Aprīļa ragana

Mirušo procesija

Nāc, izbalos vaigi jau ritu. Tavi skūpsti ir ūdeņos zagti. Redzi, kaijas zīmē ar kritu Dzejoli melnajā nakti.

Stīgs Dāgermans

mazs bundzinieks iet cauri Vadstenai, kamēr no zemes kāpj ārā tumsa. Viņš ir ļoti iedziļinājies bungošanā: acis ir gandrīz aizvērtas, mēles galiņš vīd starp lūpām, mute savelkas tajā pašā takti, kādā sitieni skar bungu ādu. Viņš ir veikls, lai gan tik mazs, diezin vai viņš ir daudz vecāks par desmit gadiem. Bet viņa pastrupie pirksti ir apņēmīgi sagrābuši bungu vālītes īstā pieauguša cilvēka tvērienā, viņš bungo ar straujiem sitieniem pa ādu bez mazāko šaubu pēdām. Aizvēris acis, viņš čukst sev pa­šam vienkāršu, īsu dzejolīti, kas palīdz turēt takti.

Dzīve. Dzīve. Dzīvot.

Dzīve. Dzīve. Dzīvot.

Dzīve. Dzīve. Dzīve.

Dzīve. Dzīve. Dzīve.

Dzīve. Dzīve. Dzīvot.

Viņš ir mācījies sist bungas pašvaldības mūzikas skolā, bet dzejolīti gan viņš tur nav iemācījies. Viņš ir benandante, bet to viņš nezina. Viņš tikai zina to, ka pēcpusdienā viņš ierāpās mammai klēpi, lai gan paras­tos gadījumos to nedara, lai gan viņam ir melns džemperis ar Iron Maiden uz krūtīm, un atbalstīja gaišo, cirtaino galviņu pret mātes krūtīm. Viņš jutās tik dī­vaini. It kā ļoti nāktu miegs. Māte viņu noskūpstīja uz pieres un teica, ka viņš liekoties silts, ka laikam būšot saaukstējies un tāpēc labāk būšot likties gultā, lai arī vēl esot tik agrs. Viņa brīdi sēdēja uz zēna gultas malas, turēdama viņa roku savējā, skatījās uz attēliem, ko viņš bija pielicis pie sienas, un pasmaidīja par to pārspīlē­tajām vīrišķības izpausmēm. Kiss. Iron Maiden. AC/DC. Ada. Kniedes. Grimases. Viņa pavērās uz puisēna pastrupajiem pirkstiem, kas gulēja viņējā, novilka ar pirkstu pār maigo ādu un domāja par to vīrieša roku, kas dzina asnus šajā mazajā roķelē. Par kādu vīrieti gan kļūs viņas dēls? Par labu cilvēku, to viņa zināja, jo zēna sirds bija laba. Viņš un arī mazais brālītis abi bija dzimuši, lai dzīvotu mūzikā un stāstos, dziesmās un gleznās. Viņa piecēlās, noglāstīja dēlam pieri un atkal pasmaidīja. Gulēdams viņš bija nosvīdis, tā ar viņu ir bijis vienmēr kopš pašas dzimšanas.

Jau toreiz viņa zināja, ka viss būs labi: viņš taču bija piedzimis laimes krekliņā.

Un tagad zēns iet pa Vadstenas ielām un šķērsielām, un laukumiem ar savām bungām, viņš vēl nezina, ka ir benandante. Viņam šķiet, ka tas ir sapnis, viņš tic, ka vēl arvien guļ savā gultā, ka patiesībā ir aizmidzis zem hārdroka varoņu sargājošajiem skatieniem, ka tie tēli, kas brīžam pazib gar viņa pusaizvērtajiem plakstiem, ir tikai sapņu ēnas. Viņš nezina, kāpēc sit bungas. Viņš nesaprot, ka pats ir uzdevums, ka viņam jāsauc kopā uz procesiju gan benandantes, gan visi tie, kas priekšlaikus miruši. Rīt ir pavasara saulstāvji. Šonakt mirušie apdziedās dzīvību.

Es viņu skaidri dzirdu, lai gan vēl arvien atrodos savā ķermenī. Pašlaik ir bezvējš; tikai spazmas liek man brī­žam sarauties, citādi varu gulēt savā gultā, pavisam at­slābinājusies, klausīties bungu rībienos un vērot pasauli.

Marija ir atpakaļ savā istabā, un tas viņu dara lai­mīgu. Viņa sēž pie sava galda, viņa ir ieslēgta galda lam­pas gaismas konusā un pie sevis dungo, izgriezdama no landstinga kartona vēl vienu eņģeļa spārnu. Istabā ir ielīdusi krēsla, tā klājas kā lakats pār viņas pleciem un muguru. Eņģeļi pie sienas ir paspēruši soli atpakaļ, tie piešķiebj galvas un raugās viņā, smaida un māj, lēni grimdami tumsā.

Bet vēl jau nav īsta nakts. Debesīm aiz loga ir gan­drīz tāda pati krāsa kā Birgitas vīstošajiem ceriņiem. Tā tas ir vienmēr. Ziemas pēdējā diena dziest lēnām. Tomēr, gulēdama savā gultā, varu vēl ārā kaut ko saredzēt, es pati savām acīm redzu stāvvietu un ambulanci. Kļava zā­lāja vidū, tikko atmodusies, izstaipās, šķiet, ka tā vēlas aizsniegties līdz debesīm ar saviem melnajiem zariem.

Šajā gaisā droši vien ir jauki elpot, Čerstina Pirmā un Ulrika, iedamas mājās pēc šodienas darba, stāvvietā ap­stājās, viņas pavisam nekustīgi tur stāvēja un elpoja nesmaidot un nerunājot, tad lēni pacēla rokas sveicie­nam un aizgāja katra uz savu pusi.

Ir atnākusi Čerstina Otrā. Viņa jau dažas reizes bija mūsu istabā paskatīties, kā mums ar Mariju iet, vai kādu nekrata vētras. Pēdējo reizi atverot durvis, viņai rokā bija tasīte, jo Marijai bija atnesta kafija un man kafijas smarža. Nolikusi tasīti uz Marijas galda, viņa pie­nāca pie manis, vēl mazliet pacēla gultas galvgali, pie­liecās un noslaucīja ar remdenu mazgājamo lupatiņu man muguru. Tas bija skaisti. Es biju ļoti sasvīdusi.

"Mēs visu laiku zvanām Hubertsonam uz māju," viņa klusinātā balsī teica. "Tomēr vēl viņš neatbild, droši vien drīz ieradīsies. Un tad viņš atnāks pie tevis, to jau tu zini."

Es pamāju. Viņš nāks. Skaidrs, ka Hubertsons būs klāt.

Pašlaik es gribu atpūsties pati savā ķermeni, man nav jaudas noķert kādu kaiju vai vārnu un lidināties pāri Vadstenai Hubertsona meklējumos. Bez tam šobrīd jau droši vien sāk pietrūkt gan kaiju, gan vārnu, jo dzīvok­ļos un mājās visā Vadstenā vīrieši un sievietes kuri reiz piedzimuši laimes krekliņā stāv pie logiem, klusi vilinādami sev klāt topošos nesējus. Tagad viņu putni sēž kailajos zaros, spodrina spalvas un gaida nakti, lai varētu nest savus pavēlniekus uz Lielo laukumu. Tie no pieredzes zina, ka tas ir viegls uzdevums. Kad tie laimīgi nonākuši pie laukuma, benandantes maina veidolu, viņi atstāj putnus un kļūst paši par savām ēnām. Tikai viens vienīgs putns mēdz būt nesējs visu nakti, tikai viens vienīgs putns mēdz slīdēt pāri Mirušo procesijai. Manē­jais. Bet šovakar es nenākšu. Benandantes un tie, kas miruši priekšlaikus, drikst soļot pa ielām un šķērsielām bez manis, viņi maršēs ārā no pilsētas un pāri nogāzei pirmo reizi daudzu gadu gaitā, kad neviens melns putns nelidos viņiem pār galvu un nekliegs par seno laiku badu. Tas jau nekas. Viņi pat nepamanīs, ka manis tur nav, jo tā sajūsmināsies par mazo zēnu. Ļoti, ļoti sen viņiem pēdējo reizi bija tāds mazs bundzinieks.

Esmu vienmēr jutusies pārsteigta, ka Hubertsons nav benandante, jo viņš taču piedzimis laimes krekliņā. Bet viņa ēna man nekad nav pavīdējusi starp daudzām citām. Viņam katru reizi bijušas vienlīdz stingras kon­tūras, kad es viņu redzēju, vai nu tās bija manis pašas, vai kāda cita acis. Citādi jau nu viņš būtu kļuvis par lie­lisku benandantu kapteini. Es varu iztēloties acu priekšā, kā viņš stāv tur Lielajā laukumā un kārto rindas, kā dod pavēles saviem padotajiem benandantu starpā un kā apliek roku tiem, kas miruši priekšlaikus, un mierina, it kā tie būtu viņa pacienti.

Viņi allaž ir ļoti apmulsuši, šie sakropļotie satiksmes upuri un bālie pašnāvnieki, agrākie vēža pacienti un sirds infarkta gadījumi. Viņi skatās apkārt lielām acīm, bet nesaprot, ko paši redz. Šajos laikos ir tik neparasti nenodzīvot savu dzīvi līdz galam un cilvēki vairs nezina, ka laiks nomērīts citādi, nekā viņi domā, ka mirušajam nav atļauts ātrāk atstāt šo pasauli, pirms pagājuši tie gadi, kurus būtu vajadzējis nodzīvot.

Ellena to uzņēma pavisam labi, viņa nenobijās. Viņa tikai pārsteigta raudzījās apkārt, ātri pasmaidīja un ar plaukstu noglauda to, kas reiz bija viņas pašas roka. Viņa kļuva nopietna tikai tad, kad virs viņas galvas sāka ķērkt kāds putns, kāds melns putns, kurš kliedza par seno laiku badu.

Viņa nekad neuzzināja, kas es esmu. Un tagad viņa pasauli ir atstājusi.

Man šķiet, ka Marija dzird mazo bundzinieku, viņa sākusi dungot tā dziesmiņu: Dzīve. Dzīve. Dzīvot. Dzīve. Dzīve. Dzīvot… Viņa nav man bildusi ne vārda, kopš atnāca no dienas nodarbību istabas, bet tagad viņa pagriež pret mani seju un viegli uzsmaida, viņa paceļ savu jaunāko eņģeli, lai es redzētu, cik tas skaists. Es pamāju un piekrītot paceļu roku. Patiesībā tas ir skaists. Viņa panākusi to, ka pelēkais landstinga kartons sāk spīdēt.

Kristīna vēl joprojām ir ambulancē, to es zinu, lai gan esmu palikusi savā ķermenī kopš tā brīža, kad atstāju māsas ārā pie Postindustriālās Paradīzes. Es neesmu pa­pūlējusies aizvērt acis un uz viņu paskatīties, bet viņas logā spīd gaisma. Kaut gan gaisma spīd ari visos am­bulances logos, arī Hubertsona logā, bet viņa tur nav. To ir apgalvojusi Helēna vairākas reizes gan Čerstinai

Pirmajai, gan Otrajai. Varbūt Helēna uz bridi iegājusi viņa istabā, iedegusi gaismu un kārto papīrus. Jo viņa noteikti tur vēl ir. Pirms kāda brītiņa viņa man pavīdēja, kad slēdza ciet durvis. Ambulance ir slēgta, bet Helēnai mājup nav jāsteidzas. Viņai nav neviena, kas tur gaidītu.

Es atkal jūtu motora troksni. Vēl es viņas neredzu, tomēr zinu, ka Margarēta un Birgita ir ceļā. Tas prasījis ilgāku laiku, nekā es domāju. Varbūt viņas to nav atra­dušas, lai gan zināmu iemeslu dēļ Birgitai būtu jāatceras ceļš uz Kristīnas darba kabinetu un rakstāmgaldu un Margarētai vajadzētu zināt ceļu uz māju, kurā nomira tante Ellena.

Saplakusi sniega kupena stāvvietas malā atdzīvojas un starmetēju gaismā sāk mirdzēt. Margarēta novieto mašīnu mazliet nevīžīgi, it kā pēkšņi būtu jāsteidzas, un atver durvis vēl pirms drošības jostas atsprādzēšanas. Birgita vēl arvien atgāzusies sēž priekšējā sēdeklī, bet šoreiz viņa acīmredzot nedomā palikt mašīnā, kamēr Margarēta meklē Kristīņu. Viņa jau attaisījusi drošības jostu, tagad atver durvis un smagi izraušas no sēdekļa. Vienu mirkli šķiet, ka tā viņai būs par daudz. Viņa no­liecas uz priekšu, uzliek rokas uz auto jumta un nodur galvu.

Kaut kur tālumā mazais bundzinieks sit bungas. Marija dungo tajā pašā taktī.

"Vai tev vajag palīdzēt?" jautā Margarēta.

Birgita paceļ acis un papurina galvu.

"Man tikai mazliet noreiba galva."

"Vai tagad ir labāk?"

Jā. Ir labāk. Birgita pamāj un aizver durvis, Margarēta tās aizslēdz.

"Vai tad tu domā, ka tik vēlu būs vaļā?" jautā Birgita. Gandrīz vai liekas, ka viņa šaubās. Kaut kas ar viņu ir noticis. Par Birgitu var daudz ko teikt, un daudz kas arī ir pateikts, bet nekad viņa nav šaubījusies. Pat tad ne, kad bail, nekad viņa nemetas virsū ienaidniekam mežonīgākām acīm kā tad, kad no tā tiešām baidās.

"Nē, bet Kristīnai gan jābūt uz vietas," saka Margarēta. "Tagad, kad Ērika nav mājās, viņai nekāds laiks nav jāievēro…"

Viņa stāv, dziļi sabāzusi rokas kabatās, mazā dzelte­nas gaismas četrstūrī. Tas ir Hubertsona apgaismotais logs, kas spoguļojas uz asfalta. Margarētas pleciem uz­vēlies smagums, un to var redzēt, viņa izskatās nogu­rusi. Pagājusi vairāk nekā diennakts, kopš tas viss sākās, un vēl arvien nav pienākušas beigas.

Birgita apstājas uz asfalta, kad Margarēta kāpj aug­šup pa kāpnēm uz ambulances durvīm. Birgita pēkšņi šķiet ievērojusi, ka arī viņa stāv kāda loga gaismā, un atkāpjas malā, viņa kā tāda ēna pievienojas citām ēnām.

Durvis tiešām ir ciet, bet Margarēta tomēr tās dažas reizes parausta, tad sāk klauvēt pie stikla. Šķiet, ka ne­viens viņu nedzird, lai gan viņa vairs neklauvē ar rādī­tājpirkstu, bet bungo ar pirkstu kauliņiem. Viņa bungo ilgi, gaitenis tur iekšā ir apgaismots, bet tukšs.

"Hallo!" sauc Margarēta. "Hallo!"

Beidzot kāds nāk.

Helēna tikai mazliet paver durvis, viņas acis ir sar­kanas un seja plankumaina. Varbūt viņa ir saauk­stējusies, varbūt viņai uzlēcis kāds vīruss no pacienta galvas.

"Ambulance slēgta," viņa neizteiksmīgi saka. "Ja jums ir akūts gadījums, tad jābrauc uz Mūtalu."

Margarēta pasmaida savu vislaipnāko smaidu:

"Piedodiet, ka traucējam. Mēs neesam pacientes, mēs esam Kristīnas māsas. Tā kā viņas nebija mājās, tad do­mājām, ka viņa vēl ir darbā."

Helēna stīvi skatās uz viņu, it kā domādama, ka Margarēta melo.

"Kristīnas šeit nav," viņa nosaka un nošņaukājas.

Margarēta saviebjas:

"Laikam esam ceļā izmainījušās. Tad brauksim vēlreiz uz māju. Paldies par to pašu."

Viņa jau ir apgriezušies un tūlīt spers soli uz pirmā pakāpiena, kad Helēna saka:

"Kristīnas nav mājās. Viņa nav aizbraukusi uz mājām."

Margarēta apgriežas un izskatās pārsteigta:

"Kur tad viņa ir?"

Helēna sāk raudāt un atver plaši durvis:

"Ostas parkā. Policija zvanīja, ka tur atrasts Hubertsons. Un ka viņš ir miris!"

Margarēta metas lejup pa kāpnēm un sāk skriet pāri stāvvietai, Birgita iznāk no ēnas un seko viņai, Helēnas žēlabainais sauciens pāršķeļ aiz viņām gaisu:

"Viņš ir miris! Viņi teica, ka Hubertsons ir miris!"

Nē!

Ne jau tā vajadzēja notikt! Hubertsonam nevajadzēja mirt, nu ne jau tagad! Viņam vajadzēja sēdēt pie manas gultas trīs dienas un trīs naktis, sēdēt man pie sāniem līdz pašām beigām un, viegli smaidot, sekot stāstam par manām māsām, stāstam, kas raisītos uz ekrāna.

Viņš nedrīkst mirt! Viņš nedrīkst mani atstāt! Kā es dzīvošu vēl šīs trīs dienas, ja Hubertsons miris?

Ziemas pēdējā vētra brāžas pār Estjētas līdzenumu, tā nāk no ziemeļiem un ir ļoti auksta. Kur tā traucas pāri, tur acumirkli sasalst zeme, un uzdlgušais zaļums, kas slēpjas zem lapām un pagājušā gada zāles, tūlīt pat novīst un mirst. Brikšņi un krūmi pietupstas un sa­gumst, aukstais vējš smejas par tiem un spiež pie ze­mes, tad atkal rauj augšā un tā purina, ka trauslie zari lūst un paliek karājamies kā lauzti solījumi. Lapu koki klanās un lūdzas, lai tos saudzē, bet vētra nesaudzē ne­vienu, tā purina tos un loka, triec sānis tā, ka to šmau­gie vidukļi lūst un stumbros atsedzas baltā koksne. Tad vējš apstājas un nospļaujas uz tiem, un met to brūcēs zemi un smiltis, un virpuļojošās rudens lapas, kas plā­nas kā zirnekļa tīkls, tad atkal sāk trakot no jauna un metas kā pārskaities milzis iekšā priežu mežā.

Priedes stāv mēmas un taisnas kā zaldāti, tās atsakās lūgt žēlastību. Vētra smejas par to sastingušo lepnību, brīdi apsmej un zākā tās, tad liec citu pēc citas sānis, nogāž un zveļ pret zemi ar saknēm gaisā, atsedzot tūk­stošiem būtņu, kas slēpušās zemē zem priežu saknēm. Un neviena no šīm būtnēm pēc tam vairs nedzīvo ilgāk par mirkli, sals vēl kavējas turpat un knaiba tās ar auk­stiem pirkstiem, un tad satriec, kamēr vētra traucas tālāk pār līdzenumu uz kādu pilsētu un invalīdu slim­nīcu.

Tur tā brīdi apstājas, ievelk elpu un sakopo spēkus, tad ar atjaunotu sparu metas pret veco, dzelteno ēku, sašūpo tās pamatus un purina tā, ka kārniņi uz jumta grabēdami sitas cits pret citu, sienas kunkst un vaimanā un stikli logos liecas un gatavojas plīst…

Marija raud. Viņa stāv pie manas gultas un mēģina satvert manu plandošo roku, raud par to, ka satvert ir grūti, un par to, ka mans ķermenis raustās. Marija zina, kā tas ir, ja tevi sagrābj vētra un kā savītušu lapu norauj no zara, mētā apkārt pa gaisu un pēc tam nosviež zemē.

"Čerstin!" viņa sauc. "Čerstin! Nāc!"

Un Čerstina Otrā nāk.

Man patīk Čerstina Otrā. Man viņa patīk, jo viņa ir robusta un četrstūraina, jo viņa reti smaida, bet bieži smejas, jo viņas smiekli skan tā, it kā mazs balodītis būtu iemitinājies viņas kaklā un uzbūvējis tur ligzdu, jo viņa dažreiz piemiegtām acīm skatās manī pār savu aceņu ietvariem.

Bet tagad viņa nesmejas, mazais balodītis nedūdo viņas kaklā. Mani apskāvusi, viņa kož sev lūpā, spiez­dama mani sev cieši klāt. Viņa cieš. Viņa nevar dot man vēl vairāk stesolida, nekā jau esmu saņēmusi, un te nav neviena ārsta, kas mani varētu pieslēgt pie sistēmas. Kristīnas ambulancē vairs nav, un Hubertsons ir aizgājis kaut kur citur.

Sekundes tūkstošdaļā starp divām krampju lēkmēm laiks apstājas, vētra apklust un mans augums vairs neraustās. Šajā laika bedrē es guļu ar galvu pret Čerstinas Otrās balto uzsvārci un pēkšņi dzirdu pukstam viņas sirdi. Visi pasaules pulksteņi apstājas, visi elektroni uni­versā sasalst vienā vienīgā stāvoklī, bet tas neietekmē Čerstinu Otro. Viņas sirds pukst mierīgi tālāk. Un pēkšņi es saprotu, ka nav vairs iemesla kavēties, ka šajā brīdī varu atstāt slimnīcu un doties, kur vien vēlos. Kāda cita sirds pukstēs manā vietā. Vienmēr ir kāda sirds, kas pukst.

Es aizveru acis un atlaižu tvērienu. Vētra ir pāri.

Kļavā mani negaida neviena kaija ar žilbinoši baltiem spārniem, neviens melni spīdošs krauķis ar zeltainu ska­tienu, pat neviena vārna ar tēraudpelēku varavīksneni.

Vienīgi mazs pelēks putniņš. Sabijies pelēks zvirbulītis ar saboztām spalvām.

Bet kā šis putniņš spēj lidot! Tas paceļ mani augstu pār Vadstenas ielām un šķērsielām, augstāk, nekā es jebkad esmu lidojusi. Tas smejoties ceļ mani augšup pla­šos lokos, arvien augstāk un augstāk, līdz mēs gandrīz skaram mākoņus, tos mākoņus, kuri tagad ir baltāki nekā debesis aiz tiem. Tālu rietumpusē, tieši tur, kur nu­pat norietējusi saule, sprēgā Haleja komēta kā sudra­baini mirdzoša uguņošana. Šonakt ir svētki, gada pēdējā ziemas nakts vienmēr ir svētki. Tumsa pēdējo reizi sa­sprindzina spēkus, tomēr mūs ieskauj gaisma manu putnu un mani. Virs mums viz zvaigžņotā debess, bet zem mums kaut kas cits pilsētas ap Veterna ezeru iedegušas ugunis.

Mirkli es slīdu starp debesīm un zemi, šajā mirklī man atļauts starp tām izvēlēties.

Es izvēlos zemi. Es vienmēr izvēlēšos zemi.

Mazais bundzinieks tagad nonācis galā. Taisnu mu­guru viņš stalti stāv uz Lielā laukuma un sit bungas, ka­mēr ēnas ap viņu sabiezē un tūkstošiem čukstošu balsu piebalso ritmā:

Dzīve. Dzīve. Dzīvot.

Dzīve. Dzīve. Dzīvot.

Dzīve. Dzīve. Dzīve.

Dzīve. Dzīve. Dzīvot.

Neviens benandante mani neredz, kad lidoju pāri laukumam. Es esmu tikai kluss pelēks zvirbulītis, nevis liels, melns putns. Es vairs nekliedzu par seno laiku badu.

Manas māsas stāv Ostas parkā. Ap viņām ir tumsa. Ielu laternu gaisma nesniedzas zem kokiem, šīs vietas nesasniedz pat ātrās palīdzības zili mirgojošās bāk­ugunis.

Viņas stāv cieši kopā un redz, kā ātrās palīdzības vīri uzceļ Hubertsona ķermeni uz nestuvēm. Neviena no viņām neraud, neviena neko nesaka, vienīgi Margarēta pēkšņi pieliecas un sakārto segu ciešāk ap viņu, it kā domādama, ka viņš tur guļ un salst. Kad viņa atkal izslien muguru, Kristīna saķer viņas roku un viegli to paspiež, Margarēta paskatās uz viņu un pēc tam ar otru roku tver pēc Birgitas rokas. Un piepeši šķiet, ka kāda doma steidzas caur viņu rokām un uz brīdi visas ap­vieno.

"Viņš bija pēdējais," saka Kristīna. "Tagad vairs nav neviena, kas bija pieaudzis, kad mēs bijām bērni."

"Neviena, kas atceras tanti Ellenu līdzīgi mums," saka Margarēta.

"Viņš jau zināja vairāk, nekā mēs domājām," nomur­mina Birgita.

Margarēta mēģina mazliet atbrīvot savu roku, bet Birgita to neatlaiž. Kristīna nemana, kā abu rokas cīnās.

"Es būtu gribējusi ar viņu tikties," Kristīna saka, "kā ar vienaudzi. Būtu gribējusi iepazīt viņu kā pieaugusi… Dažreiz es sapņoju, ka mēs sēžam kopā kafejnīcā. Bet runātāja esmu tikai es. Viņa nekad nebilst ne vārda."

Margarētas roka vairs nepretojas Birgitas rokai.

"Bija kaut kāds tukšums," viņa saka klusinātā balsī. "Bija kaut kas tāds, ko mēs nekad neuzzinājām."

Pār Kristīnas seju pārslīd smaids:

"Bet mēs taču šo tukšumu piepildījām!"

Birgita mazliet pieliecas un nospļaujas uz grantētā celiņa.

"Dažus tukšumus nemaz nevar piepildīt," viņa runā. "Nekad. Lai kā arī censtos."

Bridi viņas stāv klusēdamas, kamēr ātrās palīdzības vīri paceļ Hubertsona nestuves, pamāj trim sievietēm un sāk iet. Tad Birgita atlaiž Margarētas roku un Margarēta palaiž vaļā Kristīnas. Viņas neskatās cita uz citu.

"Mēs taču varam aizbraukt uz Postindustriālo Para­dīzi, apēst kādu sviestmaizi un iedzert tēju," saka Kristīna un ar savu balto roku atglauž matus no pieres, ap­metnis seko viņas kustībai. Viņa pagriež muguru un sāk iet uz ielas pusi, tad turpina:

"Lai jums kaut kas tiktu vēderā, pirms braucat tālāk."

Margarēta iesmejas un iet pēdējā, viņa ir sapratusi mājienu.

"Paldies, labprāt," viņa saka Kristīnas mugurai. "Ja tas nav pārāk liels apgrūtinājums."

Birgita mirkli paliek stāvam turpat, tad seko pārējām. Iedama viņa nikni spārda granti, viņas Mikipeles laivi­ņas cilājas. "Iējas susla un sviestmaizes! Tipiski! Tas, ko viņai vajadzētu, ir alus.

Hubertsons tumsā sēž uz parka soliņa. Viņa seja ir nopietna, bet izturēšanās augstprātīga, viņš ir iztais­nojis un sakrustojis kājas, labā roka ir izstiepta pār sola atzveltni. Es tumsā apstājos acumirkļa šaubās. Vēl viņš nevar mani redzēt. Viņš nevar mani redzēt tādu, kāda es būtu bijusi, ja viss būtu izvērties citādi.

Tur tālāk uz laukuma zēns sit bungas. Skaņa tagad ir spēcīga, tā dun ielās un šķērsielās, atbalsojas klosteru jumtos un baznīcu sienās, dimd kā pavasara vējš pār Ve­terna ezeru.

Bet Hubertsons neklausa aicinājumam, viņš neceļas augšā un neiet uz Lielo laukumu. Viņš mierīgi sēž uz sava sola un gaida, kad es iznākšu no tumsas.

[1] Šeit un turpmāk atdzejojusi Lija Brīdaka.

[2] labklājības valsts. (tulk. piez.)

[3] neattīstīta sirds. (latīņu vai.)

[4] caur nabassaiti. (latīņu vai.)

[5] lielais sprādziens. (angļu vai.)

[6] etniskie grenlandieši. (tulk. piez.)

[7] vārām mēs, ēd viņi. (zviedru vai.)

" upe saucas nisana. niskan zviedru valodā atgādina slenga vārdu, kura nozime saistīta ar iedzeršanu. (Tulk. piez.)

[9] aiziet, margarēta juhansone. (ang/u vai.)

[10] jaunais laikmets. (angļu vai.)

[11] joks par aplamu tulkošanu vācu valodā. burtisks tulkojums: "Mūsējie ir gaisā, un lauvas un lāči lec ārā." Vārdu spēle: lцven zviedru vai. 'lapas', Lцwen vācu vai. 'lauvas'; baren zviedru vai. 'ogas', Bдren vācu vai. 'lāči'; springa zviedru vai. 'skriet', springen vācu vai 'plaukt'; vдr zviedru vai. gan 'pavasaris', gan 'mūsu', vācu vai. šīm nozīmēm atbilst atšķirīgi vārdi. Gribēts vācu valodā pateikt: "Gaisā ir pavasaris, plaukst lapas un briest ogas." (Tulk. piez.)

[11] Ak, meklē mani, Kungs, un dvēslei debess gaismu dod. Ak, meklē mani. Kungs, lai topu īstens es, lai pestīts topu, viens veselums lai varu būt… (Angju vai.)

[12] neviens cits nespēj mani mierināt bailēs… (angļu vai.)

[13] kopš mana bērniņa viars nav nekur, es vietu atradu, kur jaunu dzivi sākt: Visvientuļākās vietas ielas galā tur, Tur, Lauzto siržu viesnīcā… (Angļu vai.)

[14] nekādā ziņā. nekad. (angļu vai.)

[15] no tiem, kas precas. (angļu vai.)