Vasaras grāmata

Vecaimātei vienmēr bija patikušas lielās pārmaiņas augustā, varbūt visvairāk šā nemainīgā ritējuma dēļ, ka viss ieguva savu vietu un nevarēja dabūt nevienu citu. Tas bija laiks, kad jāpazūd visām pēdām un, cik vien iespējams, salai tika atdota tās pirmatnējā kārtība. Nogurušās dobes tika pār­klātas ar jūraszāļu vaļņiem. Ilgas lietavas visu nolīdzināja un aizskaloja. Tas, kas joprojām ziedēja, bija sarkans vai dzeltens, spilgti krāsas plankumi virs jūraszālēm, mežā bija dažas mil­zīgas baltas rozes, kas uzplauka un diennakti nodzīvoja sa­triecošā krāšņumā.

Varbūt no lietavām vecaimātei sāka sāpēt kājas, un viņa vairs nevarēja staigāt pa salu, cik vēlējās. Tomēr viņa katru dienu tieši pirms tumsas iestāšanās pagājās mazu gabaliņu un uzkopa salu. Vecāmāte nokopa visu, kam bija kāds sakars ar cilvēkiem. Viņa vāca naglas un papīra, drēbes vai plastma­sas gabaliņus, ar naftu piesūkušos koka klucīšus un pa kādam burkas vāciņam. Viņa nogāja līdz liedagam un iekūra uguns­kuru, lai tas, kas ir degošs, sadegtu, un visu laiku viņa juta, ka sala kļūst aizvien tīrāka, aizvien svešāka un tālāka. Tā mūs nopurina, viņa nodomāja. Drīz tā būs neapdzīvota. Gandrīz.

Naktis kļuva tumšākas un tumšākas. Gar apvārsni stiepās pārtraukta bākuguņu ķēde, un lāgiem fārvaterā garām aiz- dunēja lieli kuģi. Jūra nekustējās, tā bija pilnīgi mierīga.

Kad zeme bija tīra, Sofijas tētis nokrāsoja visus duļļus ar sarkano mīniju un kādā siltā dienā, kad nelija, ierīvēja verandu ar roņu taukiem. Viņš ieeļļoja darbarīkus un viras ar Carramba un izslaucīja skursteni. Tīkli tika ienesti iekšā. Pie plīts sienas viņš sakrāva malku nākamajam pavasarim un avārijā cietu­šajiem, malkas šķūnītis tika apsiets ar virvi, jo atradās tieši pie paisuma atzīmes.

"Mums jāienes puķu mietiņi," vecāmāte sacīja. "Tie traucē ainavai." Taču Sofijas tētis tos atstāja, jo citādi viņš nezinās, kas ir iesakņojies, kad viņi atgriezīsies. Vecāmāte bažījās par ļoti daudzām lietām. "Ja nu," viņa teica, "ja nu viņi izkāpj krastā, tā viņi vienmēr dara. Viņi nevar zināt, ka rupjais sāls ir pagrabā un lūka mitrumā var būt piebrieduši. Mums jā­uznes sāls augšā, ar etiķeti, lai viņi nedomā, ka tas ir cukurs. Un mums jāizkar vairāk bikšu, visdraņķīgāk ir tad, ja slapjas bikses. Bet ja nu viņi sakar savus tīklus virs dobēm un visu nomīda? Ar saknēm nekad nevar zināt." Mazliet vēlāk viņa sāka raizēties par skursteni un piekāra plakātu: Netaisiet ciet aizbīdni, tas var ierūsēt. Ja dūmi nevelk, var gadīties, ka skur­stenī ir putnu ligzda, tas ir, vēlāk pavasarī.

"Bet tad taču mēs būsim šeit," Sofijas tētis iebilda.

"Ar putniem nekad nevar zināt," vecāmāte atteica. Viņa noņēma aizkarus nedēļu par ātru un aizsedza dienvidu un austrumu logu ar papīra palagiem. Tur viņa uzrakstīja: Ne­ņemiet nost aizsegus, citādi gājputni lidos cauri mājai. Lieto­jiet visu, bet ienesiet jaunu malku, darbarīki ir zem ēvelsola, sirsnīgi sveicieni.

"Kāpēc tu tā steidzies?" Sofija jautāja, un vecāmāte atbil­dēja, ka esot labi padarīt visu tieši tad, kad cilvēks zinot, kas viņam jādara. Viņa nolika uz galda viesu cigaretes un sveces, ja nu lampa samaitātos, un paslēpa barometru, guļammaisu un gliemežvāku kastīti zem gultas. Vēlāk viņa barometru atkal izņēma. Statuete nekad netika slēpta. Vecāmāte zināja, ka neviens nesaprot skulptūras, turklāt viņa domāja, ka ļau­dis vajadzētu maķenīt izglītot. Viņi varēja paturēt ari grīd­segas, lai istaba ziemā neizskatītos tik nedraudzīga.

Istaba pārvērtās, jo divi logi bija aizsegti, tā kļuva reizē noslēpumaini konspiratīva un diezgan vientulīga.

Vecāmāte nospodrināja durvju tverekli un izberza atkri­tumu spaini. Nākamajā dienā viņa pie malkas grēdas izmaz­gāja visas savas drēbes. Tad viņa piekusa un iegāja viesu istabā. Rudenim nākot, tur kļuva ļoti šaurs, tad viesu istaba bija vieta visam, kas gaidīja nākamo pavasari vai arī vairs nebija vajadzīgs. Vecaimātei patika būt iekļautai starp prak­tiskām lietām, un pirms iemigšanas viņa rūpīgi nopētīja visu, kas viņu ieskāva: tīklus, naglu kastes, stiepļu un virvju saiš­ķus, kūdras maisus un citas svarīgas lietas, un ar citādu mai­gumu viņa ievēroja dekoratīvās nosaukumu plāksnītes no sen salūzušām laivām, pirmos pētījumus par Vētras Iespē­jamību, ziņas par nošautu ūdeli, beigtiem roņiem un citu, un galvenokārt viņa pakavējās pie skaistās gleznas ar eremltu at­klātajā teltī pret tuksneša smilšu jūru un sargājošo lauvu fonā. Kā lai spēju pamest šo istabu, vecāmāte domāja.

Nebija viegli iekļūt iekšā, novilkt drēbes, atvērt logu nakts gaisam un beidzot izstiept kājas. Viņa nodzēsa gaismu un dzirdēja, kā tie abi otrpus sienai dodas gulēt. Oda pēc darvas un slapjas vilnas, un pavisam mazliet pēc terpentīna, un jūra bija pilnīgi mierīga. Laižoties miegā, vecāmāte atcerējās nakts­podu, kas stāv zem gultas, un to, ka viņa ienīst šo priekšmetu, kas ir bezpalīdzības simbols. Viņa bija to pieņēmusi aiz tīrās laipnības. Pods ir labs vētrā vai lietū, bet nākamajā dienā tas jānes līdz pat jūrai, un viss, kas jānes, ir nasta.

Pamodusies vecāmāte ilgi gulēja un prātoja — iet ārā vai ne. Viņa domāja, ka nakts ir pienākusi tuvu klāt sienām un gaida ārpusē, un viņai sāpēja kājas. Kāpnītes bija uzbūvētas nepareizi, tām bija augsti pakāpieni, tās bija šauras, un tad nāca klints, kas bija slidena līdz pat malkas grēdai, un tad bija viss ceļš atpakaļ. Neiedegt gaismu, jo tad cilvēks zaudē vir­ziena un attāluma izjūtu un tumsa pienāk tuvāk. Izmest kājas pār gultas malu un gaidīt, kamēr atkal sajūt līdzsvaru. Četri soļi līdz durvīm, un pavilkt rokturi, un atkal gaidīt, tad pie­cus soļus lejup gar margām. Vecāmāte nebijās nokrist vai aiziet nepareizi, taču zināja, ka tumsa ir absolūta un kā tas ir, kad roka zaudē tvērienu un nav nekā, kur pieturēties. Tik un tā, viņa teica pati sev, es taču ļoti labi zinu, kā viss izskatās. Man to nevajag redzēt. Viņa nolaida kājas pār gultas malu un mazliet pagaidīja, aiztaustījās četrus soļus līdz durvīm un pa­vilka rokturi. Nakts bija melna, bet vairs ne tik silta, tai pie­mita smalks un ass vēsums. Ļoti lēnām vecāmāte nokāpa pa kāpnēm, viņa pagriezās prom no mājas un atlaida tvērienu. Tas nebija tik grūti, kā viņa bija iztēlojusies. Pietupdamās pie malkas grēdas, viņa precīzi zināja, kur atrodas viņa, māja un jūra, un mežs. Tālu fārvaterā atskanēja garāmbraucoša kuģa dunēšana, taču bākas nebija redzamas.

Vecāmāte apsēdās uz malkas bluķa un gaidīja savu līdz­svaru. Tas pavisam drīz atgriezās, tomēr viņa palika sēžam. Kravas kuģis devās uz austrumiem Kotkas virzienā, pama­zām noklusa dīzeļmotoru skaņa, un nakts bija tikpat klusa kā agrāk, smaržoja pēc rudens. Pietuvojās cits kuģītis, tas laikam darbojās ar petroleju un bija maziņš. Tas varēja būt reņģu kuteris ar automašīnas motoru, taču diezin vai tik vēlā naktī, viņi vienmēr izbrauca tūlīt pēc saulrieta. Katrā ziņā tas nepeldēja fārvaterā, bet devās tieši jūrā. Lēnā dunoņa pagāja garām salai un turpinājās jūras virzienā, kuģīša pulss turpi­nāja dunēt aizvien tālāk un tālāk un nemitējās.

"Cik jocīgi," vecāmāte noteica. "Tie ir sirdspuksti, pavi­sam vienkārši, nekāda reņģu kutera." Viņa ilgi prātoja, vai doties atpakaļ gultā vai vēl palikt, varbūt palikt mazu brītiņu.

Tūve Jansone

Vasaras grāmata

Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18-2a, Rīga, LV-1011, e-pasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets tipogrāfijā a/s "Preses nams"