ZIEMSVĒTKU NAKTS
Pēdējā diena pirms Ziemsvētkiem pagājusi. Iestājusies dzidra ziemas nakts; spulgo zvaigznes; mēness diženi pacēlies augstienē, lai rādītu gaismu labajiem ļautiņiem un visai pasaulei, lai visi varētu priecīgi iet ķekatās, slavēt Kristu.* Sals bija spīvāks kā no rīta; bet tāpēc arī bija tik kluss, ka sniega gurkstoņa zem zābakiem bija dzirdama pa pusversti. Vēl neviens jauniešu bars nebija rādījies māju logu priekšā; tikai vientuļais mēness pazagšus ielūkojās tajos, it kā aicinādams svētku drānās tērpušās meičas iznākt ātrāk ārā gurkstošajā sniegā. No kādas mājas dūmeņa sāka virpuļot dūmi un vēlās kā mākoņi pa debess plašumu, un dūmiem līdzi pacēlās ragana jāšus uz slotas kāta.
* Ķekatās iet — Ziemsvētku priekšvakarā apstaigāt mājas un logu priekšā dziedāt Ziemsvētku dziesmas. Ķekatniekiem saimniece vai saimnieks, vai tas. kas palicis mājās, arvien iemet maisā vai nu desu, vai maizi, vara grasi, kas nu kuram pie rokas. Stāsta, ka dzīvojis reiz e'ks Ķekats, ko turējuši par dievu, un it kā no tā ari cēlušās «ķekatas». Kas to lai sazina? Ne mums. vienkāršiem cilvēciņiem, par to spriest. Pērn Osipa tēvs mēģināja aizliegt «kekatot» pa ciematiem, teikdams, ka ar to it kā kalpojot velnam. Taču taisnību sakot, ķekatu dziesmās nav ne vārda par Ķekatu. Bieži dzied par Kristus piedzimšanu un beigās novēl veselību saimniekam, saimniecei, bērniem un visai mājai. Dravnieka (Gogoja piezīme.)
Ja šai laikā būtu braucis Soročinas tiesas piesēdis klaušu zirgu trijjūgā, galvā ulanu parauga cepuri ar jērādas ieloku, tumšzilā, melnām jērādām apšūtā kažokā, velnišķīgi pītu pātagu rokā, ar kuru tas mēdza paskubināt savu vedēju, tad viņš droši vien būtu viņu pamanījis, jo Soročinas tiesas vīram nevar izsprukt neviena ragana pasaulē. Viņš zina uzskaitīt, cik jebkurai sievai cūka atnesusi sivēnus, cik audekla gul lādē un ko no savām drēbēm vai saimniecības lāga vīrs svētdien ieķīlās krodziņā. Bet Soročinas tiesas vīrs nebrauca, un kāda viņam gan dala ar svešiem — viņam pašam savs pagasts. Bet ragana pa to laiku pacēlās tik augstu, ka pavī dēja augstienē tikai kā melns punktiņš. Bet kur vien šis punktiņš parādījās, tur zvaigznītes viena pēc otras nodzisa. Drīz ragana pielasīja tās pilnu piedurkni. Trīs vai četras vēl mirdzēja. Pēkšņi no pretējās puses pacēlās otrs punktiņš, kļuva lielāks, sāka izplesties, un nebija jau vairs punkts. Tuvredzīgais, kaut arī briļļu vietā būtu uzlicis uz deguna komisārā bričkas riteņus, ir tad nesaskatītu, kas tas tāds ir. No priekšas pilnīgi kā vācietis [3] : šaurais purniņš, kas nemitīgi grozījās un apošņāja visu, kas tik pagadījās, nobeidzās kā mūsu cūkām ar apaļu šņukuriņu galā; kājas bija tik tievas, ka, ja tādas būtu bijušas Jareskovas galvam, tad viņš tās būtu pārlauzis pirmajā kazaka dejā. Bet par to no mugurpuses viņš bija īsts guberņas rakstvedis formas svārkos, jo viņam karājās aste, tik smaila un gara. kā tagadējās formas svārku stērbeles; tikai pēc kazas bārdiņas pakaklē, ņēc nelielajiem radziņiem pierē un pēc tā, ka pats nebija baltāks par dūmeņu slauķi, varēja noprast, ka viņš nav ne vācietis, ne guberņas rakstvedis, bet vienkārši velns, kam šī nakts bija pēdējā blandīties pa pasauli un mācīt labos ļautiņus grēku darbos. Rītu jau, atskanot pirmajiem rīta dievkalpojuma zvaniem, viņš metīsies, neatskatīdamies, asti iemiedzis, savā migā. Pa tam velns klusītiņām zagās klāt mēnesim un. roku izstiepis, raudzīja jau to satvert, bet pēkšņi atrāvās atpakaļ kā apdedzinājies, pasūkāja pirkstus, pakulāia kāju un apskrēja no otras puses, bet atkal atlēca atnakal un atrāva roku. Kaut gan viņam neveicās, viltīgais velns tomēr neatstāja savus nedarbus. Pieskrējis klāt, viņš abām rokām pēkšņi sagrāba mēnesi: locīdamies un pūzdams viņš mētāja to no vienas rokas otrā kā vīrs. kas W15nr> rokām satvēris kvēlojošu ogli, ar ko aizdedzināt kaļķīti, tad beidzot ātri iegrūda to kabatā un, it kā nekas nebūtu bijis, skrēja tālāk. Dikaņkā neviens neredzēja, kā velns nozaga mēnesi. Tiesa gan, pagasta rakstvedis, četrrāpus iznākdams no kroga, redzēja, ka mēness ne par šo, ne par to sāka dejot pie debesīm, un apgalvoja to, dievodamies visam ciemam, bet ciema ļaudis kratīja galvas un pat izsmēja viņu. Bet kas gan spieda velnu ķerties pie tik nelikumīga darba? Lūk, kas: viņš zināja, ka ķesteris ieaicinājis pie sevis uz kutju bagāto kazaku Cubu; tur būs galva, no archijereja kora atbraukušais ķestera radinieks tumšzilos svārkos, kas varēja dziedāt viszemākajā basā, kazaks Sverbiguzs un vēl viens otrs; tur būs ne tikai kutja, bet arī vēl ar augļiem un garšvielām savārīts degvīns, safranam uzliets degvīns un daudz visāda ēdamā. Pa to laiku Cuba meitiņa, visa ciema skaistule, paliks mājās, un pie viņas, droši vien, atnāks kalējs, stiprinieks un puisis, ka prieks redzēt, kas velnam bija pretīgāks par tētiņa Kondrata svētrunām. No darba brīvajā laikā kalējs nodarbojās ar krāsošanu un bija izdaudzināts par labāko gleznotāju visā apkaimē. Pat sotņiks L … ko, kas tolaik vēl bija starp dzīvajiem, izsauca viņu uz Poltavu nokrāsot dēļu sētu ap viņa māju. Visas bļodiņas, iz kurām Dikaņkas kazaki strēba boršču, bija kalēja izkrāsotas. Kalējs bija dievbijīgs cilvēks un bieži gleznoja svēto attēlus. Vēl tagad T . . . baznīcā var atrast viņa gleznoto evaņģelistu Lūku. Bet viņa mākslas augstākais sniegums bija kāda sienas glezna baznīcas priekštelpā, uz kuras viņš bija attēlojis svēto Pēteri, kas ar atslēgām rokā pastarās tiesas dienā izdzen no elles ļauno garu; izbijies velns svaidījās uz visām pusēm, nojauzdams savu galu, bet pirmāk ieslodzītie grēcinieki pēra un dzina viņu ar pātagām, pagalēm un visu, kas tikai gadījās. Tajā laikā, kad kalējs nodarbojās ar šo gleznu un gleznoja to uz liela koka dēļa, velns visiem spēkiem centās viņu traucēt: pagrūda slepus roku, pagrāba no ēzes pelnus un apbēra ar tiem gleznu, tomēr, par spīti visam, darbs tika pabeigts, dēli ienesa baznīcā un iestiprināja priekštelpas sienā, un no tā laika velns nozvērējās atriebties kalējam. Vēl tikai vienu nakti viņam bija atļauts blandīties pa pasauli un šajā naktī tad viņš arī lūkoja kaut kā izgāzt uz kalēju savu naidu. Un tai nolūkā apņēmās nozagt mēnesi, cerēdams, ka vecais Čubs ir slinks un ne labprāt kust ārā no mājas, bez tam no viņa mājas līdz ķesterim nebija visai tuvu. Ceļš gāja pa nomali gar dzirnavām, gar kapsētu, liecās ap gravu. Mēnesnīcas naktī vēl Cubu varēja iekārdināt degvīns, kas savārīts ar augļiem un garšvielām, kā arī uz safrana uzlietais degvīns; bet tādā tumsā nezin vai kādam būtu izdevies novilkt viņu no krāsnaugšas un izsaukt no mājas. Bet kalējs, kas jau sendienas bija naidā ar viņu, ne par ko neuzdrošināsies, viņam mājās esot, iet pie meitiņas, kaut gan spēka viņam netrūka. Tādā kārtā, tikko velns bija noslēpis mēnesi kabatā, visā pasaulē kļuva pēkšņi tik tumšs, ka ne katrs būtu varējis atrast ceļu uz krogu, kur nu vēl pie ķestera. Ragana, atrazdamās pēkšņi lumsā, iekliedzās. Tad velns, iztapīgi piesteidzies, paķēra viņu zem rokas un sāka čukstēt ausī to pašu, ko parasti čukst visam sieviešu dzimumam. Ērmoti ierīkots mūsu pasaulē. Visi, kas tur dzīvo, cenšas viens otru atdarināt un kaitināt. Agrāk mēdza būt, ka Mirgorodā tikai tiesnesis un policijmeistars vien staigāja ziemu ar vadmalu pārvilktos kažokos, bet visi sīkie ierēdnfši nēsāja vienkārši plikus kažociņus, bet tagad ir priekšsēdis, ir kambarkungs iegādājušies sev jaunus, ar vadmalu pārvilktus kažokus no Rešetilovkas jērādām. Kancelejists un pagasta skrīveris aizpērn nopirkuši Ķīnas tumšzilu kokvilnas audumu par sešdesmit kapeikām aršinā. Zvaniķis pašuvis sev vasarai platas nanķina bikses un vesti no svītraina kam- garna. Vārdu sakot, visi tīko izcelties! Kad gan cilvēki mitēsies censties pēc tukša goda? Var saderēt, ka daudziem liksies savādi, ka arī velns dzenas pēc tā paša. Vispretīgāki ir tas, ka viņš iedomājās pats sevi par skaistuli, kaut gan augums viņam tāds, ka kauns uzskatīt. Purns, kā Foms Grigorjevičs saka, riebumriebīgais, tomēr arī viņš grib lakstoties! Bet debesīs un zem debesīm kļuva tik tumšs, ka neko nevarēja saredzēt, kas viņu starpā notika tālāk.
«Tātad tu, draugs, vēl neesi bijis pie ķestera viņa jaunajā mājā?» iziedams pa savas istabas durvīm, kazaks Cubs teica kalsnam, īsā kažokā ģērbtam liela auguma zemniekam, kas bija apaudzis ar bārdu, ko vairāk nekā divi nedēļas nebija skāris izkapts gabals, ar ko zemnieki parasti sku j bārdu, jo trūkst bārdas nažu. «Tur tagad būs laba iemešana!» Cubs turpināja, savilkdams seju smīnā. «Kaut tikai nenokavētos!» To teikdams, Cubs sakārtoja savu jostu, kas cieši apjoza viņa kažoku, uzmauca stingrāk galvā savu cepuri, ciešāk saņēma rokā pātagu uzmācīgiem suņiem par briesmām un biedēkli, bet, paskatījies uz augšu, apstājās… «Kas, velns! Skaties! skaties, Panas! …»
«Kas ir?» kūms prasīja un arī pacēla galvu uz augšu.
«Kā, kas ir? Mēness nav!»
«Kad tevi jupis! Patiesi, nav mēness!»
«Nu, ka nav!» Cubs teica, mazliet sapīcis par kūma nesatricināmo vienaldzību. «Tev, kā rādās, maza bēda!»
«Bet ko lai es darītu?»
«Vajadzēja ar,» Cubs turpināja, piedurknē ūsas slaucīdams, «kādam velnam, — lai viņš, suņagabals, nedabūtu ne pilītes degvīna no rīta iekampt! — iejaukties! … Tiešām, kā par izsmieklu. .. Tīšam, sēdēdams istabā, skatījos pa logu: brīnišķīga nakts! Gaišs, sniegs vizuļo mēnesnīcā. Viss bija saredzams kā dienā. Nepaguvu iziet aiz durvīm, paskat tik, tumšs, ka vai acī durams!» Cubs vēl ilgi rūca un rājās, tajā pašā laikā pārlikdams sevī, ko iesākt. Viņam nāvīgi gribējās patērzēt par visādām blēņām pie ķestera, kur, bez šaubām, jau sēdēja gan galva, gan atbraukušais basists, gan deģis Mikita, kas ik pārnedēļas brauca Poltavā uz ūtrupēm un zināja stāstīt tādus jokus, ka visi ļautiņi turēja vēderus aiz smiekliem. Domās Cubs jau redzēja galdā uzlikto augļu vīnu. Tiesa gan, viss tas bija ļoti vilinoši; bet nakts tumsa izraisīja viņā to slinkumu, kas tik patīkams visiem kazakiem. Cik labi tagad būtu, kājas zem sevis sarāvušam, vāļāties uz lāviņas, kūpināt mierīgi kaļķīti un saldā pussnaudā klausīties jautro puišu un meiču ķekatošanu un dziesmas aiz logiem. Viņš bez mazākām šaubām būtu izšķīries par pēdējo, ja būtu bijis viens; bet tagad divatā nebija tik garlaicīgi un drausmīgi iet pa tumšo nakti; un negribējās arī citu priekšā izrādīties par slinku un bailīgu. Beidzis rāties, viņš pievērsās atkal kūmam.
«Tātad, kūm, nav mēness?»
«Nav.»
«Tiešām ērmoti! Bet dod iešņaukt tabaku! Tev, kūm, varena tabaka! Kur tu tādu ņem?»
«Kas, velns, par varenu!» kūms atbildēja, aizvērdams rakstiem izraibotu tāšu tabakas dozi. «veca vista nenošķaudīsies!»
«Atceros,» Cubs turpināja iesākto valodu, «man nelaiķis krodzinieks Zuzuļa reiz atveda tabaku no Ņežinas. Ech, tā tik bija tabaka! Laba tabaka bija! Kas būs, kūm, ko darīsim' Ārā taču tumšs.»
«Tātad varbūt paliksim mājās,» kūms ieteicās, satverdams durvju tverokli.
Ja kūms nebūtu to teicis, tad Cubs, droši vien, būtu nolēmis palikt, mājās; bet tagad viņu kaut kas it kā gumdīja iespītēties. «Nē, kūm, iesim! Nevar, jāiet!» To izteicis, viņš jau dusmojās uz sevi, ka bija tā teicis. Viņam pārāk nepatika vazāties tādā naktī, bet viņu apmierināja . tas, ka viņš pats tīši to bija gribējis un nebija darījis tā, kā citi viņam bija ieteikuši.
Kūms, neizrādījis savā sejā ne mazāko nepatiku, kā cilvēks, kuram galīgi viena alga, sēdēt mājās vai vazāties apkārt, apskatījās, pakasīja ar stibas galu sev aiz pleciem, — un divi kūmi devās ceļā.
Tagad palūkosimies, ko dara mājās viena palikusī skaistulīte — meitiņa. Oksanai vēl nebija pilni septiņpadsmit gadu, kad gandrīz visā pasaulē, ir šai, ir viņpus Dikaņkas, visi daudzināja tikai viņu. Jaunekļi apgalvoja vienā balsī, ka jaukākas meitenes par viņu nekad nav bijis un nebūs ciemā. Oksana zināja un dzirdēja visu, ko par viņu runāja, un bija untumaina kā skaistule. Ja viņa nestaigātu rūtainā vilnas uzvalkā un priekšautā, bet kādā greznā kapotā, tad uzveiktu visas sava vecuma meičas. Puiši lenca viņu pūļiem, bet, zaudējuši pacietību, maz pamazām atstāja iedomīgo skaistuli un pievērsās citām, kas nebija tik izlutinātas. Vienīgi tik kalējs bija stūrgalvīgs un neatlaidās no savas lakstošanās, kaut gan arī ar viņu neapgājās labāk, kā ar citiem. Tēvam aizejot, Oksana vēl ilgi rotājās un vaibstījās neliela spoguļa, alvas ietvarā, priekšā, un nevarēja vien diezgan iztīksminā- ties par sevi. «Kas ļaudīm ienācis prātā izdaudzināt mani par skaistu?» viņa it kā izklaidīgi runāja tikai tādēļ, lai par kaut ko patērzētu ar sevi. «Ļaudis melš niekus. Nepavisam neesmu skaista.» Bet svaigā un agrās jaunības dzīvības pilnā seja, kas atplaiksnījās spogulī, ar mirdzošām, tumšām acīm un neizsakāmi patīkamo smaidu, kas iekvēlināja sirdi, tūliņ pierādīja pretējo. «Vai manas melnās acis un uzacis,» skaistule turpināja, «ir tik skaistas, ka tām līdzīgas vairs nav visā pasaulē? Kas tur par jaukumu šai uzrautajā degunā? un vaigos? un lūpās? It kā manas melnās matu pīnes būtu skaistas? Uch, no tām vakaros var nobīties: tās savijušās un aptinušās man ap galvu kā garas čūskas. Tagad redzu, ka nepavisam neesmu skaista!» Un, atbīdīdama spoguli mazliet tālāk no sevis, iesaucās: «Nē, esmu gan skaista! Ak, cik skaista! Brīnišķīgi! Kādu prieku sagādāšu tam, kam kļūšu par sievu! Ka mans virs tīksmināsies ar mani! Viņš būs kā bezprātīgs aiz prieka! Viņš skūpstiem vai nobeigs mani!»
«Brīnišķīga meiča!» klusu nočukstēja ienākušais kalējs. «Arī uzpūtības viņā maz! Vai stundu stāv un skatās spogulī un nevar vien beigt skatīties, un vēl slavē pati sevi pilnā balsī!»
«Jā, puiši, vai jums es pāris? Paskatieties manī,» skaistulīte koķeti turpināja: «cik cēli es staigāju; man krekls izšūts ar sarkanu zīdu. Un kādas lentes uz galvas! Savu mūžu jūs neredzēsiet greznākas uzšuves! To visu sapircis mans tēvs, lai mani apprecētu pats labākais un brašākais puisis pasaulē!» un pasmaidījusi viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja kalēju …
Iekliedzās un nostājās bargi viņa priekšā.
Kalējam pat rokas nošļuka.
Grūti aprakstīt, ko izteica brīnišķīgās meitenes melnuksnē- jā seja: tur bija saskatāma gan bardzība, gan bardzībai cauri it kā smīns par apjukušo kaiēju, un tikko manāms nepatikas sārtums viegli krāsoja viņas vaigus, un viss tas tā sajaukts un bija tik neizsakāmi skaisti, ka noskūpstīt viņu miljonu reižu bija vislabākais, ko tobrīd varēja darīt.
«Kam tu esi atnācis šurp?» Oksana iesāka runāt. «Vai tu gribi, lai izdzenu tevi ar lizi pa durvīm? Jūs visi esat meistari apcelt mūs. Acumirklī saožiet, kad tēvu nav mājās. Ak, pazīstu jūs! Kas ir, vai mana lāde gatava?»
«Būs gatava, manu sirsniņ, pēc svētkiem būs gatava. Kaut tu tik zinātu, cik es nopūlējos ap to: divi naktis neizgāju no smēdes. Par to arī nevienai popa meitai nebūs tādas lādes. Apkalumam ņēmu tādu dzelzi, kādu nelietoju ne pie sotņika ratu kalšanas, kad strādāju Poltavā. Un kā būs izrakstīta! Vari izstaigāt savām baltajām kājiņām kaut visu apgabalu, — tādas neatradīsi. Pa visu virsu būs izkaisītas sarkanas un zilas puķes. Kvēlos kā karstas ogles. Neskaisties uz mani! Atļauj kaut parunāties, kaut palūkoties tevi!»
«Kas tev liedz? Runā un lūkojies!» Viņa apsēdās uz sola, ieskatījās atkal spogulī un sāku sakārtot uz galvas savas matu pīnes. Palūkojās uz kaklu, uz jauko, zīdā izšūto kreklu, un viegla pašapmierinātības izjūta pavīdēja viņas lūpās, svaigajos vaigos un atmirdzēja acīs.
«Atļauj arī man atsēsties tev blakus!» lūdzās kalējs.
«Sēsties!» Oksana atteica ar to pašu izteiksmi lūpās un apmierinātajās acīs.
«Brīnišķīgā, jaukā Oksana, atjauj noskūpstīt tevi!» iedrošinātais kalējs izsaucās un piespieda viņu sev klāt ar nolūku notvert skūpstu. Bet Oksana novērsa savus vaigus, kas atradās jau neapjaušami tuvu kalēja lūpām, un atgrūda viņu. «Ko vēl negribēsi? Viņam nepietiek ar medu, vajag arī vēl karotes! Ej nost, tev rokas cietākas par dzelzi. Un pats tu arī od pēc dūmiem. Man liekas, tu esi mani viscaur notraipījis saviem sodrējiem!» Viņa paņēma spoguli un sāka tā priekšā no jauna uzposties.
«Viņa nemīl mani!» kalējs nodomāja, galvu nokāris. «Viņa tikai rotajājas, bet es stāvu viņas priekšā kā muļķis un nenolaižu acis no viņas. Un stāvētu tā vienmēr un visu mūžu nenolaistu acis no viņas! Brīnišķīga meitene! Ko gan nedotu, :lai uzzinātu, kas viņai uz sirds, ko viņa mīl. Bet nē, viņai: ne.viens nav vajadzīgs. Viņa mīlinājās pati ar sevi; moka mani, nabagu, bet es aiz skumjām neredzu pasauli. Mīlu viņu tā, kā neviens cilvēks pasaulē nekad nav mīlējis un nekad nemīlēs.»
«Vai taisnība, ka tava māte ir ragana?» Oksana ierunājās un iesmējās; un kalējs sajuta, ka viņam iekšā viss sāka smiet. Šie smiekli it kā reizē atbalsojās viņa sirdī un klusi' trīsošās dzīslās, un pie visa tā īgnums viņam iezagās sirdī, ka viņam nav Jauts noskūpstīt tik patīkami iesmējušos' mutīti.
«Kāda daļa man gar māti? Tu man esi māte un tēvs un viss, kas vien ir dārgs pasaulē. Ja cars mani aicinātu un sacītu: kalēj Vakula, lūdz no manis visu, kas vien ir labākais manā valstī, visu tev atdošu. Likšu tev ierīkot smēdi no zelta ūn tu varēsi kalt ar sudraba veseriem. Negribu, es teiktu caram, ne dārgakmeņus, ne zelta smēdi, ne visu tavu valsti. Dod man labāk manu Oksanu!»
«Paskat, kāds tu! Tikai mans tēvs pats nav pūdelētājs. Tu redzēsi, viņš apprecēs tavu māti!» Oksana ieteicās, viltīgi smīnēdama. «Bet kāpēc gan meičas nenāk? Ko tas varētu nozīmēt? Jau sen laiks iet ķekatās, man paliek garlaicīgi.»
«Dievs ar viņām, mana skaistulīt!»
«Tā vis nav. Viņām līdzi, droši vien, atnāks puiši. Tad tik sāksies prieki! Varu jau iedomāties, kādus joku stāstus tie pastāstīs.»
«Tātad tev jautri viņu puikā?»
«Jautrāk jau gan nekā ar tevi! Ā! Tur kāds klaudzināja, droši vien, meičas ar puišiem.»
«Ko es vēl gaidu?» kalējs teica pats sev. «Viņa smejas par mani. Esmu viņai tikpat daudz vērts, cik sarūsējis pakavs. Bet ja tas tā, tad vismaz citam neļaušu par sevi smieties. Kad tikai droši noskārtīšu, kurš viņai patīk vairāk par mani, atradināšu…»
Klauvēšana pie durvīm un salā spalgi skanoša balss: «atver!» pārtrauca viņa pārdomas.
«Pagaidi, atvēršu pats,» kalējs teica un izgāja priekšnamā ar nodomu ielauzt ribas pirmajam cilvēkam, kas gadīsies priekšā.
Sals pieņēmās un augšā kļuva tik auksti, ka velns lēkāja no vienas zirga kājas uz otru un pūta dvašu dūrēs, lai cik necik sasildītu salstošās rokas. Nav nekāds brīnums, ka sala tas, kas bija paradis no viena rīta līdz otram rosīties pa elli, kur, kā zināms, nav tik auksti kā ziemu pie mums, un kaur, stāvēdams pie ugunskura ar baltu cepurīti galvā kā īstens virtuves meistars, viņš cepināja grēciniekus ar tādu labpatiku, ar kādu sieva parasti cep desu uz Ziemsvētkiem. Ragana pati arī juta aukstumu, lai gan bija silti saģērbusies, un tāpēc, pacēlusi rokas uz augšu, pastiepusi kāju uz priekšu un ieņēmusi tādu stāvokli, it kā slidotu, nepakustinādama nevienu locekli, laidās pa gaisu kā pa ledus klātu kalna nogāzi un tieši dūmenī. Velns sekoja viņai tādā pašā kārtā. Bet tā kā šis dzīvnieks ir veiklāks par jebkuru frantu zeķēs, tad nav nekāds brīnums, ka viņš pie pašas ieejas dūmenī uzsēdās savai mīļākai kaklā un abi atradās plašajā krāsnī starfr podiem. Ceļotāja atvēra klusītiņām plāti, lai palūkotos, vai viņas dēls, kalējs Vakula, nav saaicinājis mājās viesus, bet redzēdama, ka neviena nav, izņemot tikai maisus istabas vidū, izlīda no krāsns, nometa silto kažoku, uzposās, un neviens nebūtu varējis pateikt, ka viņa tikai dažus mirkļus agrāk jājusi uz slotas.
Kalēja Vakulas mātei nebija vairāk par četrdesmit gadiem. Viņa nebija ne skaista, ne neglīta. Grūti arī būt skaistai tādos gados. Tomēr viņa tā prata pieburt sev pašus nopietnākos kazakus (kuriem, kā starp citu der aizrādīt, skaistums nerūpēja), ka pie viņas nāca gan galva, gan ķesteris Osips Ņikiforovičs (protams, kad ķesteriene nebija mājās), gan kazaks Komejs Cubs, gan Kasjans Sverbiguzs. Un viņai par godu jāsaka, viņa prata tik smalki apieties ar viņiem, ka nevienam ir prātā neienāca, ka viņam ir sāncensis. Gāja dievbijīgs zemnieks, vai ciematnieks, kā kazaki mēdza sevi dēvēt, tērpies apmetnī ar kapuci svētdienā uz baznīcu, vai sliktā laikā uz krodziņu, kā lai neiegriežas pie Solochas iebaudīt treknus, vārītus biezpiena pīrādziņus ar krējumu un patērzēt siltā istabā ar runīgo un laipno saimnieci? Un ciematnieks tieši tai nolūkā meta lielu līkumu, uz krodziņu iedams, un nosauca to — iegriezties pa ceļam. Gadījās, kad Solocha gāja svētkos baznīcā, tērpusies spilgtā uzvalkā ar nanķina atlokiem un tam pāri tumšzilos virssvārkos, kam muguras pusē bija zelta uzšuves, un nostājās tieši labās puses klirosa tuvumā, tad ķesteris jau katrā ziņā sāka kāsēt un nevilšus pašķielēja uz to pusi; galva glaudīja ūsas, aizmeta aiz auss matu šķipsnu un teica netālu līdzās stāvošajam kaimiņam: «Ech, lielisks sievišķis! Velnišķs sievišķis!» Solocha sveicināja katru, un ikviens domāja, ka viņa sveicina tik viņu vien. Bet, ja kādam būtu paticis jaukties citu darīšanās, tas tūliņ būtu ievērojis, ka Solocha bija vislaipnākā ar kazaku Cubu. Cubs bija atraitnis. Astoņas labības stirpas vienmēr stāvēja viņa mājas priekšā. Divi pāri spēcīgu vēršu ik reizes izbāza savas galvas no pītā šķūņa uz ielu un bauroja, kad ieraudzīja pa ielu garām ejam kūmu — govi — vai krusttēvu — resno vērsi. Bārdainais āzis uzrausās pašā jumtā un mekšķināja tur savā spalgajā balsī kā policij- meistars, bārdamies uz pagalmā staigājošiem tītariem vai atgriezdams pakaļu, kad ieraudzīja savus ienaidniekus — puikas, kas ņirgājās par viņa bārdu. Lādēs Cubam glabājās daudz audekla, županu un senlaicīgu apģērba gabalu ar zelta uzšuvēm: viņa nelaiķa sievai bija paticis greznoties. Sakņu dārzā starp magonēm, kāpostiem, saulpuķēm katru gadu divi zemes gabali tika apsēti ar tabaku. Visu to Solocha atrada par iespējamu pievienot savai saimniecībai, iepriekš apsvērdama, kā tas viss iekārtosies, kad nonāks viņai rokās, un bija divkārt vēlīgāka vecajam Cubam. Bet, lai viņas dēls neiedomātos tuvoties Cuba meitai un nepagūtu visu sev piesavināties, un tad, katrā ziņā, nepieļautu viņai jebkur iejaukties, viņa izlietoja visu četrdesmitgadīgo kūmiņu parasto līdzekli — pēc iespējas biežāk savest naidā Čubu ar kalēju. Iespējams, ka šīs pašas viņas viltībiņas un asprātības bija par cēloni tam, ka šur tur vecenes sāka runāt, sevišķi kad kaut kur jautrā sanāksmē bija pa vairāk iebaudījušas, ka Solocha ir tiešām ragana, ka puisis Kizjakolupenko redzējis viņai aiz muguras asti, ne garāku par sievu vārpstiņu; ka viņa vēl vakar kā melns kaķis pārskrējusi ceļam pāri, ka pie popa sievas reiz atskrējusi cūka, iedziedājusies kā gailis, uzbāzusi sev galvā Kondrata tēva cepuri un aizskrējusi atpakaļ… Gadījās, ka tobrīd, kad vecenes plukšķēja par to, bija atnācis kāds govju gans Timišs Korostavijs. Viņš nekavējās pastāstīt, ka vasaru pirms pašas Pēterdienas, kad viņš, pabāzis pagalvī salmus, bija nolicies kūtī gulēt, redzējis pats savām acīm, ka ragana vaļējiem matiem, vienā kreklā, sākusi slaukt govis, bet viņš nav varējis pakustēties, tā viņš bijis noburts, un lūpas aptriepusi viņam ar kaut ko riebīgu, tā ka viņam pēc tam veselu dienu bijis jāspļaudās. Bet viss tas tā kā apšaubāmi, tāpēc ka raganu redzēt var vienīgi tik Soročinas tiesas piesēdētājs. Un tāpēc visi ievērojamie kazaki atmeta ar roku, kad dzirdēja tādas runas. «Melš, kuces vecenes!» bija viņu parastā atbilde.
Izlīdusi no krāsns un uzposusies, Solocha kā krietna saimniece sāka apkopt istabu un nolikt katru lietu savā vietā; bet maisus neaiztika: tos Vakula ir ienesis, lai pats arī aizvāc! Velns pirms ielaišanās dūmenī bija nejauši atskatījies un ieraudzījis Cubu ar kūmu roku rokā jau tālu no mājas. Acumirklī viņš izlaidās no krāsns, šķērsoja viņiem ceļu un sāka no visām pusēm ārdīt sasalušā sniega kupenas. Sacēlās putenis. Viss gaiss tapa balts. Sniegs virpuļoja uz priekšu un atpakaļ kā tīkls un draudēja aizķepēt gājējiem acis, muti un ausis. Bet velns ielaidās no jauna dūmenī, stipri pārliecināts, ka Cubs ar kūmu griezīsies atpakaļ, atradīs kalēju un, droši vien, pacienās tā, ka viņš ilgi nevarēs ņemt rokā otu un gleznot aizskarošas karikatūras.
Patiesi, tikko bija sacēlies putenis un vējš sāka svilināt tieši acīs, ka Cubs jau sāka balsī nožēlot un, uzvilcis dziļāk galvai kapuci, mieloja lamas vārdiem sevi, velnu un kūmu. Taču šīs dusmas bija liekuļotas. Cubs bija visai priecīgs nar puteni. Līdz ķesterim bija atlicis vēl astoņas reizes garāks ceļa gabals par to, ko viņi bija nogājuši. Ceļinieki griezās atpakaļ. Vējš pūta no muguras, bet virpuļojošam sniegam cauri nebija nekas redzams.
«Apstājies, kūm! mēs, liekas, neejam pa pareizo ceļu,» Cubs teica, mazliet atkāpies. «Neredzu nevienas mājas. Ech, kāds putenis! Tu, kūm, pagriezies mazliet sāņus, vai neatradīsi ceļu, bet es pa to laiku pameklēšu te. Vai pats nelabais dzina vazāties pa tādu puteni! — Neaizmirsti pasaukt, kad atrodi ceļu. Ek, kādu klēpi sniega iegrūda acīs nešķīstais!»
Ceļš tomēr nebija redzams. Kūms, pagājies sāņus, klai- ņāja garajos zābakos šurpu turpu un beidzot uzklīda tieši krodziņam. Sis atradums viņu tā iepriecināja, ka viņš aizmirsa visu un, nokratījis sniegu, iegāja priekšnamā, nepavisam neraizēdamies par kūmu, kas palika uz ielas. Pa tam Cubam likās, ka viņš atradis ceļu. Apstājies viņš ņēmās kliegt pilnā rīklē, bet redzēdams, ka kūms nerādās, nolēma iet viens. Mazliet pagājies, viņš ieraudzīja savu māju. Sniega kupenas gulēja tai apkārt un uz jumta. Dauzīdams salā sastingušās rokas, viņš sāka klaudzināt pie durvīm un pavēloši uzsauca savai meitai atdarīt tās.
«Kas tev te meklējams?» bargi iesaucās iznākušais kalējs.
Cubs, pazinis kalēja balsi, mazliet atkāpās. «Ehē, nē, tā nav mana māja,» viņš runāja pie sevis: «manā mājā kalējs neieklīdīs. Tomēr, atkal, ja ieskatās, nav arī kalēja māja. Kā māja tā varētu būt? Lūk nu! nepazinu! Tā ir klibā Levčenko māja, kas nesen apprecēja jaunu sievu. Vienīgi tikai viņa māja ir līdzīga manējai. Tāpēc man arī no sākuma likās mazliet ērmoti, ka tik ātri esmu atnācis mājās. Taču Levčenko patlaban sēž pie ķestera, to es zinu. Kāpēc gan kalējs? … Ē, he, he, he! viņš velk pie viņa jaunās sievas. Lūk kā! Labi… Tagad es visu saprotu!»
«Kas tu tāds esi un kādēļ vazājies gar durvīm?» kalējs uzprasīja bargāk nekā iepriekš un pievirzījās tuvāk.
«Nē, neteikšu viņam, kas esmu,» Cubs nodomāja: «var notikt, ka vēl piekauj nolādētais izdzimtenis!» un, balsi pārgrozījis, atbildēja: «Tas esmu es, labs cilvēks! Esmu atnācis jums par prieku mazliet padziedāt ķekatu dziesmas pie loga.»
«Vācies pie velna ar savām ķekatām!» Vakula noskaities iesaucās. «Ko tu stāvi? Dzirdi! Vācies uz vietas ārā!»
Cubam pašam jau bija šis prātīgais nodoms, bet viņam bija dusmas, ka bija spiests paklausīt kalēja pavēlei. Likās, kāds ļauns gars viņu musināja un spieda pateikt kaut ko spītīgu. «Ko tu gan īsteni tā bļausties?» viņš teica tai pašā balsī. «Gribu ķekatot un diezgan!»
«Ehē! Tu, kā redzu, vārdiem neesi iebiedējams.» Tūliņ pēc šiem vārdiem Cubs sajuta stipri sāpīgu belzienu plecā
«Tu jau, kā redzu, sāc kauties!» viņš teica, mazliet atkāpdamies.
«Vācies! vācies!» kalējs kliedza un apveltīja Cubu ar otru belzienu.
«Ko tu?» Cubs iesaucās balsī, kur izskanēja gan sāpes, gan dusmas, gan apjukums. «Tu, redzu, kaujies ne pa jokam, pie tam vēl sāpīgi kaujies!»
«Vācies, vācies!» kalējs iekliedzās un aizcirta durvis
«Paskat, kā sadūšojies!» Cubs teica, palicis viens uz ielas. «Pamēģini tuvoties' Paskat kāds! Lūk, kas par lielu putnu' Tu domā, neatradīšu tev tiesu? Nē, draudziņ, iešu un iešu tieši pie komisārā. Tu vēl dabūsi redzēt! Neskatīšos uz to, ka tu esi kalējs un mālderis. Bet būtu jāapskata mugura un pleci: domāju — tur zili plankumi. Liekas, stipri būs satriecis, velna bērns. Žēl, ka auksts un negribas nomest kažoku. Pagaidi tik, velna kalēj, lai velns sadauza ir tevi, ir tavu smēdi: tu man vēl padejosi! Paskat, nolādētais kausli! Bet tagad taču viņa nav mājās. Solocha, domāju, sēž viena. Hm! Tas taču nav tālu no šejienes — vajadzētu aiziet! Tagad tāds laiks, ka mūs neviens nepārsteigs. Varbūt varēs arī to … Paskat, cik sāpīgi sadaudzījis nolādētais kalējs!»
Pakasījis muguru, Cubs sāka iet uz otru pusi. Tīksme, kas viņam bija sagaidāma, mazināja mazliet sāpes un darīja nejūtamu arī pašu salu, kas sprēgāja pa visām ielām, puteņa auru neapslāpēts. Pa brīžiem viņa sejā, kur putenis ar sniegu bija ieziepējis bārdu un ūsas veiklāk par kaut kuru bārddzini, kas varmācīgi tvēra savu upuri aiz deguna, parādījās saldliega izteiksme. Taču, ja sniegs nejauktu acu priekšā visu krustām šķērsām, tad vēl ilgi varētu redzēt, ka Cubs apstādamies kasīja muguru un runāja: «Sāpīgi sadauzījis nolādētais kalējs!» un devās no jauna ceļā.
Tai laikā, kad veiklais frants ar asti un kazas bārdiņu izlaidās no dūmeņa un atpakaļ tajā, aiz krāsns nejauši bija aizķērusies somiņa, kas tam karājās saitē pie sāniem un kur viņš bija paslēpis nozagto mēnesi. Somiņa atvērās un mēness, izlietodams šo gadījumu, izlaidās pa Solochas istabas dūmeni un cēli izpeldēja gaisa telpā. Viss kļuva gaišs. Putenis it kā nebijis. Sniega lauks ievizuļojās sudrabā un piebira kristālā zvaigznēm. Sals it kā pielaidās. Parādījās puišu un meiteņu bari ar maisiem. Atskanēja dziesmas, un retums bija tāda māja, pie kuras nedrūzmējās ķekatotāji. Brīnišķīgi spulgo mēness! Grūti izstāstīt, cik jauki ir tādā naktī būt smejošu un dziedošu puišu un meiteņu barā, kas gatavi uz visām nebēdnībām, kādas tik spēj iedvest jautri smejošā nakts. Biezā kažokā ir silti; salā vēl spirgtāk kvēlo vaigi, bet uz nebēdnībām gumda pats nelabais.
Meiteņu bari ar maisiem ielauzās Čuba istabā un apstāja Oksanu. Kliedzieni, smiekli, stāsti apdullināja kalēju. Visi aizgūtnēm steidzās pastāstīt skaistulei ko jaunu, iztukšoja maisus un lielījās ar veģiem, desām, pīrādziņiem, ko bija paspējuši pietiekami daudz savākt. Oksana, likās, bija pilnīgi apmierināta un priecīga čaloja te ar vienu, te ar otru, un smējās bez mitas. Ar kādu īgnumu un skaudību kalējs noraudzījās tādā jautrībā, un šobrīd viņš nolādēja ķekatas, lai gan citādi pats vai bez prāta bija par tām.
«Ech, Odarka!» jautrā skaistule pievērsās vienai no meitenēm: «tev ir jaunas kurpītes. Ak, cik skaistas! un zeltu izrotātas! Tev ir labi, Odarka, tev ir tāds cilvēks, kas tev visu pērk, bet man nav neviena, kas man apgādātu tādas lieliskas kurpītes!»
«Nebēdājies, mana nesalīdzināmā Oksana!» kalējs iesaucās: «es tev dabūšu tādas kurpītes, kādas reta pane valkā.»
«Tu?» Oksana teica, uzmezdama viņam ātru un augstprātīgu skatienu. «Gribu redzēt, kur tu ņemsi tādas kurpītes, ko es varētu aut kājās. Varbūt atnesīsi tās pašas, ko cariene valkā.»
«Skaties tik, kādas iekārojusi!» smiedamies iesaucās pulks meiteņu.
«Jā!» skaistule lepni turpināja: «esiet visas man liecinieces: ja kalējs Vakula atnesīs tās kurpītes, ko cariene valkā, tad dodu savu vārdu, ka tai pašā stundā kļūšu viņam par sievu.»
Meitenes aizveda sev līdzi gražīgo skaistuli.
«Smejies! smejies!» kalējs runāja, iziedams viņām līdzi ārā. «Smejos pats par sevi! Domāju un nevaru izdomāt, kur palicis mans prāts? Viņa manis nemīl — nu, dievs ar viņu! It kā visā pasaulē būtu vienīgi tikai Oksana! Paldies dievam, labu meiču ciemā diezgan ari bez viņas. Kas tad ir Oksana? no viņas nekad neiznāks laba saimniece: viņa ir tikai meistariene greznoties. Nē, pietiek! Laiks ir beigt muļķoties!» Tomēr tajā pašā laikā, kad kalējs apņēmās būt prātīgs, kāds Jauns gars izsauca viņa acu priekšā smejošās Oksanas tēlu, kas zobgalīgi runāja: «Pagādā, kalēj, carienes kurpītes, kļūšu tev par sievu!» Sirds viņam bija nemierīga, un viņš domāja vienīgi tikai par Oksanu.
Ķekatnieku pulki, puiši par sevi, meičas par sevi, devās no vienas ielas otrā. Bet kalējs gāja un ne redzēja, ne juta ko no tās jautrības, kam agrāk pieķērās vairāk par visiem. ,
Tikmēr velns pie Solochas ne pa jokam izplūda liegos glāstos: skūpstīja viņai roku ar tādu galantību kā tiesas piesēdētājs popa sievai, spieda roku uz sirds, izdvesa nopūtas un tieši pateica, ja viņa nebūs ar mieru apmierināt viņa iekāri un kā piederas apveltīt, tad viņš, būdams gatavs uz visu, metīsies ūdenī; bet dvēseli nodos tieši ellē. Solocha nebija tik cietsirdīga, turklāt, velns, kā zināms, bija ar viņu uz vienu roku. Viņai bez tam patika redzēt, ka tai arvien seko bars pielūdzēju, un viņa reti kad bija bez sabiedrības. Šo vakaru, turpretim, viņa bija nodomājusi pavadīt vienatnē, tāpēc ka visi ievērojamākie ciema iemītnieki bija ieaicināti uz svētku mielastu pie ķestera. Bet viss iznāca citādi: tikko velns bija izteicis savu prasību, kad pēkšņi atskanēja spēcīga galvas balss un klauvējieni. Solocha skrēja atvērt durvis, bet manīgais velns ielīda zemē nomestajā maisā. Nopurinājis no savas jērenīcas sniegu un izdzēris Solochas pasniegto glāzīti degvīna, galva pastāstīja, ka nav gājis pie ķestera, jo sacēlies putenis; bet, ieraudzījis viņas logā uguni, iegriezies pie viņas, lai pavadītu vakaru kopā ar viņu. Vēl galva nebija paspējis to pateikt, kad aiz durvīm atskanēja ķestera balss un klaudzieni. «Paslēp mani kaut kur,» galva čukstēja, «es tagad negribu sastapties ar ķesteri.» Solocha ilgi domāja, kur paslēpt tādu resnu ciemiņu; beidzot izvēlējās pašu lielāko maisu ar oglēm; izbēra ogles toverī, un resnais galva ielīda ar visām ūsām, galvu un kapuci maisā.
Ķesteris ienāca, krekšķinādams un rokas berzēdams, un pastāstīja, ka pie viņa neviens neesot ieradies un ka viņš no sirds priecājoties par šo gadījumu padzīvot mazliet pie viņas, un nav baidījies puteņa. Viņš piegāja viņai tuvāk, noklepojās, pieskārās ar saviem garajiem pirkstiem viņas kailajai, pilnīgajai rokai un ierunājās ar šķelmības un pašapmierinātības izteiksmi sejā: «Bet kas jums tas, lieliskā Solocha?» un, pateicis to, atlēca mazliet atpakaļ.
«Kā, kas? roka, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja.
«Hm! roka! He-he-he!» sirsnīgi krimšķināja ķesteris; būdams ļoti apmierināts ar sevi un atkal spēra dažus soļus pa istabu.
«Bet kas jums tas, mana dārgā Solocha?» viņš turpināja ar tādu pašu izteiksmi, pieiedams viņai no jauna klāt, ar roku viegli aptverdams viņas kaklu un atkal atlēkdams.
«It kā neredzētu, Osip Ņikiforovič!» Solocha atbildēja; «kakls, bet ap kaklu pērļu virkne.»
«Hm! Ap kaklu pērļu virkne! He-he-he!» un ķesteris atkal pasoļoja pa istabu, rokas berzēdams.
«Bet kas jums te, nesalīdzināmā Solocha? …» diezin, kur tagad būtu pieķēries ar savām garajām rokām ķesteris, ja pēkšņi neatskanētu klauvējieni pie durvīm un kazaka Cubā balss.
«Ak dievs, lieks cilvēks!» izbijies iesaucās ķesteris: «Kas nu būs, ja atradīs manas kārtas personu? … nonāks līdz Kondrata tēvam!.. .» Bet īstenībā ķestera bažas bija citāda veida: viņš baidījās vairāk no tā, ka tas nenāktu zināms viņa otrai pusei, kas jau bez tam ar savu briesmīgo roku no viņa biezās matu čupras bija iztaisījusi visplānāko. «Dieva dēļ, labdarīgā Solocha!» viņš lūdzās, pie visām miesām drebēdams; «jūsu labie darbi, kā teikts Lūkasa evanģelija trīspads … trīspad … Klauvē, nudien, klauvē! Ak, paslēpiet mani kaut kur.»
Solocha izbēra toverītī ogles no otra maisa, un miesās ne sevišķi pilnīgais ķesteris ielīda tajā un notupās pašā dibenā, tā ka viņam virsū varēja uzbērt pusmaisa ogļu.
«Labdien, Solocha!» teica Cubs, ienākdams istabā. «TU varbūt manis negaidīji, ko? Taisnība, negaidīji? Varbūt es iztraucēju? . ..» Cubs turpināja ar jautru un nozīmīgu izteiksmi sejā, kas jau iepriekš lika nojaust, ka viņa smagā galva pūlējās un gatavojās palaist kādu dzēlīgu un atjautīgu joku. «Varbūt jūs te pakavējat laiku ar kādu? … Varbūt tu jau esi paslēpusi kādu, ko?» Un pats sajūsminājies par tādu savu piezīmi, Cubs iesmējās, iekšķīgi priecādamies, ka viņš vienīgais tik bauda Solochas labvēlību. «Nu, Solocha, dod iedzert šņabīti. Liekas, nolādētais sals man aizsaldējis rīkli. Tad uzsūtījis gan arī dievs tādu Ziemsvētku nakti! KS plosās, dzirdi, Solocha, kā plosās… Ech, rokas sastingušas- nevaru atpogāt kažoku! Kā putenis plosās …»
«Atdari!» uz ielas atskanēja balss, ko pavadīja grūdiens durvīs.
«Kāds klauvē,» ierunājās aprimušais Cubs.
«Atver!» balss iesaucās vēl skaļāk.
«Tas ir kalējs!» izsaucās, ķerdams kapuci, Cubs. «Klausies, Solocha, liec mani, kur gribi; ne par ko pasaulē negribu rādīties šim nolādētajam izdzimtenim, kaut viņam, velna dzimumam, zem abām acīm rastos puni kaudzes lielumā!» Solocha, pati izbijusies, skraidīja kā sadegusi un apmulsusi norādīja Cubam ar zīmēm līst tai pašā maisa, kur jau tupēja ķesteris. Nabaga ķesteris nedrīkstēja izrādīt sāpes pat ne ar ieklepošanos vai nokrekšķināšanos, kad viņam gandrīz vai uz galvas uzsēdās smagais vīrs un novietoja savus sasalušos zābakus viņam gar abiem deniņiem.
Kalējs ienāca, ne vārda neteikdams un, cepuri nenoņēmis, gandrīz zvelšus nozvēlās solā. Bija noprotams, ka viņš visai nelabā omā. Tajā pašā laikā, kad Solocha aizvēra aiz viņa durvis, atkal kāds pieklauvēja. Tas bija kazaks Sverbiguzs. So jau vairs nevarēja noslēpt maisā, tāpēc vien jau, ka tādu maisu pat nekur nevarēja atrast. Viņš bija miesās turīgāks par pašu galvu un augumā lielāks par Cuba kūmu. Tāpēc Solocha ieveda viņu sakņu dārzā, lai uzklausītos visu to, ko viņš tai gribēja teikt. Kalējs izklaidīgi aplūkoja savas istabas kaktus, pa brīžiem ieklausīdamies tālu pa ciemu klīstošās ķekatnieku dziesmās; beidzot viņa skatiens apstājās pie maisiem. «Kāpēc šie maisi te mētājas? Jau sen bija laiks tos aizvākt no šejienes. Sī negudrā mīla padarījusi mani gluži par muļķi. Rīt svētki, bet istabā vēl līdz pat šim brīdim mētājas visādi lūžņi. Jānones tie uz smēdi!» Kalējs pietupās pie lielajiem maisiem, sizsēja tos stingrāk un gatavojās celt uz muguras. Bet bija redzams, ka viņa domas klīda diezin kur; citādi viņš būtu sadzirdējis, kā iešņācās Cubs, kad maisa sienamā saite aizķēra viņa matus un ka resnais galva sāka jau diezgan dzirdami žagoties. «Vai tiešām man neies ārā no prāta šī nelietīgā Oksana?» kalējs runāja. «Negribu domāt par viņu, bet jādomā bez mitas, un kā par spīti tikai par viņu vien. Kāpēc 1as tā, ka domas pret gribu lien galvā? Kas par velnu, maisā tapuši it kā smagāki nekā bija iepriekš? Tur, liekas, ielikts pie oglēm vēl kas. Esmu gan muļķis! aizmirstu, ka man tagad viss liekas smagāks. Agrāk varēju ar vienu roku saliekt un atliekt vara pieckapeiku un zirga pakavu, bet tagad grūti pacelt maisu ar oglēm. Drīz jau vējš varēs mani apsviest… — Nē'» viņš iesaucās, brīdi klusējis un saņēmies. «Kas es esmu par bābu! Neļaušu nevienam par sevi smieties! Kaut vai desmit tādus maisus — visus pacelšu.» Un sparīgi uzvēla plecos maisus, kurus divi spēcīgi vīri nevarētu panest. «Jāpaņem ari tas,» viņš turpināja, paceldams mazo, kur dibenā gulēja saritinājies velns. «Šajā, liekas, esmu ielicis savus darbarīkus.» To teicis, viņš izgāja no istabas, svilpodams dziesmiņu:
Ar sievišķi man nav ko pīties.
Aizvien trokšņaināk un trokšņaināk skanēja uz ielām dziesmas, smiekli un kliedzieni. Ielās drūzmējošais ļaužu pūlis bija vēl pavairojies ar pienācējiem no kaimiņu ciemiem. Puiši palaidņojās un ālējās, cik tik patikās. Bieži starp ķekatu dziesmām uzvilka arī kādu jautru dziesmiņu, ko turpat uz vietas bija paguvis sacerēt kāds no jaunajiem kazakiem. Tad atkal pēkšņi kāds no pūļa ķekatu dziesmas vietā uzrāva devības dziesmu un rēca pilnā kaklā:
Metiet, sviediet:
Varenus [4] dodiet!
Šķiediņu pikas!
\ Līkumu desas!
Smiekli apveltīja jautro dziedātāju. Pavērās mazie lodziņi, un kāda izdilusi vecenītes roka (mājās bija palikuši tikai vecenītes un nopietnie tēvi) pastiepās pa lodziņu ar desu vai pīrāga gabalu saujā. Puiši un meitenes aizgūtnēm stiepa pretim savus maisus un uzķēra guvumu. Kādā vietā puiši no visām pusēm ielenca meiteņu baru: troksnis, kliedzieni; kāds svieda sniega piku; cits tvēra pēc maisa ar visvisādiem labumiem. Citā vietā meičas tvarstīja puisi, aizlika viņam priekšā kāju, un viņš apvēlās kūleniski ar visu maisu. Likās,, jaunieši bija gatavi pavadīt līksmībās visu cauru nakti. Un nakts it kā tīši tik krāšņi zvīļoja. Un mēness gaisma likās vēl spožāka sniega atspīdumā. Kalējs apstājās ar saviem maisiem. Meiteņu barā viņš it kā saklausīja Oksanas balsi un smalkus smiekliņus. Visas dzīsliņas viņā ietrīsējās: nosviedis maisus zemē tā, ka ķesteris, kas tupēja maisa dibenā, ievaidējās aiz sāpēm un galva nožagojās pilnā rīklē, viņš ar mazāko maisu plecos aizgāja kopā ar puišu pulku, kas sekoja meitenēm, kuru vidū viņš saklausīja Oksanas baisi.
Tā gan: tā ir viņa! Stāv kā karaliene un dzirkstī melnajām acīm. Stalts puisis stāsta viņai kaut ko; domājams, ko jocīgu, jo viņa smejas. Bet viņa jau arvien smejas! It kā nevilšus, pats neapzinādamies kā, kalējs izspraucās pūlim cauri un atradās viņai blakus. «Ā! Vakula, tu esi te! labdien!» skais-, tule sacīja ar to pašu smīnu, kas Vakulam tikko nebija laupījis prātu. «Nu, daudz dāvanu sadabūji? E-e, kāds tev mazs maisiņš! Bet kurpītes, kādas karaliene valkā, dabūji? Sadabū kurpītes, tad būšu tava sieva . . .» un iesmē- jusies, aizskrēja meiteņu baram līdzi.
Kalējs palika uz vietas stāvot, kā zemē ierakts. «Nē, nevaru, nav vairs spēka …» viņš beidzot izdvesa. «Bet, mans dievs, kāpēc viņa ir tik velnišķīgi skaista? Viņas skatiens, un runa, un viss tā vien tik dedzina, tā dedzina.. . Nē, nav spēka sevi pārvarēt. Laiks darīt tam visam galu. Lai zūd dvēsele! Iešu noslīcināšos āliņģī, un ne gailis nedziedās pakaļ!» Apņēmīgiem soļiem viņš gāja uz priekšu, panāca meiteņu baru, nostājās Oksanai blakus un teica stingrā balsī: «Ardievu, Oksana! Meklē sev līgavaini, kāds patīkas, muļķo, ko gribi, bet manis šai pasaulē vairs neredzēsi.» Skaistule likās pārsteigta, gribēja kaut ko teikt, bet kalējs atmeta ar roku un aizskrēja.
«Uz kurieni, Vakula?» puiši sauca, ieraudzījuši kalēju skrējām. «Ardievu, brālīši!» kalējs attrauca. «Ja dievs dos, redzēsimies viņā saulē, bet šajā jau mums vairs kopā nestaigāt. Ardievu! Nepieminiet ļaunā! Sakiet tēvam Kondratam, lai aizlūdz par manu grēcīgo dvēseli. Sveces Brīnumdarītāja un Dievmātes svētbildēm neizkrāsoju aiz savām pasaulīgām rūpēm. Visu mantu, kas manā lādē, novēlu baznīcai!
Ardievu!» To pateicis, kalējs, ar maisu uz muguras, sāka no jauna skriet. «Viņš sajucis prātā!» puiši runāja. «Pazudusi dvēsele!» dievbijīgi nomurmināja garāmgājēja vecenīte: «jāiet, jāpastāsta, ka kalējs pakāries!»
Pa tam Vakula, noskrējis dažss ielas, apstājās atpūsties. «Kurp gan skrēju?» viņš nodomāja. «It kā jau viss būtu zudis! Izmēģināšu vēl vienu līdzekli: noiešu pie aizkrācieša Vēderainā Pacjuka. Viņš, kā ļaudis runā, pazīst visus velnus un izdarīs visu, ko gribēs. Iešu, jo dvēselei tā kā tā jāpazūd.» To dzirdot, velns, kas ilgi bija gulējis bez mazākās kustības, aiz prieka sāka lēkāt pa maisu, bet kalējs, domādaiiis, ka viņš pats aizķēris kā nebūt maisu ar roku un sakustinājis, uzsita pa maisu ar savu vareno dūri un, sakratījis to sev plecos, devās pie Vēderainā Pacjuka.
Šis Vēderainais Pacjuks bija tiešām kādreiz bijis aizkrācietis. Jau sen, gadu desmit vai varbūt pat piecpadsmit viņš jau dzīvoja Dikaņkā. Sākumā viņš dzīvoja kā īsts aizkrācietis: neko nestrādāja, trīs ceturtdaļ dienas nogulēja, ēda par sešiem pļāvējiem un izdzēra vienā reizē gandrīz veselu spaini; un bija jau arī kur visam tam novietoties, jo Pacjuks, lai gan augumā nebija liels, platumā toties bija krietni svarīgs. Turklāt ūzas, ko viņš valkāja, bija tik platas, ka kājas nemaz nebija redzamas, lai arī spēra cik platu soli sperdams, un likās, ka degvīna vāts veļas pa ielu. Varbūt ka tas arī deva iemeslu dēvēt viņu par Vēderaino. Nebija pagājušas ne cik nedēļas pēc viņa ierašanās ciemā, kad visi jau zināja, ka viņš ir pūšļotājs. Ja gadījās kādam kāda kaite, tūliņ izsauca Pacjuku; bet Pacjukam vajadzēja pačukstēt tik dažus vārdus, un kaite bija kā ar roku atņemta. Ja gadījās, ka izsalcis ciematnieks aizrijās ar asaku, Pacjuks prata tik veikli uzsist ar dūri pa muguru, ka asaka aizvirzījās, kur tai vajadzēja iet, nenodarīdama nekādas kaites ciematnieka rīklei. Pēdējā laikā viņš reti kur rādījās. Tam par iemeslu bija varbūt viņa slinkums vai varbūt arī tas. ka viņam jo gadus, jo grūtāk nācās izspraukties pa durvīm. Tad ciema ļaudīm vajadzēja pašiem uzmeklēt viņu, ja kādam bija kāda vajadzība pie tā. Kalējs diezgan nedroši atvēra durvis un ieraudzīja Pacjuku, kas sēdēja uz grīdas, pa turku parašai, neliela1 toverīša priekšā, uz kura bija bļoda ar ķiļķeniem. Šī bļoda stāvēja, kā ar nolūku tā nolikta, viņa mutes augstumā. Ne pirksta nepakustinājis, viņš viegli pielieca galvu bļodai un strēba šķidrumu, pa starpām satverdams zobiem pa ķiļķenam. «Nē,» Vakula nodomāja, «šis ir vēl slinkāks par Cubu: tas vismaz ēd ar karoti, bet šis pat roku nevīžo pacelt.» Pacjuks, kā redzams, stipri bija aizņemts ar ķiļķe- niem, tāpēc, likās, nemaz nemanīja kalēja ienākšanu, kas, tikko pārkāpis slieksni, dziļi jo dziļi klanījās viņa priekšā.
«Atnācu pie tavas žēlastības, Pacjuk!» Vakula teica, vēlreiz paklanīdamies. Resnais Pacjuks pacēla galvu un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
«Tu, kā saka, neņem ļaunā. .» sasparojies iesāka kalējs: «es uzņemu tādu valodu, ne lai tevi apvainotu, — esot mazliet rada velnam.»
Izteicis šos vārdus, Vakula nobijās, domādams, ka būs izteicies arvien vēl par krasu, par maz mīkstinājis stipros vārdus un, sagaidīdams, ka Pacjuks ņems toverīti ar visu bļodu un laidīs viņam tieši pa galvu, mazliet atkāpās sāņus un aizsedzās ar piedurkni, lai karstais ķiļķenu šķidrums neapplaucētu viņam seju.
Bet Pacjuks palūkojās un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
Sadrošinājies, kalējs apņēmās turpināt: «Atnācu pie tevis, Pacjuk, lai dievs tev dod visāda labuma pa pilnam, maizi proporcijā!» Kalējs dažreiz prata iespraust pa modernam vārdam, to viņš bija piesavinājies savā Poltavas dzīves laikā, kad krāsoja sotņikam dēļu sētu. «Man, grēcniekam, postā jāaiziet. Nekas pasaulē man nepalīdzēs. Kas būs, tas būs. Nākas lūgt palīdzību no paša velna. Kā domā, Pacjuk? kalējs teica, redzēdams, ka tas arvien vēl klusē. <>Ko lai es daru?»
«Ja vajadzīgs velns, tad arī ej pie velna!» Pacjuks atbildēja, nepaceldams uz viņu ne acis un turpinādams sukāt ķiļķenus.
«Tāpēc jau arī atnācu pie tevis,» kalējs atbildēja paklanīdamies, «domāju, ka, izņemot tevi, neviens cilvēks pasaulē nezina ceļu pie tā.»
Pacjuks nebilda ne vārda, pabeigdams ēst vēl pēdējos ķiļķenus.
«Esi tik laipns, labais cilvēk, neatraidi!» kalējs uzmācāi. «Speķi, desas, griķu miltus un audeklu, putraimus vai citu ko, ja vajadzība… kā jau tas parasts godīgu ļaužu starpa… neskoposimies. Izstāsti vismaz, kā, par piemēru teikt, nokļūt uz ceļa pie viņa?»
«Tam nav tālu ko iet, kam velns sēž plecos,» Pacjuks vienaldzīgi piebilda, nemainīdams stāvokli.
Vakula ieplēta uz viņu acis, it kā šo vārdu izskaidrojums būtu uzrakstīts viņam uz pieres. Ko viņš runā? viņa sejas izteiksme jautāja bez vārdiem, bet pusatvērtā mute bija gatava norīt pirmo vārdu kā ķiļķenu. Bet Pacjuks klusēja.
Tad Vakula pamanīja, ka ne ķiļķenu, ne toverīša vairs nebija viņam priekšā; bet to vietā uz grīdas stāvēja divas koka bļodas: viena bija pildīta vāreņiem, otrā bija krējums. Viņa domas un acis nevilšus pievērsās šiem ēdieniem. «Redzēsim,» viņš teica pats sev: Bet velns, kas tupēja maisā un bija jau laikus nopriecājies, nevarēja paciest, ka viņam izslīd no rokām tāds lielisks guvums. Tiklīdz kalējs nolaida maisu zemē, viņš izlēca iz tā un uzsēdās jāšus kalējam uz spranda. Auksti drebuļi pārskrēja kalējam pa muguru; nobijies un nobālis. viņš nezināja, ko iesākt; gribēja jau pārkrustīties . . . Bet velns, pielicis savu suņa šņukuru viņam pie labās auss, sacīja: «Tas esmu es, — tavs draugs; biedra un drauga labā darīšu visu. Došu naudu, cik gribēsi,» velns iepīkstēja viņam kreisā ausī. «Oksana vēl šodien būs mūsu,» viņš čukstēja, pagriezis savu purnu atkal pret labo ausi. Kalējs stāvēja pārdomādams. «Lai notiek,» viņš beidzot teica, «par tādu maksu esmu gatavs piederēt tev!» Velns saplaukšķināja rokām un sāka no prieka lēkāt kalējam uz kakla. «Kalējs nu ir rokā!» viņš sevī domāja, «tagad atriebšos tev, balodīt, Dar visu tavu krāsošanu un velna izķēmošanu! Ko gan tagad teiks mani biedri, kad dabūs zināt, ka pats dievbijīgākais cilvēks visā ciemā ir manās rokās?» Velns iesmējās aiz prieka, iedomādamies, ka ķircinās ellē visu astaino cilti, kā dusmosies klibais velns, kas viņu pulkā skaitījās izdomās par pirmo. «Nu, Vakula!» velns pīkstēja tāpat tālāk, neatstādams kaklu, it kā baidīdamies, ka kalējs neaizbēg, «tu zini, ka bez kontrakta nekas netiek darīts.» «Esmu ar mieru!» kalējs sacīja. «Pie jums, esmu dzirdējis, parakstās ar asinīm; pagaidi, sadabūšu kabatā naglu.» Viņš pasniedzās ar roku aiz muguras un — caps! nogrāba velnu aiz astes. «Paskat, kāds jokdaris!» velns smiedamies iesaucās: «nu, pietiek, diezgan jokots!» «Pagaidi, halodīt!» kalējs iesaucās. «Bet kā tev patīk šis?» Pie šiem vārdiem viņš pārmeta krustu, un velns tapa rāms kā jērs. «Pagaidi tik,» kalējs teica, novilkdams viņu aiz astes zemē, «nu tu man zināsi kā musināt labus ļaudis un godīgus kristiešus uz grēkiem.» Te kalējs uzlēca jāteniski viņam mugurā un pacēla roku krusta zīmei. «Apžēlojies, Vakula,» velns žēli ievaidējās, «visu, kas tev vajadzīgs, visu izdarīšu; atlaid tikai dvēseli nožēlot; nemet man virsū briesmīgo krustu!» «Ahā, lūk, kādā balsī sāki dziedāt, vācietis nolādētais! Tagad zinu, kas man darāms. Nes mani šai pašā mirklī uz savas muguras! Dzirdi? Jā, lido kā putns!» «Kurp?» prasīja noskumis velns. «Uz Pēterburgu, tieši pie carienes!» Un kalējs sastinga no bailēm, sajuzdams sevi paceļamies gaisā. Ilgi Oksana stāvēja pārdomās par kalēja savādajām runām. Jau kāda iekšēja balss viņai teica, ka viņa pārāk cietsirdīgi apgājusies ar to. Ja nu viņš patiesi ņemas un izdara kaut ko briesmīgu! Ko var zināt! Varbūt viņš aiz bēdām iedomājas iemīlēt kādu citu un aiz dusmām sāk to vēl dēvēt par pirmo skaistuli ciemā? Bet nē, viņš mīl mani. Esmu tik skaista! Viņš mani nemainīs ne pret ko; viņš aušojas, izliekas. Nepaies ne minūtes desmit, kad viņš, droši vien, atnāk palūkoties manī. Esmu tiešām par bargu. Jāļaujas viņam it kā nevilšus noskūpstīties. Tad tik viņš būs priecīgs! Un nepastāvīgā skaistule jau jokojās ar savām draudzenēm. «Pagaidiet,» viena no viņām teica, «kalējs aizmirsis savus maisus. Skatieties, kādi šausmīgi maisi! Viņš ne tā kā mēs ķekatojis; man liekas, te ir metuši pa ceturtdaļ aunam, bet desas un maizi bez skaita. Lieliski! Visus svētkus varēs krietni izēsties.» «Vai tie kalēja maisi?» Oksana uztvēra: «ievilksim tos ātri kaut vai manā mājā un apskatīsim labi, ko viņš tur salicis.» Visas smiedamās piekrita tādam priekšlikumam. «Bet mēs tos nepacelsim!» viss bars pēkšņi iesaucās, pulēdamies pakustināt maisus. «Pagaidiet!» Oksana sacīja, «aizskriesim ātri pēc ragutiņām un aizvedīsim ar ragutiņām.» Un viss bars aizskrēja pēc ragutiņām. Gūstekņiem bija stipri apnicis sēdēt maisos, lai gan ķesteris bija izurbis sev ar pirkstu krietnu caurumu maisā. Ja tuvumā nebūtu cilvēki, viņš varbūt atrastu arī līdzekli kā izlīst ārā. Bet līst no maisa, visiem redzot, likt smieties par sevi… tas vinu atturēja, un viņš nolēma gaidīt, tikai klusi krekšķinādams zem Cuba nepieklājīgajiem zābakiem. Čubs pats *ne mazāk ilgojās brīvības, juzdama, ka zern viņa gul kaut kas tāds, uz kura sēdēt bija briesmīgi neērti. Bet, kad izdzirda savas meitas nodomu, apmierinājās un nevēlējās vairs līst ārā, pārlikdams, ka līdz mājai jānoiet vismaz kādi simt soļi, varbūt pat visi divsimt; izlīdušam vajadzēs arī uzposties, aizpogāt kažoku, sajosties — kas tur darba! Un kapuce arī palikusi pie Solochas. Lai jau labāk meičas aizvelk ar ragutiņām. Bet notika pavisam ne tā, kā Čubs bija gaidījis. Pa to laiku, kamēr meitenes aizskrēja pēc ragutiņām, kalsnais kūms iznāca no kroga satraukts un sliktā omā. Krodziniece ne par ko nebija gribējusi uzticēt viņam uz parāda. Viņš bija gribējis krogā nogaidīt, vai neiemaldlsies kāds dievbijīgs ciematnieks un nepacienās viņu; bet kā par spīti visi ciemat- nieki bija palikuši mājās un kā godīgi kristieši ēda kutju savu tuvinieku vidū. Pārdomādams par tikumu pagrimšanu un degvīna pārdevējas, žīdietes, koka sirdi, kūms uzdūrās maisiem un apstājās izbrīnā. «Paskat, kādus maisus viens te nesviedis uz ceļa!» viņš teica, palūkodamies visapkārt. «Varbūt tur ir arī speķis. Gadījusies gan kādam laime sadabūt tik daudz visāda labuma! Kādi šausmīgi maisi! Pieņemsim, ka tie pilni ar griķu maizi un sausiem kviešu plācenīšiem, arī tas ir labi; būtu kaut vai plakanā maizīte, ir tad peļņa: žldiete par katru maizīti dod mēriņu degvīna. Jāaiznes ātrāk, lai kāds neierauga.» Viņš uzvēla sev plecos maisu ar Čubu un ķesteri, bet sajuta, ka maiss pārāk smags. «Nē, vienam būs smagi nest,» viņš noteica, «bet, lūk, kā saukts nāk audējs Sapuvaļenko. Labdien, Ostap!» «Labdien!» audējs atņēma apstādamies «Kurp iedams?» «Tā, eju, kurp kajas nes.» «Palīdzi, labais cilvēk, aiznest maisus! Kāds ķekatodams tiavācis un nosviedis ceļa vidū. Mantu izdalīsim uz pusēm.» «Maisi? bet kas ir maisos? kviešu maize vai plakanās maizītes?» «Domāju, ka ir visa kā diezgan.» Tad viņi uz ātru roku izrāva no vabiņu žoga nūjas, uzlika uz tām maisu un, paņēmuši plecos, aiznesa. «Kurp mēs to nesīsim? uz krodziņu?» audējs pa ceļam prasīja. «Tā jau arī es domāju, ka uz krodziņu; bet nolādētā žīdiete neticēs, nodomās vēl, ka esam kaut kur nozaguši; bez tam es tikko nāku no krodziņa. Aiznesīsim to iabāk uz manu māju. Tur mūs neviens netraucēs: sieva nav mājās.» «Vai viņa patiesi nav mājās?» ieprasījās piesardzīgais ludējs. «Paldies dievam, neesam jau vēl pavisam bez prāta.» kūms teica, «vai pats velns lai aiznestu mani tur, kur viņa. Viņa, domāju, novazāsies kopā ar sievām līdz gaismai.» «Kas tur ir?» iesaucās kūma sieva, izdzirdusi priekšnamiņā troksni, ko sacēla abu draugu ienākšana ar maisu, un atvēra durvis. Kūms apstulba. «Te tev nu bija!» audējs izsaucās, nolaizdams rokas. Kūma sieva bija tādas sugas dārgums, kādu pasaulē nav mazums. Tāpat kā viņas vīrs, viņa gandrīz nekad nesēdēja māiās un gandrīz augu dienu vazājās apkārt pie krustmāmi- ņām un turīgām vecenēm, tencināja un ēda ar lielisku ēstgribu un tikai rītos rāvās ar savu vīru, tāpēc ka tikai šajā laikā viņu kādreiz redzēja. Viņu māja bija divtik veca kā pagasta skrīvera ūzas; jumts dažās vietās bija bez salmiem. No žogiem bija redzamas tikai atliekas, jo ikviens, kas izgāja no mājas, nekad neņēma līdzi nūju, ar ko atkauties no suņiem, tai cerībā, ka ies gar kūma sakņu dārzu un izvilks no viņa žoga stibu pēc patikas. Krāsns netika kurināta pa trim dienām. Visu, ko vien maigā laulene izlūdzās no labajiem kaimiņiem, viņa noglabāja pēc iespējas tālāk no sava vīra un bieži patvaļīgi atņēma viņam laupījumu, ja tikai viņš nebija jau paspējis to krodziņā nodzert. Kūms, kaut gan bija arvien aukstasinīgs, ne labprāt piekāpās viņai un tāpēc gandrīz arvien izgāja no mājas ar lukturiem zem abām acīm, bet dārgā otra puse vaidēdama vilkās pie vecenītēm izstāstīt viņām par sava vīra nekrietnībām un sitieniem, ko tā no vina izcietusi. Tagad variet iedomāties, cik samulsis bija audējs un kūms no tādas negaidītas parādības. Nolaiduši maisu zemē, viņi aizstājās tam priekšā un aizklāja svārkiem, bet bija jau par vēlu: kūma sieva, kaut arī vāji redzēja ar vecajām acīm, bija tomēr pamanījusi maisu. «Lūk, tas ir labi!» viņa teica ar tādu skatienu, kurā bija manāms vanaga prieks. «Tas ir jauki, ka esat salasījuši tik daudz. Tā, lūk. arvien dara labi ļaudis; tikai nē, domāju, esat kaut kur nočiepuši. Parādiet man tūliņ, dzirdiet, parādiet tūliņ savu maisu!» «Plikpauris velns tev parādīs, ne mēs,» atcirta, visā augumā saslējies, kūms. «Kas tev par daļu?» audējs teica, «mēs salasījām, bet nevis tu.» «Nē, tu man parādīsi, nekrietnais žūpa!» sieva iesaucās, iezveldama garajam kūmam ar dūri pa zodu un lauzdamās pie maisa. Bet audējs un kūms vīrišķīgi aizstāvēja maisu un piespieda sievu atkāpties. Viņi nepaspēja ne atjēgties, kad sieva izskrēja priekšnamiņā jau ar biguli rokās. Veikli iegāza vīram pa rokām, audējam pa muguru, un stāvēja jau pie maisa. «Kāpēc mēs. pielaidām viņu?» audējs teica atjēdzies. «Ek, mēs pielaidām! Bet kāpēc tu pielaidi?» aukstasinīgi noteica kūms. «Jums, kā redzams, bigulis no dzelzs!» brīdi klusējis, ieteicās audējs, kasīdams muguru. «Mana sieva nopirka pērn gada tirgū biguli, samaksāja piecas kapeikas, ar to nekas … nesāp…» , Pa tam triumfējošā laulene nolika uz grīdas gaismekli, atraisīja maisu un ieskatījās tai. Bet, tiešām, viņas vecās acis, kas tik labi bija saskatījušas maisu, šoreiz piekrāpās. «Ē, tur jau gul vesels vepris!» viņa iesaucās, aiz prieka .sasizdama plaukstas. «Vepris! Dzirdi: vesels vepris!» audējs piegrūda kūmam, «bet tu vien esi vainīgs!» «Ko lai dara!» kūms noteica, plecus raustīdams. «Kā ko? ko mēs stāvam? Atņemsim maisu! Nu, ķeries klāt!» «Atkāpies! atkāpies! Tas mūsu vepris!» audējs kliedza uzmākdamies. «Ej nost, ej nost, velna bāba! Tā nav tava manta!» runāja tuvodamies kūms. Laulene ķērās no jauna pie biguja, bet tai brīdī Čubs izlīda no maisa un nostājās priekšnamiņa vidū, staipīdamies kā cilvēks, kas tikko atmodies no ilga miega. Kūma sieva iekliedzās, sasizdama rokas gar sāniem, un visi nevilšus atplēta mutes. «Ko viņa, muļķe, saka: vepris! Tas taču nav vepris!» kūms teica, acis izvalbījis. «Paskat, kādu cilvēku iebāzuši maisā!» audējs teica, izbailēs atkāpdamies. «Saki, ko gribēdams, plīsti vai pušu, bet tas nav noticis bez nešķīstā ziņas. Viņš taču pa lodziņu nevar ielīst!» «Tas jau kūms!» ieskatījies izsaucās kūms. *.Bet tu domāji kas?» Čubs teica smiedamies. «Ko, vai neesmu jūs lieliski izjokojis? Bet jūs laikam gribējāt apēst mani speķa vietā? Pagaidiet, iepriecināšu jūs: maisā ir vēl kaut kas, ja ne vepris, tad droši vien sivēns vai cita kāda dzīvībiņa. Zem manis bez mitas kaut kas kustējās.» Audējs un kūms metās pie maisa, mājas māte ieķērās no otras puses, un plūkšanās būtu sākusies no jauna, ja vien ķesteris pats, redzēdams, ka nu vairs nav kur noslēpties, nebūtu izķepurojies no maisa. Kuma sieva, apstulbusi, izlaida no rokam kaju, aiz kuras tā bija sākusi vilkt ķesteri iz maisa. «Lūk, vēl otrs!» nobijies iesaucās audējs. «Velns zina, kas noticis pasaulē … Gal va griežas riņķī… Maisos vairs nemet desas un maizi, bet cilvēkus!» «Tas taču ķesteris!» izsaucās par visiem vairāk izbrīnījies Cubs. «Te tev nu bija! Ak tu, Solocha! Ietupināt maisā … Tāpēc skatos, viņai pilna istaba ar maisiem … Tagad saprotu visu: viņai katrā maisā tupēja pa divi cilvēki. Bet domāju, ka viņa tik man vienīgam … Te tev nu bija Solocha!» Meičas mazliet izbrīnījās, neatrazdamas vienu maisu. «Ko lai dara, pietiks mums ar šo.» Oksana čaloja. Visas ķērās pie maisa un uzvēla to uz ragutiņām. Galva nolēma klusēt, spriezdams, ka, ja viņš sāks kliegt, lai atraisa maisu un izlaiž viņu, muļķa meitenes aizbēgs: nodomās, ka maisā tup velns, — un viņš paliks uz ielas varbūt līdz rītam. Pa tam meičas, draudzīgi sadevušās rokām, aizlaida kā vējš ar ragutiņām pa gurkstošo sniegu. Daudzas no viņām plosīdamās sēdās uz ragutiņām; dažas uzsēdās tieši pašam galvam virsū. Galva apņēmās visu paciest. Beidzot bija pārbraukušas, atvēra plaši durvis uz priekšnamu un istabu un smiedamās ievilka maisu iekšā. «Paskatīsimies, kas gan ir tajā,» visas iesaucās, mezdamās atraisīt maisu. Tajā brīdī žagi, kas visu laiku mocīja galvu, kamēr viņš sēdēja maisā, tā pastiprinājās. ka viņš sāka žagoties un kāsēt pilnā rīklē. «Ak, tur kāds sēž iekšā!» visas iesaucās un izbailēs metās ārā pa durvīm. «Kāds nelabais jūs trenc? Kurp jūs drāžaties kā sadegušas?» Cubs sacīja, ienākdams pa durvīm. -Ak, tētiņ!» Oksana iesaucās: «maisā kāds tup.» «Maisā? Kur jūs ņēmāt šo maisu?» «Kalējs to nosvieda uz ceļa,» visas reizē atsaucās. «Nu, tā; vai es neteicu! .. .» Čubs sevī nodomāja. «Ko jūs tā izbijāties? paskatīsimies! Nu, cilvēciņ, lūdzu neņemt ļaunā, ka nenosaucu vārdā un tēva vārdā — lien ārā no maisa!» Galva izlīda. «Ak!» meičas iekliedzās. «Un arī galva tur ielīdis,» Cubs nesapratne runāja pie sevis, nomērīdams viņu no galvas līdz kājām. «Vai tu re kā!… Ē! .. .» Vairāk viņš nekā nespēja pateikt. Pats galva bija ne mazāk samulsis un nezināja, ko iesākt. «Liekas, ārā ir auksti?» viņš teica, griezdamies pie Cuba. «Pieturas pie sala,» Čubs atbildēja. «Bet atļauj pajautāt: ar ko tu iezied savus zābakus — ar taukiem vai trānu?» Tikai ne to viņš gribēja sacīt; viņš gribēja prasīt: «kā tj, gaiva, iekļuvi maisā?» bet pats nesaprata, ka bija izteicis pavisam ko citu. «Ar trānu labāk,» galva atbildēja. «Nu, ardievu, ČubU un, uzmaucis galvā jērenīcu, izgāja no istabas. «Ko es kā muļķis prasīju, ar ko viņš ieziež zābakus!» Čubs noteica, skatīdamies uz durvīm, pa kurām izgāja galva. «Ak tu Solocha, tādu cilvēku ietupināt maisā! Lūk, velna sievišķis! Bet es, muļķis . .. Bet kur tad ir tas nolādētais maiss?» «Iemetu to kaktā, tur vairāk nekā nav,» Oksana sacīja. «Pazīstu šo viltību, nekā nav! Padodiet to šurp: tur vēl viens tup! Izkratiet to pamatīgi… Ko, nav? Lūk, nolādēta bāba! Bet uzskati viņu — kā svētā, it kā gavēnī aizliegto nekad nebūtu ņēmusi mutē!…» Bet atstāsim Čubu vienatnē izliet savu īgnumu un atgriezīsimies pie kalēja, tāpēc ka laukā jau bez šaubām ir devītā stunda. Sākumā Vakulam bija bailes, sevišķi kad viņš pacēlās tādā augstumā, ka apakšā jau neko vairs nevarēja saredzēt, un lidoja kā muša zem paša mēness, tā ka, ja nebūtu mazliet pieliecies, būtu aizķēris to ar cepuri. Taču pēc kāda brīža viņš atžirga un sāka jau ķircināt velnu. Viņš sevišķi uzjautrinājās par to, ka velns šķaudīja un kāsēja, kad viņš noņēma no kakla ciedras koka krustiņu un piebāza to velnam pie deguna. Viņš tīšām pacēla roku pakasīt galvu, bet velns domāja, ka grib pārmest viņam krustu un laidās vēl ātrāk. Augstumā bija gaišs. Gaiss vieglā, sudrabotā migliņā bija dzidrs. Viss bija saskatāms, un varēja pat novērot, ka viņiem garām kā viesulis aizbrāzās podā sēdošs burvis; kā zvaigznes, salasījušās pūlī, gāja paslēpiņos, kā pamalē kūņojās kā mākonis vesels pulks garu; kā mēnesnīcā dejojošā velns noņēma cepuri, kad ieraudzīja kalēju garām jājam; kā laidās atpakaļ slota, uz kuras tikko savās darīšanās bija jājusi ragana … vēl daudz drazgu viņi sastapa. Visi, kas ieraudzīja kalēju, apstājās uz brīdi paskatīties viņā un tad devās atkal savu ceļu tālāk. Kalējs laidās un laidās, un pēkšņi viņam priekšā iemirdzējās Pēterburga, visa vienās ugunīs. (Toreiz kāda nebūt gadījuma pēc bija iluminācijā.) Velns, pārlaidies pāri ceļa šķērskokam, pārvērtās zirgā, un kalējs ieraudzīja sevi uz stalta rikšotāja ielas vidū. Tu manu dieviņ! klaboņa, dārdoņa, spožums; abās pusēs paceļas četrstāvu sienas; zirgu pakavu un ratu rīboņa dārdēja kā pērkons un atbalsojās no četrām pusēm; mājas uz katra soļa it kā izauga no zemes: tilti drebēja; karietes lidoja; važoņi, priekšjājēji kliedza; sniegs svilpa zem tūkstoš kamanām, kas skrēja no visām pusēm; gājēji spiedās un drūzmējās gar mājām, kas bija ietvertas plošku virknēs, un viņu milzīgās ēnas šaudījās pa sienām, aizsniegdamas galvām dūmeņus un jumtus. Kalējs raudzījās izbrīnā uz visām pusēm. Viņam likās, ka visi nami pievērsuši viņam savas ugunīgās acis un skatās. Kungus, tērpušos vadmalas segtos kažokos, viņš ieraudzīja tik daudz, ka nezināja, kam celt cepuri. «Tu, mans dievs! kas te tās kundzības!» kalējs nodomāja. «Domāju, ka katrs, kas aiziet pa ielu kažokā, ir tiesas piesēdētājs un atkal piesēdētājs. Bet tie, kas vizinās tik brīnišķīgās bričkās ar logiem, ja vien nav policijmeistari, tad, bez šaubām, komisāri, vai arī varbūt vēl augstāki.» Viņa domas pārtrauca velns, jautādams: «Vai jādodas tieši pie carienes?» — «Nē, bail,» — nodomāja kalējs. «Te kaut kur, nezinu, ir apmetušies aizkrācieši, kas rudeni brauca cauri Dikaņkai. Viņi brauca no Sečas ar papīriem pie carienes; derētu ar viņiem aprunāties. Ē, sātan, lien man kabatā un ved pie aizkrāciešiem!» Un velns acumirklī saruka un tapa tik mazs, ka bez pūlēm ielīda viņam kabatā. Bet Vakula nepaspēja ne apskatīties, kad atradās liela nama priekšā, uzkāpa, pats nezinādams, kā, pa kāpnēm, atvēra durvis un atrāvās mazliet atpakaļ no greznuma, ko ieraudzīja uzpostajā istabā, bet mazliet atžilba, pazīdams tos pašus aizkrāciešus, kas izbrauca cauri Dikaņkai; bet tagad sēdēja uz zīda dīvāniem, parāvuši zem sevis ar degutu ieziestos zābakus un smēķēja visstiprāko tabaku, ko parasti dēvē par saknītēm. «Sveiki, pani! Dievs palīdz! Lūk, kur satiekamies!» kalējs sacīja, piegājis klāt un palocījies līdz zemei. «Kas tas par cilvēku?» tas, kas sēdēja tieši pretim kalējam, prasīja otram, kas sēdēja attālāk. «Vai tad jūs nepazīstat?» kalējs sacīja: «Tas esmu es, Vakula, kalējs! Kad rudeni braucāt cauri Dikaņkai, tad paciemojāties, lai dievs jums dod veselību un ilgu mūžu! — bez maz divi dienas pie manis. Uzliku toreiz jūsu ratu priekšas ritenim jaunu riepu.» «A!» tas pats aizkrācietis teica, «tas ir tas pats kalējs, kas lieliski krāso! Sveiks, sābri! Kāds vējš tevi atpūtis?» «Tāpat vien, gribējās paskatīties; stāsta …» «Nu, ko, sābri,» aizkrācietis teica, saslējies visā augumā un gribēdams parādīt, ka var runāt arī krieviski. «Sto, balšoi goi'od? » Kalējs arī negribēja sevi. apkaunot un izrādīties par nemākuli, turklāt vēl, kad bija bijusi izdevība redzēt visu no augšienes, viņš arī pats prata rakstu valodu. «Guberņa ievērojama,» viņš vienaldzīgi atbildēja, «neko teikt, nami lielum lielie, bildes viscaur karājas lepnas. Daudzi nami ārkārtīgi izraksīti zelta burtiem. Neko teikt, brīnišķīga proporcija!» Noklausījušies kalēja runā, kas tik brīvi izteicās, aizkrā- cieši nāca pie slēdziena, kas viņam bija ļoti labvēlīgs. «Vēlāk aprunāsimies ar tevi vairāk, sābri: tagad tūliņ mēs braucam pie carienes.» «Pie carienes? Esiet tik laipni, pani, ņemiet arī mani līdz!» «Tevi?» aizkrācietis teica ar tādu izteiksmi, ar kādu audzinātājs runā ar savu četrgadīgo audzēkni, kas lūdzas uzsēdināt viņu īstā, lielā zirgā. «Ko tu tur darīsi? Nē, nevar.» Pie tam viņa seja pieņēma svarīgu izteiksmi. «Mēs, brāl, runāsim ar carieni par savām lietām.» «Ņemiet!» kalējs uzstājās. «Lūdz!» viņš klusu čukstēja velnam, uzsizdams ar dūri pa kabatu. Nebija ne paspējis to izteikt, kad otrs aizkrācietis ierunājās: «Ņemsim viņu tiešām, brālīši!» «Kas ir, ņemsim ar!» piekrita citi. «Uzvelc tādas pašas drēbes kā mums!» Kalējs steidzās uzvilkt zaļu županu, kad durvis pēkšņi atvērās, ienāca bārkstains cilvēks un teica, ka laiks braukt. Kalējam atkal likās ērmoti, kad viņš šūpojās lielā karietē uz atsperēm, kad gar abām pusēm viņam garām skrēja atpakaļ četrstāvu nami, un ielu bruģis rībēdams, likās, pats ritēja uz priekšu zem zirgu kājām. «Mans Dievs, cik gaišs!» kalējs sevī domāja, «pie mums pat dienu nav tik gaišs.» Karietes apstājās pils priekšā. Aizkrācieši izkāpa, iegāja lieliskā priekštelpā un sāka kāpt pa mirdzoši apgaismotām kāpnēm. «Kādas kāpnes!» kalējs sevī čukstēja: «žēl mīdīt kājām. Kādi izrotājumi! Lūk, saka: pasakas melo! Kāda velna melo! Tu mans dievs! Kādas margas! Kāds izstrādājums! Te dzelzs vien par rubļiem piecdesmit izlietota!» Uzkāpuši augšā, aizkrācieši izgāja cauri pirmajai zālei. Bailīgi viņiem sekoja kalējs, vairīdamies ik solī paklupt uz parketa. Izgāja cauri trim zālēm, kalējs arvien vēl nemitējās brīnīties. Iegājis ceturtajā, viņš neviļus apstājās pie gleznas, kas karājās pie sienas. Tā bija visušķīstā jaunava ar bērniņu uz rokas. «Kāda bilde! Kāda brīnišķīga glezna!» viņš jūsmoja. «Lūk, liekas, runā! liekas, dzīva! Un svētais bērns! Ir rociņas piekļāvis, ir smaida, nabadziņš! Bet krāsas! Tu mans dievs, kādas krāsas! Te okera gan nav ne par kapeiku piejaukts, tikai zaļā un karmins. Bet gaiši zilā tieši zvīļo! Ievērojams darbs! Domājams, ka pamats gleznots ar visdārgāko svina baltumu. Cik arī nebūtu apbrīnojams šis krāsojums, bet šis vara tveroklis,» viņš turpināja, pieiedams durvīm un aptaustīdams slēdzeni, «vēl vairāk apbrīnojams. Ech, kas par tīru izstrādājumu! To visu, domāju, darinājuši vācu kalēji par dārgu naudu …» Kalējs būtu varbūt vēl ilgi prātojis, ja tresains sulainis nebūtu satvēris viņu aiz rokas un atgādinājis, lai neatpaliek no citiem. Aizkrācieši izgāja cauri vēl divām zālēm un apstājās. Te viņiem lika uzgaidīt. Zālē bija sapulcējušies daži ģenerāļi ar zeltu izšūtos mundieros. Aizkrācieši palocījās uz visām pusēm un sastājās pulciņā. Pēc brīža veselas svītas pavadībā ienāca lieliska auguma, paresns cilvēks hetmaņa tērpā, dzeltenos zābaciņos. Mati viņam bija izpūruši, viena acs mazliet greiza, sejā atveidojās uzpūtīga lielmanība, visās kustībās bija vērojama paraža pavēlēt. Visi ģenerāļi, kas diezgan augstprātīgi staigāja savos zelta mundieros, sāka rosīties un, zemu klanīdamies, likās, tvēra katru viņa vārdu un pat mazāko kustību, lai tūliņ mestos to izpildīt. Bet hetmanis nepiegrieza pat vērību visam tam, tikko pameta ar galvu un piegāja pie aizkrāciešiem. Aizkrācieši visi palocijas līdz zemei. «Vai esat visi te?» viņš gari stiepdams prasīja, izrunādams vārdus mazliet caur degunu. «Ta vsi, batjku!» aizkrācieši ukrainiski atbildēja, no jauna palocīdamies. «Neaizmirstiet runāt tā, kā jūs mācīju!» «Nē. tētiņ, neaizmirsīsim!» «Vai tas cars?» kalējs prasīja vienam aizkrācietim. «Kur tev cars! Tas ir pats Potemkins,» tas atbildēja. Otrā istabā atskanēja balsis, un kalējs nezināja, kur acis likt, tik daudz sanāca dāmu atlasa kleitās, garām astēm, un galminieku ar zeltu izšūtos svārkos un pušķiem uz muguras. Viņš redzēja tikai mirdzumu un vairāk neko. Aizkrācieši nometās pēkšņi visi pie zemes un iesaucās vienā balsī: <-.2ēlo, māte, žēlo!» Kalējs, nekā neredzēdams, nostiepās arī pats ar visu sparu gar zemi. «Piecelieties!» viņiem pāri noskanēja pavēloša, bet reizē arī patīkama balss. Daži no galminiekiem sāka rosīties un stumdīt aizkrāciešus. «Nepiecelsimies, māt! nepiecelsimies! Nomirsim, bet necel- simies!» aizkrācieši sauca. Potemkins kodīja lūpas; beidzot piegāja pats un pavēloši iečukstēja kaut ko vienam no aizkrāciešiem. Aizkrācieši piecēlās. Tad arī kalējs iedrošinājās pacelt galvu un ieraudzīja savā priekšā stāvam neliela auguma sievieti, pat mazliet paresnu, nopūderējušos, gaišzilām acīm ar diženi smaidošu skatienu, kas tā prata visus iekarot un varēja piederēt vienīgi tik valdošai sievietei. «Viņa Gaišība apsolīja iepazīstināt mani šodien ar manu tautu, kuru es vēl līdz šim laikam neesmu redzējusi,» sacīja dāma ar gaiši zilajām acīm, ziņkāri aplūkodama aizkrāciešus. «Vai jūs te labi uzņem?» viņa turpināja, pienākdama tuvāk. «Paldies, māt! Proviantu dod labu (kaut gan šejienes auni nepavisam nav tādi, kā pie mums Aizkrācē), — kāpēc gan lai nevarētu kā nebūt pārtikt?» Potemkins sarauca uzacis, redzēdams, ka aizkrācieši nepavisam nerunā to, ko viņš tiem māeījis … Viens no aizkrāciešiem saslējies iznāca uz priekšu: «Apžēlojies, māt! Ar ko gan tava uzticamā tauta tevi ir apkaitinājusi? Vai mēs biedrojāmies ar neģēli tataru? vai slēdzām kādu līgumu ar turku? vai esam tapuši tev neuzticīgi darbos vai nodomos? Par ko gan nelabvēlība? Vispirms mēs dzirdējām, ka tu pavēli viscaur celt cietokšņus pret mums; vēlāk dzirdējām, ka gribi pārvērst mūs par karabi- neriem; tagad dzirdam par jauniem spaidiem. Ko gan noziedzies Aizkrāces karaspēks? Vai tādējādi, ka pārveda tavu armiju pāri Perekopam un palīdzēja taviem ģenerāļiem sakapāt krimiešus? …» Potemkins klusēja un nelielām sukām nevērīgi tīrīja savus briljantus, ar kuriem tam bija apbērtas rokas. «Ko tad jūs gribiet?» gādīgi prasīja Katrīna. Aizkrācieši nozīmīgi saskatījās. «Nupat laiks! Cariene prasa, ko gribiet!» kalējs teica pats sev un pēkšņi nometās pie zemes. «Jūsu cariskā augstība, nelieciet sodīt, pavēliet žēlot! No kā, neņemiet ļaunā, jūsu cariskā augstība, izgatavotas kurpītes, kas jums kājās? Domāju, neviens kurpnieks nevienā pasaules valstī neprot tādas pagatavot. Tu mans dievs, kā būtu, ja mana sieva apvilktu tādas kurpītes!» Cariene iesmējās. Galminieki arī iesmējās. Potemkins gan rauca seju, gan smaidīja reizē. Aizkrācieši sāka piebikstīt kalējam pie sāniem, domādami, vai tik viņš nav zaudējis prātu. «Piecelies!» cariene laipni sacīja. «Ja tev tik ļoti gribas dabūt tādas kurpītes, tad tas nav grūti izdarāms. Atnesiet viņam tūliņ pašas dārgākās, ar zeltu izšūtās kurpes! Tiešām, man ļoti patīk šī vientiesība. Te jums, lūk, viela jūsu asprātīgajai spalvai,» valdniece turpināja, pievērsdamās no citiem attālāk stāvošam kungam ar pilnīgu, bet mazliet bālu seju, kura vienkāršie svārki ar lielām perlmutra pogām norādīja, ka viņš nepieder pie galma ļaudīm. «Jūs, jūsu imperatoriskā augstība, esat ļoti žēlīga. Te vajadzīgs, vismaz, Lafontens!» cilvēks ar perlmutra pogām atbildēja palocīdamies. «Teikšu jums pēc sirdsapziņas: esmu vēl līdz šim sajūsmināta par jūsu Brigadieri. Jūs brīnišķīgi labi lasiet! Bet,» cariene turpināja, piegriezdamās no jauna aizkrāciešiem, «esmu dzirdējusi, ka pie jums Sečā nekad neprecoties.» «Jak že mamo! cilvēks taču, pati zini, bez sievas nevar dzīvot,» atbildēja tas pats aizkrācietis, kas bija sarunājies ar kalēju, un kalējs brīnījās, dzirdēdams, ka šis aizkrācietis, prazdams tik labi rakstu valodu, ar carieni it kā tīši runā visrupjākajā izloksnē, ko parasti dēvē par zemnieku izloksni. «Viltīgi ļaudis!» viņš nodomāja sevī: «droši vien, ne veltīgi viņš to dara.» «Neesam mūki,» aizkrācietis turpināja, «bet grēcīgi cilvēki. Mums garšo, kā visiem godīgiem kristiešiem, trekns kumoss. Mums nav mazums tādu, kam ir sievas, tikai viņi nedzīvo ar tām Sečā. Ir tādi, kam sievas Polijā; ir tādi, kam sievas Ukrainā; ir tādi, kam sievas pat turku zemē.» Pā tam kalējam atnesa kurpes. «Mans dievs! kāds greznums!» viņš priecīgi iesaucās, satverdams kurpes. «Jūsu cariskā augstība! kad tādas kurpes kājās, un jūs ar tām, domājams, jūsu karaliskā augstība, ejat arī uz ledus slidināties, kādām gan tad nav jābūt pašām kājiņām! Domāju, vismaz no tīra cukura.» Valdniece, kurai tiešām arī bija visslaidākās un daiļākās kājiņas, nevarēja atturēties nepasmaidījusi, dzirdēdama tādu komplimentu no vientiesīgā kalēja lūpām, kas savā aizkrācieša apģērbā varēja tikt uzskatīts par skaistuli, lai gan bija melnīgsnējs sejā. Tādas labvēlīgas uzmanības iepriecināts, kalējs jau gribēja sākt pamatīgi izprašņāt carieni par visu: vai tiesa, ka cari ēd tikai medu un taukus, un tamlīdzīgi; bet sajuzdams, ka aizkrācieši biksta viņam sānos, nolēma klusēt. Un, kad valdniece, pievērsdamās sirmgalvjiem, sāka iztaujāt kā viņi dzīvo Sečā, kādas tur paražas, viņš atgāja sāņus, noliecās pie kabatas un klusu sacīja: «iznes mani no šejienes ātrāk!» un pēkšņi atradās aiz ceļa šķērskoka. «Noslīka, nudien, noslīka! Lūk, lai es neaizeju no šīs vietas, ja nenoslīka!» mēļoja audēja resnā sieva, stāvēdama Dikaņkas sievu barā ielas vidū. «Ko, vai esmu kāda mele? Vai esmu kādam nozagusi govi? Vai esmu kādu noskaudusi, ka man netic?» kliedza kazaka svārkos ģērbusies sieva ar violetu degunu, rokas vicinādama. «Lai man riebtos dzert ūdeni, ja vecā Pereperčicha nav redzējusi pašas acīm, ka kalējs pakāries!» «Kalējs pakāries? Te tev nu bija!» galva teica, iznākdams no Cuba istabas, apstājās un pievirzījās tuvāk runātājām. «Saki labāk, lai tev riebtos degvīnu dzert, vecā žūpa!» audējiene atbildēja. «Jābūt tik ārprātīgai kā tu, lai pakārtos. Viņš noslīka! Noslīka āliņģī. To es tikpat droši zinu, kā to, ka tu nāc patlaban no krodzinieces.» «Nekauņa! Paskat, ko sāk pārmest!» nikni pretojās sieva ar violeto degunu. «Būtu jel klusējusi, neliete! Vai nezinu, ka katru vakaru pie tevis iet ķesteris?» Audējiene aizsvilās: «Ko, ķesteris? Pie kā ķesteris? Ko tu melo?» «Ķesteris?» spiezdamās pie ķildniecēm, ieķērcās ķesteriene zaķādas kažokā, kas bija pārvilkts ar zilu nanķinu. «Es jums rādīšu ķesteri! Kas to saka — ķesteris?» «Skaties, pie kā iet ķesteris!» teica sieva ar violeto degunu, norādīdama uz audējieni. «Tad tu tā esi. kuņa,» ķesteriene kliedza, uzmākdamās audējienei: «tad tu tā esi, ragana, kas laiž viņam miglu virsū un dzirda nešķīstām zālēm, lai iet pie tevis?» "Atstājies no manis, sātan!» audējiene runāja, kāpdamās atpakaļ. «Paskat, nolādētā ragana, kaut tu nekad nedabūtu savus bērnus pieredzēt! Neliete! Tfu!» Un ķesteriene iespļāva taisni acīs audējienei. Audējiene gribēja to pašu atdarīt, bet tā vietā iespļāva galvas neskūtā bārdā, kas, lai visu labāk dzirdētu, bija pievirzījies ķildniecēm pavisam tuvu klāt. «Ak, nekrietnā bāba!» galva iesaucās, slaucīdams ar svārku stērbelēm seju un paceldams pātagu. Sī kustība piespieda visas, lamājoties, izklīst uz dažādām pusēm. «Kāda nekaunība!» galva atkārtoja, turpinādams slaucīties. «Tātad kalējs noslīcis! Tu mans dievs! Un kāds ievērojams gleznotājs bija! Kādus stiprus nažus, sirpjus, lemešus prata izkalt! Kas par spēku bija! Jā,» viņš domīgi turpināja, «tādu cilvēku mums ciemā maz. Tāpēc jau arī, vēl sēdēdams nolādētajā maisā, ievēroju, ka nabadziņš bija visai nelabā omā. Te tev nu bija kalējs! Bija un izbija! Bet es gatavojos apkalt savu raibo ķēvi!…» Un pilns tādas kristīgas apceres, galva lēnām aizstaigāja uz savu māju. Oksana apmulsa, kad šīs vēstis aizsniedza viņu. Viņa maz ticēja Pereperčichas acīm un sievu tenkām: viņa zināja, ka kalējs ir diezgan dievbijīgs, lai ņemtos pazudināt savu dvēseli. Bet ja viņš tiešām būtu aizgājis ar nolūku nekad vairs neatgriezties sādžā? Un maz ticams, ka jeb kur vēl atrastos tāds brašs jauneklis, kāds bija kālējs. Viņš taču tā mīlēja viņu! Viņš ilgāk par visiem pacieta viņas untumus. Skaistule visu nakti grozījās zem savas segas no labajiem sāniem uz kreisajiem un no kreisajiem uz labajiem un nevarēja aizmigt. Te, nospārdīdamās apburošā kailumā, ko nakts tumsa noslēpa pat viņai pašai, viņa gandrīz balsī lamāja sevi; te, apklususi, noņēmās ne par ko nedomāt — un tomēr domāja. Un visa kvēloja, un uz rīta pusi bija līdz ausīm iemīlējusies kalējā. Cubs neizrādīja ne prieka, ne skumjas par Vakulas likteni. Viņa domas nodarbināja kas cits: viņš nekādi nevarēja aizmirst Solochas neuzticību un, apmiegojies, nemitējās viņu lamāt. Atausa rīts. Baznīca jau pirms gaismas bija ļaužu pilna. Pusmūža sievietes baltās sedzenēs, baltos vadmalas svārkos dievbijīgi krustījās pie pašas baznīcas ieejas. Ciematnieces zaļās un dzeltenās jakās, bet dažas pat tumšzilos virssvārkos ar zelta uzšuvēm muguras pusē stāvēja viņām priekšā. Meičas, kam uz galvas bija uztīta vesela pārdotava lenšu, bet uz kakla — pērļu virkņu, krustu un dukātu, centās nokļūt vēl tuvāk ikonostasam. Bet visiem priekšā stāvēja ciemat- nieki un vienkārši zemnieki ar ūsām, matu cekuliem, resniem kakliem un tikko noskūtiem zodiem, visi pa lielākai daļai vadmalas apmetņos, zem kuriem bija redzami balti, bet dažiem arī zili svārki. Visu sejās, kurp vien acis pagriezās, atvīdēja svētki. Galva jau iepriekš aplaizījās, iztēlodamies, ka viņš izbeigs gavēni ar desām; meičas sapņoja par to, ka viņas slidos ar puišiem pa ledu; vecenes centīgāk nekā jebkad čukstēja lūgšanas. Visā baznīcā bija dzirdams, ka kazaks Sverbiguzs nolocījās līdz zemei. Tikai Oksana stāvēja kā sevi pazaudējusi: it kā lūdza un nelūdza. Sirdī viņai krājās tik daudz dažādu jūtu, viena par otru īgnāka, viena par otru skumjāka, ka viņas sejā atvīdēja vienīgi tikai stiprs samulsums, acīs trīsēja asaras. Meičas nevarēja saprast, kas tam par iemeslu un nevarēja iedomāties, ka vainīgs pie tā būtu kalējs. Taču ne tikai Oksanu vien nodarbināja kalējs. Visi ciema ļaudis ievēroja, ka svētki it kā nav svētki, it kā arvien vēl kaut kā trūktu. Kā par nelaimi ķesteris pēc ceļojuma maisā bija aizsmacis un čerkstēja tikko dzirdamā balsī; tiesa gan, atbraukušais dziedātājs lieliski turēja basu, bet cik daudz labāk būtu bijis, ja arī kalējs būtu bijis, kas arvien, kad tikai dziedāja «Mūsu tēvs» vai «Kā ķerubi», uzgāja kori un no turienes nodziedāja tādā pašā meldijā, kādā dzied ari Poltavā. Bez tam viņš ari viens pats izpildīja kora vadoņa amatu. Bija jau nobeidzies agrais rīta dievkalpojums, pēc rīta dievkalpojuma nobeidzās liturģiskais … Kur gan, patiesi, bija palicis kalēis? Vēl ātrāk nakts pārējā daļā velns laidās ar kalēju atpakaļ, un vienā mirklī Vakula atradās pie savas mājas. Tai brīdī iedziedājās gailis. «Kur nu?» kalējs iesaucās, saķerdams bēgošo velnu aiz astes. «Pagaidi, draugs, vēl nav viss: vēl neesmu tev pateicies.» Tad, paķēris žagaru, uzskaitīja viņam trīs cirtienus, un nabaga velns metās bēgt kā zemnieks, kam tikko sadevis sutu tiesas piesēdētājs. Tātad cilvēku dzimuma ienaidnieks, kas gribēja piekrāpt, pavedināt uz grēku un piemuļķot citus, pats tika piemuļķots. Pēc tam Vakula iegāja priekšnamā, ierakās sienā un nogulēja līdz pusdienai. Atmodies viņš nobijās, kad redzēja, ka saule jau augstu. «Esmu nogulējis rīta un pusdienas dievkalpojumus!» Tikumīgais kalējs iegrima skumjās, domādams, ka tiešām dievs par sodu viņa grēcīgajam nodomam, pazudināt savu dvēseli, tīši uzsūtījis tam miegu, kas aizkavēja viņu tādos svinīgos svētkos būt dievnamā. Tomēr, apmierinājis sevi ar to, ka nākošu nedēļu izsūdzēs popam grēkus un no šīs dienas sākot cauru gadu ikdienas piecdesmit reižu nolieksies lūgšanā, ielūkojās istabā, bet tur neviena nebija. Redzams, Solocha vēl nebija atgriezusies. Rūpīgi viņš izņēma no azotes kurpes un no jauna nobrīnījās par dārgo izstrādājumu un pagājušās nakts brīnišķīgo notikumu; nomazgājās, apģērbās pēc iespējas labāk, apģērba tās pašas drēbes, ko bija ieguvis no aizkrāciešiem, izņēma no lādes jaunu jērādas cepuri ar tumšzilu dibenu, ko vēl ne reizes nebija uzlicis galvā no tā laika, kad to bija nopircis, vēl Poltavā būdams; izņēma arī daudzkrāsainu jostu; salika visu to kopā ar pletni lakatā un devās tieši pie Cuba. Čubs ieplēta acis, kad kalējs ienāca pie viņa, un nesaprata, par ko brīnīties: vai par to, ka kalējs piecēlies no mirušiem, vai par to, ka kalējs iedrošinājies atnākt pie viņa, vai par to, ka viņš tā uzposies kā švīts un aizkrācietis. Bet vēl vairāk viņš izbrīnījās, kad Vakula atraisīja lakatu un nolika viņam priekšā jaunu cepuri un jostu, kāda nebija redzēta ciemā, b«tf pats nokrita viņam pie kājām un runāja lūdzošā balsī: «Žēlo, tētiņ! nedusmojies! Še tev pletne: sit, cik sirds vēlas. Pati nododos, visā atzīstos; sit, tikai nedusmojies! Tu taču kādreiz biji draugos ar nelaiķi tētiņu, kopā sāli un maizi ēdāt un magaričas dzērāt.» Cubs ar slepenu labpatiku vēroja, ka kalējs, kas ne par vienu ciemā nekā nebēdāja, locīja ar rokām pieckapeikas un pakavus kā griķu plācenīšus, tas pats kalējs tagad gulēja viņam pie kājām. Lai vēl vairāk nezaudētu savu cieņu, Čubs j paņēma pletni un iesita ar to viņam trīs reizes pa muguru. «Nu, pietiks tev, piecelies! Klausi vienmēr vecus cilvēkus! Aizmirsīsim visu, kas bijis mūsu starpā. Nu, tagad saki, ko tu vēlies?» «Laid, tētiņ, Oksanu pie manis!» Čubs mazliet padomāja, paskatījās uz cepuri un jostu: cepure bija brīnišķīga, josta arī nepalika tai pakaļ; atcerējās neuzticīgo Solochu un teica apņēmīgi: «Labi! sūti preciniekus!» «Ai!» Oksana iesaucās, kāpdama pār slieksni un ieraudzīdama kalēju, un ieurbās viņā acīm priekā un izbrīnā. «Paskaties, kādas atnesu tev kurpītes!» Vakula sacīja. «Tādas pašas, kādas valkā cariene.» «Nē. nē, man nevajag kurpju!» viņa teica, atmādamās rokām un nenolaizdama acu no viņa: «es arī bez kurpēm …» Tālāk viņa neizrunāja un nosarka. Kalējs piegāja viņai tuvāk, satvēra viņu aiz rokas; skaistule pat acis nolaida. Nekad vēl viņa nebija bijusi tik skaista. Sajūsminātais kalējs klusi noskūpstīja viņu, un seja viņai iekvēlojās vēl spilgtāk, un viņa tapa vēl skaistāka. Dikaņkai cauri brauca labā piemiņā turamais archijerejs, slavēja vietu, kur atradās ciems, un, braukdams pa ielu, apstājās jaunas mājas priekšā. «Kam pieder šī izkrāsotā māja?» eminence prasīja skaistajai sievietei, kas stāvēja durvju priekšā ar bērnu uz rokas. «Kalējam Vakulam!» palocīdamās atbildēja Oksana, jo tā bija tieši viņa. «Lieliski! Lielisks darbs!» eminence sacīja, aplūkodams durvis un logus. Bet logi visapkārt bija apvilkti ar sarkanu krāsu, uz durvīm viscaur bija kazaki zirgos ar pīpēm zobos. Bet vēl vairāk eminence uzteica Vakulu, kad dabūja zināt, ka viņš izturējis baznīcas grēku nožēlas sodu un bez atlīdzības izkrāsojis visu kreisās puses klirosu zaļā krāsā ar sarkanām puķītēm. Tas tomēr vēl nav viss. Uz sānu sienas, pie ieejas baznīcā, Vakula uzgleznojis velnu ellē, tik riebīgu, ka visi Npļaudījās, kad gāja garām; bet, kad sievai uz rokām ieraudājās bērns, viņa pienesa to pie gleznas un teica: «paskaties, kas te uzkrāsots!» Un bērns, apturējis raudas, šķielēja uz gleznu un spiedās mātei pie krūts.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги