Aprīļa ragana

SVARU kausĀ

Ak, mūsu jaukā, mīļā, skaistā daba, Kas cits gan esi tu kā tikai trollis, Kas nobendē un apēd bērnus savus, Ko pieviļ nežēlīgie glāsti tavi. Tu esi gan to kaps, gan kapsargs splvs Un vārtos mūžībai kā Sfinksa stāvi, Kā jaunavai tev seja ir, bet lauvas ķetnas,

Jau jaušams nāves smaids un klusums tavs.

Sit vien, bet ļauj man pēc tam zināt, Kāpēc te biju es, kas pasaule bij man.

Pērs Dāniels Amadeuss Aterbums

es nevaru norīt. Es vairs to nekad nevarēšu.

Ko tas nozīmē? Uz kurieni mani šis zaudējums aiz­nesīs?

Atbilde ir vienkārša: uz nekurienes malu.

Čerstina Pirmā izmetas no istabas, lai zvanītu Hubertsonam. Es viņai būtu varējusi pateikt, ka tas ir vel­tīgi, ka Hubertsons šodien jau atstājis ambulanci, bet viņa aizgrūdusi manu datoru tik tālu, ka nevaru aiz­sniegt iemuti.

Ulrika ir palikusi tepat. Viņas seja ir pārvērtusies, profesionālais smaids ir apdzisis. Patiesībā viņa savu darbu jau padarījusi, apmainījusi man naktskreklu un palagus, nomazgājusi seju ar remdenu ūdeni un maz­gājamo lupatiņu, kas smaržo pēc ziepēm, uz naktsgal­diņa sakārtojusi grāmatas pēc lieluma, lai visa kaudze nenogāztos uz grīdas, tomēr nespēj aiziet un klusēdama staigā ap manu gultu, kārto palagu, lai gan tas nemaz nav vajadzīgs, ar lielu rūpibu ieloka vafeļsegu.

Viņai ir bail. Viņa pēkšņi ir tik jauna un nobijusies, ka es vēlētos viņu mierināt. Bet mans iemutis ir pārāk tālu.

Es nedrīkstu baidīties. Es zinu, kas mani gaida, un tieši tādēļ baidīties nedrīkstu. Ja zaudēta spēja norīt, ir tikai trīs iespējas. Pirmā nedarīt vispār neko. Tad tre­šajā dienā jāmirst no šķidruma trūkuma. Otra pielikt pie sistēmas: tad ķermenis saņem šķidrumu, cukuru un zināmus sāļus, bet nekādu īstu barošanu. Tatad jāmirst aiz bada pēc dažiem mēnešiem. Trešā iespēja ir ievadīt cauruli pa nāsīm, virzīt to tālāk caur barības vadu uz kuņģi un katru trešo stundu pildīt to ar barības šķī­dumu. Ta var dzīvot mūžīgi. Āmen.

Praise the Looord Pve seen the Light… *

Gavilējošas balsis plūst pa gaiteni uz Marijas istabu. Vienu mirkli šķiet, ka debesis virs invalīdu slimnīcas ir atvērušās un erceņģeļi, serafimi un ķerubi mani vilina ar savu dziesmu. Tad es atceros, ka debesis vienmēr ir atvērtas un ka šodien pie invalīdiem ieradīsies koris. Viņu gaviles sniedz man dziļu mieru. Es skatos uz Ma­rijas eņģeļiem. Vai jūs pēc manis ilgojaties? Vai gaidāt mani? Es nākšu. Drīz.

Bet šobrīd vēl ne.

Mans priekšstats par Lielo Jokdari ir naivs, to es zinu. Gadu gaitā esmu satikusi pietiekami daudzus slimnīcu mācītājus, lai saprastu, ka nav īsti comme-il-faut** iztē­loties viņu kā teiksmainu Visuma ķēniņu, kā Jupiteru ar baltu bārdu un zvaigžņu diadēmu, kā milzi, kura galak­tikas tronis šūpojas tukšajā telpā otrpus Piena ceļam un kura zilā mantija ir grezni izrotāta ar baltām zvaigznēm un supernovām, spīdošiem antidaļiņu mākoņiem un vizošu tumšu matēriju. Viņš ir vēl mistiskāks, tie saka, viņš ir esamībā iemitināta mistērija.

Tāds Dievs ir tik abstrakts, ka viņam jābūt ieslēgtam pašam savā mistērijā, gan kurlam un mēmam, gan

4 Slavējiet to Kungu

Es esmu ieraudzījis Gaismu… (Angļu vai.) " Piedienīgi. (Franču vai.)

aklam un ar kustību traucējumiem. Es nevaru saprast, kā ar viņu sarunāties. Un es gribu runāt ar Lielo Jokdari, ar ko tad citu es strīdēšos, kuru citu saukšu pie atbil­dības? Bet es neticu. Nav nekāda iemesla ticēt. Jo fizika tieši tagad ir ceļā uz to, lai atrastu atbildi uz visu reli­ģiju triumfējošo pēdējo jautājumu: Kā gan pasaule var būt bez Radītāja? Kā kaut kas var rasties no nekā?

Matērija var rasties no vakuuma, ja spiediens ir pietiekami liels. Tas ir pierādīts. Kaut kas piemēram, Visums tātad var rasties no nekā. No otras puses, spiedienu taču vajadzētu uzskatīt par kaut ko. Un var­būt arī vakuumu. Vai tukšais izplatījums ir kaut kas? Neesamība? Kas radījis Lielo Jokdari? Un kas radījis to, kas radījis Lielo Jokdari?

Un tādā garā var turpināt. Ja vien ir laiks. Un, ja nav vēlēšanās tā vietā domāt par to, ko mēs jau zinām: ka kaut kas var kļūt par neko. Piemēram, apziņa. Doma. Eksistence.

Es aizveru acis un iegrimstu stesolidā. Tas ir tāds īpašs nogurums, tas nav smags kā svins un mokošs kā Birgitai, kad viņa stāv pie gājēju pārejas Norčēpingā, nav arī sāpīgs un vērīgs kā Kristīnai, kad viņa aizver acis savā ārsta praksē, ne arī miegains un žāvu apņemts kā Margarētai, kad viņa stāv rindā puķu veikalā. Tas ir manis pašas nogurums, tas ir tikpat viegls un caurspī­dīgs kā paralīze. Šķiet, ka es guļu un šūpojos zirnekļa tīklā, nespēdama no tā izkļūt, nespēdama pat gribēt no tā izkļūt.

Bet tomēr. Es jau gribētu gan tikt no tā ārā, ja vien spētu cerēt. Tas stāvoklis, kādu es pirms dažām stun­dām ar nicinājumu noraidīju, tagad liekas debešķīgs. Iedomājieties, ja var sēdēt gultā un ēst brokastis.

Iedomājieties, ja var celt pie mutes drebošu karoti ar auzu pārslu putru un ābolu biezeni, piespiest mēli pie aukslējām un baudīt to ainu, kas parādās acu priekšā. Vasaras beigas. Trīcošas auzu skaras, smaržīgi āboli, jūdzēm tāls skats pār Estjētas līdzenumu.

Skatu kartīte, protams.

Tur tālāk dzīvojamajā telpā koris uzsāk jaunu pantu un laiž vaļā savas sudraba balsis:

Search me Lord,

shine a light from heaven on my soul

Search me Lord

I wanna be right I wanna be saved

I wanna be whole…*

Nē, paldies. Es negribu nepieciešamības gadījumā tikt atpestīta un aizvesta drošajā pusē, es netiecos pēc šis mūžīgās dzīvības. Tomēr man patiktos pēc nāves stāties Lielā Jokdara priekšā un visu rezumēt, es vēlētos, lai viņš sēdētu savā galaktikas troni ar svariem rokā un liktu man atbildēt par maniem grēkiem. Tajā pašā bridi es atvērtu plaukstu, un tur atrastos trīs melnas lodes: viena skaudībai, viena rūgtumam un viena tam, ka ne­esmu izmantojusi savu talantu.

"Tagad klausies!" es sacītu un ieliktu skaudības lodi viņa svaros. "Jā, es esmu vainīga. Katru dienu savā dzīvē esmu vēlējusies to, kas ir citiem. Es apskaudu Tīģermariju, ka māte rakstīja viņai vēstules, Agnetu par to, ka viņa bija jauka un bija viegli viņu mīlēt, Elsejerdi par to, ka viņa varēja staigāt, lai ari ar kruķi. Es apskaudu visas, jo viņas varēja izvairīties no invalidu nama, katra savā veidā. Bet, kad mani pašu pēc daudziem gadiem izlaida ārā un aizsūtīja atpakaļ Esterjētlandes lēņa landstingam, es tik un tā nebiju apmierināta. Kad nonācu Linčēpingā un kļuvu par neiroķirurgu jūrascūciņu, es ap­skaudu citus pacientus, kurus viņi ārstēja. Neiroķirurgi atvēra viņu galvas un rakņājās tur, bet pēc tam bija labi. Es redzēju viņus citu pēc cita pieceļamies no gultas un sperot pa grīdu pirmos grīļīgos soļus, kamēr es pati pa­liku guļam un skatījos viņiem nopakaļ piemiegtām acīm. Es arī gribēju staigāt!"

Es paspertu soli atpakaļ un atliektu galvu, lai varētu skatīties viņam acīs:

"Kāpēc tu par grēku pārvērti skaudību, nevis neno­vīdību? Vajadzēja taču otrādi. Vajadzēja būt lielākam grēkam sacīt: Lai viņai nav!, nevis Es arī gribu! Kāpēc tas, kam viss atņemts, nevarētu pat neko vēlēties?" Tad es ieliktu otru lodi viņa svaru kausā: "Tas ir rūgtums. Te arī es esmu vainīga. Un šeit man nav ko iebilst, rūgtums ir un paliek mans grēks. Bet ļauj man paskaidrot, ļauj man mēģināt parādīt, kas tas ir patiesībā."

Un tad es runātu klusākā balsī, gandrīz čukstus: "Rūgtums ir seku slimība. Tas piemeklē to, kas nav dabūjis diezgan izbēdāties. Un man bija jāsāk dzīvot tādā laikā, kas neatzina bēdas, laikā, kas tā vietā mek­lēja problēmas. Ar problēmām ir vienkāršāk, tās ir jāri­sina, bet bēdas ir jāizdzīvo. Turklāt bēdas ir lipīgas un atbaida ļaudis, tādēļ viņi ir gatavi iet līdz galējībām, lai kavētu bēdāties tiem, kuriem patiešām ir iemesls to da­rīt. Viņi melo. Viņi moralizē. Viņi kliedz un smejas grie­zīgās balsīs, lai pārspētu citus. Man ir daudz iemeslu bēdāties, tādēļ es pamodināju viņos bailes. Viņi uz mani sadusmojās, jo mans stāvoklis bija izmisuma pilns. Tā­dēļ vispirms man aizrādīja: esot jābūt pateicīgai par to, ka man vispār deva ēst un drēbes, ko vilkt mugurā, un vēlāk paziņoja, ka man jāpieņem savs liktenis un jābūt reālistei, un pamazām jāuztver mani defekti kā ne­praktisks stāvoklis, nevis kā traģēdija. Bet tā taču bija traģēdija! Tā tiešām ir traģēdija, ja tu nevari staigāt un runāt, tas ir neizsakāmi vairāk nekā nepraktisks stāvok­lis. Ikvienam, kuru piemeklē kaut kas tāds, jādod tiesī­bas vīstīt pret debesīm dūres visas pasaules acu priekšā, lamāties un lādēties, klaigāt un kauties, krist gar zemi, spārdīties un dunkāt zemi, cik vien labi var, raudāt, līdz acīs vairs nav asaru. Tikai tad var ieraudzīt pasauli. Tad bridi var palikt guļam un ar skatienu sekot skudrai, kad tā velk uz mājām salmiņu, un tikai tad var pieņemt to, ka dzīve nekad neko vairāk nedos, bet ka tas ir pilnīgi pietiekami. Un tikai tad var piekrist, ka laime ir tā, ja vispār ļauts dzīvot."

Es vēlreiz paskatītos uz augšu Lielajā Jokdarī, viņš spēlētos ar savu bārdu un skatītos uz mani, mādams, lai es turpinu. Un to es arī darītu, jo tagad nekas mani ne­spētu apturēt:

"Un tomēr mani sarūgtināja ne tikai tas, ka es ne­varēju izbēdāties līdz galam. Bija vēl kas vairāk. Es ne­kad nebiju vissvarīgākā. Nekad mūžā es nevienam citam nebiju vissvarīgākā. Pat tad ne, kad piedzimu, jo Ellenai svarīgāka par manu dzimšanu bija Hugo nāve. Un arī pēc tam es nesatiku nevienu, kam varētu izvirzīt pama­totu prasību, nebija nekāda iemesla, lai es kļūtu kādam svarīga. Tas ir tikai loģiski; tas, kurš nav bijis pasaulē vissvarīgākais savai mātei, nevar būt svarīgs nevienam citam. Pat sev pašam ne."

Lielā Jokdara balss tad dimdētu cauri Visuma telpai:

"Un kā ar Hubertsonu?"

Es uz viņu stingri paskatītos, mikroba dusmas pie­meklētu pasaules Visuma valdnieku.

"Tagad gan paklusē! Paklausies vienu vienīgu reizi. Es iešu pie Hubertsona. Vēlāk. Bet vispirms es ielikšu trešo lodi tavā svaru kausā: grēku, ka neesmu izmantojusi savus talantus."

Es iztaisnotos un aizliktu rokas aiz muguras, mazliet noklepotos, pirms runātu tālāk:

"Tu mani nepadarīji par tādu, kam nav pilnīgi nekā. Es ieguvu asas acis un saprātu, kas darbojas. Kāpēc tad es sev nesagādāju īstu dzīvi, par spīti visam? Kāpēc es nekļuvu par Stivenu Hokingu, pasaulslaveno pētnieku? Vai vismaz par viduvēju universitātes studenti? Kāpēc es gulēju gultā un domāju par to, ka māsas mani apza­gušas, nevis turpināju studijas?"

Viņš piekrītoši pamātu. Jā. Kāpēc gan?

"Seko man līdzi uz Linčēpingu, uz tiem gadiem, kad es biju neiroķirurgu jūrascūciņa un spējīga idiote. Ai, cik es biju spējīga! Ai, kā man patika būt spējīgai! Es spī­dēju kā saulīte, kad mani slavēja: Paskatieties uz mazo dūšīgo Dezirē, kas sēž savā braucamkrēslā hronisko sli­mību nodaļā ar pēdējo Hermodsa neklātienes kursu vēs­tuli uz ceļiem. Viņa ir uzrakstījusi speciālu darbu par Tomsonu un elektronu! Bet tagad viņai jāliek grāmatas malā, jo mēs vedīsim viņu uz neiroloģisko nodaļu un atkal borēsim viņas galvaskausu."

Te es atkal paskatītos viņā.

"Vai tu zini, cik reizes mani operēja, tu Viszinīgo Lielo Jokdari? Es to nezinu. Es tikai biju pārliecināta, ka daudzās operācijas bija zīme, ka viņi ir tuvu tam, lai atrastu maģisko mazo nervu galiņu, kas ir visa ļaunuma pamats, ka viņi veikliem pirkstiem un asiem instrumen­tiem to salabos un ka es pēc tam spēšu darīt to, par ko agrāk neuzdrošinājos pat sapņot. Dziedāt. Dejot. Skriet. Es gatavojos jaunai dzīvei, tādēļ noliecu savu skūto galvu pār kursu grāmatām jau dažas dienas pēc katras operācijas, tieši tāpēc es nekad nežēlojos, ka viena rēta tik tikko bija paspējusi sadzīt, kad viņi mani kārtējo reizi paņēma no hroniku nodaļas un aizveda pie neiro­logiem, lai grieztu atkal. Mani taču gaidīja jauna dzīve."

Es dziļi ievilktu elpu, lai noturētu balsi līdzenu.

"Un tad pienāca diena, kad es noliku izlaiduma eksā­menu. Nodaļā ieradās Hermodsa pārstāvis pats savā augstajā personā ar manu liecību un balto cepurīti, es saņēmu puķes no pārējiem pacientiem, un personāls sa­rīkoja svinēšanu ar torti. Estjētas avīzes korespondents arī bija klāt, mani atstutēja braucamkrēslā ar visām pu­ķēm, fotogrāfs uzņēma mani, kamēr reportieris stāvēja dibenplānā un vēlīgi smaidīja… Es biju laimīga. Pirmo reizi patiesi ievērota un pirmo reizi īsti laimīga. Pēc dažām stundām atnāca Lundbergs."

Šeit man droši vien būtu kārtīgi jānorij siekalas, lai vispār spētu turpināt.

"Tu atceries dakteri Lundbergu, es ceru. Virsārstu. Skaidrs, ka atceries, tu taču visu zini. Tad tu arī zini, ko viņš atnācis sacīja, pēc tam kad, pildot pienākumu, bija man pasniedzis grāmatu kā izlaiduma dāvanu. Viņš teica, ka gribot sadalīt manas smadzenes. Viņš gribēja izvilkt skalpeli caur smadzeņu stumbru un atdalīt manas smadzeņu puslodes. Tas esot nepieciešams, viņš teica, lai epilepsija neradītu vēl citus bojājumus. Un tas esot viss, ko viņi varot manā labā darīt, viņš cerot, ka es sapratīšot, viņi nevarot izārstēt un radīt ko jaunu, tikai aizkavēt jaunu defektu rašanos. Un smadzeņu dalīšana, protams, esot visai neparasta, bet tomēr tā esot pārbau­dīta metode, tā esot lietota ASV kopš četrdesmitajiem gadiem."

Šeit es runātu vēl klusākā balsī:

"Es novītu. Tas notiek, ja ļauj zust cerībai. Cilvēks no­vīst. Un es varēju just, kā tas notika: šķita, it kā manos kaulos pāris minūšu laikā izzustu kaulu smadzenes, it kā es zaudētu katru unci no tā spēka un noturības ma­zumiņa, kas man bija. Viņš gribēja dalīt manas smadze­nes! Atdalīt jūtas no prāta, burtus no cipariem, apziņu no neapziņas. Viņš gribēja nolaupīt manu personību tā vārdā, lai nerastos tālāki bojājumi. Es noliku malā dā­vanu un paskatījos viņā, atcerējos, ka viņš nekad man neko nebija solījis, ka es pati biju sevi mānījusi. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Uz ko tad es varēju cerēt? Ka spēšu dziedāt? Dejot? Skraidīt? Nē. Uz darbu arhīvā, ja laimētos. Četras vai sešas, vai astoņas stundas dienā braucamkrēslā putekļainas bibliotēkas aizmugures labi­rintos. Uz mūžīgu bezdarbu, ja nelaimētos. Un bija taču diezgan ticami, ka man turpmāk nelaimēsies. Es sako­poju visas pārpalikušās kaulu smadzenes, sava spēka pēdējās atliekas, lai izteiktu vienu vārdu: Nē. Viņš ne­dalīs manas smadzenes, es atsakos to pieļaut."

Te es atkal paskatītos Lielajam Jokdarim acīs.

"Es biju gatava padoties. Mirt. Es pārstāju runāt un lasīt, es pārstāju ēst un dzert, es kliedzu šausmās, tik­līdz samanīju kādu neiroķirurgu. Līdz ar to mani vairs nevarēja lietot, un landstings mani pārcēla uz Vadstenu, uz lētāku un vienkāršāku aprūpi. Un dzīve izmeta līkumu: manā ceļā gadījās Hubertsons, un es atklāju, ka esmu kaut kas vairāk, nekā agrāk biju domājusi. Dvēsele iemantoja spārnus, ja tu atvainosi tik lētu metaforu…"

Lielais Jokdaris nokrekšķētos. Pie lietas!

"Vairāk ari nav ko teikt. Es biju spiesta kļūt par viņa pacienti, lai varētu atrasties viņa tuvuma. Naktis es izli­doju pasaulē, pa dienu mierīgi gulēju gulta un nonācu pie slēdziena, ka ar to pietiek. Tādēļ es vairs nemācījos, tādēļ es nekad nekļuvu par Stīvenu Hokingu."

Šeit es pasmaidītu un parādītu savu burvju mākslu: no kādas ieloces līķautā es izvilktu ceturto lodi, zelta mirdzošu un lielāku nekā visas trīs kopā.

"Skaties," es teiktu. "Pieliecies un paskaties manā lodē! To es ielikšu otrā svaru kausā. Vai tā atsvērs ma­nus grēkus?"

Un tad es ļautu lodei noripot no manas rokas uz svaru kausa, tā mirdzētu un zaigotu, un vēl pirms no­krišanas uz svariem būtu redzams, ka tā ir smagāka par visām Lielā Jokdara zvaigznēm.

"Skaties," es teiktu, "skaties, kā svari kustas zem ma­nas lodes smaguma, kā metāls kausā gandrīz plīst pušu…"

Lielais Jokdaris paliektos uz priekšu, sniegtu man savu augstības roku, un man būtu jāsper solis uz priekšu, es trīcētu un baiļotos, bet būtu apņēmīga. Lēni es kāptu pa debess jumu, ar Dieva roku es tiktu novesta pie Dieva vaiga. Pie viņa atbildes.

"Es zinu," viņš teiktu. "Tu, mīļotā."

Čerstina Pirmā un Ulrika ir atpakaļ manā istabā, es manu viņas aiz pusaizvērtiem plakstiem. Nekad neesmu viņas redzējusi tādas kā pašlaik. Čerstinai Pirmajai ir izspūruši mati, Ulrikai ir valgas acis, un viņa liekas sa­traukta. Abas nostāda vēl augstāk gultas galvgali, paceļ mani un nogludina naktskreklu man zem muguras. Tas ir jauki. Krokas var kļūt par īstām mocībām, ja cilvēks spiests uz tām gulēt stundām ilgi.

"Dezirē," saka Čerstina Pirmā pavisam citā un daudz dziļākā balsī nekā tajā, kādā viņa runā parasti.

"Dezirē! Vai tu mani dzirdi?"

Es atveru acis un paskatos viņā.

"Es nevaru sadabūt Hubertsonu. Zvanīju gan uz ambulanci, gan uz māju, bet nekur neatradu. Vai vēlies, lai tikmēr pasaucu dakteri Vulfu?"

Nē. To es negribu. Man ir citi plāni, kas domāti viņai. Es aizveru acis un mazliet pakustinu galvu. Pirmo reizi Čerstina Pirmā atzīst, ka redz manu kustību, kas nav spazmatiska.

"Vai gribi sagaidīt Hubertsonu? Labi. Apsolu, ka zva­nīšu atkal. Un, ja līdz dienas beigām man neizdosies, tad pateikšu Čerstinai Otrajai. Vai tā būs labi?"

Tā būs labi. Pat sevišķi labi.

Es nezinu, ko teikšu Hubertsonam, kad viņš atnāks. Lēmums jāpieņem. Solījums jātur.

Protams, mēs esam runājuši par palīdzību nomirt, it sevišķi pēdējos gados, kad vārds eitanāzija vairs nesaistās tikai ar nacismu un nāves nometnēm, bet arī ar jauniem risinājumiem augstās tehnoloģijas laukā. Un ne tikai Holandē tiek meklēti jauni ceļi. Austrālijā ir izgudrots jauns palīglīdzeklis invalīdiem ar kustību traucējumiem. Nāves dators. Piestumj braucamkrēslu pie datora, piepilda šļirci ar indi un ievada noslēgtu adatu upura rokā. Uz ekrāna tiek atkārtots jautājums ik pēc trīsdesmit sekundēm:

"Vai tu tiešām vēlies nomirt?"

Enter.

"Vai tu tiešām vēlies nomirt?"

Enter.

"Vai tu tiešām vēlies nomirt?"

Jautājums tiek uzdots trīs reizes, trīs reizes jānospiež taustiņš Enter, pēc trīsdesmit sekundēm adata tiek atvērta un inde sajaucas ar asinīm. Vienkārši un higiē­niski. Nav bendes, ir tikai upuris. Un zināms skaits ietaupīto nodokļu kronu.

Koris dzīvojamajā istabā ir nonācis līdz finālam, koristi ir silti un dedzīgi, piepildīti ar savu dziesmu. Viņi sit takti tik skaļi, ka es dzirdu tikai fragmentu no teksta:

No one else can calm myfear… [12]

Es viņus apskaužu. Es arī gribētu dziedāt. Tieši to dziesmu, ko pašlaik dzied viņi, es gribētu nodziedāt Hubertsonam.

Es par Hubertsonu zinu vairāk, nekā viņš domā. Es zinu, kā pret mēli garšo āda uz viņa kakla, kāda ir sa­jūta, ļaujot pirkstiem rotaļāties ar matiem uz viņa krū­tīm, kā viņš aizver acis un atver muti orgasma mirkļos. Bet šī atmiņa ir plāna un trausla, es to esmu noglabā­jusi, lai tās pietiktu ilgāk, esmu uzmanījusies, lai to nenodeldētu. Bet tagad tam vairs nav nozīmes: nākotne ir īsa.

Vienu vienīgu reizi es sekoju Hubertsonam uz vies­nīcu Standard Hoteli Norčēpingā. Tā bija kāda ceturt­diena janvārī tieši ap to laiku, kad mana augšupejošā līkne bija sākusi lūzt, kad lēkmes sāka mani piemeklēt arvien biežāk, kad skaņas un krekšķi, kas nāca man pār lūpām, arvien mazāk sāka līdzināties vārdiem un teiku­miem. Tobrīd es bieži biju dusmīga un neiecietīga pret saviem asistentiem, man šķita, ka viņi izliekas nesapro­tam to, ko es gribu, un steidzas šurp ar burtu tabulu, pārcentīgi spiežot man saburtot katru vismazāko vārdiņu. Rādīt man bija tikpat grūti cik runāt: manas rokas šaudījās šurp un turp pa tabulu, padarot ziņoju­mus mīklainus un nesaprotamus arī man pašai. Beidzot es ieliku rādāmo kociņu mutē, bet tā nemaz negāja daudz labāk.

Tātad es apklusu un iegāju sevī, es mierīgi gulēju gandrīz vai caurām dienām, brīžiem aizmigu vai izlikos aizmigusi, šņācu par visiem uzmanīgajiem mēģināju­miem izvest mani laukā. Uz ielām taču bija sniegs un auksts gaiss! Ko tad es tur ārā darīšu?

Pēc kāda laika asistenti bija pieraduši, viņi apsēdās manā dzīvojamajā istabā ar grāmatām un laikrakstiem, tikai šad tad piezagās un pavirināja aizvērtās guļamis­tabas durvis, lai pārliecinātos, vai man nav uznākuši krampji. Viņi vairs ar mani nerunāja, un tieši to es arī vēlējos. Jo, ja nepastāvēja risks, ka mani kāds uzrunās, es varēju doties ceļā.

Es biju atradusi ārkārtīgi labu nesēju pavecu vārnu, kura kādu dienu novembra beigās bija parādījusies priedē aiz guļamistabas loga un apmetusies tur dzīvot. Viņas jūtu stāvoklis bija man piemērots, viņa lielākoties bija asa un diezgan pikta, bet patiesībā visaugstākā mērā lietišķa būtne. Kad viņa pamanīja, ka es sēžu viņas acs dibenā, viņa nekrita panikā kā citas vārnas, bet iz­darīja ātru aprēķinu. Es, bez šaubām, biju par viņu stip­rāka, bet viņa saprata, ka ir man vajadzīga. Tātad starp mums nodibināsies zināms līdzsvars. Es šo aprēķinu pastiprināju savā labā, iepūšot viņas dzīslās nelielu gudrības devu; ja viņa darīs, kā vēlos, tad paliks dzīva un, kad atnāks pavasaris, es viņu atstāšu mierā ar viņas olām.

Sākumā es ar viņu biju visai uzmanīga, liku viņai nest mani pāri Vadstenai dažas reizes dienā. Es viņu nekad nespiedu lidot pāri Veternam starp ledusgabaliem abos krastos varēja manīt melnu ūdeni, un viņa no tā baidījās bet apmierinājos ar to, ka vēroju ezeru no pils torņa vai koku galotnēm parkā. Pēc tam es liku viņai uznest mani kokā pie ambulances, kur tad sēdēju un vēroju brīžam Hubertsonu, brīžam Kristīņu, kamēr viņi pieņēma pacientus. Pamazām es kļuvu drošāka, uz brīdi palaidu vārnu vaļā un ielīdu atkušņa ūdenspilienā uz kāda zara, ļaudama viņai aizlidot uz citu koku. Viņa nekad nelidoja tālu un jau pēc dažām dienām steidzās šurp, tiklīdz manas domas sauca viņu. Tomēr es gata­vojos vēl papildus, liku vārnai lidot arvien plašākos lokos pār Estjētas līdzenumu, es paliku mežos un krū­mājos, pārcēlos uz kādu lapsu vai zaķi, ielīdu gulošā ezī un sapņoju kopā ar to, pēc tam mierināju nosalušu vāveri ar atmiņām par vasaru, pirms atkal saucu savu putnu. Vārna tūlīt bija klāt, lai gan bija gaidījusi stun­dām ilgi. Viņa bija mana. Pieradināta un gatava izman­tošanai.

Ceturtdienās es vienmēr atmodos ar nemieru ķermenī: šajā dienā Hubertsons, ātri iedzēris tasi kafijas, steigsies projām un nākamajā rītā ieradīsies ļoti vēlu, ja vispār atnāks uz darbu. Ceturtdienas rītos viņš nekad daudz ne­runāja, viņš jau bija pārņemts no nakts, kas lēni tuvojās.

Man tas nepatika. Es zināju pārāk maz par viņa ceturtdienām un piektdienu naktīm, es pat nezināju, vai viņš katru nedēļu satiek vienu un to pašu sievieti vai arī katrreiz izvēlas citu. Es, protams, nedomāju to jautāt, tas būtu pretrunā ar mūsu līguma paragrāfiem. Es arī nevēlējos apmierināties, vērojot viņu no attāluma, seko­jot viņam aiz pašas plakstiem tāpat kā tolaik manām māsām. Es negribēju redzēt Hubertsona acīm, es gribēju būt tā, kura būtu redzama caur tām.

Un tā beidzot bija pienācis ceturtdienas rīts, ko es biju gaidījusi, Hubertsons ar portfeli novicināja izklai­dīgu sveicienu un nozuda aiz manām durvīm, es viņam noskatījos pakaļ un beidzot nolēmu riskēt. Pa dienu es biju laipna un pakļāvīga, pat atļāvu sevi izvest ārā brau­camkrēsla pastaigā, lai nomierinātu asistenti, bet jau ap pieciem sāku žāvāties, un man izdevās radīt viņā sapratni par to, ka vēlos likties gulēt. Ap sešiem beidzās maiņa, un nākamais asistents jauns un dedzīgs mākslinieks -, pavēris manas guļamistabas durvis, apmierināts re­dzēja, ka es mierīgi guļu. Viņš satvēra savu skiču bloku un paņēma zīmuli. Šonakt viņam daudz kas jāpaspēj.

Jau brīdī, kad pagriezu vārnu uz ziemeļaustrumiem, viņa likās saprotam, ka šis ir pavisam īpašs gadījums, pacēlās augstu pret vakara melno jumtu un ieķērcās, es viņas galvā par atbildi iesmējos un liku palielināt ātrumu. Tik un tā pagāja vairākas stundas, līdz beidzot nolaidāmies uz laternu staba pie viesnīcas Standard Hoteli Norčēpingā. Vārna bija nokausēta, un galva viņai svērās uz sāniem, jo viņa gribēja to tūlīt bāzt zem spārna.

Es viņai to neļāvu, jo man bija vajadzīga viņas acs, lai atrastu nesēju. Pie ieejas bija tukšs, man bija jāgaida gandrīz divdesmit minūtes, kamēr parādījās vientuļš novēlojies viesis. Tas bija pusmūža vīrs, viņš mani ne­manīja, tikai uz mirkli aprāva soli, kad es piezemējos, un sagrīļojās, it kā viņam būtu noreibuši galva. Garde­robē viņš saskrējās ar sievieti, kura pašlaik bija ceļā uz dāmu istabu. Es tik tikko paspēju viņu ieraudzīt, kad izdarīju lēcienu.

Viņai bija skaists augums, viegls un mīksts, labs ne­sējs. Viņas plaušas bija maigi rozā, elpvadu skropstas plīvoja kā aļģes jūras dibenā, siekalas viņas mutē bija rasas svaigumā kā bērnam. Es acumirkli izlēmu. Te es gribēju būt.

Viņa bija mazliet dzērusi un nemanīja mani, pirms apsēdās tualetē uz poda, tad pacēla acis no savam balta jām kokvilnas biksītēm, paskatījās sienā. Uzplaiksnīja jautājums. Vai te kāds ir?

"Es gribu dejot," es čukstēju.

Viņa iesmējās un atkārtoja manus vārdus.

"Es gribu dejot."

Es paspēju apskatīt viņas attēlu spoguli, kad iznācām no tualetes. Viņai bija skaistas krāsas: zeltainblondi mati un zaļas acis, bet seja bija pārāk jauna un it kā ne īsti gatava, acis apaļas un jautājošas. Varbūt viņa Hubertsonam bija pārāk jauna.

"Bet es gribu būt viegla zem viņa smaguma," es domāju.

Viņa uzsmaidīja savam spoguļattēlam un piešķieba galvu:

"Viegla zem viņa smaguma…"

Mirkli vēlāk viņa aizsedza muti ar plaukstu un ska­tījās pati sevi. Kas man noticis?

"Kā tevi sauc?" es čukstēju.

Viņa noņēma roku no mutes un čukstēja:

"Kas tu esi?"

"Sapnis un pasaka. Kā tevi sauc?"

Viņas balsi drebēja panika.

"Kas tu esi?"

Atvērās kādas tualetes kabīnes durvis, un pa tām iespurgdamās iznāca meitene.

"Kas tev noticis, Kamilla? Vai sarunājies pati ar sevi?"

Kamilla pagrozījās un iesmējās, tie bija kristāla smiekli, skaidri kā stikls un mirdzoši. Hubertsonam viņa patiks.

"Es jūtos tik dīvaini. It kā es savā ķermenī nebūtu viena…"

Otra meitene ieķiķinājās:

"Drīz vien jau tā arī būs… Kā liekas."

Vulgārs tips. Labi, ka neizvēlējos viņu.

Es ļāvu Kamillai uz brīdi apstāties restorāna durvīs, lai varētu apskatīties apkārt. Kristāla kroņlukturi un maigs apgaismojums, sarkani samta aizkari un parketa dejas grīda. Elektrīficēts, bet mēreni skaļš kvartets mel­nās frakās uz skatuves. Apmēram tā, kā biju to gaidī­jusi.

Hubertsons sēdēja viens, atzvēlies krēslā pie galdiņa blakus logam. Viņa seja bija nopietna, bet izturēšanās augstprātīga, kājas sakrustotas, labā roka izstiepta pār tukšā blakuskrēsla atzveltni. Šķita, ka patiesībā viņa tur nemaz nebūtu, ka viņš nemanītu visas gaismas un ska­ņas sev apkārt.

Kamillas draudzene bija jau aizgājusi līdz vidum, viņa pagriezās un aicinoši māja ar roku, Kamilla paspēra soli viņas virzienā, bet tad es to apturēju.

Viņš, es čukstēju. Tas vientuļais vīrietis tur tālāk.

Slikti dvakojošs nicinājuma vilnis plūda cauri viņas smadzenēm. Tāds vecis! Es iešņācos un izpletos, viņas pašas es bailīgi sarāvās, un viņa aizgāja tajā virzienā, ko es biju izvēlējusies. Es pievērsu zaļās acis Hubertsona skatienam, noglaudu ar pirkstiem viņa galdautu un ga­rāmejot viegli pasmaidīju.

Tas iedarbojās. Tajā pašā mirklī, kad biju apsēdusies Kamillas vietā, viņš uzlika man roku uz pleca. Es noliku uz galda Kamillas mazo vakarsomiņu un piecēlos, viņš paņēma mani zem rokas un aizveda uz deju grīdu.

Ak!

Beidzot es varēju pieglaust vaigu Hubertsonam un pasmaidit par vieglajām trīsām, kas tajā pašā acumirklī traucās caur nervu sistēmu, varēju Jaut pienbaltam augumam ar spriegām dzīslām pazust viņa skāvienos un ciskai nejauši ieslīdēt starp viņa kājām.

Viņš dejoja labi, man vienīgi vajadzēja, cik vien ie­spējams, atslābināties viņa rokās un ļauties viņa vadī­bai. Es nerunāju un viņš arī ne, viņš vadīja mani pa parketu deju pēc dejas, nebilstot ne vārda. Kamillas draudzene dažas reizes padejoja garām un jautājoši pa­cēla uzacis, bet es aizvēru Kamillas acis, lai viņu iz­slēgtu no spēles. Kamilla pati bija gandrīz kaut kur citur. Ar lielām acīm viņa izbrīnījusies sēdēja pati sava auguma kaktiņā un domāja, ka sapņo.

Es biju ieradusies vēlu, un drīz jau pienāca pēdējā deja. Hubertsons pavēloši uzlika man roku uz muguras un piespieda sev klāt, es atbildēju ar klusiem smiekliem viņam pie kakla. Jā, es čukstēju, un manis pašas balss, kāda tā būtu varējusi būt, ja viss izvērstos citādi, pēkšņi izlauzās no Kamillas balssrīkles.

"Jā. Jā. Jā."

Hubertsons iesmējās un noglauda ar roku man muguru.

"Jā," viņš arī teica. "Jā. Noteikti."

Viņa viesnīcas istaba bija savā veidā sagatavota, un tas liecināja par zināmu pieredzi. Bija iedegta neliela galda lampa, lai neizbojātu noskaņu, ieslēdzot lampu pie griestiem, aizkari bija aizvilkti un gulta atklāta. Uz spilvendrānas atradās divi mazi šokolādes gabaliņi, viņš paņēma vienu un nevērīgi to pasvieda man. Es to satvēru ar vieglu rokas kustību un iesmējos. Kamillai, liekas, ir spējas bumbu spēlē.

Uz galda atradās pāris glāžu un pudele vīna. Mani pārsteidza tas, ka viņš ir tik rūpīgs sīkumos: tās nebija nekādas zobu birstīšu glāzes no vannasistabas, bet īstas vīna glāzes ar kājiņu un peciņu.

Es paliku stāvam istabas vidū, salikusi kājas cieši kopā, kamēr viņš lēja glāzēs vīnu. Pēkšņi mani pārņēma satraukums. Vai pietiks ar to, ko biju iemācījusies no grāmatām un televīzijas?

"Nu," ierunājās Hubertsons un sniedza glāzi. "Kas ir Kamilla?"

Es pacēlu savu glāzi un atbildēju pavisam patiesi:

"Es nezinu. Un kas esi tu?"

Viņš nolika glāzi un novilka žaketi. Viņa acis iemir­dzējās, viņam patika šī spēle.

"Svešinieks. Vai paliksim pie tā?"

"Jā," es teicu. "Ko svešinieks grib no manis?"

"Visu," teica Hubertsons. "Un neko."

Mani pārsteidza tas, cik labprāt viņš bija ar mieru kļūt mans, ka viņš spēja nekustīgi sēdēt istabas vienī­gajā klubkrēslā, kamēr es viņam uzsēdos virsū jāteniski un pogāju vaļā kreklu, ka viņš atlieca galvu un aizvēra acis, kad liku Kamillas pirkstiem glaudīt matiņus uz viņa krūtīm un pēc tam tur pieliku viņas ausi, lai klau­sītos viņa sirdspukstos. Es piepeši kļuvu par dzīvnieku, baudkāru plēsoņu, kas gribēja laizīt un kost, viegli ieķert ar asiem zobiem viņa kakla ādā, kas smaržoja pēc mandelēm, kamēr viņš sāka kunkstēt. Tad es noslīdēju zemē, nokritu ceļos viņam starp kājām, sāku darboties ap viņa uzvalka bikšu cilpiņu un āķīti, es jutu, ka viņam mazliet saceļas, tomēr negribēju pārāk steigties, es ļāvu viņam pagaidīt dažas sekundes, pirms ļoti uzmanīgi vilku vaļā rāvējslēdzēju un ļāvu tam, kas bija apslēpts baltajā kokvilnas triko, izvelties ārā.

"Ak!" Hubertsons neskaidri izdvesa, kad es nolaidos pār viņu. "Ak! Kas tu esi?"

Visu nakti es biju bez vārda, kad gulēju uz grīdas zem viņa kā krustā sista, kad mēs vēlāmies kā viens radījums no divvietīgās gultas vienas malas uz otru, kad es stāvēju uz visām četrām kā vilku mātīte un gaudoju. Gaiss istabā sabiezēja no mūsu smaržām, Kamillas mati savēlās un kļuva slapji no sviedriem, caur matu šķip­snām es vēroju Hubertsona seju slapjas lūpas, izples­tas nāsis, acis pusvirus un atsedzu savus plēsoņas zobus. Visu! Dod man visu un neko!

Viņš nemanīja, ka es aizgāju, viņš gulēja kā beigts jau tad, kad piecēlos un savācu apkārt izmētātās Ka­millas mantas: vakarsomiņu, biksītes, krūšturi un sabur­zīto kleitu. Ar viņu tagad bija grūti, viņa kunkstēja un vaidēja, un mēģināja atbrīvoties. Bet man bija vēl šis tas jāpadara. Es pārvilku palagu pār Hubertsona kailajiem pleciem, pārliecos pār viņu un pēdējo reizi noskūpstīju viņa bārdas rugājus, tad, nodzēsusi lampu, ļoti uzma­nīgi aizvēru aiz sevis viņa viesnīcas istabas durvis.

Es gribēju, lai Kamillai izdotos izvairīties no garde­robista sājā smaida, tādēļ savā pienākuma apziņā patu­rēju vadību un pati izņēmu viņas mēteli. Viņa atžilba, kad klupdama krizdama iznāca uz ietves. Tur es viņu apturēju un pasaucu savu vārnu. Tā sēdēja patālā kokā Dzelzceļa parkā un tūlīt man paklausīja, izplezdama spārnus. Es palaidu vaļā Kamillu un cēlos debesīs, pie­pildīju vārnu ar gavilēm un eņģeļu dziesmām. Viņa atbildēja ar aizsmakušiem smiekliem.

Bet pie viesnīcas Standard Hoteli Norčēpingā vēl arvien stāvēja Kamilla, sakrustojusi rokas ap sevi.

Pēc dažām stundām Hubertsons spieda manu durvju zvanu un sabaidīja rīta asistenti.

"Kur viņa ir?" viņš jautāja.

"Kas?

"Dezirē, protams."

"Savā gultā. Un ko tad tu domāji?"

Viņš uzņēma kursu uz manas guļamistabas durvīm, un asistente čāpoja aiz viņa ar mīkstām, biezām zeķēm kājās.

"Viņa guļ. Mēs tevi negaidījām, tu taču parasti piekt­dienas rītos tik agri nenāc…"

Viņa izstiepa roku un mēģināja to apturēt:

"Liec viņai mieru, vakar viņa bija tik nogurusi."

Viņš pabīdīja asistenti sāņus un atvēra durvis, tad paskatījās istaba un pagriezās pret to:

"Viņai taču ir krampji! Un tu ne redzi, ne dzirdi!"

Man nācās dārgi samaksāt par savu mīlas nakti ar Hubertsonu: četras dienas trakoja orkāni, kas vēlās virsū cieši cits pēc cita, kad pasaule drebēja un plīsa pušu manu acu priekšā. Tikai ar ārkārtīgām pūlēm man šad tad laimējās tikt augšup īstenības virspusē un iekampt gaisu, pirms atkal grimu dibenā.

Kad piektajā dienā pamodos, es vairs nebiju mājās, bet gulēju svešā gultā un svešā istabā. Pagāja labs brī­dis, līdz sapratu, ka esmu atpakaļ tajā invalīdu slimnīcā, kur pirmo reizi satiku Hubertsonu. Viņš atnāca pēc pāris stundām, lācīgs un daudz vecāks nekā tad, kad viņu pēdējo reizi redzēju.

"Status epilepticus," viņš teica un nostājas manas gul­tas kājgalī. "Tu karājies mata galā. Vai zini, kur atro­dies?"

Es mēģināju atbildēt, bet pa muti man izlauzas vie­nīgi vaids.

"Ko?"

Es pūlējos, cik spēju, veidoju galvā vārdus, izripinaju tos caur visām smadzeņu krokām, ļāvu tiem atdurties pret balss saitēm un atvēru muti. Bet iznāca rukšķiens. Hubertsons pacēla no naktsgaldiņa burtu tabulu un iebāza man mutē zīmuli, no piepūles man sāka sāpēt galva, kamēr saburtoju īso vārdiņu. Jā.

"Vai tev grūti runāt?"

Uz manas pieres gulēja kvēlojošs smagums, tomēr es mēģināju turēt acis atvērtas, kamēr parādīju vēl astoņus burtus. Es nevaru.

"Nevari? Vai nemaz nevari parunāt?"

Es aizvēru acis un taustīju pēc viņa rokas, paspiedu to divas reizes un atlaidu: nē, es vairs nespēju runāt. Viņa roka ļengani izkrita no manējās. Labu brīdi viņš nekustīgi stāvēja pie manas gultas, tad izdzirdu nošvīkstam drēbi un sapratu, ka viņš iebāzis rokas kabatās.

"Tev te būs pāris dienu jāpaliek," viņš sacīja. "Bet tad tu atkal tiksi mājās. Mēs tikai nozīmēsim tev citas zāles."

Es neatvēru acis un nemeklēju viņa roku, man nebija nekā ko piebilst un sāpēja galva. Viņa zoles čīkstēja pret grīdu, viņš bija ceļā uz durvīm un tad tās atvēra, bet ciet netaisīja. Pagāja sekundes, līdz viņš sāka runāt, un tad viņa balsi sāka kutināt pavisam nepiemēroti smiekli:

"Ceturtdien es sapņoju par tevi. Visu nakti."

Es smaidīju viņpus aizvērtajiem plakstiem. Tas bija šīs cenas vērts.

Toreiz es tiku ārā no invalīdu slimnīcas pēc kādas ne­dējas. Šoreiz tas ir apšaubāmāk. Hubertsons no šī temata izvairās, kad mēģinu viņu uz to novirzīt.

Bet es ļoti vēlētos vēlreiz atgriezties savā dzīvoklī. Gribētu sēdēt savā saulainajā dzīvojamajā istabā ar klusu asistentu ārpus redzeslauka vislabāk ar mākslinieku, ir ļoti patīkami atrasties tik tuvu, kad viņš pilnīgi node­vies skicēšanai, un klausīties Grīgu. Man patīk Grigs. Šis puisis nav kautrīgs, un viņu nemāc šaubas, viņš ieņem vietu un tur paliek, kā vīrieši mēdz darīt, bet tajā pašā laikā ir pietiekami neparasts vīrietis, lai varētu pats par sevi pasmieties. Kā Hubertsons.

Mana dzīvojamā istaba ir skaista, daudz skaistāka nekā jebkura cita istaba, kur dzīvo manas māsas. Pat Kristīnas bāli zila paradīze nevar līdzināties manējai. Manā pusē ir gaisma, vasaras žilbinošie rīti un ziemas dzirkstošās priekšpusdienas. Varbūt tieši gaisma ir tā, kas vairāk nekā kas cits jau gadiem ilgi katru rītu vilina Hubertsonu uz manu dzīvokli. Ne jau nu mani skaistie aizkari.

Mēs strīdējāmies veselu pusgadu, kad biju piedabū­jusi viņu aizvest mani uz veikalu Svenskt Tenn pēc ikga­dējā apmeklējuma Tehniskajā muzejā. Viņš jutās pie­vilts. Vai es biju teikusi, ka vēlreiz gribu redzēt miglas kameru tikai tāpēc, lai vēlāk būtu iespēja iešmaukt šajā Estermalmas veceņu iestādījumā? Ko? Turklāt ir piedau­zīgi pirkt aizkarus par piectūkstoš kronām. Pasaulē ir ļaudis, kam nav pat dienišķās maizes. Vai tad es to nezinu? Es tikai nosprauslājos par viņa šķendēšanos. Es biju tā ilgojusies pēc saviem Jozefa Franka aizkariem jau kopš tā laika, kad ievācos šajā dzīvoklī, tūkstošiem reižu es biju iztēlojusies, kā izskatīsies, kad puķes izplauks uz sienas, un vairākus gadus biju krājusi pensiju, lai šos aizkarus nopirktu. Kas Hubertsonam par daļu, c ik mani aizkari maksā? Ko? Vai mēs ar Jozefu Franku bij.un izrā­vuši ēdienu no mutes kādam trūcīgajam?

Es ilgojos pēc mājām. Pēc saviem aizkariem un visa cita. Vēl pēdējo reizi es vēlētos pasēdēt savā dzīvoja­majā istabā agri no rīta un sajust kafijas smaržu izplata mies pa dzīvokli, vēlreiz es gribētu padot zīmi asisten­tam ieslēgt mikroviļņu krāsni tajā pašā brīdī, kad Hubertsons zvana pie durvīm, lai frančmaizītes būtu pietiekami siltas, kad tās tiks noliktas viņam uz šķīvja.

Hubertsons un es. Mūsu aizkaru strīdi. Mūsu riti ar stipru kafiju un siltām frančmaizītēm. Mūsu ilgie klu­suma brīži un retās sarunas. Mūsu braucieni uz Teh­nisko muzeju. Mūsu vienīgais Vecgada vakars, kad es pacēlu glāzi ar drebošu Pommac un saskandināju ar viņa šampanieša pokālu par Jauno gadu.

Varbūt tomēr tā bijusi dzīve, par spīti visam. Tā, kuru biju dzīvojusi es.

Nūja. Es gribu, lai tagad atnāk Hubertsons, tieši tagad, kad pēcpusdienas gaisma sāk zilgani zaigot, vēs­tot krēslas tuvumu, es vēlos, lai viņš paņem mani uz rokām un aiznes cauri Vadstenai uz manu dzīvokli. Tur viņš mani noliks uz sarkanā dīvāna, gludi pārklās balto pledu pāri manam augumam, lai nebūtu redzams, ka esmu krastā izmesta malkas pagale, atvilks Jozefa Franka aizkarus, ļaujot ieplūst krēslai. Un pēc tam mēs roku rokā sēdēsim veselas trīs diennaktis. Vieni paši. Bet kopā.

Rīt ir pavasara saulstāvji, bet benandantes gan ies savā procesijā bez manis. Es gribu palikt pati savā ķer­menī, es gribu atpūsties ar roku Hubertsona plaukstā un pēdējās diennaktis sniegt viņam vienīgo, kas man ir: pabeigtu stāstu.

Neviena no manām māsām nav nozagusi dzīvi, kas bija paredzēta man. Es esmu dzīvojusi to dzīvi, kas man bija lemta. Tomēr es viņas nevaru tā palaist, nevaru ļaut Kristīnai, Margarētai un Birgitai mesties katrai savā vir­zienā.

Hubertsons ir uzdevis jautājumu. Pirms viss ir bei­dzies, viņš saņems atbildi.