Vakari ciemata Dikaņkas tuvumā (stāsti, ko izdevis dravnieks Rudais Paņko Stāstu krājums)

APBURTA VIETA

N. baznīcas ķestera atstāstīts notikums.

Nudien, jau apnicis stāstīt. Ko gan domājiet? Patiesi gar­laicīgi: stāsti tik un stāsti, un atkratīties nevar. Nu, atļau­jiet, stāstīšu, tikai, nudien, pēdējo reizi. Jūs teicāt, ka cilvēks var pārspēt, kā teikt, ļauno garu. Protams, ir jau gan pa­saulē, ja labi padomā, dažādi gadījumi… Tomēr, nesakiet vis'tā. Ja nelabais gribēs pievilt, tad pievils, nudien pievils! Paklausieties tik: mēs savam tēvam bijām četri. Es tolaik vēl biju muļķītis. Man tad bija gadu vienpadsmit, ne jau, ne vienpadsmit: atceros kā tagad, ka reiz nometos četrrāpus un sāku riet kā suns, tētis uzsauca man, šūpodams galvu: «Ak, Foma, Foma! laiks drīz sievu ņemt, bet tu muļķojies kā jauns ēzelēns!» Vectēvs toreiz vēl bija dzīvs un uz kājām — lai viņam debesu valstība — diezgan stiprs. Gadījās, ka iedo­mājās .. . Bet ko tā stāstīt? Viens grābstās veselu stundu pa krāsni pēc ogles savai pīpei, otrs nezin kādēļ aizskrēja aiz klēts. Kas tas īstenībā ir? Ja būtu uzmācies, bet paši taču lūdzāt… Ja klausās, tad klausās! Tētis jau pavasara sākumā aizveda uz Krimu tabaku pārdot; neatceros tik, divi vai trīs vezumus sarīkoja, — tabaka toreiz bija cenā. Līdzi paņēma trīs gadus veco brāli, lai pie laika pieradinātu braukt vezum­niekos. Mājās palikām: vectēvs, māte, es, brālis, un vēl viens brālis. Vectēvs bija apsējis dārzāju lauku pie paša ceļa un pārgāja dzīvot būdā; paņēma arī mūs līdzi par zvirbuļu un žagatu trenkātājiem no dārzāju lauka. Tas mums, nevar teikt, ka būtu nācis par ļaunu: varējām saēsties dienā tik daudz gurķu, meloņu, rāceņu, sīpolu, zirņu, ka vēderā, nu­dien, it kā gaiļi sāka dziedāt. Nu, bez tam iznāca arī peļņa: pa ceļu daudz braucēju, katram gribējās nogaršot arbuzu vai meloni, un no apkārtējiem ciematiem sanesa maiņai vistas, olas, tītarus. Dzīve bija laba. Bet vectēvam visvairāk patika tas, ka garām brauca ikdienas ap piecdesmit vezumnieku. Ļaudis, zināt, kas daudz ko pieredzējuši: ja sāks stāstīt — saspicē tik ausis! Bet vectēvam tas tikpat kā izsalkušam ķiļ- ķeni. Dažreiz gadas sastapt vecus paziņas (vectēvu ikviens pazina), variet paši iedomāties, kā tad ir, kad veči sastopas. Tā un tā, tad un tad, tas un tas noticis. Nu, un iekarst! pie­min diezi cik senus laikus. Reiz, — nu, lūk, tiešām it kā nu­pat būtu noticis, — saule jau taisījās rietēt, vectēvs staigāja pa lauku un noņēma arbūziem lapas, ar ko tos pa dienu bija apsedzis, lai saulē neizkalstu. «Skaties, Ostap,» saku brālim, «lūk, vezumnieki brauc!» «Kur ir vezumnieki?» vectēvs jau­tāja, iezīmēdams lielu meloni, lai puikas, gadījumā, nenoēstu. Patiesi, pa ceļu tuvojās kādi seši vezumi. Vezumiem pa priekšu soļoja vezumnieks, jau ar iesirmām ūsām. Būdams no mums vēl soļus — nu teiksim — desmit, viņš apstājās. «Sveiks, Maksim! Lūk, kur dievs licis satikties!» Vectēvs pie­miedza acis: «A! Sveiks, sveiks! No kurienes braukdami?'Arī Boļačka te? Sveiks, sveiks, brāl! Velns parauj! Te jau ir visi! ir Krutotričenko! ir Pečerica! ir Koveļoks! ir Stecko! Sveiki! A, ha, ha! ho, ho!..» un sākās saskūpstīšanās. Vēršus izjūdza un palaida zālē ganīties, vezumus atstāja uz ceļa, bet paši no­sēdās pulkā pie būdas un aizsmēķēja pīpes. Bet kam tad stā­vēja prātā pīpes! Stāstot un pļāpājot nezi vai tika pa vienai. Pēc palaunadža vectēvs sāka viesus mielot ar melonēm. Katrs paņēma pa melonei, notīrīja to pamatīgi ar nazīti (visi bija rūdīti puiši, ne mazumu kūlušies pa šo bēdu pasauli, zi­nāja jau, kā ļaudis ēd, — ja iznāk, gatavi vai tūliņ sēsties pie panu galda); labi notīrījis, katrs izdūra ar pirkstu caurumiņu un izsūca šķidrumu, tad sāka griezt pa gabaliņam un bāzt mutē. «Ko jūs, puiši, tā stāvat, mutes ieplētuši?» vectēvs sa­cīja. «Padejojiet, suņubērni! Kur, Ostap, tava stabule? Nu, kazačoku! Foma, rokas sānos! Nu, lūk, tā! He, hop!» Es toreiz biju ņiprs zēns. Nolāpītais vecums! Tagad jau vairs tā ne­varu: visu pagriezienu vietā kājas tikai klūp. Ilgi vectēvs no­lūkojās mūsos, sēdēdams pie vezumniekiem. Manu, ka kājas viņam nevar mierīgi novaldīties uz vietas, it kā kāds raus­tītu tās. «Skaties, Foma,» Ostaps sacīja, «ka vecais āzis arī sāks vēl dejot!» Ko jūs domājat? Nepaguva viņš to pa­teikt, — neizcieta vecais! iegribējās, ziniet, padižoties ve­zumnieku priekšā. «Paskat, velna bērni, vai tā dejo? Lūk, kā dejo!» viņš teica, piecēlies kājās, izstiepis rokas un piecir- tis papēžus pie zemes. Nu, neko teikt, dejot dejoja tā, it kā ar pašu atamanieti. Mēs parāvāmies sāņus, un vecais āzis sāka kājām mest lokus pa visu līdzeno laukumiņu, blakus gurķu dobei. Bet, tikko nonāca līdz vidum un gribēju dot īstu vaļu kājām un izdarīt kādu sevišķi viesuļainu palēcienu, — kājas neceļas, un beigas! Ka velns tevi! Atsāka no jauna, no­tika līdz vidum — neiet! Dari ko darīdams — neiet un ne­iet! Kājas kā no koka, neklausa. «Lūk, velna apsēsta vieta! Lūk, sātana burvestības! Jauc, cilvēku dzimuma ienaid­nieks!» Nu, kā lai paliek kaunā vezumnieku priekšā! Laidās dejā no jauna un sāka ātri un sīki sukāt vaļā, prieks redzēt! līdz vidum tika — nē! kājas neklausa, un beigas. «A, blēdī­gais sātans! Kaut tu aizrītos ar sapuvušu melloni! Lūk, vecuma dienās kādu kaunu padarīja!…» Un tiešām, aiz mu­guras kāds iesmējās. Atskatījās: ne dārzāju lauka, ne vezum­nieku, nekā! Aiz muguras, priekšā, sānos — līdzena vieta. «Ē! sss! te tev nu bija!» Piemiedza acis — vieta, liekas, nav gluži sveša: blakus mežs, aiz meža slējās gaisā kāda kārts un bija augstu redzama pie debesīm. Ka tevi jupis! tā taču ir baložu būda, popa sakņu dārzā. Otrā pusē arī kaut kas krēš- ļojās: ieskatījās: pagasta skrīvera piedarbs. Lūk, kur ievilcis nešķīstais! Apmetis vienu otru līkumu, viņš uzdūrās taciņai. Mēness nebija: tā vietā mākoņu spraugā pazibēja balts plan­kums. «Rītu būs liels vējš!» vectēvs nodomāja. Paskat, taci­ņai iesāņus uz kapa kopiņas iemirdzējās svecīte. «Paskat tik!» Vectēvs apstājās, iesprauda rokas sānos un skatās: svecīte nodzisa; tālumā un vēl mazliet tālāk aizdegās otra. «Apslēpta manta!» vectēvs iesaucās, «deru uz diezin ko, ja nav apslēpta manta!» Un gribēja jau saspļaut rokās, lai sāktu rakt, bet ap­ķērās, ka nav lāpstas. «Ak, žēl! nu, kas zina, varbūt jāpaceļ tikai velēna un tur tā gul, dārgumiņš! Neko darīt, jāapzīmē vismaz vieta, lai vēlāk neaizmirstos.» Atvilcis kā redzams viesuļa nolauztu, pamatīgu zaru, viņš uzvēla to tai kapa vie­tai, kur dega svecīte, un gāja pa celiņu tālāk. Jaunā ozolu birzs kļuva retāka; pazibēja zedeņi. «Nu! vai es neteicu,» vectēvs nodomāja, «ka tas ir popa aploks? Lūk, arī viņa ze­deņi! Ne versts vairs nav līdz dārzāju laukam.» Mājās viņš pārnāca, tomēr, stipri vēlu un negribēja ēst pat ķiļķenus. Pa­modinājis brāli Ostapu, uzprasīja tik, vai vezumnieki jau sen aizbraukuši, un ietinās kažokā. Un, kad tas sāka iztaujāt: «Bet kur tevi, veco tēv, velni bija šodien aizrāvuši?» «Ne­jautā,» viņš teica, tldamies vēl ciešāk, «nejautā, Ostap, kļūsi ātri vecs!» Un sāka tā krākt, ka zvirbuļi, kas bija same­tušies dārzāju laukā, no bailēm pacēlās gaisā. Bet vai viņš varēja mierīgi gulēt? Neko teikt, bija viltīgs, bestija, — lai viņam debesu valstība — atrada arvien izeju. Dažreiz uz­vilka tādu dziesmu, ka kod vai lūpās.

Otrā dienā, tikko laukā sāka svīst gaisma, vectēvs uzvilka svārkus, apjozās, paņēma padusē lāpstu, izdzēra kausu mai­zes kvasa, noslaucīja lūpas svārku apakšmalā un gāja tieši uz popa sakņu dārzu. Pagāja jau garām zedeņiem un zemajam ozolu mežiņam. Koku starpā aizlokās taciņa un iziet uz lauka. Liekas tā pati. Izgāja uz lauka — vieta uz mata tā pati va­karējā: lūk, turpat slejas gaisā arī baložu būda; bet piedarbs nav redzams. «Nē, tā nav tā vieta. Tā, domājams, būs tālāk; vajag, kā redzams, pagriezties uz piedarba pusi!» Atgriezās atpakaļ, sāka iet pa otru celiņu, nāca redzams piedarbs, bet nav baložu būdas. Pagriezās atkal tuvāk baložu būdai — no­zuda piedarbs. Laukā, kā par spīti, sāka līņāt. Paskrējās atkal uz piedarba pusi — nozuda baložu būda^ pie baložu bū­das — nozūd piedarbs. «A, kaut tu, nolādētais sātan, nepie­redzētu savus bērnus!» Bet lietus gāza kā no spaiņa. Novilcis jaunos zābakus un ietinis lakatā, lai nesaruktu no lietus, viņš sāka joņot kā pana aidinieks. Ielīda būdā, caurcaurim izmir- cis, apsedzās ar kažoku un sāka kaut ko caur zobiem ņurdēt un apveltīt velnu tādiem vārdiem, kādus savu mūžu vēl ne­esmu dzirdējis. Atzīstos, es droši vien būtu nosarcis, ia tas būtu noticis dienas laikā. Otrā dienā atmodies, skatos; jau vectēvs staigā pa lauku, it kā nekas nebūtu noticis, un pār­klāj arbuzus ar dadžu lapām. Pusdienu ēdot, vecais atkal kļuva runīgs un baidīja jaunāko brāli, ka izmainīs viņu arbūza vietā pret vistu; paēdis, izgatavoja pats no koka svilpīti un sāka pūst; un deva mums parotaļāties ar meloni, kas bija saliekusies trijos līkumos, līdzīgi čūskai, un ko viņš sauca par turku meloni. Tagad es tādas melones nekur neesmu redzē­jis: tiesa gan, sēklas viņš bija kaut kur no tālienes dabūjis. Vakarā, jau paēdis, vectēvs gāja ar lāpstu izrakt jaunu dobi vēlajiem ķirbjiem. Gāja garām tai apburtajai vietai, — ne­nocietās, nenorūcis caur zobiem: «nolādēta vieta!» aizgāja līdz vidum, kur aizvakar nebija varējis padejot, un dusmās piecirta zemei ar lāpstu. Paraug, viņam apkārt atkal tas pats lauks: vienā pusē rēgojas baložu būda, bet otrā — piedarbs.

«Nu, labi, ka iedomājos paņemt lāpstu līdzi. Lūk, arī celiņš! paskat, ari kapa kopiņa! Ari zars uzvelts! Lūk, lūk, deg arī svecīte! Kaut tikai nemisētos!» Viņš skrēja raitiem soliem, pacēlis lāpstu uz augšu, it kā gribēdams pacienāt meža kuili, kas iezadzies dārzāju laukā, un apstājās pie kapa kopiņas. Svecīte nodzisa: uz kapa gulēja apsūnojis akmens. «Šis akmens jānoveļ!» vectēvs nodomāja un sāka to no visām pusēm atrakt. Liels bija nolādētais akmens! Tomēr, stingri atspēries kājām zemē, viņš nogrūda to no kapa. «Hu!» no­skanēja ielejā. «Tur tev arī bija ceļš! tagad darbs veiksies labāk.» Tad vectēvs apstājās, izņēma radziņu, uzbēra dūrei tabaku un taisījās likt pie deguna, kad piepeši viņam virs galvas «či-hī!» kāds nošķaudījās tik stipri, ka koki nolīgojās un vectēvam notašķījās visa seja. «Būtu jel pagriezies sāņus, kad nāk šķavas!» vectēvs norūca, slaucīdams acis. Apskatī­jās visapkārt — neviena nav. «Nē, kā redzams, velns necieš tabaku,» viņš turpināja, noglabādams radziņu azotē un ķer­damies pie lāpstas. «Viņš tomēr mujķis, tādu tabaku gan ne viņa vectēvs, ne tēvs nebūs dabūjis šņaukt!» Sāka rakt — zeme mīksta, lāpsta viegli iegrimst. Klau, ieskanējās kaut kas. Izmetis zemes, viņš ieraudzīja katlu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» vectēvs iesaucās, pabāzdams zem tā lāpstu. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» iečiepstējās putna knābis, ieknābis katlam. Vectēvs atkāpās un izlaida lāpstu no rokām. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ieblējās auna galva koka galotnē. «A, draudziņ, lūk, kur tu esi!» ierūcās lācis aiz koka, pabāzis savu purnu. Vectēvu sāka kratīt drebuli. «Te jau baigi teikt kādu vārdu!» viņš norūca pie sevis. «Bail teikt kādu vārdu'» iečiepstējās putna knābis. «Bail teikt vārdu!» ieblējās auna galva. «Teikt vārdu!» norēcās lācis. «Hm!» vectēvs teica un pats pārbijās. «Hm!» iečiepstējās knābis. «Hm!» ieblējās auns. «Hm!» ierūcās lācis. Izbailēs vectēvs atskatījās. Tu mans dievs, kāda nakts! Ne zvaigžņu, ne mēness; visapkārt aizas, zem kājām stāvs bezdibenis, pāri galvai pārkāries kalns un, paskat vien, tūliņ pat uzgāzīsies viņam virsū. Un vectēvam rādās, ka aiz tā rēgojas kāds purns; uch, uch! de­guns kā kalēja plēšas, nāsis — lej vai pa spaiņam ūdens katrā; lūpas, nudien, kā divi bluķi, izvalbījušās sarkanas acis, arī mēli izkāris un ķircinā. «Parauj tevi velns!» vectēvs izsaucās un pameta katlu. «Ņem savu mantu! Kas par ne­ģēlīgu purnu!» Un gribēja jau mesties bēgt, bet atskatījās un apstājās, redzēdams, ka viss tāpat kā iepriekš bijis. «Nešķis­tais tikai biedē!» Ķērās atkal pie katla — nekust, smags! Ko lai dara? Te atstāt taču nevar. Un, saņēmis visus spēkus, sa­tvēra to abām rokām: «nu, uz reizi, uz reizi! vēl, vēl!» un izcēla. «Uch! tagad gan jāiešņauc tabaka!» Sadabūja radziņu. Pirms sāka uzbērt, vēl labi apskatījās, vai nav kāds tuvumā. Liekas, ka nav; bet viņam rādās, ka koka celms tusnī un pie­pūšas, parādās ausis, sarkanas, asinīm pielijušas acis, ieple­šas nāsis, deguns saraucas un ir gatavs šķaudīt. «Nē, ne- šņaukšu tabaku,» vectēvs nodomāja, radziņu noglabādams, «sātans atkal piespļaudīs acis!» Paķēra ātri katlu un metās bēgt, cik jaudas: tikai jūt, ka no muguras kāds tā vien tik svilina pa kājām ar rīkstēm … «Vai! vai! vai!» vectēvs tikai vaimanāja, dodams kājām ziņu; atpūtās tikai mazliet, kad bija jau noskrējis līdz popa sakņu dārzam.

«Kur gan vectēvs palicis?» mēs domājām, stundas trīs no­gaidījušies. Māte jau sen bija atnākusi no ciemata un atne­susi podu ar karstiem ķiļķeniem. Nav un nav vectēva! Sā­kām vieni paši ēst vakariņas. Pēc vakariņām māte izmazgāja podu un apskatījās, kur izliet samazgas, jo visapkārt bija do­bes; te ierauga, viņai tieši pretim nāk muciņa. Debesis bija gluži tumšas. Tiešām, kāds no puikām palaidņodamies noslē­pies aiz tās un stumj to pretim. «Lūk, kur labi, te var izliet samazgas!» noteica un izlēja karstās samazgas. «Vai!» iebrē­cās kāda balss basā. Skaties tik — vectēvs! Nu, kas to varēja zināt! Nudien, domājām, ka muciņa staigā. Jāatzīstas, kaut gan tas ir mazliet grēcīgi, tomēr bija jāsmejas, redzot, ka sirmā galva visa bija samazgās un apkārusies arbuzu un me­loņu mizām. «Paskat tik, velna bāba!» vectēvs sacīja, slaucī­dams galvu svārku stērbelē, «kā applaucēja! kā cūku uz Ziemsvētkiem! Nu, puiši, būs jums tagad kreņģelīšiem! Va­rēsiet, palaidņi, tagad staigāt zeltā šūtos županos! Skatieties, skatieties šurp, ko jums atnesu!» vectēvs teica un attaisīja katlu. Kas gan, kā jūs domājat, bija tur iekšā? Nu, vismaz, labi apdomājot, kas? zelts? Tad tā jau tā lieta, ka nebija zelts: mēsli, lauskas… kauns teikt, kas. Vectēvs nospļāvās, aizsvieda katlu un rokas pēc tam nomazgāja.

Un no tā laika piekodināja mums nekad neticēt velnam. «Ir nedomājiet!» viņš mums bieži sacīja, «viss, ko kunga Kristus ienaidnieks saka, visu samelo, suņa dēls! Viņam tais­nības nav ne par kapeiku!» Un ja vecajam vīram gadījās dzirdēt, ka kādā vietā nav mierīgi: «Nu, bērni, pārmetīsim krustu!» viņš mums uzsauca, «tā viņam, tā viņam! labi krietni!» un sāk mest krustus. Bet to nolādēto vietu, kur ne­varēja padejot, lika iežogot zedeņiem, lika tur mest visu, kas bija nederīgs, visas nezāles un mēslus, ko izmēza no dār­zāju lauka. Redziet, kā nešķīstais māna cilvēku! Pazīstu ļoti labi to zemi: vēlāk tēvs to iznomāja kaimiņu kazakiem dār­zāju laukam. Zeme varena un raža arvien bija lieliska; bet apburtajā vietā nebija nekad nekas labs. Iesēj kā nākas, bet uzdīgst kaut kas tāds, ko ne pazīt nevar: arbūzs — ne arbūzs, ķirbis — ne ķirbis, gurķis — ne gurķis .. . velns zina, kas!

[1] «Dot ķīseli» nozīmē sist kādam no mugurpuses pa kājām.

[2] pie mums nobīli zīlēja, kad cilvēks no kaut kā bija nobijies un gribēja izzināt, no kā tas cēlies: lēja izkausētu alvu vai vasku ūdeni un kā veidu tas pieņēma, tas tad arī bija nobaidījis slimo. Pēc tam arī visa tā slimība pārgāja. Vēdera sāipes ārstēja tā: aizdedzināja ka­ņepāju vīkšķīti, iemeta to krūzītē un apgāza krūzīti uz mutes bļoda ar ūdeni, kas bija uzlikta siimajam uz vēdera. Tad apvārdoja šo ūdeni un deva slimajam iedzert karoti šī ūdens. (Cogoļa piezīme.)

[3] par vācieti pie mums dēvē katru svešinieku, lai viņš būht vai francis, vai cezarietis, vai zviedrs, — vienmēr par vācieti. (Ģogofa piezīme j

[4] vareni — ukraiņu ēdiens no biezpiena Tulk.

[5] Savu nodomu, — turpināt šo stāstu, Gogolis neizpildīja. — Red. 188