Vasaras grāmata

VASARAS GRĀMATA

Saturs

Peldu rīts 11 Mēnesgaisma 15 Spoku mežs 17 Kākaulis 23 Berenike 29 Ganības 39 Spēlēt Venēciju 43 Bezvējš 49 Kaķis 55 Ala 61 Lielceļš 67 Saulgrieži 69

Telts 77 Kaimiņš 83 Rītasvārki 93 Lielā plastmasas desa 101 Blēžu laiva 111 Apciemojums 117 Sliekas un citi 125 Sofijas vētra 133 Bīstamā diena 143 Augustā 149

Peldu rīts

Bija agrs, ļoti silts jūlija rīts, un naktī bija lijis. Kailā klints kū­pēja, bet sūnas un plaisas bija mitruma pievilgušas un visas krāsas kļuvušas dziļākas. Augi zem verandas bija lietusmežs, vēl rīta ēnā, ciešas, nejaukas lapas un ziedi, un viņai vajadzēja uz­manīties, lai tos nenolauztu, kad viņa meklēja, aizlikusi mutei priekšā plaukstu un visu laiku baidīdamās zaudēt līdzsvaru.

"Ko tu dari?" mazā Sofija jautāja.

"Neko," viņas tēvamāte atbildēja. "Tas ir," viņa dusmīgi piebilda, "meklēju savu zobu protēzi."

Bērns nokāpa no verandas un lietišķi vaicāja: "Kur tu to pazaudēji?"

"Seit," vecāmāte atteica. "Es stāvēju te, un protēze no­krita kaut kur starp peonijām."

Viņas meklēja abas kopā.

"Ļauj man," Sofija sacīja. "Tu nevari nostāvēt. Paej nost." Viņa ienira zem dārza ziedošā jumta un rāpoja starp zaļajiem stumbriem, šeit, lejā, bija skaisti un aizliegti, melna, mīksta zeme, un tur jau zobi gulēja, balti un rožaini, vesela mute vecu zobu. "Rokā ir!" bērns iesaucās un piecēlās. "Liec iekšā."

"Bet tu nedrīksti skatīties," vecāmāte sacīja. "Tas ir per­soniski."

Sofija turēja zobus aiz muguras. "Es gribu skatīties," viņa teica. Tad vecāmāte ar klakšķi ielika zobus, tas notika pavi­sam veikli, un patiesībā tur nebija par ko runāt.

"Kad tu mirsi?" bērns jautāja.

Un vecāmāte atbildēja: "Drīz. Bet tas uz tevi it nemaz neattiecas."

"Kāpēc?" mazmeita vaicāja.

Vecāmāte neatbildēja, viņa izgāja uz klints un devās tālāk uz ieplaku.

"Tas ir aizliegts!" Sofija iesaucās.

Vecā nicīgi atbildēja: "Zinu. Nedz tu, nedz es nedrīkstam doties uz ieplaku, tomēr tagad mēs to darīsim, jo tavs tētis guļ un neko par to nezina."

Viņas gāja pāri klintij, sūnas bija slidenas, saule bija pa­spējusi uzkāpt krietnu sprīdi augstāk, un tagad viss kūpēja, visa sala bija saules miglas pilna un ļoti skaista.

"Vai viņi izraks bedri?" bērns laipni pajautāja.

"Jā," vecāmāte atbildēja. "Lielu bedri." Un viltīgi piebilda: "Tik lielu, ka vietas pietiks mums visiem."

"Kāpēc tā?" bērns jautāja.

Viņas gāja tālāk uz zemesraga pusi.

"Tik tālu es nekad neesmu bijusi," Sofija sacīja. "Tu esi?"

"Nē," vecāmāte atbildēja.

Viņas devās uz pašu zemesragu, kur klints nolaidās aiz­vien tumšākās un tumšākās terasēs, katrs solis tuvāk tumsai bija apmalots ar gaišzaļām jūraszāļu bārkstīm, ūdenim kus­toties, tās šūpojās šurpu turpu.

"Es gribu peldēties," bērns sacīja. Viņa gaidīja pretestību, taču tās nebija. Tad viņa noģērbās, lēnām un bailīgi. Nevar paļauties uz tādu, kas vienkārši ļauj visam notikt. Viņa iebāza pēdu ūdeni un teica: "Auksts."

"Protams, ka auksts," vecā sieviete attrauca, domās kavē­damās cituviet. "Ko tad tu gaidīji?"

Bērns ieslīdēja ūdenī līdz viduklim un saspringti gaidīja.

"Peldi," vecāmāte sacīja. "Tu taču proti peldēt."

Te ir dziļš, Sofija domāja. Viņa ir aizmirsusi, ka es nekad neesmu peldējusi dziļā ūdenī, ja neviena nav blakus. Un tā­pēc Sofija izkāpa no ūdens, apsēdās uz klints un paziņoja: "Šodien noteikti būs jauks laiks."

Saule bija uzkāpusi augstāk. Visa sala mirdzēja, arī jūra, un gaiss bija ļoti viegls.

"Es protu nirt," Sofija sacīja. "Vai tu zini, ko nozīmē — nirt?"

Vecāmāte atbildēja: "Protams, zinu. Tu palaid visu vaļā, atsperies un vienkārši ienirsti. Ap kājām sajūti ūdenszāles, tās ir brūnas, un ūdens ir dzidrs, augšā gaišāks, un burbuļi. Tu slīdi. Aizturi elpu un slīdi, apgriezies un celies uz augšu, ļauj sev pacelties un izelpo. Un tad plūsti. Vienkārši plūsti."

"Un visu laiku vaļā acīm," Sofija sacīja.

"Protams. Neviens cilvēks nenirst, neatvēris acis."

"Vai tu tici, ka es to protu, arī tad, ja neesmu tev parādī­jusi?" bērns jautāja.

"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Ģērbies nu, tad mēs paspēsim atgriezties mājās, pirms viņš pamodīsies."

Tuvojās pirmais nogurums. Kad pāriesim mājās, vecā­māte nodomāja, kad būsim atkal istabā, es laikam brītiņu pagulēšu. Un jāatceras viņam pateikt, ka bērns joprojām bai­dās no dziļa ūdens.

Menesgaisma

Reiz aprīlī spīdēja pilnmēness un visu jūru sedza ledus. So­fija pamodās un atcerējās, ka viņi ir atgriezušies salā un viņai ir pašai sava gulta, jo viņas māmiņa ir mirusi. Pavardā vēl dega uguns, un liesma plīvoja griestos, kur pakārti žāvējās zā­baki. Sofija izkāpa uz grīdas, kas bija ļoti auksta, un paskatījās pa logu.

Ledus bija melns, un ledus viducī viņa redzēja pavērtās plīts durtiņas un degošo uguni, divas plīts durtiņas, cieši bla­kus. Otrā logā abas ugunis dega zemē, un pa trešo logu viņa redzēja visas istabas dubultu atspulgu, koferus, kastes un lā­des ar atvērtiem vākiem, tās bija pilnas ar sūnām un sniegu, un sausu zāli, viss bija atvērts, un dziļumā gulēja piķa melna ēna. Uz klints viņa redzēja divus bērnus, un tiem cauri auga pīlādzis. Debesis aiz bērniem bija tumši zilas.

Viņa apgūlās gultā un skatījās uz liesmām, kas dejoja griestos, pa to laiku sala nāca tuvāk namiņam. Tā nāca tuvāk un tuvāk. Viņi gulēja pie krasta pļavas ar sniegpārslām virs segas, un ledus zem viņiem samelnēja un sāka slīdēt, uz grī­das pavisam klusu atvērās kuģu ceļš, un visas viņu ceļasomas izpeldēja uz mēness celiņa. Visas ceļasomas bija atvērtas, pil­nas ar tumsu un sūnām, un vairs neatgriezās.

Sofija izstiepa roku un ļoti piesardzīgi pavilka vecomāti aiz bizes. Vecāmāte tūdaļ pamodās. "Paklau," Sofija čukstēja. "Es redzēju logā divas ugunis. Kāpēc tur ir divas, nevis viena?"

Vecāmāte padomāja un atbildēja: "Tāpēc, ka mums ir dubultlogi."

Pēc brīža Sofija jautāja: "Vai tu esi pārliecināta, ka durvis ir aizslēgtas?"

"Tās ir vaļā," vecāmāte atteica. "Tās vienmēr ir vaļā, vari gulēt pavisam mierīgi."

Sofija ietinās segā. Viņa ļāva visai salai izplūst uz ledus un plūst tālāk uz apvārsni. Mirkli pirms viņa iemiga, tētis aizgāja pie plīts un ielika tur vēl malku.

Spoku mežs

Salas ārmalā aiz klints atradās miruša meža josla. Tieši šī bija vēja puse, un daudzus gadu simtus mežs bija pūlējies augt par spīti vētrām un ieguvis pavisam īpašu izskatu. Braucot garām ar laivu, bija skaidri redzams, ka ikkatrs koks stiepjas prom no vēja, tie pieliecās un sasējās mezglā, un daudzi no kokiem līda. Pamazām stumbri pārlūza vai satrunēja un sabruka, mirušie

CT atbalstīja vai sadauzīja tos, kam virsotne vel bija zaļa, un visi

*

kopā tie veidoja sapinušos stūrgalvīgas padevības masu. Zeme spīdēja no brūnām skujām, izņemot vietas, kur egles bija nolē­mušas līst, nevis stāvēt, to zaļums auga tādā kā bagātīgā nik­numā, mikls un spīdīgs kā džungļos. Mežu dēvēja par spoku mežu. Tas bija veidojis pats sevi gausos pūliņos, un līdzsvars starp izdzīvošanu un iznīcību bija tik trausls, ka nebija iedomā­jamas ne mazākās pārmaiņas. Izcērtot klajumu vai atdalot sa­kritušos stumbrus, varētu izraisīt spoku meža bojāeju. Muklāja ūdeni nevarēja novadīt, neko nevarēja iestādīt aiz ciešā, sar­gājošā mūra. Dziļi zem brikšņiem allaž tumšajās alās dzīvoja putni un mazie zvēriņi, rāmā laikā varēja dzirdēt spārnu šal­koņu vai žiglu ķepu dipoņu. Šie dzīvnieki nekad nerādījās.

Salas dzīves sākumā ģimene mēģināja padarīt spoku mežu šausmīgāku, nekā tas bija. Viņi apkārtējās salās vāca celmus

un sausus kadiķkrūmus un ar laivu veda tos šurp, pār salu tika vilkti milzīgi izskalota un izbalējuša skaistuma eksem­plāri, tie lūza un plīsa un izveidoja platus, tukšus ceļus uz vie­tām, kur tiem bija jāstāv. Vecāmāte redzēja, ka tas nebeigsies labi, taču neko neteica. Pēc tam viņa iztīrīja laivu un gaidīja, līdz viņi nogurs no spoku meža. Tad viņa iegāja tajā viena pati. Viņa lēnām līda garām dūkstij un papardēm, un pieku­susi viņa apgūlās zemē un skatījās augšup caur pelēku ķērpju un zaru tīklu. Viņi jautāja, kur vecāmāte bijusi, un viņa at­bildēja, ka laikam uz brīdi iesnaudusies.

Aiz spoku meža sala kļuva par kārtības un skaistuma parku, tā tika nokopta līdz sīkākajam zariņam, kamēr zemi bija izmērcējis pavasara lietus, un pēc tam tikai šauras taciņas veda no zemesraga līdz zemesragam un lejā uz smilšaino pludmali. Tikai zemnieki un vasarnieki staigā pa sūnām. Viņi nezina — laikam nav gana to atkārtot — ka sūna ir vistraus­lākais, kas vispār atrodams. Tai uzkāpj vienu reizi, un sūna lietū paceļas, otrajā reizē tā nepaceļas. Trešajā reizē, kad cil­vēks iet pār sūnu, tā ir mirusi. Tāpat ir ar pūkpīlēm, trešajā reizē, kad tiek izbiedētas no ligzdas, tās neatgriežas. Jūlijā sūna mēdza izrotāties ar viegliem un gariem zāles stiebriem. Skaras atvērās precīzi vienādā attālumā no zemes un kopā šūpojās vējā kā iekšzemes pļavas, tad visa sala bija klāta ar sil­tumā mērcētu plīvuru, tik tikko redzamu un nedēļas laikā pazudušu. Nekas nespēja radīt spēcīgāku neskartības un ne- apdzīvotības iespaidu.

Taču spoku mežā sēdēja vecāmāte un izgreba svešādus dzīvniekus. Viņa tos izgrieza no zariem un koka gabaliem, piešķīra tiem ķepas un sejas, taču to izskats bija tikai viegli iezīmēts, nekad pārāk skaidrs. Tie saglabāja savu koka dvēseli,

un muguras izliekumam un kājām piemita augšanas īpatnā, neizdibināmā forma, joprojām daļa no trūdošā meža. Lāgiem vecāmāte izgrieza dzīvniekus tieši no kāda celma vai stumbra. Viņas koka zvēru kļuva aizvien vairāk. Tie sēdēja kaut kur pieķērušies vai jāteniski uzsēdušies kokam, atspiedušies pret stumbru vai iegrimuši zemē, tie izplestām ķepām grima muk­lājā vai gulēja, mierīgi saritinājušies un aizmiguši pie kādas saknes. Dažkārt tie bija tikai kāds profils ēnā, un reizumis divi vai trīs kopā, iesaistījušies kautiņā vai mīlā. Vecāmāte strādāja tikai ar vecu koku, kas jau bija atradis savu veidolu, tas ir, viņa meklēja un izraudzījās koku, kas pauda to, ko viņa vēlējās.

Reiz vecāmāte smiltīs atrada lielu, baltu mugurkaula skrie­meli. Tas bija pārāk ciets apstrādāšanai, bet nevarēja kļūt vēl skaistāks, tāpēc viņa novietoja to spoku mežā, kāds tas bija. Viņa atrada vairākus kaulus, baltus vai iepelēkus, visus izska­lotus no jūras.

"Ko tu tur dari?" Sofija jautāja.

"Es spēlējos," vecāmāte atbildēja.

Sofija ielīda spoku mežā un ieraudzīja visu, ko vecāmāte uztaisījusi. "Vai tā ir izstāde?" viņa jautāja. Bet vecāmāte at­teica, ka tam neesot nekāda sakara ar skulptūrām, skulptūras esot pavisam kas cits.

Viņas abas sāka vākt kaulus liedagos.

Meklēt un vākt ir īpaša nodarbe, jo tu neredzi neko citu kā tikai to, ko meklē. Ja lasi brūklenes, tu redzi tikai to, kas ir sarkans, un, ja meklē kaulus, tad ieraugi tikai balto; lai kur tu ietu, ieraugi tikai kaulus. Lāgiem tie ir tievi kā adatas, ārkār­tīgi smalki un trausli, tie jānes ļoti piesardzīgi. Lāgiem tie ir milzīgi, rupji stilbakauli vai ribu būris, aprakts smiltīs kā vraka brangas. Tie atrodami tūkstoš veidolos, un ikkatram ir sava struktūra.

Visu, ko atradušas, Sofija un vecāmāte novietoja spoku mežā, viņas mēdza doties turp mijkrēslī. Zeme zem kokiem bija izrotāta ar baltām arabeskām, gluži kā zīmju valodā, un, kad bilžu raksts bija gatavs, viņas palika sēžam, mazliet pa­pļāpāja un klausījās putnu kustībās briksnājā. Reiz gaisā pacē­lās rubenis, un citreiz viņas pamanīja pavisam mazu pūci. Tā tupēja uz zara kā siluets pret vakara debesīm. Salu nekad ag­rāk nebija apciemojusi pūce.

Kādu rītu Sofija atrada nevainojamu liela zvēra galvas­kausu, viņa atrada to pati. Vecāmāte domāja, ka tas ir roņa galvaskauss. Viņas paslēpa galvaskausu grozā un gaidīja līdz pat vakaram. Saulrietā bija tikai sarkanās krāsas, gaisma plu­doja pār salu tā, ka pat zeme kļuva sarkana. Viņas novietoja galvaskausu spoku mežā, un tur tas gulēja un spīdināja visus savus zobus.

Piepeši Sofija iekliedzās. "Novāc to!" viņa kliedza. "No­vāc!" Vecāmāte tūdaļ apskāva bērnu, taču domāja, ka labāk neko nesacīt. Pēc brīža Sofija iemiga. Vecāmāte sēdēja un do­māja par sērkociņu kārbiņu namu smilšu liedagā un melleņu ceriem aiz mājas. Varētu uztaisīt molu un logus no staniola.

Tad koka dzīvnieki pazuda savā mežā. Arabeskas iegrima zemē un apsūnoja zaļas, un koki, laikam ritot, ieslīga vēl dzi­ļāk cits cita skavās. Vecāmāte viena pati bieži devās spoku mežā, kad sāka krēslot. Bet dienas vidū viņa sēdēja uz veran­das kāpnītēm un taisīja mizu laiviņas.

Kakaulis

Kādu ritu pirms ausmas viesu istabā kļuva auksts. Vecāmāte uzvilka sev pāri lupatu paklājiņu un noņēma no sienas dažus lietusmēteļus, taču tas daudz nelīdzēja. Viņa nodomāja, ka tas būs muklāja dēļ. Ar tiem muklājiem ir dīvaini. Cilvēks piepilda tos ar akmeņiem un smiltīm, un veciem baļķiem, tam visam virsū uzliek malkas grēdu, tomēr tie turpina uzves­ties kā muklāji. Agri pavasarī tie elpo ledu, un tiem ir pašiem sava migla kā piemiņa no laika, kad tiem piederēja melnas ūdens dūkstis un neskartas grīšļu skaras. Vecāmāte paskatījās uz petrolejas kamīnu, kas bija izdzisis, un uz pulksteni, kas rādīja trīs. Tad viņa piecēlās un apģērbās, paņēma kūju un notrausās pa akmens kāpnēm. Bija pavisam mierīga nakts, un viņai bija uznākusi vēlme paklausīties kākauļus.

Ne tikai malkas grēda, bet visa sala gulēja miglā, un bija tas īpašais klusums, kāds pie jūras valda maija sākumā. No koku zariem pilēja ūdens lāses, skaidri sadzirdamas klusumā, nekas vēl neauga, un ziemeļpusē joprojām gulēja sniega plan­kumi. Ainava vai plīsa no gaidām. Vecāmāte dzirdēja klie­dzam kākauļus, tos dēvēja šādā vārdā šo putnu sauciena dēļ, kas skanēja: ā-aulik, ā-aulik, vienmēr tālu prom, tālāk ūdeni, šos putnus nekad neredz. Tie ir tikpat noslēpumaini kā grieze, taču tā ir vientuļa un noslēpusies pļavā, kākauļi atrodami aiz tālākajām salām, kur tie milzīgos kāzu baros dzied visu cauru pavasara nakti.

Vecāmāte gāja pār klinti un prātoja par putniem vispār. Viņai šķita, ka neviens cits dzīvnieks nespēj dramatiski pasvītrot un padarīt pilnīgāku kādu norisi, gadalaiku un laika apstākļu maiņas un paša cilvēka mainīgo noskaņojumu. Viņa domāja par gājputniem un strazdu kādā vasaras vakarā; un par dzeguzi, jā, dzeguzi; un par lielajiem, aukstajiem putniem, kas peld un izlūko; un par tiem pavisam mazajiem, kas vasaras nogalē ba­riņā atspurdz ašā apciemojumā, apaļi kā lodes, dumji un bezbai­līgi; un par bezdelīgām, kas pagodina tikai tās mājas, kur cilvēki ir laimīgi. Savādi, ka bezpersoniskie putni ir kļuvuši par tik spēcīgiem simboliem. Vai varbūt ne. Vecaimātei kākauļi no­zīmēja gaidas un atjaunošanos. Viņa gāja pār klinti, piesardzīgi likdama savas stīvās kājas, un, nonākusi līdz rotaļu namiņam, pieklauvēja pie loga, Sofija tūdaļ pamodās un iznāca ārā.

"Es eju klausīties kākauļus," vecāmāte sacīja.

Sofija apģērbās, un tālāk viņas devās kopā.

Austrumpusē ap akmeņiem gulēja šaura ledus mala. Vēl neviens nebija paspējis salasīt malku, un viss liedags bija pilns ar koku gabaliem — plata, uztūkuši sapinušos dēļu, jūraszāļu un niedru kaudze —, tur bija pāļi un trauslas koka kastītes, izgriezušās uz āru starp savām dzelzs stieplēm, un pašā augšā gulēja smags, milzīgs baļķis, melns no ūdenī izlijušās naftas. Viegli mizas gabali un senu vētru šķēpeles kustējās ūdeni aiz ledus malas, viegla jūras viļņošanās lēnām šūpoja tās prom no krasta un atkal atpakaļ. Saullēkts bija pavisam tuvu, un miglu, kas krita pār jūru, jau pārpludināja gaisma. Kākauļi bez mitas kliedza, tāli un melodiski.

"Tie vairojas," Sofija teica.

Saule pacēlās, dūmaka mirkli kvēloja un tad vienkārši pazuda. Uz kāda klintsbluķa ūdenī gulēja kākaulis, tas bija slapjš un beigts un izskatījās kā izgriezts plastikāta maisiņš. Sofija apgalvoja, ka tā esot veca vārna, taču vecāmāte neticēja.

"Bet ir taču pavasaris!" Sofija sacīja. "Viņi tagad nemirst, tie ir pavisam jauni un tikko apprecējušies, tu pati tā teici."

"Mjā," vecāmāte novilka. "Šis katrā ziņā nomira."

"Kāpēc tas nomira?" Sofija iesaucās, viņa bija ļoti dusmīga.

"No nelaimīgas mīlestības," vecāmāte paskaidroja. "Tas visu nakti dziedāja un kladzināja savai pīlītei, bet tad ieradās cits un viņu atņēma, un tad kākaulis pabāza galvu zem ūdens un aizpeldēja."

"Tā nav taisnība!" Sofija kliedza un sāka raudāt. "Kā­kauļi nevar noslīkt, stāsti kārtīgi."

Tad vecāmāte stāstīja, ka šis kākaulis vienkārši sasitis galvu pret akmeni, tas dziedājis un kladzinājis bez mēra, neskatī­damies, kurp traucas, un tad noticis tā, kā noticis, tieši brīdī, kad kākaulis bijis ļoti laimīgs.

"Tas jau ir labāk," Sofija sacīja. "Vai mums nevajadzētu putnu apglabāt?"

"Tas nav vajadzīgs," vecāmāte atbildēja. "Uznāks paisums, un kākaulis pats sevi apglabās. Jūras putni jāapglabā tāpat kā jūrnieki."

Viņas gāja tālāk un runāja par jūrnieku apglabāšanu, kā­kauļi dziedāja divbalsīgi un trīsbalsīgi, aizvien tālāk projām. Šaurums pret zemesragu ziemas vētrās bija pilnīgi pārvērsts. Agrāk tur gulēja tikai akmeņi, un tagad viss bija smilšu liedags.

"To vajadzētu izglābt," vecāmāte sacīja un pabakstīja ar savu kūju smiltīs. "Ja ūdens pacelsies un vējš pūtis no ziemeļiem, smiltis atkal tiks aiznestas." Viņa visā garumā iz­stiepās izbalējušu niedru kaudzē un skatījās debesis, Sofija no­gūlās blakus. Kļuva siltāk un siltāk, un pēc krietna brīža viņas izdzirda gājputnu īpatni vēso, gluži kā apslāpēto skaņu un re­dzēja visu baru pārlidojam salu ziemeļaustrumu virzienā.

"Un ko mēs tagad darīsim?" Sofija jautāja.

Vecāmāte ierosināja, ka Sofija varētu apstaigāt zemesragu un paskatīties, kas izpeldējis krastā.

"Un tu esi droša, ka tev nekļūs garlaicīgi?" Sofija jautāja.

"Pilnīgi droša," vecāmāte atteica. Viņa pagriezās uz sā­niem un izstiepa roku pār galvu. Starp svītera piedurkni, ce­puri un baltajām niedrēm viņa varēja redzēt debesu, jūras un smilšu trijstūri, pavisam mazu trijstūri. Viņai blakus smiltis stāvēja sauss stublājs, kas starp savām zobainajām lapām tu­rēja jūras putna dūnu. Viņa uzmanīgi pētīja tās konstrukciju, stingro, balto kātiņu vidū un tam apkārt dūnas, gaišbrūnas un vieglākas par gaisu, pēc tam tumšākas un spīdīgas pret galiņu, kas noslēdzās ar mazu, taču priecīgu izliekumu. Dūna kustējās gaisa plūsmā, kuru viņa nesajuta. Vecāmāte konsta­tēja, ka stublājs un dūna atrodas tieši tādā attālumā, kas pie­mērots viņas acīm. Viņa prātoja, vai dūna ieķērusies stiebrā tagad, pavasari, varbūt naktī, vai arī stāvējusi tur visu ziemu. Viņa skatījās uz noapaļoto padziļinājumu smiltīs ap stublāja sakni un uz jūraszāļu vītni, kas apvijusies ap stiebru. Turpat blakus gulēja mizas gabaliņš. Ja to vēroja ilgi, tas izauga un kļuva par ļoti vecu kalnu, virspusē bija krāteri un bedres, kas līdzinājās virpuļiem. Mizas gabals bija skaists un dramatisks. Tas gūla pār savu ēnu smiltīs, skarot to vienā vienīgā punktā, un smiltis bija rupjas, tīras un gandrīz pelēkas rīta gaismā, debesis pavisam tukšas, arī jūra.

Atgriezās Sofija, viņa skrēja. "Es atradu truli!" viņa klie­dza. "Tas ir liels, tas ir no kuģa! Garš kā laiva!"

"Nevar būt," vecāmāte atteica.

Viņai bija svarīgi necelties augšā pārāk ātri, tāpēc pietika laika pavērot stublāju mirklī, kad dūna atstāja savu sprostu un to aiznesa vieglā rīta brīze. Dūna tika aiznesta no viņas redzeslauka, un, kad vecāmāte uztrausās kājās, ainava bija kļu­vusi mazāka. Viņa sacīja: "Es redzēju spalvu, kākauļa dūnu."

"Kāda kākauļa?" Sofija jautāja, jo viņa jau bija aizmirsusi putnu, kas nomira aiz mīlestības.

Berenike

Kādu vasaru Sofijai bija pašai sava viešņa, pirmā ciemos iera­dusies draudzene. Tā bija diezgan maza meitenīte, kuras matus Sofija apbrīnoja. Viņas jaunās draudzenes vārds bija Jērdisa Evelīne, taču viņu dēvēja par Pipsanu.

Sofija pastāstīja vecaimātei, ka Pipsana baidoties, ka viņu var izvaicāt par īsto vārdu, un patiesībā viņa baidoties no visa, tāpēc ar viņu jāapietas ļoti piesardzīgi, un abas vienojās vismaz sākumā nebiedēt Pipsanu ar ko tādu, ko viņa nekad nav redzējusi. Atbraucot Pipsana bija aplami saģērbta, un viņai kājās bija kurpes ar ādas zolēm, viņa bija pārāk labi audzināta un pavisam klusa, un mati bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās.

"Vai tie nav skaisti?" Sofija čukstēja. "Paši cirtojas."

"Ļoti skaisti," vecāmāte atteica. Viņas saskatījās un lē­nām pamāja ar galvu, Sofija nopūtās un paziņoja: "Esmu nodomājusi viņu aizsargāt. Vai mēs nevarētu nodibināt sle­penu apvienību viņas aizsardzībai? Vienīgā bēda ir tā, ka Pipsana neskan aristokrātiski."

Vecāmāte ierosināja, ka bērnu vajadzētu saukt par Bere- niki, tas ir, tikai apvienībā, Berenike esot karaliene, kas kļu­vusi slavena ar saviem matiem, un arī zvaigznājs.

Šīs slepenās tēlainības apņemta, būdama daudzu no­pietnu sarunu temats, Pipsana staigāja pa salu — neparasti mazs un pārbijies bērns, kas nevarēja palikt viens pats. Tāpēc Sofijai allaž bija jāsteidzas, nebija daudz minūšu, kad viņa uzdrīkstētos atstāt savu viešņu vienu. Vecāmāte gulēja viesu istabā namiņa otrā pusē un izdzirda Sofiju nākam, Sofija els­dama uznesās pa kāpnēm un ar blīkšķi iebrāzās istabā, ap­sēdās uz gultas un čukstēja: "Viņa padara mani traku. Viņa negrib mācīties airēt, jo neuzdrošinās kāpt laivā. Viņa domā, ka ūdens ir auksts. Ko mēs iesāksim ar Bereniki?" Viņas no­turēja īsu apspriedi, pagaidām neko nenolemjot, un Sofija atkal izbrāzās ārā.

Viesu istaba bija būvēta vēlāk, tāpēc tai piemita sava per­soniskā forma. Šī istaba cieši spiedās pie namiņa dibensienas, un tai bija darvota iekšsiena, kur karājās tīkli un duļļi, un vir­ves, un citas mantas, kas ir noderīgas un vienmēr tur karā­jušās. Griesti bija ļoti šķībi, jo tie bija īstā jumta turpinājums, un istaba stāvēja uz pāļiem, jo klints nolaidās lejup, līdz bijušajam muklājam starp namiņu un malkas grēdu. Ārpusē augošās priedes dēļ viesu istaba nebija iznākusi daudz garāka par gultu, citiem vārdiem sakot, tas bija pavisam īss gaitenis, izkrāsots zilā krāsā, ar durvīm un naglu kastēm vienā galā un pārāk lielu logu otrā. Logs bija liels tāpēc, ka palicis pāri, un kreisajā pusē jumta dēļ tas bija šķībs. Gulta bija balta un ro­tāta ar dažiem ziliem un zeltītiem ornamentiem. Zem viesu istabas glabājās lietaskoki un kannas ar darvu, benzīnu un pernicu, tukšas kastes, lāpstas un iesmi, kā ari daudz vecu igvāšu un visvisādu mantu, kas vēl bija pārāk glītas, lai tiktu izmestas. Citiem vārdiem runājot, viesu istaba bija jauka telpa un krietni atdalīta no visa pārējā, detaļas pieminēt nav

vajadzības. Vecāmāte atgriezās pie grāmatas un īpaši nedo­māja par Bereniki. Pūta vienmērīgs vasaras dienvidrietenis, tas miegaini žūžoja ap māju un ap salu, viņa dzirdēja, ka dzī­vojamā istabā klausās laika ziņas, un saulstaru svītra virzījās tālāk pār palodzi.

Sofija atrāva durvis, ienāca istabā un teica: "Viņa raud. Viņai ir bail no skudrām, un viņa domā, ka tās ir visur. Viņa nemitīgi cilā kājas, lūk šitā, cērt pie zemes, raud un neuzdro­šinās stāvēt mierīgi. Ko mēs ar viņu iesāksim?"

Abas nolēma izvizināt Bereniki ar laivu, jo tur nav skudru, tā pārvilinot viņu no lielām bailēm mazākās, un vecāmāte lasīja atkal tālāk.

Viņas gultas galvgalī karājās jauka glezna, kas attēloja eremītu. Tā bija krāsaina reprodukcija uz glancēta papīra, izgriezta no kādas grāmatas. Tur bija redzams tuksnesis dziļā mijkrēslī, tikai debesis un izkaltusi zeme. Vidū savā gultā gu­lēja eremīts un lasīja, ap viņu bija tāda kā atklāta telts, nakts­galdiņš un petrolejas lampa. Telts, gulta, gaismas aplis un naktsgaldiņš aizņēma gandrīz tikpat maz vietas kā viņš pats. Tālāk prom mijkrēslī neskaidri un tikai viegli iezīmētu varēja samanīt gulošu lauvu. Sofija uzskatīja, ka lauva ir draudīga, bet vecāmāte domāja, ka tā drīzāk sargā eremītu.

Kad pūš dienvidrietenis, viegli var rasties sajūta, ka dienas nomaina cita citu bez pārmaiņām un jebkādiem notikumiem, dienu un nakti ir tā pati vienmērīgā un mierīgā šalkoņa. Tētis tikai strādā pie sava galda. Tīkli tiek iemesti un izvilkti. Ikviens staigā pa salu savos darbos, kas ir tik pašsaprotami, ka par tiem nerunā, necenšoties izraisīt nedz apbrīnu, nedz simpāti­jas. Aizvien ir tā pati garā vasara, un viss turpina augt savā ritmā. Tas, ka salā bija ieradusies meitene Berenike, — tagad sauksim viņu šai slepenajā vārdā —, radīja sarežģījumus, ko neviens nebija paredzējis. Viņi nebija sapratuši, ka dzīve uz salas visā savā nejaušībā ir nedalāms veselums. Viņu izklaidī­gais dzīvesveids, sekojot vasaras lēnajai gaitai, nekad nebija rēķinājies ar kādu viesi, un viņi nesaprata, ka meitene Bere- nike vairāk baidās no viņiem nekā no jūras un skudrām, un kokos šalcošā vēja naktī.

Trešajā dienā Sofija ienāca viesu istabā un sacīja: "Tas vairs nav izturams. Viņa ir bezcerīga. Es pierunāju viņu nirt, bet tas neko nelīdz."

"Vai viņa patiešām ienira?" vecāmāte jautāja.

"Jā gan. Es viņu pagrūdu, un tad viņa ienira."

"Ak tā," vecāmāte noteica. "Un tālāk?"

"Viņas mati nepanes sālsūdeni," Sofija apbēdināta paskaid­roja. "Tie izskatās briesmīgi. Un tieši mati man tik ļoti patika."

Vecāmāte atmeta segu, piecēlās, paņēma savu kūju un jautāja: "Kur viņa ir?"

"Kartupeļu lauciņā," Sofija sacīja.

Vecāmāte viena pati devās pāri salai uz kartupeļu lau­ciņu. Tas gulēja mazliet virs jūras, aizvējā starp akmeņiem, un visu dienu to apspīdēja saule. Agrās šķirnes sēklas kartu­peļi tiek salikti smilšu dobē, un pa virsu tiek uzklātas jūras­zāles. Tos laista ar sālsūdeni, un izaug tīri, ovāli kartupelīši ar rožainu spīdumu — pavisam mazītiņi. Bērns sēdēja aiz lie­lākā akmens, pa pusei paslēpies zem priežu zariem. Vecāmāte apsēdās gabaliņu nostāk un sāka rakt ar savu mazo lāpstiņu. Kartupeļi vēl bija pārāk mazi, tomēr viņa izraka kādus desmit gabalus. "Redzi, kā to dara," viņa sacīja Berenikei. "Iestāda vienu lielu, un iznāk daudz maziņu. Ja mazliet pagaida, visi izaug lieli."

Berenike ātri paskatījās uz viņu pa sapinkāto matu apakšu un atkal novērsās, viņai nerūpēja kartupeļi, nerūpēja itin nekas.

Kaut viņa bijusi mazliet lielāka, vecāmāte nodomāja. Vis­labāk jau krietni lielāka, tad es varētu viņai pateikt, ka saprotu, cik briesmīgi tas ir. Cilvēks pa galvu pa kaklu tiek iemests saliedētā pulciņā, starp ļaudīm, kas allaž dzīvojuši kopā un pieraduši staigāt cits ap citu vietā, ko tie pazīst un pārzina, un ik mazākais drauds viņu ieradumiem padara viņus vēl salie- dētākus un pašpārliecinātākus. Sala var kļūt šausmīga tam, kurš tuvojas no ārpuses. Viss ir pabeigts, ikvienam ir sava vieta, stūrgalvīga, mierīga un pašpietiekama. Viņu krastos viss notiek saskaņā ar rituāliem, kas atkārtošanās dēļ ir cieti kā akmens, un vienlaikus viņi klīst caur savām dienām tik untu­maini un nejauši, it kā pasaule beigtos pie apvāršņa. Vecāmāte prātoja par to tik spraigi, ka aizmirsa kartupeļus un Bereniki. Viņa skatījās uz aizvēja puses krastu un uz viļņiem, kas skalo­jās ap salu abās pusēs, savienojās un turpināja virzīties uz cietzemi, — gara, zila ainava ar izzūdošām viļņu mugurām, kas aiz sevis atstāja tikai mazu mierīga ūdens ķīli. Šķērsām pāri jūras līcim peldēja zvejas laiva ar lielām baltām ūsām.

"Re!" vecāmāte sacīja. "Tur peld laiva." Viņa ar skatienu meklēja Bereniki, bet tagad bērns bija pilnīgi paslēpies zem priedes. "Re!" vēlreiz sacīja vecāmāte. "Tur nāk bandīti. Tagad mums jāpaslēpjas." Ar zināmu piepūli viņa palīda zem priedes un čukstēja: "Redzi, tur viņi ir. Viņi stūrē šurp. Tagad tu sekosi man uz drošāku vietu." Vecāmāte sāka rāp­ties pār klinti, un Berenike uz visām četrām lielā ātrumā sekoja viņai. Viņas devās apkārt mazam zileņu ceram un no­nāca ieplakā ar kārklu krūmiem, tur bija slapjš, bet neko ne­varēja līdzēt.

"Tā," vecāmāte sacīja, "nu mēs pagaidām esam drošībā." Viņa paskatījās uz Berenikes seju un piebilda: "Tas ir — mēs esam drošībā. Viņi nekad mūs neatradīs."

"Kāpēc viņi ir bandīti?" Berenike čukstēja.

"Tāpēc, ka viņi ieradīsies un iztraucēs mūs," vecāmāte atbildēja. "Mēs esam ļaudis, kas dzīvo uz salas, un visi, kas šurp brauc, lai turas pa gabalu."

Zvejnieku laiva devās tālāk. Sofija staigāja meklēdama, viņa meklēja pusstundu, un, beidzot atradusi abas mierīgi nodarbojamies ar kurkuļu tramdīšanu, viņa pārskaitās. "Kur jūs bijāt!" viņa kliedza. "Es visur izmeklējos!"

"Mēs paslēpāmies," vecāmāte paskaidroja.

"Mēs paslēpāmies," Berenike atkārtoja. "Mēs neļausim nevienam braukt šurp." Viņa piegāja ļoti tuvu vecaimātei un nenovērsdamās raudzījās uz Sofiju.

Sofija neko neteica, piepeši apgriezās un aizskrēja prom.

Sala sarāvās un kļuva šaura. Lai ietu kur iedama, Sofija apzinājās, ka viņas abas tur ir, un bija spiesta doties tālu prom, bet, tiklīdz viņas pazuda, Sofija bija spiesta viņas sameklēt, lai varētu atkal pamest.

Pamazām vecāmāte nogura un uzrausās pa viesu istabas kāpnītēm. "Tagad es mazliet palasīšu," viņa sacīja. "Ej un pa­spēlējies ar Sofiju kādu laiciņu."

"Nē," Berenike teica.

"Tad ej paspēlējies viena."

"Nē," Berenike teica un atkal izbijās.

Vecāmāte atnesa bloknotu un ogles zīmuli un nolika tos uz kāpnītēm. "Tev jāuzzīmē kāda bilde," viņa sacīja.

"Es nezinu, ko zīmēt," bērns atteica.

"Uzzīmē kaut ko briesmīgu," vecāmāte sacīja, jo tagad bija patiesi piekususi. "Uzzīmē briesmīgāko, ko tu proti, un dari to tik ilgi, cik vien iespējams."

Tad viņa aizbultēja durvis, apgūlās gultā un uzvilka segu pār galvu. Dienvidrietenis mierīgi un attāli žūžoja pāri kras­tiem un apņēma salas viduspunktu, kas bija viesu istaba un malkas grēda.

Sofija pievilka igvāti pie loga un uzrāpās uz tās, viņa pie­klauvēja pie rūts trīs garus un trīs īsus sitienus. Kad vecāmāte bija izlīdusi no segām un pavērusi logu, Sofija paziņoja, ka izstājusies no apvienības. "No tās Pipsanu apvienības!" viņa sacīja. "Pipsanas mani neinteresē! Ko viņa dara?"

"Viņa zīmē. Zīmē visbriesmīgāko, ko zina."

"Viņa neprot zīmēt," Sofija kaislīgi čukstēja. "Vai tu iedevi viņai manu bloknotu? Kāpēc viņai jāzīmē?"

Logs tika aizcirsts, un vecāmāte apgūlās uz muguras. Sofija atgriezās trīs reizes, katru reizi ar briesmīgu zīmējumu, ko pielīmēja pie rūts ar bildi uz viesu istabas pusi. Pirmais zīmējums attēloja bērnu ar neglītiem matiem, bērns stāvēja un kliedza, kamēr pa viņu rāpoja lielas skudras. Otrā zīmē­jumā šim pašam bērnam bija trāpīts pa galvu ar akmeni. Tre­šajā bija pavisam parasta kuģa katastrofa, tāpēc vecāmāte pieņēma, ka Sofija ir izlikusi visas savas dusmas. Kad viņa atvēra grāmatu un beidzot atrada vietu, līdz kurai tikusi iepriek­šējā reizē, pa durvjapakšu tika iebāzts papīrs.

Berenikes zīmējums bija labs, tas bija uzzīmēts tādā kā rūpīgā niknumā un attēloja būtni, kuras seja bija melns cau­rums. Šī būtne kustējās uz priekšu uzrautiem pleciem, un rokas bija gari, izplesti spārni kā sikspārnim. Tie sākās augšā pie kakla un abās pusēs vilkās pa zemi kā balsts vai, iespējams, šķērslis nenoteiktajam ķermenim bez kājām. Tas bija tik bries­mīgs un izteiksmīgs attēls, ka vecāmāte sajuta apbrīnu, viņa atvēra durvis un sauca: "Tas ir labs! Tas ir patiesi labs zī­mējums!" Viņa neskatījās uz bērnu, tikai uz zīmējumu, un viņas tonis nebija ne laipns, ne uzmundrinošs.

Berenike palika sēžam uz kāpnēm, nepagriezusies atpa­kaļ. Viņa paņēma mazu akmeni un pasvieda taisni gaisā, tad piecēlās un lēnām, pārdomātam kustībām gāja lejā uz plud­mali. Sofija stāvēja pie malkas grēdas un gaidīja.

"Ko viņa tagad dara?" vecāmāte jautāja.

"Viņa met akmeņus jūrā," Sofija sacīja. "Viņa iet pa ze­mesragu."

"Tas ir labi," vecāmāte teica. "Nāc un paskaties, ko viņa uzzīmējusi. Kā tev patīk?"

"Nūu," Sofija novilka.

Vecāmāte ar divām spraudītēm piestiprināja zīmējumu pie sienas un sacīja: "Kāda lieliska ideja. Tagad liksim viņu mierā."

"Vai viņa prot zīmēt?" Sofija drūmi jautāja.

"Nē," vecāmāte atteica, "visticamāk ne. Viņa laikam pie­der pie tiem, kas uztaisa vienu vienīgu labu darbu un vairs nekad to neatkārto."

Ganības

Sofija jautāja, kā izskatās debesis, un vecāmāte atbildēja, var­būt kā šai pļavā, viņas gāja garām kādām ganībām pie ciema ceļa un apstājās paskatīties. Bija ļoti karsts, lauku ceļš bija balts un saplaisājis, un visiem grāvmalas augiem bija appu­tējušas lapas. Viņas iegāja ganībās un apsēdās zālē, kas bija augsta un nepavisam ne putekļaina, tur auga zilie zvaniņi un kaķpēdiņas, un gundegas.

"Vai debesīs ir skudras?" Sofija jautāja.

"Nē," atteica vecāmāte un piesardzīgi atlaidās uz mugu­ras, viņa uzvilka cepuri uz deguna un mēģināja slepus pagu­lēt. Tālumā nenogurstoši un miermīlīgi darbojās kaut kāda lauksaimniecības mašīna. Ja mašīnu neņēma vērā — to izda­rīt bija pavisam viegli — un ieklausījās tikai kukaiņos, tie kļuva par daudziem tūkstošiem miljonu un piepildīja visu pasauli kāpjošos un krītošos sajūsmas un vasaras viļņos. So­fija plūca puķes un turēja tās rokā, līdz tās kļuva karstas un netīkamas, tad viņa uzlika puķes vecaimātei un jautāja, kā gan Dievs spējot sekot līdzi visiem, kuri vienlaikus skaita lūgšanu.

"Viņš ir tik gudrs, tik gudrs…" vecāmāte miegaini mur­mināja zem cepures.

"Atbildi kārtīgi," Sofija sacīja. " Kā viņš pagūst?"

"Viņam ir sekretāri…"

"Bet kā viņš paspēj izdarīt to, ko cilvēks lūdz, ja viņam nav laika parunāt ar sekretāru, pirms viss saiet grīstē?"

Vecāmāte izlikās guļam, tomēr visu laiku zināja, ka ne­vienu neapmuļķos, un beidzot sacīja, ka Dievs izkārtojot visu tā, lai nekas bīstams nevarētu notikt no mirkļa, kad cilvēks lūdzas, līdz mirklim, kad viņš uzzina, ko cilvēks lūdzis, un tad mazmeita pajautāja, kas notiek, ja cilvēks lūdzas, krizdams no priedes, tātad gaisā.

"Ha, ha." Vecāmāte sarosījās. "Tad viņš liek tev aizķerties aiz zara."

"Tas ir gudri," Sofija atzina. "Tagad tu jautā. Bet par debesīm."

"Kā tu domā, vai visiem eņģeļiem ir kleitas, lai neviens neredzētu, kas viņi tādi ir?"

"Neuzdod dumjus jautājumus, ja jau zini, ka viņiem ir kleitas. Paklausies, ko es teikšu: ja kāds grib zināt, kas īsti par eņģeli tas otrs ir, tad viņš vienkārši palido tam otram apakšā un paskatās, vai viņam ir bikses."

"Ak tā," vecāmāte sacīja. "To ir vērts zināt. Tagad tava kārta."

"Vai eņģeļi var nolidot uz elli?"

"Noteikti. Tur taču var būt tik daudz draugu un paziņu."

"Nu es tevi pieķēru!" Sofija iesaucās. "Vakar tu teici, ka tādas elles neesot!"

Vecāmāte sadusmojās, piecēlās sēdus un sacīja: "Šodien es domāju tieši tāpat. Bet tā taču ir tikai rotaļa."

"Tā nav rotaļa, tas ir nopietni, kad runā par Dievu!"

"Viņš nemūžam neiedomātos kaut ko tik dumju, kā ra­dīt elli."

"Bet viņš tā ir izdarījis."

"Nav vis."

"Ir gan! Liela, milzīga elle!"

Vecāmāte piecēlās kājās pārāk ātri, jo bija dusmīga, visa pļaviņa griezās apkārt, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa brīdi pagaidīja, tad teica: "Sofij! Par to nu it nemaz ne­vajag strīdēties. Tu taču saproti, ka dzīve ir pietiekami grūta, lai cilvēks pēc tās vēl tiktu sodīts. Cilvēks tiek mierināts, tāda ir tā doma."

"Nav vis grūta!" Sofija iesaucās. "Un ko tad tu iesāksi ar velnu? Viņš taču dzīvo ellē!"

Vecāmāte mirkli grasījās teikt, ka arī velna nav, taču ne­gribēja būt nejauka. Tā lauksaimniecības mašīna taisīja ne­gantu troksni. Viņa devās atpakaļ uz ceļu un iekāpa tieši lielā govs pļekā. Mazmeita nesekoja viņai.

"Sofij!" vecāmāte brīdinoši iesaucās. "Veikalā tu dabūsi apelsīnu."

"Apelsīnu," Sofija nicīgi atkārtoja. "Vai, tavuprāt, var do­māt par apelsīnu, runājot par Dievu un velnu?"

Vecāmāte ar kūju nobakstīja pļeku no kurpes, cik labi vien spēja, pēc tam sacīja: "Mīļo bērniņ, savā vecumā es neparko nevaru sākt ticēt velnam. Tu vari ticēt, kam vēlies, bet tev jāmācās iecietība."

"Un kas tas ir?" bērns sabozies jautāja.

"Tas nozīmē cienīt citu uzskatus."

"Un ko nozīmē cienīt?" Sofija kliedza un mīdīja lauku.

"Ļaut citiem ticēt, kam viņi vēlas!" vecāmāte sauca. "Es ļauju tev ticēt sātanam, un tu ļauj man neticēt."

"Tu lādējies," Sofija čukstēja.

"Nelādējos vis."

"Jā gan. Tu sacīji — sātans."

Viņas vairs neskatījās viena uz otru. Trīs govis nāca pa ceļu, šūpodamas astes un ragus, tās gāja garām lēni, mušu bara apņemtas, un turpināja savu ceļu uz ciemu, šūpojot pēcpuses, kur āda krokojās un raustījās, tad tās bija prom un palika tikai klusums.

Beidzot Sofijas vecāmāte sacīja: "Es protu kādu dziesmu, ko tu neproti" Viņa brīdi pagaidīja un tad dziedāja — ļoti šķībi, jo balss saites bija sametušās: Tjo-littalej, tjo-littalej, nesvied man ar pļeku, tjo-littalej, tjo-littalej, laidīsi tu ļekas, dabūsi ar kaku.

"Ko tu teici?" Sofija čukstēja, jo viņa neticēja savām ausīm, un tad vecāmāte šo patiesi neglīto pantu nodziedāja vēlreiz.

Sofija pārkāpa grāvim un sāka iet uz ciema pusi. "Tētis nekad nav teicis kaka," viņa sacīja pār plecu. "Kur tu to esi iemācījusies?"

"Neteikšu," vecāmāte atbildēja.

Viņas nonāca līdz šķūnim, pārkāpa žoga pakāpieniem, devās garām Nībonda laidaram, un, pirms viņas bija nonā­kušas līdz veikaliņam zem kokiem, Sofija jau bija iemācī­jusies dziesmiņu un dziedāja to tikpat šķībi kā vecāmāte.

Spelet Veneciju

Kādu sestdienu Sofijai pienāca pasts. Tā bija skatu kartīte no Venēcijas, un adreses pusē bija uzrakstīts viss viņas vārds, kam aizmugurē pievienots "jaunkundzei". Attēls kartītes glan- cētajā pusē bija skaistākais, ko ikviens ģimenē jebkad redzē­jis. Vesela rinda rožainu un zeltītu piļu slējās tieši no tumša ūdens, kurā šauras gondolas spoguļoja savas laternas, un piln­mēness spīdēja tumšzilās debesīs, un skaistā, vientuļā sieviete stāvēja uz maza tiltiņa, turēdama plaukstu pār acīm, un šur tur kartītē piemērotās vietās bija iespiests īsts zelts. Kartīte tika piesprausta zem barometra.

Sofija jautāja, kāpēc visas mājas stāv ūdenī, un vecāmāte pastāstīja par Venēciju, kas lēnām grimst jūrā, jo pati bija tur bijusi. Domādama par savu ceļojumu uz Itāliju, viņa atplauka un stāstīja vairāk un vairāk. Lāgiem viņa centās pastāstīt par citām vietām, ko redzējusi, taču Sofija gribēja dzirdēt tikai par Venēciju un īpaši par tumšajiem kanāliem, kas ož pēc sa- smakuma un puvuma un katru gadu velk pilsētu dziļāk dūņās, lejup melnās, mīkstās duļķēs, kur apglabāti zelta šķīvji. Ir zi­nāmā mērā eleganti pēc maltītes izmest šķīvjus pa logu un dzīvot mājās, kas visu laiku grimst pretim savai bojāejai. Ska­ties, māmiņ, sacīja skaistā venēciete, šodien virtuve ir zem ūdens. Mīļo bērniņ, tas nekas, māte atbildēja. Mums vēl pa­liek salons. Viņas ar liftu nobrauca lejā, iekāpa savā gon- dolā un īrās pa ielām. Visā pilsētā nebija nevienas vienīgas automašīnas, tās jau sen bija nogrimušas dūņās, bija dzir­dami tikai gājēju soļi pār tiltiņiem, un ļaudis gāja un gāja visu nakti. Lāgiem varēja dzirdēt mazliet mūzikas, un lāgiem brakšķošu skaņu, ja kāda pils iesēdās un iegrima dziļāk. Un visur oda pēc dūņām. Sofija aizgāja pie muklāja, kas zem alkšņiem bija spīdīgs un melni brūns. Viņa izraka kanālu caur sūnām un zileņu ceriem, viņas gredzens bija no zelta ar sarkanu rubīnu. Māmiņ, mans gredzens guļ kanālā. Mīļo bērniņ, tas nekas, mūsu salons ir pilns ar zeltu un dārg­akmeņiem.

Sofija piegāja pie vecāsmātes un sacīja: "Sauc mani par mīļo bērniņu, tad es tevi saukšu par māmiņu."

"Bet es taču esmu tava tēvamāte," vecāmāte atteica.

"Mīļo māmiņ, tā ir rotaļa," Sofija paskaidroja. "Māmiņ, vai paspēlēsimies, ka tu esi mana vecāmāte? Esmu tavs mīļais bērns no Venēcijas un esmu izrakuši kanālu."

Vecāmāte piecēlās un sacīja: "Es zinu labāku rotaļu. Mēs esam veci venēcieši, kas ceļ jaunu Venēciju."

Abas sāka būvēt muklājā. Viņas no liela daudzuma mazu mietiņu sadzina pāļus Piazza San Marco un apsedza tos ar plakaniem akmeņiem, viņas izraka vairākus kanālus un uz­būvēja pār tiem tiltus. Melnās skudras staigāja šurpu turpu pār tiltiem, un zem tiltiem mēness gaismā slīdēja gondolas. Sofija liedagā salasīja baltu marmoru. "Skaties, māmiņ!" viņa sauca. "Esmu atradusi jaunu pili!"

"Bet, mīļo bērniņ, esmu māte tikai tavam tētim," vecā­māte sacīja un jutās noraizējusies.

"Ak tā!" Sofija kliedza. "Un kāpēc viņš ir vienīgais, kurš drīkst teikt — māmiņ!" Viņa iesvieda pili kanālā un devās projām.

Vecāmāte apsēdās verandā, lai no baisas koka uztaisītu Dodžu pili. Kad pils bija gatava, viņa to nokrāsoja ar ūdens- krāsām un zeltījumu. Sofija atnāca skatīties.

"Šeit dzīvo māmiņa un tētis ar savu bērnu," vecāmāte sa­cīja. "Šajā logā. Bērns tikko pa logu izsvieda pusdienu servīzi, un tā sašķīda pret laukumu, jo bija tikai porcelāns. Diezin ko gan māmiņa teica?"

"Es zinu, ko māmiņa teica," Sofija atbildēja. "Māmiņa teica: mīļo bērniņ, vai tu domā, ka tavai mātei ir bezgala daudz porcelāna?!"

"Un ko sacīja bērns?"

"Viņa sacīja: māmiņ, es apsolu sviest tikai zelta šķīvjus!"

Viņas nolika pili pie laukuma, un tēvs, māte un bērns pa­lika tur dzīvot. Vecāmāte uztaisīja vairākas pilis. Daudz ģi­meņu ievācās uz dzīvi Venēcijā un sakliedzās pār kanāliem. Cik tālu pie jums ir iegrimis? Ak tā, nav tik bīstami. Mana māmiņa saka, neesot vairāk par trīsdesmit centimetriem. Ko tava māmiņa šodien gatavos pusdienās? Manējā vāra asarus… Naktīs viņi visi gulēja cits citam blakus, un bija dzirdami ti­kai skudru soļi pār tiltiem.

Vecomāti pārņēma aizvien lielāka interese. Viņa uztaisīja viesnīcu, krodziņu un zvanu torni ar mazu lauvu smailē. Viņa atcerējās ielu nosaukumus, jo bija pagājis tik ilgs laiks, kopš viņa dzīvojusi Venēcijā. Kādu dienu Canal Grande sē­dēja zaļa ūdensķirzaka, un satiksmei vajadzēja veikt garu ap­kārtceļu.

Tajā pašā vakarā sāka līt, un vējš pārmetās dienvidaus- trenī. Radio ziņoja par ciklonu un sešām ballēm pēc Boforta skalas, un neviens tam nepiegrieza īpašu vērību. Taču naktī, kad vecāmāte, kā parasti, pamodās un izdzirda pār jumtu rībam lietus šaltis, viņa atcerējās grimstošo pilsētu un kļuva nemierīga. Pūta stiprs vējš, un starp muklāju un jūru bija ti­kai piekrastes pļava. Vecāmāte iemiga, atkal pamodās un do­māja par Venēciju un Sofiju, un katru reizi viņa dzirdēja lietu un viļņus. Kad sāka aust gaisma, viņa piecēlās, uzvilka virs naktskrekla vaskadrānas mēteli un uzlika galvā jūrnieka cepuri.

Vairs nelija tik stipri, taču zeme bija izmirkuši un tumša. Tagad viss labi augs, vecāmāte izklaidīgi nodomāja, viņa cieši satvēra savu kūju un cīnījās uz priekšu pret vēju. Pelēkā rīt­ausma bija skaista, ar gariem, paralēliem lietus mākoņiem, kas virzās pār debesīm, jūra bija tumši zaļa ar baltām viļņu galotnēm. Viņa drīz vien ieraudzīja, ka visa piekrastes pļava ir pārplūdusi, un tad pamanīja Sofiju, kas lēkšoja pār klinti.

"Tā ir nogrimusi!" Sofija kliedza. "Pils ir prom!"

Rotaļu namiņš bija vaļā, un durvis dauzījās vējā.

"Ej gultā," vecāmāte sacīja. "Novelc kreklu, jo tas ir slapjš, aizver durvis un ej gultā. Es atradīšu pili. Apsolu, ka atradīšu."

Sofija raudāja ar pavērtu muti, viņa neklausījās. Beidzot vecāmāte aizveda viņu uz namiņu, lai pārliecinātos, ka Sofija ielīdīs gultā. "Es atradīšu pili," viņa atkārtoja. "Beidz kaukt un guli." Viņa aizvēra durvis un devās prom. Nokāpusi plud­malē, vecāmāte ieraudzīja, ka muklājs pārvērties par līci.

Viļņi skalojās augstu pār viršiem un atkāpās atpakaļ jūrā, un alkšņi stāvēja tālu ūdenī. Venēcija bija nogrimusi jūrā.

Vecāmāte palika stāvam un ilgi skatījās, tad pagriezās un devās mājup. Viņa iededza lampu, paņēma darbarīkus un piemērotu baisas koka gabalu un uzlika brilles.

Dodžu pils bija gatava pulksten septiņos, un tieši tobrīd Sofija pieklauvēja pie durvīm.

"Pagaidi," vecāmāte sacīja. "Krampītis priekšā."

"Vai tu atradi?" Sofija sauca. "Vai viņa tur vēl bija?"

"Kā tad," vecāmāte atteica. "Viss bija."

Pils izskatījās pārāk jauna, tā nekad nebija piedzīvojusi plūdus. Vecāmāte ātri paķēra ūdensglāzi un izlēja to pār Dodžu pili, viņa iztukšoja pelnu trauku plaukstā un ierīvēja kupolus un fasādi, bet Sofija visu laiku raustīja durvis un sauca, ka gribot tikt iekšā. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Mums paveicās."

Sofija pētīja pili ļoti uzmanīgi. Viņa nolika to uz nakts­galdiņa un neko neteica.

"Tā ir tāda, kādai tai jābūt, vai ne?" vecāmāte bažīgi jautāja.

"Kuš!" Sofija čukstēja. "Es gribu dzirdēt, vai viņa tur vēl ir?"

Viņas ilgi klausījās. Pēc tam Sofija sacīja: "Vari būt mie­rīga. Māmiņa teica, ka laiks bijis briesmīgs. Tagad viņa visu satīra un ir ļoti nogurusi.

"Jā, to es saprotu," vecāmāte noteica.

Bezvejš

Ļoti reti gadās tā, ka jūra ir tik mierīga, lai maza laiviņa ar piekaramo motoru uzdrošinātos doties uz Kumletu jeb Ak­mens krāvumu, kas ir pēdējā šēra Somu līcī. Lai turp nokļūtu, paiet stundas, un jāņem līdzi ēdiens visai dienai. Kumleta ir gara šēra, un pa gabalu tā izskatās kā divas salas, divas gludas muguras ar navigācijas zīmi uz vienas un mazu bāku uz ot­ras. Nekāda akmens krāvuma tur vispār nav. Piebraucot tu­vāk, var redzēt, ka akmens muguras patiesi ir gludas kā roņi un ka starp tām ir gara, šaura oļiem klāta zemesmēle. Oļi ir pavisam apaļi.

Jūra bija spoža kā eļļa un tik bāla, ka tik tikko varēja sa­redzēt, ka tā ir zila. Vecāmāte sēdēja laivas vidū zem violeta saulessarga, viņa necieta violetu krāsu, taču citādas nebija, un, starp citu, krāsa bija skaista un tikpat gaiša kā jūra. Sau­lessarga dēļ viņi izskatījās pēc vissliktākajiem vasarniekiem, taču tā nebija. Ģimene izkāpa krastā nejauši izvēlētā vietā, jo te nebija aizvēja puses, aizvējš bija visur, viņi uznesa krastā savas mantas un sviestu nolika ēnā. Klints zem pēdām bija karsta. Tētis iesprauda saulessargu kādā plaisā, tur vecaimā- tei vajadzēja gulēt uz gumijas matrača un justies labi. Viņa re­dzēja, kā tie abi aiziet katrs uz savu pusi, un sala bija tik liela, ka viņi ļoti drīz pārvērtās par maziem punktiņiem, kas kustas gar krastu. Tad vecāmāte izlīda no saulessarga apakšas, paņēma kūju un devās pati uz savu pusi, taču pirms aiziešanas nolika uz matrača svīterus un peldmēteļus, lai izskatītos, ka viņa guļ.

Vecāmāte nokāpa pludmalē interesantā vietā, kur skaisto peldvietas klinti pāršķēla aiza. Lai gan bija dienas vidus, aiza gulēja pati savā ēnā, un tā turpinājās tieši jūrā un vēl labu ga­balu uz priekšu kā tumsas plaisa. Vecāmāte apsēdās un pa­mazām šļūca lejup, līdz beidzot ievēlās aizā un varēja baudīt mieru. Viņa aizsmēķēja cigareti un vēroja nemanāmo jūras viļņošanos. Pamazām aiz zemesraga parādījās laiva, tētis ap­lieca loku ap rifu, lai iemestu tīklus.

"Ak te tu esi," sacīja Sofija. "Es peldējos."

"Vai bija auksts?" vecāmāte jautāja. No lejas bērns pret sauli izskatījās kā vienmērīgi šaura ēna, maza nūjiņa.

"Nāvīgi auksts," Sofija atbildēja un ielēca aizā. Visa ieplaka bija pilna ar oļiem, lieliem kā galva, tad mazākiem un mazā­kiem līdz apmēram stikla lodīšu lielumam. Viņas sameklēja vietu, kur klints bija nosēta ar sīksīkajiem somu granātiem, kas te lāgiem sastopami, un mēģināja izurbināt tos ar salie­kamo nazi. Tas neizdevās, tas nekad neizdodas. Viņas ēda kraukšķīgās maizītes un skatījās uz laivu, visi tīkli bija iz­mesti, un tagad tā atgriezās un pazuda aiz zemesraga.

"Zini, man lāgiem šķiet, ka ir tik nāvīgi garlaicīgi, ja viss ir labi," Sofija sacīja.

"Ak tā," vecāmāte atteica un paņēma jaunu cigareti, tā bija tikai otrā pirms divpadsmitiem, un viņa vienmēr centās smēķēt slepus, kad atcerējās.

"Nekas nenotiek," viņas mazmeita paskaidroja. "Es gri­bēju uzkāpt navigācijas zīmē, bet tētis teica, ka nedrīkstu."

"Žēl gan," vecāmāte noteica.

"Nē," Sofija atcirta. "Nav žēl. Nāvīgi stulbi."

"Kur tu esi ņēmusi to nāvīgo, tu to atkārto visu laiku."

"Nezinu. Izklausās labi."

"Violetā ir nāvīgi stulba krāsa," vecāmāte sacīja. "Kā mai­tām, reiz es atradu īstu maitu. Tas bija sivēns. Mēs vārījām kaulus veselu nedēļu, un smirdēja briesmīgi. Tavs tētis gri­bēja dabūt skeletu līdzi uz skolu. Zooloģijas stundai."

"Nē," Sofija aizdomīgi iebilda. "Kā tā? Uz kādu skolu?"

"Kad tavs tētis bija mazs."

"Cik mazs? Kādu sivēnu? Kā tu teici, kā to sauc?"

"Ak, nekas," vecāmāte attrauca. "Reiz, kad tavs tētis bija tikpat mazs kā tu."

"Viņš ir liels," bērns sacīja un sāka bakstīt smiltis ārā no pirkstu starpām. Viņas iegrima katra savā klusumā. Pēc brīža vecāmāte piezīmēja: "Pašlaik viņš domā, ka es guļu zem tā saulessarga."

"Bet tu neguli," Sofija sacīja. "Tu esi te un slepus pīpē."

Viņas izraudzījās akmeņus, kas nebija kļuvuši pavisam apaļi, un meta tos jūrā, lai tie kļūtu apaļāki. Saule gāja tālāk, laiva apbrauca ap zemesragu, izvilka tīklus un tūlīt iemeta atpakaļ.

"Nāvīgi slikti ķeras," vecāmāte sacīja.

"Paklau," Sofija bilda. "Man vairs nav laika palikt pie tevis, jo šodien esmu peldējusies tikai divas reizes. Tu taču nebēdāsies?"

"Es arī peldēšos," vecāmāte paskaidroja.

Sofija padomāja un sacīja: "Tu drīkstēsi peldēties. Bet ti­kai tur, kur es atļaušu."

Viņas viena otrai palīdzēja izrāpties no aizas un aplieca loku ap klinti, lai netiktu ieraudzītas. Slīpi aiz navigācijas zī­mes atradās liela, dziļa iedobe.

"Vai tā ir laba?" Sofija jautāja.

"Laba," vecāmāte atteica, noāva kājas un iemērca iedobē. Ūdens bija silts un patīkams. Augšā uzvirpuļoja viegli brūnas duļķes un milzum daudz kurkuļu, taču tie atkal nomierinā­jās. Vecāmāte izpleta kāju pirkstus un iebāza kājas vēl dziļāk. Iedobes sašaurinājumā auga liels zeltenes pudurs, un dzelte­nie laimiņi plaisās vilka svītras pār klinti. Gabalu tālāk tētis bija iekūris uguni, un dūmi cēlās stāvus gaisā.

"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka visus šos gadus, kamēr es braukāju starp šīm salām, ne reizi nav bijis tik mierīgs. Vienmēr pūta vējš. Viņš nekad neizbrauca jūrā, ja nebija vētra. Mums bija spritbura. Viņš stūrēja, un es tumsā paturēju acīs bojas, tik tikko paspēju, ziemeļu boja, es teicu, rietumu boja, tas notika trakā ātrumā, un reiz, kad atraisījās stūre…"

"Tu to sataisīji ar matadatu," Sofija sacīja.

Vecāmāte kulstīja kājas bedrē un neko neteica.

"Vai varbūt tā bija drošības adata," Sofija atsāka. "Dažu dienu es tik precīzi neatceros. Kas bija pie stūres?"

"Tavs vectēvs, protams," vecāmāte atteica, "ar kuru es biju precējusies."

"Vai tu esi precējusies?!" Sofija iesaucās visdziļākajā izbrīnā.

"Nāvīgi dumji," vecāmāte nomurmināja, bet skaļi sacīja: "Par tām paaudzēm tev jāpajautā savam tētim, saki, lai viņš uzzīmē to uz papīra. Ja tev ir vēlēšanās."

"Nedomāju vis," Sofija laipni atteica. "Šobrīd esmu aiz­ņemta."

Navigācijas zīme bija ļoti augsta, tā bija balta ar sarkanu trijstūri vidū. Starp dēļiem bija tik lielas atstarpes, ka nā­kamo kājas tik tikko sasniedza, un pēc katra pakāpiena ceļi sāka drebēt, ne jau stipri, tikai tā, ka vajadzēja pagaidīt, līdz tas pāriet. Tad sekoja nākamais kāpiens. Sofija bija tikusi gandrīz līdz virsotnei, kad vecāmāte viņu pamanīja. Vecā­māte tūlīt saprata, ka nedrīkst kliegt. Viņai jāgaida, līdz bērns atkal tiks lejā. Tas nebija bīstami, mazi bērni ir gluži kā pēr- tiķīši, viņi cieši pieķeras un nekrīt, ja vien viņus nenobiedē.

Tagad Sofija rāpās ļoti lēnām, ieturēdama ilgas pauzes starp katru pakāpienu, un vecāmāte saprata, ka viņa ir nobi­jusies. Viņa piecēlās pārāk ātri, un kūja ievēlās iedobē, un visa klints pārvērtās par nedrošu un naidīgu laukumu, kas izlie­cas viņai priekšā. Sofija tika galā ar vēl vienu pakāpienu.

"Tev labi veicas!" vecāmāte iesaucās. "Tagad paliek tikai drusciņ līdz virsotnei!"

Sofija turpināja. Viņa uzlika rokas uz pēdējā dēļa un ne­kustējās.

"Un tagad tev jākāpj lejā," vecāmāte sacīja.

Taču bērns nekustējās. Saule tā karsēja, ka navigācijas zīme ņirbēja, visas kontūras izplūda viļņos.

"Sofij," vecāmāte teica. "Man kūja iekrita bedrē, un es neturos kājās." Viņa pagaidīja un atkal iesaucās: "Man ir nā­vīgi slikti, tu dzirdi! Man šodien nāvīgi grūti noturēt līdz­svaru, un man vajag to kūju!"

Sofija sāka kāpt zemē, tas notika vienmērīgi, pa vienam solim.

Sasodītā sīkaļa, vecāmāte nodomāja, drausmīgais bērns, bet tā notiek, ja aizliedz visu patīkamo. Tiem, kas ir īstajā vecumā.

Sofija bija tikusi zemē uz klints. Viņa ierāpās iedobē pēc kūjas un iedeva to vecaimātei, neskatīdamās uz viņu.

"Tev labi padodas kāpšana," vecāmāte stingri sacīja. "Tu esi arī drosmīga, jo es redzēju, ka tev bail. Vai man stāstīt to tētim vai ne?"

Sofija uzrāva vienu plecu un paskatījās uz vecomāti. "Var­būt pietiek ar tevi," viņa teica. "Bet tu taču varēsi to pastāstīt uz nāvesgultas, lai tas neietu zudumā."

"Tā ir nāvīgi laba doma," vecāmāte atbildēja. Viņa devās prom pār klinti un apsēdās pie gumijas matrača, tieši blakus violetajam saulessargam.

Kaķis

5

Kaķēns bija ļoti mazs, kad to atnesa, un varēja dzert pienu tikai no knupīša — paldies Dievam, bēniņos vēl bija Sofijas knupītis. Sākumā kaķēns gulēja kafijkannas sildītājā, lai vi­ņam būtu silti, bet, kad iemācījās staigāt, viņš drīkstēja gulēt rotaļu namiņā Sofijas gultā. Kaķēnam bija pašam savs pēlis blakus Sofijas pēlim.

Tas bija pelēks zvejnieku kaķis un auga ātri. Kādu dienu kaķis pameta namiņu un ievācās mājā, kur pavadīja naktis zem gultas trauku mazgājamā bļodā, viņam jau tobrīd bija pašam savi uzskati. Sofija nesa kaķi atpakaļ uz namiņu, viņa darīja visu, lai pieglaimotos, tomēr, jo vairāk viņa kaķi mīlēja, jo ātrāk tas atkal metās uz trauku bļodu. Kad bļoda kļuva pā­rāk pilna, kaķis brēca, un tad kādam vajadzēja mazgāt trau­kus. Kaķēna vārds bija Ma Petite, bet viņu dēvēja par Mapi.

"Ar to mīlestību ir dīvaini," Sofija sacīja. "Jo vairāk tu to otru mīli, jo mazāk viņam patīc."

"Tas ir pilnīgi pareizi," vecāmāte piezīmēja. "Un ko tādā gadījumā darīt?"

"Tādā gadījumā tu turpini mīlēt," Sofija draudīgi atbil­dēja. "Mīli ļaunāk un ļaunāk."

Vecāmāte nopūtās un neko neteica.

Mape tika nēsāts apkārt uz visām jaukajām vietiņām, kas kaķim varētu patikt, taču viņš paskatījās apkārt un aizgāja. Viņš tika noņurcīts plakans un pieklājīgi to pacieta, un ielīda trauku bļodā. Viņš dabūja uzklausīt svarīgus noslēpumus, bet novērsa savu dzelteno skatienu, un šķita, ka šo kaķi pasaulē neinteresē nekas cits kā vien gulēšana un ēšana.

"Zini," Sofija sacīja. "Lāgiem man šķiet, ka es ienīstu Mapi. Es vairs nejaudāju viņu mīlēt un visu laiku domāju par viņu!"

Nedēļu pēc nedēļas Sofija vajāja kaķi. Viņa maigi uzru­nāja kaķēnu, sniedza tam mierinājumu un sapratni, un tikai retu reizi viņai pietrūka pacietības, viņa iebļāvās un parāva kaķi aiz astes. Tad Mape iešņācās un palīda zem mājas, un pēc tam kaķim bija vēl labāka ēstgriba un viņš gulēja vēl ilgāk nekā parasti, saritinājies savā nepieejamā mīkstumā un glīti uzlicis ķepu uz deguna.

Sofija pārstāja rotaļāties, un viņai rādījās murgi. Viņa spēja domāt tikai par kaķi, kas negribēja būt uzticīgs. Pa to laiku Mape izauga un kļuva par kārnu un nevaldāmu kaķi, un kādā skaistā jūnija naktī viņš neatgriezās savā trauku bļodā. No rīta kaķis ienāca mājā un izstaipījās, vispirms priekškājas, slejot gaisā pēcpusi, tad pakaļkājas, piemiedza acis un sāka asināt nagus pret šūpuļkrēslu. Pēc tam ielēca gultā, lai pagu­lētu, visā kaķa ķermenī jautās mierīga augstprātība.

Kaķis ir sācis medīt, vecāmāte nodomāja.

Viņai bija taisnība. Jau nākamajā rītā kaķis atnāca un nolika uz sliekšņa mazu pelēki dzeltenu putniņu. Kakls bija pārkosts pavisam prasmīgi, un daži sarkani asins pilieni skaisti dusēja uz spožā spalvu tērpa. Sofija nobālēja, viņa nenovērsdamās vēroja nogalināto putnu. Viņa maziem, stīviem solīšiem sāniski virzījās garām slepkavam Mapēm, pagriezās un metās ārā.

Vēlāk vecāmāte pieminēja to īpatnību, ka plēsīgie dzīv­nieki, piemēram, kaķi, nesaprot atšķirību starp žurku un putnu.

"Tad viņi ir dumji," Sofija strupi sacīja. "Žurka ir riebīga, bet putns ir jauks. Esmu nodomājusi nerunāt ar Mapi trīs dienas." Un viņa vairs nerunāja ar savu kaķi.

Katru nakti kaķis devās uz mežu un no rīta nogalināja savu medījumu un ienesa namiņā, lai tiktu apbrīnots, un katru reizi putns tika iemests jūrā. Mazliet vēlāk Sofija stāvēja aiz loga un kliedza: "Vai var nākt iekšā? Vai līķis ir nokopts?" Viņa sodīja Mapi un vairoja pati savas sāpes ar vārdzinošu skarbumu. Lāgiem viņa kliedza: "Vai esat nomazgājuši asins traipus?!" Vai: "Cik daudz šodien noslepkavoto?" Un rīta ka­fija vairs nebija tāda kā agrāk.

Tas bija liels atvieglojums, kad Mape beidzot iemācījās paslēpt savus noziegumus. Viens ir — redzēt asins peļķi, bet pavisam kas cits — tikai zināt par to. Mape droši vien nogura no visas šīs kliegšanas un brēkšanas, un varbūt kaķis domāja, ka ģimene apēd viņa putnus. Kādu rītu, kad vecāmāte verandā aizsmēķēja savu pirmo cigareti, viņai izkrita iemutis un ieripoja kādā grīdas šķirbā. Vecāmāte pacēla dēli un ieraudzīja, ko Mape paveicis, — veselu rindu glīti noēstu putniņu. Protams, viņa zināja, ka Mape turpina medīt un nespēj no tā atturēties, taču nākamo reizi, kad kaķis garāmejot noglaudās viņai gar kājām, viņa atrāvās un čukstēja: "Slīpētais sātans." Kaķa tasīte ar rau­dinām neskarta stāvēja pie kāpnītēm un pievilināja mušas.

"Paklau," Sofija sacīja. "Man gribētos, kaut Mape nekad nebūtu dzimis. Vai arī es nebūtu piedzimusi. Tas būtu daudz labāk."

"Tātad jūs joprojām nesarunājaties?" vecāmāte jautāja.

"Ne vārda," Sofija atbildēja. "Es nezinu, ko iesākt. Un, pat ja es viņam piedotu, tad kāds tur jaukums, ja viņam tas nemaz nerūp?" Un vecāmāte nespēja neko atbildēt.

Mape kļuva par mežonīgu kaķi un ļoti reti ienāca namiņā. Kaķis bija tādā pašā krāsā kā sala, gaiši pelēcīgi dzeltens ar svītrotām niansēm kā klintis vai saules plankumi uz smil­šaina jūras dibena. Kad kaķis lavījās pār piekrastes pļavu, tā kustības bija kā vēja pūsma zālē. Viņš stundām ilgi uzglūnēja medījumam briksnājā, nekustīgs siluets, divas smailas ausis pret saulrietu, piepeši pazuda… un kaut kas iepīkstējās, vienu vienīgu reizi. Viņš palīda zem ložņājošām eglītēm, lietus iz­mērcēts un kārns kā virve, un tīksmīgi mazgājās, kad pa­rādījās saule. Tas bija pavisam laimīgs kaķis, taču ne ar vienu nedalījās. Karstās dienās kaķis vāļājās uz līdzenās klints, un lāgiem viņš ēda zāli un kaķu vīzē vienā mierā atvēma savu spalvu. Un neviens nezina, ko viņš darīja starplaikos.

Kādu sestdienu uz kafiju ieradās Ēvergordi. Sofija nogāja liedagā un aplūkoja viņu laivu. Tā bija liela un pilna ar somām, benzīnkannām un groziem, un vienā grozā ņaudēja kaķis.

Sofija pacēla vāku, un kaķis nolaizīja viņai roku. Tas bija liels un balts, ar platu purniņu. Kaķis nemitējās murrāt, kad So­fija to pacēla un iznesa krastā.

"Ak tu atradi kaķi?" sacīja Ēvergordu Anna. "Tas ir jauks kaķis, taču neķer peles, tāpēc mēs domājām atdot to inže­niera ģimenei."

Sofija apsēdās gultā, turēdama smago kaķi klēpī, tas ne­mitīgi murrāja. Kaķis bija mīksts, silts un padevīgs.

Viss nokārtojās pavisam viegli, ar ruma pudeli kā ķīlu apmaiņā. Mape tika noķerts un nepaspēja aptvert, kas par lietu, kad Ēvergordi jau bija ceļā uz ciemu.

Jauno kaķi sauca par Svanti. Svante ēda raudiņas un lab­prāt pieņēma glāstus. Kaķis ievācās rotaļu namiņā un katru nakti gulēja Sofijas rokās, un katru rītu tas ienāca uz rīta ka­fiju un gulēja tālāk gultā pie plīts. Ja spīdēja saule, kaķis iz­laidās uz siltās klints.

"Ne tur!" Sofija kliedza. "Tā ir Mapes vieta!" Viņa panesa kaķi gabaliņu tālāk, kaķis nolaizīja viņai degunu un paklau­sīgi izlaidās jaunajā vietā.

Vasara kļuva aizvien skaistāka, gara mierīgu, zilu vasaras dienu virkne. Katru nakti Svante gulēja, piespiedis purniņu Sofijai pie vaiga.

"Ar mani ir jocīgi," Sofija sacīja. "Šķiet, ka skaistā laikā man kļūst garlaicīgi."

"Tiešām?" vecāmāte jautāja. "Tad tu esi tieši tāda pati kā vectēvs, arī viņam patika vētra." Taču, pirms viņa paspēja vairāk pastāstīt par vectēvu, Sofija devās prom.

Un pamazām sacēlās vējš, tas piesardzīgi uzpūta dažas reizes naktī, un no rīta jau bija kārtīgs dienvidrietenis, kas sprauslāja putas pār visu klinti.

"Mosties," Sofija čukstēja. "Mosties, mīlulīt, ir vētra."

Svante murrāja un izstiepa savas gultā sasilušās ķepas uz visām pusēm, palags bija noklāts ar kaķa spalvu.

"Celies!" Sofija kliedza. "Ir vētra!" Bet kaķis tikai pagrie­zās uz sava platā vēdera. Tad piepeši Sofija kļuva pavisam briesmīgi dusmīga, viņa ar kāju atspēra durvis un izmeta kaķi vējā, redzēja, kā tas pieglauž ausis, un iekliedzās: "Ej me­dīt! Dari kaut ko! Uzvedies kā kaķis!" Tad viņa sāka raudāt, aizskrēja uz viesu istabu un pieklauvēja pie durvīm.

"Kas tad nu?" vecāmāte teica.

"Gribu Mapi atpakaļ!" Sofija sauca.

"Bet tu taču zini, kā tas būs," vecāmāte sacīja.

"Tas būs briesmīgi," Sofija nopietni teica. "Bet es mīlu Mapi."

Un tad viņi atkal apmainīja kaķus.

Ala

Pašas lielākās salas līcīša tālākajā galā smiltīs auga zāle, īsa un ļoti zaļa. Zāles saknes ir pats stiprākais, kas vien sastopams, tās sasienas mezglos un kļūst par sīkstu masu, kas iztur jebkādus viļņus. Lielie jūras viļņi nāca tieši pāri smilšainajam līča dibenam, taču līča iekšienē sastapās ar zāli un noplaka. Tie izraka smiltis, to viļņi spēja, taču zāle tikai iegrima un iekārtojās jaunos pauguros un gravās. Varēja iet tālu ūdenī un just zāli zem pēdām, un augšā, krastā, zāle auga laukā no jūras aļģēm, un vēl tālāk augšā tā pārvērtās par mūžamežu starp spirejām, nātrēm, vīķiem un visiem citiem augiem, kam patīk sāls. Mūžamežs bija ļoti biezs un augsts un galvenokārt pārtika no jūras aļģēm un puvušām zivīm. Tas pacēlās tik augstu, cik vien spēja, un, kad vairs netika tālāk, tas sastapās ar pūpolvītoliem, pīlādžiem un alkšņiem, kas liecās lejup tik zemu, cik spēja, un, ejot starp tiem izplestām rokām, bija tāda sajūta kā peldot. Ievas un jo sevišķi pīlādži ziedot ož pēc kaķu mīzaliem.

Sofija ar lielām šķērēm iztaisīja caur mūžamežu ceļu, viņa strādāja pacietīgi, kad viņai uznāca vēlēšanās, un ne­viens par šo ceļu nezināja. Vispirms tas veda ap rožu krūmu, kas bija liels un slavens, un tā vārds bija Rosa Rugosa. Kad

krūms ziedēja milzīgiem ziediem, kas pārcieta vētras, bet krita, kad gribēja, ļaudis no ciema ieradās skatīties. Saknes bija augstas un viļņu noskalotas, un krūma zaros bija jūras­zāles. Katru septīto gadu Rosa Rugosa nomira no sāls un grū­tībām, taču tad apkārt smiltīs atdzīvojās tās bērni un viss bija kā agrāk. Tā vienkārši bija pārcēlusies gabaliņu nostāk. Ceļš veda tālāk caur nejauku nātru joslu, tad nāca spireja un vilk­ābele, un zeltene zem alkšņiem, un uz meža sliekšņa stāvēja liela ieva. Ja īstajā dienā un pareizajā vējā apguļas zem ievas, tad var pieredzēt, kā visas ziedlapiņas nobirst reizē, taču jāuz­manās no laputlm. Laputis turas cieši, ja tiek liktas mierā, bet, ja zarus kaut mazliet sakustina, tās krīt.

Aiz ievas nāk egles un sūna, un klints iet augšup, un katru reizi ala izraisa tādu pašu pārsteigumu. Tā piepeši ir. Tā ir šaura un ož pēc puvuma, sienas ir melnas un miklas, un pašā dziļumā atrodas altāris ar zaļām sūnām, kas ir tikpat biezas un smagas kā plīšs.

"Tu nezini, ko es zinu," Sofija sacīja. Vecāmāte nolika slepkavību grāmatu malā un gaidīja.

"Vai tu zini, ko es zinu?" Sofija stingri jautāja.

"Nē," vecāmāte atbildēja.

Viņas laiviņā aizairēja uz salu un pietauvojās pie kāda akmens. Pēc tam rāpoja apkārt rožu krūmam. Tā bija laba diena slepenajam ceļam, jo vecaimātei reiba galva un rāpot likās labāk nekā iet.

"Te ir nātres," viņa sacīja.

"Es tak tev teicu," Sofija attrauca. "Rāpo ātrāk, tas ir tikai mazs gabaliņš." Viņas nonāca līdz spirejai un zeltenei, un līdz ievai, tad Sofija pagriezās un teica: "Tagad vari atpūsties un paņemt cigareti." Taču vecāmāte bija aizmirsusi mājās sērko­ciņus. Viņas nogūlās zem ievas un domāja, un Sofija pajau­tāja, kam jābūt uz altāra.

"Kaut kam skaistam un neparastam," vecāmāte atteica.

"Piemēram?"

"Ak, jebkam…"

"Pasaki kārtīgi!"

"Šobrīd īsti nezinu," vecāmāte atbildēja, jo nejutās labi.

"Varbūt lielam daudzumam zelta," Sofija ierosināja. "Lai gan tas nav sevišķi neparasti."

Viņas rāpoja tālāk starp eglītēm, un pie alas vecāmāte iz- vēmās sūnās.

"Tā jau gadās," bērns noteica. "Vai paņēmi savu LupatroV'

Vecāmāte izstiepās visā garumā un neko neteica.

Pēc brīža Sofija pačukstēja: "Šodien man pietiek laika tev."

Zem eglēm bija gluži piemēroti vēss, un viņām nepavisam nebija jāsteidzas, tāpēc abas uz bridi iesnaudās. Pamodušās viņas aizrāpoja līdz pat alai, taču vecāmāte bija par resnu, lai tur ielīstu. "Tev vajadzēs pastāstīt, kā tur izskatās," viņa teica.

"Tur ir zaļš," Sofija stāstīja, "un ož pēc puvuma, un tur ir šausmīgi skaisti, un pašā dziļumā ir svēti, jo tur dzīvo Dievs, piemēram, kādā kārbiņā."

"Re kā," vecāmāte sacīja un iebāza galvu alā, cik dziļi vien varēja. "Un kas tad tur?"

"Vecas sēnes," Sofija atbildēja.

Taču vecāmāte redzēja, ka tie ir šampinjoni, un noņēma cepuri. Viņa iesūtīja mazmeitu alā salasīt sēnes, un iznāca pilna cepure.

"Tu teici, ka viņš dzīvo kārbiņā?" vecāmāte jautāja un iz­ņēma svēto Lupatro kārbiņu, jo tagad tā bija tukša, un Sofija ielīda alā vēlreiz un nolika to uz altāra.

Viņas devās atpakaļ apkārt Rosa Rugosa krūmam un iz­raka vienu no tā bērniem, lai iestādītu pie viesu istabas kāp­nītēm. Saknes šoreiz iznāca laukā bez grūtībām, turklāt ņemot līdzi krietni daudz zemes, un viņas to visu ievietoja Gordons Gin kastē, kas slējās no jūraszālēm. Mazliet tālāk viņas sē­nēm atrada vecu ādas cepuri, lai vecāmāte varētu dabūt atpa­kaļ savējo.

"Paskat, kā viss nokārtojas," Sofija sacīja. "Vai mums vēl kas vajadzīgs? Saki, ko vien vēlies!?"

Vecāmāte teica, ka esot izslāpusi.

"Labi," Sofija sacīja. "Pagaidi mani." Viņa gāja gar lie­dagu, līdz atrada pudeli, kas gulēja smiltīs, tai nebija etiķetes. Viņas atvēra korķīti, un pudeles saturs uzputoja, un tas bija nevis Vichy, bet gan citronu limonāde, kas vecaimātei garšoja daudz labāk.

"Redzi nu!" Sofija sauca. "Viss nokārtojas! Un tagad es tev atradīšu jaunu lejkannu."

Taču vecāmāte atbildēja, ka viņai gluži labi patīkot vecā. Turklāt viņai esot sajūta, ka likteni nedrīkst izaicināt pārāk daudz. Viņas atmuguriski īrās mājup, irties atmuguriski ir mierīgi un jauki, un tas netērē spēkus. Kad viņas pārradās mājās, pulkstenis bija četri, un sēņu pietika visai ģimenei.

Lielceļš

Tas bija buldozers, milzīga un ellišķīgi oranža mašīna, kas ar blīkšķiem un dārdiem, un žvadzošiem žokļiem vēlās uz priekšu caur mežu, un uz tā un ap to kā histēriskas skudras rosījās ciema vīri un centās piespiest to doties uz pareizo pusi. "Sasodīts!" Sofija kliedza, pati nedzirdēdama, ko kliedz, viņa ar piena kan­niņu rokās metās aiz kāda akmens un redzēja, kā mašīna izrok milzīgus akmens bluķus, kas bija gulējuši zem sūnām tūkstoš gadu, un tagad tie vienkārši izlidoja no zemes un tika pasviesti sāņus, un viss brakšķēja un šķēlās, kad priedes padevās un iz­nāca ārā ar noberztām saknēm. Ak Jēziņ, tagad aizies viss mežs!

Sofija stāvēja, mīņādamās sūnās, aiz izbīļa un sajūsmas trīcēdama no galvas līdz kājām, tagad bez skaņas aizgāja ieva, tā nogrima kā nopūta, un parādījās melna, spīdīga zeme, un buldozers atspērās un rēca tālāk. Vīri sakliedzās un bija ner­vozi, tas nebija nekāds brīnums, jo mašīna bija noīrēta un maksāja vairāk nekā simt marku stundā, šurpceļu un mājup­ceļu ieskaitot. Buldozers gribēja nokļūt lejā līdz pirmajam jūras līcim, tas bija pilnīgi skaidrs. Buldozers nepievērsa uz­manību taciņai, tas vienkārši devās šķērsām pāri un taisnā ceļā kā lemingu bars, jo veidoja autoceļu uz jūru.

Šobrīd gan nav jautri būt par skudru, Sofija nodomāja. Tāda mašīna var izdarīt jebko! Viņa aizgāja pēc piena un pēc pasta un atgriezās nevis pa taku, bet pa plato, neredzēto ceļu, kas piepeši bija pavisam kluss. Abās pusēs to apmaloja sagāzts haoss, it kā lielas rokas būtu atspiedušas mežu atpakaļ, liekušas un locījušas to kā mīkstu zāli, tādu zāli, kas vairs necelsies augšā. Sašķeltie stumbri bija balti un nosveķojušies, un pie meža gulēja zaļa, nekustīga masa, ne zariņš, ne lapiņa nespēja pakustēties vējā. Tas bija gluži kā iet starp akmens mūriem. Akmeņi no­žuva, un tiem pielipusī zeme bija kļuvusi pelēka, arī uz jaunā ceļa bija lieli pelēki plankumi. It visur slējās nokostās saknes, un dažviet tās bija kā smalkas mežģīnes ar lielu daudzumu zemes pikucīšu, kas žuva saulē, drebēdami neredzamos pavedienos. Tā bija pārvērsta ainava, aizturētu elpu kā klusums pēc sprā­dziena vai kliedziena, un Sofija visu aplūkoja un devās tālāk pa jauno ceļu, kas šķita daudz garāks nekā vecais. Mežā nebija dzirdama ne skaņa. Nonākusi pie jūras līča, viņa redzēja, kā bul­dozers iezīmējas pret ūdeni visā savā kroplumā, tas bija nonā­cis līdz piekrastes pļavai un tur šķībi iebraucis kādā iedobumā un uzvandījis daudz smilšu. Zāļainais uzkalns bija padevies — mīksti un nodevīgi, pavisam neizskaidrojami —, un tur nu mežēdājs brīnums gulēja kluss un nepareizā leņķī, pārtraukta spēka attēls. Blakus mašīnai sēdēja Ērstremu Emīls un smēķēja.

"Kur pārējie?" Sofija jautāja.

"Viņi aizgāja pēc dažiem rīkiem," Emīls atbildēja.

"Kādiem?" Sofija jautāja. Un Emīls atrauca: "Tā kā tu nu zinātu kaut ko par mašīnām." Sofija devās tālāk pa zāli, pār zaļo, stipro pļavu, kas iztur jebkuras vētras, tikai iegrimst, mazliet iesēžas un turpina pīt savas ciešās, sīkās saknītes. Pašā zemesraga galā pie laivas sēdēja un gaidīja vecāmāte. Tāda mašīna! — So­fija nodomāja. Viņa brīnīsies. Tas ir gluži kā toreiz, kad Dievs sodīja Gomoru. Būs šausmīgi jautri braukt, nevis iet.

Saulgrieži

Ģimenei bija kāds draugs, kurš nekad nekļuva uzbāzīgs, un tas bija Ēriksons. Viņš ar laivu pabrauca garām vai varbūt bija domājis ierasties, taču tā nesanāca, un bija vasaras, kad Ēriksons neparādījās salas tuvumā ne savā laivā, ne savās domās.

Ēriksons bija mazs un stiprs un tādā pašā krāsā kā ainava, taču acis bija zilas. Runājot vai domājot par viņu, šķita da­biski pacelt skatienu un palūkoties pār jūru. Viņam bieži gadījās nelaimes, un viņu nokaitināja slikts laiks vai ķibeles ar motoru. Reņģu tīkli saplīsa vai ieķērās dzenskrūvē, un zivis un putni nebija tur, kur tiem paredzēts būt. Ja veicās labi, tad nokritās cenas, un viss tāpat bija cik garš tik plats. Taču aiz visa tā, kas var traucēt cilvēka arodam, pastāvēja pavisam ci­tas iespējas un neparedzētas lietas.

Viņi jau sen un bez vārdiem bija sapratuši, ka Ēriksonam sevišķi nepatīk ne zivis, ne medības, ne motori. Tas, kas vi­ņam patika, bija grūtāk precizējams, taču pilnīgi izskaidro­jams. Viņa prāts un piepešās vēlmes lidoja kā jūras brīze pār ūdeni, tad tur, tad te, un viņš nemitīgi dzīvoja lēnprātīgā saspringumā. Jūrā vienmēr gadās neparasti notikumi, kaut kas atpeld vai uzskrien uz sēkļa, vai naktī tiek izmests pār bortu, kad mainās vējš. Te vajadzīgas zināšanas, fantāzija un negurstoša uzmanība. Un pavisam vienkārši — deguns. Lie­lās lietas vienmēr notiek tālu prom jūrā, un bieži vien tas viss ir tikai laika jautājums. Iekšējo šēru apvidū norisinās tikai sīkumi, bet arī par tiem jāparūpējas, tie ir darbiņi, kas saistīti ar vasarnieku iegribām. Kāds vēlas kuģa mastu uz jumta, cits grib pusotru tonnu smagu akmeni, kas būtu apaļš. Var atrast visu, ja vien meklē un ja ir laiks, tas ir, ja var atļauties meklēt, un šajos meklējumos cilvēks ir brīvs un atrod lietas, par ko nepavisam nav domājis. Lāgiem ļaudis ir ļoti parasti, piemē­ram, jūnijā viņi vēlas kaķēnu, bet pirmajā septembrī — no­slīcinātu kaķi. Tas tiek nokārtots. Taču dažkārt viņiem ir kāds sapnis, un viņi vēlas kaut ko paturēt.

Ēriksons bija sapņu piepildītājs. Neviens īsti nezina, ko viņš atrada pats sev, droši vien daudz mazāk, nekā ļaudis domāja. Tomēr viņš turpināja meklēt, varbūt pašas meklēšanas pēc.

Noslēpumainais un pievilcīgais Ēriksonā bija tas, ka viņš nerunāja par sevi, šķita, ka viņam nav tādas vēlēšanās. Viņš nerunāja arī par citiem, tie viņu īpaši neinteresēja. Viņa retie apciemojumi varēja iekrist jebkurā diennakts laikā, un viņš nekad nepalika ilgi. Ja tā iegadījās, viņš iedzēra kafiju, kaut ko ieēda vai pieklājības pēc ieņēma vienu mēriņu, tad kļuva kluss un nemierīgs, sāka ieklausīties un devās projām. Kamēr Ērik­sons bija pie viņiem, visi veltīja viņam nedalītu uzmanību. Ne­viens nenodarbojās ar ko citu, neviens neskatījās uz ko citu, tikai uz Ēriksonu. Viņi sekoja katram vārdam, ko viņš izteica, un, kad viņš bija prom un patiesībā nekas nebija pateikts, viņu domas nopietni kavējās pie tā, ko viņš bija atstājis neizteiktu.

Rīta mijkrēsli braukdams garām, Ēriksons varēja izmest krastā dāvanas — mazu lasi vai dažas mencas, mežrozīti ar saknēm un zemi papes kastē vai plāksnīti Captain's Cabin, skaistu izgrebtu lādīti vai pāris pludiņu ar emblēmu. Dau­dzas no šīm dāvanām vēlāk tika novērtētas triviālā naudā, tā bija ģimenes vienīgā iespēja noteikt sapņiem cenu. Un sapņi nodedzina krietni daudz benzīna.

Sofija mīlēja Ēriksonu. Viņš nekad nejautāja, ko viņa dara vai cik viņai gadu. Taču sveicināja viņu tikpat nopietni kā pā­rējos un tāpat atvadījās, īsi paklanījies un bez smaida. Viņi pavadīja Ēriksonu uz laivu. Tā bija liela, veca un grūti iedar­bināma, taču ja reiz tā gāja, tad gāja. Viņš par to īpaši nerū­pējās, tilpnē skalojās visvisādas drazas, un margapmale bija iesprāgusi. Taču aprīkojums bija kārtībā. Savas zivis viņš cepa uz karstā motora un gulēja roņādas guļammaisā, ko bija uz- šuvis viņa vectēvs. Viņam visur sekoja zeme, jūraszāles, zvīņas un smiltis, pakaļgalā kārtīgi novietoti gulēja tīkli, mānekļi un bise, bet tikai Dievs vien zina, kas atradās kastēs un maisos, kuri bija sakrauti priekšgalā. Ēriksons uzmeta galus uz klāja un atgrūdās no krasta. Dzenskrūve veica dažus priecīgus ap­griezienus smiltīs, tā bija pieradusi un daudz ko pacieta, Ērik­sons devās prom, nepamājis ar roku. Viņa laivai nebija vārda.

Tieši pirms vasaras saulgriežiem Ēriksons piestāja krastā un izcēla uz klints kādu kasti. Viņš teica: "Te ir paka salūta raķešu, ko tirgodamies dabūju piedevām. Ja atļausiet, es saul­griežu vakarā atbraukšu un mēģināšu tās izšaut." Viņš neiz­slēdza motoru, tūlīt padeva atpakaļ un aizbrauca. Ģimene novietoja kasti pie plīts, jo tā bija pavisam slapja.

Saulgrieži kļuva vēl nozīmīgāki nekā parasti. Vecāmāte noberza plīti ar Ferro un nokrāsoja plīts durtiņas ar sudra­botu krāsu. Visi logi tika nomazgāti, arī aizkari izmazgāti. Protams, neviens nedomāja, ka Ēriksons pamanīs, ko viņi paveikuši, ienācis iekšā, viņš nekad neskatījās apkārt. Tomēr viņi uzkopa visu vienkārši tāpēc, ka Ēriksons grasījās ierasties. Iepriekšējā dienā tika atvesti bērzu un pīlādžu zari un maij- puķītes, lielajās salās bija briesmīgi daudz odu. Viņi liedagā nokratīja laputis un skudras un devās mājup. Mājiņa pārvēr­tās par zaļu lapeni gan no ārpuses, gan iekšpuses, katrs bēr­ziņš stāvēja savā ūdens burkā. Jūnijā gandrīz visi ziedi ir balti.

Vecāmāte prātoja, vai nevajadzēja saulgriežu vakarā ielūgt radus, taču neviens nedomāja, ka tas būtu labi, ne jau ar Ēriksonu, viņš ieradās viens un palika tik ilgi, līdz juta, ka laiks doties prom.

Rītā pirms saulgriežu nakts pūta stiprs ziemeļu vējš. Vē­lāk dienā sāka līt, un tētis pār zemesragā sakrauto ugunskuru izklāja brezentu. Brezentu iepūta jūrā, tā notika vienmēr. Tad viņš izņēma benzīna pudeli un novietoja to aiz pakšķa, tas ir negods, ja nespēj iekurināt ugunskuru. Diena vilkās lēni, un vējš nerimās. Tētis strādāja pie sava galda. Verandā stāvēja viņa palaišanas ierīce Ēriksona raķetēm, celiņi bija vērsti slīpi uz augšu.

Viņi uzklāja pusdienu galdu četriem. Ēriksonu vajadzēja pamielot ar siļķi, cūkgaļu, kartupeļiem un divu veidu dārze­ņiem. Pēc tam sekotu marinēti bumbieri.

"Viņš neēd saldo," Sofija nervozi bilda. "Un neēd arī dār­zeņus, viņš saka — tā esot zāle. Tu tak zini."

"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Bet tie labi izskatās."

Degvīns stāvēja pagraba bedrē zem grīdas, un viņi bija atveduši pienu. Ēriksons nekad nedzēra vairāk par vienu vai diviem mēriņiem degvīna, taču viņam ļoti garšoja piens.

"Novāc salvetes," Sofija sacīja. "Tās ir muļķīgas."

Vecāmāte noņēma salvetes.

Visu dienu vējš pūta vienlīdz nikni, taču nepieņēmās spēkā. Lāgiem uznāca lietus gāzieni. Zemesragā kliedza zīriņi, un diena gāja uz vakaru.

Manā jaunībā, vecāmāte nodomāja, laiks saulgriežos bija pavisam citāds. Nevienas vēja pūsmiņas. Dārzs bija uzplau­cis, un mums bija saulgriežu kārts ar vainagiem līdz pašam vimpelim. Vienīgais apbēdinājums bija tas, ka vimpelis ne- plīvoja. Mums nebija ugunskuru. Kāpēc mums nebija uguns­kuru… Viņa gulēja gultā, skatījās augšup zaļajās bērzu lapās un pamazām iesnaudās.

Piepeši kāds iekliedzās un durvis atsprāga vaļā, istaba bija diezgan tumša, jo saulgriežu naktī nedrīkst iedegt lampu. Ve­cāmāte uztrūkās un saprata, ka ieradies Ēriksons. "Pasteidzies!" Sofija sauca. "Viņš negrib ēst! Mums tūlīt jāsāk. Mums jāuz­velk siltas drēbes un šausmīgi jāsteidzas!"

Vecāmāte uztrausās kājās un sameklēja savu svīteri, atrada siltās bikses un kūju un pēdējā mirklī iebāza kabatā Lupatro. Pārējie skraidīja šurpu turpu, un viņa dzirdēja, ka lejā, pie­stātnē, rūc Ēriksona motors. Uz klints bija gaišāk, vējš bija iegriezies no rietumiem, smidzināja smalks lietiņš, un piepeši vecāmāte pilnīgi pamodās. Viņa viena pati devās lejā uz krastu un iekāpa laivā. Ēriksons nesveicināja, tikai modri vēroja jūru, un, kad viņš atgāja no krasta, viņi nepārmija neviena vārda. Vecāmāte sēdēja uz grīdas. Laivai braucot, viņa īsos nogriežņos pār reliņiem redzēja viļņojošos jūru un manīja, kā gar krastu ziemeļpusē tiek iedegti pirmie ugunskuri. To nebija daudz, un lietus miglā tie bija tik tikko saskatāmi.

Ēriksons stūrēja tieši uz dienvidiem, uz Ārējo šēru, un kopā ar viņu šajā virzienā stūrēja daudzi citi, arvien vairāk un vairāk, viņi iznira no pustumsas kā ēnas. Pelēkajā jūrā zvalstījās koka kastes ar smagu skaistu, apaļu pudeļu balastu, tikai augšmala melni iezīmējās pret ūdens kustībām. Tikpat melni kā laivas, kas gāja ar motoru pilnā gaitā un samazinātu ātrumu, kamēr kastes cēla uz klāja, tad līkumoja atkal tālāk, un mantas glābšana bija izsvērti precīza kā deja. Krasta ap­sardze braukāja apkārt kuterī ar spēcīgo motoru un lasīja mantas savā pusē, nelikdamies citus redzot. Visi, kam piede­rēja kāda laiva, bija uz ūdens un grieza cits citam muguru. Ēriksons stūrēja, un Sofijas tētis liecās par reliņiem un cēla laivā, viņi palielināja tempu un taupīja katru kustību, lai ne­zaudētu ne sekundi, un beigās strādāja kopā ar braucošo laivu tik nevainojami, ka bija prieks redzēt. Vecāmāte ska­tījās, novērtēja un atcerējās. Un Jūhana nakts svētība aiz­vien lielākā skaitā līgojās Somu līcī. Tālumā virs cietzemes gaisā uzšāvās dažas vārgas raķetes, gaismas sapņu bultas pret pelēkajām saulgriežu debesīm. Sofija bija aizmigusi lai­vas dibenā.

Viss tika izglābts, vienalga, nonākdams īstajās vai neīsta­jās rokās, bet nekas negāja zudumā. Uz rīta pusi flote gandrīz vienlaikus izklīda, un katra laiva devās uz savu pusi, tālāk un tālāk. Rītausmā jūra bija pavisam tukša. Vējš pierima. Lietus mitējās. Skaidrs un skaists saulgriežu rīts kārtoja savas krāsas debesīs, un bija ļoti auksts. Kad Ēriksons piebrauca pie salas, zīriņi saka klaigāt, viņš neizslēdza motoru un devās prom, tiklīdz laiva bija brīva.

Brīdi tētis nodomāja, ka viņi taču būtu varējuši dalīties, bet tā bija nevilša doma, kas ātri pazuda. Viņš pagatavoja ik­vienam sviestmaizi un izvilka verandā Ēriksona kasti ar raķe­tēm. Viņš ievietoja raķetes starta paliktnī. Pirmā neaizdegās, otrā arī ne. Neaizdegās neviena, jo tās visas bija sabojājis

ūdens. Tikai pati pēdējā aizdegās un uzšāvās pret saulrietu zilu zvaigznīšu lietū, zīriņi atkal saka klaigāt, un saulgriežu nakts bija galā.

Ēriksons, drošs paliek drošs, bija aizbraucis atpakaļ uz dienvidpusi.

Telts

Sofijas vecāmāte jaunībā bija bijusi skautu vienības vadītāja, un patiesībā tas bija viņas nopelns, ka mazas meitenītes to­laik vispār drīkstēja kļūt par skautiem. Viņas nespēja aizmirst, cik jautri viņām bijis, un bieži rakstīja vecaimātei vēstules un atgādināja par kādu notikumu, un citēja fragmentu no dzies­mas, ko bija dziedājušas, skatīdamās nometnes ugunskurā. Vecāmāte uzskatīja, ka tas viss vairs nav aktuāls un ka šīs vecās meitenes ir maķenīt sentimentālas, tomēr veltīja meite­nēm brītiņu laipnu domu. Pēc tam viņa nosprieda, ka skautu kustība ir kļuvusi par lielu un vairs nav personiska, un visbei­dzot to visu aizmirsa. Vecāsmātes bērni nekad nebija kļuvuši par skautiem, nevienam tobrīd it kā nebija laika vai neviens par to neierunājās.

Kādu vasaru Sofijas tētis sagādāja telti un uzcēla to ieplakā, lai varētu tur paslēpties, ja sarodas pārāk daudz ļaužu. Telts bija tik maza, ka vajadzēja mesties rāpus, lai tajā ielīstu, un tur bija vieta diviem, ja gulēja cieši blakus. Bet sveces vai lampu tur nevarēja ienest.

"Vai tā ir skautu telts?" Sofija jautāja.

Vecāmāte nosprauslājās. "Mēs paši šuvām sev teltis," viņa sacīja un atcerējās, kā tās izskatījās, lielas, stingras un pelēkbrūnas, šī bija spēļmantiņa, gaišdzeltena spēļmantiņa ve­randā nakšņojošiem viesiem, nekas pieminēšanas vērts.

"Vai tā nav skautu telts?" Sofija noraizējusies atkārtoja.

Tad vecāmāte atbildēja, ka varētu jau būt, tikai tādā gadī­jumā ļoti moderna, un viņas ielīda teltī un apgūlās viena otrai blakus.

"Tagad tu nedrīksti aizmigt," Sofija teica. "Tev jāpastāsta, ko nozīmēja būt skautam un par visu, ko jūs darījāt."

Ļoti sen vecaimātei bija gribējies pastāstīt par visu, ko viņi darījuši, bet tobrīd neviens nebija papūlējies pajautāt. Un tagad vēlēšanās bija pārgājusi.

"Mums bija nometnes ugunskuri," viņa īsi atbildēja un piepeši sajuta grūtsirdību.

"Un vēl?"

"Baļķis, kas ilgi dega. Mēs sēdējām apkārt, un bija auksts. Mēs ēdām zupu."

Dīvaini, vecāmāte nodomāja, es vairs nespēju to aprak­stīt, nevaru atrast vārdus, vai varbūt es vienkārši pietiekami nepūlos. Tas bija tik sen. Nevienam gar to nav daļas. Ja es nestāstu aiz savas vēlēšanās, tas pārvēršas par kaut ko, kas nekad nav noticis, tas noslēdzas un iet zudumā. Viņa piecēlās sēdus un sacīja: "Daždien es tik precīzi neatceros. Bet reiz tev būtu jāpamēģina nogulēt teltī visu nakti."

Sofija aiznesa uz telti savu gultasveļu. Saulrietā viņa aiz­vēra rotaļu namiņa durvis un pateica sveiki. Pavisam viena viņa devās uz ieplaku, kas šajā vakarā bija kļuvusi par ārkārtīgi attālu vietu, Dieva, ļaužu un skautu pamestu, neapdzīvotu ap­vidu, ar priekšā gaidāmu nakti. Sofija aizvilka rāvējslēdzēju un apgūlās taisni, uzvilkusi segu līdz zodam. Dzeltenā telts saulrietā kvēloja un piepeši kļuva ļoti draudzīga un maza. Ne­viens nevarēja ielūkoties iekšā, un neviens nevarēja palūko­ties ārā, Sofija gulēja noslēgtā gaismas un klusuma kūniņā. Brīdī, kad saule norietēja, telts kļuva sarkana un viņa iemiga.

Naktis jau bija izstiepušās garumā, un, kad Sofija pa­modās, viņa redzēja tikai tumsu. Kāds putns lidoja pār ieplaku un iekliedzās, vispirms tuvu un pēc tam vienu reizi tālumā. Tā bija mierīga nakts, tomēr Sofija dzirdēja jūru. Neviens ne­gāja caur ieplaku, tomēr smiltis kustējās gluži kā zem soļiem. Sargājošā telts bija pievilkusi nakti tikpat tuvu, it kā viņa gu­lētu uz lauka. Jauni putni kliedza neparastās balsīs, un tumsa bija pilna svešu kustību un skaņu, ko neviens nevar izskaid­rot vai noteikt, no kurienes tās nāk. To pat nevar aprakstīt.

"Ak, mīļo Dieviņ," Sofija sacīja, "neļauj man nobīties!" Un tūdaļ viņa sāka domāt, kā tas būtu — nobīties. "Ak, mīļo Dieviņ, liec lai viņi mani nenicina, ja es nobīšos."

Viņa ieklausījās pirmo reizi savā mūžā. Un, iznākusi no ieplakas, viņa pirmo reizi sajuta zemi sev zem pēdām un pirkstiem, aukstu, graudainu un satriecoši sarežģītu zemi, kas mainījās, kamēr viņa pa to gāja, smiltis un slapja zāle, un lieli, gludi akmeņi, lāgiem pie viņas kājām glaudās tik lieli augi kā krūmi. Zeme bija melna, bet debesīs un jūrā blāzmoja vāra, pelēcīga gaisma. Sala bija sarāvusies maza un dusēja jūrā kā dreifējoša lapa, bet viesu istabas logs bija gaišs. Sofija ļoti klusi pieklauvēja, jo visas skaņas bija kļuvušas pārāk lielas.

"Kā iet?" vecāmāte jautāja.

"Labi," Sofija atteica. Viņa apsēdās kājgalī un skatījās uz lampu, tīklu un lietusmēteļiem, kas karājās pie sienas, zobi mitējās klabēt, un viņa sacīja: "Nemaz nav vēja."

"Jā," vecāmāte teica. "Ir pavisam mierīgs."

Vecaimātei bija divas segas. Ja vienu noliktu uz paklājiņa un dabūtu spilvenu, tad tur iznāktu gulta. Tas nebija gluži tas pats, kas doties atpakaļ uz rotaļu namiņu, tas bija gandrīz kā gulēt ārā. Nē, tas tomēr bija iekšā. Turpretim, ja cilvēks teltī nebija viens, viņš tik un tā bija gulējis ārpus mājas.

"Tik daudz putnu šonakt," vecāmāte ieteicās.

Bija otra iespēja — paņemt vienu segu un gulēt verandā pavisam tuvu istabas sienai. Tad bija gan ārā, gan vienam pa­šam. Ak, mīļo Dieviņ!

Vecāmāte sacīja: "Es nevarēju aizmigt un tad sāku domāt par bēdīgām lietām." Viņa piecēlās gultā sēdus un pasniedzās pēc cigaretēm. Sofija aiz veca paraduma padeva viņai sērko­ciņus, taču viņas domas kavējās cituviet. "Tev taču ir divas segas?" viņa sacīja.

"Es domāju," teica vecāmāte, "ka lietas saraujas un aiz­slīd atpakaļ, un tas, kas reiz bija tik jautri, vairs neko neno­zīmē, un tas šķiet tik trūcīgi. Kaut kādā ziņā nepateicīgi. Par to tak varētu vismaz pastāstīt."

Sofijai atkal saka salt. Viņi bija ļāvuši Sofijai gulēt teltī, lai gan viņa bija tam par mazu. Neviens no viņiem nesaprata, kā tas ir, viņi vienkārši bija ļāvuši viņai vienai gulēt ieplakā. "Ak tā?" viņa dusmīgi bilda. "Ko tu ar to domā — nav jautri!"

"Eh," vecāmāte atteica, "es tikai sacīju — ja tev pienācis tāds vecums un ir milzum daudz lietu, kurās vairs nevari piedalīties…"

"Nemaz ne. Tu visu laiku piedalies. Mēs darām tieši vienu un to pašu!"

"Paga, paga!" vecāmāte iebilda, viņa bija ļoti satraukta. "Es neesmu beigusi! Es zinu, ka piedalos. Esmu varējusi piedalīties briesmīgi ilgi, esmu redzējusi un dzīvojusi, cik vien jaudas, un tas ir bijis neticami, es tev saku — neticami, taču tagad ir tā, it kā viss vienkārši aizslīdētu prom no manis, un es neatceros, un man neinteresē, tomēr tieši šobrīd pēc tā rodas vajadzība!"

"Ko īsti tu neatceries?" Sofija norūpējusies jautāja.

"Kā bija gulēt teltī!" vecāmāte iesaucās. Viņa nodzēsa ci­gareti, tad atlaidās un blenza griestos. "Manā zemē," viņa lēnām ierunājās, "meitenes nedrīkstēja gulēt telti. Es panācu to, ka viņas saņem atļauju, un tas nepavisam nebija viegli. Mums gāja brīnišķīgi, un tagad es pat nespēju pastāstīt, kā tas bija."

Putni atkal klaigāja, garām palidoja liels bars, nemitīgi klaigājot. Logs bija daudz tumšāks par nakti, jo dega lampa.

"Tad es tev pastāstīšu, kā tas ir," Sofija sacīja. "Visu dzird daudz skaidrāk, un telts ir tik maza." Viņa apdomājās un turpināja: "Ir tāda sajūta, it kā tu būtu pilnīgā drošībā. Un ir jauki, ka visu dzird."

"Jā," vecāmāte noteica, "dzird visu ārpusē."

Sofija sajuta, ka ir izsalkusi, un izvilka no gultapakšas ēdiena kasti. Viņas ēda sausmaizītes ar cukuru un sieru.

"Tagad man sāk nākt miegs," Sofija sacīja, "tāpēc laikam došos atpakaļ."

"Dari tā," vecāmāte teica. Viņa nodzēsa lampu, un pēc pirmā satumsuma viesu istaba kļuva atkal gaišāka, tā ka visu varēja saredzēt gluži skaidri. Sofija izgāja ārā un aizvēra durvis. Kad viņa bija prom, vecāmāte ietinās segā un centās atcerē­ties, kā tas bija. Tagad viņa atminējās labāk, patiesībā diezgan daudz. Atgriezās jaunas atmiņu ainas, aizvien vairāk un vai­rāk. Rītausmā bija auksts, taču viņa iemiga pati savā siltumā.

Kaimiņš

5

Kāds direktors uzbūvēja villu uz Zīriņu salas. Sākumā ne­viens par to nerunāja, viņiem ilgā laikposmā bija attīstījusies kāda īpašība, proti, klusēt par nepatīkamo, lai to mazinātu. Tomēr viņi ļoti apzinājās šīs villas klātbūtni.

Ikviens cilvēks, kas dzīvo uz salas, laiku pa laikam ļauj ska­tienam noslīdēt pār apvārsni. Viņš redz pazīstamo klinšaino pakalnu izliektās līnijas un navigācijas zīmes, kas vienmēr at­radušās tajā pašā vietā, un gūst apstiprinājumu savai rāmajai apziņai, ka skats ir skaidrs un viss ir tā, kā tam jābūt. Skats vairs nebija skaidrs. To pārtrauca liela, četrstūraina villa, jauns un draudīgs orientieris, dziļš robs novērotajā apvārsnī, kas tik ilgi piederējis viņiem. Anonīmais arhipelāgs, kas bija salas slieksnis uz jūru, bija ieguvis svešu vārdu un slēdzis savas lagūnas. Un visļaunākais — ģimene vairs nebija paši tālākie iemītnieki.

Starp viņiem un direktoru bija nepilnu jūras jūdzi liels attālums. Iespējams, viņš bija arī sabiedrisks, ļoti iespējams, viņam patīk saieties un viņam ir liela ģimene, kas nospārda sūnu no klints un klausās radio, un grib runāt. Tā notiek nemitīgi, it visur, aizvien tālāk un tālāk.

Kādā agrā rītā tika pienaglots skārda jumts, liels, nikns, vizuļojošs jumts klaigājošu kaiju un zīriņu mākonī. Villa tika pabeigta, un strādnieki aizbrauca, un tad atlika tikai gaidīt direktoru. Dienas gāja, taču viņš neieradās.

Nedēļas beigās vecāmāte un Sofija paņēma laivu un de­vās jūrā, lai izmestu nelielu līkumu. Nonākušas līdz Asaru sēklim, viņas nolēma doties tālāk līdz Puišu šērai, lai paskatī­tos uz jūraszālēm, un lagūnā zem Puišu šēras bija tikai pāris airu vēzienu līdz Zīriņu salai. Tur nebija piestātnes, tikai augsts grants uzbērums. Pašā uzbēruma vidū direktors bija novietojis lielu plakātu ar melniem burtiem: Privāta terito­rija. Izkāpšana aizliegta.

"Mēs kāpsim krastā," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti dus­mīga. Sofija izskatījās pārbijusies. "Pastāv liela atšķirība," vecāmāte paskaidroja. "Neviens labi audzināts cilvēks nekāpj krastā cita salā, kad tā ir tukša. Bet, ja viņi uzstāda plakātu, tad cilvēki to dara, jo tas ir izaicinājums."

"Protams," Sofija atteica un nopietni paplašināja savas zināšanas par dzīvi. Viņas piesēja laivu pie plakāta.

"Tas, ko mēs tagad darām," vecāmāte sacīja, "ir demon­strācija. Cilvēks parāda savu nopēlumu. Vai saprati?"

"Demonstrācija," mazmeita atkārtoja un laipni piemeti­nāja: "Te nemūžam neiznāks laba piestātne."

"Nē," vecāmāte piebalsoja. "Un durvis viņiem ir mājas aplamajā pusē. Dienvidrietenī viņi tās nedabūs vaļā. Tur ir viņu ūdensmucas. Ha-ha. Protams, plastmasa.

"Ha-ha," Sofija teica. "Protams, plastmasa."

Viņas piegāja tuvāk mājai un juta, ka sala ir mainījusies. Neskartība bija pazudusi. Sala bija kļuvusi zemāka, gandrīz plakana, un tai bija parasts un nokaunējies paskats. Pļava nebija izpostīta, gluži pretēji; direktors bija licis uzcelt pār viršiem un zileņu ceriem platus transporta tiltus, viņš bija baidījies par pļavu. Pelēkie kadiķu krūmi nebija nozāģēti. To­mēr sala katrā ziņā bija kļuvusi plakana, jo negāja kopā ar māju. Tuvumā villa likās diezgan zema, zīmējumā tā, iespējams, bija izskatījusies skaista. Tā būtu skaista jebkur, tikai ne šeit.

Viņas uzkāpa uz terases. Zem jumta dzegas viņš bija uzstādījis kokā grebtu uzrakstu ar villas nosaukumu Villa Skrānmashāll, tas bija smalki izgrebts un atdarināja plando­šos ģeogrāfiskos apzīmējumus, kādi redzami vecās kartēs. Virs durvīm karājās divas jaunas kuģa laternas un žākurs, vienā pusē atradās svaigi krāsota sarkana boja, un otrā — lēvenis mākslinieciski izkārtotu stikla pludiņu.

"Sākumā tā ir vienmēr," vecāmāte sacīja. "Varbūt ar laiku viņš iemācīsies."

"Ko tad?" Sofija jautāja.

Vecāmāte brīdi prātoja un atkārtoja: "Ar laiku viņš iemā­cīsies." Viņa piegāja pie logu slēģiem, kas klāja gandrīz visu sienu, un mēģināja ielūkoties iekšā. Slēģi bija aizslēgti ar pie­karamām atslēgām, un durvis — ar Abloy atslēgu. Vecāmāte paņēma savu kabatas nazi un atvāza skrūvgriezi. Piekarama­jām atslēgām bija misiņa skrūves, tas bija ļoti viegli.

"Vai tā ir ielaušanās?" Sofija čukstēja.

"Jā, kā tad tu domā?" vecāmāte atteica. "Bet parasti, pro­tams, neko tādu nedrīkst darīt." Viņa pavēra vienus slēģus un ielūkojās iekšā. Tā bija liela telpa ar atklātu kamīnu. Pie ka­mīna direktoram stāvēja zemi, no niedrēm pīti krēsli ar mil­zum daudz spilveniem, galds bija no bieza stikla ar krāšņām etiķetēm zem stikla virsmas. Sofijai telpa šķita ļoti glīta, taču viņa neuzdrošinājās to pateikt. Burinieks vētrā, vecāmāte pa­manīja, zelta rāmī. Kartes, tālskati, sekstanti. Laivu modeļi, vēja mērītāji. Pavisam vienkārši — jūrniecības muzejs.

"Viņam ir liela glezna," Sofija nedroši ierunājās.

"Jā. Ļoti liela. Viss viņam piederošais ir liels."

Viņas apsēdās uz terases, pagriezušas mājai muguru, un skatījās pār garo šēru, kas tūdaļ kļuva vientuļa un atguva savu neskartību.

"Katrā ziņā viņš nezina, kā nogremdēt," Sofija ierunājās. Viņš nezina, ka pirms nogremdēšanas visas burkas un pu­deles jāpiepilda. Un visas viņa draņķa samazgas nonāks mūsu liedagā un mūsu tīklos. Un viss viņam piederošais ir pārāk liels!"

Viņas kādu brīdi bija dzirdējušas motoru, vēl neieklausī­damās. Skaņa nāca tuvāk un kļuva par rēkoņu, tā pārvērtās par dūkšanu un pārtrūka, tagad bija kluss, uzlādēts un šaus­minošs klusums. Vecāmāte piecēlās, cik ātri vien spēja, un teica: "Ej paskaties, bet nerādies viņiem." Sofija palīda zem apsēm, un atgriezusies viņa bija bāla. "Tas ir viņš, tas ir viņš!" viņa drudžaini čukstēja. "Tas ir direktors!"

Vecāmāte lūkojās uz visām pusēm, viņa pagāja uz priekšu un atkal atpakaļ un aiz pārbīļa nezināja, ko iesākt. "Nerā­dies," viņa atkārtoja. "Paskaties, ko viņš dara, bet nerādies!"

Sofija atkal uz vēdera palīda zem apsēm. Direktors īrās uz krastu. Laiva bija no sarkankoka, ar antenu uz kajītes, uz priekšklāja stāvēja suns un kārns zeņķis baltās drēbēs. Visi reizē izlēca krastā.

"Viņi ir atraduši mūsu laivu," Sofija čukstēja. "Viņi nāk šurp!"

Vecāmāte žigliem solīšiem sāka iet uz salas vidieni. Kūja sitās pret zemi un šķaidīja apkārt akmentiņus un sūnu, viņa bija stīva kā miets un neteica ne vārda. Tā bija īsta un pri­mitīva bēgšana, taču viņa nespēja izdomāt neko labāku.

Sofija brāzās uz priekšu, pagriezās, nāca atpakaļ un riņķoja ap viņu. Kauns tikt atrastām uz svešas salas bija milzīgs, viņas bija nepiedodami pagrimušas.

Tagad abas bija nonākušas pie briksnāja jūras pusē. So­fija metās zem ložņājošām eglītēm un pazuda. "Pasteidzies!" viņa sauca ārkārtīgā izmisumā, "pasteidzies, lien!" Un vecā­māte līda pakaļ, akli un nedomājot, viņai reiba galva, un viņa jutās mazliet nelāgi, steiga nekad nenāca par labu. Viņa sa­cīja: "Bet tas taču ir pilnīgi smieklīgi."

"Tā vajag," Sofija čukstēja. "Kad satumsīs, mēs aizlavīsi- mies līdz laivai un dosimies mājās."

Vecāmāte iespraucās zem nejaukas egles, kas plēsa viņai matus, un neko neteica. Pēc brīža viņas izdzirda suņa rejas.

"Tas ir viņu asinssuns," Sofija dvesa vecaimātei ausī. "Vai es tev neteicu, ka viņiem ir līdzi asinssuns?"

"Laikam ne," vecāmāte nikni atcirta. "Un nešņāc man ausī, jau tāpat ir pietiekami draņķīgi."

Suņa rejas tuvojās. Kad suns viņas pamanīja, riešana pār­gāja diskantā. Suns bija mazs un melns un vienlīdz nikns un pārbijies, tas trīcēja emociju sajukumā.

"Mīļo sunīt," vecāmāte glaimīgi teica. "Apklusti, mazais maita!" Viņa sameklēja kabatā cukurgraudu un pameta to, suns kļuva pavisam histērisks.

"Sveiki jūs tur!" direktors sauca. Viņš tupēja uz visām četrām un skatījās zem eglēm. "Suns nav bīstams! Mani sauc Malanders, un šis ir mans dēls Kristofers, saukts Tofe."

Vecāmāte izlīda ārā un sacīja: "Tā ir mana mazmeita So­fija." Viņa izlikās ļoti cienīga un lasīja no matiem egļu skujas, cik nemanāmi vien spēja. Suns centās iekost viņas kūjā. Di­rektors Malanders paskaidroja, ka suns tikai gribot parotaļāties un suņa vārds esot Dilaila. Dilaila gribot, lai viņai pamet kūju, tad viņa to atnesīšot, saprotiet.

"Vai patiesi?" vecāmāte sacīja.

Dēlam bija tievs kakls un gari mati, viņš ārkārtīgi pūlējās izlikties pārāks. Sofija auksti viņu vēroja. Direktors ļoti pie­klājīgi piedāvāja vecaimātei roku, un viņi pa viršiem lēnām devās atpakaļ, kamēr viņš stāstīja, ka namiņš esot ieturēts vienkāršā šēru stilā, jo tā viņš to vēlējies, un dabā cilvēks vai­rāk pietuvojoties pats savai būtībai, un tagad viņi būšot kai­miņi, vai ne, jo viņas taču dzīvojot tur tālāk? Sofija palūkojās augšup, bet vecāsmātes seja bija neizdibināma, kad viņa at­bildēja, ka viņi dzīvojot salās jau četrdesmit septiņus gadus. Uz Malanderu tas atstāja lielu iespaidu, viņam pārvērtās balss, un viņš sāka runāt kaut ko par to, ka jūra tik un tā vienmēr paliekot jūra, viņš samulsa un apklusa, dēls sāka svilpot un driblēja čiekuru līdz pat terasei. Tur uz sola joprojām gulēja piekaramā atslēga ar skrūvēm apkārt.

"Ha-ha," teica Malanders dēls. "Marodieri. Tipiski."

Tēva seja kļuva norūpējusies, viņš knibināja atslēgu un teica, padomā tik, piekrastes iedzīvotāji, viņš vienmēr esot apbrīnojis ārējo šēru iemītniekus…

"Viņi droši vien tikai bijuši mazliet ziņkārīgi," vecāmāte steidzīgi bilda. "Saprotiet, ļaudis kļūst ziņkārīgi, ja durvis ir aizslēgtas, te nav tā ierasts… Daudz labāk ir atstāt vaļā, pa­karot atslēgu uz nagliņas, piemēram…" Viņa pazaudēja sa­kāmo, un Sofija koši piesarka.

Viņi iegāja mājā, lai iedzertu pa glāzītei uz labām kai­miņattiecībām. "Ienāciet tēva namā," sacīja Tofe Malanders. "Afteryou." Lielā telpa piepildījās ar saules gaismu, kad slēģi cits pēc cita tika atvērti, tēvs paskaidroja, ka tas esot skatu logs, un lūdza viņas piemesties un justies ērti, kamēr viņš at­nes dzērienus.

Vecāmāte apsēdās pītajā krēslā, un Sofija karinājās pie atzveltnes un lūrēja pa matu cekula apakšu.

"Neizskaties dusmīga," vecāmāte čukstēja. "Tā ir savie­sīgā dzīve, un ar to jātiek galā."

Malanders ienāca, nesdams pudeles un glāzes, un nolika tās uz galda. "Konjaku. Viskiju?" viņš teica. "Bet jūs droši vien labāk gribēsiet citronu sulu."

"Man garšo konjaks," vecāmāte atbildēja. "Mazliet un bez ūdens, paldies. Sofij? Ko tu dzersi?"

"To otru!" Sofija čukstēja viņai ausī.

"Sofija dod priekšroku citronu sulai," vecāmāte paskaid­roja un nodomāja — mums jāmāca viņa uzvesties sabied­rībā. Mēs esam kļūdījušies, viņai jāsatiekas ar ļaudīm, kas viņai nepatīk, pirms ir par vēlu.

Viņi saskandināja, un Malanders jautāja: "Vai šogad ķeras zivis?"

Vecāmāte atbildēja, ka tikai ar tīkliem, mencas, asari un dažkārt kāda sīga, tās peld tuvu krastam. Direktors Malan­ders paskaidroja, ka patiesībā viņam nepatīkot zvejot, viņam patīkot neskartais un primitīvais, proti, neapdzīvotais un visā visumā vientulība, dēls samulsa un sabāza rokas savu šauro bikšu kabatās, cik dziļi vien spēja.

"Vientulība," vecāmāte sacīja, "jā gan, tā ir greznība."

"Tā attīsta," Malanders teica, "vai ne?"

Vecāmāte piekrita, bet piebilda, ka arī kopā ar citiem varot būt vientuļš, lai gan tas ir grūtāk.

"Kā tad, protams," Malanders uzmanīgi un mazliet ne­droši sacīja, un krietnu brīdi valdīja klusums.

"Cukuru!" Sofija čukstēja. "Sula ir skāba!"

"Mana mazmeita gribētu mazliet cukura savā dzērienā," vecāmāte sacīja. Sofijai viņa teica: "Nekutini man kaklu ar sa­viem matiem, apsēdies. Un nepūt man ausī."

Tofe Malanders paziņoja, ka viņam jāpamētā makšķere zemesragā, viņš paņēma no sienas makšķeri un aizgāja.

"Man arī patīk vientuļas salas," vecāmāte diezgan skaļi bilda.

"Viņam ir tikai sešpadsmit," Malanders sacīja. Vecāmāte pajautāja, cik daudz viņu esot, un direktors atbildēja, ka pieci, un vēl draugi, un mājkalpotāja, un no visa pa druskai, piepeši viņš izskatījās nomākts un ierosināja, ka vajadzētu iedzert vēl pa glāzītei.

"Nē, paldies," vecāmāte atteica, "domāju, ka mums laiks doties mājup. Tas bija ļoti labs konjaks." Promejot viņa ap­stājās, lai aplūkotu gliemežvākus uz palodzes, un Malanders teica: "Es tos salasīju bērniem."

"Es arī lasu gliemežvākus," vecāmāte atteica.

Suns stāvēja un gaidīja ārpusē, tas grasījās iekost kūjā. "Sofij," vecāmāte bilda, "pasvied sunim kaut ko." Bērns pa­svieda sprunguli, un suns tūdaļ aizskrēja tam pakaļ. "Labi, Dilaila!" Sofija teica, — ja ne ko citu, tad viņa varbūt varētu vismaz iemācīties atcerēties ļaužu vārdus, tā arī ir laba savie­sīga māka.

Laivu krastā Malanders stāstīja, ka tur pamazām tikšot uzbūvēti steķi, un vecāmāte deva viņam padomu ņemt truli un vinču, jo steķus aiznes ledus, vai arī velkoni un boju. Viņa nodomāja: nu es atkal biju uzmācīga. Vienmēr kļūstu stūr­galvīga, kad esmu nogurusi. Protams, ka viņš mēģinās uz­būvēt steķus, visi tā dara, arī mēs tā darījām. Airi laivā bija

sagriezušies aplam un sapinās tauvā, viņas atīrās zvalstīgi un nenopietni. Malanders gāja gar krastu, kamēr viņas atmugu­riski Irās garām, viņš izgāja līdz pat zemesragam un no tu­rienes māja viņām ar kabatlakatiņu.

Kad viņas bija gabaliņu pabraukušas, Sofija sacīja: "Ho-ho, jā, jā."

"Ko tu ar to domā — ho-ho, jā, jā?" vecāmāte jautāja. "Viņš vēlas mieru, bet to nezina." "Kā tā?"

"Un viņš noteikti uzbūvēs savus steķus."

"Kā tu zini?"

"Mīļo bērniņ," vecāmāte nepacietīgi teica, "katram cil­vēkam jākļūdās pašam." Viņa bija ļoti nogurusi un gribēja mājās, apciemojums bija izraisījis viņā nenosakāmas skum­jas. Malanderam bija kāda doma, un viņš centās to saprast, taču tas prasīs laiku. Lāgiem cilvēks apjēdz lietas, kad ir jau par vēlu un viņš nejaudā sākt no gala, vai ari viņš aizmirst savu domu pa ceļam un to pat neaptver. Airēdama mājup, vecāmāte skatījās uz lielo namu, kas pārtrauca apvārsni, un nodomāja, ka tas līdzinās navigācijas zīmei. Ja skatījās pie­miegtām acīm un domāja par ko citu, tā gandrīz varēja būt navigācijas zīme, lietišķa zīme, ka šeit jāmaina kurss.

Katru reizi, kad uznāca vētra, viņi atcerējās Malanderu un prātoja, kā izglābt viņa laivu. Viņš ne reizi neieradās at­bildes vizītē, un tāpēc viņa māja kļuva par pastāvīgu, aizrau­jošu orientieri prātojumiem un pārdomām.

Ritasvarki

Sofijas tētim bija rltasvārki, ko viņš mīlēja. Tie bija gari līdz potītēm un darināti no ļoti bieza un stingra flaneļa, kas bija kļuvis vēl stīvāks no sālsūdens, zemes un visa cita, kas nāk laika gaitā. Rītasvārki laikam bija cēlušies no Vācijas un reiz bijuši zaļi. Priekšpusē tiem atradās atliekas no sarežģītas auk­liņu sistēmas un pāris milzīgu pogu tumšā dzintara krāsā, kas vēl turējās savā vietā. Kad rītasvārkus izklāja, tie bija plati kā telts.

Sākumā, kad tētis bija jauns, viņš vētras laikā mēdza sē­dēt zemesragā savos rītasvārkos un vērot viļņus. Vēlāk tie labi noderēja, kad viņš strādāja, sala vai vispār gribēja paslēpties.

Rītasvārki bieži piedzīvoja draudu izpausmes dažādos vei­dos. Pietiek vien atcerēties to reizi, kad uz salu atbrauca jauki radinieki un nokopa visu, lai sagādātu viņam jauku pārstei­gumu. Viņi nokopa daudz mantu, kas ģimenei patika, bet visļaunākais bija tas, ka viņi nonesa rītasvārkus lejā uz jūru un ļāva tiem aizpeldēt. Vēlāk viņi apgalvoja, ka tie oduši. Protams, tā bija daļa no rītasvārku šarma. Smarža ir svarīga, tā atgādina par visu, kas piedzīvots, tā ir atmiņu un drošības apvalks. Rltasvārki oda ari pēc pludmales un dūmiem, bet varbūt viņi to nepaspēja sajust. Katrā ziņā rītasvārki atgriezās.

Vēji pūta un iegriezās no citas puses, un atkal pagriezās, viļņi sitās pret salu un kādā jaukā dienā atnesa rītasvārkus mājās. Tie oda pēc jūraszālēm, un tajā vasarā tētis gandrīz nevalkāja nekādas citas drēbes. Tad pienāca pavasaris, kad rītasvārkos bija mitinājusies peļu ģimene. Apkakle bija apmalota ar mīk­stu, spalvainu materiālu, peles bija to nograuzušas un izman­tojušas kā gultasveļu, papildinot to ar smalki sakošļātiem mutautiņiem. Un reiz rītasvārki apsvila, kad tētis gulēja pā­rāk tuvu ugunij.

Kad tētis kļuva vecāks, viņš nolika rītasvārkus bēniņos. Lāgiem viņš devās turp padomāt. Tad pārējie pieņēma, ka viņš to dara rītasvārkos. Tie parasti gulēja zem mazā dienvid­puses lodziņa, gari, tumši un neizdibināmi.

Tajā vasarā, kad Sofija piedzīvoja jaunu spītēšanās vecumu, bija lietains un vēss, un ļoti grūti būt nelaimīgam ārpus mājas. Tāpēc viņa uzmeklēja vientulību bēniņos. Viņa apsēdās kādā kartona kastē un vēroja rītasvārkus, viņa izrunāja šausmīgas un satriecošas lietas, un rītasvārkiem bija ļoti grūti iebilst.

Pa starpām viņa spēlēja kārtis ar vecomāti. Abas blēdījās vienlīdz bezkaunīgi, un kāršu spēles vakari katru reizi bei­dzās ar strīdu. Agrāk tā nekad nenotika. Vecāmāte centās at­cerēties pati savu spītēšanās vecumu, lai to izprastu, taču vienīgais, ko viņa atcerējās, bija neparasti lēnprātīgs bērns. Būdama gudra, viņa saprata, ka spītēšanās periods var būt atlikts līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam, un nolēma uz­manīties. Visu laiku lija, un tētis strādāja no rīta līdz vaka­ram, uzgriezis istabai muguru. Viņas nekad nezināja, vai tētis viņas dzird vai ne.

"Jēziņ!" Sofija sacīja. "Tev ir kungs, un tu neko nesaki!"

"Nevalkā velti Dieva vārdu," vecāmāte atteica.

"Es neteicu Dievs, es teicu Jeziņ."

"Viņš ir tieši tikpat svarīgs cik Dievs."

"Nav vis!"

H T I »

Ir gan!

Sofija nosvieda savas kārtis uz grīdas un iesaucās: "Man ne silts ne auksts par visu viņa ģimeni! Man viens pīpis par visām ģimenēm!" Viņa uzkāpa pa bēniņu kāpnēm un aiz­cirta lūku aiz sevis.

Bēniņi bija tik zemi, ka vajadzēja rāpot. Ja nerāpoja uz­manīgi, varēja apdauzīt galvu pret jumta spārēm. Tur bija ļoti maz vietas, tikai šaura eja starp visām mantām, kas bija pa­taupītas, saglabātas un aizmirstas, kas vienmēr tur bijušas un ko pat radinieki nebija atraduši. Eja stiepās no dienvid­puses lodziņa līdz ziemeļpuses lodziņam, un jumts starp spārēm bija nokrāsots zils. Sofijai nebija līdzi kabatas luktu­rīša, un tur bija tumšs, eja mēness gaismā bija pamesta ieliņa starp robainām mājām, nebeidzami gara. Ielas galā bija logs ar baltām mēness debesīm, un zem loga gulēja rltasvārki, stīvu ieloču veidolā, savā ēnā melni ka ogles. Sofija bija aiz­cirtusi lūku ar tik skaļu blīkšķi, ka nevarēja doties atpakaļ. Tāpēc viņa līda tālāk un apsēdās savā kartona kastē. Rīta­svārki gulēja, pārmetuši vienu piedurkni pār pavērto kakla izgriezumu, Sofija skatījās uz tiem, un tikmēr piedurkne pa­cēlās, tikai mazdrusciņ, un viegla kustība palīda zem rītasvār- kiem uz apakšmalas pusi. Ieloces nemanāmi pārmainījās, un rītasvārki atkal bija nekustīgi. Taču viņa bija redzējusi. Rīta­svārkos bija kaut kas dzīvs. Vai varbūt tie visā pilnībā bija dzīvi. Sofija izmantoja visvienkāršāko bēgšanu, kas pieejama nelaimē un šausmās, viņa aizmiga. Viņa joprojām gulēja, kad viņu novietoja gultiņā, taču no rīta viņa zināja, ka bīstamais dzīvo rītasvārkos. Neviens to nedrīkstēja uzzināt. Viņa patu­rēja pārsteidzošo patiesību pie sevis un vairākas dienas bija gandrīz pacilātā noskaņojumā. Lietus bija mitējies. Viņa zī­mēja dzelkšņainas ēnas un padarīja mēnesi ļoti mazu, paslēptu milzīgās tumsas debesīs, un savus zīmējumus viņa nerādīja nevienam. Bīstamais sēž kādā ielocē, ļoti dziļi. Lāgiem tas pa­kustas un parāpo atpakaļ. Bīstamais ir nobiedēts un rāda zo­bus, un tas ir bīstamāk nekā mirt.

Katru reizi, kad sāka krēslot, Sofija pakāpās augšup, pa­bāza pa lūku tikai degunu un ieskatījās bēniņos. Ja pastiepa kaklu, viņa varēja saskatīt mazu rītasvārku stūrīti.

"Ko tu dari?" vecāmāte jautāja.

"Daudz gribēsi zināt, ātri paliksi veca!" Sofija ieņaudējās savā visērcīgākajā balsī. "Bē, bē."

"Aizver lūku, caurvējš," vecāmāte sacīja. "Ej ārā un dari kaut ko." Viņa pagriezās pret sienu un turpināja lasīt grāmatu. Abas bija kļuvušas neciešamas un vairs nevarēja sadzīvot, vi­ņas strīdējās aplamā veidā. Dienas bija apmākušās, pūta mai­nīgs vējš, un tētis tikai strādāja pie sava galda.

Sofija aizvien vairāk domāja par rītasvārkiem. Tas, kas dzī­voja tur iekšā, bija zibenīgi ātrs, taču varēja gulēt un uzglūnēt vienalga cik ilgi. Tas varēja sarauties mazs un izlīst caur durvju spraugu, varēja saritināties un palīst zem gultas kā ēna. Tas neēda un negulēja, un ienīda visus un visvairāk savu ģimeni. Sofija arī neēda, tas ir, tikai sviestmaizes. Nav skaidrs, vai tā tiešām bija viņas vaina, ka sviests un maize izbeidzās, bet kādu dienu tētis devās uz veikalu iepirkt pārtiku. Viņš ievietoja laivā ūdens kannas, petrolejas un benzīna kannas, paņēma no sienas sarakstu un devās ceļā. Tobrīd pūta dien- vidrietenis, un pēc pāris stundām tas bija tā pieņēmies spēkā, ka jūra vēlās pār zemesragu. Vecāmāte centās uzgriezt laika ziņas radio, taču neatrada īsto pogu. Viņa centās noturēties un nestaigāt pie ziemeļpuses loga un neskatīties ārā, un viņa nesaprata ne vārda no tā, ko lasīja.

Sofija nokāpa liedagā, uznāca atkal augšā un apsēdās pie galda. "Un tu tikai lasi un lasi," viņa sacīja. Viņa pacēla balsi un kliedza: "Tu lasi un lasi, un lasi!" Tad nolika galvu uz galda un raudāja.

Vecāmāte piecēlās sēdus un teica: "Viss būs labi." Viņa jutās slikti un taustījās aiz aizkariem pēc sava Lupatro. Sofija turpināja raudāt, taču zem rokas paturēja acīs vecomāti. "Es arī jūtos slikti!" viņa kliedza, uztrūkās kājās un izvēmās uz paklāja. Pēc tam viņa bija klusa un bāla un apsēdās gultā.

"Apgulies," vecāmāte sacīja, un Sofija apgūlās. Viņas abas apgūlās un dzirdēja, kā vējš ārā plosās īsās, spēcīgās brāzmās.

"Ciemā," vecāmāte ierunājās, "ciema veikalā ir jāgaida ļoti ilgi. Tur vienmēr ir rinda, un ļaudis nesteidzas. Tad puikam būs jāiet uz piestātni uzpildīt benzīnu un petroleju. Jāpaņem pasts veikalnieka verandā un jāatlasa savējais. Un, ja atsūtīts čeks, tad jāiet iekšā to apzīmogot, un tad sanāk kafijas dzeršana. Un tad ir jāsamaksā par nomu. Tas var prasīt ļoti ilgu laiku."

"Un pēc tam," Sofija teica.

"Tad viss jānones lejā uz laivu," vecāmāte stāstīja. "Viss jāsapako un jāapsedz, lai nesamirkst. Lejā ejot, iešaujas prātā, ka vajadzētu saplūkt puķes, un tad zirdziņam jāiedod maize. Un maize ir pašā kastes apakšā…"

"Es apēdu pārāk daudz sviestmaižu!" Sofija iesaucās un atkal sāka raudāt. "Man salst!"

Vecāmāte pūlējās uzklāt viņai segu, taču bērns spārdījās, meta to nost un kliedza, ka ienīstot viņus visus.

"Klusu!" vecāmāte iesaucās. "Klusu! Citādi es tevi ap­vemšu." Sofija kļuva pavisam klusa. Tad viņa teica: "Es gribu rītasvārkus."

"Bet tie ir bēniņos," vecāmāte iebilda.

"Es gribu," mazmeita atteica.

Tad vecāmāte uzrāpās pa bēniņu kāpnēm, tas veicās gluži labi. Viņa aizlīda līdz logam pakaļ rītasvārkiem un atvilka tos līdz lūkai. Tad viņa tos nometa istabā un brīdi sēdēja un at­pūtās, pārkārusi kājas pār malu. Viņa nebija bijusi tur augšā ļoti ilgi, uz kastēm viņa lasīja: Auklas. Zivis. Burkas. Viss iespē­jamais. Lupatas un vecas bikses. Viņa pati to bija uzrakstījusi.

Viņi bija nokrāsojuši jumtu zilu, taču krāsā bija par maz lī­mes, tā lobījās.

"Ko tu dari?" Sofija sauca. "Vai tev ir slikti?"

"Nē," vecāmāte caur lūku atbildēja. "Man ir labāk." Viņa ļoti piesardzīgi nolaida lejā vienu kāju un atrada pakāpienu. Tad lēnām apgriezās uz vēdera un nodabūja lejā otru kāju.

"Mierīgi!" Sofija sauca no lejas. Viņa redzēja, kā vecās­mātes stīvās kājas pārvietojas no pakāpiena uz pakāpienu un beidzot nonāk uz grīdas. Vecāmāte pacēla rītasvārkus un pie­nāca pie gultas.

"Vispirms tie jāizpurina," Sofija teica. "Lai tas iznāk ārā."

Vecāmāte nesaprata, tomēr rītasvārkus izpurināja. Tas iz­slīdēja ārā un pazuda durvju spraugā. Rītasvārki oda tāpat kā agrāk. Tie bija ļoti smagi un acumirklī izveidoja tumšu, siltu alu. Sofija tūlīt aizmiga, un vecāmāte apsēdās pie ziemeļpu­ses loga gaidīt, pūta spēcīgs vējš, un saule rietēja. Vecāmāte bija tālredzīga un ieraudzīja laivu, pusstundu pirms tā pie­brauca, baltas putu ūsas. Tās parādījās nevienmērīgi, lāgiem pazuda pavisam.

Kad laiva bija ienākusi salas aizvējā, vecāmāte apgūlās gultā un aizvēra acis. Pēc brīža istabā ienāca Sofijas tētis, viņš bija pilnīgi slapjš. Viņš nolika zemē grozus un aizsmēķēja pīpi. Tad paņēma lampu un izgāja ārā iepildīt petroleju.

Liela plastmasas desa

Sofija zināja, ka uz ļoti mazām saliņām jūrā ir nevis zeme, bet kūdra. Kūdra ir sajaukusies ar jūraszālēm, smiltīm un ne­novērtējamiem putnu mēsliem, un tāpēc starp akmeņiem viss tik labi aug. Dažas nedēļas katru gadu ikviena klints sprauga uzzied daudz košākām krāsām nekā jebkur citur visā zemē. Bet nabaga ļaudīm, kas dzīvo uz zaļajām salām iekššērās, jāsamierinās ar pilsonisku dārziņu, kur viņi saviem bērniem liek ravēt nezāles un nest ūdeni, tā ka tie ir salīkuši gluži līki. Turpretim maza saliņa apkopj sevi pati. Tā dzer sniega ūdeni un pavasara lietu, un visbeidzot rasu, un, ja iestājas sausums, sala gaida līdz nākamajai vasarai un tad izplaucē ziedus. Tie ir pieraduši un mierīgi paliek savās saknēs. Nevienam nav jācieš par to sirdsapziņas pārmetumi, vecāmāte sacīja.

Pirmā parādījās skorbuta zāle, pāris centimetru gara, taču ļoti nozīmīga jūrniekiem, kuri pārtiek no sausiņiem. Otrās parādījās apmēram pēc desmit dienām navigācijas zī­mes aizvējā, tās bija atraitnītes. Sofija ar vecomāti mēdza iet tās aplūkot, dažkārt tās izplauka maija beigās un dažkārt jū­nija sākumā. Atraitnītes bija jāvēro ilgi. Sofija jautāja, kāpēc tās ir tik svarīgas, un vecāmāte atbildēja: "Tāpēc, ka tās ir pirmās."

"Nē. Tās ir otrās," Sofija iebilda.

"Bet tās vienmēr izplaukst tajā pašā vietā," vecāmāte teica. Mazmeita uzskatīja, ka arī citas puķes vairāk vai mazāk tā dara, taču neko neteica.

Vecāmāte katru dienu apstaigāja krastus un pētīja, kas ir izaudzis. Atradusi piciņu izspārdītas sūnas, viņa iebāza to atpa­kaļ īstajā bedrītē. Tā kā vecaimātei bija ļoti grūti piecelties kājās, kad bija apsēdusies, viņa iemācījās ļoti izveicīgi rīkoties ar savu kūju. Iedama viņa izskatījās pēc liela tārtiņa — lēni un stīvām kājām, bieži apstājās un pagrozīja galvu šurpu turpu, pamanīja visu, kas noticis, un devās atkal tālāk.

Vecāmāte ne vienmēr rīkojās pavisam loģiski. Lai gan viņa zināja, ka nav jājūt sirdsapziņas pārmetumi par mazām sa­lām, kas aprūpē sevi pašas, viņu pārņēma liels nemiers, kad iestājās sausums. Mijkrēslī viņa devās uz muklāju, kur zem alkšņiem bija paslēpusi kannu, un ar kafijas tasīti izsmēla no dibena pēdējās ūdens paliekas. Tad staigāja apkārt, šur un tur aplaistīja to, kas viņai visvairāk patika, un atkal paslēpa kannu. Rudenī vecāmāte salasīja sērkociņu kastītēs savvaļas augu sēklas un pēdējā uz salas pavadītajā dienā izsēja tās, neviens nezināja, kur.

Lielās pārmaiņas sākās, kad Sofijas tētis pa pastu saņēma puķu katalogus. Viņš nelasīja neko citu kā vien puķu katalo­gus. Beigās viņš aizrakstīja uz Holandi, un viņi atsūtīja kasti, kas bija pilna ar maisiņiem, un katrā maisiņā gulēja brūni balts sīpols, ievīstīts vieglās un sargājošās dūnās. Tētis pasū- tināja vēl vienu kasti, un tad viņš saņēma no Amsterdamas īpašas dāvanas, porcelāna tupelīti, kas bija vāze, un firmas sī­polus, kuru nosaukums bija kaut kas līdzīgs Houet van Moujk. Vēlā rudenī tētis viens pats aizbrauca atpakaļ uz salu un iestādīja savus sīpolus. Un visu ziemu viņš turpināja lasīt par augiem, krūmiem un kokiem, lai, cik vien iespējams, censtos tos izprast, tie visi bija jutīgi un izlutināti, un ar tiem bija jāapietas zinātniski un ar lielu gādību. Tie nevarēja augt bez īstas zemes un ūdens noteiktos laikos. Rudenī tie bija jāap­sedz, lai nenosaltu, un pavasarī jāatbrīvo, lai nesapūtu, tie bija jāsargā no ūdensžurkām un vētrām, un karstuma, un nakts salnām, un, protams, no jūras. Tētis to visu zināja, un varbūt tieši tāpēc viņš tā aizrāvās.

Kad ģimene atgriezās salā, viņi līdzi vilka divas laivas. Krastā tika izvelti milzīgi īstas, melnas iekšzemes augsnes maisi un gulēja pa visu pludmali kā ziloņi atpūtā. Uz verandu tika aiznestas kastes, kārbas un grozi ar augiem melnos plast­masas maisiņos, krūmi un veseli koki, kam saknes saliktas maisos, un simtiem mazu kūdras podiņu ar vāriem dīgstiem, kam pirmais laiks jāpavada iekštelpās.

Pavasaris bija vēls, slapjdraņķis un vētra katru dienu. Viņi kurināja tā, ka plīts drebēja, un aizklāja visus logus ar segām. Viņi sakrāva somas pie sienas un izveidoja šauras taciņas starp augiem, kas stāvēja uz grīdas cieši cits pie cita un sildījās. Lā­giem vecāmāte zaudēja līdzsvaru un uzsēdās tiem virsū, bet lielākoties tie atkal pacēlās. Ap plīti rindojās žūstošā malka, un drēbes karājās pie griestiem. Un verandā zem plēves gu­lēja papeles, cements un krūmi. Vētra turpinājās, un slapj­draņķis pamazām pārvērtās lietū.

Katru rītu Sofijas tētis pamodās pulksten sešos. Viņš ieku­rināja uguni, uzvārīja ģimenei tēju un pagatavoja sviestmai­zes, tad izgāja ārā. Viņš uzplēsa kūdru milzīgos gabalos un nokaplēja klinti tīru. Mežā un pa visu salu viņš izraka dziļas bedres un piepildīja izplucināto lauku ar īstu melnu zemi.

Viņš saripināja kopā lielus akmeņus un būvēja mūrus, lai dārzam būtu aizvējš, pie namiņa sienas un ap priedēm viņš novietoja režģus vīteņaugiem un uzraka dumbrāju, lai tur uztaisītu cementa dambi.

Vecāmāte stāvēja pie loga un vēroja. "Muklāja ūdens pa­celsies par divdesmit centimetriem," viņa ierunājās. "Un ka­diķiem tas nepatiks."

"Tur būs raibas un sarkanas ūdensrozes," Sofija sacīja. "Kam interesē kadiķa domas?"

Vecāmāte neko neteica. Taču nolēma kādā jaukā dienā izglābt uzplēsto kūdru un pagriezt to pareizi, jo viņa zināja, ka tā ir pilna ar margrietiņām.

Vakaros tētis aizkūpināja pīpi un prātoja par augsnes ķī­misko sastāvu. Pa visu galdu un gultu bija izkaisīti ziedu katalogi, un krāšņie attēli spīdēja lampas gaismā. Sofija un vecāmāte mācījās augu nosaukumus un pārklaušināja viena otru, viņas uzdrukāja katru nosaukumu uz lapiņas.

"Fritillaria Imperialis," Sofija sacīja. "Forsythia spectabilis! Tas izklausās daudz smalkāk par atraitnītēm."

"Smalki vai nesmalki," vecāmāte atteica. "Atraitnītes sauc par Viola Tricolor, tā lūk. Starp citu, pie īsti smalkiem cil­vēkiem nav pat vārdu plāksnīšu."

"Mums gan pilsētā ir vārdu plāksnītes," Sofija teica, un viņas rakstīja tālāk.

Kādu nakti vējš rimās un lietus mitējās. Vecāmāte pamo­dās no klusuma un nodomāja: tagad viņš sāks stādīt.

Saullēktā namiņu apžilbināja gaisma, debesīs nebija mā­koņu, jūra un sala kūpēja. Sofijas tētis apģērbās un izgāja ārā, cik klusu vien varēja. Viņš noņēma papelei plēvi un aiznesa koku uz paredzēto bedrīti krasta pļavā. Papele bija trīsarpus metru gara. Tētis uzbēra tai zemi ap saknēm un no visām pu­sēm ļoti stingri piesēja stumbru ar auklām. Tad viņš ienesa mežā rozes un nolika tās viršos, pēc tam aizkūpināja pīpi.

Kad viss bija nonācis zemē, sekoja ilgs gaidīšanas laiks. Visas dienas bija vienlīdz mierīgas un siltas. Holandiešu sīpoli atvēra savas brūnās čaulas un auga taisni uz augšu. Dambja iekšpusē dūņās sāka kustēties baltas saknes, smalka metāla tīkla ieslēgtas un noenkurotas ar akmeņiem. Visā salā jaunas saknes meklēja atbalstu, un visus stumbrus un stublājus caur­strāvoja dzīvība.

Kādu rītu atsprāga durvis un Sofija sauca: "Gudošniks uzdīdzis!"

Vecāmāte devās ārā, cik ātri vien jaudāja, un uzlika bril­les. No zemes slējās tievs, zaļš šķēps, tas bija pavisam skaidrs tulpes sākums. Viņas ilgi to vēroja.

"Tas varētu būt arī Dr. Plesman," vecāmāte sacīja (bet pa­tiesībā tā bija Mrs John T. Scheepers).

Pavasaris atalgoja tēta pūles, būdams ļoti rāms, un sāka augt viss, atskaitot papeli. Pumpuri pietūka un uzplauka sa­gumzītās, spožās lapiņās, kas ātri iztaisnojās un izauga lielā­kas. Tikai papele stāvēja kaila savās virvēs un bija tieši tāda kā ierodoties. Skaistais laiks turpinājās jūnijā, un lietus nelija.

Pāri visai salai klājās plastmasas cauruļu sistēma, jau pa pusei iegrimusi sūnās. Tās bija savienotas ar misiņa vītnēm un sagāja kopā pie maza sūkņa, kas zem savas kastes stāvēja pie lielākās lietusūdens tvertnes. Pār kublu gulēja milzīgs plast­masas pārklājs, kas neļāva ūdenim iztvaikot, viss bija izdomāts ļoti gudri. Divreiz nedēļā tētis iedarbināja sūkni, brūnais, sil­tais ūdens tecēja pa caurulēm un ūdens sadalītājiem un šļācās pār zemi kā smalka duša vai taisna strūkla, atkarībā no auga veida un vajadzībām. Daži tika laistīti tikai minūti, citi trīs vai piecas minūtes, līdz nozvanīja tēta virtuves pulkstenis un viņš noslēdza vērtīgo ūdeni. Protams, ka viņš neko nevarēja dot pārējai salai, un tā klusi nodzeltēja. Augiem klātā zeme sakalta plaisās un pagrieza uz augšu malas kā vecas desas šķē­lītes, vairākas priedes nomira, un katru nākamo rītu laiks bija tikpat nepielūdzami skaists. Pār krastu gāja negaiss pēc ne­gaisa, šurpu turpu ar lietusgāzēm, taču tās nespēja tikt pāri jūrai. Ūdens lielajā kublā vienkārši nokritās. Sofija lūdzās Dievu, taču nekas neuzlabojās. Un kādu vakaru, kamēr tētis laistīja, sūknis izdvesa nelāgu, guldzošu skaņu, un šļūtene sašļuka, tvertne bija pilnīgi tukša, un plastmasas pārklājs lipa pie di­bena, saburzījies miljons ielocēs.

Veselu dienu Sofijas tētis staigāja apkārt un domāja, viņš aprēķināja un zīmēja, un devās uz veikalu piezvanīt. Salai uz- gūla lielais karstums, dienām ritot, tā kļuva gurdāka un gurdāka. Tētis aizbrauca uz veikalu un vēlreiz piezvanīja.

Beidzot viņš ar autobusu devās uz pilsētu, Sofija un vecāmāte saprata, ka situācija kļuvusi katastrofāla.

Kad tētis atgriezās, viņam līdzi bija lielā plastmasas desa. Desai bija tāda pati krāsa kā veciem apelsīniem, tā smagās ielocēs piepildīja puslaivu un bija īpaši konstruēta. Sapro­tams, ka nedrīkstēja zaudēt laiku, sūknis un šļūtenes tika ienestas laivā, un viņi tūlīt devās ceļā.

Jūra tveices dūmakā gulēja spoža un kūtra, un virs krasta stāvēja parastais nodevīgo mākoņu mūris. Kaijas tik tikko pacēlās gaisā, kad viņi brauca garām. Tā bija ļoti svarīga ekspedīcija. Kad viņai nonāca līdz Muklāja šērai, laiva bija tā uzkarsusi, ka darva tecēja un plastmasas desa briesmīgi oda. Tētis aiznesa sūkni uz slīkšņu, tas bija liels, dziļš muklājs ar grīšļiem un spilvēm. Viņš saskrūvēja šļūtenes, izmeta desu pie­krastes ūdeni un iedarbināja sūkni. Šļūtene piepildījās un iztaisnojās pār klinti, lēnām, lēnām lielā plastmasas desa sāka augt, viss notika saskaņā ar aprēķiniem un cerībām. Bet neviens neuzdrīkstējās izaicināt likteni ar runāšanu. Desa izauga par milzīgu, spīdīgu balonu, nospriegotu apel­sīnu krāsas lietus mākoni, kas savā vēderā glabāja tūkstošiem litru ūdens.

"Mīļo Dieviņ, neļauj tai pārplīst!" Sofija lūdzās.

Tā nepārplīsa. Tētis izslēdza sūkni un aiznesa to uz laivu. Viņš iecēla laivā šļūtenes. Viņš piesēja plastmasas desu ar stiprām virvēm un lika ģimenei apsēsties uz vidējā airsola, beidzot viņš iedarbināja motoru. Motors strādāja, un virves nostiepās, bet desa nekustējās. Tad tētis izkāpa krastā un mē­ģināja to pastumt, taču nekas nenotika.

"Mīļo Dieviņ debesīs," Sofija čukstēja. "Izdari tā, lai desa atsvabinās!"

Tētis mēģināja vēlreiz, bet nekas nenotika. Tad viņš ieskrē- jās un metās virsū plastmasas desai, un abi divi aizslīdēja pār glumajām aļģēm, viņi ilgā, grimstošā kustībā iebrauca jūrā, un Sofija sāka kliegt.

"Neliec nu vainu uz Dievu," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti ieinteresēta.

Sofijas tētis ierāpās laivā un ar rāvienu iedarbināja mo­toru, tas palēcās, un Sofija ar vecomāti reizē nolidoja laivas dibenā. Lielā plastmasas desa lēnām iegrima jūrā, nostiep­dama virves, tētis karājās pār laivas pakaļgalu un mēģināja saskatīt, ko tā dara. Tā līda caur jūraszālēm, un vietā, kur ūdens padziļinājās, tā pilnīgi pazuda un vilka motoru lejup jūrā, tā ka tas sprauslāja. Ģimene pārvietojās uz priekšu, un starp laivas malu un jūru bija tik tikko desmit centimetru.

"Es nedomāju lūgties viņu vēlreiz," Sofija dusmīgi teica.

"Viņš noteikti zina," sacīja vecāmāte, uz muguras gulē­dama priekšgalā. Viņa nodomāja — ar Dievu ir tā, ka viņš gan palīdz, bet tikai tad, kad cilvēks ir mazliet papūlējies.

Plastmasas desa lēnām kuģoja uz priekšu zaļajā dzīlē, ko jau skāra jūras dibena ēnas, liels dzīva ūdens burbulis. Visi cilvēki zina, ka lietusūdens ir vieglāks par sālsūdeni, taču šajā gadījumā sūknis bija iesūcis lielus daudzumus dūņu un smilšu. Laivā bija ļoti karsts un oda pēc benzīna, motors strādāja kā traks. Vecāmāte iemiga. Jūra bija tikpat spoža, un mākoņu sablīvējums bija pakāpies augstu pār krastu. Lielā plastmasas desa ērti brauca pār sēkli un nokrita otrā pusē, motors uz­ņēma ātrumu un traucās uz priekšu, atkal parāvās atpakaļ, un laiva pavisam veikli ielaida pakaļgalā ūdeni. Tad devās uz priekšu, taču ļoti lēnām. Vecāmāte sāka krākt. Stiprs, sauss pērkona dārds izvēlās cauri salām, un melnas vējbrāzmas izlēca uz ūdens un tikpat ātri pazuda. Kad viņi aplieca garo zemesragu, atskanēja nākamais rībiens, vienlaikus plastma­sas desa pāršļūca pār rifu un vecāmāte pamodās. Viņa redzēja, kā pār pakaļgalu pārvēlas īss, spožs vilnis, un sajuta, ka ir slapja. Vairs nebija tik karsts, apjukuši mākoņu kušķi brāzās pār debesīm, un ūdens laivā bija silts un patīkams. Ainava bija satumsusi, dzelteni spīdēja sēkļi, un smaržoja pēc lietus. Viņi lēnām tuvojās salai, kamēr negaiss vilka savu dziļo ēnu pār jūru, visi trīs sēdēja klusi un šīs nedrošības pārņemti, kam tik reti ir spraiguma vārds. Šeit bija seklāks, un katru reizi, kad plastmasas desa atsitās pret jūras dibenu, ūdens līmenis laivā pacēlās, beidzot jūra pavisam mierīgi plūda pār reli- ņiem, un reizē sākās negaiss.

Tētis apturēja sprauslājošo motoru un izbrida krastā, vi­ņam sekoja Sofija ar šļūteni. Vecāmāte ļoti piesardzīgi pārvē­lās pār reliņiem un sāka brist, lāgiem viņa mazliet papeldēja, lai atcerētos, kā tas bija. Pēc tam viņa apsēdās uz klints un izlēja ūdeni no kurpēm. Viss līcis bija pilns ar maziem, dus­mīgiem vilnīšiem, un sēklī uzskrējusi plastmasas desa spīdēja kā paradīzes apelsīns. Tētis vilka un stiepa, un tagad desa lē­nām pacēla savu oranžo vēderu, pavērsusi misiņa vītņu nabu pret debesīm, tika pievienotas šļūtenes, sākās sūknēšana, un gaisā uzlidoja liels duļķu un smilšu kunkulis! Un pēc tam pret klinti atsitās ūdens strūkla, tā ka sūnas pajuka. "Ūdens! Ūdens!" Sofija kliedza, cauri slapja un mazliet histēriska, viņa apkampa pulsējošo šļūteni un juta, ka tā pumpē ūdeni pār Clematis, Nelly Moser un Fresia, Fritillaria, Othello un madame Droutschki, Rhododendron un Forsythia Spectabilis. Viņa re­dzēja, kā spēcīgā strūkla lokā nolīst pār salu un ieplūst sau­sajā ūdensbedrē. "Ūdens!" Sofija brēca, viņa aizskrēja pie papeles un ieraudzīja, ko gaidījusi, zaļu saknes dzinumu. Un tajā pašā mirklī sākās lietus, silts un spēcīgs, un sala tapa div­kārt svētīta.

Vecāmāte visu mūžu bija bijusi spiesta taupīt, tāpēc viņas vājība bija izšķērdība. Viņa redzēja, ka dumbrājs, mucas un katra klinšu sprauga piepildās un pārplūst. Viņa vēroja vē- dināšanai izliktos matračus un traukus, kas mazgājās paši. Viņa nopūtās aiz laimes un, domās iegrimusi, no dzeramā ūdens kannas piepildīja kafijas tasīti un izlēja to pār kādu margrietiņu.

Biežu laiva

Kādā siltā un rāmā augusta nakti jūrā atskanēja dobjš, skaļš trompetes pūtiens, tas bija kā Pastardienas bazūnes. Divkār­tīgas gaismas virknes slīdēja salas virzienā lēnā lokā, milzīgā motorlaiva dūca tā, kā var dūkt tikai ļoti dārgas un ātras laivas, un lampiņas bija visās krāsās no koši zilas un asins- sarkanas līdz baltai. Visa jūra aizturēja elpu. Sofija un vecā­māte naktskreklos stāvēja uz klints un nolūkojās. Svešā laiva ar izslēgtu motoru slīdēja tuvāk un tuvāk, un lampiņu at­spulgi viļņos bija kā dejojošas uguns čūskas. Tad tā pazuda zem klints. Sofijas tētis bija uzvilcis bikses un aizskrēja lejā sagaidīt laivu. Ilgu laiku bija pavisam kluss, tad no piestātnes līdz viņām atplūda klusa mūzika.

"Viņi svin, tā ir ballīte," Sofija čukstēja. "Mēs ari iesim, mēs apģērbsimies un tūlīt dosimies turp!"

Taču vecāmāte teica: "Pagaidi. Pagaidi, līdz viņš atnāks mums pakaļ."

Gaidīdamas viņas apgūlās gultā un pavisam drīz iemiga. Un nākamajā rītā laiva bija prom, tā bija aizbraukusi.

Sofija nometās uz klints un raudāja. "Viņš būtu varējis atnākt mums pakaļ!" viņa sauca. "Viņš ļāva mums gulēt, lai gan tur bija ballīte, un es viņam nekad nepiedošu!"

"Viņš uzvedās ļoti slikti," vecāmāte stingri teica. "Un es viņam to pateikšu, kad viņš pamodīsies."

Noslēpumainās laivas tēls nepārvarami atgriezās, un So­fija kliedza no bēdām.

"Izšņauc degunu," vecāmāte sacīja. "Tā bija nejauka vil­šanās, tomēr izšņauc degunu. Tu izskaties briesmīgi." Viņa mazliet pagaidīja un teica: "Domāju, ka tie bija ļoti nepatī­kami cilvēki. Šo laivu viņi ir vienkārši saņēmuši mantojumā. Viņi neko nesaprot no laivām." Tad viņa atriebīgi piebilda: "Bet iekārtoja laivu viņi paši, un tās bija briesmīgas krāsas."

"Tu tā domā?" Sofija vaimanādama piecēlās.

"Briesmīgas," vecāmāte apgalvoja. "Viņiem bija spīdīgi zīda aizkari brūnā, dzeltenā un bēši violetā krāsā, stāvlampas, pēc reklāmām pasūtināta servīze un kokā iededzinātas bil­dītes, turklāt humoristiskas…

"Jā, jā," Sofija nepacietīgi teica. "Un tālāk?"

"Ja viņi nebūtu šo laivu saņēmuši mantojumā, viņi būtu to nozaguši!"

"Kam?"

"Kādam nabaga kontrabandistam. Un piedevām visu, ko viņš bija sablēdījis, pilnīgi visu, un paši dzēra tikai sulu. Viņi paņēma laivu tikai naudas dēļ," vecāmāte turpināja, sava te­mata iekvēlināta, "un devās ceļā bez jūras kartēm un airiem!"

"Bet kāpēc viņi ieradās pie mums?!"

"Lai paslēptu visu ieplakā un vēlāk atbrauktu tam pakaļ."

"Vai tu pati tam tici?"

"Daļēji," vecāmāte piesardzīgi atteica.

Sofija piecēlās un izšņauca degunu. "Tagad," viņa sacīja, "es tev pastāstīšu, kā tas notika. Apsēdies un klausies, ko es saku. Kad tētis turp aizgāja, viņi gribēja, lai viņš nopērk ve­selu pudeli deviņdesmitsešgrādīgā, un tā bija briesmīgi dārga. Tagad tu esi tētis. Saki, ko viņš teica."

"Viņš ļoti lepni sacīja: tas ir zem mana goda — pirkt de- viņdesmitsešgrādīgo. Es pats to atradīšu, ja vēlēšos, izglābšu to jūrā, dodamies nāves briesmās. Hā, mans kungs. Starp citu, mana ģimene uzskata, ka tas garšo draņķīgi. Tagad tava kārta."

"Ak tā, mans kungs? Jums ir ģimene? Un kur tad ir jūsu ģimene?"

"Šeit tās nav."

Sofija iesaucās: "Bet mēs visu laiku te bijām! Kāpēc viņš neteica, ka mēs te esam?!"

"Lai mūs izglābtu."

"Kāpēc? Kāpēc ir jāglābj, ja kaut kas notiek? Tu mani muļķo! Nevienu nevajag glābt, ja spēlē deju mūzika!"

"Viņiem skanēja radio," vecāmāte sacīja. "Tikai radio. Viņi gaidīja laika prognozi un ziņas. Lai dzirdētu, vai policija ir viņiem uz pēdām."

"Tu mani muļķo!" Sofija sauca. "Pulksten vienos naktī nav ziņu. Viņi svinēja un priecājās, un mēs tur nebijām!"

"Kā vēlies," vecāmāte atteica un saskaitās. "Viņi svinēja, un viņiem gāja jautri. Bet mēs nesvinam ar kuru katru."

"Es gan," Sofija draudīgi sacīja. "Es svinu ar kuru katru, ja tikai tieku dejot! Tā dara tētis un es!"

"Lūdzu," vecāmāte teica un sāka iet gar liedagu. "Sviniet ar blēžiem, ja gribat. Galvenais, lai kājas nes, pārējais nav tik svarīgs."

Laiva bija izmetusi atkritumus pār bortu, dārgus atkritu­mus, varēja skaidri redzēt, ko viņi darījuši. Lielākā tiesa bija izskalota uz klints.

"Apelsīni un karameles. Un vēži!" Sofija ar uzsvaru teica.

"Blēži ir pazīstami ar to, ka ēd vēžus," vecāmāte piezīmēja. "Tu to nezināji?" Viņai tas viss bija apnicis un radās sajūta, ka šo sarunu būtu vajadzējis izmantot audzinošākam nolūkam. Un, starp citu, kāpēc gan lai blēži neēstu vēžus?

"Tu runā aplam," Sofija paskaidroja. "Padomā pati. Es stāstu, ka tētis ēda vēžus kopā ar blēžiem un tad aizmirsa mūs. Tieši tā viss sākās."

"Jā, jā, jā," vecāmāte teica. "Izdoma pati, ja netici manam stāstam."

Tukša Old Smugglers pudele klusi dauzījās pret klinti. Va­rētu taču iedomāties, ka viņš nemaz nebija aizmirsis, bet vi­ņam šķita jauki būt vienam pašam. Patiesībā gluži saprotami.

"Tagad es zinu!" Sofija izsaucās. "Viņi iedeva tētim mie­gazāles. Tieši tad, kad viņš grasījās iet mums pakaļ, viņa glāzē iebēra daudz miegazāļu, un tieši tāpēc viņš guļ tik ilgi!"

"Nembutālu," ierosināja vecāmāte, kurai patika gulēt. Sofija blenza uz viņu ieplestām acīm. "Tā nesaki!" viņa klie­dza. "Ja nu viņš vairs nepamostas!" Viņa apcirtās un sāka skriet, viņa lēca un skrēja, skaļi raudādama aiz bailēm, un tieši tad, tieši tur, ar akmeni nostiprināta uz laiviņas, gulēja milzīgā šokolādes kārba. Tā bija milzīga rožaini zaļa kārba, greznota ar sudrabotu lenti. Košās krāsas padarīja ainavu pelēcīgāku nekā jebkad agrāk, un nebija nekādu šaubu, ka brīnišķīgā kārba ir dāvana. Pušķa rozetē gulēja maza vēs- tulīte. Vecāmāte uzlika brilles un lasīja: "Mīļš sveiciens tiem, kas ir par vecu vai par jaunu, lai varētu piedalīties." — "Ne­taktiski," viņa caur zobiem nomurmināja.

"Kas tur rakstīts?! Ko viņi saka?" Sofija sauca.

"Viņi saka tā," vecāmāte teica. "Viņi saka: mēs esam iz­turējušies ļoti slikti, un tā ir mūsu vaina, piedodiet, ja varat."

"Vai mēs varam piedot?" Sofija jautāja.

"Nē," vecāmāte atteica.

"Varam gan. Mums vajadzētu viņiem piedot. Patiesībā blēžiem vienmēr vajadzētu piedot. Cik jauki, ka viņi tomēr bija blēži. Kā tu domā, vai šokolāde ir saindēta?"

"Nē, nedomāju vis. Un tās miega zāles noteikti bija pavi­sam vieglas."

"Nabaga tētis." Sofija nopūtās. "Viņš tik tikko izspruka sveikā."

Un tā arī bija. Tēti līdz pat vakaram mocīja galvassāpes, un viņš nespēja ne ēst, ne strādāt.

Apciemojums

Sofijas tētis izlēja biezumus no kafijkannas un iznesa puķu podus verandā.

"Kāpēc viņš tā dara?" vecāmāte jautāja, un Sofija atbil­dēja, ka augi labāk jutīšoties ārā, kamēr viņš būšot prom.

"Kur — prom?" vecāmāte vaicāja.

"Veselu nedēļu," Sofija atbildēja. "Un mēs dzīvosim pie kāda krastā, līdz viņš atgriezīsies."

"To es nezināju," vecāmāte sacīja. "Neviens man to nav teicis." Viņa iegāja viesu istabā un mēģināja lasīt. Protams, podu puķes tiek pārvietotas tur, kur tām labāk, tās izturēs nedēļu verandā. Ja cilvēks ilgi ir prom, puķe jānovieto pie kāda, kas to var aplaistīt, tas ir ļoti apgrūtinoši. Pat istabas augi kļūst par atbildību, gluži kā viss cits, par ko cilvēks rūpē­jas un kas pats nevar lemt par sevi.

"Nāc ēst!" Sofija sauca aiz durvīm.

"Man negribas," vecāmāte atteica.

"Vai tev ir slikti?"

"Nē," vecāmāte teica.

Vējš pūta un pūta. Uz šīs salas vienmēr pūta, te no vienas, te otras puses. Rezervāts tam, kas strādā, mežonīgs dārzs tam, kas aug, citiem vienkārši dienas, kas pievienojas dienām, laikam ritot.

pūķis neizdevās labi. Puķu mietiņi negribēja turēties cits citā, zīdpapīrs ieplīsa, un klīsteris nonāca nepareizās vietās. Kad pūķis bija gatavs, tas atteicās lidot, atkal un atkal atsitās pret zemi, it kā gribētu iznīcināt sevi, līdz beidzot metās muklājā. Sofija nolika to pie vecāsmātes durvīm un devās projām.

Kāds gudrs bērns, vecāmāte nodomāja. Pūķis, gluži lie­lisks simbols. Viņa zina, ka agri vai vēlu es uztaisīšu pūķi, kas lidos, taču tas nelīdz. Tam nav nozīmes.

Kādā rāmā dienā uz salas pusi brauca maza, balta laiva ar piekaramo motoru.

"Tas ir Verners," vecāmāte sacīja. "Nu viņš atkal ierodas ar savu šeriju." Brīdi viņa prātoja, vai nejusties mazliet slikti, tomēr pārdomāja un izgāja uz klints.

Verneram galvā bija linaudekla cepure, un viņš bija ļoti sportiski ģērbies, laiva pavisam noteikti bija iekššēru laiva, taču likās izskaistināta. Tai bija ķīļa izliekums. Viņš noraidīja jebkādu palīdzību, izplestām rokām nāca vecaimātei pretī un sauca: "Mīļā, vecā draudzene, tu vēl dzīva!"

"Kā redzi," vecāmāte sausi izmeta un ļāvās apkampties. Viņa pateicās par pudeli, un Verners teica: "Tu redzi, ka es atceros. Tā pati marka, kas desmitajos gados."

Cik muļķīgi, vecāmāte nodomāja. Kāpēc es nekad neuz­drošinājos pateikt, ka šerijs ir visriebīgākais, ko esmu dzērusi. Vēlāk bija par vēlu. Tas bija patiesi žēl, iedomājoties, ka viņa beidzot ir sasniegusi to vecumu, kad mierīgi var atļauties būt patiesa sīkumos.

Viņi izņēma no laivas asarus un ēda mazliet agrāk nekā parasti. "Priekā!" Verners nopietni teica un pagriezās pret vecomāti. "Ir jauki piedzīvot savu vecumdienu pēdējo ainavu

"Vai tu esi nikna?" Sofija jautāja, bet vecāmāte neatbil­dēja. Ēvergordi brauca garām ar pastu, un tētis dabūja zināt, ka viņam vispār nav jābrauc uz pilsētu. "Tad jau labi," teica Sofija, bet vecāmāte neteica neko. Viņa bija kļuvusi ļoti klusa un vairs netaisīja koka mizu laiviņas, un, kad viņa mazgāja traukus vai tīrīja zivis, izskatījās, ka viņai nav jautri. Un skais­tos rītos viņa vairs neķemmēja matus pie malkas grēdas, lē­nām un seju pavērsusi pret sauli. Viņa tikai lasīja un pat neinteresējās par to, kā grāmata beigsies.

"Vai tu proti taisīt pūķus?" Sofija jautāja, taču vecāmāte atbildēja, ka neprotot. Dienām ritot, viņas atsvešinājās viena no otras tādā biklumā, kas bija gandrīz naidīgs.

"Vai tā ir taisnība, ka tu esi dzimusi deviņpadsmitajā gad­simtā?" Sofija diezgan vīzdegunīgi kliedza pa logu.

"Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit otrajā gadā," vecāmāte ļoti skaidri atbildēja. "Ja tas tev kaut ko izsaka."

"Nē, neizsaka!" Sofija nokliedzās un aizskrēja.

Sala tika svētīta ar maigu nakts lietu. Garām peldēja un krastā tika izvilkts daudz apaļkoku. Neviens neiebrauca ciemos, nebija vēstuļu, un orhidejai izplauka viens zieds. Viss bija labi, tomēr dziļas melanholijas apēnots. Bija augusts ar vējainām un skaistām dienām, taču, lai notiktu kas notikdams, vecaimātei tas šķita tikai laiks, kas pievienots laikam, jo viss ir izzūdošs un skriešana pakaļ vējam. Tētis tikai strādāja pie sava galda.

Kādu vakaru Sofija uzrakstīja pati savu vēstuli un pabāza to zem durvīm. Tur bija rakstīts: "Es tevi ienīstu. Ar sirsnīgiem sveicieniem Sofija."

Vēstule bija pavisam bez kļūdām.

Sofija uztaisīja pūķi. Tas bija attēlots žurnālā, ko viņa at­radusi bēniņos, tomēr, lai gan viņa darīja tieši tā, kā rakstīts, izgaistošā vasarā. Apkārt viss norimst, katrs aiziet savu ceļu, tomēr mēs visi satiekamies pie jūras rāmā saulrietā."

Viņi iedzēra pavisam mazus malciņus šerija.

Vecāmāte sacīja: "Laikam gan. Lai gan šovakar solīja vēju. Cik daudz zirgspēku tev ir?"

"Trīs," Sofija minēja.

"Cetrarpus," Verners īsi atbildēja. Viņš paņēma gabaliņu siera un skatījās ārā pa logu.

Vecāmāte saprata, ka viņš jūtas aizvainots, un līdz kafijai centās būt tik laipna, cik vien spēja, tad ierosināja doties pa­staigā divatā. Viņi devās pa taku uz kartupeļu lauciņu, un ve­cāmāte atcerējās atbalstīties pret Vernera roku ik reizi, kad zeme kļuva nelīdzena. Bija ļoti silts un mierīgs.

"Kā tavām kājām?" Verners jautāja.

"Slikti," vecāmāte atklāti atbildēja. "Bet daždien varu pa­staigāt tīri labi." Pēc tam viņa pajautāja, ar ko Verners no­darbojas.

"Nu, ar šo un to." Viņš joprojām bija aizvainots. Piepeši viņš izsaucās: "Un Bakmansons ir aizgājis!"

"Kur tad viņš ir?"

"Viņš vairs nav mūsu vidū," Verners saskaities paskaidroja.

"Ak tā, viņš ir miris," vecāmāte noteica. Viņa sāka prātot par visiem nāves eifēmismiem un baiļpilno tabu, kas viņu vienmēr bija interesējis. Žēl, ka nekad nevarēja uzsākt par šo tematu inteliģentu sarunu. Vai nu viņi bija par jaunu vai par vecu, vai arī viņiem nebija laika.

Tagad Verners runāja par kādu citu, kas aizgājis, un par veikala nelaipno pārdevēju. Visapkārt būvējot neglītas mājas, un ļaudis kāpjot krastā, nepalūguši atļauju, bet attīstībai, pro­tams, jānotiek.

"Tās nu gan ir drūmas aplamības!" vecāmāte sacīja, viņa apstājās un pagriezās pret Verneru. "Vienkārši aizvien vairāk cilvēku dara vienas un tas pašas stulbības — kāpēc par to celt traci. Attīstība ir pavisam kas cits, tu to labi zini. Pārmaiņas. Lielas pārmaiņas."

"Mīļā draudzene," Verners ātri iejaucās, "es zinu, ko tu tūlīt sacīsi. Piedod, ka es tevi pārtraucu, taču tu grasies jautāt, vai es nelasu avīzes."

"Nepavisam ne!" vecāmāte izsaucās, ļoti aizskarta. "Es vienkārši jautāju, vai tu nemaz nekļūsti ziņkārīgs? Vai, pie­mēram, satraukts. Vai pat izbijies."

"Nē, patiesībā ne," Verners atklāti atbildēja. "Laikam jau esmu vairāk nekā pietiekami satraucies." Viņa acis bija raiž- pilnas, viņš teica: "Ir tik grūti izdarīt tev pa prātam. Kāpēc tu lieto tik stiprus vārdus? Es taču vienkārši stāstu par to, kas notiek."

Viņi pagāja garām kartupeļu lauciņam un nonāca pie­krastes pļavā. "Šī ir īsta papele," vecāmāte teica, lai novirzītu sarunu. "Kā redzi, pie saknēm ir izdzītas atvases. Kāds draugs atveda no Lapzemes īstus gulbju mēslus, un papelei tie patika."

"Atvases," Verners atkārtoja. Brīdi viņš klusēja, tad tur­pināja: "Tas tev droši vien ir liels mierinājums, ka vari dzīvot kopā ar savu mazmeitu."

"Izbeidz šito," vecāmāte sacīja. "Izbeidz runāt simbolos, tas ir vecmodīgi. Es runāju par atvasēm, un tu tūdaļ pievēr­sies mazbērniem. Kāpēc tev vajag tik daudz izvairības un līdzību, vai tev ir bail?"

"Mīļā, vecā draudzene," Verners noskumis atteica.

"Piedod," vecāmāte sacīja. "Tā visa ir tāda pieklājība, es cenšos parādīt, ka uztveru tevi nopietni."

"Skaidrs, ka tas prasa piepūli," Verners maigi piezī­mēja. "Tev vajadzētu būt uzmanīgākai ar saviem kompli­mentiem."

"Tur tev taisnība," vecāmāte atteica.

Viņi devās uz zemesragu, miermīlīgi klusējot. Beidzot Verners sacīja: "Agrāk tu nekad nerunāji par zirgspēkiem un gulbju mēsliem."

"Es nezināju, ka tie var būt interesanti. Praktiskas lietas var būt ļoti aizraujošas."

"Bet par savu personisko nerunā," Verners piezīmēja.

"Varbūt ne par svarīgāko." Vecāmāte apstājās, lai pado­mātu. "Katrā ziņā mazāk nekā agrāk. Varbūt lielākoties viss jau ir pateikts. Un esmu pamanījusi, ka tas neatmaksājas. Vai ka man nav uz to tiesību."

Verners neko neteica.

"Vai tev ir sērkociņi?" vecāmāte jautāja. Verners aizde­dzināja viņas cigareti, un viņi atgriezās namiņā. Pagaidām vējš nebija sacēlies.

"Tā laiva nav mana," Verners sacīja.

"To es redzu. Tai ir izliekts ķīlis. Vai tu to aizņēmies?"

"Vienkārši paņēmu," Verners atbildēja. "Paņēmu to un aizlaidos. Ir ļoti nepatīkami, ka viņi par mani vienmēr rai­zējas."

"Bet tev tak vēl ir tikai septiņdesmit pieci," vecāmāte iz­brīnījusies iebilda. "Tu taču vari darīt, ko vien vēlies?"

Verners atbildēja: "Tas nav tik vienkārši, ir jādomā par citiem. Viņi tomēr ir atbildīgi par mani. Un beigu beigās es lielākoties vienkārši maisos pa kājām."

Vecāmāte apstājās un ar kūju bakstīja sūnu pikucīti, viņa to iebīdīja īstajā bedrītē un gāja tālāk.

"Lāgiem jūtos ļoti nospiests," Verners sacīja. "Tu teici, ka nevajag runāt par svarīgo, bet tagad es to daru. Šķiet, ka šodien runāju tikai aplamības."

Visa jūra bija saulrieta dzeltena un pavisam mierīga.

"Vai atļausi uzsmēķēt?" viņš jautāja.

Vecāmāte atbildēja: "Ar prieku, mīļais draugs."

Verners aizsmēķēja mazu cigāru. Viņš teica: "Viņi tik daudz runā par vaļasprieku. Tu jau zini, vaļasprieku."

"Jā," vecāmāte atteica. "Ka tev vajadzētu just vēlē­šanos."

"Kolekcionēt mantas," Verners turpināja. "Tas taču ir muļ­ķīgi. Es labprāt vēlētos kaut ko pagatavot, ar rokām, saproti, bet esmu mazliet nepraktisks."

"Tu taču varētu kaut ko iestādīt?"

"Kā tad!" Verners izsaucās. "Tu esi tāda pati, tieši tāda pati, iestādīt, viņi saka, skatīties, kā tas aug! Es pats to būtu iedomājies, ja viņi nebūtu pateikuši."

"Jā, tur tev taisnība," vecāmāte teica. "Tas tiesa. Ir jāsajūt."

Viņi aizgāja pakaļ Vernera grozam un svīterim, un visi atsveicinājās. Vecāmāte ierosināja, ka varētu iedzert glāzi še- rija, bet Verners paskaidroja, ka šis dzēriens viņam patiesībā nekad neesot garšojis, un viņš to vērtējot tikai saistībā ar viņu kopīgajām atmiņām, kas viņam esot ļoti dārgas.

"Arī man tās ir dārgas," vecāmāte godīgi piebilda. "Brauc taisni garām Zirgu šērām, tur viscaur ir dziļš. Un izdomā kaut ko, kā viņus apmuļķot."

Verners atteica: "Tā arī darīšu. Apsolu." Viņš iedarbināja motoru un uzņēma taisnu kursu.

"Kas viņam jāapmuļķo?" Sofija jautāja.

"Radinieki," vecāmāte atbildēja. "Nejauki radinieki. Viņi Verneram stāsta, kas viņam jādara, nejautājot, vai viņam to gribas, un tāpēc viņam negribas itin neko."

"Cik briesmīgi" Sofija iesaucās. "Ar mums tā nekad ne­drīkst notikt!"

"Nē. Nekad!" vecāmāte noteica.

Sliekas un citi

Kādu vasaru, pavisam pēkšņi, Sofija sāka baidīties no ma­ziem dzīvnieciņiem, jo mazāki tie bija, jo vairāk viņa baidījās. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Kopš reizes, kad viņai bija izdevies iedabūt sērkociņu kastītē savu pirmo zirnekli, lai to pieradinātu, viņas vasaras bija pilnas ar kāpuriem, kurkuļiem, tārpiem, vabolēm un līdzīgām nepieejamām radībām, kam viņa deva visu, ko tie varētu vēlēties no dzīves un ar laiku pat brīvību. Tagad viss bija mainījies. Viņa staigāja apkārt piesar­dzīgiem, bailīgiem soļiem, blenzdama zemē, lai pamanītu tos, kas ložņā un rāpo. Krūmi bija bīstami, jūraszāles bija bīs­tamas, lietusūdens, tie bija visur, tie varēja būt starp grāmatas vākiem, saplacināti un beigti, jo ir tā, ka rāpojoši dzīvnieki, sašķaidīti dzīvnieki un beigti dzīvnieki seko tavai dzīvei no sākuma līdz beigām. Vecāmāte mēģināja par to parunāt, taču viņai neizdevās. Neizskaidrojamām bailēm ir tik grūti palīdzēt.

Kādu rītu pludmalē bija izskalots nepazīstams sīpols, un to vajadzēja iestādīt zem viesu istabas loga. Sofija iedūra zemē savu lāpstu, lai izraktu bedrīti, lāpsta pāršķēla kādu slieku vidū pušu, un Sofija redzēja, ka abas puses lokās melnajā augsnē, viņa nosvieda lāpstu, atmuguriski virzījās uz namiņa pusi un kliedza.

"Tās atkal izaugs," vecāmāte sacīja. "Pilnīgi droši. Tās iz­augs. Tas nekas, tici man." Likdama sīpolu zemē, viņa turpi­nāja runāt par sliekām, Sofija nomierinājās, tomēr joprojām bija ļoti bāla. Viņa klusēdama sēdēja uz verandas kāpnītēm, pievilkusi kājas sev klāt.

"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka neviens nav pietiekami interesējies par sliekām. Kādam, kurš ir patiesi ieinteresēts, vajadzētu uzrakstīt par tām grāmatu."

Vakarā Sofija jautāja, vai "daži labi" rakstīt kopā vai at­sevišķi.

"Atsevišķi," vecāmāte atbildēja.

"No tās grāmatas nekas nesanāks," Sofija nikni teica. "Es nevaru domāt, ja mani visu laiku traucē pareizrakstība, es aiz­mirstu, kur paliku, un tur iznāk tikai muļķības!" Grāmatai bija daudz lapu un sašūta muguriņa. Sofija nometa to uz grīdas.

"Kāds ir nosaukums?" vecāmāte jautāja.

"Disertācija par sliekām, kas pārtrūkušas pušu! Bet tur nekas nesanāks!"

"Apsēdies kaut kur un diktē," vecāmāte sacīja. "Es rak­stīšu, un tu teiksi, ko rakstīt. Mums laika ir gana. Kur es atkal esmu likusi brilles?"

Tas bija īpaši labs vakars, lai sāktu rakstīt grāmatu. Vecā­māte atvēra pirmo lappusi, kas saņēma pietiekami gaismas no saulrieta aiz loga, tur jau bija uzzīmēta vinjete ar pāršķeltu slieku, viesu istaba bija mierīga un vēsa, un aiz sienas sēdēja un strādāja tētis.

"Ir tik labi, kad viņš strādā," Sofija piezīmēja. "Tad es zinu, ka viņš tur ir. Izlasi, ko es uzrakstīju."

"Pirmā nodaļa," vecāmāte lasīja. "Ir daži labi, kas mak­šķerē ar tārpiem."

"Atstarpe. Tagad tev jāturpina: es neteikšu, kā viņus sauc, bet tētis tas nav. Ja tagad iedomājas slieku un šī slieka ir nobi­jusies, tā saraujas līdz… Cik stipri tā saraujas?"

"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma."

"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma, un tad tā kļūst maza un resna, un tad tajā ir viegli iedurt, un tas sliekai ne­bija padomā. Bet, ja iedomājas gudru slieku, tā izstiepjas tik gara, cik vien spēj, tā ka nav nekā, kur iedurt, un slieka pār­plīst. Zinātne vēl nezina, vai slieka vienkārši saplīst vai arī tā ir viltīga, jo vienmēr nevar zināt, bet…"

"Mirklīti," vecāmāte sacīja. "Vai drīkstu pierakstīt: vai tas ir tāpēc, ka slieka neiztur vai arī tā ir gudrība?"

"Vienalga," Sofija nepacietīgi attrauca. "Lai tikai būtu saprotami. Tagad netraucē mani. Turpini tā: slieka noteikti labi zina, ka pārplīstot abas puses sāk augt pilnīgi vienas pa­šas. Atstarpe. Taču mēs nezinām, cik sāpīgi tas ir. Turklāt mēs nezinām arī, vai tārpiņš baidās no sāpēm. Taču slieka katrā ziņā jūt, ka tai visu laiku tuvojas un tuvojas kaut kas ass. Tas ir instinkts. Starp citu, es jums teikšu, ka nevar apgalvot — slieka ir tik maza un tai ir tikai barības sagremošanas kanāls, un tāpēc tai nesāp. Es esmu pārliecināta, ka sāp, bet varbūt tikai vienu sekundi. Tagad es domāju par gudro slieku, kas izstiepās gara un tad pārtrūka uz pusēm, tas, piemēram, va­rētu būt tāpat kā izraujot zobu, tikai tas nesāp. Pēc tam, no­mierinājusi nervus, slieka tūdaļ juta, ka kļuvusi īsāka, un tad ieraudzīja, ka otra puse guļ blakus. Lai to visu būtu mazliet vieglāk saprast, es teikšu tā — abi gabali nokrita zemē, un tas ar āķīti aizgāja savu ceļu. Tie vairs nevarēja saaugt kopā, jo bija šausmīgi satraukti, un tāpēc it nemaz neapdomājās. Un vēl tie zināja, ka noteikti atkal izaugs katrs uz savu pusi. Es domāju, ka tie skatījās viens uz otru un nosprieda, ka izskatās riebīgi, un tad aizrāpoja prom viens no otra, cik ātri vien spēja. Vēlāk tie sāka prātot. Tie juta, ka tagad visa dzīve pār­vērtīsies, taču nezināja, kā vai kādā veidā."

Sofija apgūlās gultā uz muguras un domāja. Viesu istabā bija kļuvis tumšs, un vecāmāte piecēlās, lai iedegtu lampu.

"Nevajag," Sofija teica. "Nededz lampu. Paņem kabatas lukturīti. Dzirdi? Vai to sauc — piedzīvot?"

"Jā," vecāmāte atteica. Viņa nolika iedegto kabatas luk­turīti uz naktsgaldiņa un gaidīja.

"Jādomā, ka viss, ko tās vēlāk piedzīvoja, kļuva uz pusi mazāks, tomēr puses katrā ziņā noteikti jutās arī atvieglotas un juta arī, ka nekas no tā, ko viņas dara, vairs nav viņu vaina. Abas puses vienkārši novēla vainu viena uz otru vai arī teica, ka pēc šāda notikuma neviens vairs nav savā ādā. Ir kāda lieta, kas padara visu sarežģītāku, proti, tas, ka pastāv tik liela atšķirība starp galvas galu un pakaļgalu. Neviens tārps nekad neiet atmuguriski, un tāpēc tam arī galva ir tikai vienā galā. Bet, ja Dievs ir radījis sliekas tā, ka tās var sadalīties un atkal izaugt, tad jābūt tādam kā slepenam vadam, kas snie­dzas sliekai līdz pakaļgalam un vēlāk palīdz tai domāt. Citādi slieka nevar tikt galā, palikusi viena. Tomēr pakaļgalam ir ļoti mazas smadzenes. Tās noteikti atceras savu otru pusi, kas vien­mēr gāja pa priekšu un visu izlēma. Un tagad," Sofija sacīja un piecēlās, "tagad pakaļgals jautā: uz kuru pusi man augt? Vai man veidot jaunu asti vai galvu? Un vai man jāturpina sekot un izvairīties no svarīgu lietu izlemšanas vai arī jābūt tai, kas zina labāk, līdz atkal pārplīsīšu uz pusēm? Tas būtu aizraujoši. Taču var gadīties, ka slieka ir tik ļoti pieradusi būt aste, ka atstāj visu, kā ir. Vai pierakstīji visu, ko es teicu?"

"Katru vārdu," vecāmāte atteica.

"Tagad būs nodaļas beigas: Bet varbūt galvas gals domā — cik jauki, ka it nekas nav jāvelk līdzi, bet kas to lai zina, jo tas nav droši. Nekas nav īsti droši, ja reiz esi tāds, kas jebkurā mirklī var pārplīst vidū pušu. Bet, lai kā uz šo lietu raudzītos, vajadzētu izbeigt makšķerēt ar tārpiem."

"Re kā," vecāmāte sacīja. "Disertācija beigusies un pa­pīrs arī."

"Nemaz nav beigusies," Sofija teica. "Tagad būs otrā no­daļa, taču to es izdomāšu rīt. Kā tev šķiet, kā ir?"

"Ļoti pārliecinoši."

"Man arī tā šķiet," Sofija sacīja. "Varbūt ļaudis kaut ko iemācīsies no manis teiktā."

Nākamajā vakarā viņas turpināja ar virsrakstu Citi bē­dīgi dzīvnieki. "Ar maziem dzīvnieciņiem ir ļoti sarežģīti. Es vēlētos, kaut Dievs nebūtu radījis mazos dzīvnieciņus vai arī būtu uztaisījis tos tā, lai tie varētu pateikt, ko vēlas, vai arī lai Viņš būtu devis tiem skaidri redzamas sejas. Atstarpe. Ja padomā, piemēram, par naktstauriņiem. Tie lido un lido uz lampu, un apdedzinās, un lido turp atkal. Tas nevar būt in­stinkts, jo tā tas nav iekārtots. Tauriņi neko nesaprot, vien­kārši joņo tieši virsū. Pēc tam guļ uz muguras un trīsina visas savas kājiņas, un tad tie ir beigti. Vai pabeidzi? Izklausās labi?"

"Ļoti labi," vecāmāte noteica.

Sofija piecēlās un iesaucās: "Tad uzraksti tā, raksti, ka es ienīstu visu, kas mirst lēnām! Raksti, ka es ienīstu visu to, kas neļauj palīdzēt! Vai kārtīgi pierakstīji?"

"Jā gan."

"Tagad nāk garkāju odi. Es daudz domāju par garkāju odiem. Tiem nekad nevar palīdzēt, nesalaužot divas kājas.

Nē, raksti: trīs kājas. Kāpēc tie nevar pievilkt klāt savas kājas? Raksti, ka mazi bērni kož zobārstam, bet tad salūst viņš, ne­vis bērni. Pagaidi." Sofija prātoja, iespiedusi seju plaukstās. "Raksti Zivis" viņa sacīja. "Un tad atstarpe. Mazas zivtiņas mirst lēnāk par lielām zivīm, tomēr ļaudis ar mazajām apie­tas daudz nevīžīgāk. Tām jāguļ uz klints ļoti ilgi, un tās elpo gaisu, un tas ir tikpat kā turēt kādu zem ūdens. Un kaķis," Sofija turpināja, "kā tu vari zināt, vai viņš sāks no galvas? Kā­pēc jūs zivtiņas kārtīgi nenobeidzat? Kaķis var būt piekusis, un rauda var slikti garšot, un tad kaķis sāk no astesgala, un tad es kliedzu! Es kliedzu, kad zivij uzkaisa sāli, un ūdens sa­karst, un zivs lēkā! Es neēdīšu šādas zivis, un tā jums arī vajag!"

"Tu diktē par ātru," vecāmāte sacīja. "Vai man rakstīt "tā jums arī vajag"?"

"Nē," Sofija teica. "Šī ir disertācija. Pabeidz ar zivs lēkā." Sofija brīdi klusēja, tad turpināja: "Trešā nodaļa. Atstarpe. Es ēdu krabjus, taču negribu skatīties, kā tie vārās, jo tad krabji kļūst pretīgi, un jābūt ļoti piesardzīgam."

"Tas tiesa," vecāmāte iespurdzās.

"Jēziņ!" Sofija iesaucās. "Tas ir nopietni! Nesaki neko. Raksti: es ienīstu ūdensžurkas. Nē. Raksti: es ienīstu ūdens- žurkas, taču man nepatīk, ka tās mirst. Tās iztaisa zemē ejas un tad apēd tēta sīpolus. Tās iemāca saviem bērniem taisīt ejas un ēst sīpolus. Un naktī tās guļ, ar ķepiņām apskāvušas cita citu. Tās nezina, ka ir bēduļi. Vai tas ir labs vārds?"

"Ļoti labs," vecāmāte sacīja un rakstīja tālāk, cik ātri vien spēdama.

"Un pēc tam tās dabū saindētu kukurūzu, vai arī to pa­kaļkājas iesprūst slazdos. Ir labi, ka tās iekrīt slazdā un vēders no indes uzpūšas un pārsprāgst! Bet ko iesākt? Raksti: ko iesākt, lai tās nedabūtu sodu, pirms kaut ko ir nodarījušas, un pēc tam tik un tā ir par vēlu. Tas ir ļoti grūti. Tās dzemdē jaunus bērnus ik pēc divdesmit minūtēm."

"Ik pēc divdesmit dienām," vecāmāte nomurmināja.

"Un tās māca savus bērnus. Tagad es domāju ne tikai par ūdensžurkām, bet par visiem mazajiem dzīvnieciņiem, kas apmāca savus bērnus. Un to kļūst aizvien vairāk un vairāk, un tie savukārt māca savus bērnus, un pēc tam visi ir aplam audzināti. Visļaunāk ir tiem, kas ir tik mazi, ka sastopami it visur, un ko nevar redzēt, pirms neuzkāpj tiem virsū. Un dažkārt tos nevar redzēt arī tad, bet tu to vienkārši zini un jebkurā gadījumā jūti sirdsapziņas pārmetumus.

Lai tu darītu ko darīdams, viss ir vienlīdz slikti, un tāpēc vislabāk ir nedarīt itin neko vai arī vienkārši domāt par ko citu. Beigas. Vai tur ir vieta nobeiguma vinjetei?"

"Jā," vecāmāte sacīja.

"Tev būs tā jāuzzīmē." Sofija paskaidroja. "Kā tas viss izklausās?"

"Vai man nolasīt?"

"Nē," Sofija attrauca. "Nē, nedomāju vis. Šobrīd man nav laika. Bet paglabā disertāciju maniem bērniem."

Sofijas vētra

To vasaru pieminēja nevis pec gadaskaitļa, bet paturēja at­miņā tikai kā vasaru ar lielo vētru. Neviens neatcerējās, ka caur Somu līci būtu gājuši tādi viļņi, kas nāca no austru­miem, vēja stiprums sasniedza deviņas balles, bet viļņi tika uzrauti tādā augstumā un garumā, kas atbilda desmit vai, kā daži apgalvoja, vienpadsmit ballēm pēc Boforta skalas. Bija nedēļas nogale, un radio pareģoja vieglu mainīga virziena vēju, tāpēc visas laivas bija aprīkotas jaukiem laika apstāk­ļiem. Viņiem izdevās tikt cauri sveikā tikai pateicoties Dieva žēlastībai, jo vētra uznāca pusstundas laikā un ātri sāka tra­kot pilnā spēkā. Pēc tam valdības helikopteri lidoja apkārt gar krastu un uzlasīja cilvēkus, kas bija cieši pieķērušies šērām vai savām ar ūdeni piesmeltajām laivām, helikopteri nolaidās pie ikvienas šēras, kur bija redzamas dzīvības pēdas vai kaut visnožēlojamākais grausts, un kārtīgi reģistrēja sarakstā šēras nosaukumu un izdzīvojušos. Kaut ļaudis jau no sākuma būtu zinājuši, ka visi tiks izglābti, un tādējādi varējuši veltīt vētrai pilnīgu uzmanību un apbrīnu! Gadiem ilgi pēc tam nevarēja satikt piekrastes iedzīvotājus, neparunājot par to, kā viss noti­cis, kur viņi tobrīd atradušies un ko darījuši, kad uznāca vētra.

Šī diena bija silta un ietīta dzeltenīgā dūmakā, jūra lēnām viļņojās, tik tikko manāmi cilādamās. Vēlāk ļaudis daudz ru­nāja par dzelteno dūmaku un viļņošanos, un daudzi atcerējās savas zēnības grāmatu taifūnus. Ūdens bija arī neparasti spožs un daudz zemāks nekā parasti.

Vecāmāte iesaiņoja grozā limonādi un sviestmaizes, un ap divpadsmitiem viņi nonāca pie Ziemeļu pelēkās šēras. Sofijas tētis izmeta rietumpusē divus tīklus, un vecāmāte vi­ņam airēja. Ziemeļu pelēkajai šērai piemita dziļas pamestības un melanholijas noskaņa, tomēr viņi nespēja atturēties no došanās turp. Tukšais loču namiņš bija garš un zems, akmens pamatus bija uzbūvējuši krievi un piestiprinājuši klintij ar dzelzs āķiem. Vienā pusē skaidu jumts bija iebrucis, tomēr mazais, četrstūrainais tornītis vidū bija neskarts. Asi svilpjot, ap māju šaudījās simtiem bezdelīgu, durvis bija aizslēgtas, tur karajās liela, sarūsējusi slēdzene, un pie kāpnītēm nebija at­slēgas, tur kā mūris auga nātres.

Tētis apsēdās liedagā, lai pastrādātu. Bija ļoti silts. Viļņi kļuva augstāki, un stiprā, dzeltenā gaisma virs ūdens žilbināja viņam acis. Tētis atspiedās pret klinti un iemiga.

"Man šķiet, ka gaisā jūtams pērkons," vecāmāte sacīja. "Un aka smird stiprāk nekā jebkad."

"Tā ir pilna ar maitām," Sofija teica.

Viņas ielūkojās akas šaurajā caurumā, cauri visiem ce­menta riņķiem lejā, tumsā. Viņas vienmēr apostīja aku. Tad apskatīja loču atkritumu kaudzi.

"Kur tavs tētis?"

"Viņš guļ."

"Tā ir laba doma," vecāmāte sacīja. "Pamodini mani, ja jūs darīsiet kaut ko jauku." Viņa izvēlējās smilšu laukumiņu starp kadiķiem.

"Kad mēs ēdīsim? Kad mēs peldēsimies?" Sofija jautāja. "Kad iesim apkārt salai? Vai mēs ēdīsim, vai peldēsimies, vai jūs nedarīsiet neko citu kā vien gulēsiet?"

Bija karsts un kluss, un vientulīgs. Namiņš sarāvās kā garš, plakans dzīvnieks, un pār namiņu, griezīgi klaigājot, li­dinājās melnas bezdelīgas, tās bija kā naži gaisā. Sofija apstai­gāja liedagu un atkal atgriezās, visā salā nebija nekā cita kā vien klintis un kadiķi, un oļi, un smiltis, un sausas zāles kum­šķi. Debesis un jūru aizplīvuroja dzeltenā dūmaka, kas bija stiprāka par saules gaismu un darīja sāpes acīm, viļņi cēlās pret krastu garos uzkalnos un bangās saplīsa pret liedagu. Tie bija ļoti gari viļņi. "Mīļo Dieviņ, liec, lai kaut kas notiek," Sofija lūdzās. "Tēvsmūs, es mirstu no garlaicības, āmen."

Varbūt pārmaiņas iestājās, kad apklusa bezdelīgas. Ņir­bošās debesis bija tukšas, tur vairs nebija putnu. Sofija gai­dīja. Gaisā bija uzklausītas lūgšanas. Viņa uzmanīja jūru un redzēja, ka apvārsnis satumst. Melnums izpletās, un jūra sa- červelējās aiz gaidām un šausmām. Tas nāca tuvāk. Skaļā, šal­cošā čukstā vējš atnāca uz salu un devās tālāk, tad atkal bija kluss. Sofija gaidīja pludmalē, liedaga zāle gulēja pieglausta zemei kā gaiša kažokāda. Tagad pār ūdeni brāzās jauna tumsa, tā bija lielā .vētra! Sofija skrēja tai pretī, un viņu apskāva vējš, viņa bija reizē auksta un kvēloša un skaļi sauca: "Vējš! Vējš!" Dievs bija atsūtījis viņai personisko vētru, un ūdens cēlās, savā nebeidzamajā labvēlībā Dievs meta pret krastu lielus ūdens blāķus, un tie kāpa pār liedaga akmeņiem, zāli un sūnu un putoja starp kadiķiem, un pār zemi dipēja Sofijas cietās vasarīgās pēdiņas, viņai skraidot šurpu turpu un slavējot Dievu. Viss kļuva ātrs un ass, un beidzot kaut kas notika!

Tētis pamodās un atcerējās savus tīklus. Laiva gulēja, ar sānu dauzīdamās pret krastu, airi grabēdami valstījās šurpu turpu, un motors sitās pret zāļaino pļaviņu, tētis atraisīja virvi, izstūma laivu pretvējā un ķērās pie airiem. Bangas nāca ap aizvēja krastu kā uztūkuši kalni, debesis pār viņu bija tik­pat dzeltenas, tukšas un spīdošas, un tur sēdēja Dievs un uz­klausīja Sofijas lūgšanas par vētru, un gar visu krastu valdīja vienāds apjukums un izbrīns.

Dziļi miegā vecāmāte sajuta, kā bangu dunoņa vēlas pār zemi, viņa pietrūkās sēdus un ieklausījās uz jūras pusi.

Sofija uz muguras nometās smiltīs viņai blakus un iesaucās: "Tā ir mana vētra! Es lūdzu Dieviņam vētru, un te nu tā ir!"

"Lieliski," vecāmāte atteica. "Bet mums jūrā ir tīkli."

Nav viegli vienam izvilkt tīklu, un vēja brāzmās tas ir gandrīz neiespējami. Tētis pārslēdza motoru uz mazāko āt­rumu, pavērsa laivas priekšgalu pret jūru un sāka vilkt tīklus. Pirmais tīkls tika cauri ar plīsumu, taču otrais bija ieķēries jūras dibenā. Tētis ieslēdza motoru tukšgaitā un mēģināja griezties apkārt. Tīkla tauva pārtrūka. Beidzot viņš mitējās tīklu nostiept, tikai vilka, un tīkls nāca augšā kā skrandaina trose no jūraszālēm un zivīm, kas tika ieceltas laivā. Sofija un vecāmāte stāvēja un noskatījās, kad laiva tuvojās krastam caur bangām, tētis izlēca ārā, metās pie laivas sāniem un vilka, plats vilnis skalojās ap zemesragu, sitās pret pakaļgalu un dzina uz priekšu, kad tas sūcot atkāpās, laiva droši gulēja krastā. Tētis to piesēja, viņš paņēma tīklus rokās un gāja pār salu, saliecies pret vēju. Viņas sekoja tētim, ļoti tuvu viena otrai, acis svili­nāja, un lūpas sajuta sāli. Vecāmāte gāja, plati likdama kājas un smagi spiezdama kūju pret zemi. Tagad apgāzās atkri­tumu kaudze pie akas un traucās šurp, viss, kas bija radis mieru, lai satrūdētu un pēc simt gadiem pārvērstos par zemi, tika uzrauts gaisā un virpuļoja pār krastu vētras pārņemtajā jūrā, veco loču samazgas, akas smirdoņa un visu vasaru lēnās skumjas; bangas un lidojošas baltas putas noskaloja šēru tīru.

"Vai tev patīk?" Sofija sauca. "Tā ir mana vētra! Saki, ka ir jautri!"

"Ļoti jautri," vecāmāte atteica un mirkšķināja sālsūdeni laukā no acīm.

Tētis nosvieda savus tīklus pie kāpnītēm, kur vējš bija nopūtis nātres un tās gulēja kā pelēks paklājs, pēc tam tētis viens pats devās uz zemesragu vērot viļņus. Viņš ļoti steidzās. Vecāmāte apsēdās uz klints un sāka izņemt zivis, viņai tecēja deguns un mati plīvoja uz visām pusēm.

"Ar mani ir dīvaini," Sofija ierunājās. "Uznākot vētrai, es vienmēr jūtos tik jauka."

"Ak tā?" vecāmāte teica. "Tā varētu būt tiesa…" Jauka, viņa nodomāja, nē, es laikam neesmu jauka. Labākais, ko varētu pateikt — man ir interesanti. Viņa izpiņķēja no tīkla asari un sita to pret klinti.

Tētis pāršķēla loču namiņa slēdzeni ar lielu akmeni, viņš to darīja, lai pasargātu savu ģimeni.

Priekšnams bija šaurs un tumšs gaitenītis, kas sadalīja namiņu divās daļās, uz grīdas jau gadiem ilgi gulēja beigti putni, kas iekļuvuši sabrukušajā namiņā un netikuši vairs ārā. Te oda pēc atkritumiem un sālītām zivīm. Visuresošā vētras skaņa šeit iekšā pārvērtās un ieguva draudu pieskaņu, tā nāca tuvāk. Viņi iegāja rietumpuses istabā, kurai jumts bija vesels, tā bija pavisam maza istabiņa ar divām kailām dzelzs gultām un kaļķotu plīti ar jumtiņu, istabas vidū stāvēja galds un divi krēsli. Tapetes bija ļoti skaistas. Tētis nolika viņu grozu uz galda, un viņi dzēra limonādi un ēda sviestmaizes. Pēc tam viņš sāka strādāt. Vecāmāte apsēdās uz grīdas un ņēma zivis laukā no tīkla. Jūras dārdoņa visu laiku bija jūtama na­miņa sienās kā nemitīga drebēšana, un bija diezgan auksti. Viļņu putas tecēja pa rūtīm, palodzi un grīdu. Lāgiem tētis piecēlās un izgāja ārā apraudzīt laivu.

Bangas pie salas kraujās malas bija kļuvušas lielākas, vil­nis pēc viļņa savā baltajā milzu augumā cēlās reibinoši augstu, putas šņāca kā pātagas cirtieni pret klinti, un augsti ūdens aizkari lidoja pār salu tālāk uz rietumiem, šī bija Atlantijas vētra! Tētis atkal pavilka laivu un nostiepa kādu virvi, atgrie­zies viņš uzkāpa loču bēniņos, lai pameklētu malku. Skurste­nis bija diezgan aizsērējis, tomēr, kad tas sāka vilkt, uguns kurējās nikniem rāvieniem. Viņiem pārstāja salt, pirms istaba iesila. Uz grīdas pie plīts tētis nolika reņģu tīklu tam, kurš gribēs gulēt, tīkls bija tik vecs, ka saplīsa viņam rokās. Beidzot tētis aizsmēķēja savu pīpi, viņš apsēdās pie galda un turpi­nāja strādāt.

Sofija uzkāpa tornītī. Torņa istaba bija ļoti maza, četri logi, katrs savā debespusē. Sofija redzēja, ka sala ir sarāvusies un kļuvusi šausmīgi maza, tikai nenozīmīgs akmens un bezkrāsainas zemes plankums. Bet jūra bija milzīga, balta un dzeltenīgi pelēka, un bez apvāršņa. Cietzemes vairs nebija, un salu ari ne. Bija tikai šī viena sala, apskalota, vētras ap­draudēta un pasargāta, un visu — tikai ne Dieva, lūgšanu piepildītāja, — aizmirsta. "Ak Dievs," Sofija nopietni sacīja, "es nezināju, ka esmu tik svarīga. Tas bija jauki no tavas pu­ses, liels paldies, āmen."

Tuvojās vakars, un saule norietot kļuva sarkana. Plīts ku­rējās. Rietumpuses logs kvēloja kā ugunī, un tapetes izskatī­jās vēl skaistāk. Uz tām bija ūdens plankumi un plaisas, taču tagad varēja saskatīt visu rakstu gaišzilā un rožainā krāsā ar rūpīgi izzīmētiem vīteņiem. Vecāmāte vārīja zivis skārdenē, un, par laimi, viņa bija atradusi sāli. Pēc maltītes tētis aizgāja apraudzīt savu laivu.

"Es šonakt negulēšu," Sofija paziņoja. "Padomā, cik bries­mīgi būtu, ja mēs nebūtu atbraukuši, bet vienkārši sēdētu mājās, kad tas sākās!"

"Njā," vecāmāte noteica. "Bet es mazliet raizējos par lai­viņu. Un nevaru atcerēties, vai mēs aizvērām logu."

"Laiviņa," Sofija čukstēja.

"Jā, un siltumnīca. Un gladiolām nebija piesprausti mie­tiņi. Un kastroļi iemērkti jūrā."

"Nesaki vairāk!" Sofija iekliedzās.

Tomēr vecāmāte neapdomīgi turpināja: "Un vēl es do­māju par visiem, kas jūrā… Un par visām laivām, kas tiks sadragātas."

Sofija blenza uz viņu un kliedza: "Kā tu vari tā teikt, zinādama, ka tā ir mana vaina! Es lūdzu vētru, un tā atnāca!" Viņa saka skaļi raudāt, un garā karavānā viņai gar acīm slī­dēja šausmīgas un pārliecinošas ainas ar sadauzītām laivām un gladiolām, logiem, cilvēkiem un kastroļiem, kas valstās jūras dibenā, un vimpeļiem, kas nepanes vēja brāzmas, un trauku paliktni! Ak Dievs, viņa redzēja to visu iznīcinātu un zudušu!

"Mēs laikam tomēr uzvilkām laiviņu augšā," vecāmāte sacīja.

Tomēr Sofija ar rokām apķēra galvu un raudāja zem vi­sas Austrumnīlandes katastrofas smaguma.

"Tā nebija tava vaina," vecāmāte ierunājās. "Paklausies nu, ko es teikšu. Vētra būtu uznākusi tik un tā."

"Bet ne tik liela!" Sofija raudāja. "To izdarījām mēs ar Dievu!"

Saule bija norietējusi, un istaba steidzīgi satumsa. Krāsnī kurējās uguns. Un vējš pūta tikpat stipri.

"Jūs ar Dievu," vecāmāte pārskaitusies atkārtoja. "Kāpēc gan viņam vajadzētu uzklausīt tevi, ja, piemēram, desmit citi cilvēki lūdza labu laiku? Un tā viņi noteikti darīja."

"Bet es lūdzu pirmā," Sofija teica. "Un tu taču redzi, ka neiznāca jauks laiks!"

"Dievam," vecāmāte sacīja, "Dievam ir tik daudz da­rāmā, ka viņš nepagūst uzklausīt…"

Tētis atgriezās un ielika plītī malku, viņš iedeva abām segu, kas slikti oda, un izgāja ārā vērot viļņus, iekams satumsīs.

"Tu pati esi teikusi, ka viņš uzklausa," Sofija auksti sacīja. "Tu teici, ka viņš uzklausa visu, ko cilvēks lūdz."

Vecāmāte atlaidās uz reņģu tīkla un teica: "Jā gan. Bet, redzi, es paspēju pirmā."

"Kā, pirmā?"

"Es lūdzu pirms tevis, tā redz."

"Kad tu lūdzi?" Sofija aizdomīgi jautāja.

"No rīta."

"Un tomēr," Sofija bargi izsaucās, "tomēr tu paņēmi līdzi par maz ēdiena un par maz drēbju! Vai tu viņam neticēji?!"

"Ticēju… Bet varbūt man šķita, ka būtu interesanti iz­tikt bez…"

Sofija nopūtās. "Jā," viņa teica. "Tā ar tevi ir. Vai iedzēri savas zāles?"

"Iedzēru."

"Tas labi. Tad tu vari gulēt un nedomāt par to, ko esi izdarījusi. Es nevienam to neteikšu."

"Tas ir jauki no tavas puses," vecāmāte atteica.

Nākamajā dienā ap trijiem vējš pierima tik daudz, ka viņi varēja doties mājās. Laiviņa gulēja apgāzta pie verandas ar visu truli, airiem un smeļamo kausu. Un viņi bija aizvēruši logu. Krietnu daļu Dievs nebija paspējis izglābt, jo vecāmāte viņam to lūdza pārāk vēlu, taču, kad vējš pagriezās, Viņš atkal izvēla kastroļus liedagā. Un helikopters ieradās, kā viņi bija cerējuši, un reģistrēja sarakstā ikvienu cilvēku un salas no­saukumu.

Bīstama diena

Ap divpadsmitiem kādā ļoti karstā dienā kodes sāka dejot virs salas augstākās priedes. Kodes, ko nedrīkst sajaukt ar odiem, dejo vertikālos mākoņos un vienmēr ritmā, miljoni un miljardi mikroskopisku kožu paceļas un nolaižas nevai­nojamā precizitātē, dziedādami diskantā.

"Kāzu deja," vecāmāte sacīja un centās paskatīties aug­šup, nezaudējot līdzsvaru. "Mana mātesmāte sacīja — kad kodes dejo un ir pilnmēness, jābūt piesardzīgam.

"Kā tā?" Sofija jautāja.

"Tā ir lielā pārošanās deja, un tad nekas nav droši. Ir ļoti jāpiesargājas, lai neizaicinātu likteni. Neizbārstītu sāli vai ne­sasistu spoguli, un, ja bezdelīgas pamet māju, tad labāk ir doties prom no tās, pirms pienācis vakars. Tas viss ir ļoti sarežģīti."

"Kā tava mātesmāte varēja izdomāt kaut ko tik muļ­ķīgu?" Sofija izbrīnījusies jautāja.

"Mātesmāte bija māņticīga."

"Un ko nozīmē māņticīga?"

Vecāmāte apdomājās un atbildēja, ka tādi cilvēki necen­šoties izskaidrot parādības, kas ir neizskaidrojamas. Piemē­ram, vārīt burvju dziras pilnmēness laikā un patiešām likt tām iedarboties. Mātesmāte bijusi precējusies ar mācītāju, kurš neatzinis māņticību. Katru reizi, kad viņš saslimis vai kļuvis grūtsirdīgs, mātesmāte vārījusi viņam zālīšu novārīju­mus, bet nabaga sieviete bijusi spiesta darīt to slepus. Un, kad mācītājs izveseļojies, viņai bijis jāsaka, ka tie bijuši Innozem- ceva pilieni. Beigu beigās tas viņai izsūcis spēkus.

Sofija un vecāmāte apsēdās liedagā, lai sīkāk parunātu par šo jautājumu. Bija skaista diena ar gariem bezvēja viļ­ņiem. Tieši šādā dienā, vasaras pilnbriedā, gadās, ka laivas vienas pašas dodas prom no saviem krastiem. Lieli, sveši priekšmeti ierodas no jūras, kaut kas nogrimst un kaut kas paceļas, piens saskābst, un spāres izmisīgi dejo. Ķirzakas ne­izbīstas. Kad uzlec mēness, sarkanie zirnekļi pārojas neapdzī­votās šērās, kur klints ir viens vienīgs kopā saķēries paklājs no sīkiem, sajūsminātiem zirneklīšiem.

"Varbūt mums vajadzētu brīdināt tēti," Sofija sacīja.

"Nedomāju, ka viņš ir māņticīgs," vecāmāte iebilda. "Starp citu, māņticība ir novecojusi, un tev vienmēr visvairāk jātic savam tētim."

"Protams," Sofija atteica.

Kopā ar viļņiem krastā izskalojās liels savijušos koka zaru vainags, itin kā gigantisks zvērs lēnām būtu iznācis no jūras dzīles. Gaiss bija nekustīgs un no karstuma ņirbēja virs klints.

"Vai viņa nekad nebaidījās?" Sofija jautāja.

"Nē. Viņai patika biedēt. Viņa atnāca pusdienās un sa­cīja, ka tagad kādam būs jāmirst, pirms mēness norietējis, jo naži salikušies krustām. Vai arī viņa bija sapņojusi par mel­niem putniem."

"Šonakt es sapnī redzēju jūrascūciņu," Sofija teica. "Vai tu man apsolīsi būt piesardzīga un nesalauzt nevienu kaulu, pirms mēness būs norietējis?"

Vecāmāte apsolījās.

Dīvainākais bija tas, ka piens patiešām saskāba. Tīklos ieķērās četrragu buļļzivs. Melns tauriņš ielidoja istabā un no­metās uz spoguļa. Un vakarpusē uz tēta galda nazis un tušas pildspalva gulēja salikušies krustā! Sofija tos izšķīra, cik ātri vien spēja, taču noticis, protams, bija noticis, viņa aizskrēja uz viesu istabu un ar abām plaukstām dauzīja pa durvīm, ve­cāmāte tūdaļ atvēra.

"Kaut kas ir noticis," Sofija čukstēja, "nazis un tušas pild­spalva uz tēta galda gulēja krustā. Nē, nesaki neko, jo mani nekas nevar mierināt!"

"Bet vai tad tu nesaproti, ka mana mātesmāte vienkārši bija māņticīga?" vecāmāte sacīja. "Viņa to izgudroja tāpēc, ka viņai bija garlaicīgi, un tādēļ, lai tiranizētu savu ģimeni…"

"Apklusti," Sofija nopietni teica. "Nesaki neko. Nesaki man neko." Viņa atstāja durvis vaļā un devās projām.

Bija atnācis pirmais vakara vēsums, un dejojošās kodes bija pazudušas. Izlīda vardes un saka dziedāt cita citai, spāres laikam bija nomirušas. Debesis pēdējie sārtie mākoņi nogrima dzeltenajos un izveidoja oranžos. Mežs bija pilns zīmju un brīdinājumu, tam it visur bija sava slepenā rakstu valoda, bet ko tas līdzēja tētim? Pēdas, kur neviens nevarēja būt gājis garām, un krusteniski zariņi, vienīgais sarkanais melleņu cers starp visiem zaļajiem. Uzlēca mēness un balansēja kadiķu ga­lotnēs. Tagad laivas aizslīdēja no saviem krastiem. Lielas, no­slēpumainas zivis taisīja ūdenī apļus, un sarkanie zirnekļi sapulcējās tur, kur bija nolēmuši satikties. Aiz apvāršņa sē­dēja un gaidīja nepiekāpīgais liktenis. Sofija meklēja zālītes, lai pagatavotu novārījumu savam tētim, taču visas, ko viņa atrada, līdzinājās parastiem augiem. Nav skaidrs, ko īsti varētu uzskatīt par zālītēm. Droši vien tās ir ļoti mazas ar mīkstiem un bāliem stublājiem, visticamāk iepelējušas un augošas dūk­snainās vietās. Kā to var zināt? Mēness cēlās augstāk un sāka savu nenovēršamo ceļu.

Sofija caur durvīm sauca: "Kādas zālītes viņa vārīja, tā mātesmāte?"

"Esmu aizmirsusi," vecāmāte atbildēja.

Sofija ienāca iekšā. "Aizmirsusi!" viņa caur zobiem iz­grūda. "Aizmirsusi? Kā tu vari aizmirst ko tādu! Kā tu domā, ko lai es daru, ja tu esi aizmirsusi? Kā tev šķiet, kā lai es viņu izglābju, pirms mēness norietējis?"

Vecāmāte nolika savu grāmatu un noņēma brilles.

"Esmu kļuvusi māņticīga," Sofija teica. "Esmu vēl māņ­ticīgāka nekā tava mātesmāte. Dari kaut ko!"

Tad vecāmāte piecēlās un sāka ģērbties.

"Atstāj zeķes," Sofija nepacietīgi teica. "Un nekādu kor­seti, jo tas ir steidzami!"

"Bet ja mēs savāksim tās zālītes," vecāmāte sacīja, "ja nu mēs tās savāksim un pagatavosim novārījumu, viņš to nedzers."

"Tas tiesa," Sofija atzina. "Varbūt to varētu ieliet vi­ņam ausi?"

Vecāmāte uzvilka zābakus un apdomājās.

Piepeši Sofija sāka raudāt. Viņa redzēja, kā mēness virzās pār jūru, un ar mēnesi nekad nevar zināt, tas var piepeši norietēt savos paša dīvainajos laikos. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Tagad nedrīkst runāt ne vārda. Tu nedrīksti šķau­dīt, raudāt vai atraugāties, ne vienu vienīgu reizi, pirms ne­būsim savākušas to, kas vajadzīgs. Tad mēs to visu noliksim visdrošākajā vietā un ļausim tam iedarboties no attāluma. Šajā gadījumā tas ir ļoti labs paņēmiens."

Sala bija mēness apgaismota, un nakts pavisam silta. So­fija redzēja, ka vecāmāte noplūc galviņu kādai kāpu neļķītei, viņa atrada divus mazus akmentiņus un kušķīti sausu jūras­zāļu un iebāza to visu kabatā. Viņas gāja tālāk. Mežā vecā­māte savāca drusciņu ķērpju no kokiem, gabaliņu papardes un beigtu naktstauriņu. Sofija neko neteica un sekoja viņai. Katru reizi, kad vecāmāte kaut ko iebāza kabatā, viņa jutās mierīgāk. Mēness bija mazliet sārts un gandrīz tikpat gaišs kā debesis, zem tā mēness celiņš stiepās līdz pat liedagam. Viņas devās šķērsām pāri salai uz otru pusi, šad un tad vecāmāte noliecās un atrada ko svarīgu. Viņa soļoja uz priekšu mēness celiņam pa vidu, liela un melna, viņas stīvās kājas un kūja turpināja iet uz priekšu, un viņa kļuva lielāka un lielāka. Mē­nessgaisma gūla viņai uz cepures un pleciem, viņa sargāja likteni un visu salu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecāmāte at­radīs visu, kas vajadzīgs, lai atvairītu nelaimi un nāvi. Visam bija vieta viņas kabatās. Sofija nemitīgi sekoja viņai un re­dzēja, kā vecāmāte sev uz galvas nes mēnesi, un nakts kļuva pilnīgi mierīga. Kad viņas atgriezās namiņā, vecāmāte sacīja, ka tagad var atkal runāt.

"Nerunā!" Sofija čukstēja. "Klusē! Lai tas paliek tev kabatā."

"Labi," vecāmāte noteica. Viņa nolauza mazu gabaliņu satrupējušo kāpņu un iebāza kabatā arī to, tad iegāja iekšā un apgūlās. Mēness iegrima jūrā, un nebija nekāda iemesla just nemieru.

Kopš šīs dienas vecāmāte glabāja cigaretes un sērkociņus kreisajā kabatā, un visi laimīgi dzīvoja kopā līdz pat rudenim. Tad vecāsmātes jaka tika aizsūtīta uz ķīmisko tīrītavu, un gandrīz tūlīt pēc tam Sofijas tētis izmežģīja kāju.

Augusta

Katru reizi naktis kļūst tumšas pavisam nemanāmi. Kādu vakaru augustā cilvēks iziet ārā, un viss piepeši ir piķa melns; liels, silts, melns klusums ap māju. Vēl ir vasara, taču tā vairs nedzīvo, tā ir apstājusies nenovlstot, un rudens vēl nav gatavs ierasties. Vēl nav zvaigžņu, tikai tumsa. Tad no pagraba tiek uznesta petrolejas lampa un nolikta priekšnamā, un kabatas lukturītis tiek pakārts uz sava āķīša iekšā pie durvīm.

Ne tūlīt, bet pamazām un garāmejot lietas sāk mainīt vietu, sekojot gada ritējumam. Viss pienāk tuvāk mājai, dienu no dienas. Sofijas tētis ienes telti un ūdens sūkni. Viņš at­kabina boju un piesien enkurķēdi ar korķa pludiņu. Laiva tiek uzvilkta uz truļa, un laiviņa tiek apgāzta otrādi aiz malkas grē­das, tad sākas rudens. Pēc dažām dienām tiek izrakti kartupeļi,

un ūdens muca tiek pievelta pie namiņa sienas. Spaiņi un dārza darbarīki pietuvojas mājai, un pazūd greznumkrūkas, vecāsmātes saulessargs un citas nepastāvīgas un mīļas lietas, viss maina vietu. Verandā stāv ugunsdzēšamais aparāts un cirvis, svira un sniega lāpstiņa. Un reizē mainās visa ainava.