Aprīļa ragana

mean woman blues Sliktas sievietes blūzs

Sometimes, being a bitch is the only thing a woman has to hold on to.

Stephen King*

" "Dažreiz, ja sieviete ir kuņa, tas ir vienīgais, pie kā viņai tverties."

Stīvens Kings. (Angļu vai.)

autobuss brauc garam un aizsedz Margarētu, un, kad tas aizgājis, viņa vairs nav redzama. Tipiski Margarētai. Vienu mirkli viņa ir te, nākamajā vairs ne. Viņai ir vienreizēja spēja pazust. Sevišķi jau šādos brīžos, kad viņa panākusi, ka Birgita vēlas paskaidrot un aizstāvē­ties, kad viņa sakaitinajusi Birgitu līdz tādai pakāpei, ka viņa ir gatava beidzot uzrakt atmiņā to, kas toreiz no­tika. Bet tad Margarēta izsprūk un aizlavās projām kā bailīgs trusis .11 drebošu purniņu. Viņai patīk nākt klajā ar dzēlieniem un mājieniem, bet, kad nonāk līdz kritis­kam punktam, viņai ir bailes uzzināt to, ko gribējusi.

Tas ir tik sāpīgi!

Birgita piespiež roku diafragmai un atbalstās pret laternu stabu. Pie velna. Ir tāda sajūta, ka tūlīt būs jāvemj, nūja, tagad viņa jut, kā mazais burbulītis it kā no nekā ceļas augšup no kuņģa, vēstīdams par vem­šanu, tas izplešas viņas kaklā un piespiež atvērt muti. Viņa atvirza kājas vienu no otras un noliecas uz priekšu, bet sliktās dūšas vidū viņas galvā ielien maza neiereibusi doma. No kurienes, pie velna, viņai šīs laiviņas? Un kur ir viņas pašas kurpes?

Margarētai šķiet, ka atmiņa Birgitai galīgi čupā, to pirmīt varēja redzēt viņas acīs. Bet Birgita taču atceras šo to no vakar notikušā. Piemēram, ka viņa, apdullusi un smaga kā svins, gulēja uz sava matrača vairākas stundas no vietas, nevarēdama ne piecelties, ne aizmigt, kamēr Rogers pampa uz grīdas un kraca. Kad pēcpus­dienā izcēlās strīds, viņš, protams, kļuva nikns, ka viņa uzdrošinājusies paņemt vēl kādu aliņu. Ka tad. Tā nu tas bija. Un tad beidzot viņa apmierinājuma izstūma šo velna izdzimteni priekšnamā atvēra durvis un izgrūda viņu ārā. Pēc tam viņa jutās pacilāta. Baigi pacilāta. Tas viņam iemācīs, ka Birgita vis neļaus sevi izrīkot, ka viņa visu mūžu ir atteikusies dzīvot zem tupeles. Reiz avīzē bija rakstīts, ka viņa ir Mūtalas narkotiku karaliene, un tā bija patiesība, vismaz tolaik. Viņa nekad nav bijusi nekāda bailīgā narkašu brūte, kas izplestu kājas jebku­ram no tiem; viņai pašai ir bijušas savas drogu afēras, un viņa pati stūrējusi savu likteni. Jūsmīgā noskaņā viņa bija devusies klejot pa pilsētu un satikusi Kori, vecu nar­komānu, kurš medīja rohipnolu, un viņa bija gājusi tam līdzi no viena narkomānu midzeņa uz citu. Kādā vietā viņi bija satikuši kādu velnišķīgu melnādaini, kuram bija auto, un tā visa banda Kore un Sesana, viņa pati un Čelle Rēds bija ielēkuši mašīnā un braukuši kaut kur uz kādu pārteju. Uz Norčēpingu. Tai jābūt Norčēpingai, jo Norčēpingā viņa šorīt bija atmodusies un arī pašlaik tur atrodas. Un naktī kādā brīdī kaut kāda Mikipeles ko­pija bija savākusi Birgitas krosenes un aizlaidusies. Vienā zolē ir caurums, un to jau ši dāma tagad būs ievērojusi. Cerams, ka viņa būs nosaldējusi kāju pirkstus un ka tie, skanēdami kā mazi ledusgabaliņi, nokritīs no kājas, tik­līdz viņa krosenes novilks. Pie velna. Tagad nāk vēmiens.

Birgita ievaidas un vemj tā, ka uz asfalta šļakst vien, acīs saskrien asaras, un viņa redz, ka sieviete, kas stāv un gaida zaļo gaismu, salecas un pasper dažus soļus sānis. Velna snobiene!

Nav jau nekā daudz, viņai vēderā tikai viens vienīgs nabaga aliņš. Birgita paceļ galvu un atbalstās pret stabu, uz mirkli aizver acis un mēģina sev atgādināt, ka ir praktiski skaidrā. Viņa iedzērusi tikai vienu mazu aliņu un patiesībā vemj tikai tādēļ, ka ir nogurusi un sāp kuņ­ģis. Pie velna. Kaut viņa būtu mājās pati savā kortelī, kaut varētu laisties slīpi pati uz sava matrača ar dažām pudelēm alus rokas stiepiena attālumā. Tad viņa tur gulētu stundām ilgi, nekustinādama nevienu spuru, tikai gulētu pavisam mierīgi un skatītos griestos.

Viņai jātiek mājās! Un Margarētai, kura ir kā īsts lie­tuvēns, būs viņa jāved. To šī dāmiņa ir solījusi, un velns šo paraus, ja šī mēģinās izsprukt un solījumu ne­pildīt.

Birgita mēģina vēlreiz pārlūkot ielu, tā velvējas un šūpojas kā grīda izpriecu parkā, bet viņai par to no­spļauties, tas viņu nebūt nesatrauc. Viņai vienmēr sareibst galva, kad jāvemj. Pēc pāris minūtēm tas pāries: viņa taču var šeit stāvēt un gaidot turēties pie staba, izlikdamās, ka ir parasta Svensona kundze, kurai uznā­cis mazs nelabums un kura tomēr ir tik labi audzināta, ka gaida zaļo vīriņu luksoforā.

Lai gan ko viņa īsti mēģina apmānīt? Pati sevi. Nevienam citam gan neienāktu prātā doma, ka viņa ir parasta Svensona kundze. Tagad pie gājēju pārejas stāv vesels bars svensonu, trīs sievietes un divi vīrieši, un viņi sastājušies nelielā grupiņā tik tālu no viņas, cik vien iespējams. Un tomēr viņi rūpīgi cenšas neskatīties uz Birgitu, visi izliekas nepacietīgi gaidām, kamēr mai­nīsies gaisma. Un tas ir tikai laika jautājums, kad viss bars sāks svilpot tikai tāpēc, lai skaidri parādītu, ka viņi Birgitu nav ne redzējuši, ne dzirdējuši.

"Pretīgās žurkas," Birgita nosaka pusbalsī un iesme­jas, redzēdama, ka grupai cauri iziet vieglas trīsas. Viņiem ir bail: visi pieci izlēmīgi pievērsuši skatienu ielai, bet sievietes pievelk tuvāk somiņas un vīrieši sa­bāž rokas dziļāk kabatās.

Birgita noķiķinās un ierokas kabata pec cigaretem. Ko tad, pēc viņu domām, Birgita darīs? Apēdis viņus, vai?

Bija laiks, kad viņa priecājās par svensonu norobe­žošanos, tas viņai lika justies lepnai un pārgalvigai. Ka tajā vasaras saulgriežu vakarā, kad vesela karavāna de­vās no Mūtalas uz Mantorpu ar Dogena kraisleru priekš­galā. Viņa pati sēdēja blakus Dogenam, tērpusies jau­nos, baltos džinsos un rūtainā Bardo stila krūšturī zem rožainās blūzes.Viņa bija tik skaista! Virs uzkasītās fri­zūras viņa bija uzsējusi rozā šallīti un sasējusi to mez­glā zem zoda, tiklīdz bija aizvērusi aiz sevis vārtiņus. Un, nonākusi tik tālu, lai no vecenes Ellenas mājas viņu vairs nevarētu redzēt, izvilka blūzi no džinsiem un sa­sēja to virs vidukļa. Kad viņa izstiepās, kļuva redzama naba, tādēļ viņa pacēla roku labi augstu un māja, kad ieraudzīja Dogenu sēžam savā kraislerā un gaidām viņu dažus kvartālus no Ellenas mājas. Dogens nebija spējis atturēties no smaida. Tas bija kaut kas neparasts: viņš vienmēr izturējās pret Birgitu ļoti stingri. Sevišķi sā­kumā, kad viņi pirmo reizi bija kļuvuši tuvi.

Viņiem pa ceļam bija Mjelbija, un viņi brauca iekšā pilsētā, lai gan bija ierīkots apvedceļš, astoņas lielas ma­šīnas garā rindā kreisēja cauri nomalēm uz Lielā lau­kuma pusi. Sākumā gandrīz neviens viņus neredzēja: saules svelmē pilsēta bija klusa un svētdienīgi tukša, lai gan bija priekšpusdiena un vēl nebija pacelti izgreznotie saulgriežu stabi. Pilsēta izskatījās kā tikko uzkopta, šķita, it kā Ellena un Kristīna kādā sevišķi smagā tīrī­šanas trakuma lēkmē būtu izsukājušas zālājus un nocir­pušas tos ar nagu šķērītēm, it kā vecene pati būtu berzusi māju fasādes ar sakņu tirāmo birsti un pulējusi ikvienu bērza lapiņu ar sudrablietu spodrināmo pul­veri.

Tuvojoties centram, ļaužu kļuva vairāk, veikali vēl arvien bija atvērti. Dogenam uz stūres bija tikai kreisā roka, labā atbrīvoti un pašsaprotami gulēja uz Birgitas sēdekļa atzveltnes. Viņš meiču nebija apskāvis: viņš tikai parādīja, ka šī dāma, kura bija diezgan līdzīga Merilinai Monro, pieder viņam. Birgita atzvēlās sēdeklī, ļaujot skaustam pieskarties viņa rokai. Tā tik bija dzīve, tā vajadzēja būt vienmēr. Ja pastāv debesu valstība, tad tur vienmēr ir vasar.is saulgriežu priekšpusdiena, kad cilvēks spožā kabrioleta slid cauri mazai, sūdīgai pilsē­telei, vairākām pudelēm šķindot mašīnas aizmugurē uz grīdas, un kad ir pārliecībā, ka nākamā diennakts pie­dāvās foršāko uzdzīvi.

Bet kaut ka trūka, un tas, protams, bija Dogens, kurš saprata, kas tieši: viņš iespieda plati kraislera greznajā, mazajā atskaņotāja, ko Birgita uz viņa rēķina bija nopir­kusi Luksorā ar personālam domāto atlaidi, un uzgrieza skaļumu. Kad karavāna slīdēja pār Svartonas tiltu, pār ūdeni dārdēja labi pazīstama balss:

Well since my baby left me 1 found a new place to dwell it's down at the end of Lonely Street at Heartbreak Hotel… [13]

Šķita, ka šī balss lika visai Mjelbijai klausoties sa­stingt. Zemnieki Lielajā laukumā pacēla skatienu no augļiem un dārzeņiem tirgus stendos un nemanāmi vir­zījās tuvāk savām kases lādītēm, vīrieši tikko pie Algota nopirktos vasaras kreklos nokremšļojās un, saraukuši pieres, pētoši lūkojās uz ielu, kamēr viņu vecmodīgās sievas ilgviļņos un bēškrāsas poplīna mēteļos palika stāvam kā sasalušas ar vasaras pirmo zemeņu kārbām rokā, pēkšņi nespēdamas tās ielikt maisiņos.

Birgita un Dogens sēdēja atvērtajā mašīnā ar taisni tik cieši noslēgtām sejām, kā to prasīja viņu rangs, bet pārējie čomi aizmugurējos auto jau bija atvēruši pudeles un ierāva. Viņi novirpināja rūtis un barā kārās ārā pa auto logiem, bļaustījās un dziedāja, auroja un zviedza. Dogens uzmeta skatienu aizmugures spogulim un re­dzēja, ka visa karavāna jau ir pāri tiltam, viņš nobrem­zēja un apstājās pie Lielā laukuma.

Birgita un Dogens izkāpa pirmie, viņš pameta atslēgu pāris decimetru gaisā un ar ārkārtīgi elegantu žestu to atkal saķēra, Birgita noņēma šallīti un ar roku noglauda uzkasītos matus, pirms viņi sāka iet.

"Vai es varētu dabūt saldējumu?" viņa jautāja, cieši pieglauzdamās Dogenam, un ieslidināja roku viņa elkonī. Arī viņš šodien bija neparasti glīts: uz pieres ar matu želeju bija izveidota mākslinieciska cirta, un viņam mugurā bija jauna, melna jaka no spoža satīna. Viņš to bija pasūtījis pa pastu no firmas Hollywood Stok­holmā un nepacietīgi gaidījis sūtījumu vairākas nedēļas, līdz tas pienāca dienu pirms vasaras saulgriežu vakara. Uz muguras bija ērglis. Nevienam citam no visiem Esterjētlandes ragariem tādas jakas ar ērgli nebija.

"Lai iet arī, velns parāvis," teica Dogens un izvilka kabatas portfeli.

Birgita nostājās pie saldējuma kioska, pacēlusies pirkstgalos, aizmugurē skanēja skaļas balsis un cirtās ciet auto durvis, kad pārējie kāpa ārā, tomēr viņa zināja, ka visi svensoni šajā laukumā skatās tieši uz viņu. Uz viņu un Dogenu.

Ari Dogens to apzinājās, to varēja redzēt pēc visas izturēšanās, kad viņš, pieliecies pie kioska, nometa uz letes vienu kronu un teica:

"Vienu Top Hat!"

Birgita viņu apņēma ap vidu:

"Vai tu neņemsi ari sev?"

Dogens sarauca degunu:

"Nē, pie velna. Tāda ķepa ir tikai priekš bābiešiem… Vai gribi ari zemenes?"

Zemenes? Kāpēc lai viņa gribētu zemenes? Bet tūlīt viņa atcerējās: Dogenam patika izrādīties dāsnam. Abi bija kopā tikai mēnesi, un brīžos, kad Dogenam bija vis­devīgākais garastavoklis, Birgita jau bija iemācījusies paklausīgi vert muti vaļa un norīt visu. Nesen kādu vakaru viņai nācās sastumt māgā trīs porcijas desu un kartupeļu biezputras, lulz Dogens bija apmierināts. Kad viņi pēc tam mīlējās, viņai šķita, ka visa rīkle pilna ar gurķu majonēzi un tomātu kečupu, bet viņa bija norijusi nelabumu un rādījusi laipnu ģīmi. Varēja viegli iedo­māties, ko Dogens darītu ar to, kas pievemtu viņa kraislera aizmugures sēdekli ar kečupu un majonēzi. Vēl viņš nebija Birgitai tā īsti iesitis, tikai viegli iepliķējis vaigu ar delnas ārpusi, kad viņa pārāk daudz pļāpāja. Tas lika iekvēloties mazai tīksmes dzirkstij starp viņas ciskām, bet viņa nebija tik liela muļķe, lai nesaprastu, ka nebūtu sevišķi patīkami ar šīm dūrēm dabūt kārtīgāk.

Mjelbijas ļaudis pavirzījās malā, kad Dogens lauza sev ceļu pie kāda stenda joprojām ar kabatas portfeli rokā. Viņa pati tipināja no muguras siksniņu sandalēs ar stileta papēžiem citāda pārvietošanās nebija iespē­jama bez mitas laizīdama saldējuma papes vāciņu. Visi vīrieši tirgus laukumā blenza uz viņu, un tādēļ viņa mēģināja padarīt savu mēli neparasti garu un smailu, kad, slaidiem vilcieniem virzot to pa vāciņu, tīksmi iz­garšoja visu šokolādes un ievārījuma pārpalikumu.

Pie stenda, kuru Dogens bija izvēlējies, stāvēja vesels bars svensonu, bet tie laipni pašķīrās un bez iebildu­miem ļāva viņam iet pirmajam. Birgita spiedās aiz viņa, laizīdama saldējumu.

"Zemenes!" rēca Dogens

Zemnieks aiz letes steidzīgi ķēra kastīti un sniedza apskatīšanai, bet Birgita apgriezās un nesteidzīgi pētīja tuvākos svensonus. Viņu sasprindzinājums sāka atslābt, viņi sarunājās klusā balsī un lēni atkal kļāvās kopā. Pavi­sam tuvu Birgitai stāvēja sieviete, kas izskatījās gandrīz kā vecene Ellena: pelēki puķota kokvilna kleita zem kār­tīgi aizpogātā poplīna mēteļa, sīkas, stingras ilgviļņu sprodziņas uz pieres un matu tīkliņš uz pakauša. Viņa iebāza brūnu maisiņu iepirkumu tīkliņā un sniedza to pretī vīrietim, kurš stāvēja Birgitai otrā pusē. Viņš pa­stiepa roku un ātri tvēra pēc tīkliņa.

"Velns tāds!" iekliedzās Birgita. "Nolāpītais šmurgulis!"

Dogens apmetās apkārt.

"Viņš man ķērās pie krūtīm!"

Birgita apsūdzēdama rādīja ar pirkstu uz veci ar tīkliņu, viņa jau bija paspējusi pati sevi pārliecināt, ka tā tiešām noticis. Saprotama lieta, kā gan citādi! Kāpēc tad viņas balss kļuvusi tik asa un griezīga, kāpēc tad viņa aiz satraukuma tā dreb?

"Kurš tas bija?" jautāja Dogens un sabraucīja uz augšu piedurknes. Manšetēs bija gumija, tamdēļ viņš varēja atkailināt spalvainās rokas, nelokot uz augšu un neburzot melno satinu.

"Tas tur! Ar to žokejcepuri!"

Svešajai sievietei uz kakla uzliesmoja sarkani plan­kumi, viņa metās garām Birgitai un aizstājās vecajam vīrietim priekšā.

"Neesiet nu smieklīga," viņa saviebusies dvesa. "Egons nekad nav nevienai aizticis krūtis…"

"To tu, vecen, nemaz nevari zināt. Tāda, kāda tu iz­skaties!"

Kliedzējs bija Sige Jetings. Pārējie bara locekļi jau bija paspējuši pienākt klāt, čaļi sastājās puslokā un ielenca svensonus. Sige Jetings stāvēja vidū, vājš un smilšu krāsā kā ķirzaka, sakrustojis rokas pār ādas vesti. Skuķi sašutumā plivinājās aizmugurē: šitāds mirla aizticis Birgitai krūtis! Fui, cik nesmuki! Kā nu tā var!

"Vecen, paej nost," teica Dogens savā vistumšākajā balsi un stūma sievieti malā.

Kā filmā, domāja Birgita. Ar Dogenu viss ir tieši tā kā filmā. Un, ja nu reiz tā bija filma, tad viņa bija gatava spēlēt savu lomu, ar abām rokām ieķērās Dogena pie­durknē, pieliecās tuvāk un, strauji mirkšķinādama acis, it kā lai neļautu vaļu asarām, lūdzās:

"Nāc, mīļais! Iesim projām. Atstāj šo šmurguļveci mierā!"

"Ne vella," attrauca Dogens, pagrūda jakas piedurkni vēl centimetru augstāk, notēmēja uz veci un mauca.

"Vaiii!" iebrēcās viņa sieva un nogāzās zemē.

Birgita saviebjas no šim atmiņām, lēni vilkdamās pāri ielai un meklēdama šķiltavas džinsu kabatās. Svensonu bariņš ir pasteidzies uz priekšu un tieši pašreiz izklīst uz ietves ielas otrā pusē, citādi viņa būtu varējusi kādu apturēt un palūgt uguni kaut vai tikai tāpēc, lai būtu prieks vērot viņus satrūkstamies līdzīgi izbiedētām vistām. Bet galu galā viss ir kārtībā: pirksti kabatā ir sataustījuši meklēto. Izpletuši kājas, viņa nostājas pašā ielas vidū un ar saliektu plaukstu aizsedz uzšķilto lies­miņu, tad ievelk pirmo dūmu. Kreisajā pusē ierūcas sa­kaitināts auto, viņa izpūš mazu dūmu mākonīti un uz­met šoferim niknu skatienu. Kas tas par velnišķīgu signālu? Vēl taču redzams zaļais vīriņš!

Šis gadījums Mjelbijā bija viņas debija likumpārkāpšanā, lai gan patiesībā viņa neko nebija darījusi. Bet tobrīd viņa pirmo reizi bija iepazinusies ar poliču sarū­pēto ķurķi no iekšpuses. Dogens bija sakliedzis bandai tīties projām uz Mantorpu, kad viņu, roku dzelžos ieslēgtu, veda pāri laukumam, bet viņš nebija protestē­jis, kad ari Birgita tika vesta uz nopratināšanu. Viņa tādēļ bija jutusies glaimota, lai gan mazliet baidījās, ka šīs ziņas nonāks Mūtalā un vecene Ellena uzzinās Birgitu saņēmuši ciet policisti. Tad nu gan viņa saceltu lielu brēku. Par to nebija nekādu šaubu. Jo, lai gan vecene pēdējos gados bija kļuvusi nedaudz prātīgāka piemēram, viņa bija tikai mēmi pamājusi par Birgitas kraso atteikšanos šogad saulgriežu vakarā piedalīties dzimtas svinībās, kā arī par to, ka viņas pa nakti nebūs mājās, tad tik un tā viņa dabūtu trieku, uzzinot, ka kāda no viņas meitenēm nonākusi policijā.

Lai gan asinsizplūdumu smadzenēs viņa tiešām da­būja. Kad pēc daudziem mēnešiem pret Dogenu notika tiesas process, tad starp viņiem viss bija beidzies. Šķita, ka rudens togad bija sācies jau saulgriežu vakarā, un jau tūlīt bija skaidrs, ka tas būs bēdīgs.

Sākums jau bija labs. Viņus izlaida tajā pašā vakarā, un, kad viņi iznāca ārā uz policijas kāpnēm, Dogens uz mirkli sagrāba Birgitas roku, paspieda to un iesmējās, pirms atkal satvēra viņas rokas locītavu parastajā veidā.

Krēsla bija pilnīgi rožaina, viņu priekšā silta un nekus­tīga gulēja pilsēta kā aizmidzis kaķis, bet Dogens ne­vēlējās nekādu klusumu un nekādas pasteļkrāsas, viņš gribēja kādu rīcību. Viņiem bija jādodas tālāk uz Mantorpu tūlīt pat, lai svinēšanai piedotu kārtīgu vērienu.

Viņus apsveica kā uzvarētājus, Mūtalas barā atska­nēja bļāviens, kad viņi pēc stundas iebrauca kempingā, skanot Elvisam augstākajos decibelos. Dogens uzstūma uz pieres saulesbrilles un šķībi smaidīja, Birgita pati skaļi smējās un gatavojās viegli un nevērīgi atbildēt uz citu meiču jautājumiem, kā tad tur īsti bijis un kā gājis, ko policisti teikuši un darījuši.

Un tomēr pēc dažām stundām noskaņa bija mainī­jusies. Tas, protams, bija Sige Jetings, kurš, kā parasti, nevarēja noturēt savu lielo muti, viņš jutās spiests mei­murot pie Dogena, aplikt viņam rokas un slapjām lūpām šļupstēt ausī:

"Dogen, velns tads! Tas tik bija belziens, es nu gan, velns par stenderi, nekādi nespēju iedomāties, ka tu noguldīsi veceni ar vienu vienīgu sitienu…"

Dogens, saprotams, parskaitās, viņš piecēlās un rāva nost jaku. Sige Jetings nokrita viņa priekšā ceļos un sa­lika rokas kā lūgšanā:

"Nesitiet man, labais kungs! Sitiet labāk manu brūti!" Nākamajā mirklī viņš jau bija kājās, ātri kā pērtiķis aizlocījās aiz Anitas un izlikās slēpjamies:

"Sitiet viņai! Nūja! Viņa ir stipra kā pats nelabais. Ja ne, tad rīt varam aizlaist uz Šeningi un sameklēt kādu veci, es apsolu izspert šim no rokām spieķi, lai tu varētu šamo nogniezt gar zemi!"

Tobrīd Dogens bija nobālis un tik pārskaities, ka gandrīz jau atguvis skaidru prātu, viņš saknieba lūpas un elpoja caur nāsīm kā bullis, reizi pa reizei vīstīja un atkal atlaida dūres, tad salieca pirkstus un bija gatavs. Ar vienu vienīgu kustību viņš atsvieda Anitu malā un metās Sigem Jetingam virsū, sagrāba viņu aiz krekla krūtežas un pacēla uz augšu, ļaudams viņa kājām spi­rināties gaisā, tad palaida vaļā un gāza ar savilktu dūri. Sige nokūleņoja atmuguriski zemē un palika nekustīgi guļam, ar atvērtām acīm viņš blenza zilpelēkajās vasa­ras debesīs, it kā sākumā nemaz nemanītu, ka no vienas nāss sāk sūkties asinis. Pēc tam viņš lēni pacēla roku, novilka gar degunu un paskatījās uz asinīm, tad ielika rādītājpirkstu mutē un pataustīja priekšzobu. Viņš maz­liet pacēla ķermeņa augšdaļu, atbalstījās uz elkoņa un iespļāva zālē, spļāviens bija asiņains un sarkans.

"Pie velna," viņš teica un atslīga atpakaļ zālē. "Man nu gan nebija ienācis prātā, ka tu varētu šitā, Dogen…"

Dogens stāvēja turpat viņam iepretī, vēl arvien ar sa­vilktām dūrēm un elsdams kā bullis. Viena sitiena ne­pietika, lai izkliedētu dusmas, viņš vēlējās belzt vēlreiz un spēcīgāk, bet, protams, nevarēja taču sist kādam, kurš jau gulēja zemē, sevišķi pēc tā, kas bija noticis Mjelbijas Lielajā laukumā. Un Sige zināja, kā izmantot varu, viņš bija atkal savā elementā un, saliecis roku elkonī, aizsedza pieri, purināja galvu liekuļotās bēdās, tā ka tievā asins strūkliņa zem deguna notrīcēja un mai­nīja virzienu.

"Nu nē," viņš teica. "Man nebija ne jausmas, ka tu pasāksi kaut ko tādu, Dogen. Tāds čalis kā tu ar šikāko kraisleru visā Mūtalā un labāko daiktu visā pilsētā… Pie velna, kā mēs tevi apskaužam, vai tad tu nesaproti! Tev nu gan veicas. Ja tu nebūtu uzradies, tad visa banda būtu metusies virsū Birgitai rindas kārtībā un viņa būtu paspējusi parotaļāties tikai ar pusi, pirms būtu ieradies tu un bodīti slēdzis. Tev būtu jāsaprot, ka mēs esam daudzi, kuriem kārojas."

Vasaras saulgriežu nakts bālā gaisma izdzēsa krāsas, viss piepeši bija kļuvis pelēks; zāle, mašīnas, Birgitas rozā blūze. Ap viņiem bija iestājies klusums, it kā pār šo Mūtalas bandu no debesīm būtu nolaidies stikla kupols, kas piespiedis viņus saslēgties lokā un atstājis ārpusē visas skaņas un trokšņus, ko radīja citi kempinga iemītnieki.

Kāds iesmējās, Birgita ātri paraudzījās sāņus un re­dzēja, ka Mazais Larss un neliela meiča viņam blakus klusi ķiķināja. Loks saslēdzās ciešāk, un Birgita pēkšņi apjauta, ka vairs nav daļa no viņiem, bet ir ielenkta tāpat kā Dogens un Sige Jetings. Pārējie bija paspēruši soli atpakaļ un apvienojušies kopā viņai aiz muguras.

Dogens joprojām stāvēja nekustīgi, bet viņa lūpas vairs nebija cieši sakniebtas, un viņa dūres nokarājās gar sāniem vaļējas un neaizsargātas. Sige Jetings salieca vienu kāju celi un parlika otru tai pāri, un izskatījās, ka viņš dīki guļ kaut kur pludmalē. Viņš vēlreiz novilka ar roku gar padeguni, mirkli vēroja asinis, tad noņēma otru roku no pieres un sāka sist plaukstas:

"Ak, ja Birgitas drānās…"

Viņa balss bija čukstoša un klusa, tomēr ne tik vāja, lai pārējie nedzirdētu un nesaprastu. Vienā acumirklī stikla kupols piepildījās ar ritmisku plaukšķināšanu, visas plaukstas pēkšņi sitās vienā taktī, visi čukstēja it kā vienā balsī, kas dažu sekunžu laikā izauga no klusas brīzes līdz šalcošam vējam:

…es ieģērbties spētu, Ar ādu savu šķirbu tad izoderētu, No valsts uz valsti man ceļš tiktu dots, Lai tur drātētos par neko…

Ar acu kaktiņu Birgita redzēja, kā Sige Jetings lēni piecejas sēdus un tad slienas kājās, visu laiku plauk­šķinādams un ieturēdams ritmu, kā lēni staigā apkārt un uzsāk atkārtojumu, kā, ieliecies ceļos un smīkņādams, apstaigā visu loku, likdams pārējiem kāpināt tempu un dziedāt vēl skaļāk, kamēr stikla kupols virs viņiem saplīsa un sakrita tūkstoš asās šķembās. Loks izjuka, viena vienīgā balss sadalījās daudzās balsīs, acis, kuras tikko bija skaidras kā stikls un mirdzošas, pēkšņi kļuva tikpat aizmiglotas kā pirms tam, kad pār viņiem bija nolaidies stikla kupols. Tad Sige Jetings pacēla roku uzvarētāja žestā, ar asiņaino plaukstu aptvēra pudeles kaklu, izkauca prozit! un dzēra.

Tikai Dogens un Birgita palika stāvam un blenza viens otrā.

Tad pirmo reizi starp viņiem viss beidzās. Rudenī viņi vairākas reizes viens otru redzēja no attāluma, bet neru­nāja. Tomēr Birgita liecināja viņam pa labu, kad beigās notika tiesa par gadījumu Mjelbijā, viņa teica, ka tā bijusi vecenes pašas vaina, jo viņa bija pagrūdusi priekšā purnu bez vajadzības, kad Dogens tikai mazliet mētājis pa gaisu rokas. Neskatoties uz to, Birgitai bija jābrauc uz mājām vienai, Dogenu nosūtīja tieši uz jau­niešu cietumu, jo tagad pēkšņi bija jāsteidzas viņu so­dīt, lai gan viņš bija varējis slaistīties mājās Mūtalā gandrīz veselu pusgadu. Bet varbūt tas arī bija labi: lik­tos vēl ļaunāk, ja Dogens būtu atlaists brīvībā un attei­cies aizvest viņu mājās, ja pēc tiesas būtu uz viņu raudzījies tikpat tukšu un vienaldzīgu skatienu kā tad, kad viņa atstāja liecinieku vietu.

Kad tovakar Birgita atgriezās Mūtalā, viņa uzvedās visai dīvaini, it kā būtu narkotiku iespaidā, lai gan tolaik viņa pat nezināja, ka eksistē kaut kas tāds, ko sauc par hašišu un amfetamlnu. Vispirms viņa bija aizbraukusi uz Ģertrūdes veco dzīvokli un raustījusi aizslēgtās dur­vis, kaut kādā prāta aptumsumā viņai bija laimējies aizmirst, ka Ģertrūde mirusi, un to viņa atcerējās tikai tad, kad durvis atvēra pilnīgi svešs cilvēks. Tad viņa bija kāpusies atpakaļ, skrējusi lejup pa kāpnēm un nesusies projām uz tuvējo autobusu pieturu, no kurienes brau­kusi uz pilsētas nomali, uz vecenes Ellenas māju. Tikai, uzlikusi roku uz vārtu roktura, viņa atcerējās, ka arī te vairs nekas nav kā agrāk. Gaisma dega tikai augšējā stāvā tur bija palicis dzīvot Hubertsons, bet vecene Ellena atradās Linčēpingā un bija mēma kā zivs. Birgitai taču pašai bija savs midzenis, kāds izsalis būcenis Vec­pilsētā. Viņa aizbrauca uz turieni, bet, nespēdama aiziet gulēt, visu nakti sēdēja pie virtuves galda, blenzdama kvēlojošajā radiatora un smēķēdama cigareti pēc ciga­retes.

Nākamajā diena viņa bija palikusi mājās, un, tā kā toruden tā bija jau sestā reize, kad viņa nebija ieradu­sies darbā, nepaziņojusi par saslimšanu, viņai iedeva vilka pasi. Tā bija drausmīgākā netaisnība. Kā gan viņa varēja paziņot par slimību? Viņai taču nebija telefona.

Birgita apstājas, nonākusi uz ietves ielas pretējā pusē, un paskatās apkārt. Iela vairs nešūpojas, bet tā ir tik šaura un klāta ar sniega putru, ka sāk trūkt elpas. Ir arī auksts, lielās mājas atstāj ielu ēnā. Mūtalā gan tā ne­izskatās, tur visapkārt ir gaišs un pārredzams. Bez tam Mūtalā nav tramvaju. Birgitai tramvaji nepatīk, tie viņu biedē. Kaut kādā veidā viņai ir vieglāk iztēloties, kāda sajūta būtu, nokļūstot zem tramvaja nekā zem auto­busa, viņa pat zina, kāda būtu skaņa, kad tramvaja metāla riteņi grieztos iekšā viņas ķermenī. Ļurks, ļurks, ļurks. Ķepīgi un līdz pretīgumam asiņaini. Tas, ko viņa savā galvā iztēlojusies, nekad taču nenotiek, tātad tram­vajs viņu nekad nesabrauks. Bet ja nu šī doma atceļ maģiju? Ja cilvēks netic, ka tikko iedomātais tiešām notiks, tad tas varbūt tomēr notiek…

Ak! Vislabāk nedomāt nemaz.

Kur tad palikusi Margarēta? Viņa taču nevarēja izkust, pārvērsties par neko vai kaut kur aizlidot. Droši vien viņa mēģina slēpties kādos vārtos vai kādā veikalā. Tas būtu tik raksturīgi viņai.

Vispār jau Margarēta ir pilnīgi neizprotama. Vai nu viņa ir falša caur un cauri, vai arī gluži vienkārši nav pie pilna prāta. Ar Kristīņu ir vienkāršāk: viņa ir konsek­venti snobiska un ļauna. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet Margarēta vienā brīdī ir baigi forša un labākā draudzene pasaulē, tad viņa ķiķina un smejas, un pļāpā, un jokojas, bet pēc mirkļa jau vaukšķ kā ellīgs rotveilers un kož. Simtiem reižu viņa ļāvusi Birgitai noticēt, ka ir gatava izpalīdzēt, ka nevēlas neko vairāk kā vien būt mazliet atsaucīgāka pret vecu audžumāšu, bet tūlīt pat nogriež kā ar nazi klaukš! un aiziet, pacēlusi gaisā degunu. Un viņa rīkojas veikli: ir pavisam viegli aizmirst patieso velnišķību, kad viņa piešķiebj galvu un izliekas tik vien­reizēji jauka.

Un kas viņai par daļu, ja Birgita kādu laiciņu gāja uz Saltengenu? Vai tā ir viņas darīšana? Bet kāpēc viņa pati tā satraucās? Tas taču bijis pirms simt gadiem, sen pa­gājis un aizmirsts. Birgita kaut kur bija lasījusi vai dzir­dējusi, ka viss ķermenis atjaunojas ik pēc septiņiem gadiem; tātad vairs nav neviena nadziņa, neviena ma­tiņa, nevienas vietiņas uz viņas ādas, kas būtu tādi paši kā tai meičai, kas piestaigāja uz Saltengenu. Pēkšņi viņas galvā uzzibeņo niknums. Nu kā tad! Šodien taču viņa ir pavisam cits cilvēks, un snobienes nevar vainot šīsdienas Birgitu par to, kas notika ar Ellenu. Vai tad ve­cenei pēc visa notikušā, starp citu, jau sen nebūtu jāguļ kapā? Vai varbūt viņas domāja, ka šī dzīvotu mūžīgi, ja nebūtu Birgitas? Vai ari to, ka Ellenai pašai nebija sava daļa vainas pie notikušā? Ha! Bet tagad gan Margarēta dabūs dzirdēt visu patiesību, nu viņa, velns parāvis, būs spiesta klausīties un atzīt, ka tā nebija Birgitas vaina!

Viņa apstājas pie skatloga un pētoši lūkojas iekšā. Varbūt Margarēta ir iegājusi šajā glaunajā veikalā un pa­slēpusies kādā pielaikošanas kabīnē. Veikals ir pietie­kami lepns, lai derētu snobiem, skatlogā redzama blūze, kas maksā 1200 kronu. Birgita var iedomāties, kāda izskatītos Ulla, viņas sociālā asistente, ja lepni iepeldētu nodaļā šādā blūzē, bet tādām kā Margarēta šāds ap­ģērbs ir kā ikdienas maltīte, viņa droši vien mētājas ar tūkstoškronu banknotēm pa labi un kreisi, it kā tās būtu kāda siknauda. Nemaz jau nerunājot par Kristīņu: kad viņa ieradās miertiesā liecināt pret Birgitu, viņai mu­gurā bija tērps, kurš burtiski kliedza par cenu, lai gan izskatījās neglīts kā vecai tantei. Turklāt viņai ap roku bija trīs biezas zelta rokassprādzes, un Birgita uz tām blenza visu laiku, kamēr vien Kristlna sniedza liecību, pētīja tās un mēģināja sarēķināt, cik tabletītes par tām sanāktu. Viņa atgrūž durvis un sper soli iekšā veikalā, tur ir pavisam tukšs, nav pat pārdevēja. Viņa apstājas un skatās apkārt. Kur te ir pielaikošanas kabīnes?

Veikala pašā aizmugurē sakustas drapērija, iznāk vājš sievišķis un mēģina steidzīgi sakošļāt un norīt kumosu. Tipiska iebaidīta veikala verdzene, kas brītiņā starp klientiem steidzīgi mēģina kaut ko iekost. Tomēr viņai matos ir krāsotas šķipsnas kā sliktākajai augstākās šķiras dāmai un mugura tik taisna, ka vai atmuguriski jāgāžas no kājām.

"Jā?" viņa jautā un paceļ uzacis. Ir acīm redzams, ka viņa neuzlūko Birgitu par iespējamu klienti, jo runā ar pilnu muti. Viņa pat neizskatās izbijusies: paceltās uz­acis izskatās kā pielīmētas vienu centimetru no matiem. Tajā pašā mirklī Birgita spogulī pie sienas ierauga savu attēlu. Mati nokarājas, seja pelēka, ciskas ir stīvas un resnas kā koku stumbri.

"Patiesībā šeit smēķēt aizliegts," saka sieviete, neno­laižot uzacis. "Un mēs nepērkam sociālās nodaļas rekvizītus."

Birgita atver muti, lai atbildētu, bet neviens vārds nenāk ārā. Pie velna! Kas viņai šajā veikalā darāms? Te taču Margarētas nav. Viņa apmetas apkārt un atrauj durvis, notinkšķ mazs zvaniņš, un tomēr viņai šķiet, ka dzird vārdus: atnāciet atkal.

No jauna bangojas jūra, iela zem viņas ceļas un grimst. Viņai jāatbalstās pret nama sienu, lai nenogāz­tos, un pēkšņi ir tāda sajūta, it kā no viņas tecētu ārā visi spēki. Ceļgali grib saliekties, un viņa pati nevēlas neko citu kā vienīgi padoties un nokrist zemē, likties guļus uz ielas, kas šūpojas, un aizmigt.

Ja vien tā nesāpētu!

Viņa spiež roku pie kuņģa un meimuro tālāk. Ir pat labi, ka sāp, jo tādējādi viņa spiesta palikt nomodā. Ir bīstami šajā gadalaikā apgulties kaut kur ārā, var taču nosalt. Neviens jau viņai neuzklās segu un nepabāzīs spilvenu zem galvas, svensoni tikai kāps pāri un izlik­sies, ka tur nekā nav. Viņa var paļauties vienīgi uz sevi, tādēļ atbalsta muguru pret kādu skatlogu un piespiež plaukstas stiklam. Viņa mirkli tā pastāvēs, atpūtīsies un saņemsies, pirms atkal sāks meklēt Margarētu.

Kāds viņai blakus atver veikala durvis un iznāk uz ietves. Sākumā Birgita nespēj atvērt acis un paskatīties, kas tas ir, bet, kad kļūst skaidrs, ka šī persona nedomā iet tālāk, viņa vienu milimetru paver plakstus. Viņas priekšā stāv Margarēta un velk rokā cimdus. Uz rokas karājas papīra maisiņš. Viņa nopirkusi puķes.

"Es gribu dabūt atpakaļ savas cigaretes," viņa saka. "Un, starp citu, tev nevajag tā pūlēties, lai izskatītos tik traģiski. Man tik un tā nav tevis žēl."

manis žēl?

Vai Birgita kādreiz ir vēlējusies, lai viņu žēlo? Nekad mūžā. Un nevienu mirkli.

Bet tik un tā visu dzīvi ļaudis ar viņu apgājušies kā ar bojātu eksemplāru, it kā viņa būtu kliba vai ar kupri mugurā, kurla vai mēma. Patiesībā tikai Ellenai un Kristīnai nav bijis viņas žēl. Un arī vecaimātei, protams. Viņa visu mūžu bija pagalam nikna, viņai nekad neviena nebija žēl, viņa tikai smējās guldzošus, sīkus smieklus un bija pārliecināta, ka dzīve, neskatoties uz visu, ir diezgan taisnīga. Sevišķi pēdējā posmā.

Dažreiz naktī Birgita pamostas un viņai šķiet, ka dzird šos smieklus, bet tās, protams, ir tikai iedomas. Vecāmāte jau daudzus gadus ir mirusi, un Birgita nevar iedomāties, ka viņa varētu spokoties. Vecāmāte vienmēr nievājoši šņaukājās, kad Ģertrūde, pārnākusi mājās, stās­tīja spoku stāstus, un noteikti arī pēc nāves viņa nav kļu­vusi citāda. Viņa droši vien sēž kaut kur uz mākoņa ma­liņas, lūpas sakniebusi un rokas sakrustojusi pār krūtīm: ja viņa reiz teikusi, ka spoku nav, tad tā arī ir, viņa taču nedomā sākt spokoties tikai tādēļ vien, ka kāds to vēlētos.

Tomēr vecāmāte, būdama tik skaudrs cilvēks, diezgan daudz smējās. Piemēram, no rītiem, stāvēdama spoguļa priekšā un ķemmēdama matus.

"Nu tad labrīt!" viņa vienmēr apsveica savu attēlu spo­gulī un smējās. "Cik tu gan šorīt izskaties jauna un skaista!"

Birgita mēdza sēdēt uz virtuves kušetes un vērot vecomāti. Kad viņa bija pavisam maza, viņai likās visai dīvaini, ka vecāmāte uzskata sevi par jaunu un skaistu, jo meitene nevarēja saskatīt nekā skaista šajā bezformīgajā augumā un bālajā sejā, kas līdzinājās uzrūgušai miklai. Pat viņas mati, ar kuriem vecāmāte šķita lepo­jamies, nebija skaisti. Kad viņa atraisīja nakts bizi un iz­vilka tai cauri pirkstus, tie nespodri un sakļāvušies klā­jās viņai pār muguru. Tiem nebija nekādas krāsas, un tie bija vienīgie bezkrāsainie mati visā pasaulē. Kad Bir­gita pēc daudziem gadiem kādā ārstniecības iestādē ieslēdza televizoru, viņa nejauši dzirdēja amerikāņu astronautu stāstām, ka dīvainākais uz Mēness virsmas liekoties tas, ka tur neesot nekādu krāsu, un tad viņai ienāca prātā vecāmāte. Tā bija sieviete, kuras matiem bija tāds pats tonis kā Mēness virsmai.

Vecāmāte ar matiem nekad nenoņēmās pārāk ilgi, bet pēc iespējas ātrāk tos izsukāja, gludi saņēma kopā uz pakauša un savija mazā, cietā desiņā, tad vilka kājās vecos zābakus un gāja ārā pārlūkot līniju.

Vecaistēvs bija dzelzceļa līnijas uzraugs un dzīvoja uzrauga mājiņā pavisam tuvu sliedēm, tā bija maza, sarkana mājiņa Estjētas lidzenuma vidū un atradās kādu kilometru no īstā ceļa un pusjūdzi no tuvākās zemnieku sētas. Lai gan patiesībā tā nebija nekāda zemnieku sēta, drīzāk jau muiža: tās lauki stiepās līdz pat uzrauga bū­diņas dārza žogam. Vecāmāte stāstīja, ka tur tālu, lielajā, baltajā mājā, dzīvojot arī bērni, bet lai tik Birgita neko neiedomājoties. Tiem neesot atļauts rotaļāties ar sliežu uzrauga bērniem.

Bet viņa jau nedrīkstēja arī viena pati spēlēties dārzā, tas bija pārāk bīstami. Jebkurā brīdī viņa varēja aizten­terēt līdz sliedēm, ko jau reiz, maza būdama, bija darījusi. Vecāmāte bija viņu atradusi guļam uz gulšņa ar degunu, piespiestu pie baļķa, kas smaržoja pēc darvas. Sliedes jau dziedāja, vecāmāte bija viņu paķērusi pēdējā brīdī. Birgita būtu kļuvusi par nāves jēriņu, ja nebūtu bijis vecāsmātes, tas bija skaidrs.

Birgita esot izsacījusi savus pirmos vārdus, kad viņas pēc tam iegāja mājiņā, to vecāmāte bieži stāstīja. Vis­pirms viņa dabūja tieši tādas sukas, kādas bija pelnījusi, pēc tam aizsteberēja uz istabas vidu, apstājās un skaļā balsī brēca:

"Gita nav dumja!"

Viņa esot bijis dīvains bērns, teica vecāmāte. Nekad agrāk viņa nebija dzirdējusi par kādu mazuli, kas būtu sācis runāt tādā veidā, vairums taču teica ma-ma un dada vairākus gadus pēc kārtas, līdz no viņiem varēja sa­gaidīt kaut ko sakarīgu. Ar Birgitu bija citādi: viņa klusēja līdz trim gadiem un pēc tam sāka runāt gandrīz pilnīgi skaidri. Ar staigāšanu bija tikpat dīvaini. Viņa visu laiku staigāja, turēdamās pie vecāsmātes priekš­auta, bet tad kādu dienu vecaimātei apnika, ka Birgita mūžīgi pinas pa kājām, un viņa priekšautu noņēma. Bir­gita to nepamanīja, viņa tikai tuntuļoja pa virtuvi diez­gan lielā ātrumā, nemaz nekrītot un nesasitoties. Bet, kad vecāmāte priekšautu atņēma, viņa nokrita uz dibena, ka nobūkšķēja vien, un sāka brēkt. Laikam pārliecībā, ka neprot staigāt, ja neturas pie šī drēbes gabala.

Citādi jau Birgita sevišķi daudz neatceras no saviem gadiem sliežu uzrauga mājiņā, liekas, ka viņa būtu sēdē­jusi tur virtuvē uz kušetes veselus sešus gadus bez jebkādas nodarbošanās. Vecotēvu viņa daudz neredzēja. No rītiem viņš ilgi gulēja, un, kad beidzot pamodās, viņam bija ļoti daudz ko darīt, un viņš pārradās mājās ne agrāk kā uz vakariņām. Birgitai šķita, ka viņš caurām dienām braukā šurp un turp pa līniju ar drezīnu. Viņa labprāt vēlētos braukt vectēvam līdzi, bet viņai neat­ļāva, jo tāda nodarbe nebija domāta maziem bērniem.

Vienai vectēva rokai bija trīs saliekti pirksti, viņš nevarēja tos iztaisnot. Reiz viņš bija iecēlis Birgitu klēpi, un tad viņa bija cieši sagrābusi tā brūno zeltnesi un mē­ģinājusi atliekt atpakaļ, bet nekas nebija iznācis. Pirksti jau sen bija kļuvuši stīvi un līdzīgi dzīvnieka nagiem. Kad Ģertrūde atnāca ciemos, viņa pačukstēja Birgitai, ka tā ir paša večuka vaina, viņš bija pārgriezis pirkstu dzīs­las, kad reiz, būdams piedzēries, apgāzis virtuves galdu. Pēc tam visa grida bijusi pilna ar porcelāna drumslām un stikla lauskām, tādēļ viņš sagriezis rokas, kad nozvēlies uz grīdas šajā jūklī. Vecāmāte ļāvusi viņam tur gulēt, jo tieši to viņš arī bija pelnījis.

Birgitai patika, kad Ģertrūde atnāca ciemos. Šķita, ka uzrauga mājiņa izmainās gaiss un krāsas, tiklīdz viņa stāvēja durvis, un viņas gaišie mati visu apkārtni vērta gaišāku. Reiz viņai mugurā bija pat pilnīgi balts tērps, jaciņa cieši apņēma šmaugo vidukli, svārki bija gari un viļņojoši kā princesei. Zem jaciņas bija uzvilkta zila blūze, bet galvā neliela platmale ar vijolītēm; Birgitai šķita, ka tās smaržo kā īstas puķes, kad Ģertrūde pie­liecās un viņu apskāva. Bet vecaimātei nepatika Ģertrū­des jaunais kostīms, viņa tikai uzmeta tam īsu mirkli, pirms atkal pagriezās pret plīti.

"Ja tev galvā ir kaut cik prāta, tad pārģērbies, pirms tēvs pārnāk mājās," viņa sacīja. "Viņš nemaz nav tik dumjš, lai nesaprastu, kā tu esi sagrābstījusi naudu šīm glaunajām štātēm…"

Birgita bija nošļūkusi no virtuves kušetes un gāja Ģer­trūdei līdzi, kad viņa devās augšup pa kāpnēm uz bēniņu istabiņu. Ģertrūde vienmēr gulēja šajā telpā, kad pārra­dās mājās, kaut ari ziemā tur bija auksts kā ledus. Viņa labprātāk sala, lai tikai izvairītos no skābajiem ģīmjiem, kā viņa mēdza teikt, savelkot seju grimasē, par ko Birgita ļoti smējās. Bet tagad bija vasara un istabiņā bija silts, tik silts, ka dēļu sienas sāka smaržot. Ģertrūde plaši atvēra logu un noslīga uz gultas, tad aizdedzināja cigareti.

"Ak Kungs!" viņa teica un pagrūda mazo cepurīti, tā ka tā noslīdēja pavisam šķībi. "Nu gan esam atkal atpa­kaļ viduslaikos…"

Birgita īsti nesaprata, ko Ģertrūde ar to domā, vai tad tiešām te ir citi laiki un Mūtalā, kur Ģertrūde dzīvo un strādā, atkal citi, bet viņa tik un tā dedzīgi pamāja un salika rokas starp ceļiem, sēdēdama uz koka krēsla bla­kus gultai. Ģertrūde smaidīja un viegli ieknieba meitai degunā.

"Es nāku vienīgi tevis dēļ," viņa teica. "Jo tu esi mans mazais eņģelītis…"

Pēkšņi viņa iesprauda cigareti mutes kaktiņā un izpleta rokas:

"Nāc šurp! Es tevi bučošu un bučošu, un bučošu!"

Birgita bija cerējusi, ka Ģertrūde pirms bučošanas nodzēsīs cigareti, bet viņa to aizmirsa, pat neiedomājās izņemt no mutes, pirms meiteni apskāva. Birgita klusu iepīkstējās un piešāva roku pie vaiga.

"Ak Dievs!" iesaucās Ģertrūde un iesmējās. "Vai es tevi apdedzināju?"

"Tikai drusciņ…"

Meitene bija cerējusi, ka Ģertrūde viņu vēl skūpstīs, kad būs nodzēsusi cigareti, bet tā nenotika, viņa tikai piecēlās no ļodzīgās gultas un sāka pogāt vaļā jaciņu.

"Labāk jau pārģērbties," viņa sacīja un noņēma pa­karamo no āķa pie sienas. "Lai vecais nedabū trieku… Paskaties, vai viņš jau nāk!"

Birgita uzrāpās ar ceļiem uz krēsla un izliecās pa logu. Dārzs no augšas izskatījās daudz jaukāks nekā pa virtuves logu, no šejienes nevarēja redzēt, ka ceriņziedu malas jau mazliet nobrūnējušas, un tie vēl arvien izska­tījās mitri un svaigi. Ķiršziedu pēdējās baltās ziedlapi­ņas lidinājās pa gaisu kā mazi taureņi, izskatījās ļoti skaisti, itin nemaz tik nevīžīgi un smulīgi, kā apgalvoja vecāmāte. Un augšā uz dzelzceļa uzbēruma bija sākuši plaukt suņuburkšķi, ja pievēra acis, tad izskatījās, it kā zāle būtu pārklāta mežģīnēm. Birgitai patika suņuburk­šķi, bet viņa nedrīkstēja tos plūkt. Tā ir nezāle, teica ve­cāmāte. Ja tos ienesa iekšā, tad ziedlapiņas noklājās pār virtuves galdu kā baltas blaugznas, un vecaimātei jau tāpat pietika ko uzkopt aiz vecātēva un Birgitas, un viņa nemaz nedomāja vel turklāt ravēt istabā nezāles.

Ārā skaisti smaržoja. Saule bija sasildījusi gulšņus, un tādēļ gar visu dzelzceļa līniju smaržoja pēc darvas. Birgita ievilka šo smaržu nāsīs un mēģināja norīt, lai ilgāk paturētu sevi, tomēr gandrīz tajā pašā brīdī juta, ka pieres daļā sak gremzt vieglas galvassāpes. Tas bija tik dīvaini no gulšņu smaržas vienmēr sāka sāpēt galva, lai gan viņai šis aromats patika.

"Es viņu nekur neredzu," Birgita teica, pagriezās un atkal apsēdās uz krēsla.

Ģertrūde stāvēja pie mazā sienas spogulīša un sukāja matus, tagad viņai mugurā bija tikai apakšsvārki. Kostīms karājās uz pakaramā viņai aiz muguras, svārki viļņojās pār sienu kā ačgārni apgriezta puķe. Jā, tieši tā. Tie izskatījās kā atvērusies tulpe, kuras baltās ziedlapas drīz nokritīs un tiks aizpūstas projām.

"Labi," teica Ģertrūde un, pieliekusies tuvāk spogu­lim, pētīja savu seju un mēģināja panākt, lai cirtas uz pieres gulētu pareizi.

"Kā sešnieki," viņa teica un apgriezās. "Vai tu domā, ka tā ir skaisti?"

"Es vēl neprotu rēķināt," atteica Birgita.

Ģertrūde smējās:

"Es domāju cirtas. Vai tad neredzi? Man ir divi sešnieki uz pieres. Tas ir moderni."

Birgita nokaunējās. Kāda viņa muļķe, ka nebija sa­pratusi. Bet šķita, ka Ģertrūde par to neuztraucas, viņa atkal skatījās spogulī un, virinādama plakstus, vēl pē­dējo reizi piekārtoja cirtas.

"Katrā ziņā Lennarts domā, ka tā ir ļoti skaisti."

Birgita pacēla skatienu:

"Kas tas tāds?"

Ģertrūde sarāva uz augšu plecus, šķita, ka viss viņas baltais augums sāktu dūdot.

"Mans jaunais čalis. Baigi glītais. Tiešām jauks."

Viņa noslīga blakus Birgitai un saņēma tās roku:

"Vai proti glabāt noslēpumu?"

Birgita nopietni pamāja.

"Tas ir briesmīgi slepeni, tu nedrīksti skābumķērnēm bilst ne vārda," čukstēja Ģertrūde. "Bet mēs rudenī pre­cēsimies, Lennarts un es."

Birgita dziļi ievilka elpu, Ģertrūde pieliecās un bija tik tuvu, ka viņas elpa skāra Birgitas vaigu:

"Es jau esmu viņam stāstījusi par tevi, viņš zina, ka tu man esi. Viņš uzskata, ka tas nekas, un saka, ka tu varēsi dzīvot pie mums, kad būsi mazliet lielāka. Viņam bērni patīk."

Viņa uz mirkli apklusa un ieklausījās, it kā būtu izdzirdusi kādu zogamies augšup pa bēniņu kāpnēm, un tad runāja vēl klusāk.

"Viņš šķirsies, viņam atlikuši vairs tikai daži mēneši šķiršanās pārbaudes laika. Un viņš paturēs māju, tā ir baigi jaukā, četras istabas un virtuve, un īsta vannasistaba. Viņam ir arī ledusskapis."

Birgita pamāja; viņa bija redzējusi ledusskapju attē­lus nedēļas žurnālā Allers, viņa zināja, kādi tie ir.

"Es dzīvošu mājās, Lennarts saka, tā esot vislabāk. Viņš grib, lai kāds rūpējas par viņu visu laiku. Tā tik mums būs īsta dzīve. Tev būs sava istaba, ir viena pa­visam mazītiņa aiz virtuves, tā būs tev kā radīta…"

Viņa atlaida Birgitas roku un aizdedzināja jaunu cigareti, pavēdināja, lai nodzēstu sērkociņu, un pēkšņi sāka runāt normālā tonī:

"Tātad tas ir ļoti slepeni. Ja tu šiem kaut paelposi par to, tad paliksi turpat, kur esi. Vai saprati?"

Birgita pamāja un saknieba lūpas. Viņa bija sapratusi.

Visu rudeni viņa sēdēja, piespiedusi degunu pie loga stikla, un gaidīja. Viņa smalki zināja, kā viss notiks. Kādu dienu Ģertrūde un Lennarts nāks pa taciņu no lielā ceļa puses. Ģertrūdei mugurā būs līgavas kleita ar tilla plīvuru, bet Lennartam fraka. Viņš būs garš un stilīgs, un pogcaurumā viņam būs balta neļķe…

Kādu dienu viņa nolēma uzzīmēt Ģertrūdes kāzas, tas taču nenozīmēs palaist muti. Vecāmāte kaut ko no­ņurdēja, kad viņa lūdza papīru, tomēr noslaucīja rokas priekšautā un sameklēja zīmuli un vēstuļu papīru. Bir­gita apsēdās pie virtuves galda ar izlēmīgu sejas izteik­smi, viņa labi zināja, tieši kādam zīmējumam jāizskatās. Viņa bija redzējusi gan līgavas, gan līgavaiņus žurnālā daudzas reizes pēc kārtas.

Bet viņas zīmējums it nemaz nelīdzinājās attēliem žurnālā. Ģertrūde iznāca pārāk liela, un Lennarts izska­tījās visai dīvains, viņa bija spiesta to uzzīmēt ar izples­tām kājām, lai redzētu frakas ļipas, un tagad iznāca tā, it kā viņam starp kājām karātos maišelis. Birgita aiz­meta zīmuli un aizspieda acis ar plaukstām, viņa pēkšņi vēlējās raudāt.

"Vai uzvedīsies kā nākas, skuķi!" vecāmāte uzsauca, iespraudusi rokas sānos. "Tūlīt pacel zīmuli!"

Ģertrūde ieradās uz Ziemassvētkiem, bet bez līgavas kleitas. Viņai nebija pat baltā kostīma, tikai brūns mēte­lis un zila šalle. Varbūt tā bija šalles vaina, ka šoreiz nekādas krāsas nemainījās virtuvē viss palika tikpat ziemigi drūms, kā bijis pirms viņas atnākšanas.

Birgita gāja viņai līdzi uz bēniņu istabu, bet Ģer­trūde, liekas, viņu tik tikko ievēroja. Viņa sala un ievilka rokas jakas piedurknēs, pirms apsēdās uz gultas. Birgita mirkli šaubījās, bet tad čukstus jautāja:

"Vai drīkstu apskatīt gredzenu?"

Ģertrūde sakņupa un jautājoši pavērās viņā:

"Kādu gredzenu?"

"Laulību gredzenu."

Ģertrūde saviebās un atglauda matus no pieres, cir­tas bija iztaisnojušās.

"Ak to… Nekas neiznāca. Viņš aizgāja atpakaļ pie sievas. Tā viņi dara vienmēr."

Tomēr nākamajā vasarā Birgita varēja pārcelties dzī­vot uz Mūtalu. Viņai bija jāsāk iet skolā, un tādēļ viņa nevarēja palikt sliežu uzrauga mājiņā, kā teica vecā­māte. Līdz tuvākajai skolai bija vairākas jūdzes, un no šejienes negāja skolēnu autobuss.

"Bez tam es savu esmu padarījusi un pat vēl vairāk, nekā vajag," viņa teica un sniedza Ģertrūdei Birgitas somu. "Tagad tev viss jāpārņem pašai."

Ģertrūde nemaz tā uzreiz netvēra pēc somas, vecaimātei vajadzēja labu bridi stāvēt un gaidīt, līdz viņa beidzot nopūzdamās to paņēma.

"Bet man taču ir tik maz vietas," viņa sūkstījās. "Un es turklāt vakaros strādāju vismaz trīsreiz nedēļā."

"Tad jau tev būs jāmaina darbs," sacīja vecaistēvs. Viņš bija piebāzis pīpi un tagad lēni vīstīja kopā tabakas paciņu un grābstījās pa virtuves galdu pēc sērkociņiem.

"Ak Dievs!" sakaitināta iesaucās Ģertrūde, kad viņas gāja pa lielceļu uz autobusu pieturu. "Vecais nav pie pilna prāta, viņš taču vēl dzīvo 19. gadsimtā…"

Birgita pielika soli. Vienai viņas kapzeķei bija vaļīga gumija, zeķe krokojās un bija noslīdējusi zem pēdas kā ciets bumbulis, bet viņa neuzdrošinājās apstāties un sa­vilkt to uz augšu. Viņa negribēja atpalikt, lai nebūtu jādodas atpakaļ uz uzrauga būdiņu, jo gribēja taču iet Ģertrūdei līdzi uz Mutalu, lai arī viņai nebūs savas ista­bas. Ģertrūde bija stāstījusi, ka viņai esot viena istaba ar virtuves nišu, un Birgita īsti nesaprata, ko tas no­zīmē, bet labi zināja vienīgi to, ka ir gatava dzīvot kaut vai naktspoda skapītī, lai tikai varētu būt kopā ar Ģertrūdi.

"Vai zini, ko viņš vakar teica?" jautāja Ģertrūde un nolika somas zemē. "Viņš teica, ka viesmīles neesot la­bākas par cigārmeitenēm. Un, kad es jautāju, kas ir cigārmeitenes, viņš atbildēja, ka tās esot kaut kādas prosti­tūtas, ka tādas bijušas Norčēpingā viņa jaunībā. Iedomājies tik!"

Birgita bija viņu panākusi, un Ģertrūde atkal sāka iet. Viņas kurpes jau bija pavisam pelēkas no ceļa putek­ļiem, augstie papēži grima dziļi granti.

"Cigārmeitenes! Ak Kungs, tas ir tikai laika jautā­jums, kad viņš sāks prasīt, lai es sāku šņorēt vidukli un valkāt zābakus ar pogām."

"Riebīgs vecis," Birgita izmēģinot nočukstēja.

"Taisni tā," atteica Ģertrūde. "Viņš tiešām ir riebīgs vecis."

Dzīvodama sliežu uzrauga namiņā, Birgita nedrīk­stēja iet laukā, bet Mūtalā viņa nedrīkstēja palikt istabā.

"Vai tu uz brīdi nevarētu iziet ārā?" jautāja Ģertrūde, kad iepriekšējā dienā bija atnākusi no darba un no­spārdījusi no kājām kurpes.

"Iziet ārā?" jautāja Birgita.

Viņai nekad nebija ienācis prātā, ka varētu viena pati iet ārā tik lielā pilsētā kā Mūtala. Kamēr Ģertrūde bija darbā, Birgita bija nodevusies dzīvokļa izpētīšanai, viņa bija izvilkusi katru atvilktni kumodē un rakņājusies apakšveļas, šallīšu, neilona zeķu un kaklarotu jūklī. Pēc tam viņa bija atvērusi visus skapīšus virtuves nišā, no­spērusi dažas rozīnes no sarkanās paciņas un divus ga­baliņus no cukurtrauka, pirms sagribējās čurāt un viņa iegāja tualetē. Tur viņa palika gandrīz veselu stundu. Bija ļoti jauki noraut ūdeni, tā bija īsta burvestība. Viņa bija redzējusi ūdens klozetu divas reizes mūžā, un toreiz vecāmāte bija parāvusi uz augšu mazo, melno pogu, bet Birgita pati nemaz nebija redzējusi, kas tur īsti notiek. Toties tagad viņa tur sameta mazus tualetes papīra gabaliņus un redzēja, kā tie griezās riņķī un dejoja, līdz tika nosūkti lejā un pazuda.

Ģertrūde atkrita gultā uz muguras, tā ka atsperes no­čīkstēja vien.

"Nuja. Ej ārā spēlēties, tā taču dara visi bērni…"

Birgita pavēra muti:

"Bet uz kurieni lai es eju?"

Ģertrūde savilka seju dusmīgā grimasē:

"Ak Kungs! Ej ārā pagalmā. Uz kiosku vai kur citur…"

Viņa parakņājās baltās jakas kabatā un izzvejoja no tās vienkronas monētu.

"Te būs! Ej un nopērc saldumus!"

Birgita nekad agrāk nebija pirkusi saldumus, bet viņa zināja, kas tie tādi. Dažas reizes vecaistēvs bija viņai no­pircis brūno cukuru, kad gāja uz Sabiedrību, un vecaimātei vienmēr bija trauciņš ar ledenēm pieliekamā kambara pašā augšējā plauktā. Bet kur te bija kiosks? Viņa palika nedroši stāvam, kad bija iznākusi pagalmā un skatījās apkārt. Pagalmā nebija nekāda kioska, tikai atkritumu tvertnes un dažas veļas auklas, kur karājās balti palagi. Daži bērni rotaļājās pie vārtiem uz ielu, viņi kāpelēja pa nespodri pelēka metāla sastatnēm. Kāds zēns sastatņu sānos raustija kloķi, tā ka augšējā stanga cēlās uz augšu un atkal slīdēja uz leju, viena meitene staigāja pa kaut kādām restēm.

Pēkšņi ielas mājā atvērās logs un tajā parādījās sie­vietes seja.

"Kāpiet nost no paklāju dauzāmā, bērni!" viņa sauca. "Tā nav nekāda rotaļlieta."

Tik un tā viņi vēlāk sēdēja tieši uz paklāju dauzāmā viss bērnu bariņš. Visi turējās rokas stiepiena attālumā no Birgitas, jo neviens cits bērns pagalmā nekad nebija dabūjis veselu kronu, par ko pirkt saldumus. Ikdienā va­rēja izdīkt ne vairāk kā desmit ēres. Ar to pietika divām piecēru ledenēm, desmit vienēres želejas gabaliņiem vai kārbiņai lakricas. Lakricu varēja ēst visilgāk, to poētiski klāstīja kāda meitene, kad viss bars devās uz kiosku. Mazos melnos gabaliņus vajadzēja iemest mutē, dabūt uz mēles, piespiest pie smaganām un sūkāt. Pēc brīža pie mutes kaktiņiem parādījās mazliet melnu siekalu, ne jau daudz, bet tik, lai tās izskatītos kā ēnas. Tad vaja­dzēja siekalas norīt, ļaut sāļumam ieslīdēt rīklē, un pēc tam varēja sākt košļāt. Šajā brīdī lakrica jau bija mīksta un likās gandrīz vai gļotaina.

Bet Birgita nebija nopirkusi lakricu, tikai gumijkonfektes, želejas pelītes, krējuma karameles un šokolādes atgriezumus. Tagad viņa bija aiztaisījusi savu tūtiņu un turēja to stingriem pirkstiem. Gaiss bija silts, lai gan metās jau krēsla, pārējo bērnu balsis jaucās kopā ar auto rūkoņu uz ielas. Laimes trīsas viegli slīdēja uz augšu viņai pa mugurkaulu. Bija vakars, viņa sēdēja ārā uz pa­klāju dauzāmā pašā Mūtalas vidū ar veselu tūtu sal­dumu klēpī.

Viņa bija pārsteigta, kad logi cits pēc cita atvērās gan pagalma, gan ielas mājā un sievietes tādā pašā kārtībā izliecās ārā un sauca, ka vakariņas gatavas. Viņa iesmē­jās: tas izskatījās pēc vecātēva dzeguzes pulksteņa, it kā visas šīs sievietes būtu dzeguzes ar krāsotiem knābjiem. Bērni cits pēc cita rausās zemē no sastatnēm un pazuda, tikai viens no lielākajiem zēniem uzdrošinājās brīdi uzkavēties, lai izdiedelētu vēl pēdējo saldumu gabaliņu.

Kad viņš bija aizgājis, Birgita palika sēžam, šūpo­dama kājas. Varbūt arī Ģertrūde drīz atvērs logu un sauks, ka vakariņas gatavas. Tas nekas, ka viņa vēl kavē­jas. Birgita vairs nebija izsalkusi.

Ģertrūdei nebija naudas, ko nopirkt Birgitai gultu, tādēļ viņai nācās gulēt klubkrēslos. Katru vakaru un katru rītu viņām bija jāpārbīda mēbeles: pa dienu klubkrēsli stāvēja katrs savā pusē mazam galdiņam ar metāla virsmu tas bija īsts turku smēķējamais galdiņš, paskaidroja Ģertrūde -, bet vakaros krēslus nolika vienu otram pretī, tā ka izveidojās tāda kā neliela gultiņa. Guļot Birgita nevarēja izstiept kājas, bet tas jau nekas, viņai tik un tā patika gulēt klubkrēslos, mājās pie Ģer­trūdes viņai patika itin viss.

Dažreiz viņai Ģertrūdes sametās žēl. Pārnākot no darba, viņai sāpēja kājas un viņa bija bēdīga. Tad šādi tādi snobiski viesi bija pret viņu slikti izturējušies, sū­dzējušies par ēdienu, bijuši uzpūtīgi vai smīkņājuši par viņu. Sevišķi jau vecenes nav nekā ļaunāka par snobiskām vecenēm, tas nu Birgitai tagad bija skaidrs. Bet patiesībā tādām jau nu nebija nekāda iemesla celt gaisā degunu, vairums no viņām bija neglītas kā raganas un viņu vīrieši tieši tādi paši kā visi citi, viņi knieba Ģer­trūdei dibenā un ķeras pie krūtīm, tiklīdz vecenes pa­skatījās sānis.

Kad Ģertrūde par to stastija, Birgita varēja gulēt gultā viņai blakus. Tas meitenei patika, Ģertrūde skaisti smaržoja pēc parfīma un tabakas, dažreiz viņas elpā manīja dārga liķiera piedevu. Kad Ģertrūdei vajadzēja nobirdināt pelnus, Birgita metās pie turku smēķējamā galdiņa pēc pelnutrauka un, kad to vajadzēja iztukšot, aiznesa uz izlietni. Tad Ģertrūde domāja, ka Birgita ir laipna, patiesībā Birgita bija vienīgais laipnais cilvēks, kādu Ģertrūde satikusi vairāku gadu gaitā, protams, izņemot varbūt Lennartu, tomēr viņš nebija īsti labs, jo nebija turējis solījumu viņu precēt un aizgājis atpakaļ pie sievas. Tomēr Ģertrūde domāja, ka viņa Lennartu vēl arvien tur pavadā, jo viņš vienmēr ar acīm meklēja viņu, kad ieradās pilsētas viesnīcā, lai paēstu pusdienas ar saviem paziņām komersantiem…

Viņas varēja stundām ilgi gulēt gultā, līdz Ģertrūde attapās, ka drīz būs laiks iet uz darbu. Tad Birgita viņai palīdzēja steigties, ielēja katliņā ūdeni kafijai un apzieda dažas sviestmaizes, kamēr Ģertrūde skraidīja pa istabu un meklēja kādu pāri veselu zeķu un divdesmit piecu ēru monētu, kas kalpotu par pogu saplīsušajā zeķturi. Tad Ģertrūde uzvilka balto viesmīles jaku un melnos viesmīles svārkus un pasmējās par biezajām un greiza­jām maizes šķēlēm, kādas Birgita bija nogriezusi, pēc tam steidzīgi izdzēra tasi kafijas un metās uz durvīm. Tādējādi Birgita palika viena un varēja darīt, ko vien gri­bēja, ja vien nevilka uz dzīvokli bērneļu barus un neat­stāja visu juku jukām.

Viņas reti gatavoja ēst. Ģertrūde ēda darbā un dažreiz paņēma līdzi uz mājām ēdienus mazās formiņās Birgitai. Problēma bija tā, ka viņām trūka ledusskapja un Birgita bija spiesta visu apēst uzreiz, jo saglabāt jau nevarēja neko. Dažreiz Ģertrūde strādāja naktīs, un tad Birgitai vakariņu ēdienu vajadzēja ēst brokastīs.

Likās visai dīvaini sēdēt pie turku smēķējamā galdiņa un tiesāt uzsildītu rostbifu tikai ar naktskreklu mu­gurā.

Naktī pirms tam, kad Birgitai bija jāsāk iet skolā, Ģertrūde pārradās mājās ap trijiem, to viņa pastāstīja vēlāk. Bet Birgita jau no rīta saprata, ka māte bijusi gluži neparasti nogurusi, jo bija aizmigusi ar visām drē­bēm un aizmirsusi uzstādīt modinātājpulksteni. Bija tīrā veiksme, ka Birgita pamodās pati bez ceturkšņa astoņos un atcerējās, ka astoņos tiks pārbaudīts, kuri ieradušies. Viņa purināja Ģertrūdi un mēģināja pamodināt, bet nekas neiznāca, viņa tikai apgriezās uz muguras, pārlika roku pār galvu un sāka krākt.

Laimīgā kārtā Birgitai mugurā bija labākais nakts­krekls, tas bija no kokvilnas krepa un izskatījās gandrīz pēc kleitas. Vecāmāte to bija uzšuvusi no drēbes pārpali­kuma, un tāpēc tas sniedzās tikai līdz ceļiem, nevis līdz pirkstgaliem kā citi naktskrekli. Birgitai bija tikai jāuz­velk adītā jaka, kurpes un īsās zeķes, lai būtu pilnīgi ap­ģērbusies, tad varēja mesties uz durvīm tāpat kā Ģer­trūde.

Viņa zināja, kur atrodas skola, bija tikai jāpaskrien lejup pa ielu un jāpagriežas pa labi nākamajā šķērsielā. Buse to viņai bija parādījis. Viņš dzīvoja ielas mājā un ies tajā pašā klasē, kur viņa. Tas droši vien ir viņš, kas iet pa trotuāru viņai pa priekšu un turas mammai pie rokas. Bet Birgita nebija īsti pārliecināta. Buses mati parasti izskatījās ka putna aste, kas stiepās pāri krekla apkaklei, bet šim zēnam bija gandrīz pilnīgi noskūts pa­kausis, zem cirpuma āda spīdēja pavisam balta.

"Buse!" viņa tomēr iesaucās, lai gan, nonākusi pie skolas pagalma sētas, sāka mazliet šaubīties. Skolas pa­galma melnais asfalts pirms dažām dienām izskatījās tukšs, bet tagad tas ņudzēja no cilvēkiem. Birgita nekad visā mūžā nebija redzējusi tik daudz cilvēku, lai gan bija nodzīvojusi Mūtalā jau gandrīz veselu mēnesi.

Zēns ar māti pašlaik griezās iekšā pa dzelzī kaltajiem skolas vārtiem, zēns pagrieza galvu un ieraudzīja Birgitu.

"Buse!" Birgita atkal iesaucās un pamāja ar roku, jo tagad bija droša, ka tas tiešām ir Buse, kaut arī tik īsi apgrieztiem matiem un baltā kreklā ar kaklasaiti virs īsajām biksēm. Viņa mātei bija mētelis un platmale, un viņa bija piespiedusi rokassomiņu tik cieši pie auguma, it kā baidītos, ka kāds to varētu nozagt. Viņa uzmeta ašu skatienu Birgitai un iesaucās:

"Ak Kungs Dievs! Nabaga bērns!"

Ar to ari viss sākās. Buses mamma izmantoja situā­ciju, piebāza galvu tuvāk citām mātēm un nomākta kaut ko čukstēja, apbēdināti purinādama galvu, kad skolotāja nosauca Birgitas vārdu, bet pēc tam palika klasē un bu­bināja kaut ko skolotājai, vilkdama rokās baltos kok­vilnas cimdus. Viņas mētelis bija neparasti neglīts, liels kā telts un tādā krāsā kā brūklenes ar pienu. Kad Birgita dzīvoja sliežu uzrauga mājiņā, viņai vakariņās parasti bija brūklenes ar pienu, un viņai bija jāaizver acis, šļurpstinot iekšā pēdējās karotes, lai tās vispār varētu izēst. Krāsa bija tik nejauka, ka viņai uznāca nelabums. Ari Buses mamma bija tik neglīta, ka viņai sametās slikta dūša.

Pēc trim dienām Ģertrūde pirmo reizi kļuva par dze­guzi dzeguzes pulksteni, viņa izliecās pa logu kā citas mammas un sauca Birgitu. Tas bija mazliet dīvaini, viņa taču tikko bija pārnākusi no darba un likusi Birgitai iet ārā spēlēties, jo bija drausmīgi nogurusi un viņai tā sā­pēja galva, ka vajadzēja bridi palikt mierā un pagulēt. Bet, kad Birgita atvēra dzīvokļa durvis, Ģertrūde stāvēja priekšnamā un vilka kājās kurpes. Pavisam dīvaini. Pa­rasti pa māju viņa staigāja zeķēs, jo kājas pēc darba vienmēr bija sāpīgas un piepampušas. Mati bija izspū­ruši, un viņa uzmeta Birgitai niknu skatienu, tad pamāja uz istabas pusi un pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Bir­gitai jāuzvedas klusu. Tik daudz viņa saprata, lai gan īsti neaptvēra, kāpēc Ģertrūde izskatās tik dusmīga.

Birgita atspiedās pret durvju stenderi un ieskatījās istabā. Vienā no klubkrēsliem sēdēja kāda sieviete, viņai mugurā bija zils kostīms un balta blūze, kas bija aizpo­gāta līdz kaklam. Svārki ap viņu vilnīja tik gari un plati, ka gandrīz skāra grīdu. Viņa Birgitu neredzēja un, parakņājusies brūnā ādas portfelī uz ceļiem, sameklēja briļļu futrāli, izņēma brilles un, lēni un rūpīgi tās no­spodrinājusi, uzlika uz acīm.

"Labdien," viņa sacīja. "Vai tu esi Birgita? Mani sauc Marianne. Esmu no Bērnu aprūpes komitejas."

Tā bija Birgitas vaina, Ģertrūde vēlāk daudzreiz atkār­toja. Ja Birgita nebūtu bijusi tāda muļķe un slājusi uz skolu vienā naktskreklā, tad nekad šī Marianne nebūtu sākusi vilkties pie viņām uz māju. Bet tagad viņa iera­dās gandrīz katru nedēļu un pēc laiciņa vairs nekautrē­jās vilkt vaļā kumodes atvilktnes, lai pārbaudītu Birgitas apakšveļu, vai ari iet tualetē un skatīties, vai Birgitai ir sava zobu birste. Tās viņai nebija. Ģertrūde gan teica, ka tā ir tikai sagadīšanās, jo vecā zobu birstīte bijusi no­lietota un viņa tieši gatvojusies pirkt jaunu, bet tā ne­bija taisnība. Birgita nebija tīrījusi zobus nevienu vienigu reizi, kopš bija pārcēlusies uz Mūtalu, un šķita, ka Marianne to saprata, viņa saviebās, kad lika Birgitai atvērt muti un to pārbaudīja. Viņa ziņošot skolai, ka skolas zobārstam Birgitai jāārstē zobi ārpus rindas.

Kad meitene satrūkas no šļirces, zobārsts teica, lai nemuļķojas, un izrāva viņai trīs dzerokļus, iebāza mutē kaut ko baltu un ļāva iet. Pēc britiņa šis baltais kļuva pavisam līdzīgs kaut kādam sūklim, Birgita apstājās un izspļāva to uz ietves. Bet baltais vairs nebija balts, tas bija sarkans no asinīm. Un viņa juta, kā jaunas asinis plūda mutē, viņa noliecās uz priekšu un spļāva, bet tas nelīdzēja, asinis tikai tecēja un tecēja, un tecēja. Ja viņa nevēlējās tur stāvēt un mūžīgi spļaut asinis, tad bija spiesta tās rit nost. No šis domas ietve viņai zem kājām sāka līgoties, viņa nosēcās, pieliecās, sagrāba asiņaino tamponu un atkal iebāza to mutē. Uz tā bija mazliet grants, bet tas jau nekas. Katrā ziņā tampons neļāva asinīm tecēt mutē.

Vakarā viņa negribēja iet ārā spēlēties, mutē sāpēja, jo bija izgājusi anestēzija. Ģertrūde nošņācās, sajauca groku no šņabja un limonādes un sacīja, ka Birgita pati vien esot vainīga.

Tomēr viņa laikam saprata, ka Birgitai tiešām sāp. Viņa jau agri sabīdīja klubkrēslus un ļāva meitenei lik­ties gulēt, turklāt pati aizgāja uz atkritumu tvertni ar tukšajām pudelēm, kad iestājās tumsa. Viņa tagad rūpīgi izmeta savas pudeles, lai gan par tām varētu da­būt naudu. Viņa negribēja atstāt tās skapītī zem izliet­nes, jo tad Marianne varētu tās izskaitīt. Šī jau bija ierunājusies par atturības komiteju, lai gan pagaidām visai miglaini.

Birgita iebāza īkšķi mutē, kad Ģertrūde ienāca no pagalma, aizvēra acis un izlikās aizmigusi. Viņa bija izlēmusi. Rīt Buse dabūs tā, ka pa degunu tecēs asinis.

Jo tā bija viņa vaina. Viņa un viņa neglītās muteres.

BIRGITA MIRKŠĶINA ACIS, it kā būtu tikko pamodu­sies.

"Kādas cigaretes?" viņa jautā.

"Manas," atbild Margareta un sarauc pieri. "Tās, kuras tu pirmīt savac i."

Margareta sakārto plecu somas siksnu un pastiepj roku. Viņa ir gandriz, vai glīta, par spīti niknajai sejas izteiksmei, kaut kāda veidā viņa izskatās īsta un pama­tīga. It ka izgriezta no viena gabala. Tas ir diezgan dīvaini. Jaunība Margareta nebija nekāda smukmeitiņa pati plakana ka dēlis un vaigi apaļi kā bēbim arī vēl pus­audzes gados -, un tagad viņai nemaz nevajadzētu būt glītākai, kad pienākuši vismaz četrdesmit pieci. Tas gan laikam atkarīgs no naudas, viņa taču var atļauties ne­pārtraukti pirkt visādus brinumkrēmus un jaunas drē­bes. Viss, kas viņai mugurā, izskatās jauns, uz aitādas jakas baltās apkakles neredz neviena traipa, džinsi vēl šķiet pavisam stīvi. Birgitai patīk stīvi džinsi, bet ko tas līdz? Viņai pašai tie ir nodiluši un izļurkuši.

Pēkšņi uzplaiksni pavisam svaigas atmiņas. Spoguļ­attēls. Tas bija īsts sociālais gadijums, ko Birgita tajā snobu veikalā redzēja spogulī.

Pirms desmit gadiem to nevarēja redzēt. Toreiz viņa lietoja narkotikas un tomēr bija sociālās nodaļas kliente. Agrāk pietika, ja bija nedaudz apdilušas jakas piedurk­nes, tad uzreiz varēja dabūt jaunu, bet tagad jāstaigā vecajās drēbēs, līdz tās karājas kā skrandas. Droši vien tā tas iekārtots tādēļ, lai skaidri redzētu, cik neizsakāmi lieliskas ir tādas sievietes kā Kristīna un Margarēta un cik fenomenāli nožēlojamas ir dažas citas. Apskrandušas virsjakas salašņām, aitādas jakas un ādas somiņas snobiem.

Birgita nav snobs, viņa nevilktu mugurā nekādus tan­tēm domātus tērpus vai aitādas jakas, pat ja viņai būtu daudz naudas. Toties viņa nopirktu melnu ādas jaku no tā tumšādainā, kas sestdienās stāv Mūtalā uz tirgus. Viņa jakas ir baigi glītās un pie tam lētas, tomēr Ulla, viņas sociālā pārraudze, atteicās pat runāt par šo jau­tājumu, kad Birgita visā pieticībā mēģināja to skart. Birgitai jāsalāpa sava virsjaka, viņa teica. Un jāizmazgā. Ullas lielais šefs, proti, esot sacījis, ka pienācis laiks pie­vilkt skrūves un Ulla šī zaķpastala vienmēr darīja to, ko viņai lika. Tātad pēdējā laikā Birgita ir sāpīgi izjutusi šo skrūvju pievilkšanu. Viņa nekad nedabū tik daudz, lai varētu pieēst pilnu vēderu. Bet varbūt tā ir slepena svē­tība, par kādu mēdza runāt Ģertrūde, jo tagad Birgita ir gatava apvemties, tikai iedomājoties vien par ēdienu. Bet viņai nebūtu nekas pretī dabūt dažas kronas, lai uz­ņemtu kalorijas šķidrā veidā. Šajā mirklī viņa patiesībā būtu gatava atdot labo roku par vienu aliņu.

"Nu?" saka Margarēta.

Birgita mirkšķina acis. Ko viņa ar to domā? Un kāpēc viņai tik skābs ģīmis? Margarēta nepacietīgi ievelk elpu un paliecas uz priekšu, viņu sejas ir pavisam tuvu viena otrai.

"Vai tu varētu būt tik laipna un atdot manas ciga­retes," viņa saka, izrunādama katru vārdu ļoti skaidri, it kā Birgitai būtu kāda vaina, it kā viņa neko nedzirdētu un nesaprastu.

"Kādas cigaretes?" jautā Birgita un atslīgst atpakaļ pie skatloga, aizvērdama acis. Viņa ir nogurusi. Ļoti no­gurusi.

"Nemaz nemēģini!" šņāc Margarēta. "Tu restorānā pievāci paciņu dzeltenā Blenda, kas pieder man. Es gribu to atpakaļ!"

Nu, protams. Tagad viņa atceras. Skaidrs, ka dāma dabūs atpakaļ savas cigaretes, viņa taču nevarētu pār­dzīvot tik nozīmīgu ekonomisku zaudējumu. Un, ja ari pārdzīvotu, tad noteikti skraidītu pakaļ Birgitai nākamos trīsdesmit gadus, mocītu viņu ar ziņojumiem policijai un anonīmām vēstulēm, vakaros stāvētu pie viņas dzī­vokļa un aurotu: Ta bija tava vaina, tā bija tava vaina! Protams, viņa dabūs savas cigaretes!

Vēl arvien aizvērtām acim Birgita rakņājas jakas kabatā, taja ari ir caurums, bet pavisam mazs, cigarešu paciņa nav izkritusi cauri. Viņa to izvelk un pasniedz, taustīdamās pa gaisu pēc Margarētas rokas, jo vēl ne­spēj atvērt acis. Vai ari, pareizāk sakot, negrib tās atvērt un ieraudzīt šo iedomīgo snobieni glūnam viņai tieši ģīmi. Viņa droši vien ari prasīs samaksu par dažām no­žēlojamām cigām, kuras Birgita jau paspējusi nosmēķēt. Birgitai droši vien jāizstrādā nomaksas plāns. Negadās taču tik bieži, kad viņai ir nauda, ko nopirkt cigaretes. Tādām kā viņai ir jāapmierinās ar cigarešu uztīšanu, ja jau grib būt tik vīzdegunīgas un smēķēt vispār.

Margarēta satver paciņu, un Birgita var dzirdēt, kā viņa atrauj rāvējslēdzi un iebāž to somā. Tagad viņai va­jadzētu doties projām ar degunu gaisā, lai Birgita varētu atvērt acis un paskatīties apkart, bet Margarēta to nedara. Birgita arvien vēl dzird, kā viņa elpo.

"Vai tu tagad tiksi galā?" jautā Margarēta. Viņas balss skan citādi, mazliet vilcinoties un ne tik asi kā iepriekš.

Birgita pamāj. Viņa lieliski tiks galā, liels paldies, Birgita pieņem, ka Margareta, kas tagad ir tik ellišķīgi laipna, baigi veicīgi attālināsies ar savu aitādas jaku, sa­vām cigaretēm un visām parpalām. Bet Margarēta neko nesaprot, viņa uzliek roku uz Birgitas piedurknes un mazliet papurina.

"Klausies," viņa saka. "Kā tad tu īsti jūties? Tu taču nevari te stāvēt un migt ciet…"

Par to nu tev nospļauties, domā Birgita, bet nesaka to, viņa stāv mēma un aizvērtām acīm, piespiedusies ar muguru pie skatloga. Aukstums no stikla ir sācis spies­ties cauri jakai un lēni lien pa muguru. Viņa nodrebinās un maina pozu, paslēpdama rokas padusēs. Pirksti ir gluži stīvi. Viņai salst arī kājas.

"Nu labi," saka Margarēta un nopūšas. "Tad brauc arī man līdzi uz Mūtalu. Bet es nevēlos nekādus strīdus."

Birgita atver acis. Kurš tad te domā strīdēties? Katrā ziņā ne jau Birgita Fredriksone.

No way. Never. [14]

Margarēta ātrā gaitā dodas lejup pa Drotninggātanu, Birgitas kurpes cilājas, tā ka viņa īsti netiek līdzi, tādēļ starp abām rodas neliels atstatums. Drīz tas ir jau diezgan liels.

Droši vien Margarēta nesas tik ātri ar nodomu, viņa taču negrib iet blakus vecai maukai. Birgita nosprauslojas. It kā Margarēta pati būtu daudz labāka. Ja jau viņa bija tik nekaunīga un mīlējās ar skolotāju, kad vēl gāja skolā, tad kopš tā laika būs vēl daudz ko paspējusi. Gadu gaitā Birgita šo un to ir sapratusi, Margarēta daž­reiz ir piezvanījusi, un, kad sākusi runāt par vīriešiem, tad vienmēr viņai bijis kāds jauns. Šķiet, ka viņa tos mainījusi apmēram reizi sešos mēnešos, visu cauru mūžu.

Margarēta jau nonākusi līdz tiltam, tagad viņa ierauga, ka Birgita klunkurē nopakaļus, viņa apstājas un ātri paskatās apkārt, pirms atkal pieliek soli. Kāpēc viņai tā jāsteidzas? Vai tad viņa neredz, ka Birgita streipuļo aiz viņas kā nolāpīts Bembijs savās Mikipeles laiviņās? Ja viņa būtu tik briesmīgi laipna un cilvēcīga, kāda izlie­kas, tad atļautu Birgitai apsēsties parkā uz soliņa un pati aizietu pēc mašīnas.

Lai gan pašlaik viņa tomēr apstājusies tur tālāk pie pārejas. Birgita sakopo spēkus un mēģina skriet, bet nekas neiznāk, viņa spēj paskriet tikai dažus soļus. Pie velna. Viņa nav formā. Droši vien tās nolādētās aknas. Vai plaušas. Vai nieres. Vai sirds. Kad viņu pirms dažām nedēļām izrakstīja no slimnīcas, ārsts sacīja, ka tas esot liels brīnums, ka viņa vēl turoties kājās.

"Tas tāpēc, ka esmu tik stipra," teica Birgita, jo ne­varēja jau sacīt, ko domā patiesībā, citādi viņu tūlīt pat iespundētu psihenē.

Ārsts pasmējās un pagriezās pret datoru, paspieda kādu pogu, un uz ekrana parādījās viņas slimības vēs­ture.

"Tu būtu varējusi tāda būt," viņš teica un purināja galvu. "Bet tagad ir laiks mazliet piebremzēt. Sevišķi jau tad, ja esi domājusi kļūt vecāka nekā pašlaik."

Tas bija neparasti jauks dakteris, gandrīz tāds kā Hubertsons, bet viņš aptvēra tikpat maz kā visi citi. Bir­gitai gan nav plāna nomirt, un viņa arī nekad nav domājusi kļūt veca, viņa pat nezina, ko dara, lai kļūtu vecs. Ģertrūdei nebija pat trīsdesmit pieci.

Tomēr ir pavisam skaidrs, ka Ģertrūde nekad nav bijusi tik stipra kā Birgita. To jau varēja redzēt. Viņa bija neiedomājami tieva un caurspīdīga, viņa izskatījās tāda pati kā tā porcelāna dejotāja uz vecāsmātes sekretera. Vecāmāte ļoti sargāja šo dejotāju. Viņa iecirta Birgitai tādu pļauku, ka meitenei vairākas stundas zvanīja ausīs, kad atklāja, ka Birgita uzkāpusi uz krēsla un krāmējusies ap figūriņu. Iā nebija nekāda rotaļlieta!

Birgita nemaz nemēģināja paskaidrot, ka viņa nebūt nebija tik liela muļķe, lai ar to spēlētos, viņa tikai gri­bēja redzēt, kāds izskatās stīvais porcelāna tills tuvumā un kāds tas ir, ja saņem pirkstos. Viņa bija gribējusi arī tajā iekost, bet nepaspēja, jo vecāmāte viņu ieraudzīja. Un tā viņa varēja arī turpmāk staigāt tur apkārt un vel­tīgi ilgoties, būdama pilnīgi pārliecināta, ka porcelāna tills ir tikpat salds kā cukurs.

Reiz viņa bija ieņēmusi galvā pagaršot pat Ģertrūdi. Tas notika īsi pirms viņas nosūtīšanas pie vecenes Ellenas, tātad viņai vajadzēja būt ceturtajā klasē. Ģertrūde vairs nestrādāja, viņa tika atlaista no darba viesnīcā Stadshotellet, un Mūtalā nebija neviena cita jēdzīga vies­mīles darba. Un Ģertrūde, protams, nedomāja novākt traukus kaut kādā piena bārā, lai kā arī Marianne un citas sociālās tantes centās viņu pierunāt, jo viņai taču bija sava profesija, ar ko viņa lepojās. Bez tam viņa ga­tavojās drīz precēties ar Osvaldu un dzīvot trīsistabu dzīvoklī, kurā viņš mājoja. Un pirmais, ko viņa domāja darīt, kad būs dabūjusi gredzenu pirkstā, būs pasūtīt Marianni un viņas bandu pie visiem velniem.

Birgita gaidīja šīs kāzas, kaut arī viņai Osvalds ne­patika. Viņš bija tik liels un lumzacīgs, ka likās viņai pašai dzīvoklī vairs nav vietas, kad uzradās šis. Turklāt viņam bija dīvaini paradumi. Viņš nekad nesasveicinājās un, tiklīdz ienāca pa durvīm, novilka kurpes un sasvī­dušās zeķes, pārmeta tās pār plecu un lamzāja uz istabu basām kājām. Viņš ieslīga vienā no klubkrēsliem un ne­piecēlās no tā visu vakaru. Tomēr viņam bija neredzēta prasme radīt sev apkārt īstu jucekli. Pēc maza brītiņa visas glāzes bija piecūkotas, visi pelnutrauki pilni līdz malām un visapkārt uz grīdas gulēja un ripoja tukšas pudeles. Birgitai nebija uzkopšanas mānija ari tolaik, bet Osvalds patiesībā bija īsts cūka, viņš skaļi atraugājās un spļāva uz grīdas, ņirgdams spieda ārā garus pirdienus, kas tik traki smirdēja, ka Birgita bija spiesta vērt vaļā logu. Turklāt viņam nekad nebija sajēgas laikus kopties projām, viņš sēdēja savā klubkrēslā mūžīgi un laicīgi. Birgita nevarēja iet normāli gulēt, viņai vajadzēja salikt priekšnamā kaudzē uz grīdas dažādas drēbes, un tad viņa likās slīpi, kā varēdama. Osvalds vienmēr viņu pa­modināja, kad posās uz mājām, rāva ārā drēbes un lādē­jās, ka meitene guļ virsū viņa jakai.

Kad viņš bija aizgājis, Ģertrūde kļuva nemierīga, sāka šņukstēt un raudāt, apskāva Birgitu un sauca viņu par savu mazo eņģelīti, savu vienīgo draudziņu visā pa­saulē. Visi gribēja viņas izšķirt, arī Osvalds, šis dulburis, bet Ģertrūde nedomāja padoties. Viņa taču bija māte, to šim vajadzēja pieciest, un labai mātei mīlestība pret bērnu allaž ir svarīgāka nekā mīlestība pret vīrieti. Ja Osvalds vēlas viņu, tad jāņem arī Birgita, jo Ģertrūde nevarēja iztikt bez sava mazā eņģelīša, un arī Birgita taču negribētu šķirties no savas mammucītes. Vai var­būt gribēja? Ģertrūde sāka raudāt: jā, laikam jau gri­bēja, Birgita laikam vēlējās, lai Ģertrūde būtu beigta un aprakta. Jo tad taču Birgita varētu pārcelties pie kādas no krietnām ģimenēm, par kādām vienmēr runāja Marianne, pie tādām ģimenēm, kur viņai ietu tik labi un būtu sava gulta un sava istaba, un viss cits. Tad viņa gan drīz vien aizmirstu savu nabadzīgo māmiņu un…

Tādā brīdī Birgīta nespēja aizturēt asaras, kas sa­skrēja acīs un sāka plūst lejup pa vaigiem, kad viņa mirkšķināja plakstus. Šņukstēdama viņa noslīga ceļos pie Ģertrūdes gultas, sakampa viņas roku un zvērēja, ka nevēlas nekādu pretīgu audžuģimeni, ka nevēlas pati savu istabu un pati savu gultu. Visi bija dumji, Osvalds un Marianne, Buses mamma un skolotājs. Neviens no viņiem nesaprata, ka Birgitai te iet labi, ka viņai ir vis­labākā mamma pasaulē… Viņas augums drebēja raudās, vārdi nāca grūdieniem, un lieli siekalu burbuļi parādījās un plīsa pie mutes, tomēr šķita, ka Ģertrūde viņu ne­dzird. Viņa vēl joprojām raudāja un kliedza, izrāva no Birgitas rokas savējo un aizlika to sejai priekšā, kamēr viss viņas mazais, trauslais augums savilkās krampjos.

"Jāā!" viņa kliedza un spārdīja ar kājām matraci, mētādama galvu šurp un turp. "Jāā! Tu jau gribi gan, lai es nomirstu, es to zinu! Visi mani ienīst! To es zinu, to es zinu! Bet es jums visiem parādīšu, rītdien, kad tu būsi aizgājusi uz skolu, es izdarīšu pašnāvību, es to zvēru! Paņemšu lielo virtuves nazi un ieduršu tieši vē­derā…"

Birgita metās viņai pāri, ielīda gultā un ar rokām ap­ķērās viņai ap kaklu, it kā lai turētu viņu ciet vai arī lai piespiestu palikt dzīvai.

"Mamma," Birgita kliedza, un pēkšņi vārdi plūda viņai pār lūpām. "Mamma, mamma, mamma… Tu ne­drīksti mirt! Tu nedrīksti mirt, mīļā māmiņ, nemirsti!"

Parasti Ģertrūde nomierinājās, kad Birgita piespieda savu slapjo vaigu viņējam un raudāja tikpat skaļi kā mamma. Ģertrūde vairs nespārdījās ar kājām un nemē­tāja galvu, pēc brītiņa arī vairs nekliedza, tikai šņukstēja un ik pa brīdim iegaudojās, līdz galva lēni nosvērās uz sāniem un viņa iegrima miegā. Tad Birgita vairs nedrīkstēja šņukstēt, viņa bija spiesta raudas norit, tā ka tās rīklē kļuva par nelielu cietu kamolu, jo citādi Ģertrūde varēja pamosties un atkal kļūt nemierīga.

Birgita mēdza gulēt pavisam nekustīgi, līdz vairs ne­varēja dzirdēt Ģertrūdes elpas vilcienus, tad viņa uzma­nīgi noņēma rokas no mātes kakla un piecēlās. Viņai vēl daudz kas bija jāpadara, pirms pati varēja atļauties lik­ties uz auss. Vispirms viņa bija spiesta nogriezt maizi brokastīm, pēc tam paslēpt visus nažus. Viņām bija tikai trīs naži, tā ka to vispār bija viegli izdarīt, ja vien viņa nebūtu tā trīcējusi. Viens nonāca aiz caurules skapītī zem izlietnes, otrs tualetes ūdenstvertnē, lai gan bija diezgan sarežģīti atskrūvēt plastikāta puļķi un noņemt vāku, trešo viņa aizbāza priekšnamā aiz spoguļa. Mājās pie vecenes Ellenas viņa galīgi apstulba, kad pirmajās dienās atvēra virtuves atvilktni un ieraudzīja tur vien­padsmit asus nažus viņa tos saskaitīja vienā sekundē un vienu mirkli iedomājās, ka tagad jāatrod vienpadsmit slēptuves. Tomēr tajā mājā jau tas nebija vajadzīgs. Bet Ģertrūdes dzīvokli tas pamazām pārvērtās par para­dumu. Šķita Ģertrūde pati nekad neievēro, ka naži pa­zuduši un ka tie atkal uzrodas, kad Birgita pārnāk mājās no skolas.

Kad naži bija paslēpti, viņa salasīja visas pudeles ne­lielā drēbes maisiņā un nolika to zem drēbju pakaramā priekšnamā. Steidzoties no ritiem uz skolu, viņa pa­ņēma maisiņu un aizskrēja pie atkritumu tvertnēm, iztukšoja to un savīstīja par mazu bumbiņu, ko ielika skolas somā. Kaimiņu vecenes, kuras izspiegoja viņu aiz spožajām logu rūtīm, droši vien iedomājās, ka viņa pu­deles izmet, bet to viņa vis nedarīja, viņa tās tikai pa­slēpa aiz tvertnēm. Par pudelēm taču varēja dabūt naudu, un Birgita nebija tāda muļķe, lai atteiktos no iespējas nopelnīt. Ģertrūde, protams, bija laba, bet šobrīd viņai nekā daudz nebija ko dot, un Birgita nepārtraukti ilgojās pēc saldumiem. Likās, ka viņas vēderā iemājojusi saldumžurka, ļauna un ar garu asti, kura draudēja, baidīja un čukstēja, ka iecirtīšot dzeltenos zobus Birgitas zarnās un sagrauzīšot tās lupatu lēvaros, ja viņa to nebarošot.

Varbūt tieši šī saldumžurka kādu nakti lika viņai no­garšot Ģertrūdi. Birgita, tikko noglabājusi nažus un savākusi pudeles, tagad stāvēja pie turku smēķējamā galdiņa un apbalvoja sevi ar sauju cukurgraudu.

Ģertrūde gulēja mierīgi, viņa bija pielīduši pie sienas, un viņas baltā roka taisna gulēja virs gurna. Birgita ska­tījās uz to, kamēr cukurgraudi vispirms kļuva čagani un tad lēni izkusa mutē. Saldumžurka šņāca nepacietībā, tā gribēja kaut ko citu, vislabāk jau šokolādi, veselu tāfeli Marabo piena šokolādes, tādu, kas ir lipīga un mīksta, jo gulējusi saules svelmē kioska logā. Vai arī saldējumu, jā, varētu domāt arī par vaniļas saldējumu, par veselu pa­ciņu kūstoša vaniļas saldējuma ar tievām zemeņu ievā­rījuma joslām, kas smaganām liek kutēt labsajūtā…

Aiz rullo aizkariem jau sāka aust gaisma, istaba pa­mazām kļuva gaišāka. Mēbeles un priekšmeti it kā izplūda, tie kļuva miglaini, un kontūras neskaidras, un Birgita vairs nevaldīja pār savu ķermeni. Viņa juta, ka mēle slīd pār zobiem, meklējot pēdējos cukura kristālus, plaukstas noslauka raudāšanas slapjumu no padegunes un kājas sāk iet. Šķita, ka viņa iet iekšā jūrā, viņai visap­kārt ir ūdens un gaisma, čukstoši viļņi dzen viņu savā ritmā uz gultas pusi.

Ģertrūde gulēja dziļā miegā, viņa nemanīja, ka Bir­gita paceļ viņas roku. Birgita vispirms ar rādītājpirkstu nobrauca pār dažām baltām pūciņām uz apakšdelma, saldumžurka kārīgi sakustējās viņas vēderā; izskatījās, it kā katrs matiņš uz Ģertrūdes rokas būtu izvērpts no cu­kura. Birgita atcerējās balto gaisīgo cukurvati, ko viņa reiz bija nopirkusi Tivoli parkā, un mutē uzreiz saskrēja siekalas, šķita, ka kārē pēc cukura kaklā kaut kas kutina un dursta, un kņudina…

Birgita aizvēra acis un it kā maigā glāstā vilka mēli pār visu Ģertrūdes roku, no locītavas līdz pat plecam. Tad ļoti uzmanīgi nolika roku atpakaļ uz gurna, iztais­noja muguru un tāpat ar aizvērtām acīm gaidīja garšas sensāciju, kas tūlīt eksplodēs viņas aukslējās.

Bet Ģertrūde negaršoja pēc šokolādes un vaniļas. Viņa bija sāļa. Kā lakrica.

Margarēta sper kāju uz ielas tajā pašā mirkli, kad Bir­gita viņu panākusi, luksoforā nav vēl parādījusies zaļā gaisma.

"Pagaidi!" aizelsusies iesaucas Birgita, bet Margarēta jau ir pusceļā pāri ielai.

Nolādēts! Birgita notenterē uz ielas šis riebīgās tupeles! un atkal mēģina viņu panākt. Margarēta stei­dzas ar nodomu, viņa vēlas aizbēgt no Birgitas! Jo, ja Birgita nebūs redzama, kad Margarēta nonāks pie mašī­nas, varēs tajā ielēkt, nospiest gāzi līdz grīdai ar tīru sirdsapziņu. Jā, taisni tā, tā nu tas ir, Birgita redz to acu priekšā, viņa pat var redzēt Margarētas ļauno smaidiņu, kad tā minūti vēlāk pabrauc garām izmisušai un likteņa varā atstātai plikadīdai Birgitai, izlikdamās, ka viņu ne­redz. Turklāt viņa var iedomāties, kā Margarēta savelk ģīmi pārsteigtā grimasē, kad abas tiekas nākamreiz un Birgita viņai atgādina par visu. Ko? Margarēta nu gan nenožēlo savu solījumu aizvest Birgitu! Viņa taču ne­bēga no Birgitas! Viņa gaidīja un gaidīja, bet, kad Birgita neparādījās, bija spiesta braukt projām. Žēl, tiešām žēl.

Margarēta jau paspējusi ieiet Dzelzceļa parkā, bet Birgita vēl arvien atrodas uz ietves. Viņas sirds smagi sit, šķiet, ka tūlīt pārplīsīs krūšukurvis. Tomēr viņai jā­steidzas tālāk. Varbūt no šīs piepūles viņa nomirs, var­būt mazs asiņu receklītis, kas drīz pārplēsīs asinsvadu, pašlaik trakā ātrumā tiek sūknēts uz viņas sirdi vai smadzenēm.

Jā. Tā nu tas ir. Viņa pavisam noteikti zina, kas notiks, viņa to redz acu priekšā: Birgita Fredriksone tver pie sirds un apstājas soļa vidū, griežas apkārt uz vienas kājas otra ir pacelta kā dejā un brīdi skatās augšup ledus zilajās marta debesīs, pirms lēni saļimst zemē. Cilvēki saskrien no visām pusēm, sauc satrauktās balsīs un lauza rokas. Vai viņa ir mirusi? Ak, nē, neļaujiet viņai mirt! Tā taču ir Birgita Fredriksone, kura reiz bija tik skaista! Tā, kura noteikti būtu kļuvusi par pasaulslavenu fotomodeli, Annu Nikolu Smiti zviedru variantā, ja šodien būtu vēl jauna! Ak, un ja dzīve nebūtu tik nežēlīga pret viņu!

Tā ir domu spēle. Patiesībā Birgita netic nāvei. Netic ne mirkli.

Bez šaubām, viņa tūkstošiem reižu ir iztēlojusies dra­matiskos apstākļus un bēdas, vainas apziņu un skaļo vaimanāšanu, ko viņas nāve radītu snobu un pārējo vidū, tomēr nav spējīga noticēt, ka reiz varētu nomirt, pārstāt eksistēt. Tas varētu notikt ar citiem, tikai ne ar viņu. Birgita Fredriksone dzīvos mūžīgi, neko citu viņa nespēj iedomāties.

Kā bērns viņa mēģināja pieaugušajiem paskaidrot savu pārliecību, bet neviens neņēma viņu nopietni.

"Es domāju ņemt zārkā līdzi lāpstu," viņa sacīja vecaimātei. "Un, kad visi būs no bērēm aizgājuši mājās, tad es sevi atkal atrakšu…"

Vecāmāte smējās savu tuksnesīgi sauso smiekliņu:

"To tu vis nevarēsi. Ja cilvēks ir miris, tad viņš ir miris un nevar sevi atrakt."

"Bet es varu."

Vecāmāte atmeta galvu atpakaļ un iesmējās vēl ska­ļāk, sliežu uzrauga būdiņā gandrīz izbira rūtis. Tas droši vien bija visjocīgākais, ko viņa vairāku gadu gaitā bija dzirdējusi.

"Gan tu redzēsi!" viņa kladzināja. "Gan tu redzēsi!"

Ģertrūde sadusmojās. Bija vēl agra novakare, un viņa vēl nebija paspējusi pa īstam piedzerties, tomēr atbal­stījās gultā uz elkoņa un šņāca:

"Vai tu neesi pie pilna prāta, ko? Kas tad ar tevi ir tik īpašs, kāpēc tieši tu varētu izvairīties no nāves?"

Birgita neatbildēja. Šķita, ka viņai iekšienē ir kāda maza podziņa, tas-nenotiek-pa-īstam podziņa, ko viņa mēdza nospiest, kad Ģertrūde sadusmojās. Tā nekad ne­darbojās, kad Ģertrūde raudāja un bēdājās, tikai tad, kad šņāca un lamājās. Kā pašlaik.

"Pie velna!" uzšvirkstēja Ģertrūde un atkrita atpakaļ spilvenā. "Kādu ļaunumu es esmu izdarījusi? Ko? Es te guļu mazā, sūdīgā miteklī mazā, sūdīgā pilsētelē, un man nav naudas, ko nopirkt pašu nepieciešamāko, un tad piedevām vēl izrādās, ka bērns ir idiots! Bet uzma­nies, un es to saku tikai tev, jo, ja tu staigāsi apkārt un cilvēkiem sāksi kaut ko tādu muldēt, tad atnāks Marianne un tūlīt iestūķēs tevi trakonamā. Lai tu to zinātu!"

Vecene Ellena ne smējās, ne kliedza, viņa tikai pacēla acis no sava knipelēšanas spilventiņa un brīdi lūkojās uz Birgitu.

"Ak tā," viņa sacīja un atkal nolaida acis, pārcēla pāris spolīšu tik ātri, ka Birgita pat nepaspēja izsekot šai kustībai ar skatienu. "Ak tad tu esi nemirstīga… Tas ir visļaunākais."

Birgita vēroja viņu piemiegtām acīm un gaidīja tur­pinājumu, bet tāda nebija. Ellena toties ielika kniep­adatu starp lūpām un pārliecās pār spilventiņu, lai visu apskatītu tuvāk.

"Es domāju vienu aci turēt atvērtu," teica Birgita. "Lai redzētu, kas notiek."

Ellena paskatījās uz augšu un mirkli pasmaidīja. Bir­gita nepacietīgi nokremšļojās. Nolādētā vecene! Saki taču kaut ko! Viņa savilka seju un pacēla rokas, salieca pirkstus kā briesmonis.

"Un, ja viņi mēģinās mani aprakt, es gaudošu kā rēgs…"

Ellena izņēma kniepadatu no mutes un klukstoši iesmējās.

"Par to es esmu pilnīgi pārliecināta," viņa sacīja. "Bet, tā kā tu neesi mirusi, tu vari iet nomazgāties. Tev ļoti netīras rokas."

Pat šodien Birgita iztēlojas nāvi kā izrādi, kur viņa ir gan galvenās lomas izpildītāja, gan publika. Viņa gulēs zārkā, un viņai būs saglabājušies visi jutekļi, acis tikai pievērtas, lai varētu vērot bēru viesus, un, kad tie būs aizgājuši, viņa pagrūdis vāku malā un piecelsies sēdus kā jauns Drakula. Viņa negrib, lai viņu sadedzinātu, to viņa ir skaidrojusi Ullai sociālajā nodaļā, tomēr nelolo lielas cerības, ka no tās puses viņas vēlēšanās tiks res­pektēta. Ja Ullas lielais priekšnieks sacījis, ka visi atkri­tumi jāmet ugunī, tad jau nu gan Ulla parūpēsies, lai Birgitu sadedzina. Tādēļ Birgita ar līmlenti ir iestiprinā­jusi lapiņu sava drēbju skapja durvju iekšpusē: Aprakt. Nekādā ziņā nevēlos sadedzināšanu. Birgita Fredriksone. Viņa cer, ka snobienes parādīsies pēdējā brīdī. Jā, viņa var iedomāties, kā tas notiek, kā viņas ierauga lapiņu, kā viņas ar asarām acīs uzlūko viena otru beidzot viņas ir aptvērušas, cik slikti izturējušās pret Birgitu! un kā viņas skrien uz kapsētu un krematoriju un aptur zārku tieši tajā mirklī, kad tas tiek bīdīts krāsnī…

Tomēr tā nu nebūs vis, uz Birgitas māsām nevar pa­ļauties. Jo, kad pēc brītiņa ap Birgitu sapulcēsies ļaudis, kad viņa kā krustā sista gulēs uz Dzelzceļa parka gran­tētā celiņa, tad vismaz vienas personas trūks. Margarētas. Viņa droši vien jozīs tik tālāk. Šis ļaunais sie­višķis!

Birgita atsperas, no rikles dziļumiem izsmeļ visas savas balss rezerves un sakopo tās vienā vienīgā bļā­vienā:

"PAGAIDI!"

Ir pagājuši daudzi gadi, kopš viņa tik skaļi kliegusi, bet balss nav kļuvusi vājāka. Šķiet, ka viņa likusi visai Norčēpingai uz bridi apstāties, ka visi motori pārstājuši rūkt un visas sarunas aprāvušās to dažu sekunžu laikā, kad viņas kliedziena atbalss atsitas pret veco Standard Hoteli un Tautas namu. Birgita noliecas uz priekšu, atbalsta plaukstas pret ciskām kā sprinteris, kas nupat pārrāvis mērķa lenti, un redz, kā Margarēta tur tālāk sasalst ledū, kā viņas mugura iztaisnojas un viņa paliek nekustīgi stāvam. Birgita smagi elpo, nē, drīzāk jau sēc, un viņas sirds dauzās tik stipri, ka viņa var sajust pulsu katrā ķermeņa daļā: galvā, pirkstos, paplašinātajās vē­nās zem ceļiem. Viņa var sajust savus sirdspukstus pat ausu ļipiņās. Tad viņa jūt nogurumu. Un tad ir tiesības brīdi atpūsties.

Tagad viņa dzird Margarētas soļus, čirkst grants ar kūstošo sniegu, kad tā savā rezervētajā snobu manierē tipina Birgitas virzienā.

"Kas ir?" viņa gandrīz nedzirdami jautā, it kā ticētu, ka tagad vēl varēs notušēt Birgitas kliedzienu, ja pati runās klusā balsi. "Kāpēc tu kliedz?"

Birgita vēl arvien stāv, atbalstījusi plaukstas pret ciskām, bet tagad paceļ galvu un saviebjas.

"Pie velna! Vai tu iedomājies, ka mēs visu ceļu uz Mūtalu tā skriesim?"

Margarēta nostājas ar visu svaru uz papēžiem un skatās kaut kur projām.

"Tas varbūt tev nāktu par labu. Liekas, tev mazliet trūkst fizisku vingrinājumu…"

Kas ar viņu notiek? Vai tad šodien viņa nemaz nevar atvērt muti, lai neizspļautu kādu riebekllbu? Patiesībā viņa nav bijusi tik nejauka kopš tās dienas, kad Birgita atstāja Stīga Līdakžokļa lepno villu. Ne Margarēta, ne Kristīna nebija bildušas Birgitai ne vārda visu to nedēļu laikā, kad viņas dzīvoja viesistabā, un, kad Birgitai bija jāiet, viņas pat neatbildēja uz atvadu sveicienu, tikai blenza tukšu skatienu. Tādēļ Birgita bija pārsteigta, kad pēc dažiem gadiem Margarēta sāka viņai rakstīt. Birgita bija domājusi, ka viņas ir ienaidnieces uz mūžu, bet acīmredzot Margarētai bija citādi uzskati, un tā viens sa­cerējums garāks par otru sāka velties iekšā Birgitas vēstuļkastītē. Un, starp citu, vai tad Margarēta neuzradās mājās pie viņas dažus mēnešus pēc puikas piedzimša­nas? Nūja. Tagad viņa to atceras, viņa redz pavisam skaidru ainu, kā Margarēta sēž pie virtuves galda un baro mazo ar pudelīti…

Ahā! Tad tāpēc Margarēta šodien ir tik nejaucīga. Viņai droši vien ienāca prātā šis puika, kad abas sēdēja restorānā, nu kā tad, pēkšņi viņa būs iedomājusies, ka Birgitai bijis tas viss, kā Margarētai pašai nekad nav bijis. Birgitai ir bijusi māte, bijis vīrs un bērns, bet Margarētai nekad nav bijis neviena paša visā pasaulē. Neviens viņu negribēja, kad viņa bija maza, un neviens viņu negrib arī tagad, un tas nemaz nav tik dīvaini, jo viņa ir nepa­rasti ļauna klimaktērijragana. Margarētai gluži vienkārši skauž. Bet to viņa nemūžam neatzīs, arī tad ne, ja drau­dēs ar pistoli. Kad viņas bija mazas, Margarēta nekad negribēja runāt par savu mistisko mammu, un vienmēr gāja projām, kad Birgita sāka stāstīt par Ģertrūdi. Viņa bija skaudīga toreiz un ir skaudīga šodien. Tā nu tas ir.

Tomēr viņai vajadzētu saprast, ka Birgita jūtas aiz­vainota, ka tieši Margarētas ļaunie spērieni pilda viņas acis asarām un liek mutes kaktiņiem drebēt.

"Pie velna, Megana," viņa saka un iztaisno muguru. "Es patiesībā neesmu īsti vesela, es nevaru paskriet tik ātri kā tu. Esmu iedzīvojusies aknu cirozē, saproti pati… Es gulēju slimnīcā, iznācu pirms četrpadsmit dienām."

Margarētas seja atmaigst, bet ne pietiekami, lai Bir­gita justu, ka stāv uz droša pamata. Iespējams, ka Mar­garēta nezina, kas ir aknu ciroze, un Birgita nekādā ziņā nedomā viņu apgaismot par šīs slimības ikdienišķo nosaukumu un tāpēc neaptver tā visa svarīgumu. Jānostiprina pamats.

"Tā, protams, ir manis pašas vaina," viņa saka un pa­griežas parka soliņa virzienā, tad iet šļūcošiem soļiem, ka švīkst vien. "Ja jau kāds ir laupītājs, tad tāds viņš arī paliek, un tādi nekļūst veci. Dakteris teica, ka man atli­cis pusgads. Ja paveiksies…"

Viņa apsēžas uz sola un uzmet Margarētai steidzīgu skatienu. Birgita tagad ir uz īstā ceļa, un Margarēta, pa­vērusi muti, blenž uz viņu platām acīm.

"Bet tu taču mani pazīsti," turpina Birgita un rūgti iesmejas. "Es neesmu spējīga sevi sargāt. Pat ja vē­lētos…"

Margarēta aizver muti un izdveš:

"Vai tā ir taisnība?"

Protams, taisnība. Ko gan viņa iedomājas, vai tad Birgita te sēž un melo? Dakteris taču teica, ka viņa nomirs pusgada vai gada laikā, ja nebeigs žūpot.

"Kā tad, ka taisnība," viņa saka un nolaiž acis, lai noslēptu to, ka tomēr melo. Jo viņa taču melo. Birgita Fredriksone nemirs. Viņa nevar mirt.

Abas lēni iet ārā no parka uz dzelzceļa stacijas pusi, Margarēta paņēmusi Birgitu zem rokas un balsta kā ve­čiņu.

"Ja tu te pie stacijas apsēdīsies uz sola, es atbraukšu mašīnu," viņa saka. "Tas nebūs ilgi, mašīna stāv aiz poli­cijas ēkas…"

Birgita aizver acis un pamāj, ļaudama sevi lēni pār­vest pāri ielai. Viņa iet pieklibodama, bet tad apraujas. Viņa nedrīkst pārspīlēt: no slimām aknām cilvēks klibs nekļūst. Tas taču viņai jāzina, jo šo riebīgo aknu dēļ pus­otra gada laikā viņa ir neskaitāmas reizes bijusi slimnīcā un vēl nav sākusi klibot. Patiesībā viņa nekad nedomā par savām aknām, izņemot reizes, kad jāvemj. Tad viņa caur skropstām lūr, vai tur nav asinis, jo tad ir jādodas uz slimnīcu, bet to viņa negrib. Birgitai nepatīk gulēt slimnīcā. Īstenībā viņai no slimnīcas bail.

"Vai!" iesaucas Margarēta, kad viņas nonāk pie sola. Uz tā ir kūstošs sniegs. "Sols ir pārāk slapjš un auksts. Pagaidi mazliet, es aiziešu uz kiosku un nopirkšu avīzi, uz tās tu varēsi sēdēt…"

Vienā mirklī viņa jau ir atpakaļ un izklāj uz sola biezu avīzi ar daudziem pielikumiem un pastiepj Birgitai skārdeni, kad viņa jau kārtīgi apsēdusies.

"Te būs," viņa saka. "Padzeries, kamēr esmu projām. Tas nebūs ilgi. Būšu atpakaļ pēc pāris minūtēm…"

Birgita savelk grimasi: Coca-Cola Light. Tipiski. Viņai taču vajadzētu alu. Bet, ja viņa to pateiks, Margarēta atkal sāks riet kā rotveilers.

"Vai būs labi?" jautā Margarēta.

Birgita pamāj un aizver acis, bet nākamajā acumirkli tās atkal atver.

"Klausies," viņa saka ar lūdzošu smaidu. "Vai es nevarētu dabūt arī vienu cigareti?"

ir jauks laiks, brīnums, ka viņa par to nav iedomāju­sies agrāk. Birgita atliecas pret sola atzveltni un pagriež seju pret sauli, meklēdama kabatā cigarešu paciņu. Nemaz nav tik slikti sēdēt te pavasara saulītē un ievilkt dūmu.

Birgitai vienmēr paticis uzturēties ārā, visu mūžu viņa labprātāk dzīvojusies pa āru nekā istabā, kaut vai birst krusa vai gāž kā ar spaiņiem. Citos apstākļos viņa būtu kļuvusi par īstu brīvdabas cilvēku. Šī doma liek viņai iesprausloties. Viņa iedomājas sevi kā mežāgājēju sievu ar ābolsārtiem vaigiem, grozu uz rokas un saules pilnu skatienu. Ak Kungs! Laime, ka viņai nav gadījies tik slikti.

Ne jau tāpēc, ka būtu bijis kāds risks, taču vecāmāte dabu uzskatīja ar aizdomām, lai gan visu mūžu bija no­dzīvojusi ar hlorofilu visapkārt, bet Ģertrūde bija pārlie­cināta asfalta puķe. Patiesībā Birgita bijusi ekskursijā uz mežu tikai vienu vienīgu reizi tas bija toreiz, kad Ellena visas trīs meitenes paņēma līdzi sēņot, lai gan citādi viņai prātā nebūtu nācis doties uz mežu. Bet Stī­gām Līdakžoklim tuvojās četrdesmit gadu dzimšanas diena, un Ellena bija solījusi palīdzēt ar ēdienu. Uzko­dām bija paredzētas vafeles ar gaileņu pildījumu, un, tā kā gailenes burciņā maksāja baigi dārgi un Ellena bija skopa, tad atlika vienīgi doties uz mežu un salasīt tās par velti. Tā viņa domāja. Patiesībā viņas neatrada pat nevienu vienīgu sakaltušu gailenīti.

Un kādam gan vajadzēja būt skatam, kad viņas rindā gāja ārā pa vārtiņiem uz šoseju. Birgita atceras to pa­visam skaidri: rindas priekšgalā soļoja Ellena gumijas zābakos, darba ķitelī un adītā jakā, viņai cieši aiz mu­guras tecēja Kristīna līdzīgā mundierī, raustīga un dre­boša, it kā baidītos, ka zem kājām varētu atvērties zeme un viņu aprīt. Margarēta līkločiem gāja aiz viņām. Viņa nespēja noiet taisni, jo bija iemānījusi sēņu grozā grā­matu un sākusi to lasīt, tiklīdz Ellena bija pagriezusi muguru. Viņa bija galīgi jukusi ar savām grāmatām, viņa tās lasīja nepārtraukti, lai gan kā Ellena, tā Kristīna un Birgita blisināja acis un sacīja, ka nav normāli lasīt vienmēr un visur. Nekas nelīdzēja, viņa joprojām līklo­čiem staigāja caur dzivi vienmēr ar jaunām grāmatām rokā. Šoreiz viņa satvēra Birgitas delnu, lai atbalstītos un neieslidētu grāvi. Birgita ļāva viņai turēties, jo todien viņa bija diezgan priecīga un mundra Birgita. Viņa bija piestūķējusi pilnas kabatas ar papīra turzām, kurās likt sēnes, jo savējās nedomāja ziedot kaut kāda riebīga veča simt gadu dzimšanas dienas svinībām, viņa tās ga­tavojās pārdot par dārgu naudu un pārvērst saldumos. Turklāt brokastu starpbrīdi viņa bija aizlavījusies uz mā­jām pie Ģertrūdes, kura bija gandrīz skaidrā un apsolīja, ka piezīdīsies Mariannei kā dēle, līdz Birgita atkal varēs dzīvot mājās. Tobrīd Birgita bija pavadījusi pie Ellenas tieši deviņus mēnešus un divpadsmit dienas. Neviens nezināja, ka viņa precīzi vēro laiku, ka viņa bija sākusi skaitīt dienas, stundas un minūtes kā tāda cietumniece jau kopš tās dienas, kad pirmoreiz ieradās Ellenas mājā.

Uz turieni viņu aizveda Marianne. Kādu piektdienu viņa bija ieradusies skolā, pēdējā stundā pieklauvējusi pie klases durvīm un klusā balsī lūgusi sarunu ar sko­lotāju Stenbergu. Viņš padraudēja ar rādāmkociņu un nomurmināja, lai visi sēžot mierīgi un klusi, pirms izgāja gaitenī.

Neviens no pārējiem klases skolēniem nepazina Marianni, pat Buse ne, kurš dzīvoja tajā pašā pagalmā, kur Birgita, un kurš, tāpat kā pārējie bērni, mēdza tā lūrēt, ka vai acis krita no pieres laukā, kad tante no bērnu aprūpes soļoja šurp ar bereti galvā un portfeli pie rokas. Viņi visi tā blenza ne tikai tāpēc, ka baidījās no bērnu aprūpes, to Birgita bija sapratusi, bet arī tāpēc, ka Marianne izskatījās tik jocīga. Neviena cita tante visā Mūtalā nevalkāja bereti un nestaipīja līdzi portfeli, tā taču bija vīriešu privilēģija padarīt sevi smieklīgu šādā veidā. Todien gan Mariannei galvā nebija berete, bet ne­liela platmalīte, un tāpēc Buse viņu nepazina.

Birgita uz sola bija atvērusi dabaszinību grāmatu un no nodaļas par ežiem to slepeni aizšķīrusi uz daudz interesantāko nodaļu par vairošanos. Šī nodaļa, pro­tams, bija noslēpumaina un nesaprotama, bet tomēr ne jau tik noslēpumaina un nesaprotama, lai tāda persona kā viņa un vispār jauni cilvēki ar acīm un ausīm savā vietā lasot aprakstīto par zīdītājiem, nevarētu nonākt pie zināmiem slēdzieniem par cilvēku izturēšanos. Tika taču apgalvots, ka visi bērni iznākuši mammai no vē­dera, lai gan Birgita no savas puses īsti nesaprata, kā tas patiesībā notiek. Ģertrūdes vēders bija pavisam pla­kans, un viņa nespēja iedomāties, ka pati reiz tur bijusi iekšā. Ģertrūde tad laikam būs pārsprāgusi, par to meitene bija droša, bet Ģertrūdes vēders itin nemaz ne­izskatījās tāds, kas kādreiz bijis pušu. Varbūt daba bija sagādājusi kaut kādu papildu ādu, varbūt bēbītis gulēja mammai uz vēdera, pārklāts ar šo ādu, apmēram tādu kā neilona zeķi. Nūja, tā tam vajadzētu būt. Jo neilona zeķes taču ir caurspīdīgas, un tad mamma varētu bēbīti redzēt un saprast, ka gaida bērnu, turpretī, ja mazulis gulētu kaut kur apslēpts vēderā iekšā, viņa taču nezi­nātu, ka tas dzims…

Pie velna! Viņa vairs nespēja izturēt un ilgāk gaidīt, viņa nevarēja piespiest sevi domāt par ko citu. Viņa aizvēra dabaszinību grāmatu un piecēlās, krēsls noskrapstēja pret grīdu, klases klusās sarunas un sačuk­stēšanās tajā pašā mirklī aprāvās. Visi skatījās uz viņu, katrs viens visā klasē blenza uz Birgitu un gaidīja, ko viņa darīs.

Bet Birgita nespēja neko darīt. Viņa bija kā nolēmēta. Pavisam taisna un nekustīga viņa stāvēja pie sava sola, nespējīga nolikt vienu kāju otrai priekšā, nespējīga iet uz durvīm un tās atvērt, nespējīga jautāt, kāpēc Marianne ieradusies skolā. Jo viņa taču zināja.

Viņa bija aizmirsusi šonakt paslēpt nažus, viņa bija gulējusi kā tāds pretīgs idiotisks bluķis! Un tagad Ģer­trūde bija beigta, viņa bija iedūrusi sev vēderā lielo virtuves nazi.

Laiks bija apstājies. Tūlīt atvērsies zeme.

"Viņa taču nav mirusi," brīdi vēlāk teica Marianne. "No kurienes tu to esi ņēmusi? Tu viņu pēc brītiņa sa­tiksi un varēsi atvadīties."

Viņa burtiski vilka Birgitu pāri skolas pagalmam, cieši turēja pie rokas un stiepa sev līdzi. Birgita tikai pārvie­toja kājas, kad tas bija pilnīgi nepieciešams, lai neno­kristu zemē. Tikko viņa bija mēģinājusi iekost Mariannei rokā, kas aptvēra Birgitas locītavu kā roku dzelži, bet nekas neiznāca. Marianne bija stiprāka, viņa redzēja, kas Birgitai padomā, un pavilka roku sānis, tomēr tvē­rienu neatlaižot. Tas gan bija vienalga; viņai rokā bija biezi cimdi, kuriem Birgitas zobi cauri netiktu. Toties iespert viņai pa potīti Birgita varēja.

"Beidz muļķoties!" ierēcās Marianne un pavilka Birgitu uz savu pusi ar tādu spēku, ka meitene paklupa un zaudēja līdzsvaru. Riebīgā vecene! Jaunā cepure bija nobraukusi uz pieres, un viņa izskatījās kā nepilnīga!

Skolas pagalms ap viņām gulēja tukšs un pamests, stundas beigas neiezvanīs agrāk kā pēc desmit minū­tēm. Viņai bija atļauts aiziet agrāk. Rīt bija sestdiena un skolas diena, bet skolotājs bija teicis, ka Birgitai neesot jānāk, ka viņa esot brīva, lai labāk pierastu savās jau­najās mājās. Bet pirmdien viņš meiteni gaidīšot tāpat kā parasti, viņai nebūšot jāmaina skola, pārceļoties dzīvot citviet, kaut arī jaunās mājas tuvumā esot cita skola. Gan direktors, gan tā patīkamā dāma no bērnu aprūpes uzskatot, ka Birgitai būšot labāk palikt kopā ar vecajiem klasesbiedriem un skolotājiem.

It kā viņai par tiem visiem būtu kāda daļa. It kā viņu baigi interesētu kāds cits, izņemot Ģertrūdi!

Dzīvoklī oda pēc vēmekļiem.

Skābenā smaka bija tik apdullinoša, ka Birgitai pašai palika slikti, kad Marianne atvēra durvis. Patiesībā Bir­gita jau pie vēmekļiem bija pieradusi, jo tā taču bija viņa, kas visu uztīrīja, kad Ģertrūdei bija slikta dūša, un varbūt viss būtu viegli izturams, ja vien dzīvoklis ne­būtu tā pārvērties.

Viņa palika stāvam uz sliekšņa un ieskatījās iekšā. Kaut kas neticams! Vēl šorīt dzīvoklis izskatījās tieši tāds pats kā parasti, kad viņa gāja uz skolu, var jau būt, ka mazliet nekārtīgāks, jo, kad Osvalds vakar vakarā ieradās, viņam bija līdzi daži draugi un kāda sevišķi mu­tīga sieviete, bet vispār gandrīz vai dzīvoklis kā dzīvok­lis. Birgita bija vēlu pamodusies, šķiet, ka Osvaldam un tiem citiem nemaz nebija rūpējušas viņu virsdrēbes, kad tie gāja projām, jo Birgita vēl joprojām gulēja uz drēbju kaudzes priekšnamā. Bet pulkstenis jau rādija daudz, to viņa redzēja, kad ielavījās istabā apskatīties, vai Ģer­trūde ir turpat. Viņa bija. Un gulēja pavisam mierīgi, ka­mēr Birgita skraidīja apkārt pa istabu, meklēdama savas drēbes. Patiesībā Ģertrūde bija gulējusi tik dziļi, ka Birgita pat mazliet nobijās, viņa pieliecās pie Ģertrūdes, pogādama ciet zeķturi, lai pārliecinātos, vai viņa vēl elpo. Viņa elpoja. Nebija nekādu problēmu. Birgita pa­ķēra skolas somu, iebāza jakas kabatā dažus cukurgraudiņus un metās uz durvim. Viņa nepaspēja novākt pu­deles, bet tas jau nekas, tā viņa domāja, jo Marianne bija abas apmeklējusi iepriekšējā dienā. Viņa nekad ne­mēdza ierasties divas dienas pēc kārtas.

Bet to viņa acīmredzot bija darījusi. Un, kā liekas, pārkārtojusi visu dzīvokli. Nekas vairs nebija tā, kā bija paradušas Birgita un Ģertrūde. Rullo aizkari bija uzvilkti uz augšu un parastie atbīdīti uz sāniem, istabā ieplūda pelēka rīta gaisma, un Birgitai šķita, ka viņai salst. Bez tam Marianne bija savākusi visas pudeles kopā pie ku­modes, šķita, ka tās tur stāv un gaida, lai atkal tiktu pie­pildītas, lai viesības sāktos no jauna. Varbūt vajadzētu sākties dejām. Paklājs bija saritināts un gulēja, cieši piespiedies pie sienas, it kā kaunētos. Kaut kas gulēja uz grīdas pie durvīm, Birgitai vajadzēja pieliekties, lai re­dzētu, kas tas ir. Gultas pārvalks. Tas bija pilnīgi slapjš un slapjuma dēļ izskatījās daudz tumšāks nekā parasti. Kāpēc Marianne bija pārvalku saslapinājusi? Un kāpēc tur blakus stāvēja piebāzts maisiņš ar Birgitas drēbēm?

Ģertrūde aizmigusi gulēja gultā, viņas seja izskatījās dīvaina, gandrīz tikpat pelēka un plankumaina kā spainis, kas stāvēja uz grīdas blakus gultai. Tas taču bija atkritumu spainis, kas kūļājās gar Birgitas kājām, kad viņa nesa ārā atkritumus! Ak pasaullt, kāpēc Marianne bija to atnesusi šurp, tam taču vajadzēja stāvēt skapītī zem izlietnes! Vai tad viņa to nesaprata? Vai tad viņa šajā ziņā bija jukusi?

Marianne uzlika Birgitai roku uz galvas un čukstēja:

"Mamma ir slima, Birgita. Viņa lūdza mūs parūpēties par tevi, viņai vajadzīga atpūta."

Tie nu bija salti meli, un par tiem tūlīt bija jāsaņem sods. Jo tagad Mariannei nebija cimdu, kas sargātu ro­kas, tās bija neapsegtas un kailas.

Birgita izvēlējās labo, viņa bija ātra kā zibens un ar asiem zobiem. Viņa priecājās, kad Marianne skaļi ieklie­dzās.

Bija tik savādi pirmdien atgriezties skolā, it kā viss bija tāpat, bet tomēr citādi mājas, iela, klasesbiedri. Pat klase brīvdienās bija pārvērtusies, viņa gan nevarēja īsti saprast, kā, te laikam bija kaut kas ar krāsu un lielumu. Šķita, ka viss kļuvis lielāks, arī logi, un tomēr bija daudz tumšāks nekā piektdien. Varbūt nedēļas no­galē Stenbergs visu pārkrāsojis, lai kārtīgi atzīmētu to, ka pasaulē notikušas lielas pārmaiņas, bet tādā gadī­jumā viņš nebija nekāds labais krāsotājs. Plaisa sienas augšmalā bija palikusi. Un gaišie plankumi, kur bija atradušies pagājušā gada zīmējumi.

Daži bērni, kuri dzīvoja Birgitas mājas pagalmā, starpbrīdī sapulcējās ap viņu. Kas bija noticis? Kur Bir­gita palikusi? Vai viņa zināja, ka pagalmā iebraukusi ātrās palīdzības mašīna, kad abas ar Marianni aizbrau­kušas, un Ģertrūde iznesta uz nestuvēm?

Protams, viņa to zināja, teica Birgita un purināja galvu, it kā viņai būtu ļoti gari mati, kurus atsviest atpakaļ. Varbūt tā bija šī mirkļa neuzmanība, kuras dēļ viņa neieklausījās, kurš pačukstēja šo vārdu; šo vārdu, kas traucās pa gaisu kā saindēta bulta un nonāca viņas ausī. Dzēruma trakums! Viņa sodīja to, kas stāvēja vis­tuvāk, uz labu laimi sagrāba kādu matu cekulu un rāva, nemaz neievērojot, ka tā ir bailīgā Brita Marija, līdz izdzirdēja to kliedzam.

Parastos gadījumos pārējie būtu metušies uz skolo­tāju istabu un pie Stenberga cēluši trauksmi, pirms Birgita būtu paspējusi atlaist tvērienu, viņa būtu dabūjusi bārienu un piezīmi, un varbūt pat sitienu ar rādāmo ko­ciņu, bet ne jau šodien. Gunilla, visu zaķpastalu priekš­niece un pielīdēju karaliene, apskāva raudošo Britu Mariju un lūdza pārējos nenoklačot Birgitu. Esot jāpa­žēlo Birgita, kurai nekad nav bijis tēta un tagad neesot arī mammas! Birgita vienu mirkli apsvēra, vai iespļaut Gunillai matos vai noskalpēt viņu ar zobiem, bet nepa­spēja ne vienu, ne otru. Atskanēja zvans uz stundu, un vienā sekundē bariņš bija izklīdis, pielīdējas metās uz durvīm, no visas sirds baiļodamās nonākt par vēlu. Viņai jāpagaida līdz nakamajam starpbrīdim.

Bet nākamajā starpbrīdī viņa netika ārā, viņu pa­sauca Stenbergs, kad meitene līdz ar citiem skrēja uz klases durvīm un spiedās barā. Viņš gribot ar Birgitu parunāt, vai viņa nebūtu tik laipna un nepienāktu pie katedras. Skolotāja vārdi skanēja tā, it kā Birgitai būtu kāda izvēle, un tas nemaz neizklausījās pēc viņa, parasti viņš izvaukšķēja meitenes vārdu pavēlošā tonī: Bir-gitta! Sēdi mierīgi! Stāvi klusu! Noslauki degunu un no­mazgā rokas! Reiz Stenbergs viņu pat bija nosaucis par netīro cūku, un visa klase to dzirdēja.

Bet tagad viņa vairs nebija nekāda parasta palaidne, to varēja manīt. Tagad viņa bija gluži jauka meitene, bet tāda, kura, par spīti visam, tomēr jāpažēlo. Stenbergs piešķieba galvu kā tāda vecene un pieņēma to samāk­sloto balsi, kādā runāja ar mazajām mīlulītēm Gunillu un Britu Mariju. Esot tik iepriecinoši vērot, cik tīra un jauka šodien esot Birgita. Vai viņa dabūjusi arī jaunas drēbes? Tas taču lieliski. Tagad viņa redzēšot, ka viss no­kārtošoties, ka tagad viņai droši vien būšot laiks un spēks pildīt skolas uzdevumus pavisam citādi. Jo viņš, Stenbergs, jau esot ievērojis, ka Birgita nav nekāda muļķe, tieši otrādi. Viņa varēšot kļūt par ļoti labu skol­nieci, ja tikai mazliet papūlēšoties. Un to taču viņa darī­šot, vai ne, kad nu ap viņu valdīšot kārtība un miers? Vai ne? Vai ne? Vai ne?

Birgita pakniksēja un klusēja, viņa taču nebija tāda muļķe, lai Stenbergam runātu pretī. Reiz viņa bija to mēģinājusi un pēc šīs neveiksmes gandrīz nevarēja sēdēt. Ģertrūde bija apskatījusi svītras uz viņas dibena un solījusi sūdzēties par šo veci gan Skolu valdē, gan Medicīnas pārvaldē un Doma kapitulā, bet vēlāk aizmir­susi. Un, kad Birgita viņai to atgādināja, viņa bija pie­dzērusies un dusmīga un domāja, ka Birgitai jāvainojot pašai sevi.

Brokastu starpbrīdī bija aizliegts atstāt skolas pa­galmu, bet nebija neviena, kas pārbaudītu, vai aizliegums tiek ievērots. Skolotāji, liekas, sēdēja skolotāju istabā un locīja iekšā torti, skolas pagalmā runāja, ka viņi katru dienu ēdot krējuma torti un mīkstas siermaizītes. Ne­viens gan to nevarēja pārbaudīt, jo skolasbērni nedrīk­stēja ieiet skolotāju istabā, bija jāgaida garderobes telpā, ja kaut kas vajadzīgs, un šis lukss pavīdēja tikai īsu mirkli, kamēr durvis atvērās vai aizvērās. Skolotājiem bija atzveltnes krēsli, to Birgita pati bija redzējusi. Lieli brūni atzveltnes krēsli un mazi brūni galdiņi, kur stāvēja kafijas tasītes. Viss tātad liecināja par to, ka bau­mas patiesas, ka skolotāji negausīgi rija mīkstas sviest­maizes un krējuma tortes, kamēr skolēniem jāsēž ēdam­zālē un jāēd cietā kraukšķmaize un aknu putra.

Bet šodien Birgita novēlēja skolotājiem gan krējuma torti, gan mīkstus atzveltnes krēslus, jā, visu iespējamo luksu, ko tikai viņi vēlas, ja vien viņi turētos tālāk no skolas pagalma. Strauja kā zebiekste viņa izmetās pa vārtiņiem un skrēja pa ielu uz augšu savas ielas un sa­vas īstās mājas virzienā.

Viņa bridi paslēpās vārtos pret ielu un pārbaudīja, vai pagalmā kāda ziņkārīga vecene nedauza paklājus un vai Bērnu aprūpes komiteja nav izlikusi sargus, kas neļautu bērniem atgriezties pie savām mammām. Bet viss likās pamests un kluss, šķita, ka gan pagalma, gan ielas mājā nav neviena iemītnieka tāpat kā tajā bridi, kad Birgitu veda pa ietvi un viņa pilnā kaklā kliedza. Droši vien Ģer­trūde bija mājās, viņu acīmredzot brīvdienās slimnīcā bija izoperējuši, un viņa bija vesela. Pašreiz viņa laikam staigāja pa dzīvokli sava kimono, meklēdama pāri ve­selu neilona zeķu, jo bija taču pilnīgi skaidrs, ka kājās vajag veselas zeķes, kad viņa dosies uz Mariannes kan­tori un prasīs, lai laiž Birgitu mājās. Cik viņa būs prie­cīga, kad Birgita būs atnākusi pati, viņa noteikti iepletis rokas, kā to mēdza darīt, kad ieradās sliežu uzrauga na­miņā un sauca, ka gribot Birgitu nobučot. Tikai bučot un bučot, un bučot!

Birgita nespēja vairs ilgāk gaidīt, viņa ātri pārskrēja pagalmam, tik ātri, ka pat Buses mutere ar savām va­naga acīm nespētu viņu sazīmēt, atgrūda pagalma mājas durvis, klupdama krizdama nesās augšā pa kāpnēm, pakrita un piecēlās vienā rāvienā, lai gan iesāpējās celis, lai gan patiesībā ļoti, ļoti sāpēja…

Durvis bija aizslēgtas, un neviens neatbildēja, kad viņa pie tām piezvanīja, bet viņai bija līdzi sava atslēga. Jau taksometrā, braucot uz audžumāju, viņa bija slepeni pārvilkusi pār galvu balto saiti ar atslēgu un ieslidinā­jusi to kabatā. Marianne neko nemanīja, viņa sēdēja un visu ceļu pētīja savu labo roku, nopūzdamās ar rādī­tājpirkstu berzējot Birgitas zobu zilos nospiedumus uz ādas. Neviens nebija pārbaudījis Birgitas jakas kabatas, arī ne tā vecene, pie kuras Birgita bija nonākusi. Viņa bija salikusi visas Birgitas drēbes uz virtuves galda, kad Marianne bija aizgājusi, pacēlusi katru apģērba gabalu pret logu, pētījusi tos pret gaismu un bāzusi pirkstu visos caurumos, it kā mēģinot tos padarīt lielākus. Bet jaku viņa bija aizmirsusi, tā neskarta un nepārbaudīta bija palikusi karājamies priekšnamā. Tieši tāpēc Birgita, par spīti visam, bija tik mierīga, tieši tāpēc viņa nebija sadauzījusi tajā mājā visas lietas. Viņai taču bija atslēga, un viņa atkal ies uz mājām.

Viņa iebāza atslēgu durvīs, taču nespēja to pagriezt. Cerība, kas viņu bija turējusi kājās kopš piektdienas, sa­kļāva ziedlapiņas kā puķe, kad iestājas krēsla. Viņa pie­spieda galvu durvīm un aizturēja elpu. Varbūt viņa dzir­dēs Ģertrūdi staigājam apkārt un meklējam zeķi, klusi dungojot. Bet aiz durvīm bija pavisam klusu. Kāda doma kā viegla vēja pūsma izšalca cauri galvai: ja nu Ģertrū­des tomēr tur nav, ja nu viņa nekad neatgriežas…

Birgita izrāva atslēgu no durvīm un skrēja lejup pa kāpnēm, viņa juta, kā kājas zem viņas plivinās, it kā nemaz nepieskartos pakāpieniem. Viņai dzinās pakaļ visādi spoki un mošķi, vajadzēja tikt projām, ārā, lejā, cik vien ātri var…

Birgita nekad nebija redzējusi tik bailīgu un gļēvulīgu tipu kā šī Kristīna. Tas bija tik nožēlojami, šī riebīgā pelēkā pele bija tāda gļēvule, ka, pēc Birgitas domām, pat neuzdrošinājās skaļi runāt, vienīgi čukstēt. Bet lielā­koties viņa vispār nebilda ne vārda, tikai blenza uz cilvēkiem ieplestām pelēkām acīm. No tā jau cilvēks var palikt traks.

Viņa ir pelnījusi vienreiz dabūt pa kaklu. Vai divreiz. Bet pirmdienas pēcpusdienā viņa saņēma tikai dunku mugurā un nogāzās zemē uz dārza taciņas, tā ka zeķē izplīsa caurums.

Tā nu kādreiz var notikt. Ja cilvēks ir pārāk bailīgs.

Mājās pie vecenes Ellenas meitenes no rītiem tika celtas augšā jau bez ceturkšņa septiņos. Pēc tam no Bir­gitas tika sagaidīts, lai viņa ievīstītos pretīgā ritasvārkā un uzvilktu kājās ritakurpes tāpat kā pārējās viņai nekad agrāk nebija radusies vajadzība pēc kaut kāda rītasvārka un kaut kādām rītakurpēm, priekš kam gan? un maršētu uz virtuvi. Tur stāvēja vecene Ellena pie plīts, kā parasti. Šķita, ka viņa no tās nespēj atiet, it kā stāvētu tur visu diennakti, kaut ko maisīdama katlos. Viņa ielēja Birgitas šķīvī glumu auzu pārslu putru un pa­skaidroja, ka šajā mājā neviens neceļas no galda, pirms šķīvis izēsts. Birgita paglūnēja caur pieri, bet no kurnē­šanas atturējās viņa jau bija aptvērusi, ka ēdiens te bija kaut kas īpašs, ka varēja ķildoties par drēbēm, mazgāšanos un gultas klāšanu, bet nekad par ēdienu. Tad vecene droši vien krāmētu ar pavārnīcu pa galvu. Tātad Birgita apēda visu glumiķi, bet tikai tad, kad tai virsū bija uzbērusi veselu kaudzīti smalkā cukura. Žurka gaudoja viņas vēderā, jau pēc pāris dienām pie vecenes Ellenas tā bija novājējusi un mežonīga kā plēsīgs zvērs.

Birgita īsti nezināja, kā lai sagādā naudu, viņa jau bija izmeklējusies gan slotu un tīrāmo piederumu būcenī, gan skapītī zem izlietnes, bet nebija atradusi nevienu vienīgu pudeli. Viņa būs spiesta izdomāt kaut ko citu.

Pārējās meitenes apmierināti strēba putru, it kā tā būtu garšīga. Ellena bija apsēdusies blakus Margarētai, kas acīmredzot bija viņas lielākā mīlule. Kristīna sēdēja galda otrā pusē, ar vienu roku nervozi plūkādama gald­autu, kamēr ar otru strēba putru. Ellena pabīdīja viņas virzienā maizes groziņu, abas sasmaidījās. Tas bija dīvains smaids, it kā viņas abas būtu pieaugušas, it kā Kristīnai nebūtu desmit gadu un viņa nebūtu tikpat nie­cīga kā Birgita. Tomēr balss Kristīnai bija kā bērnam. Viņa nolika karoti uz šķīvja un paņēma brokastu bulciņu.

"Vai tikko izceptas?" viņa čukstus vaicāja, un uz viņas bālās sejas vēl arvien bija uzlīmēts tikpat bāls smaids.

"Mmm," atbildēja Ellena. "Vai vēl siltas?"

Kristīna pamāja, Ellena aplika Margarētai roku un paspieda.

"Vai tu arī gribi bulciņu? Pavisam siltu."

Margarēta pamāja ar pilnu muti un sniedzās pēc maizes groziņa. Kad sviests uz siltās bulciņas sāka kust, viņa izstiepa mēli, ātri to nolaizīja un uzzieda otrreiz. Ellena iesmējās un ieknieba viņai vaigā:

"Ak, tu nebēdne!"

Nūja. Ak, tad šajā mājā vajadzēja tā uzvesties. Vai nu vajadzēja būt mīlīgam kā Margarētai un līdzināties ka­ķēnam, vai arī tēlot pieaugušu kā Kristīnai. Turklāt vaja­dzēja stumt māgā tik daudz, cik vien iespējams.

Šīs meitenes bija nodevējas. Ellena nebija nekāda mutere nevienai no viņām, kaut kur viņām jābūt arī īsta­jām mātēm, bet viņas tām neveltīja nevienu pašu domu.

Bet Birgita nav nodevēja. Un tāda arī nekad nebūs.

Ellenai nepatika Birgita, viņa patiesībā nemaz nevē­lējās pieņemt to savā mājā. To varēja manīt jau pirmajā dienā, kad viņa novilka Birgitu lejā uz pagraba vannasistabu un ņēmās berzt, līdz meitene jutās kā nodīrāta. Nevienu brīdi Ellena nepasmaidīja, tikai rauca pieri un deva Birgitai īsas pavēles pagriezt muguru un pacelt ro­kas, lai visur varētu piekļūt. Birgita bija teikusi, ka viņa to var izdarīt pati, ka viņa jau pieradusi mazgāties pati un viņai nav vajadzīga palīdzība kā mazam bērnam, bet tad vecene tikai nosprauslojās un nomurmināja kaut ko par to, ka, pēc viņas domām, Birgita neesot mazgājusies vairākus gadus. Tie nu gan bija salti meli, Birgita, pro­tams, pēdējā gada laikā bija mazgājusies. Pagājušo vasaru viņa pati uz savu roku kādu dienu bija aizbraukusi uz Varamūbādenu un apmērcējusies Veterna ezerā. Bet tik un tā vecenei nebija nekādu tiesību viņu dīrāt ar aso birsti.

Ellena bija neparasti ļaunatminīga, šķita, ka viņa nevar piedot to, kas notika pirmajā dienā, kad Birgita bija atteikusies dzert viņas dzelteno sulu un nosaukusi to par čurām. Pēc tam viņai bija zobs uz meiteni un viņa lamājās pilnīgi par visu: ka Birgita ēdamistabā ne­jauši sadauzījusi porcelāna figūriņu, ka rotaļājoties kliedz pārāk skaļi un skrien pārāk ātri, ka nesaprot ne­var staigāt apkārt netīrās drēbēs -, ka katru mīļu dienu jātīra zobi. Pat divas reizes dienā. Dažreiz viņa sašļuka pati aiz sava niknuma un viņai pa degunu sāka tecēt asinis. Tādās reizēs pārējās meitenes briesmīgi uztrau­cās, šķita, ka zem kājām tūlīt pat atvērsies zeme. Kristīna aiztraucās uz virtuvi, atnesa trauciņā ūdeni un slapināja Ellenai pieri, kamēr Margarēta sagādāja vati, ko vecene varēja iebāzt nāsī, un pati ierausās viņai klēpī. Abas blenza uz Birgitu, it kā tā būtu viņas vaina, it kā vecene asiņotu viņas dēļ.

Citādi jau Margarētai nebija nekādas vainas. Viņa bija mazliet bailīga, bet ne tik pretīgi gļēva un iztapīga kā Kristīna. Viņai patika skraidīt pa māju un rotaļāties, vienīgi, dabūjusi jaunu grāmatu, viņa kļuva neciešama. Tad viņa sēdēja uz savas gultas tukšajā istabā, pilnīgi iegrimusi lasīšanā, un likās nemanām, ka citiem kļūst nebaudāma, jo lasot urbināja degunu. Tomēr viņa lasīja ātri un, kad bija pabeigusi grāmatu, metās meklēt Birgitu pa visu māju. Viņa vienmēr gribēja spēlēt tos noti­kumus, par kuriem bija lasījusi, it sevišķi, ja tās bija grāmatas no sērijas par pieciem bērniem. Birgita dažreiz bija ar mieru, bet tikai tad, ja pati varēja būt Džordžs. Citādi viss būtu visai smieklīgi. Margarēta nevarētu būt nekāds Džordžs, pat ja mēģinātu.

Tikai tad, kad vasara bija jau pilnā plaukumā, Ellena sāka pret Birgitu izturēties kā pret cilvēku, un bija jau arī laiks. Viņa droši vien uzskatīja to par vienreizēju pa­nākumu, ka Birgita ķiršu kokā varēja uzkāpt visaugstāk, bet Birgita vis nesāka klāstīt, ka savā laikā ir kāpusi daudz augstāk, ka rudeņos ar draugiem mēdza doties uz Varamūbādenu un pamestos dārzos ap aizslēgtajām vasarnīcām piepildīt kabatas ar augļiem. Ellena bija tik pārņemta, ka pat nofotografēja Birgitu, kad viņa sēdēja koka galotnē. Pārējās meitenes arī bija uz fotogrāfijas, un vēlāk Ellena deva to palielināt un izkrāsot, nopirka spožu rāmi un nolika bildi savā istabā uz skapja.

Birgitai patika, ka šis attēls tur stāvēja, viņa mēdza ielavīties Ellenas istabā, kad neviens neredzēja, un sevi apskatīt. Viņa patiesībā bija tīri glīta savā rožainajā kleitā un baltajiem matiem.

Tagad viņas kleitas šuva Ellena, un tur Birgitai nebija nekā, par ko žēloties. Meitenes pašas varēja izvēlēties krāsas un modeļus, ari Birgita. Vienīgi tad, kad kāda iz­vēlējās kaut ko galīgi dullu, kā, piemēram, ziemas šor­tus vai vasaras šalles, Ellena nosmējās un atteicās kaut ko tādu šūt, citādi lielākoties visas dabūja to, ko kāroja. Tādēļ Birgitai bija skaistāka kleita nekā pārējām meite­nēm, kad ceturtajai klasei bija pienācis eksāmens. Kleita bija balta, ar rozā rožu pumpuriem un volānu svārkos. Nevienai pašai no pielīdējām nebija rožu pumpuru un volānu.

Tad nu viņas palika ēnā. Galu galā.

Tomēr ar šo kleitu sanāca nepatikšanas.

Kādu dienu maija beigās Buse pastāstīja, ka Ģertrūde atgriezusies. Šā mutere ar savām vanaga acīm viņu bija redzējusi iepriekšējā dienā stiepjam somu pār pagalmu.

Kāda veiksme, ka viņš to pateica brokastu starpbrīdī, tieši tad, kad visi devās lejup pa kāpnēm uz bērnu ēdamzāli, citādi Birgita būtu spiesta bastot. Tagad viņai vajadzēja tikai mazliet nogriezties sāņus, pavisam ne­manāmi aizslīdēt vārtu virzienā un ņemt kājas pār pleciem.

Viņai atslēgas līdzi nebija, to viņa bija aprakusi zem kāda krūma Ellenas dārzā, tiklīdz zeme bija atkususi. Bet tas nekas. Ģertrūde bija mājās un durvis atvērs. Kāds prieks bija dzīvot!

Pavasara semestra pēdējās nedēļās viņa nevienu reizi neaizgāja uz ēdamzāli. Tiklīdz iezvanīja brokastu starp­brīdi, viņa metās pāri pagalmam ārā uz ielas. Pēc dažām dienām viņa pat vairs nedomāja par piesardzību, viņa bija gatava ieskriet krūtīs gan direktoram, gan Stenbergam, ja būtu vajadzīgs. Viņai taču bija jātiek uz mājām pie Ģertrūdes.

Ģertrūde tagad gulēja gultā tieši tāpat kā agrāk, tomēr vairs īsti nelīdzinājās pati sev. Seja bija apaļāka, tomēr viņa neizskatījās vesela, kaut kādā veidā viņa bija kļuvusi pavisam pelēka. Likās, ka viss viņai nošļucis uz leju mati, sejas vaibsti, krūtis, kas neizteiksmīgi kūļājās zem kimono. Bet viņa priecājās un smaidīja, kad ieradās Birgita, un tūlīt aizsūtīja to uz kiosku pēc cigām un saldumiem, nedēļas laikrakstiem un limonādes. Un tā mājās pie Ģertrūdes Birgita dabūja saēsties saldumus, bet Ģertrūde pati nekad nelasīja laikrakstus, kamēr tur atradās Birgita, un neiejauca nekad nevienu groku. To­ties viņa gulēja gultā un runādama uzvilka dūmu.

Aizgājušos mēnešos Ģertrūdei nebija klājies viegli. Vispirms vairākas nedēļas viņa bija gulējusi slimnīcā un pēc tam tikusi nosūtīta uz kaut kādu velnišķīgu iestādi, drausmīgāko vietu, ko vadīja neparasti ļaunu un svētu­līgu pestīšanas zaldātu banda. Šajā iestādē Ģertrūdei bija jāēd klimpu zupa, un viņa bija spiesta tur uzturē­ties kopā ar daudzām žūpu vecenēm. Tā bija tikai šīs prātu izkūkojušās Mariannes vaina, un tā bija liela ne­laime, ka viņa vispār ienāca Ģertrūdes dzīvē. Nevienam citam, izņemot tādu moralizējošu tanti, jau nebūtu ienācis prātā ievietot Ģertrūdi iestādē…

Birgita apsēdās uz plaukstām, kad sākās stāsts par to, kā Marianne bija pie viņām uzradusies, un uzmeta skatienu modinātājpulkstenim. Drīz viņai jājož at­pakaļ.

"Piedod," viņa teica un noslīdēja no krēsla. "Stenbergs mani sitīs, ja atnākšu par vēlu…"

Ģertrūdes apakšlūpa nodrebēja, un viņa aizvēra acis.

"Ej vien," viņa sacīja. "Tev jau nav diez cik patīkami te sēdēt un klausīties māmiņas žēlabās…"

Birgita palika stāvam pie gultas, šķita, ka viņa vairs neuzdrošinājās apskaut Ģertrūdi, tikai pastiepa roku un pieskārās tās apakšdelmam.

"Kad es varēšu nākt mājās?" viņa jautāja. Balss mazliet aizlūza, viņa bija spiesta norit siekalas. "Vai esi runājusi ar Marianni?"

Ģertrūde aizlika plaukstu sejai priekšā un nošņācās:

"Drīz runāšu! Es taču teicu!"

Eksāmena dienas rītā vecene Ellena sāka vaimanāt, ka nevarot vienlaikus iet uz divām skolām, ka diemžēl, diemžēl nepaspēšot aizskriet no Kristlnas un Margarētas skolas pie Birgitas. Viņa laikam domāja, ka Birgita būs izmisumā, bet Birgitai pilnīgi nekas tāds nebija padomā. Tieši otrādi. Tikai zaķpastalu skuķenēm uz eksāmenu nāca līdzi pieaugušie, un Birgita jau nebija nekāda zaķpastala. Turklāt viņa taču nevarētu doties pie Ģertrūdes, ja aiz muguras vilktos Ellena.

Viņa jau bija pieradusi zvanīt pie Ģertrūdes durvīm. Viņa bija rakņājusies un rakņājusies Ellenas dārzā ve­selu pēcpusdienu, bet atslēgu nebija atradusi, un bei­dzot Ellena pati sava augstajā personā bija iemaršējusi dārzā un teikusi, lai beidzot tēlot kurmi. Ģertrūde bija viņai apsolījusi jaunu atslēgu, bet līdz šim nepietika naudas. Un Birgita nevēlējās bāzties virsū Ģertrūdei taču pašai raižu atliku likām.

Neviens nenāca atvērt, lai gan aiz durvīm viņa dzir­dēja balsis. Ģertrūde bija mājās, bet acīmredzot nebija viena. Birgita cerēja, ka būs atnākusi ciemos kāda no viņas vecajām draudzenēm, un tad jau nu būs divi cil­vēki, kas pārsteigumā sasitis rokas par skaisto kleitu. Viņa mazliet sakārtoja svārkus, pirms vēlreiz piezvanīja, bet, kad neviens nenāca, nospieda durvju rokturi.

Tā nebija draudzene. Tas bija Osvalds.

Viņš, kā parasti, sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem, bet šoreiz viņam klēpī atradās Ģertrūde. Abiem bija mazliet aizmiglojies skatiens, Ģertrūdei viena zeķe bija nobrukusi un kā plīvurs karājās zem ceļa, lūpukrāsa iz­smērējusies ap muti, un viņa likās nemanām, ka Os­valda lielā roka pazagusies viņai zem svārkiem. Abi samirkšķināja acis un pagrieza galvu, kad Birgita ienāca istabā, un brīdi sēdēja pavisam klusi un nekustīgi, blenz­dami viņā. Kleita bija viņus padarījusi gluži mēmus.

"Ak tu esi atnākusi?" ierunājās Ģertrūde, noliekda­mās un paņemdama cigaretes. Osvalds atvilka roku un taustījās pa gaisu pēc glāzes virs turku smēķējamā galdiņa.

"Mmm," teica Birgita.

"Un saģērbusies pēc velna…" piebilda Ģertrūde un skatījās piemiegtām acīm, izpūzdama pirmo dūmu. "Kur tu ņēmi šo krāšņumu?"

"No tantes Ellenas."

"Ellenas? Kas tā par velna tanti Ellenu?"

"Tā, pie kuras es dzīvoju."

Ģertrūde saviebās un piecēlās, gāja ar visu nobrukušo zeķi uz gultu un apsēdās. Atsperes čīkstēja kā pa­rasti. Viss bija kā parasti. Pilnīgi viss. Nekas nebija mainījies.

"Ak tad viņai ir līdzekļi pirkt tev tik burvīgas kleitas?" jautāja Ģertrūde un sašķobīja augšlūpu.

Birgita nezināja, ko sacīt, bet bija jau vienalga, jo Ģertrūde pati nemitējās runāt. Viņa nopurināja cigare­tes pelnus saliektā plaukstā un iesmējās:

"Nūja, var jau, velns parāvis, arī noticēt, ka viņai ir nauda, ko pirkt tev kleitas. Viņa taču saņem labu samaksu par to, ka rūpējas par citu cilvēku bērniem. Un kā tu domā, Osvald?"

Osvalds, sēdēdams attālāk klubkrēslā, piekrītoši norukšķējās. Ģertrūde iestūma starp lūpām cigareti un nopētīja Birgitu vēlreiz:

"Tā ja, velns parāvis, cik tu esi burvīga. īsta Šērlija Tempļa, varētu teikt… Un tad jau tu esi apmierinata, ko? Tad jau gribēsi palikt pie tās Ellenas? Lai varētu katru mīļu dienu staigāt zīdā un samtā?"

Birgita saknieba lūpas un papurināja galvu. Nē! Viņa gribēja uz mājām pie Ģertrūdes, to taču viņa teikusi tūk­stošiem reižu! Bet laikam viņa bija runājusi pārāk klusu, Ģertrūde, liekas, nebija dzirdējusi. Birgita vēlējās, kaut rožainā kleita pārplīstu pa šuvēm un uz viņas auguma sakristu lupatās, lai viņa varētu kustēties un runāt. Bet tas nenotika: kleita palika, kur bijusi, un Birgita nebija spējīga pakustēties. Viņa nevarēja pat parunāt.

"Kas tad tā, starp citu, ir par veceni?" jautāja Ģer­trūde un atzvēlās gultā, atbalstīdamās ar elkoņiem pret spilvenu. Viņa bija aizmirsusi, ka pirms britiņa plaukstā iebērusi pelnus, un uz pārvalka nokļuva mazs, pelēks traips. Bet Birgitai nevajadzēja par to uztraukties, pelni negailēja, un tos viņa varēs noslaucīt sekundes laikā, kad atkal spēs kustēties.

"Vai zini, Osvald," jautāja Ģertrūde, "kas tā par sie­vieti, pie kuras Birgita tagad dzīvo?"

Osvalds iedzēra malku no groka un atraugājās.

"Nu, protams," viņš atteica. "Ellena Juhansone, tu jau zini. Viņa ņem audžubērnus, liekas, viņai pašlaik ir kādi trīs četri."

Ģertrūde sarauca pieri:

"Kāda Ellena Juhansone?"

"Hugo Juhansona atraitne. Viņš bija tas lielais priekš­nieks, kas nomira pirms kādiem desmit gadiem, ap­mēram tā…"

Osvalds iesmējās, iedzēra vēl vienu malku un paka­sīja krūtis:

"Baigi āķīgā vecene. Bija vismaz divdesmit gadu jaunāka par pašu. Viņi nebija precējušies ilgāk par gadu, kad viņš nogāzās no kātiem, un tad viņai tika gan šā māja, gan nauda… Viņš jau nebija nekāds tukšinieks."

Ģertrūde apsēdās gultā, taisna kā miets.

"Vai tas bija vēzis? Vai viņš mira no vēža?"

Osvalds paraustīja plecus. Pie velna, kas viņu zina. Bet tas nebija svarīgi, Ģertrūde jau pati sev bija atbil­dējusi.

"Nu kā tad! Tagad es zinu, kas viņa ir. Mazs cilvēciņš, kaut kāds četrkantīgs… Ha!"

Viņa dziļi ievilka dūmu un, piemiegusi acis, skatījās Birgitā:

"Pasveicini viņu no manis. Saki, ka es atceros gan viņu, gan viņas piedzemdēto kroplīti. Reiz mūžā mēs dzemdību namā gulējām vienā palātā."

••foršs auto," saka birgita, kad beidzot ir uzlikusi dro­šības jostu.

Margarēta iesmejas, it kā būtu dzirdējusi kaut ko jautru.

"Tik slikts jau nav. Bet parādās savas vainas, vakar sabojājās izpūtējs. Tāpēc man vajadzēja savākt to no darbnīcas…"

Ak auto bijis darbnīcā? Un vai no Birgitas tiek gai­dīts, lai viņa no tā kaut ko zinātu? Tā gan izklausās, liekas, Margarēta uzskata, ka Birgita ir informēta. Ļaudis bieži tā domā, to Birgita ir ievērojusi. Tas droši vien ir izplatīts uzskats, ka Birgita Fredriksone prot lasīt do­mas. Viņa neplāno atklāt, ka tā nebūt nav, tādēļ drošā­kais ir mainīt sarunas tematu.

"Vai tu šitā brauci visu ceļu no tās Lapzemes elles?"

Margarēta papurina galvu, viņa izbāzusi mēles ga­liņu, un šķiet, ka viņa stūrē ar mēli, mēģinot iekreisēt lokā pie policijas ēkas.

"Nē, no Kirunas uz Stokholmu es lidoju. Šī nav mana mašīna, esmu to tikai aizņēmusies."

Birgita meklē kabatā cigaretes.

"No kā tad?"

Margarēta atkal pasmaida:

"No kāda pazīstama vīrieša. Viņu sauc Klāss."

Birgita paceļ uzacis, ņemdama ārā cigareti no Blend paciņas. Tur nav palicis daudz.

"Vai foršs tips?"

"Pietiekami. Jā, starp citu, viņš ir caurcaurēm foršs tips."

"Vai precēsities?"

Margarēta iesmejas, ak vai, cik viņa pēkšņi kļuvusi mundra.

"Diezin vai. Neviens no mums nav the marrying kind… [15] "

Pie velna, kas ar viņu notiek? Vai tad šī vairs neprot runāt zviedriski? Birgita ir gandrīz pilnīgi aizmirsusi visu savu skolas angļu valodu, viņa nesaprata nupat teikto, bet to jau nu viņa neierādīs kaut vai tikai tāpēc vien, ka Margarēta te sēž un izliekas ievērojama. Tātad Birgita klusē un aizdedzina savu cigu.

"Es arī gribu vienu," saka Margarēta un pastiepj roku, bet viņas skatiens piesaistīts ielai. Birgita ieskatās paciņā:

"Man te nekas daudz nav palicis."

Pēc sekundes viņa saprot, ka formulējums izvēlēts nepareizi. Viņa atmodinājusi rotveileru.

"Tās taču faktiski ir manas cigas!" nošņācās Marga­rēta un paķer paciņu.

Ir tik brīnišķīgi tā sēdēt mašīnā, kad tevi ved, kaut arī šoferis ir mazliet dzēlīgs. Birgita nožāvājas un drusku izstaipās. Pie velna, kad viņa nonāks mājās savā kortelī un iedzers dažus aliņus, tad gan liksies slīpi un gulēs kā beigta. Un, kad no rīta pamodīsies, viņa visu būs aizmirsusi: anonīmās vēstules un snobienes, itin visu.

"Vai esi nogurusi?"

Margarētas balsi jaušama viegla dzēllba, viņa noteikti vēl ir nikna, lai gan cigarešu paciņa tagad atrodas viņas pusē, tā ka Birgita to nevar aizsniegt. Bez tam viena cigarete taču viņai tagad zobos, vajadzētu būt apmie­rinātai, nevis tik skābai. Birgita nemaz nedomā atbildēt, viņa atzveļas sēdeklī un aizver acis. Bet Margarēta acīm­redzot nesaprot, ka Birgita taisās gulēt, viņa tikai runā un runā bez mitas:

"Es arī patiesībā esmu nogurusi. Nemaz īsti nezinu, vai spēšu šovakar aizbraukt līdz Stokholmai. Varbūt pie stūres aizmigšu."

Ak tā. Aizraujoši. Augstākā mērā interesanti. Bet Bir­gita pašreiz grib gulēt, viņai pašai pietiek savu pro­blēmu un nav ne mazākās patikas iedziļināties citās. Un, starp citu, kura no viņām ir tuvāk nāvei vai tālāk no tās un tādēļ bauda tiesības uz nelielu uzmanību? Ko? Viņa vienkārši gribētu zināt. Bet, protams, viņa jau nevērs vaļā knābi un nelaidīs ārā savu interesi. Jo tad nu gan viņa sekundes laikā kļūtu par sautējumu rotveileram.

Bet Margarēta vēl arvien nebeidz runāt.

"Nūja," viņa saka tajā pašā asajā balsī. "Šī nakts tiešām izvērtusies ļoti gara. Neesam aizvērušas ne aci. Kā tu varbūt saproti."

Ko? Birgita atver un samirkšķina acis.

"Ko tu ar to gribi teikt?"

Margarēta sēž, mazliet saliekusies uz priekšu un vēl arvien cieši skatās uz ceļu. Birgita laikam uz brīdi iesnaudusies, viņas jau tikušas tālu pa autostrādi, gan­drīz jau pusceļā līdz Linčēpingai.

"Neizliecies," saka Margarēta. "Tu taču zini, ko es do­māju."

Birgita uzraušas augstāk sēdeklī:

"Ko, pie velna, tu gvelz?"

Margarēta laikam nospiedusi gāzi līdz grīdai, spi­dometrs dreb kaut kur ap simt trīsdesmit. Birgitas galvā noplīv ātra vīzija par LIELO SATIKSMES NEGADĪJUMU, bet viņa to nobīda malā. Tagad nav laika nekādai īs­filmai.

"Ko?" viņa vēlreiz jautā. "Par ko tu īsti runā?"

Nenolaidusi skatienu no ceļa, Margarēta nodzēš ciga­reti pelnutraukā ar pilnīgu precizitāti un tūlīt pat aizde­dzina jaunu.

"Es runāju par to spēlīti, kurai tu nodevies vakar va­karā."

"Kas par spēlīti?" Birgita nevar atcerēties nekādu spēli, viņai ir tikai vājas atmiņas par kaut kādu baļļuku kādā vietā. Norčēpingā. Tieši tā. Tas bija Norčēpingā.

"Es runāju par to faktu, ka Kristīnas dzīvoklī pusdiv­padsmitos atskanēja telefona zvans," saka Margarēta ļoti nozīmīgā balsī.

"Telefona zvans?" iekurkstas Birgita. "Un tik vēlu?"

Šķiet, ka Margarēta nedzird, ko Birgita saka, un tikai runā tālāk:

"Kāds apgalvoja, ka tu esot cietusi no vardarbības, ka tu guļot Mūtalas slimnīcā un gaidot nāvi. Tu esot vēlē­jusies mūs pēdējo reizi satikt, un tā mēs arī braucām uz turieni Kristīna un es. Mūs var tik viegli apmānīt. Un, kad izrādījās, ka tevis slimnīcā nav, mēs pārējo nakti braukājām apkārt, tevi meklēdamas."

Viņa dziļi ievelk dūmus un aizver muti, it kā gatavo­tos tos norīt. Tas neizdodas, dūmi spiežas ārā pa nāsīm. Kad viņa atkal ierunājas, balss ir kļuvusi mīkstāka, lie­kas, viņa runā pati sev:

"Pirms pāris stundām es patiesībā domāju, ka Kristīnai kaut kas sagriezies galvā, bet, kad tu uzsāki šo valsi, tēlodama, cik tu gan esi slima, un apšmauci mani, lai varētu apsēsties uz sola saulītē, kamēr es eju pēc mašīnas, tad beidzot sapratu, tad man galu galā pieleca. Bet tev vajadzētu dažādot metodes. Nevar taču just tev līdzi, ja tu vienā dienā esi nāvīgi cietusi no vardarbības, bet otrā taisies atstiept kājas no aknu cirozes. Mēs jau neesam tādas muļķes Kristīna un es."

Viņa nolaiž skatienu no ceļa un ātri paskatās uz Birgitu.

"Ak Kungs Dievs," viņa saka un parausta plecus. "Tu žūpo un lieto narkotikas. Tu melo un zodz. Tu nododies narkotiku pārdošanai un krāpšanai. Tu pat esi nolikusi uz Kristīnas rakstāmgalda maisiņu ar pašas izkārnīju­miem. Kā tad! It kā viņa tev kādreiz būtu darījusi kaut ko ļaunu. Un tagad tu ķeries pie anonīmām vēstulēm un mistiskām telefona sarunām. Vai tad tu nekad neesi ap­svērusi iespēju kļūt pieaugušai?"

Brīdi viņa sēž klusu, sekli ievilkdama dūmus, tad izņem cigareti no mutes un nogalina pelnutraukā.

"Es tevi aizvedīšu līdz Mūtalai, man tik un tā uz turieni jābrauc un jāuzliek puķes uz tantes Ellenas kapa. Uzskati to par manu pēdējo pakalpojumu. Jo, kad būsi ārā no šīs mašīnas, es vairs nekad negribu tevi redzēt. Tu man esi pretīga."

Bīrgita aizver acis. Kad Margarēta apklust, viņa atro­das citā laikā un dzird citu balsi.

"Ja tu būtu uzvedusies kā pieaugusi, tad ar tevi arī apietos kā ar pieaugušu cilvēku," sacīja Marianne, uzlik­dama balto roku uz Birgitas virtuves galda. Birgita skaļi brēca, pavisam īstas asaras plūda pār vaigiem:

"Bet es taču nebiju vainīga! Kāpēc mani par to jāsoda? Sita taču Dogens, nevis es!"

Marianne paliecās uz priekšu un klaudzināja ar pirkstu kauliņiem pie galda:

"Dogens sita tevi, nevis zēnu, tik daudz es taču zinu. Viņu tiesās par to un vēl par daudz ko citu. Bet mēs taču nevarējām ļaut bērnam palikt te dzīvokli pavisam vienam, kad tevi aizveda ātrā palīdzība un Dogenu policijas mašīna? Mēs bijām spiesti par viņu parūpēties, to taču tu saproti."

Birgita daudzlja ar dūrēm pa galdu, it kā strauji siz­dama bungas, un kliedza:

"Bet es gribu viņu atpakaļ! Tas ir mans bērns!" Marianne atliecās krēslā un purināja galvu: "Beidz muļķoties, Birgita. Tas nelīdzēs. Labāk pa­domā. Zēnam ir astoņi mēneši, bet viņš nesver vairāk par četrus mēnešus vecu zīdaini. Viņam uz ciskām bija zilumi un uz dibena izsutumi, kad viņš nonāca pie audžuvecākiem. Bez tam viņš ir zaudējis šķidrumu. To sauc par atstāšanu novārtā, Birgita. Par nolaidību. Ja vien tā nav tīrākā ļaundarība. Audžumamma ir žēlsir­dīgā māsa, un viņa uzskatīja, ka jābaidās par pastāvī­giem veselības traucējumiem, tādēļ nekavējoties aiz­veda bērnu uz slimnīcu. Viņš tur atrodas vēl tagad, un vecāki viņu katru dienu apmeklē, nūjā, bet mamma tur sēž visu laiku…"

Birgita ieķērās savos uzkasītajos matos un plēsa tos, un pēkšņi viņas balss ieķerkstējās kā raganai:

"Bet šī sieviete nav viņa mamma. Saproti taču, tu riebīgā maita! Viņa mamma esmu es! Es! Un neviens cits!"

Izskatījās, ka Marianne tūlīt pat sāks raudāt, visā savā niknumā Birgita to tomēr redzēja: visu šo gadu laikā Marianne no bērnu aprūpes šoreiz reaģēja citādi, nevis viszinlgi un ar morāles sprediķiem. Viņa bija

atvērusi rokassomiņu un meklēja kabatlakatu, tad virpināja to ap rādītājpirkstu kā tāda velna grāfiene.

"Tie ir labi cilvēki, Birgita. Viņi zēnu mīl. Tu un Dogens pat nebijāt spējīgi iedot viņam vārdu, tāpēc to izdarīja viņi. Nosauca viņu par Benjaminu."

Par Benjaminu! Kas par riebīgu vārdu! Viņu vajadzēja saukt par Stīvu. Vai Diku. Vai Roniju. To jau viņi ar Dogenu bija izdomājuši, kad Birgita vēl staigāja ar lielu vēderu. Kas gan, velns parāvis, šai Mariannei par daļu, ja viņi vēl nebija līdz galam izlēmuši!

"Mīļā Birgita!" teica Marianne, pielikdama kabatla­katiņu pie deguna. "Es saprotu, ka tu esi noskumusi un satraukta, bet tev ir tikai deviņpadsmit gadu, tev vēl visa dzīve priekšā. Pēc dažiem gadiem tu visu sapratīsi. Ma­zam bērniņam nav labi augt tādā vietā, kur visu laiku skan kliedzieni un ķildas, un tev ar Dogenu taču bijušas domstarpības visu pēdējo gadu, cik saprotu. Bez tam…"

Marianne tagad runāja klusinātā balsī un, paliekusies uz priekšu, viegli dauzīja pa galdu:

"Bez tam es esmu nopratusi, ka tu dažreiz brauc uz Norčēpingu. Uz Saltengenu. Ka tu staigā savas mātes pēdās gan tādā, gan citādā veidā. Tas nav nelikumīgi, to es zinu, un mēs sociālajā nodaļā tur neko daudz neva­ram darīt. Bet atstāt zīdaini vienu pašu vairāk nekā div­desmit četras stundas ir smaga nolaidība un briesmīga bezatbildība. Un, pēc kaimiņu teiktā, tieši tā tu esi rīko­jusies reizi pa reizei, kad brauci uz Norčēpingu. Tad mums gluži vienkārši vajadzēja iejaukties. Zēna dēļ."

Viņa atkal atlaidās krēslā, iebāza kabatlakatu somiņā un aizvēra to. Raudāšana acīmredzot bija pāri, un acis bija pavisam sausas, kad viņa paskatījās Birgitā un teica: "Ļauj viņam palikt, kur viņš ir, Birgita. Viņam ies labi. Jo tu taču negribi, lai viņam iet tāpat, kā gājis tev?"

Birgita gaidīja, ka viņu pēc tam vedīs uz tuptūzi poli­cijā, bet kruķi viņu aizveda uz Vadstenas trakonamu. Tolaik sievieti, kura kāvās, uzskatīja par jukušu, neviens nespēja iedomāties, ka meiča, kura var sadot kādam pa purnu, būtu pie pilna prāta. Un Birgita bija Mariannei kārtīgi sadevusi, nogāzusi viņu uz virtuves grīdas un gan spļāvusi, gan krāmējusi pa ģīmi. Runāja, ka Marianne pēc šīs nelaimes aizgājusi priekšlaicīgā pensijā un aizbraukusi no pilsētas. Tā varbūt arī bija patiesība. Katrā gadījumā Birgita nekad vairs nav viņu redzējusi, un tas ir baigi skaisti. Būtu jau burvīgi tikt vaļā arī no šīs svētulīgās Margarētas. Un viņa dabūs savu daļu pirms šķiršanās, lai arī citādā veidā. Būtu visai neprātīgi iegāzt šoferim automaģistrāles vidū. Bet salauzta ilūzija dažreiz var būt tikpat sāpīga kā salauzts žokļa kauls. Pajautājiet Birgitai. Viņa zina. Viņa ir piedzīvojusi abus variantus.

"Ko tu smīni?" jautā Margarēta. "Vai tev šķiet, ka tas viss ir kaut kas priecīgs?"

Birgita bungā ar pirkstiem pa instrumentu paneli un pie sevis klusi dungo. Cigaretes atrodas Margarētai krei­sajā pusē, varbūt viņa varētu tās aizsniegt, ja nebūtu uzlikta drošības josta.

"Ko tu dari!" izbijusies iesaucas Margarēta, kad Bir­gita attaisa jostas sprādzi. Birgita neatbild, tikai mierīgi pastiepjas pār stūri un satver dzelteno paciņu. Marga­rēta bremzē tik spēji, ka mašīna gandrīz sāk slīdēt, viņas balss pāriet kliedzienā:

"Tu esi zaudējusi prātu! Mēs taču varējām iebraukt grāvī!"

Ak Kungs. Viņa nu gan ir jukusi. īsta histēriķe.

Paciņā ir vairs tikai viena cigarete, Birgita to aizde­dzina un baudkāri ievelk garu dūmu, tad saņurca paciņu un nomet uz grīdas. Tā ir zīme: Margarētai jāzina, ka cigaretes beigušās, viņai būs mazliet žēl…

"Nūja," ierunājas Birgita un mazliet izstaipās. "Par tām anonīmajām vēstulēm… Man arī ir bijis tas gods. Kristīna man arī vienu atsūtīja. Tur pat bija viņas vārds…"

"Tad nu gan tā nav anonīma," nošņācās Margarēta. "Anonīma vēstule, velns parāvis, nozīmē to, ka neviens nezina, kas to rakstījis."

Ai, ai. Dāma ir sākusi lamāties. Ja Birgitai būtu zīmu­lis, viņa varētu uz mašīnas griestiem uzvilkt krustu. Viņa pastiepj uz augšu pirkstu un ātri velk krusta zīmi uz baltā plastikāta, bet Margarēta neko nemana, viņa gandrīz vai uzgūlusies stūrei un spiež gāzi stiprāk nekā parasti. Tagad viņa noteikti laiž ātrāk par simt trīsdes­mit. Viņas šofera karte būs pagalam, ja kruķis ieraudzīs. Pirmo reizi mūžā Birgita tagad būtu gatava ziedot aliņu vai pat divus, lai ieraudzītu tuvumā parādāmies poli­cijas mašīnu.

"Bet tagad ir tā, ka arī uz anonīmām vēstulēm var būt vārdi un uzvārdi," viņa saka ļoti mierīgi, īpaši rūpīgi izvēlēdamās izteicienus, viņa runā gandrīz tikpat auksti un lietišķi, kā mēdz izteikties miertiesā. Dzīve tomēr viņai ir kaut ko iemācījusi; zināmos brīžos belziens ir stiprāks, ja izturas mierīgi.

"Kristīna jau vēstuli nebija parakstījusi. Tur viņas vārda nebija. Bet viņa to bija uzrakstījusi pati uz savas recepšu veidlapas, šī dumjā zoss!"

Pie velna! Jāsaņem sevi rokās. Viņa aizver acis un tver pēc elpas, tad savelk dūri un dažās reizes viegli uz­sit pa priekšējo stiklu.

"Un tālāk?" jautā Margarēta.

"Kas par un tālāk?" Birgita sarauc degunu, ievelk dziļu dūmu, ko pēc tam izpūš Margarētas virzienā. Tas iedarbojas. Margarētas acis piepildās asarām un viņa gai­ņājas ar vienu roku. Jutīga sieviete. Lai gan pati smēķē.

"Tev noteikti jārūpējas, lai mēs nonāktu grāvi, man tā vien šķiet," saka Margarēta.

"Turi muti," attrauc Birgita. "Man patiesībā baigi sāp kuņģis no tavas riebīgās šķendēšanās…"

Tā ir patiesība. Kāds ar nagiem plēš viņas iekšas. Var­būt tā ir tā pati vecā saldumžurka, kas beidzot izlēmusi saplosīt viņas zarnas. Lai gan pēdējos trīsdesmit gadus tā nav tiekusies pēc saldumiem, nekādā ziņā. Tai garša ir attīstījusies tajā pašā virzienā kā Birgitai…

"Kā tu gan spēj tēlot," atkal saka Margarēta. "Es vairs neuzķeršos uz taviem trikiem. Vai tad tu nesaproti?"

Birgita neatbild. Viņa noliecas uz priekšu un vemj starp izplestajām kājām.

Kad viņa atkal paskatās uz augšu, mašīna stāv. Mar­garēta ir iebraukusi benzīntankā, viņa pašlaik rauj gumijas paklāju Birgitai no kāju apakšas un šņāc:

"Vai tu vismaz varētu pacelt kājas?"

Birgita mazliet tās paceļ, bet tūlīt pat atkal nolaiž, tiklīdz Margarēta ir izvilkusi gumijas paklāju. Velns pa­rāvis. Tik nogurusi viņa nav bijusi ne reizi mūžā. Arī tad ne, kad gulēja slimnīcā, pieslēgta pie sistēmas, saņēma injekcijas un visu pārējo.

Margarēta stāv pie ūdenskrāna mazliet tālāk un skalo gumijas paklāju. Mašīnas durvis ir atvērtas, Birgita at­balstās pret instrumentu paneli un pagriež visu au­gumu, lai dabūtu ārā kājas, tad ar pūlēm uzsvempjas stāvus. Viņai jāstāv un jābalstās pret mašīnu, kamēr pāriet reibonis un var sākt iet.

"Uz kurieni tad tu?" sauc Margarēta viņai aiz mu­guras.

Birgita neatbild, tikai noraidoši pamāj un velkas uz benzīntanku. Vai tad nu vairs nedrīkstēs iet uz ķemertiņu, ko?

Iekšā ir pavisam tukšs, nav neviena klienta. Vientuļš puisis stāv tālāk aiz letes un runā pa telefonu, viņš uzmet Birgitai tikai ātru skatienu. Viņa ir izslējusies, tur muguru taisnu un muti aizvērtu. No attāluma viņa var izskatīties gandrīz kā jebkurš parasts cilvēks.

Tualetes atrodas vistālākajā malā, bet ceļš uz tām ir debešķīgs: turpat stāv grēda ar Pripps Blaa alu. Birgita ātri paskatās uz puisi. Jā, bet Dievs tik tiešām ir! Jo paš­laik zellis lēni apgriežas, piespiedis klausuli pie auss, pieliecas pie loga un skatās ārā. Viņš Birgitu nevar re­dzēt un nevar arī pamanīt, ka Birgita ļauj kreisajai rokai izslīdēt no jakas kabatas un paķert tautas alu sešu skārdeņu iepakojumā, kamēr pati lēni soļo uz tualetes pusi.

Margarēta stāv pie letes un kaut ko maksā. Kad Bir­gita iznāk, viņa pagriežas un gandrīz vai laipnā tonī jautā:

"Ak tā esi tu. Vai tagad jūties labāk?"

Uz jautājumu netiek gaidīta atbilde, Margarēta to uzdod tādēļ, lai pārdevēja priekšā izliktos baigi laipnā. Un Birgita arī neatbild, tikai pamāj un aiztur atraugas. Jā, viņa patiešām jūtas daudz labāk. Tautas alus gan ir īstie mīzali, bet tomēr daudz foršāks par Coca-Cola Light, ko Margarēta viņai piešķīra Norčēpingā.

"Vai vēlies kaut ko iedzert?"

Protams, viņa ar to nedomā alu. Viņa domā aveņu sodu vai limonādi, vai kaut ko tādu. Bet tagad jau pie­tiek, puisis noteikti ir sapratis, ka Margarēta ir neiedo­mājami cēla būtne, viņai vairs nav tik ellīgi jānopūlas. Birgita tikai papurina galvu un iziet ārā pa durvīm. Viņa pārlieku nesteidzas un neiet ari pārspīlēti lēni, viņa soļo pavisam normālā gaitā uz mašīnas pusi.

Kad parādās Margarēta, Birgita glīti un kārtīgi sēž savā vietā ar piesprādzētu drošības jostu. Margarēta iz­skatās apmierināta, viņa iemet Birgitai klēpī paciņu dzeltenā Blend un nosmīn.

"Te tev būs," viņa saka. "Man ir pašai sava."

Ak tad tā. Un ko tad Margarēta gribētu, lai viņa dara? Lai izplūst gavilēs un slavas dziesmās? Vai arī kāpj ārā un vārtās pakusušajā sniegā un izlietotajā eļļā aiz tīras pateicības? Protams, savā laikā Birgita ir bijusi pērkama. Daudzkārt. Bet tik lēta nu gan viņa nav, lai viņas piedošanu varētu nopirkt par paciņu Blend.

Pretīgi! Viņa taču zina, kas ir pretīgi. Un kurš visla­bāk un visvairāk melo gan sev, gan citiem.

Viņa izvelk skārdeni no virsjakas, vēl pirms abas pabraukušas garām Linčēpingai, pirmās četras viņa bija iztukšojusi tualetē, tā ka vajadzība nav nemaz tik akūta. Tagad viņa var atļauties nobaudīt pēdējās divas, izjust garšu ar aukslējām un nolaizīt putas no virslūpas.

Mašīna sāk svaidīties, kad skārdene nošņāc. Marga­rēta no šīs skaņas sastingst, aizmirst turēt skatienu uz ceļu, un rokas uz stūres seko acīm. Dažas sekundes viņas ir straujā ceļā uz grāvi, tā ir tīrā veiksme, ka ma­šīna atrodas kreisajā joslā un ka labā viņām blakus ir tukša.

"Uzmanies!" saka Birgita. Viņa nekliedz, balss ir dobja un klusināta. Margarēta iztaisno mašīnas gaitu un samazina ātrumu, tad novelk ar roku pār pieri.

"Kur tu ņēmi alu?" viņa jautā tik stipri trīcošā balsi, ka, liekas, bijusi lieciniece pasaules mēroga katastrofai vai kaut kam tamlīdzīgam. Birgita pamāj uz ceļu:

"Tev jānogriežas te. Vai neredzēji uzrakstu? Vai var­būt tu vairs nebrauksi uz Mūtalu?"

Margarēta uzmet steidzīgu skatienu aizmugures spo­gulim un pagrūž virziena rādītāju, viņai nosvīdusi augšlūpa. Kāda gan viņa tomēr ir klimaksragana, par spīti savām brīnišķīgajām drēbēm un burvju krēmiem. Birgita viegli pasmaida, tad paceļ skārdeni un liek pie mutes. Ak! ŠI smarža! Varētu gandrīz domāt, ka tas ir īsts bairltis, nevis čurām līdzīgais tautas alus. Bet, ja ar šo te pietiek, lai noturētu saldumžurku mierīgu un prie­cīgu, līdz viņas nonāks Mūtalā, tad viņai no savas puses nav nekas, ko iebilst. Ja nav maizes, tad jāēd sausiņi, kā mēdza sacīt vecene Ellena.

Margarēta apstājas uzbraucamajā ceļā, pirms nonāk uz īstā, kas ved uz Mūtalu. Tas ir pilnīgi tukšs, neredz nevienu vienīgu mašīnu, bet Margarēta tālāk nebrauc, viņa ļauj motoram noslāpt un nemaz nemēģina pagriezt atslēgu, bet vaidēdama sabrūk pār stūri:

"Tu šo alu nozagi! Tu iegāji benzīntankā un nozagi viņu alu!"

Kad viņa paceļ galvu, seja ir pavisam plankumaina.

"Tu taču saproti, ka man jāieiet tajā benzīntankā un jāsamaksā par tavu alu, kad braukšu atpakaļ uz Stok­holmu? Vai ari nesaproti? Man jāiet pie viņiem iekšā un jāpastāsta, ka esmu ļāvusi vecai narkomānei sevi pie­šmaukt piecdesmitdevlto reizi mūžā!"

Viņa lēni purina galvu:

"Nekad visā dzīvē neesmu piedzīvojusi kaut ko tik pazemojošu. Nekad, nekad!"

Birgita neatbild, viņa tikai dzer savu alu gariem, baudpilniem malkiem un gaida, kad Margarēta no jauna iedarbinās mašīnu.

Vispār jau viņai būtu šis tas, ko pastāstīt par paze­mojumiem.

Viņa varētu pastāstīt, kāda ir sajūta, ja tevi, piemē­ram, nosauc par mauku. Viņa varētu salīdzināt un izskaidrot, kāda ir starpība, ja tevi nosauc par mauku četrpadsmit gadu vecumā, kad esi nevainīga, un septiņ­padsmit gados, kad tāda esi patiesībā. Viņa varētu ap­rakstīt arī to sajūtu, ja tiec nosaukta par vecu mauku, par tik neglītu, ka jāaizsedz tev seja ar roku, lai loceklis nenolaistos.

Kā tad ir sliktāk?

Nūja. Tā, saprotams, ir gaumes lieta, bet no savas pu­ses Birgita gan sliektos domāt, ka faktiski sliktāk ir būt maukai, nevis ja tevi tā tikai saukā. Tas nozīmē turēt galvu augsti paceltu un iestāstīt sev, ka tikai veču sa­skābušās saldkaisles dēļ tevi pavada šalcoši čuksti, ejot pa fabrikas telpām, lai arī zināms, ka veči onanē un ņirdz aiz muguras. Tu taču zini, kas esi: četrpadsmit gadus veca un nevainīga, ar briestošām krūtīm un liliju baltu ādu, tu esi puķe, kuru visi pasaules vīrieši sapņo noplūkt, un tāpēc tev ir vara pār visiem vīriešiem uz zemes.

Pēc dažiem gadiem, kad tu jau zini, ka esi mauka, ir sliktāk; kad saproti to ar prātu un redzi pierādījumus krājamies savā maciņā un savās biksītēs, kuras notrai­pījusi gonoreja. Tu lieto penicilīnu kā dūšīga meitene, tu mazgājies un mazgājies, un mazgājies, un tomēr netiec pietiekami tīra, lai tiktu mīlēta un saņemtu piedošanu no vīrieša, ko patiešām mīli. Nedrīkst taču atklāt, ka patiesībā tu vēlies tikai pieglaust galvu viņa krūtīm un klausīties viņa sirdspukstos. Un tādēļ viņš nepārtraukti jāizaicina, jāšūpo kailās krūtis viņam pie sejas, jāsatver viņa roka, sēžot blakus mašīnā, un jāievelk tā starp cis­kām, Jaujot viņam sajust, ka zem šaurajiem svārkiem nav biksīšu. Un tāpēc viņš dažreiz bauro aiz izmisuma un bezspēcīgas tīksmes, savelk dūri un gāž maukai pa deniņiem tieši tajā acumirklī, kad viņa šķietas drošībā un gandrīz aizmirsusi, kas viņa ir. To nekad nedrīkst aizmirst. Un arī viņš to nekad nedrīkst aizmirst. TādēJ viņi var viens otru mīlēt un ienīst, kliegt un kauties dienu no dienas, gadu no gada līdz brīdim, kad viņš sa­duras par daudz un atstāj viņu vienu pašu ar vainas apziņu. Jo tā ir viņas vaina, tieši viņa iedzina to nāvē, jo bija tā, kas bija. Mauka.

Un ja tu esi veca mauka, tik neglīta, ka…

Nūja. Tad tu šad un tad kā bullis meties virsū visai pasaulei, spjauj virsū policistam, ja rodas izdevība, izmet no dzīvokja kādu mazu šmurguli no vīrieša, kas gulšņājis un staipījies pa tavu korteli pārāk ilgi, un gāz katram, kas tev grib uzdzīt raudas. Pēc tam tu iedzer aliņu, jo nekas pret pazemojumiem nelīdz labāk kā alus. Turklāt tas ir garšīgs.

Birgita novelk ar plaukstu pār virslūpu un noslauka putas, tad šķībi pablenž uz Margarētu. Viņa atkal ir iedarbinājusi mašīnu, bet brauc lēnāk nekā iepriekš. Vai viņas mazās rožu austiņas nokritīs, ja Birgita pastāstīs, ja viņa dabūs zināt, kas patiesībā ir pazemojums?

Var jau būt. Birgita noliek skārdeni ar alu starp ce­ļiem un sāk ņemties ap cigarešu paciņu, viņa norauj ce­lofānu, lai dabūtu to vaļā. Viņa nezina, no kurienes nāk vārdi, kāpēc tie pēkšņi sakrājas kaklā un neviens nevar tos apturēt:

"Bandu bērns. Mauķele. Netīrele. Sātana izdzimums. Sūdu cūka. Mēslu rukšķe. Sūdekle. Kloākas žurka. Mēslu čupa. Riebumpods. Velnamāte. Problēmbērns. Dzērājķērne…"

Margareta pagriež galvu:

"Ko tu tur skaiti?"

Bet Birgita nevar atbildēt, viņas mutē nav vietas citiem vārdiem kā vienigi tiem, kuri desmitiem gadu ir nogulsnējušies viņas rīklē un tagad burbuļo uz augšu paši no sevis. Tas ir tāpat kā vemt, viņa tur neko nevar darīt.

"Slampa. Netikle. Smirdšķirba. Sūdšķirba. Divdesmitpiecēru petene. Glumekļšķirba. Gļotainā jāklene. Jākļu pakaļa. Drāžamdirsa. Narkašmauka. Briesmekle. Šmugulmauķele. Narkašbrūte. Amfetamīnkuņa. Mauka, mauka, maumaumauka."

"Apklusti!" šņāc Margarēta. "Aizveries!"

Bet Birgita nevar apturēt vārdus, tie drūzmējas un grūstās mutē, un liek viņai pūlēties ar cigarešu paciņu, it kā tā būtu nodrošināta pret ielaušanos. Viņa rausta un plosa caurspīdīgo papīru, bet viņai nekādi neizdodas, viņa vairs nespēj paciņu atvērt. Viņai pārāk stipri dreb rokas, un mute atsakās apklust.

"Ragana. Odzes dzimums. Sūcējbāba. Cūkcepure. Pretekle. Alkoholiķe. Žūpu vecene. Riebīgā mātīte. Krāp­niece. Šmaucējspēlmane. Sociālais gadījums. Diedelniece. Kūtspakaļa. Viltniece. Zaglene. Slepkavniece. Bendes­maiss. Mele! Mele! Mele!"

Margarēta gandrīz vai kliedz:

"Klusu! Vai nevari aizvērties!"

Un Birgita apklust, viņa atbalstās pret atzveltni un aizver acis. Vārdi ir viņu atstājuši, rokas vairs netrīc. Beidzot viņa nonākusi pie patiesības.

torīt mājā bija neparasti kluss, Ellena, Kristlna un Margarēta sēdēja pie virtuves galda sabozušās kā nosalušu zvirbuļu bariņš, kad Birgita iebāza galvu virtuvē un atvadījās. Tikai Ellena nomurmināja atbildi, Kristīna un Margarēta vienīgi pamāja. Nogurušas, protams. Lai gan viņas tikai gāja skolā un viņām nevajadzēja no rītiem celties tik agri kā Birgitai.

Mazliet lija, rudens gaiss šķita vēss, un bija viegli elpot, bet autobuss rūca un pūta viņai sejā smirdoņu, kad pienāca. Viņa saviebās un grieza projām seju tāpat kā pārējie pie pieturas. Te bija tie paši, kas parasti: ve­cais Nilsons, vecene Blāda un vēl daži. Viņi visi strādāja Luksorā, bet tie no Mūtalas darbnīcām bija aizbraukuši ar iepriekšējo autobusu. Vecais Nilsons mēdza nosēsties blakus Birgitai, ja radās izdevība, viņš tad lasīja savu rīta laikrakstu, izliekoties, ka vienlaikus nespiež Birgitai klāt savu cisku. Birgita lielākoties ļāva viņam tā darīt, lai gan viņš bija pretīgs lūpas allaž mitras un ap priekš­zobiem vīdēja šņaucamtabakas svītras. Viņš tomēr bija priekšnieks, un viņam bija vara pār stundām un minū­tēm, pār laika spiedogu un atvilkumiem no algas.

Viņš viegli nosmīnēja, ieraudzījis, ka viņa apsēdusies pie loga un blakus ir brīva vieta.

"Brīt!" viņš teica un apsēdās. Tad uz ceļiem atvēra avīzi Motala Tidning un, kā jau bija gaidīts, piespieda savu cisku viņējai. Birgita sēdēja nekustīgi, smaidīt nesmaidīja, bet ari nerāvās malā. Viņa tikai iemeta acis avīzē, bet tad novērsās un brīdi skatījās ārā lietū un pe­lēkajā miglā, kamēr aptvēra, ko ieraudzījusi. Viņa atkal pieliecās tuvāk avīzei, vecais sāka dziļāk elpot, kad viņas jaka pavērās, atklājot atpogāto blūzi un krūšu bedrīti. Jā. Viņa bija saskatījusi pareizi. Šodien bija piektais oktob­ris. Trīs gadi, kopš mirusi Ģertrūde. Gaišā dienas laikā.

"Klausies," viņa klusi teica, uzmanīgi pabāzdama roku zem avīzes un aizskardama Nilsona cisku. Viņš sa­mirkšķināja acis un sāka cieši blenzt avīzē, it kā tur būtu ieraudzījis kaut ko izšķirošu, kādu nedzirdēti inte­resantu rakstu, kas spētu mainīt visu viņa dzīvi. Birgitas roka spiedās pie viņa.

"Vai tu nevarētu izkārtot tā, lai es šodien drīkstētu laisties projām mazliet agrāk? Lai neviens nemanītu?"

Nilsons nokrekšķējās un pāršķīra lappusi, viņš ne­skatījās uz Birgitu, tomēr šķita, ka acis spiežas ārā no dobumiem. Vieglā glāstā Birgita pārlaida roku viņa ciskai, tad atkal to atvilka nost.

"Paldies," viņa čukstēja. "Ļoti mīļi. To es neaizmir­sīšu."

Tā nu iznāca, ka viņa varēja aiziet uz kapsētu jau pēcpusdienā, pirms iestājas tumsa. Pagājušo gadu viņa nevarēja doties ceļā pirms darba beigām, viņa kā traka bija nesusies no fabrikas uz puķu veikalu un, kad tur nokļuva, nevarēja izšķirties, pirkt sarkanas vai baltas ro­zes, viņa bija šaubījusies tik ilgi, līdz aiz stresa acīs sa­skrēja asaras. Un, kad viņa iznāca no veikala ar ietītām puķēm rokā, ielu laternas jau bija iedegtas un gandrīz iestājusies tumsa. Kāds viņai aiz muguras slēdzenē pagrieza atslēgu. Puķu veikalu slēdza ciet. Arī citi veikali beidza darbu.

Tumsa kļuva vēl dziļāka, kamēr viņa gāja uz kapsētas pusi. Mūtalas ielas bija pavisam tukšas, viņa varēja dzir­dēt savus soļus atbalsojamies starp namu sienām un re­dzēt savu ēnu augam un saraujamies ielu laternu gaismā. Sirds viņai dauzījās, šķita, ka vairs nevar dziļāk ievilkt elpu.

Viņa nebija uzdrošinājusies ieiet. Kapsētā laternu ne­bija, un viņa nevarēja saņemties un doties iekšā, tikai labu brīdi stāvēja pie vārtiem, piespiedusi ziedus pie krūtīm. Un pēkšņi viņai šķita, ka dzird smieklus, sudra­bainus sievietes smieklus, kas spiežas cauri tumsai. It kā kāds kapsētā par viņu smietos un vilinātu iekšā ar vi­zoši sudrabainu balsi, kāds, kuram līķautā paslēpts nazis.

Viņa bija pārmetuši puķes pār vārtiem un skrējusi. Uzvedusies kā velna idiote. Bet šogad viss būs citādi.

Nilsons pamāja un pagrieza muguru, lai viņa varētu aizlavīties, viņš parūpēsies, lai Birgitas karte tiktu apzīmogota īstajā laikā. Varbūt viņš kādu dienu prasīs samaksu tualetē, bet tas būs tā vērts. Viņš taču gribēja tikai viņas ķermeni.

Viņa skrēja pār laukumu uz puķu veikalu. Šogad viņa nevilcināsies, tas jau bija izlemts. Sarkanas rozes. Pats par sevi saprotams, ka Ģertrūdei uz kapa būs sarkanas rozes.

Viņa bija mirusi jau trīs gadus, tomēr Birgitai šķita, ka vēl arvien redz viņu katru dienu. Viņa pavīdēja Birgitai kādā svešā pakausi autobusā, kāda garāmgājēja kustībā, tālumā skanošos smieklos; reizi pa reizei Birgita juta, ka uzliesmo cerība, viņa pagrieza galvu un pievīlās. Ģertrūde bija mirusi. Viņa neatgriezīsies.

Birgita apstājās pie kapsētas vārtiem un dziļi ievilka elpu. Vēl nebija tumšs, bet pēcpusdiena bija pelēka un miglaina. Koki izskatījās kā ēnas, mākoņi bija nolaidu­šies pār tiem un gatavojās tos izšķīdināt un iznīcināt.

Viss vienalga. Mākoņi var iznīcināt arī Birgitu, ja va­jadzīgs. Viņa dosies pie Ģertrūdes. Noliks rozes. Pie­miņas laukuma rudenīgi dzeltenajā zālē brīdi pastāvēs, noliekusi galvu, un atcerēsies.

Ellena bija pārsteigta, kad Birgita pārradās. Viņa sē­dēja dzīvojamajā istabā un izšuva, kā parasti, un, kad Birgita parādījās durvju ailē, pacēla galvu, piemiegtām acīm paskatījās pāri acenēm un ļāva šuveklim noslīdēt.

"Tu jau mājās?"

Birgita pamāja, atsēja šalli un atbildēdama sāka po­gāt vaļā jaku.

"Jā. Es paņēmu dažas stundas brīvas."

Ellena sarauca pieri.

"Vai tev atļāva?"

Birgita novilka jaku un ļāva tai šūpoties uz rādītāj­pirksta, kad gāja uz priekšnamu to pakārt. Droši vien va­kariņās būs kāpostu tīteņi, smarža no virtuves bija ne­pārprotama. Viņa atkal gāja atpakaļ uz dzīvojamo istabu, noglauda ar roku uzkasīto frizūru un apsēdās uz dīvāna.

"Viss kārtībā. Neviens neko neteica."

Ellena bija pacēlusi izšūšanas rāmīti pie krūtīm un atsākusi darbu, viņa vilka diegu kā sarkanu svītru pa gaisu pēc katra dūriena.

"Vai tev atvilks no algas?"

Birgita papurināja galvu. Nē. Viss nokārtosies. Bet Ellena nenolaida no viņas skatienu, šķita, ka viņas rokas izšuj pašas no sevis, kamēr viņa pāri brillēm raudzījās Birgitā. Ar caururbjošu skatienu. Vai Margarēta tā ne­sauca līdzīgus skatienus, kad stāstīja kādu notikumu no savām grāmatām?

"Kāpēc tu ņēmi brīvas stundas?"

Birgita skatījās uz savām rokām, viņa pēkšņi ievēroja, ka sēž uz pašas dīvāna maliņas, it kā būtu viešņa, kura tūlīt dosies projām.

"Es gribēju aiziet uz kapiem. Šodien paiet trīs gadi. Pagājušo gadu es gāju pēc darba, bet tad bija tumšs. Gribēju paspēt, pirms sāk krēslot."

Ellena pamāja, nenovērsdama no Birgitas acis.

"Vai kādu puķi nopirki?" viņa jautāja.

Birgita pamāja.

"Kādas tad?"

Kas viņai par daļu? Tas taču ir svarīgi tikai Birgitai un Ģertrūdei. Tomēr viņai jāatbild, šajā mājā tas jādara vienmēr. Birgita apsēdās uz plaukstām un atvēra muti:

"Rozes. Trīs sarkanas rozes."

Ellena pamāja. Tā, liekas, bijusi laba izvēle. Atzīta bez mazākajiem iebildumiem.

Istabā uz brīdi iestājās klusums, bija dzirdami tikai sienas pulksteņa tikšķi. Birgita atlaidās pret dīvāna atzveltni un paskatījās apkārt. Pilnīgi nekas šajā istabā nav mainījies, kopš viņa te ieradās. Viss bija pilnīgi tāds pats katra puķe, katra mēbele, katra greznumlietiņa stāvēja tajā pašā vietā, kur agrāk. Pulkstenis tikšķēja tajā pašā taktī, kādā tikšķējis vienmēr, lai gan laiks stā­vēja uz vietas, lietus grabināja pret rūti, kā tas darījis allaž.

Ellena pagrūda brilles vietā un tvēra pēc izšūšanas šķērītēm, nogrieza diegu un apskatīja darbu. Tas bija ne­vainojams kā parasti. To jau varēja sagaidīt.

Birgitai pēkšņi iegribējās uzsmēķēt. Somiņā atradās gandrīz pilna paciņa Prince, bet viņa neuzdrošinājās iziet priekšnamā un to paņemt. Viņa nekad nebija smēķējusi mājās pie Ellenas, lai gan tas nebija izteikti noliegts. Varbūt viņa varētu izlavlties ārā dārzā un sle­penībā uzvilkt kādu dūmu. Viņa atspiedās ar roku kauli­ņiem pret dīvānu un piecēlās.

"Kur tu iesi?"

Birgita atslīga atpakaļ.

"Nekur. Tikai uz tukšo istabu."

Ellena nolika malā izšūšanas rāmīti un šķēres un no­ņēma brilles.

"Vēl neej," viņa sacīja un novilka ar plaukstu pār seju, paberzēja briļļu pēdas uz deguna ar īkšķi un rādī­tājpirkstu. "Es gribētu ar tevi parunāt."

Birgitas mugura iztaisnojās, viņa atkal pabāza plauk­stas zem ciskām.

"Parunāt ar mani? Par ko tad?"

"Par tavu uzvedību. Esmu dzirdējusi par lietām, kas nav patīkamas. Ko tu, piemēram, darīji pagājušo sest­dien?"

Birgita saknieba lūpas un iekoda tajās tik stipri, ka iesāpējās.

"Nu?" neatstājās Ellena.

Birgita sasvērās uz priekšu ar visu augumu:

"Pagājušo sestdien nedarīju neko sevišķu. Vai atkal Margarēta un Kristīna sarunājušas par mani muļķības? Velns parāvis, viņas mūžīgi ir pret mani, viņas visu laiku mani apmelo un knābā. Nesaprotu, kāpēc viņas tā rīkojas…"

Ellena ievilka elpu un viņu pārtrauca:

"Neviens par tevi muļķības nerunā, Birgita. Nomie­rinies. Esmu šo to dzirdējusi gan no meitenēm, gan citiem, un es gribu zināt, vai tas ir taisnība."

Birgita noliecās uz priekšu vēl arvien ar plaukstām zem ciskām, un viņas balss pārgāja čukstā:

"Ko tu esi dzirdējusi?"

Ellena nokremšļojās un vēlreiz paberzēja briļļu no­spiedumus uz deguna.

"Es šodien runāju ar Marianni no Bērnu aprūpes ko­mitejas. Viņa teica, ka par tevi pilsētā sacerēta dziesma. Burtiski tā. Kaut kāda rīme, kas esot modē. Kristīna un Margarēta ari to esot dzirdējušas, bet viņas negribēja man stāstīt, kas šajā dziesmā teikts, kā tā skan…"

Viņa beidza darboties ap degunu un ļāva rokai ieslī­dēt klēpi, ievilka elpu, skatīdamās uz saviem ceļiem.

"Šopēcpusdien zvanīja tēvocis Stīgs. Arī viņš bija dzirdējis par šo rīmi. Patiesībā viņš to zinot no galvas. Bez tam viņš teica, ka sestdien tu esot gulējusi ar trim dažādiem zēniem. Viņš pats esot runājis ar kādu mei­teni, kura to redzējusi. Par viņu uzņēmusies atbildību bērnu aprūpe, Stīgs pats viņu esot aizvedis uz kādu meiteņu iestādi. Viņš saka, šī meitene esot daudz ko pa­stāstījusi par tevi, kamēr viņi sēdējuši mašīnā. Sevišķi par to, kas notika sestdien. Ka tu biji piedzērusies. Ka gulēji zālē Varamūnā un ļāvi tam notikt, ļāvi zēniem citam pēc cita…"

Balss aizlūza, viņa pielika roku pie kakla un nespēja turpināt.

Birgita sarāvusies sēdēja uz dīvāna, viņa bija savil­kusi augumu kā modrs zvērs, kas gatavojas lēcienam. Bet vēl viņa nekustējās, viņa ne kustējās, ne runāja, bet juta, ka starp zobiem tūlīt pat atskanēs šņāciens.

Marianne! Stīgs Līdakžoklis! Kristīna un Margarēta! Kaut kāda maza meiteņu iestādes glupiķe ar ieziepētu rīkli! Kad viņa tiem visiem atriebsies? Kad, pie velna, viņa atriebsies visiem tiem riebīgajiem maitām, kuru uzdevums ir izpostīt viņas dzīvi, tāpat kā tie reiz no­beidza Ģertrūdi! Viņi visi grib Birgitu nogalināt, visi kā viens! Saraustīt viņu gabalos tāpat kā savā laikā Ģer­trūdi ar savu ļaunumu un apmelojumiem, ar saviem lēmumiem atturības iestādē un bērnu aprūpē! Kāpēc viņi nevarētu likties mierā! Kāpēc viņi nevarēja ļaut abām ar Ģertrūdi dzīvot mierā, kāpēc viņi jutās spiesti atraut Birgitu no vienīgā cilvēka, pie kura viņa vēlējās dzīvot? Tieši tāpēc Ģertrūdei vajadzēja gulēt vienai un nomirt savā dzīvoklī. Ja Birgita būtu varējusi tur palikt, ja viņi nebūtu Birgitu aizvilkuši pie vecenes Ellenas un piespie­duši tur palikt, tas nekad nebūtu noticis. Jo Birgita mēdza Ģertrūdi pagriezt, kad viņa bija slima un slikti jutās, viņa jau pavisam maza zināja, ka Ģertrūdei jāguļ uz vēdera, ka nevar ļaut viņai gulēt uz muguras, kad viņa bija iedzērusi mēriņu vai divus. Bet Birgitas tur ne­bija. Viņi bija nogalinājuši Ģertrūdi, atņemot tai Birgitu! Un tagad pienākusi Birgitas kārta, tagad viņa tiks sa­raustīta gabalos!

Tad nāca vārdi. Beidzot. Birgita juta, kā tie kāpj kaklā, tie bija aizsmakuši un nāca ārā rāvieniem, bet krita laukā no viņas mutes cits pēc cita, tieši tā, kā vajadzēja:

"Jūs! Nogalinājāt! Viņu!"

Ellena sēdēdama atrāvās atpakaļ.

"Ko tu gribi teikt? Kurš ir nogalināts?"

Birgita nosmīnēja, korķis kaklā bija izkustējies, un tagad vārdi plūda straumēm:

"Neizliecies par muļķi, vecen! Protams, Ģertrūde. Jūs viņu nogalinājāt, tu un visa tava varza. Tu un Marianne, un Līdakžoklis!"

Ellena mirkšķināja acis.

"Ko tu ar to domā? Ka nogalinājām? Kāds Līdak­žoklis?"

Birgita piecēlās no dīvāna, viņa juta, ka pati aug augumā. Drīz viņa sasniegs griestus, viņa tos sadragās un vēl arvien augs, viņas augums izspiedīsies cauri Hubertsona dzīvoklim un sasniegs bēniņus, un viņa pa­nāks, ka šis sātana jumts nolidos no šīs sātana mājas!

Viņa aizmeimuroja līdz istabas vidum, nostājās tik plati izplestām kājām, cik vien atļāva šaurie svārki un apsūdzēdama novirzīja pirkstu pret klubkrēslu. Viņas teiktais skanēja kā zēnam ar balss lūzumu no dobjākā basa līdz griezīgam ķērcienam:

"Turi žaunas, tu riebīgā vecene! Man tu esi līdz kak­lam un tāpat visa tava banda. Ja tu un Stīgs Līdakžoklis, un Marianne nebūtu bāzuši degunu citu darīšanās, Ģertrūde vēl tagad būtu dzīva. Ja es būtu varējusi dzīvot pie viņas, rūpēties par viņu, ko es arī gribēju! Tad viņa nebūtu nomirusi. Tad es būtu darījusi visu, lai viņa dzī­votu!"

Ellenas sejā mainījās krāsa, viņa kļuva bāla, tad sarkana un atkal bāla, un viņa ar pūlēm kā veca sieviete cēlās augšā no klubkrēsla, izstiepusi rokas:

"Bet, mīļo bērniņ! Mīļā Birgita, es taču nezināju…"

Birgita gaiņājās ar lieliem vēzieniem, viņa negribēja, lai Ellena viņai pieskaras. Lai notiek kas notikdams, tikai ne tas, Birgita nekad neļaus šīm rokām sev pieskarties! Jebkurš cits visā pasaulē drīkstēja viņu aiztikt, citi cil­vēki varēja lietot viņas ķermeni, kā vien vēlējās, tikai ne viņa! Tikai ne viņa! Nekad mūžā!

Vecene bija sākusi bimbot, lielas asaras plūda pa vai­giem, bet viņa joprojām tur stāvēja, pastiepusi rokas.

"Nabaga mazulīt," viņa čukstēja. "Nabaga Birgitiņ! Protams, tu jau būtu varējusi iet atpakaļ uz māju, bet tava mamma negribēja. Es pati ar viņu runāju, un viņa teica, ka neesot tam spēka."

Meli! Šī sātana vecene te stāvēja un meloja Birgitai tieši sejā! Viņa taču to redzēja. Birgita tiešām redzēja, ka meli lido šurp pa gaisu kā balti nokaitēta uguns lode. Viņa akli gaiņājās ar rokām, bet tas nelīdzēja, viņas acis apžilba un pārvērtās pelnos, viņas āda uzliesmoja un pārogļojās vienā acumirklī.

Tas bija tik sāpīgi!

Birgita saķēra vēderu, saliecās līkumā un bauroja, kauca pilnā kaklā, bez vārdiem un satura. Viņa pār­sprāga! Tagad viņa zināja, kā ir, ja tevi sarauj gabalos, tūlīt viņa arī sabruks uz grīdas un būs beigta… Tikt projām! Projām! Projām!

Bet viņa nenomira. Viņa juta, kā pirmītējās mežonī­gās sāpes izsīkst un kliedziens norimst. Viņa lēni pie­cēlās un skatījās uz Ellenu. Vecene stāvēja turpat, bet tagad bija nolaidusi rokas, tās ļengani karājās atvērtām plaukstām. Asaras arvien vēl plūda viņai pa vaigiem, un šaura asins strūkliņa irdzēja zem deguna.

"Ak, tev tādas bēdas," teica Ellena un nogrozīja galvu. "Man nebija ne jausmas, ka tu vēl arvien tā sēro pēc viņas…"

Viņa spēra soli uz priekšu, Birgita satrūkās un atkāpās tuvāk logam, pacēla aizsardzībai roku un šņāca:

"Tu man nepieskarsies, to es tev saku! Vai dzirdi? Ne­pieskaries man! Jo es jau nu zinu, kas tu patiesībā esi, tu nolādētā liekule!"

Ellena apstājās un sagrīļojās, viņas acīs parādījās vērīgs spīdums.

"Ko tu ar to domā?" viņa jautāja un ar rokas locītavu notrauca asaras no vaigiem. "Ko tu ar to domā, Bir­gita?"

Birgita atkāpās vēl vienu soli un nospļāvās uz grīdas sev priekšā:

"Es taču zinu!"

Asinis zem Ellenas deguna bija sarecējušas, un ar katru mirkli viņas seja kļuva stingāka, lai kā ari viņa mēģināja izlikties neskarta un nezinoša:

"Tagad gan nomierinies, Birgita. Ko tad tu zini?" Birgita novilka plaukstu gar degunu un izdvesa: "Par to kropli! Es zinu visu par tavu nolādēto iz­dzimteni!"

Ellena nobālēja, Birgita redzēja, kā tas notiek, tas bija viens acumirklis. Ellena stāvēdama sagrīļojās, bet ne­bilda ne vārda. Birgita iesmējās:

"Ģertrūde gulēja ar tevi vienā palātā, blakus gultā, tu dumjā zoss! Viņa visu laiku zināja, kas tu tāda esi, ka tu atstāji pati savu kroplīti, jo bija grūti tādu turēt mājās! Tu biji pārāk slinka. Un pārāk skopa. Tu devi priekšroku veseliem bērniem. Par kuriem varēji saņemt naudu!"

Ellena stāvēja nekustīgi, Birgita paspēra vēl soli atpakaļ, tālāk no tām rokām, kuras vairs nestiepās pretī, un atbalstījās pret sienu pie loga. Viņa vēlreiz iesmējās, šoreiz skaļi un dzidri, un piepeši no viņas sāka plūst ārā tādi smiekli, ka viņa smējās kliegdama, viņai sāka sāpēt vēders un acis pielūda asarām. Viņa bija spiesta tvert pēc elpas un noslaucīt acis, pirms no jauna spēja runāt: "Te tu visus šos gadus esi staigājusi apkārt kā tāda nolādēta svētule! Un Margarēta un Kristīna dižojušās ap tevi, skūpstījušas tev kājas un laizījušas pakaļu. Jo tu esi tik ellīgi brīnišķīga, tu galīgi nemaz nelīdzinies viņu pašu sūdīgajām muterēm. Bet es visu laiku esmu zinā­jusi… Visu laiku esmu zinājusi, ka tu esi uz mata tāda pati kā viņu mātes!"

Birgita atkal iesmējās, viņa nevarēja rimties, viņa smējās tā, ka vajadzēja sakrustot kājas, lai neapčurātos. Viņa smējās un smējās, zem viņas sagrīļojās ceļi, viņai vajadzēja aizvērt acis un atbalstīties pret sienu, lai nenogāztos. Viņa gandrīz vairs nespēja parunāt, viņai tiešām vajadzēja stipri piepūlēties.

"Un visus šos gadus es to zināju!" viņa elsoja un no­vilka plaukstu gar degunu. "Zināju, kāda draņķe tu patiesībā esi… Ka tevi nekādi šķēršļi neapturēs!"

Viņa atvēra acis un skatījās uz Ellenu. Vecenei zem deguna bija pilnīgi sarkans, viņa asinis bija izberzējusi un izsmērējusi. Bet tagad viņa nekustējās, viņa stāvēja pilnīgi nekustīgi un čukstēja:

"Es zinu. Bet tu nesaproti…"

Vairāk pateikt viņa nepaspēja, tikai izpleta acis un ievaidējās. Viņa izstiepa roku, spēra nedrošu soli, tuk­šajā gaisā meklēdama atbalstu, kura tur nebija, tad kājas saļodzījās un viņa nokrita uz grīdas.

Cik ilgi Birgita stāvēja, piespiedusies pie sienas loga tuvumā un skatīdamās uz Ellenas ķermeni? Vai pāris minūtes? Pāris stundas? Pāris gadus?

To viņa nezina. Viņa zina tikai to, ka šajā brīdī atplūda skaidrība un piepildīja katru viņas ķermeņa šūnu, skaidrība par to, ka visas cerības ir vējā, ka pa­sludināts spriedums uz mūžu. To čukstēja un šalca sie­nas un griesti, neredzamu tiesnešu balsis sajaucās ar sienas pulksteņa tikšķiem, ar lietus graboņu pa rūtīm: vainīga, vainīga, vainīga! Nelīdzēja tas, ka viņa mēģināja sevi aizstāvēt, ka viņa izstiepa rokas, meklējot patvē­rumu, un piespiedās pie sienas, ka viņa vaimanāja grie­zīgā balsī:

"Nav mana vaina! Nav mana vaina! Tā nav mana vaina!"

"tu melo," saka margarēta un samazina ātrumu.

Birgita neatbild, tikai nopūšas un atver otru alus skārdeni. Protams, viņa melo. Pats par sevi saprotams. Viņa nekad nav darījusi neko citu kā vienīgi melojusi visu mūžu. Patiesībā toreiz viņa izvilka no somiņas odzi un nobaidīja mīļo tanti Ellenu līdz asinsizplūdumam sma­dzenēs. Skaidra lieta. Kad Birgita gāja Vispārējos pretī­guma kursos Strādnieku izglītības biedrībā un izglītojās par sūdainu zābaku, tad viņa arī iemācījās, ka vienmēr somiņā jānēsā līdzi odžu čemurs, gadījumā, ja uzrastos kāds, kuru būtu jauki izjokot. Nu kā tad. Ja vien neno­tika tā, ka pēkšņi caur Ellenas dzīvojamo istabu lēni aiz­līgoja Baltā dāma un sabaidīja viņu līdz sajēgas zaudē­šanai. Bet varbūt tante paklupa uz kādām neizsukātām paklāja bārkstīm un nokrita uz grīdas ar galvu pa priekšu. Tā noteikti varēja gadīties. Der taču jebkurš iz­skaidrojums. Kur tas teikts, ka jāapmierinās ar patiesību?

Ceļš ir kļuvis šaurāks, un iestājusies tumsa, abās pu­sēs redzams mežs. Drīz vien atkal kļūs gaišāks, skatie­nam atvērsies līdzenums un ceļš būs patīkamāks. Viņas jau gandrīz sasniegušas Mūtalu. Birgita var gariem mal­kiem saliet sevī šo skārdeni, kurā it kā ir alus, jo drīz viņa būs mājās un savās paslēptuvēs varēs sameklēt īsto.

"Ak tad Ellenai bijis bērns," nosaka Margarēta un pa­purina galvu. "Tas nav iespējams. Viņa taču par to nebilda ne vārda… Un tāpat arī neviens cits."

"Tā jau var būt," saka Birgita un pēta mežu, kur zem kokiem vēl arvien ir balts no sniega. "Bet bērns viņai katrā ziņā bija. Kuru viņa pameta."

Margarēta sakniebj lūpas un labu bridi nebilst ne vārda. Kad viņa atkal atver muti, apakšlūpa mazliet asiņo.

"Tas taču varēja būt miris," viņa saka un ātri nolaiza asinis. "Ja jau bija tik stipri cietis."

"Nebija vis miris," saka Birgita. "Hugo nomira, bet bērns gan ne."

Margarēta veltī viņai nopeļošu skatienu un palielina ātrumu.

"Un tu to zini?"

Birgita pamāj un noslauka muti. Nūja. To viņa zina.

"Es pat zinu, kā meiteni sauca."

Bet Margarēta vārdu nevaicā, viņa iebāž mutē ciga­reti un taustās pēc šķiltavām, tajā pašā laikā kāpinot ātrumu. Izskatās diezgan bīstami dzīvībai, un Birgita tikai un vienīgi savās pašas interesēs pieliecas un aiz­dedzina viņas cigareti. Viņai nav nekādas patikas aplīmēties kā plāksterim ap kādu priedi, sevišķi jau tagad, kad viņa ir tik tuvu savai jaukajai mājvietai. Drīz vien viņa varēs saritināties uz sava matrača un baudīt tumsu. Viņa atkal piestiprinās pie loga to segu, kuru Rogers vakar norāva, kad viņi sastrīdējās. Tad, protams, būs tumšs, bet Birgita nedomā mosties, kad rīt leks saule. Viņa domā gulēt dienām ilgi.

Viņa atver acis tieši tajā brīdī, kad abas brauc garām vecajam Tautas namam, viņa sniedzas pēc skārdenes un pakrata, lai pārbaudītu, vai tur vēl ir kāds malks. Izrā­dās, ka ir gan. Pat vairāk, nekā cerēts, skārdenē pavisam daudzsološi klunkšķ.

"Tev jānogriežas pa kreisi," viņa saka un noslauka muti pēc pirmā malka. "Patiesībā vēl negriezies. Ne agrāk kā pa Šarlotenborgas ceļu. Es dzīvoju augšā Šarlotenborgā."

Margarēta neatbild. Viņa pieņēmusi jaunkundzes sejas izteiksmi, Birgitai guļot, viņa sēž ar degunu gaisā, un viņas seja ir pilnīgi nekustīga. Pē! Viņa mierīgi var tā palikt, pirms abas šķirsies uz mūžīgiem laikiem.

"Priekā, māšelīt," saka Birgita un paceļ skārdeni pret Margarētu. "Būs baigi jauki, kad vairs nebūs ar tevi jātiekas. Te griezies pa kreisi!"

Bet Margarēta negriežas vis pa kreisi, viņa palaiž ga­rām uzbrauktuvi un brauc tikai taisni uz priekšu. Pie velna! Birgita gāž ar dūri pa instrumentu paneli. Viņa negrib nekādus sarežģījumus, īpaši jau tagad, kad ir tik tuvu!

"Tu aizmirsi nogriezties, tu dumjā zoss!"

Margarēta pagriež galvu un ātri viņu uzlūko.

"Nemaz nē. Es neaizmiršu nogriezties."

"Ko? Es taču dzīvoju Šarlotenborgā, un tā ir pa kreisi. Ko, velns parāvis, tu dari?"

Margarēta strauji pagriežas pret Birgitu, ļoti laipni smaidīdama:

"Jā, bet mēs jau nebraucam pie tevis. Mēs braucam uz Vadstenu. Es domāju, ka tavs stāsts jādzird Kristīnai. Un ka tev reizi par visām reizēm jāatbild par to, ko esi teikusi."

Tā taču ir nolaupīšana. Nekas cits!

Birgita rausta durvju rokturi, kad Margarēta spiesta apstāties pie sarkanās gaismas, bet durvis atvērt nevar. Margarēta nepacietīgi spiež gāzes pedāli, likdama motoram izdot klusu rūcienu virkni. Viņa pat neskatās uz Birgitu.

"Nerausti rokturi!" viņa tikai saka. "Tas var salūzt. Esmu aizslēgusi ar centrālo atslēgu, tā ka tu ārā tik un tā netiec."

Gaisma mainās, un mašīna sāk ripot, liekas, ka Margarēta atceras ceļu, tagad viņa bez mazākās šaubīšanās pagriežas pa kreisi. Varbūt tas nemaz nav tik dīvaini. Reiz tas bija viņas ceļš uz skolu. Ellenas māja neatrodas visai tālu no šejienes.

Margarēta pagriež galvu, kad viņas brauc šai mājai garām, un, kā liekas, iestāsta sev, ka tur varētu ieraudzīt kaut ko vairāk par baltu ēnu, tad viņa atkal sēž taisni un skatās uz ceļu. Viņa brauc kā autozagle, kā tuvredzīga sātaniska autozagle. Birgita varēs priecāties, ja dzīva no­kļūs Vadstenā, lai gan viņa itin nemaz nevēlas tur no­kļūt un tikties ar otru snobieni, kurai tik aukstas acis.

"Tā ir nolaupīšana," viņa saka, pirms atkal paceļ skārdeni un izdzer pēdējo malku. "Es domāju rīt par tevi ziņot."

Margarēta iesmejas.

"Jā, lūdzu, dari to. Tad jau redzēsim, kurai no mums policija ticēs vairāk."

Līdz ar to šķiet, ka starp viņām viss ir pateikts, un mašīnā iestājas klusums.

Tagad agri uznāk tumsa, šķiet, ka nakts kāpj ārā tieši no zemes. Tīrumi un retie koku puduri līdzenumā ir pilnīgi melni, bet debesis pār tiem joprojām vīd bālas. Tās ir tādā pašā krāsā kā vītuši ceriņi. Birgita viegli pa­smaida par atmiņām. Mājās pie vecāsmātes ceriņi vien­mēr pirms novīšanas nobālēja, tie kļuva gandrīz vai balti.

Margarētas vaibsti ir izdzēsti, Birgita vairs nevar redzēt viņas acis un izteiksmi, viņa ir tikai ēna. Birgita saspiež un saliec savu skārdeni, tad skatās ārā tumsā.

Viņa, kas nekad nenožēlo melus, tagad nožēlo, ka patei­kusi patiesību. Ne jau tāpēc, ka ir nolaupīta, ar to var samierināties, nav nemaz tik ellīgi bīstami atbraukt uz Vadstenu, bet gan tāpēc, ka viņai vēlreiz patiesība sadevusi pa degunu. Vienu mirkli tieši tad, kad sākusi stāstīt, viņa bija pietiekami liela muļķe, lai iedomātos, ka viņai noticēs un ka patiesība kaut ko mainīs. Bet tagad viss ir pateikts un mainījies tomēr nav nekas. Spriedums ir pasludināts. Apžēlošana nav iespējama.

Birgita sarauc degunu un aizdedzina cigareti. It kā viņa vēlētos no šim apžēlošanu! No šīm abām riebīga­jām snobienēm.

Viņa paliek sēžam mašīnā, kad abas nonāk Vadstenā un Margarēta apstājas pie kādas vecas mājas. Tur droši vien dzīvo Kristīna, Margarēta ir piezvanījusi pie pa­rādes durvīm un pēc tam iegājusi dārzā, lai atrastu otras durvis. Kā viņa to spēj? Jebkurš taču var redzēt, ka neviena nav mājās, logi ir melni un spoži.

Birgita atpūšas, atzvēlusies sēdeklī, pēkšņi viņa jūt dīvainu siltumu, tas izplūst pa augumu tāpat, kā puķe izpleš ziedlapiņas, saulei austot. Viņa jūt, kā noslīd pleci, kā savilktās dūres atveras, kā sirds pukst arvien lēnāk. Tas, liekas, ir klusuma dēļ. Vadstenā ir tik kluss, viņa nedzird nevienu skaņu. Nevienu mašīnas motoru. Nevienu cilvēka balsi. Nevienu putna kliedzienu.

Tas bija tik ļoti sen, kad pasaulē bija tik klusu.

Iedegas mazā lampiņa, Margarēta ir atrāvusi mašīnas durvis un iemet pa tām somiņu. Viņa atver muti, lai kaut ko sacītu, bet paskatās uz Birgitu un apraujas. Nebilduši ne vārda, viņa apsēžas savā vietā un pagriež atslēgu. Bet, pirms sāk braukt, viņa pavēršas pret Birgitu un strauji noglāsta māsas vaigu.