nu jau bija pāri pusdienlaikam. Meitene jutās nogurusi, āda bija apdegusi saulē, un kājas noberztas. Piepeši viņa izbīlī atskārta, ka varbūt paliks te vairākas dienas bet cietoksnī viņai bija atņēmuši nazi.

Pirra žigli paķēra gabalu obsidiāna, uzmeklēja zem bumbieres zaru un ar tunikas strēmeli piesēja akmeni pie tā, izveidojot rungu. To pavēcinot, gaiss patīkami nošalca. Lai pateiktos kokam par zaru, viņa uzlēja maz­liet ūdens tam uz saknēm, un bumbiere atzinīgi nočabināja lapas.

Turpat netālu uz klints nolaidās putns un izgrūda griezīgu kliedzienu. Pirra sastinga. Tas bija piekūns. Viņa skatījās, kā putns sakārto spalvas un paceļas debesīs. Pie­kūns apmeta vairākus lokus, lūkodamies lejup uz meiteni, un tad aizlaidās, izdvesis vēl vienu trīsuļojošu saucienu.

Šķiet, ka kāda daļa no Pirras aizlaidās putnam līdzi. Viņa iedomājās par to piekūnu, kuru reiz bija redzējusi

iznirstam no Saules, un pieskārās maciņam uz krūtīm, kurā glabājās spalva un lauvas nags.

Reiz Hīlass bija sacījis: Tu esi drosmīga un nepadodies. Saņemies, Pirra. Kaut kur taču viņam ir jābūt.

Meitene nosprieda, ka zēns nebūs kāpis augstāk Kalnā, tātad būs devies vai nu uz rietumiem tur, kur rēgojās mežs, vai arī uz dienvidiem uz krastu. Hīlasam labi padevās zvejošana, tāpēc Pirra nolēma, ka zēns devies uz dienvidiem.

Viņa atrada taku, kas veda lejā no kalna cauri brikšņiem. Iztrūcināti blējieni liecināja, ka tā ir kazu iemīta taka. Ļoti labi. Kazas noteikti zināja, kā tikt lejā.

Acīmredzot tomēr nezināja. Taka izrādījās bīstami stāva un izbeidzās pie kraujas. Reibinoši tālu lejā mutu­ļoja jūra.

No šejienes Pirra ieraudzīja, ka tālumā redzētais mežs tiecas lejup līdz baltu smilšu pludmalei. Viņa bija kļūdī­jusies. Hīlass noteikti aizgāja uz rietumiem. To viņai bija mēģinājis pateikt piekūns arī tas bija aizlaidies uz rie­tumiem.

Rāpdamās kalnā, meitene atskārta, ka iet pa citu taku, jo šī atkal pavērsās lejup un izbeidzās vissavādā­kajā alā, kādu viņai jebkad bija gadījies redzēt. Alas sie­nas baloja krītaini baltas ar spilgti oranžām svītrām, bet dziļi alas dibenā burbuļoja neliela lāma šķidru, smirdīgu, zaļu dubļu.

Sēra dvaka ieķērās rīldē. Pirru darīja nemierīgu Kalna Dievietes klātbūtne; viņa uzkavējās alā tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, ka klintīs nekur nav ieskrāpēts neviens ezis.

Šoreiz tās pavisam noteikti bija suņu rejas.

Pirra cieši sažņaudza rokā rungu un skriešus metās augšā pa nogāzi. Pa spraugu irbulenēs viņa pamanīja bumbieri un joza turp.

Atkal nonākusi ar obsidiānu nosētajā piekalnē, viņa pierāpās pie kraujas.

Tur. Tālu lejā, biedējoši tuvu tai vietai, kur viņa bija atradusi sarkanajā klintī ieskrāpēto Hīlasa zīmi, bija trīs Vārnu karotāji un vairāld neganti suņi. Vīriem bija mugurā melnas ādas tunikas un zābaki līdz potītēm; katram uz muguras rēgojās bultu maks un pie gurna karājās duncis, bet pār plecu bija pārmests loks tikpat garš kā nēsātājs. Suņi mīņājās turpat, piegrūduši degu­nus zemei.

Pirra bija nokasījusi Hīlasa zīmi no klints; bet ja nu medīja viņu? Viņu māca šaubas par to, vai īlarkosa zīme garantēs drošību īpaši, ja suņi tiks viņai klāt pirmie.

Piepeši suņi sāka riet kā neprātīgi un pa galvu pa kaklu metās uz ziemeļiem, vīriem sekojot pa pēdām; tie aizbrāzās prom no viņas. Pirra manīja krūmos pazibam viņu medījumu. Stirna. Viņa ldusībā mudināja medniekus doties tālāk.

Bet nu, viņai par šausmām, divi suņi joņoja atpakaļ.

Viņai aizsitās elpa.

Suņi atkal riņķoja ap sarkano ldintsbluķi un dedzīgi ošņāja. Viens pacēla galvu un izdvesa asinis stindzinošu kaucienu. Tad abi metās augšup pa nogāzi.

Tie bija saoduši Pirru.

21

Tālu lejā, līdzenumā, Hīlass redzēja Vārnas. Viņš pamanīja divus suņus skrienam augšup pa nogāzi. Viņš ieraudzīja klintīs kādu stāvu. Nē, nē, nē! Tā bija Pirra.

Viņš paķēra Postažu un steigšus rāpās lejā. Lauvenīte sajuta, ka tā nav nekāda spēle, un nepretojās, bet viņa bija nobijusies un izlaida nagus.

Kad Hīlass nonāca pie kraujas, Pirras tur vairs ne­bija meitene laikam bija patvērusies brikšņos. Zēns iegrūda Postažu augstākajā bumbieres zaru staklē; lau­venīte trīcēdama palika tur tupam.

- Paliec, kur esi, Hīlass elsoja. Nekāp lejā, tevi saplosīs gabalos! Mirkli viņš apsvēra, vai nevajadzētu piesiet mazuli pie zara, taču tad viņa varētu nokrist un nožņaugties, un tam arī nebija laika.

Zēns nometa visas mantas, izņemot ieročus, un pār­meklēja ceļu uz brikšņiem, lūkojoties pēc Pirras pēdām. Viņš tās atrada bet meitene bija devusies uz dienvidiem. Kur viņai prāts? Tā viņa nonāks pie kraujas.

Irbulenes bija saaugušas pārāk augstas, lai tām ko redzētu pāri, un Hīlass neuzdrošinājās kliegt, lai nepievilinātu Vārnas. Viņš atkal sadzirdēja drudžainas rejas šoreiz daudz tuvāk nekā pirmajā reizē. Zēns mēģināja nedomāt, ko suņi izdarīs ar Pirru, ja viņu noķers.

Ceļu aizsprostoja asi zari, bet suņiem tas nebūs nekāds šķērslis. Lai cik ātri viņš skrietu, tie nezvēri būs klāt pirmie.

* * *

Pirra lauzās cauri brikšņiem; sirds teju lēca laukā pa muti. Viņa dzirdēja suņu rejas, bet nespēja noteikt, kur tie atrodas.

Piepeši rejas norima. Klusums bija šaušalīgs.

Suņi saoda smaržu.

Viņas smaržu.

Meitenei radās kāda doma. Viņa klupšus krišus rau­sās lejā pa nogāzi, cerēdama, ka atradīs alu.

Ērkšķaini zari ieķērās ūdens maisā un olīvu maisiņā; Pirra nometa tos zemē un paturēja tikai rungu. Viņa neuzdrošinājās ne skatīties atpakaļ, ne apstāties, lai ieldausītos. Suņi varēja būt jebkur.

Beidzot tikusi cauri biezoknim, meitene pamanīja baltu klinti. Viņa ātri noskrēja atlikušo gabalu un ierāpās alā. Dziļi iekšā kā dzīva radība gaidīja dubļainā lāma. Var­būt tā arī bija dzīva, varbūt zem zaļajām duļķēm uzglū­nēja kāds briesmonis. Bet tā bija vienīgā iespēja.

Dubļi bija silti un kārīgi iesūca viņas kājas. Pirra iegremdējās visā augumā; acis, ausis un degunu piepil­dīja gļotas. Kāja atsitās pret akmeni, un viņa atspērusies izlīda laukā, spļaudama dubļus un ar rokām slaucīdama tos nost no sejas. Smaka bija tik drausmīga, ka viņa tikko spēja paelpot, ja tā nesajauks suņiem pēdas, to neiz­darīs nekas.

Meitene paķēra rungu un metās bēgt, sprauslādama dubļus un mēģinādama iet pa citu ceļu, nekā bija nākusi. Pirms tam šķita, ka kazu taku ir par daudz, bet tagad tā vien rādījās, ka nav palicis nevienas. Pirrai bija jālau­žas cauri krūmu biežņai, un irbulenes nemaz negribēja padoties.

Pēkšņi viņa aiz muguras izdzirda elsas un nagu ldakstus. Viņu sagrāba bailes. Viltība nebija izdevusies.

Dubļainās sandales vienā laidā slīdēja, bet nebija laika tās noraut. Elpa sēca krūtīs. Pirra bija galīgi pārgu­rusi; viņa vairs nespēja turpināt ceļu.

Meitene sasniedza seklu, kadiķiem aizaugušu grāvi un ierāpās tur iekšā. Labāk paslēpties te, kur aiz muguras ir cieta zeme, un cīnīties nekā tikt noķertai bēgot.

Atkal noskrapstēja nagi.

Pirra saspringa. Viņa dzirdēja elsas; nākamajā mirklī pāri grāvim pārlēca milzīgs, pinkains dzinējsuns… bet tas aizskrēja tālāk.

Pirra neuzdrošinājās elpot. Vai bija izdevies?

Un kur palika otrs suns?

* * *

Hīlass lauzās cauri brikšņiem. Pēc mirkļa viņam krū­tīs ietriecās suns.

Cirvis aizlidoja pa gaisu, bet Hīlasam nez kā izdevās palikt kājās un nogrūst nezvēru nost. Tas vienā acumirklī atkal klupa virsū un iecirta zobus zēnam stilbā. Hīlass ieldiedzās un pasniedzās pēc naža. Aiz jostas tā nebija. Viņš paķēra akmeni un atvēzējies sita; akmens viegli

trāpīja sunim pa plecu, bet tas nelikās par to ne zinis. Hīlass atvēzējās vēlreiz, un suns metās viņam pie rīk­les. Zēns sagrāba plēsoņu aiz kakla, bet suņa svars trieca viņu pret zemi.

Abām rokām saķēris suni aiz čupra, Hīlass cīnī­jās, mēģinot atgrūst žokļus prom no savas sejas. Zobi nošņakstēja pirksta platuma attālumā no viņa deguna; seja nošķīda siekalām. Vaigu karsēja pēc gaļas smirdoša elpa, un rūcieni sadrebināja visu zēna augumu. Hīlass ielūkojās mazajās, dzeltenajās ačelēs un ieraudzīja neslēptu asinskāri. Viņam sāka trīcēt rokas. Ilgi viņš to vairs nenoturēs.

Viņš izdarīja neiedomājamo iegrūda dūri sunim rīklē.

Nezvērs tā iztrūkās, ka neattapa kost. Hīlass ar brīvo roku sameklēja akmeni un trieca to sunim pa pakausi. Suns saļima viņam virsū un palika nekustīgi guļam.

Hīlass izrāva roku, cīnīdamies pēc elpas. Roku klāja slienas, taču tā bija tikai saskrāpēta. Kodums stilbā bija nejaukāks, tomēr tas vēl nebija sācis sāpēt. Viss augums drebēja.

Zēns paķēra savu cirvi un pielēca kājās. Brikšņos val­dīja klusums. Kur palika otrs suns? Kur bija Pirra? Steberējot cauri biezoknim, Hīlass iztēlojās, kā meitene stāv, pagriezusi seju pret uzbrucēju, un viņai tuvojas milzīgs nezvērs.

Viņš jau dzīrās riskēt un uzsaukt, kad zem kājām pazuda pamats un viņš nokrita.

Šaušalīgi tuvu atskanēja rūciens. Hīlass drudžaini grābājās apkārt, meklējot cirvi, bet nevarēja to atrast. Šurp šāvās sarkana šautra.

Tai pašā bridi kā no zila gaisa uzradās grābējs ar rungu rokā, un suns piepeši pakrita beigts.

Hīlass piecēlās sēdus un iepleta acis.

No grābēja pilēja zaļas gļotas. Vai viss kārtībā? Pirra izdvesa.

22

- Noturēju tevi par grābēju, Hīlass izmocīja.

- Kas tas tāds? Pirra nesaprata.

- Tu esi vienos dubļos!

- Kur tas otrs suns?

- Es to nositu. Zēns piecēlās kājās un nopurināja putekļus. Neraugoties uz dažiem skrāpējumiem un asi­ņaino apakšstilbu, viņš izskatījās nesalīdzināmi labāk nekā iepriekšējā reizē, kad Pirra viņu bija redzējusi. Viņš vairs nebija tik izkāmējis, skrandainu lupatu vietā bija ieģērbies raupjos ādas svārkos un apjozies ar glītu pītu jostu. Satriecošākais bija tas, ka Hīlass bija tīrs. Mati vairs nebija pielēkšķējuši netīrumiem, bet spīdīgi un nobrie­dušu kviešu krāsā. Piepeši Pirra vēlējās, kaut nebūtu noskretusi ar dubļiem.

- Paldies par to, ko izdarīji, Hīlass sacīja, pieliekda­mies pacelt savu cirvi.

Meitene saknieba lūpas un mēģināja pasmaidīt.

- Nespēju noticēt, ka tu mani atradi, viņš turpināja.

- Kā tu tiki ārā no cietokšņa?

- Par to parūpējās Hekabi. Es… es atradu tavas zīmes.

- Kāpēc tu esi tik dubļaina?

- Ē-e… lai sajauktu suņiem pēdas.

- Apķērīgi!

Pirra neatbildēja. Beigtais suns gulēja starp viņiem. Viena ķepa bija lauzta, un dzīvnieks izskatījās savādi vārīgs. Pirrai ļoti patika suņi. Viņai vienmēr bija gribē­jies pašai savu suni. Bet nu viņa bija izdarījusi kaut ko tādu.

Es to nogalināju, meitene domāja. Pirrai saļodzījās ceļi, un viņa apsēdās. Hīlass kaut ko sacīja, bet Pirra viņu nedzirdēja. Viņa mēģināja apspiest nelabumu.

- Es jautāju: vai tev ir kādas mantas?

- Ē-e… ūdens maiss un maisiņš ar olīvām. Tur tālāk.

- Es sameklēšu. Tu…

- Es to nogalināju, viņai izspruka. Nekad nebiju nevienu nogalinājusi.

Hīlasam palika vaļā mute. Tiešām nekad1

Viņi vērās viens otrā, un plaisa starp viņiem kļuva vēl lielāka. Hīlass visu mūžu bija medījis tas bija nepiecie­šams, citādi viņš mirtu badā. Pirra Dievietes Namā bija tikai sasitusi plaukstas, un vergi atnesa visu, ko viņa vēlējās.

Hīlass pieskārās viņas plecam. Dzīvajos varēja palikt vai nu suns, vai es, viņš saudzīgi bilda. Turklāt tagad viņam ir labāk. Varbūt viņš atdzims kā ganu suns un viņu gaida laba dzīve kalnos.

Pirra nedroši pasmaidīja.

- Es tev parādīšu, kas jādara, lai palīdzētu tā garam, Hīlass sacīja un, nometies ceļos, uzkaisīja purnam maz­liet zemes un uzlika plaukstu dzīvnieka sānam. Tu vairs necietīsi badu, viņš runāja. Vairs necietīsi sitienus. Ej mierā. Tad viņš uzrunāja Pirru: Paliec tepat, es uziešu augšā uz klints.

- Kāpēc?

- Vārnas, Pirra, mums jāpārliecinās, ka viņi tiešām ir prom; un man vēl jāaiziet pakaļ… vai viss kārtībā?

- Viss ir labi, meitene sameloja.

Tiklīdz Hīlass bija nozudis skatienam, Pirra izvēmās. Tad viņa apraka vēmekļus, lai zēns tos neieraudzītu.

Pēc brītiņa Hīlass atgriezās, nesdams viņu mantas.

- Vārnas ir prom, zēns elsa. Viņi nomedīja stirnu, redzēju to nesam uz Kaklu. Laikam būs nosprieduši, ka suņi paši atradīs mājupceļu.

- Kas tas tāds? Pirra iebrēcās, atsprāgdama atpakaļ. Aiz Hīlasa kājām viņā vērās dīvains, dzeltens kaķis. Hīlass plati pasmaidīja. Viņu sauc Postaža. Viņa ir

maza lauva. Pieskati savas mantas, citādi viņa tās apēdīs. Kas tur ir, Postaža?

Mazā lauva kašņāja tieši to vietu, kur Pirra bija apra­kusi savus vēmekļus. Pirra gaiņāja viņu prom, un mazu­līte patvērās aiz Hīlasa.

- Viņa ir mazliet tramīga, Hīlass paskaidroja, kasī­dams mazajai lauvai ausis. Gan viņa pie tevis pieradīs.

- Man šķita, ka tas ir kaķis, Pirra noteica.

- Kas ir kaķis?

Meitene ieplestām acīm pavērās jautātājā. Vai tad jums Likonijā nav kaķu?

- Domāju, ka ne.

- Ā. Nu, tie ir tādi kā kā ļoti mazi lauvas.

Hīlass sāka smieties. Tu to izdomāji!

Pirra plati smaidīja. Nē, neizdomāju vis! Pēkšņi viņa sajutās labāk.

- Nāc, Hīlass sacīja un, saķēris Pirru aiz rokas, pie­cēla viņu kājās. Apmetne ir pavisam netālu, un tur ir jauks, silts avots. Varēsi sakopties.

Viss bija noticis briesmīgi ātri. Lauvu mazulīte nobi­jās, ka suņi nogalinās zēnu, bet sajuta dziļu cieņu, kad viņš nogalināja tos. Tad viņš atrada šo smirdīgo cilvēku mātīti, un nu viņi bija atpakaļ savā migā, bet zēns bija devies medīt un atstājis viņas abas te.

Lauvenīte juta, ka zēnam tā mātīte ļoti patīk, kaut arī viņš negribēja to izrādīt; tomēr viņa nejutās par to pārliecināta. Viņa piesardzīgi paslēpās garā zālē un ska­tījās, kā mātīte novelk savu smirdīgo virsādu un iekāpj karstajā slapjumā. Viņa mērcējās veselu mūžību, prie­cīgi sprauslādama un smilkstēdama, un ienirdama zem ūdens.

Kad viņa izkāpa laukā, āda izrādījās nevis tādā krāsā kā lauvām un kā zēnam, bet gan bālgana un viņai bija garas, melnas krēpes. Lauvenīte bija dziļi izbrīnīta. Tātad cilvēku mātītēm bija krēpes?

Nu cilvēku mātīte uzvilka savu virsādu to viņa arī bija izmazgājusi. Viņa paripināja pīto bumbiņu vilinoši tuvu garām slēptuvei. Mazulīte nespēja pretoties kārdi­nājumam. Viņa uzklupa un cirta bumbiņai ar ķepu, bet tā, kā allaž, ripoja ātrāk, nekā lauvenīte spēja paskriet, kaut arī tai nebija kāju. Mātīte to veikli saķēra priekšķepās un pameta augstu gaisā, un lauvenīte vēlreiz lēca pakaļ.

Tā viņas spēlējās, līdz mazā lauva nogura. Viņa ap­vēlās uz muguras, un mātīte pakasīja viņu zem priekšķepas tieši tur, kur mazulītei vislabāk patika.

- Manuprāt, Postaža sāk pie manis pierast, Pirra sacīja, piebāzusi muti ar brieža gaļu.

- Es taču teicu, Hīlass nomurmināja.

Postaža sēdēja starp viņiem un cerību pilnu skatienu vērās te uz Pirru, te uz savu bumbiņu, te atkal atpakaļ. Pirra pameta rotaļlietu Hīlasam, viņš to ar vienu roku noķēra un meta atpakaļ. Pēc pāris metieniem viņi ļāva mazulītei bumbu noķert, un tā atgūlās, nenovīdīgi saķē­rusi rotaļlietu starp priekšķepām. Pirra pasmaidīja un ar kāju pirkstiem pakasīja lauvenītes sānu.

Hīlass redzēja, ka meitene jūtas labāk. Viņa arī izska­tījās labāk. Pirra bija nomazgājusi dubļus, ar pirkstiem saglaudusi melnos, sprogainos matus, un rēta uz vaiga atgādināja gludu, bālu pusmēnesi. Hīlasam šķita, ka Pirrai rēta piestāv viņai piemita kaut kas tāds, kas atgādi­nāja Mēnesi, bet, pieķērusi draugu skatāmies, meitene nosarka un aizgrieza galvu, lai rēta nebūtu redzama.

Zēns joprojām nespēja noticēt, ka Pirra bija viņu atradusi. Ceļā uz apmetni viņš bija tai izstāstījis par grābējiem un nogruvumu, bet viņa par zintnieci, kas izārstēja Kreonu, un to, ka Zens, Sikspārnis un Slienā ir izglābušies. Viņš juta, ka Pirrai būtu vēl vairāk stāstāmā, bet neko nejautāja. Šobrīd viņam gribējās tikai izbaudīt kopābūšanu ar viņu un ar Postažu, prom no Vārnām.

Viņam negribējās domāt ne par ko citu.

* * *

Sabiezēja krēsla. Hīlass sagrieza vēl papardes un izklāja tās zem klintsradzes Pirras guļvietai, tad uztaisīja

vietu sev gabaliņu tālāk zem kāda krūma. Pirra sēdēja pie avota un baroja Postažu ar stirnas gaļas gabaliņiem.

- Hīlas, meitene bilda satrauktā balsī, man tev kaut kas jāpasaka.

Zēns nolika zemē papardes, ko turēja rokās. No drau­dzenes toņa viņš jauta, ka nekas labs tas nebūs. Vai tas nevar pagaidīt līdz rītam? viņš jautāja.

- Man šķiet, ka ne. Viņa vilcinājās. Vārnas. Viņi zina, ka tu esi dzīvs.

Hīlass klusēja.

- Vai tu dzirdēji, ko es teicu?

Postaža pierikšoja zēnam klāt un paberzēja taukaino purnu pret viņa celi. Kā viņi to zina? Hīlass klusiņām vaicāja.

- Hekabi iestājās transs. Viņa pateica: “Arpusnieks ir dzīvs.” Kreons to dzirdēja.

Hīlasam vēderā kā salts akmens iegula bailes. Bet viņi nezina, ka esmu te, Talakrejā.

-Nē.

- Un viņi nezina, kāds es izskatos.

- Daži varbūt zina gan un Telamons to zina pavisam noteikti.

Telamons. Šis vārds nostājās starp viņiem kā rēgs.

- Telamons, Hīlass noteica, ir tālu prom Likonijā.

-Jā, bet…

Zēns pielēca kājās, iztrūcinot Postažu. Tur tālāk aug puduris ugunspuķu. Vai vari kādu drusku saplūkt? Man jāapkopj suņa kodums, un ari tev noderētu ziede tiem skrāpējumiem uz kājām.

Pirra klusēdama pasniedza viņam ugunspuķes, un Hīlass klusēdams sapina auklu, ar ko piesiet kompreses.

Viņš negribēja runāt par Vārnām un it īpaši par Telamonu. Telamons nebija viņam pateicis, ka ir Vārna, tomēr bez viņa palīdzības Hīlass nekad nebūtu palicis dzīvs. Tela­mons agrāk bija viņa draugs. Viņš gan varbūt bija vadoņa dēls, bet toreiz viņam labāk par visu patika klaiņot pa kalniem kopā ar Hīlasu un Izi. Reiz viņš bija atzinies, ka tēva cietoksnī nekad nejūtas gana labi.

- Tēvs savulaik bija dižens karotājs, un no sienām uz mani visu laiku skatās Senči.

- Domāju, ka Senči ir miruši, Hīlass bija iebildis.

- Tur jau tā lieta, Hīlas, tas nozīmē, ka no viņiem nekad nevar tikt prom. Nekad nevari būt tikpat stiprs un tikpat bezbailīgs kā viņi.

Hīlass pagrieza galvu un pamanīja, ka Pirra uz viņu skatās.

- Piedod, viņa atvainojās. Negribēju visu sabojāt.

Zēns nopūtās. Tu jau neesi vainīga. Vainīgi ir Vārnas.

Viņš paložņāja riņķī un saplūca rūtas ziedei. Pirra tur­pināja viņu vērot. Postaža tāpat. Mazā lauva bija atglau­dusi ausis viņa zināja, ka zēns jūtas satraukts. Kad viņš apsēdās un sāka smalcināt rūtas starp diviem akmeņiem, dzīvnieks šoreiz nespraucās paskatīties, kas tur notiek.

Pirra apsēdās un novilka tuniku pāri ceļiem līdz pat zemei. Kreona cietoksnī es dzirdēju vēl kaut ko. Viņa uz mirkli pieklusa. Dunci ved šurp. Uz Talakreju.

Hīlass pikti samala rūtas zaļi pelēkā putrā. Es par to dunci neko negribu dzirdēt.

- Hīlas! Kamēr Vārnām tas ir, viņus nevar uzveikt. Neviens nav drošībā. Tu to zini.

- Viss, ko es vēlos, zēns ietiepīgi teica, ir atgriez­ties Akejā un sameklēt Izi.

Pirra samirkšķināja plakstus. Neticu, ka tas tā ir. Kur tad tu dotos? Kā tu no viņiem aizbēgtu?

- Es pazīstu kalnus, gan atrastu ceļu.

- Ak, Hīlas. Vai tu tiešām tam tici?

Zēns uzmeta viņai izmocītu skatienu un, paķēris savu nelielo stirnas tauku sainīti, samaisīja to ar rūtām, pagatavojot ziedi. Pusi viņš uzsmērēja kodumam savā stilbā, uzklāja pa virsu deviņvīruspēka lapu un piesēja to ar auldiņu.

- Viņi iebruks Keftiu, Pirra turpināja.

- Kas tev tur par daļu? Tu no Keftiu aizbēgi.

- Tā tomēr ir mana zeme, es nevaru…

- Še, viņš pārtrauca, uzsmērē atlikumu saviem skrāpējumiem.

- Hīlas…

- Nē, es tagad nevaru par to runāt.

- Bet…

- Es teicu nē! Viņš nikni glūnēja, tomēr nespēja apspiest lūdzošo toni balsī.

Postaža saspringusi stāvēja kājās un skatījās te uz vienu, te otru cilvēku.

- Mums vajadzīgs vairāk ēdamā, Hīlass murmi­nāja, un mums jāatrod veids, kā tikt prom no šīs salas. Kamēr nebūsim to paveikuši, nav jēgas runāt par Vār­nām. Sarunājuši?

Pirra ielūkojās viņam acīs un pamāja ar galvu. Saru­nājuši, viņa sacīja. Pagaidām.

23

Pirra gulēja kā nosista un pamodusies atklāja, ka Hīlass ar Postažu ir devies pārbaudīt izliktās cilpas. Pirra vēlreiz brīnišķīgi nomazgājās un uzzieda uz vaiga maz­liet dubļu; varbūt burvju avots izdzēsīs rētu.

Meitene jutās izsalkusi iepriekšējā vakarā visi kopā bija apēduši atlikušo stirnas gaļu -, taču Hīlass pārnāca tukšām rokām: cilpas bija izrādījušās tukšas.

- Nu nekas, Pirra noteica. Mums vēl ir olīvas.

- Aha, Hīlass piekrita, taču tās mums vajadzētu pataupīt brīdim, kad tās tiešām būs vajadzīgas.

- Nupat atcerējos. Kad biju uz kraujas, es lejā pie meža redzēju baltu smilšu pludmali. Tas nevarētu būt tālu.

Zēna seja noskaidrojās. Tad iesim sazvejot zivis!

Iepriekšējā vakarā Pirra bija jutusies pārāk nogurusi, lai vērotu mežu sev apkārt, bet šodien viņa visu izbaudīja ar pilnu krūti. Viņai ļoti patika saulē sakarsušo priežu smarža, lielās, spīdīgās vaboles, kas šaudījās dadžu audzēs, koši zilās debesis aiz tumšzaļajiem zariem un saules gaisma, kas meta zeltainas svītras uz Hīlasa un Postažas ādas.

- Cik skaisti! viņa iesaucās.

- Kas tad? Hīlass nomurmināja, pētīdams apkārtni, vai nemanīs kādu medījumu.

- Viss! Meitene pacēla gaisā rokas.

Zēns uzmeta viņai izbrīnītu skatienu un pakratīja galvu. Viņš bija uzaudzis mežā. Viņš nesaprata, ko viņa domā.

Ejot tālāk, Postaža atkal un atkal pielavījās Pirrai un ar ķepu ķibināja viņas potītes.

- Izbeidz! Pirra brīdināja, ar žagaru aizbaidīdama dzīvnieku prom.

- Viņa tikai vingrinās medīt, Hīlass paskaidroja.

- Tā pieauguši lauvas pielavās medījumam.

- Nu, bet es neesmu medījums! Pirra atcirta. Pos­taža, nē! Beigās nekas cits neatlika kā vilkt aukliņā pīto bumbiņu.

Pēkšņi viņi izdzirda Jūras balsi un iznāca no meža spožā saules gaismā visdīvainākajā aizā, kādu tiem jeb­kad bija gadījies redzēt.

Apkārt slējās augsti, sastinguši žilbinoši balta akmens viļņi, it kā Jūra reiz būtu uzbrukusi zemei, bet to būtu apvaldījis kāda nemirstīgā pirksta pieskāriens. Bērniem līkumojot caur bāli apputējušiem kadiķiem un laimiņiem, uz visām pusēm aizlēca spokaini baltas cikādes. Izbalojušu smilšu laukumiņos viņi ieraudzīja slaidus, cēlus, baltus ziedus.

- Es tādas puķes nepazīstu, Hīlass bilda.

- Es gan, Pirra atsaucās, sajuzdama nemieru. Tās ir jūras lilijas. Tās ir svētas un vasarā zied tikai pašos karstākajos krastos. Mana māte tās izmanto meldēšanas burvestībās.

Hīlass neklausījās. Jūra! viņš sauca un uzskrēja augšā pa gludu, baltu klinti.

Pirra aizmirsa par lilijām un rausās pakaļ.

Bet, nokļuvuši augšā, bērni ieraudzīja, ka jūra viļņo­jas tālu lejā zem stāvas kraujas.

- Mēs nemūžam tur netiksim, Hīlass sacīja. Tātad zivju nebūs.

Abi devās atpakaļ kalnā pa aizu, juzdamies tik izsal­kuši kā vēl nekad.

Piepeši Pirra aiz kadiķu pudura pamanīja kaut ko, kam pirmīt nebija pievērsusi uzmanību. Granātāboli! viņa iesaucās un skriešus devās paraudzīt, vai augļi ir gatavi.

- Kas ir gran… kas tie tādi ir? Hīlass sauca nopakaļ.

- Tiem ir ēdamas sēklas, tev garšos!

- Bet pasteidzies, es gribu iet izlikt vēl dažas cilpas.

Pirra nelikās dzirdam.

Viņa jau bija noplūkusi trīs augļus un sniedzās pēc ceturtā, kad sajuta, ka viņu kāds vēro.

Augstu virs galvas no krūmiem kraujas malā kaut kas skatījās uz viņu. Siluets tumši iezīmējās pret Sauli: viņa saskatīja tikai ragu pāri un divas palielas ausis. Pie­tika laika tikai nodomāt: kaza; jau nākamajā mirklī gaisā aizšvīkstēja akmens un kaza nobūkšķēja viņai pie kājām.

- Vai tā ir pagalam? Hīlass sauca, iebāzdams lingu aiz jostas un skriedams pie viņas.

- Ēe… jā, Pirra atteica. Tas bija labs metiens. Nebūtu domājusi, ka tu to kazu vispār pamanīsi.

Viņš plati pasmaidīja. Svarīgāk ir tas, ka tā nepa­manīja mani.

* * *

Kad bērni bija palīdzējuši aiziet kazas garam, Hīlass pāršķēla stilbu kaulus un viņi izsūca gardās, sātīgās

kaulu smadzenes. Sajutuši spēku pieplūdumu, abi aiz­nesa medījumu uz apmetni.

Hīlass uzstāja, ka jāizmanto viss līdz pēdējai kripatai, jo, ja viņi tā nerīkošoties, tā būšot necieņa pret kazu. Viņš ielika dubļos cepties vienu stilbu, kā arī dažus Pirras sala­sītus gliemežus, un pēc nelielas stīvēšanās viņa dabūja nepatīkamo darbu notīrīt ādu. Hīlass tikmēr sagrieza gaļu, aknas un sirdi plānās šķēlītēs un izkāra tās žāvēties tur, kur tās nevarēja aizsniegt ziņkārīgas ķepas.

Viņi aizvadīja rimtu pēcpusdienu, šujot no ādas un kuņģa somu un ūdens maisu, kā arī taisot desas piepil­dot kazas zarnas ar sarecējušām asinīm un kaperu pum­puriem. (Kaperus ieteica Pirra, Hīlass uz tiem skatījās ar aizdomām. Meitene priecājās, ka ir kaut kas tāds, ko viņa zina, bet Hīlass ne.)

Lai atalgotu meiteni par ādas tīrīšanu, Hīlass viņai uztaisīja nazi. Tam bija nāvējoši ass obsidiāna asmens un kazas raga spals, kas ērtākai turēšanai bija apvīts ar pāršķeltu priedes sakni. Pirrai nazis ļoti patika, jo tas nelīdzinājās nekam, kas bija atrodams Dievietes Namā.

Kad gaļa bija gatava, abi ēda, badīgi klusēdami.

Postaža bija pieēdusies tā, ka vēders izspīlējās kā melone, un nu pagurusi gulēja uz sāna. Viņai ap kaklu bija apsieta vīstoša jūras lilija. Pirms aiziešanas no aizas Hīlass bija atstājis ziedojumam kazas ausis, un Pirra uzsmērēja viņiem uz pierēm divu ziedu sulu, bet trešo puķi apsēja mazajai lauvai ap kaklu, lai arī viņa saņemtu svētību.

Beidzot Pirra izdvesa nopūtu un noslaucīja no zoda taukus. Tā bija labākā maltīte, kādu jebkad esmu baudī­jusi. Un cik karsta\ Keftiu ēdiens vienmēr ir auksts. Mana istaba ir pārāk tālu no virtuves.

Hīlass nospurcās. Ak tu nabadzīte!

Meitene meta viņam ar gliemeža čaulu un apgūlās uz sāna, košļādama fenheļa stublāju. Pastāsti, kā tu visu zini par pēdu dzīšanu un tamlīdzīgi!

Hīlass ar ērkšķi izbikstīja no čaulas gliemezi un apēda to. To visu man iemācīja kāds vecs ārpusnieks. Viņa vārdu es tā ari neuzzināju. Ļaudis viņu dēvēja par Meža Vīru, bet man viņš reiz sacīja, ka esot no Mesēnijas.

- Kāds viņš bija?

- Viņam bija tikai viena acs un viens zobs, tie abi bija tumši brūni, un viņš smirdēja kā īsta mēslu čupa. Bet viņš zināja visu par dzīvi savvaļā. Viņš spēja pēc kraukļa lidojuma vien pateikt, kad tuvojas vētra. Un viņš man ar vaboli un sauju zemes iemācīja dzīt pēdas.

- Vaboli?

Zēns pamāja ar galvu. Viņš nogludināja sauju zemes, tad man bija jāaizver acis un viņš nolika vaboli zemē un lika tai rāpot. Man pēc pēdām bija jānosaka, kur tā aizgājusi. Ar zemi bija vienkārši, bet tad viņš to atkār­toja ar granti, un tas jau bija grūtāk. Nākamā bija zāle un tad lapas. Ar tām gāja visgrūtāk. Tur bija jātrenējas daudzas dienas. Vabolei galīgi apriebās.

Pirra samirkšķināja plakstus. Jūs izmantojāt to pašu vaboli?

Hīlass izplūda smieklos. Protams, ne! Tevi nu gan dažreiz ir viegli izjokot!

Meitene plati pasmaidīja un atkal meta viņam ar glie­meža čaulu. Bet vaboles jūs tiešām izmantojāt?

- Jā, bet ne jau vienu un to pašu!

Zēns apvēlās uz vēdera un atbalstījās uz elkoņiem.

- Es vienmēr prātoju, vai tikai viņš nav mans tēvs, viņš

sacīja. Reiz es pajautāju, bet viņš sacīja, ka tā neesot. Man šķita, ka viņš kaut ko zina, bet tad viņš nomira no drudža un es tā arī neuzzināju. Hīlass uzmeta skatienu Pirrai. Kas bija tavs tēvs?

- Nezinu, Pirra atzinās. Kad mana māte izlēma iznēsāt bērnu, viņa gulēja ar trim dažādiem prieste­riem, lai neviens no tiem nevarētu apgalvot, ka esmu no viņa.

Hīlass izskatījās iztrūcināts. Vai tu viņus pazini?

Meitene papurināja galvu. Viņi gāja bojā zemes­trīcē, kad es vēl biju maza. Tā vismaz man sacīja bet es vienmēr esmu domājusi, vai tikai māte vienkārši netika no tiem priesteriem vaļā, lai viņi nevarētu radīt nekādas nepatikšanas.

Hīlass iesvilpās. Vai tad tev par viņiem negribējās neko zināt? Man vienmēr ir gribējies kaut ko uzzināt par savu tēvu.

- Kāpēc lai es to vēlētos? Ir jau gana ļauni, ka man ir māte. Acu priekšā Pirra ieraudzīja Jasasaru, bet tūlīt aizdzina šīs domas prom.

Hīlass viņu vēroja. Vai viņa tev sekos? viņš klusi pajautāja.

Meitene pasniedzās pēc vēl viena fenheļa stublāja.

- 0 jā, viņa sūtīs mani meklēt. Viņa nekad nepadosies. Mirkli Pirra iztēlojās savu māti Čukstu Zālē elpojam jūras liliju noslēpumaino smaržu. Varbūt Talakrejas lilijas jau bija aizsūtījušas vējā savu smaržu un pastāstījušas savām keftiešu māsām, ka Pirra ir šeit, bet tās savukārt izstāstīs Jasasarai…

- Es nekad neatgriezīšos, Pirra skaļi sacīja. Ja viņa mani atkal ieslēgtu, es nomirtu.

Viņa zināja, ka šie vārdi īsti nesaskan ar to, ko viņa bija sacījusi par keftiešu brīdināšanu par Vārnu iebru­kumu; viņa skaidri redzēja, ka to pašu domā arī Hīlass. Bet viņš neko neteica, un Pirra par to jutās pateicīga.

Zēns ar ērkšķi izķeksēja no čaulas vēl vienu gliemezi un pasniedza Pirrai. Man vienalga šķiet, ka tev ir pavei­cies, jo tev ir māte.

- Paveicies? Pirra gandrīz aizrijās ar gliemezi. Es viņu ienīstu, un viņa ienīst mani!

- Jā, bet… Es par savējo atceros tikai to, kā viņa pameta mūs ar Izi. Dažreiz man šķiet, ka ir vēl kādas atmiņas, bet tās nekad nedodas rokā.

Pirrai bija žēl drauga. Viņa domāja, cik tas savādi, ka viņa pazīst savu māti, bet to ienīst, turpretī Hīlass savējo nepazīst, bet mīl.

- Kā tev šķiet, vai viņa vēl ir dzīva? meitene jautāja.

- Varbūt. Varbūt kādu dienu mēs visi būsim kopā viņa un es, un Izi. Hīlass sarauca uzacis un uzzīmēja smiltīs apli.

Postaža pamodās un pienāca paostīt gliemežu čau­las. Hīlass viegli pastūma mazo lauvu nost un uzrunāja Pirru: Ko tu biji nodomājusi darīt tad, kad atstāji Keftiu?

Pirra iepleta rokas. Tik tālu es patiesībā nebiju domājusi. Mēģināju tikai tikt prom. Kāpēc tu jautā?

Hīlass ievilka smiltīs vēl vienu apli. Tu varētu nākt man līdzi. Uz Likoniju. Mēs varētu dzīvot kalnos.

Meitene nosarka. Paldies.

Viņš paraustīja plecus.

Postaža izspļāva gliemeža čaulu un sāka klepot. Hīlass savāca atlikušos gliemežus un nolika zaru staklē, kur tos nevarēja aizsniegt.

Jau satumsa, bet Pirrai vēl negribējās gulēt, un viņa pajautāja Hīlasam, cik tālu viņš varot aizspļaut olīvas kauliņu.

Zēns atšiepa lūpu. Tālāk nekā tu.

- Ak tā? Nedomāju vis!

Abi iebāza rokas olīvu maisiņā, košļāja un spļāva. Pirra Keftiu bieži bija spēlējusi šo spēli un jau gandrīz uzvarēja, bet tad Hīlass viņu sasmīdināja, viņa aizrijās un gandrīz nosmaka, no tā sāka smieties vēl trakāk un beigās tiešām zaudēja.

- Tu blēdījies! viņa izdvesa.

- Nu un tad? Hīlass spurdza. Es uzvarēju!

Bērni atgūlās uz muguras un košļāja kraukšķīgas,

sarkanas granātābolu sēkliņas, kuras Pirra beidzot bija pierunājusi Hīlasu pagaršot.

- Kur tu iemācījies tā spļaut? Hīlass pajautāja.

- To man iemācīja Jūzerrefs viņam tas ļoti labi pado­das.

Postaža uzrāpās Hīlasam uz krūtīm, un zēns paraus­tīja dzīvnieka ausis.

- Jūzerrefam viņa šausmīgi patiktu, Pirra sacīja.

- Vienai no viņa spēcīgākajām dievietēm ir lauvenes galva.

Hīlass ieskāja mazās lauvas skaustu. Vai dzirdēji, Postaža?

Postaža nožāvājās tik plati, ka nokrita zemē.

Pirra laiski apvaicājās Hīlasam, kāpēc pārējie zir­nekļi viņu saukuši par Blusu, un viņš pastāstīja, ka tas esot bijis pirmais vārds, kas viņam ienācis prātā. Tā mani pērnvasar nosauca tas svešinieks, vai atceries? Akastoss?

Meitene nodrebēja. Tas tur, kas tevi sasēja un atstāja… viņa pieklusināja balsi, …Niknajiem.

Abi apklusa. Pirra domāja par Vārnām, kuri pielūdza Niknos savos slepenajos, drausmajos rituālos. Viņa jau dzīrās par to pastāstīt Hīlasam, taču nolēma to nedarīt. Tagad ne. Tumsā ne.

Nakts kļuva arvien dziļāka. Bērni pusbalsī pārrunāja, ko darīs rīt. Hīlass gribēja uzkāpt obsidiāna kraujā un doties uz rietumiem apkārt kalnam, cerot sasniegt Jūru. Viņš aprakstīja vietu augstu virs kraujas, kur esot dīvai­nas, šņācošas plaisas, kurās mitinās uguns gari. Viņš sacīja, ka viņam šķietot Postaža tos redz un ka viņam neesot ne mazākās vēlēšanās vēl kādreiz tiem tuvoties.

- Bet man šķiet, ka varam no tiem izvairīties, ja turēsi­mies zemāk nogāzē. Kaut kur noteikti būs taka uz krastu un kāds ciems, kur varēsim nozagt laivu.

- Vai arī mēs varētu uzmeklēt ceļu uz Hekabi ciemu, ierosināja Pirra. Viņi mums palīdzēs. Un es aiz vienas no būdām esmu aprakusi mazliet zelta.

Hīlass klusēdams klausījās.

Pirra ar nepatiku apzinājās, ka nav pieminējusi ne Vārnas, ne dunci.

Viņas skatiens sastapās ar Hīlasa skatienu, zēns aši novērsās, un Pirra apjauta, ka arī viņš domā par to pašu.

24-

- Tas LIkasa kalns, kur tu uzaugi, Pirra klusiņām jautāja, vai tas bija līdzīgs šim te?

- Nē, Hīlass atsaucās.

Bērni bija gājuši uz rietumiem pār melnu nogāzi, ko izraibināja asas, sarkanas zāles kumšķi, bet nu apstājās, ieraugot, kas plešas tālāk. Varenais Kalna slīpums bija viscaur nodedzis un pārogļojies, it kā veselu meža strēli būtu skāris indīgs elpas pūtiens.

- Vai te varētu būt plosījies meža ugunsgrēks? prā­toja Pirra.

- Nesaprotu, kā tas noticis. Visas tās priedes ir sakri­tušas virzienā uz leju. Lai kas te būtu vainojams, tas nāca no augšas.

Abi nemierpilni staipīja kaklus, skatoties uz Kalna virsotni.

- Paskaties, kāds tur izliekums, ieteicās Pirra. It kā kaut kas mēģinātu izspiesties laukā.

Vai arī kāds, Hīlass nodomāja.

Lejā mežā bija gluži viegli aizmirst par Kalnu. Šeit augšā nodegušās priedes šķita kā brīdinājums. Ziniet es esmu visspēcīga, viņiem sacīja Uguns Pavēlniece, un jūs esat dzīvi vien tāpēc, ka es to jauju.

Postaža izkūleņoja uz ogļu klātās takas, nošķaudī­jās un palūkojās atpakaļ uz Hīlasu. Mazajai lauvai bija

taisnība. Viņiem nebija citas iespējas kā vien šķērsot izpostīto joslu.

Bērni gausiem soļiem gāja pa nodeguļiem; karsts vējš savērpa pelnus un meta tos viņiem acīs. Uz pārogļotajiem zariem slīdēja kājas, bet rūgtais smārds atgādināja Hīlasam pērnvasar redzēto izdegušo ieleju un Niknos, kas apsēduši uguns nopostītās vietas.

Zēns klusām pajautāja Pirrai, vai viņai nešķiet, ka Niknie ir apsēduši arī šo Kalnu.

- Domāju, ka pat Niknie to neuzdrošinātos. Mei­tene dzīrās sacīt vēl kaut ko, bet tai pašā brīdī Postaža izgrūda īsu, priecīgu ņurdu un pieskrēja pie apsviluša priedes stumbra.

- Viņa kaut ko atrada, Hīlass teica.

Mazā lauva dedzīgi ošņājās. Viņa bija atradusi mēslu čupiņu. Tā bija pilna ar stirnu spalvu un kaulu šķembām, un Hīlass, pieliecoties tuvāk, saoda sīvu dvaku. Lauva, viņš sacīja.

Pirra nobālēja. Tik augstu?

- Paskaties, redz, kur pēdas.

Zēns devās pa pēdām, un Postaža sekoja, apošņājot katru nospiedumu. Starp nospiedumiem ir liels attā­lums, Hīlass sacīja. Tas nozīmē, ka lauva skrēja… daži iespiedumi ir dziļāki nekā citi. Lauva bija ievainots un pievilka labo pakaļkāju… Pēdas pazuda apdegušu zaru mudžeklī.

Pirra izbijusies skatījās apkārt. Domā, ka tas lauva vēl ir te?

Hīlass papurināja galvu. Pēdas ir vecas. Tās droši vien atstāja vai nu Postažas tēvs, vai arī māte.

- Kas gan lauvām meklējams tik augstu kalnā?

- Kas zina? Varbūt mēģināja glābties.

Postaža jau bija devusies pāri izdegušajai joslai. Hīlass ievēroja, cik labi viņa tur ir pamanāma zeltaina svītra pret ogļmelnu zemi. Viņa paša mati droši vien ari kvēlo kā lāpa.

- Ejam, viņš izlēma un, pagrābis riekšu pelnu, iesmērēja savu galvu. Jo ātrāk varēsim tikt kaut kur aizsegā, jo labāk.

Abi ceļinieki jutās atviegloti, kad tika otrā pusē, kaut gan ari tur nekāda aizsega nebija; viņi atalgoja sevi ar drusku līdz galam neizžuvušas kazas gaļas un dažiem malkiem no saviem ūdens maisiem.

- Tās pēdas man par kaut ko atgādināja, Pirra iemi­nējās. Viņa izņēma kaut ko no savas somiņas un pastiepa Hīlasam. Visu laiku aizmirstu tev atdot šo.

Hīlass aplūkoja plaukstā ielikto lauvas nagu.

- Iedomājos, ka tev tādu vajadzētu par amuletu, Pirra sacīja, jo tu pielūdz Dabas Pavēlnieci un… nu tāpēc, ka lauvas ir stipri tāpat kā tu. Un tu man iedevi to piekūna spalvu, tāpēc taisnīgi vien būs.

- Paldies, Hīlass nomurmināja. Vispirms tas lauva dienā, kad viņu sagūstīja, tad Postaža, tad lauvu mēsli un nu vēl šis. Zēnam bija uztraucoša sajūta, ka tas viss ir kaut kādā veidā saistīts.

- Uzliec, Pirra mudināja.

Hīlass apsēja siksniņu ap kaklu.

Meitene pamāja ar galvu. Izskatās labi.

Nags tiešām lika justies stiprākam, tomēr Hīlasam nepatika domāt par to, ka dievi viņu stumda kā tādu spēļu kauliņu.

Bērni uzgāja kazu taku un gāja viens aiz otra, mēģi­not neskatīties uz virsotni, kas slējās augstāk, un uz

irbuleņu biezokni reibinoši tālu lejā. Viņi uzkāpa nāka­majā korē, un sejā iecirtās spēja auka: viņi bija sasnieguši Talakrejas ziemeļu piekrasti.

Te nebija ne cilvēku apmetņu, pat ne niecīgākās būdi­ņas, un nebija arī ceļa lejup uz Jūru. Visur slējās vien vēja plosītas klintis, un lejā nevaldāmi bangoja Jūra.

- Te nebūs nekādu izredžu dabūt laivu, Pirra noteica, samiegusi acis, lai tajās nesabirtu gaisā virpu­ļojošie putekļi.

- Tālāk gan varētu būt, Hīlass ietiepās.

Bet viņi netika necik tālu, kad izdzirda tālu veseru dunu un turpat lejā jau bija melnais līdzenums un Kakls, bet aiz tā Talakrejas ņurdošā galva ar sarkano raktuvju brūci un Kreona cietokšņa visuredzošo aci.

Taka kļuva platāka, un Pirra uzgāja nelielu ieplaku, kur bija aizvējš. Viņa nometa savas mantas un apsēdās, atbalstījusi apakšdelmus pret ceļiem. Postaža nedroši paskatījās uz Hīlasu.

Zēns stāvēja kājās, karstajam vējam cērtoties sejā, un viņu kā liels vilnis pārskaloja bezcerība. Vienīgā cil­vēku apmetne bija Hekabi ciems, bet tas atradās bīstami tuvu raktuvēm. Pat tad, ja viņi ar Pirru tur nokļūtu un samaksātu par braucienu kuģī kā gan viņi izvairītos no sagūstīšanas, ja Kreons no savas vanaga ligzdas redz visu, kas salā notiek?

- Hīlas, Pirra ldusi bilda.

Hīlass uzmeta viņai brīdinošu skatienu.

- Mēs nevaram vēl ilgāk vilcināties. Mums ir jāizlemj, ko darīsim.

- Tu runā par dunci, viņš caur zobiem izgrūda.

Meitene pamāja ar galvu. Ja mēģināsim bēgt, mēs

zaudēsim vienīgo izdevību to nozagt. Mums ir jāizvēlas.

Hīlass ar papēdi nikni spārdīja zemi. Tam dun­cim, viņš strupi noskaldīja, ar mani nav nekāda sakara.

Pirra sarauca tumšās uzacis. Pērnvasar tu biji apņē­mības pilns neļaut viņiem to atdabūt. Kas ir mainījies?

- Ir pagājis gads lūk, kas. Un vēl dzīve raktuvē. Es tikai gribu atrast Izi.

- Bet ja nu dievi tev to neļaus?

- Ko viņi no manis grib? zēns iekliedzās. Ko tu gribi? viņš uzbrēca kūpošajam Kalnam, un tas atbal­soja: gribi, gribi, gribi…

- Tu biedē Postažu, Pirra bargi aizrādīja.

Hīlass uzgrieza meitenei muguru. Domās viņš redzēja Koronosa dunci: plato, stūraino rokas sargu un skaisto, nāvējošo asmens izliekumu. Viņam gribējās to sagrābt un likt tam iezvīļoties Saulē, sajust tā spēku savās dzīs­lās… viņam gribējās to iemest Jūras dibenā.

- Tas vienmēr būs kopā ar mums, Pirra bilda, it kā būtu dzirdējusi drauga domas. Lai ko mēs arī darītu un lai kur ietu. Nē, neej projām paklausies! Mēs nezinām, cik ilgi tas atradīsies šeit Talakrejā, bet viens ir skaidrs mūžīgi tas nebūs. To aizvedīs atpakaļ uz Mikēnām, un tad tas būs prom uz visiem laikiem. Šī ir mūsu vienīgā iespēja.

- Kas tev tur vispār par daļu? Hīlass attrauca. Ar tevi tam nav nekāda sakara!

- Ir gan! Keftiu ir mana zeme. Es nevaru nelikties ne zinis.

- Vakarnakt tu apgalvoji, ka miršot, ja tevi aizsūtīs atpakaļ. Vai tiešām tu domā, ka vari izglābt Keftiu un izvairīties no sagūstīšanas?

Meitene sarāvās. Es varu mēģināt. Viņa pieskārās zīmogakmenim pie savas plaukstas locītavas, un sīciņais ametista piekūns uzmirdzēja Saulē. Hīlas, es domāju, ka tā nav tikai sagadīšanās, ka tu te nokļuvi, tāpat kā nav sagadīšanās, ka te nokļuvu es un ka dunci ved uz Talakreju. Tā nav sagadīšanās, ka orākuls pieminēja tevi…

- Bet es nekad neesmu lūdzis, lai mani piemin kāds orākuls! Hīlass aizsvilās. Varbūt tas vispār nedomāja mani, es jau neesmu vienīgais ārpusnieks! Es to nedarīšu! Kopš es pazaudēju Izi, es tikai visu laiku no viņas attāli­nos! Bet vairs tā nebūs!

- Tu dusmojies tāpēc, ka zini, ka tā rīkoties būtu pareizi.

- Man ir vienalga, kas ir pareizi, man svarīga ir Izi!

- Un, ja tu viņu atrastu kā tu domā, cik ilgi jūs varēsiet dzīvot Līkasa kalnā, ja pie varas joprojām būs Vārnas?

Hīlass nikni pablenza. Vakarnakt tu jautāji par manu māti. Ja es viņu vēl kādreiz satikšu, ko lai es viņai saku, Pirra? “Vienīgais, ko tu man piekodināji, bija parū­pēties par māsu, bet man nesanāca”? Man ir jāatrod Izi. Viss pārējais gan orākuls, gan Vārnas, gan duncis tikai traucē.

- Un es? Pirra rāmi pajautāja. Un Postaža? Vai mēs arī traucējam?

Hīlass ilgi viņā vērās. Tad pagriezās uz papēža un aiz­gāja.

Pēc laika viņš atgriezās.

Pirra sēdēja turpat ieplakā, kur viņš bija to atstā­jis. Blakus bija izlaidusies Postaža un laizīja no ķepām pelnus. Zēnam nākot, mazā lauva teciņiem metās pretī, sasveicinoties izdvešot klusus ng, ng. Pirra pat nepa­grieza galvu.

- Man žēl, Hīlass sacīja.

Pirra pamāja ar galvu. Man tāpat. Jo es esmu izlē­musi. Lai ko tu arī darītu, es atgriezīšos. Man ir jāatrod veids, kā nozagt dunci un nosūtīt brīdinājumu Keftiu. Un, jā, Hīlas, es mēģināšu paveikt gan vienu, gan otru.

- Tas ir neprāts. Tu pati man stāstīji, kāds ir tas cie­toksnis.

Meitene ar cirvja kātu bakstīja zemi. Viņai uz vaiga baloja rēta, bet nelokāmajā apņēmībā Hīlass saklausīja atbalsi no viņas mātes virspriesterienes rakstura.

- Un tu? Pirra pajautāja, nepacēlusi galvu.

- Nezinu. Hīlass piegāja pie takas malas un palūko­jās lejā pa nogāzi. Viņš izklaidīgi aplūkoja melno klaju, kas tiecās lejup līdz irbulenēm aizaugušiem grāvjiem. Viņš saoda sausu zemi, timiānu un degoša koka dūmus. Viņš nezināja, ko lai dara.

- Es nevaru viņiem ļaut iebrukt Keftiu, Pirra sacīja.

- Man ir jāmēģina pat ja nespēšu neko vairāk kā brīdi­nāt savu tautu.

Viņš saoda degoša koka dūmus…

Hīlass nokrita ceļos.

- Hīlas? Pirra samulsa.

Tādā attālumā bija grūti kaut ko skaidri saskatīt, bet viņš bija saskaitījis sešus vai septiņus suņus un kādus septiņus Vārnu karotājus. Izskatījās, ka viņi ierīko apmetni.

Pa kādu spraugu Hīlass ieraudzīja sava vecuma zēnu gara auguma, labi noaugušu un ar tumšiem, karotāja pīnēs savītiem matiem. Viņš ievēroja, kā tas ķimerējas ap zīmogakmeni pie savas plaukstas locītavas tādā satriecoši pazīstamā manierē. Ausīs iešalcās asinis. Tas bija Telamons.

Postaža pienāca paskatīties, ko viņš tur dara; pa nogāzi novēlās oļu birums. Telamons pacēla acis. Hīlass sagrāba Postažu aiz čupra un parāva tā, lai viņu nevarētu redzēt.

- Kas ir? Pirra nesaprata.

- Zemē! Hīlass čukstēja.

Meitene noliecās.

Par vēlu.

Telamons bija viņu pamanījis.

25

Suņi jau joņoja augšup pa nogāzi, un Vārnas izretinā­jās, lai nogrieztu bēgļiem ceļu. Hīlass pameta ar galvu uz virsotnes pusi. Vienīgais ceļš ved augšup.

Pirra pamāja. Es tur tālāk redzēju taku…

- …ja izdotos tikt apkārt otrā pusē un lejā līdz bie­zoknim…

Ja krauja nebūs pārāk stāva un ja suņi mūs nepanāks agrāk, Hīlass nodomāja. Pirras sejā viņš izlasīja, ka mei­tene domā to pašu.

Abi bērni pieliekušies skrēja uz taku, Postažai brāžo­ties viņiem pa priekšu viņa suņu baram bija šausminoši viegls medījums.

Bēgļiem par lielu izbrīnu, taka izrādījās bruģēta ar obsidiānu un vijās augšup uz virsotni; Pirra sprieda, ka to noteikti būs ierīkojuši salinieki, lai varētu nest Kalnā ziedojumus. Taka bija nodevīgi gluda. Pirras sandales slī­dēja, tāpēc viņa norāva tās nost un skrēja tālāk basām kājām.

Hīlass ik mirkli baidījās izdzirdēt nagu skrapstus un bultu spindzēšanu, bet saklausīja tikai vēja šņākoņu un viņu pašu sēcošos elpas vilcienus. Nākamajā mirklī Saule satumsa, un zēns ieskrēja indīgu dūmu mutulī. Dūmi koda plaušās, un zēns centās apspiest klepu. Dūmakā

viņš redzēja, kā Pirra sagrīļojas un piespiež plaukstu mutei.

Postaža grūstīja zēna kājas, mēģinot noturēt viņu uz takas. Tad vējš mazliet izkliedēja dūmus, bet Hīlass ari pamanīja, kāpēc tā noticis turpat takas malā bija bur­buļojoša, ar dzeltenu garozu klāta bedre uguns gara midzenis.

Hīlass saķēra Pirru aiz rokas un norādīja: Turies uz takas, viņš izdvesa, tie ir visapkārt.

Obsidiāna čūska vijās augstāk, un vējš kļuva arvien spēcīgāks: brāzmas te aizrāva dūmus prom, te ietina viņus indīgajos izgarojumos. Abās pusēs bēgļi dzirdēja saniknotu garu sprauslāšanu. Kalns dzina viņus uz vir­sotni.

Hīlasa mantas sitās viņam pret muguru, un Postažas bumbiņa atraisījās un iekrita svelošā plaisā. Viens šņā­ciens, viens dūmu mākonis un bumba uzliesmoja.

Postaža to nepamanīja. Mazā lauva bija kaut ko saodusi. Viņa dedzīgi ieņurdējās un joņoja augšā pa taku.

Hīlass uzmeta Pirrai iztrūcinātu skatienu. Lauvu mazulīte nešķita nobijusies, viņa šķita dedzīga.

Kaut kur zemāk dūmos atskanēja vīrieša klepus.

Bēgļi šausmās saskatījās.

Tālumā ierējās suns: trīs īsi, mežonīgi signāli. Zemāk atsaucās vēl viens.

Hīlass un Pirra bēga augstāk. Taka vērtās stāvāka; jau pavisam drīz bija jāliek lietā rokas. Hīlass staipīja kaklu un ieraudzīja, ka virsotne ir šaušalīgi tuvu un no tās bie­ziem, baltiem viļņiem veļas indīgi garaiņi.

Obsidiāna bruģis beidzās, un nu zēns skrēja pa dru­panām, melnām nobirām. Cauri dūmakai viņš pamanīja,

ka Pirra paklūp. Nākamajā mirklī zeme viņai zem kājām sagruva un viņa nozuda.

Meitene palika pieķērusies pie kraujas malas, kājām velti meklējot atbalstu. Hīlass saķēra viņu aiz rokas un uzrāva atpakaļ augšā.

- Esam korē, viņš elsa.

Kalna mugura bija šaura kā naža asmens, uz tās tik tikko pietika vietas, lai bērni varētu nostāties blakus. Vienā pusē nogāze tiecās lejup uz brikšņiem, kas šķita esam neaizsniedzami tālu. Otrā pusē bija krauja, kurā Pirra galdrīz bija iekritusi. Dūmu dēļ nevarēja redzēt, cik dziļa ir aiza.

- Kas ir tur lejā? Pirra izdvesa.

Hīlass iemeta aizā oli: viņi dzirdēja, kā tas noklaudz un atsitas, taču nesadzirdēja būkšķi. Piepeši dūmi pašķī­rās, un viņi ieraudzīja. Viņi bija sasnieguši Talakrejas vir­sotni, un tā izrādījās tukša: milzīgs, plašs katls ar uguns garu liesmojošajiem midzeņiem gar malām un kailām, melnām malām, kas tiecās lejup dūmu vērpetēs, kur mita Uguns Pavēlniece. Viena kļūmīga kustība, un Viņa aprīs bēgļus dzīvus.

Kaut kur aiz muguras atskanēja suņu rejas. Augstāk slējās krātera mala ar milzīgiem klintsbluķiem, kas likās kā drausmīga spēka izmesti no krātera iekšienes. Bēr­niem nebija izejas bija jārāpjas augstāk.

Pēkšņi Pirra iepleta acis un raušus norāva Hīlasu zemē.

Viņam gar galvu kaut kas aizsvilpa un trīsēdams iedūrās zemē.

Tā bija bulta ar vārnu spalvām galā.

Pirra ciešāk satvēra savu rungu. Viņi ar Hīlasu plecu pie pleca stāvēja krātera malā.

No Vārnām nebija ne miņas, izņemot to vienu bultu, bet nu no dūmiem izlīda divi suņi ar saboztu spalvu.

- Turies pie manis, Hīlass klusītēm nomurmināja.

- Tu esi mazāka, tev viņi uzbruks pirmajai. Zēna seja izskatījās apņēmīga, un savos jēlādas svārkos ar lauvas nagu uz krūtīm viņš izskatījās pēc ārpusnieka vēl vairāk nekā jebkad agrāk.

Suņi bija plušķaini, rudi nezvēri ar zobiem kā mežakuiļu ilkņi. Dzīvniekiem tuvojoties, Pirra redzēja to acīs zalgojam asinskāri.

Viens plušķis negaidīti klupa meitenei virsū. Viņa atvēzējās ar rungu. Netrāpīja. Hīlasa cirvis ķēra suni lēcienā, un tas nogāzās zemē beigts.

Pirrai virsū metās otrs suns. Viņa iebelza tam pa purnu, aizmetot nezvēru sānis, bet tas šaušalīgā ātrumā uzklupa vēlreiz. Hīlass sunim iespēra tā, ka tas kauk­dams iegāzās bezdibenī, bet arī pats spērējs sagrīļojās. Viņš būtu iekritis kādā uguns gara midzenī, ja Pirra viņu nebūtu parāvusi atpakaļ.

Nu tuvojās vēl divi suņi, un no dūmiem iznira arī karotāji daži uzvilka lokus, citi žņaudzīja rokās dunčus.

- Aiz mums, Hīlass izdvesa, pamezdams turp ar galvu. Tā klints, kas izskatās pēc lauvas ja varēsim tur tikt, varēsim aizstāvēties…

Abi atmuguriski virzījās augšup pa nogāzi, vairīda­mies no bultām. Bet, tuvojoties klintij, Pirra izdzirda tik spēcīgu rūcienu, ka zeme zem kājām nodrebēja.

- Ak nē, Hīlass novaidējās.

Meitene pameta skatienu pāri plecam. Klints ne tikai izskatījās pēc lauvas tā bija lauva.

Vienā šaušalīgā mirklī Pirras acis aptvēra lielo, drau­dīgi noliekto galvu un milzīgos nagus, kas skrāpēja zemi, gatavojoties uzbrukumam. Tad viņa pamanīja aiz mus­kuļotajām pakaļķepām paslēpušos Postažu un uzreiz aptvēra, ka pēdas, ko viņi atrada izdegušajā joslā, nebija mazulītes vecāku pēdas, bet citas lauvenes pēdas šīs te, kura nu bija apņēmusies pasargāt mazuli no visiem, kas uzdrošinātos tuvoties, ieskaitot Pirru un Hīlasu.

Priekšā Vārnas, aiz muguras saniknota lauvene.

- Zemē! Hīlass uzsauca un parāva Pirru, lai viņa pietuptos.

Lauvene ieņurdējās, atiežot milzīgus, dzeltenus zobus.

Hīlass atsēja savu ūdens maisu un pameta to lauve­nei; ar vienu varenu ķepas vēzienu zvērs iemeta to krā­terī. Arī Pirra pameta savu ūdens maisu, lai novērstu lauvenes uzmanību.

Vārnas kavējās, bet suņi joņoja šurp. Pirra ar acs kaktiņu saskatīja, ka lauvene pieplok pie zemes. Viņa redzēja, kā izspiežas lāpstiņas un krusti, lielajam zvēram gatavojoties lēcienam.

- Pieliecies! Hīlass sauca.

Pirra sajuta nošalcam gaisu; lauvene pārlēca pāri viņu galvām un metās tieši virsū suņiem. Krakšķis, ātri aprāvies kauciens un viens suns ļengani noslīdēja pāri malai.

Lauvene pietrūkās kājās, bet nu Pirra pamanīja, kā tā grīļojas un cik smagi cilājas tās sāni, un kā no žokļiem stiepjas slienas. Lauvene bija veca un smagi ievainota.

Taču tā bija ari starp Vārnām un to medījumu, tāpēc Hīlass un Pirra izmantoja izdevību un metās bēgt. Bet, kamēr vīri plosīja lauveni, divi suņi paspraucās garām un viens brāzās pretī Hīlasam, bet otrs klupa taisni virsū Postažai.

Pirra redzēja, kā Hīlass cīnās ar nezvēru, vienā rokā satvēris cirvi, otrā nazi. Viņa redzēja, kā Postaža atkāp­jas līdz klintij un drosmīgi rēc uz trīsreiz lielāko uzbru­cēju. Pirra atstāja Hīlasu un metās augšā pa nogāzi. Mir­klī, kad suns klupa virsū Postažai, Pirra atvēzēja savu rungu un uzbrucēju nosita. Mirkli lauvu mazulītes acis sastapās ar Pirras skatienu, bet tad viņa pagriezās un aizjoņoja prom dūmos.

Arī Hīlass bija nogalinājis savu pretinieku, bet, pagriezies, lai dotos pie Pirras, zēns paklupa un zaudēja līdzsvaru. Meitene saķēra viņa cirvja kātu, pieturot to gana ilgi, lai zēns varētu parāpties atpakaļ.

Vien nedaudzus soļus zemāk vecā lauvene stāvēja Vārnu un pēdējā suņa ielenkumā. No viņas sāniem rēgo­jās bultas; viņai strauji izsīka spēki. Suns metās virsū un iecirta zobus viņai rildē. Lauvene ierēcās un apstrādāja uzbrucēju ar nagiem. Suns neatlaidās, un abi dzīvnieki, zobiem un spalvām zibot, iegāzās krāterī.

Hīlass un Pirra atkal rausās augstāk, bet nu pats Kalns pavērsās pret viņiem, pūšot dūmus tieši sejā un liekot griezties atpakaļ.

Bērni klupšus krišus devās lejā, un jau nākamajā mir­klī blakus Pirrai uzradās karotājs un sagrāba meiteni aiz matiem. Cits saķēra Hīlasa roku un nežēlīgi izgrieza to zēnam aiz muguras.

- Rokā ir! viņš iesaucās.

2 6

Karotājs sagrāba abas Pirras plaukstu locītavas kā spīlēs. Meitene locījās un spārdījās, bet tieši tāpat viņa varētu cīnīties ar klinti.

- Laid viņu vaļā! auroja Hīlass. Viņa ir zintnieces verdzene, viņa ir vajadzīga Kreona ārstēšanai! Par to viņš dabūja belzienu sejā ar naža spalu.

- Mēs viņus noķērām, kungs! Hīlasa sagūstītājs uzsauca no muguras nākošajiem.

Dūmos bija dzirdami soļi, un abi karotāji izslējās, izrādot cieņu. Pirra ieraudzīja šurp kāpjam jaunu vīrieti.

Arī Hīlass viņu pamanīja un nobālēja. Viņi ar Pirru saskatījās. Glābies pati, viņš klusītēm nomurmināja,

- man tu vairs nevari palīdzēt.

Jauneklis bija tumsnējs un izskatīgs; viņam bija aug­sti vaigukauli un garas karotāja pīnes. Pirra iztrūkusies sazīmēja viņā Telamonu to pašu zēnu, ar kuru viņai bija nolemts precēties.

Viss ir beidzies, viņa truli nodomāja. Viņš aizvedīs Hīlasu pie Kreona un zēnu izbaros vārnām.

Telamona skatiens pārslīdēja meitenei, un, kaut arī viņa sejas izteiksme nemainījās, Pirra nojauta, ka ir atpa­zīta. Tad Telamons pagriezās pret Hīlasu.

Hīlass izspļāva asinis un izaicinoši glūnēja pretī.

Telamona sejā nepakustējās ne vaibsts, bet Pirra redzēja, ka viņš ciešāk satver savu nazi.

- Vai mēs viņus nogalināsim tepat, iejautājās Pirras sagūstltājs, vai arī aizvedīsim uz raktuvēm, lai pārējie var noskatīties?

- Šis Kalns ir svēts, Pirra iejaucās, ja jūs mūs nogalināsiet, būsiet nolādēti uz mūžu! To viņa bija tikai sagudrojusi; tomēr karotāji kļuva nemierīgi.

- Laidiet skuķi vaļā, Telamons pavēlēja. Lai pati meklē ceļu atpakaļ.

Pirras sagūstītājs palaida meiteni vaļā tik spēji, ka viņa paklupa. Un ko iesākt ar ārpusnieku? vīrs vai­cāja.

Telamona tumšās acis pievērsās Hīlasam. Viņš piepeši iebāza nazi makstī un aizgriezās. Tikai Pirra redzēja, kā zēna seja saspringst, cīnoties ar pretrunīgām domām.

- Tas nav viņš, Telamons pār plecu sacīja. Karotājiem palika vaļā mute. K-ko? viens izsto-

mīja.

- Kungs, vai esat pārliecināts? mulsi jautāja otrs.

- Viņš ir ģērbies ādās, es domāju, ka viņš…

- Tavas domas nav svarīgas, Telamons salti atcirta.

- Es to ārpusnieku pazinu. Tas nav viņš. Šitas ir tikai kaut kāds izbēdzis vergs.

Karotāji pārmija iztrūcinātus skatienus. Tad jau… vai mums vest viņu atpakaļ uz raktuvēm?

- Nē. Ja mēs viņu aizsūtīsim pie pārējiem, viņš izpla­tīs dumpības garu.

- Ko tad?

Telamons brīdi apdomājās. Smēde. Mēs viņu atdo­sim kalējam. Tur augšā viņš ilgi neizvilks.

- Ja es tevi tagad nogalinātu, Telamons sacīja,

- mani par to tikai slavētu.

- Bet tu nenogalināsi, Hīlass atsaucās, izklausīda­mies pārliecinātāks, nekā jutās.

- To tu nevari tik droši zināt, Telamons nomurmi­nāja.

-Ja tu gribētu, lai mirstu, jau būtu to izdarījis.

Telamons pielika rokas pie deniņiem. Es gribu, lai tu būtu tālu prom no manis, viņš sacīja. Es tevi vairs nekad negribu redzēt. Man tas riebj. Es meloju saviem radiem un kādēļ? Lai riskētu un palīdzētu kādam, kas reiz bija mans draugs.

Abi bija palikuši vieni biezoknī ierīkotajā Vārnu apmetnē; Telamons bija ticis vaļā no saviem vīriem, aiz­sūtot tos meklēt pazudušos suņus. Hīlass sēdēja zemē; viņa rokas bija sasietas aiz muguras. Tās jau sāka smelgt, un ari vaigs sūrstēja.

Hīlass skatījās, kā Telamons soļo šurpu turpu pa aukstajiem, pelēkajiem nometnes ugunskura pelniem. Karotāja pīnes šūpojās, un mazie māla aplīši to galos klusi klikstēja ar sāpīgi pazīstamu skaņu. Draugs bija izaudzis garāks, tomēr vēl aizvien bija tas pats zēns, kurš kādreiz bēga no mājām un nāca pie Hīlasa un Izi uz Līkasa kalnu.

- Ja netaisies mani nogalināt, Hīlass bilda, tad laid mani vaļā.

Telamons nospurcās. Un ko tad es teikšu pārējiem? Ka tevi nozūmēja uguns gari?

- Bet ko tad tu darīsi?

Telamons knibināja zīmogakmeni uz savas locītavas. -Joprojām nespēju tam noticēt, viņš sacīja. Tu. Šeit. Kāpēc?

- Es to neizvēlējos. Mani noķēra un pārdeva verdzībā.

Telamons uzmeta viņam pētīgu skatienu. Vai tas ir

tiesa?

- Protams man ir tetovējums, kas to apliecina. Hīlass pagriezās otrādi, lai parādītu zīmi uz apakšdelma.

- Bet kāpēc tu esi šeit, Talakrejā? Un kāpēc tieši tagad, kad Koronoss… kad šeit esam mēs visi?

- Es nezināju, ka jūs šurp brauksiet. Paklausies, Telamon. Man tavs nolāpītais duncis ir vienaldzīgs. Es tikai gribu tikt prom no šīs salas un atrast Izi!

Telamons vēroja Hīlasu ar neizprotamu izteiksmi sejā. Es gribu tev ticēt. Taču es tev jau agrāk noticēju, bet tu meloji.

- Tu tāpat.

Telamons sarāvās. Tad viņš piegāja pie apdzisušā ugunskura un iespēra, saceļot sīvu pelnu mākoni.

Vienu acumirkli, kamēr Telamons bija uzgriezis muguru, Hīlass apsvēra iespēju nogāzt viņu zemē; bet Telamons bija stiprāks, turklāt apbruņots. Hīlass sacīja:

- Tu, šķiet, neesi pārsteigts, ka esmu dzīvs.

- Es jau arī neesmu! Telamons atcirta. Es to zinu jau kādu laiku.

-Kā?

Draugs neatbildēja. Es lēju par tevi asaras, Hīlas, viņš klusi sacīja. Es skumu par savu mirušo draugu. Bet tu visu laiku par mani smējies.

- Es nesmējos, Hīlass noliedza.

-Nē?

-Nē.

Abi drūmi vērās viens otrā pār izpostītās draudzības drupām.

Biezoknī kļuva dzirdamas vīru balsis.

Telamons žigli notupās Hīlasam blakus un izlikās savelkam ciešāk saites. Kad sasniegsim smēdi, viņš čukstēja, tev visiem spēkiem jācenšas palikt dzīvam. Runā, ka kalējs esot skarbs vīrs ar savādiem ieradumiem. Viņš tevi slānīs, bet, ja es to neļaušu, radīsies aizdomas, un es jau tāpat pamatīgi riskēju. Nogaidi dažas dienas, un varbūt man izdosies tevi dabūt uz kuģa.

Hīlass pagriezās. Vai tu gribi teikt, ka palīdzēsi man bēgt?

- Kuš! Ne tik skaļi!

- Bet kāpēc?

- Kāpēc to ir tik grūti saprast? Tu biji mans draugs. Pat pēc visa notikušā es nespētu… es nespētu noskatīties, kā tevi nogalina. Ja dabūšu tevi prom no salas, tad būšu ticis no tevis vaļā uz visiem laikiem.

- Bet, ja tu man palīdzēsi, tu nodosi pats savu dzimtu.

Telamons nikni paglūnēja. Domā, es to nezinu?

Vīri atgriezās; viņiem uz papēžiem mina trīs iebie­dēti suņi. Telamons mirklī pārvērtās augstprātīgā jaunā vadonī un uzrāva Hīlasu kājās. Kusties, viņš uzrūca.

* * *

Obsidiāna taka veda taisni pāri līdzenumam, un tāpēc viņi jau vēlā pēcpusdienā tuvojās Kaklam.

Vienreiz Hīlass pamanīja Pirru, kura viņiem sekoja drošā attālumā. Viņš cerēja, ka meitenei pietiks prāta

doties uz ciemu, nevis mēģināt viņu glābt. No Postažas nebija ne miņas. Vai mazā lauva bija tikusi lejā no Kalna vai ari vēl aizvien maldījās augšā indīgajos dūmos?

Pie Kakla Telamons paņēma zirgu, un viņi devās augšā. Ejot garām raktuvēm, Hīlass redzēja, ka tur līkņā vergi viņi tīrīja šahtas. Drīz te izskatīsies tā, it kā nekāda nogruvuma nebūtu bijis. Hīlass iedomājās par dziļi pazemē mītošajiem grābējiem. Viņš gluži vai sajuta to niknumu, kas strāvoja cauri klintīm.

Ceļš uz smēdi bija stāvs, un tā malās slējās izdedžu kaudzes. Hīlass soļoja uz priekšu ar pārguruma apmig­lotu prātu; viņam apkārt bija Telamona vīri. Iznākot korē, veseru duna kļuva skaļāka.

Telamons zirgs sāka dīžāties. Mierīgi, zēns ieņur­dējās. Viņš mēģināja izskatīties bezrūpīgs, taču Hīlass nojauta, ka viņš nervozē. Kalēji ir citādi, bija sacījis Zens. Pat Vārnas no viņiem piesargās. Telamons riskēja, piespie­žot kalēju pieņemt jaunu vergu.

Ap krāsnīm locījās netīri vergi kā skudras, kas tekā ap milzīgām kūniņām. Katra krāsns bija kā drukna māla kolonna ar caurumiem, kas izverda smirdīgus, brūnus dūmus. Vienu tādu vergi nupat bija pāršķēluši Hīlass pa spraugu ieraudzīja uz akmens pilam šķidru uguni. Saskal­dīt zaļo akmeni, dedzināt tik ilgi, līdz tas sāk svīst varu…

Akmens būdās zvēroja uguns un dunēja veseri. Hīlass sprieda, ka šeit kādā noslēpumainā veidā krustojas varš un alva, lai radītu bronzu.

Tad viņi iznāca uz vēju plosīta zemesraga, izdzirda kaiju ķērcienus un ieelpoja sāļo gaisu. Piejūras krauja bija reibinoši stāva. Uz to pusi glābiņa nebūs, Hīlass nodomāja.

Zem kāda ērkšķaina koka četri vergi izkrāva ogles no vēršu vilktiem ratiem. Tālāk pašā zemesraga galā vien­tuļa slējās liela akmens būda. Hilass sadzirdēja viena paša vesera klaudzu. Viņam sažņaudzās vēders. Tā noteikti bija kalve.

Telamons nokāpa no zirga un pavēlēja vīriem atsiet Hllasu. Tad viņš uzrunāja vergus: Pasakiet savam saim­niekam, ka vēlos ar viņu runāt.

Vergi saknieba lūpas un papurināja galvas.

- Viņi ir mēmi, kungs, kāds karotājs sacīja. Kalējs laiž smēdei tuvumā tikai tos, kas nevar parunāt.

Tas Hīlasam bija piemirsies. Viņš nemierīgi prātoja, ko tas nozīmēs viņam.

Karotājam bija ienākusi prātā tā pati doma. Kungs, es neesmu pārliecināts, ka kalējs…

- Viņš darīs tā, kā es likšu, Telamons noskaldīja. Bet viņš bija nosvīdis.

Viens no vergiem pieskrēja pie kāda koka un uzsita pa tajā iekārtajām vara bungām.

Vesera sitieni rimās. No būdas iznāca kāds vīrs un tuvojās viņiem. Vīrietim bija spēcīga miesasbūve, plati pleci un muskuļoti, apdegumiem klāti apakšdelmi. Viņš bija apjozis ādas skoteli, kas pasargāja no kalves svelmes, tumšā bārda bija apcirpta pavisam īsa, bet pusgaros matus saturēja sviedru plankumiem klāta jēlādas siksniņa. Sejas augšdaļu Hīlass neredzēja, jo to klāja ādas maska.

Telamons nolieca galvu.

Kalējs viņu sveicināja, pavisam viegli pamājot ar galvu.

- Kalēja meistar, Telamons bilda balsī, kurā jautās rūpīgs augstprātības un cieņas sajaukums, šis vergs

izbēga. Es gribētu, lai jūs viņu turat atstatu no citiem, lai viņš nevarētu sagādāt nepatikšanas.

Kalējs nopētīja Hīlasu caur spraugām savā maskā. Tad norūca, lai zeņķis viņam sekojot, un devās atpakaļ uz kalvi.

Hīlass uzdrīkstējās pamest skatienu uz Telamonu, bet tas jau atkal bija uzkāpis zirgā un jāja prom. Hīlass prā­toja, vai tas, ko viņš sacīja par palīdzēšanu, bija domāts nopietni.

- Iekšā, kalējs ieņurdējās.

Hīlass sekoja savam jaunajam saimniekam, berzē­dams locītavas, lai asinis atsāktu riņķot.

Viņš iegāja versmaini karstā telpā, kur gaisā jautās savādi salda jēlmetāla smarža, kas atgādināja svaigu asiņu smārdu. Uz paaugstinājuma akmens pavardā zvē­roja ogles. Pavardam blakus bija masīvs akmens bluķis un jēlādas plēšas ar nokvēpušiem māla galiem; kaudzē sakrauti olekti gari bronzas lējumi vēršādu formā; cir­vju galvu, nažu un šķēpu uzgaļu kaudzes laistījās jau­nas bronzas sārtenajā spīdumā. Uz darbgalda rindojās akmens veidnes, veseri un kalti, šķīvis kaltētu anšovu un siera, kā arī puspavērts maisiņš ar kaut kādām lapām.

Hīlass samirkšķināja plakstus. Tās lapas viņam kaut ko atgādināja…

Kalējs paņēma raga kausu un iedzēra no spaiņa. Nu tā, viņš sacīja. Kāpēc tevi patiesībā atsūtīja šurp?

Balss. Skaidra. Spēcīga. Šo balsi Hīlass bija dzirdējis jau agrāk. Un lapas uz darbgalda bija krūkļa lapas. Tās košļāja, lai aizgaiņātu rēgus vai arī Niknos.

Hīlass saņēma dūšu. Vai tad tu mani nepazīsti?

Kalējs nolika kausu. Acis aiz maskas iedzallcstījās.

- Tas esmu es, Hīlass turpināja. Blusa. Pērnvasar tu mani sagūstīji. Toreiz tu nebiji kalējs, tavs kuģis bija uzskrējis klintīs, tu sevi nosauci par Ak…

Vīrs, vārdā Akastoss, veikli kā čūska piespieda plaukstu Hīlasam pie mutes. Mani sauc Damess, viņš izdvesa. Kalējs Damess. Saprati? Ja saprati, divreiz pamirkšķini ar acīm, citādi dabūsi nožēlot.

Hīlass divreiz pamirkšķināja plakstus.

27

Akastoss aizvilka Hīlasu līdz kalvei un turēja zēna dūri virs uguns. Zvēri, ka nekad neizpaudīsi nevienam manu īsto vārdu.

- Zvēru! Hīlass izdvesa.

- Pasaki. Pasaki savu zvērestu ugunij.

- Zvēru, ka nekad nevienam neizpaudīšu tavu īsto vārdu!

Akastoss iegrūda Hīlasa dūri ūdens spainī un, apsē­dies uz soliņa, nospieda zēnu ceļos; tagad viņu sejas bija vienā augstumā. Hīlass zināja, ka nav jēgas spirināties; viņa plecs atradās tvērienā, kas varētu sadrupināt viņa kaulus kā olas čaumalu. Viņš īsti nezināja, vai jūtas nobi­jies vai atvieglots par to, ka atkal nonācis Akastosa žēlas­tībā. Šis vīrs bija atstājis viņu par ēsmu Niknajiem, tomēr reizēm viņš tomēr izrādīja laipnību.

Kalējs novilka masku un caururbjoši vērās zēnā. Viņa mati bija īsāki un asajā bārdā vairs nežuva sāls plēksnes, taču satraucoši gaišpelēkās acis bija tikpat mīklainas kā arvien.

- Ko tu te dari? viņš uzrēja.

Hīlass norija siekalas. Es esmu vergs. Es aizbēgu.

- Nemānies, puika, tu staigā pa naža asmeni. Vēlreiz. Ko tu te dari?

- Tas ir tiesai

Akastoss nošņaukājās. Pērnvasar tu uzradies Spuru Ļaužu salā. Apgalvoji, ka tevi vajājot Vārnas, ka viņi nogalinot ārpusniekus, un tu nezināji, kāpēc tā. Tu teicies esam kazu gans tomēr zināji par Koronosa dunci. Un nu tu atkal tā vienkārši gadies man ceļā?

- Es mēģināju tikt mājās. Mani noķēra un atsūtīja šurp.

- Kāpēc tevi vienkārši nenogalināja?

- Viņi nezina, ka tas esmu es… tas ir, ka es esmu tas ārpusnieks.

- Tu tātad gribi, lai es noticu, ka esi uzpeldējis te Talakrejā vienlaikus ar Koronosa dzimtu bet viņi par to nezina?

Hīlass pamāja ar galvu. Nenodod mani. Mani noga­linās.

Akastoss spēji palaida zēnu vaļā un piegāja pie kal­ves. Uguns izgaismoja viņa seju, veidojot gaismas un ēnas joslas.

Hīlass uzdrīkstējās pamest skatienu uz durvīm.

- Es tavā vietā to nedarītu, Akastoss sacīja, nolasījis viņa domas. Tu nemūžam netiktu garām krāsnīm, bet no klintīm lejā var tikt tikai vienā veidā; tas gan būs ātri, bet tu nepaliksi dzīvs.

Vīrs atkal apsēdās uz soliņa un atbalstīja muskuļotos apakšdelmus uz ceļiem. Tad viņš uzrunāja Hīlasu klusā balsī, kuru dzirdot šķita, ka visa kalves apkārtne pagaist.

- Ko tu zini par dunci? Stāsti visu, neko neizlaižot.

Hīlass ievilka elpu. To man kapenēs iedeva kāds mirstošs vīrs. Viņš sacīja, ka esot to nozadzis, un pieko­dināja, lai to slēpju.

Kalējs palika sēžam gluži nekustīgi. Kāds viņš bija?

- Jauns. Keftietis. Es domāju, ka bagāts. Vai tu viņu pazini?

Akastosam pat nenotrisēja skropstas, bet Hīlass juta, ka viņa domas strauji virmo. Tātad, Akastoss noteica,

- tu turēji dunci rokās.

- Tad Krātoss to atdabūja. Mēs cīnījāmies. Viņš noslīka. Dunci pievāca Vārnas.

Akastoss pacēla uzacis. Krātoss ir pagalam? Beidzot kāda laba ziņa. Bet kāpēc Vārnas tevi joprojām vajā?

- Orākuls izteica pareģojumu tas teica: ja nazis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs. Viņi domā, ka tas ārpusnieks esmu es. Bet man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu sameklēt savu māsu.

Akastoss klusēdams klausījās. Tas noteikti ir slazds, viņš prātoja. Viņi noteikti zina, ka tu esi te.

- Nezina es zvēru! Vismaz… Telamons gan zina, bet viņš…

- Telamons?

- Tas zēns, kas mani te atveda, viņš ir Testora dēls. Kādreiz mēs bijām draugi kad es vēl nezināju, ka viņš ir Vārna.

Kalējs pasniedzās pēc vīna maisa, kas karājās uz vadža, līdz pusei piepildīja māla biķeri un atšķaidīja ar ūdeni no spaiņa. Hīlass kāri noskatījās, kā viņš dzer.

- Likonijas Testors, Akastoss novilka, ar plaukstas locītavu noslaucīdams muti. Tas puika ir viņa dēls?

Hīlass pamāja ar galvu. Viņš apgalvo, ka palīdzēšot man aizbēgt.

- Un tu viņam uzticies.

Hīlass neatbildēja.

Akastoss grozīja biķeri garajos pirkstos. Nu, ko lai es ar tevi daru, Blusa? Varu iedomāties tikai vienu drošu veidu, kā aiztaupīt sev lielas nepatikšanas.

- Bet tu to nedarīsi, Hīlass žigli sacīja. Tu mani nenogalināsi.

- Kāpēc tu tā domā?

Bija grūti kontrolēt elpu. Tu man liki apzvērēt, ka nevienam neizpaudīšu tavu vārdu. Ja tu grasītos mani nogalināt, tad nebūtu pūlējies.

Grumbas ap Akastosa muti iegula dziļāk it kā viņš gribētu pasmaidīt, tikai būtu zaudējis prasmi to darīt.

Piepeši Hīlass atcerējās mēmos vergus pie ērkšķu koka. L-lūdzu, viņš izstomīja. Neizgriez man mēli!

Tas, šķiet, Akastosu sadusmoja. Kāpēc tu domā, ka es kaut ko tādu darītu? Tie tur vergi jau piedzima mēmi, es tikai viņus savācu no raktuvēm.

- Piedod, Hīlass atvainojās. Viņš uzlūkoja biķeri.

- Vai drīkstu padzerties?

Akastoss atkal nošņaukājās. Droši.

Hīlass lieliem malkiem izdzēra trīs biķerus ar vīnu un ūdeni un pajautāja, vai var apēst kādu anšovu.

Akastoss paraustīja plecus.

- Vai tad tu nemaz nepriecājies mani redzēt? Hīlass pilnu muti jautāja.

- Kāpēc lai es priecātos? Tu nes nelaimi, Blusa, es tev to teicu jau pērnajā vasarā.

- Tu teici arī, ka mēs esam līdzīgi. Mēs abi esam izdzī­votāji.

- Un tad? Vai tu tāpēc iedomājies mani pazīstam?

- Nē, bet…

- Kā tu domā, ko tu par mani zini, Blusa?

Hīlass aprija pēdējās siera drupatas un nosprieda, ka visdrošāk būs neko nenoklusēt. Tu biji jūrnieks. Var­būt ari karotājs, jo esi spēcīgs. Tu esi apķērīgāks par jeb­kuru citu, ko es savā mūžā esmu saticis, un tu bēguļo no Vārnām ilgāk, nekā es vispār esmu šai pasaulē. Un vēl tu bēguļo no, zēns pieklusināja balsi, Niknajiem. Un tas nozīmē, ka tu esi izdarījis kaut ko šaušalīgu, bet es nezinu, kas tas ir.

Uguns uzsprakstēja, un uzšķīlās dzirksteles. Hīlass baidījās, ka būs aizgājis par tālu.

Akastoss pakasīja bārdu un nopūtās. Nu kāpēc tev atkal vajadzēja gadīties man ceļā, Blusa?

- K-kāpēc tu tā jautā? Hīlass stomījās. Ko tu iesāksi?

Akastoss piecēlās kājās un soļoja šurpu turpu pa kalvi. Tad viņš rejoši iesmējās. Dievi nu gan ir visīstā­kie jokupēteri!

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tu taču arī pats noteikti saproti, ka man vislabāk būtu aizvest tevi pie Kreona?

- Bet… tu to nevari!

-Ja es viņam izsniegšu ārpusnieku, iegūšu viņa uzti­cību un tikšu iekšā viņa cietoksnī.

- Bet orākuls! Es tev varētu palīdzēt viņus uzveikti To taču tu gribi, vai ne? Tāpēc taču tu esi te?

- Orākuli ir viltīgi, Blusa, es uz tiem nekad nepaļau­jos. Šī orākula sacītais varētu nozīmēt, ka dievi ir nolē­muši tevi izmantot; vai ari varbūt tu esi tikai kazu gans, kas iekūlies milzu ķezā. Nekādi nevar zināt, kā ir īstenībā.

- Bet, ja tu mani paslēpsi no Vārnām un es tiešām izrādīšos tas, kuru orākuls domāja, tev būs labākas izre­dzes viņus sakaut!

- Tiesa. Bet, ja es tevi paslēpšu, viņiem ari būs lielā­kas izredzes tevi atrast un piespiest pateikt manu īsto vārdu.

- Zvēru, ka to nekad nedarītu!

- Nu, nu, Blusa. Salauzt var ikvienu ir tikai jāzina,

kā.

Viņa balsī izskanēja kaut kas tāds, ka Hīlasam tapa skaidrs viņš to zina.

- Biju domājis, ka tev patīku, Hīlass drūmi sacīja.

- Tam nav nekāda sakara ar to, ko darīšu, Akastoss noskaldīja. Lieta tāda… Viņš aprāvās un skatījās uz durvīm.

- Kas ir? Hīlass bez skaņas jautāja.

Akastoss rādīja, lai viņš ldusē.

Ārā bija dzirdama kāda skaņa. Tur kāds paslepšus lavījās. Ieklausījās.

Akastoss piezagās pie durvīm, sargādamies mest ēnu, kas varētu brīdināt nācēju. Viņš strauji kā čūska metās uzbrukumā un ievilka iekšā ķepurojošos kunkuli.

- Nedari viņai pāri! Hīlass iekliedzās.

Akastoss nometa kunkuli zemē un piegrūda sakosto roku pie mutes.

Postaža iespruka aiz Hīlasa un ieņurdējās.

2 8

- Nedari viņai pāri, Hīlass atkārtoja. Viņš pacēla mazo lauvu rokās un juta, ka tā trīc aiz bailēm un sirds strauji sitas viņam pie krūtīm. Akastoss draudīgi slējās abiem pāri ar nazi rokā. Ko tas nozīmē? viņš skarbi prasīja.

- Lūdzu! Viņa ir pavisam maziņa!

Zēns iztrūcies ievēroja, ka Akastosam uz pieres ir sariesušās sviedru pērlītes. Lauva, kalējs nomurmi­nāja un uzrunāja Hīlasu: Vai tā ir kāda viltība? Lai es domātu, ka tā ir zīme?

- Nē! Es viņu atradu Kalnā. Kreons nogalināja viņas vecākus, un viņa nespēj pati par sevi parūpēties!

Akastoss bargi uzlūkoja Hīlasu. Vai tu nekad neesi dzirdējis par Mikēnu Lauvu?

Hīlass papurināja galvu.

- Tā ļaudis agrāk dēvēja virsvadoni. Man netālu no Mikēnām bija saimniecība. Un nu uzrodas šis mazulis. Tas kaut ko nozīmē.

- Bet… viņa tur nav vainīga!

Akastoss lēnām iebāza nazi atpakaļ makstī. Dabū to prom no šejienes, viņš piesmakušā balsī sacīja.

Hīlass ātri domāja. Es viņu varētu paslēpt aiz kal­ves. Es varētu viņai nest ēdamo…

-Ej.

Hilass vilcinājās. Viņš gandrīz neuzdrīkstējās atgadināt Alcastosam par to, ko sacīja pirms Postažas parā­dīšanās, tomēr bija jāzina. Tu taču… tu mani neatdosi Kreonam, vai ne?

Akastoss ar plaukstu nobraucīja seju. Vienkārši aiz­vāc to radījumu.

*

Lielais cilvēks ar melnajām krēpēm glūnēja abiem nopakaļ, kad zēns ar lauvenīti priekšķepās grīļodamies izgāja no midzeņa.

Mazulīte bija tik nobijusies, ka pat nepretojās. Viņai sāpēja ķepas, un viņa bija izsalkusi. Kalnā meitene viņai bija nogalinājusi ķirzaku, bet līdzenumā viņas bija pašķī­rušās, un mazā lauva palika izmisusi un viena.

Beidzot viņa saoda zēna smārdu, bet viņš bija kopā ar ļaunajiem cilvēkiem, tāpēc mazulīte slēpās. Viņa sekoja zēnam uz drausmīgo, trokšņaino vietu, kur cilvēki uzbruka zemei, it kā tā būtu izdarījusi kaut ko sliktu, un zeme ņurdēja uz viņiem tikai viņi to laikam nedzirdēja. Lauvenītei tur nepatika, bet bija jāpaliek zēna tuvumā.

Nu viņš aiznesa mazulīti uz klintīm aiz midzeņa. Tur oda pēc putekļiem un vabolēm. Pēc lauvām ne. Lauvenīte bailīgi pietipināja pie malas. Tālu lejā milzīga, vizuļo­joša radība ar krunkainu, pelēku kažoku glaudīja klintis un klusi, nerimtīgi rēca. Mazā lauva atglauda ausis un iespruka atpakaļ klintīs.

Zēns klusi runāja un iestūma mazo nelielā ieplakā aiz kāda krūma. Ieplaka smaržoja draudzīgi. Lauvenīte

sajutās mazliet drošāk. Zēns aizskrēja un atgriezās ar zivīm. Kamēr viņa ēda, viņš atkal aizskrēja prom. Mazā gurdi piecēlās, lai viņam sekotu.

Kaut kas parāva viņu atpakaļ. Lauvenīte sašutumā iekaucās un mēģināja izrauties. Atkal tas pats. Mazā bija pārsteigta. Kaut kas bija aptīts viņai ap kaklu. Šis kaut kas bija piesiets pie krūma, tāpēc viņa nevarēja tikt prom. Bet nevajadzētu necik ilgu laiku, lai to pārgrauztu. Taču piepeši viņa jutās pārlieku nogurusi.

Galvai nolaižoties uz ķepām, mazā lauva domāja par cilvēku ar tumšajām krēpēm. Viņa īsti nesaprata, ko lai par viņu domā. Viņa juta, ka cilvēks allaž ir modrs kā lauva medībās un ka viņa sirdī ir savijies labais un ļau­nais.

Visvairāk lauvenīti biedēja tas, ka viņa līdz ar cilvēka smārdu bija uztvērusi vēl kaut ko melno, kodīgo dvaku no šaušalīgajiem gariem, kuri viņai rādījās pašos ļaunā­kajos murgos.

* * *

Kausētā bronza trīsuļoja kā sašķidrinātas Saules lāma.

Hīlass strādāja pie plēšām. Akastoss aptina tīģelim klūgu un izcēla to no kvēlojošajām oglēm. Hīlass pameta plēšas un paķēra nūju ar galā iestiprinātu plakanu slā­nekļa gabalu. Akastoss ielēja veidnē žilbinošu uguns straumi, bet Hīlass tikām turēja slānekļa malu tieši virs tīģeļa malas, lai uz bronzas nenosēstos ogļu puteklīši. Pār veidni plandīja spoži baltas liesmas, un Hīlass manīja pazibam pulsējošo, sarkano masu tās dziļumā. Akastoss noslaucīja pieri. Bija dzimis kārtējais cirvis.

Hīlass bija kalvē jau trīs dienas. Telamons vairs nebija rādījies, un arī Pirra nebija redzēta. Hīlass cerēja, ka ar meiteni viss ir kārtībā; viņš tai nekādi nevarēja palīdzēt.

Postaža bija pārgrauzusi trīs saites, bet ceturtajai, ko Hīlass iesmērēja ar mēsliem, vairs nepieskārās. Dienas laikā bailes no klijāniem un vesera duna no kalves lika lauvenītei palikt paslēptuvē. Naktī viņa kļuva nemierīga, un Hīlass raizējās, ka dzīvnieks nožņaugsies, tāpēc bija pierunājis Akastosu kurš joprojām izturējās pret mazu­līti piesardzīgi atļaut viņai nākt smēdē ar noteikumu, ka viņa neradīs nepatikšanas. Hīlass nodarbināja lauvenīti, pametot tai maisaudelda strēmeles un jaunu pītu bum­biņu, kura Postažai patika tikpat labi kā vecā.

Akastoss smagi izdzina Hīlasu, liekot gan uzraudzīt uguni, gan spodrināt jaunos ieročus, bet viņš arī labi baroja zēnu un daudz iemācīja. Akastoss stāstīja, ka vis­vērtīgākais metāls esot sudrabs, bet visretākais dzelzs, kas krītot no zvaigznēm, savukārt visiekārotākais esot zelts. To atrada upēs un varēja iegūt, skalojot smiltis uz aitādām, lai metāla graudiņi aizķertos vilnā un āda kļūtu zeltaina.

Dažbrīd Akastoss izprašņāja Hīlasu. Cik ilgi duncis bijis pie viņa? Ko viņš atceroties par nogruvumu un par Perifasu? Tādos brīžos Hīlass prātoja, vai tikai kalējs viņu netur drošībā kādam noslēpumainam mērķim.

Hīlass cerēja, ka kļūdās. Akastoss bija nežēlīgs, taču Hīlasam viņš patika un zēns ilgojās pēc skarbā vīra atzi­nības. Ja viņam būtu tēvs, viņš gribētu, lai tas līdzinātos šim kalējam.

- Mosties, Blusa, Akastoss ieņurdējās. Uguns tūlīt izdzisīs.

Zēns atkal ķērās pie plēšām. To māla sprausla bija iebāzta caurumā akmens plāksnē, kas pasargāja Hīlasu no zvērojošajām oglēm, tomēr sviedri vienalga plūda aumaļām.

Uzšņāca tvaiks; Akastoss atdzesēja veidni ūdens silē, tad apmeta to otrādi un uzsita pa dibenu ar vesera kātu, lai jaunā cirvja galva izkristu laukā. Jaunā bronza bija skaistā, spīdīgā, tumši zeltainā krāsā.

- Kāpēc cilvēki taisa bronzu? Hīlass gribēja zināt.

- Kāpēc nevarētu vienkārši ņemt varu?

Akastoss atšiepa lūpu. Tu mūždien uzdod jautāju­mus, Blusa. Bronza ir cietāka par varu, un to var uztrīt asāku.

- Vai tāpēc Vārnas…

- Jā. Kalējs pieklusināja balsi. Vārnas izkala savu dunci no bronzas tāpēc, lai iegūtu tās izturību un spēku. Viņš nopētīja cirvi. Bronza nekad nenoveco. Tā dzīst tāpat kā dzīva miesa un pievelk no debesīm zibeni. Un tāpēc, kalējs vēl sausi piebilda, negaisa laikā ir prātīgi necilāt ieroci.

Šķita, ka viņš ir atsaucīgā omā, tāpēc Hīlass uzdrīks­tējās uzdot jautājumu, ko jau sen bija ilgojies pārrunāt.

- Kā tu iemācījies kalēja amatu?

- Tēva saimniecībā, Akastoss strupi attrauca. Viņš atvēzēja veseri un uzsita pa cirvi, atkārtojot kustību vēl un vēlreiz, it kā lai izdzēstu domas. Hīlass zināja, ka vai­rāk prašņāt nedrīkst.

Kad strādāja Akastoss, kalšana izskatījās pavisam viegls darbs, bet reiz viņš ļāva Hīlasam iemēģināt roku. Veseris bija tik smags, ka zēns to ar vienu roku tik tikko spēja pacelt, un ari viņa sitiens tikai nošķindēja un atlēca

nost. Stiprāk, Blusa, metālam pāri nenodarīsi! Bronza ir izdzīvotāja tāpat kā mēs ar tevi. Jo stiprāk tu sitīsi, jo izturīgāka tā kļūs.

Nu jau cirvis bija norūdīts un gatavs lietošanai. Akastoss pievērsās tīģelim, kurā karsa atlikusī bronza, un abi sāka darbu no jauna. Kad bija sakrājusies kaudzīte cirvju, šķēpu uzgaļu, bultu uzgaļu un nažu, bija aizritējusi vēl viena diena.

Hīlass bija žigli apķēris, ka Akastoss ir nevainojami nomaskējies, izlikdamies par kalēju. Mēmie vergi nelaida citus tuvumā kalvei un brīdināja Akastosu, kad jāuzliek maska; un, tā kā viņš bija visas nogāzes pavēlnieks, tad varēja ik dienas pavēlēt aizvest pelnus no smēdes un izdedžus no krāsnīm tā, ka nevienam ij prātā neienāca, ka tas tiek darīts tāpēc, lai nepievilinātu Niknos.

Bet kāpēc viņš bija atbraucis uz Talakreju? Un kas tas bija par briesmīgu noziegumu, ko viņš bija pastrādājis, kura dēļ viņu vajāja atriebes gari?

Sabiezēja krēsla, un krāsnis apklusa tomēr kalvē Hīlass un Akastoss pēc kārtas visu nakti uzturēja uguni un murmināja senus buramvārdus pret Niknajiem.

Bija Hīlasa reize palikt nomodā. Akastoss savā lāviņā pie sienas gulēja nemierīgāk nekā parasti; todien viņš bija ar veseri trāpījis pa īkšķi, un nu nags vērtās melns.

Hīlass sēdēja pie kalves, un viņam pie kājām gulēja Postaža. Mazā lauva šķita nomākta; tā zvilnēja, ar nagiem klusiņām plosīdama gabaliņu maisaudekla.

Hīlass murmināja burvestību, un viņam aiz nogu­ruma klanījās galva. Smēdē visās malās tinās ēnas. Viņš iedomājās par to apsēsto grāvi pērnvasar, kur Niknie viņam lika teju sajukt prātā aiz šausmām. Viņus pievilka

viss, kas bija sadedzis. Un Vārnas zieda uz vaigiem pel­nus… Vai varētu būt, ka tie Niknos pielūdza?

Zēna galva nokārās uz krūtīm. Burvju vārdi saplūda neskaidrā murmulēšanā.

No sijas kaut kas nolēca zemē un klumpačoja uz viņa pusi…

Zēns iztrūcies pamodās.

Akastoss savā lāviņā sagrozījās un miegā kaut ko nomurmināja.

Postaža bija piecēlusies kājās un saspringusi modri ieldausījās.

- Kas ir? Hīlass čukstus jautāja.

Mazā lauva pagrieza galvu; zeltainās acis atstaroja uguni.

Hīlasam kļuva salti, kaut ari kalvē bija pavisam karsts. Kaut kas tiešām bija nobūkšķējis uz jumta.

Zēns trīcošu roku paņēma degošu pagali un pārlaida skatienu smēdei. Ēnas bēga no gaismas. Nekā cita tur nebija. Taču Hīlasam pārskrēja šermuļi un matiņi uz skausta sacēlās stāvus.

Hīlass strauji pukstošu sirdi izgāja ārā. Šoreiz Postaža nespraucās viņam garām, bet palika iekšā smēdē.

Jumta apveids tumši iezīmējās pret zvaigžņotajām debesīm. Hīlass atminējās, ka nākamajā dienā būs jauns mēness laiks, kad Niknie ir visspēcīgākie.

Kaut kas melns atdalījās no jumta un aizlidoja.

Hīlass iekliedzies atsprāga atpakaļ un atkāpies uzskrēja virsū Akastosam.

- Tie nav viņi, kalējs sacīja.

- T-tu droši zini?

- Ak, Blusa, es jau nu gan zinu.

Hīlass izpūta elpu. Cik vēl ilgi jāgaida, līdz viņi tevi atradīs?

- Kas to zina? Akastoss pieskārās siksniņai ap roku.

- Man ir kalēja zīmogakmens tas palīdzēs viņus kādu laiku atvairīt.

- Kas notika ar īsto Damesu?

Akastoss saminstinājās. Teiksim tā viņš man to iedeva.

Atgriezies smēdē, Hīlass izbaroja Postažai kazas siera garoziņu un apsēdies apskāva ceļus, lai tie nedrebētu.

Akastoss sarušināja uguni kalvē un kārtīgi iekuri­nāja. Šaudīgajā gaismā Hīlass pamanīja rētas viņam uz pleciem un krūtīm. Viņš ne pirmo reizi prātoja: vai tās dabūtas kādā kaujā? Viņš bija ievērojis, ka kalēja labā roka ir mazliet muskuļotāka par kreiso. Vai tas bija no vesera cilāšanas vai varbūt tomēr zobena?

- Kāpēc Niknie tev seko? zēns klusītēm jautāja. Ko tu nogalināji?

29

- Savādi, Alcastoss sacīja, vērodams liesmas. Viņi nīst uguni, jo tā dod gaismu, un tomēr tos vilina viss sadegušais. Rūgts kā vainas apziņa.

- Man šis tas ir zināms par vainas apziņu, bilda Hīlass.

- Tavā vecumā? Par to es šaubos.

Hīlass pastāstīja, kā viņš aizvilinājis Vārnas prom no Izi, bet pēc tam nav varējis māsu atrast.

- Tu biji tikai puika pret karotājiem, Akastoss noteica. Tu nebiji vainīgs.

- Bet viņa noteikti domā, ka esmu viņu pametis. Hīlass nokasīja no ceļa kreveli. Dažreiz es domāju: ja es gādāšu par Postažu, tad Dabas Pavēlniece parūpēsies par Izi.

Akastosa sejai pārslīdēja žēluma ēna. Uzmanies, Blusa, tu tai lauvai sāc pārāk pieķerties. Ja kaut kam pie­ķeries, tevi sāpinās.

Hīlass norija siekalas. Vai tu joprojām domā, ka Pos­taža ir zīme?

Akastoss sabikstīja uguni ar zaru. Nu, ļaudis tiešām dēvēja Mikēnu virsvadoni par Lauvu es domāju, īsto virsvadoni, to, kas valdīja, pirms varu pārņēma Koronoss. Un mana saimniecība bija līdzenumā tieši citadeles

pakājē. Un nu pēc daudziem gadiem manā smēdē ienāk zēns ārpusnieks ar lauvas nagu kaklā, kam uz pēdām min lauvu mazulis. Tāpēc jā, Blusa, es domāju, ka viņa ir zīme kaut ari nezinu, kā tieši tā jāsaprot.

Postaža pienāca un atspiedās pret Hīlasu, it kā zinā­dama, ka runā par viņu. Zēns pakasīja lauvenītes skaustu, un tā nolaizīja viņam celi, apgūlās uz kājām un iemiga.

- Man šķita, ka tu netici zīmēm, Hīlass apjuka.

- Es teicu, ka nepaļaujos uz orākuliem. Orākulu pare­ģojumi ir gaišreģu izteiktas mīklas; zīmes ir dzīvnieku doti mājieni. Gaišreģi melo. Dzīvnieki ne.

Hīlass sacīja: Tur, no kurienes es nāku, zemniekiem ir kumpas muguras un līkas kājas. Tu man neizskaties pēc zemnieka.

Akastoss paraustīja plecus. Mikēnu līdzenumi ir vis­auglīgākie visā Akejā, tur zemi kopt ir viegli. Man bija miežu lauki un olīvu birzes. Un vīnogulāji… mans vīns bija pats tumšākais un pats stiprākais… Vārnas atņēma visu.

- Vai tev bija ģimene?

Kalējs vilcinājās. Ja mans dēls būtu palicis dzīvs, viņš tagad būtu tavos gados. Vīrieša sejā parādījās atsve­šinātības izteiksme; viņš gremdējās atmiņās. Sākumā bija tikai Koronoss un viņa radi ar nelielu pulku karo­tāju. Viņi ieradās no saviem senču valdījumiem Likonijā un atveda līdzi dāvanas. Virsvadoni tas nepiemuļķoja, bet pārējos gan līdz bija jau gandrīz par vēlu. Kādu laiku svaru kausi cīņā par varu varēja nosliekties tiklab uz vienu, kā uz otru pusi. Visam bija jāizšķiras kalnos ap Mikēnām. Tur mita kāda ārpusnieku cilts…

- Ārpusnieku? Hīlass iesaucās.

- Viņi nebija tādi izraidītie kā tur, no kurienes tu nāc, viņi bija lepni ļaudis un nepārspējami veikli apstrā­dāja koku. Kalnus viņi pazina tā kā neviens. Vai nekad neesi par viņiem dzirdējis?

Hīlass papurināja galvu. Kas ar viņiem notika?

- Virsvadonis devās pie viņu vadoņa un lūdza palī­dzību cīņā ar Vārnām. Akastosa balsī ieskanējās skarba nots. Ārpusnieku vadonis negribēja tur iejaukties. Pateica, ka viņa tautai tur neesot nekādas daļas. Drīz situācija pavērsās Vārnu labā. Virsvadoni nogalināja. Mikēnas nonāca Koronosa rokās. Kalējs pieklusa. Ap to laiku pie manis ieradās Niknie.

Hīlass gaidīja, neuzdrīkstēdamies pat elpot.

- Man bija brālis, Akastoss turpināja. Viņš bija mans labākais draugs. Vārnas viņam sastāstīja melus par mani, un mēs sakāvāmies. Vīrietis papleta rokas, kā ļaujot nokrist kaut kam, ko redzēja tikai viņš viens. Es viņu nogalināju. Es nogalināju savu brāli.

Uguns sprakšķēja. Smēdē šķita smacīgi un karsti.

- Niknie uzklupa kā mēris, Akastoss uzrunāja lies­mas. Izpostīja manus sējumus, nokāva lopus. Man bija jāatstāj saimniecība, citādi tur vispār nekas nepaliktu pāri. Viņš ievilka elpu. Tā. Tāpēc es aizvien dodos tālāk uz nākamo paslēptuvi, aizvien no jauna maskējos. Jo es nogalināju savu brāli.

Hīlass piespieda sevi ielūkoties Akastosam acīs. Tur bija vainīgi Vārnas, nevis tu. Viņi tevi piespieda to izdarīt.

- Vainīgs biju es, Blusa.

- Varbūt tāda bija dievu griba…

- Tas ir gļēvuļu glābiņš. Nazis bija manā rokā. Es izlēju viņa asinis. “Izliet” gan izklausās ļoti tīri, bet cilvēka

nogalināšanā nekā tīra nav. Kad nogalini cilvēku, Blusa, tu jūti, kā tavs nazis ieduras viņa miesā. Tu dzirdi viņa nāves mokas, saod viņa bailes mirklī, kad tas saprot, ka mirs. Tad tu redzi, kā upura acis aizplīvurojas, un sajūti šausmas par to, ko esi izdarījis, bet ir jau par vēlu, tu jau esi atņēmis viņam dzīvību un nekad vairs nevarēsi to atdot… Akastoss pārlaida roku pār muti, un Hīlass redzēja, kā tā dreb.

- Dažreiz tie nāk pie manis sapņos, Akastoss čuk­stēja, un tiem ir mana brāļa seja. Es viņu redzu, no viņa acīm līst asinis. Viņš ir dusmīgs. Viņš mani apsūdz. Kalējs apklusa. Es tev neizdaru nekādu pakalpojumu, paturot tevi šeit, Blusa.

- Tu mani noturi pie dzīvības. Bet kāpēc tu esi te, Talakrejā? Man šķiet, ka Vārnas pielūdz Niknos, kā tad tu vari sevi piespiest palikt šeit, kur viņi varētu būt pavi­sam tuvu?

Akastosa gaišpelēkās acis caururbjoši vērās Hīlasā, un zēns juta, kā veiklais prāts izsver, ko atklāt. Es bēgu­ļoju jau četrpadsmit gadus. Pirms nāves esmu nozvērē­jies paveikt divus darbus. Nekam citam nav nozīmes. Man jāiznīcina Koronosa duncis un jānomierina brāļa gars. Tā dēļ esmu gatavs riskēt ar visu. Pat ar to, ka mani varētu noķert Niknie.

Kalvē sakustējās pagale, un Hīlass salēcās. Kā var nomierināt rēgu?

- Iebarojot viņam atriebes asinis augstdzimuša Vār­nas asinis. Tikai tad viņa gars radīs mieru. Tikai tad es tikšu vaļā no Niknajiem.

Klintīs modās kaijas. Hīlass dzirdēja, kā no ogļu bed­rēm augšup grabēdami ripo vēršu vilktie rati. Smēdē

iezagās sarkanīga ausma un izgaismoja Akastosa izmo­cītos vaibstus.

Hīlass apdomāja to, ko nupat bija uzzinājis. Viņš jau­tāja: Kāpēc tu man to visu izstāstīji?

Viņam par pārsteigumu, Akastoss atzinīgi palocīja galvu. Labi tu domā kā izdzīvotājs.

- Bet kāpēc?

- Es tev to visu izstāstīju tāpēc, Blusa, ka, lai cik dīvaini tas arī būtu, man labāk gribētos tevi neatdot Kreonam, lai tas tevi neuzšķērž kā cūku. Bet, ja tu man maisīsies pa kājām, es tā izdarīšu. Nu tu zini, ko es gribu. Nestājies man ceļā. Iekams Hīlass paguva kaut ko atbil­dēt, kalējs piecēlās un izgāja no smēdes.

Hīlass pieskrēja pie durvīm un skatījās, kā vīrietis attā­linās. Klaidonis Akastoss bija kļuvis par kalēju Damesu un devās paraudzīt, vai krāsnis ir kārtīgi piekrautas ar zaļo akmeni un oglēm. Viņš pameta skatienu atpakaļ, un bija skaidrs, ko viņš domā: Tas, ko es tev pastāstīju, neko nemaina. Ķeries pie darba. Tad viņš uzlika savu masku un nozuda.

Kurdams uguni, Hīlass prātoja, kā gan Akastoss to ir izturējis. Vairums cilvēku, kurus vajāja Niknie, sajuka prātā gada laikā. Akastoss bija nodzīvojis jau četrpa­dsmit.

Arā atskanēja soļi, un Hīlass pagriezās, lai uzrunātu kalēju.

Nācējs nebija Akastoss. Tas bija kāds vergs, kuru Hīlass nepazina, nosvīdis jauneklis ar izvelbtām acīm kā nobiedētam zaķim.

- Ziņa no pavēlnieka Telamona, vergs nočukstēja.

- Pusnaktī. Šeit.

- Šeit? Hīlass pārjautāja. Man jāgaida te?

- Lejā pie klintīm būs laiva. Viņš zina, kā tikt lejā.

- Nāc atpakaļ! Vai tas ir viss?

- Neko vairāk es nezinu, vergs nomurmināja un aizsteidzās prom.

Hīlasa domas šaudījās kā neprātīgas. Bet apdomāties nebija laika. Trīsdesmit soļus tālāk zem ērkšķainā koka gaidīja divi cilvēki.

Viena bija gara sieviete ar baltu matu šķipsnu un neprātīgām, dedzīgām acīm, kas kā piekaltas skatījās uz Hīlasu.

Otra bija Pirra.

3 о

- Es tā priecājos, ka tu atradi Postažu, Pirra sacīja, notupusies smēdē uz grīdas un paberzēdama pieri pret lauvenītes pieri.

- Es neatradu, Hīlass iebilda. Viņa atrada mani.

Bērni sasmaidījās.

Mazā lauva pacēlās pakaļkājās, ar priekšķepām atbal­stījās pret Pirras augšstilbiem un asu mēli nolaizīja mei­tenes vaigu. Hīlass nometās ceļos un paripināja pītu bumbiņu jaunu bumbiņu un Postaža uzklupa rotaļ­lietai.

Hīlass bija nokrāsojis matus tumšākus ar ogli, bet krāsojums joslām nāca nost. Pirra nodomāja, ka draugs izskatās spēcīgāks nekā jebkad agrāk. Viņa nopriecājās, ka zēnam uz krūtīm vēl aizvien ir lauvas nags, un jutās atvieglota, redzot, ka uz tā muguras nav rētu.

- Es ļoti raizējos, ka kalējs tevi noslānīs, meitene atzinās.

Hīlass uzmeta viņai skatienu. Es toties uztraucos, ka netiksi atpakaļ uz ciemu.

- Es tiku gan, bet Kreons bija izsaucis Hekabi, un bez viņas sargi mani nelaida garām. Man bija jāgaida. Tas bija šaušalīgi. Es vispār nezināju, kas ar tevi ir no­ticis.

Hīlass izlaida pirkstus caur Postažas spalvu. Man tiešām prieks tevi redzēt, Pirra.

- Man tevi arī. Meitene atglauda matus aiz ausīm, bet tad atcerējās par savu rētu un pagrieza galvu tā, lai Hīlass to neredzētu.

- Kāpēc tu tā dari? zēns klusi jautāja. Rēta ir daļa no tevis.

Pirra nosarka. Kaut tā nebūtu. Pamēģināju tos burvju dubļus, bet nepalīdzēja. Pat sadabūju no Meropsa samaltu sēru. Arī tas nelīdzēja.

Aizveries, Pirra. Tik maz laika, bet viņa te muld par savu stulbo rētu.

Hekabi zem koka jau pagura gaidīt.

Pirra sacīja: Viņa grib ar tevi runāt.

Hīlass uzreiz kļuva piesardzīgs. Par ko?

Meitene vilcinājās. Es viņai izstāstīju par orākulu. Viņa grib…

- Tu viņai pateici, kas es esmu?

- Paklausies, Hīlas. Viņa Vārnas nīst tikpat stipri kā mēs. Un viņa… viņa grib dabūt rokā dunci.

Zēns piecēlās kājās un aizgāja otrā pusē kalvei, it kā Hīlasam vajadzētu, lai kaut kas atrastos starp viņu un Pirru. Vai tad tu neatceries, ko es tev teicu Kalnā? viņš jautāja, neskatīdamies draudzenei acīs. Mani duncis vairs neinteresē.

- Es tam neticu.

- Bet tas ir tiesa.

Pirra piecēlās kājās un nostājās ar seju pret viņu. Starp viņiem šņāca uguns un gaiss virmoja no svelmes.

- Tikai paklausies, kas viņai sakāms.

- Nē, paklausies tu! Viņš sarauktām uzacīm paglū­nēja uz gailošajām oglēm. Telamons man palīdzēs bēgt.

Pirrai aizcirtās elpa. Telamons, viņa atbalsoja. Vārna Telamons. Koronosa mazdēls Telamons.

Hīlass sarāvās. Ja viņš gribētu mani nodot, tad sen jau būtu to izdarījis.

- Un ja nu tu kļūdies?

- Es nekļūdos.

- Skaidrs, Pirra pieaugošās dusmās sacīja. Un kad tad Telamons tavs draugs tev palīdzēs?

- Šonakt. Pusnaktī mēs satiksimies te.

Pirrai bija tāda sajūta, it kā viņai būtu iesists pa krū­tīm. Ja viņa nebūtu atradusi ceļu uz smēdi, Hīlass būtu viņu pametis. Un tu viņam tici?

- Pirra, tā ir mana vienīgā iespēja. Man ir tā jāiz­manto, esmu to parādā Izi. Vai tad tu nesaproti?

Hekabi atstāja koku un nāca pie viņiem.

- Bēdz ar mani, Hīlass spēji ieminējās.

Bet Pirrai šķita, ka viņa acu priekšā redz Koronosa dunci tas viņus šķīra. Nevaru, viņa sacīja.

- Kāpēc ne?

- Kā tu vari tā jautāt? Kā tu vari uzgriezt visam muguru un bēgt!

Zēna vaigukauliem pārslīdēja sārtums. Es nebēgu.

- Bēdz gan, sacīja Hekabi.

Bērni pagriezās un redzēja, ka zintniece pašlaik ienāk smēdē. Viņa uzmeta skatienu Postažai, kura iespruka aiz stieņu kaudzes, un tad Hīlasam.

Zēns izaicinoši pavērās nācējā. Kas tev tur par daļu?

- Vislielākā, sieviete bargi attrauca. Ja tu tiešām esi tas, kuru domāja orākuls, tad mēs nevaram viņus sakaut bez tevis. Zintniece pastiepa roku un pieskārās

Hīlasa pierei. Tu esi bijis nemirstīgā tuvumā. Es to jūtu tev sprakst āda.

- Nē. Hīlass atkāpās.

- Viņš ir gan, iejaucās Pirra. Pērnvasar mēs bijām kādā alā, un tur bija Jūras Pavēlniece. Viņš pieskārās zila­jai ēnai.

-Jā, Hekabi nomurmināja. Dievu liesmojošā ēna. Es to vienmēr jūtu.

- Un tad? Hīlass iebrēcās. Kāda tam nozīme?

- Tas nozīmē, ka tu esi īstais, zintniece paziņoja.

- Tas nozīmē, ka tev ir lemts liktenis. Tava dzīve nav tavējā.

- Kas te notiek? durvīs noprasīja kāda balss.

Pirra pagriezās un ieraudzīja garu, sadusmotu vīru,

kurš stāvēja, iespiedis rokas sānos. Meitene iztrūkusies sazīmēja viņā to pašu svešinieku no klintīs uzskrējušā kuģa, kurš reiz bija sagūstījis Hīlasu.

- Ārā no manas smēdes! viņš uzrēja.

* * *

Iekams Pirra paguva pateikt kaut vārdu, Hīlass sagrāba viņu aiz rokas un ievilka aiz kalves. Viņu tagad sauc Damess, zēns šņāca. Vārdu Alcastoss tu nekad neesi dzirdējusi!

Meitene izrāvās no tvēriena. Ko? To gribi teikt, ka viņš ir kalējs?

- Viņš ienīst Vārnas, tie viņam atņēma saimniecību. Un viņš zina par orākulu. Mēs varam viņam uzticēties tā man šķiet.

- Tev šķiet? Pirra saniknota čukstēja.

Paskaidrojumiem nebija laika. Hilasam griezās galva. Vispirms ziņa no Telamona, tad Pirra, un nu uz viņu nikni glūnēja Akastoss.

- Kas te notiek, Blusa? Akastoss dusmīgi noprasīja.

- Tu manā smēdē ielaid sievietes? Vai tad tu nezini, ka tas ir visdrošākais veids, kā piesaukt nelaimi?

- Un Damess par nelaimi zina daudz, iestarpināja Hekabi. Vai ne, Dames? Ja tevi tiešām tā sauc.

Vīrietis pagriezās pret zintnieci. Ko tas vēl nozīmē?

Viņš bija krietni garāks, bet sieviete neļāvās iebie­dēties. Tev kaut kas seko, viņa sacīja. Es to saožu. Gaisa un tumsas gari.

Akastosa sejā nepakustējās ne vaibsts.

- Es tev varētu iedot amuletu, kas viņus atvairīs uz kādu laiciņu.

Kalējs izslēja bārdu. Es nepieņemšu palīdzību no sievišķa, kas dod zāles Kreonam.

- Bet es neļaušu sevi izrīkot vīram, kurš viņam taisa ieročus. Atdod man puiku, un es aiziešu.

- Kāpēc lai es tev atdotu puiku? Viņš paliks pie manis.

- Tev viņš nav vajadzīgs. Man gan. Atdod viņu man. Es būšu pateicīga un varbūt atstāšu kādu ziedi tavai rokai. Viņa pameta ar galvu uz kalēja īkšķi, kas bija piepampis un krāsojās violets.

- Man tavu palīdzību nevajag, kalējs rimti attrauca un, paņēmis īlenu, iedūra īkšķa nagā; izšļācās asinis. Tā jau ir labāk, viņš noteica. Un nu taisieties, ka tiekat.

Pēkšņi Pirra aizspraucās garām Hīlasam un nostājās starp zintnieci un kalēju. Par ko jūs vispār ķildojaties? meitene iesaucās. Mēs visi gribam vienu un to pašu!

- Kas tā tāda? Akastoss noprasīja.

- Mana draudzene, Hīlass atsaucās. Viņa…

Pirra ar skatienu apklusināja zēnu. Hekabi grib

padzīt Vārnas no savas salas, viņa sacīja. Damess grib atgūt savu saimniecību.

Akastoss uzmeta Hīlasam vēl vienu niknu skatienu.

- Bet es, Pirra turpināja, gribu nepieļaut, ka viņi iebrūk Keftiu. Tikai Hīlass grib mukt prom, viņa pie­bilda tik nicīgi, ka Hīlass juta, kā rīklē sakāpj karstums.

- Kāpēc tad mēs strīdamies? Mums ir jānozog duncis. Mums būs labākas izredzes to paveikt, ja darbosimies kopā, nevis atsevišķi.

- Kas tu tāda esi? Akastoss jautāja vēlreiz.

Pirra neatbildēja. Viņa bija pietvīkusi, un rēta koši iezīmējās viņai uz vaiga. Meitene bija uz pusi mazāka par kalēju, tomēr lepnā stāja to atsvēra.

- Viņai ir taisnība, ierunājās Hekabi. Un es zinu, kā mēs varam to izdarīt.

Akastoss sakrustoja rokas uz krūtīm. Un jūs gribat, lai es noticu, ka esat šurp nākušas ar gatavu nodomu azotē, kaut arī nemaz nezinājāt, vai mēs vispār satiksi­mies?

Hekabi viegli pasmaidīja. Es taču esmu pareģe, vai jau aizmirsi?

Akastoss nopētīja sievieti. Un kāda ir maksa par tavu plānu?

- Tu man atdosi puiku.

- Neviens mani nevienam nedos! Hīlass iebļāvās.

Akastoss uzmeta skatienu Hekabi, tad Pirrai un, atvē­ris maciņu pie savas jostas, izvilka krūkļa lapu un sakoš­ļāja to. Es tev neuzticos, viņš sacīja Hekabi, un par to tavu nodomu mēs vēl redzēsim. Bet palīdzi man iekļūt cietoksnī, un pārējo es paveikšu pats.

31

Pirra un Hekabi bija aizgājušas pa priekšu un jau bija pie cietokšņa kāpnēm. Hīlass staipīja kaklu un ska­tījās uz vārnām, kas lidinājās gar celtni kā melnas pelnu plēksnes.

Viņam metās šķērmi no šausmām. Tajos mūros bija Kreons un viņa briesmīgais brālis un māsa Farakss un Alekto -, kā arī pats virsvadonis. Koronoss. Jau no vārda vien sirdij pārklājās ēna.

- Neatpaliec, Akastoss klusi nomurmināja. Un pat nedomā mēģināt bēgt. Uzraugi tevi aizstieps lejā bedrē ātrāk, nekā noplīkšķ pātaga. Akastosam uz sejas bija viņa maska, un, lai Vārnas neatpazītu viņa balsi, viņš bija palaidis baumas, ka nelaimes gadījumā ir apsvilinā­jis rīkli. Tāpēc līdzi nāc tu, viņš paskaidroja Hīlasam.

- Tu runāsi manā vietā.

- Lūdzu, neņem mani līdzi, Hīlass lūdzās jau desmito reizi. Ja es tur ieiešu, tad nekad vairs neiznākšu laukā.

- Iznāksi gan.

- Kāds mani pazīs.

- Telamons ir vienīgais, kurš zina, kā tu izskaties, un tu apgalvo, ka viņš tevi nenodošot.

Hīlass dzīrās iebilst, bet tai brīdī abi gāja garām gru­piņai Vārnu karotāju, un Akastoss uzmeta viņam brīdi­nošu skatienu.

Hīlass bija slazdā, un ari visas zīmes bija nelāgas. No Kalna stīdzošie dūmi bija sabiezējuši un satumsuši pelēki. Pat saulriets neizskatījās tāds, kā vajadzētu, debesis bija šķebīgi dzeltenā krāsā ar indīgi zaļām svēdrām. Nebija jābūt pareģim, lai apjēgtu, ka tas vēsta par katastrofu.

- Pirmajā jauna mēness naktī, viņiem bija izstāstī­jusi Hekabi, Koronoss mēģinās izsaukt Niknos, vilinot viņus uz Talakreju, lai pakļautu Pavēlnieci. Rituālam būs trīs daļas. Vispirms būs upurēšana tā notiks slepeni un tai sekos dzīres. Visbeidzot tiks nolasīti dūmi. Esmu likusi Kreonam noticēt, ka dzīrēs upura gaļa jāsadedzina uz īpašas uguns tādas, kura iedegta šeit smēdē un kuru atnesis pats kalējs.

Tātad plāns bija šāds. Akastoss ar savu vergu Hīlasu aiznesīs uguni Koronosam, bet Hekabi un viņas verdzene Pirra tikmēr palīdzēs nolasīt dūmus. Akastoss dos zīmi, un Hekabi izliksies, ka viņu sagrābj lēkme, tādējādi novēršot Vārnu uzmanību. Tad Akastoss kaut kā nozags dunci un viņi visi kaut kā aizbēgs, iekams Vārnas atklās, ka tas ir pazudis.

Pēc Hīlasa domām, šim plānam trūkumu bija vairāk nekā zvejas tīklam acu, bet viņš nekādi nespēja piedabūt Akastosu to apjēgt. Pēdējā brīdī kalējs gan laikam tomēr apdomājās, jo paņēma līdzi divus no saviem mēmajiem vergiem, kuri nesa lielu, apsegtu kasti. Kad Hīlass pajau­tāja, kas tur iekšā, Akastoss izturējās izvairīgi. Teiksim tā ja zintniece mūs pievils, es pats parūpēšos par uzma­nības novēršanu.

Pakāpieni uz cietoksni bija stāvi, un Akastoss gāja pa priekšu. Kalējam rokās bija ādas cimdi, un viņš nesa

keramikas bļodu, kurā iekšā bija bronzas bļodiņa ar zvē­rojošām oglēm no kalves. Hīlass pamanīja, ka vīrieša pleci ir saspringti. Hekabi bija viņam iedevusi maisiņu ar amuletu, kas viņu noslēps no Niknajiem, taču Akastoss tam neko daudz neuzticējās. Viņš baidījās satikties ar gariem, kuri viņu jau tik ilgi bija vajājuši.

Hīlass pameta skatienu lejup un iztrūkās, ieraugot, ka raktuves jau ir palikušas tālu lejā. Tajās kā izjauktā skudru pūznī čumēja un mudžēja vergi. Kreons bija pavē­lējis iztīrīt visas vecās ejas un izrakt vēl dziļākas. Pēdējā laikā bija piedzīvotas vairākas vieglas zemestrīces. Visi zināja, ka Kalns ir sadusmots. Taču Kreons uzskatīja, ka Uguns Pavēlnieci var nomierināt ar varu.

Hīlass klusi pajautāja Akastosam, vai viņam šķiet, ka Vārnām ar savu rituālu izdosies izsaukt Niknos.

- Tā varētu būt, Akastoss drūmi atsaucās. Bet, ja Vārnas iedomājas, ka varēs iegūt to labvēlību, tad kļūdās. Nikno labvēlību nevar iegūt neviens.

Hīlass kāpa tālāk nokārtu galvu un juta nāsīs cērtamies maitas dvaku un no Kalna vēdījošo sēra smārdu. Viņš nesaprata, kā lai izkuļas no ķezas dzīvs. Un viņš raizējās par Postažu. Zēns bija atstājis lauvenīti pie­sietu aiz smēdes; ja viņš neatgriezīsies, tā nomirs badā. Taču, ja arī viņš kādas brīnumainas sakritības pēc tiktu atpakaļ uz smēdi un, kā nodomāts, satiktos ar Telamonu, kā gan viņš nonestu lejā pa klinti ķepurojošos lauvu mazuli?

Augstāk atskanēja kāds troksnis, un Hīlass iztrūkās, uz nākamā pakāpiena ieraudzījis Pirru. Meitene pastiepa viņam ādas cepuri. Tavi mati, viņa paskaidroja. Ogle ir gandrīz nogājusi.

- Ā. Paldies.

Abi lcopā klusēdami kāpa tālāk. Pirra izskatījās bāla un gurda. Hīlass prātoja, vai draudzene ir gulējusi tikpat slikti kā viņš pats.

- Vai tu tiešām tā ari darīsi? viņa ldusi pajautāja.

- Tu tiešām bēgsi prom?

Zēns nosarka. Neizskatās, ka man būs tāda izde­vība, vai ne?

- Nu, bet ja mums izdosies, un mēs… ja viss sanāks.

- Tad jā, Hīlass strupi noteica. Es tiešām tā arī darīšu.

Pirra sarauca uzacis. Man šķita, ka tu esi labāks.

Tas bija skarbi. Ja tev būtu māsa, tu darītu tāpat, viņš nomurmināja.

- Nedarītu vis.

- Ak, nedarītu? Bet kā tad ar to tavu vergu ar Jūzerrefu? Tu teici, ka viņš tev esot kā brālis. Ko tu darītu, ja Jūzerrefam draudētu briesmas un tu varētu viņu izglābt? Ko tu tad iesāktu, Pirra?

Meitene neatbildēja.

Abi dzeldošā klusumā kāpa tālāk. Piepeši Pirra pa­griezās un uzlika roku zēnam uz pleca. Ardievu, Hīlas, viņa aizžņaugtā balsī sacīja. Es ceru, ka tu atradīsi māsu.

- Pirra, nevajag…

Bet viņa jau bija prom paskrējusi uz priekšu, viņa devās uz priekšu kopā ar Hekabi.

Hīlass draudzenei nesekoja. Zēns jutās īgns un dus­mīgs. Viņš nezināja, vai dusmojas uz Pirru vai pats uz sevi.

Pirra jau otro reizi gāja cauri vārtiem uz Kreona cie­toksni; abās pusēs slējās divdesmit olektis biezais mūris. Jau otro reizi viņas elpa mildi atbalsojās gaiteņos.

Meitene vēlējās, kaut Hekabi nebūtu uzstājusi, ka ies pārējiem pa priekšu. Viņai visu laiku šķita, ka jābūt taču kaut kam, ko viņa varētu sacīt, kas liktu Hīlasam pārdo­māt. Tas taču nevarēja būt, ka viņa nupat bija atvadīju­sies no drauga uz mūžu.

No kādām durvīm iznira ēnains stāvs un sagrāba Pirru aiz rokas.

- Lieciet viņu mierā! Hekabi uzsauca. Viņa ir kopā ar mani.

- Viņa tevi panāks, Telamons atcirta. Pavēlējis sar­giem iet tālāk bez viņiem, zēns ievilka Pirru kādā bezlogu kambarī, ko izgaismoja sprakstoša lāpa.

- Ko tu gribi? meitene nikni izgrūda, izlocījusies no viņa tvēriena.

- Ko tu te dari? Telamons noprasīja.

-Vai tu jau aizmirsi, ka esmu Hekabi verdzene? Bet, ja tu gadījumā apsver iespēju pateikt visiem, kas es esmu, es tavā vietā tā vis nedarītu. Tad mums būtu jāprecas.

- Tad jau labāk precēt spitālīgo.

- Nu, vismaz šajā jautājumā mēs esam vienisprātis, meitene dzēlīgi attrauca, tomēr viņas vārdos pārliecības bija vairāk nekā sajūtās. Telamons soļoja šurpu turpu pa kambari. Viņš izskatījās biedējoši spēcīgs. Pirra iedomā­jās par savu obsidiāna nazi to viņa bija piesējusi pie stilba zem tunikas. Bet Telamons viņai uzkluptu ātrāk, nekā viņa vispār pagūtu to atsiet.

- Kāpēc viņš ir šeit? Telamons spēji jautāja.

- Neuztraucies, Pirra indīgi atsaucās. Viņš ar tevi satiksies pie smēdes, kā runāts.

Zēnam palika vaļā mute. Viņš tev to izstāstīja?

- Viņš ir mans draugs. Viņš man visu ko stāsta. Pirra uz brīdi pieklusa, lai dotu Telamonam laiku to ap­tvert. Un tu? viņa skarbi noprasīja. Kāpēc tu viņam palīdzi?

Durvīs parādījās kāds Vārnu karotājs. Pēc jums vaicā virsvadonis, kungs.

- Vācies! Telamons ieaurojās, bet Pirra redzēja viņam uz pieres riešamies sviedru pērlītes.

Viņš ir nobijies, meitene nodomāja. Viņš baidās no paša radiem.

Pirra neviļus sajuta mazliet līdzjūtības. Viņa vienmēr bija baidījusies no pašas mātes, cik sen vispār spēja sevi atcerēties.

Telamons nostājās meitenei priekšā un žņaudzīja dūres. Pirra redzēja pretinieka muskuļotās rokas un ple­cus. Viņa skatījās tam garām, neļaudamās iebiedēties.

- Man ir jāzina, kas te notiek, Telamons sacīja.

- Skaties uz mani, Pirra. Skaties uz mani! Kāpēc viņš ir šeit, cietoksnī? Kāpēc tieši šovakar?

Meitene ielūkojās viņam acīs. Kāpēc tu nepajautā viņam pašam?

- Kalējs mani nelaiž viņam klāt. Ja es uzstātu, mani sāktu turēt aizdomās.

- Tur es neko nevaru līdzēt.

Telamons ieņurdējās un ar dūri iebelza pa sienu bla­kus meitenes galvai; Pirra sarāvās. Viņš smagi elpoja un spieda dūri pret akmeni.

- Telamon, Pirra sacīja, cik vien mierīgi spēdama,

- ļauj man iet. Man jāatgriežas pie zintnieces.

Mirkli Telamons cieši vērās viņā, bet Pirra skatījās pretī, apņēmusies aizstāvēties.

- Tu jautāji, kāpēc es viņam palīdzu, zēns klusi bilda. Mēs bijām kā brāļi. Viņš ir vienīgais draugs, kas man jebkad ir bijis.

Man tāpat, Pirra drūmi nodomāja.

-Ja neko nedarīšu, es nodošu Hīlasu, Telamons tur­pināja. -Ja viņam palīdzēšu, es nodošu savus radus. Bet, ja man izdosies viņu dabūt prom no salas, es no viņa atbrīvošos uz visiem laikiem. Man vairs nekad nebūs viņš jāsatiek.

- Vai tu tiešām tam tici? Pirra pajautāja.

Zēns uzmeta viņai mokpilnu skatienu. Kāpēc tas viss notiek? Nekad neesmu neko tādu lūdzis!

- Nu un tad? Pirra atsaucās. Arī es nelūdzu, lai māte mani iztirgotu kā tādu olīvu Ierūku…

- Tu esi meitene, meitenes tam ir radītas.

Pirras līdzjūtība pret viņu pagaisa. Nav nozīmes tam, kāpēc tas viss notiek, viņa salti sacīja. Svarīgi ir, ko tu dari. Nepievil viņu.

Telamons sabozās. Kāpēc lai es pieviltu?

- Tāpēc, ka tu esi Vārna.

- Kā tu uzdrošinies mani tā saukt! Mēs esam lepna un sena dzimta!

- Bet vai tu pielūdz tos pašus, ko pielūdz viņi? Pirra cirta pretī. Ko, Telamon?

Zēns norija siekalas. Nē.

- Tiešām? Es redzēju, kā tu pie tēvoča bēru sārta nosmērēji seju ar pelniem.

- Tas bija aiz cieņas pret mirušajiem.

- Tad kāpēc tu esi šeit tagad, kad viņi izsauks Niknos?

- Ar mani tam nav nekāda sakara, es tur nepiedalīšos!

- Bet tu nemēģini viņus aizkavēt.

- Kā gan es to varētu? Lāpas gaismā Telamons ar savu spēcīgo apakšžokli un tumšajām, spožajām acīm izskatījās ļoti pievilcīgs, bet Pirra nodomāja, ka zēna augšlūpā jaušas kaut kas, kas liecina par vārguļa dabu.

Meitene teica: Es domāju, ka tu sadraudzējies ar Hīlasu tāpēc, ka viņš ir stiprs, bet tu esi vājš. Man šķiet, ka tu, Telamon, vienmēr būsi vājš.

Telamons paglūnēja uz Pirru spējā naidā. Bet man šķiet, ka ir laiks tevi sūtīt uz Keftiu.

-Ja tu tā izdarīsi, mums būs…

- Ā, nekādu derību nebūs, par to es parūpēšos. Tevi aizsūtīs atpakaļ pie mātes, lai tā tevi soda pēc saviem ieskatiem. Viņš satvēra Pirras roku sāpīgi stingrā tvē­rienā. Nāc līdzi. Tev kāds jāsatiek.

32

Divi karotāji tuvojās Hīlasam, un zēns pieplaka pie sienas. Abiem aizsoļojot garām, viņš izdzirda jēlādas čīk­stēšanu, un degunā iecirtās pelnu smaka. Zēnam sažņau­dzās iekšas. Viņš atradās pašā Vārnu cietoksni.

Akastoss ar vergiem bija kaut kur tālāk. Priekšā Hīlass redzēja Hekabi bet Pirru ne. Vai viņa būtu aizgājusi pa priekšu?

Kā meitene uz viņu paskatījās… man šķita, ka tu esi labāks.

Hekabi apstājās pie kādām ar sarkanu priekškaru aizsegtām durvīm.

- Kur Pirra? Hīlass čukstus jautāja.

- Kuš! zintniece uzšņāca.

Akastoss un vergi viņus panāca; sargi atvilka aizkaru un iestūma viņus iekšā.

Kambari apgaismoja abos galos novietotas nespod­ras, dūmojošas lampas. Pustumsā Hīlass saskatīja aiz­segtu logu un milzīgu lauvādu pie sienas; viņš nosprieda, ka tas laikam ir viss, kas palicis pāri no Postažas tēva. Kambara vidū stāvēja liels, ar neaizdegtām oglēm pie­krauts bronzas trijkājis. Gaiss sprakstēja, ļaujot sajust, ka šeit tikko notikusi upurēšana. Melns loks uz salmiem klātās grīdas rādīja, kur bija aizvilkts līķis.

Ap trijkāji riņķoja rēgaina sieviete; viņa mērca pirk­stus nelielā kristāla bļodiņā un šļakstīja uz oglēm eļļu. Sievietes seju Hīlass neredzēja, taču pēc Pirras apraksta sprieda, ka tā varētu būt Alekto. Viņa bija ģērbusies tērpā no savāda, vizoša auduma, tik smalka kā zirnekļa tīmek­lis. Ap plaukstu locītavām un potītēm šķindēja zelta rotas, un matos spīguļoja diadēma ar zelta smailēm.

Blakus trijkājim tupēja kāds karotājs; viņš uzdūra uz iesma gaļas gabalus no zemē sakrautas kaudzes un izkārtoja tos uz oglēm. Tas noteikti bija Farakss. Viņam mugurā bija vienkārša tunika un pār krūtīm stiepās knie­dēm rotāta zobena siksna, taču gaļas uzduršanai viņš izmantoja nevis zobenu, bet Koronosa dunci. Hīlass to pazina pat tumsā. Viņš juta dunča aicinājumu un dzir­dēja, kā blakus stāvošais Akastoss spēji ierauj elpu.

No krēslas iznira trešais stāvs. Kreons bija izgrezno­jies sarkanā vilnas apmetnī un uz galvas uzlicis kalta zelta stīpu, bet šķita, ka viņš nejūtas īsti labi; seja spīdēja sviedros. Vai tā ir tā uguns? viņš strupi noprasīja.

- Jā, kungs, Hekabi atsaucās.

- Lai nu tas izdotos! Viņš spēji pameta ar galvu Akastosam, kurš izbēra trijkājī gailošās ogles. Eļļas izmērcētās ogles aizdegās, un šaudīgajā gaismā Vārnu ēnas pacēlās pie griestu sijām.

Alekto apmeta loku Akastosam un Hīlasam; uzvēdīja salda smarža, kas sajaucās ar skāņu pelnu dvaku. Kāpēc kalējam ir maska? viņa salti jautāja. Alekto bija jauna un tik skaista, ka Hīlass tik tikko spēja uz viņu paskatī­ties, taču lielās, tumšās acis bija neizteiksmīgas kā mar­morā izkalti caurumi.

Akastoss iebikstīja zēnam ribās.

- T-tas bija nelaimes gadījums smēdē, Hīlass izstomīja. Rētas ir pārāk drausmīgas, lai uz tām skatītos.

Alekto noskurinājās. Aizvāciet viņu no manām acīm, man riebj neglītais.

- Kalējs paliks, ieņurdējās Kreons.

- Vai viņš pats nevar parunāt? Farakss jautāja, pie­celdamies kājās.

- Ug-uguns apdedzināja viņam rīkli, Hīlass sacīja.

- Man jārunā viņa vietā.

Farakss klusēdams noklausījās zēna sacītajā. Viņš bija kalsnāks par brāli un daudz biedējošāks. Viņa skatienam piemita savāds nekustīgums, un brīvā roka bija pa pusei savilkta dūrē, it kā turot neredzamu ieroci.

- Kāpēc te ir zintniece? Alekto sarauktām uzacīm prasīja.

- Man viņu vajag, lai nolasītu dūmus, Kreons atcirta.

- Man jāzina, vai viss būs izdevies. Citiem vārdiem sakot, Alekto, viņa ir te, jo man tā gribas.

Māsa viņam ākstīgi palocījās. Cik viedi, viņa nomurmināja.

Kreons nikni paglūnēja uz Alekto, un Farakss īsi, rejoši iesmējās. Viņš bija notīrījis dunci ar salmiem un nu ielika to šaurajā tumša koka šķirstiņā, kas stāvēja uz sola aiz trijkāja. Vīrieša roka kavējās uz vāka, it kā viņš gribētu pievākt dunci sev.

Telamons aši ieskrēja telpā un nomurmināja atvai­nošanos.

- Tu kavējies, Kreons uzrūca.

Telamons ieraudzīja Hīlasu un novērsās. Piedod, tēvoc, viņš vēlreiz atvainojās.

- Viņš bija ar verdzeni, zobojās Alekto. Tādu kārnu skuķi ar rētu. Tev nu gan ir gaume, brāļadēli

Pirra, Hīlass nodomāja. Viņš uzmeta Telamonam saniknotu skatienu, bet tas tikai viegli papurināja galvu. Ko gan tas nozīmēja?

- Un vai mūsu brāļadēls mums pievienosies dzīrēs? Farakss ierunājās ar nepatīkamu pieskaņu balsī.

- Šaubos, Alekto atsaucās, priecādamās par Telamona mulsumu. Viņš ir tikai puika, viņš nepanes stipru gaļu.

Stipru gaļu, Hīlass nodomāja. Ko viņi tur bija upurē­juši?

Nākamajā mirklī Alekto ieraudzīja kādu stāvam dur­vīs, un zobgalības pamira viņai uz lūpām. Farakss un Kreons stīvi izslējās, un liesmas trijkājī šķita noplokam.

Kambarī ienāca vecs vīrs četru šausmu pārņemtu vergu pavadībā. Viņš bija tērpies purpurkrāsas tunikā un baltas kazādas virsvadoņa apmetnī, ko pie pleca satu­rēja zelta saspraude sažņaugtas dūres lielumā. Vecums bija ieaudis sudraba pavedienus viņa bārdā un nodzinis matus no pakauša, tomēr nebija darījis viņu vājāku, bet pārvērtis granītā. Ap viņu vilnīja bailes, un viņš, gluži kā vilku bara barvedis, neskatījās nevienam virsū, bet stingi blenza pāri visu galvām.

Farakss, Kreons un Alekto piespieda plaukstu pie krū­tīm un palocījās. Koronos, viņi nomurmināja. Telamons darīja to pašu.

Vergi nolika vairākus melnām aitādām apklātus solus, salika uz trijkājaina galda traukus un bēgšus aizbēga prom. Kreons spēra soli pie tēva, bet Koronoss viņu ar vienu rokas kustību atgainīja un apsēdās uz vidū stāvošā sola.

Hekabi uzmeta Akastosam raižpilnu skatienu. Virsvadonis sēdēja tieši priekšā šķirstam ar dunci. Tagad nebija

nekādas jēgas tēlot lēkmi duncis tiklab varētu gulēt Jūras dibenā.

- Ko mēs iesāksim? Hllass čukstēja.

- Gaidīsim, Akastoss tikko dzirdami izdvesa.

Upurgaļa uz trijkāja nomelnēja un piedūmoja gaisu

ar rūgtiem garaiņiem.

Alekto paņēma krūku, uzlēja tēva rokām ūdeni un noslaucīja tās drānā. Sieviete drebēja un gādāja, lai viņas miesa nesaskartos ar tēva miesu.

Farakss paķēra lielu pulēta obsidiāna trauku un pie­pildīja keramikas krūzīti tik plānu, ka tai cauri spīdēja uguns. Šķidrums bija sarkans un biezs; Hīlass sprieda, ka tās ir ar vīnu sajauktas asinis. Viņš strauji pukstošu sirdi skatījās, kā Koronoss dzer. Vecajam bija smagi plaksti kā ķirzakai. Bālgana mēle lēni izslīdēja ārā, nolaizot muti bez lūpām.

Kreons pasniedza virsvadonim bronzas šķīvi ar apdegušu gaļu, un vecais vīrs apēda kumosu. Viņam bija melni, smaili apgriezti nagi, un uz īkšķa viņš val­kāja pelēka metāla gredzenu Hīlass nodomāja, ka tas ir dzelzs. Tagad tu, mazdēl, virsvadonis cieti sacīja.

Pārējie gaidīja.

Telamons aplaizīja lūpas. Viņš pasniedzās pēc gaļas gabala un ielika to mutē.

Koronoss īsi pamāja un pavēlēja dēliem un meitai

ēst.

Vārnas apsēdās un klupa virsū apsvilušajai gaļai, grābdami gabalus un plosīdami tos ar saviem asajiem, melnajiem nagiem. Hīlass redzēja Kreona bārdā spīguļo­jošos taukus un pārogļojušās ādas ļerpatu starp Alekto baltajiem zobiem.

Virsvadonis vēlreiz iedzēra un nometa krūzīti zemē, sašķaidot to gabalos. Hekabi bija stāstījusi, ka Koronoss lietojot tikai jaunus traukus un katru tikai vienu reizi.

Hīlass laikam sarāvās no plīšanas trokšņa, jo Koro­noss viņu ieraudzīja. Hīlass nodūra galvu. Viņš juta, kā ķirzakas skatiens pārslīd viņam ar zibens šautras spēku. Zēns sagrīļojās. Šis vīrs bija pavēlējis nokaut visus ārpusniekus. Viņa dēļ Izi bija pazudusi, varbūt pat mirusi…

Spēcīga roka sagrāba zēna plecu, un Akastoss izdvesa viņam ausī: Drīz. Es tev pateikšu, ko sacīt.

Vārnas zieda pelnus uz vaigiem. Dzīres bija galā. Bija laiks lasīt dūmus, lai zinātu, vai rituāls ir izdevies.

Farakss ar zobenu iesita pa bronzas bļodu, kurā iepriekš bija gailošās ogles; bļoda iešķindējās. Alekto sāka kaut ko skandēt, mezdama lokus ap trijkāji un vizo­šajām kājām šķaidīdama velnarutku stublājus.

Koronoss piecēlās un izstiepa plaukstas pāri trijkājim.

Alekto, turpinādama skandēt, paņēma obsidiāna trauku un izlēja sarkanu straumi pār tēva rokām un virsū oglēm, saceļot šņācošus dūmu mākoņus. Šķidrums uz viņa pirkstu galiem bija dieviem, tas, kas izlija cauri,

- Senčiem, bet tas, kas palika saujās un kā bija visvai­rāk, gariem, kuru vārdus pat Koronoss neuzdrīkstējās izrunāt skaļi: Niknajiem.

Trauks bija tukšs, un Alekto atkāpās. Koronoss nolie­cās uz priekšu un ieelpoja dūmus. Hekabi pavirzījās uz priekšu, lai nolasītu zīmes.

Klusumā Hīlass dzirdēja ogļu sprakstus un klusu elpu. Viņš žņaudzīja lauvas nagu pie savām krūtīm. Akastoss turpat blakus cieši turēja maciņu ar Hekabi doto amu­letu.

Lampu ugunis noplīvoja un apdzisa. Nu tumsu atvai­rīja vien nespodrais trijkāja spīdums. Hīlasam uz rokām uzmetās zosāda. Miesa kļuva salta.

Pēkšņi pa logu iebrāzās neganta auka. Aizsegs dārdē­dams nokrita. Hīlass noslīga ceļos. Kambarī plosījās vējš, un zēns pamanīja par tumsu tumšākus apveidus: lielas, spārnotas ēnas, kuras ieraugot sirds sastinga šausmās. Viņš aizmiedza acis, bet joprojām tās redzēja drausmās, Haosa ugunīs apdegušās galvas, jēli sarkanās mutes, kas līdzinājās vaļējām brūcēm…

Nākamajā brīdī viņi bija prom un, aizsedzot zvaig­znes, aizsteidzās uz Kalnu.

Beidzot Hīlass atvēra acis.

Dūmi bija izklīduši. Gailošo ogļu gaismā viņš ierau­dzīja apstulbušo Hekabi. Izdevās, zintniece izdvesa.

- Viņi atnāca.

Telamons izskatījās pārbijies. Kreons noslaucīja no pieres sviedrus. Farakss triumfējoši piesita dūri pie krū­tīm, un Koronoss vēl ciešāk satvēra ceļus.

- Vai tu mani nedzirdēji, vai? Akastoss čukstēja Hīlasam. Pasaki viņiem, ko es nupat teicu! Tūlīt! Tā ir mūsu izdevība!

Bet Hīlass nespēja pakustēties, viņš bija sastindzis šausmās.

Akastoss ieņurdējās un pagrūda zēnu malā. Kalējs Damess, viņš sēcošā čukstā sacīja, ir atnesis Koronosam velti, lai godinātu viņa uzvaru pār Uguns Pavēlnieci. To pateicis, kalējs atkāpās ēnās, un viņa vergi iznāca priekšā. Vārnas pagriezās pret viņiem un cieši noska­tījās, kā tie noliek pie trijkāja apsegtu grozu un atsedz drānu.

Telamons iztrūkās, un Koronosa bērni samiegtām acīm skatījās uz kalēja dāvanu. Virsvadonis nepakustē­jās.

Hīlass iekliedzās un metās uz priekšu, bet Hekabi viņu noturēja. Kuš! viņa čukstēja zēnam ausī. Nepie­vērs sev uzmanību!

Būris bija tik šaurs, ka Postaža nevarēja pagriezties. Mazās lauvas purns bija aptīts ar jēlādas strēmeli, lai viņa netrokšņotu, un mazulīte trīcēja bailēs.

Kreons uzmeta skatienu Hekabi. Ko mums ar to iesākt?

Hīlass redzēja Postažas būrim pievērstās skarbās, nežēlīgās sejas. Viņš juta, kā Hekabi pirksti iespiežas ple­cos. Tas jāizlemj jums, kungs, zintniece sacīja.

Kreons aplaizīja lūpas.

Farakss piegāja pie šķirsta un pacēla vāku. Uguns sar­kani laistījās uz Koronosa dunča. Tas ir upuris, viņš sacīja. Mēs to, protams, nogalināsim.

33

- Uz priekšu, nodur to, iejaucās Alekto. Tā jau tu vienmēr dari.

- Un ko tad darītu tu? Farakss cirta pretī.

Hīlass vairs nevarēja izturēt. Kalējs saka, ka lauvai jāpaliek dzīvai! viņš žigli sacīja, nelikdamies ne zinis par Hekabi iztrūcināto skatienu.

- Kāpēc? Farakss noprasīja. Viņš bija pacēlis šķirsta vāku un acīmredzami dedzīgi vēlējās likt lietā dunci.

- Tā… tā pieder Kreonam, Hīlass stomījās. To atrada uz viņa zemes.

Kreonam iegailējās acis, bet Farakss sarauca pieri.

- Un tad?

Hīlass ātri domāja. Tāpēc lauvai ir jāpaliek dzīvai, jo Koronosa dzimta kļūs spēcīgāka tāpat, kā lauva augs un pieņemsies spēkā. Tā būs kā Mikēnu Lauva, tikai diže­nāka.

Tas Kreonam patika. Viņš uzmeta brālim triumfējošu skatienu.

- Turklāt tā ir mātīte, sausi piebilda Alekto, tātad ir labāka medniece par tēviņu.

Koronoss piecēlās un deva Faraksam zīmi, lai aizver šķirstu. Lauva dzīvos, virsvadonis izlēma.

Hīlass kā pa miglu skatījās, kā virsvadonis atstāj kambari un viņam seko pārējie; Farakss nesa šķirstu, bet

vergi steidzās pakaļ ar Postažas būri. Hīlass redzēja, kā mazā lauva velti mēģina pagriezt galvu un paturēt viņu redzeslokā. Nākamajā brīdī viņa jau bija prom un Akastoss izvilka zēnu gaitenī.

* * *

Bija jau gandrīz pusnakts. Hīlass pielika soli. Nogāzē bija tumšs, tikai šur tur atspīdēja sardzes ugunskuri, un sargi palaida viņu garām, jo viņš bija kalēja vergs.

Bet kur bija kalējs?

Kad viņi iznāca no cietokšņa, Akastoss vēl bija tur­pat. Tad Hekabi paziņoja, ka nekur neiešot bez savas ver­dzenes, un tikām strīdējās ar sargiem, kamēr izveda Pirru meitene bija satraukta, bet nekas ļauns ar viņu nebija noticis. Pēc tam viņi tumsā nokāpa lejā un Hekabi un Pirra piepeši nogriezās uz ciemu, bet Hīlass palika viens Akastoss bija nozudis.

Vējš gaudodams brāzās pāri nogāzei un kratīja ērk­šķainā koka zarus. Smēdes durvis bija līdz kājai vaļā, un no tām krita dzeltena gaismas strēle. Hīlass ieraudzīja zemē Postažas ķepu nospiedumus un iemīļoto bumbiņu. Zēnam aizžņaudzās rīkle.

Akastoss sēdēja uz soliņa pie kalves un rāmi asināja uz galodas nazi. Viņš bija iegrimis darbā un nepacēla galvu, kad Hīlass pienāca klāt.

- Kāpēc? Hīlass uzkliedza.

Akastoss nopūtās. Piedod, Blusa. Man vajadzēja novērst viņu uzmanību.

- Bet to grasījās darīt HekabU

- Tu domā, ka viņus apmuļķotu kaut kādas trakās lēkme? Kalējs pacēla nazi un nopētīja to ar samiegtām

acīm. Pateicoties tev, viss izdevās vēl labāk, nekā biju cerējis. Tu ātri domā, Blusa, tas tiešām ir iespaidīgi. Tas, ko tu pateici, izglāba tai lauvai dzīvību.

- Bet tevis dēļ viņai būs nožēlojama dzīve tajā bries­mīgajā vietā!

- Labāk tā nekā vispār nedzīvot.

- Vai tas ir viss, kas tev sakāms? Hīlasam gribē­jās plosīties un kliegt, un kauties darīt kaut ko, tikai nestāvēt dīki un neskatīties, kā Akastoss gariem, drošiem vilcieniem rāmi glauž asmeni pret galodu.

- Piedod, Akastoss bilda, bet esmu gaidījis pārāk ilgi, lai ļautu žēlumam stāties savā ceļā.

- Vai tad tev viss ir vienalga? Vai tad tev pat nav sva­rīgi tas, ka nevarēji nozagt savu dārgo dunci?

Akastoss neatbildēja.

Hīlass atvēra muti, lai viņu norātu, bet tad aizvēra to atkal ciet. Viņš pamanīja, kā uguns sarkani atspīd uz bronzas naža Akastosa rokās. Viņš ieraudzīja naža plato rokassargu un spēcīgo, taisno muguru, kas izbeidzās nāvējošā smailē. Viņš saskatīja uz asmens trīs kniedes un asmenī iegravēto, četrās daļās sadalīto apli. Ratu ritenis, kam jāsaspiež Koronosa dzimtas ienaidnieki.

- Tu to nozagi, zēns sacīja.

Akastoss uzmeta viņam žiglu skatienu.

- Bet… es to redzēju šķirstā. Es redzēju, kā Farakss aizver vāku un paņem šķirstu līdzi.

- Tu redzēji kaut kādu dunci, Akastoss sacīja.

Viss kļuva skaidrs.

- Tu uztaisīji kopiju, Hīlass apķērās. Tu tos samai­nīji vietām. Domas atgriezās tai brīdī, kad vergi atse­dza Postažas būri. Akastoss bija atkāpies ēnās, un pēcāk

Hīlass viņu vairs nebija redzējis. Vārnas ari ne. Visi skatī­jās uz Postažu. Bet… ieejot cietoksnī, mūs pārmeklēja. Kā tu dabūji to nazi garām sargiem?

Akastoss nošņaukājās. Es šo to zinu par ieroču kontrabandu. Atšķirībā no tiem stulbeņiem pie vārtiem.

Ārā ērkšķu kokā vaidēja vējš. Hīlasam šķita, ka viņš tālumā dzird pakavu dunu.

Akastoss sadzirdēja to pašu. Viņš satvēra dunci, bez skaņas pielavījās pie durvīm un ieņēma vietu aiz tām. Viņš vairs nebija kalējs, bet karotājs, kas apmācīts noga­lināt.

Pakavu kliksti tuvojās. Tas noteikti bija Telamons.

Arī Akastoss modri ieklausījās.

Hīlasam kļuva auksti.

Es pirms nāves nozvērējos paveikt divus darbus, Akas­toss bija viņam sacījis. Iznīcināt Koronosa dunci un nomie­rināt brāļa garu.

Kā var nomierināt rēgu? Hīlass bija jautājis.

Iebarojot tam atriebes asinis.

Atriebes asinis.

Augstdzimuša Vārnas asinis.

- Nē, Hīlass ierunājās. Es tev neļaušu nogalināt Telamonu.

* * *

- Viņš ir Koronosa mazēls, Akastoss sacīja.

- Viņš bija mans draugs.

- Viņš ir Vārna.

Hīlass stingri nostājās durvīs. Es tev neļaušu viņu nogalināt.

- Nestājies man ceļā, Blusa. Es negribu nodarīt tev pāri.

Hllass nepakustējās. Viņam nebija ieroču, tos bija atņēmuši Vārnas, bet Akastosam bija duncis, turklāt viņš bija pieaudzis vīrietis un divreiz lielāks par Hīlasu.

- Nost no ceļa, Blusa, kalējs sacīja ar savādi lūdzošu pieskaņu balsī. Nepiespied mani to darīt!

Pakavi klaudzēja jau tuvāk.

Hllass pagriezās, lai uzsauktu brīdinājumu, bet Akastoss viņam uzklupa un aizspieda muti. Hllass no visa spēka iekoda. Akastoss neatlaidās. Hllass aizāķēja kāju Akastosam aiz ceļa un mēģināja nogāzt vīrieti no kājām. Nekas neizdevās, bet Akastoss vismaz zaudēja līdz­svaru un atsitās pret ēzi, velkot Hīlasu līdzi. Hīlass, neko neredzēdams, pasniedzās aiz muguras, sagrāba degošu pagali un sita. Akastoss iešņācās, pagalei trāpot viņam pa stilbu, tvēriens uz mirkli atslāba, un Hīlass varēja izrauties.

- Telamon! viņš ieaurojās, cik skaļi spēdams. Prom! Briesmas!

Pakavu duna apklusa.

Sāpēs sakostiem zobiem Akastoss metās virsū Hīlasam, bet zēns izvairījās un iespruka aiz ēzes. Abi meta lokus te uz vienu, te otru pusi.

- Telamon, griezies atpakaļ! Hīlass bļāva. Viņš tevi nogalinās!

Akastoss uzbruka. Hīlass vēlreiz izvairījās. Tā izrādī­jās māņu kustība Akastoss viņu gandrīz sagrāba.

- Prom! Hīlass kliedza. Viņš negrib mani, bet tevi!

Iezviedzās zirgs; Hīlass iztēlojās, kā Telamons parauj

dzīvnieka galvu uz otru pusi. Tad pakavi aizdunēja lejā pa nogāzi un izgaisa naktī.

Hīlass un kalējs palika stāvam abās ēzes pusēs. Akas­toss smagi elpoja pagale bija iezīmējusi uz vīrieša liela nejauku apdegumu. Viņš saviebās sāpēs un, atbalstījies pret sienu, noslīga zemē. Tu, muļķi, viņš izdvesa.

Zēns paņēma ūdens spaini un mandeļu eļļas krūku, nolika abus tā, ka kalējs varēja tos aizsniegt, un pats pakāpās nost. Piedod, ka nodarīju tev sāpes, viņš sacīja. Bet es nevarēju tev ļaut viņu nogalināt.

Akastoss atspiedās pret mūri un aizvēra acis. Pie­dod, viņš atbalsoja. Kāds man labums no tāda “pie­dod”? Vai es no tā varu izkalt ieroci, ar ko nogalināt Koronosu? Vai varu no tā iztaisīt kaujas ratus un doties uzbrukumā? Viņš atsita pakausi pret sienu. Četrpad­smit gadus es bēguļoju. Slēpjos. Kaļu plānus. Viļos. Sāku no jauna. Vīrieša piere laistījās sviedros. Uz kakla kā resna aukla iezīmējās vēna. Šoreiz izdošanās bija vis­tuvāk. Šonakt viss būtu beidzies. Es būtu brīvs. Ja nebūtu tevis.

Hīlass lauzīja rokas. Bet tev vēl ir duncis. Mēs to varam iznīcināt tūlīt, tepat kalvē!

Akastoss atvēra acis un nikni paglūnēja. Tu domā, ka tas ir tik vienkārši? viņš prasīja, ar pūlēm piesliedamies kājās. Tu domā, ka tas ir tik vienkārši? viņš ierēcās. Kāpēc tad es to neizdarīju tai pašā brīdī, kad pārrados te? Kāpēc? Tāpēc, ka ar mirstīgo celtu kalvi nekad nepietiks, lai to iznīcinātu! Tāpēc, ka Koronosa dunci var iznīcināt tikai kāds dievsl

З 4

Rītausma vēl bija tālu, bet debesīs spīdēja savāda, spilgti tumšsarkana atblāzma. Hīlasam skrienot lejup pa nogāzi, acu priekšā parādījās Kalns. Dūmi no virsotnes vairs nestīdza tagad tie milzu mākoņiem pacēlās tieši debesīs un no apakšas tos izgaismoja tā pati zvērojošā, sarkanā gaisma.

Zēns iedomājās par Niknajiem, kas cīnās ar Uguns Pavēlnieci. Niknums, visur viens vienīgs niknums.

Akastoss bija trakojis kā saniknots lauva, kad saprata, ka ir pārāk smagi ievainots, lai iznīcinātu dunci. Tad viņš piepeši savaldījās, uzlēja brūcei eļļu un aizraidīja sargus, kuri bija saskrējuši paskatīties, kas smēdē par kņadu. Kalējs lika Hīlasam ieliet sev biķeri vīna. Pēc tam viņš, lai cik pārsteidzoši tas šķistu, iesmējās.

- Tā, tā, Blusa. Šķiet, ka jūs ar dieviem atkal esat mani iegāzuši.

Viņš izdzēra biķeri sausu un ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Tad viņš pārsteidza Hīlasu, pametot dunci viņam. Ņem. Sameklē to zintnieci. Viņa zinās, kā to iznīcināt.

Duncis iegula Hīlasam rokā tā, it kā būtu radīts tieši viņam, un zēns, sakļāvis pirkstus ciešāk ap spalu, sajuta, kā viņā ar varenu grūdienu ieplūst salts spēks. Pa ceļam

uz ciemu būs sargi, zēns sacīja. Kā es tikšu viņiem garām?

Akastoss paņēma valrieksta lieluma māla pikucīti un uzspieda tam savu zīmogakmeni. Tā ir kalēja zīme, ar to tu droši tiksi cauri. Še. Tava dzīvība ir tavās paša rokās. Manējā arī. Nepievil.

Hllass bezmēness nakts tumsā tuvojās krustcelēm. Klintīs spārnos pacēlās jūras putni. Zēns izklaidīgi nodo­māja, cik tas ir savādi jūras putni taču nakti vienmēr

gul.

Makstī paslēptais duncis atsitās gājējam pret stilbu. Akastoss bija licis to paslēpt zem maisaudekla skrandas, tomēr Hllass ar to vienalga jutās neuzveicams, it kā vīnu būtu dzēris viņš, nevis Akastoss.

Hllass ienīda dunci. Tas bija šķīris viņu no Pirras un sagrāvis viņa bēgšanas plānu. Tas bija nokāvis cerību atrast Izi.

Zēns domāja par savu drosmīgo, sīksto, pārgalvīgo māšeli, kura cīnījās par izdzīvošanu Mesēnijas plašumos.

- Piedod, Izi, Hllass klusītēm noteica. Izrādās, ka es nevaru doties tevi meklēt. Vēl ne. Es to nevarēšu, kamēr tas nebūs beidzies.

Viņam prātā ienāca doma: ja Izi zinātu, ko Hllass dara, viņa piedotu, jo pati šādā gadījumā rīkotos tieši tāpat.

Kreona cietoksnī pakalnā gaiši liesmoja lāpas. Vai viņi jau bija atklājuši, ka duncis ir pazudis?

Hllass izvilka dunci no maksts, un tā malas zvaigžņu gaismā zvīļoja viegli sarkanīgas, it kā tas būtu notriepts ar asinīm. Zēns notrīsēja, kaut arī nakts bija tveicīga. Viņš prātoja, vai duncis zina, ka Hllass ir apņēmies izbeigt tā dzīvi.

Bet kā gan viņš to spēs, ja dunci var iznīcināt tikai kāds dievs? Varbūt pat Helcabi nezinās, ko iesākt?

Otrā līdzenuma malā Kalns turpināja izgrūst niknuma dūmus. Hīlass iedomājās par uguns gariem to midzeņos: midzeņos, kas ietiecās dziļi kalna degošajā sirdī.

Un piepeši viņš zināja, kā iznīcināt dunci.

* * *

Pāri līdzenumam no Kalna pacēlās savādi sarkanīgi dūmi.

- Kalns izskatās dusmīgs, Pirra ieminējās.

- Viņa ir dusmīga, Hekabi izlaboja. Vārnas pret viņu sūta gaisa un tumsas garus. Viņa tos uzveiks. Bet nepiedos.

Zintniece arī bija saniknota. Abas, īgni klusējot, bija nokāpušas lejā no cietokšņa un devušās uz ciemu. Nozagt dunci nebija izdevies, un nu Hīlass jau būs devies prom no salas, sev līdzi paņemot iespēju sakaut Vārnas.

Taču pusceļā Hekabi apstājās. Viss vēl nav galā. Es to jūtu. Mums jāiet atpakaļ.

Tā nu viņas jau atkal tuvojās krustcelēm. Zvaigžņu gaismā Pirra ieraudzīja dīķīšus, pie kuriem pirmo reizi bija satikusi Hīlasu; tā vien šķita, ka tas notika pirms vairākiem mēnešiem.

Viņa bija sarājusi draugu par to, ka viņš savu māsu vērtē augstāk par visu pārējo, un Hīlass bija atcirtis: Ja Jūzerrefam draudētu briesmas un tu varētu viņu glābt, ko tu tad darītu?

Tagad viņa zināja atbildi.

- Tev kāds jāsatiek, Telamons bija ņurdējis, aizvilk­dams meiteni uz citu kambari turpat cietoksnī. Tur viņš Pirru atstāja kopā ar vīrieti, kas gaidīja iekšā.

Sākumā viņa to nebija pazinusi. Jauneklis bija saģēr­bies greznās Keftiu vēstneša drānās: smalkā, zaļā apmetnī un pīnēm rotātos, zilos svārkos ar apzeltītu teļādas jostu. Viņam uz krūtīm līdz ar pazīstamo amuletu ar aci karājās lazurītā inkrustēta vaska plāksnīte ar virspriesterienes Jasasaras zīmogu.

Jūzerrefs bija tāds kā vienmēr, tāpēc, protams, viņš vispirms meiteni norāja: Pirra, paskaties uz sevi! Saģēr­busies kā tāda zemniece, mati daudz par īsu… un tavas kājas, tās ir netīras!

- Man tevis pietrūka, meitene vienkārši sacīja; taču, kad Jūzerrefs spēra soli tuvāk, viņa pacēla rokas. Tas neko nedos, Jūzerref. Es nevaru atgriezties.

- Tev ir jāatgriežas, viņš iecietīgi sacīja.

- Vairs nav runas tikai par brīvību, nu jau tas ir kas nopietnāks. Meitene neuzdrīkstējās pieminēt dunci, ja nu viņus gadījumā noklausītos, bet klusītēm izstāstīja vergam par Vārnu nodomu uzbrukt Keftiu.

Pirrai par lielu izbrīnu, Jūzerrefs par to jau zināja.

- Virspriesteriene to zina jau vairākus mēnešus. Viens no maniem uzdevumiem ir uzzināt par to vairāk.

- Viņa zina?

- Pirra, kad tu vienreiz sapratīsi? Virspriesteriene zina visu.

Meitene tik tikko spēja aptvert dzirdēto. Es tik un tā nevaru doties tev līdzi.

- Tev ir jādodas man līdzi, Jūzerrefs citādā balsī uzstāja.

Un tad viņš izstāstīja. Jasasara bija viltīga. Atved atpakaļ manu meitu, vai arī zaudēsi dzīvību.

Pirra stāvēja aci pret aci ar lēnprātīgo jaunekli, kurš bija par viņu rūpējies jau no bērna kājas. Es nevaru, viņa atkārtoja.

- Pirra. Manis dēļ.

- Bet… tu arī vari bēgt! Šī ir tava izdevība! Dodies uz Ēģipti, uzmeklē savu ģimeni tu taču aizvien esi pēc tā ilgojies! Tu vari būt brīvs!

Izskatīgā, lāpas apgaismotā seja kļuva barga. Kā lai es neliekos ne zinis par dievu gribu? Viņi mani padarīja par vergu un aizsūtīja uz Keftiu. Man ir jāatgriežas, lai kas arī notiktu.

Pirra nezināja, ko lai dara. Šobrīd pārējie mēģināja nozagt dunci; viņai vajadzētu tiem palīdzēt.

- Nāc man līdzi, Jūzerrefs mudināja.

Pēc tam viss notika pavisam ātri. Pirra iekliedzās un metās ārā no kambara, klupdama krizdama skrēja uz priekšu pa lāpu apgaismotiem gaiteņiem un velti mēģi­nāja atrast pārējos. Tad viņa nez kā bija nonākusi pie vārtiem un sastapusi tur Hekabi, kas stīvējās par viņas atbrīvošanu.

Virs krustcelēm riņķoja kaijas un tumsā sasaucās; Hekabi uzšņāca, lai meitene pasteidzas.

Ko tu darītu, Pirra? Hīlass bija jautājis.

Tagad viņa zināja. Viņa bija tikpat nežēlīga kā māte. Viņa bija nolēmusi Jūzerrefu nāvei.

Un beigās tas viss izrādījās velti, jo nodoms nebija izdevies. Duncis joprojām bija Vārnām. Un Hīlass bija prom.

Hekabi bez brīdinājuma sagrāba Pirras roku un ierāva viņu aiz ērkšķu krūma. Kāds nāk! viņa izdvesa.

Krustojumam tuvojās kāds stāvs. Pirra redzēja, ka nācējs noņem cepuri un noslauka pieri. Viņa pamanīja, kā gaišajos matos atmirdz zvaigžņu gaisma.

Meitene iznāca ārā. Tu neaizbrauci.

* * *

Pirra izskatījās gluži bāla un vērās viņā tā, it kā viņš būtu rēgs. Es domāju, ka esi prom, viņa sacīja. Man šķita…

- Nav laika skaidrot, zēns pārtrauca. Tad uzrunāja zintnieci: Mums tas jāaiznes uz Kalnu, vai ne?

Sieviete neatbildēja. Viņas acis bija kā piekaltas priekšmetam, ko zēns turēja dūrē. Vai tas ir…

-Jā, viņš nepacietīgi sacīja.

- Duncis, Pirra izdvesa. Kā tas…

- Teiksim vienkārši tā Akastoss ir labāks zaglis, nekā bijām domājuši. Hekabi uz Kalnu? Tā mums ir jārīkojas, vai ne? Mums jāatrod uguns gara midzenis un jāiemet duncis tur iekšā, un tad Uguns Pavēlniece to iznīcinās.

Hekabi saķēra zēna plaukstas locītavu. Un tas ir jāizdara tev.

- Protams, Pirra piebalsoja. Nazis ir rokā ārpusniekam, un Koronosa dzimta deg…

- Un tad beidzot, Hekabi pabeidza, Talakreja būs brīva.

Hīlass uzmeta skatienu dūrē iežņaugtajam duncim. Zēnam nepatika, kā viss risinās. Viņu stumdīja un grūs­tīja spēki, ko viņš nespēja izprast.

Zvaigžņu gaismā zēns saskatīja ap Kreona cietoksni paceļamies un uztraukti ķērkājam lielus vārnu pulkus.

Viņam bija nelāga nojauta, ka ari šie putni kaut kādā veidā ir ar visu saistīti. Bet kā? Ko viņš bija palaidis garām?

-Jāpasteidzas, skubināja Hekabi. Nevar zināt, kad viņi pamanīs, ka dunča vairs nav.

Pirra uzsita knipi. Zirgi! Tie tur pie Kakla. Ja mēs varētu kādu nozagt…

Hīlass nekustējās. Viņš vēroja kaijas un vārnas, kas laidelējās apkārt, aizsedzot zvaigznes.

- Hīlas? Pirra jautāja. Kas ir?

Zēns iedomājās par visiem zvēriem, kas uzvedās pavi­sam savādi: pelēm, kas bēga no dziļākajiem lokiem, put­niem, kuriem vajadzētu gulēt, bet kuri negulēja, vardēm, kas bija pazudušas no dīķiem. Sapnī Izi bija mēģinājusi viņu brīdināt. Kur ir vardes, Hīlas? Kur ir vardes?

Viņš iedomājās par asinīm, kas izšļācās no Akastosa pietūkušā īkšķa, un par izdegušo joslu uz Kalna, kas izspiedās uz āru tā, it kā kaut kas gribētu tikt laukā…

Viņš zināja. Kreons bija ieracies pārāk dziļi, un Uguns Pavēlniece bija sadusmota vairāk, nekā kāds spētu iztē­loties.

Zēns pagriezās pret Pirru. Tā uzsprāgs.

- Kas tad? Pirra nesaprata.

- Talakreja.

35

- Nav tiesa, Hekabi spīvi pretojās. Kalns ir dus­mojies jau agrāk, bet Viņa nemūžam neiznīcinātu Pašas ļaudis! Zintniece stāvēja, cieši sakrustojusi rokas, it kā negribētu laist sev klāt šausminošās aizdomas, ka Hīlasam varētu izrādīties taisnība.

Pirrai sievietes bija žēl līdz sirds dziļumiem, jo viņa zināja, ka Hīlasam tiešām ir taisnība. Sarkanā upe aprij Talakreju, meitene bilda.

Zēns uzmeta viņai skatienu.

- Nupat atcerējos. Hekabi tā sacīja toreiz, kad bija transā.

- Transā es sarunāju visu ko, Hekabi izspļāva, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība! Mēs pazīstam Uguns Pavēlnieci, mēs viņu pielūdzam jau tūkstošiem gadu!

- Vārnas ne, Hīlass iejaucās un žigli izstāstīja par nemieru, ko bija novērojis raktuvēs mītošajos zvēros. Kad viņa par to tikai paraustīja plecus, viņš aprakstīja izcilni kalna kamiesī.

To dzirdot, Hekabi dūša sašļuka papēžos. Viņa kratīja galvu, taču Pirra redzēja, ka viņa ir aptvērusi patiesību.

- Hekabi, Pirra viņu uzrunāja. Tavai tautai tevi vajag vairāk nekā jebkad.

Zintniece apstulbusi vērās meitenē.

- Dodies uz savu ciemu, sacīja Hīlass. Brīdini viņus, brīdini raktuvju vergus. Saki, lai viņi dodas prom no salas! Tad viņš uzrunāja Pirru: Tu arī ej viņai līdzi.

- Nē! Es nākšu tev līdzi, tu nevari to paveikt viens.

- Varu gan, tev nav nekādas jēgas palikt.

- Hīlas, ja mēs atradīsim kaut vienu no tām uguns plaisām un iemetīsim tur dunci, mēs varam paspēt atgriezties ciemā, iekams aizbrauks pēdējā laiva!

- Es jau teicu, ka tev nav jēgas palikt…

- Bet es teicu, ka ir gan, jo tu nezini ceļu uz ciemu.

Zēns košļāja lūpu. Nāc, mēs velti šķiežam laiku.

* * *

Kalns izverda dūmu stabus, kas pacēlās pāri līdzenu­mam. Tumsu pāršķēla zibens šautras. Zirgs iezviedzās un gandrīz nometa bērnus no muguras.

Hīlass stingri saķēra saujās krēpes un iespieda papē­žus dzīvniekam sānos. Viņš saoda zirga šausmas un juta, kā Pirra cieši turas viņam pie vidukļa. Zēns sasprindzi­nāja dzirdi, ieklausoties, vai aiz muguras neatskanēs pakavu duna. Pagaidām neko nedzirdēja.

Parādot Akastosa zīmogu un stāstot, ka viņi upurē­šot Kalnam, Pirrai bija izdevies pierunāt sargus palaist viņu garām; kamēr meitene novērsa to uzmanību, Hīlass iezagās aplokā un nozaga zirgu. Tagad tā pakavi šķīla dzirkstis no obsidiāna takas, dzīvnieks traucās pāri līdze­numam un Kalns apbrīnojami ātri tuvojās.

Bērni sasniedza brikšņus un nolēca zemē, lai zirgs varētu atvilkt elpu. Pirra bija pierunājusi sargus iedot viņai ūdens maisu, un abi padzērās, taču, kad meitene

ielēja mazliet ūdens Hīlasa saujās, lai piedāvātu zirgam, tas izrādījās pārāk nobijies, lai dzertu.

- Nu jau vairs nav tālu, zēns sacīja un noglāstīja dzīvnieka kaklu.

Uzplaiksnīja zibens, un nogranda pērkons. Hīlass un Pirra pārmija skatienus. Uguns Pavēlniece bija pamodi­nājusi Zemes Drebinātāju, un nu viņa sauca arī Debesu Tēvu, pavēlot saviem nemirstīgajiem brāļiem palīdzēt cīņā ar Niknajiem un atbrīvot viņu no šiem mirstīgajiem iznireļiem, kas grauzās viņas iekšās.

No vietas, kur stāvēja bērni, Kalna sāni izskatījās satumsuši; tur melnēja biezie irbuleņu ceri. Pirra norā­dīja uz ēnainu klintsradzi tieši virs brikšņiem. Tās klin­tis es atceros vai tieši aiz tām nebija uguns gari?

- Tas labi, Hīlass nopriecājās, tie ir tuvāk, nekā biju domājis.

Zirgs kāpās sāņus un bolīja acis, tomēr zēnam izdevās atkal uzkāpt tam mugurā. Tai pašā brīdī, kad viņš uzvilka sev pakaļ Pirru, zeme nodrebēja un obsidiāna taka sāka cilāties kā čūska. Zirgs saslējās pakaļkājās, nometa abus jātniekus un aizauļoja tumsā.

Hīlass uzrausās kājās un ieraudzīja, ka Pirra berzē elkoni. Viss kārtībā?

Meitene pamāja ar galvu. Vai tev vēl ir duncis?

Zēns cieši satvēra spalu.

Rūkoņa mitējās. No virsotnes plūstošie dūmi mazliet izklīda, un iestājās savāds miers. Kalns aizturēja elpu.

Obsidiāna taka gāja tieši cauri biezoknim, pada­rot kāpienu daudz vieglāku, un bērni iznāca virspus brikšņiem ātrāk, nekā bija gaidījuši. Hīlass paskatī­jās apkārt dīvainā, sarkanīgā atspīduma izgaismotajā

ainavā. Nekur nebija ne dzelteni aprepušu klinšu, ne šņācošu plaisu. Šī Kalna daļa bija pilnīgi mainījusies.

- Kur viņi ir palikuši? Pirra apjuka.

Hīlass pakratīja galvu. Uguns gari bija aizbēguši. Pirras acīs viņš ieraudzīja atspoguļojamies paša bailes. Ja nu viņi nevienu neatrod?

Meitene asi pamāja ar galvu uz virsotni. Augstāk to bija daudz.

Zēns neatbildēja. Kas tā par pakšķēšanu? Kaut kas krita no debesīm klusi un mīksti kā pelēks sniegs. Bet tas bija karsts.

Pirra ieklepojās. Meitenes tumšos matus izraibināja pelēki plankumi. Hīlass noņēma viņai no pleca pārslu.

- Tie ir pelni, viņš sacīja.

Pirra pamāja, lai viņš klusē.

Hīlass līdz ar pelnu krišanu sadzirdēja to pašu, ko bija saklausījusi Pirra. Uz obsidiāna klaudzēja daudzi pakavi. Vārnas.

Bērni skriešus devās augšup, taču drīz vien nonāca strupceļā. Taku bija aprakusi lavīna. Augstāk savādajā, sarkanajā gaismā zvīļoja kraujas melnu klinšu nogāzes.

- Būs jākāpj, Hīlass nomurmināja.

Zēns bija tikko sācis ceļu augšā, kad Pirra parāva viņu sāņus. Nākamajā acumirklī no kalna atlūza milzīga akmens plātne un pārslīdēja pāri tai vietai, kur viņš vēl nupat bija stāvējis.

Abi noskatījās, kā klintsbluķis ietriecas brikšņos un izjūk, uzjundot putekļu mākoņus.

Pirra atlauza gabaliņu no nogāzes un pārsteidzoši viegli sadrupināja to pirkstos. Tas nav akmens, meitene vīlusies sacīja. Tās ir smiltis. Kā lai mēs kāpjam pa smiltīm?

Hīlass izstiepa kaklu. Ja nogāze sagrūs viņiem zem kājām, viņus apraks dzīvus vai arī kūleņu kūleņiem noraus lejā līdzenumā. Bet pakavu duna tuvojās. Būs jāmēģina, viņš izlēma.

Viņi pašķīrās, lai vienuviet nebūtu tik liels svars. Hīlass spēra soli uz augšu. Kāja iegrima un paslīdēja; lejup šņākdama nogāzās smilšu straume. Hīlass nogai­dīja, līdz tā apsīka, un mēģināja vēlreiz. Šoreiz izdevās pakāpties mazliet augstāk. Pēdas visu laiku stiga smil­tīs un slīdēja, un kāpiens bija lēns kā ļaunā sapnī. Zēns pamanīja no smiltīm rēgojamies klintsbluķi un uzrāpās uz tā. Viņš redzēja, ka Pirra rīkojas tāpat. No akmens zēns sāniski virzījās uz laukumiņu, kur pamats izskatī­jās stingrāks… Pelni turpināja krist, izraibinot nogāzes nedzīvi pelēkiem plankumiem.

Beidzot zēns sasniedza cietu klints malu. Viņš uzrā­pās virsū un elsodams palika tur guļam. Pirra arī bija turpat un tupēja uz ceļiem gabaliņu tālāk. Viņi atkal bija uz obsidiāna takas.

Bet kur bija uguns gari?

- Nu jau vairs nevar būt necik tālu, Pirra izdvesa.

Bērni vēl nebija necik tālu tikuši, kad taka spēji izbei­dzās. Viņi bija nonākuši virsotnē, tikai tā vairs nebija šaura kā naža asmens, bet desmit soļu plata, un visur slējās milzīgi, melni, izlūzušiem zobiem līdzīgi klintsbluķi. Ielū­kojies kādā spraugā starp tiem, Hīlass pamanīja krātera tālāko malu un uzblīdušo joslu. Tā bija samilzusi milzu čūlā un verda dūmus. Kad tā plīsīs, Talakrejai būs beigas.

- Kur ir uguns gari? Pirra iesaucās.

Hīlass mēģināja atbildēt, bet rīkle bija izkaltusi. Starp milzīgajiem zobiem viņš varēja ielūkoties krāterī, un

tas vairs nelīdzinājās salta, pelēka akmens katlam, bet dvesa apžilbinoši sarkanu versmi. Zēns juta karstumu un redzēja, kā tur iekšā viss cilājas un šūpojas, apšļakstot malas ar šķidru uguni.

Kalna tukšā sirds bija pārvērtusies uguns ezerā.

* * *

Pirra nostājās Hīlasam blakus, un zēns dzirdēja, kā šņākuļo viņas elpa. Met iekšā, draudzene sacīja.

- Aizmirsti par uguns gariem, Pavēlniece to iznīcinās!

Viņai bija taisnība. Taču vispirms Hīlasam bija jāno­kļūst krātera malā, bet, lai to paveiktu, vajadzēja atrast ceļu cauri milzīgajiem zobiem.

Tie bija saspiedušies pārlieku cieši; zēns netika cauri.

- Varbūt es to varu izdarīt no šejienes, viņš sacīja un izvilka dunci no maksts. Ja viņš metīs no visa spēka, varbūt tas pārlidos klintīm pāri.

Pirra aiz muguras iekliedzās.

Hīlass pameta skatienu pāri plecam, bet meitenes tur vairs nebija.

- Nekusties! kāda balss uzsauca.

Telamons stāvēja piecu soļu attālumā, un viņam rokās bija uzvilkts loks. Viena kustība, viņš draudēja, un tu būsi pagalam.

3 6

- Kur Pirra? Hīlass iekliedzās.

Bulta iedūrās zemē pie viņa kājām, piespiežot atlēkt sāņus. Es turēju tev doto vārdu! Telamons auroja.

- Laiva bija sagatavota!

- Es arī būtu aizbraucis, bet man bija tevi jābrīdina viņš dzīrās tevi nogalināt!

Zemē ietriecās nākamā bulta. Hīlass vēlreiz palēca sāņus.

- Tu to tikai izdomā! Telamons rēca. Tev tikai vaja­dzēja laiku, lai iznīcinātu dunci! Met to šurp!

Abi stāvēja viens otram pretī sarkani zvērojošajā gaismā. Kalns drebēja, un pelni krita lejup kā indīgs sniegs.

Telamons bija atjautīgs Hīlass pamanīja, kā preti­nieks viņu ar bultām bīda arvien tālāk no klintīm. Nu viņš jau bija pārāk tālu no krātera; ja tagad mēģinātu to mest, duncis tikai nokristu zemē un tam nekas neno­tiktu.

- Es to izdarīšu, Telamons draudēja, nomērķēdams Hīlasam sirdī.

Hīlass satvēra ciešāk dunča spalu. Dažus soļus tālāk pa kreisi bija akmeņu krāvums, aiz kura varbūt izdotos paslēpties, un tur varbūt arī bija ceļš uz krātera malu.

- Nē, zēns sacīja.

Telamona uzvilktā bulta notrīsēja. Hllas! Pamet man dunci! Runātāja vaibsti bija apņēmīgi, bet balss dre­bēja. Tas pieder mums! Ar tevi tam nav nekāda sakara!

- Un ar Izi? Un ar Škicu? Un ar visiem tiem ārpusnieldem, ko Vārnas ir nokāvuši? Viņi ir ļauni, Telamon. Šeit tam pienāks gals!

Telamona seja saspringa. Viņi ir mani radi! Bulta iespindzās tai pašā mirkli, kad Hīlass metās aiz klintīm, un zēns dzirdēja to atsitamies pret akmeni vien plaukstas platuma attālumā viņam aiz muguras.

- Gļēvulis! Telamons iebļāvās. Nāc ārā un cīnies!

Hīlass drudžaini ierausās starp klintīm. Viņš pama­nīja spraugu. Tā bija pārāk šaura, tur nevarēs tikt cauri…

- Hīlas, augšā! no kādas neredzamas vietas uzsauca Pirra.

Zēns pameta skatienu augšup un ieraudzīja, ka Tela­mons ir notupies uz klints un sniedzas bultu makā pēc kārtējās bultas. Hīlass pagriezās, sāniski izspraucās caur spraugu otrā pusē un tur nokrita uz ceļiem.

Aiz muguras atskanēja būkšķis. Telamons bija nolēcis zemē. Priekšā slējās vēl citas dūmos tītas klintis. Hīlass pietrūkās kājās, un tai pašā brīdī sejā iecirtās karsti izga­rojumi, ieskaujot viņu Kalna smacējošajā elpā. Viņš dzir­dēja Telamonu klepojam. Pēc tam dūmi mazliet izklīda, un Hīlass turpat aiz klintīm ieraudzīja pulsējošo, sarkano bezdibeni. Viņš atvēzējās…

- Nē! Telamons iekliedzās.

…Hīlass no visa spēka meta dunci.

Laiks it kā apstājās, duncis nozibēja pāri klintīm, aiz­ķerdams pēdējo… un nošķindējis palika guļam uz malas.

Hīlass neticīgi skatījās.

Telamonam palika vaļā mute.

Koronosa duncis neļāvās iznīcināties.

Krauja stāvus tiecās lejup līdz vietai, kur tas gulēja uz radzes, kas kā aizlūzis ilknis rēgojās virs krātera. Hīlass devās turp, oļiem zem viņa kājām ripojot prom un krītot degošajā ezerā tālu lejā.

Kāda roka sagrāba viņu aiz pleca un parāva atpakaļ. Hīlass ar būkšķi nokrita zemē, un Telamons uzmetās viņam virsū, ar savu svaru aizsitot elpu. Hīlass mēģi­nāja izķepuroties, bet Telamons bija pārāk stiprs. Viņš saķēra Hīlasa matus vienā rokā un ar otru izvilka savu nazi. Hīlass ar abām rokām saķēra pretinieka plaukstas locītavu un pūlējās atgrūst smaili no savas rīkles. Tā nenovēršami tuvojās. Pārcilvēcīgā sasprindzinājumā Hīlass ar kājām sametās sāniski, nogāza Telamonu nost un izsita nazi tam no rokas. Ierocis grabēdams aizslīdēja pār akmeņiem, un Telamons klupa tam pakaļ, bet Hīlass saķēra viņu aiz garajām cirtām un aizvilka tur, kur nazis palika neaizsniedzams.

Neatlaizdams Telamona matus, Hīlass trieca pre­tinieka galvu pret zemi, bet Telamons iespieda īkšķus viņam rīklē, neļaujot paelpot. Hīlass skrāpēja viņa rokas. Telamons ar celi iebelza Hīlasam pa vēderu, apmeta viņu otrādi un ar ceļiem piespieda augšdelmus. Hīlass juta, kā tvēriens pie rīkles kļūst ciešāks. Acu priekšā zibēja melni punkti, mutē bira karsti pelni, viss satumsa…

Telamons sāpēs iekaucās un novēlās nost no viņa krūtīm.

Pirra redzēja, kā Hīlasa krūtis smagi cilājas, ievelkot gaisu. Viņa redzēja, kā Telamons neticībā saķer cisku; viņa pati steigšus parāpās nost.

Meitene paklupa un gandrīz nometa viņa nazi zemē. Galva joprojām reiba no pirmīt saņemtā belziena, bet, ja izdotos gana ilgi novērst Telamona uzmanību, Hīlass varbūt tiktu līdz duncim.

- Un tu sevi sauc par karotāju? viņa irdza. Par tādu adatas dūrienu kviec kā skuķis?

Telamons joprojām tupēja uz ceļiem; viņš sagrīļojās. Starp stilbam piespiestajiem pirkstiem sīkām straumī­tēm tecēja asinis. Zēns sāpēs samiedza acis un paskatījās uz Pirru un pēc tam uz Hīlasu, kurš devās lejā pie dunča.

- Gļēvulis! Pirra zobojās, vicinādama Telamonam sejā viņa nazi.

Pēkšņi viņš sastinga. Pirra atskatījās. Vārdi pamira viņai rīklē.

No mutuļojošajiem dūmiem iznira kāds vīrs karotājs melnās jēlādas bruņās. Farakss veikli kā lūsis noskrēja lejā pa klintīm, ar vienu rokas vēzienu pagrūda Hīlasu malā un paķēra no bezdibeņa malas dunci.

Hīlass zaudēja līdzsvaru un noslīdēja no klints.

Pirra metās viņam palīgā, bet Telamons viņu saķēra un parāva atpakaļ.

Farakss triumfējoši pacēla Koronosa dunci; asmens gailošajā gaismā sarkani iezvīļojās. Hīlass viņam pie kājām izmisīgi turējās pie malas.

- Nogalini viņu, Faraks! Telamons kliedza. Viņš ir tas ārpusnieks no pareģojuma!

Pirra ķepurojās un spārdījās, bet Telamons bija pārāk spēcīgs. Meitene, šausmu pārņemta, noskatījās, kā Hīlass izmisīgi cenšas tikt atpakaļ uz klints. Viņa redzēja, kā Faraksa stāvs slejas zēnam pāri. Viņa dzirdēja tā salto balsi skāņi atbalsojamies pār Kalna pērkona grandiem:

- Ja duncis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs… bet, ja duncis būs rokā Faraksam, tad degs pats ārpusnieks…

To pateicis, viņš smagi uzmina Hīlasam uz rokām.

- Nēl Pirra vaimanāja.

Bet Hīlass bija nozudis.

37

Zēns krita cauri svelošiem, sarkaniem dūmiem, atsiz­damies pret klintīm un tverdams izciļņus, kas sadrupa rokās. Tad Kalns iebelza Hīlasam pa muguru un viņš vairs nekrita.

Gaiss bija melns un sīvi oda pēc pelniem. Hīlasa acis asaroja, un ik elpas vilciens sagādāja sāpes. Viņš jutās sadauzīts un saskrāpēts, bet pakustēties varēja.

Zēns klepodams apvēlās uz vēdera un pieslējās ceļos. Zeme zem plaukstām bija nemierīga un karsta. Kuru katru mirkli tā varēja pavērties un viņu aprīt. Mutuļojo­šus pelnu mākoņus caurdūra zibens šautras. Gaisā svelpa uguns lodes, dārdēdamas pret zemi turpat apkārt.

Izstiepis kaklu, Hīlass paraudzījās augšup uz krātera malu; tā atradās galvu reibinošā augstumā. Aiz muguras nepilnu divdesmit soļu attālumā cilājās sarkanais degošā ezera haoss. Zēnu karsēja tā izdvestā versme. Viņš dzir­dēja to burbuļojam kā biezu putru un redzēja izšļācamies šķidras uguns strūklas, kas caurauda tumsu žilbinoši sarkaniem pavedieniem un šļakstot atkrita atpakaļ krā­terī.

Ja kaut kas uzsprakstīsies Hīlasam, viņš būs pagalam.

Mijkrēslī zēns krātera pakājē saskatīja nelielu izde­džu kaudzīti un klupšus krišus devās turp. Uzkalniņš

nebija nekāds augstais, tomēr tā virsotnē smaka vairs nešķita tik kodīga.

Hīlasam par pārsteigumu, ap kaklu vēl aizvien bija lauvas nags, un tas viņu mazliet iedrošināja. Pie jostas viņš atrada auduma skrandu, ko Akastoss bija iedevis dunča slēpšanai. Zēns apsēja to ap muti un degunu, un elpot kļuva mazliet vieglāk.

Krātera siena ieslīpi tiecās augšup kā milzīga katla siena, taču, kad Hīlass sāka taustīties un meklēt izciļ­ņus, klints viņa rokās sadrupa. Viņš mēģināja atkal un atkal. Hīlasu pārņēma atklāsme viņš nespēs no šejienes izrāpties.

Vai tā tas beigsies? zēns neskaidri nodomāja. Vārnas paturēs dunci, un visi pūliņi būs veltīgi?

Tad viņš pāri degošajam ezeram pamanīja augonim līdzīgo izliekumu. Tas bija samilzis tik liels, ka blīda pār krātera malu kā kupris. Hīlass apjauta, ka duncis vairs nav svarīgs, jo tad, kad izcilnis sprāgs, tas nogalinās visu, kas atradās uz Talakrejas.

Lai cik dīvaini tas būtu, Hīlass nejuta bailes, tikai šķie­tami savādu mieru. Tagad, kad noticis pats ļaunākais, šausmas bija zudušas.

Zēns iedomājās par Zenu un Sikspārni, un Perifāsu, un visiem pārējiem vergiem. Par Hekabi un saliniekiem. Par Akastosu un Postažu, un Pirru. Viņā uzliesmoja dus­mas. Neviens no viņiem nebija pelnījis nāvi.

Hīlass pielēca kājās un grīļodamies izslējās uz savas izdedžu kaudzes. Kāpēc jāsoda mūs visi? viņš ieķēr­cās. Mēs neesam Vārnas! Mēs neko neizdarījām!

Kalns ierūcās, apspļaujot apkārt esošās klintis ar šķidru uguni.

- Kas man par daļu? zēns uzkliedza. Es vienalga miršu!

Kalns ierēcās, un Hīlass rēca pretī. Es izdarīju visu, ko varēju! Es atdevu dziļos lokus grābējiem! Es izglābu Postažu tavu radību! Darīju, ko varēju, lai iznīcinātu dunci, bet tu mani apturēji, tu! Ko vēl tu gribi?

Uzplaiksnīja zibens, Kalns nodrebēja, un Hīlass nodo­māja, ka tās ir beigas.

Piepeši rēcieni pieldusa rūkoņā. Zibens apdzisa. Izcil­nis vairs nedūmoja.

Hīlass noslīga ceļos. Ko tu gribi?! viņš sauca.

Šķidrā uguns mitējās burbuļot un šļakstīties, bet nu Kalna degošā sirds sāka cilāties. Gaiss notrīsuļoja no nemirstīgā klātbūtnes.

No svelošā ezera pacēlās Uguns Pavēlniece.

* * *

Viņa tuvojās sprakstošā gaismas spozmē, un dievie­tes degošā ēna zvēroja Viņai aiz muguras. Plandošie mati meta uguns pavedienus, un Viņas seja bija briesmīgāka par tūkstoš Sauļu spīdumu.

Hīlass nometās ceļos uz sava pakalna un ar rokām aizspieda acis. Lūdzu, viņš izdvesa. Laid cilvēkus prom!

Dieviete pagriezās pret zēnu, un viņš sajuta Viņas skatiena neizturamo versmi. Un ko es tad dabūšu? Viņas vārdi atbalsojās zēnā kā meža ugunsgrēks.

Hīlass cieši satvēra savu lauvas nagu. Ņ-ņem mani, viņš izstomīja.

Zēnu apdvesa ugunīgi smiekli. Es jau esmu tevi paņē­musi.

- Ļauj pārējiem tikt prom. Dod viņiem laiku!

Kaut ari Hilasa acis bija ciet, viņš juta, kā Viņa nolie­cas tam pāri; no Viņas pilēja uguns. Zēns neuzdrošinājās skatīties, bet domās redzēja, kā Viņas spožie mati laistās melnajā gaisā. Viņš sagaršoja rūgto elpu, dievietei pielie­coties viņam klāt. Hīlass ieldiedzās sāpēs, kad nokaitēts pirksts piedūrās viņa deniņiem.

Uguns dāvā… Pavēlniece čukstēja. Un uguns ņem…

* * *

Hīlasa domas spēji noskaidrojās. Vietā, kur Mirdzošā bija viņam pieskārusies, sūrstēja galva, taču Viņa bija prom. Atkal dārdēja pērkons un mākoņus durstīja zibeņi. Čūlājošais izaugums verda dūmus, un no ezera šļakstījās šķidra uguns.

Krūtīs kaut kas sāpīgi sakustējās, un viss mainījās. Zēns dzirdēja tālumā grābējus, kuri ierakās dziļi zemē, un saklausīja ik pelnu plēksni, kas nolaidās uz Kalna sāna. Ezerā viņš pamanīja kustamies stāvus, kas bija tik ēteriski kā liesmas. Viņš dzirdēja to augstās, smalkās bal­sis un redzēja negantās, necilvēcīgās sejas.

Tā laikam ir nāve, viņš nodomāja, un tie ir uguns gari, kas atnākuši man pakaļ.

Tomēr sasitumi joprojām smeldza, un mutē vēl jautās pelnu raupjais rūgtums tad jau viņš bija dzīvs.

Kamēr viņš samiegtām acīm skatījās uz degošo ezeru, no uguns gariem nošķīrās neliela, spoža, liesmota lode, kas nešķita biedējoša, un palēkdamās tuvojās.

Sapnī mazo lauvu nebija sagūstījuši ļaunie cilvēki, kas iebāza viņu šaušalīgā, šaurā zaru mudžeklī.

Sapnī viņa bija slaida un stipra un joņoja tik ātri kā pieaugusi lauvene: augšā Kalnā un iekšā tā ugunīgajā vēderā. Sapnī viņa brāzās palīgā zēnam.

Viņš bija iestrēdzis un nevarēja izkāpt ārā. Tieši tāpat kā toreiz, kad viņa pati bija iekritusi tai bedrē, tikai nu bija viņas reize palīdzēt viņam.

Mazā lauva strauji kā liesma pameta uguns garus degošajā ezerā un metās viņam pretī. Viņa jutās brīnu­maini pašpārliecināta: lauvenīte skaidri zināja, kur likt ķepas, kad ieķerties ar nagiem un kad atsperties un lēkt.

Pirmoreiz viņa patiesi prata kāpt.

* * *

Ugunslode tuvojās, un Hīlass jau aizsedza seju ar rokām, kad tā notrīsēja un pārvērtās par Postažu.

Tomēr tā patiesībā nebija Postaža tēls visu laiku izplūda un pašķīda dzirkstelēs. Zēns juta, ka apveids, kas lūkojas viņā ar lielām, zeltainām acīm, nav vis tā Postaža, kādu viņš pazina, bet viņas gars.

Nebija laika prātot, kas īsti notiek. Postažas gars noskurināja vienu liesmojošo ausi, aizskrēja garām un ar sev nepavisam neraksturīgu grāciju uzlēca uz klintsbluķa, kas rēgojās no krātera sienas turpat virs galvas; to Hīlass iepriekš nebija pamanījis. Mazās lauvas ķepu nospiedumi atstāja uz izdedžiem kvēlojošu taku, un, kad viņa atskatījās, bija skaidrs, ko Postaža vēlas.

Seko.

Klintbluķis izskatījās gana liels, lai tur uztuptos ja vien varēs to aizsniegt. Bet Hīlasam no pārguruma grie­zās galva un locekļi bija kā no akmens.

Tomēr Postažas spožais gars neļāva padoties. Lauvenlte uzmeta zēnam nepacietīgu skatienu un veikli kāpa augstāk, līdzsvaram šaudīdama ugunīgo asti un atraz­dama nākamo klinti vēl vienu cieta akmens saliņu drūpošajā sienā, kuru Hīlass bez viņas nekad nebūtu ievē­rojis.

Tikusi uz klints, mazā lauva palūkojās lejup uz zēnu un nogaidoši saslēja ausis. Tagad ir tava kārta. Seko man. Es tevi aizvedīšu līdz virsotnei.

Hīlass ar grūtībām pieslējās kājās un sāka kāpt.

3 8

Ar katru soli Pirras kājas līdz potītēm iegrima smal­kos, melnos pelnos un paslīdēja divus soļus tālāk smacē­jošā, tumšā tunelī.

Meitene sev iegalvoja, ka Hīlass vēl varētu būt dzīvs. Viņa taču nebija redzējusi, kā viņu nogalina; un, ja jau duncis varēja tā palikt guļam uz klintsradzes, tad tāpat varēja notikt arī ar Hīlasu. Viņš bija kalnu puika, viņš varēja uzrāpties augšā pa jebkuru virsmu.

- Neatpaliec, Telamon! kaut kur priekšā uzrēja Farakss.

- Vainīgs tas skuķis, viņa mūs kavē, Telamons viņai aiz muguras uzsauca. Vai nevaram viņu vienkārši atstāt te?

- Nē, Farakss salti attrauca. Ja viņa ir virspriesterienes meita, tad keftieši maksās, lai viņu atdabūtu.

- 0 jā, maksās jau gan, Telamons nomurmināja. Kopš cīņas pie krātera viņā jautās nebijis drūmums. It kā Kalns būtu sadedzinājis to zēnu, kāds viņš bija agrāk, Pirra nodomāja.

Abi vīrieši nebija pacentušies meiteni pārmeklēt, tāpēc pie augšstilba vēl aizvien bija obsidiāna nazis taču Pirra zināja, ka mēģinājums pēc tā pasniegties beig­tos ar nāvi. Faraksa acīs viņa bija tikai miesa un kauli, ko

izmantot tā, kā viņš uzskatīja par vajadzīgu. Ja viņa radīs nepatikšanas, vīrietis pārgriezīs viņai rīkli.

Farakss un Telamons bija nākuši uz Kalnu vieni paši Pirra nosprieda, ka viņi nav pateikuši vīriem, ka duncis ir nozagts; nu Farakss soļoja uz priekšu, sažņaudzis dunci dūrē un nicinādams briesmas. Kalns bija tikai kārtējais šķērslis, ko pārvarēt ar savu gribu.

Beidzot atausa diena, bet tā nelīdzinājās nevienai, ko Pirra savā mūžā bija pieredzējusi. Tā nesākās austrumos, kur modās Saule, bet izgaismoja visas debesis nejaukā, sarkanā spīdumā.

Tas bija pasaules gals.

* * *

Diena bija dzimusi dusmu uzplūdā, bet tai nebija ilgs mūžs. Kalna izspļautie pelni aizsedza sauli kā milzu līķauts, un Hīlass jau ilgi jāja spokaini pelēkā mijkrēslī.

Zēns auļoja, piespiedis galvu pie zirga saspringtā kakla. Hīlass bija pārguris, tomēr tagad, kad viņš bija prom no krātera indīgajiem izgarojumiem, domas šķita raisāmies skaidrāk.

Hīlasam pietrūka Postažas gara sabiedrības. Mazā lauva bija uzvedusi viņu augšā pa krātera sienu un pava­dījusi lejā pa nogāzi līdz brikšņiem, kur, dzirkstelēm šķīs­tot, nozuda. Drīz zēns izdzirda izmisīgus zviedzienus un atrada zirgu, ko abi ar Pirru bija nozaguši, tā groži bija aizķērušies aiz kādas saknes.

Beidzot zēns sasniedza Kaklu un apstādināja zirgu. Valdīja savāds klusums: sargi bija aizbēguši. Hīlass nolēca zemē, aptina grožus sev ap roku un pārmeklēja apmetni.

Viņš atrada ūdens maisu un kāri padzērās, ieliedams silē mazliet ūdens zirgam.

Viņš paklupa pār sargu, kas gulēja zemē; tam vēderā rēgojās naža spals viņu laikam bija nogalinājuši izmisīgā bēgšanas mēģinājuma laikā. Hīlass izrāva nazi, noslau­cīja asmeni mirušā tunikā un iebāza ieroci aiz jostas. Nebija laika veltīt uzmanību vīra sadusmotajam garam. Turp, kur viņam bija jādodas, nevarēs sekot pat rēgs.

Zēns aulekšiem devās uz krustcelēm; ceļā bija redza­mas zīmes, kas liecināja par bēgšanu, bet cilvēkus nema­nīja. Viņš prātoja, kur visi palikuši un vai viņš ir vienīgais, kas vēl palicis Talakrejā. Tad viņš pustumsā saskatīja no Kreona cietokšņa plūstam cilvēkus; citi bēga no raktu­vēm. Kur bija Postaža? Un Pirra? Vai Farakss nogalināja meiteni Kalnā vai ari paņēma līdzi?

Piepeši zeme ierēcās un šķērsām pāri takai atvērās robota līnija. Zirgs šausmās spalgi iezviedzās, nometa jātnieku un aizauļoja prom tumsā.

Hīlass sāpēs piecēlās kājās. Viena taka veda uz zieme­ļiem, tur noteikti bija ciems; ja viņš dosies turp, varbūt atradīs vietu kādā kuģī. Cita taka veda uz dienvidiem garām raktuvēm un lejup uz krastu. Ja Pirra vēl bija dzīva, Farakss viņu būtu vedis turp.

Zēns pārlēca pāri plaisai un devās uz dienvidiem.

* * *

Liedagā valdīja haoss. Zemes Drebinātājs dusmās bija atrāvis lielu gabalu rietumkrasta klinšu un iemetis to Jūrā. Smēdes kraujas vairs nebija; Hīlass cerēja, ka Akastoss ir paspējis izglābties.

Jūra bija duļķaina no pelniem, un pludmalē drūzmē­jās nokrituši klintsbluķi un šausmu pārņemti cilvēki, kas izmisīgi cerēja tikt uz kāda kuģa. Hīlass pamanīja līcī izbraucam trīs kuģus ar Vārnu karotājiem un netālu no krasta šūpojamies daudzas nelielas zvejas laivas. Vienā viņš pamanīja Hekabi; cieminieki laikam bija palīdzējuši visiem, kam vien varēja. Tālu Jūrā vīdēja lielisks kuģis ar piepūstām, melnām burām: Koronoss ar radiem glāba savu ādu un pameta pūli likteņa varā. Hīlass lūdzās, kaut viņi būtu paņēmuši līdzi Postažu.

Tālāk krastā kāds sauca: Blusa! Blusa! Šurp!

Seldumā zvalstījās noplucis kuģis ar izbēgušiem ver­giem, un no tā viņam māja Perifāss. Blusa! Steidzies!

- Nevaru! Hīlass atkliedza. Man jāatrod Pirra!

- Kas ir Pirra? Mēs nevaram gaidīt!

Hīlass aizjoņoja prom pa piekrasti, izvairīdamies no ratiem, ēzeļiem un ļaudīm. Pirras nekur nebija. Nāka­majā mirklī vējš pelnu mākonī izrāva plaisu un virs viņa slējās kuģis. Zēns izbrīnīts aplūkoja knābim līdzīgo priekšgalu un milzīgo, uzgleznoto aci. Ko te darīja keftiešu kuģis?

Uz klāja Hīlass pamanīja jaunekli ar skūtu galvu un melni krāsotām acīm, kurš kliedza uz airētājiem. Hīlass sazīmēja Pirras ēģiptiešu vergu Jūzerrefu, taču, kad viņš atvēra muti, lai tam uzsauktu, kāds uzskrēja viņam virsū, un zēns paklupa pār kasti.

Kastē kaut kas iekaucās. Tur iekšā bija Postaža: ar kājām gaisā, pārbijusies teju līdz nāvei, bet dzīva. Vārnas bija atnesuši mazo lauvu šurp, taču tad pametuši.

- Es esmu klāt, Hīlass mierināja, apgriezdams būri pareizi un iebāzdams pirkstus caur režģi; mazā lauva

ņaudēja un izmisīgi mēģināja nolaizīt viņam roku. Tas esmu es, tagad viss būs labi, es tevi dabūšu laukā.

Taču, izvilcis nazi, lai dzīvnieku atbrīvotu, zēns saminstinājās. Ja viņš Postažu atbrīvos, tā aizšausies prom kā bulta, viņš viņu nemūžam nenoķers. Viņam būs tā jāpamet klīstam tepat, līdz Talakreja uzsprāgs.

Hīlass apjucis paskatījās uz keftiešu kuģi, tad atkal uz Postažu. Sirds sažņaudzās. Mazā lauva nesapratīs. Viņa domās, ka Hīlass viņu nolemj gūstam; tā arī bija, taču viņa vismaz paliks dzīva.

- Jūzerref! zēns iekliedzās, ar Postažas būri iesteberējis seklumā.

Ēģiptietis viņu ieraudzīja, un viņam palika vaļā mute.

- Kas tu esi?

- Nav svarīgi! Hīlass izdvesa. Ņem! Viņš drebo­šām rokām pacēla būri. Viņu sauc Postaža! Pirra sacīja, ka tu pielūdz lauvas! Tev ir viņa jāizglābj!

- Tu pazīsti Pirru? Kur viņa ir?

- Ņem! Lūdzu!

Hīlass juta, kā būri izņem viņam no rokām, un ēģip­tietis uzcēla to uz klāja. Airi iekrakstējās, un kuģis attā­linājās, bet Hīlass palika stāvam, pelēkajam ūdenim mutuļojot viņam līdz viduklim un pelniem krītot lejup kā lielām asarām; viņš noskatījās, kā Postaža nevaldāmi plosās savā būrī. Mazās lauvas kaucieni dūrās zēnam sirdī. Kāpēc tu mani pamet?

- Hīlas! viņam aiz muguras kāds iekliedzās.

Tur stāvēja Pirra. Viņai pār plecu nez kāpēc karājās ūdens maiss, meitene bija netīra, bet plats smaids rotāja visu seju. Nespēju noticēt, ka tu tiki laukā!

- Un tu? zēns elsa. Kā tu tiki prom no Faraksa?

- Sākās nogruvums, es…

- Pirra! Jūzerrefs iekliedzās un pamāja airētājiem, lai mitējas airēt. Pirra ieraudzīja Jūzerrefu un keftiešu kuģi. Viņas seja saspringa.

Jūzerrefs kaut ko uzsauca keftiešu valodā un pameta meitenei virvi.

Virve iekrita ūdenī netālu no Pirras. Viņa papurināja galvu. Nē! Es nevaru atgriezties Keftiu!

Hīlass stāvēja un mirkšķināja plakstus, pūloties izdabūt no acīm jūras ūdeni. Citu kuģu vairs nebija, un Talakreja kuru katru brīdi varēja uzsprāgt. Tev jāiet, viņš mudināja.

Meitene pagriezās pret viņu. Mēs atradīsim citu kuģi…

- Kādu kuģi? Hīlass iebļāvās. Visi jau ir prom!

- Es tev teicu, ka nekad neatgriezīšos!

- Tā ir tava vienīgā iespēja! Zēns paķēra virvi, šļaka­tām šķīstot, aizsoļoja pie viņas un apmeta cilpu meitenei ap vidukli.

- Ko tu dari? Pirra izmisīgi skrāpēja viņa rokas, bet Hīlass nelikās ne zinis un sasēja mezglu, ko viņa nevarēs atsiet. Velc! viņš uzsauca Jūzerrefam.

- Tu nedrīksti tā darīti Pirra auroja. Bet Jūzerrefs jau ievilka viņu kuģī, ķepurojošos uzcēla uz klāja un pavēlēja kādam jūrniekam izmest vēl vienu virvi Hīlasam.

- Tu arī! ēģiptietis skubināja.

Hīlass brida pakaļ virvei, taču keftiešu aizrētāji airēja no visa spēka un kuģis kustējās pārāk ātri, aizvelkot to pārāk tālu, lai aizsniegtu.

Aiz muguras atskanēja apdullinošs dārds, un Jūrā ievēlās vēl viens milzīgs klints gabals. Trieciens sacēla

milzu vilni, kas strauji tuvojās zēnam. Viņš kūleņu kūleņiem aizvirpuļoja pelēkajās duļķēs, nespēdams pat saprast, kur ir augša un kur leja. Kad viņš spļaudīdamies iznira, keftiešu kuģis jau bija tālu prom līcī.

Hīlass neveikli izbrida krastā. Tur vairs nekas nebija palicis, vien kāds pārbiedēts ēzelis un dažādas izkaisī­tas mantas. Nu jau vairs nebūs ilgi, zēns truli nodomāja.

Nākamajā brīdī viņš caur pelnu puteni ieraudzīja seklumā šūpojamies mazu, necilu kuģīti. Viņš redzēja uz klāja drūzmējamies izbēgušos vergus un Perifāsu, kurš noliecās pāri bortam. Meties peldus, Blusa! Ilgāk mēs vairs nevaram gaidīt!

Hīlass pēdējiem spēkiem ķepurojās turp, un tad jau daudzas rokas pasniedzās lejup un uzcēla viņu uz klāja.

Airētāji apgrieza kuģi otrādi un devās prom līcī; Hīlass izspraucās caur pūli līdz kuģa priekšgalam.

Keftiešu kuģis bija uzvilcis buras un steidzās prom pār pelnu pelēko Jūru. Pirra stāvēja kuģa pakaļgalā, viņas mati mežonīgi plīvoja un seja liesmoja dusmās.

- Es tev teicu, ka nevaru atgriezties! viņa kliedza.

- Es tevi ienīstu, Hīlas! Es tevi ienīdīšu mūžīgi!

39

Talakreja bija tālu prom, bet Jūra joprojām bija nemie­rīga un no debesīm vēl aizvien sniga pelni. Tie bija nokrā­sojuši pelēku visu pasauli: viļņus, buras un apklusušos, izbiedētos cilvēkus.

Kā rēgu kuģī, Telamons nodomāja.

Zēns skatījās, kā pelēlde airētāji airē pa pelēko Jūru. Pelēkais klājs bija lipīgs un notraipīts ar sarkanām asi­nīm: viņi bija upurējuši aunu, lai izlūgtos Debesu Tēvam un Zemes Drebinātājam drošu ceļu.

Telamonam bija nelabi no pārguruma, un ciska tai vietā, kur Pirra viņam bija iedūrusi, sūrstēja, bet, paska­toties uz savām rokām, kas stingri turējās pie borta, zēns sajuta spīvu lepnumu. Šīs pašas rokas bija izraku­šas viņus ar Faraksu no nogruvuma. Kalns bija mēģinājis viņus nogalināt, bet Telamons bija pretojies. Viņš bija saucis palīgā Niknos un tie bija atsaukušies.

Tie bija izglābuši viņu pašu un viņa radus. Un, kaut arī duncis bija pazudis, jau tas vien, ka Koronosa dzimtai bija izdevies izglābties ar veselu ādu, lika Telamonam domāt, ka tas nav gājis bojā Talakrejā. Un zēns juta, ka arī pārējie domā tāpat.

Dažus soļus tālāk kuģa pakaļgalā bija uzslieta nojume. Zem tās sēdēja Kreons, drūmi apcerēdams savu

raktuvju zaudējumu, Farakss asināja savu zobenu, bet Alekto ķemmēja no matiem pelnus. Koronoss lūkojās Jūrā ar tikpat neizdibināmu seju kā vienmēr. Telamons pirmo reizi sajuta, ka tie patiesi ir viņa radi.

Virsvadonis pagrieza galvu un ieskatījās Telamonam acīs; zēns palocījās, bet tad aizgāja nostāk. Vēl nebija pienācis laiks stāstīt vectēvam par to, ko viņš bija uzzi­nājis pēdējos mirkļos Talakrejā. Tas jāpatur pie sevis līdz brīdim, kad viņš zinās, kā to izmantot.

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги